Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

. A Š K U B a j i d S i n i ste d r o k Re

s m o T . Š Ņ I J SKU ī t ā j s C īn

. O R R A K s s Ma tī t ā js Kar o

s d l a n Ro S. ARĀJ nātājs Turpi īL gotāji . s k u b Stirnu

u a s Pa

s u a k les

lā o b t s fu

. S N A M P I L s v o r i K ots i r t a P Cena Eur 1,95


Uz 1. vāka Jura Bērziņa-Soma, EPA un IIHF arhīva foto

ā r u m u n ā Šaj 10. KO VIŅŠ TAGAD DARA Sprinteris Ronalds Arājs

4. VIEGLATLĒTIKA Gan būšu princese!

14. DZĪVESSTILS Stirnu buka dvīņi

20. PERSONĪBA Kirovs Lipmans

30. VOLEJBOLS Buivids no izsalkušo vilku komandas

36. PAUKOŠANA Trīs draudzenes ar ieročiem

40. ATSKATS Ceturtais fināls

MĒNEŠA ŽURNĀLS Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība nr. LV40008097373

26. RITEŅBRAUKŠANA Nolasīt sacensības

Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013

48. FUTBOLS

E-pasts: birojs@sporto.lv Galvenais redaktors: Dainis Caune Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne

Vai beidzot gaisma tuneļa galā?

44. MOTOSPORTS Matīsa Karro atgriešanās Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

52. VĒSTURE Sapnis izgaisa Vīnes Prāterī 3


LĪDERE

Gan būšu princese! 1987. gada 22. maijā Cahkadzori (Armēnijā) Vineta Ikauniece pēdējo reizi laboja savu Latvijas rekordu 100 m sprintā ar rezultātu 11,34. 10 gadus vēlāk Ogrē piedzima Sindija Bukša, pagāja vēl nepilns 21 gads, un Rīgas kausu izcīņā 30. maijā Sindija par 0,05 sekundēm laboja Vinetas rekordu, kurš bija noturējies 31 gadu un astoņas dienas. Savu labotāju joprojām gaida Ikaunieces rekordi 60, 200 un 400 m distancēs, kā arī sprintā telpās un stafetēs, kas gandrīz visi pārkāpuši 30 gadu slieksni. Starp citu, abas rekordistes dzimušas Strēlnieka zvaigznājā...

Ar

Sindiju jūnijā nav viegli sarunāt tikšanos, jo universitātē ir eksāmenu laiks, bet treniņi tādēļ netiek atlikti. Viņas jaunais rekords labi skan arī Eiropas mērogā, dodot iespēju startēt plašākās sacensībās. Sindija labi atceras dienu, kad Daugavas stadionā tika labots viens no senākajiem Latvijas rekordiem. Sakarā ar iekavētajiem eksāmeniem universitātē gulējusi bija vien sešas stundas, rīts pagājis vienā skriešanā, tad steigšus uz stadionu. Sindija zvanījusi mammai un atzinusies, ka jūtoties nogurusi un diez vai izdošoties 100 m izpildīt kāroto normatīvu Eiropas čempionātam (11,50). Kā būs, tā

4

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Prieka vēsts ar apmulsumu

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

2018. gada 29. maijs, Daugavas stadions. Sindija Bukša dodas labot 31 gadu veco Latvijas rekordu 100 m sprintā

būs — sezona gana gara. Bija gan viena laba izjūta — nebija pirmsstarta uztraukuma, kas dažkārt sasprindzina muskuļus un atņem enerģiju. Sindija iekāpa blokos, iesildoties vairākkārt viegli izskrēja startu un bija gatava starta šāvienam. Viss notika raiti, labs starts, pirmie 30 m ar nodurtu galvu (kā mācīts), un tad neticami viegls, bet reizē spēcīgs un pārliecinošs skrējiens. Pirmā! Rezultāts parādās, bet vairākas komentētāju paaudzes acīmredzot nav domājušas par misiju izziņot jaunu rekordu sieviešu 100 m skrējienā, un prieka vēsts kavējas. Pati Sindija izskatās priecīga, bet nedaudz apjukusi. Tad arī viss stadions uzzina — labots Latvijas rekords 100 m, turklāt pārliecinoši — par 0,05 sekundēm! Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

Sindijai vispirms bijis prieks par uzvaru, pēc tam gaidījusi vēja mērītāju ziņojumu, jo pavējš bijis jūtams. Tomēr, lai labotu rekordu, tas izrādījies pieņemams — 1,1 m/s (rekorda reģistrācijai atļauts maksimums — 2 m/s). Pilntiesīgs rekords!

100 vai 200 m Līdz šim Sindija domājusi, ka galvenā uzmanība jāvelta 200 m distancei, bet nu ir, par ko galvu palauzīt, — varbūt tomēr 100 m? Statistika gan vēsi ziņo, ka Sindijas Latvijas rekords 100 m maija beigās bija piecpadsmitais labākais rezultāts Eiropā, bet viņas valsts junioru rekords 200 m (23,02) — astotais pieaugušo konkurencē. Tas gan vēl krietni atpaliek no Vinetas Ikaunieces 22,49 re-

kordsekundēm. Laiks domāt, bet jebkurā gadījumā ātrāk jāskrien abas sprinta disciplīnas. Sprintere uzskata, ka abas distances tik ļoti nemaz neatšķiroties. 100 m gan nedrīkst pieļaut nevienu kļūdu, sevišķi startā un pirmajos metros, kur katrs misēklis liek aizmirst par labu rezultātu. Kaut arī Sindijai licies, ka viņas auguma rādītāji nav ļoti piemēroti eksplozīvam startam, kopā ar treneri daudz strādāts pie maksimālas visu savu iespēju izmantošanas un arī starts sāk izdoties.

Skrēju visām pa priekšu Sindija agros bērnības gadus aizvadīja Ķeipenē pie vecmāmiņas, vēlāk pārcēlās uz Ķekavu. Skrēja, lēca, auga kopā ar brālēniem, tāpēc Bārbiju vietā rokās

5


LĪDERE

ija Sind ŠA BUK Sprintere, LU studente Dzimusi

1997. gada 14. decembrī Ogrē

Augums, svars 175 cm, 65 kg Izglītība

Ķeipenes pamatskola, Ķekavas vidusskola, Rīgas 1. tālmācības vidusskola, studē LU Sociālo zinātņu fakultātē

Sporta gaitas basketbols, no 14 vecuma trenējas vieglatlētikā Treneri

pirmais treneris vieglatlētikā Edgars Zaharāns, tagad Mārīte Lūse

Lielākie sasniegumi sportā Latvijas rekordiste 100 m — 11,29 (2018), Latvijas rekordiste U-23 200 m — 23,02 (2018), 6. vieta EČ U-23 (2017), 29. vieta PČ (2017), vairākkārtēja Latvijas čempione Labākie rezultāti 60 m — 7,43, 100 m — 11,29, 200 m — 23,02, 400 m — 57,64 Mērķis sportā dalība olimpiskajās spēlēs Ģimenes stāvoklis neprecējusies, ir draugs Vaļasprieki

6

ģitāras spēle, zīmēšana, gleznošana

vairāk bija bumba, ar puikām kopā spēlēja ķerenes, rāpās kokos, pāri žogiem. Vispirms Sindija sāka trenēties basketbolā, taču, gadu klausoties trenera aizrādījumus, ka basketbols vispirms ir komandas spēle, nevis skriešana pāri laukumam vienai uz grozu, meta mieru. Tad turpat Ķekavā sāka trenēties vieglatlētikā, par kuru īsta priekšstata nemaz nebija. Paldies draudzenes mammai, kura Sindijas auguma aprisēs nekļūdīgi sazīmēja vieglatlēti un ieteica trenēties tieši šajā sporta veidā. Sākumā gan tas īsti neaizrāva, taču vēlāk, pārceļoties uz Rīgu pie slavenās treneres un bijušās sprinteres Mārītes Lūses, gāja raitāk. Kad parādījās pirmie rezultāti, arī uzvaras, tad skrejceļš kļuva par otrajām mājām. Sākumā trenere gan izmēģināja meitēnu arī tāllēkšanā, taču tad saprata, ka viņas īstā vieta ir īsajā sprintā. Tagad, apcerot savas sporta gaitas, Sindijai skaidrs, ka komandu cīņa neatbilst viņas raksturam. Sprintere atzīst, ka vienmēr un visur paļaujas uz saviem spēkiem. Ja neveicas, tad vaino sevi, nevis komandas biedrus. Vieglatlētika ir viņas sports, cerams, ka uz ilgu laiku.

Treniņi puišu kompānijā Lai sasniegtu jau starptautiski atzītu līmeni, treniņu slodze kļūst arvien lielāka un pārdomātāka. Nerunājot par nometnēm, kurās treniņi ir vairākas reizes dienā, ikdienā tie ir vismaz pieci seši nedēļā, katrs ilgst 2,5—3 stundas. Sindija nevēlas cilāt apnikušo tēmu par vieglatlētikai piemērotu sporta bāzu trūkumu Rīgā, jo jātrenējas tur, kur iespējams. To vietu nav daudz, bet, ja ik pa brīdim parādās pa kādam labam sportistam, tas tikai liecina par mūsu iespējām, par vieglatlētikas mīlestību. Ir tikai ļoti jāgrib un jācenšas savus mērķus piepildīt. Sindija Latvijā jūt spēcīgu sāncenšu trūkumu, it sevišķi 100 m distancē, tāpēc uz augstiem rezultātiem var cerēt vienīgi starptautiskās sacensībās. Treniņos Sindija darbojas kopā ar puišiem, no kuriem tikai daži skrien ātrāk par viņu. Tāpat ceļ svaru stieni, kopā iesildās. Sindijai tas patīk, jo viņa vienmēr jūtas uzmanības centrā. Ne viss, kas treniņos jādara, Sindijai iet pie sirds. Viņa atzīst, ka bez lielas aizrautības skrien garos gabalus (400, 500 m), tāpat krosus, arī intensīvos vin-

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

LĪDERE

Pasaules debija. Sindija Bukša 2017. gadā debitēja 200 m pasaules čempionātā Londonā. Mājās atgriezās ne ar augstu vietu, bet pārliecību, ka pārcilvēku blakus nav, jācīnās

grinājumus, kuros daudzas reizes pēc kārtas no visa spēka jāskrien 60 m ar vienu minūti atelpai. Taču to viņa uztver nekurnēdama, jo tā ir treniņu sastāvdaļa. Sindija uzteic treneri Mārīti Lūsi, kura vienmēr uzklausa audzēkni un, vadoties pēc Sindijas pašsajūtas, dažkārt maina treniņu intensitāti. Tiesa, pašā sākumā bijis lūzuma punkts, kad Sindija nolēmusi beigt sportot, un tikai Mārītes Lūses neatlaidība, daudzkārtējie telefona zvani, apelēšana pie sportistes talanta likuši plānus mainīt un palikt vieglatlētikā. Turpmāk tādas domas pa galvu nav maisījušās un apzināti treniņu kavējumi vispār nav bijuši. Sindija atzīst, ka ļoti vēlas sasniegt ko nozīmīgu. Vispirms pierādīt sev, ka ne velti izvēlējusies vieglatlētiku, ka spēj atstāt savā sporta veidā ko paliekošu. Rekords 100 m esot tikai pirmais solis, to Sindija neslēpj. Protams, ka tas prasa ne tikai atdevi treniņos, koncentrēšanos un milzu sasprindzinājumu sacensībās, bet atbildību arī ikdienā. Sindija stāsta, ka agrāk par ēšanu īsti neesot domājusi — ēdusi, kad un ko gribējusi. Tagad Sindija pret to izŽurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

turas daudz atbildīgāk. Tas gan nenozīmē, ka meitene savu reizi atteiktos no kūkām (ļoti garšo), saldumiem, taču tas nedrīkst kļūt par ieradumu. Turklāt katra maza izlaidība atsaucas uz pašsajūtu, tikai pareizs un sabalansēts uzturs ļauj justies vieglai un spēcīgai. Sindija atzīst, ka dažkārt pietrūkstot kopēju vaļasbrīžu ar kursabiedriem, studentu tusiņu. Taču sevišķi to nepārdzīvo, jo apzinās savus mērķus un to, ka to sasniegšanai nepieciešams attiecīgs dzīves modelis. Sindija ar smaidu atzīst, ka ne tik bieži izdodas uzvilkt kleitu, jo ikdiena to neprasa, arī atlētiskam ķermenim tā šobrīd īsti nepiestāv. Kad beigsies sporta gaitas, tad arī pienāks laiks princešu kleitām.

Pārcilvēku nav Tas nav mīts, ka sprintā tumšādainajiem atlētiem ir dabas dotas priekšrocības un balto sportistu panākumi drīzāk ir izņēmums nekā likumsakarība. Arī Rīgas kausu sacensībās ne visas bija ar mums ierasto ādas krāsu, tāpēc Sindijai šī uzvara likās īpašs savu spēju apliecinājums.

Ādas krāsa vien nav caurlaide uz lielo sprintu. To, ko daba tev pietaupījusi un atdevusi kādam citam, jāprot kompensēt ar lielāku darbu, uzņēmību. Labs piemērs ir nīderlandiete Dafne Shipersa, kas kļuvusi gan par divkārtēju pasaules čempioni, gan Rio olimpisko spēļu vicečempioni 200 m distancē. Sindija labi apzinās savus trūkumus, kas jānovērš. Vispirms tā ir tehnika, kas vēl tālu no izcilas. Vispirms jāuzlabo starts, solim jābūt garākam un atbrīvotākam. Ja sper soli vai izdari kustību ar rokām, tām lejup jāiet pašām, bez lieka spēka pielietojuma, tas nav mehānisks vingrinājums, bet pareizas tehnikas pielietojums. Sindija atzīst, ka sākot saprast jēgu tam, ka sportistam viss ir galvā. Kad fiziskie dotumi ir gandrīz izmantoti pilnībā, tehnika maksimāli pilnveidota, daudz ko izšķir tas, ar kādām domām tu izej uz starta un cīnies skrejceļā. Viņa atzīst, ka nekad startus nedala svarīgākos un mazāk nopietnos. Viņa vienmēr grib būt pirmā vai vismaz cīnīties par augstāko vietu. Noderīga pieredze tika iegūta pērn Londonā, debitējot pasaules čempionātā,

7


LĪDERE

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

kur vienkopus pulcējās pasaules labākās skrējējas. Kaut 200 m izcīnītā 29. vieta nelikās izcila, tomēr svarīgāka bija atziņa, ka pārcilvēku blakus nav un var cīnīties. Jāprot sevi noskaņot un darīt visu, pat vairāk nekā spēj. Sindija atzīst, ka dažs varbūt domā, ka viņa ir nedaudz iedomīga, taču pati to noliedz, jo, pirmkārt, īsti nav, par ko, otrkārt, viņa pret visu izturas ļoti atbildīgi, maksimāli koncentrējusies un jautrai čalošanai laiku neveltī. No malas varbūt izskatās, ka viņa ir atturīga, taču starts ir svarīgāks, liekas domas un rīcības tikai traucē, turklāt viņa pēc dabas nekad neesot bijusies sevišķi čomiska.

Būs, par ko parunāt. Sindijas trenere Mārīte Lūse uzņem video, lai vēlāk rūpīgi analizētu katru savas audzēknes soli

Treneres viedoklis Trenerei Mārītei Lūsei par Sindijas rekordu bijis pārsteigums. Lai labotu rekordus, ne visu nosaka sportiskā forma. Jāsakrīt milzum daudz faktoriem. Šoreiz tā bijis, emocionāls pacēlums, ko veicināja tas, ka Sindija bija viena no Rīgas kausu reklāmas sejām, ka stadionā viņa svinīgi ievesta automašīnā, ka, startējot pūtis labs pavējš, ka bijis silts laiks, ka nebijuši konkrēti uzdevumi, vienkārši — skrien, cik ātri vari. Visu šo apstākļu kopums izvērties par rekorda skrējienu. Kad otrreiz sakritīs tādi apstākļi, grūti prognozēt. Lai gan rekords 100 m ir gana augsts, lielākas Sindijas iespējas trenere saskata 200 m, jo fizioloģiski viņas audzēkne nav tik piemērota eksplozīvam startam, kas 100 m ir viens no galvenajiem faktoriem. Rekordu noteikti veicinājis milzu darbs, ko viņas paveikušas tieši pēdējā gadā. Tehnika uzlabota krietni,

8

kaut arī tas ir nebeidzams darbs. Tagad galvenais — ātruma izturība.

Reiz olimpiskajās spēlēs Sindija nenoliedz, ka šī brīža sasniegumi ir tikai sākums. Galvenais mērķis ir startēt olimpiskajās spēlēs, kas pēc diviem gadiem notiks Tokijā. Kaut arī kvalifikācija tām vēl nav sākusies, Sindijas rezultāts 100 m pārsniedz iepriekšējo Rio spēļu normu. Šāgada galvenais uzdevums ir augustā godam startēt Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē. Līdzdalības normas izpildītas gan 200, gan 100 m skrējienos. Vienādi atbildīgi jāstartē abās distancēs. Laba iesildīšanās un pieredzes uzkrāšana būs starptautiskie starti ārzemēs, pašmāju Prezidenta balvas izcīņa, Latvijas meistarsacīkstes. Par Latvijas rekordiem Sindija izsakās atturīgi — tie nav pašmērķis, bet pareizas un mērķtiecīgas darbības rezul-

tāts. Ar daudzkārtējo Latvijas rekordisti Vinetu Ikaunieci Sindija nav pazīstama, taču daudz dzirdējusi par viņas sasniegumiem, mērķtiecību, veselīgo attieksmi pret sportiskās formas pilnveidošanu, labot viņas rekordu ir gods. Par apstākļiem Sindija nesūdzas un savas aktīvās sportiskās dzīves laikā cer sagaidīt gan stadiona skrejceļa uzlabojumus, gan jaunu vieglatlētikas ziemas manēžu. Tiem, kas sūkstās, jaunā valsts rekordiste novēl tikai vienu — izvirzīt augstus mērķus un darīt visu, lai tos sasniegtu! Latvijā to var, Sindijas rezultāti 100 un 200 m to pierāda. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


SABIEDRĪBA

Vēstures rakstīšana Gandrīz pusmiljons rakstu zīmju un 300 fotoattēlu — tik apjomīgu Latvijas Olimpiskā komiteja izdevusi kārtējo grāmatu par spēlēm — Latvija Phjončhanā, kas nu pieejama jūsu vērtēšanai.

Lai

Foto: Aivars Kārkls

arī šī ir sestā sērijas grāmata, kuras redaktors un sastādītājs ir Dainis Caune, fotoredaktors Ilmārs Znotiņš, mākslinieciskā redaktore Inta Bērente-Strenga, angļu valodas redaktors Valdis Jānis Kursietis, būtībā tiek veidota viena liela grāmata, kas

Izskatās labi! Par paveikto priecājas mākslinieciskā redaktore Inta BērenteStrenga kopā ar grāmatas sastādītāju un redaktoru Daini Cauni

Kā no grāmatas izkāpuši. Grāmatas prezentācijā tirdzniecības centrā Spice piedalījās lielākā daļa tās varoņu

stāsta gan par notikumiem visās šajās spēlēs, gan iezīmē atlētu un sabiedrības ceļu uz tām, pat raksturo politisko situāciju un olimpiskās kustības attīstības problēmas. Kad notikums beidzas, sākas atmiņas, kas ar laiku mainās. Bālē vai arī kļūst košāks kāds fragments, nereti pat deformējot kopējo ainu. Grāmata notikumus XXIII ziemas olimpiskajās spēlēs un ceļu uz tām iekonservējusi tā, kā tos redzējuši autori — Dainis Caune, Māris Zembergs, Uldis Strautmanis, Jānis Freimanis un Iļja Poļakovs, kā arī fotogrāfi Ilmārs Znotiņš, Romāns Kokšarovs un Dainis Caune. Iespējams, paši sportisti par kādu niansi teiks: “Bija citādāk.” Bet... vēsture ir jau uzrakstīta. ©

LATVIJAS SPORTA PEDAGOĢIJAS AKADĒMIJA IZSLUDINA KONKURSU uz akadēmiskā personāla amatiem akadēmiskajās un profesionālajās studiju programmās:

SLĒPOŠANAS, ŠAUŠANAS, ORIENTĒŠANĀS, TŪRISMA un REKREĀCIJAS katedrā Asociētais profesors (Sporta zinātnes nozare, sporta pedagoģijas apakšnozare; Nometņu mācība; Tūrisms; Rekreācija) Asociētais profesors (Sporta zinātnes nozare, sporta pedagoģijas apakšnozare; Rekreācija, Tūrisms)

SMAGATLĒTIKAS, BOKSA un C±ŅAS katedrā Docents (Treniņu teorija un pedagoģiskā pilnveide kvalifikācijā grieķu-romiešu cīņa, brīvā un sieviešu cīņa, taekvondo, karatē) VIEGLATLĒTIKAS katedrā Lektors (Vieglatlētika)

Dokumenti saskaņā ar Nolikumu par akadēmiskā personāla vēlēšanām iesniedzami mēneša laikā pēc sludinājuma publicēšanas žurnāla Sports 2018. gada jūnija numurā LSPA zinātniskajai sekretārei Brīvības gatvē 333, 221. kabinetā. Uzziņas pa tālr. 67543355. Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

9


KO VIŅŠ TAGAD DARA

Ronalds Arājs 2 Sprintera Ronalda Arāja sporta karjeras augstākais sasniegums ir Latvijas rekords 100 m sprintā (10,18), starts olimpiskajās spēlēs Pekinā, dalība vairākos pasaules un Eiropas čempionātos, universiādē. Kopš 16 gadu vecuma viņš mācījās ASV, tur kļuva par bakalauru, bet Latvijas Universitātē ieguva maģistra grādu. Pēc sporta karjeras beigšanas 2015. gadā Arājs strādāja bankā, tad starptautiskā audita firmā, bet 2017. gada decembrī atgriezās vieglatlētikā un kļuva Par Latvijas Vieglatlētikas savienības izlašu direktoru.

Ar

Ronaldu Arāju tiekamies viņa darbavietā — kabinetā, kas piekrauts ar Latvijas izlašu tērpiem, blakus nagleņu kārbām — kastes ar kausiem, kuri vēl jāizcīna, dzeramā ūdens pudelīšu kalni... — Vēl nesen pats startēji Latvijas izlases formā. Vai skrejceļā sasniedzi visu, par ko sapņoji? — Ne tuvu tam. Sapņoju un zinu, ka varēju sasniegt daudz vairāk, taču mans ķermenis ik pa brīdim atteica visdažādāko savainojumu dēļ, ieskaitot Ahilleja cīpslas plīsumu Eiropas čempionāta finālā. Bet medaļa toreiz bija tik tuvu... Vairākkārt atgriezos un mēģināju atkal un atkal, gatavojos olimpiskajām spēlēm arī bobslejā, taču nebija lemts. Toties ieguvu vairākas augstākās izglītības, nodibināju ģimeni, audzinu divus bērnus, esmu redzējis pasauli. — Tu esi diplomēts biznesa spe­ ciālists, esi strādājis arī šajā jomā, kā notika tava atgriešanās vieglatlētikā — tiesa, pavisam citā statusā? — To var saukt par nejaušību, bet pērnā gada rudens pusē dzirdēju, ka no izlašu direktora amata atvadās mans treneris Edvīns Krūms. Biju neizpratnē, jo Edvīnu visi cienīja, viņam šis amats bija kā radīts, un pēkšņi... Brīvā vieta mani ieinteresēja, vakarā pat nevarēju aizmigt. Tikos ar Edvīnu un pajautāju — kādam jābūt tavam pēctecim? Treneris atbildēja pa-

10

visam vienkārši — tādam kā tu! Tas iedrošināja, tikos ar prezidenti Inetu Radēviču, ģenerālsekretāru Dmitriju Miļkeviču (pirms Krūma arī viņš bija izlašu direktors), visu pārrunājām. Nedomāju, ka visu izšķīra tas, ka bijām cīņubiedri skrejceļā, taču pozitīvu atbildi saņēmu pavisam drīz, kaut gan konkurentu uz šo posteni netrūka. Tā decembrī sāku strādāt par izlašu direktoru. Nenožēloju, jo darbs ļoti patīk, turklāt vienmēr esmu bijis ļoti komunikabls, man patīk risināt nestandarta jautājumus, būt mobilam. — Kādi ir tavi pienākumi? — Manā atbildībā ir viss, kas saistīts ar izlašu sagatavošanu čempionātiem, lielām sacensībām. Sākot ar inventāru, biļetēm, pieteikumiem... Liekas, ka šajā pusgadā pa telefonu esmu runājis vairāk nekā visā mūžā. Esmu tāds starpposms starp vadību un sportistiem. Mans padoms nepieciešams arī izlases galīgā sastāva noteikšanai. Tagad pat — esam grūta uzdevuma priekšā, jo Eiropas U-18 čempionāta kvalifikācijas normas izpildījuši gandrīz trīsdesmit jaunie sportisti, visi noteikti nebrauks, jo vienā disciplīnā no vienas valsts drīkst startēt tikai divi sportisti. Tad nu mums jānosaka, kurš no kandidātiem šobrīd ir spēcīgāks, stabilāks, no kura varam gaidīt labāku rezultātu. Tie nav tikai tradicionālie šķēpmetēji. Piemēram, ne tik populārajā 400 m

barjerskriešanā normatīvus izpildījuši trīs jaunie sportisti. Nebūs viegli vienu atsijāt. Tāpat rūpīgi jāpārdomā izlases sastāvs Eiropas čempionātam Berlīnē, kas notiks augusta sākumā. Savu padomu nopietnākos brīžos neliedz arī Dmitrijs, reizēm piezvanu arī Edvīnam, kurš šajā amatā bijis divreiz. Uz priekšu tiekam raiti. — Vai netraucē tas, ka ar dažiem iz­ lases sportistiem vēl nesen pats startē­ ji kopā?

