Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

Nr. 5 (350) 2019. MAIJS

Jāņa BAUMAŅA cerīgais autosports

3x3 basketbola piramīda un Kolizejs

Uz Kanādu pēc florbola medaļām

Ultralapsas Daces VEIPAS dzīvesveids

GUDĻEVSKIS UN LATVIJAS IZLASE pret hokeja zvaigznēm Bratislavā Lauris ERMANIS un enduro vīruss

Dāņu hokeja tēvs no Latvijas

Cena Eur 1,95


ŠAJĀ NUMURĀ

18. MĒS VARAM Trīsreiz dzimis sērfotājs 4. AKTUĀLI Pēc slavas uz Bratislavu

28. DZĪVESVEIDS Ultralapsas kleitas un kedas

24. AKTUĀLI Uz Kanādu pēc florbola medaļām

34. AKTUĀLI Regbija gada vilinājumi

40. PERSONĪBA Lauris Ermanis un enduro vīruss

56. LEĢENDAS Jergens Hvīds — Rīgas tanks Dānijā

10. ČEMPIONE

Angļu valodas skolotāja

ATSKATS Pēc Federācijas kausa izcīņas

46. 36. ANALĪZE Handbola izlase krustcelēs pie finālturnīra durvīm

52. LĪDERIS

Autosportists Jānis Baumanis

Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība: nr. LV40008097373 Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013 E-pasts: birojs@sporto.lv

MĒNEŠA ŽURNĀLS

Galvenais redaktors: Dainis Caune Galvenā redaktora vietnieks: Kristaps Zaļkalns Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

3


AKTUĀLI

Pēc slavas uz Bratislavu “Pusfināls!” — tas bija pirmais, ko pēc pirmā treniņa ar valstsvienību kopš novēlotās ierašanās no Omskas Latvijas hokeja izlases galvenajam trenerim Bobam Hārtlijam nācās dzirdēt, nonākot no Arēnas Rīga ledus, kur viņu labā noskaņojumā gaidīja pulks žurnālistu. Katrā jokā sava daļa taisnības — tas ir vienīgais, ar ko Latvijas hokeja izlase savā 30. pasaules čempionātā, kas no 10. līdz 26. maijam notiks Slovākijā, var pārsteigt prasīgos latviešu hokeja fanus. Izlases nospraustais mērķis gan nav tik provokatīvs. 4

L

atvijas nacionālā hokeja izlase jau 23 gadus pēc kārtas spēlēs elites divīzijā. Taču šī būs pavisam 30. reize kopš Latvijas neatkarības atjauno­ šanas, kad hokeja izlase aizstāv Latvijas krāsas pasaules čempionātos. Latvijas izlasei šī būs intriģējoša at­ griešanās Slovākijā, kur iepriekšējo reizi pasaules čempionāts notika 2011. gadā, tāpat kā šogad spēles aizvadot tajās pa­ šās arēnās Bratislavā un Košicē. Toreiz Bratislavā, lai gan komanda demonstrēja sakarīgu hokeju, latvieši piedzīvoja vienu no sāpīgākajiem čempionātiem... Tā bija arī pēdējā reize, kad meistarsacīkstes ri­ sinājās pēc vecā formāta, komandas da­ lot četrās apakšgrupās.

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


AKTUĀLI LATVIJAS HOKEJA IZLASE Vārtsargi Kristers Gudļevskis Rīgas Dinamo KHL Gustavs Dāvis Grigals Alaska-Fairbanks NCAA Jānis Auziņš Prizma Latvija Aizsargi

A apakšgrupa, Košice Kanāda ASV Somija Vācija Slovākija Dānija Francija Lielbritānija

Uvis Balinskis Kristaps Sotnieks Kristaps Zīle Artūrs Kulda Edgars Siksna Guntis Galviņš Oskars Cibuļskis Ralfs Freibergs Jānis Jaks

Rīgas Dinamo KHL Rīgas Dinamo KHL Rīgas Dinamo KHL Severstal KHL Karaganda VHL HC Triņec Čehija Hradec Kralove Čehija Zlin Čehija American International NCAA

Teodors Bļugers Rūdolfs Balcers Lauris Dārziņš Gints Meija Oskars Batņa Mārtiņš Dzierkals Emīls Ģēģeris Kaspars Daugaviņš Miks Indrašis Rodrigo Ābols Rihards Bukarts Roberts Bukarts Ronalds Ķēniņš Toms Andersons Rihards Marenis

Penguins NHL Senators NHL Rīgas Dinamo KHL Rīgas Dinamo KHL Rīgas Dinamo KHL Rīgas Dinamo KHL Rīgas Dinamo KHL Spartak KHL Dynamo KHL Orebro Zviedrija Wild Wings Vācija Sparta Čehija Lausanne Šveice Langenthal Šveice-2 Mogo Latvija

Uzbrucēji

B apakšgrupa, Bratislava Zviedrija Krievija Čehija Šveice Norvēģija Latvija Austrija Itālija

Foto: Aivars Kārkls

Līdz zelta vārtiem

Uz ceļiem. Mērķtiecība, cīņasspars un prāta asums, ko izstaro Rodrigo Ābols (centrā), būs Latvijas izlases spēks arī pasaules čempionātā. Talantīgais Krastenbergs (pa labi) pret krieviem guva rūdījumu, bet izlasē nenoturējās

Latvijas izlase (IIHF pasaules rangā 11. v.) spēkosies Bratislavā B apakšgrupā kopā ar pasaules čempioni Zviedriju (2.), zvaigžņoto Krieviju (3.), Čehiju (6.), kuri šeit varēs justies kā mājinieki, vicečempioni Šveici (7.), kā arī Norvēģiju (9.), Austriju (17.) un Itāliju (19.), kas atgriezusies stip­ rāko sabiedrībā. Tikai viens pretinieks no pērnās apakšgrupas. Domājot par rezultātu, šis hokeja pava­ saris vieš divējādas sajūtas — no vienas puses, šāgada Latvijas hokeja izlases mo­ deli varētu uzskatīt par vienu no visjaudī­ gākajiem, kādu nācies redzēt, — ar virkni NHL kalibra uzbrucēju un enerģisku aiz­ sardzības līniju. Trešo pasaules čempionātu pēc kārtas valstsvienību kaujā vedīs izcilais Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

treneris Hārtlijs, kura vadībā pērn Latvijas izlase pēc deviņu (!) gadu pārtraukuma ie­ kļuva ceturtdaļfinālā. No otras puses, uz­ brukums pārbaudes spēlēs buksēja, līderus traucēja savainojumi un Latvijas izlases rī­ cībā šobrīd nav iepriekšējo divu pasaules čempionātu panākumu stūrakmens — vārt­ sargs Elvis Merzļikins... Puse komandas. Slovākija ir viena no retajām pasaules valstīm, kur hokejs ir populārākais sporta veids, apsteidzot karali futbolu. Čem­pio­nāta organizatori lepojas ar milzīgu līdzjutēju in­ teresi — jau ziemā parādījās biļešu deficīts. Meistarsacīkstēs redzēsim gan virkni hoke­ ja superzvaigžņu, gan daudz jaunu intere­ santu talantu, gan, iespējams, arī jau­nu, aiz­ raujošu finālspēles papildlaika formātu.

Turpmāk visās pasaules čempionāta fāzēs papildlaikā spēlēs pēc formāta — trīs pret trīs. Spēlē par zeltu vairs netiks izpildīti bullīši. Finālā spēlēs 20 minūšu papildlaikus — formātā trīs pret trīs — līdz pirmajiem gūtajiem vārtiem. Savukārt pusfinālos un spēlē par bron­ zu aizvadīs 10 minūšu papildlaiku — for­ mātā trīs pret trīs — līdz pirmajiem gū­ tajiem vārtiem. Ja vārti netiks gūti, sekos bullīši. Čempionāta talismans būs lācis vār­ dā Macej­ko, kas iedzīvotāju balsojumā ap­ steidza konkurentu Juro. Talismana vārda izvēles kampaņa sasniedza vairāk nekā pusmiljonu slovāku. Tomēr slovākiem viegli negāja ar orga­ ni­zatoriskajām niansēm. Sauklis Slovākijas republika — hokeja republika! liek domāt par snaušanu uz 2011. gada čempionātā gūta­ jiem lauriem, kad hokeja draugi bija Laipni lūgti uz hokeja republiku! Sākotnēji organiza­ tori paziņoja, ka gribētu nemainīgi saglabāt iepriekšējā čempionāta talismanu — tikai nomainīt tam kreklu... “Vilks Goooly ie­ mantoja milzīgu popularitāti. Jauna talisma­ na radīšana būtu pilnīgi bezjēdzīga!” izska­ nēja tuvredzīgs paziņojums. Labi, ka dzima Macejko — tikai jauns talismans spēj rai­ sīt arī jaunas līdzjutēju emocijas, kas bū­ tiski ietekmē fanu uztveri par čempionātu.

Ar diviem mājiniekiem Latvija izlases spēles aizvadīs 10 000 skatītāju ietilpīgajā Ondreja Nepeli Arena, kas nosaukta leģendārā slovāku daiļslidotā­ ja vārdā. Ikdienā šī arēna ir Kontinentālās Hokeja līgas (KHL) kluba Bratislavas

5


AKTUĀLI

Talanti Košicē A apakšgrupā Košicē spēlēs pasau­ les vicečempioni Kanāda (1.), ASV (4.), bronzas medaļniece Somija (5.), Vācija (8.), Slovākija (10.), Dānija (12.), Francija (13.) un Lielbritānija (22.), kura pēc 25 gadiem atgriezusies elites divīzijā. Kanādiešu sastāvs veidots pamatā no Nacionālās hokeja līgas (NHL) jaunajiem talantiem. Starp viņiem lielākā zvaigzne būs Toronto uzbrukuma līderis Džons Tavaress (47+41). Pirmais vārtsargs — Mets Marejs, kurš ir Bļugera komandas biedrs Pitsburgā. Savukārt ASV uz čempionātu vedīs nākamo NHL drafta pirmo numuru — Džeku Hjūzu, kuru Latvijas hokeja līdz­ jutēji tikko varēja pavērot pasaules U-18 čempionātā cīņā pret Latviju un kurš tur pārspēja Aleksandram Ovečkinam piedero­ šo junioru čempionātu rezultativitātes re­ kordu. ASV rindās spēlēs arī Hjūza brā­ lis aizsargs Kvins, kuru pērn draftēja ar augsto 7. numuru. Arī amerikāņu rin­ dās būs plejāde NHL meistaru ar Patriku Keinu (44+66), Džoniju Gudro (36+63) un Džeku Aihelu (28+54) priekšgalā, tomēr ar robiem vārtsargu līnijā... Šī piebilde ar domu par ceturtdaļfinālu. Savukārt Somijas izlase pasaules čem­ pionātam gatavo īpatnēju sastāvu, kas veidots no Eiropā spēlējošajiem hokejis­ tiem. Valstsvienībā būs tikai 1 no 49 (!) NHL spēlējošajiem somiem — 19 gadus vecais Henri Jokiharju. Līdz ar to grupu turnīrā nepalīdzēs ne pagājušā, ne 2016. gada pasaules čempionāta vērtīgākie spē­ lētāji (MVP) — Sebastjans Aho, kurš cī­ nās par Stenlija kausu, un Patriks Laine. Toties somu sastāvā redzēsim NHL draf­ ta potenciālo 2. numuru — Kāpo Kako. Vācijas izlases rindās mirdzēs Leons Draizaitls (50+55), kurš šosezon NHL pir­ mo reizi pārsniedza 100 gūto punktu ro­ bežu un ar hat-trick paguva izcelties arī pārbaudes spēlēs. Hokeja eksperti iesaka uzmanību pievērst arī 18 gadus vecajam junioram Moricam Saideram, kurš savā vecumā spēlē nosvērti kā veterāns.

6

Mājiniekiem slovākiem galvenais vilcējspēks būs viens no Monreālas Canadiens uzbrukuma līderiem Tomāšs Tatars (25+23), Dānijai palīdzēs pērnais Stenlija kausa ieguvējs Capitals sastā­ vā Lars Ellers (13+23), kamēr Francijai atteicis uzbrukuma līderis da Kosta. Lielbritānija kaujā dosies galvenokārt ar pašmāju čempionāta resursiem.

Smagsvari Bratislavā Latvijas valstsvienība A apakšgrupas turnīru sāks ar cīņu 11. maija sestdienas pēcpusdienā pret Austriju, kam vārtsargu un aizsardzības līniju veido pašmāju spē­ lētāji, bet uzbrukuma līnijā — deviņi le­ ģionāri. Komandā būs viens no trim aus­ triešu NHL spēlētājiem — Mihaels Rafls (6+12). Flyers uzbrucējs apgalvo, ka vi­ ņu mērķis ir saglabāt vietu elites divīzi­ jā. Neticu! Lielāko bīstamību vārtu priek­ šā varētu sagādāt Konstantīns Komareks (13+26), kurš ir Zviedrijas SHL rezultatī­ vāko spēlētāju TOP6. Ar veterānu Vaneku, kurš savās labākajās sezonās bija viens no NHL rezultatīvākajiem spēlētājiem, taču vairās atgriezties izlasē, komandai būtu pa­ visam cita jauda, taču arī tagad austriešu uzbrukums var izrādīties nāvīgi bīstams. Čempionāta otrajā cīņā Latvijas valsts­ vienībai pretī stāsies šveicieši, ar kuriem tikko viesos latvieši sarokojās... Šveicieši var lepoties jau ar 13 spēlētājiem NHL, no kuriem valstsvienībā šobrīd, par laimi, ir tikai četri. Komandas līderis ir Nešvilas Predators kapteinis Romans Josi (15+41), kurš uzskatāms šobrīd par vienu labāka­ jiem Eiropas aizsargiem. Komandas uz­ brukuma smailē izceļas divi NHL vīri — Niko Hišers (17+30) no Devils un Kevins Fiala (13+26) no Wild, bet par komandas potenciālu visu izsaka pērn izcīnītais sud­ rabs (jau otrais sešu gadu laikā). Trešajā spēlē Latvijas izlasei pretī stā­ sies grupas pastarīši itālieši, kas atgriezu­ šies stiprāko sabiedrībā. Komandas kodo­ lu veido Alpu līgas, Itālijas un Austrijas čempionāta spēlētāji. Djego Kostners (6+7) aizvadījis sezonu Šveices NLA līmenī, divi spēlētāji pārstāv Vācijas DEL līgas klubus. Pērn Latvijas izlase sasniedza jaunu rekordu — čempionātu uzsāka ar trim uz­ varām. Lai šogad to pārspētu, būs jāuzvar arī Čehija, kura spēlēs gluži kā savās mā­ jās, čehu fanu desanta atbalstīta. Čehiem šogad piekrituši palīdzēt vismaz desmit NHL veči, no kuriem īpaši jāizceļ nepiekā­ pīgais Jakubs Vorāčeks (20+46) no Flyers, pērn Stenlija kausu ieguvušais debitants Jakubs Vrāna (24+23) un aizsargi Filips Hroneks (5+18) un Radko Gudass (4+16). Tiesa, pērn ar astoņiem NHL spēlētājiem čehi izstājās jau ceturtdaļfinālā. Nākamie pretinieki — Krievijas izla­ se — nebūs vairs gluži tā komanda, ko

Foto: Aivars Kārkls

Slovan mājas spēļu halle. Savukārt otras apakšgrupas komandas spēlēs Slovākijas ekstralīgas kluba Košice mājvietā Stil Arena, kurā vietas ir 8340 skatītājiem. Komandas — izņemot čehus un slo­ vākus — ir sadalītas divās apakšgrupās pēc Starptautiskās Ledus hokeja federā­ cijas (IIHF) pasaules ranga. Abas hoke­ ju dievinošās kaimiņvalstis nedrīkstēja ie­ kļaut apakšgrupā, lai hallēs varētu pulcēt iespējami daudz līdzjutēju. Interesanti, ka mājinieki slovāki spēlēs mazākajā Košices arēnā... Tā kā Čehijas sirdij Bratislava ir divreiz tuvāk nekā Košice, lielākā arēna tika kaimiņiem.

Debitants. Mārtiņš Dzierkals, visticamāk, kļūs par vienu no četriem izlases debitantiem

Rīgā redzējām, jo pamatīgi bruņojusies ar zvaigznēm. Viņu vidū arī aizvadītās sezonas NHL rezultatīvākais spēlētājs no Lightning Ņikita Kučerovs (41+87), par kuru vairāk punktu vienā sezonā pēdējoreiz kāds gu­ va 1995./1996. gadā (Mario Lemjē). Tāpat arī sastāvā Ovečkins (51+38), Malkins (21+51), Kuzņecovs (21+51), Dadonovs (28+42), Kovaļčuks (16+18), aizsardzībā Orlovs (3+26) un Sergačjovs (6+26), bet vārtos viņa komandas biedrs, NHL regu­ lārās sezonas uzvarētāju Lightning mūris Andrejs Vasiļevskis un fantastisku sezo­ nu KHL čempionvienībā CSKA aizvadīju­ šais Iļja Sorokins, vidēji mačā ielaižot tikai 1,16 ripas. Tas tā, izceļot vien spožākās zvaigznes... Pēdējo divu gadu pasaules čempioni Zviedrija tik viegli negrasās no troņa at­ teikties, nokomplektējot komandu no NHL spēlētājiem. Skaties, kurā pozīcijā gribi, — visās labi slidotāji un tehniķi. Statistikas izteiksmē visrezultatīvākais ir Eliass Lindholms (27+51) no Kalgari Flames, ta­ ču par viņu vairāk vārtu šosezon NHL guvis vārdabrālis Petersons (28+38), bet Ēriks Gustavsons (17+43) šosezon Čikāgas komandas sastāvā kļuva par rezultatīvāko aizsargu starp eiropiešiem NHL. Savukārt

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


AKTUĀLI

Foto: Aivars Kārkls

SKAUDRĀS BRATISLAVAS ATMIŅAS

Ko viņi gaida? Treneris Hārtlijs apspriežas ar asistentu Arti Ābolu, kamēr Ķēniņš (centrā) atceras, cik sekundes spēja būt garas arī 2011. gadā Bratislavā... Domīgs arī Indrašis un Ābols jaunākais

Tre Kronor pirmais vārtsargs būs Ņujorkas Rangers leģenda Henriks Lunkvists, kurš pērn bija viena no pasaules čempionu pa­ nākumu atslēgām. Pērn līdzīgu zviedru bri­ gādi letiņi ceturtdaļfinālā turēja mata galā līdz pēdējam (2:3), taču grupu turnīrā zi­ lidzeltenie varēs spēlēt atraisītām rokām. Iespējams, ka otrdien, 21. maijā, lie­ lākā daļa Latvijas iedzīvotāju steigs āt­ rāk mājās no darba, lai plkst. 17.15 vē­ rotu, visticamāk, grupu turnīra izšķirošo cīņu pret norvēģiem par iekļūšanu ceturt­ daļfinālā. Norvēģiem, kurus pērn latvieši nolauza tikai papildlaikā (3:2), pateicoties Balcera individuālai meistarībai, arī šogad būs jāiztiek bez sava labākā hokejista — uz Dalasu aizmainītā Meta Zukarello. Komandā būs Andreas Martinsens, kurš gan tikai mīņājas uz NHL sliekšņa, spē­ lēs arī ilggadējais valstsvienības līderis Patriks Tūresens. 35 gadus vecais vete­ rāns ir atgriezies Norvēģijas čempionātā, taču Tūresens vēl nav karjeras norietā, kļūstot par nacionālā čempionāta trešo re­ zultatīvāko spēlētāju (26+39). Pusi koman­ das veido vietējā čempionāta spēlētāji, bet komandas kodols sastāv no astoņiem sīk­ stiem Zviedrijas elites līgas (SHL) leģionā­ riem un viena šveicieša. Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

Slepenais ierocis? Gatavojoties pasaules čempionātam, Latvijas izlase pēdējā posmā kopā pulcējās apaļu mēnesi pirms došanās uz Bratislavu. Valstsvienība aizvadīja sešas pārbaudes spēles pret Franciju (3:2 PM, 0:2), Krieviju (2:4, 2:1 P) un Šveici (1:4, 0:2). Cīņas aiz­ vadītas ar negatīvu bilanci — divas uzva­ ras un četri zaudējumi, turklāt divos ma­ čos negūstot vārtus. Varētu spriest, ka valstsvienības uzbrukums buksē, taču spē­ les ar Krieviju liecināja, ka satraukumam it kā nav pamata. Un, ja vēl atceramies, cik atraisīti Šveicei vārtus iemeta Indrašis! Izlases uzbrucēji klubos izcēlušies ar labu statistiku. Skaitot visus punktus ko­ pā, Ziemeļamerikā Bļugers šosezon bija tu­ vu tam, lai līgās sasniegtu 50 gūto punktu robežu (27+22), līdzīgi Balcers (22+23). KHL Dārziņš atkārtoja savu regulārās se­ zonas rekordu (16+26), bet Daugaviņš (13+23) un Indrašis (16+15) savu statisti­ ku papildināja arī izslēgšanas spēlēs. Savukārt Rodrigo Ābols (18+8) nebija tālu no tā, lai Zviedrijas elites līgas re­ gulārajā čempionātā pārspētu Aleksandra Beļavska uzstādīto Latvijas hokejistu gū­ to vārtu rekordu. 2000./2001. gada sezo­ nā Beļavskis SHL iemeta 21 ripu. Šveices

Latvijas hokeja izlase divas reizes aizvadījusi pasaules čempionātus Bratislavā. 1995. gadā, cīnoties B divīzijā, Ēvalda Grabovska vadītā Latvijas izlase septiņās spēles iemeta 65 vārtus, izcīnot sešas uzvaras, taču ar 3:4 zaudējot vissvarīgākajā cīņā pret mājiniekiem, un vēl viens gads B grupā. 2011. gadā Latvijas hokeja izlase uz Bratislavu devās Oļega Znaroka vadībā, kuram šis izrādījās pēdējais no četriem pasaules čempionātiem pie Latvijas izlases stūres. No šī sastāva valstsvienībā joprojām spēlē septiņi hokejisti — Dārziņš, Roberts Bukarts, Ķēniņš, Meija, Sotnieks, Cibuļskis un Artūrs Kulda. Toreiz komanda aizvadīja ne tik sliktu, cik neveiksmīgu turnīru. Vispirms pret pasaules čempioniem Čehiju, pateicoties Dārziņa un Bukarta goliem, spēles 34. minūtē Latvija atradās vadībā ar 2:1, tomēr piedzīvoja zaudējumu. Pēc tam pret tā gada pasaules čempioniem somiem skaistus vārtus no zilās līnijas iesita Krišjānis Rēdlihs, un septiņas minūtes pirms pamatlaika beigām bija pārsvars 2:1, taču sekoja zaudējums pēcspēles metienos. Savukārt dāņi visu uzmanību bija koncentrējuši spēlei pret Latviju (spēlēs pret somiem un čehiem viņi ielaida 11, bet iemeta — vienu ripu) un pēcspēles metienos sakāva Latviju ar spēles rezultātu 3:2, nosūtot latviešus uz izdzīvošanas grupu Košicē. Tur mūsējie pirmo reizi vēsturē pamanījās zaudēt Slovēnijai, spēles gaitā uz tablo iedegoties pat 0:5... Nevarētu teikt, ka čempionāta sauklis Laipni lūgti hokeja republikā! nesa tikai mieles. Znaroks prata izlasi savākt — ar 6:3 uzvarēja baltkrievus un izšķirošajā spēlē par palikšanu elitē ar 4:1 apspēlēja austriešus, atkārtojot sliktāko rezultātu elitē — 13. vieta. Izlasē rezultatīvākais bija Miķelis Rēdlihs (1+6), četras ripas iemeta Cipulis, bet pēdējās divās spēlēs eksplodēja Saulietis (3+1). Zīmīgi, ka nākamajā sezonā atlaistais Znaroks izcīnīja savu pirmo no trim Gagarina kausiem, bet pēc tam ar Krievijas izlasi visos četros pasaules čempionātos (2013—2017) izcīnīja medaļas — attiecīgi zelts, sudrabs un divas bronzas. Latvijas izlases krekls gan Oļegam mājā Jūrmalā joprojām stāvot īpašā goda vietā.

7


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

AKTUĀLI

Iespējamā misija. Kristeram Gudļevskim būs jāizvelk šķietami netveramas ripas, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā

čempionātā vārtu gūšanas garšu atguvis Ronalds Ķēniņš (10+19), cienījamas sezo­ nas aizvadījuši brāļi Bukarti, Čehijā izce­ ļoties Robertam (7+19), bet Vācijas DEL līgā atvēzējies Rihards (9+13). Sanāk trīs rezultatīvi uzbrucēju virk­ nējumi, bet vēl ir Rīgas Dinamo uzbru­ cēji — Dzierkals (5+8), pieredzējušais Meija, pārsteigušais Rihards Marenis, kā arī Šveices otrajā līgā (NLAB) divas re­ zultatīvas sezonas aizvadījušais Toms Andersons (šosezon 10+17). Daugaviņam uz potītes treniņā uzkri­ ta Sotnieks, Šveicē līdzīgu traumu guva Bļugers. Šķiet, uzbrukums Latvijas izla­ sei ir kā apslēpts ierocis, kurš var gan izšaut, gan ātri pajukt.

Stabila aizsardzība, bet... Gana rezultatīvi Čehijā spēlējuši aiz­ sargi Freibergs (6+19) un Galviņš (4+11), KHL atzīmējušies Uvis Balinskis (1+10), Kristaps Sotnieks (3+7), Artūrs Kulda (2+5) un Kristaps Zīle (3+4). Savukārt Krievijas augstākās līgas (VHL) čempions Edgars Siksna izcēlies regulārajā sezo­ nā ar 17 punktiem, bet izslēgšanas spē­ lēs — vēl ar 11 punktiem. Protams, aiz­ sargiem primārais nav rezultativitāte, taču svarīgi, ka aizsargi var palīdzēt abos lau­ kuma galos. Ja vārtsargs Merzļikins atbrīvosies pēc Stenlija kausa otrās kārtas, viņš būs bez spēļu prakses un neaklimatizējies... Bažas vieš fakts, ka Gudļevski šosezon cīņā par Rīgas Dinamo pirmā vārtsargu sastāvā iz­

8

konkurēja Timurs Biļalovs. Savulaik kā­ da ASV žurnālista paustais, ka “vienīgā stabilā īpašība, kas piemīt Gudļevskim, ir nestabilitāte,” ir maldinoša, jo Guda ar­ senālā ir daudz knifu. Kā pats vārtsargs atklāja Facebook raidījumā Sporta mikrofons, viņa karjera izvērtusies pārlieku sa­ raustīta. “Man ir pārliecība — ja es ne­ būtu vārtsargs, es būtu lielisks laukuma spēlētājs,” sacīja Gudļevskis, apliecinot, ka ar viņa noskaņojumu viss ir kārtī­ bā. “Merzļikins pēdējos divos čempionā­ tos pierādīja, ka ir stabila izlases vērtība, tagad man ir laiks to pierādīt...”

