Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

Nr. 5 (338) 2018. MAIJS

A N Ā L U B a ļ r ā K vārti n zelta u S N Ā S I M IŠE R S s j i v l F E s j i m e r e ž D

, E P I E . C S T s R d E r a B Ed v f e r s L AM o t s i Kr s a b ī r sezona Ce s r i v a l Futbo

u b ī r e c līgas

Vāveres takās

Š Ņ I P E aras I L s l ī Em asa uzv piepr Cena Eur 1,95


Uz 1. vāka. Foto: Juris Bērziņš-Soms, no One Pro Cycling arhīva

rā u m u n ā j Ša 8. VIEGLATLĒTIKA Misāns un Fišers

4. SMAIĻOŠANA Ūdens sajūtu slīpētāji

14. RITEŅBRAUKŠANA Piedāvāt tikai uzvaras!

22. FUTBOLS Virslīgas cerību sezona

44. VĒSTURE Gumijas vīrs Alfons Ansons

MĒNEŠA ŽURNĀLS Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra

38. HOKEJS Vārtsargs Jānis Voris

Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība nr. LV40008097373 Iespiests PNB Print

32. FLORBOLS

Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013

Bulāna zelta soļi

E-pasts: birojs@sporto.lv Galvenais redaktors: Dainis Caune Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne

56. LEĢENDAS 50. MOTOSPORTS

Diskvalificētais prezidents

Tās trakās Montas dēļ Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

3


CERĪBA

Ūdens sajūtu slīpētāji

Strauji un pārliecinoši pasaules un Eiropas labāko jauno smaiļotāju pulkā ieairējuši jaunie rīdzinieki Kristofers Lamberts un Edvards Ceipe. Arī treneris jauns, kaut gan uzvārds gana dzirdēts — Aglenieks. Jauniešu trenera Raivo tēvs — Aigars Aglenieks — ir mūsu divkāršā olimpieša Krista Straumes treneris. 4

T

agad Aigars pārgājis administratīvā darbā Murjāņu sporta ģimnāzijā un vada struktūrvienību Jūrmala, bet trenera rīkus, motorlaivu ieskaitot, nodevis savam dēlam. Interesanti, ka Aigara audzēkņi tik agrā jaunībā nav guvuši tik skanīgus titulus. Stafete turpinās, jo Raivo jauniešiem savu palīdzību neliedz arī Krists Straume, kurš sācis strādāt par treneri.

Tēva pēdās un sporta veidu karuselis Edvarda Ceipes tēvs savulaik pats bija gana labs airētājs, un pēc dēla meklējumu pilnajām gaitām florbolā, džudo, futbolā tīri saprotams bija tālākais sporta ceļš — kā savulaik tēvam — sēsties

smailītē. Tieši klātienē tēvu laivā mazais Edvards nebija redzējis, vienīgi fotogrāfijās, taču šis sports ģimenē bija pazīstams. Kristofera ceļš sportā sākās ar karatē. Sākumā, kad bija daudz vispārīgu vingrinājumu rotaļu veidā, sporta veids likās gana interesants, taču — kad sākās kontaktcīņas, puikas degsme atslāba — tas nav mans. Smaiļošanu Kristofers pirmo reizi redzēja televīzijā, kad Londonā 2012. gadā notika olimpiskās spēles. Sporta veids likās ļoti dinamisks, katrs īriens un šļakatas, jau dīvānā sēžot, uzdzina adrenalīnu. Puisis devās uz Lucavsalu, un pirmie mirkļi visvienkāršākajā laivā (gluži vai

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


CERĪBA

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

silē), pat bez sēdeklīša (lai tik viegli neapgāztos), TV redzēto acumirklī neapliecināja, taču vēlāk, kad pienācīgā stabilitāte bija rokās un treneri ļāva sēsties jau ātrākās laivās, priekšstati apstiprinājās — tas tik ir ātrums! Turklāt svaigā gaisā, reizēm miglā, reizēm caur ledus vižņiem, dažkārt motorlaivu saceltajos viļņos. Tā ir brīvības izjūta, kad reizēm Daugavas vidū esi viens pats un vari kaut vai kliegt. Tas puisi pamatīgi apbūra. Draugu pulks, sacensības, ārzemju braucieni, pirmās medaļas, tas viss liek domāt, ka no smailītes Kristofers tik ātri ārā nekāps. Edvards savas gaitas sportā arī sāka ar cīņas sporta veidu — karatē. Kad Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

sākumā bija dažādi vingrinājumi, brīžiem pat rotaļu veidā, tas likās gana interesanti, taču vēlāk kontaktcīņas Edvardu vairs nesaistīja un pamatots likās ģimenes lēmums iet tēva pēdās un sēsties smailītē. Tā aizrāva uzreiz, un brīžiem pat bija grūti nosēdēt skolas solā, jo ātrāk gribējās tikt uz ūdens. Sākumā gan gāja visādi un neplānotas peldes gadījās itin bieži, taču Edvards atzīst, ka tas viss pieder pie lietas, un ne reizes neesot domājis par izvairīšanos no iesāktā. Stundu garais ceļš līdz Lucavsalai puišus nesatrauc, tas arī ir process. Vispār tas viņiem liekoties apbrīnojami, ka teju vai Rīgas vidū ir tāda miera osta, kas ir tālu no pilsētas kņadas un putekļiem.

Saprasties bez vārdiem Treniņu biežums auga, nometnēs reizēm līdz pat trim nodarbībām dienā. Parasti puiši laivā sēžas sešas reizes nedēļā, jo laivas izjūta nedrīkst zust ne uz mirkli. Kaut arī divniekā gūti lielākie panākumi, jaunieši bieži vien sacenšas arī vieniniekos. Nevar noliegt, ka divnieks patīk vairāk, jo ir kopības izjūta, kas puišus saista jau no pirmās reizes vienā laivā. Kristofers atzīst, ka airēt vienam un divatā ir ļoti dažādas lietas. Piemēram, ieliekot divniekā pasaules čempionu un vicečempionu vienā laivā, uzvarētāji divniekā noteikti neiznākšot.