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


alds n o R JS ARĀ Latvijas Vieglatlētikas savienības izlašu direktors, Latvijas rekordists 100 m skrējienā Dzimis

1987. gada 29. novembrī Tukumā

Augums svars

183 cm, 90 kg plus (sporta gaitās 87 kg)

Izglītība

Tukuma Raiņa 1. vidusskola, Rīgas 6. vidusskola, Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, ASV — Corando High School, El Paso, Texas, ­Cathedral Hugh ­School, El Paso, Texas, UTEP university of Texas at El Paso (bakalaura grāds ekonomikā), Latvijas Universitātes Ekonomikas vadības fakultāte, maģistra grāds starptautiskajā ekonomikā un biznesa vadībā

Sasniegumi sportā Latvijas rekordists 100 m — 10,18 (2011. g.), 48. vieta 200 m olimpiskajās spēlēs Pekinā (2008. g.), dalība Eiropas un pasaules čempionātos Labākie rezultāti 60 m (telpās) — 6,68, 100 m — 10,18 (Latvijas rekords), 200 m — 20,75 Treneri

pirmais treneris Maigonis Pūliņš, Jānis Gailišs, Valentīna Gotovska, Vladimirs Stepanovs, Edvīns Krūms, ASV — Bobs Kitčens, Leo ­Setls, Endrū Tainss, cauri gadiem — tēvs Ro­nalds Arājs

Ģimenes stāvoklis precējies, sieva Andželika, meita Annabella (6,5), dēls Ronalds Henrijs (2,5) Vaļasprieks

laiks ar ģimeni

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

š-Soms, Sports,

— Vispirms ir jāatkārto vecā patiesība, ka visa sporta pamatā ir vieglatlētika, tātad tas ir sporta veids, bez kura iztikt nevarēsim nekad. Ja skatāmies uz mūsu labākajiem vieglatlētiem, arī tur viss kārtībā. Mums ir visai daudz augstas klases sportistu. Cita lieta, ka reti kurā disciplīnā, izņemot šķēpmešanu, līderiem ir sekotāji. Jaunie aug, sasniedz daudzsološus rezultātus, bet, ieejot junioru gados, pamazām pazūd. Līdz pieaugušajiem jau rindas

Foto: Juris Bērziņ

— Nē, ar viņiem man pat vieglāk, jo labi zinu, kas sportistam vajadzīgs. Ar jaunajiem arī saprotos. Reizēm tā jocīgi, ka viņi mani uzrunā uz jūs. Respektē. Jūsošanās gan nav obligāta, jo viss tiek darīts, lai iespējami labi sagatavotos ik startam, un uzrunai nav nekādas nozīmes. — Tu esi nācis no vieglatlētu ģime­ nes. Tavs tēvs un māte bija sprinteri, arī brālis un māsa. Kāds ir tavs skats uz vieglatlētiku Latvijā?

Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

11


Domubiedri. Treneris un kādreizējais izlašu direktors Edvīns Krūms stafeti nodevis savam audzēkni Ronaldam Arājam

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

paliek pavisam tukšas. Žēl, jo sportot reizēm beidz patiešām talantīgi atlēti. — Kāpēc? — Kad mazpilsētu vai lauku bērns beidz skolu un pārceļas mācīties uz Rīgu, zūd ierastie apstākļi, vecāku atbalsts. Mācīties, maksāt par dzīvesvietu un iztikšanu materiālajā izteiksmē nav viegli. Nav viegli iedzīvoties arī jaunā treniņu grupā pie nepazīstama trenera. Joprojām īsti nestrādā saite sports un augstskolas. Pats, trenējoties ASV un mācoties trīs dažādās mācību iestādēs, esmu augsti novērtējis amerikāņu augstskolu atbalstu sportistiem. Mācies, sporto, dzīvo. Bet ne visi grib braukt pāri okeānam. Kā rast viņiem maksimāli lielu atbalstu šeit, pie tā mums daudz jāstrādā. Nav tā, ka Latvijā visi ir pret studentiem, kas sporto. Pretimnākoši ir gan RTU, gan LU mācību spēki, taču trūkst stingras sistēmas — augstas klases sportista stipendijas, augstskolas atbalsts dzīvesvietas nodrošinājumā. Kad tiekos ar augstskolu pārstāvjiem, klaju noraidījumu neesmu sastapis, bet iespēju ir daudz vairāk. Tās jāprot izmantot.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

KO VIŅŠ TAGAD DARA

Medaļas vietā. Eiropas meistarsacīkstēs Ronalds pamatoti cerēja uz medaļu, bet Ahilleja cīpsla finālā neizturēja (2012)

Vieglatlētu savienība šobrīd nav tik materiāli spēcīga, lai varētu finansiāli atbalstīt daudzsološus sportistus. Kad tādas iespējas radīsies, par to domāsim. Tas gan nav īsti mans lauciņš, bet savienība daudz strādā, lai sporta karalienei rastos jauni atbalstītāji. Sevišķi svarīgas mums ir aktivitātes bērniem. Arī tikko notikušajā Prezidenta balvā mums bija bērnu programma, kur viņi iepazinās un izmēģināja savus spēkus visdažādākajās

12

disciplīnās. Bērnu aktivitātes vieglatlētikas nākotnē ir ļoti svarīgas. Cerīga liekas mūsu programma Bērnu vieglatlētika. — Vai treneru sastāvs atjaunojas? — Nedomāju, ka tas, ka treneru rindās redzu sejas, kuras bērnībā iepazina jau mans tēvs, nodara ko sliktu sporta veidam. Daudzi no viņiem patiesi mīl vieglatlētiku, savu darbu, un bez viņiem šobrīd būtu grūti. Turklāt viņi joprojām sagatavo augstas klases sportistus.

Nezinu, vai pasaulē vēl ir kāda tik augstas klases trenere cienījamos gados kā mūsu Valentīna Eiduka. Vesela rinda viņas audzēkņu jau beiguši sportot, bet tagad atkal priecē Anete Kociņa, Patriks Gailums. Viņa tik ļoti izpratusi šķēpmešanas nianses, ka viņas sistēma joprojām lieliski strādā, un gadiem tur nav nozīmes. Tagad priecājamies par Sindijas Bukšas rekordu, Elvija Misāna tālajiem

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


KO VIŅŠ TAGAD DARA

Ronalda ģimene. Tēvs un vectēvs Ronalds, sieva Andželika, dēls Ronalds Henrijs, Ronalds, meita Annabella, māte un vecmāmiņa Agija

lēcieniem, un viņus arī trenē ļoti pieredzējusi trenere Mārīte Lūse, kas šajā arodā ir jau četrdesmit gadus. Protams, ne visi treneri savā garajā mūžā ir atraduši metodes, kas strādā cauri gadiem, tāpēc viņu galvenais uzdevums ir raisīt bērnos un jauniešos mīlestību pret šo sporta veidu, sagatavot tā, lai viņi pēc tam citās rokās turpinātu pilnveidoties. Vecums nav kritērijs. Ir daudzsološi jaunie treneri, kas seko līdzi jaunumiem sporta veidā, pilnveido treniņu metodes mūsdienu skatījumā. Trenera prasmē aug Artūrs Priževoits Ogrē, Raivis Maķevics Bauskā, Andris Eikens Murjāņos un vairāki citi. Katrs sekmīgs audzēkņa veikums veido arī trenera pieredzi. — Apnikusi sūkstīšanās par sporta bāzu trūkumu. Tas gan lielākoties attiecas uz Rīgu. Vai mūsdienu vieglatlētikai pie­ tiek vietu, kur trenēties? — Citās pilsētās stadionu pietiek. Ik pa brīdim rodas jauni. Par to pateicība pilsētu pašvaldībām, kas saprot sporta nozīmi veselīgas sabiedrības veidošanā. Arī mēs visādi cenšamies rast labu kontaktu ar pašvaldībām, un viņi iespēju robežās cenšas palīdzēt saviem sportistiem. Tagad labi rekonstruēts ir Saldus stadions, kur mēs jau rīkojam nopietnas sacensības. Atjaunots un pārbūvēts tiek Daliņa stadions Valmierā, un tas būs atbilstošs starptautiskajām normām. Turpat būs arī moderna ziemas vieglatlētikas bāze. Nesen manēža tapusi Liepājā. Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

Rīgā lielākās cerības saistās ar Daugavas stadiona rekonstrukciju. Pēc tribīņu atjaunošanas un divu jaunu uzcelšanas uz vecā seguma celiņa (jauns būs nākamgad) notika starptautiskie Rīgas kausi. Pēc pāris gadiem tur būs lieliska sporta manēža. Pieliekam lielas pūles, lai Rīgā būtu vēl viena ziemas bāze. Tas jau būtu pietiekami, jo nav viegli savākt arī nepieciešamo audzēkņu skaitu ne pilsētās, ne laukos. Vieglatlētikas treneri sāpīgi joko, ka uz vieglatlētiku nāk tie, kas citur netiek. Tā gluži nav, bet daudzie sporta veidi noteikti to ietekmē. Skaidrs, ka lielāko krējumu nosmeļ hokejs un basketbols, arī futbols, kur vecākiem šķiet, ka viņu atvase reiz pelnīs miljonus. Nezinu, kāda ir statistika, bet cik no viņiem kļūst profesionāļi? Uz vieglatlētiku nāk tie, kuriem saviem spēkiem gribas gūt panākums, jo šeit nav komandas biedru, uz kuriem var paļauties. Ko paveiksi treniņos, tas arī būs sacensībās. Vieglatlētikā var sākt trenēties, 10—14 gadu vecumā, kad daudzi citi sporta veidi jau ir izmēģināti un radusies atziņa, ka tie nav paredzēti viņiem. Mums ir daudzas sportistu dinastijas, kurās bērni iet vecāku pēdās. Mani, brāli un māsu neviens speciāli nevirzīja uz vieglatlētiku, tomēr visi skrējām un lēcām. Tāpat kā abi vecāki. Par citiem sporta veidiem nemaz neaizdomājamies. Jāatzīst, ka apstākļi jaunajiem sportistiem un viņu vecākiem neliekas īsti pie-

saistoši. Ledus hallēs bērna treniņa laikā tu vari sēdēt kafejnīcā un pat vērot savu atvasi, bet Rīgas sporta manēžā jāsaģērbjas, lai nenosaltu. Ceru, ka pēc pāris gadiem situācija būs citāda. — Vieglatlētika neiznīks? — Nekad. Iespējams, ka lielo sportistu brīžiem būs vairāk, dažkārt mazāk, bet vieglatlētika kā visu sporta veidu pamats būs vienmēr. Visām sporta spēļu komandām par fizisko sagatavotību galvenokārt atbild bijušie vieglatlēti. Pie mana trenera Edvīna Krūma vasarā trenējas hokejists Mārtiņš Karsums, NHL profesionālis Zemgus Girgensons. Stadionā redz brāļus Kuldas, arī citus. Ja futbolistiem būtu labāka fiziskā sagatavotība, tad arī būtu labāki rezultāti. Staņislavs Olijars tagad strādā ar futbolistiem, lai rūdās. Domāju, ka arī labs šahists rūpējas par savu fizisko sagatavotību, kas balstās uz vieglatlētiku. Savā un visas Vieglatlētikas savienības darbā redzu loti lielas izaugsmes iespējas. Mūsu nav daudz, vien septiņi cilvēki, bet visi esam uz viena viļņa, jo darām kopīgu darbu. — Vai paša fiziskajām nodarbēm at­ liek laika? — Man vienmēr, arī aktīvas skriešanas laikā, patikušas nodarbības svaru zālē. Ne tikai cilāt svarus un veidot muskuļus, bet staipīties, skriet, mīt pedāļus. Tas viss ir vajadzīgs, lai uzturētu sevi pienācīgā formā. Kad vienu brīdi pēc sporta gaitu beigšanas mazliet palaidos, tad no sava kaujas svara (87 kg), ātri nonācu līdz centneram plus... Nebija ekonomiski katru gadu pirkt par izmēru lielāku apģērbu. Tagad trenējos piecas reizes nedēļā. Ceļos 5.20, tad vingrošanas klubs, duša un uz darbu. Nav tā, ka sēžu ofisā no deviņiem līdz sešiem, jo darbs nav tikai pie telefona un rakstāmgalda, sacensības notiek brīvdienās, sezonā — gandrīz katrās. Brīvos brīžus pavadu ar ģimeni. Man ar sievu Andželiku ir divi bērni — sešus un divarpus gadus veci, visu brīvo laiku pavadu ar viņiem. Sieva man ir Amerikas meksikāniete, un ģimenē runājam divās valodās — angliski un latviski. Bērni tāpat — ar māti angliski, ar mani — tikai latviski. Ceru, ka rudenī Andželika sāks strādāt, jo prot arī latviešu sarunu valodu. Esam apmierināti. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 13


DZĪVESVEIDS

Stirnu buka dvīņi Līgo priekšvakarā varam paziņot, ka latviskās vērtībās sakņotajā taku skriešanas seriālā Stirnu buks startējusi 131 Līga un 360 Jāņi. Šosezon pēc trim Stirnu buka posmiem pārliecinoši ātrākie starp visiem Jāņu bērniem ir gludo distanču speciāliste Līga Girgensone, kura svinējusi divas uzvaras dinamiskajā Zaķa trasē, un orientierists Jānis Kūms, kurš ir sezonas vicelīderis garākajā — Lūša distancē. Svētku noskaņās abus buciņus izaicinājām uz vaļsirdīgāku sarunu — gluži kā pie miestiņa kausa.

I

nteresanti, ka abi buki nav radinieki, taču ir visīstākie saulgriežu dvīņi — dobelniece Girgensone lepojas ar dvīņubrāli Jāni Girgensonu, savukārt Kūmam, kurš pat dzimis Jāņos Alūksnē, ir dvīņumāsa Līga.

14

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


DZĪVESVEIDS

− Līga un Jānis

JĀNIS KŪMS: SKRIEŠANAI MEŽĀ IR PIEVIENOTĀ VĒRTĪBA — Kā atpazīt īstu stirnu buku? — Īstam stirnu bukam būs ragi, jo tos sāk audzēt uzreiz pēc veco nomešanas... Rīgas ielās stirnu bukus var redzēt vakarpusē un identificēt pēc krekla vai galvas lentes, vai kāda cita apģērba gabala no Stirnu buka kolekcijas. Bieži vien stirnu bukam uz rokas ir kāds gadžets, kas mēra noskrieto distanci, pulsu vai vidējo ātrumu. — Savā blogā rakstīji, ka esi sā­ cis trenēties pēc principa mazāk ir vairāk, tādēļ ziemu izdevās aizvadīt stabilā treniņapjomā, ik mēnesi veicot 300 km un trenējoties 30 stundas, tā Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

iztiekot bez traumām un slimošanas. Ko tieši tu mainīji savā treniņprocesā? — Fiziski visam nepietika laika un bija jāatrod balanss starp ģimeni, darbu un personīgajām ambīcijām. Treniņprocesā galvenokārt esmu attei­ cies no tā sauktajām junk miles jeb skriešanas bez konkrēta mērķa — tikai tāpēc, ka vajag... Katru treniņu aizvadu ar konkrētu mērķi. Ja dodos skriet prieka pēc, nesportoju uz asfalta, bet gan Biķernieku mežā. Skriešanai mežā ir lielāka ­ pievienotā vērtība. Biķernieku mežā esmu izveidojis 3 km aplīti ar 100 augstuma m ­ etriem.

15


DZĪVESVEIDS

Noskrienu, cik gribu, un dodos mājās. Otrkārt, cenšos regulāri apmeklēt Andra Ronimoisa pirmdienās vadītos treniņus Grīziņkalnā, kas sniedz labu vispārīgo fizisko sagatavotību — spēku. Treškārt, ziemā apmeklēju Siguldas serpentīnus, ko patlaban esmu aizstājis ar Bākas kalnu Biķerniekos. Tiesa, vajag lielāku gribasspēku, lai uz 11 metrus augsta pampaka savāktu 500 augstuma metrus... Svarīga lieta, ko vēl esmu mainījis, ir miega režīms. Tagad dodos pie miera kopā ar meitiņu — līdz pulksten 22. Pēc tam mierīgi varu piecelties sešos no rīta, lai izskrietu treniņu. Esmu pielāgojis treniņus apvidum, kurā aizvadu sacensības. — Vai tas izskaidro, kādēļ pēc pirmajiem trim Stirnu buka posmiem visgarākajā — Lūša — distancē kopvērtējumā esi otrajā vietā? — Noteikti tam ir pienesums, bet vairāki labākie skrējēji, Dmitrijs Serjogins (divos no trim posmiem nomaldījās no distances līdera pozīcijā) un Anatolijs Macuks, nav veikuši visus trīs posmus, tādēļ situācija kopvērtējumā nav objektīva. Man ir gandarījums, ka ir izdevies katrā no šīs sezonas posmiem ielauzties TOP 3. Personīgi — patīkams pārsteigums. — Lielākos panākumus esi guvis savā pamata sporta veidā — orientēšanās sportā. Kādēļ startē, arī taku skriešanas sacensībās? — Orientēšanās BIJA mans pamata sporta veids! Tagad manā sezonas sacensību kalendārā priekšroka ir taku skrējieniem. Agrāk taku skriešanu iekļāvu treniņplānā, lai gatavotos orientēšanās sacensībām, uzlabojot ātrumu. Laika trūkuma dēļ nevaru tik daudz laika veltīt orientēšanās tehnikas treniņiem apvidū. Ceļš līdz kvalitatīvai treniņu zonai, treniņš un atpakaļceļš — tas kopā aizņem vairākas stundas, tāpēc neizvirzu ambīcijas orientēšanās sportā. Man nepatīk skriet sacensībās prieka pēc, tam ir treniņi. Ja orientēšanās sacensībās nevaru cīnīties ar labākajiem, tad labāk sacensībās nestartēju. — Kurš ir bijis tavs dzīves la­ bākais gads? — 2013. gada sezona un sākums nākamajai sezonai — līdz notraumējos... Iekļuvu Latvijas orientēšanās izlasē startam pa-

16

Sīkstais Jānis forsē Kornetus. Treniņu pieeja mazāk ir vairāk nesusi Kūmam labākus rezultātus visgrūtākajā — Lūša distancē

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


DZĪVESVEIDS

Jānis S KŪM Būvniecības projektu vadītājs un būvuzraugs Dzimis

1988. gada 24. jūnijā Alūksnē

Izglītība

inženierzinātņu maģistrs būvniecībā

Augums, svars 172 cm, 57 kg Ģimenes stāvoklis precējies ar Zani, meita Dārta (1 g. v.) Pirmais treneris Edgars Bernāns Lielākie sasniegumi 7. vieta EČ stafetē orientēšanās (2014. g., Portugāle); 10. vieta PK posmā orientēšanās vidējā distancē (2014. g., Spānija); 6. vieta PČ stafetē orientēšanās militārpersonām (2013. g., Zviedrija); 2. vieta Baltijas čempionātā stafetē orientēšanās (2013. g., Igaunija); 4. vieta Pasaules parku tūrē orientēšanās vidējā distancē (2013. g., Ķīna) Citi sporta veidi agrāk futbols Grāmata, ko iesaki citiem Sesilija Aherna Dāvana

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

saules čempionātā Somijā. Izdevās garajā distancē izcīnīt 40. vietu. Pēc tam aizvadīju spēcīgu ziemu ar treniņiem un varēju krāmēt somas arī uz Eiropas čempionātu Portugālē. Startēju arī Pasaules kausa posmā, kur ieguvu 10. vietu vidējā distancē. Biju emocionāli stipri uzlādēts un jutu, ka fiziski varu skriet augstā līmenī, ko pierādīja starti Eiropas čempionātā — kvalificējos garās distances finālam un ar Latvijas stafetes komandu izskrējām 7. vietu, vēl trešā etapa vidū reāli cīnījāmies par bronzas medaļām. Beigās pietrūka vienas minūtes un 24 sekunžu. — Pēc paisuma nāk bēgums. — Jā, pēc tam mans uzvaru gājiens beidzās. Cīnījos ar dažādām traumām, atteicos no starta 2014. gada pasaules čempionātā... Divus gadus centos savākties, līdz nolēmu, ka neesmu gatavs ziedot tik daudz, lai piepildītu savu ego — manos spēkos vairāk nav bijis atgūt tādu līmeni, kādu biju sasniedzis orientēšanās sportā. Taču noteikti jāpiemin 2017. gads, kad piedzima meitiņa. Tas lika nolaisties tuvāk zemei. — Ko tev nozīmē dzimtene — Latvija? — Latvija man ir mājas, uz kurām vienmēr gribas atpakaļ. Esmu gana daudz blandījies pa pasauli — bijis 30 valstīs, bet allaž piezogas sajūta: gribas atpakaļ uz Latviju. — Blandījies? — Studiju gados periodiski dzīvoju Zviedrijā, lai trenētos zviedru klubā. Skandināvijā pavadīts visvairāk laika, daudz laika pavadīts arī Spānijā un Portugālē ziemas treniņnometnēs. Neaizmirstams ceļojums ir bijis ar auto pa Balkāniem — tas bija vienreizēji! — Ar ko tev asociējas Līgo svētki? — Ha-ha! Ar savu dzimšanas dienu, jo esmu dzimis Jāņos. Zaļumballe, alus, gaļas cepšana un Līgo dziesmas. — Kurš ir labākais latviešu alus? — Izlejamais. — Kas ir pirmā Līga, kas nāk tavā prātā? — Neticēsi, bet man ir dvīņumāsa, kurai vārds ir... Līga. Neprasi — kāpēc! — Kāda bija tava bērnu dienu lielākā laime?

— Esmu audzis laukos un neko nezināju par planšetēm, datorspēlēm, internetu. Lielākā laime bija brīvā daba — Gauja, kur makšķerēju, mežs — kur sēņojām un ogojām. Turpat blakus vecvecāki. Tādu bērnību es gribētu arī saviem bērniem — siena talkas, dārza ravēšana un citas lauku štelles. Pienesums gan raksturam, gan rūdījumam. Saldējumam ir pavisam cita garša, ja to nopelna, nevis vienkārši nopērk veikalā. — Ko taviem bērniem vaja­ dzētu darīt tāpat kā tev? — Tas nav godīgi pret bērniem — prasīt, lai dara to, ko grib vecāki. Varu vēlēties, lai viņi paprasa manu viedokli, pašam rādot priekšzīmi. Noteikti uzmanība jāpievērš izglītībai. — Vai ir kādas sacensības, kas tevi biedē? — Vairs nē. Pēc 2016. gada pasaules čempionāta taku skriešanā nolēmu, ka neizaicināšu sevi sacensībās, ja nebūšu tām gatavs. Esmu apzinājies savas spējas. — Ja tev būtu tāda vara — ko tu pavēlētu visiem sporta funk­ cionāriem? — Pavēlētu, lai tiek sakārtota bērnu sporta sistēma un infrastruktūra. Pie katras skolas ir jābūt sporta laukumam — futbola laukumam un basketbola grozam. Nav svarīgi, vai skolā mācās 100 vai 500 bērni — visiem ir jābūt pieejamām līdzīgām iespējām. — Ko tu novērtē savā sievā? — Viņa ir tieša, saka, ko domā, un nepieciešamības gadījumā atsēdina mani — dažreiz to man pat vajag. Mums abiem patīk skriet — tas padara sadzīvi vieglāku. Apbrīnoju, ka viņa ir pieņēmusi to, ka man patīk sacensties, bet viņa skrien citu iemeslu dēļ. Viņa man ir iemācījusi dzīvē atrast balansu. — Ko tu nekad nedarītu par naudu? — Lietas, kas ir pret manām vērtībām. Ar naudu var daudz ko, bet gudrāks nekļūsi. — Kas tev ir skaidrs kā diena? — Mans rīts nevar sākties bez kafijas. — Vai tev ir kāds mīļš dzīv­ nieks? — Agrāk, kad mācījos Gaujie­ nā, mums bija kaķene Singa, kas nodzīvoja ilgu mūžu un bija ļoti uzticama un mīļa.

17


DZĪVESVEIDS

LĪGA GIRGENSONE: BAIDĪTIES NOZĪMĒ ZAUDĒT — Kā atpazīt īstu stirnu buku? — Īstens stirnu buks būs gatavs doties distancē, nesatraucoties par to, kas tajā sagaidīs, un pēc skrējiena dalīsies ar citiem iespaidos un emocijās, izceļot šo piedzīvojumu starp citiem pasākumiem. — Šogad esi piedalījusies divās Stirnu buka sacensībās Tērvetē un Jaunpiebalgā dinamis­ kajā Zaķa distancē, izcīnot divas uzvaras. Kāda ir tava panākumu recepte? — Treniņprocess un atjaunošanās starp treniņiem, lai veiksmīgi varētu sagatavoties katrām sacensībām. Šī skriešanas sezona man ir īpaša tieši ar debiju Stirnu bukā. Tā kā šosejas skrējienos mana iecienītākā distance ir 10 km, Stirnu bukā izvēle krita par labu Zaķim, kura distances garums ir 8 līdz 13 km robežās. — Kam ir jānotiek, lai vieglat­ lēte no stadiona ieskrietu mežā? — Man patīk pārmaiņas, nospraust jaunus mērķus un tiekties uz tiem. Pēdējos trīs gadus stadiona skrējieni mani nesaista. Sacensību kļuvis vairāk, un startēt visās pēc kārtas nav iespējams un pat nav vajadzības. Ja vienā dienā sakrīt divas vai trīs dažādas sacensības, tad izvēle ir par labu tām, kas ir patīkamākas. Priekšroku dodu šosejas vai krosa skrējieniem, kuriem sagatavošanās var notikt dažādos apvidos. Gatavojoties stadiona sacensībām, ir jāieplāno atsevišķi treniņi stadionā, tāpat arī nepieciešami īpašie apavi ar naglām. — Kādēļ izvēlējies kļūt par policisti? — Valsts policijas koledžā mācību programmā ir daudz praktisko nodarbību, tostarp arī fiziskā sagatavotība un speciālā tuvcīņa. Tas piesaistīja manu uzmanību, un sapratu, ka man kā skrējējai šādas praktiskās apmācības palīdzētu. Jau studiju laikā jutu, ka skolā un darbā iegūtais būs noderīgs dzīvē, lai zinātu, kur vērsties pēc palīdzības. — Kurš ir bijis tavs dzīves la­ bākais gads?

18

— Pagājušais, jo absolvēju Valsts policijas koledžu un sāku strādāt Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes struktūrvienībā. Sāku justies finansiāli un materiāli nodrošināta. Darbs aizņem daudz laika, bet brīvie brīži tiek veltīti treniņiem. Esmu laimīga, jo veiksmīgi izdodas apvienot iesākto. Tāpat pārstāvēju sava trenera Jura Beļinska vadīto SK Metroons komandu skriešanas seriālā Bigbank Skrien Latvija un individuāli guvu panākumus 10 km distancē. Gada kulmināciju piedzīvoju ultramaratona Neiespējamais skrējiens 50 km distancē Valkā. Piecas nedēļas pirms sacensībām sapratu, ka vēlos pagarināt skriešanas sezonu un startēt tobrīd 19. novembrī gaidāmajā ultramaratonā Latvijas un Igaunijas pierobežā, tādēļ patstāvīgi uzsāku gatavošanos... Pēc finiša īsti nevarēju saprast, kas tieši bija visgrūtākais — gatavošanās ultramaratonam vai pats skrējiens? Ultramaratons man deva pārliecību, ka varu pieveikt skrējienus, kas ir garāki par ierasto 10 km vai pusmaratona distanci. Tiesa, ticu, ka labākie gadi man vēl ir tikai priekšā, un uz to tiecos. — Ko tev nozīmē dzimtene — Latvija? — Man Latvija saistās ar manām dzimtajām mājām Dobelē. — Ar ko tev asociējas Jāņi? — Nevieni citi svētki nav tik bagāti ar latviešu tradīcijām kā Jāņi. Šos saulgriežus ir patīkami pavadīt pie dabas. Kopš bērnības man patīk, ka Jāņos tiek kurināts ugunskurs, mājās gatavotas svētku uzkodas, saaicināti radi un kopā izbaudīta vasaras burvība. — Vai tev garšo alus? — Neesmu alus cienītāja. — Kurš ir pirmais Jānis, kas tev nāk prātā? — Mans dvīņubrālis Jānis Girgensons — viens no ātrākajiem garo distanču skrējējiem Latvijā! Lai gan esam atšķirīgi, man ar brāli ir daudz kopīga. Viņš ir cilvēks, no kura var daudz mācīties un kuram prasīt padomu.