Zaudētās pārbaudes Izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš Sporta mikrofonā norādīja, ka Latvijas iz­ lase pēdējos divos pasaules čempionātos spēles pretiniekiem stila ziņā ir bijusi rie­ bīgākais oponents. “Svarīgi ir spēlēt agre­ sīvi un neļaut pretiniekiem pacelt galvu,” uzsvēra Daugaviņš, kurš iemeta uzva­ ru nesošo ripu pret Krieviju. Rīgā krie­ vi ieradās, bruņojušies ar Kovaļčuku, la­ bu NHL vārtsargu — Bulgārijā dzimušo Aleksandru Georgijevu no Rangers. Pirmajā cīņā latvieši pret krieviem ie­ ķērās uz cīņasspara rēķina, Dzierkalam un Robertam Bukartam gūstot vārtus pēc pretinieku kļūdām. Dienu vēlāk Latvijas valstsvienība demonstrēja saturīgāku ho­ keju, pašiem izveidojot tādus momentus, ka Ķēniņš varēja mest tukšos vārtos. Amerikā izglītību ieguvušais Rihards Marenis atklāja, ka zaudētajā spēlē pret

krieviem nodrebējušas rokas, bet otra­ jā mačā potenciālais pasaules čempionā­ ta debitants piedzīvoja jau pavisam citas izjūtas. “Šodien bija jau daudz labāk — emocijas pēc uzvaras pār Krieviju jau ir daudz augstākā līmenī. Ir jāņem gods no spēlēšanas Latvijas 4. maiņā,” teica 25 gadu vecais uzbrucējs, kuru uzvara pret krieviem bija jūtami iedvesmojusi. Runājot par vārtsargiem, Hārtlijs ie­ starpināja spilgtu frāzi: “Grigals vārtos ir buldogs, un viņam ir spoža nākotne.” Ikdienā Aļaskā spēlējošajam vārtsargam iespēja tika dota otrajā cīņā pret pasaules vicečempioniem. Dāvis attaisnoja uz sevi liktās cerības, atvairot 32 no 34 šveicie­ šu metieniem, taču komanda pēdējā pār­ baudes spēlē piedzīvoja sauso zaudējumu ar 0:2. “Vienkārši gāju un spēlēju savu spēli. Jutos labi, centos būt mierīgs un pats nepakļaut sevi spiedienam. Ir rūg­ tums sirdī, ka neizdevās uzvarēt,” pēc spēles sarakstē pauda Gustavs Grigals. “Es ļoti novērtēju Hārtlija komplimentus, un tā ir papildu motivācija trenēties vai­ rāk. Man ir tikai jāstrādā un jābūt gata­ vam.” Iespējams, jau Bratislavā redzēsim Grigalu debitējam pasaules čempionātos. Nospraustais izlases mērķis nemai­ nīgs, bet pietiekami sarežģīts — ceturt­ daļfināls. ©

Kristaps ZAĻKALNS

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


AKTUĀLI

Pasaules čempionāts hokejā 2019 A apakšgrupa (Košice)

10. maijs 11. maijs 12. maijs 13. maijs 14. maijs 15. maijs 16.

maijs

17. maijs 18. maijs 19. maijs 20. maijs 21. maijs

B apakšgrupa (Bratislava)

17:15

Somija

­—

Kanāda

Krievija

­—

Norvēģija

21:15

ASV

­—

Slovākija

Čehija

­—

Zviedrija

13:15

Dānija

­—

Francija

Šveice

­—

Itālija

17:15

Vācija

­—

Lielbritānija

Latvija

­—

Austrija

21:15

Slovākija

­—

Somija

Norvēģija

­—

Čehija

13:15

ASV

­—

Francija

Krievija

­—

Austrija

17:15

Dānija

­—

Vācija

Itālija

­—

Zviedrija

21:15

Lielbritānija

­—

Kanāda

Latvija

­—

Šveice

17:15

ASV

­—

Somija

Krievija

­—

Čehija

21:15

Slovākija

­—

Kanāda

Norvēģija

­—

Zviedrija

17:15

Lielbritānija

­—

Dānija

Itālija

­—

Latvija

21:15

Vācija

­—

Francija

Šveice

­—

Austrija

17:15

ASV

­—

Lielbritānija

Šveice

­—

Norvēģija

21:15

Vācija

­—

Slovākija

Krievija

­—

Itālija

17:15

Kanāda

­—

Francija

Zviedrija

­—

Austrija

21:15

Somija

­—

Dānija

Čehija

­—

Latvija

17:15

Francija

­—

Slovākija

Austrija

­—

Norvēģija

21:15

Somija

­—

Lielbritānija

Čehija

­—

Itālija

13:15

Dānija

­—

ASV

Latvija

­—

Krievija

17:15

Kanāda

­—

Vācija

Itālija

­—

Norvēģija

21:15

Lielbritānija

­—

Slovākija

Zviedrija

­—

Šveice

17:15

Vācija

­—

ASV

Austrija

­—

Čehija

21:15

Francija

­—

Somija

Šveice

­—

Krievija

17:15

Francija

­—

Lielbritānija

Zviedrija

­—

Latvija

21:15

Kanāda

­—

Dānija

Austrija

­—

Itālija

13:15

Somija

­—

Vācija

Čehija

­—

Šveice

17:15

Slovākija

­—

Dānija

Norvēģija

­—

Latvija

21:15

Kanāda

­—

ASV

Zviedrija

­—

Krievija

17:15

23. maijs

Ceturtdaļfināli

17:15 21:15 21:15

25. maijs 26. maijs

Pusfināli

16:15 20:15

Spēle par bronzu

16:15

Fināls

21:15

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

9


ČEMPIONE

Karīna HelmaneSoročenkova, pilnas slodzes angļu valodas skolotāja Tukuma Raiņa ģimnāzijā, mamma, sieva un... viena no ātrākajām maratonistēm Latvijā, astoņkārtēja Latvijas čempione dažādās skriešanas disciplīnās.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Angļu valodas skolotājas stāsts vieglatlētikā

Ģimnāzisti. Angļu valodas stunda Tukuma Raiņa ģimnāzijā

D

ažādu disciplīnu vieglatlētei ma­ ratons atnāca nejauši un diezgan prozaiski. Studējot Universitātē angļu valodu, sports kādu brīdi palika novārtā un pēc pusgadu ilgas atturēša­ nās no sporta Karīnai šķita, ka liekais svars kļūst patiesi lieks. Daudzi gan pa­ smaidīja par jaunās sievietes bažām, jo ierasto 50 kilogramu vietā svara mērītājs tuvojās 60 kg, kas daudzām 1,65 m ga­ rām dāmām būtu ilgu kalngals.

Skrējiens uz avotu Skriet Karīna sāka bez īpašas izprat­ nes un uzdevuma, jo savās sporta gaitās Tukumā viņai bija itin labi rezultāti trīs­ solī, arī tāllēkšanā. Viņa ātri skrēja vidē­ jās distances stadionā. Karīna sāka vakaros skriet, gan pil­ dīdama savas apņemšanās virsuzdevumu, gan reizēm atvelkot elpu no ikdienas mā­ cībām, dažādām stresa situācijām maršru­ tā Tukums—Rīga—Tukums. Vēlāk, jau strādājot skolā, Karīna aptvēra, ka ik­ dienas skriešana ir ne tikai kilogramu

10

bieds, bet arī vērtīgs enerģijas avots ik­ dienas gaitām, jo darbs skolā, kurā caur tavu prātu iziet desmitiem, simtiem jau­ no cilvēku, krietni tukšo emocionālo pa­ sauli. Brīži ar sevi, fiziskā un pārdomu pilnā skrējiena stundās (mūziku austiņas Karīna nepatērē) ļauj nākošo dienu kla­ ses priekšā atkal sākt ar smaidu un la­ bā noskaņojumā. Vēl 2015. gadā, kad tika izcīnīti pir­ mie Latvijas čempiones tituli un augstas vietas dažādos skriešanas seriālos, Karīna savu nodarbošanos joprojām uztvēra kā vaļasprieka un dažādu veiksmīgu apstāk­ ļu sakritību. Tad pieteicās Miķelis (ta­ gad viņam ir divarpus gadiņi), bet mēne­ si pēc dzemdībām Karīna atsāka skriet, un pēc nepilna pusgada skolotājas un nu jau arī māmiņas skrējiens turpinājās arī sacensībās.

Iegriezta jaunā vītnē Karīna uzskata, ka nopietnai skrieša­ nai atskaites punkts likts vien pirms ga­ da, kad astoņkārtējās Latvijas čempiones

(no 1500 m līdz maratonam!) statistikas ailītē treneris pazuda dīvainais un diezgan unikālais ieraksts — trenējas patstāvīgi, jo skrējēja vienojās par kopsoli ar Līvānu treneri Andreju Bondarevu. Tagad Karīna smaidot atceras, ka pēc patstāvīgi noskrietajiem diviem marato­ niem atvērās jauna, līdz tam sveša pa­ saule, kurā būtisks ir pamatots un pa­ reizi izplānots ikdienas treniņu process, pulsa, pašsajūtas un citu maratonista ik­ dienas darbu mērījumi, pareiza uztura un nepieciešamo vitamīnu, želeju un citu at­ ļauto līdzekļu lietošana. Nav tā, ka talantīgās skrējējas ātrās kājas Latvijas treneru acu skatam agrāk būtu paslīdējušas garām. Savulaik viņu uzrunājuši vairāki, zināmo treneri Viktoru Lāci ieskaitot, taču tobrīd Karīna neju­ ta vajadzību pārkāpt vienkāršas prieka skriešanas slieksni, turklāt nelikās, ka daudzie pienākumi skolā un mājās ļaus domāt par lielāku atvēzienu sporta meis­ tarībā. Turklāt trenēties vienai un sazi­ nāties ar treneri no attāluma tobrīd li­

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


na Karī ANE- VA M HEL OČENKO SOR Vieglatlēte, Tukuma Raiņa ģimnāzijas angļu valodas skolotāja Dzimusi

1989. gada 5. septembrī Rīgā

Augums, svars 165 cm, 50 kg Izglītība

Tukuma 2. vidusskola, LU, angļu valodas skolotāja

Sporta gaitas vieglatlētikā kopš 10 gadu vecuma, skriešanā — kopš 2013. gada, trenera vadībā — kopš 2018. gada jūnija Treneri

pirmais treneris Aldis Čākurs, pašlaik — Andrejs Bondarevs

Lielākie sasniegumi sportā astoņkārtēja Latvijas čempione skriešanas distancēs no 1500 m līdz maratonam Personiskie rekordi maratons — 2.45:02, pusmaratons — 1.19:17, 10 000 m — 39:05,48, 5 000 m — 17:01,92, 3 000 m — 10:14,83, 1 500 m — 4:40,19 (telpās — 4:36,01), trīssolis — 11,51 m Ģimenes stāvoklis precējusies, vīrs Artūrs, dēls Miķelis (2,5 gadi) Vaļasprieki

literatūra, ēdienu gatavošana, riteņbraukšana, adīšana

kās neiespējami. Karīna atzīstas arī par bailēm, ka striktie trenera darba plāni, noteiktās prasības varētu apdzēst viņas skriešanas prieku. Arī tagad ar treneri Andreju Bonda­ revu Karīna tiekas vien sacensībās, ta­ ču mūsdienu tehnoloģijas, kas, pateicoties ārēji vienkāršam multisporta GPS pulkste­ nim Garmin, ļauj būt gluži vai klātbūtnes sasaitē ar pārsimt kilometru attālo trene­ ri. Arī bažas par skriešanas prieka izplē­ nēšanu zudušas, jo skriešana tāpat sagā­ dā baudu, bet virsmērķi ir par spirāles vītni — varbūt pat vairākām — augstāki. Līdz šim Karīna ir veikusi četrus ma­ ratonus. Pirmajā — 2014. gadā Valmierā viņa devās, gluži vai ziņkāres vadīta — es taču varu noskriet, kaut gan treniņos lāgā pat 25 km ne reizes nebija veikti un vīzija par ritmu, pareizu spēku sadali 42 kilometru un 195 metru distancē bi­ ja visai miglaina.

Foto: Mareks Gaļinovskis

No ziņkāres līdz mērķim

Raitu soli! Uzvaras skrējiens Siguldas pusmaratonā Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

11


Karīna atceras, ka tēvs trases malā ik pa brīdim informējis par situāciju distancē un viņa sauciens — viena no līderēm iz­ stājās un tu esi trešā! — bijis kā labvēlī­ ga ūdens šalts. Pēdējie divi kilometri aizlī­ gojuši kā kosmosā, un otrā vieta uz goda pjedestāla! Pirmais rezultāts — 3.13:02 un sudrabs Latvijas čempionātā! Otrais maratons pēc gada — atkal Val­ mierā — ar jaunu apņemšanos, bet tik­ pat trūcīgām zināšanām par antīko distan­ ci. Karīna pieļāva kļūdu, jo distanci iesāka ierasto desmit kilometru skrējiena ritmā, kas drīz vien pārtapa gluži vai bezspēkā. Skrējēja, visu to atceroties, vēl tagad brī­ nās, kur radās spēka un izturības rezerves, lai soli stabilizētu (domu par izstāšanos vi­ ņa nepieļāva ne mirkli). Galarezultātā atkal otrā vieta, atkal izcīnot Latvijas čempionā­ ta sudraba medaļu — 3.03:21. Pērnā gada Lattelecom Rīgas maratonā Karīna bija pieteikusies pusmaratonam, ta­ ču nedēļu pirms starta domas un distance mainījās — tomēr maratons! Joprojām bez īpašas gatavošanās (trenera vēl nebija) mēr­ ķis izskriet no trim stundām tika veikts ar uzviju — 2.55,12. Gluži kā piedeva — aug­ stā 10. vieta un Latvijas čempiones tituls! Kā balva par sniegumu VSK Noskrien komandas uzvarā (maratonā notiek arī ko­ mandu cīņa) tika izlozēta līdzdalība starp­ tautiskajā Berlīnes maratonā. Pēc neilga laika piezvanīja Andrejs un sadarbība tika noslēgta. Sākās gatavošanās nopietnākiem skrējieniem.

Māsa pieciem brāļiem Karīna augusi daudzbērnu ģimenē kā vecākā māsa pieciem brāļiem, rūdījums gluži vai apskaužams. Tagad viņas rīts sākas 5.45. Bet no rītiem viņa skrien re­ ti. Vienīgi tad, ja vakars būs nepielūdza­ mi aizņemts, 4.30 jāveic viegls treniņš. Brokastis, sevis sagatavošana skolai, Miķelīša aizvešana auklītei, tad skola, pār­ svarā līdz četriem pēcpusdienā. Mājas, vīra sagaidīšana un tad laiks treniņam, parasti tas ir ap septiņiem. Tā piecas reizes ne­ dēļā, jo skolā Karīna strādā uz pilnu slo­ dzi, kas nozīmē vēl konsultācijas, sagata­ vošana eksāmeniem, pārrunas. Vieglāk ir brīvdienās. Treniņi visbiežāk ir septiņas reizes ne­ dēļā. Agrāk ziemās tie bieži notika telpās (vieglatlētikas manēžas Tukumā nav), bet pēdējos gados skriešana ārā vēlos vaka­ ros notiek arī ziemā. Pa Tukuma veloceli­ ņiem, pa šoseju. Suņi koduši nav, reizēm tikai kāds autobraucējs sūtot uzmundrino­ šu signālu. Karīna skrien un trenējas vie­ na, un viņai nevienu citu blakus nevajag. Pirms Miķeļa atnākšanas reizēm piebiedro­ jies vīrs, taču tagad kādam jāpaliek pie bēr­ na. Paldies vīram! Par sapratni un atbalstu! Reizēm kādu āra treniņu aizstāj vingrošana.

12

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

ČEMPIONE

Čempiones skrējiens. Vairākas Latvijas čempionāta zelta medaļas Karīna izcīnījusi arī telpās

NAV JOKA LIETA Kilometrāža jau tuvojas profesionālas spor­ tistes grafikam. Vai jauna sieviete tādējādi kaut ko ne­ zaudē no ikdienas priekiem? Karīna uzska­ ta — katram vajadzētu savā dzīvē noteikt galveno, svarīgāko. Viņa nejūtas, ka būtu daudz ko palaidusi garām. Turklāt skrie­ šana tādā līmenī nav mūžīga, laika kam citam vēl būs.

Berlīne ceļ spārnos Pagājušā gada Berlīnes maratons bi­ ja pirmais, kuram Karīna gatavojās puslīdz profesionāli. Jaunas treniņu metodes, kriet­ ni lielāks noskrieto kilometru skaits (ik mē­ nesi 400 km). Viņa jutās, kā jaunu pasau­ li sev atklājusi. Jau pati maratona gaisotne, kad esi kopā ar pasaules klases skrējē­

Maratoniste Anita SILIŅA (agrāk Kažemāka): “Prieks, ka mums piepulcējusies talantīga maratoniste. Viņa atzīstamu rezultātu sasniegusi tikai tagad, tas ir arī labi, jo lielajā sportā viņa ienākusi emocionāli labi sagatavota, ar stipru nervu sistēmu. Esmu ievēroju­ si, ka viņai ir īpatnējs skriešanas stils — solis tiek balstīts uz pēdas priekšējās daļas. Ar viņas nelielo ķermeņa svaru tas varbūt ir pamatots, bet par to jāspriež trenerim. Ce­ru, ka sadarbībā ar Andreju viņas rezultāti tikai augs, taču, manuprāt, ļoti prātīgi jāpalielina treniņu slodzes. Maratons nav joka lieta.”

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


RAKSTURS VIŅAI STINGRS Treneris Andrejs BONDAREVS:

Es to paveicu! Ar populārā Berlīnes maratona piemiņas medaļu

“Mani kā skriešanas speciālistu uzrunāja Karīnas auguma dotības, vieglais solis, milzu apņēmība, pienākuma apziņa. Pērn pēc Rīgas maratona es viņai piedāvāju trenēties pie manis. Pēc pauzes Karīna piekrita, bet teica, ka viņai ir savi noteikumi, kuriem man jāpiemērojas (raksturs viņai ir stingrs). Karīna uzstāja, ka viņai jāskrien visdažādākajās sacensībās vai katru nedēļu. Pie­kritu, bet sadarbības gaitā arī viņa sa­pratusi, ka, skrienot tādā līmenī, tomēr ir jāizvērtē, kurām sacensībām dot priekšroku. Domāju, ka tagad šajā viedoklī jau esam vienotāki. Pirms sadarbības uzsākšanas bijām LOV uz slodzes testiem, un tie rādīja, ka Ka­rī­nas dotumi ir ļoti piemēroti garajām distan­cēm. Protams, ne tik izcili kā Jeļenai Pro­kop­­­čukai (tādi talanti pie mums dzimst varbūt reizi 100 gados), bet, ka Karīna varētu kļūt par otro numuru mūsu valstī, es nešaubos. Izaugsmi neveicina tas, ka katrs esam savā pilsētā, un, lai gan mūsdienu teh­nolo­ģi­ jas ļauj baudīt gluži vai klātbūtnes efektu, tomēr trenerim ir ļoti svarīgi reizēm ieskatīties audzēkņa acīs, kas pasaka daudz vairāk par elektroniku. Darbs skolā viņai neļauj agrā pavasarī piedalīties treniņnometnēs dien­vidos. Ceru — kādu nometni mēs varēsim sarīkot vasarā, tas noteikti dos pozitīvu ietekmi. Patlaban galvenais ir apgūt pareizu treniņu slodzi, uzlabot tehniku, jo pašreizējais Karīnas solis ir vairāk piemērots skrējienam stadionā, ne maratonam. Soļa izlabošana noteikti dos lielu efektu spēka ekonomijā. Negribu neko solīt, bet, redzot Karīnas dotumus un attieksmi pret skriešanu, nešaubos, ka viņa var krietni labot savu personisko rekordu. Esmu ļoti apmierināts ar mūsu sadarbību, jo Karīnas stāsts mūsu vieglatlētikā ir gandrīz vai unikāls.”

Kopā! Artūrs un Karīna dēla Miķeļa pirmajā dzimšanas dienā!

jām un kopā ar viņām dodies uz startu, at­ sver visu treniņos ieguldīto. Rezultātā kriet­ ni uzlabots personiskais rekords — 2.45:02, kas ir septītais visu laiku labākais rezultāts Latvijas vēsturē. Vairāku simtu konkurentu vidū iegūta cienījamā 33. vieta. Par pretiniecēm trasē Karīna neko daudz nestāsta, jo viņai maratonskrējiens vispirms ir cīņa ar sevi. Jāuztur savs ie­ cerētais temps, jātiek pāri tā sauktajiem nāves punktiem, kurus iepriekš grūti pa­ redzēt. Berlīnē Karīnai bijuši ideāli laik­ apstākļi — ne par aukstu, ne par kar­ stu. Tāpat kā mūsu rekordistei Jeļenai Prokopčukai, karsts laiks Karīnai nepatīk, tas nav paredzēts eiropietēm. Ar Jeļenu Karīna sveicinās, taču perso­ niskāku attiecību viņu starpā nav. Viņa ap­ Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

brīno Ļenas sasniegumus, rekordus, spēju atgriezties trasē pēc bērniņu piedzimšanas, viņas ilggadību sportā. Karīna bija patiesi aizkustināta, kad nedēļu pēc Berlīnes ma­ ratona viņas startēja plecu pie pleca Lat­ vijas čempionātā pusmaratonā (Karīna at­ zīst, ka tas nebija prāta darbs pēc tik īsa starplaika startēt vēlreiz, taču Līvānu ko­ mandai bija jākļūst par čempioniem, ko vi­ ņas trešā vieta krietni veicināja). Ļena bija pārāka, bet, stāvot uz goda pjedestā­la, vi­ ņa Karīnai paspieda roku un apsveica ar... Berlīnes maratonā paveikto. Pagodinoši, ka slavenība tevi sāk ievērot. Pēc Berlīnes, iespējams, Karīnas skrie­ šanas prieks iegūst jaunu kvalitāti, jo no­ kļūšana un atzīstama startēšana pasaules mēroga pasākumā apliecina, ka amatieres,

angļu valodas skolotājas aizrautība jaunā trenera vadībā ieguvusi pagriezienu. Par nākotnes plāniem Karīna smaidot klusē. Plāni ir, bet tas nav tas, ko viņa skaļi grib apspriest — trenēsies vairāk un noteikti pareizāk, un tad jau laiks un sa­ censības rādīs. Vienu viņa zina skaidri — darbs skolā turpināsies (kaut gan tad iz­ paliek tik svarīgās pirmssezonas treniņu nometnes siltajās zemēs), jo tā ir sirdslieta. Un viņas ģimenē nebūs viens bērns vien. Būt laimīgai darbā, mājās, sacensībās — tāds ir Karīnas virsplāns. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 13


PROCESĀ

Latvijas 3x3 bas piramīda un Koli Pirms nepilniem diviem gadiem 3x3 basketbols kļuva par oficiālu olimpisko sporta veidu, un pirmie medaļu komplekti tiks dalīti 2020. gada Tokijas olimpiskajās spēlēs. Latvijā šajā sporta veidā jau paspēts uzbūvēt gan piramīdu, gan Kolizeju. Par piramīdas virsotnes — Riga Ghetto izlases — vēsturisko triumfu Pasaules tūres šā gada pirmajā turnīrā aprīlī jau ziņoja gan televīzijas kanāli, gan ziņu aģentūras, bet sporta veida centru — Grīziņkalna Kolizeju — līdz šim vairāk iepazinuši aktīvie 3x3 basketbolisti un viņu atbalstītāji.

Lai

arī vasaras olimpiskajās spēlēs tiek sadalīti vairāk nekā 300 me­ daļu komplekti, iespēja piedalīties un pretendēt uz šādām godalgām 3x3 basketbolā gan vīriešiem, gan sievietēm ievērojami palielinājusi jaunā sporta veida nozīmīgumu pasaulē, it īpaši valstīs ar basket­ bola tradīcijām. Olimpiskajā Tokijā astoņas valstsvienības startēs gan vīriešu, gan sieviešu turnīros, bet

14

izšķirošā cīņa par braucienu uz Tokiju vēl priekšā. Latvijas izlases bāzes komanda Riga Ghetto pašreiz pasaules rangā ieņem trešo vietu, piekāpjoties tikai Serbijas vienībām Liman un Novi Sad. Tomēr Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) 3x3 basketbola Pasaules tūres gada pirmo turnīru Dohā (Katarā) uzvarēja tieši latviešu kvartets — Nauris Miezis, Artūrs Strēlnieks, Agnis Čavars un Kārlis Pauls Lasmanis.

Visi ceļi ved uz Kolizeju Grīziņkalnā Strītbols vai 3x3 basketbols mūsu valstī spēlēts gan uz ielām Rīgas cen­ trā, gan notikušas starptautiskas sacen­ sības arī laukumā pie Brīvības piemi­ nekļa, bet jau otro vasaru par sporta veida meku kļūs Grīziņkalna Kolizejs, īs­ tenojot Ghetto Basket dibinātāja Raimonda Elbakjana sapni par pastāvīgu spēļu vie­ tu, kuru nevajadzētu nojaukt uzreiz pēc konkrētā turnīra noslēguma.

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


PROCESĀ

ketbola zejs

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

13. maijs (Rīga) 16. maijs (Rīga) 23. maijs (Rīga) 25. maijs (Ogre) 30. maijs (Rīga) 6. jūnijs (Rīga) 13. jūnijs (Rīga) 15. jūnijs (Valmiera) 20. jūnijs (Rīga) 29./30. jūnijs (Rīga) 29./30. jūnijs (Rīga) 4. jūlijs (Rīga) 6. jūlijs (Daugavpils) 13. jūlijs (Ventspils) 18. jūlijs (Rīga) 20. jūlijs (Krāslava) 21. jūlijs (Cēsis) 25. jūlijs (Rīga) 27. jūlijs (Saulkrasti) 1. augusts (Rīga) 3. augusts (Alūksne) 4. augusts (Rēzekne) 7./8. augusts (Rīga) 8. augusts (Rīga) 15. augusts (Rīga) 22. augusts (Rīga) 29. augusts (Rīga)

Ghetto Basket. Rīga #1. Ticket to Moscow Challenger Ghetto Basket. Rīga #2. Quest Stop Ghetto Basket. Rīga #3. Ticket to Lipik Challenger Ghetto Basket. Ogre. Quest Stop Ghetto Basket. Rīga #4. Quest Stop Ghetto Basket. Rīga #5. Quest Stop Ghetto Basket. Rīga #6. Quest Stop Ghetto Basket. Valmiera. Quest Stop Ghetto Basket. Rīga #7. Quest Stop FIBA Eiropas kausa kvalifikācija izlasēm Ghetto Basket. Rīga #8. Quest Stop Ghetto Basket. Rīga #9. Quest Stop Ghetto Basket. Daugavpils. Ticket to Riga Challenger Ghetto Basket. Ventspils. Ticket to Riga Challenger Ghetto Basket. Rīga #10. Quest Stop Ghetto Basket. Krāslava. Quest Stop Ghetto Basket. Cēsis. Quest Stop Ghetto Basket. Rīga #11. Quest Stop Saulkrastu kokteilis. Quest Stop Ghetto Basket. Rīga #12. Quest Stop Ghetto Basket. Alūksne. Quest Stop Ghetto Basket. Rēzekne. Quest Stop Ghetto Basket Rīga Challlenger Ghetto Basket. Rīga #13. Quest Stop Ghetto Basket. Rīga #14. Quest Final Ghetto Basket. Rīga #15. Fināls U12, U14, U16 Ghetto Basket. Rīga #16. Superfināls

Klubu komandu līmenī otro ga­ du pēc kārtas Ghetto Basket organizato­ ri Latvijā uzņems FIBA 3x3 Pasaules tūres kvalifikācijas Challenger sacensības. Pirms gada pasaules 3x3 basketbola slavenības spēkiem mērojās Ventspilī, bet šoreiz nozīmīgais turnīrs notiks Rīgā 7. un 8. augustā. Sacensību pir­ mo divu vietu ieguvēji saņems ne ti­ kai iespaidīgas naudas balvas, bet arī iespēju piedalīties Pasaules tūres posmā Lozannā (Šveice) 23. un 24. augustā.

Foto: Renārs Koris

2019. gada vasarā Grīziņkalnā no­ tiks divi nozīmīgākie 3x3 basketbola tur­ nīri. Pirmo reizi vēsturē Latvijai uzticēts sarīkot FIBA Eiropas kausa kvalifikāci­ jas sacensības valstu izlasēm, preten­ dējot uz dalību finālturnīrā Debrecenā (Ungārija) no 30. augusta līdz 1. sep­ tembrim. Dalībnieku pulkā būs arī 2017. gada Eiropas čempioni un 2018. gada Eiropas otrā labākā valstsvienība Latvija. Klātienē būs iespēja vērot arī Latvijas sieviešu 3x3 basketbola izlases spēles.