5


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

CERĪBA

Vajadzīga trenēta kopības izjūta, prasme saprasties bez vārdiem (distancē, it sevišķi 200 metros, kur katrs neveikls nieks var pārvilkt strīpu sekmīgam startam, puiši nesarunājas) — tikai izjūtu līmenī — ir divnieka ikdiena. Abi atzīst, ka tuvākā distance viņiem ir 200 metri, taču olimpiskajās spēlēs divnieki šajā sprinta distancē vairs nestartē, atlicis vien 1000 metru brauciens. Pamazām arī pārējās sacensībās tiek iekļautas tikai olimpiskās distances. Tas prasa vairāk fiziskā spēka, lielāku taktisko gudrību. Viņi domā, ka Latvijas laikapstākļiem vairāk piemērots būtu sprints, jo mums aktīvā sezona uz ūdens nav tik gara kā siltākās zemēs un vajadzīgo noairēto kilometru skaitu nav tik viegli savākt. Ziemā vairāk laika jāvelta fiziskajiem treniņiem svaru zālē, krosa distancēs, baseinā. Abi to uztver kā neatņemamu procesa sastāvdaļu, taču visu ziemu tiek gaidīts pirmais ūdens. Tagad, kad rezultāti aug, puiši ūdens kristības sagaida dienvidos, kas ļauj ātrāk iegūt sportisko formu. Aukstie pavasari un rudeņi zēnus nebaida. Abi smej, ka esot tā norūdījušies, ka praktiski ar saaukstēšanās slimībām neslimojot. Par treneri Raivo abiem tikai labi vārdi. Esot stingrs, bet ne pārmēru, puišos ieklausās, un viss notiekot kopīgās interesēs, ja ir domstarpības, tad par niekiem. Tā kā pats Raivo neesot bijis airētājs, tad tehniskajās niansēs neatsverami

6

ir divkārtējā olimpieša Krista Straumes padomi, kas pēc sporta gaitu beigšanas Rīdzenē sācis strādāt par treneri.

Zaudēt, lai iegūtu Puiši ir jauni, un mūsdienu dzīvē kārdinājumu ārpus sporta netrūkst. Abi uzsver, ka labi apzinās, kas viņu dzīvē ir galvenais, un šķietamo atturību no citām vienaudžu izpriecām nepārdzīvo. Ja arī kādu līksmes brīdi zaudē, tad saprotamu iemeslu dēļ. Savs laiks arī atpūtai, kad beidzas sezona, vakars pirms brīvdienas. Draugi ārpus sporta, radi to saprot, un domstarpību nav. Abiem ļoti patīk doties ārzemju braucienos. Tā kā puiši ir spēcīgi angļu valodas prasmē, daudz draugu ir no citām zemēm. Kristofera paziņu pulks ir kuplāks, jo viņš zina arī krievu valodu. Abiem atmiņā sevišķi palikuši pirmie starti siltajās zemēs, kad ūdens no ierastā drēgnuma pārvērties teju vai karstā. Pavisam citas izjūtas. Ārzemju braucienu kļūst arvien vairāk. Šogad būs gan Eiropas un pasaules čempionāti U-18 vecumu grupās, gan tradicionālās Olimpic hope sacensības, kur startē visi pasaules labākie jaunie airētāji. Jautāti par īpašiem rituāliem pirms sacensībām, abi smej, ka nekā īpaša neesot, esot gan pamanījuši, ka labāk veicoties tad, kad pēdējos treniņos nekas nav izdevies, viss gājis šķērsām.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Sākam! Treneris Raivo Aglenieks iedvesmo Edvardu un Kristoferu

Puiši stāsta, ka ar katru startu aug viņu pieredze, arvien labāk izprotot laikapstākļus, kāda noteikta celiņa īpatnības un priekšrocības. Lielu sacensību priekšsacīkstēs celiņus nosaka izlozes kārtībā, un reizēm iekrītot malējie, kas prasa vairāk spēka un divkāršas centības, bet finālbraucieni notiek pēc labākajiem rezultātiem priekšsacīkstēs, un jāairē vidus celiņos, kur labāk jūti pretinieku un vieglāk cīnīties par katru centimetru. Vairāk tas attiecas uz 1000 metriem, jo 200 metru sprintā neredzi neko. Edvards teic, ka pirmos 150 metrus pat neatceroties, viss notiekot automātiski. 1000 metros savu lomu spēlē arī stratēģija, kaut ātri, savā tempā, jāairē jau no pirmajiem metriem. Kad maksimāli iespējamais temps izturēts, tad līdzīgu pretinieku cīniņā viss izšķiras pēdējos pārsimt metros, kad jāairē ātrāk, nekā liekas iespējams.

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


CERĪBA

rs tofe TS s i r K BER LAM Smaiļotājs, sporta skola Rīdzene

rds Edva E CEIP Smaiļotājs, sporta skola Rīdzene

Dzimis

2000. gada 5. augustā Rīgā

Dzimis

2001. gada 16. maijā Rīgā

Augums

188 cm, svars 82 kg

Augums

189 cm, svars 86 kg

Izglītība

Rīgas Angļu ģimnāzijas 11. klases skolnieks

Izglītība

Rīgas Ezerkrasta pamatskolas 9. klases skolnieks

Sporta gaitas karatē, kopš 12 gadu vecuma trenējas smaiļošanā Treneris

Raivo Aglenieks, konsultē olimpietis Krists Straume

Lielākie sasniegumi sportā sudraba medaļa Eiropas U-18 čempionātā divniekos kopā ar Edvardu Ceipi (2017. g.), bronzas medaļa pasaules junioru sacensībās (ar Edvardu Ceipi) Olimpic Houpe (2017. g.) Vaļasprieki

fotografēšana, literatūra

Sporta gaitas futbols, florbols, džudo, no 12 gadu vecuma trenējas smaiļošanā Treneris

Lielākie sasniegumi sportā sudraba medaļa Eiropas U-18 čempionātā divniekos kopā ar Kristoferu Lambertu, bronzas medaļa pasaules junioru sacensībās (kopā ar Kristoferu Lambertu) Olimpic hope (2017. g.), sudraba medaļa Eiropas Jaunatnes olimpiskajā festivālā (2017. g.) kopā ar Nauri Tomsonu Vaļasprieks

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

Raivo Aglenieks, konsultē olimpietis Krists Straume

literatūra, atpūta svaigā gaisā

Puiši jūtas atraduši savu sporta veidu un ir pateicīgi sporta skolai, trenerim, vecākiem, bez kuru atbalsta trenēties un startēt tik augstā līmenī nebūtu iespējams. LOV sastāvā pagaidām ir tikai Edvards, jo Kristofers bija nedaudz par vecu, lai piedalītos Eiropas Jaunatnes olimpiskajā festivālā, par kura panākumu Edvards tika uzņemts LOV sastāvā. Kristofers gan smej, ka viss vēl labojums, jo abi neslēpj savu galveno mērķi — pēc sešiem gadiem startēt olimpiskajās spēlēs. Priekšā vēl junioru sacensības, abi cer jau šogad cīnīties par vietu pasaules pieaugušo čempionāta dalībnieku vidū. Vēl gana laika ūdens sajūtu slīpēšanai. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 7


PROCESĀ

Misāns un Fišers Latvijas rekordists tāllēkšanā (8,08 m) un pēc Māra Bružika otrais trīssoļlēcējs mūsu vieglatlētikas vēsturē, kurš pārvarējis 17 metru robežu (pagaidām gan tikai sacensībās telpās — 17,02 m), Elvijs Misāns, trenējas okeāna otrā krastā — Kalifornijā. Jau pagājušā gada novembra vidū viņš sāka sadarbību ar divkārtējā olimpiskā vicečempiona, pasaules vicečempiona un divkārtējā pasaules čempiona telpās amerikāņa Vila Kleja treneri Džeremiju Fišeru.