Neapturamā Līga Pasaku mežā. Neskatoties uz rekordskaitu konkurentu, Līga Girgensone debitēja Tērvetes Stirnu bukā ar pārliecinošu uzvaru Zaķa distancē

E Līga ENSON GIRG Policiste Dzimusi

1991. gadā 20. augustā Dobelē

Izglītība

Valsts policijas koledža; 1. līmeņa profesionālā augstākā izglītība

Augums, svars 170 cm, 59 kg Ģimenes stāvoklis neprecējusies, bet laimīga Pirmais treneris Skaidrīte Velberga Lielākie sasniegumi uzvarētāja 5 km distancē Lattelecom Rīgas maratonā (2015. g.), vicečempione 8+ km distancē skriešanas seriālā Noskrien ziemu (2017. g.), 2. vieta LČ krosā (2017. g., Carnikava), uzvarētāja ultramaratonā Neiespējamais skrējiens 50 km distancē (2017. g., Valka/Valga), 3. vieta sezonas kopvērtējumā Bigbank Skrien Latvija 10 km distancē (2017. g.), čempione skriešanas seriālā Noskrien ziemu 8+ km distancē (2018. g.), 2. vieta komandu ieskaitē SMScredit.lv Stipro skrējiens, Ķegums (2018. g.) Citi sporta veidi riteņbraukšana Grāmata, ko citiem iesaki Kristofers Makdugals Dzimuši, lai skrietu

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


DZĪVESVEIDS

— Kādēļ viņu vēl neesi ievili­ nājusi Stirnu bukā? — Treneris neatzīst skrējienus, kas nenotiek stadionā vai uz šosejas, kur gadiem ir cementēta fiziskā bāze. Līdzīgas domas ir arī Jānim, turklāt Stirnu bukā nav naudas balvas — elites skrējējiem tas ir svarīgi. Es vairāk vados pēc savām vēlmēm. — Kāda ir dvīņubrāļa ietekme uz rezultātiem? — Bērnībā tuvinieki mēdza prasīt, kā veicas ar mācībām un ar skriešanu. Kopš pamatskolas laika, kad startējām rajona sacensībās, negribēju iepalikt no Jāņa ne sacensībās, ne mācībās. Apzinājos, ka ietilpstam katrs savā kategorijā: viņš — jaunietis, bet es — jauniete. — Vai esi kādreiz noskrēju­ si viņu? — Vienīgais, kā viņu varu noskriet, — iegūt sieviešu konkurencē augstāku vietu nekā Jānis vīriešu konkurencē. Manā skriešanas kontā ir viens ultramaratons, bet Jānim garākais veikums bijis tikai maratons (smaida). — Vai viņš tevi ievilka skrie­ šanas pasaulē? — Ne gluži. Ģimnāzijā pēc rajona sacensībām mani un Jāni uzrunāja Dobeles sporta skolas trenere Skaidrīte Velberga. Tas būtu savādi, ja no ģimenes tikai Jānis apmeklētu treniņus, bet es — ne, jo ierasts, ka vecāki brauca pēc mums. Skriešana aizrāva mūs abus. Vēlāk 2010. gadā sākām katrs savas studiju gaitas Rīgā — tad Jānis pirmais sāka praktizēties pie trenera Jura Beļinska Metroonā. Drīz vien treneris Jānim prasīja par mani, un kopš 2012. gada jūnija arī es trenējos pie Beļinska. — Tad jau lejat sviedrus ko­ pā? — Dažkārt. Pārsvarā skrienu neatkarīgi no Jāņa, jo temps katram savs. Mums ir veiksmīga sadarbība ar treneri Beļinski, jo rezultāti progresē. Atsevišķos gadījumos pati plānoju savu treniņprocesu, bet pēc tam dodu trenerim ziņu par padarīto treniņdarbu.

— Ja tu kādam taku skrieša­ nas iesācējam varētu sniegt pado­ mu — kāds tas būtu? — Iesaku izvēlēties distanci, atbilstoši sagatavotības pakāpei. Nav nepieciešams darīt sev pāri, lai pēc skrējiena justos sliktāk. — Kāda bija tava bērnu dienu lielākā laime? — Bērnību varēja pavadīt, neuztraucoties par to, kas būs, kad izaugšu liela... Bija vecāki un citi līdzcilvēki, kas par mani rūpējās. — Ja tu dotu bērnam padomu par dzīvi — kāds tas būtu? — Ne tikai bērnam, bet jebkuram: iesaku kustēties un nostiprināt veselību. Vesels un kustīgs cilvēks var paveikt daudz un sa­ sniegt izvirzītos mērķus. — Vai ir kādas sacensības, kas tevi biedē? — Baidīties nozīmē zaudēt. Ja esmu izgājusi uz starta līnijas, esmu ieguvēja. Man bailes nevar sagādāt, ja es daru to, kas man patīk un padodas. Pirms sacensībām mēdz būt uztraukums, bet tas nenozīmē, ka baidos. — Kas tev sniedz cerību? — Gribasspēks un apņēmība. — Ko tu novērtē vīriešos? — Novērtēju vīriešus, kuri ir pacietīgi, rūpējas par sevi un līdzcilvēkiem un spēj izturēt manu raksturu (smejas). — Ko tu nekad nedarītu par naudu? — To, kas liktu pārkāpt manus principus. Nauda nav tik svarīga, lai apkaunotu sevi. — Par ko tu esi pateicīga? — Esmu pateicīga, ka varu katru jaunu dienu mosties un virzīties uz priekšu. Šī iespēja liek novērtēt iepriekš darīto un sasniegto. — Vai tev ir kāds mīļš dzīv­ nieks? — Mani saista kaķi. Samīļojot šos dzīvniekus, viņi rada mieru. Ir jautri viņus vērot, kad viņi darbojas savā nodabā. ©

Kristaps ZAĻKALNS Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

19


PERSONĪBA

Patriots. Kopš XVII gadsimta “Tā

nebija tikai Lipmana apbalvošana, tā bija goda parādīšana Latvijai,” uzsver staltais kungs. “Ne jau mūsu federācija mani izraudzījās, bet starptautiskā — IIHF, kas regulāri seko visu nacionālo organizāciju darbībai, vērtē to aktivitāti. Kongresi notiek divreiz gadā, mani tur pazīst visi.” Kirovs Lipmans Latvijas Hokeja federāciju vadījis divdesmit gadus, kuru laikā gūti visi nozīmīgākie sasniegumi. 1996. gadā Latvijas valstsvienība iekļuva pasaules čempionāta elites divīzijā, kurā cīnās joprojām, tā piedalījusies četrās olimpiskajās spēlēs. Šoreiz saruna ar sekmīgo uzņēmēju AS Grindex padomes priekšsēdētāju Kirovu Lipmanu ne tikai par sportu vien. — Mēs neko daudz nezinām par jūsu gaitām pirms deviņdesmito gadu sākuma. Vien to, ka neesat bijis komunists... — Nekad mūžā! Lai gan pēc rakstura esmu ļoti aktīvs. Biju pat cītīgs pionieris, bet ar laiku šajā virzienā manas aktivitātes beidzās. Manas mātes tantes vīrs bija ministrs Kārļa Ulmaņa valdībā, kuru krievi 1940. gadā nošāva, bet tanti — valodnieci, Universitātes pasniedzēju izsūtīja uz Sibīriju. Pēc Staļina nāves, kad sākās reabilitācija, viņa atgriezās, bet nebija vairs, kur dzīvot. Mana māte piedāvāja pajumti mūsu divistabu dzīvoklītī, tā nu tante man atklāja, kas patiesībā ir boļševiki, kas bija Staļins, kas Ļeņins un kas šī ir par melu sabied-

20

rību, kurā mums jādzīvo. Tad arī nozvērējos, ka komunists nekad nebūšu. Vēlāk augstus amatus ieņēmu, tikai pateicoties savām smadzenēm, nevis partijas biedra kartei. — Tēvs 1944. gada ziemā gājis bo­ jā frontē, cīnoties Latviešu strēlnieku di­ vīzijā. Sevišķi spoža jūsu bērnība laikam nebija... — Pēc pamatizglītības iegūšanas, tolaik tai bija nepieciešamas septiņas klases, Liepājas 2. vidusskolā četrpadsmit gadu vecumā sāku strādāt par atslēdznieka mācekli Linoleja fabrikā. Dzīve bija grūta, bet māte mani ļoti labi audzināja. Vienīgi Liepājā vairs negribēja dzīvot, vācu okupācijas laikā visi radinieki kā ebreji nošauti... Samainīja dzīvokļus, un pārcēlāmies uz Rīgu. Sešpadsmit gadu vecumā sāku strādāt par atslēdznieku Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā. — Jaunajiem hokejistiem ir vērts ie­ klausīties, kā rūdījies federācijas prezi­ dents! — Mammai bija laba draudzene ar plašu dzīvokli Ļeņingradā, kā tolaik sauca Sanktpēterburgu, kas aicināja mani pārcelties pie viņas, solot palīdzēt iegūt izglītību. Iestājos medicīnas iekārtu (kāda sakritība!) rūpniecības tehnikumā, sāku strādāt rūpnīcā Krasnaja Zarja, kas tāpat kā VEF ražoja telefona stacijas, un nopietni pievērsos sportam, spēlējot futbolu. — Rūpniecība un sports... Virziens iezīmējas.

Foto: Andre Ringuette/HHOF-IIHF Images

“Mani dārgie hokeja draugi, laiks skrien diezgan ātri. Šķita, ka vēl tikai vakar mazajā Latvijā organizējām pasaules čempionātu hokejā. Jūs mani atbalstījāt, un tas bija brīnišķīgs brīdis manā un Latvijas hokeja dzīvē,” uzņemts Starptautiskās Ledus hokeja federācijas (IIHF) Slavas zālē un saņēmis Pola Loika balvu par ieguldījumu sporta veida attīstībā, 20. maijā svinīgā pasākumā Kopenhāgenā savā runā teica mūsu hokeja visilggadīgākais prezidents Kirovs Lipmans.

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


PERSONĪBA

vs Kiro ANS LIPM AS Grindex padomes priekšsēdētājs, LOK Izpildkomitejas loceklis Dzimis

1940. g. 5. novembrī Liepājā

Izglītība

Liepājas 2. vidusskola (7 klases), Ļeņingradas Medicīnas iekārtu rūpniecības tehnikums, Ļeņingradas Dzelzceļa transporta institūts (inženieris ekonomists), ekonomikas zinātņu kandidāta grāds, studējis LU Ekonomikas fakultātē

Darba gaitas atslēdznieka māceklis Liepājas Linoleja fabrikā, atslēdznieks Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā, atslēdznieks, vēlāk meistars rūpnīcā Krasnaja Zarja (Ļeņigradā), VEF iecirkņa priekšnieks, skaitļošanas centra priekšnieka vietnieks, SIA VEF Radio un LipLat īpašnieks, AS Liepājas Metalurgs prezidents, kopš 2003. gada AS Grindex padomes priekšsēdētājs

Kopenhāgena, 2018. gada 20. maijs. Pasaules čempionāta laikā svinīgā ceremonijā IIHF prezidents Renē Fāzels Kirovam Lipmanam pasniedz Pola Loika balvu par ieguldījumu hokeja attīstībā

Sportā

kopš 10 gadu vecuma, trenējies sporta vingrošanā, paukošanā un futbolā

Sabiedriskie pienākumi Latvijas Hokeja federācijas prezidents (1994.—1995. un 1998.— 2016. g.), LOK Izpildkomitejas loceklis, Grindex Zinātnes un izglītības atbalsta fonda priekšsēdētājs Foto: Andre Ringuette/HHOF-IIHF Images

Apbalvojumi

apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

Ģimenes stāvoklis 42 gadus precējies, ir dēls un mazdēls Vaļasprieki

sports

Jaunais iesaukums IIHF Slavas zālē. Jespers Damgords (no kreisās), Robs Bleiks, Kirovs Lipmans, Jere Lehtinens, Daniels Alfredsons, Kriss Čelioss, Filips Lakarjērs un Bobs Nedins Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

21


Foto: Ilmārs Znotiņš

— Bija arī mēģinājums no tā nogriezties. Reiz, jau pēc tehnikuma beigšanas, Ļeņingradā, ejot pa Ļiteinaja ielu, pamanīju afišu, kas aicināja pieteikties cirka skolā. Tas mani ieinteresēja. Eksāmeni mani daudz neuztrauca, izņemot pašu ­ pēdējo un svarīgāko, kurā žūrijas priekšā ar kustībām bija jāataino situācijas no teksta, ko lasīja kāds no komisijas. Lai arī teātri nekad nebiju spēlējis, tiku galā arī ar šo etīdi. Pēc pāris dienām izrādījās, ka lielo konkursu esmu izturējis un uzņemts klaunu grupā. Priecīgs zvanīju mammai uz Rīgu. “Ko tu teici?!” māte iesaucās. “Mūsu dzimtā nekad neviens nav bijis klauns un nebūs!” Nākamajā rītā viņa ar nakts vilcienu bija klāt Ļeņingradā, lai paziņotu, ka uz cirka skolu es varu tikt tikai pār viņas līķi. — No kurienes jums tāda interese par cirku? — Man patīk humors. Tikai mans humors ir tāds dziļāks, slēptais humors. Ne visi to uztver. Turklāt māte pirms kara studēja konservatorijā, viņai bija laba balss, mecosoprāns. Kara laikā, bēgot no

Foto: Ilmārs Znotiņš

PERSONĪBA

Kas notiek laukumā?! Kirovs Lipmans, Helmūts Balderis un izlases konsultants Vladimirs Jurzinovs komandas pārbaudes spēlē Helsinkos, gatavojoties 1999. gada pasaules čempionātam

frontes uz Krieviju, viņa saslima ar plaušu karsoni, kas sabojāja balss saites. Tā nu es iestājos Ļeņingradas Dzelz­ ceļa transporta institūta Ekonomikas fakultātes neklātienes nodaļā, jo pašam bija jāpelna nauda dzīvošanai. Turpināju strādāt Krasnaja Zarja mehāniskajā iecirknī. Starp citu, tehnikumu pabeidzu astoņpadsmit gadu vecumā, un mani iecēla par meistaru 90 rūdītiem vīriem. Biju pagalam nobijies, kā viņi mani uztvers. Bet, kad pārgāju uz studijām klātienes nodaļā, jo mācības tomēr bija galvenais, un no iecirkņa atvadījos, sapratu, ka biju ieguvis viņu cieņu. Pēc tam atgriezos Rīgā pie mātes un sāku strādāt VEF. Biju liela iecirkņa priekš-

22

nieks, turpināju spēlēt futbolu, bet pēc traumas to vairs nespēju darīt pietiekami kvalitatīvā līmenī, un mani iecēla par VEF futbola komandas priekšnieku. Rūpnīcā par atslēdznieku strādāja kādreiz izcilais Daugavas uzbrucējs Georgijs Smirnovs, es viņu uzaicināju par komandas treneri, un VEF septiņdesmitajos gados vairākas reizes kļuva par Latvijas čempioniem. — Pirmo miljonu nopelnījāt jau 1989. gadā, un tam bija zināma saistība ar spor­ tu... — Gorbačova laikos biju VEF skaitļošanas centra priekšnieka vietnieks. PSRS sakaru ministrijas ietvaros tas bija labākais visā valstī. Sākoties perestroikai, no-

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


PERSONĪBA

Foto: Ilmārs Znotiņš

Nākamgad uz Latviju! Kirovs Lipmans kopā ar mūsu hokeja faniem 2005. gada pasaules čempionātā Insbrukā

dibinājām savu elektronisko iekārtu ražošanas kooperatīvu VEF Radio. Minskā notika Eiropas čempionāts vingrošanā, un mēs uzvarējām konkursā par elektronisko tablo iekārtu izgatavošanu. Sākot ar to gadu, tādas kļuva obligātas visās tik augsta līmeņa sacensībās. Līdz tam tiesneši varēja arī iztikt ar drukātu ciparu mehānisku pārlikšanu. Konkursā piedalījās piecu valstu firmas. Arī no Vācijas un Francijas... Mēs uzvarējām, jo mūsu projekts bija vislētākais. Mums vēl tad bija kauns daudz naudas prasīt. — Kur ir tas dīķis, uz kura ledus uz­ kāpāt ar hokeja slidām? — Puikas gados uz tā paša laukuma, kur vasarā spēlēja futbolu, ziemā uzlēja ledu. Bet, ja runa ir par iesaistīšanos federācijas darbā, tad tas notika deviņdesmito gadu sākumā. Reiz tagad visiem zināmā trenera Harija Vītoliņa tēvs, arī Harijs Vītoliņš — vidējais no trim hokejistiem Harijiem Vītoliņiem, kas tolaik bija federācijas ģenerālsekretārs, — atnāca pie manis lūgt naudu komandas aizvešanai uz sacensībām. Es to sagādāju. Pēc tam palīdzēju vēl vairākas reizes, līdz Harijs sāka žēloties: “Man neērti no tevis visu laiku

Viens sapnis īstenots. IIHF prezidents Renē Fāzels un LHF prezidents Kirovs Lipmans atklāj 2006. gada pasaules čempionātu Rīgā Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

prasīt naudu. Nāc pie mums uz federāciju par prezidentu!” Tā tas ilga kādu pusgadu, līdz viņš mani pierunāja arī, un 1994. gadā es pirmo reizi kļuvu par Latvijas Hokeja federācijas prezidentu. Pēc diviem gadiem uz šo amatu pieteicās jaunais Uģis Magonis. Ar lielu prieku atdevu viņam savu krēslu, jo zināju, cik daudz naudas prasa no tā, kas tajā apsēžas. Nepagāja pat pāris mēneši, kad Uģis bija klāt un lūdzās: “Kirov, vai tu nevari palīdzēt? Nav naudas, par ko komandu aizvest uz Franciju!” — “Bet tu taču visiem teici, ka dabūsi 300 tūkstošus!” — “Jā, man apsolīja, bet neiedeva...” Pēc gada jau Magonis sāka lūgties, lai es nāku atpakaļ. Padomāju un piekritu. Ja es kaut ko uzņemos, tad izdaru to līdz galam. Tā mani māte audzināja. Man vienmēr atgādināja — šī ir tava zeme, un tev jādara tā, lai tavs vārds tajā tiktu ierakstīts. Starp citu, mani senči te dzīvo kopš XVII gadsimta, un es esmu Latvijas patriots. Man ir ļoti bagāti un ietekmīgi radi Amerikā, kas astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, kad nevienam vēl nebija skaidrs, ar ko šeit beigsies politiskās pārmaiņas, aicināja pie sevis, solot palīdzību attīstīt savu biznesu. Bet es nedevos laimi meklēt citur. — Ne visi zina, ka sporta veida fe­ derācijas prezidenta amats ir sabiedrisks pienākums, izņemot, šķiet, tikai futbolu. Prezidents nevis sev naudu pelna, bet lie­ lākoties savu naudu tērē! — Neesmu nopelnījis nevienu santīmu, bet ieguldījis vairāk nekā divus miljonus. Biju šokā, uzzinot, ka jaunais ģenerālsekretārs federācijā saņem algu. Man būtu kauns. — 2003. gadā, kad kļuvāt par Grindex padomes priekšsēdētāju, uzņēmuma ap­ grozījums bija 10 miljoni latu, 2017. gadā tas bija 132,4 miljoni eiro, peļņa virs 10 miljoniem. LHF jūsu prezidentūras laikā Latvijas hokeja izlase divas reizes pasau­ les čempionātos izcīnījusi septīto vietu, piedalījusies četrās olimpiskajās spēlēs, Sočos iegūstot astoto vietu. Kas vispirms nepieciešams, lai abās tik atšķirīgās jo­ mās gūtu tādus panākumus? — Smadzenes. Pirms Grindex es vēl pacēlu Liepājas Metalurgu, kam 1996. gadā bija pilnīgs bankrots. Esmu tomēr liepājnieks, ekonomists ar pieredzi ražošanas vadībā, gribējās pierādīt, ka es to varu. Aizgāju pie toreizējā premjerministra Šķēles aprunāties. Viņš teica: “Ko tu, Kirov! Tur jau skatījās vācieši, islandieši — bezcerīgs variants...” Tomēr nolēmu pamēģināt. Kad sāka izdoties un parādījās peļņa, izrādījās, ka maniem, tā saucamajiem partneriem, patīk bandītu metodes. Gribēju rīkoties likumīgi, maksāt nodokļus, teicu, ka viss būs ­ atklāti, d­abūsiet

23


dividendes, visiem pietiks... Tam bija kategoriska pretestība, līdz pat d­raudiem mani nogalināt. Sapratu, ka viņi var būt mani partneri tikai tad, kad vajag palīdzību. Ar tādiem es nesadarbošos! Viss... Rūpnīcu viņi izzaguši pilnībā. Tur sava loma bija arī tam ministram, kas pirms tam bija premjers un kas lūdza, lai tauta viņam samet miljonu, citādi šis nestrādāšot. Nonsenss! — Lai tādas lietas paceltu, ar viena cilvēka smadzenēm vien taču nepietiek! — Ļoti labi jāsaprot ražošanas organizācija. Manas disertācijas tēma bija Automatizētā ražošanas vadības sistēma. — Jums ir arī zinātnisks grāds? — 1991. gadā Sanktpēterburgā kļuvu par zinātņu kandidātu. Tolaik vēl, lai kļūtu par zinātņu doktoru, tā bija pirmā stadija. Tagad tā vairs nav, un mans dēls rudenī jau aizstāvēs doktora disertāciju. Bet, atgriežoties pie tēmas, jebkurā rūpnīcā galvenais ir ražošanas organizācija. Attiecīgo specifiku var apgūt ātri. Metalurgā pēc divām nedēļām es jau zināju visas tēraudkausēšanas nianses. Protams, ar labu organizācijas sistēmu vien nepietiek. Vajadzīgi talantīgi speciālisti, kas to īsteno. Tāpēc es dibinu fondus, kas palīdz iegūt nepieciešamās zināšanas. Grindex izglītoju mums nepieciešamos ķīmiķus un farmaceitus, Metalurga laikā sūtīju jauniešus studēt uz Maskavas Tērauda institūtu. — Vai nauda dara cilvēku laimīgu? — Man nauda nekad nav bijusi galvenā. Šī attieksme man ļoti palīdzējusi sa­ sniegt tos mērķus, kurus esmu izvēlējies. Man ir svarīgi, lai cilvēki, kas strādā uzņēmumā, justos labi, lai viņiem nebūtu jādomā, vai pietiks naudas savu dienišķo vajadzību apmierināšanai un kur piepelnīt vēl kaut ko klāt. Grindex ir vienas no lielākajām algām Latvijā. Bet, ja uzņēmējs domā tikai par naudu, tad tur bieži vien tūlīt klāt ir arī nodevība. Mainoties vadībai, Latvijas Hokeja federācijā bija tāpat. Neviens man pat paldies nepateica. Tādai mazai valstij 20 gadus noturēties pasaules A grupā! Ko tas nozīmē, to starptautiskajā federācijā saprot, Latvijā — ne. Mēs simtprocentīgi būtu kvalificējušies arī piektajām olimpiskajām spēlēm Phjončhanā, ja ne trenera nodevība. Trīs dienas pirms kvalifikācijas turnīra sākuma Beresņevs atsakās no galvenā trenera amata. Jūs varat iedomāties, ko domāja puiši?! Kā tā — treneris atsakās mūs trenēt, tūlīt jāspēlē... Paldies Haraldam Vasiļjevam, kas piekrita palīdzēt. — Un viss izšķīrās pēdējā spēlē ar vā­ ciešiem, pēdējās minūtēs... — Jā, trīs minūtes pirms beigām Daugaviņš par pilnīgi nevajadzīgu, tīšu

24

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PERSONĪBA

Uz hokeja dzimteni Kanādu! Kirovs Lipmans (pa kreisi), LOK prezidents Aldons Vrubļevskis (pa labi) un izlases hokejists Mārtiņš Karsums pieņemšanā pie Kanādas vēstnieka Latvijā Skota Hīteringtona pirms olimpiskajām spēlēm Vankūverā

pārkāpumu dabūja noraidījumu un vācieši iemeta izšķirošo golu. Brīnos, kur ir patriotisms! — Jaunā lasītāju paaudze nezina, kāds pirms 24 gadiem, kad pirmo reizi vadījāt federāciju, Latvijā bija hokejs.