3X3 BASKETBOLA NOZĪMĪGĀKIE TURNĪRI LATVIJĀ

15


PROCESĀ

Otru ceļazīmi uz Pasaules tūri Grīziņ­ k alnā izspēlēs 15. augustā, kad notiks Ghetto Basket Quest sērijas finālsacensības. No 16. maija līdz pat 8. augustam Pro grupas komandas ne tikai Rīgā, bet arī Ogrē, Valmierā, Krāslavā, Cēsīs, Saulkrastos, Alūksnē un Rēzeknē cīnīsies par iespēju startēt finālposmā, kura čempioni iegūs ap­ ­ maksātu braucienu uz Pasaules tūres

posmu Debrecenā (Ungārija) 27. un 28. augustā. Ne tikai Pro grupas komandām šovasar būs iespēja piedalīties daudzos un dažādos turnīros, bet arī jebkuram citam trio vai kvartetam. 13. maijā Grīziņkalnā sāksies Ghetto Basket 11. sezona, kuras kalendārā iekļauti 23 turnīri, piedāvājot iespēju sa­ censties sieviešu, amatieru, kā arī sešu vecuma grupu jauniešu komandām, sākot

no U-11 (2008. g. dz. un jaunāki) līdz pat U-16 vecumam (2003. g. dz. un jaunāki). Čempionu kronēšana notiks 22. un 29. augustā Grīziņkalna Kolizejā. Savukārt 18. maijā otro sezonu uzsāks Baltijā trešais lielākais 3x3 basketbola seriāls A7 tūre, kurā apvienojušās Ķekava, Iecava un Bauska. Protams, arī citās Latvijas pilsētās un apdzīvotās vietās no­ tiks vairāk vai mazāk lokāli 3x3 basket­

Pašreiz 33 gadus vecais BK Ķekava basketbolists Artūrs Strēlnieks bija v­iens no Latvijas 3x3 basketbola izlases dalībniekiem, kurš kopā ar Andreju Jansonu, Oskaru Rusmani un Raimondu Elbakjanu 2009. gadā Maskavā kaldināja vienu no pirmajiem mūsu valsts strītbola jaunāko laiku panākumiem — 3. vietu neoficiālajā pasaules čempionātā Moscow Open. Tobrīd sporta veids vēl tika dēvēts par ielu basketbolu, tieši maska­ viešiem kļūstot par pirmajiem lielo starptautisko turnīru organizatoriem. Interesanti, ka Artūram Strēlniekam pēc šī panākuma izdevās strauji mainīt karjeras ritējumu arī klasiskajā basketbolā, no Ķeizarmeža pārceļoties uz vienu no valsts basketbola flagmaņiem Ventspili. Pēc BK Ventspils vēl bija četras sezonas VEF Rīgā, izcīnot divus Latvijas čempionu titulus. Šosezon Strēlnieks kopā ar Nauri Miezi pārstāv LBL2 klubu Ķekava, bet abu prioritāte ir 3x3 basketbola pasaules kalendārs. “Braucienu uz Maskavu atceros kā lielisku piedzīvojumu, jo 2009. gada Moscow Open bija viens no pirmajiem lielajiem starptautiskajiem ielu basketbola turnīriem. Bija ļoti spēcīga Ukrainas izlase, arī Krievijas komanda, atlētiskie amerikāņi, kurus mēs uzvarējām,” sarunā ar žurnālu Sports stāsta Artūrs Strēlnieks. “Šo nepilno 10 gadu laikā sporta veids ir palicis dinamiskāks, jo noteikumu maiņu rezultātā spēlē tagad daudz mazāk paužu. Toreiz pēc katra groza guvuma bija iespēja atvilkt elpu, jo laiks tika apstādināts un bumba no jauna ievadīta spēlē. Tagad ieviests dzīvās bumbas princips, kad spēli pēc zaudēta groza uzreiz turpina aizsardzībā bijusī komanda. Ja vēl pieskaita 12 sekunžu uzbrukuma laika nosacījumu, tad skaidrs, ka tā ir pavisam cita fiziskā slodze un intensitāte.” — 3x3 basketbolā laukumā ir tikai seši spēlētāji, bet tiem seko divi tiesneši. Cik ļoti viņu darbība atšķiras no klasiskā basketbola? — 3x3 basketbolā tiek pieļauta agresīvāka cīņa. Protams, ne kautiņi, bet no-

16

Foto: Renārs Buivids, Sports

10 GADI STARP MASKAVU UN DOHU

2009. gadā Maskavā. Artūrs Strēlnieks uzbrukumā Moscow Open spēlē pret Nīderlandes komandu

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


PROCESĀ

tikumi laukumā ir skarbāki, ir iespējams apliecināt fiziskā spēka un sagatavotības pārākumu. 3x3 basketbols noteikti ir kontakta sporta veids, kurā svarīgi būt gatavam saskarsmei ar sāncensi, taču ļoti tiek sekots, lai pārsvars netiktu iegūts ar roku palīdzību, ar grūdieniem, ar sitieniem pa pretinieku rokām. — Daudzi skatītāji teikuši, ka tavs spēles stils esot tieši piemērots 3x3 basketbolam. — Man šāds basketbols ļoti patīk, taču vēl ir daudz jāmācās. Prieks, ka varu trenēties un spēlēt kopā ar Nauri Miezi, Kārli Lasmani, Agni Čavaru un Edgaru Krūmiņu, kuri izprot visas 3x3 basketbola nianses, jo spēles laikā katra kustība un virziens ir ļoti svarīgs. Saspēlētība Riga Ghetto ir gandrīz instinktu līmenī. Ja komandā ir tik individuāli spēcīgi spēlētāji kā Miezis un Lasmanis, kuriem var pieplusot visu basketbolistu lielisko fizisko izturību un nerimstošo enerģiju, tad šāds savienojums kļūst par panākumu atslēgu. Protams, arī mēs nogurstam, pieņemam nepareizus lēmumus, kādā spēles situācijā noslinkojam, taču tik un tā šajā jomā esam pārāki par pretiniekiem. — Kāds ir 3x3 basketbols pasaules augstākajā līmenī? — 3x3 basketbols ir profesionāls sporta veids gan valstu izlašu līmenī, gan arī klubu komandu vidē, jo labākajiem spēlētājiem tiek piedāvāti labi apmaksāti līgumi, lai pārstāvētu komandu kādā no turnīriem, piemēram, Ķīnā. Pasaules tūres posmā Dohā pārsteidza filipīnieši, kuru divus kvartetus pavadīja ļoti liela delegācija — gan treneri, gan mediķi. Nav šaubu, ka tieši 3x3 basketbolam ir milzīgas attīstības iespējas, jo šis ir modernajām prasībām atbilstošs sporta veids. Varu pieminēt salīdzinājumu no cita sporta veida. Rallijs ir ļoti sena autosporta disciplīna, bet līdz ar rallijkrosa ieviešanu skatītāju interese par to kļuvusi daudz lielāka, jo tas ir daudz dinamiskāks sporta veids.

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

Foto: Renārs Buivids, Sports

bola turnīri. Statistika liecina, ka 2018. gadā FIBA starptautiskajā kalendārā ti­ ka reģistrēti 99 turnīri Latvijā, šādi kat­ ram spēlētājam vācot pasaules ranga individuālos punktus, kā arī palīdzot arī valstij kopumā pasaules konkurencē. FIBA 3x3 basketbola visu turnīru kalendārs, iekļaujot arī turnīrus gan Latvijā, gan Lietuvā un Igaunijā, atrodams sacensību vietnē https://play.fiba3x3.com/. ©

2012. gadā Salaspilī. Valdis Razumovskis (ar bumbu) Ghetto Basket spēlē pret strītbola leģendu Artūru Kramiņu

SPĒLĒTĀJS, TRENERIS, ORGANIZATORS Lai arī oficiālais sporta veida nosaukums ir 3x3 basketbols, Latvijā to joprojām daudzi tradicionāli sauc par strītbolu, kāds arī par ielu basketbolu. Nosaukumam nav lielas nozīmes, jo basketbola spēlēšana formātā trīs pret trīs ir viens no valsts nacionālajiem sporta veidiem jau kopš Adidas Streetball pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. “Man tiešām liels prieks par to, ka 3x3 basketbols kļuvis par olimpisko sporta veidu, iegūstot papildu stimulu straujai attīstībai,” uz­ sver Valdis Razumovskis. Viņš ir ne tikai aktīvs turnīru dalībnieks, bet arī Salaspils strītbola organizators un sporta skolas treneris, kurš neliedz saviem audzēkņiem vasarā pie­ dalīties turnīros. “Jau septiņus gadus organizēju Salaspils strītbola sacensības. Iepriekš šī bija va-

saras izklaide, tagad jauniešiem dalība 3x3 basketbola turnīros var būt pirmais solis uz olimpiskajām spēlēm. Klasiskajā basketbolā nav nemaz tik viegli apliecināt sevi, kļūt pamanītam ārpus savas komandas, bet šeit ir demo­krā­ tiskāk — viss atkarīgs no paša un paša izvēlētajiem cīņu biedriem. Neesmu to jaunatnes treneru vidū, kuri aiz­ liedz saviem audzēkņiem vasarā spēlēt basketbolu uz asfalta. 3x3 basketbols palīdz pilnveidot spēlētāju individuālās prasmes, iegūt pārliecību par saviem spēkiem, nepie­ kāpību fiziskās cīņās par bumbu. Latvijas izlases nokļūšana Tokijas olimpiskajās spēlēs un dalība medaļu izspēlē noteikti kļūs par izšķirošo izrāvienu 3x3 basketbola attīstībā mūsu valstī.”

Renārs BUIVIDS 17


MĒS VARAM

Trīsreiz dzimis Deviņdesmito gadu sākumā laupītāju uzbrukumā Atis Ozols saņēma lodi krūtīs, gandrīz desmit gadus vēlāk autoavārijā viņš lauza mugurkaulu, bet joprojām ir aktīvs sērfotājs un kā vienmēr tiek gaidīts uz starta arī mūsu tradicionālajā Usmas regatē. “Es esmu piedzimis vismaz trīs reizes,” par sevi saka Atis Ozols.

S

magākas sekas viņa veselībai at­ stāja otrā trauma, pēc kuras vie­ na ķermeņa puse vairs nav tik pa­ klausīga un stipra kā otra. Pa ielu Atim nākas pārvietoties klibojot, bet zem bu­ ras uz žvandzīgā vējdēļa korpusa viņš mums ir tikpat jaudīgs konkurents kā visi pārējie. “Vienīgā atšķirība,” Atis sāji pajoko, “tagad es zinu to, ko agrāk ne­ sapratu, — kā gan cilvēki vienkāršās si­ tuācijās nevar noturēt līdzsvaru.”

Šķūņi kāpās “Saulkrastos, kur es dzīvoju, jūra ir nežēlīga, aiziet uzreiz dziļumā, un viļņi

18

gāžas,” Atis raksturo vietu, kur viņš ga­ tavojas Usmai, kas ir viena no sezonas pirmajām regatēm. “Turklāt jūra maija beigās vēl ir pilnīgi auksta, bail tādā rā­ dīties.” Viņa treniņu vieta atrodas netālu no Pēterupītes ietekas pie veca zvejnie­ ku šķūņa, kur daži skolasbiedri un drau­ gi vēl piekopj šo arodu. Bet sērfot svaigs Rīgas Politehniskā institūta (tagad RTU) absolvents Atis Ozols sāka pie cita kāpu šķūņa, kura vairs nav, jo to, mainot savu gultni, no­ skalojusi Ķīšupe. Tajā bāzējās leģendā­ rā Augusta Šīrona vadītā Zvejniekciema vindsērfinga sekcija. Par burāšanas treneri

šajā zvejnieku kolhozā strādāja viens no Latvijas vindsērfinga pionieriem Jānis Bite, kam bija ļoti savdabīga, toties efektīva vēj­ dēļa vadīšanas pamatu apmācības metode. Dēļa korpusu viņš pagarā tauvā no­ enkuroja piekrastes ūdenī aptuveni pusot­ ra metra dziļumā, un iesācējs, cenšoties izprast trenera padomus, varēja bez bē­ du cilāt buru, gāzties ūdenī un būt drošs, ka nekur nepazudīs. Kad beidzot kopsa­ karība ar vēja virzienu, buras stāvokli un korpusa kursu bija apjēgta, treneris en­ kuru atsēja, un jaunizceptais sērfotājs lai­ mīgs varēja doties savā pirmajā patstāvī­ gajā burājumā.

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


MĒS VARAM

Atis LS OZO Gilbarco Veeder-Root tirgus speciālists Dzimis

1960. gada 3. septembrī Saulkrastos

Izglītība

Saulkrastu vidusskola, RPI (tagad RTU) Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāte

Sportā

no 12 gadu vecuma trenējies vieglatlētikā — daudzcīņā; vindsērfingā kopš 1981. gada

Pirmais treneris vieglatlētikā Aleksandrs Pētersons Ģimenes stāvoklis šķīries četru bērnu tēvs un divu mazbērnu vectēvs ar draudzeni Vaļasprieki

Atim šajā ceļā nācās pārvarēt vēl vienu barjeru — pārlieku jutību pret jūras slimību, kuras dēļ viņam vēlāk pat regatēs nācies pārtraukt dažu labu sacīkšu braucienu. Tā vien izskatās, ka Atis Ozols drusku ir arī spītnieks, jo dara to, kas viņam it kā nebūtu lemts. Īpaši tas attiecas uz atgriešanos vindsērfingā un arī kalnu slēpošanā pēc abām drama­ tiskajām traumām.

Kumeļa spērieni viļņos Tas bija astoņdesmito gadus sā­ kums, kad pie vējdēļiem varēja tikt, ti­ kai pašiem tos būvējot. Zvejniekciemieši Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

savējos, kas visi bija līmēti vienā matri­ cē, nez kāpēc sauca par bagijiem. Starp to sliktajām īpašībām vissliktākā bija lielais svars, kura dēļ korpusa purn­ gals nevis viegli cēlās katram vilnim pāri, bet ar neizskaidrojamu regularitā­ ti centās ieurbties pretējā ūdens ielejā kā baļķis grāvī. Piekrastes sēkļu ban­ gās bagijam dažkārt pat izdevās trāpīt gruntī. “Tad nebija variantu — skaists katapultas kritiens garantēts,” smejas Atis. Savukārt masta pēdu korpusā fik­ sēt varēja tikai teorētiski. Viļņos, ce­ ļot buru no ūdens, bija ļoti jāuzmanās no kumeļa spēriena pa kājstarpi, ko,

vindsērfings, kalnu slēpošana, airēšanas pārgājieni, fotografēšana

pēkšņi izsprādzis no dēļa, veica mas­ ta apakšgals. Ne to vien nācās piedzīvot sērfin­ ga rītausmā, kurā Atis Ozols kopā ar pārējiem, galvenokārt mācoties no pa­ ša kļūdām, brauca no regates uz regati, pamazām tiekot arī pie arvien labāka in­ ventāra, kura būvēšanā pašam, protams, bija jāpiedalās. “Man vēl tagad garāžā stāv glaidera korpusa matrice,” Ozols ne­ tieši norāda uz vindsērfinga muzeja nepie­ ciešamību. Arī kādas četras pirmā olim­ piskā vējdēļa Windglider korpusa kopijas esot vēl atrodamas.

19


MĒS VARAM

Asinsdarbi benzīna tankā Valsts atguva neatkarību, sāka pūst plašāki vēji, cenšoties atjaunot sagruvušo ekonomiku. Līdz astoņdesmito gadu bei­ gām, Atis Ozols, elektronikas inženieris būdams, apkalpoja vienu no retajām skait­ ļošanas mašīnām, kura kādā Latvenergo uzņēmumā Valdemāra ielā Rīgā aizņēma visu ēkas otro stāvu. Deviņdesmito gadu sākumā šis skaitļošanas centrs jau bija iz­ jucis. Par laimi (vai nelaimi?!), drīz Neste vēra vaļā vienu no pirmajiem benzīna tan­ kiem ārpus Rīgas. Tas atradās mežmalā īsi pirms Saulkrastiem (no Rīgas puses), kur tagad darbojas Lukoil, netālu no Ozola mājām, un saulkrastnieks tik tiešām tajā dabūja darbu. Tā bija pēdējā darba nakts 1994. gada aprīlī pirms pirmā atvaļinājuma Nestē un ar nepacietību gaidītas karstas vindsērfin­ ga vasaras. Pie benzīntanka piebrauca sa­ grabējis moskvičs, un divi tipi, vispirms iz­ liekoties par prastiem alus dzērājiem, kam nepieciešamas vēl dažas pudeles, ilgi teāt­ ri nespēlēja. Vispirms viņi izslēdza zemes­ sargu, bet Atim, kas stāvēja aiz letes, uz­ bļāva: “Naudu!” Atcerējies instrukciju, ka šādās situācijās pretoties ir bezjēdzīgi, viņš atteica: “Ņemiet...” bet nepateica — kur. Pirmajā brīdī Atis pat nesaprata, ka pēk­ šņā sāpe krūtīs ir no lodes. Pistolei bija klusinātājs. Bandīti metās pie mazās ka­ ses atvilktnes, bet lielo, kurā Ozols pirms kāda laika bija ielicis dienas ieņēmumus, tā arī neatrada. Viena dzīvība, viens smags ievainojums un daži simti latu — tas bi­ ja viņu veikums. Naktī Saulkrastu slimnīcā veikta­ jā operācijā lodi neesot izdevies atrast, vien pārlietas asinis. No rīta slimnīcā burtiski kopā ar Nestes priekšnieku iera­ dies gados jauns torokālais ķirurgs no Saulriešiem — Māris Apšvalks. Neste sa­ vu ievainoto darbinieku piedāvājusi neka­ vējoties vest uz hospitāli Helsinkos. “Uz Somiju ar helikopteru jūs aizvedīsiet līķi,” dakteris Apšvalks pateicis stingri. “Es vi­ su risku ņemu uz sevi.” Jau pēc dažām stundām Ozols atkal gulējis uz operāciju galda. “Apšvalks man uztaisīja rāvējslē­ dzēju sānos un lodi atrada, sašuva plau­ šas, aknas un, ko nu tur vēl vajadzēja,” savā stilā stāsta Atis. Tā paša gada rudenī Atis Ozols at­ griezās Neste jau kā visu benzīna tanku tehniskās apkopes vadītājs un varēja at­ sākt izmantot savas inženiera zināšanas. Nākamā viņam jau atkal bija pilnvērtīga sērfvasara.

Piektais skriemelis un otrā grupa “No tās nelaimes es atlabu ātri,” at­ ceras Ozols. “Bet tad mani piemeklēja vēl viena ķibele.” 1999. gada jūlija beigās, kad par airdēļiem te neviens neko nezināja,

20

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


MĒS VARAM

Vita MATĪSE, divkārtēja olimpiete, Latvijas Raceboard klases asociācijas prezidente:

Cits jau divdesmit gadus sēdētu invalīdu ratiņos... Atis Ozols pērnvasar finišējot Lindes parka regatē un pērnziem — slēpojot Andorā

Atis ar kompāniju, sēžot uz vecajiem vind­ glaideru korpusiem, airēja pa Salacu uz leju. Pēc divu dienu ekskursijas, braucot pēc upes augšpusē atstātās mašīnas, auto smilšainā ceļā saslīdēja un gāzās uz jumta. Atis līdzbraucēja sēdeklī palika, karājoties drošības jostās ar galvu uz leju. Viņš bija pie pilnas apziņas, bet dīvainā kārtā nejuta ne mazākās sāpes un... arī nevienu locekli pakustināt nespēja. Caur mašīnas jumtu celms bija trāpījis tieši pa viņa ar skaustu. Valmieras slimnīcā dakteri no Rīgas palīgos izsaukuši traumatologu Oļegu Suhorukovu, kurš atzinis, ka cietušais nav transportējams. “Viņš man deniņos ieskrūvēja skrūves, tām trosītē pār gultas malu piesēja svaru bumbu un teica — guli, lai mugurkauls stiepjas,” Ozols tur­ pina kārtējo savas dzīves šausmu stāstu. “Kad pēc nedēļas biju atguvis kaut kādu jēgu, mani pārveda uz Rīgu, kur dakteris Suhorukovs rekonstruēja sadragāto piek­ Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

“Spēja piecelties pēc tik smagām traumām ir īpaša sevis pašpārvarēšana. Piespiest sevi kustēties par spīti sāpēm un darīt to tik gudri, lai atgūtu kustību brīvību, ir pašizlēmīga un drosmīga cilvēka rīcība. Ļoti priecājos, ka Atis ir kopā ar mums un var burāt.”

to skriemeli. Pēc tam bija ļoti grūti atgū­ ties. No sākuma nekustējās ne kājas, ne rokas, vienīgi parunāt varēju.” Pēc traumatoloģijas institūta sekoja rehabilitācija Vaivaros, un pamazām Atis atguvās. “Tas bija ļoti ilgs process, trešās dzimšanas dienas sekas jūtu joprojām,” atzīst sērfotājs. “Oficiāli esmu otrās gru­ pas invalīds. Viena kāja netur, viena roka arī vājāka. Ja agrāk pie stieņa varēju pie­ vilkties desmit reizes, tad tagad — nevie­ nu. Tomēr katru dienu pie stieņa es kā­ du brīdi pakarājos.” Te jau sākas stāsts par nemitīgu darbu, lai savu ķermeni da­ būtu iespējami labākā kondīcijā.

Katru dienu vienu akmeni Rītos Atis veic trīs kilometru maršru­ tu no mājas līdz Pēterupītes ietekai un atpakaļ. “Tas man prasa apmēram stun­ du. Par skriešanu to nevar saukt, drīzāk

tā ir tipināšana. Un tipināt man padodas labāk nekā soļot,” skaidro Atis. Šī trase saistās ar amizantu skolas laiku atgadījumu. Maluzvejniekiem Pēterupītes ieteka bijusi iecienīta vieta, kur likt nelegālus murdus, bet Atis ar savu draugu pret blēžiem cīnījušies ar lingām. Noslēpušies aiz kāpas un lidinājuši akmeņu zalves, līdz atskanējis nežēlīgs brēciens, kas liecinājis ne tikai par sekmīgu trāpījumu, bet arī par to, ka taisnības cīnītāju pozīcijas ir atklātas. Divi vīri ar visiem gumijas zābakiem me­ tušiem puikām pakaļ, kas nu jozuši kal­ nā augšā. Tikai tā galā Atis attapies, ka sekmīgai bēgšanai ļoti traucē munīcija, un no piena kanniņas izgāzis visus neiz­ šautos oļus ārā. “Tagad tajā pašā gara­ jā kalnā katru rītu uznesu vienu akme­ ni,” smaida Atis. “Tur jau krietna kaudze sakrājusies.” Aktīvajā dzīvesveidā Ozols sāka at­ griezties šīs tūkstošgades sākumā. Vispirms mēģināja ar kalnu slēpošanu. Baidoties nejauši kādu satraumēt, pirma­ jiem treniņiem izvēlējās vientuļo, bet šim sportam ļoti piemēroto Gaiziņa kaimiņu Bākūžkalnu. Izrādījās, visas agrāk atgū­ tās iemaņas lēnām atgriežas. Vajag tikai mēģināt! Atis pat sadūšojās Ozolkalnā piedalīties amatieru slaloma mačos, bet... atkal nokļuva Valmieras slimnīcā. Šoreiz tikai ar smadzeņu satricinājumu. Nodarbēs, kas prasa lielu ātrumu, pārspī­ lēt gadās katram. Tagad Ozols regulāri sastopams konvenciālajā slēpošanas fanu armijā, kas katru ziemu atvaļinājumus pavada kaut kur tālu un augstu kalnos. Kalnu slēpošana iedrošināja atkal ķer­ ties arī pie vindsērfinga. Tajā atdzimša­ na padevās vēl pilnvērtīgāka. Pirmajai Usmas regatei sekoja ģimeniski omulīgā Lindes parka regate, plašais Burtnieks, pēc tam — gleznainais Kālezers... Tagad Atis priecājas, ka Senioru regate no­ tiek vistuvāk viņa mājām — jūrā pie Melekiem. Arī profesionālajā karjerā Ata Ozola kārtējā atdzimšana bija veiksmīga — 2001. gadā viņš sāka strādāt starptautis­ kā uzņēmumā, kas tagad saucas Gilbarco Veeder-Root un nodarbojas ar degvie­ las staciju aprīkojuma ražošanu, piegādi un apkopi, ar laiku kļūstot pat par tā Latvijas pārstāvniecības vadītāju. Tagad gan viņš no priekšniekošanas pagājis ma­ lā, jo pārlieks stress, ko nevar atstāt ka­ binetā, prasa tik ilgu sērfošanu, ko aiz­ ņemts cilvēks nevar atļauties. ©

Dainis CAUNE 21


2019

Vienlaikus Raceboard Techno 293

Latvijas kausa izcīņa

22

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


OLIMPIĀDE

Izmantojiet iespēju! Līdz 17. maijam turpinās Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) izsludinātā pieteikšanās pašvaldību izglītības iestāžu 2. un 3. klasēm, kuras vēlas iesaistīties programmā Sporto visa klase 2019./2020. mācību gadā. “Maijā noslēgsies programmas Sporto visa klase 5. sezona, kura ir izvērtusies par skolu jaunatnes veselīga dzīvesveida kustību Latvijā. Piecas reizes nedēļā sporta nodarbības šajā mācību gadā aizvada jau gandrīz 7500 dalībnieku no 330 klasēm visā Latvijā, pārstāvot 70 pašvaldību”, atklāj LOK ģenerālsekretārs un projekta idejas autors Žoržs Tikmers. “Veselīgs dzīvesveids motivē nodarboties ar fiziskām aktivitātēm un pavadīt brīvo laiku ģimenei kopā — tas ir mērķis, kas mums jāsasniedz.” 2019./2020. mācību gadā programmā Sporto visa klase ir aicinātas pieteikties 2. un 3. klases no visas Latvijas. Programma paredz iesaistīto skolu 3., 4., 5. un 6. klašu skolēniem katru nedēļu nodrošināt papildus trīs fakultatīvās sporta nodarbības, kas notiek saskaņā ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) izstrādātu metodisko materiālu. Savukārt 2. klasēm nodarbības programmas ietvaros notiks ar LSPA izstrādātu metodisko materiālu, kas paredz vecuma grupai atbilstošas fiziskās aktivitātes.

Programmas Sporto visa klase 2. klasēm paredz trīs fakultatīvās sporta nodarbības nedēļā: vispārējā fiziskā sagatavotība; spēles un rotaļas; peldēšana vai sporta nodarbība svaigā gaisā, vai nodarbība džudo. Programmas Sporto visa klase 3. klasēm paredz trīs fakultatīvās sporta nodarbības nedēļā: vispārējā fiziskā sagatavotība; futbola iemaņu apguve; peldēšana vai sporta nodarbība svaigā gaisā, vai nodarbība džudo. Programmas Sporto visa klase 4.—6. klasei paredz trīs fakultatīvās sporta nodar­ bības nedēļā: vispārējā fiziskā sagatavotība; futbola iemaņu apguve; peldēšana vai sporta nodarbība svaigā gaisā.

Programmas mērķis ir palielināt projektā iesaistīto izglītības iestāžu, klašu un audzēkņu skaitu, izstrādājot projekta metodiskās programmas 2.—6. klašu grupām, un mērķtiecīgi uzlabot visu klases skolēnu fizisko sagatavotību, stāju, dodot motivāciju nodarboties ar sportu, kā arī vērtēt skolēnu sekmes mācībās. Pašvaldību apstiprinātus pieteikumus no izglītības iestādēm LOK jāiesniedz līdz 2019. gada 17. maijam, nosūtot to uz e-pastu sportovisaklase@olimpiade.lv. Ar programmas Sporto visa klase nolikumu, pieteikuma iesniegšanas kārtību un citu informāciju ir iespējams iepazīties mājaslapā internetā https:// sportovisaklase.olimpiade.lv/lv/pieteikties. Programmu organizē LOK sadarbībā ar Olimpisko Solidaritāti, pašvaldībām un Latvijas Futbola federāciju, to atbalsta Izglītības un zinātnes ministrija, LOK ģenerālsponsors Latvijas Mobilais Telefons, sporta preču veikals tīkls SIA Sportland, holdinga kompānija LNK Group un SIA E. Gulbja Laboratorija. ©

Mārtiņš MĀLMEISTERS

Jaunizdotās grāmatas nosaukums pilnībā atbilst autora vispusīgajam statusam. Ivans Klementjevs ir arī pedagoģijas zinātņu doktors, turklāt Latvijas Olimpiskās akadēmijas un Latvijas Sporta veterānu — senioru savienības prezidents. Norādot, ka Klementjevs (Saskaņa) ir piecu Saeimu deputāts pēc kārtas, var rasties bažas, ka jaunā paaudze nemaz nezina īsto iemeslu, kāpēc šī grāmata ir radīta. Kanoe airēšanā Ivans Klementjevs ir vienīgais vīrs pasaulē, kurš uzvarējis piecos pasaules čempionātos pēc kārtas, pavisam gūstot septiņas zelta medaļas. 1988. gadā Seulā viņš kļuva par olimpisko čempionu, bet 1994. gada spēlēs Barselonā un 1996. gadā Atlantā izcīnīja olimpiskās sudraba medaļas. Savā grāmatā Ivans galvenokārt stāsta par dramatisko un aizraujošo ceļu no Mežāres pagasta vecticībnieku ģimenes līdz šīm virsotnēm. Gan sportista dienasgrāmata, gan memuāri — tā šo izdevumu raksturo starptautiski pazīstamais olimpiskā sporta statistiķis Genādijs Maričevs. Starp citu, grāmata sniedz priekšstatu arī par kanoe sporta seno vēsturi un tā olimpisko attīstību. ©

Dainis CAUNE

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

23


AKTUĀLI

Sakām − pusfināls, domājam − medaļas... Latvijas vīriešu U-19 florbola izlase Kanādas pilsētā Halifaksā no 8. līdz 12. maijam aizvadīs pasaules čempionātu. Latvieši jau divas reizes junioru konkurencē ir ielauzušies TOP4, izcīnot divas 4. vietas. “Man ir sajūta, ka šī ir komanda, ar kuru varam tēmēt augstāk,” saka viens no valstsvienības līderiem — Klāvs Jansons. Sajūta pamatota — šo var uzskatīt par nomināli visspēcīgāko Latvijas florbola junioru izlasi, kāda jebkad bijusi.

24

Foto: Ritvars Raits

Šī

būs desmitā reize, kad notiks pasaules U-19 čempionāts, bet pirmā reize, kad turnīrs risinā­ sies ārpus Eiropas. 2016. gada vasarā pirmo reizi ārpus vecā kontinenta norisi­ nājās pasaules junioru čempionāts meite­ nēm, sacensībām arīdzan notiekot Kanādā (Belvilā), apliecinot Ziemeļamerikas ambī­ cijas florbolā. Tiesa, Latvijai ar florbola spēlēšanu viņā okeāna krastā nav vispo­ zitīvākās asociācijas — meitenes šeit iz­ krita no elites divīzijas... Junioru vecuma sacensībās viss ir iespējams, tās allaž nes daudz pārsteigumu. Latvijas U-19 izlases galvenais trene­ ris Ainārs Juškēvičs sarunā ar žurnālu Sports komentēja, kāds pamats ir cerēt, ka valstsvienība varētu veikt jaunu ierak­ stu Latvijas florbola vēsturē.