Var

teikt, ka Elvijam tagad ir divi treneri. Viņa trenere joprojām ir viena no labākajām sprinterēm Latvijas vieglatlētikas vēsturē — Mārīte Lūse, kuras vadībā Elvijs sāka trenēties vieglatlētikā un sasniedza visu, ko vien līdz šim ir sasniedzis. Taču tagad viņam ir iespēja papildus trenēties arī pie viena no šobrīd pasaulē labākajiem speciālistiem šajās disciplīnās — Džeremija Fišera, kura pakalpojumus tagad izmanto arī Londonas olimpisko spēļu čempione un Rio sudraba medaļas ieguvēja — četrkārtējā pasaules čempione tāllēkšanā amerikāniete Britnija Rīza. Piekritīsiet — mūsu sportistiem — un šoreiz konkrēti vieglatlētiem — neiznāk tik bieži trenēties pie šādiem treneriem un vēl kopā ar tāda līmeņa sportistiem!

Kas ir Fišers un Klejs? Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā dzimušais Džeremijs Fišers (viņa māte ir korejiete, un sākumā Džeremiju sauca par Hosainu Pārku) savulaik bija labs augstlēcējs — studiju laikā divreiz izcīnīja ASV čempionāta bronzas medaļu, ieņēma 7. vietu ASV atlasē 2000. gada olimpiskajām spēlēm. Fišera personiskais rekords ir 2,29 m, kas arī toreiz nebija nekāds kosmiskais rezultāts, taču jāņem

8

vērā, ka viņa augums ir tikai 1,75 metri... Fišers lēca 54 cm augstāk, un šajā ziņā viņš ir 14. vietā pasaulē. Fišera audzēknis Vils Klejs ieguva sudraba medaļu trīssoļlēkšanā abās iepriekšējās olimpiskajās spēlēs, turklāt 2012. gadā Londonā viņš bija arī trešais tāllēkšanā un kļuva par otro atlētu, kurš vienās olimpiskajās spēlēs izcīnījis medaļas abās horizontālajās lēkšanās (1936. gadā Berlīnē to paveica japānis Naoto Tadzima, kurš bija trešais tāllēkšanā, bet trīssolī uzvarēja un pirmais sasniedza tolaik maģisko 16 metru robežu — 16,00 m). Kleja personiskais rekords trīssoļlēkšanā — 17,91 m — ļauj domāt, ka viņš varētu būt viens no nākamajiem, kas sasniegs 18 metru robežu. Pašreiz tādi ir tikai pieci. Kā Elvijs Misāns nokļuva Fišera rokās? Likumsakarīgi, ka tas ir pirmais, ko gribas uzzināt. Nevar taču vienkārši piezvanīt Fišeram un pateikt — es te no Latvijas atbraukšu pie jums patrenēties. Bet... Elvija gadījumā gandrīz tā arī bija! Izrādījās, ka var arī tā — piezvanīt un aizbraukt. “Skaidrs, ka ne jau es pats zvanīju,” stāsta Elvijs. “Sarunas par iespējamo trenēšanos pie Džeremija Fišera bija jau pēc pasaules čempionāta Londonā, taču toreiz aizbraukt nesanāca. Ar Džeremiju pazīs-

tams ir Latvijas vieglatlētikas izlases direktors Dmitrijs Miļkevičs (viens no labākajiem skrējējiem 400 m un 800 m distancēs Latvijas vieglatlētikas vēsturē — A. K.), kurš savu studiju laikā ASV ar Fišeru iepazinies un sadraudzējies. Man jau agrāk teica, ka varbūt vajag kaut ko pamainīt, kaut kur aizbraukt, kaut ko svaigu ieviest treniņos. Miļkevičs pienāca ar konkrētu priekšlikumu: Ko saki par treniņnometni pie Džeremija Fišera?” Jā, ko gan es varēju teikt... Lielas acis man laikam bija!

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


PROCESĀ

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Apspriedos ar savu treneri Mārīti Lūsi. Viņa bija par, jo tas būs solis uz priekšu, tās būs jaunas zināšanas un jauna pieredze. Palīdzēja Vieglatlētikas savienība un Latvijas Olimpiskā vienība. Skaidrs, ka tādas ieceres par velti īstenot nevar, izmaksas ir diezgan lielas, un bez papildu finansējuma jebkuram būtu grūti aizbraukt pie tāda trenera. Olimpiskā vienība finansējumu piešķīra. Sazvanījāmies ar Džeremiju, viņš bija ar mieru mani trenēt un man palīdzēt. Tā ka pašreiz man ir pat divi treneri.” Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

Neteikšu, cik tālu es varētu aizlēkt... Pēc gandrīz trīs mēnešu koptreniņiem Kalifornijā sekoja neliels pārtraukums, kurā Sports satika Elviju Misānu, lai pirms došanās uz nākamo treniņnometni ASV, kas ilgs līdz maija vidum, atcerētos sadarbības sākumu un izprastu tās būtību. — No Latvijas drēgnā rudens uz sau­ laino Kaliforniju... — Jā, atlika tikai saskaņot laiku un doties. Ziemassvētki un Jaunais gads zem

palmām (smejas). Fišers strādā Sandjego jeb Čulavistā, kas ir pilsētas rajons — kā, piemēram, Purvciems pie mums Rīgā — jeb pilsēta pilsētā. Kādreiz tur bija olimpiskais centrs, kurā trenējās tikai ASV olimpieši, bet nesen tas kļuva par atklātu olimpisko centru, par elites atlētu centru. Tur arī trenējāmies. Džeremijs Fišers ir šā centra direktors. Paveicās man ar nokļūšanu pie Fišera saulainajā Kalifornijā. — Kopā ar Vilu Kleju daudz iznāca trenēties, salīdzināt, vērot?