— Kāds hokejs! Bija pusotra halle — Sporta pils un vēl apjumts ledus laukums Talsos. Manā laikā tika uzbūvētas septiņpadsmit (atkārto ar izteiksmi — sep-tiņ-padsmit!) halles. Pirmo uzbūvēju Liepājā, mani partneri Metalurgā bija kājām un rokām

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


Foto: Ilmārs Znotiņš

PERSONĪBA

Soltleiksitijā bijām devītie, kā veiksies Turīnā? Kirovs Lipmans savās otrajās olimpiskajās spēlēs

pret, bet es speciāli uzbūvēju Liepājā. Uz atklāšanu uzaicināju gan Ventspils, gan Daugavpils, gan citu pilsētu mērus. Lai redz — Liepājā ir, bet mums nav, kā tad tā? Vai mēs arī nevaram? Tā lēnām pamazītēm ir uzceltas septiņpadsmit halles. Tāpēc hokejs attīstās, bērniem ir, kur nodarboties. — Cik toreiz bija aktīvo spēlētāju? — Toreiz mēs bijām C grupā. Jūs vispār zināt, cik tas ir zemu? Bija kādi 400 reģistrēti spēlētāji. Tagad ir vairāk par septiņiem tūkstošiem. — Jūsu laikā izlasei bija astoņi dažādi galvenie treneri... — Jā. Tas arī ļoti svarīgi — būt gudram, lai labu treneri dabūtu. Man pārmeta, ka es necenšos noturēt Tedu Nolanu. Jā, es nebiju apmierināts ar viņu. Viņš atbrauca uz mēnesi. Ko viņš tik īsā laikā var padarīt? Dzīve pierādīja, ka man taisnība. Šogad viņš bija Polijas valstsvienības treneris, un poļi no B grupas izkrita uz C grupu. Ne velti Tedu NHL nepaturēja. Viņš jau visu laiku gaidīja, kad Latvijas izlase parādīs tik labu sniegumu, lai viņu uzaicinātu uz NHL. Tas notika Sočos, kur Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

mēs olimpiādē diezgan labi nospēlējām, un Nolans aizlaidās uz Ameriku tik ātri, ka pat no manis neatvadījās. — Tagad Hārtlijs aiziet uz KHL... — Būs tas pats. Ticiet man! Iecēlām šajā amatā Maskavas Dinamo galveno treneri Znaroku, bet viņa komanda aizspēlējās līdz KHL finālam, un uz izlasi viņš atbrauca piecas dienas pirms pasaules čempionāta. Ko viņš vairs varēja satrenēt?! Nav žēl galvenajam trenerim maksāt, bet viņam jālūko arī, kā jaunieši trenējas, kas notiek ar junioriem, kāda sistēma visā hokejā kopumā. Bet, ja trenē piecas dienas!... Toreiz knapi 13. vietu izcīnījām. — Kurš no šiem astoņiem, jūsuprāt, bija labākais? — Atšķirība nav liela, bet pirmajā vietā es liktu Vorobjovu. Neskatoties uz to, ka 2006. gadā daži hokejisti demonstratīvi atteicās spēlēt izlasē un aizmuguriski ļoti negodīgi rīkojās kāda mūsu slavenība, Vorobjovs spēja saliedēt komandu, kas izcīnīja desmito vietu. Domāju, ka viņa vietā neviens cits to nespētu. — Jūsu laika labākie spēlētāji? — Oļegs Znaroks uzbrukumā bija ļoti labs. Aizsardzībā Kārlis Skrastiņš, kuru deviņpadsmit gadu vecumā pamanīju un aizsūtīju pilnveidoties spēlē uz Somiju. No vārtsargiem — Sergejs Naumovs. — Savulaik jūsu idejas hokejā tikušas pat apsmietas kā nerealizējamas, bet lielā­ koties tās īstenotas. — (Smejas.) Manai idejai Rīgā 2006. gadā sarīkot pasaules čempionātu neticēja gandrīz neviens. Toreizējais premjers, kam lūdzu palīdzību, tā arī pateica: “Nečakarē cilvēkiem smadzenes. Gribi taisi, gribi netaisi, es tam neticu...” Tā vietā, lai visus ministrus saņemtu dūrē un pasaulei pierādītu, ka mēs, lai arī maza valsts, tomēr varam izdarīt lielas lietas, viņš, pat nemēģinājis, visam atmet ar roku! — Tas ir mūsu nācijai raksturīgs zems pašnovērtējums? — Drīzāk mazo valstu mentalitāte. Ja tev klājas labi, mani pārņem skaudība, jo es tevi pārāk tuvu pazīstu. Tas nav raksturīgi tikai latviešiem, bet arī citām tautām, kuras ir nelielas, un visi cits citu pazīst. — Grindex to neražo, bet kādas ir jūsu zāles pret meliem, nodevību? — Mana sieva gan ir diplomēta neiroloģe, bet viņa ir arī laba psiholoģe. Kad tāds saskrūvējies pārrodos mājās, viņa vienmēr atrod tēmu, par ko parunāt, lai nervozitāti noņemtu. Man mājās ir arī pietiekama trenažieru dažādība — gan skrejceliņš, gan štanga, ir arī baseins. Tas palīdz uzturēt formu. No medicīniskiem preparātiem es cenšos izvairīties. — Es atceros mežrozīšu sīrupu, ko ra­ žoja Gindex priekštece — 1946. gadā dibi­

nātā Vitamīnu rūpnīca. Tagad esat slave­ ni ar mildronātu, kapsikamu, ibuprofēnu, paracetamolu, bromheksīnu. Ražojat pat pretvēža zāles... — Jā, ftorafurs ir ļoti labs preparāts. Kopumā ražojam aptuveni 80 dažādas bezrecepšu un recepšu zāles. — Pērn Grindex Latvijā bijis lielākais eksportētājs. — Eksportējam uz vairāk nekā 70 valstīm. Šogad apgrozījums būs tuvu 150 miljoniem eiro. Gribu sasniegt 500 miljonus. Šobrīd Grindex strādā mazliet vairāk par 1300 darbiniekiem, mums ir rūpnīca arī Slovākijā. Varat iedomāties, kas tā par ražošanu! — Atbalstāt arī Operu, Rīgas Krievu teātri, izglītību, medicīnu... Kādai jābūt idejai, lai jūs tai pievērstu uzmanību? — Es vērtēju cilvēku, kas ar šo ideju atnāk. Ja viņš ir godīgs, man nav žēl. Lai arī gadās blēži un žuļiki, labo cilvēku ir daudz vairāk. Un es esmu laimīgs, ka varu viņiem palīdzēt. — Jaunā nodokļu politika diezin vai veicina vēlmi uzņēmumiem atbalstīt gan sportu, gan kultūru... — Būs slikti. Šobrīd iznāk, ka Operai esmu palicis viens no lielākajiem sponsoriem. Lattelecom un Latvijas Gāze jau aizgājuši projām. — Jāmaina acīmredzamā aplamība ar atlaidēm ziedotājiem. Esat taču LOK Izpildkomitejā. Ko jūs tur darāt? — Mēs protestējām paši pirmie un jau no paša sākuma. Rakstījām vēstules un aicinājumus. LOK prezidents un ģenerālsekretārs staigāja gan uz Saeimu, gan uz valdību, bet neizdevās Finanšu ministrijas nodomu apturēt. Tagad jāgaida jaunā valdība oktobrī, varbūt tā būs prātīgāka. Valdībai jādomā, kā naudu nopelnīt, nevis — kā to cilvēkiem atņemt. — Kas mums vairāk vajadzīgs — viens spēcīgs Rīgas Dinamo vai stiprs Latvijas čempionāts? — Latvijas čempionāts. Starp citu, es biju iniciators veidot Dinamo, jo gribēju, lai šī kluba treneris būtu galvenais arī Latvijas izlasē. Tad viņš visu sezonu redzētu lielāko daļu tās spēlētāju. Bet iznāca pavisam citādi. — Būs Grindex komanda Latvijas ho­ keja čempionātā? — Uzreiz nevaru atbildēt. Bet, kad nomierināšos, protams, ka palīdzēšu hokejam un sportam kopumā. ©

Dainis CAUNE 25


LĪDERIS

Nolasīt sacensības

— Pērn tavu sezonu lielā mērā ietek­ mēja Kalifornijas velobrauciena otrajā posmā gūtais atslēgas kaula lūzums. Vai šī kritiena sekas jūti joprojām? — Plāksne, kas tika ielikta operācijā, ir visai paliela. Staigājot ar mugursomu uz pleciem, jūtu, ka lence tajā nedaudz iespiežas. Bet uz velosipēda ar mugursomu nav jābrauc. — Šī sezona tev iesākās ļoti veiksmī­ gi, jo jau otrajā startā janvārī spēji izcīnīt uzvaru. Vai tas tev bija pārsteigums? — Jā, tas bija neliels pārsteigums, jo sagatavošanās process nebija ideāls. Velo treniņus sāku nedaudz vēlāk kā ierasts. Toties bija lieliskas emocijas, ka spēju sevi apliecināt jau tik ātri. Iespēja pierādīt sevi Trek-Segafredo tiek dota vairāk nekā manā iepriekšējā vienībā. Jūtu, ka komanda man uzticas un saredz potenciālu. Nereti mūsu komandā vairākiem braucējiem tiek dota iespēja sevi apliecināt un cīnīties par uzvaru. Tas ļauj izspēlēt savas kārtis dažādos scenārijos un paļauties vienam uz otru tieši pēdējos 20 kilometros, kad bieži vien risinās galvenie notikumi. — Uzvara Maljorkā nāca tieši pēc šā­ da scenārija... — Jā, tas bija ļoti spilgts piemērs tam. Komandas biedrs Mihaels Gogls bija atrāvienā tieši pirms manis. Kamēr viņš atradās vadībā, galvenajā sekotāju grupā bija atlikuši vien kādi 30 braucēji, bet starp tiem četri Trek-Segafredo vīri. Kad Maiklu noķēra, mēs bijām divi no komandas tobrīd līderu grupā. Nedaudz vēlāk jau man izdevās iegūt nelielu pārsvaru, kamēr komandas biedrs sniedza lielu taktisku palīdzību. Tiklīdz kāds centās mani noķert, viņš prata piebremzēt situāciju. Tas ļāva man saglabāt pārsvaru.

26

Foto: Epa/Scanpix

Trešo sezonu pasaules prestižākajā šosejas riteņbraukšanas līmenī — pasaules tūrē — aizvada 27 gadus vecais carnikavietis Toms Skujiņš, kurš starpsezonā pievienojās spēcīgajai ASV komandai TrekSegafredo. Tās sastāvā Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolvents jau izcīnījis divas uzvaras. Toma nākamais pieturas punkts ir Latvijas čempionāts šosejas riteņbraukšanā. Jūlija pirmajā piektdienā startē kārtējais Tour de France, bet par itin labajām izredzēm tajā piedalīties Toms nerunā. Lai nenoskauž...

Uzvaras mirklis Maljorkā. Toms Skujiņš finišē pirmais 2018. gada 27. janvārī Maljorkā

— Kā esi apmierināts ar savu sniegu­ mu prestižajās Ardēnu klasikās? — Visumā esmu apmierināts, tomēr vēlējos individuāli gūt labākus rezultātus. Pēc smagās Basku tūres nedaudz apslimu, tas neļāva sasniegt pašu labāko pašsajūtu. Arī komanda kopumā vēlējās gūt labākus rezultātus. Tomēr jāņem vērā, ka ne vienmēr viss ritēs pēc plāna. — Vai dienās, kad nejūties savā labā­ kajā formā, jau pirms starta informē ko­ mandas vadību, ka šajā dienā esi gatavs ziedoties vien komandas interesēm? — Biežāk pirms sacensībām neesmu savā vislabākajā formā. Mazāk ir to dienu, kad tiešām jūtos lieliski. Ne tikai man, bet arī citiem profesionālajiem riteņbraucējiem bieži vien jau distances laikā nākas mainīt plānus, jo to koriģē pašsajūta. Arī tad, ja mūsu līderis nejūtas ļoti labi, jāliek lie-

tā plāns B, C vai vēl kāds. Rezultātu jāspēj sasniegt arī citā veidā. — Pastāsti par taktisko plānu veidoša­ nu pirms sacensībām un to laikā... — Komandas sporta direktoram ir idejas jau pirms sacensībām. Braucēji iepazīstas ar iepriekšējo gadu sacensību scenārijiem. Sacensību dienas rītā, ņemot vērā vēju, izmaiņas trasē vai rezultātu kopvērtējumā, kā arī citus aspektus, plāns tiek pieslīpēts līdz pat pēdējām niansēm. Tomēr arī tas nav galējs, jo sacensību laikā notiek daudz neparedzamu lietu, piemēram, slēgta dzelzceļa pārbrauktuve, neparedzami laika apstākļi vai kritieni. Ar rāciju palīdzību sporta direktors nodod informāciju par izmaiņām plānā. — Ar kādām izjūtām sagaidīji sev gan reizē veiksmīgo, gan arī sāpīgo Kalifornijas tūri?

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


s Tom JIŅŠ SKU Trek-Segafredo komandas riteņbraucējs Dzimis

1991. gada 15. jūnijā

Izglītība

Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā

Pirmais treneris Jānis Krišlauks

— Šīs daudzdienu sacensības bija viens no maniem galvenajiem mērķiem pavasara periodā. Uz ASV devos jau laikus, lai padzīvotu un patrenētos augstkalnes apstākļos. Vēlējos atpūtināt galvu un ķermeni. Tas izrādījās viens no galvenajiem faktoriem, kādēļ tik labi jutos tad un jūtos arī vēl šobrīd. — Pieminēji gatavošanos augst­ kalnē. Cik posmu Kalifornijas tūrē bija jāveic tieši augstkalnes apstākļos? — Tikai viens posms bija tāds, kurā augstkalne spēlēja lielu lomu. Sākām no jūras līmeņa, bet uzbraucām līdz vairāk nekā 2000 metriem virs tā. Šajā posmā es arī ļoti labi jutos. Augstkalni treniņprocesā izmantoju jau kādus trīs gadus. To daru, ne tikai gatavojoties sacensībām, kas noritēs kalnos. Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

— Trešajā posmā izcīnīji uzvaru, gūs­ tot pirmo triumfu pasaules tūres sacen­ sībās. Vērojot sacensības, likās, ka kuru katru brīdi tevi panāks sekotāji, tomēr tas nenotika. Kas ļāva noturēties priekšā un uzvarēt? — Spēju ļoti labi sastrādāties ar otru atrāvienā esošo sportistu Šovu Benetu. Abi sapratām — ja aizbrauksim līdz finišam nenoķerti, vismaz otrā vieta būs kabatā. Jāņem arī vērā, ka aiz mums ķērāju skaits nebija ļoti liels. Neviens nevēlējās lieki tērēt savus spēkus, uzņemoties iniciatīvu mūsu panākšanā. Pārsvars tiešām nebija ļoti liels, un vairākkārt likās, ka nu gan tagad viss ir beidzies. Zināju, ka man ir ļoti mazas izredzes cīnīties par uzvaru grupas finiša spurtā, tādēļ darīju visu ­iespējamo, lai notikumi ritētu citādi un scenārijs būtu interesantāks.

Lielākie sasniegumi 1. vieta Amgen Tour of California posmos (2015., 2016., un 2018. g.), 1. v. Trofeo Lioseta (2018. g.), 1. v. Coppi e Bartali posmā un 2. v. kopvērtējumā, 2. v. Latvijas čempionātā individuālajā braucienā (2017. g.), 59. v. Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs grupas braucienā, 3. v. Latvijas čempionātā individuālajā un grupas braucienos (2016. g.), 1. v. Winston Salem Cycling classic, 2. vieta The ­Reading 120, 2. v. Tour de Beauce kopvērtējumā (2015. g.), 1. v. Tour de Beauce kopvērtējumā (2014. g.), 3. v. Eiropas U-23 čempionātā grupas braucienā, 5. vieta pasaules U-23 čempionātā grupas braucienā (2013. g.), 2. v. Nāciju kausa izcīņas posmā — Tour of Flanders (2011. g.). Ģimenes stāvoklis neprecējies, ir draudzene

27


LĪDERIS

28

— Velobraucienu noslēdzi ar respek­ tablo 20. vietu vienā no smagākajiem kal­ nu posmiem... — Tā bija trešā diena pēc kārtas, kad jau pašā sākumā braucām pret kalnu. Mana pašsajūta no visiem šo sacensību posmiem bija vislabākā, tāpēc arī rezultāts izdevās respektējams. Visa diena pagāja, braucot kalnā augšup vai lejup. Lielie vīri cīnījās par uzvaru kopvērtējumā. Temps bija ļoti augsts, un priekšpēdējā kāpumā grupiņā bijām palikuši tikai divi no Trek-Segafredo komandas. Es atdevu visus spēkus, lai palīdzētu Cbago Grmajam, kurš kalnu posmos braucis vairāk nekā es. Tomēr, ņemot vērā, ka jutos patiesi labi un bija pēdējā sacensību diena, nedaudz pacīnījos par rezultātu arī pats. Beigu daļā panācu viņu, un mēs finišējām vienā grupiņā. — Teici lielie vīri. Vai tu sevi uzskati par mazo vīru? — Var teikt arī otrādi. Viņi ir mazie vīri, jo spēj kalnos uzbraukt ātrāk nekā es. Šie braucēji, kuri cīnās par kopvērtējumu tik prestižās sacensībās, svarā ir krietni vieglāki par mani. — Kāda tipa braucējs tu esi? — Esmu virs vidējā līmeņa visos komponentos, tomēr nevienā neesmu izcils. Es varu pacīnīties sprintā, tomēr nekad neuzvarēšu lielās grupas finiša spurtos. Kalnos es varu pacīnīties itin sekmīgi, bet lielo kāpumu etapus arī es neuzvarēšu. Tāpat individuālajos braucienos man lielās sacensībās būtu ļoti grūti triumfēt. — Tātad tu vari būt lielisks atrāvienu braucējs...

Foto: Romāns Kokšarovs

— Kad tu noticēji uzvarai? — Tam noticēju pēdējā pauguriņā, kad līdz finišam bija atlicis nedaudz vairāk par vienu kilometru. Zināju, ka atlikusī trases daļa vedīs no kalna lejup un tajā atgūt manis iegūto pārsvaru konkurentiem nebūs iespējams. Turklāt kāpumā spēju atrauties arī no Beneta. — Atrāvienā tu iesaistījies arī vienīga­ jā augstkalnes posmā, tiekot panākts pēdē­ jā lielajā kāpumā... — Tas bija viens no posmiem, uz kuru manas acis bija iedegušās. Pastāvēja cerība, ka šajā etapā atrāviens var izdzīvot līdz galam. Līderu vidū bijām divi no Trek-Segafredo komandas. Tikām diezgan tālu, tomēr pēdējais lielais kāpums izrādījās par garu. Jau kalna pakājē sapratu, ka mūsu līderu grupiņa līdz finišam tiks panākta, tāpēc par katru cenu necentos tērēt visus spēkus. Kad mūs panāca, iesēdos grupā un turējos tik ilgi, cik spēju. — Tev Kalifornijas tūres kopvērtējumā izdevās savā īpašumā iegūt arī kalnu kara­ ļa kreklu. Cik lielu uzmanību pievērsi cīņai par šo trofeju? — Biju iekrājis kalnu karaļa punktus posmā, kurā uzvarēju. Gan es, gan mana komanda zināja, ka man būs labas izredzes pacīnīties par kalnu karaļa kreklu, ja spēšu iesaistītes atrāvienā arī augstkalnes posmā. Kad tas izdevās, aktīvi cīnījos par kalnu starpfinišiem, lai iekrātu nepieciešamo pārsvaru. — Cik tev pašam personīgi un TrekSegafredo komandai bija nozīmīgi izcīnīt šo titulu? — Komandai tas varbūt nebija tik ļoti svarīgi. Ja tas būtu Tour de France kalnu karaļa krekls, kam tomēr ir cits kalibrs, uz to skatītos citādāk. Tomēr — kad bija redzams, ka es varu iegūt kalnu karaļa kreklu, neviens neteica, lai par to necīnos. — Nesen sekmīgi aizvadīji vienas no pasaulē prestižākajām vienas nedēļas sa­ censībām — Criterium du Dauphine... — Šajās sacensībās man tika dota iespēja startēt pirmo reizi karjerā. Izvērtējot sacensību laikā veikto fizisko slodzi, secināju, ka šī man bija grūtākā nedēļa šajā sezonā. Tomēr jutos ļoti labi. Tas apliecināja, ka esmu sasniedzis patiešām labu formu un būšu gatavs cīnīties par kādu no tituliem arī Latvijas čempionātā. Šī nedēļa Francijā izvērtās interesanta, bet reizē grūta. Četros posmos jau no paša starta sākām braukt augšā kalnā. Tas allaž padara sacensības grūtākas, jo sākuma daļā visiem ir daudz spēka. Notiek daudz atraušanās mēģinājumu, kas dienu visiem padara smagāku. Manai komandai veiksmīgs izvērtās arī komandu brauciens, kurā, startējot ar vienu sportistu mazāk nekā citām vienībām, izcīnījām sesto vietu. No visas šīs sacensību nedēļas tieši komandas brauciens deva vislielāko gandarījumu.

Kopā mēs varētu labi pacīnīties. Toms Skujiņš (no labās) un Krists Neilands

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


Foto: Romāns Kokšarovs

LĪDERIS

Tituls, kura vēl nav. Toms Skujiņš (zaļajā kreklā) cīnās pērnā gada Latvijas čempionātā par titulu, kura viņam joprojām nav

— Jā, tā tas varētu būt. Lai atrāvienos sevi sekmīgi apliecinātu, ir jāstrādā ar galvu, jādomā. Man ir spēja nolasīt sacensības labāk nekā lielākajai daļai konkurentu. Tas ļauj gūt labākos rezultātus, tieši braucot atrāvienā. — Tavs nākamais starts būs Latvijas čempionātā. Zinām, ka mazā dalībnieku skaita dēļ šīs ir ļoti specifiskas sacensī­ bas. Kāds, tavuprāt, būs scenārijs šāgada grupas braucienā? — Grūti spriest. Tās ir vienas no sacensībām, kuru gaitu nespēju līdz galam nolasīt. Līdz šim man nav izdevies iegūt tādu rezultātu, kādu es vēlētos. Pagājušajā gadā Krists Neilands iesaistījās atrāvienā jau no pirmajiem kilometriem. Šī taktika viņam ļāva uzvarēt. Bet, kad čempionāts notika Dobelē, atrāviens ar mani un Viesturu Lukševicu tajā neizdzīvoja. Jebkurā gadījumā uzvarēs patiesi spēcīgs braucējs. — Ja tev tiks dota iespēja startēt Tour de France velobraucienā, ko vēlies paveikt šajās leģendārajās sacīkstēs? Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

— Jebkuram braucējam ir vēlme vismaz reizi mūžā nobraukt Tour de France. Es pavisam noteikti vēlos stāties uz starta šajā grandtūrē tikai tad, kad būšu tam pilnībā gatavs. — Vai tavos plānos ietilpst dalība arī šāgada Eiropas čempionātā? — Jā, es labprāt gribētu startēt šajās sacensībās, jo trase izveidota ļoti interesanta un parocīga. Tomēr sastāvu es nenosaku. To darīs treneris. — Vai karjeras laikā esi startējis kādā velobraucienā, kas risinājies Japānā? — Jā, pat divas reizes. Marseļas komandas sastāvā startēju Okinavas velobraucienā, bet Cannondale vienības rindās Japan Cup sacensībās. — Tu gribētu tur atgriezties 2020. ga­ dā? — Protams, ka es gribētu braukt. Tokijas olimpiskās spēles ir viens no maniem lielajiem mērķiem. — Cik, tavuprāt, liela Tokijas olimpis­ kajās spēlēs varētu būt mūsu šosejas ri­ teņbraukšanas komanda?

— Ņemot vērā atlases kārtību, mūsu komandā visdrīzāk būs vai nu viens, vai arī trīs sportisti. — Ja tev būtu iespēja noteikt vēl divus Latvijas riteņbraucējus, kuri tie būtu? — Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Nopietns pretendents noteikti ir Krists Neilands, īpaši ņemot vērā samērā kalnaino Tokijas trases reljefu. Otru sportistu gan atlasīt būtu daudz grūtāk. Mums latviešiem kalnos iet kā pa kalniem. — Kā tu raksturo Trek velosipēdus, ar kuriem startē sacensībās? — Trek lielu uzmanību pievērš velosipēda kvalitātei. Ļoti liela nauda tiek ieguldīta karbona materiālu un ģeometrijas izveidei. Trek velosipēdiem ir vieglākais karbons pasaulē. Tas ir arī patentēts. Mūsu komandā tiek testēti dažādi Trek modeļi, kas vēlāk nonāk pie pircējiem. ©

Toms MARKSS 29


PROCESĀ

Buivids no izsalkušo vilku komandas

Latvijas vīriešu volejbola izlase jaunā galvenā trenera igauņa Āvo Kēla vadībā šo vasaru iesākusi ar sekmīgu startu Eiropas Volejbola konfederācijas (CEV) Sudraba līgā. Taču tā bija tikai sagatavošanās galvenajam izaicinājumam — cīņai par vietu 2019. gada Eiropas čempionāta 24 finālistu pulkā. Ja jau Latvijas volejbolisti nodēvēti par vilkiem, tad var droši apgalvot, ka pašreiz viņi ir pēc lieliem panākumiem izsalkuši vilki. Viņu pulkā sevi nopietni pieteicis arī siguldietis Edvarts Buivids.

30

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


PROCESĀ

rts Edva IDS BUIV Latvijas volejbola izlases spēlētājs Dzimis

1993. gada 4. decembrī Siguldā

Augums, svars

200 cm, 102 kg

Pirmais treneris

Normunds Šulte

Ampluā

diagonāles spēlētājs

Karjera

Siguldas sporta skola, Rīgas Volejbola skola, Lāse-R, RTU/ Robežsardze, ASK Kuldīga/K-Volejs, Pärnu VK (Igaunija), SWD Powervolleys Duren (Vācija)

Panākumi volejbolā 2016. gada Igaunijas kausa ieguvējs un 2017. gada Baltijas līgas vicečempions Parvu VK sastāvā Panākumi pludmales volejbolā 2014. gada pasaules U-23 čempionātā 5. vietā kopā ar Reini Pekmani; 2014. gada Pasaules tūres posmos divreiz 17. vieta kopā ar Ruslanu Sorokinu Favorīts volejbolā kubietis Vilfredo Leons Brīvā laika nodarbības izbraukumos

Foto: Vadims Morozovs

Sudoku un Katanas ieceļotāji

L

atvijas volejbola pārstāvji atgriešanos Arēnā Rīga iecerējuši padarīt par īstiem sporta veida svētkiem, ku­ ru saldais ēdiens būs Latvijas un Igaunijas valstsvienību cīņa 2019. gada Ei­ ro­ pas čempionāta kvalifikācijas turnīrā. Latvija pirmo spēli aizvadīs 15. augustā Izraēlā, bet 19. au­ gustā volejbola un mūsu valsts sporta līdzjutēju ceļi vedīs uz Arēnu Rīga. B apakšgrupā divu ap­ļu turnīra uzvarētājs uzreiz saņems ceļazīmi uz finālturnīru, bet labas izredzes saglabās arī otrās pozīcijas ieguvēji. To rezultāti tiks salīdzināti ar citu apakš­­ grupu attiecīgās vie­tas īpašniekiem, Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

Mūzika pirms spēlēm nav konkrētas dziesmas, patīk dažāda mūzika, bet visbiežāk — rokmūzika

pieciem no astoņiem saņemot vietas finālturnīrā, kas nākamā gada sep­ tembrī notiks uzreiz četrās valstīs — Beļģijā, Slovēnijā, Francijā un Nīderlandē.

Trešais solis Edvarts Buivids debiju valsts izlasē oficiālajos turnīros piedzīvoja 2017. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas sacensībās, kad 2016. gada septembrī Latvija grupu turnīrā izcīnīja piecas uzvaras sešos mačos, bet oktobrī pārspēlēs par ceļazīmi uz finālu ar 2:3 un 0:3 zaudēja Igaunijai. Toreiz mūsu ziemeļu kaimiņi finālturnīrā ieguva 13. vietu, bet Latvija tika klasificēta 19. pozīcijā.

31


PROCESĀ

“Sezonas laikā tik daudz netiku pie spēlēšanas, nebija sakrājies nogurums, un izdevās attaisnot trenera Āvo Kēla uzticību arī laukumā,” atzīst Edvarts Buivids. “Pašam bija ļoti liela vēlme spēlēt, turklāt vēl Latvijas izlases sastāvā. Vairs nevaru sevi uzskatīt par jauniņo spēlētāju, ir īstais laiks kļūt par pilnvērtīgu valstsvienības dalībnieku. Pats jūtos labi, ar prieku izbaudu šo laiku izlases rindās, ne tikai laukumā spēlēs, bet arī treniņos un izbraukumos. Pagaidām viss izdevies, kā iecerēts!”

Izsalkušie medī uzvaras

Būs jauns izaicinājums. Volejbola līdzjutēji pierādījuši, ka māk nocelt jumtu Zemgales olimpiskajam centram Jelgavā, bet 19. augustā Latvijas izlase spēlēs daudz lielākā zālē Arēnā Rīga

Foto: Latvijas Volejbola federācija

— Pēc Latvijas izlases tēla veidotāju ieceres esat kļuvuši par vilkiem. Pašreiz vēl noteikti esat izsalkušie vilki? — Varētu piekrist, ka esam kā izsalkuši vilki, kas alkst pēc pozitīvām emocijām, kuras sniedz labas spēles un uzvaras. Ja komandu vada jauns treneris, tad vienmēr ir papildu motivācija sevi apliecināt no labākās puses, iegūt varbūt lielāku lomu izlases darbībā. Šis ir īstais brīdis, kad varam ne tikai paši sev, bet arī volejbola sabiedrībai un līdzjutējiem parādīt, ka ar mūsu sporta veidu viss ir kārtībā, esam gatavi sportiskajiem sasniegumiem. Tāpēc var droši teikt, ka ieguldām ne tikai darbu, bet arī emocijas, lai sasniegtu maksimumu — izcīnītu ceļazīmi uz Eiropas čempionāta finālturnīru. — Cik vērtīgas ir spēles pret tādu izla­ si kā Kosova, kurai abās cīņās pret Latviju pat pa reizei nav izdevies sa­sniegt desmit punktu robežu setā?