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


SPĒĻU KALENDĀRS Datums Laiks 8. maijs 16.00 9. maijs 01.00 10. maijs 19.00 Pēc Latvijas laika

Spēle Latvija—Norvēģija Latvija—Šveice Latvija—Somija

LATVIJAS VĪRIEŠU U-19 FLORBOLA IZLASE PASAULES JUNIORU ČEMPIONĀTOS 2001. gads 2003. gads 2005. gads 2007. gads 2009. gads 2011. gads 2013. gads 2015. gads 2017. gads 2019. gads

Vācijā Čehijā Latvijā Šveicē Somijā Vācijā Vācijā Zviedrijā Zviedrijā Kanādā

4. vieta 6. vieta 4. vieta 5. vieta 5. vieta 5. vieta 6. vieta 7. vieta 5. vieta ?

Klāvs Jansons. Cīņā pret slovāku vienaudžiem Prāgā

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

25


AKTUĀLI Jānis RAGOVSKIS, Talsu NSS/Krauzers

Foto: Ritvars Raits

“Sajūtas ir pozitīvas: komanda labi gatavojas, treneriem ir labs spēles plāns — esam gatavi cīnīties par pusfinālu. Tas būtu minimālais uzdevums. Mums ir spēcīga aizsardzība, taču jāpieliek taktiskajā izpildījumā. Pārbaudes spēles parādīja, ka nedaudz klibo vārtu gūšanas momentu realizācija.”

Millennium līderis. Talantīgajam talseniekam Jānim Ragovskim šis būs otrais U-19 pasaules čempionāts

Bez liekas uzmanības

26

Klāvs JANSONS, Ķekava

Foto: Ritvars Raits

Latvijas U-19 florbola izlase pasaules čempionātam gatavojās klusi un gana ne­ manāmi, acīmredzot — lai spēcīgo valsts­ vienību pasargātu no liekas uzmanības un mediju spiediena. Valstsvienības sastāvā ir trīs spēlētāji, kuri piedalījās arī iepriekšējā U-19 čem­ pionātā 2017. gadā (čempionāts notiek reizi divos gados), izcīnot 5. vietu, — Kuratņiks (Rubene), Degins (Ķekava) un Ragovskis (Talsu NSS/Krauzers). Turklāt pēdējais no minētajiem kopā ar ķekavie­ ti Jansonu sevi spilgti apliecinājuši nacio­ nālajā izlasē. Treneris Juškēvičs teic, ka turnīra no­ rise sešas laika joslas attālajā Kanādā valstsvienības izredzes neietekmē. “Tā kā A divīzijā spēlē tikai Eiropas koman­ das, apstākļi visiem būs vienādi,” uzska­ ta Juškēvičs. “Mūsu fiziskās sagatavotības treneris Ivars Čākurs daudz ar bobsle­ jistiem ir ceļojis uz Kanādu — viņš sa­ prot, ar ko ir jārēķinās, lai sekmīgi akli­ matizētos.”

“Nezinu, kādēļ, bet man ir sajūta, ka šī ir tā komanda, ar kuru varētu cīnīties par medaļām... Lai gan neesam daudz laika pavadījuši kopā, mums ir izveidojies ļoti saliedēts kolektīvs, ko arī parādīja pēdējās pārbaudes spēles Somijā — laba komunikācija gan laukumā, gan ārpus laukuma. Nejūtu atšķirību starp nacionālo valstsvienību un U-19 izlasi.”

Debitants. Jansons par savu talantu lika runāt jau sākumskolas vecumā, bet junioru čempionātā debija vēl tikai priekšā

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


Foto: Ritvars Raits

AKTUĀLI

Mūris. Cits talsenieks Valters Kasjaņenko sevi jau apliecinājis arī kā viens no labākajiem Latvijas virslīgas vārtsargiem

Pirmās vijoles

Met izaicinājumu somiem

Juškēvicš piekrīt, ka uz papīra valsts­ vienības sastāvs izskatās pat ļoti spēcīgs, un teic, ka nospraustais mērķis pasau­ les čempionātā ir vieta vismaz pusfinā­ lā: “Visi junioru izlases spēlētāji spēlē Virslīgas klubos, turklāt viņi spēlē pirmās vijoles. Salīdzinot ar iepriekšējām izlasēm, viņi ir mentāli nobriedušāki, psiholoģiski stiprāki un apzinās, uz kādu mērķi iet — viņi ir gatavi būt TOP4. To arī parādīja pirms gada Valmierā aizvadītais Triju nā­ ciju turnīrs, kurā komanda nospēlēja ne­ izšķirti ar čehiem 5:5 (bullīšos — 6:5) un uzvarēja Šveici (11:3). Mēs esam tur­ pat līdzās — galvenais, šīs paaudzes pui­ šiem nepiemīt tas bijīgais respekts pret lielā četrinieka izlasēm. Starp izlases līderiem — bez Ragov­ ska un Jansona — Juškēvičs min arī tal­ seniekus Krūmiņu un Valteru Kasjaņenko, kurš ir stabils pirmais vārtsargs arī klu­ bā, lielvārdieti Žukeli, kurš taisa Latvijas čempionu rezultātu, pieredzējušo rubenie­ ti Kuratņiku, bet Fogeli izceļ kā svarīgu melnā darba darītāju. Tiesa, gatavošanās periods čempionā­ tam nav vienkāršs. Atšķirībā, piemēram, no vasarā notiekošajiem basketbola junio­ ru čempionātiem florbola meistarsacīkstes notiek laikā, kad jaunieši vēl ir aizņemti ar mācībām un eksāmeniem skolā. “Visus kandidātus vienkopus mēs dabūjām ti­ kai pēc Latvijas čempionāta Elvi Virslīgas superfināla, kad spēlētāji ir dažādā gan emocionālā, gan fiziskā kondīcijā...”

Latvijas U-19 izlase aprīļa izskaņā Somijā aizvadīja pēdējās trīs pārbaudes spēles pret somu — pasaules čempio­ nu (!) — junioru līgas spēcīgajām koman­ dām. Sarkanbaltsarkanie cīnījās neizšķir­ ti pret TPS (3:3), pieveica līgas favorītus Esport Oilers (5:2) un cīnījās neizšķirti pret EräViikingit (3:3). Pēc spēlēm kā pēdējie no izlases tika atskaitīti aizsargi Laugalis (Ķekava) un Dimza (FK Ogres Vilki) un uzbrucējs Jēgers (Lielvārde). Latvijas juniori spēlēs A divīzijas A apakšgrupā — kopā ar Somijas, Šveices un Norvēģijas vienaudžiem. Turnīra pir­ majā dienā latvieši spēkosies ar norvē­ ģiem, 9. maijā nūjas jākrusto ar švei­ ciešiem, bet 10. maijā — pretī stāsies pasaules čempioni somi, kuri triumfējuši pēdējos divos junioru čempionātos. Lai ie­ kļūtu pusfinālā, mūsējiem jāizcīna vismaz otrā vieta grupā. Tas nozīmē, ka latvie­ šiem jāuzvar gan Norvēģija, gan Šveice. “Norvēģi uz čempionātu ved fiziski ār­ kārtīgi spēcīgu sastāvu, kas ārēji vai­ rāk atgādina amerikāņu futbola komandu. Savukārt Šveice spēlē ar mazu, ātru un agresīvu sastāvu, uzbrukuma līnija gan nav tik talantīga kā viņu iepriekšējām izlasēm,” galvenos konkurentus rakstu­ ro Juškēvičs. 3. vieta apakšgrupā dos tiesības spē­ lē par 5. vietu pasaulē, bet 4. vietai būs jāsacenšas ar B apakšgrupas tādas pašas vietas ieguvējiem, lai nosargātu savu vie­ tu A divīzijā. © LATVIJAS U-19 VĪRIEŠU FLORBOLA IZLASE Vārds, uzvārds Poz. Klubs Arnijs Kuratņiks U Rubene Viesturs Mārtiņš Rubenis U Talsu NSS/Krauzers Rūdis Žukelis U Lielvārde/Fat Pipe Jānis Ragovskis U Talsu NSS/Krauzers Uldis Dūniņš A Lielvārde/Fat Pipe Kevins Šmits U Lekrings Matīss Kristians Morozovs U Betsafe Oxdog Ulbroka Klāvs Jansons U Ķekava Emīls Krūmiņš U Talsu NSS/Krauzers Roberts Zande U Lekrings Markuss Januševskis U FK Ogres Vilki Armands Savins A Lielvārde/Fat Pipe Iļja Taratutins A Betsafe Oxdog Ulbroka Matīss Fogelis U Talsu NSS/Krauzers Armands Budreika A Talsu NSS/Krauzers Renāts Degins A Ķekava Aksels Imbovics V Kurši/Ekovalis Valters Kasjaņenko V Talsu NSS/Krauzers Valters Cīrulis U Lielvārde/Fat Pipe Endijs Kleistrovs U Ķekava

Millennium paaudze. Latvijas U-19 izlases (2000. gadā dzimušie un jaunāki) paplašinātais sastāvs. Otrajā rindā no kreisās: treneri Remārs Vikānis un Aigars Belasovs; spēlētāji ­— Mārtiņš Viesturs Rubenis, Klāvs Jansons, Arnijs Kuratņiks, Aksels Imbovics, Kristaps Laugalis, Dāvis Helmuts Zvejnieks, Roberts Zande, Jorens Malkavs, Endijs Kleistrovs, Stefans Roberts Dimza, Renāts Degins, treneris Ainārs Juškēvičs. Pirmajā rindā: Markuss Januševskis, Matīss Jorens Švēdenbergs, Matīss Fogelis, Valters Kasjaņenko, Emīls Krūmiņš, Armands Budreika, Kevins Šmits Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

Kristaps ZAĻKALNS 27


DZĪVESVEIDS

DaceA VEIP Apģērbu konstruktore, skrējēja, piedzīvojumu meklētāja Dzimusi

1979. gada 22. jūnijā Rīgā

Izglītība

Rīgas 25. vidusskola, Ziemeļrīgas mākslu un amatu skola, Rīgas Tehniskā universitāte, maģistra grāds apģērbu un tekstila tehnoloģijā

Darba pieredze apģērbu konstruktore zīmolam NOLO Lielākie sasniegumi sportā 2014. gadā — 1. v. sievietēm Laulasmaa ultra 211 km, 1. v. sievietēm 107 km skrējiensoļojumā Rīga— Valmiera 2015. gadā — 6. v. sievietēm Siguldas kalnu maratonā (70km) 2016. gadā — Latvijas čempione 100 km, 2. v. sievietēm 107 km skrējiensoļojumā Rīga— Valmiera, 2. v. Sievietēm Baltijas Baso pēdu ultramaratonā 2017. un 2018. gadā finišējusi 265 km skrējienā Transgrancanaria 360� Personīgie rekordi pusmaratonā — 1.41:20, maratonā — 3.36:51, 100 km — 10.24:54, 24 h — 170,76km Komanda VSK Noskrien Vāveres Ģimenes stāvoklis precējusies, ir dēls Vaļasprieki

28

Ultralapsas Pēc februārī jau otro reizi pieveiktā pašpietiekamības izaicinājuma Transgrancanaria 360�, kas nozīmē noskrietus un nosoļotus 265 kilometrus nemarķētā trasē apkārt visai Grankanārijas salai, pieveicot 13 250 augstummetrus, aicināta uz sarunu, Dace Veipa vēlas precizēt: “Tiešām viss būs atkal par skriešanu? Es nudien esmu sasodīti laba apģērbu konstruktore!” Vienojamies, ka mēģināsim tikt skaidrībā, kas bija pirmais — kleitas vai kedas, un kā abas nodarbes sadzīvo Daces, sauktas arī par Ultralapsu, ikdienā.

skatuves un gaismu dizains

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


DZĪVESVEIDS

kleitas un kedas Episks finišs basām kājām. 2019. gada 23. februārī pēc pieveiktiem 265 kilometriem Dace Veipa finišē Transgrancanaria 360 ultramaršrutā

B

ērnībā Dace bijusi klases mīkst­ miesis, tas, kuru pēdējo izsauc ko­ mandā tautas bumbā. Ir tādi bēr­ ni, kuri var visu, bet viņa nekad neko nav varējusi noskriet, vienmēr mocī­ jusies ar dūrējiem sānos un palikusi pēdējā. Kas gan var būt ļaunāks par 1500 m garu krosu! Tas Dacei šķi­ tis vēl ļaunāks par zobārsta apmeklē­ jumu, no kura viņa baidās vēl līdz šai baltai dienai. Agrīnā pusaudža vecumā sākusi nodarboties ar taekvondo, trenē­ jusies trīs gadus, līdz apnicis, un tad arī skriet palicis vieglāk. Tas gan ne­ nozīmē, ka šī pretīgā aktivitāte sākusi likties par kripatu patīkamāka.

Aizraujošā ķermeņa matemātika Brīvā laika bērnībā Dacei praktiski nav bijis — viņa labi mācījusies un ap­ Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

meklējusi mūzikas skolas vokālo nodaļu. Dziedāt ļoti paticis, bet klavierspēle gan nākusi caur asarām un ar lielu piespie­ šanos. Pēc pamatskolas beigšanas pilnīgi spontāni iestājusies Ziemeļrīgas mākslu un amatu skolā, kas neglābjami sabojā­ jusi Daces attiecības ar matemātiku un citām eksaktajām zinātnēm, bet pavēru­ si durvis uz lupatu pasauli. Zīmēšana, gleznošana, kompozīcija ir tik aizraujo­ šas, turklāt viņa aizvien vēl pieprotot visdažādāko veidu rokdarbus. Četrus gadus mācījusies modes dizainu, kamēr skola likvidēta. Tas bijis pamatīgs trieciens pašapziņai, jo vidējo izglītību galu galā nācies iegūt vakarskolā, kas likusies tāda kā neveiksminieku padarīšana. Lai no tā atgūtos, 19 gadu vecumā Dace ņē­ ma un apprecējās. Tad sākās citas akti­ vitātes, kas izglītošanos un karjeru nostū­

ma pavisam aizmugurējā plānā — bērns, ģimene, māja. Pagājuši vairāki gadi, līdz sapratusi, ka bez izglītības nu nekā. Gribējusi turpi­ nāt mācīties modes dizainu, bet nesapro­ tamas apstākļu sakritības dēļ aizgājusi uz RTU studēt apģērbu un tekstila tehnoloģi­ ju. Nācies no jauna iemīlēt matemātiku, bet tas ir sīkums, jo universitātē Dace atklā­ jusi, ka viņu interesē tieši apģērbu kons­ truēšana. Tā esot no tiesas aizraujoša lieta, esot labi jāpārzina cilvēka ķermeņa uzbūve, jāizprot, kā veidojas apģērba forma, un tad jau iespējams esot it viss. Četri gadi augst­ skolā likušies pietiekami, un bijusi vēlme beidzot sākt kaut ko arī darīt. “Ar bakalau­ riem es runāju kā ar parastām šuvējām,” šie pasniedzējas un konstruēšanas guru Skaidras Deksnes vārdi pamudinājuši Daci tomēr iegūt arī maģistra grādu.

29


DZĪVESVEIDS

Iedvesma un liekais svars Jau studiju gados Dace sapratusi, ka mazkustīgs dzīvesveids nav domāts viņai. Skriešana aizvien bija kaut kas neiespē­ jams — noskriet RTU pavasara krosu, kas ir ne vairāk un ne mazāk kā 500 m, bijušas tīrās mokas. Liekais svars sācis uzglūnēt jau no 25 gadu vecuma, tādēļ paralēli mācībām nodarbojusies ar aerobi­ ku un dejošanu. Diemžēl muguras trauma pielikusi punktu sevis uzturēšanai formā uz ve­ selu pusotru gadu. Nav īsti bijis laika par to domāt, jo Dace bija sākusi strā­ dāt jaunā darbavietā — tolaik vēl pilnīgi jaunajā, bet šobrīd jau diezgan populāra­ jā apģērbu zīmolā Nolo. Dace bijusi tik ļoti aizrāvusies ar jauno darba vidi, ka nemaz nav pamanījusi, kā piezagušies

bijis, sākusi pielikt kilometrāžu, vienkār­ ši skrējusi katru dienu un reizi nedēļā skrējusi mazliet vairāk. Dace labi atceras pirmo dienu, kad sadūšojusies paskriet ārā — bijis 1. aprīlis, trotuāri apledo­ juši, sniegs, sals, bet viņa neapmulsusi: apņemšanās ir apņemšanās — uzvilku­ si ziemas zābakus, slēpošanas kombine­ zonu un drosmīgi notipinājusi 6 kilomet­ rus. Līdz tam viņa bijusi pārliecināta, ka ārā skrien tikai tie, kuriem nepietiek naudiņas sporta klubam, bet pēc šī sa­ pratusi, ka uz melnās lentes viņai vairs nav ko darīt.

Pusmaratons

2013. gada maijā noskrējusi savu pir­ mo pusmaratonu Nordea maratona ietva­ ros, kā pašai tobrīd sķitis, galvu reibino­ šā ātrumā, 2 stundās un 15 minūtēs, un jutu­ sies kā varone. Licies, rotuāri apledojuši, sniegs, ja reiz noskrējusi, tad sals, bet viņa neapmulsusi — nu var mēģināt ātrāk. apņemšanās ir apņemšanās — Domāts — darīts, un uzvilkusi ziemas zābakus, jūnijā Ventspils pus­ slēpošanas kombinezonu maratonā rezultāts uz­ labots par 15 minū­ un drosmīgi notipinājusi 6 tēm. Licies, ka var kilometrus. Līdz tam viņa bijusi vēl ātrāk, tā nu katru pārliecināta, ka ārā skrien tikai mēnesi no tā rezultāta tie, kuriem nepietiek naudiņas kaut ko nodrupinājusi, sporta klubam, bet pēc šī un rudenī Ozolnieku sapratusi, ka uz melnās lentes pusmaratons ticis pie­ veikts ar 1.48:53. viņai vairs nav ko darīt Tādi mazi attālu­ mi, kas jāskrien uz āt­ 10 lieki kilogrami. Nav jau brīnums, rumu gan Dacei pie sirds vairs īpaši ne­ apģērbu konstruēšana, kaut bezgala ejot, tādēļ viņa tos praktiski neskrien. aizraujoša lieta, tomēr ir praktiski ne­ Izņēmums bija pērn pieveiktais Lattelecom kustīga sēdēšana un blenšana datora Rīgas pusmaratons, kuram gatavojusies ekrānā. Tā nu nācies saņemt sevi rokās ar mērķi noskaidrot, cik tad ātri var pa­ un sākt kaut ko darīt. Dace tikko bija skriet, ja ļoti cenšas. Rezultātā izrādījies, ka tas ir vien 1.41:20. Nu nav tā mocī­ izlasījusi slaveno Kristofera Makdugala grāmatu Dzimuši, lai skrietu, ko māsīca šanās priekš viņas. Tās vīnogas tak tāpat nesaprotamu iemeslu dēļ bija viņai uz­ ir skābas. Lai tie ātrie skrien! dāvinājusi uz Ziemassvētkiem. Jaungada laikā visi kaut ko apņemas, nu kāpēc Maratons ne — Dace apņēmusies sākt skriet ar Maratons esot tāda savāda distance. Dacei šķiet, ka tā ir pārāk īsa baudīša­ 2013. gada 1. janvāri. Aplauziens — 1. janvārī sporta klubi ir slēgti, bet jau 2. nai, bet pārāk gara ātrai skriešanai. Savu janvārī Dace kāpusi uz trenažiera lentes, pirmo oficiālo maratonu Dace noskrējusi lai noskrietu savus pirmos 8 kilometrus. pēc pirmās oficiālās ultra garās distan­ Pati bijusi šokā, ka kaut ko tādu vis­ ces. Un rezultāts bijis briesmīgs — lie­ pār spēj izdarīt. Turpinājusi to darīt re­ lāks par 4 stundām. gulāri un jau 3 mēnešos visi liekie kilo­ Ātrāko maratonu viņa noskrējusi grami pazuduši kā nebijuši. It kā mērķis 2015. gada decembrī Vāndri, Igaunijā — 3.36:51 un vairāk uz ātrumu šo distanci sasniegts, bet skriešana iepatikusies un nav veikusi. Viņai labāk patīk skriet sev bijis jāatrod kāds pamatots iemesls, lai patīkamā tempā, tādēļ bieži piesakās par turpinātu. maratona tempa turētāju — tie ir tie jo­ Kāds vīrs sporta klubā pajautājis, kam gatavojoties, varbūt vajagot pusma­ cīgie, kuri skrien ar baloniem, kā pati sa­ ratonu pamēģināt noskriet. Lai gan uz to ka. Tomēr rēķini ar maratonu vēl neesot nokārtoti, kādu dienu Dace to vēl plāno­ brīdi Daces garākā distance bijusi vien 13 kilometri, bet kāpēc gan ne? Plāna nav jot noskriet. Varbūt.

T

30

Ultras Pirmajā skriešanas gadā Dace noskrē­ jusi arī savu pirmo ultru (par ultra ga­ ru distanci pieņemts uzskatīt distanci, ku­ ra garāka par klasiskā maratona 42,195 km). Tas izdevies skrējienā Pēdējās nakts sapnis Igaunijā, 12 stundās noskrienot 90 kilometrus. Kopš tā laika Dace pieveikusi 28 ultras. Otrajā skriešanas gadā uzdroši­ nājusies noskriet Rīga—Valmiera 107 km un Laulasmaa ultra 211 km, abos finišējot kā ātrākā no sievietēm. Tas mulsinājis, jo pati labi apzinājusies, ka nav ne ātra, ne stipra, pat skriešanas apavu vēl neesot bijis — skrējusi ar vecām aerobikas ke­ dām. Tomēr tieši šie garie skrējieni izrā­ dījušies tie, kas uztur interesi par skrie­ šanu. Parādījusies vēlme izmēģināt aizvien ko jaunu un nepieredzētu — kalnu skrē­ jieni Kanārijās un Monblānā, 24 stundu asfalta skrējieni, 100 km skrējieni, 53 km ultra basām kājām no Mazirbes uz Roju, ceļš no Rīgas uz Valmieru mērots vēl di­ vas reizes, ar labāko rezultātu 2016. ga­ dā — 11.12:24,0.

Treniņi un motivācija Daci dzen tikai piedzīvojums, ne re­ zultāts. Viņu praktiski vispār neinteresē sacensība kā tāda. Tas tāpēc, ka viņa se­ vi neuzskata par ātru. Dacei nepatīk se­ vi mocīt un izdzīt, lai ko arī lasītājs ne­ padomātu, lasot par viņas piedzīvojumiem Grankanārijā, kas publicēti VSK Noskrien lapā un viņas blogā. Dacei ir treneris, bet ne tāpēc, lai sa­ sniegtu kādu rezultātu, bet gan lai bū­ tu kaut kādā formā un lai, piedzīvojumos ejot, sev galīgi nesadarītu pāri. Vidēji vi­ ņa treniņos noskrien vien 60—70 km nedēļā un regulāri vingro. Ja padomā ir kādas lielas sacensības, kas viņai ir sva­ rīgas, piemēram, šī gada Kanārijas, tad tādām gatavojas mērķtiecīgi. Ja tas ir kaut kas, kur piedalās tīri ķeksīša pēc, tad tas vienkārši iekrīt treniņplānā. Tā nopietni viņa gatavojoties uz di­ viem trim pasākumiem gadā. Treniņ­ maršruti brīvdienās ved uz Siguldas pau­ guriem vai pa Baltezeru, bet darba dienās skrienot rajonā ap darbu, lai nebūtu jāsēž sastrēgumos pa ceļam uz mājām. Agrāk skrējusi līdz mājām, bet tagad treneris darba dienās neliekot veikt tik daudz ki­ lometrus. Gan jau viņš zina labāk.

Rogainingi Dace esot bijusi no tiem, kuri var ap­ maldīties pat trīs priedēs. “Topogrāfiskā kļū­­ da,” smejoties teicis vīrs. Reiz Teikas kop­ treniņā, skrienot pa Biķernieku mežu, tā dalībnieks Edgars pajautājis, vai Dace ne­ vēlas ar viņu startēt Lapsu rogai­ ningā 12 stundu distancē, esot interesanti. To iz­ dzirdējusi aiz muguras skrienošā Inga Kā­

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


DZĪVESVEIDS

piņa un ar sajūsmu piekritusi, pirms vēl Dace bija paguvusi atvērt muti, jo esot taču tik grūti atrast komandas biedrus. Tā trijatā piedalījušies tajā Lapsu ro­ gainingā. Dace gan toreiz tikai skrējusi komandas biedriem pakaļ, klausoties vi­ ņu strīdos par virzieniem, neko no tā ne­ sa­ protot, bet viņai viss šķitis ārkārtīgi interesanti. Kopš tā laika Dace un Inga ir bieži kāpušas uz rogaininga sacensību pjedestāliem, nomainot komandas nosau­ kumu no Kur ir ziemeļi uz Sciurus vulgaris un visbeidzot uz Kažokzvēri. Un trijās prie­­ dēs viņa vairs nekad neapmaldīsies. Izrādās, ka orientēties var iemācīties, nav tā, ka obligāti jāpiedzimst ar kompasu ro­ kā. Patiesībā rogainingi viņai liekas pat aizraujošāki par pliku skriešanu — tur taču ir tik daudz kā interesanta — plā­ nošana, apvidus, lieliski skati un, pro­ tams, piedzīvojumi.

Komanda un atbalsts

M

Daces vecāki ar sportu esot uz jūs, to­ mēr sākumā, kamēr distances bijušas pieklājīgas, vienmēr braukuši līdzi uz sa­ censībām. Ar tām garajām distancēm sā­ kumā gājis visādi, esot mēģinājuši atrunāt un vest pie prāta, bet, kad tas nav izde­ vies, samierinājušies un kļuvuši par kais­ līgiem atbalstītājiem, virtuāli sekojot līdzi visām sacensībām, kurās Dace piedalās. Vīrs nesaprotot Daces vēlmi skriet visā­ dus mazos skrējienus, bet Kanārijās vai pasaules čempionātos, tur gan esot pir­ mais atbalstītājs, fans un līdzi braucējs. Viņš jau tā tieši sejā neko nesakot, bet Dace zinot, ka aiz muguras, saviem drau­ giem un kolēģiem viņš ļoti lepojoties ar savas sievas dīvaino hobiju un izdarībām. Tieši mamma savulaik Dacei ieteiku­ si reģistrēties noskrien.lv, bet pēc tam lai­ kam gan nedaudz nožēlojusi, redzot, par ko tas viss izvērties... Pamanījusi, ka notiek koptreniņi, Dace izvēlējusies aiz­ iet uz Teikas koptreniņu, kur iepazinu­

aratons esot tāda savāda distance. Dacei šķiet, ka tā ir pārāk īsa baudīšanai, bet pārāk gara ātrai skriešanai

Ar Kanārijās traumētu celi. Dace Veipa 2019. gada 30. martā Stirnu buka Lūša distancē Carnikavā Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

sies ar interesantiem, jaukiem cilvēkiem. Fascinējis, ka var tā vienkārši komunicēt ar tik dažādiem cilvēkiem, arī tādiem, ar kuriem dzīvē citādi varbūt nekad nebūtu iespējas parunāties vai pat tikties, piemē­ ram, ar armijnieku, operas mākslinieku, zinātnieci. Tas licies tik interesanti, ka, uzvelkot sporta tērpu, visi pēkšņi kļūst līdzīgi. Sporta tērpam piemīt vēl kāda su­ perspēja — to uzvelkot, cilvēks pēkšņi esot spējīgs iziet ārā paskriet jebkuros laikapstākļos.

31


DZĪVESVEIDS

Dace sevi nekad nav uzskatījusi par komandas cilvēku, tāpēc, kad noskrien.lv portālā pamanījusi aicinājumu pievieno­ ties meiteņu skriešanas komandai VSK Noskrien Vāveres, sākumā tikai pasmīkņā­ jusi. Tomēr gadu vēlāk, kad visas skrieno­ šās Vāveres bija iepazinusi un Inga, kura arī bija viena no viņām, piedāvājusi pie­ vienoties, atbildējusi apstiprinoši. Pati gan nebūtu uzprasījusies. Tā izrādījusies neticami forša komanda. Pamatā komanda piedalās taku skriešanas seriāla Stirnu Buks komandu kausa sacen­ sībā, bet Vāveres ir daudz vairāk par skrie­ šanas komandu. Viņas ir draudzenes. Kopā pasākts tik daudz kas — ne tikai skrieša­ na un koptreniņi, bet arī kopīga koncertu, operu, kino un muzeju apmeklēšana, kāzu jubilejas, jaungada svinības, Līgo. Vairākus gadus pat organizējušas Skrējēju balles un... viss nav uzskaitāms. Nevar nepiemi­ nēt arī draudzīgo puišu komandu Rieksti, kuru atbalstīšana sacensībās Vāverēm ir tik­ pat svarīga kā pašu rezultāti.