9


10

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

— Klejs ir diezgan liels vienpatnis. Viņš bija ar mums treniņos, sprintu skrējām, lēcām trīssoļa treniņus kopā, taču vairāk viņš trenējas uz savu galvu. Viņš ir mākslinieks. Vils ir reperis, pats vārdus raksta, pats izpilda, piecas vai sešas viņa dziesmas esmu dzirdējis, bet tagad viņam laikam jau pirmais albums ir iznācis vai arī tuvākajā laikā tiks izdots. Britnija Rīza arī kopā ar mums trenējās, vēl pie Fišera trenējas pasaules rekordists tāllēkšanā neredzīgajiem. — Klātienē Džeremijs Fišers nebija tevi redzējis. Ko viņš gribēja uzzināt un ieraudzīt pirmajā treniņā? — Pirms es vēl ierados, viņš jau bija noskatījies dažus video ar manām sacensībām, viņam jau aptuveni bija skaidrs, kā lecu, ko vajag pilnveidot un ko — mainīt. Tāpēc arī viņš piekrita sadarboties, jo, kā pats teica, redzēja, ka var daudz izlabot. — Kaut ko labot ir daudz sarežģītāk, nekā mācīt no jauna, turklāt sen vairs ne­ esi iesācējs... — Tā nebūs labošana, vairāk — pilnveidošana. Viņš uzskata, ka katrs lēcējs ir individuāls, ar savu rokrakstu, katrs pielāgojas savai tehnikai. Ko un kā tu dari gaisā, ieskrējienā vai piezemējoties — tas Fišeram nav svarīgākais. Svarīgākais esot, pēc iespējas ātrāk ieskrieties un pareizi salikt kopā ātrumu ar atspērienu. Eiropiešiem ir tendence vēl gaisā kaut ko mēģināt izlabot, bet tur vairs daudz

Pasaules čempionātā. Elvijs Misāns pasaules čempionātā pērn olimpiskajā Londonas stadionā. Tribīnēs kā parasti viņa trenere Mārīte Lūse

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PROCESĀ

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

neko nevar izdarīt. Lielākais ieguvums ir ieskrējiens un atspēriens. Tas izskatās vienkārši, bet patiesībā ir ļoti sarežģīts process. Ir daudz nianšu, un katra ir ļoti svarīga, tāpēc katra jāslīpē, jāslīpē un jāslīpē. Treniņos bija daudz sprinta, tehnisko elementu izpildīšanas jeb biomehānikas. Sākumā man pat likās, ka mēs te ar kaut kādām muļķībām nodarbojamies, bet ar laiku patiešām sāka sanākt ātrāk ieskrieties, jutu, ka kājas kustas ātrāk. It kā skrienu kā skrējis, bet — kļūstu ātrāks. Vēl ir jāiegulda daudz darba, jo tā nenotiek, ka šodien sāku trenēties un rīt jau būs labāks rezultāts. Man vēl daudz nesanāk, ķermenis vēl nav pieradis pie tāda ātruma, arī pasaules čempionātā telpās skrēju un jutu, ka galva ar ķermeni vēl nestrādā kopā. Tieši tāpēc tagad braucu atkal pie Fišera, lai turpinātu lipināt visu kopā vienā veselā. Apmēram līdz maija vidum būšu Kalifornijā, atgriezīšos uz vasaras sezonas sākumu. Jaunajā sezonā pārstāvēšu Lietuvas klubu Cosma no Viļņas, kura rindās startēšu Eiropas klubu čempionātā. Tā ir ļoti laba iespēja līdz Eiropas čempionātam piedalīties labās sacensībās. — Neatceros, kurš — Fišers vai Klejs — teicis, ka tev vajag vienreiz aiz­ lēkt 17,30 metru robežās, un viss aiz­ ies... — Iespējams, ka abi teica. Man pašam Fišers ir sacījis: “Vienreiz tālu aizlēksi un sapratīsi.” Treneris to nevar ielikt mutē, pašam ir jāsaprot un jāsajūt lēciens. Fišers tā arī saka — tu esi gatavs tālam lēcienam, fiziskie parametri ir tādi, lai tu lēktu tālu. Man ir jātic tam, jātic sev, ka varu to paveikt. Fišers pat minēja aptuvenu un reizē diezgan konkrētu rezultātu, kādu es varētu sasniegt, bet to gan es neatklāšu... — Pasaules čempionātā telpās Bir­ mingemā tev ne tuvu tāds rezultāts nesa­ nāca, tikai 16,55 m un 10. vieta... — Es vēl nebiju gatavs sacensību situācijai. Amerikā treniņos man bija labāki rezultāti nekā sacensībās, kaut gan iepriekš parasti bija otrādi. Pat pašam bija izbrīns par tādiem lēcieniem. Būtu līdz tam vēl kādas sacensības, tad varbūt būtu vieglāk. Vasarai vispirms jāsagatavojas psiholoģiski, lai būtu gatavs visu salikt kopā. Atbraucu no Amerikas, piedalījos treniņsacensībās Rīgas čempionātā, bet to laikam nevajadzēja darīt — nedaudz pastiepu muskuli, un vesela nedēļa zaudēta, nācās izlaist vēl kādas sacensības... Jutos labi, un nevarēja paredzēt, ka kaut kas atgadīsies. Ja viss būtu sanācis, tad jau Birmingemā lēcieniem vajadzēja būt tālākiem par personisko rekordu. Bija sajūta, ka var, bet...

11


PROCESĀ

Interesantu lietu novēroju — treniņos ar Vilu es no viņa neatpalieku, pat uzvaru viņu sprintā, trīssolī no astoņiem soļiem arī uzvaru un daudzsoļos smiltīs arī esmu viņam priekšā, taču sacensībās viss mainās. Kas mainās? Noskaņošanās tam, lai vislabāk izdarītu tieši tagad! Amerikā esmu ievērojis, kā viņi prot sevi iekvēlināt, ne gluži sadusmoties, bet gūt kaut kādu īpašu iedvesmu tieši sacensību laikā. Ar vārdiem to nav iespējams izskaidrot. Zinu, kā tas ir, to ar jaunības trakumu var salīdzināt, un arī man bija treniņi, kad to sajutu. Vils, kad pats uzkurinās, pavelk līdzi arī citus, un vienā treniņā viņš mani tā aizrāva līdzi... Sākumā tas treniņš man bija slikts, nekas nesanāca, bet tad Vilam izdevās mani uzkurināt un viens lēciens bija tik labs... Viss sanāca tik viegli un pacilāti. To nevar izskaidrot, tā ir sajūta. To sajūtu es gribētu sevī iesakņot, lai atcerētos vienmēr, kad vajag. Mēs fiziski esam ļoti spēcīgi, bet mums pietrūkst iekšējās motivācijas un iedvesmas uzvarēt to, kurš ir stiprāks par tevi, aizrakties līdz savu iekšējo rezervju pašam dziļumam. Zinu, ka Klejs pasaules čempionātam telpās nemaz speciāli negatavojās, viņš bija piedalījies ASV čempionātā, tad nedaudz apslima, taču aizbrauca uz Birmingemu, aizlēca 17,43 metrus un uzvarēja. Tieši iegūt spēju dabūt no sevis visu ārā svarīgākajās sacensībās visvairāk gribu iemācīties Amerikā. — Vai Fišers devis kādus padomus arī tavai trenerei Mārītei Lūsei? — Nav tā, ka es aizbraucu prom un aizmirstu par savu treneri Latvijā. Rakstu dienasgrāmatu par treniņiem, rakstu par