Foto: Vadims Morozovs

“Tā bija mana debija Latvijas izlasē, tobrīd vēl trenera Raimonda Vildes vadībā, kad vadošais diagonāles spēlētājs bija Hermans Egleskalns, bet es tikai viņa aizvietotājs. Atmiņā palikušas pozitīvas emocijas, jo tikām līdz pārspēlēm ar Igauniju par ceļazīmi uz Eiropas čempionātu,” sarunā ar žurnālu Sports stāsta Edvarts Buivids. “Grupu turnīrā bija tik saspringts spēļu grafiks, kad ar pāris dienu starplaiku tika aizvadīts pirmais un otrais aplis pa trijām spēlēm. Pamatsastāva spēlētājiem bija sakrājies nogurums, rezervisti rāvās cīņā, tādēļ arī man bija iespēja tikt pie spēles laika gan vēl grupu turnīrā, gan arī Igaunijā.” 2017. gada maijā Latvijas izlase ar Buividu sastāvā piedalījās 2018. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā, piedzīvojot zaudējumus spēlēs ar Slovēniju, Beļģiju, Portugāli un Izraēlu, bet uzvarot Gruziju. “Tas bija laiks, kad vairumam spēlētāju bija tikko beigusies sezona dažādās valstīs,” atceras volejbolists. “Sagatavošanās laiks mēneša garumā paskrēja ļoti ātri, pārbaudes spēlēs pat radās iespaids, ka esam gatavi kvalifikācijas turnīram. Oficiālajās spēlēs klājās daudz grūtāk, gaidīto sniegumu tā arī neparādījām. Skaidrs, ka tas cikls neizdevās kopumā.” Šāgada maijā Sudraba līgā nu jau jaunā galvenā trenera Āvo Kēla vadībā Buivids sāka ļoti pārliecinoši, pirmajās divās spēlēs pret Austriju un Maķedoniju kļūstot par valstsvienības rezultatīvāko spēlētāju.

2018. gada Latvijas izlase. Pirmajā rindā (no kreisās): Toms Švāns, Aleksandrs Kudrjašovs, Toms Vanags, Ingars Ivanovs, Ruslans Sorokins, Reinis Pekmans, Edvīns Skrūders, otrajā rindā: Armands Āboliņš, Atvars Ozoliņš, Andis Cimoška, Edgars Šimanskis, Edvarts Buivids, Andrejs Zavorotnijs, Romāns Saušs, Deniss Petrovs

32

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


PROCESĀ 2018. GADA CEV SUDRABA LĪGA

B apakšgrupa Maķedonija — Kosova 3:0, Austrija — Latvija 1:3, Latvija — Maķedonija 3:0, Kosova — Austrija 0:3, Maķedonija — Austrija 1:3, Latvija — Kosova 3:0, Kosova — Latvija 0:3, Austrija — Maķedonija 3:1, Maķedonija — Latvija 0:3, Austrija — Kosova 3:0, Kosova — Maķedonija 1:3, Latvija — Austrija 3:2. Latvija Austrija Maķedonija Kosova

6 6 6 6

6 — 0 18:3 4 — 2 15:8 2 — 4 8:13 0 — 6 1:18

17 13 6 0

Finālturnīrs Pusfināli. Baltkrievija ­— Latvija 3:0, Horvātija — ­ Maķedonija 3:2. Spēle par 3. vietu. Latvija ­— Maķedonija 3:1. Spēle par 1. vietu. Baltkrievija — ­ Horvātija 1:3.

2019. GADA CEV EIROPAS ČEMPIONĀTS

Kvalifikācijas grupas A grupa. Dānija, Somija, Rumānija. B grupa. Igaunija, Izraēla, Latvija. C grupa. Islande, Melnkalne, Moldova, Slovākija. D grupa. Albānija, Austrija, Horvātija, Portugāle. E grupa. Baltkrievija, Gruzija, Norvēģija, Spānija. F grupa. Maķedonija, Ungārija, Šveice, Ukraina. G grupa. Azerbaidžāna, Grieķija, Luksemburga, Zviedrija. Finālistes Pēc 2017. gada Eiropas čempionāta vietu sadalījuma — Krievija (1. vieta), Vācija (2.), Serbija (3.), Itālija (5.), Bulgārija (6.), Čehija (7.), Polija (10.), Turcija (11.). Čempionāta saimnieces — Beļģija (4.), Slovēnija (8.), Francija (9.), Nīderlande (14.).

— Lai spertu soli uz priekšu, mums bija nepieciešama dalība Sudraba līgā, jo tāda ir mūsu vieta atbilstoši valsts rangam. Iespējams, ka ne visu spēļu rezultāti ataino reālo spēku samēru, bet šīs mums bija ļoti noderīgas spēles. Iespējams, ka tikai Kosova nedaudz krita ārā no šīs grupas. Varējām pārliecināties, ka ir ļoti grūti koncentrēties maksimālam sniegumam situācijā, kad sāncenši vairāk cenšas pieskaņoties mūsu spēlei, neizdara ierasto spiedienu meistarībā līdzīgu komandu cīņā. Gan Maķedonija un Austrija, gan Sudraba līgas finālturnīrā iekļuvušās komandas noteikti augustā pretendēs uz vietām Eiropas čempionāta 24 dalībnieču pulkā.

Foto: Vadims Morozovs

Viss citādāk

Arī aizsardzībā. Edvarts Buivids serves uzņemšanā

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

— 2016./17. gada sezonā Āvo Kēla vadībā spēlēji Pērnavas klubā, kāds ie­ spaids par viņa darbību valstsvienībā? — Skaidrs, ka Āvo Kēlam ir savs skatījums gan uz treniņu procesu, gan uz notiekošo spēlēs. Pārmaiņas vienmēr ir interesantas, jo nav rutīnas, kad visu notiekošo var iepriekš prognozēt. Treneru korpusā ir arī cits fizioterapeits, fiziskās sagatavotības treneris. Katra atšķirīgā

33


Foto no Edvarta Buivida personiskā arhīva

PROCESĀ

Starptautiskais bloks. Aizsardzībā SWD Powervolleys Duren volejbolisti — ­ igaunis Karli Alliks, vācietis Tims Brošogs un latvietis Edvarts Buivids

­ ianse sniedz papildu ieinteresētību, svain gākās emocijas. Arī trenera komunikācija ar spēlētājiem ir citādāka. Izveidojies lielisks kolektīvs, ar kuru doties cīņā! Skaidrs, ka treneris mani atceras no sezonas Pērnavas klubā, iespējams, nedaudz labāk pārzina manas iespējas, taču ne jau tas izšķir lomu sadalījumu Latvijas izlasē. Iespējams, tieši pretēji — es šādā situācijā vēl vairāk strādāju treniņos, lai nesabojātu iespaidu par sevi. — Laikapstākļi aicina pievērsties pludmales volejbolam, bet jums joprojām darbs sporta zālē. — Vasara ir tieši kā radīta treniņiem, kuros pavadītais laiks palīdzēs ne tikai spēlēs tuvākajos mēnešos, bet arī jaunajā sezonā. Ņemot vērā spēļu grafiku, treniņos netiek veikti fiziskās sagatavotības vingrinājumi līdz spēku izsīkumam. Ja kādam spēlētājam ir kādas veselības likstas vai mikrotraumas, tad kopīgi ar treneriem tiek sameklēts labākais risinājums katrā konkrētajā situācijā. Pēc atgriešanās no Sudraba līgas finālturnīra mums būs laiks, kurā darboties pēc saviem ieskatiem, kopā atkal sanāksim 12. jūlijā.

Leģionāra atklāsmes — Leģionāra gaitas aizsāki ar spēlēša­ nu Igaunijā, bet aizvadītajā sezonā tā pa īstam izjuti ārzemnieka likteni, pārstāvot Vācijas klubu SWD Powervolleys Duren.

34

— Regulāro sezonu aizvadījām labi, it īpaši labi — pirmo apli, kad savā laukumā uzvarējām daudz spēcīgu klubu, ieskaitot nākamo čempionvienību Berlin Recycling Volleys. Šīs uzvaras palīdzēja mums nodrošināt ceturto vietu regulārajā sezonā. Ceturtdaļfinālā pretī stājās Insbrukas klubs, kuram līdz tam bijām divreiz zaudējuši piecos setos. Šo neparocīgo pretinieku neizdevās uzveikt un iekļūt pusfinālā. Komanda bija izveidojusies lieliska, labs spēlētāju kolektīvs. Līdz tam biju dzirdējis no spēlētājiem, kuri pārstāvējuši citu valstu klubus, ka ne vienmēr daudznacionālā komandā ir labs mikroklimats. Iespējams, man šo iejušanās procesu atviegloja situācija, ka komandā priekšā jau bija Romāns Saušs. — Ko deva šī sezona Vācijā tavā iz­ augsmē? — Sezona Vācijā leģionāra statusā noteikti uzlaboja manu sapratni par kluba darbības principiem, par prasībām no ārzemnieka gan treniņos, gan spēlēs. Arī kopumā spēlētāju pieļauto kļūdu daudzums ir mazāks nekā, piemēram, Baltijas līgā. Pieredzes bagātākie komandas biedri vienmēr bija gatavi sniegt padomus, norādīt uz manām kļūdām, lai kopīgi mēs kļūtu labāki. Lai gan mans spēles laiks bija mazāks nekā iepriekšējās sezonās Latvijā un

Igaunijā, taču nav šaubu, ka manā izaugsmē šis bija ļoti vērtīgs laiks. Tagad lieliski apzinos, ka neesmu nemaz tik tālu savā meistarībā no Vācijas spēcīgāko klubu labākajiem spēlētājiem. Pagaidām gan vēl nav skaidrības par nākamo sezonu. Aģents strādā un ir jau piedāvājis vairākus variantus.

Mirklis arī pludmalei — Vai dažu nedēļu pārtraukumā starp klasiskā volejbola aktivitātēm redzēsim tevi arī kādā pludmales turnīrā? — Iekšā jau sēž vēlme pēc pludmales volejbola spēlēšanas. Līdz šim šovasar esmu tikai sekojis līdzi notikumiem Latvijas čempionātā un mūsu spēlētāju startiem pasaules tūres turnīros. Pēc atgriešanās no Sudraba līgas finālturnīra noteikti izmantošanu iespēju uzspēlēt pludmales volejbolu, varbūt ar kādu no draugiem arī piedalīties kādā Latvijas čempionāta posmā vai nelielā amatieru turnīrā. Pārāk jau nevar aizrauties, jo šovasar citi lielāki mērķi sporta zālē! Bet tālākā nākotnē neizslēdzu iespēju atkal atgriezties arī starptautiskajā pludmales volejbola apritē. ©

Renārs BUIVIDS

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


PROCESĀ

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

35


CERĪBAS

Trīs draudzenes ar karaļu ieročiem 1960. gadā Romā Bruno Habarovs izcīnīja divas olimpiskās bronzas medaļas paukošanā ar špagu, bet pēc Sidnejas spēlēm Latvijas sportisti šajā sporta veidā olimpiskajās spēlēs vairs nav piedalījušies. Tiesa, cerības dzimst. Pēdējā laikā mūsējie regulāri sasniedz labus rezultātus jaunatnes vai kadetu čempionātos paukošanā ar floreti. 2016. gadā Lūkass Teteris, Vitālijs Kuceba un Renārs Blūmentāls izcīnīja ceturto vietu pasaules junioru čempionāta komandu sacensībās, bet šogad Juta Mālniece, Jekaterina Solodkiha un Emīlija Maslobojeva bija ceturtās Eiropas kadetu čempionātā. Solodkiha ieguva 13. vietu pasaules kadetu čempionāta individuālajās sacensībās, paliekot divu soļu attālumā no kvalificēšanās Jaunatnes olimpiskajām spēlēm.

Juta IECE N MĀL Paukotāja, skolniece

a erin A t a k Je DKIH O L SO Paukotāja, skolniece

D ija VA Emīl OBOJE L MAS Paukotāja, skolniece

Dzimusi

2003. gada 1. augustā Rīgā

Dzimusi

2003. gada 13. februārī Rīgā

Dzimusi

2002. gada 16. janvārī Rīgā

Izglītība

mācās Rīgas 40. vidusskolas 9. klasē

Izglītība

mācās Rīgas 89. vidusskolas 11. klasē

Izglītība

mācās Rīgas Purv­ciema vidusskolas 10. klasē

Sportā

no 5 gadu vecuma paukošanā

Sportā

no 6 gadu vecuma

Sportā

Trenere

Anna Anaņina

Trenere

Anna Anaņina

no 5 gadu vecuma (pirmie sporta veidi — peldē­ša­ na un vingrošana), paukošanā no 7 gadu vecuma

Lielākie sasniegumi 2018. g. kadetu EČ 13. v., 4. v. komandām Vaļasprieki zīmēšana, longbords, literatūra, mūzika

Lielākie sasniegumi 2018. g. kadetu PČ 13. v., EČ 18. v., 4. v. komandām Vaļasprieks zīmēšana

Pirmā trenere Jekaterina Salkova, tagad Toms Stašulāns Lielākie sasniegumi 2018. g. kadetu EČ 30. v., 4. v. komandām Vaļasprieki literatūra, skrituļslidošana, mūzika, teātris, astronomija

36

odos pie meiteņu izlases uz Rīgas 3. Bērnu un jaunatnes sporta skolu, lai iepazītu šo seno sporta veidu un pašas paukotājas, kuras ir ļoti labas draudzenes un kuras trenē Anna Anaņina un Toms Stašulāns.

Internets, zīmēšana, vieglatlētika “Mamma par paukošanu izlasīja internetā, nodomāja, ka tas ir labs sporta veids, un atveda mani uz treniņiem,” saka Juta Mālniece, kura sākusi trenēties piecu gadu vecumā. “Nodarbojos ar vingrošanu, peldēšanu un zīmēšanu, izmēģināju visu, bet nevarēju atrast īsto. 1. klasē pie mums atnāca trenere, parādīja ieroci, es, protams, to uzreiz uzzīmēju, aizgāju uz pirmo treniņu, un man iepatikās. Ar paukošanu nodarbojās karaļi un karalienes,” piebilst Emīlija Maslobojeva, kura šai komandai pievienojusies visvēlāk, jo

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


pirms tam astoņus gadus trenējusies klubā Florete pie treneres Jekaterinas Salkovas. “Sākumā gribēju nodarboties ar vieglatlētiku, bet, kad atnācām uz sporta skolu Juglā, izrādījās, ka tajā nav vieglatlētikas, ir tikai basketbols, vingrošana un paukošana. Mamma izlēma, ka jāpamēģina paukošana. Kopš tā laika esmu šeit,” piebilst komandas kapteine un līdere Jekaterina Solodkiha, kuras mamma joprojām meitai nāk līdzi gandrīz uz katru treniņu. “Meitenes ir ļoti gudras un ļoti labi mācās,” par savām audzēknēm saka trenere Anaņina. “Ja viņas nebūtu gudras, viņas arī nepaukotu — paukošanas sports ir intelektuāls.” Emīlija pabeigusi 9. klasi, Katja desmito, bet Juta astoto. “Ir ļoti grūti sportu apvienot ar mācībām. Bieži neesam skolā, bet, kad atgriežamies, jāraksta daudz kontroldarbu. Skolotāji gan ir saprotoši,” pauž Emīlija. Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

Kāpēc tik smaga “Kad draugiem parādu floreti, vispirms viņi vaicā, kāpēc tā ir tik smaga,” smej Juta. Emīlija stāsta, ka draugiem visu laiku jūkot ieroča nosaukums. “Viņi visu laiku saka, ka tā ir špaga, bet tā ir florete. Mums ir florete!” “Atšķiras asmens — špagai tas ir lielāks. Arī noteikumi ir citi — ar špagu var durt jebkurā ķermeņa vietā, bet ar floreti — tikai korpusā. Ja špagā abi sportisti iedur vienlaicīgi, punktu piešķirs abiem, bet floretē tā nav,” skaidro Emīlija. “Floretisti var paukot ar visiem ieroču veidiem, bet, piemēram, špagistiem ar floreti būtu grūtāk. Florete ir pamatu pamats,” izsakās trenere Anaņina, stāstot, kāpēc Juglā var nodarboties tikai ar floreti. “Lai tiktu pie rezultātiem, nepieciešams kultivēt vienu ieroču veidu, citādāk nebūs ne šis, ne tas.” “Katja ir mūsu kapteine, bet viņai nepatīk piedalīties sacensībās,” meitenes pasme-

jas par savu mazrunīgo līderi. “Vajag agri celties, no tevis kaut ko gaida,” Katja sāk uzskaitīt iemeslus, turklāt neaizmirst arī pieminēt, ka par sasniegtajiem rezultātiem viņām nemaksā. Tomēr pie naudas tēmas atgriezīsimies vēlāk. Sportistes atklāj, ka ir ļoti labas draudzenes un ikdienā daudz laika pavada kopā. Brīvajā laikā — pārējās meitenes cenšas izvilkt Katju ārā no mājas. “Sestdienās, svētdienās meitenes un mūsu paukošanas puiši kopā iet uz kino, ziemā — uz slidotavu,” saka trenere. “Arī uz sporta zāli dodamies,” piebilst Emīlija, un šajā ziņā palīdz Paukošanas federācijas prezidentes Ērikas Āzes ģimenei piederošais Vingruma klubs, ko meitenes var apmeklēt bez maksas. “Komandai vajadzīgas četras sportistes, jo jābūt arī rezervistei, tomēr ceturto dalībnieci vēl tikai audzinām un meklējam,” saka trenere un atklāj, ka nākamajā sezonā komandā tiks ie-

saistīta kāda no pārējām kluba paukotājām. Viņas ir pašas stiprākās valstī, Latvijas čempionātos allaž sadalot pirmo, otro un trešo vietu. “Labākā ir Jekaterina, kurai vispār nepatīk paukot,” ar smaidu saka Emīlija. “Mums šeit nav konkurences, tāpēc braucam uz nometnēm un tur paukojam ar citu valstu meitenēm.”

Doma, kas palīdz uzvarēt “Pirms komandu sacensībām trijatā savācamies un viena otrai sakām — pat ja zaudēsim, jāzaudē skaisti,” saka Juta. “Tā ir mūsu devīze. Kad sākām teikt, ka jāzaudē skaisti, sākām uzvarēt. Pat pret stiprām komandām, kur saprotam, ka ir maz cerību uzvarēt, cīnāmies,” piebilst Emīlija. “Šī frāze palīdz, tomēr pagaidām diemžēl vēl ne vienmēr izdodas uzvarēt.” Eiropas kadetu čempionātā sportistes vispirms viegli uzvarēja Lielbritāniju, ceturtdaļfinālā pārspēja arī Vāciju, bet pusfinālā un duelī par trešo vietu

37


CERĪBAS

zaudēja Itālijai un Rumānijai. “Vēlējāmies revanšēties anglietēm, jo vienreiz viņām zaudējām un tas bija apkaunojoši. Izgājām ar dusmām, ka nedrīkstam zaudēt, un nedevām viņām iespējas,” pauž Emīlija. “Savukārt, lai uzvarētu Vāciju, mēs pārējās stāvējām blakus celiņam, kliedzām, atbalstījām. Katrā duelī ar sirdi piedalījāmies visas trīs, kaut paukoja tikai viena.” “Vācietes izgāja uz cīņu atslābinājušās, jo domāja, kas tā tāda Latvija ir. Bet, kad meitenes ieguva lielu pārsvaru, vācietes nobijās,” piebilst trenere. Individuāli Eiropas kadetu čempionātā Mālniece, kura bija divus gadus jaunāka par konkurentēm, ieguva 13. vietu, bet Solodkiha un Maslobojeva ieņēma attiecīPēc ceturtās vietas Eiropas kadetu čempionātā. Trenere Anna Anaņina, paukotājas Jekaterina Solodkiha, Emīlija Maslobojeva, Juta Mālniece un treneris Vladimirs Anaņins

Laiks pasapņot. Emīlija, Juta un Jekaterina

gi 18. un 30. pozīciju starp vairāk nekā 100 dalībniecēm. Pēc tam pasaules kadetu čempionātā Solodkiha izcīnīja 13. vietu, bet Mālniece tikmēr gulēja slimnīcā ar meningītu. Pasaules čempionātā bija iespējams kvalificēties Argentīnā gaidāmajām Jaunatnes olimpiskajām spēlēm — vajadzēja būt starp četrām labākajām eiropietēm, bet Latvijas komandas līdere palika sestā. “Lai tiktu uz olimpiskajām spēlēm, ļoti daudz jāstrādā un jāstartē sacensībās. Mūsu mērķis tagad ir iekļūt Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV), lai

38

vismaz kaut kādā veidā nedaudz tiktu atbalstītas. Tad arī varēsim vairāk izbraukt uz sacensībām. Ļoti, ļoti ceram, ka mums būs šis atbalsts. Tad būtu arī iespēja paukot ar aziātēm — pasaules čempionātā varēja redzēt, ka viņām ir ļoti liels ātrums. Katja tieši cīņā par iekļūšanu astotniekā zaudēja japānietei,” stāsta trenere. “Ir ļoti grūti dabūt paukošanai sponsorus. Praktiski nereāli. Ja mums nav naudas sacensībām, sēdinām visas savās mašīnās un tāpat braucam.” “Es vēlētos ar komandu atvest medaļu no pasau-

les čempionāta,” par mērķiem stāsta Emīlija, kopā ar Jutu piebilstot, ka abas vēlas kļūt par trenerēm un attīstīt paukošanu Latvijā. “Katju neņemsim, viņa paukošanu nemīl,” meitenes pavelk uz zoba savu līderi, prātojot, ka varētu paukot līdz aptuveni 20 gadu vecumam, bet trenere piebilst: “Ja tiksiet LOV, vienkārši būsiet spiestas paukot. Šobrīd mums ir tikai daļējs Rīgas domes atbalsts, bet viss pārējais gulstas uz vecāku pleciem.” “Pēc pasaules čempionāta meitenēm iedota neliela pauze, bet līdz tam viņas nopaukojās

zili zaļas. Sezona ilgst no rudens līdz pasaules čempionātam aprīlī, bet vasarā notiek treniņnometnes. Divas no tām būs Latvijā, bet viena Polijā,” stāsta trenere. “Pēc pasaules čempionāta iedevu divas nedēļas brīvas, bet viņas nenosēdēja mājās — jau pēc nedēļas bija zālē.” Nākamā sezona Solodkihai un Maslo­ bojevai būs pēdējā kadetu vecumā. Viņas sacentīsies junioru konkurencē un lēnām sāks iekļauties arī pieaugušo sacensībās. Kā atzīst trenere, šīs meitenes ir Latvijas labākās floretistes kopš padomju laikiem. “Zālē ir arī citi perspektīvi audzēkņi. Ja mēs fiziski un finansiāli varēsim to paveikt, noteikti izaudzināsim arī citus čempionus,” saka Anaņina. ©

Ints MEGNIS

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


AKTUĀLI

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

39


ATSKATS

Sporto visa klase ceturtais fināls Ar finālsacensībām Zemgales Olimpiskajā centrā Jelgavā noslēdzās Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) rīkotā projekta Sporto visa klase ceturtā sezona. Visa aizvadītā mācību gada garumā 230 3., 4., 5. un 6. klases no visas Latvijas sportoja piecas reizes nedēļā. Sešas labākās klases četrās vecuma grupās no katra reģiona tikās finālsacensībās. 40

“Š

is ir bijis neaizmirstams piedzīvojums daudziem skolēniem visa mācību gada garumā, un tādēļ vēlos pateikties visiem dalībniekiem, pedagogiem un vecākiem par atbalstu un vēlmi sportot piecas reizes nedēļā. Esam ieguvuši plašu atbalstu, jo projekts Sporto visa klase ir interesants, radošs un pozitīvs pasākums, kas nostiprina bērnu veselību, uzlabo stāju, dod iemaņas strādāk komandā un motivāciju nodarboties ar fiziskām aktivitātēm,” vērtēja projekta idejas autors un LOK ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers. “Raugoties finālsacensības, nevienu brīdi mūs nepameta sajūta, ka sekojam līdzi lielām sporta sacensībām, kas aizrauj to dalībniekus un skatītājus. Paldies visiem dalībniekiem, un tiekamies projekta piektajā sezonā.” Lai noskaidrotu finālsacensību dalībnieces četrās vecuma grupās, projekta gaitā dalībniekiem bija jāveic vispārējās

fiziskās sagatavotības testi, atlases sacensības stafetēs, labais darbs ar moto Visi kopā mēs to varam!, tika vērtētas arī skolēnu sekmes. Savukārt finālsacensību dalībniekiem bija jāapliecina sevi gan vairākās stafešu sacensībās un citās sportiskās aktivitātēs, gan zināšanu konkursā par olimpisko kustību, gan arī aktīvi jāatbalsta savi pedagogi, kuriem bija nozīmīga loma uzvaras kaldināšanā. Tāpat visas dienas garumā sacensību dalībniekiem bija iespēja iepazīties ar Zemessardzes ekipējumu, inventāru un autotransportu. Latvijas Olimpiskā komiteja apsveic visus projekta Sporto visa klase dalībniekus un finālsacensību uzvarētājus. Projekts Sporto visa klase turpināsies arī 2018./19. mācību gadā, kurā bez tajā jau iesaistītajiem dalībniekiem sportot piecas reizes nedēļā uzsāks ne tikai ierastās 3. klases, bet arī bērni no 2. klasēm.

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


Foto: Vadims Morozovs

Foto: Vadims Morozovs

Foto: Vadims Morozovs

ATSKATS

Foto: Vadims Morozovs

PROJEKTA SPORTO VISA KLASE CETURTĀS SEZONAS FINĀLSACENSĪBU REZULTĀTI

Sveicot labākos no labākajiem. Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers, Jelgavas domes priekšsēdētāja vietniece Rita Vectirāne, LOK prezidents Aldons Vrubļevskis un LOK viceprezidents Raimonds Bergmanis Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

1. 2. 3. 4. 5. 6.

3. klašu grupa Valmieras Pārgaujas sākumskolas 3.a klase Rīgas 41. vidusskolas 3.b klase Salacgrīvas vidusskolas 3.a klase Bauskas sākumskolas 3.a klase Kuldīgas Alternatīvās sākumskolas 3. klase Pļaviņu novada ģimnāzijas 3.b klase

1. 2. 3. 4. 5. 6.

4. klašu grupa Mārupes vidusskolas 4.c klase Zvejniekciema vidusskolas 4. klase Ogres sākumskolas 4.a klase Babītes vidusskolas 4.d klase Aizkraukles novada vidusskolas 4.b klase Grobiņas sākumskolas 4.c klase

1. 2. 3. 4. 5. 6.

5. klašu grupa Jelgavas 4. vidusskolas 5.c klase Sākumskolas Taurenītis 5. klase Āgenskalna sākumskolas 5.b klase Kuldīgas Alternatīvās sākumskolas 5.a klase Valmieras Pārgaujas sākumskolas 5.c klase Daugavpils 3. vidusskolas 5.a klase

1. 2. 3. 4. 5. 6.