Kanārijas

Pēc 119 kilometriem. Dace Veipa finišē 2015. gada Monblāna TDS distancē

šo distanci pieveikt vienai pašai. Tādēļ šo­ gad uzdrošinājusies piedalīties šajās sacen­ sībās vēl vienu reizi. Izrādījies, ka abiem variantiem ir gan plusi, gan mīnusi. Ja ejat divatā, jums lielā­ koties nebūs vienlaicīga plīsiena, tas, kurš dzīvāks un pie samaņas, pieturēs un pa­ vilks to otru, vēlāk jūs būsiet mainītās lo­ mās. Divas galvas gudrākas par vienu — šeit arī strādā ļoti labi, īpaši, kad iestājusies topogrāfiskā apokalip­ aci dzen tikai piedzīvojums, ne se un ne tikai naviga­ rezultāts. Viņu praktiski vispār tors rāda pilnīgas blē­ neinteresē sacensība kā tāda. ņas, bet tu pats vairs Tas tāpēc, ka viņa sevi neuzskata nezini ne kā tevi sauc, par ātru. Dacei nepatīk sevi ne cik tev gadu. Tomēr mocīt un izdzīt, lai ko arī lasītājs mīnuss ir tas, ka no tā otra cilvēka nav iespē­ nepadomātu, lasot par viņas jams aizmukt. piedzīvojumiem Grankanārijā “Man apnīk cilvēki. Iedomājies, 89 stundas grancanaria distanci — 360� (par šo piedzī­ nonstopa komunikācija ar kādu! Es nevienu vojumu žurnāls Sports rakstīja 2017. gada tik ilgi nespēju izturēt”, saka Dace. Tādēļ, aprīļa numurā). Tas bija milzīgs izaicinā­ lai cik lieliska arī būtu viņas pāriniece, va­ jums, un neviena no viņām nav zinājusi, riantā, kad skrējusi viena, Dace novērtēju­ vai ir uz ko tādu spējīgas. Bijusi intere­ si iespēju pamainīt skriešanas kompanjonus santa un veiksmīga sadarbība divatā, to­ un laiku pa laikam paņemt kādu 12 stun­ mēr Dace ļoti vēlējusies pamēģināt, kā ir du vientulības pauzi. Lai nu kā arī būtu, šī

D 32

Foto: Ojārs Millers

Tā Dacei ir īpaši mīļa vieta. Tur 2014. gadā pieveikts pirmais maratons, gadu vē­ lāk pirmā kalnu ultra Transgrancanaria 125 km ar 7500 augstuma metriem. Tad vēl Dacei nebija īpašas pieredzes taku skrējienos, kalnus viņa bija redzējusi tikai vienu reizi — slēpojot Francijā. Pa takām bija noskrietas vien 35 km un 53 km dis­ tances Siguldas kalnu maratonā, kā arī Cēsu ekotraila 80 kilometri. Necik nopiet­ ni kalnu izaicinājumam trenējusies, kā arī kalnos kāpusi nebija, bet kontrollaikā iz­ devies iekļauties. 2018. gadā Dace šo dis­ tanci pieveikusi vēlreiz, jo ļoti gribējies uz­ zināt, vai pa šiem gadiem sportiskā forma ir uzlabojusies. Sev par prieku finišējusi piecas stundas ātrāk nekā pirmajā gadā. 2017. gadā Dace kopā ar Laumu Čer­ ņav­ sku pieteicās uz pilnīgi jaunu Trans­

Ultralapsa tik un tā. Dace Veipa — līdzjutēja šāgada Stirnu buka Tērvetes tūrē

gada rezultāts ir par 11 stundām labāks, taču cena arī nav bijusi maza. Episki ap­ ziņas traucējumi pēdējā dienā, spāniski ru­ nājoša soma, pazaudētas kedas un ceļgala trauma, no kuras sekām Dace vēl nav pa­ spējusi atveseļoties.

Vaļasprieki Dace sevi raksturo kā impulsīvu cilvē­ ku, ja kaut ko ieņem galvā, tad vajag tūlīt un tagad un vajag, lai visu laiku ir inte­ resanti, jo dzīvojam vienreiz. Savā laikā ir gan dejojusi, gan dziedājusi, gan tēlojusi, veidojusi tērpus mazām ludziņām un aizrā­ vusies ar kāzu dekorēšanu. Šobrīd vairāk interesē gaismu un skatuves dizains, bet

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


DZĪVESVEIDS

Daces Veipas stils. Pašas modelētās skrienambiksēs

vēl īstenojusi — sadarbībā ar Mintprint tapušas ziemas skriešanas bikses, kuras ir funkcionālas, ērtas, glītas un pasargā bulkas no no­ salšanas pat visaukstākajā ziemas dienā. Ja ar skriešanu, rogai­ ningiem un autosacīkstēm nepietiek, tad vēl paliek pārgājieni, tajos labprāt do­ das kopā ar spor­ tiskajām darba kolēģēm. Visbeidzot Dacei patīk aprakstīt savus piedzīvoju­ mus, to darot, viņai rodas iespēja tos izdzīvot no jau­ na, tādēļ par katru garā­ ku un nozīmīgāku skrējie­ nu top apraksts, kas parasti tiek publicēts skrējēju portā­ lā noskrien.lv. Rakstot Dace ir spējīga atcerēties vissmal­ kākās nianses, līdz smaržai un skaņai, un sajūtai. Tas esot, kā attīt filmu, kaut vai tā dēļ vien esot vērts skriet.

Nākotnes plāni

Vāveres un Rieksti. Abas VSK Noskrien komandas. Vāveres Daces dizainētās kleitās

2017. gadā Belfastā. Latvijas komanda pirms pasaules čempionāta 24 stundu skriešanā atklāšanas parādes: Lauma Čerņavska (no kreisās), Sigita Vāce, Dace Veipa, Inita Nereta, Antra Lukševica un Aija Linē

bez skriešanas un rogaininga aktuāla ir kļuvusi arī dalība bezceļu auto sacīkstēs, kuru nosaukumu tā īsti nemaz nezinot. Tas gan pamatā ir viņas vīra jaunais va­ ļasprieks, kurš sacensībās uzņēmies pilota lomu, kamēr Dacei un dēlam Rihardam uz maiņām tiek tas prieks būt sauktiem par stūrmaņiem. Realitātē tas nozīmējot briša­ nu pa purviem un čūkšļiem cerībā kaut kur aizāķēt vinču, lai neglābjami iestigu­ šais auto varētu tikt izvilkts ārā. Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

Tā kā apģērbs ir liela daļa no Daces dzīves, tad arī skriešanā sākumā gribējies iesaistīt kaut ko no lupatu pasaules un vi­ ņu itin bieži sacensībās varēja redzēt pa­ šas darinātajās skrienamkleitās. Sākumā likās, uz katrām sacensībām jātop pa jau­ nai skrienamkleitai, tomēr sacensību bi­ jis pārāk daudz un iecere apnikusi. Šobrīd Dace iesaistās vien komandas atpūtas un brīvā laika tērpu plānošanā, palīdzot ar idejām. Vienu projektu priekš sevis tomēr

Skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera Dace šogad nepiedalīsies. Cer, ka būs saārstēju­ si Kanārijās iegūtās traumas līdz pasaules čempionātam 24 stundu skriešanā, kas šo­ gad notiks oktobra beigās Albī, Francijā. Tur jau reiz piedalījusies, pieveicot 170 ki­ lometru, kas pašai šķiet visai nožēlojams rezultāts. Nu griboties sasniegt maģiskos 200 km. Skrējiens pa apmēram kilometru garu apli 24 stundu garumā gan esot bez jebkādiem piedzīvojumiem, tādēļ pati nesa­ prot, kāpēc šāds sacensību formāts viņai liekas saistošs, bet kaut kas tajā laikam ir. Cilvēki, vientulība, cerības, izmisums, sā­ pes, eiforija, īsāk sakot laikam jau tomēr piedzīvojums. Vēl Dacei gribētos šajā sezonā izskriet kādu vietējo kalnu skrējienu. Varbūt Cēsu eko trailu vai Sigudas kalnu maratonu, jo iespējams, ka drusku pietrūkst punktu da­ lībai Monblāna UTMB (Ultra-Trail du MontBlanc 171 km, 10 040 augstummetri) dis­ tancei, kurā dalība garantēta, jo jau divus gadus pagalam neveicies loterijā. Arī Stirnu buka seriālā skries, kolīdz būs uz kājām, jo jāpalīdz savai koman­ dai. Bet, kamēr nevar skriet, var atbal­ stīt citus skrējējus — tā aprīļa nogalē Tērvetes Stirnu bukā Dace bija ļoti pama­ nāma Lapsas kostīmā, atbalstot skrējējus smagajā Sprinta posmā un ci­ tās trases vietās. ©

Santa ROZE 33


AKTUĀLI

Regbija gada vilinājumi Ar Latvijas izlases uzvaru un pacelšanos vienu līmeni augstāk Eiropas čempionātā sākusies mūsu regbija sezona. Savukārt vasarā Latvijas regbija 7 izlases cīnīsies par iespēju piedalīties olimpiskajos kvalifikācijas turnīros. Pirmie mači jau aizvadīti arī valsts meistarsacīkstēs klasiskajā regbijā, kur šosezon atkal gaidāma divu mūsu vadošo klubu — Miesnieku un Livonias — sīksta cīņa par vietējiem tituliem.

J

aunajā Baldones stadionā, ar 38:3 pieveicot Dānijas regbistus, Latvijas regbija izlase vēl pirms pēdējās spēles Norvēģijā izcīnīja pirmo vietu Eiropas čempionāta otrās konferences Ziemeļu grupā, pēc gada pārtraukuma atgriežoties Eiropas pirmajā konferencē. Atgādināšu, ka Latvijas izlase jau agrāk spēlēja pirmajā konferencē, taču pagājušajā pavasarī palika pēdējā vietā Ziemeļu grupā, noslīdot klasi zemāk. Pirmo konferenci var saukt par Eiropas regbija ceturto līmeni — Eiropas regbi­ ja grandi spēlē Sešu nāciju turnīrā, kur ir nemainīgs dalībnieku sastāvs (Anglija, Skotija, Velsa, Īrija, Francija un Itālija), nākamās sešas labākās izlases sacenšas Rugby Europe Championship, vēl pusducis vienību startē Rugby Europe Trophy, un tad ir Conference 1 ar 10 komandām, kas arī sadalītas divās reģionālajās grupās. Otrajā konferencē Latvijas izlase jau pagājušajā rudenī uzvarēja Somiju (24:7) un Austriju (26:20), bet mačā ar Dāniju pie izlases stūres debitēja jauns treneris — Latvijas izlasi gan klasiskajā regbijā, gan regbijā 7 šogad trenēs angļu speciālists Gerijs Vokers, ar kuru līgums noslēgts uz vienu gadu, bet ar iespēju to pagarināt. Līdz šim Vokers trenējis Anglijas zemāko līgu klubus. Interesanti, ka lielajā regbijā Vokers ir kļuvis ti­ kai par ceturto Latvijas izlases treneri vēsturē — iepriekš sešus gadus komandu trenēja Krievijas speciālists Sergejs Lisko, bet vēl pirms tam Latvijas izlasi vadījuši vietējie treneri Vladimirs Ņikonovs un Uldis Bautris. Savukārt Latvijas regbi­

34

ja 7 izlasi pērn trenēja cits anglis Dens Skarboro. Spēle ar Dāniju bija gluži kā kausa fināls, jo arī zaudējuma gadījumā pēdējai spēlei ar Norvēģiju nebūtu nozīmes, ti­ kai uz augšu tiktu dāņi. Tomēr mūsu komandas pārākums neradīja šaubas — jau pirmajās astoņās minūtēs latvieši vei­ ca divus piezemējumus, izvirzoties vadībā ar 12:0, pēc pirmā puslaika laukuma saimnieku pārsvars bija 19:3, bet otrajā puslaikā jau Latvijas izlases pārsvars kļuva nospiedošs — 38:3. Par mača galveno varoni kļuva 46 gadus vecais veterāns Guntis Cirša, kurš, svinot savu 50. spēli izlasē un 20 gadus kopš debi­ jas, izcēlās ar trim piezemējumiem. Vēl pa reizei bumbu pretinieku ieskaites zonā ienesa Ivo Kapiņš, Elmārs Šefanovskis un Roberts Miksons, bet Roberts Džo Davidsons četras reizes raidīja mērķī realizācijas sitienu. Starp citu, Latvijas izlases rindās laukumā devās trīs brāļi Davidsoni no Anglijas (arī Tomass un Viljamss), kā arī vēl viens cits anglis ar latviešu saknēm Endrū Šteinbergs. Kopumā Latvijas izlases sastāvā vēl bi­ ja astoņi RK Livonia pārstāvji (Kapiņš, Miksons, Ainārs Bērziņš, Janeks Taškāns, Vigo Valdavs, Kaspars Briedis, Dāvids Bērtiņš, Niks Voitečko), pieci miesnieki (Cirša, Šefanovskis, Māris Robežnieks, Emīls Balodis, Edgars Cīrulis), trīs RK Eži spēlētāji (Ingus Aivars, Māris Streikišs, Ruslans Kotļevs), divi RK Jūrmala dalībnieki (Andrejs Borisovs, Artūrs Perihs) un viens RK Fēniksa pārstāvis (Dāvis Bajārs).

Jāpiebilst, ka sezonas atklāšanas izlases spēlē ar klusuma brīdi tika pieminēts viens no pagājušā gada Latvijas izlases pamata spēlētājiem Dāvis Pērkons, kurš pērn pirms Ziemassvētkiem mīklaini pazuda, bet šogad martā tika atrasts miris.

Olimpiskā pieskaņa Starp citu, Latvijas regbistiem un arī regbistēm ir iespēja pacīnīties par vietu Tokijas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā. Kā zināms, olimpiādē sacenšas mazajā jeb regbijā 7, un 2016. gadā Riodežaneiro viens no vecākajiem sporta veidiem atgriezās olimpiskajā programmā pēc 92 gadu prombūtnes. Latvijas vīriešu regbija 7 izlase spēlē pēc spēka otrajā Eiropas čempionāta līmenī Trophy divīzijā, kur sacenšas 12 komandas (labākais du­ cis izlašu startē Grand Prix turnīrā). Pērn mūsu komanda sagādāja patīkamu pārsteigumu, vienā no diviem posmiem ieņemot trešo vietu un pirmo reizi šajā līmenī tiekot godalgotā pozīcijā (divu pos­ mu kopvērtējumā gan bija septītā vie­ ta). Šogad pirmais Trophy turnīra posms risināsies 15.—16. jūnijā Horvātijas galvaspilsētā Zagrebā, kur mūsu pirmie pretinieki apakšgrupā būs Bosnijas un Hercegovinas, Zviedrijas un Luksemburgas

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


AKTUĀLI

EIROPAS 2. KONFERENCES ZIEMEĻU GRUPA

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Latvija Dānija Somija Norvēģija Austrija

Foto: Lietuvos regbis

Pretendenti. Pēdējos gados Latvijas regbija trofejas tradicionāli sadala miesnieki un livonieši

Cerība. Šogad Eiropas čempionātā regbijā 7 tiks izspēlētas arī ceļazīmes uz olimpisko atlasi. Attēlā: Latvijas septītnieka kapteinis Ainārs Bērziņš (ceturtais no kreisās) kopā ar citu valstu kapteiņiem pērn Lietuvā Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

3 3 0 0 88:30 14 4 2 0 2 100:77 11 3 2 0 1 61:71 8 2 1 0 1 19:48 4 4 0 0 4 62:104 3

regbisti, bet vēl pēc nedēļas otrais posms notiks Bosnijā un Hercegovinā. Olimpiskajai atlasei kvalificēsies divas labākās komandas. Latvijas sieviešu izlase pērn izkrita no Trophy divīzijas uz Conference jeb trešo līmeni. Šogad mūsu dāmu izlasi vadīs pieredzējušais treneris Uldis Bautris. Conference sieviešu turnīrā būs tikai viens posms, kas, tāpat kā vīriešiem, risināsies jūnijā vidū Zagrebā. Mūsu meiteņu preti­ nieces apakšgrupā būs Dānijas, Slovākijas un Lietuvas regbistes. Arī sieviešu divām labākajām turnīra komandām būs iespēja vēlāk piedalīties olimpiskajā kvalifikācijā. Jāpiebilst, ka pasaules regbijā šis ir īpašs gads, jo rudenī (no 20. septembra līdz 2. novembrim) Japānā notiks devītā Pasaules kausa izcīņa, kas risinās tikai reizi četros gados.

Vietējās cīņas Savukārt Latvijas čempionātā šogad, tāpat kā pērn, piedalās piecas komandas — Miesnieki/Ķekava, Garkalne/Livonia, RK Jūr­ mala, LMT/Eži un RK Fēnikss. Iepriekšējos septiņus gadus Latvijas čempionu godā bijuši tikai abi mūsu vadošie klubi — pērn otro gadu pēc kārtas uzvarēja Miesnieki, ku­ riem tas bija jau 12. valsts meistaru tituls, bet livonieši ir triumfējuši trīs reizes. Abi čempionāta favorīti savus savstarpējos ma­ čus aizvadīs turnīra beigās — 24. au­gustā un 21. septembrī. Atšķirībā no pagājušās sezonas šogad sezonas kulminācijā nebūs atsevišķas finālspēles, bet komandas aiz­ vadīs vien divu riņķu sacensības. Toties tagad katrai spēlei būs lielāka nozīme, jo katrs zaudētais punkts var izrādīties lik­ tenīgs — agrāk tomēr regulārajā čempionātā favorīti varēja atļauties kādā mačā nespēlēt uz pilnu klapi, jo tāpat beigās viss izšķīrās vienā finālmačā. Savukārt Latvijas kausa izcīņa notiks jau pēc čempionāta beigām oktobrī, tam kvalificēsies labākās četras čempionāta komandas. Abi labākie Latvijas regbija klubi — Miesnieki un Livonia — šogad spēlēs arī Top līgā, kur piedalās vēl četras Lietuvas komandas. Miesnieki šajās sacensībās jau spēlē regulāri, pērn paliekot piektajā vietā, savukārt livoniešiem šī būs debija turnīrā. ©

Kristiāns GIRVIČS 35


ANALĪZE

Krustcelēs. Pie finālturnīra durvīm Otro reizi kopš 2016. gada jūnija Latvijas vīriešu handbola izlase ir pie finālturnīra durvīm. Pirms trim gadiem mums Valmierā pietrūka apmēram 40 sekunžu, lai noturētu triju vārtu pārsvaru izšķirošajā spēlē ar Baltkrieviju un tiktu uz 2017. gada pasaules čempionāta finālturnīru, bet tagad mums 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā atlikušajās divās spēlēs ar Slovēniju un Nīderlandi ir vajadzīgs viens punkts, lai bez papildu aprēķiniem iekļūtu finālturnīrā. Roka jau ir uz durvju kliņķa, un atliek tikai pašiem durvis atvērt.

2020. gada Eiropas čempionāta kva­ lifikācijas turnīrā divas spēļu kārtas pirms finiša Latvijas izlase ar 6 punk­ tiem savā grupā ieņem otro vietu aiz Slovēnijas, kurai ir 8 punkti un kura jau nodrošinājusi sev vietu finālturnīrā. Nīderlandei ir 2 punkti, bet Igaunijai punktu nav un nav vairs arī pat teorē­ tisku izredžu tikt finālturnīrā. Latvijas izlases situācija izskatās ļoti cerīga, ta­ ču tā vēl ir jāpārvērš realitātē.

Realitāte, kas gaida Mums nākamā spēle ir 12. jūni­ jā Valmierā ar slovēņiem, bet pēdējais mačs — 16. jūnijā viesos ar holan­ ­ diešiem. Tulpju zemes dēli pirms mū­ su izlases uzņemšanas spēlēs viesos ar Igauniju. Varam, protams, cerēt uz sa­ vu ziemeļu kaimiņu palīdzību, taču dro­ šāk ir paļauties pašiem uz sevi. Vai no 2017. gada pasaules čem­ pionāta bronzas medaļu ieguvējiem — slovēņiem — ir iespējams paņemt kaut

36

punktu, nospēlējot ar viņiem neizšķir­ ti? Neiespējami nav viņus arī uzvarēt, un tas šoreiz pat nav izskaidrojams ar to, ka slovēņi jau iekļuvuši finālturnīrā. Mēs cienīgi spēlējām ar viņiem pirmajā riņķī viesos (21:27, turklāt slovēņi ti­ kai pašās spēles beigās varēja būt dro­ ši par uzvaru), kas noteikti dos tik ļo­ ti nepieciešamo papildu pārliecību pirms mača savā laukumā. Galvenais, lai ie­ rindā būtu visi labākie Latvijas izlases spēlētāji. Slovēņi nebrauks uz Latviju kaut ko dāvināt, taču, ja viņi spēlēs tā, kā aprīlī to darīja viesos ar Nīderlandi (27:26), tad Valmierā viņi neuzvarēs... Nav iespējams pateikt, kā rīkosies Slovēnijas izlases galvenais treneris, sa­ vulaik slavenais Dienvidslāvijas izlases spēlētājs, 1988. gada labākais handbolists pasaulē Veselins Vujovičs, taču Slovēnijas izlase arī bez dažiem saviem līderiem būs spēcīga (kvalifikācijas turnīrā, pie­ mēram, nepiedalās viens no labākajiem saspēles vadītājiem Vācijas 1. bundeslī­

gā Marko Bezjaks no SC Magdeburg, ta­ ču tas būtiski neietekmē slovēņu snie­ gumu). Vispirms spēcīgiem fiziski un mentāli (tas šoreiz ir pat svarīgāk!) jā­ būt mums pašiem. Atlikt visu uz pēdējo maču Nīderlandē ir riskanti — ja pirms pēdējā mača mums un holandiešiem būs vienāds punktu skaits, tad nedrīkstēsim zaudēt ar vairāk kā četru vārtu starpību. Protams, vēl var cerēt tikt kā vienai no četrām labākajām trešo vietu ieguvējām, taču drošākais variants ir visu atrisināt jau pirms došanās uz Nīderlandi.

Šī līderu paaudze un nākamā Latvijas vīriešu handbola izlase ne­ kad vēl nav piedalījusies ne Eiropas, ne pasaules čempionāta finālturnī­ ros, un iekļūšana starp 24 labākajām Eiropas izlasēm būtu vēsturisks panā­ kums. Panākums, kas vainagotu vienas handbola paaudzes un tās treneru dar­ bu, kā arī varētu būtiski ietekmēt jau­ nās paaudzes karjeru. Pēc sāpīgās uz­

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


ANALĪZE

S

Arvien tuvāk. Deviņpadsmitgadīgais Uvis Strazdiņš (6. numurs) soli pa solim iekaro vietu izlases pamatsastāvā Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

Foto: Aivars Kārkls

lovēņi nebrauks uz Latviju kaut ko dāvināt, taču, ja viņi spēlēs tā, kā aprīlī to darīja viesos ar Nīderlandi (27:26), tad Valmierā viņi neuzvarēs...

varas 2016. gada jūnijā pār Baltkrieviju (26:24 deva neizšķirtu divu spēļu sum­ mā, taču baltkrievi guva vairāk vārtu viesos) jau dzirdēja runas, ka “šai līde­ ru paaudzei tā bija pēdējā iespēja tikt finālturnīrā”. Tā nenotika. Šī līderu paaudze sanāca kopā uz vēl vienu mēģinājumu, kas šoreiz gan vai­ rākiem tās pārstāvjiem varētu būt arī pēdējais — ne tikai izlases triju pie­ redzējušāko spēlētāju Evara Klešnika, Ģirta Lilienfelda un Aivja Jurdža, bet arī Ingara Dudes, Jāņa Pavloviča un Māra Veršakova karjera jau tuvojas beigām. Trim pēdējiem gan vēl vajadzētu spē­ lēt, kā arī spēlēt un spēlēt vēl vajadzētu tiem, kas ietilpst vecuma grupā ap trīs­ desmit (Dainis Krištopāns, Oskars Arājs, Austris Tuminskis, Egils Politers, Edgars Kukša u. c.), kā arī vēl nedaudz jaunāka­ jiem Artūram Kuģim, Rihardam Lejam un vēl dažiem, taču skaidrs, ka pēc šā kva­ lifikācijas turnīra — lai kā tas arī beig­ sies — izlasē notiks pārmaiņas.

37


ANALĪZE

Ienāk jaunais vilnis, un iekļūšana vai Pirmajā sezonā, nomainoties kārtējai spē­ neiekļūšana finālturnīrā var būtiski ietekmēt lētāju paaudzei, jaunajiem klājas grūti, bet vairāku jauno un talantīgo spēlētāju turp­ jau otrajā un trešajā sezonā juniori at­ māko ceļu, kas vistiešākajā veidā saistīts ņem punktus pat līderiem, un šosezon, ar izlases sniegumu. Proti, jo vairāk spē­ piemēram, viņi iekļuva pamatturnīra pir­ lētāju labos (lasi — profesionālos) ārzemju majā četriniekā. Krājot pieredzi Murjāņu klubos mums būs, jo spēcīgāka būs izlase. sporta ģimnāzijas komandā, jaunie arvien lielākā skaitā iekaro vietu arī savu klubu Tāda ir handbola realitāte Latvijā. Savukārt sastāvos un viņu pienesums kļūst arvien izaugt tik tālu, lai izrautos no šīs realitā­ ievērojamāks. tes, ir iespējams arī pašu virslīgā. Arī starp pašreizējiem handbolistiem vecumā no 18 līdz 23 ga­ ils Kreicbergs nepilnu 16 diem ir virkne potenciālo gadu vecumā debitēja virslīgā izlases līderu, ir talantīgi Dobeles Tenax sastāvā un puiši starp vēl jaunākiem savos sešpadsmit gados jau spēlētājiem, un viņi jau ar­ vien drošāk apliecina sevi spēlēja finālā, šobrīd Nilam virslīgā, piemēram, 8. vie­ ir tikai 22 gadi un viņš sācis tā starp vārtu guvējiem ir jaunu ceļu savā karjerā tikai sešpadsmitgadīgais lu­ dzānietis Endijs Kušners, Junioru izlase virslīgas čempionātā ti­ taču pilnīgi skaidrs, ka būs nepieciešams laiks izlases jaunā modeļa veidošanai ap ka iekļauta 2013./2014. gada čempionā­ palikušajiem līderiem ar Krištopānu priekš­ tā, no tiem spēlētājiem mums jau ir iz­ galā (nav izslēgts, ka izlasē karjeru turpi­ audzis viens no izlases līderiem — Nils nās arī kāds no pieredzējušākajiem, taču Kreicbergs. Viņš nepilnu 16 gadu vecu­ tas nemaina lietas būtību). Daudz vieglāk mā debitēja virslīgā Dobeles Tenax sastā­ veidot jauno izlases modeli, ja lielākā daļa vā un savos sešpadsmit gados jau spēlēja jauno spēlētāju ir spēcīgu līgu profesionālos finālā, šobrīd Nilam ir tikai 22 gadi (23. maijā būs 23) un viņš sācis jaunu ceļu klubos, un piedalīšanās Eiropas čempionāta finālturnīrā noteikti pievērsīs jaunajiem vēl savā karjerā, iekļaujoties Somijas čempio­ lielāku uzmanību. na Riihimaen Cocks sastāvā (ar savu jauno komandu jau kļuvis par Baltijas handbo­ Lai nestāvētu maliņā la līgas čempionu). Jācer, ka beidzot at­ Pilnībā attaisnojusies junioru izlases kal atradīs savu īsto komandu un atgūs pārliecību cits šīs paaudzes spēlētājs — iekļaušana Latvijas virslīgas čempionātā.