Tad

Lieliska trijotne. Treneris Džeremijs Fišers (vidū), Elvijs Misāns (pa labi) un divkārtējais olimpiskais vicečempions Vils Klejs

Vilam izdevās mani uzkurināt un viens lēciens bija tik labs... Viss sanāca tik viegli un pacilāti. To nevar izskaidrot, tā ir sajūta. To sajūtu es gribētu sevī iesakņot, lai atcerētos vienmēr, kad vajag

visu, ko mēs darām, ir arī videomateriāli, aizsūtu tos arī trenerei un mēģinu paskaidrot, kas te ideju līmenī notiek. Kaut kas trenerei patīk, un viņa to paņem, kaut kas nepatīk, bet tas ir tikai normāli — katram trenerim ir savs skatījums. Ļoti daudz kas trenerei ideju līmenī ar Fišeru sakrīt. Varbūt līdz šim nedaudz pietrūka tehniskā izpildījuma mācīšanas,

12

jo pirms manis trenerei nebija tieša sakara ar trīssoļlēkšanu. Arī trenerei mana sadarbošanās ar Fišeru ir ieguvums. — Kādas ir jaunās sezonas kontūras? — Galvenās sacensības — Eiropas čempionāts. Piedalīšos Rīgas kausu izcīņā, Prezidenta balvas izcīņā un Latvijas čempionātā, Viļņas kluba rindās būs Eiropas kausu mači, bet pārējo tagad nevar paredzēt — skaidrs, ka starptautiskas sacensības vēl būs, bet, lai varētu piedalīties pēc iespējas augstāka līmeņa sacensībās, vajag būt medaļniekam vai tālu aizlēkt. Dažkārt divas vai pat tikai nedēļu iepriekš uzzini, ka jābrauc uz sacensībām. Ap divdesmit sacensībām sezonā sanāks.

— Tāllēkšana aizmirsta, vai tomēr ta­ jā vēl startēsi? Tas pats Klejs abas dis­ ciplīnas apvieno pat ļoti veiksmīgi... — Nav aizmirsta, kādās sacensībās droši vien lēkšu arī tālumā. Tagad tieši runāšu ar Fišeru, ka varbūt varam arī tālumā uzlēkt... Taču pirmajā vietā ir trīssolis. — Varbūt Fišers atbrauks arī uz Eiropas čempionātu Berlīnē? — Neesmu ar viņu par to vēl runājis. Pieļauju, ka atbrauks, viņam tas būtu interesanti, turklāt Klejam ar Rīzu šogad arī tāda mierīgāka sezona — pasaules čempionāta vai olimpisko spēļu taču nav. ©

Anatolijs KREIPĀNS

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

13


LĪDERIS

Piedāvāt tikai uz Aizvadītajā gadā 25 gadus vecais Latvijas šosejas riteņbraucējs Emīls Liepiņš patīkami pārsteidza ne vien Latvijas, bet arī visas pasaules velosporta sabiedrību, izcīnot 13 UCI kategorijas velobraucienu vai to posmu goda pjedestālus. Šie rezultāti Liepiņam, kurš pirmās iemaņas riteņbraukšanā apguvis dzimtās Dobeles sporta skolā, nepalika nepamanīti. Līgumu ar viņu uz šo sezonu noslēdza viena no labākajām Lielbritānijas komandām One Pro Cycling, kuras sastāvā jau izcīnītas divas uzvaras.

Sprintera iemaņas parādījušās jau Dobelē Emīls Liepiņš bērnībā izmēģinājis spēkus BMX riteņbraukšanā, aizstāvot Jelgavas BMX kluba Mītavas kumeļi godu. Tomēr drīz vien jaunais sportists nonāca šosejas riteņbraukšanā. Viņš pievienojās treneres Tamāras Bumbieres treniņu grupai vietējā Dobeles sporta skolā. Jāizceļ, ka Liepiņu ģimenē riteņbraukšana nav sveša, jo iepriekš ar to atzīstamā līmenī nodarbojies Emīla tēvs Aivis. Divtūkstošo gadu sākumā Dobeles sporta skolā izveidojās spēcīga 1991. un 1992. gadā dzimušo puišu paaudze. Cits citu treniņos dzenot uz priekšu, dobelnieki bija starp labākajiem visā valstī. Ne tikai Emīls, bet arī Sergejs Lepers, Kristaps Safranovičs un Māris Bogdanovičs plūca laurus gan Latvijas čempionātos, gan arī citās augsta mēroga sacensībās Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Murjāņu sporta ģimnāzijas rūdījums Būdams viens no labākajiem starp 1992. gadā dzimušajiem Latvijas riteņbraucējiem, Emīls saņēma uzaicinājumu jau no 8. klases turpināt mācības un riteņbraukšanas gaitas apgūt Murjāņu sporta ģimnāzijā, uz kurieni devās ar citi talantīgākie jaunie riteņbraucēji no Latvijas reģionu centiem un Rīgas. Murjāņu laikā Emīls izcēlās ar daudzpusīgu sniegumu, būdams starp labākajiem ne vien sev parocīgajā sprintā, bet arī kalnainās distancēs. Pēc junioru vecuma beigām sportists

14

vairāku sezonu garumā pārstāvējis divas Latvijas vadošās riteņbraukšanas komandas — Rietumu banka—Rīga un Alpha Baltic/ Maratoni.lv. Pirmo reizi uz goda pjedestāla UCI kategorijas velobraucienos Liepiņš kāpa 2012. gadā, kad izcīnīja trešo vietu 1. kategorijas velobraucienā Jūrmala GP.

13 pjedestāli vienā sezonā Aizvadītā sezona Emīlam Liepiņam viņa karjerā bija visveiksmīgākā. Dobelnieks izcīnīja kopumā 13 UCI kategoriju goda pjedestālus, no kuriem desmit reizes labāko trijniekā iekļuva, pārstāvot Rietumu banka—Rīga komandu. To veicinājusi lieliskā atmosfēra Rietumu banka—Rīga komandā, kurā citi komandas biedri spēja upurēties rezultātu labā. “Mūs citas komandas apskauda par spēju būt vienotiem. Esam kā viena ģimene, kur cits par citu ceļamies un krītam. Katrs komandas braucējs zina savu darbu un neapvainojas, ja konkrētajās sacensībās nav izvirzīts kā līderis. Mēs kopā pratām izbaudīt pašas sacensības un panākt maksimālu rezultātu ar daudz ierobežotākiem resursiem nekā konkurenti. Neviens no maniem panākumiem nebūtu bijis iespējams bez komandas biedru spējas upurēties!”