6. klašu grupa Jelgavas 4. vidusskolas 6.c klase Valmieras Pārgaujas sākumskolas 6.d klase Liepājas 8. vidusskolas 6.a klase Ventspils 4. vidusskolas 6.b klase Rīgas Hanzas vidusskolas 6.a klase Daugavpils 3. vidusskolas 6.b klase

41


Mārtiņš MĀLMEISTERS 42

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

Foto: Vadims Morozovs

LOK ir gandarīta par ievērojamo paš­ valdību un izglītības iestāžu atsaucību, jo šajā četrgadē iesaistījušies vairāk nekā 5200 bērni no 230 klasēm un 67 pašvaldībām. Projektu organizē LOK sadarbībā ar Olimpisko Solidaritāti, pašvaldībām un Latvijas Futbola federāciju, to atbalsta Izglītības un zinātnes ministrija, LOK ģenerālsponsors Latvijas Mobilais Telefons, LOK partneris LDz Cargo un sporta preču veikalu tīkls SIA Sportland. ©

Foto: Vadims Morozovs

Jaunais projekta koncepts paredz, ka nākamais mācību gads būs pēdējais, kad projektā varēs iesaistīties no 3. klases, jo, sākot ar 2019./20. mācību gadu, projekts Sporto visa klase uzņems tikai 2. klašu dalībniekus un katru mācību dienu jeb piecas reizes nedēļā sporta nodarbības ilgs līdz 4. klasei (ieskaitot). Savukārt 5. un 6. klašu dalībniekiem trīs fakultatīvās sporta stundas nedēļā būs pēc izvēles. Projekts paredz iesaistīto skolu 3., 4. 5. un 6. klašu skolēniem katru nedēļu nodrošināt papildus trīs fakultatīvās sporta nodarbības, kas notiek saskaņā ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) izstrādātu metodisko materiālu. Savukārt 2. klasēm nodarbības projekta ietvaros notiks ar LSPA izstrādātu metodisko materiālu, kas paredz vecuma grupai atbilstošas fiziskās aktivitātes. Projekts Sporto visa klase 3.—6. klasei paredz trīs fakultatīvās sporta nodarbības nedēļā: µ vispārējā fiziskā sagatavotībā; µ futbola iemaņu apguvē; µ peldēšanā vai sporta nodarbībās svaigā gaisā.

Foto: Vadims Morozovs

Foto: Vadims Morozovs

ATSKATS


Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

43


PĒC PJEDESTĀLA

Karotājs Karro Matīss Karro ir atgriezies. Un atgriezusies ir arī Karro firmas zīme — sprogainie mati, kas kādreiz viņu darīja tik atšķirīgu no citiem braucējiem. Šobrīd Matīss galvenokārt brauc, izbaudot katru mirkli uz motocikla. Iespējams, tā būs panākumu atslēga pārliecībai un veiksmei nākotnē.

Š

ķiet, ka Matīss Karro motokrosā startē jau veselu mūžību. Taču viņš ir tikai 26 gadus vecs. 2008. gadā kļuvis par pasaules junioru čempionu, bet 2009. gadā nominēts Latvijas Gada balvai sportā kā labākais tehnisko sporta veidu sportists. Pēc neveiksmju seriāla 2016. un 2017. gada sezonā Karro atgriezies motokrosā, taču dažas lietas ir mainījušās. Viņš atzīst, ka vienmēr zinājis, ka sportistus, kuri nepārtraukti negozējas glancēto žurnālu atvērumos vai televīzijas kameru starmešos, tauta aizmirst. “Nepavisam nedusmojos uz tiem, kas novērsās,” prāto Matīss. “Tas ir normāli, daļa no sportista dzīves. Es to zināju un biju tam pilnībā gatavs. Man blakus palika arī tādi cilvēki, par kuriem pat neiedomājos.”

Bedres Matīss ir atklāts un no neērtiem jautājumiem nevairās. Protams, uzdot jautājumus, kas stāstītājā raisa emocionālu spriedzi, nav vienkārši. Tieši ar šādu jautājumu iesākam sarunu.

44

Saņemos un speru laukā. “Matīss, ja godīgi, es un, pieļauju, arī citi neticēja, ka tu atgriezīsies. Nudien, šķiet, ka tavai karjerai pienākušas beigas. Kā tu šajā periodā juties?” Noklausījies jautājumu, Karro pasmaida, iedzer kafijas malku, nopūšas un saka: “Tādā bedrē es vēl nebiju bijis nekad. Un, ja godīgi, arī man pavīdēja doma mest visam mieru. Man negribas braukt tikai un vienīgi Latvijā. Gribas sevi pierādīt ārpus tās. Turklāt motosports ir nežēlīgi dārgs. Neredzēju iespēju, kā atgriezties ierindā. No bedres man palīdzēja izrāpties cilvēks, kurš man ticēja. Un, lai cik jocīgi nebūtu, ne latvietis, bet igaunis. Viņam pieder motokrosa arēna Igaunijā. Šogad janvāra sākumā viņš man piezvanīja, apjautājās, kā jūtos. Īsāk sakot, teica, lai atbraucu uz arēnu un vēlreiz uzsēžos motocikla mugurā. Atceros, ka, esot ceļā, man pirmo reizi mūžā bija bail no domas, ka jābrauc ar moci. Nekad iepriekš, pat pēc traumām, nebaidījos to darīt. Bet šoreiz biju nobijies. Pēc dažiem apļiem jau at-

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


PĒC PJEDESTĀLA

īss Mat RO KAR Motosportists Dzimis

1991. gada 21. oktobrī Rīgā

Izglītība

mācījies Rīgas 84. vidusskolā un Apes vidusskolā

Augums, svars 182 cm, 74 kg Pirmais treneris Andris Bārbalis Lielākie sasniegumi 2008. gada pasaules junioru čempions, 2009. gadā nominēts Latvijas Gada Balvai sportā kā labākais tehnisko sporta veidu sportists Līgumi ar komandām 2011. g. — ­ MVR­—D Honda, 2013. g. — ­ Team STR KTM, 2016. g. ­— 24MX Lucas Oil Honda, 2017. g. — ­ Honda Racing Brasil, 2018. g. — ­ Monster Energy Kawasaki ELF Team Pfeil Startē

ar 91. vai 291. numuru

kal biju iejuties. Mans igauņu draugs un atbalsts jautāja, kas man vajadzīgs, lai varētu atgriezties apritē. Atbildēju, ka motocikls. Vislabāk Honda. Pagāja dažas dienas, un igaunis zvanīja atkal, teica, lai atbraucu. Un, kā tu domā, kas mani sagaidīja arēnā? Pilnīgi ­jauns Honda motocikls, lai varētu trenēties sezonai. Tā īsumā notika mana atgriešanās motokrosā.”

Foto: Jānis Pastars

Atgriešanās

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

2016. gadā Matīss īsā laikā iedzīvojās divās traumās. Nākamajā gadā atkal bija cīņai gatavs un apņēmības pilns pierādīt sevi. Startēja Brazīlijas čempionātā. Taču arī šī sezona aprāvās krustenisko saišu traumas dēļ. Līdz ar to varētu teikt, ka Matīss izlaidis divas sezonas. Šogad viņš ir atgriezies un brauc Vācijas čempionātā vāciešu komandā Monster Energy Kawasaki ELF Team Pfeil. Tāpat Karro priecē vietējos fanus, braucot Latvijas čempionāta ieskaitē. Viņš jau aizvadījis sacensības Vaidavas kausā, kas, kā ierasts, norisinājās Apē. Starp citu, šogad ­ pirmajā

45


PĒC PJEDESTĀLA

Kā parasti. Matīss Karro (291. numurs) trasē

braucienā Karro bija pirmais, bet otrā brauciena beigu daļā, vēl esot vadībā, motocikls apstājās. “Tas vīrs tur augšā laikam negribēja mani apbalvot. Varēju būt pirmais. Līdz šim man tas vēl ne reizi Vaidavas kausā nebija izdevies. Uzvara bija tik tuvu, bet pievīla tehnika.” Pēc tam, kad motocikls noslāpis, Matīss to stūmis ārā no trases, bet no visām pusēm viņu pavadījuši vētraini aplausi. “Neatceros, kad tādu sajūsmu būtu baudījis pat pēc uzvarām. Lieliskas emocijas.”

46

Vācieši kā vācieši Zem jaunās komandas karoga Vācijas čempionātā Karro aizvadītās sacensības var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, taču motociklus, kurus Matīss paspējis jau iznīcināt, — uz abu roku pirkstiem. Kopskaitā septiņi. Arī viņš pats īsti nespēj atbildēt, kas zem tā slēpjas, jo citiem komandas biedriem, lai gan citu ražotāju motocikliem Kawasaki iepaliek, tehnika iet. Bet viņam nodeg. Matīss pieļauj iespēju, ka komanda viņam pie-

šķir ne pirmā svaiguma tehniku, bet pierādīts tas nav. Skaidrs ir viens. Vācieši spēlē jocīgu spēli. Pēc kārtējā iznīcinātā motocikla Karro nonācis aci pret aci ar komandas īpašnieku. “Viņš mani nosauca par Scheisse un Arschloch Rider. Tad gan pateicu, ko domāju. Izstiepu pretī viņa sejai rādītājpirkstu un iesaucos: “Fuck you!” Es viņu respektēju, lūdzu respektēt arī mani un tādos vārdos mani turpmāk nesaukt. To arī pateicu. Un vēl piebildu, ka motociklu nedienas nav mana

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


PĒC PJEDESTĀLA

vaina. Esmu drošs par sevi. Zinu, kur esmu bijis un ko spējis. Teicu, ja vācietis grib turpināt abpusēju sadarbību, lai iemācās cienīt savus braucējus.” Nezinātājam no malas ir grūti spriest, kur īsti rodama vaina. Motociklos, komandas netīrajās spēlītēs vai varbūt tiešām pašā Matīsā? Skaidrs ir viens — Karro sevi ir pierādījis. Un ar motociklu regulāru svilināšanu nebūtu tur, kur ir bijis.

redzēt viņu starojošās sejas. Sabiedrībā ir pieņemts domāt, ka šie bērni ir B kategorijas cilvēki. Gribu, lai tie, kuri paši to vēlas, izaug laimīgi. Iespējams, tas notiks caur motokrosu. Esot sacensībās, iespējams, kāds ar laiku gribēs braukt krosā, kāds kļūs mērķtiecīgs un kādreiz nopirks pats savu motociklu, bet vēl kāds būs sporta fans. Katram savs ceļš. Man ir svarīgi, ka varu būt šī ceļa rādītājs. Zini, bija vienas sacensības, kurās ne pārāk labi gāja. Nobraucu malā un vēl, nenoņēmis ķiveri, īgņojos. Tad pie manis pienāca kāda meitenīte no bērnunama, apķēra mani un teica: “Tu biji pirmais, tu uzvarēji.” Tajā brīdī mana pasaule atvērās, jo tas bija pa īstam. Kā, lai dusmojas pēc šādiem vārdiem?” Varbūt tas bija atspīdums, bet, manuprāt, Matīsa acis kļuva miklas. Ne velti viņš saka, ka pavisam labi zina, ka nākotnē viņu gaida ģimene un bērni. Viņš par to ir drošs.

Cilvēki ir dažādi. Vienam vicečempions ir pirmais zaudētājs. Citam kaifu sagādā sports kopumā. Ejot laikam, arī Matīsa attieksme pret sportu ir mainījusies. Viņš, gribot vai negribot, ir kļuvis piesardzīgāks un atzīst, ka Latvijas čempionātā pirmo pozīciju otrajā braucienā ir upurējis, jo sapratis, ka nav jēgas triekties pa galvu pa kaklu. Traumas maksā dārgi. Ierindojies trešajā vietā. Un arī tas nav slikts rezultāts. Bet, runājot par rezultātiem, Karro atzīst, ka šobrīd galvenā ir sajūta un to izdzīvošana. Izjust katru startu, līkumu, lēcienu, atraušanos un apdzīšanu. Tā ir īstā formula, kā baudīt trasi. Tā ir daļa no atgriešanās garšas. Lai šo sajūtu pastiprinātu, uz katrām sacensībām Latvijā ar Matīsa gādību ierodas kāda Latvijas bērnunama bērni. “Viņi to ir pelnījuši — būt laimīgi. Man patīk

Skolotāji un mērķi

Foto: Jānis Pastars

Foto: Jānis Pastars

Sajūtu dēļ

No sirds uz sirdi. Matīsam Karro svarīgi, lai katram puikam bērnība būtu koša

To, kā turpmāk izvērtīsies Matīsa Karro karjera, grūti prognozēt un arī saprast viņu pašu. No vienas puses, viņš vēlas sevi pierādīt pasaulē, no otras puses, braukt sajūtu dēļ. Bet, vai tas garantē augstāko rezultātu pat tad, ja ir sapnis par vēl nesasniegto, nav zināms. Iespējams, tas, ko Karro piedzīvo šobrīd, ir sava veida viedums vai iniciācija. Dažus treniņus viņš pavada kopā ar Lauri Freibergu, kurš nu jau vairs nestartē, bet trenē jaunos. Savā pieredzē Lauris ir kļuvis par dziļdomīgu prātotāju un uz lietām skatās kā uz diviem kailiem, pie elektrības pieslēgtiem vadiem. Viņš labi zina, kurā brīdī var dabūt pa pirkstiem. Vēl, atgriežoties pie stāsta par Igauniju, atgūstot braukšanas iemaņas, Karro arēnā sastapies ar leģendāro Avo Leoku, kurš motokrosam pārvilcis strīpu un naudu pelna ar zivju biznesu. Leoks arī skaidri pateicis, ka vairs netrenē, taču dažus padomus Matīsam labprāt sniegtu. Izrādās, ka divas dienas pirms mūsu tikšanās Avo Leoks bija pastrādājis ar Matīsu. “Vai viņš man iemācīja ko jaunu? Nē. To visu, par ko runājām, zinu. Drīzāk jānostiprina pārliecība. Taču, ja atklāti, domāju, ka rīkošos līdzīgi kā Avo. Kad beigšu braukt motokrosā, aiziešu no tā pavisam uz neatgriešanos. Ja aiziešu, nesēdīšos ne uz motocikla, ne kā savādāk iesaistīšos šajā sportā. Citādāk aiziet nav iespējams. Lai gan no otras puses man vēl nav skaidrs, ko darīšu tālāk. Kad beigšu braukt, sākšu savu biznesu. Negribu strādāt pie kāda. Man tas riebjas. Gribu pats būt sev saimnieks. Gluži kā sacensību uzvarētājs.” ©

Augusts BRANTS Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

47


PROCESĀ

Vai beidzot gaisma tuneļa galā? Mēneša sākumā, dodoties uz rekonstruētā Rīgas Daugavas stadiona atklāšanas futbola spēli, kurā Latvijas valstsvienība jaunā galvenā trenera soma Miksu Pātelainena vadībā tikās ar Igaunijas izlasi, mūsu futbola līdzjutēju vidū pēc ilgiem laikiem atkal valdīja pacilātība un piesardzīgs optimisms, jo visi beidzot bija sagaidījuši sen prasītās pārmaiņas. Tikai laiks rādīs, vai Pātelainens izrādīsies pareizā izvēle Latvijas izlases galvgalī, bet šobrīd svarīgākais bija jau tas vien, ka mūsu valsts galvenajā komandā ir ienākušas jaunas vēsmas un vismaz atkal izlasē tiek aicināti visi labākie.

K

ad pirms gada pie Latvijas valstsvienības stūres jau uz savu trešo darba piegājienu atgriezās Aleksandrs Starkovs, daudzi brīdināja, ka tas ir ceļš uz nekurieni un nevar visu laiku tikai kavēties pagātnē.

Likumsakarīgs kliņķis Ņemot vērā sabiedrisko domu (līdzjutēju vidū bija grūti atrast kādu Starkova atbalstītāju), šādu pavērsienu jau varēja uzskatīt gandrīz vai par ņirgāšanos. Diemžēl piepildījās pesimistiskākās prognozes — Starkova vadībā Latvijas izlase desmit mēnešu laikā 11 spēlēs piedzīvoja astoņus zaudējumus, uzvarot tikai Andoru un divreiz nospēlējot neizšķirti ar Fēru salām. Ja vēl atceras, ka Starkova priekšgājējs Marians Pahars savu darbu ar Latvijas valstsvienību beidza ar piecu zaudējumu sēriju, tad ir skaidrs, līdz kādam kliņķim bija novesta mūsu valstsvienība.

48

Pagājušajā pavasarī Paharam liktenīga izrādījās sagrāve Tbilisi Gruzijai, bet par Starkova atvadu maču kļuva vēl apkaunojošāks zaudējums mačā ar vistīrāko amatieru komandu no Gibraltāra. Protams, izgāšanās Gibraltārā bija ­ kauns un pārsteigums, taču savā ziņā tā bija arī likumsakarība, jo, godīgi sakot, ap mūsu izlasi jau kādu laiku virmoja bezcerības aura. Atšķirībā no Pahara Starkovs gan nepratās uzņemties atbildību un uzrakstīt atlūgumu, tāpēc šoreiz lēmums bija jāpieņem Latvijas Futbola federācijas (LFF) valdei, kas beidzot uzklausīja līdzjutēju lūgsnas, izšķiroties par pārmaiņām (balsojuma rezultāts bija 6:3).

Skotu soms Jaunā valstsvienības galvenā trenera izvēle notika jau pēc LFF prezidentu varas maiņas, kad par mūsu futbola galveno cilvēku kļuva agrākais izlases kapteinis Kaspars Gorkšs, nomainot vairāk

nekā divus gadu desmitus valdījušo Gunti Indriksonu. Jauno izlases treneri no vairāk nekā trīs desmitiem potenciālo kandidātu izvēlējās speciāli izveidota darba grupa, kuras izvēle krita uz 51 gadu veco somu speciālistu Miksu Pātelainenu (pilnajā vārdā Mika Mati Peteri). Mēs nezinām, kādas bija pārrunu nianses un cik nopietni bija citi kandidāti, bet galvenais Pātelainena konkurents bija pērn mūsu virslīgā ar Riga FC strādājušais slovēnis Slaviša Stojanovičs. Interesanti, ka jaunais LFF prezidents atbalstījis tieši Stojanoviča kandidatūru, bet pārējā darba grupa (Jānis Mežeckis, Māris Verpakovskis, Dainis Kazakevičs, Jurijs Andrejevs un Jānis Skredelis) bija par somu. Pātelainenam aiz muguras ir visai bagāta spēlētāja karjera — ar 70 mačos gūtajiem 18 vārtiem viņš ir visu laiku piektais rezultatīvākais Somijas valstsvienības spēlētājs. Savas karjeras lielāko

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PROCESĀ

LATVIJAS VALSTSVIENĪBAS GALVENIE TRENERI — ĀRZEMNIEKI Villijs Maloušeks (Austrija) Valters Vilsons (Anglija) Ferencs Molnārs (Ungārija) Karls Kurcs (Austrija) Ferencs Vogenhūbers (Ungārija) Rūdolfs Štancels (Austrija) Revazs Dzodzuašvili (Gruzija) Gerijs Džonsons (Anglija) Miksu Pātelainens (Somija)

1924. g. 1925. g. 1926. g. 1927. g. 1935. g. 1936. — 1938. g. 1998. — 1999. g. 1999. — 2001. g. 2018. — ...

Sākums. Jaunais Latvijas valstsvienības galvenais treneris Miksu Pātelainens dod norādījumus mūsu futbolistiem mačā ar Igauniju

daļu soms ir pavadījis Britu salās, kur Bolton Wanderers sastāvā vienu sezonu izmēģināja spēkus arī Anglijas premjerlīgā, bet jo īpaši ilgi — 14 sezonas — spēlējis Skotijā, kur demonstrēja atzīstamu rezultativitāti arī pazīstamajos skotu klubos Dundee United, Aberdeen, Hibernian. Īpaši labas atmiņas par Miksu ir palikušas Hibernian faniem, jo 2000. gadā viņš kļuva par vienīgo kluba spēlētāju pusgadsimta laikā, kurš izcēlies ar hettriku slavenajā Edinburgas derbijā pret Hearts. Tieši Skotijā Pātelainens arī sāka savu trenera karjeru, vienubrīd arī gūstot visai labus panākumus — 2011. gadā, trenējot klubu Kilmarnock, Pātelainens pat tika atzīts par Skotijas premjerlīgas labāko treneri (pirms tam viņš pusotru sezonu trenēja arī to pašu Hibernian). Tas nepalika nepamanīts arī dzimtenē, un Pātelainens pieņēma uzaicinājumu kļūt par Somijas valstsvienības galveno treneri, noturoties šajā amatā četrus gaŽurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

dus, līdz 2015. gada jūnijā viņu atlaida no darba.

Devītais un trešais Miksu neizdevās pacelt Somijas izlasi jaunos augstumos, lai gan 2013. gadā somi viņa vadībā sarūpēja lielu sensāciju, izbraukumā nospēlējot neizšķirti 1:1 ar tā laika pasaules čempionvienību Spāniju. Starp citu, Pātelainena darba laikā Somijas izlase divreiz tikās arī ar Latvijas valstsvienību, 2011. gadā ar 2:0 uzvarot pārbaudes spēlē Rīgā, bet 2012. gadā abas komandas tikās Igaunijā Baltijas kausa finālā, kur mūsējie guva virsroku pēcspēles 11 m sitienu sērijā. Pēc darba ar dzimto valstsvienību Pātelainens atkal atgriezās Skotijā, kur gan šoreiz neguva panākumus — viņa vadītais klubs Dundee United 2016. gadā izkrita no Skotijas premjerlīgas, un saprotams, ka Miksu palika bez darba. Šogad Pātelainens bija nokļuvis Taizemē,

kur gan nostrādāja tikai dažus mēnešus, tāpēc uzaicinājums uz Latviju nāca īstajā brīdī. Starp citu, Pātelainens Latvijas valstsvienībai ir jau devītais ārzemju galvenais treneris. Tiesa, pirmās republikas laikā izlases treneri mainījās teju katru gadu, parasti pie valsts galvenās komandas stūres aizvadot vien dažas spēles, bet tādas nopietnākas pēdas vēsturē atstāja vien austrietis Rūdolfs Štancels, kurš trīsdesmito gadu beigās vadīja Latvijas izlasi trīs gadus, gandrīz līdz okupācijai, un tieši tad mūsu futbols piedzīvoja uzplaukumu, kad Rīgā uz izlases mačiem nāca padsmitiem tūkstošiem cilvēku. Jauno laiku vēsturē Latvijas valstsvienību vadījuši divi ārzemnieki — deviņdesmito gadu izskaņā gruzīna Revaza Dzodzuašvili vadībā Latvijas izlase negaidīti pirmo reizi reāli piedalījās cīņā par ceļazīmi uz kādu lielo čempionātu (Euro 2000), taču vēlāk viņa vietā nākušajam

49


PROCESĀ

anglim Gerijam Džonsonam Latvijā nekas labs nesanāca. Viņi abi gan Latvijā nenostrādāja pat pilnus divus gadus — Dzodzuašvili uz veiksmes viļņa padevās vilinājumam doties pēc lielās naudas pie Saūda Arābijas šeihiem, bet Džonsons ar skandālu pameta izlasi pēc neizšķirta (1:1) Rīgā ar Sanmarīno.

Jauna komanda Pātelainena debija Latvijas izlasē izdevās ļoti veiksmīga — mūsu futbolisti izcīnīja Baltijas kausu, vispirms ar 1:0 savā laukumā uzvarot Igauniju, bet tad Viļņā nospēlējot neizšķirti 1:1 ar Lietuvu. Latvijas futbolisti gan ir īsti Baltijas kausa meistari, izcīnot šo vēsturisko trofeju jau ceturto reizi pēc kārtas. Tiesa, savā trešajā spēlē Pātelainena vadībā Latvijas izlase piedzīvoja zaudējumu, pārbaudes mačā Rīgā ar 1:3 piekāpjoties Azerbaidžānai. Pātelainena pirmajās spēlēs liela interese bija par viņa komandas izvēli — soms šķīrās no Starkova palīgiem Andra Riherta un Vitālija Astafjeva, uzaicinot sev par asistentiem skotu Gordonu Jangu, ar ko viņš jau bija kopā strādājis Dundee United klubā, un FK Liepāja otro treneri Mareku Zuntneru, bet par vārtsargu treneri kļuva ilggadējais Latvijas izlases pirmais numurs Aleksandrs Koļinko. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pietiekami būtiskas izmaiņas notika arī futbolistu rindās — simboliskākais notikums, protams, bija FK Liepāja uzbrukuma līdera Artūra Karašauska atgriešanās valstsvienībā, jo Starkovs veco konfliktu dēļ viņu spītīgi ignorēja. Pātelainena pirmā spēlētāju izvēle apliecināja, ka viņam ir cits skats uz mūsu futbolistiem nekā Starkovam — šoreiz uzaicinājumu uz izlasi nesaņēma aizsargi Ņikita Koļesovs un Aleksandrs Solovjovs, pussargi Dāvis Indrāns un Jevgeņijs Kazačoks, kuri pērn Starkovam bija stabili pamatsastāva spēlētāji. Toties izlasē atgriezušies vairāki Starkovam pērn nederīgie futbolisti — FK Ventspils pussargs Ritvars Rugins pirms tam izlasē pēdējo reizi bija spēlējis 2014. gada rudenī, bet RFS pussargs Aleksandrs Fertovs nebija izlasē bijis kopš 2015. gada rudens. Pirms gada pārbaudes spēlē ar to pašu Igauniju (zīmīgi, ka toreiz Latvijas izlase neizteiksmīgā spēlē zaudēja ar 1:2) Starkova vadībā vienu spēli gan aizvadīja pussargs Vladimirs Kamešs, taču pēc tam viņu arī vairs neaicināja uz izlasi, lai gan bijušais liepājnieks Krasnojarskas Jeņisej sastāvā aizvadīja ļoti veiksmīgu sezonu Krievijas pirmajā līgā, izcīnot ceļazīmi uz Krievijas premjerlīgu. Pātelainena pirmajos mačos divi futbolisti ieguva iespēju debitēt Latvijas iz-

50

Skaisti. Atjaunotajā Daugavas stadionā pirmajā mačā par labu noskaņojumu līdzjutējiem parūpējās Latvijas izlases vidējās līnijas līderis Jānis Ikaunieks (pa kreisi)

lasē — Lietuvā otrā puslaika vidū uz maiņu cīņā iesaistījās 31 gadu vecais FK Ventspils pussargs Vitālijs Rečickis, bet visu maču ar Azerbaidžānu aizvadīja Jūrmalas Spartaka vārtsargs Jevgeņijs Nerugals. Tiesa, Nerugals nospēlēja tik slikti, ka, ļoti iespējams, tā arī paliks viņa vienīgā spēle valstsvienībā. Jāpiebilst, ka šajos mačos traumas dēļ nepiedalījās šobrīd otrais izlases vārtsargs 32 gadus vecais Pāvels Šteinbors, kurš ļoti pārliecinoši spēlē Polijas ekstraklasē un, iespējams, valstsvienībā jau var konkurēt par pirmā numura vietu ar mūsu veterānu Andri Vaņinu. Savainojuma dēļ pagaidām jaunajam trenerim savu varēšanu nespēja apliecināt arī mūsu potenciālais uzbrukuma līderis Dāvis Ikaunieks, kurš šosezon tika atzīsts par Čehijas virslīgas la-

bāko ārzemju spēlētāju. Tāpat traumas liedza spēlēt arī citam uzbrucējam — Vladislavam Gutkovskim — un aizsargam Mārcim Ošam, bet pirmo uzaicinājumu uz valstsvienību nespēja izmantot RFS centra aizsargs Vjačeslavs Isajevs. Protams, šajos mačos Pātelainens arī daudz eksperimentēja, izmēģinot dažādus virknējumus, tāpēc tikai trīs futbolisti visos trijos mačos bija sākuma sastāvā — aizsargs Kaspars Dubra, Jānis Ikaunieks un Rugins. Jaunākais no brāļiem Ikauniekiem arī izcēlās ar skaistiem uzvaras vārtiem mačā ar Igauniju. Tā kā valstsvienības pamatvārtsargs Vaņins piedalījās tikai pirmajā mačā, tad nākamajās divās spēlēs kapteiņa gods pirmo reizi tika uzticēts Dubram, kurš Lietuvā to nosvinēja ar ļoti svarīgu vārtu guvumu.