Foto: Aivars Kārkls

Foto: Aivars Kārkls

N

Eiropas augstumā. Daiņa Krištopāna (no kreisās) un Evara Klešnika bloks ir Eiropas augstumā

38

Islandietis Kurzemnieks. Kļuvis par leģionāru Islandē, Emīls Kurzemnieks (vidū) cer arvien vairāk palīdzēt Latvijas valstsvienībai

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


Foto: Aivars Kārkls

Viens no līderiem. Nils Kreicbergs (17. numurs) 23 gadu vecumā jau kļuvis par vienu no izlases līderiem

Foto: Aivars Kārkls

ANALĪZE

Toms Lielais (abi ar Kreicbergu bija starp Tenax līderiem). Izlasē ienāk arī 1998., 1999. un 2000. gadā dzimušie spēlētā­ ji — Emīls Kurzemnieks, Guntis Piļpuks, Uvis Strazdiņš, Ņikita Pančenko un Artūrs Meikšāns, kuri jau bija izlasē pē­ dējās divās spēlēs ar Igauniju. Pie izlases durvīm ir arī Antons Šuleiko, Normunds Seņkāns, jaunie vārtsargi Elvijs Kušners, Uldis Jansons un Rolands Ļebedevs, re­ dzeslokā ir vēl vairāki puiši. Kurzemnieks aizvada pirmo sezonu ārzemēs — Islandes handbola virslīgā Afturelding rindās. Pagaidām viņa spēles laiks nav liels, taču nākamsezon tas jā­ palielina, jo cits kreisā insaida pozīcijas spēlētājs, pašreizējais komandas pirmais numurs tajā — Elvars Asgeirsons, vasa­ rā dosies uz Štutgartes komandu Vācijas 1. bundeslīgā. Tepat kaimiņos Igaunijā Kehra komandas rindās spēlē Strazdiņš, savukārt Dānijas handbola akadēmijā HF Mors kluba U-18 komandā — Piļpuks. Žēl, ka smaga savainojuma dēļ jau pava­ sarī sezona beidzās Seņkānam. Tikai otro sezonu virslīgā Ludzas Latgols rindās aiz­ vada 207 cm garais Meikšāns, kuru ne­ jauši atrada Istrā (50 km aiz Ludzas) un kurš jau arvien biežāk tiek iekļauts iz­ lasē. Visi šie un vēl vairāki nenosauktie jaunie sportisti pieaugušo handbola ābe­ ci apguva un daudzi turpina iegūt paš­ māju virslīgā. Nākamgad Rīgā notiks U-20 Eiropas čempionāts B grupā, kas kļūs par vēl vienu labu iespēju sevi apliecināt. Šoreiz starp vienaudžiem to darīs 2000. gadā un vēlāk dzimušie spēlētāji. Vairākiem no vi­ ņiem tā būs arī laba iespēja skaļi pie­ klauvēt pie lielās izlases durvīm. Tukšas vietas Latvijas handbola iz­ lasē nepaliks, taču ir svarīgi, kas tās aizpildīs. Cerēsim, ka jaunajiem pietiks mērķtiecības un uzņēmības gan pašiem kaut ko sasniegt savā klubu karjerā, gan izlasē izaugt par pamatspēlētājiem. Izlases iekļūšanai finālturnīrā vajadzētu ietekmēt visu handbola saimniecību — sākot ar jaunākajiem spēlētājiem un bei­ dzot ar virslīgas komandām, kurām tad varbūt kļūtu vieglāk sameklēt atbalstītā­ jus un mainīt handbola realitāti Latvijā. Savukārt handbols kopumā tad varbūt vairs nestāvētu lielo sporta spēļu maliņā, jo potenciāls šajā sporta spēlē mums ir liels. Mums nav virslīgā profesionālu ko­ mandu, toties lielākajai daļai spēlētāju un treneru ir profesionāla attieksme. Arī tā­ pēc esam pie finālturnīra durvīm. ©

Par vietu izlasē. Artūrs Meikšāns (vidū) tikai pilnu otro sezonu spēlē virslīgā, bet jau paspējis nopelnīt vietu izlasē

Anatolijs KREIPĀNS Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

39


PERSONĪBA

Lauris Ermanis. Enduro vīruss

Foto: Marius Dinca

Motosportists Lauris Ermanis enduro sacensībās aizvadījis vairāk nekā 20 sezonas. Visu šo gadu laikā viņš gatavojies un tuvojies mērķim, par kuru ar atvērtām acīm sapņo ikviens enduro braucējs. Tā ir dalība Dakaras rallijā. Iespējams, Lauris būs trešais latvietis, kurš ar motociklu pāraris Rietumāfrikas tuksnešu smiltis.

Skaisti un grūti. Lauris Ermanis 2018. gada Red Bull Romaniacs trasē

40

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


PERSONĪBA

S

arunu ar Lauri Ermani sākam par nākotni citādā izpratnē.

— Kas tas par jauno motosportistu uz tavas kafijas krūzes? Dēls? — Tas ir viens no mūsu atbalstītajiem sportistiem. Dēls man vēl pavisam mazs, pusotru gadu vecs. Man ir arī divas meitas — 12 un 15 ga­ dus vecas. — Meitas nodarbojas ar moto­ sportu? — Nē, meitas dzied un dejo. Es pats no sešu gadu vecuma esmu motosportā. Pat nezinu, vai gribēšu, lai dēls brauc. Nāku no laukiem, no Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

Penkules. Esmu no tiem, kuri uzska­ ta, ka jāsporto daudzveidīgi, un tad jau pienāks brīdis, kad jāmeklē vir­ ziens, kurā specializēties. Neesmu no tiem, kurš atbalsta bērna bīdīšanu vienā sporta veidā no četru gadu ve­ cuma. Starp citu, es līdz pat studen­ tu vecumam nopietni spēlēju basketbo­ lu, bet ziemā kāpu uz distanču slēpēm, ko daru joprojām. Arī mūzikas skolu esmu beidzis. — Kādu instrumentu spēlē? — Flautu un klavieres. Bet viena no meitām astoņus gadus vijoli spēlē. Jaunākā meita spēlē futbolu. Es viņu izvadāju uz visādām nodarbībām. Nekas nepatika. Beigās atradām futbolu. Man

svarīgi, lai bērni kustas. Tas ir pats galvenais. — Zini, tev tikpat nopietns acu skatiens kā Laurim Freibergam. — Mēs esam ļoti līdzīgi un labi pazīstami, viena laika biedri, abi esam gari (smejas). Es sevi uzskatu par PSRS paaudzes cilvēku. Sāku braukt sešu gadu vecumā un kopš tā laika neesmu izlaidis nevienu sezonu. — Tas nozīmē, ka visu šo gadu laikā neesi nopietni traumējies? — Drusku esmu, bet no visiem Latvijas vadošajiem enduro braucējiem esmu traumējies vismazāk. Tad jau vairāk esmu traumējies basketbolā un amatieru hokejā.

41


PERSONĪBA

— Tavs un Laura Freiberga dzīves skats sakrīt? — Jā, tieši tāpēc mēs Husqvarna atbalstām viņa dēlu. Ar Lauri mēs saprota­ mies no pusvārda. Viņš lietās skatās dziļi. Man patīk, ka Lauris pievērsies jauniešu trenēšanai. To tā īsti ne­viens, izņemot viņu, šobrīd nedara. Tas nav viegli. Man patīk, ka cilvēki savas zināšanas nodod tālāk. Kādam tas ir jādara. Arī es pats jau otro gadu sporta kompleksā 333 vadu enduro

mopēdu tēvs man uzbūvēja savām rokām pēc žurnāla Za ruļom rasējumiem. Atceros, ka motoru tēvs pat veda pie kartingis­ tiem, lai uztaisītu to maksimāli jaudīgu. No 14 līdz 16 gadu vecumam es brau­ cu enduro ar mopēdu. Šīs sacensības bi­ ja paredzētas jauniešiem un notika slēgtā teritorijā. Tad nāca laiks, kad Latvijā parādījās pirmie ārzemju motocikli. Toreiz pat tiem, kuriem bija nauda, nebija viegli pie tiem tikt. Vajadzēja ga­ lus. Arī ar ekipējumu bija īdz pat studentu vecumam problēmas. Kad Cēsīs noti­ nopietni spēlēju basketbolu, bet ka blakus­vāģu sacensības, ziemā kāpu uz distanču slēpēm, varēja iet un diedelēt — atpirkt no ārzemju spor­ ko daru joprojām. Arī mūzikas tistiem lietotus zābakus skolu esmu beidzis un ķiveres. — Vai prasmes, ku­ treniņus. Es uzskatu, ka trenerim ir jāprot ras esi guvis hokejā un basketbolā, no­der pasniegt arī emocijas un sajūtas. arī motokrosā? — Uzskatu, ka jebkura fiziskā sagata­ — Šogad arī Pauls Jonass brauc ar Husqvarna. Biznesam tas ir liels piene­ votība, kas sevī ietver koordināciju, sums? līdzsvaru un reakciju, noder. Mo­ tosportisti — To ir grūti izmērīt. Ja tas būtu fiziskajos rādītājos ir vieni no top spor­ noticis dažus gadus iepriekš, kad sākām tistiem. Pati braukšana sezonā ir vispatīka­ mākā. Taču ziemā, kas jāpavada vingrojot, tirgot jauno Husqvarna, pienesums būtu lielāks. Tagad, protams, kāds ik pa lai­ peldot un slēpojot, ir smagais darbs, kas kam izrāda interesi par Husqvarna moto­ jāiegulda. Šobrīd jau 11 gadus vingroju pie Mareka Osovska. Es sāku iet pie Mareka, cikliem Paula dēļ. jo par sevi lielā slodzē atgādināja muguras — Jonass nesen atzina, ka jaunā mo­ skriemeļu trauma tocikla gāzi vēl līdz galam neesot atgrie­ — Cik tev šobrīd ir svarīgi būt starp zis, jo nespējot to savaldīt. top braucējiem? — Tas ir pilnīgi nor­ māli. Pāreja no 250 uz 450 kubikcentimetriem ir liels jau­ — Ome man pirms daudziem gadiem das lēciens. Turklāt konkurence MX GP jautāja, kad tu, mazdēliņ, beigsi nodarbo­ties klasē ir milzīga. Te­ju ikviens no 15 brau­ ar motosportu? Es viņai joka pēc vien­ mēr cējiem dienas beigās var būt trijniekā. atbildēju, ka to viņa nesagaidīs. Un tā arī — Tevi motosportā virzīja tēvs? notika. Viņa nesagaidīja. Arī tagad man šo — Tā varētu teikt. Tas ir stāsts par jautājumu vēl uzdod. Tagad es atbildu, ka tēva neizsapņoto sapni motosportā. Viņš zinu skaidri — nesagata­vojies trasē nedo­ bija ДОСААФ Penkules motokluba vadītājs, šos. Proti, kamēr man būs moti­vācija ziemā līdz ar to, ja tā var teikt, man nebija agri celties un trenēties, tik ilgi es arī sportošu. Kopš pagājušā gada es varētu lielas izvēles iespējas. Tēvs man neuzspie­ da braukšanu. Man pašam gribējās to startēt veterānu klasē, kur kon­kurence nav darīt, taču, neskatoties uz to, bija arī tik liela. Bet es to nevēlos. Jo­projām trasē puņķi un asaras. Ja kaut kas septiņos sacenšos ar desmit piecpadsmit gadus jaunākiem sportistiem. Kamēr vēl gan astoņos gados ir jādara sistemātiski pēc Latvijas, gan Baltijas čempionātā varu grafika, neskatoties uz laikapstākļiem, tas iebraukt trijniekā, tikmēr braukšu ar jau­ nav viegli. To, ka tēvs manis dēļ garāžā, niešiem. Šogad pirmo gadu Eiropas čem­ lai sagatavotu motociklus, pavadījis ļoti daudz laika, saproti un novērtē, gadiem pionātā braukšu 40 plus jeb veterānu klasē. ritot. Tagad tēvs joprojām man brauc līdzi — Vinters arī joprojām brauc? uz sacensībām, kur piepalīdz. Viņš arī — Abi brāļi Vinteri brauc. Mēs jopro­ komentē enduro sacensības. jām esam vadošie sportisti arī starp — Tava karjera sākās motokrosā, jauniešiem. Taču mēs visu laiku gaidām, kad vietā nāks jaunie. nevis enduro, pareizi? — Tieši tā, enduro sacīkstēs drīkst — Kāpēc jūs, vecie, joprojām esat piedalīties, sasniedzot 16 gadu vecumu, jo vadošie? mēs braucam arī pa koplietošanas ceļiem. — Laikam jau tā ir pieredze. Mans Bet, lai to darītu, nepieciešamas tiesības. tēvs saka — enduro ir v­iens no inte­ Līdz 14 gadu vecumam piedalījos Zelta lektuālākajiem sporta veidiem. Sportistiem mopēda čempionātā motokrosā. Toreiz spēku ir jāprot sadalīt. Eiropas čempionātā daudz izšķīra tehnika. Pirmo nopietno jābrauc sešas līdz septiņas stundas, kas

42

Foto: Ģirts Kehris

L

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


is Laur ANIS ERM Motosportists, Motosports Racing Team komandas vadītājs Dzimis

1978. gada 13. oktobrī Penkulē

Augums, svars

192 cm, 90 kg

Izglītība

Penkules pamatskola, Dobeles ģimnāzija, LU Biznesa un vadības fakultāte

Motosportā

no sešu gadu vecuma

Pirmais treneris Vilis Skuja Nodarbošanās veikala Motosports direktors Augstākie sasniegumi daudzkārtējs Latvijas, Igaunijas un Baltijas čempions enduro, 2018. g. Eiropas enduro Nāciju čempionātā 2. v. Latvijas veterānu izlasē kopā ar Leonu Kozlovski, Jāni un Eināru Vinteriem Foto: Ģirts Kehris

Ģimenes stāvoklis triju bērnu tēvs Vaļasprieki

basketbols, hokejs, lauku darbi

No vieniem laukiem. Edgars Siliņš no Bēnes (pa kreisi) un Lauris Ermanis (pa labi) no Penkules katrs savā klasē kārtējo reizi kļuvuši par Latvijas čempioniem

prasa spēju koncentrēties, labu fizisko stundām trasē sēdēju dubļos kaut kādā sagatavotību un, protams, pieredzi. kalnā un pie sevis domāju — kurā vietā Latvijā šogad ceturto reizi notiks en­ šis ir moto atvaļinājums? Pēc sacensībām duro Eiropas čempionāta posms Madonā, domāju, ka šogad nebraukšu, bet te ir kurā piedalīšos. Latvieši māk organizēt tas vīruss, jo tad, kad saņēmu e-pas­ pasākumus. Ne velti Latvijā notiek arī MX tu par reģistrēšanos nākamajā Romaniacs, GP posmi un aizvadīts Nāciju motokross. jau sāku apsvērt domu piedalīties. — Kas ir jūsu tuvākie sekotāji? — Tiešām bija tik grūti? — O, jā. Pēc pirmās dienas, kad ti­ — Ivo Šteinberga vadītajā komandā ir labs braucējs Gints Filipsons, kurš kai puse no 500 dalībniekiem pieveica enduro ienācis no motokrosa. Arī seš­ distanci, organizatori pamainīja trasi, lai padsmitgadīgais Miks Rasmanis ir labs braucēji var atgūt spēkus. Katru vaka­ braucējs. Vēl arī Edgars Siliņš, kurš ir ru pēc sacensībām bija mītiņš. Ja pirmajā dienā zāle bija pilna, tad ceturtajā dienā salīdzinoši jauns, bet ar lielu piere­ dzes bagāžu. — Enduro var dēvēt atvijā šogad ceturto reizi notiks par izturības sporta vei­ enduro Eiropas čempionāta posms du? Madonā, kurā piedalīšos. Latvieši — Arī. Enduro tāpat kā autorallijā ātruma māk organizēt pasākumus dopā ir jāizliek no se­ vis viss maksimums, kam seko pārbrauciens, kas arī mēdz būt tur stāvēja labi ja 150 cilvēki, pārējie nemaz nenāca, bet taupīja spēkus un sarežģīts. Pagājušajā gadā piedalījos Red Bull Romaniacs. Tas ir pasaulē grūtākais atpūtās. — Ar kādiem rezultātiem atgriezies enduro rallijs. Sacensības ilgst piecas die­ mājās? nas. Tā bija mana dāvana pašam sev 40 gadu jubilejā. Neko tik smagu līdz — Savā klasē biju trīsdesmitais, lai šim vēl nebiju darījis. Mani čomi igauņi gan mērķis bija Top 10. Mēs bijām desmit pirms šī pasākuma teica, lai tik brau­ latvieši. Trīs no mums finišēja. Es otrajā cu, ka tās būšot manas labākās mo­ sacensību dienā saķēru vēdera vīrusu. to brīvdienas. Pirmajā un otrajā dienā Tikai ceturtajā dienā spēju attapties, līdz ar to uzlabojās rezultāti un pašsajūta. lija lietus. Pirmajā dienā pēc deviņām

Foto: Ģirts Kehris

L

Enduro daudzveidība. Lauris Ermanis sacensībās 333 trasē Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

43


Foto: Ģirts Kehris

PERSONĪBA

Pēc zelta. Lauris Ermanis ceļā pēc Latvijas 2018. gada čempiona medaļas

— Tev patīk sevi mocīt? — Man patīk sevi mocīt treniņos, lai varētu izbaudīt sacensības. — Vari atbildēt uz jautājumu, kāpēc tu joprojām brauc sacensībās? — Pēdējos desmit gadus tas ir mans hobijs. Daļēji šis hobijs ir arī saistīts ar darbu, lai tirgotu motociklus, ekipējumu un visu pārējo. Vēl arī komandas faktors, kuru vadu. Sezonas sākums man kā

— Tā gan nedarīšu, ka vispār neuzkāpšu. Man komandā veterānu klasē brauc tēva draugi, kuriem ir 55 un 60 gadi. Nezinu, vai tādā vecumā vēl gribēšu startēt. Man ir vēl daži plāni, kas jāpiepilda. — Kādi plāni? — Es gribu aizbraukt uz Dakaru. Nākamo trīs gadu laikā vēlos to izdarīt un pie tā arī tagad strādāju. — Kāpēc tik ilgi jāga­tavojas? — Lielā mērā tamdēļ, ka Latvijā mainījās spon­ sorēšanas likums. Tas ietek­ atvijā mainījās sponsorēšanas mējis arī darbu komandā, jo likums. Tas ietekmējis arī tās budžets samazinājies darbu komandā, jo tās budžets teju par pusi. Starp ci­ samazinājies teju par pusi tu, pirms desmit gadiem man bija iespēja aizbraukt, jo toreiz Jānis Vinters komandas vadītājam nav viegls — visiem satraumējās, bet viņa brālis Einārs brau­ jāsarūpē krekli, uzlīmes, licences, jārūpējas ca un aicināja līdzi. — Tad tu būtu trešais latvietis, kurš arī par sponsoriem. Protams, no vienas to izdarījis. puses, — kam gan man to vajag? Bet, no otras puses, — kurš gan cits to darīs, — Es tā ceru. Ir vēl daži domu­ rūpēsies par tiem divdesmit braucējiem? biedri. Katrā ziņā tas ir enduro sportista augstākais mērķis. Enduro saime ir kā otra ģimene. Bieži ­vien brīvdienās mēs kopā pavadām vairāk — Runājot ar brāļiem Vinteriem, laika nekā ar ģimeni. noteikti esi noskaidrojis, kam Dakarā — Tu jau esi tādā vecumā, kad jāgatavojas vairāk — fiziski vai morāli? skaidrāk vari iztēloties, kāda būs ta­ — Ar fizisko man viss ir kārtībā, va dzīve pēc motosporta karjeras. Saki, taču vēl piestrādāt vajadzētu. Iespējams, nāksies upurēt dažas dienas no sezonas, tu būsi no tiem, kurš uz motocikla vairs nekāps, kā Mairis Levans? lai pastrādātu papildus, un ierasto treniņu

L

44

grafiku pabīdīt uz priekšu. Un, protams, arī mentāli jābūt gatavam. — Neesmu skatījies Dakaras sacen­ sību ierakstus, esmu redzējis tikai Pano­ rāmas sporta ziņās sagatavotos atskatus. Man radies priekšstats, ka Dakarā nekā cita, izņemot smiltis, nemaz nav. — Patiesībā smiltis ir mazāk par pu­ si no visas distances. Tur ir gan ceļi, gan akmeņi. Smiltis atskatos rāda, jo tās ir visinteresantākās. Ja enduro mēs brau­ cam pēc zīmēm, tad Dakarā jāizmanto navigācija. Tas visu sarežģī, jo vienlaikus ir jāseko trasei, navigācijai un road book. Katra kļūda var izraisīt kritienu. Un tas nav mīksts kritiens mežā, bet gan kri­ tiens lielā ātrumā. — Brīdī, kad brauc, tu domā? — Skrienot krosiņu vai slēpojot, man dzimst visdažādākās idejas, bet, brau­ cot ar moci, lieki domāt nav iespējams, jo vien­ laikus ir jāslēdz gan sajūgs, gan jādod gāze, gan jāseko ceļam un jābremzē. Aizdomāties ir bīstami. — Pieminēji, ka brīvdienas bieži ­vien pavadi kopā ar otru ģimeni jeb enduro saimi. Bet kam tu savā dzīvē ziedo vairāk laika — sportam, darbam vai ģimenei? — Es esmu cilvēks no laukiem. Darbs man ir primārs. Tam seko sports — ģimene, ģimene — sports. Man ir trīs bērni. Tas nav maz. Lai vairāk nelaupītu laiku ģimenei, treniņus esmu iekārtojis

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


PERSONĪBA

septiņos no rīta. Bet sacensības ir veids, kā pavadīt laiku arī kopā ar ģimeni. Bērni brauc līdzi — palīdz, noslauka brilles, pa­ dod dzērienu un tamlīdzīgi. Tāds es esmu. Kamēr sportošu, manā dzīves ritmā nekas nemainīsies. Sievietei, kura ar mani ir kopā, jārēķinās, ka manā dzīvē ir arī sports. — Joprojām esi iesais­ tīts arī admi­nistratīvajā darbā Latvijas Motosporta federācijā? — Ilgus gadus darbojos gan skijoringa, gan enduro komisijās. Taču sapratu, ka ir grūti būt komandas vadītājam, braucējam... — Tēvam un vīram... — Jā un vēl enduro komisijas vadītājam. Es joprojām iesaistos ar priekšlikumiem, bet vismaz esmu iemācījies pateikt nē, ja apzinos, ka nevarēšu darbam veltīt pietiekami daudz laika.

— Tu piedaloties arī skijoringā. Tā kā tev patīk slēpot, jājautā, kuru pozīciju skijoringā ieņem — uz slēpēm vai pie ra­ giem? — Pie ragiem. Mans tēvs visu mūžu organizējis skijoringa sacensības Penkulē un Dobelē. Kādreiz jaunībā braucu pat

M

Bez skijoringa, bet uz slēpēm. Lauris Ermanis brīvdienās Somijā kopā ar meitām Samantu (pa kreisi), Loti (pa labi) un dēlu Valteru Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

an ir trīs bērni. Tas nav maz. Lai vairāk nelaupītu laiku ģimenei, treniņus esmu iekārtojis septiņos no rīta divās klasēs — vienā stāvēju uz slēpēm, bet otrā sēdēju uz motocikla. Šogad es organizēju Red Bull skijoringu 333 trasē. — Redzēju video no šīm sacensībām. Tur bija iespaidīgs dubļu kalns. — Braucējiem un skatītājiem jāsaprot, ka tas ir pasākums, kurš iekļauts Red Bull starptautiskajā kalendārā un ir lai­ kus ieplānots. Laikapstākļi mūs šogad kārtējo reizi pievīla. Uznāca atkusnis. Dienu iepriekš mēs visu dienu vedām sniegu un centāmies saglābt, ko vēl var. Šajās sacensībās piedalījās arī daudzi tādi, kas nav ikdienas sportisti, proti, kuriem tā ir izklaide. Līdz ar to trešā daļa no dalībniekiem kalnā pat nespēja uzbraukt, jo pietrūka meistarības. Un, kas ir labi, sacensību laikā neviens no dalībniekiem nesatraumējās. Nākamgad gribētos noorganizēt skijoringu ar sniegu, tāpēc, vadoties pēc laikapstākļu statisti­ kas, noteiksim divus datumus — vienu janvārī, otru februārī. Tad jau redzēs, kurā no tiem būs sniegs. — Labi, liksim punktu, bet saki, ko sports tev būtisku dzīvē ir sniedzis? — Esmu kļuvis labāks cilvēks tādā ziņā, ka uzturu savu fizisko formu. Otrkārt, ar daudziem esmu iepazinies. Pazīšanās nozīmē sakarus. Treškārt, ja kādam esmu palīdzējis pievērsties spor­ tam vai veselīgam dzīvesveidam, man tas šķiet daudz — dod gandarījumu. Ceturtkārt, caur Eiropas projektiem ­esam organizējuši vairākas nometnes. Katru gadu ar vadošajiem sportistiem mēs dodamies uz bērnunamiem, lai bērniem pastāstītu par savu pieredzi. Tās ir galvenās lietas. Un vēl trenējoties esmu attīstījis darba spējas. — Tu kādreiz dzīvē mēdz padoties? — Ja ir iespēja nepadoties un izdarīt, ņemšu un izdarīšu. Es vēl esmu no tās paaudzes, kurai ir svarīgs princips — vīrs un vārds. Man pat dažkārt tas parakstītais papīrs nav tik svarīgs, cik godavārds.

Augusts BRANTS 45


ATSKATS

Tā nav traģēdija

Lieldienās Latvijas sieviešu tenisa izlase Federācijas kausa play-off mačā par iekļūšanu pasaules elites grupā — labāko astoņniekā Rīgā zaudēja Vācijai ar rezultātu 1:3. Abu komandu sastāvos slimības vai savainojumu dēļ nebija valstsvienības līderu — attiecīgi bez Anastasijas Sevastovas un Angelikas Kerberes ierindā sabalansētāks un meistarīgāks sastāvs tomēr izrādījās Vācijai. Zaudējums gan nav nekāda traģēdija — nākamgad paredzēts pasaules elites grupu paplašināt līdz 16 komandām. 46

F

ormāli gaidāmās izmaiņas vēl jā­ apstiprina Starptautiskajai Tenisa federācijai (ITF), bet patiesībā viss jau esot tikpat kā nolemts. Tāpat lie­ las pārmaiņas būs Deivisa kausa izcī­ ņas formātā tenisā vīriešiem. Oficiāls ap­ stiprinājums gan gaidāms septembrī ITF kongresā. Līdz šim Latvija bija 12. vietā pasau­ les sieviešu tenisa reitingā un šo pozīci­ ju nosargāja.

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


ATSKATS

FEDERĀCIJAS KAUSS TENISĀ. PASAULES GRUPAS PLAY-OFF Latvija — Vācija 1:3 Aļona Ostapenko — Andrea Petkoviča Diāna Marcinkēviča — Jūlija Gergesa Aļona Ostapenko — Mona Bartela A. Ostapenko/D. Vismane — A. Petkoviča/A. Gronefelde

5:7, 4:6 4:6, 6:4, 1:6 4:6, 3:6 6:1, 6:3

bet ne līdz pašam galam. Simboliski, bet spēli Ostapenko pabeidza ar dubultkļūdu un zaudējums 4:6 arī otrajā setā. “Laukums bija ļoti lēns, vairāk piemē­ rots pretinieces spēles stilam,” — tā sa­ vu zaudējumu pēc spēles komentēja Aļona. “Pirms tam biju spēlējusi uz māla, tagad pārlidojums, biju augstkalnē, aklimatizā­ cija, jutos nogurusi, pārāk daudz kļūdu.” Ostapenko bija dusmīga par savu neveiksmi un arī visai pretrunīga izteicienos. Patiesībā māla segums ir daudz lēnāks par jebku­ ru hard laukumu (tāds bija Arēnā Rīga), un pirms tam medijiem sportiste sacīja, ka pēc augstkalnes tieši būs laba fiziskā for­ ma un izturība. Kopumā Petkoviča nospēlēja gudrāk un vairāk variēja ar savu spēli. Nevarētu teikt, ka viņai pēdējā laikā ir diži panākumi, bet nu pamazām tenisiste atgūstas un reitin­ gā jau ir 71. pozīcijā (karjeras rekords bija 9. vieta pirms nepilniem astoņiem gadiem). Petkoviča nebija īpaši gatavojusies vienspē­ lēm, pirms nedēļas aizvadījusi fiziski ļoti smagus treniņus. Bet pēdējā brīdī slimības dēļ uz Rīgu nevarēja doties izlases līdere Angelika Kerbere, un Petkovičai nācās no­ skaņoties spēlei pret Latviju.