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


LĪDERIS

varas! s Emīl IŅŠ LIEP One Pro Cycling komandas riteņbraucējs Dzimis

1992. gada 29. oktobrī

Izglītība

Murjāņu sporta ģimnāzija

Pirmā trenere

Tamāra Bumbiere

Treneri

Dainis Ritums, Ernests Pūce, Jānis Veide, Vitālijs Smirnovs, Toms Flaksis, Romāns Vainšteins

Lielākie sasniegumi 3. vieta Jūrmala GP, 3. vieta Baltic Chain Tour posmā (2012. g.), 3. vieta Tour of Estonia (2014. g.), 3. vieta Tour of China posmos, 2. vieta Tour of Taihu Lake posmā (2016. g.), 2. vieta Tour of Azebaidjan 1. posmā, 2. vieta Tour of Ukraine prologā, 3. vieta Tour of Ukraine 1. un 4. posmā, 2. vieta Tour of Estonia 2. posmā, 3. vieta Grand Prix Minsk, 3. vieta Dookola Mazowsza kopvērtējumā, 13. vieta Eiropas čempionātā grupas braucienā, 3. vieta Tour of Hainan kopvērtējumā (2017. g.), 1. vieta Trophey Porec, 1. vieta Istrian Spring Trophy (2018. g.). Ģimenes stāvoklis neprecējies Vaļasprieki autosports, motosports un citas aktivitātes, kas saistītas ar ātrumu

Foto no One Pro Cycling arhīva

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

15


LĪDERIS

Sezonas otrā daļa Emīla karjerā izvērtās notikumiem ļoti bagāta. Pirmo reizi viņam bija gods pārstāvēt Latviju Eiropas elites čempionātā, kas notika Dānijas pilsētā Herningā. Grupas braucienā vairāk nekā 230 kilometru garajā distancē mūsu sportists izcīnīja cienījamo 13. vietu. Apstākļiem veiksmīgāk sakrītot, reāls varēja būt arī labāko sešnieks. “Komandas biedrs Māris Bogdanovičs mani bija nogādājis līdz grupas priekšgalam. Viņš sacīja, lai tālāk cīnos pats, jo bija no sevis atdevis visu, ko varēja. To, ko Māris paveica viens, lielajās komandās parasti dara trīs sportisti. Tālāk pats ieslēdzu galvu un elkoņus un turpināju cīņu par pozīciju. Diemžēl pēdējā kritienā, kas bija 200 metrus pirms finiša, biju spiests ļoti samazināt ātrumu, kas lika zaudēt arī pozīcijas. 13. vieta nav slikta, tomēr varēju būt arī augstāk!” Liepiņa sejā prieks mijās ar nelielu nepadarīta darba izjūtu.

Misija Marseļā

Foto no One Pro Cycling arhīva

Uzrādītie rezultāti sezonas pirmajā daļā un Latvijas riteņbraukšanas personību kontakti sezonas otrajā pusē ļāva

Foto no One Pro Cycling arhīva

Ar atplestiem elkoņiem cīņā par godalgu Eiropas čempionātā

Foto no One Pro Cycling arhīva

† Latvijas mafija Anglijā. Pēc Rutland Melton klasikas, kurā Emīls Liepiņš izcīnīja astoto vietu. No kreisās: Ēriks Toms Gavars, Māris Bogdanovičs, Emīls Liepiņš, Kristaps Pelčers, Kristers Ansons un Andris Vosekalns Ō Uz priekš’ dzen Aston Martin. Latvijas riteņbraucēja pārstāvētās komandas atbalstītāju vidū ir ekskluzīvo sporta automašīnu ražotājs Astona Martin, kas ikvienam komandas braucējam sarūpējis īpašus velosipēdus

Liepiņam stažēties vienā no Francijas labākajām riteņbraukšanas komandām Delko Marseille Provence KTM, kuras sastāvā bija arī Gatis Smukulis, sporta direktora funkcijas veica bijušais Latvijas profesionālis Arvis Piziks, mehāniķu komandā strādāja Kristaps Osis. Riteņbraukšanā stažieriem tiek dotas iespējas sevi apliecināt augsta

16

mēroga velobraucienos, bet ar sportistu netiek slēgts sadarbības līgums. Liepiņam tika dota iespēja samērot spēkus ar pasaules tūres komandu braucējiem tādos pasaulē labi zināmos velobraucienos kā Briseles klasika un Paris—Tours. Tomēr visskaļāk par sevi dobelnieks lika runāt Ķīnā notiekošajā Tour of Hainan

velobraucienā, kur izcīnīja augsto trešo vietu kopvērtējumā, apliecinot sevi ne tikai kā labu sprinteri, bet arī kalnā braucēju. “Es Ķīnā biju ļoti motivēts sevi apliecināt. Iespējams, tā vēlme turpināt karjeru arī bija galvenā motivācija, kādēļ spēju pievārēt vairāk nekā desmit kilometru lielo kalnu Hainaņā kopā ar pir-

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


Foto: Romāns Kokšarovs

LĪDERIS

Apdzīt olimpisko čempionu. Emīls Liepiņš (otrais no labās) cenšas apsteigt olimpisko čempionu Gregu van Avermātu Jorkšīras tūres sprinta etapā

majiem. Lielākā daļa sprinteru to nespēj paveikt. Pēc šīm sacensībām bija prieks par paveikto, bet reizē arī žēl, ka neizdevās uzvarēt.”

Skujiņa ieraksts Twitter palīdz tikt pie līguma Pēc sezonas beigām Marseļas komandas sastāvā Emīls nepalika. Komandas vadība, lai gan bija apmierināta ar latvieša sniegumu, sastāvu 2018. gadam jau bija nokomplektējusi. Īstajā laikā palīdzēja cita mūsu profesionāļa Toma Skujiņa ieraksts sociālajā tīklā Twitter: “Toms rakstīja par to, kā tas ir iespējams, ka sportists, kurš izcīnījis 13 UCI sacensību goda pjedestālus, var būt bez komandas uz nākamo sezonu. Tika izveidota kampaņa sociālajā vidē, ko pamanīja Lielbritānijas komanda One Pro Cycling, kas drīz vien atsūtīja sadarbības piedāvājumu. Biju patiesi priecīgs, jo šī vienība ir viena no labākajām kontinentālajām komandām pasaulē, kas nodrošina ne tikai labus treniņu apstākļus, bet arī lielisku sacensību kalendāru!”