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


PROCESĀ

Pātelainena pirmajā iesaukumā laukumā devās tikai seši ārzemju klubu spēlētāji, bet pārējie 17 bija vietējo klubu pārstāvji — visplašākā pārstāvniecība bija virslīgas līderiem RFS (6 futbolisti), daudz neatpalika FK Liepāja (5), bet bija arī Jūrmalas Spartaka (3), FK Ventspils (2), un Riga FC (1) spēlētāji. Toties šoreiz netika uzaicināts neviens mūžīgi priekšpēdējās virslīgas komandas FK Metta/LU futbolists. Paradokss, ko tagad var uztvert kā kuriozu, bet šogad bija pat brīdis, kad izlasē bija vairāk mettiešu nekā liepājnieku vai ventspilnieku. Pātelainens tomēr uz valsts galveno komandu aicina tos futbolistus, kuri vismaz ir sevi pierādījuši virslīgā. Iepriekšējos pāris gados mūsu treneri nekautrējās visas neveiksmes novelt uz slikto spēlētāju materiālu, tā ka tagad būs patiešām interesanti pārbaudīt, vai tiešām mūsu futbolisti ir tik nespējīgi. Vismaz pagaidām Pātelainens nav sūdzējies par viņam pieejamajiem futbolistiem. Tas priecē, jo, kā var cerēt, ka futbolisti rādīs brīnumus, ja paši treneri viņiem netic. Pēdējā laikā mūsu valstsvienībā arī bija ļoti nolaidusies prasību latiņa — pat zaudējums pret Fēru salām vairs netika uzskatīts par kaut ko traku, bet neizšķirts pret Fēru amatieriem jau bija gandrīz kā uzvara. Starp citu, pusotra gada laikā Latvijas izlase trīs reizes tikās ar Fēru salām, tā arī nespējot tikt

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Lielā iespēja

Atgriešanās. Latvijas izlases formā mačā ar Azerbaidžānu atkal redzams pērn iepriekšējās izlases vadības ignorētais uzbrucējs Artūrs Karašausks (pa kreisi) Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

pie uzvaras — Pahara vadībā zaudējām ar 0:2, bet Starkovs tika pie diviem neizšķirtiem. Šajā ziņā patika, ka Pātelainens arī pēc zaudējuma Azerbaidžānai bija godīgs un paškritisks, nemeklējot dažādus attaisnojumus. “Šādās situācijās mēs, treneri, nenoņemam atbildību no saviem pleciem. Apzinājāmies, ka trešajā spēlē ir iespēja, ka komanda varētu būt mentāli vāja un nogurusi. No otras puses skatoties, arī Azerbaidžānas izlasei šī bija trešā spēle. Tāpēc mūsu gadījumā šis nevar kalpot par attaisnojumu. Sekmīgas komandas vienmēr ir gatavas cīnīties un sasniegt rezultātu. Mēs uz to arī tiecamies! Šobrīd mums visiem kopā, tostarp arī man kā trenerim, ir daudz, par ko padomāt. Arī spēlētājiem ir jāpaskatās spogulī un jānovērtē, cik gatavi viņi ir izaicinājumiem, lai neatkārtotu šādu sniegumu turpmāk,” pēc zaudējuma Azerbaidžānai atzina Pātelainens. Šīs spēles Latvijas valstsvienībai bija pēdējais pārbaudījums pirms rudenī gaidāmās jaunveidotās UEFA Nāciju līgas, kur mūsu komanda spēlēs vājākajā, D līgā (salīdzinājumam — Igaunija un Lietuva spēlēs C līgā, kas arī vēlreiz atgādina par mūsu pēdējā laika degradāciju). Latvijas izlases pretinieces pirmajā grupā būs Gruzija, Kazahstāna un Andora. Grupas uzvarētāji ne tikai iegūs ceļazīmi uz C līgu, bet arī turpinās cīņu par vietu Euro 2020 finālturnīrā, kur šoreiz labdarības gaisotnē viena vieta atvēlētā arī kādai no kontinenta vājajām izlasēm — nākamajā pavasarī par šo biļeti uz Euro 2020 cīnīsies četras D līgas grupu uzvarētājas. Savukārt klasiskais Euro 2020 atlases turnīrs sāksies tikai nākamajā pavasarī. Atzīstami, ka līgums ar Pātelainenu ir noslēgts tikai līdz Eiropas Nāciju līgas turnīra beigām. Tiesa, ja Latvijas izlase savā Eiropas Nāciju līgas grupā ieņems pirmo vietu, tad līgums automātiski tiks pagarināts arī uz Euro 2020 kvalifikāciju. Ja ne, tad pēc tam varēs mierīgā garā domāt, vai turpināt sadarbību arī tālāk. Tas arī ir pavisam cits piegājiens nekā agrāk — ar skumju smaidu var atcerēties, ka, pirms gada, atgriežot Starkovu atpakaļ pie Latvijas izlases vadības pults, LFF bez kautrēšanās galdā lika līgumu uz visu Euro 2020 atlases ciklu, bet tā jau laikam bija nu jau bijušās LFF vadības atvadu dāvana ilggadējam cīņu­ biedram. ©

Kristiāns GIRVIČS 51


VĒSTURE

Sapnis izgaisa Vīnes Prāterī Mēs piedalāmies futbola pasaules meistarsacīkstēs! Šāds sauklis 1937. gada Latvijā raisīja sajūsmu un 1938. gadā gandrīz tika realizēts.

T

rešā pasaules futbola čempionāta priekšvakarā situācija bija saspīlēta ne tikai jauna kara draudu dēļ. Pēc Itālijā notikušā otrā čempionāta kārta bija pienākusi Amerikas kontinentam. Taču FIFA priekšroku atkal deva Eiropai, finālturnīra rīkošanu uzticot Francijai. Laikam uz šādu izvēli mudināja nelabas priekšnojautas par kara iespējamo uzliesmojumu, kas Eiropu starptautiskajam futbolam uz ilgāku laiku slēgtu. Kā izrādījās vēlāk, Otrais pasaules karš pārtrauca lielo futbolu uz 12 (!) gadiem.

Neizmantotā iespēja 1938. gada pasaules čempionāta atlasei pieteicās 37 valstis, taču Argen­ tīna, apvainojusies par to, ka FIFA netur vārdu, pierunāja Francijas turnīru boikotēt vēl sešas valstsvienības — ASV, Kostariku, Meksiku, Salvadoru, Surinamu un Holandi. Lai situāciju kaut cik glābtu, FIFA visām izlasēm apmaksāja ceļu (2. klasē) un uzturu — 3 dolārus (dienā). Pasaules čempionāta finālturnīrā bija paredzēta 16 komandu dalība, taču Austrija, tobrīd jau pievienota Vācijai, nevarēja piedalīties, kaut arī kvalifikācijas pēdējā spēlē Vīnē uzvarēja Latviju (2:1). Turnīrs notika pēc olimpiskās sistēmas — zaudētāji izstājas, bet 120 minūšu neizšķirta rezultāta gadījumā bija paredzēta pārspēle. Zviedrijai pirmajā spēlē bija ielozēta Austrija, tātad saskaņā ar sportisko principu zviedriem būtu jāspēlē ar... Latviju, ja vien Latvijas Futbola savienība būtu pastāvējusi uz savām tiesībām. Interesanti, ka sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, kura

52

pārziņā bija kultūra un arī sports un kurš gandrīz katrā Latvijas futbola komandas starptautiskajā spēlē gozējās fotogrāfu priekšā, šajā situācijā vairs pirmajās rindās nebija manāms. Arī viņa autobiogrāfiskajā grāmatā Labie laiki šī Latvijas futbolistu neizmantotā iespēja pieminēta nav.

Čempioni uz divpadsmit gadiem

bet pēc kara FIFA kongress 1946. gadā Pasaules čempionāta finālā 55 000 balvu nosauca FIFA prezidenta Žila Rimē skatītāju klātbūtnē Itālija ar 4:2 (3:1) vārdā. uzvarēja Ungāriju. Turnīra labākais vārtu Šīs ziņas daļēji ņemtas no unikālas guvējs bija brazīlietis Leonidass — 8. grāmatas — albuma Pasaules čempionāti Astoņpadsmit spēlēs vidēji tika gūti futbolā 1930.—2006., kuras autori ir 4,87 vārti, vidējais skatītāju skaits biangļi — bijušais World Soccer redaktors ja 26 833. Kirs Redničs un Pasaules futbola muzeja Interesanti, ka Brazīlijai tikai Prestonā dibinātājs Marks Busels. Taču atkārtotā spēlē izdevās pieveikt otrā arī šie autoritatīvie speciālisti par Latvijas čempionāta sud­raba medaļniekus — Čehoslovākijas futeparasti kluss ir citkārt bolistus. Pusfinālā dzīvais rēzeknietis Maģers. brazīlieši ar 0:1 Viņš īsi pirms iešanas uz no 11 m atzīmes staciju saņēmis telegrammu: zaudēja Itālijai. Itālieši laukumā “Es vai Vīne.” izgāja viscaur melnos tērpos un pretiniekus sveica ar fašistiskā sveicienā iznetaisni zaudētajām iespējām nemin ne stieptu roku, kas izraisīja skatītāju vārda. sašutumu. Tādā veidā Itālija uz veseliem 12 gadiem kļuva par pasaules čempioni, Brieduma laiks jo turnīrus līdz 1950. gadam pārtrauca Ieskatīsimies paši savā statistikā karš. un secināsim acīm redzamo: 1937. gaKara gados pasaules čempionu balda sezona (kas kopā ar 1936. gava glabājās kādā vistu kūtī, vēlāk Itālijas da ir vēl labāka) liecina par Latvijas Futbola federācijas ģenerālsekretārs izlases izaugsmi un jau zināmu brieduOtario Baragi to slēpa mājās zem gultas, mu. 1937. gadā — no 26. jūnija līdz

N

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


VĒSTURE

Situācija pie mūsu vārtiem. Austrieša Kamillo Jeruzalema uzbrukumu cenšas apturēt Pēteris Lauks, Jānis Bebris un Sergejs Maģers

10. oktobrim — trijos mēnešos deviņas spēles, septembra 16 dienās vien četras spraigākās valstssacīkstes: ar Lietuvu pasaules čempionāta kvalifikācijā — 5:1, Baltijas kausa izcīņā ar Igauniju (Kauņā) — 1:1 un 2:0; Rīgā ar Igauniju — 3:1, 5. oktobrī Vīnē un 10. oktobrī Polijā (abās 1:2). Bet pirms tam 25. jūnijā Rīgā ar Vāciju — 1:3, 12. jūlijā ar Rumāniju — 0:0 un 27. jūlijā Rīgā ar Lietuvu — 4:2. Secināsim paši: ne jau zvaigznes no Francijas debesīm Latvijas amatierko­ manda būtu nesusi, taču mūsu futbola prestižs būtu cēlies un 1924. gadā Parīzē piedzīvotais 0:7 negods neatkārtotos noteikti. Kā būtu, ja būtu? Par to lasām tā laika Sporta Pasaules un Jaunāko Ziņu slejās, kas apkopotas fotogrāfa un futbola vēsturnieka Ivara Ernestsona 2014. gadā izdotajā unikālajā grāmatā Latvijas izlase. 1937. gads. Bet vispirms par kaut ko personis­ ku Vīnes stadiona Prater sakarā. 1977. gadā biju viens no pasaules čempionāta atlases spēles tiesnešiem starp Austrijas un Turcijas izlasēm. Spēle notika tieši Prater lieliskajā stadionā, tajā pašā, par kura laukumu pirms 40 gadiem Ēriks Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

Pētersons teica, ka tas ir gludāks par biljarda galdu. Es uz šo samtzaļo laukumu skatījos ar zināmu pietāti. Grūti bija iedomāties, ka 1937. gada 5. oktobrī tas bija pielijis, apgrūtinot tehniski ne tik stipro Latvijas komandas spēli. Vairākus gadus man, jaunam tiesnesim un žurnālistam bija labas attiecības gan ar Latvijas pirmās valstsvienības futbolistiem, gan ar vadītājiem. Ju­ ris Raiskums man uzdāvināja īstu angļu svilpi, pirmo manā mūžā. LFF uzdevumā Rūdolfu Slavišenu sveicu viņa 70 gadu jubilejā Torņa ielas 1. nama bēniņu dzīvoklītī. Tās un vēl citas bija sirsnīgas, interesantas tikšanās, taču es tā arī nemācēju vai nepaspēju atrast īsto atslēgu, lai izcilie Latvijas futbola vēstures veidotāji un dalībnieki dalītos ar mani arī par Latvijas— Austrijas sacīksti. Laikam traucēja arī gadu starpība un latviešiem raksturīgā īpašība: daudz pārdzīvojušie ir mazrunīgi. Tajā 1977. gada Vīnē nemaz neiesāku saviem diviem tiesāšanas biedriem (viens no Ukrainas, otrs — no Maskavas) stāstīt par Lat­ vijas izlases seno spēli ar Austriju. Jo negribēju sagaidīt pretjautājumus: “Vai tad Latvijai toreiz bija arī izlase?”

Latvijas izlase. 1937. gads Bet atgriezīsimies 81 gadu senā vēsturē ar Ivara Ernestsona grāmatas palīdzību. “Maz pavadītāju, būs daudz sagaidī­ tāju,” tā saulainajā piektdienas rītā sprie­ da mūsu futbolisti, atstājot Rīgu. Toties tie nedaudzie futbola cienītāji, kas bija upurējuši dažas saldākās miega stundas, vīniešus izvadīja īsti sirsnīgi. Protams, vecā māņticība neļāva labas sekmes vēlēt, bet ne jau katrreiz cilvēks domā to, ko runā. Ja avīžnieks brauc līdzi pašiem nākamo dienu varoņiem, tad stacijās jāintervē pavadītāji. Ar īstajiem aprunāties pietiks laika diezgan braucienā. Mazliet iesāņus stāv trīs mūsu populārākie futbolisti ar dzīvesbiedrenēm. Kaut kas jāprasa. Nevar taču svešām dāmām tā uzreiz jautāt: “Lūdzu, cik podiņus ievārījuma jūs pagājušajā vasarā sagatavojāt?” Skaidrs, jārunā par futbolu! Bet labāk būtu bijis gan par ievārījumu. “Atļaujiet vaicāt jūsu domas par Latvijas—Austrijas cīņu pasaules meistarības izcīņā?” Klusums... un tad pārsteigums. “Par futbolu mēs nedomājam nekā. Mēs gaidām vienīgi ziemu. Varbūt tad šiem ceļotājiem atliks kāds brīdis mājām. Pārbrauc no Parīzes, tūlīt uz Kauņu, pārbrauc no Kauņas,

53


VĒSTURE

prom uz Vīni. Un mēs lai vēl runājam par futbolu?” Bet pēdējie atvadu vārdi par dusmām gan neliecina. “Tikai neaizmirsti pārvest visu to, ko uzrakstīju...” Ja nebūtu futbola, ko tad pārvestu? Aizsarga Lauka kundze darījusi prātīgāk. “Uz Vīni, labi, es braucu līdzi!” Un Lauks šoreiz sēž kupejā pavisam rātns un mierīgs. Neparasti kluss ir citkārt dzīvais rēzeknietis Maģers. Viņš īsi pirms iešanas uz staciju saņēmis telegrammu: “Es vai Vīne.” Bet priekšroka dota Vīnei. Bet kā būs tālāk. (..) Par spēlētāju labklājību rūpējas Futbola savienība. Tādēļ arī ceļa somas nav nekādas lielās. Vienīgi nodalījumā, kur sēž abi vārtsargi — Bebris ar Lazdiņu, — uz plaukta stāv milzīgs zils čemodāns. Laikam puiši gaida lielu “birumu”. Vēlāk tomēr noskaidrojās, ka če­ modāns nepieder ne vienam, ne otram. Futbola savienība tur bija iesaiņojusi pāris simtu sviestmaižu. Brokastīs uz­varētājs ir vārtsargs Lazdiņš. No sainīša ar astoņām Armijas ekonomiskā veikala sviestmaizēm pāri paliek vienīgi pergamenta papīrs. Vestermans uz Vīni ved ņipru Vīnes puiku, kas vasaru pavadījis Rīgas Jūrmalā

Latviešu gaisa spēle. Rūdolfs Slaviševs (no kreisās, tumšajos kreklos) un Ēriks Pētersons pret austriešiem Francu Binderu un Rūdolfu Geiteru

54

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


VĒSTURE

1937. gada 5. oktobris, Pratter stadions Vīnē. Latvijas valstsvienība pirms spēles ar Austriju. Pirmajā rindā no kreisās: Harijs Lazdiņš, Jānis Bebris un Sergejs Maģers. Otrajā rindā: Harijs Lazdiņš, nezināms, Jānis Rozītis, Ēriks Pētersons, Rūdolfs Slavišens, Vaclavs Borduško, Pēteris Lauks, Fricis Kaņeps, Ēriks Raisters un Iļja Vestermans

Leģendārais austrietis. Latvijas izlases treneris Rūdolfs Štancels

un tagad brauc atpakaļ uz Vīni, lai sāktu iet skolā. (..) Nemanot vilciens ieripo Var­ šavas stacijā. Naktī mūsu futbolisti paliks Varšavas viesnīcā, lai kārtīgi atpūstos un rīt dotos tālāk uz Vīni. Četrpadsmit stundas līdz Vīnei šoreiz likās neparasti garas. Vīni sasniedzām 2. oktobrī pulksten 20.25. Sagaidītāju vidū bija gandrīz visi Austrijas futbola dzīves redzamākie vadītāji. No stacijas mūsu futbolisti ar autobusu devās uz Pasta viesnīcu, kuras labākās istabas viesnīcnieks, ­ aptuveni 140 kilogramus smagais pavārs, pirms gadiem divdesmit pats spēlējis futbolu, pietaupījis Latvijas futbolistiem. Vīnieši prot izklaidēties. Gandrīz katrā mājā ir kafejnīca vai mazs vīna pagrabiņš. Visur skan mūzika, malu malās — dziesmas. Vīniešu sestdienas nakts priekos mūsu zēni nedabūja pat noskatīties. 20 minūtes ceļa putekļu noskalošanai. 45 — vakariņām, pu­ stunda vakara pastaigai slēgtajā ierindā (tā Štanceļa ierindu nosauca veckareivis Slavišens), bet vienpads­ mitos futbolisti

Mūsu vienības cīņai ar Austrijas profesionālo izlasi vīnieši pievēršas ar lielu interesi. Rīkotāji parūpējušies par iespaidīgu reklāmu. Laikraksti ievie­to ne vien sarunas ar mūsu futbola vadītājiem un sportistu ģīmetnes, bet arī plašus aprakstus par Latviju, mūsu sporta un dzīves apstākļiem, uzskaitīti mūsu vienības šīs sezonas panākumi valstu sacīkstēs. Noteikti uzvaras favorīti tomēr ir Austrijas reprezentanti, kas Eiropas futbola sportā ieņem vienu no redzamākām vietām. Latvijas futbolistiem stāv priekšā nopietns pārbaudījums un jācenšas panākt pieklājīgu rezultātu. Cīņa ietilpst pasaules meistarības turnīrā, un favorīti austrieši ar pilnu tiesību cer iekļūt finālā, lai nākamā sezonā Parīzē cīnītos goda pilnā pasaules meistara dēļ. Reportāžu par spēles otrā puslaika gaitu pulksten 5.25 no Vīnes pārraidīs Latvijas radiofons. Pēc sacīkstes plakātu ar lielās cīņas rezultātu ievietosim mūsu kantora skatlogā L. Kalēju ielā 29. Par sacīksti rīt sniegsim mūsu speciālkorespondenta atreferējumu.”

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

jau bija gultās. Pats treneris Štancels nakšņoja Vīnē pie sa­ viem vecākiem. Sestdienas rīts, 3. oktobris. Ceļa grūtības ir aizmirstas. Mēs esam Vīnē! Dodamies uz lielo Vīnes stadionu, lai ielocītu kājas pirmajā treniņā. Koši zaļais laukums apņemts grandiozām tribīnēm. “Tas jau ir gludāks par biljarda galdu!” pēc pirmā sitiena iesaucas jubilārs Pētersons, kam šī būs 50. valstssacīkste. Bumba iet tieši tur, kur tā domāta. Vienīgi futbola zābakiem vajadzēs jaunus korķus. Citādi līdzenajā laukumā slīd kā uz ledus. Mūsu futbolistu pirmajā treniņā noskatījās gan izlases trenētājs, gan Austrijas Profesionālo futbolistu savienības priekšsēdētājs, gan sporta žurnālisti. Pēc tam 16 000 skatītāju klātbūtnē noskatījāmies Austrijas meista­ rības spēli starp Rapid-Admira un sporta kluba Vienna vienībām. Ar 5:3 uzvarēja mums tik labi pazīstamā Rapid. 4. oktobrī, pirmsspēles dienā, mūsu futbolisti piedalījās Vīnes apskates brau­cienā ērtā autobusā, apmeklējot Šēnbrunnas pili. Vakarā futbolisti noskatījās operetes izrādi Tautas operā.

55


VĒSTURE

Lai dzīvo! Par 1:2 zaudējumu, lietaino un mig­ laino laiku preses tonis Latvijas komandai ir labvēlīgs: “Latvijas vienība godam izturējusi grūto pārbaudi.” “Vestermans gūst Latvijai pirmos vārtus — Raisters statista lomā — Latvijas vienībai tikai 10 spēlētāji — Lieliskais vārtsargs Bebris — Otrais puslaiks bez rezultāta” utt. Tikai piecpadsmit sešpadsmit tūkstoši skatītāju nenobijās no oktobra sliktā laika, kas slidenā laukumā un lietainā laikā mūsējiem solīja īpaši smagu cīņu. Tālāk lasām grāmatā: “Atskan Latvi­ jas tradicionālais “Lai dzīvo!” Himnas nespēlē, runu nav. Ungāru tiesnesis Pals fon Herckis dod pirmo svilpi, līnijtiesneši ir austrieši, un cīņa var sākties. Latvijas sastāvs: Bebris (Vanderer), Lauks, Slavi­šens, Maģers, Pētersons, Lidmanis, Raisters (visi RFK), Vestermans (Hakoah), Kaņeps (RFK), Rozītis (VEF), Borduško (ASK). Pirmās sešas minūtes ir nervozas, pirmais bīstami sit Kaņeps, pārsvars Latvijai un kombinācija — Pētersons, Vestermans, Rozītis, — un no metriem 20 spēcīgi Vestermans raida šāvienu austriešu vārtos. Latvija ved cīņā ar 1:0.” Tālāk lielformāta (A-4) grāmatas sešās lappusēs ir puse teksta un septiņas puslapu lielas fotogrāfijas ar komandām un spēles asākajiem momentiem. Protams, Latvijas futbolistu izdevību uzskaitei presē dota priekšroka, taču jau 15. minūtē austrieši panāca 1:1, bet tad... “...tad nāk mūsu uzbrukums, kurā Raisteru piemeklē nelaime. Straujā skrējienā viņš savaino sev kāju un, ne­ viena netraucēts, paliek uz vietas. Viņu aizved no laukuma. Izrādās, ka viņam pārrauts muskulis. Tālākā spēles gaitā mūsu vienība cīnās 10 vīru sastāvā.” 33. minūtē Binders no neliela attāluma iesit otros vārtus. Otrajā puslaikā ierindā ir atkal Raisters, bet viņš ir tikai statists. Austrijas vienība par latvjiem pārāka bija tehnikas ziņā, kam mūsu vienpads­ mitnieks stādīja pretim neatslābstošu enerģiju. Kas ir labākā futbola valsts Eiropā? Šķiet, šeit vairs runa var būt tikai par Austriju un Ungāriju, kaut arī 1937. gadā bija četri spēcīgi kandidāti: Austrija, Ungārija, Itālija un Čehoslovākija. Pilna lappuse grāmatā veltīta Latvijas futbolam ārzemju preses spogulī ar virsrakstu Visu cieņu pret latviešiem. Preses spogulī Latvijas futbolistiem, viņu spēlei Vīnē veltīta liela uzmanība un arī atzinība. Bet kā to vērtē profesionāli speciālisti? Valstsvienības treneris Rūdolfs Štancels: “Esmu ļoti apmierināts, tā bija skaista cīņa.” Bet vienā no Fiziskās Kultūras un Sporta 1937. gada izdevumiem R. Štancels rakstīja: “Personas, kas godam cīnās un nododas sportam, kaut arī dažreiz kļūdās, presei un publikai nebūtu sevišķi

56

asi jākritizē, jo kļūdās tas, kas meklējot un cīnoties nopietni strādā. Visiem jau ir tikai viens mērķis: lai futbola sports sa­ sniegtu tādu līmeni, ka Latvija varētu ieņemt internacionālā sporta pasaulē to vietu, kāda būtu piemērota tautai, kas mērķtiecīgi cenšas sasniegt saulaino nākotni.”