Foto: Aivars Kārkls

Marcinkēviča iztur

Varēja, bet neizdevās Latvijai robs sastāvā bija jūtamāks, jo komandā arī līdz šim bija divas pa­ saules klases tenisistes. Savukārt vācie­ tēm labāko simtniekā ir daudz vairāk spēlētāju — līdz ar to sāncensēm va­ riācijas iespējas plašākas. Februārī pret Slovākiju izlases līdere bija Anastasija Sevastova, tagad šī loma neapstrīdami bija jāuzņemas Aļonai Ostapenko. Viņa vienīgā no mūsējām reāli vienspēlēs va­ rēja gūt divas uzvaras, vismaz tā izska­ Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

tījās pirms mača. Varēja izcīnīt, tomēr tas neizdevās... Andrea Petkoviča pirmajā dienā pa­ rādīja gana saturīgu spēli un uzvarēja Aļonu divos setos. Spēles gaitā pirma­ jā setā Ostapenko bija izvirzījusies vadī­ bā ar 5:3. Tomēr tad sekoja neveiksmīgs spēles nogrieznis — ne tikai zaudēts se­ tā ar 5:7, bet otrajā setā pretiniece tika līdz 5:1 savā labā. No pēdējiem desmit geimiem Aļona uzvarēja tikai vienā... Jā, pēc tam bija gana sekmīga atspēlēšanās,

Sākums nebija labs, toties cerīga izska­ tījās Diāna Marcinkēviča pret Vācijas līderi Rīgā Jūliju Gergesu. Pirmais sets zaudēts, otrajā toties uzvara, pretiniece bija pārāka tikai izšķirošajā setā. Marcinkēviča spēlēja labi un gana agresīvi — veiksmīgi padevās serves, arī uzbrukumi ar forehand sitienu no labās puses. Jā, dažkārt Gergesa apliecinā­ ja savu meistarību un dažās viltīgās izspē­ lēs uzvarēja, bet kopumā līdzīga cīņa — kā jau Federācijas kausa izcīņā, kur valda pavisam cita gaisotne un psiholoģiskais no­ skaņojums pašām spēlētājām, salīdzinot ar individuālajiem turnīriem. Precīzi apstiprinājās Rafaela Nadala rakstītais viņa autobiogrāfijā: “Ja jūs skatāties, ka treniņā divi spēlētāji spē­ lē uz punk­ tiem un jūs viņus nepazīstat, pat ne­ varēsit tā nekļūdīgi pateikt, kurš ir

47


Foto: Raimonds Volonts

ATSKATS

Nepalika sausā. Dubultspēlē Aļona Ostapenko un Daniela Vismane (pie tīkla) pārspēja Andreu Petkoviču un Annu Lēnu Gronefeldi. Tādējādi turnīrs noslēdzās ar 1:3 Vācijas labā

­esmitais, kurš 500. pasaules reitingā.” d Tik tiešām — sniegums starp spēlētājām, kuras reitingā šķir vairāki simti pozīciju, nav tik atšķirīgs. Un tik atšķirīgs tas ne­ bija arī Gergesas (WTA reitingā 17. vie­ ta) un Marcinkēvičas (267. pozīcija) mačā. Izšķīra dažas nianses, dažas veiksmīgākas izspēles svarīgajos brīžos. Komandu mačos jau daudzkārt notikuši brīnumi šādu sacen­ sību vēsturē. Neiespējams tas nebija, arī kapteiņa padoms un uzmundrinājums lau­ kuma malā īsajās atpūtās ik pēc diviem geimiem daudz ko var dot, kamēr indivi­ duālajos mačos šāda mācīšana ir iespēja­ ma tikai tā dēvētajā trenera pauzē. Vīriešu turnīros šādas opcijas vispār nav. Nevarētu teikt, ka pēc spēles Marcin­ kēviča bija stāvā sajūsmā par savu sniegu­ mu (tam vajadzētu uzvaru), tomēr tas bija viens no viņas labākajiem mačiem karje­

48

rā. Pirmo reizi vienspēlēs tik lielā arēnā ar daudziem skatītājiem, pirmo reizi karje­ rā ar iespējamo video atkārtojumu vienspē­ lēs strīdīgās situācijās (zemāka ranga tur­ nīros tādu nav). Cīņu ar satraukumu Diāna uzvarēja, kaut arī viegli nebija. “Es vien­ mēr koncentrējos tikai uz savu spēli, ne­ domāju par pretinieci, — šajā ziņā nekāda spiediena nebija. Vienmēr domāju tikai par savu mērķi, kā parādīt labāko sniegumu laukumā, nekāda īpašā psiholoģiskā spie­ diena nebija, vajadzēja vien vēl vairāk ticēt, ka varu uzvarēt,” tā Diāna sacīja pēc mača. Treniņi arēnā ļoti atšķiras no reālās maču gaisotnes, jo tribīnēs nav skatītā­ ju. Pavisam citas izjūtas ir spēlējot. Vēl būtiski, ka ir pavisam atšķirīga akustika, kas ļoti svarīgi tenisā, lai noteiktu pre­ tinieka raidītās bumbas griezienu vai li­ dojuma ātrumu. Diāna savulaik turnīrā

Francijā pirms pusotra gada pārspējusi arī pasaules tagadējo 30. raketi rumānie­ ti Mihaelu Buzarnesku, ir vēl dažas itin nozīmīgas uzvaras — tā ka iesācēja te­ nisā viņa nav, ir gana liela pieredze arī Federācijas kausa mačos, īpaši vēl zemā­ kajā līmenī. Sportistei vasarā paliks 27 gadi, tādēļ pie jaunām un perspektīvām viņu gluži vairs nepieskaitīsim. Savukārt Danielai Vismanei gan viss vēl priekšā — vasarā paliks 19 gadi.

Pretēji reitingam Pēc pirmās dienas, kurā bija zaudētas abas spēles (0:2), tikai vislielākie optimis­ ti varēja cerēt uz uzvaru kopvērtējumā. Latvijas izlases kapteinis Adrians Žguns gan vēlreiz uzsvēra, ka viss vēl nav bei­ dzies un zaudēts ir tikai tad, kad pre­ tinieces gūst trešo uzvaru. Otrajā ­ dienā

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


ATSKATS

bija jācer uz brīnumu, bet tas nenoti­ ka. Turklāt Vācijas kapteinis pēdējā brī­ dī izdarīja grozījumus sastāvā un pret Ostapenko laukumā sūtīja nevis Jūliju Gergesu, bet Monu Bartelu. Aļona atkal zaudēja divos setos — šoreiz piekāpjoties spēlētājai, kura pa­ saules reitingā ir 90. pozīcijā, un viss bi­ ja beidzies. Par daudz pašas kļūdu, atkal nestabilas serves. Toties pretiniecei šī bi­ ja viena no labākajam spēlēm sezonā, ko viņa pati atzina arī preses konferencē. Bartela pat sākumā nebija iekļauta izla­ sē, viņa jau gatavojās spēlēm māla lau­ kumos, bet pēdējā brīdī tika izsaukta uz Rīgu saslimušās Kerberes vietā. Bartela nežēlojās par lēno laukumu vai seguma maiņu viņas pašas sacensību un treniņu kalendārā. Vāciete izmantoja savu iespēju atgriezties izlasē pēc sešu gadu pārtrau­ kuma, turklāt demonstrēja labu sniegumu ar teicamām servēm. Bertela upurēja ie­ spēju spēlēt Štutgartes WTA turnīra kva­ lifikācijā, jo tā sakrita ar spēlēm Rīgā.

Dubultspēlei patiesībā vairs nebija nekā­ das nozīmes, bet tajā vismaz izdevās uzva­ rēt. Aļona Ostapenko spēlēja kopā ar jau­ no Danielu Vismani un negaidīti pārliecinoši pieveica Petkoviču un izteikto Vācijas du­ bultspēļu speciālisti Annu Lēnu Gronefeldi. Jā, protams, vācietes pēc uzvaras kopu­ mā visā mačā jau bija atslābinājušās, mū­ sējām bija sportiskais niknums un gribē­ jās gūt kaut vienu panākumu prestižam. Interesanti, kā būtu bijis, ja dubultspēle iz­ rādītos izšķirošā visā mačā!? Katrā ziņā Gronefelde laukumā izskatījās pavisam ne­ varīga — viņas sniegums nu nekādi neat­ bilda augstajam reitingam tieši dubultspēlē. Ostapenko beigās piebilda, ka pašas snie­ gums pamazām uzlabojas un arī rokas sa­ vainojums sadziedēts, bet: “Noteikti man jā­ būt pacietīgākai laukumā, māla laukumos tas būs īpaši svarīgi, man patīk spēlēt uz māla, un patiesībā tur man ir arī lielākie panākumi,” sacīja Aļona.

Foto: Aivars Kārkls

Izmaiņas nākamgad

Neizdevās. Aļonas Ostapenko tradicionālie ieroči nebija tādā gatavībā, lai pārspētu abas vācu komandas līderes

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

Federācijas kausā tenisā gaidāma refor­ ma. Kā jau minēts, sākot no nākamās se­ zonas, paredzams, ka pasaules elites grupā spēlēs nu jau 16 labākās komandas, nevis astoņas (kā tagad). Ja šo jauno nolikumu Starptautiskā Tenisa federācija apstiprinās, Latvijai tas būs ļoti izdevīgi. Kopumā šogad Federācijas kausa turnīrā cīnās 109 izlases dažādos līmeņos, un būt elites grupā tik tiešām ir prestiži. Pārmaiņas gaidāmas arī analogā turnīrā vīriešiem — Deivisa kau­ sa izcīņā. Sākot no nākamā gada, lielais fi­ nāls pasaules labākajām 18 komandām būs paredzēts novembra nogalē. Pirmais šāds turnīrs notiks nākamgad Madridē. Jauno formātu izstrādājusi ITF kopā ir investī­ ciju grupu Kosmos, ko vada bijušais FC Barcelona futbolists Žerārs Pikē. Idejai bi­ ja arī pretinieki, jo tiek radīts pilnīgi jauns formāts, bet vēsturiskais (ar mājas vai iz­ braukuma spēlēm) aiziet nebūtībā — visu noteica merkantili apsvērumi. Vairāk nau­ das un lielāka atsaucība no pasaules top spēlētājiem, kuriem nu būs jāvelta spēlēm viena nedēļa gada nogalē, nevis vairākas reizes gadā. Turnīra rīkotāji sola daudz vai­ rāk naudas. Vīriešu turnīrā kopējais balvu fonds sasniegšot 20 miljonus dolāru sezo­ nā, līdz šim spēlētājiem par Deivisa kausa spēlēm ITF neko nemaksāja. Nauda pienā­ cās federācijām, kuras varēja rīkoties pēc saviem ieskatiem, prēmējot spēlētājus, no­ virzot naudu tenisa attīstībai, bērnu spor­ tam, tenisa kompleksu celtniecībai, tāpat arī sedzot izdevumus šo spēļu laikā (ceļošana, dzīvošana, apdrošināšana, treniņi, medicīnis­ kie pakalpojumi u. tml.). Prēmijas paredzētas arī Federācijas kausa izcīņā sievietēm. Kopumā te ir lī­ dzīgi kā vīriešu tenisā — lielās nācijas ir vairāk par pārmaiņām un jauno formātu.

49


Foto: Aivars Kārkls

ATSKATS

Vienīgais sets. Vienspēlēs tikai Diāna Marcinkēviča (no kreisās kopā ar savu pretinieci Jūliju Gergesu) spēja uzvarēt vismaz vienu setu

Jau šogad Federācijas kausa spēlēm ITF at­ vēlēja divtik naudas nekā pērn — 3,2 mil­ jonu eiro vietā nu ir 6,4 miljoni. Vēl viens svarīgs iemesls, lai spēlētu savas valsts sastāvā komandu mačos, ir kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm. Pēc ITF nolikuma ik olimpiskajā ciklā — četru gadu laikā — sportistiem ir jābūt savu izlašu sastāvos vismaz divreiz. Šo nolikumu no sievietēm nav izpildījušas tādas divas izcilas spēlē­ tājas kā Marija Šarapova no Krievijas un Karolīna Vozņiaki no Dānijas, tādēļ viņām būs liegts piedalīties Tokijas olimpiskajās spēlēs. Šādi gadījumi bijuši arī iepriekš, tā­ pēc šis nosacījums (arī lielākas naudas bal­ vas) arīdzan ir viens no stimuliem spēlēt savas valsts izlasē jau tā smagajā un ga­ rajā tenisa sezonā.

Virsotne vai jauna ceļa sākums? Vai Latvija šobrīd ir sasniegusi savu augstāko virsotni Federācijas kausa izcī­ ņā vai progress vēl gaidāms — uz to grū­ ti atbildēt. Tas atkarīgs ne tikai no mūsu abu līderu sportiskās formas tuvākā un tā­ lākā nākotnē, bet arī no vēlēšanās spēlēt izlasē. Sevastova jau šoreiz uz Rīgu neat­ brauca, jo pēdējā laikā mocījās ar muguras savainojumu, bet... Jau nākamajā nedēļā, otrdien, pēc Federācijas kausa spēlēm Rīgā Sevastova spēlēja WTA Štutgartes turnīrā, kur turklāt pirmajā kārtā tikās ar Aļonu Ostapenko. Tiesa, jāņem vērā, ka ķerme­ nim tā ir milzīga un pat radikāla atšķirība

50

spēlēt uz hard seguma vai uz māla, kā tas bija Štutgartē. Māls ir slidenāks, ķermenim jāsaskaras ar mazāku pretestību. Liepājniece uzvarēja trijos setos, tur­ klāt izšķirošajā setā bija pat 6:0. Lai kā­ di arī būtu kritumi un kāpumi abu spēlē, kopumā daudz stabilāka bija Sevastova, ko pierāda mača iznākums, arī fiziski viss jau bija kārtībā. Komandas kapteinis Adrians Žguns gan nepieļāva, ka Sevastova būtu izvairījusies spēlēt Rīgā. “Mēs daudz runājām ar viņu pirms tam, Nastjai bija muguras savaino­ jums, viņa kādu laiku nespēlēja turnīros, un vienubrīd šķita, ka pat vajadzēs ķirurģisku iejaukšanos. Par laimi, viss ir nokārtojies, savainojums izārstēts, viņa atkal var spēlēt, bet žēl, ka nevarēja mums palīdzēt Rīgā.” Ja pasaules elites grupā turpmāk tie­ šām būs 16 komandas, iznākumam spēlē pret Vāciju tikpat kā nebija nekādas no­ zīmes, ja nu vienīgi tā varēja par dažām pozīcijām mainīt Latvijas reitingu sievie­ šu tenisā. Izrādījās, ka zaudējums pat ļā­ va mūsējām saglabāt to pašu 12. pozī­ ciju. Veselībai primāra nozīme, un ar to nevēlas riskēt neviens no profesionāļiem, tālab Rīgā nebija nedz Sevastovas, nedz Kerberes. Svarīgi, lai arī nākamajā sezonā izlasē spēlētu abas mūsu līderes, jo bez viņām šajā līmenī kādu uzvarēt būs grūti. Sevastovas līdzdalība Rīgā vēl nebūtu ga­ rantējusi panākumus cīņā pret Vāciju — vismaz tā izskatījās pēc redzētā.

Ostapenko nu kļuvusi par rekordisti uzvaru ziņā valstsvienībā, bet pēdējā laikā viņas sniegums profesionālajā tenisā vairs nav tik žilbinošs. Sportiste pārtraukusi sa­ darbību ar savu iepriekšējo treneri Glenu Šāpu. Tagad viņas vienīgā padomdevēja būs māte un sparinga partneris Krišjānis Stabiņš. Raudzīsim, kāds būs viņas snie­ gums profesionālajā tūrē, jo no tā arī zinā­ mā mērā ir atkarīga spēlēšana valstsvienī­ bā. Ar vienu līderi mēs kalnus negāzīsim, bet divām — dažkārt būt kopā vienā ko­ mandā arī nav viegli, it īpaši sieviešu te­ nisā. Aļona allaž uzsvērusi, ka viņai patīk spēlēt izlasē, Anastasija saka to pašu, ta­ ču dažkārt pēdējās sezonās viņa nav bijusi kopā ar komandu. Par laimi, tas gan ne­ attiecas uz pašām galvenajām spēlēm ce­ ļā uz virsotni līdz šim (spēles ar Krieviju un Slovākiju, pirms tam vēl kvalifikāci­ ja Tallinā). Pēc savstarpējās spēles Štutgartē, at­ sveicinoties pie tīkla, Ostapenko gan kaut ko laikam ne visai glaimojošu pateica sa­ vai sāncensei. Jācer, tas tikai cīņas iespai­ dā, jo konflikti komandā mums nav vaja­ dzīgi, abas līderes — gan. ©

Māris RĪMENIS, LTV Sports

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

51


LĪDERIS

Neaizmirstamais “Būs jāstartē!” Kopš 2013. gada Latvijas motoru sporta līdzjutējus saspringumā tur rallijkross, jo togad sākās spožs mūsu valsts sportistu kāpumu un kritumu periods visaugstākajā līmenī. Šogad vienīgais latvietis, kurš aizvada pilnu pasaules rallijkrosa čempionāta programmu, ir Jānis Baumanis. Daudzi seko viņa sniegumam, bet... kas viņš ir?

2013. gadā Eiropas rallijkrosa čempio­ nāta Super 1600 klasē pirmo pilno se­ zonu aizvadīja Reinis Nitišs, pārliecinoši arī kļūstot par Eiropas čempionu. Togad Baumanis vēl tikai vēroja situāciju starptautiskajā rallijkrosā. Taču jau 2014. gadā, kad Nitišs jau startēja pasaules čempionāta ieskaitē, Jānis Super 1600 klasē guva Eiropas bronzu, bet vēl gadu vēlāk atkārtoja Reiņa panākumu, kļūstot par Eiropas čempionu. Kopš tiem laikiem Nitišs un Baumanis šķiet tikpat bieži un skanīgi minēts duets kā Makss un Morics, Toms un Džerijs vai Pifs un Herkuless.

Brāļi Baumaņi tēva pēdās Baumaņa ceļš autosportā gan sākās vēl krietni agrāk. Var pat teikt, ka Jāņa karje­ ru iesāka tēvs Andris Baumanis, kurš pats bija autosportists, cīnoties rallija sacensībās. Tas nevarēja neatstāt iespaidu uz Jāni un abiem viņa vecākajiem brāļiem Rihardu un Arti — visi startējuši sacensībās, cits starptautiskā, cits nacionālā līmenī. Jānis Baumanis un viņa ģimene allaž lieliski pratuši sekot līdzi krosa veida sacensību tendencēm, vienmēr esot jauno ideju priekšgalā. Līdz ar NEZ Ziemeļeiropas kroskartu čempionāta rašanos 2007. gadā Jānis un arī Artis bija uz starta, kas bija viņu pilnvērtīgā debija sportā pēc dažām sacensībām un treniņiem ar standarta automašīnām. 2008. gadā Jānis Baumanis kļuva par šī augošā čempionāta bronzas medaļas ieguvēju. Šajos pāris gados jau­ nais sportists iemācījās nebaidīties stāties pretī konkurentiem no citām valstīm, startēt svešās trasēs.

52

Eiropas čempions. Super 1600 klasē sasniegtais Eiropas čempiona tituls joprojām ir Latvijas autosporta augstāko panākumu sarakstā

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


LĪDERIS

tēva:

BAŽĪGAIS DRIFTS Jānis KOZLOVSKIS, viena no spožākajām Latvijas autokrosa zvaigznēm, Latvijas čempions “Visvairāk es Jāni apbrīnoju par viņa mo­ mentāno domāšanu. Esmu redzējis gan Latvijas krosa laikos, gan šobrīd pasaulē, ka viņš spēj momentā pieņemt lēmumu. Reiz B600 bija viena cīņa Bauskā, kurā Jānis distancē devās no pēdējās starta vietas. Divi trīs līkumi, un viņš jau bija pirmais! Tā šajā sportā ir izcila spēja. Šo­brīd mani bažīgu dara mašīnas biežā sānslīde, drifts. Man nav skaidrs, vai tās ir Jāņa kļūdas vai neveiksmīga mašīna. Ļoti prasītos pēc kāda pasaules līmeņa trenera, lai pieslīpē, pietīra Jāņa braukšanu. Jebkurā gadījumā — neapšaubāms talants, kuru nav kauns vērot trasē!”

Pēc medaļas. Pirms 2019. gada sezonas Jānis Baumanis tika minēts kā pasaules čempionāta medaļu pretendents. Pēc pir­ majiem posmiem pilots ir krietni piesardzīgāks, taču no mērķa atteikties negrasās

“Joprojām man atmiņā kā spilg­ ti momenti no karjeras sākuma ir pirmie mēģinājumi ar kroskartiem,” atzīst Jānis. “Nevis pirmās sacensības, nevis pirmie panākumi, bet tieši šī pirmā pieredze pie stūres. Toreiz Latvijā sāka ieviest šo kla­ si, un tēvs mūs ar Arti aizveda izmēģināt svešo tehniku. Mēs iedegāmies, taču pagāja divas nedēļas, līdz tētis teica: labi, būs jums abiem pa kroskartam, būs jāstartē!” Pēc debijas NEZ kroskartu sacensībās sekoja Latvijas autokrosa čempionāts, kurā Baumanis noslīpēja prasmi uzvarēt, saņemties situācijās, kad viss šķiet zaudēts. Debitējis čempionāta bagi­ ju B600 klasē, 2010. gadā Jānis guva seriāla bronzu, bet jau nākamajās divās sezonās svinēja Latvijas čempiona titulus. Pirmā uzvara nacionālajā čempionātā šķiet neaizmirstama, — pēdējā posmā Mūsas trasē Baumanis veica izcilu finālbraucienu, gūstot uzvaru ar minimālu pārsvaru pār vēl vienu tobrīd daudzsološu jauno braucēju Otto Vočtavu. 2012. gada čempiontituls jau nāca ļoti pārliecinoši, meistars bija licis visiem manīt, kurš ir boss. “Latvijas autokrosa čempionāta B600 klase iedeva vajadzīgo braukšanas agre­ siju, izskoloja, ka ir jāprot atrast savu vietu situācijā, kur apkārt ir mežonīgs troksnis, bezkompromisa konkurenti, Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

smiltis, dubļi. Man tas viss šobrīd ļoti noder,” saka Baumanis.

Nopietns skats pāri robežām Pēc panākumiem bija skaidrs, ka laiks meklēt kaut ko jaunu karjeras izaugs­ mei, jo turpināt krāt B600 bagiju Latvijas čempiontitulus nešķita motivējoši, bet starptautiskas sacensības šajā klasē nenotika. Starp citu, šobrīd B600 klases mašīnas ir iekļautas NEZ Ziemeļeiropas kroskartu saimē. 2013. gadā Baumanis koķetēja ar dažādiem krosa paveidiem — nedaudz kross ar B600, pirmie soļi rallijkrosā ar Super 1600 mašīnu, startējot Igaunijas un NEZ čempionātu posmos, ziemā pat vienas ne sevišķi spožas folkreisa sacensības. Bija skaidrs, ka uzsākts rallijkrosa ceļš, turklāt motivāciju deva jau minētais Nitiša sniegums Eiropas čempionātā. Vēl 2014. gada sākumā ne braucējs, ne komanda nenojauta par plāniem Eiropā. Sezonas sākumā tika meklēta mašīna, ku­ ra būtu pietiekami konkurētspējīga star­ tam NEZ rallijkrosa čempionātā un/vai kādas Centrāleiropas valsts nacionālajā seriālā. Mašīnas apskatītas viena, otra, padomi prasīti te lielākam, te mazākam speciālistam... Līdz pāris nedēļas pirms Eiropas čempionāta pirmā posma Jānis

53


LĪDERIS

kļuva par Super 1600 vadošās koman­ das SET Promotion komandas braucēju, startējot ar vienu no labākajām mašīnām. Tas bija izaicinājums Baumanim un arī zināmā mērā risks komandai. Taču lat­ vietis cerības attaisnoja ar uzviju, jo jau pirmajā posmā Portugālē Jānis kāpa uz go­ da pjedestāla, gūdams trešo vietu. Sezonas deviņos posmos seši pjedestāli, no kuriem divas sacīkstes — Norvēģijā un Beļģijā — noslēgtas uz augstākā pakāpiena. 2014. gads beidzās ar trešo vietu Eiropas čem­ pionāta kopvērtējumā. Iespējams, panākumi palika nedaudz ēnā, jo togad spožu debiju pasaules čempionāta Supercar klasē piedzīvoja Nitišs, arī gūstot bronzu, taču jau augstākā līmenī. Togad pasaules čempionāts rallijkrosa disciplīnai notika pirmo gadu, un Reiņa tūlītēja nonākšana līderu vidū bija patīkams šoks līdzjutējiem, Baumaņa Eiropas bronza fanus tuvināja laimes histērijai. Labs gads bija! “Otrs tāds gads man vēl nav bijis,” sa­ ka Jānis. “Tajā pašā laikā es atceros savas debitanta kļūdas, kuras nedrīkstēja pieļaut, tās bija briesmīgas! Jau nākamajā gadā es daudz ko laboju. Šobrīd redzu, ka jaunie braucēji Super 1600 klasē dara to pašu, ko es savā pirmajā gadā — atkal un atkal!”

Eiropas čempions! 2015. gadu Jānis sāka kā Eiropas čempionāta Super 1600 klases galvenais favorīts, un no malas arī šķita, ka jābūt uzvarai kopvērtējumā, tā Baumanim gluži vai pienākas. Bet togad konkurence Super 1600 klasē bija mežonīga, uz čempiontitulu pretendēja trīs četri spēkos līdzīgi braucēji. Rezultāti to arī parādīja — Baumanis bi­ ja līderu vidū, taču nevarēja teikt, ka viņš ir galvenāks favorīts par pārējiem. Pirmajā posmā Portugālē trešais, kam sekoja uzvara Beļģijā, taču tad realitāte ieblieza pa pieri ar piekto vietu Vācijā, tad atkal uzvara Zviedrijā, atkal kri­ tums ar septīto vietu Francijā, pjedestāls Spānijā... Visbeidzot pēdējais posms Itālijā, kam jāsniedz atbilde uz sezonas galveno jautājumu. Jānim ar visu raibo sniegumu kopvērtējumā bija pārsvars, kuru varēja gan izmantot titula nodrošināšanai, gan pazaudēt. Pēdējā sacīkste bija sarežģīta, par ko liecina arī rezultāts — sestā vie­ ta. Taču jau pēc kvalifikācijas braucieniem kļuva skaidrs — konkurentiem Baumanis kļuvis neaizsniedzams. Jānis Baumanis — Eiropas čempions! Paralēli notika gatavošanās nākamajiem soļiem, jo bija skaidrs, ka Super 1600 nav virsotne, tas ir labs pakāpiens ceļā uz Supercar klases pasaules čempionātu. Skaidrs, ka tituls bija morāli ļoti vērtīgs, gan komandai pašai, gan Latvijas autospor­ ta sabiedrībai. Tobrīd tā bija tikai trešā reize, kad latvietis autosportā kļuvis par

54

Iemācīties agresiju. Baumanis tiek slavēts kā rallijkrosam piederošas braukšanas agresijas pratējs. Jānis uzskata, ka to iedeva B600 bagiju klases bezkompromisa cīņas

Eiropas čempionu — aiz Uģa Trauberga 2000. gada panākuma Eiropas autokrosa čempionātā un jau minētā Nitiša Super 1600 titula 2013. gadā. Taču gribējās tur — pa­ saules čempionātā, kurā jau pāris sezonas cīnījās Reinis Nitišs. Cik svarīga Jānim un Reinim ir šī savstarpējā rezultātu un panākumu attiecība, liekas — nekad neuzzināsim. Sarunās un intervijās abi allaž bijuši ļoti diplomātiski par šo tēmu, allaž novēlējuši veiksmi viens otram, publiski nav bijis nianšu, ­ kas uzradītu kādu lielāku vai mazāku konkurenci starp abiem. Taču šķiet tikai loģiski, ja divi latvieši augstākajā sabiedrībā viens otru uzmanītu vairāk, jo cīņa ir par ­ pašmāju līdzjutēju sirdīm, potenciālajiem atbalstītājiem un prestižu. Tam ir jāatstāj kāds emocionālais nospiedums attiecībās.

Iepazīšanās ar pilnpiedziņu pārliecinoša Gatavošanos augstākajai sabiedrībai Baumanis sāka paralēli cīņām Super 1600 klasēm. Ar Supercar mašīnu aizvadīti trīs pasaules čempionāta debijas posmi tajās nedēļas nogalēs, kad nenotika Super 1600 sacīkstes. Savukārt māju pusē ar Reinsalu Sport komandas mašīnu sasniegts Igaunijas čempiona tituls Supercar ieskaitē. 2015. gada debija pasaules cīņās noslēdzās ļoti daudzsološi — pēdējā pa­ saules čempionāta posmā Team Austria sastāvā Argentīnā Baumanis pamanījās tikt finālā, to aizvadot perfekti un gūstot ceturto vietu. Tas joprojām ir augstākais

Jāņa rezultāts pasaules čempionāta pos­ mos, savu pasaules pjedestālu viņš vēl gaida. Jāņem vērā, ka seriāls auga kopā ar abiem latviešiem — pirmajos gados gan kopvērtējumā, gan posmos augsti rezultāti bija reālāk sasniedzami, jo vēlāk šajās sacensībās ienāca auto ražotāju rūpnīcas, kuras atbalstīja atsevišķas komandas. Ja braucējs nebija šo komandu sastāvā kā pirmais vai otrais pilots, par panākumiem varēja aizmirst. Starti pusfinālā jau bija sasniegums gan Nitišam, gan Baumanim, kuri abi šajos gados nebija izredzēto rūpnīcu komandu pilotu pulkā. 2016. gadā tas notiek — Jānis aiz­ vada savu pirmo pilno sezonu pasaules čempionātā ar īstu Supercar mašīnu. Posmu pēc posma Baumanis cīnās par iekļūšanu pusfinālos un finālos, bieži tas arī izdo­ das, un Jānis nu jau visaugstākajā līmenī pierāda savu ātrumu un vajadzīgo agre­ siju. Taču šajā brīdī pasaules čempionātā arvien izteiktāk izpaužas vadošo komandu attiecības ar ražotājiem, gūstot tehnisko at­ balstu, par kādu pusprivātā Team Austria var tikai sapņot. Turklāt šūpošanās notiek arī pašas Baumaņa pārstāvētās ko­ mandas iekšienē — austriešu Maksa Puhera kā komandas vadītāja un Manfreda Štola kā inženierijas līdera sadarbība sāk brukt, līdz abu ceļi šķiras. Skaidrs, ka tas atstāj iespaidu arī uz komandas gatavošanos un sniegumu. Štols izveido savu STARD ko­ mandu nākamajai sezonai, viņam seko arī Baumanis, kas šobrīd, šķiet, ir bijis pa­ reizais solis.