Jauno sezonu sāk ar divām uzvarām Liepiņš One Pro Cycling komandā, kuras viens no galvenajiem atbalstītājiem Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

Rietumu banka­s—Rīgas patriots. Piecas sezonas Emīls Liepiņš pārstāvēja Latvijas labāko komandu. Sportists izceļ tās vienotību un spēju ar maziem resursiem sasniegt augstus rezultātus

ir ekskluzīvo sporta automašīnu tirgotājs Aston Martin, ir izteikts līderis sprinta finišos. Emīla labā ir gatava strādāt visa komanda, kas pēdējos gados mūsu šosejas riteņbraukšanā leģionāru vidū ir liels retums. Dobelnieks komandas biedriem parādā par ziedošanos nav palicis un šo sezonu iesācis ar divām UCI kategorijas velobraucienu uzvarām Horvātijā. Latvietis iekļuvis labāko desmitniekā arī prestižo velobraucienu Tour de Yorkshire un Coppi e Bartali posmos. “One Pro Cycling esmu iejuties lieliski. Pārējie komandas biedri un vadība mani uzņēma ļoti labi. Mūsu komandas mērķis ir pēc kāda laika kļūt par profesionālo kontinentālo vienību. Organizācijas ziņā mēs jau esam šajā līmenī. Pērn izcīnīju 13 goda pjedestālus, bet šogad mērķis ir gūt 13 uzvaras. Ticu, ka to ir iespējams sasniegt!”

Pasaules čempiona padoms Sarunas laikā sprinteris izceļ arī savu treneru nozīmi. “Tamāra Bumbiere un Dainis Ritums mani ievirzīja riteņbraukšanā, Jānis Veide Murjāņu sporta ģimnāzijā deva daudz vērtīgu taktisko padomu. Šobrīd ar mani strādā divi treneri — Toms Flaksis un Romāns Vainšteins. Toms ļoti labi palīdz sagatavoties sezonai un arī tās laikā veic aktīvu darbu,

lai sekmētu manus rezultātus. Pasaules čempions Vainšteins tikmēr nodod savu pieredzi, sniedzot man daudz vērtīgu taktisko padomu.

Mazāk sēdēt pie datora, vairāk mīlēt riteņbraukšanu Karjeras laikā arī Emīlam ir bijuši brīži, kad riteņbraukšana uz brīdi palikusi otrajā vietā, tomēr mīlestība pret šo aizraujošo sporta veidu un vēlme sevi apliecināt likusi treniņos strādāt vēl smagāk, mazāk laika pavadīt, sēžot pie datora. Aicinu trenēties riteņbraukšanā no visas sirds. “Arī es agrāk nebiju tik stabils. Reizēm izlaidu treniņus, tomēr smags darbs treniņos pavisam noteikti pēc kāda laika atmaksājas. Riteņbraukšana ir smags, bet reizē arī jautrs sporta veids. Tā ir iespēja aplūkot pasauli, gūt jaunu pieredzi un satikt jaunus draugus. Noteikti iesaku, ja ir tāda iespēja, doties uz Murjāņu sporta ģimnāziju. Tur iespējams aizvadīt divus treniņus dienā, kam pa vidu ir mācības. ©

Toms MARKSS 17


AKTUĀLI

Aizvien lielāku popularitāti turpina iekarot ainaviskā taku skriešanas seriāla Stirnu buks rīkotais Latvijas valsts mežu čempionāts skolu jauniešiem taku skrējienos, ko atbalsta Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP). Pēc aizvadītajiem sezonas pirmajiem diviem posmiem Tērvetes pasaku mežā un Ogres Zilajos kalnos par sezonas līderi kļuvusi Jelgavas 4. vidusskola, bet kā stiprāko komandu sevi parādījis SK Lejasciems. Savukārt individuāli visātrākos rezultātus trasē uzrādījuši Aizputes vidusskolas audzēkņi.

Skolēni kustas aizvien vairāk “Ievest skolēnus izcili ainaviskās Latvijas mežu takās — apvidū, kur cilvēks kļūst labāks, draudzīgāks, sirsnīgāks un atvērtāks!” — ar šādu saukli startējis jau otrais čempionāts skolu jaunie­ šiem taku skrējienos. Stirnu buka 2018 sezonas pirmajā posmā 14. aprīlī Tērvetes pasaku mežā LVM skolu čempionātā, kas norisinās seriāla īsākajā Vāveres trasē, startēja 820 skolēni. Pēc trim nedēļām 2. posmā Ogres Zilajos kalnos maijā bija vērojams skolēnu skaita pieaugums teju visās vecumu grupās (atskaitot U16) un uz starta izgāja gandrīz tūkstotis skolēnu — 964 dalībnieki! Stirnu buks īpaši ir cieņā skolēniem vecumā līdz 15 gadiem, taču turpina palielināties arī dalībnieku skaits abās vecākajās vidusskolas vecuma grupās. Skolu čempionāta kopvērtējumā uzvarētājus noskaidro divās kategorijās — visvairāk pārstāvētās skolas pēc skolēnu skaita un stiprākās komandas. Individuāli uzvarētāji tiek noteikti zēnu un meiteņu konkurencē U10, U12, U14, U16, U18 un U20 vecuma grupā.

Sezonas pārsteigums — Smārdes pamatskola Visvairāk pārstāvēto skolu vērtējumā līdzīgi kā pērn kopvērtējumā līderu duets pēc pirmajiem diviem etapiem ir nemainīgs — Jelgavas 4. vidusskola un Engures vidusskola. Abām skolām vajadzēja divus (!) autobusus uz katru no posmiem, lai aizgādātu uz sacensībām visus izglītības iestādes skriet gribētājus: Jelgavas vidusskolu Tēr­ vetē pārstāvēja 106, Ogrē — 101 skolēns, kopskaitā 207 dalībnieki. Engures vidusskola atzīmējusies ar 162 dalībniekiem. Kur ir Stirnu buki, tur viņi rodas! Savukārt Tukuma 2. vidusskola un Bauskas sākumskola katra ar 74 dalībniekiem sīvi cīnās par godpilno 3. vietu, kamēr turpat uz papēžiem min Zemgales vidusskola no Slampes ar 72 dalībniekiem. Par patīkamu pārsteigumu parūpējušies sezonas jaunpienācēji — Smārdes pamatskola —, kas ar 27 skolēniem Tērvetē un 29 skolēniem Zilajos kalnos ielauzusies olimpiskajā sešniekā, turklāt no tā izstumjot pērnās sezonas laureātus Aizputes vidusskolu. Jāpiebilst, ka čempionātā enerģiski cīnās vairāk nekā 20 skolas no visas Latvijas — tostarp arī Siguldas pilsētas vidusskola un Laurenču sākumskola, Ikšķiles vidusskola, Jaunmārupes pamatskola, Rīgas Centra humanitārā vidusskola, Rīgas 41. vidusskola un Mežciema pamatskola, Mežinieku pamatskola (Dobele), Lazdonas pamatskola, Lejasciema vidusskola, Priekules vidusskola, Nīkrāces pamatskola (Skrunda) un Jelgavas Spīdolas ģimnāzija, kā arī citas. Trīs visvairāk pārstāvētās skolu komandas

18

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


AKTUĀLI

Skolu čempionāts iekaro bērnu un jauniešu sirdis

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

19


AKTUĀLI

tiks apbalvotas ar sporta inventāru, attiecīgi 1000, 600 un 400 eiro apmērā. Čempionāta galvenais mērķis ir iedrošināt katru Latvijas bērnu un jaunieti ieskriet mežā un padarīt iesīkstējošo uzskatu man riebjas skriet! par nenozīmīgu.