Aiziešana un atvadas Līdz ar Štancela aiziešanu uz nezināmi ilgu laiku uzreiz tika pārtraukts Latvijas izlases ceļš uz savu spēles modeli, ko no 1936. gada tik konsekventi un arī sekmīgi viesa un ieviesa austriešu speciālists. Austrijas stilu dēvēja par mežģīņu futbolu, taču arī Latvijai piemērotāko un piln­ veidojamāko. To atzina arī Ungārijas un Čehoslovākijas klubi un to valstu vienības, kas sasniegušas augstāku meistarību un panākumus. Vai tā nav likteņa ironija, ka pēc neveiksmes, kas Latvijai Vīnē aizšķērsoja ceļu uz Parīzi, tieši nākamajā — 1938. — gadā, kurā norisinājās pasaules finālturnīrs, Latvija visās astoņās starptautiskajās spēlēs nezaudēja ne reizi: piecas uzvaras, trīs neizšķirti (ar Lietuvu un Igauniju pa 2:0, Čehoslovākiju — 2:1, Ungāriju (amatie­ riem) — 3:0, Zviedriju (Stokholmā) — 3:3 un Rīgā ar Poliju (17 000 skatītāju!) — 2:1. Vienīgi Baltijas kausa izcīņā Tallinā kā pret Lietuvu, tā pret Igauniju bija 1:1, un balvu ieguva igauņi. Taču ar 1939. gadu sākās lejupslīde. Austriešu speciālists Rūdolfs Štancels devās mājup, rūpes par valstsvienību uzņēmās Kārlis Upenieks, kas izlasi vadīja līdz tās pēdējai spēlei 1940. gadā Tallinā. Bet jau agrāk jaunais trenētājs bažīgi konstatēja, ka izlasi gaida paaudžu maiņa, jo vecie vairs nevelk, bet jaunie izlases treniņus divreiz nedēļā neuzskata par goda vai pienākuma lietu. 1939. gadā Latvijai notika tikai četras spēles: Bukarestē ar Rumāniju — 0:4, Sofijā ar Bulgāriju — 0:3, Rīgā ar Igauniju — 3:3 un Helsinkos ar Somiju vienīgā uzvara — 3:0. 1940. gada 18. jūlijā notika Latvijas pēdējā — 99. — valsts izlases spēle Igaunijā (1:2). Tā kļuva par visu triju Baltijas valstu atvadīšanos no neatkarības un starptautiskā futbola. Politiskā rež­ īma maiņa aizvilka dzelzs priekškaru valsts­ vienību turpmākajai attīstībai. Igau­ nijas un Latvijas himnas vienā atsk­ņošanas reizē ar Internacionāli, ar Ļe­ ņina un Staļina milzu portretiem Tal­l­­i­nas stadionā kļuva par ardievām starptautiskajam futbolam. Pēdējos un goda vārtus Latvijas pirmajai izlasei guva Fricis Kaņeps (1916—1981). Guldīts Alojas kapos. ©

Miķelis RUBENIS

Pasaules futbola čempionāts 2018 GRUPU TURNĪRA SPĒĻU KALENDĀRS (pēc Latvijas laika) A grupa 25.06. 16.00 Samara 25.06. 16.00 Volgograda

Urugvaja—Krievija Saūda Arābija—Ēģipte

B grupa 25.06. 20.00 Saranska 25.06. 20.00 Kaļiņingrada

Irāna—Portugāle Spānija—Maroka

C grupa 26.06. 16.00 Maskava 26.06. 16.00 Soči

Dānija—Francija Austrālija—Peru D grupa

22.06. 17.00 Volgograda 26.06. 20.00 Sanktpēterburga 26.06. 20.00 Rostova

Nigērija—Islande Nigērija—Argentīna Islande—Horvātija

E grupa 22.06. 14.00 Sanktpēterburga 22.06. 20.00 Kaļiņingrada 27.06. 20.00 Maskava 27.06. 20.00 Ņižņijnovgoroda

Brazīlija—Kostarika Serbija—Šveice Serbija—Brazīlija Šveice—Kostarika

F grupa 23.06. 20.00 Soči Vācija—Zviedrija 23.06. 17.00 Rostova Dienvidkoreja—Meksika 27.06. 16.00 Kazaņa Dienvidkoreja—Vācija 27.06. 16.00 Jekaterinburga Meksika—Zviedrija G grupa 23.06. 14.00 Maskava 24.06. 14.00 Ņižņijnovgoroda 28.06. 20.00 Kaļiņingrada 28.06. 20.00 Saranska

Beļģija—Tunisija Anglija—Panama Anglija—Beļģija Panama—Tunisija

H grupa 24.06. 17.00 Jekaterinburga 24.06. 20.00 Kazaņa 28.06. 16.00 Volgograda 28.06. 16.00 Samara

Japāna—Senegāla Polija—Kolumbija Japāna—Polija Senegāla—Kolumbija

Pēc grupu turnīru rezultātiem pirmo divu vietu ieguvējas kvalificējas astotdaļfinālam (30.06.—03.07.), pēc tam ceturtdaļfināls (06.07. un 07.07.), pusfināli (10. un 11.07.), spēle par 3. vietu 14.07., fināls — 15.07. Maskavā.

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


AKTUĀLI

Foto: Epa/Scanpix

Karaļa troņa pretendenti

Dārgums. Brazīliešu līderis un cerība ir pasaulē dārgākais futbolists Neimars

Futbola vasara jau ir uzņēmusi pilnus apgriezienus — Krievijā notiekošajā Pasaules kausa izcīņā pamazām atsijājas vājākās komandas un jau var sākt nopietnāk vērtēt pretendentu izredzes uz pasaules čempionu titulu. Pirms čempionāta galveno favorītu loma tika atvēlēta jau ierastajām valstīm — Brazīlijai, Vācijai, Spānijai, Francijai un Argentīnai, taču jau pirmie mači parādīja, ka ne viss ir tik vienkārši un arī varenajiem vispirms ir kārtīgi jāpasvīst, lai kaut vai tiktu izslēgšanas mačos. Pasaules kausa izcīņa risināsies līdz pat 15. jūlijam, kad Maskavā notiks finālmačs. Tituliem bagātākie Bukmeikeru favorīti Nr. 1 uz pasaules čempionu titulu pat pēc neizšķirta 1:1 pirmajā mačā ar Šveici ir pieckārtējie pasaules čempioni brazīlieši. Pagājušajā čempionātā Brazīlijas izlase gan piedzīvoja pazemojumu savās mājās, pusfinālā ar 1:7 Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

zaudējot Vācijai, pēc tam brazīlieši pagalam neveiksmīgi iesāka šā čempionāta atlases turnīru, pirmajos sešos mačos izcīnot tikai divas uzvaras, bet, kad pirms diviem gadiem komanda izgāzās arī Copa America, nespējot tikt ārā no grupas, Brazīlijas futbola šefu pacietības mērs bi-

ja galā — galvenā trenera amatā pazīstamā Dungas vietā nāca ne tik slavenais Tite. Kopš tā brīža viss mainījās — brazīlieši vairāk nekā pārliecinoši uzvarēja Dienvidamerikas kvalifikācijas turnīrā. Brazīliešiem nekad nav trūcis futbola talantu, taču šogad futbola sambas zemei

57


Čempionu lāsts Ar zaudējumu Meksikai 0:1 Pasaules kausa izcīņu sāka pasaules čempioni vācieši. Vācijas izlases sastāvā joprojām ir deviņi pasaules čempioni, bet komandu turpina vadīt galvenais treneris Joahims Lēvs. Lai nosargātu titulu, vāciešiem vispirms grupā jāapsteidz vismaz Zviedrija un Dienvidkoreja. Neaizmirsīsim, ka, sākot ar 1954. gadu, vācieši pasaules čempionātos vienmēr ir tikuši labāko astoņniekā, turklāt Manšaftei ir ne tikai četri pasaules čempionu tituli, bet vēl četras reizes vācieši zaudējuši tikai finālā. Tiesa, garajā Pasaules kausa izcīņas vēsturē tikai divas reizes komandām ir izdevies aizstāvēt savu titulu, turklāt tas noticis ļoti sen — trīsdesmitajos gados ar dubultpanākumu izcēlās itālieši, bet 1962. gadā otro reizi pēc kārtas triumfēja brazīlieši. Kopš iepriekšējā triumfa Vācijas valstsvienību ir pametuši leģendārie Filips Lāms, Bastians Švainštaigers un Miroslavs Kloze, bet joprojām ierindā ir citi nopelniem bagātie meistari — vārtsargs Manuels Noiers, aizsargi Mats Hummelss, Žeroms Boatengs,

58

Uzvara. Meksikānim Ektoram Erreram izdevās apturēt Vācijas izlases pussargu Sami Hediru (priekšplānā)

pussargi Toni Kross, Mesuts Ezils, Sami Hedira, uzbrucējs Tomass Millers, tāpat arī klāt ir nākuši jauni talanti — aizsargs Jozuā Kimmihs, pussargs Leons Gorecka, uzbrucējs Timo Verners. Toties Lēvs nepaņēma uz Krieviju pagājušā čempionāta zelta vārtu autoru Mario Geci, bet lielāks pārsteigums gan bija Manchester City pussarga Leroja Sanē neiekļaušana izlases 23 spēlētāju sarakstā.

Treneru drāma Ļoti savdabīgā situācijā čempionāta priekšvakarā nonāca pasaules eksčem­ pione Spānija, kas divas dienas pirms pirmās spēles šķīrās no galvenā trenera Hulena Lopetegi. Viņam nepiedeva to, ka, jau atrodoties Krievijā, Lopetegi publiski paziņoja, ka uzreiz pēc čempionāta kļūs par Madrides Real galveno treneri. Vēlāk Lopetegi atzina, ka izslēgšana no izlases viņam bijusi “dzīves bēdīgākā diena kopš mātes nāves”. Šajā Pasaules kausa turnīrā Spānijas izlases galvenā trenera pienākumus pilda bijušais Real leģendārais aizsargs Fernando Jerro, kurš pirms tam bija Spānijas federācijas sporta direktors, bet viņa vienīgā pieredze galvenā trenera lomā ir tikai viena sezona Spānijas otrajā līgā.

Foto: Epa/Scanpix

ir tiešām sabalansēta komanda ar atzītiem meistariem visās līnijās. Uzbrukumā visu uzmanības centrā ir un būs pasaules dārgākais futbolists Neimars, par kuru arābu šeihu klubs Paris Saint Germain pērn samaksāja 222 miljonus eiro, bet viņa partneris ir uzlecošā zvaigzne Gabriels Žezušs no cita arābu naftinieku kluba Manchester City. Savukārt uzreiz aiz uzbrucējiem darbojas trešais dārgākais pasaules futbolists Filipe Koutinju, kurš šogad no leģendārā angļu kluba Liverpool pārcēlās uz vēl slavenāko Barcelona (mačā ar Šveici Koutinju jau izcēlās ar brīnumskaistiem vārtiem). Noteikti gribētos pieminēt vēl vienu Barcelona pussargu Paulinju, kurš savu spēlētāja karjeru Eiropā sāka pirms 12 gadiem, spēlējot Lietuvas čempionātā (!). Brazīlija var būt mierīga arī par izlases aizsardzību, kur par kārtību gādā pieredzējušie centra aizsargi Tjagu Silva (Paris Saint Germain) un Miranda (Milānas Inter), bet Marselu no Madrides Real šobrīd varētu būt labākais malējais aizsargs pasaulē. Žēl vienīgi, ka otrajā malā neredzēsim vēl vienu leģendāru uzbrūkošo aizsargu Dani Alvešu, kurš klubu sezonas izskaņā guva traumu. Sen jau ir pagājuši tie laiki, kad Brazīlijas izlases vājais punkts bija vārtsargs (agrāk brazīliešiem, sētā daloties komandās, esot bijis teiciens — labākie iet spēlēt uzbrukumā, drusku vājākie ir pussargi, kokainākie paliek aizsardzībā, bet, kur spēlē vārtsargs, tur pat zāle neaug) — šogad brazīliešu pirmais numurs ir Čempionu līgas pusfinālistu AS Roma vārtsargs Alisons.

Foto: Epa/Scanpix

AKTUĀLI

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


AKTUĀLI

Eiropas čempionu tituls liecina, ka vērā ņemams potenciāls ir arī Portugāles izlasei, kas savas spējas jau apliecināja mačā ar Spāniju, kad ar hettriku izcēlās neapšaubāmais portugāļu līderis Krištianu Ronaldu. Tādējādi viņš kļuva par tikai ceturto futbolistu vēsturē, kurš guvis vārtus četrās Pasaules kausa izcīņās. Pirms tam to bija paveikušas citas leģendas — brazīlietis Pele, vācieši Uve Zēlers un Miroslavs Kloze. Portugāļi var tālu tikt, taču ar viena Ronaldu varoņdarbiem diez vai pietiks, lai noietu visu distanci līdz uzvarošām beigām.

Jaunā Francija Skatoties uz spēlētāju sastāvu, nopietns pamats optimismam ir Euro 2016 finālmača zaudētājai Francijai, kas var lepoties ar trim no pieciem pasaules dārgākajiem futbolistiem, par kuru pāreju viņu pārstāvētie klubi samaksājuši vairāk nekā 100 miljonus eiro — uzbrucējiem Kilianu Mbapē (Paris Saint Germain) un Usmanu Dembelē (Barcelona), kā arī pussargu Polu Pogbā (Manchester United). Franču uzbrukuma līderis gan joprojām ir Euro 2016 labākais snaiperis Antuāns Grīzmans, bet ne tik pārliecinoša izskatās Francijas izlases aizsardzība, jo īpaši

Foto: Epa/Scanpix

Šādi notikumi diez vai vairo Sarkanās fūrijas izredzes uz pasaules titula atgūšanu, taču spāņiem jebkurā gadījumā ir iespaidīgi izpildītāji visās līnijās — čempionāta pirmajā spēlē ar Portugāli (3:3) sev neraksturīgi rupju kļūdu pieļāva Manchester United vārtsargs Dāvids de Hea, taču viņš tāpat ir viens no labākajiem vārtu vīriem pasaulē. Savukārt aizsardzībā kārtību ievieš divi niknākie El Klasiko pretinieki Serhio Ramoss un Žerārs Pikē (attiecīgi Real un Barcelona), bet Spānijas izlases vizītkarte vienmēr bijusi kombinacionālā spēle vidējā līnijā, kur galvenie diriģenti ir pieredzējušie Andress Injesta (Barcelona) un Dāvids Silva (Manchester City). Starp citu, šī ir pēdējā iespēja baudīt visu laiku titulētākā spāņu futbolista Injestas spēli (Barcelona un izlases rindās viņš izcīnījis 35 trofejas, bet īpaši Injesta ieies vēsturē kā 2010. gada Pasaules kausa izcīņas zelta vārtu autors). Pirms čempionāta par Spānijas valstsvienības vājo punktu tika saukts uzbrukums, taču naturalizētais brazīlietis Djego Košta no Madrides Atletico ar diviem vārtiem pirmajā spēlē nodemonstrēja, ka ar uzbrukumu spāņiem viss ir kārtībā.

† Talanti. Francijas futbola jaunā zvaigzne Kilians Mbapē (no kreisās) noskatās, kā Antuāns Grīzmans nopelna pendeli mačā ar Austrāliju

Ō Viens arī ir cīnītājs. Slavenajiem spāņu aizsargiem Žerāram Pikē (no kreisās) un Serhio Ramosam tā arī īsti neizdevās tikt galā ar Krištianu Ronaldu

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

59


AKTUĀLI

Sarkanie velni

tāpēc, ka smagas traumas dēļ Krievijas turnīrs iet secen aizsardzības balstam Lorēnam Kosčelnijam. Tāpat šoreiz malā jāpaliek vienam no Euro 2016 spilgtākajiem pussargiem Dimitrī Pajetam. Francijas izlasē principiāli netiek aicināts arī skandalozais Madrides Real uzbrucējs Karims Benzemē. Les Bleus tikai vienu reizi ir bijuši pasaules čempionu godā — 1998. gadā, kad čempionāts notika Francijā. Simboliski, ka Francijas izlasi trenē 1998. gada zelta izlases kapteinis Didjē Dešāns.

Šķiet, pirmo reizi vēsturē Pasaules kausa reālo favorītu vidū tiek pieskaitīta arī Beļģijas valstsvienība, kam vēsturē nav lielu uzvaru pieredzes (pasaules čempionātos beļģu labākais rezultāts ir ceturtā vieta 1986. gadā), taču tieši šobrīd Sarkanajiem velniem ir izcila spēlētāju paaudze. Beļģiem visās līnijās ir visaugstākās raudzes zvaigznes — vārtsargs Tibo Kurtuā (Chelsea), aizsargi Vensāns Kompanī (Manchester City), Tobijs Alderveirelds un Jans Vertongens (abi Tottenham Hotspur), pussargs Kevins de Breine (Manchester City), uzbrucēji Edens Azārs (Chelsea), Romelu Lukaku (Manchester United), Drīss Mertenss (Napoli). Beļģijas izlases spāņu treneris Roberto Martiness pat atļāvās nepaņemt uz čempionātu šīs sezonas Čempionu līgas pusfinālistu AS Roma vidējās līnijas līderi Radžu Naingolanu. Pārāk lielu pārliecību gan neiedveš treneris Martiness, kuram nav visaugstākā līmeņa panākumu pieredzes — pirms pārcelšanās uz Beļģiju spānis strādāja ar viduvējiem Anglijas klubiem, kur arī pirms diviem gadiem par neapmierinošiem rezultātiem tika atlaists no Liverpūles kluba Everton.

Lionela Mesi liktenis

60

Tumšie zirdziņi Vēl viens potenciālais tumšais zirdziņš, kas varētu izšaut, ir Horvātijas valstsvienība. Īpaši iespaidīga horvātiem izskatās vidējā līnija, kur ir sapulcētas

Foto: Epa/Scanpix

Ja komandas sastāvā ir mūslaiku izcilākais futbola ģēnijs Lionels Mesi, tad skaidrs, ka favorītu loma pienākas arī Argentīnas izlasei. Argentīniešiem ir, iespējams, iespaidīgākā čempionāta uzbrukuma līnija, kur par vietu blakus Mesi konkurē Manchester City bombardieris Serhio Agvero, kā arī Itālijas čempionvienības Turīnas Juventus zvaigznes Gonsalo Igvains un Paolo Divala. Šogad Argentīnas valstsvienībai ir arī spilgts treneris Horhe Sampaoli, kurš agrāk ļoti veiksmīgi strādāja ar Čīles izlasi. Tiesa, jau pirmā spēle ar Islandi (neizšķirts 1:1) pierādīja, ka pat ar to var būt par maz, lai uzvarētu. Par to, ka Argentīnas izlasei ne viss padodas tik viegli, varēja pārliecināties jau kvalifikācijas ciklā, kur ar visām savām uzbrukuma zvaigznēm argentīnieši 18 mačos guva tikai 19 vārtus (salīdzinājumam — Brazīlijas rēķinā bija 41 vārti). Pārējās līnijās argentīnieši gan atpaliek no citiem grandiem. Neveiksmes gadījumā Argentīnā gan noteikti pieminēs, ka Sampaoli uz Krieviju nepaņēma Itālijas čempionāta labāko snaiperi Mauro Ikardi no Milānas Inter. Mesi bieži tiek salīdzināts ar savu leģendāro tautieti Djego Maradonu, taču Leo, kura rēķinā ir gan daudzi tituli Barcelona rindās, gan visvērtīgākās individuālās balvas, atpaliek vienā būtiskā jomā — Mesi vēl nav ticis pie kaut viena titula valstsvienības rindās. Pirms četriem gadiem Brazīlijā argentīnieši tika līdz Pasaules kausa izšķirošajam mačam, kur papildlaikā piekāpās Vācijai, bet vēl trīs reizes argentīnieši ar Mesi sastāvā ir arī zaudējuši Copa America jeb Dienvidamerikas čempionāta finālspēlē. Turklāt iepriekšējās divas reizes argentīnieši Copa America izšķirošajā mačā zaudēja tikai pēcspēles 11 m sitienu sērijā. Pēc pēdējās 2016. gada neveiksmes emociju iespaidā Mesi pat paziņoja par karjeras beigām izlasē, taču, par laimi, drīz vien pārdomāja. Ņemot vērā, ka Mesi šā čempionāta laikā aprit 31 gads, tad viņš vairs nevar vilkt garumā ar savas nacionālās misijas izpildīšanu.

Cerība. Ja komandā ir Eiropas vadošo klubu pārstāvji (no kreisās) Dejans Lovrens, Mario Mandžukičs un Luka Modričs, tad ir pamats optimismam

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


Foto: Epa/Scanpix

AKTUĀLI

Aplenkumā. Islandes futbolistiem kopīgiem spēkiem izdevās apturēt Argentīnas lielmeistaru Lionelu Mesi

Eiropas superklubu zvaigznes — Luka Modričs un Mateo Kovačičs (Madrides Real), Ivans Rakitičs (Barcelona), Ivans Perišičs un Marselo Brozovičs (Milānas Inter). Atcerēsimies, ka savulaik jau horvāti tika pie pasaules čempionāta medaļām, izcīnot 1998. gada bronzu. Par pārsteigumu var parūpēties arī Urugvajas izlase, kas lepojas ar ļoti iespaidīgu uzbrucēju duetu — pārbagātā Paris Saint Germain pārstāvi Edinsonu Kavani un Luisu Svaresu no Barcelona. Tāpat arī aizsardzībā urugvajiešiem ir pieredzējušais Djego Godins no Madrides Atletico, bet jo īpaši iespaidīga pieredze ir 71 gadu vecajam debeszilo trenerim Oskaram Tavaresam, kurš jau trešo reizi vadīs Urugvajas izlasi Pasaules kausa finālturnīrā (iepriekšējos divos čempionātos, kā arī tālajā 1990. gadā). Galu galā Urugvaja ir divkārtēja pasaules čempione (tas gan notika jau visai pasen — 1930. un 1950. gadā), bet vēl pirms astoņiem gadiem urugvajieši tika līdz pusfinālam. Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

Klusie angļi Pieredzējušie futbola līdzjutēji noteikti vēl atceras tos laikus, kad favorītu pulkam allaž tika pieskaitīta arī Anglijas izlase, taču pēdējā laikā Trīs lauvas tik bieži ir sagādājuši vilšanos, ka šoreiz angļu izredzes tiek vērtētas diezgan piesardzīgi. Tiesa, jaunā Anglijas izlases trenera Gareta Sautgeita rīcībā ir pietiekami atzīstami meistari ar ļoti rezultatīvo Tottenham Hotspur uzbrucēju Hariju Keinu priekšgalā. Anglijas izlase jau sen ir atvadījusies no savas zelta paaudzes (Deivida Bekhema, Stīvena Džerarda, Frenka Lemparda, Veina Rūnija, Pola Skoulza, Džona Terija, Rio Ferdinanda), kas tā arī nepiepildīja līdzjutēju sapņus, nekad netiekot tālāk par Pasaules kausa ceturtdaļfinālu (2002. un 2006. gadā), bet šajā čempionātā Anglijai ir ļoti jauna komanda, kur lielākās cerības saistās tieši ar futbolistiem, kuri ir jaunāki par 25 gadiem — Keinu, uzbrucējiem Rahīmu Stērlingu (Manchester City), Markusu

Rešfordu (Manchester United), pussargu Dele Alli (Tottenham Hotspur). Neskaitot leģendāro triumfu 1966. gada Pasaules kausa izcīņā, kas risinājās futbola dzimtenē, angļi vēl tikai reizi ir tikuši tālāk par ceturtdaļfinālu, paliekot ceturtajā vietā 1990. gadā, tā ka daudzu skepticisms ir saprotams. Uzvara pār pasaules čempioniem liek īpaši izcelt arī Meksikas izlasi, kas vienmēr tiek ārā no grupas (iepriekšējos sešus čempionātus pēc kārtas), taču vēl nekad nav tikusi pusfinālā. Vācieši gan uz savas ādas pārliecinājās, ka meksikāņiem ir ļoti laba līmeņa komanda, kur toni nosaka solīdu Eiropas klubu spēlētāji — vārtsargs Giljermo Očoā (Beļģijas Standard), aizsargi Ektors Moreno (spāņu Real Sociedad), pussargi Ektors Errera (Porto), Migels Lajuns (Sevilla), Andress Guardado (Betis), uzbrukuma zvaigzne ir Havjērs Ernandess jeb Čičarito (West Ham United), bet par pirmā mača varoni ar uzvaras vārtiem kļuva Irvings Lozano (PSV Eindhoven). Starp citu, ilggadējais meksikāņu kapteinis, 39 gadus vecais aizsargs Rafaels Markess, mačā ar Vāciju, izejot laukumā uz maiņu, kļuva par tikai trešo futbolistu vēsturē, kurš spēlējis piecos Pasaules kausa izcīņas finālturnīros — pirms tam to iespējuši tikai meksikāņu vārtsargs Antonio Karbahals un vāciešu pussargs Lotārs Mateuss (itāliešu vārtsargs Bufons gan arī aizbrauca uz pieciem čempionātiem, taču pirmajā no tiem visu turnīru palika rezervē). Runājot par pretendentiem uz pasaules čempionu titulu, ir dīvaini šajā kompānijā nepieminēt četrkārtējo Pasaules kausa ieguvēju Itāliju, kas pirmo reizi 60 gadu laikā nespēja kvalificēties finālturnīram. Tāpat šajā čempionātā mums ir jāiztiek arī bez trīskārtējiem pasaules vicečempioniem Nīderlandes, Dienvidamerikas čempiones Čīles, Āfrikas čempiones Kamerūnas un pirmo reizi kopš tālā 1986. gada — arī bez ASV. Nevar nepieminēt, ka šajos futbola svētkos tomēr nepiedalās vairākas visaugstākā līmeņa futbola zvaigznes, kuru valstsvienības nespēja kvalificēties finālturnīram. Šo nelaimīgo vidū, pirmkārt, jau jāpiemin leģendārie itālieši — vārtsargs Džanluidži Bufons, aizsargi Džordžio Kjelīnī un Leonardo Bonuči, pasaulē dārgākais aizsargs Virgils van Dijks no Nīderlandes, Čempionu līgas fināla galvenais pozitīvais varonis velsietis Garets Beils, čīlieši Alekss Sančess un Arturo Vidāls, Pjērs Emeriks Obamejangs no Gabonas. ©

Kristiāns GIRVIČS 61


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Spēle nav par krekliem. Livonia pirmās un otrās komandas puiši slīpē tehniskos paņēmienus

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Tas ir basketbols? Ilggadējais Latvijas izlases basketbolists dalās pārdomās ar bijušo Latvijas izlases treneri Armandu Krauliņu

Izmēram nav nozīmes! Valērijs Šabala liek uzsvaru uz citām prasmēm

Griesti vēl nav sasniegti. Augšup, lejup visu sezonu lidoja Latvijas čempionu ventspilnieku treneris Roberts Štelmahers

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Kad skrejceliņš beidzies. Jānis Paulovičs paceļas lidojumam

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PIESPĒLE

Uzminiet! Kam uzvara, kam zaudējums?

62

I kreklu nepažēloju. Līdzjutējs visu gatavs atdot par BalticHL/ Livonia piezemējumu spēlē pret Statsserviss/Miesnieki

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PIESPĒLE

Slēptā piespēle. Riga FC slepenie paņēmieni viņus tomēr neglāba no zaudējumu spēlē ar RFS

Būtu man spārni! Jāņa Ikaunieka lidojuma tieksmes slāpē Igaunijas futbolisti

Plastisko ķirurgu vajadzēs? Jūrmalas regbistu piezemējums Livonia regbistam var maksāt ar deguna taisnošanu

Nav, ko slēpt! Latvijas Futbola federācijas prezidents Kasparšs Gorkšs pēc Baltijas kausa izcīnīšanas lepojas ar savu oficiālo statusu Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Divbumbu handbols. Jauni noteikumi rokasbumbā

Kas to karodziņu iespraudis? Elvijs Misāns pats sava valsts rekorda medībās Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

Vai nav skaisti?! Pludmales handbols dāmām Salaspilī

Bez svilpes mutē, toties ar bumbu pie kājas. Tiesnesis Renārs Līcis gatavojas doties laukumā

63


64

Žurnāls Sports • 2018. gada jūnijs

Žurnāls ''Sports''  

2018. gada jūnija numurs

Žurnāls ''Sports''  

2018. gada jūnija numurs

Advertisement