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


LĪDERIS

INTELIĢENTS UN... MONSTRS Inta ULME, LAF Krosa komisijas vadītāja Jāņa karjeras laikā “Es redzēju Jāni ienākam sportā, redzēju visu, kā viņš izauga un izveidojās par tādu braucēju, kāds viņš šobrīd ir. Baumanis ir kluss, piezemēts un ļoti inteliģents cilvēks, bet paskatieties, ko viņš dara trasē, tur viņš ir īsts monstrs! Un vislielākā atzinība Jānim par to, ka līdz ar visu sarežģīto cīņu sportā viņš nav pametis mācības, guvis nopietnu izglītību un veido sevi arī ārpus sporta. Ne visi notur šo prioritāti!”

Ģimene vienmēr un visur. Nav garākas privātas sarunas vai intervijas, kurās Jānis Baumanis nepieminētu ģimeni kā savu galveno atbalstu sportā. Tēvs Andris vienmēr un visur blakus, iespēju robežās arī mamma Signe un brāļi Rihards un Artis

Jauna sezona, jauns auto. 2019. gada pasaules rallijkrosa čempionātu Jānis Baumanis sācis nervozi, taču ar cerībām uz regulāriem startiem posmu finālos un cīņām par pjedestālu. STARD šim gadam uzbūvējuši jaunu Ford Fiesta mašīnu Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

Jāņa un STARD kopīgās cerības STARD sāk savu attīstību, mācās arī Jānis, un nākamajās sezonās tiek uzklausīta vispārējā atzinība par komandas un pilota neatlaidību un prasmi turēt līdzi lielajām komandām. Taču ar to nepietiek, jo Jānis kā braucējs iesprūst pirmajās vietās aiz neķeramajiem līderiem — par to nedod ne pasaules čempiona titulus, ne medaļas, ne ziedus. 2016. gada pa­ saules čempionāts noslēgts desmitajā vietā, nākamajā gadā scenārijs visai līdzīgs — 12. vieta, bet pērn līdz šim statistiski labākajā Jāņa sezonā — devītā vieta pasaules čempionātā. Šogad čempionāts ir krietni izmainījies, jo dažādu iekšējo faktoru dēļ seriāla līderus pametuši ražotāji, apraujot tiešo tehnisko jauninājumu plūsmu. Skaidrs, ka rokas berzē visas tās komandas un braucēji, kuri aizvadītajās sezonās bija pirmie aiz līderiem. Jānis Baumanis un STARD to skaitā. Sezonas sākums Jānim izvērties visai nervozs, taču statistis­ ki cienījams — turpat aiz fināla svītras pirmajā posmā Abū Dabī, un nodrošināta vieta finālā Spānijas sacīkstēs, kurā gūta sestā vietā. Pēc pirmajiem diviem posmiem Baumanis kopvērtējumā atrodas ceturtajā vietā. Daudz laika lieliem rezultātiem! “Starts ar Supercar pasaules čempionātā bija un ir mans sapnis, un tagad tajā dzīvoju,” atzīst Jānis Baumanis. “Protams, tajā viss nav rožaini. Iepriekšējos gados bija vilšanās sajūta, jau pirms starta zinot, ka ar privātkomandas mašīnu rūpnīcas braucējiem garām netikt. Tas nomāc, taču paliek motivācija tieši tāpēc aizķert līderus un pārsteigt viņus. Savukārt šogad, kad ražotāji šķietami ir prom, mēs, daudzi braucēji, cerējām uz savu lielo iespēju. Taču, sākoties čempionātam, saprotam, ka ražotāji ir prom, bet viņu pērnās mašīnas komandām palikušas, un daudzi joprojām netiek tām līdzi. Pēc pirmajiem posmiem esmu trijniekā četriniekā pasaules čempionāta kopvērtējumā. Taču pirmie divi posmi parāda, ka savas cerības varam nomierināt. Ja izdotos saglabāt šo tuvumu pie medaļu zonas, būtu izcili, taču esmu skeptisks par to. Pārāk jāsakrīt apstākļiem, lai šogad tiktu pie medaļas, redzot, cik tomēr spēcīgi iezīmējušies līderi. Taču kā vienmēr — atdošu maksi­ mumu un cerēšu, ka komanda varēs izpildīt sev uzliktos uzdevumus mašīnas attīstībā!” ©

Viesturs SAUKĀNS 55


VĒSTURE

Čekisti, dāņu Team Cap un 23. augusts Tās bija pirmās olimpiskās spēles manā žurnālista karjerā. Vēl gadu iepriekš starptautiskajā Baltijas regatē jeb kā tagad teiktu — pirmsolimpiskajās testa sacensībās — Tallinas līcis vārījās buru pārpilnībā un nacionālo karogu krāsainībā, bet tagad bija 1980. gada jūlijs, PSRS armija jau septīto mēnesi karoja Afganistānā, un, protestējot pret šo iebrukumu, ASV bija aicinājušas Rietumvalstis boikotēt olimpiskās spēles Maskavā, kurās nu piedalījās vien 80 nacionālo olimpisko komiteju delegācijas.

B

urāšanas regatē, kurā kopā ar leģen­dāro kijevieti Valentīnu Mankinu (līdz 1980. gadam — divi olimpiskie zelti, viens sudrabs) Star klasē uzvarēja rīdzinieks Aleksandrs Muzičenko, protams, trūka tradicionāli spēcīgo amerikāņu. Dažās citās klasēs konkurenci ievērojami būtu pastiprinājuši franči, briti, austrālieši vai rietumvācieši, bet arī bez viņiem pārstāvniecība bija itin pieklājīga, jo olimpiskās medaļas bija spēcīgāks magnēts par daudzu valdību ­ieteikumu savām NOK nepiedalīties. Itāļi, spāņi, brazīlieši, austrieši, ungāri, holandieši, zviedri, poļi... Bābeles sajūta olimpiskajā jahtklubā Piritā tomēr bija jūtama, un jautājums: “No kurienes tu esi?” visai tradicionāls. “Jūs esat latvis?” izmantojot mazliet dīvainu apzīmējumu, bet skaidrā latviešu valodā kādudien mani uzrunāja neliela auguma sirms vīrs staltu stāju Dānijas komandas žaketē. “Esmu Jergens Hvīds, pirms 40 gadiem mani sauca par Dāņu tanku Rīgā,” viņš turpināja mulsināt. “Te es esmu Dānijas burāšanas Team Cap.” Tas prasījās pēc garākas sarunas, kas gan viena, bet ļoti apgrūtinoša iemesla dēļ sevišķi gara nesanāca. Tomēr par savām hokejista gaitām Rīgā Jergens Hvīds pastāstīja. Viņš interesējās, kas tagad atrodas Brīvības un Ģertrūdes (tolaik Ļeņina un Marksa) ielu stūra mājā, kur Latvijas laikā bijis viņa tēva veikals, un sūrojās, ka čekisti viņam neļaujot ar mašīnu aizbraukt apskatīt dzimto Rīgu. To varot darīt tikai tūristu grupā divu dienu braucienā ar autobusu, bet tik daudz laika viņam neesot. Jāpilda komandas vadītāja pienākumi Tallinā.

56

Dažas dienas vēlāk uz jahtkluba mola Jergenu Hvīdu varēju apsveikt ar Paula Jensena Soling ekipāžas zelta finišu, pēc kura dāņu burātājs bija kļuvis par divkārtēju olimpisko čempionu, bet uzaicinājumam vakarā atzīmēt plašāk šo panākumu ātrumā izdomāju kādu formālu atteikumu. Vīri pelēkos uzvalkos tepat tuvumā vien grozījās. Divus es tagad jau pazinu vaigā, jo kādu dienu iepriekš biju aizvests uz neuzkrītošu nopratināšanu. Tikties vēlreiz ar šiem tipiem man nebija ne mazākās vēlēšanās. Lai gan Rietumvācijas atlēti šajās spēlēs nepiedalījās, Tallinā uz pāris dienām bija ieradies mans paziņa kopš 1973. gada Maskavas universiādes (pirmās tik plaša mēroga sacensības PSRS) laikiem Ernsts Dīters Šmiklers no Bonnas, kas bija toreizējās Vācijas Federatīvās Republikas galvaspilsēta. Ņemot vērā boikotu, viņš laikam PSRS iekārtai bija kļuvis par īpaši bīstamu žurnālistu, jo jau nākamajā dienā olimpiskā jahtkluba preses centra kafejnīcā man gadījās iestāties rindā starp diviem uzvalkotiem vīriem, kas neuzkrītoši stādījās priekšā kā Drošības komitejas darbinieki, aicinot parunāties kādā klusākā vietā. Šī klusākā vieta, ko droši vien varētu uzskatīt par konspiratīvo dzīvokli, atradās turpat blakus Piritas olimpiskajam ciematam kādā privātmājā, kuras saimniece (igauniete!) norādīja uz galdiņu un krēsliem dārza lapenē. Drošībniekus interesēja, ko tas, viņuprāt, podļec (nelietis — krievu val.) Šmiklers ar mani runājis. Teicu, ka apspriedām Daiņa Kūlas uzvaru šķēpmešanā, jo viņam tāds pats vārds kā man. Runājām par futbolu, kas ir šī žur­nālista

specialitāte, un 1974. gadā Min­henē notika pasaules čempionāts... “Bet vai par 23. augustu viņš neko nestāstīja, nedeva kādas brošūras, nepiedāvāja rīkot protesta akcijas?” Drošībnieki tik tiepīgi uzdeva vienu un to pašu jautājumu, ka atļāvos painteresēties, kas šajā datumā tāds svarīgs noticis, jo tolaik par to man nebija ne jausmas un arī Ernsts Dīters patiesi par to nebija ieminējies ne ar pušplēstu vārdu. Atbildei viņi vien kaut ko nomurmināja par Rietumu specdienestu izdomājumiem. Tā VDK virsnieki paši negribot lika noprast, ka 23. augusts baltiešiem ir nozīmīgs datums. Kas vēl, izņemot 1939. gada PSRS—Vācijas neuzbrukšanas līguma noslēgšanu, tajā īsti noticis, to pēc atgriešanās Rīgā nezināja arī neviens vēsturnieks, kam šo jautājumu uzdevu. Patiesība par Molotova—Ribentropa pakta slepeno protokolu pamazām kļuva zināma gadus sešus septiņus vēlāk, bet pirmo reizi ar Mavrika Vulfsona muti publiski izpausta tikai 1988. gada jūnijā radošo savienību plēnumā. Aizpērn bija pārsteidzošs gandarījums Jergena Hvīda biogrāfijas datus atrast Andra Zeļenkova grāmatā Sākums. Latvijas hokeja izlase. 1932.—1940. Fakti pilnībā atbilda tam, ko viņš man stāstīja 1980. gada jūlija beigās Tallinā. Tā radās ideja pirms hokeja pasaules čempionāta, kurā mums, iespējams, kārtējo reizi nāksies cīnīties arī ar Dānijas valstsvienību, dāņu Team Cap veikumu sportā papētīt sīkāk. Izrādās Jergens Hvīds bijis ne tikai Dāņu tanks Rīgā, bet vēl daudz lielākā mērā — Rīgas tanks Dānijā. ©

Dainis CAUNE

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


Foto: autors nezināms; no Hvīdu dzimtas kolekcijas

LEĢENDAS

Rīdzinieks — Dānijas valstsvienības kapteinis. Jergens Hvīds, būdams Dānijas pirmās hokeja izlases kapteinis, nes karogu starptautisku sacensību parādē. Foto uzņemts četrdesmito gadu beigās

Dāņu hokeja tēvs no Latvijas Pirmo savstarpējo hokeja spēli Latvija un Dānija aizvadīja 1993. gada februārī, taču abu valstu hokeja saites ir daudz senākas. Pirms Otrā pasaules kara Rīgā dzīvoja Hvīdu dzimta, kuras pārstāvji bija apķērīgi uzņēmēji un arī prasmīgi sportisti. Dzimtas pārstāvis Jergens Hvīds trīsdesmitajos gados bija viens no talantīgākajiem hokeja uzbrucējiem Latvijā. Sākoties karam, dzimta pārcēlās uz Dāniju, bet Jergens Hvīds četrdesmitajos gados kļuva par Dānijas Hokeja federācijas dibinātāju un Dānijas hokeja izlases kapteini. Par nopelniem Dānijas hokeja attīstībā Jergens Hvīds ir nodēvēts par dāņu hokeja tēvu un 2005. gadā uzņemts Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) Slavas zālē. Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

D

ānija starptautiskajā hokeja apritē ie­ nāca pēc Otrā pasaules kara ­ — lai­kā, kad Padomju Savienības oku­ pētās Latvijas šajā apritē vairs nebija. 1992. gadā Latvijas karogs un valstsvienī­ ba atgriezās starptautiskajās hokeja cīņās, un kopš 1993. gada Latvijas un Dānijas iz­la­ses ir aizvadījušas vairāk nekā 30 sav­ starpēju spēļu, kurās lielākoties ir uzvarē­ juši mūsu hokejisti. Pagājušā gadsimta de­ viņdesmitajos gados un arī 21. gadsimta sā­ kumā vairums Latvijas līdzjutēju Dāniju neuzlūkoja kā hokeja zemi un dāņu izlasi ierindoja starp tām, kuras mūsu spēlētā­ jiem jāuzvar obligāti. Taču pēdējā desmit­ gadē Latvijas un Dānijas hokeja spēku sa­mērs ir līdzsvarojies. Dāņi ir pratuši pa­ saules čempionātos mums ­sagādāt ­vairākus

57


Latvijas čempions 16 gadu vecumā Nākamo sezonu Jergens Hvīds sāka jau tobrīd Latvijas spēcīgākās vienības Union rindās, un drīz kļuva par vienu

58

† Hokejs Esplanādes slidotavā Rīgā. Union pret Universitātes Sportu

no komandas vadošajiem spēlētājiem. Unionieši sezonu iesāka lieliski. 1933. gada 15. janvārī Esplanādes slidotavā norisinājās zibensturnīrs, kurā Union iz­ cīnīja uzvaru, bet Jergens Hvīds izcēlās ar diviem vārtu guvumiem. 1932./1933. gada sezonā Hvīds iz­ cēlās ar rezultatīvu spēli, turklāt viņš vārtus guva tieši atbildīgākajos brīžos. Latvijas meistarsacīkšu Rīgas grupā Union un Armijas Sporta Klubs (ASK) bija guvuši vienādu punktu skaitu, un 1933. gada 14. februārī notika abu ko­ mandu pārspēle, kurā bija jānoskaidro Rīgas spēcīgākā komanda. Ar rezultā­ tu 3:1 uzvarēja Union, un šajā panāku­ mā ar diviem vārtu guvumiem atzīmē­ jās Jergens Hvīds. 12. martā Latvijas čempionāta finālā Rīgas Union devās cī­ ņā pret Liepājas Olimpiju. Ar 1:0 uzva­ rēja unionieši, un saskaņā ar preses zi­ ņām vārtus guva Jergens Hvīds. Union atkal kļuva par Latvijas čempionvienību. Sešpadsmitgadīgais Hvīds noteikti būtu viens no galvenajiem pretendentiem uz vērtīgākā spēlētāja (MVP) titulu, ja to­ laik tāds Latvijas čempionātā pastāvētu. Protams, talantīgo uzbrucēju uzlūko­ ja arī Latvijas hokeja izlases komplektē­ tāji. Tosezon valstsvienība gatavojās sa­ vam pirmajam pasaules čempionātam, kas norisinājās Prāgā 1933. gada februārī. Taču sporta žurnālisti varēja tikai ar no­

fortet.dk

§ Parādes formā. Jergens Hvīds — ­ Dānijas kara flotes virsnieks

la langelands

Jergens Alfreds Hvīds nāca pasaulē Rīgā dzimuša dāņu uzņēmēja Haralda Nilsa Kristiana Hvīda un vācietes Ģertrū­ des Emmas Johannas Hvīdas ģimenē. To­ brīd Pirmā pasaules kara laikā ģimene bi­ ja pametusi Rīgu, un Jergens piedzima 1916. gada 1. septembrī Maskavā. Jau drīz, 1918. gadā, kad Krievijā plosījās Pilsoņu karš, Hvīdu ģimene pārcēlās uz Dāniju. Kad Latvija Neatkarības karā bi­ ja izcīnījusi savu brīvību, 1921. gadā Hvīdi atgriezās uz dzīvi Rīgā. Te darbu atsāka dzimtas uzņēmums N. Chr. Hviid, kas bija dibināts jau 19. gs. beigās un nodarbojās ar būvmateriālu un santehnikas tirdzniecī­ bu. Hvīdu veikals Brīvības ielā pie Vecās Ģertrūdes baznīcas bija pazīstams ar savu smalko tā laika modernāko virtuvju, van­ nasistabu un labierīcību aprīkojuma piedā­ vājumu. “Pateicoties pareizai iekārtai, kā arī labi nostādītai personāla noteiktai ap­ kalpošanai, firmai N. Chr. Hviid ir izdevies apmierināt savus pircējus un iegūt publi­ kas uzticību. Tam vislabākais pierādījums ir pircēju lielā skaita pastāvīgā pieaugša­ na,” 1926. gada 27. augustā rakstīja žur­ nāls Atpūta. Rīgā savas skolas un sporta gaitas sāka arī Hvīdu bērni. Starp dēliem Vigo un Ēriku jau pusaudža gados īpaši izcēlās Jergens, kuru ļoti aizrāva ziemas sports un tieši slidošana. Viņš ar panākumiem nodarbojās ar ātrslidošanu, bet visvairāk nodevās tobrīd Latvijā jaunajam sporta veidam — hokejam. 1931./1932. gada se­ zonas noslēgumā Jergens Hvīds debitēja Rīgas Kaiserwald hokeja komandas sastā­ vā. Jergena lielā diena bija 1932. gada 5. marts, kad viņš zibensturnīrā izcēlās ar vārtu guvumu pret valsts čempionvienību Union. Jāpiebilst, ka jaunajam uzbrucējam tobrīd bija tikai 15 gadu.

āms; no portā

Hvīdu santehnika un sports

s fred l A ens Jerg S HVĪD Hokeja uzbrucējs, treneris, sabiedriskais darbinieks Dzimis

1916. gada 1. septembrī Maskavā, Krievijā

Miris

2001. gada 5. martā Helsingērā, Dānijā

Pārstāvētās komandas Kaiserwald (Rīga), Union (Rīga), Rīgas izlase, Københavns SF (Kopenhāgena), IK Göta (Stokholma), Dānijas izlase Lielākie sasniegumi Latvijas čempions (1933. gadā), Dānijas čempions (vairākkārt), Dānijas Hokeja federācijas dibinātājs, Dānijas izlases kapteinis, 2005. gadā uzņemts IIHF Slavas zālē

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

Foto: autors ne zin

zaudējumus. Iepriekšējos divos pasaules čempionātos (2017. un 2018. gadā) Latvija tomēr ir pratusi uzvarēt Dāniju. Taču zi­ nām, ka tagad tā vairs nav agrākā dāņu valstsvienība, kuru 90. gados mūsu izlase varēja sasist ar 7:1 vai 9:2. Dāņu hokejs ir ievērojami audzis un tagad ieņem līdztiesīgu vietu starp pasau­ les elites vienībām. Arī Latvijā varam būt par to lepni, jo viens no dāņu hokeja pa­ matlicējiem ir mūsējais. Pirms 70 gadiem, 1949. gadā, tika dibināta Dānijas hokeja federācija un togad Dānija pirmoreiz pie­ dalījās pasaules čempionātā, kur to cīņā veda valstsvienības kapteinis — rīdzinieks Jergens Hvīds.

Foto: autors nezināms; no Hvīdu dzimtas kolekcijas

LEĢENDAS


Foto: autors nezināms; no Hvīdu dzimtas kolekcijas

LEĢENDAS

Foto: autors nezināms; no Hvīdu dzimtas kolekcijas

Uz dāņu ledus. Jergens Hvīds Kopenhāgenā pēckara gados

Latvijas čempionvienībā. Jergens Hvīds (otrais no kreisās) Union sastāvā 1933. gadā Rīgā

žēlu konstatēt, ka hokeja uzbrucējs Hvīds ir Dānijas pavalstnieks un Latvijas izla­ sē spēlēt nedrīkst. Kaut arī Dānija tolaik nebija Starptautiskās Hokeja federācijas dalībvalsts un pasaules čempionātos ne­ startēja, valstiskās piederības jautājums tika respektēts.

Rīgas izlasē Jergena Hvīda leģionāra statuss to­ mēr netraucēja viņam piedalīties starp­ tautiskās hokeja spēlēs Union komandas un arī Rīgas izlases sastāvā. Tās gan ne­ bija oficiālas valstssacīkstes, taču viņš Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

pārstāvēja Rīgu. 1933./1934. gada sezo­ nā Hvīds Rīgas izlases sastāvā aizvadīja trīs spēles — pret vācu Kēnigsbergas (ta­ gad Kaļiņingrada Krievijas Federācijā), lie­ tuviešu Kauņas un poļu Viļņas izlasēm. Tosezon Union komandā Hvīds aizvadī­ ja vēl divas spēles pret vācu komandām. Izbraukuma turnejā Austrumprūsijā unionieši piedzīvoja divus zaudējumus un izcī­ nīja vienu neizšķirtu, kopumā trijās spē­ lēs gūstot tikai trīs vārtus. Divi no tiem bija Hvīda kontā. Union komandas uzbrucējs Jergens Hvīds turpināja uguņot Latvijas čempionā­

tā arī 1933./1934. gada sezonā. Kaut arī viņš bija viens no meistarsacīkšu rezulta­ tīvākajiem spēlētājiem, Union vienībai tā nebija veiksmīga sezona. Proti, trīskārtē­ jie Latvijas čempioni ne tikai zaudēja titu­ lu, bet sezonu pabeidza piektajā vietā se­ šu komandu konkurencē. Neraugoties uz kopumā bēdīgo Union vienības sniegumu, sporta žurnālisti turpināja slavēt Hvīda prasmes un nereti uzteica viņu kā labāko savas komandas spēlētāju. Avīzes Latvijas Kareivis sporta rubrika par Hvīdu rakstīja, ka viņš ir “lielisks un ātrs kā viesulis”.

Dāņu tanks Ziemassvētku brīvdienās 1934. gadā Jergens Hvīds absolvē­ ja Rīgas vācu valsts klasisko ģimnāziju un pārcēlās uz Dāniju, lai uzsāktu mā­ cības militārā jūrskolā. Latvijas sporta žurnālisti to uzskatīja par lielu zaudējumu Union hokeja komandai. “Hviids — labā­ kais Uniona ledus hokejists patlaban at­ rodas Dānijā, kur apmeklē jūras kadetu skolu. Hviids Rīgā vairs neatgriezīsies, kas ir smags zaudējums Uniona ledus ho­ keja vienībai,” 1934. gada decembrī raks­ tīja Sporta Pasaule. Tomēr pēc dažiem gadiem bija iespē­ ja Jergenu Hvīdu ieraudzīt uz Rīgas sli­ dotavu ledus un Union hokeja komandas sastāvā. Tiesa, palīdzēt unioniešiem viņš varēja tikai epizodiski pāris sezonas —

59


Foto: autors nezināms; no Hvīdu dzimtas kolekcijas

LEĢENDAS

Trīs brāļi vienā komandā. Københavns SF (KSF) 1941. gadā: priekšējā rindā no labās — ­ Vigo, Jergens un Ēriks Hvīdi

1937./1938. un 1938./1939. gada ziemā. Tas notika tajās dažās dienās, kuras ap Ziemassvētkiem Jergens pavadīja pie sa­ vas ģimenes Rīgā. Tās gan bija tikai 2—3 spēles sezonā, taču Hvīda prasmes un iemaņas hokejā nebija zudušas un at­ kal sajūsmināja hokeja cienītājus Rīgā. Pēdējā spēle Latvijas meistarsacīkstēs ar Jergena Hvīda dalību norisinājās 1939. gada 4. janvārī ASK slidotavā (tagad — Centra sporta kvartāls Rīgā), kur unionieši devās cīņā pret tā laika Latvijas čem­ pionvienību ASK. “Vispārsteidzošākās bija spēles pirmās minūtes, kad jau tūlīt pēc sākuma signāla Uniona “tanks” Hviids noveda savu vienību 1—0 vadošā lomā,” pēc spēles ziņoja Sporta Pasaule. Grūtā cī­ ņā ar 4:3 uzvarēja karavīri, taču unionieši bija cīnījušies ļoti sīksti, un arī atkal uz­ slavas saņēma leģionārs Hvīds.

Latvijas hokeja eksports uz Dāniju Jergens Hvīds bija ar vārtu guvumu atvadījies no Latvijas hokeja. Nākamās Ziemassvētku brīvdienas ar hokeja spē­ lēšanu Rīgā nepienāca. Sākoties Otrajam pasaules karam, Hvīdu dzimta pameta Latviju un pārcēlās uz Dāniju. Jergens Hvīds pabeidza jūrskolu, kļuva par

60

Dānijas jūras kara flotes virsnieku un darbojās Dānijas diplomātiskajā dienestā, vēlāk bija militārais atašejs Stokholmā un Helsinkos. Bet arī sava dienesta lai­ kā viņš hokeju nebija metis pie malas. Jergens Hvīds kļuva par vienu no ievērojamākajiem hokejistiem un hokeja darbiniekiem Dānijā. Ar viņa līdzdalību dāņi ienāca starptautiskajā apritē. Jergens Hvīds darbojās gan hokeja laukumā, gan ārpus tā. Proti, 1949. gadā, pateicoties viņa aktīvai līdzdalībai, tika nodibināta Dānijas Hokeja federācija un Dānijas ho­ keja izlase pirmo reizi piedalījās pasaules čempionātā. Dāņiem togad nācās piedzīvot smagus zaudējumus, taču tas bija tikai sākums. 1949. gada pasaules čempionā­ tā Jergens Hvīds bija Dānijas izlases kap­ teinis un šajā debijas turnīrā guva visus četrus vārtus savas valstsvienības labā. Jergens Hvīds bija leģendārs Kopen­ hāgenas kluba KØbenhavns SF (KSF) spē­ lētājs. Kopā ar klubu viņš kļuva par Dānijas čempionu, vēlāk titulu izcīnīja kā KSF treneris. Bija laiki, kad Jergens Hvīds KSF sastāvā spēlēja kopā ar brā­ ļiem Vigo un Ēriku. Jāpiebilst, ka rīdzi­ nieks Ēriks Hvīds bija viens no sava laika ievērojamākajiem Dānijas ātrslido­

tājiem un arī ieguldīja savu artavu hoke­ ja attīstībā. Arī Ēriks bija Dānijas izla­ ses spēlētājs debijas pasaules čempionātā 1949. gadā, darbojās Dānijas hokeja fe­ derācijas valdē un bija hokeja tiesnesis. Savukārt Jergens Hvīds savu pēdē­ jo Dānijas čempiona titulu kā spēlētājs izcīnīja 1961. gadā, KSF rindās startē­ jot kopā ar savu dēlu Torstenu Hvīdu. Par hokejistu kļuva arī Jergena jaunākais dēls Jespers Hvīds. Tā Jergens Hvīds bi­ ja kļuvis par dāņu hokeja tēvu arī burtis­ kā nozīmē. Jergens Hvīds aizgāja mūžībā 2001. gada 5. martā Helsingērā, Dānijā. 2005. gadā viņa piemiņu godināja, iekļau­ jot IIHF Slavas zālē kā pirmo Dānijas pārstāvi. Nav šaubu, ka bez rīdzinieka Jergena Hvīda dāņu hokejs būtu veidojies citādāk. ©

Andris ZEĻENKOVS Par sniegto informāciju un attēliem īpaša pateicība Jergena Hvīda dēliem Torstenam un Jesperam, kā arī brāļa Ērika dēlam Karstenam.

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

61


62

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs


Foto: Agnis Melderis

PIESPĒLE

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Aivars Kārkls

Foto: Dainis Caune, Sports

Līdz savam divritenim jāaizskrien. Smiltenē, kas pazīstama arī kā riteņbraucēju pilsēta, vispirms jāTOP par skrējēju

Runājot par Bratislavu 2011. gadā. Rihards Marenis vaicā aizsargam Kristapam Sotniekam, kā viņam izdevās tikt pie četrām rezultatīvām piespēlēm

Ir variants. Kā šķērsot upi, ja nu gadījumā iekšlietu ministrs izdomā slēgt tiltus arī pār Daugavu

Foto: Aivars Kārkls

Foto: Dainis Caune, Sports

Galds jau ir, vēl tikai baltais galdauts nepieciešams. Pūķsērfotājs gatavojas 4. maija svinībām

Slidot un lidot. SKA aizsargs Dinars Hafizuļins palīdz Mikam Indrašim apgūt tāllēkšanu uz ledus Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

Formula Raceboard. “Viens dēlis, četri sērfotāji,” Latvijas Zēģelētāju savienības prezidents Ansis Dāle (otrais no kreisās) Mārim Vīgantam, Retam Skrickim un Alvim Ozoliņam piedāvā vindsērfingā ieviest jaunu klasi

63


64

Žurnāls Sports • 2019. gada maijs

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada maija numurs

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada maija numurs

Profile for sporto.lv
Advertisement