Aizputes skolēni — visātrākie Individuāli visaugstvērtīgākos rezultā­ tus sasnieguši Aizpu­ tes vidusskolas skolēni, kuri pārstāv Liepājas rajona sporta skolas komandu. Artūrs Niklāvs Med­veds no U20 vecuma grupas bija visātrākais puišu ieskaitē gan Zi­ lajos kalnos, gan Tērvetes pasa­ ku mežā. 6,4 km garajā un paugurainajā trasē Ogrē aizputnieks tuvāko sekotāju apsteidzot par divām (!) minūtēm, sasniedzot rezultātu 21 minūte un 1 sekunde. Savukārt Tērvetē līkumotās trases garums bija 5 km, un Niklāvs vienīgais to veica zem 20 minūtēm (rez. 19:36). Līdzīgi meiteņu ieskaitē sezonas pirmajos posmos visātrāko laiku uzrādīja Niklāva

Vāveres takā. Skolu čempionāta dalībnieki sacenšas plecu pie pleca ar Vāveres distances skrējējiem, veicot 4—6 km garu un aizraujošu meža taciņu trasi

Sezonas līderi. Aizputnieks Artūrs Niklāvs Medveds (centrā) Ogrē uz pjedestāla kopā ar galvenajiem konkurentiem, Preiļu taku skrējējiem Raineru Trubaču un Mārci Adamoviču

skolas biedrene Izabella Bogdanova no U14 vecuma grupas. Izabella apsteidza 2. vietas ieguvēju, savu māsu Vik­ toriju no U12 vecuma grupas, par 2 sekundēm Zilajos kalnos (rez. 26:56) un par 11 sekundēm (rez. 24:46) Tērvetes pasaku mežā, kur pat viss meiteņu rezultātu TOP 3 piederēja Aizputes vidusskolai. Labāko rezultātu trijniekā šosezon ielauzties spējuši vēl audzēkņi no Cēsu pilsētas vidusskolas/sporta kluba Ašais (Artis Rožkalns un Rihards Serģis), Preiļu Valsts ģimnāzijas/Preiļu novada BJSS (Rai­ ners Tubačs un Mārcis Adamovičs) un meiteņu konkurencē — Lejas­ ciema vidusskolas/SK Lejasciems audzēkne Jolanta Pence.

Stiprais Lejasciems Komandu kopvērtējumā ar skolām sacenšas arī sporta skolas, klubi, biedrības un skolēnu draugu kopas, spēkojoties par absolūti lielāko punktu summu visos 7 čempionāta posmos. Tātad šeit priekšrocības ne tikai viskuplāk pārstāvētajām komandām, bet arī ātrākajiem skrējējiem — jo vairāk

20

Aizputes ātrums. Izabellai Bogdanovai (centrā) Zilajos kalnos savā vecuma grupā tuvākās sekotājas bija cita aizputniece Ieva Pūpola un Estere Volfa no Cēsīm

dalībnieku, jo vairāk punktu; jo augstāks rezultāts, jo vēl vairāk punktu. Komandu kopvērtējumā pēc savāktajiem punktiem distancē Zilajos kalnos uzvaru izrāva SK Lejasciems skolēnu komanda (3944 punkti), kas par sešiem punktiem apsteidza Siguldas sporta skolu. Liepājas rajona sporta skola izcīnīja 3. vietu. Tērvetes pasaku mežā pārliecinoši triumfēja Siguldas sporta skolas komanda (3937), apsteidzot Liepājas rajona sporta skolu un sporta klubu Ašais. Tiesa, neteiksim hop!, pirms Stirnu buks lēcis, — vēl pieci posmi priekšā...

Mainu mobilo pret Piebalgas gaisu! Stirnu buka dibinātājs Rimants Liepiņš iedrošina ikvienu skolu iesaistīties čempionātā. “Mēs esam ārkārtīgi pateicīgi LSFP, jo bez viņu atbalsta čempionāts nebūtu iespējams,” sacīja Liepiņš. “Mums kopā izdodas paveikt svētīgu darbu, jo simtiem bērnu no visas Latvijas nedēļas nogales pavadījuši, veselīgi kustoties svaigā gaisā — plaukstošā mežā!”

Aptaujātie sporta skolotāji, ku­ ri ved skolēnus uz Stirnu buku, atzīst, ka ieguvēji ir visi — gan skolēni, gan skolas prestižs un sporta skolotāja darba novērtējums, jo skolēni no Stirnu buka atgriežas ar mirdzošām acīm. Savu­kārt En­gures vidusskolas skolēni, kuri pirmoreiz startēja Stirnu bukā, atzina, ka nekad nebūtu domājuši, ka kopīga skriešana plecu pie pleca priežu meža sila takā ar ievziedu smaržu fonā var nest tik daudz prieka un azarta, jo pūlī ikviens varot piemeklēt sev atbilstošu konkurentu vai palīgu trasē. Nākamais, sezonas trešais, Stirnu buka posms notiks jau 9. jūnijā Piebalgas pusē — Vanagkalnā, kur Mērnieku laiku noskaņās un takās viesus uzņems septiņkārtējais ASV čempions biatlonā Raimonds Dom­ brovskis. Pirmo reizi Stirnu buks lēks saulrietā! ©

Kristaps ZAĻKALNS

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


9.–10. jūnijā

2018 Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

21


AKTUĀLI

Ļoti aizraujoši sākusies Latvijas futbola čempionāta jaunā sezona — Synottip Virslīgā noslēdzies pirmais no četriem riņķiem, kas ļauj izdarīt pirmos secinājumus un arī izteikt jau nopietnākas prognozes, lai gan iepriekšējās virslīgas sezonas ir iemācījušas, ka ar prognozēm jābūt uzmanīgiem, jo varam droši gaidīt arī visdažādākos pārsteigumus. Beidzot arī komandas sāk pamest savus rezerves vai skolu sintētiskos laukumus, tā ka nu jau varam baudīt futbolu pienācīgos apstākļos.

22

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Futbola virslīgas cerību sezona

ČEMPIONU PĀRMAIŅAS Synottip Virslīgas sezonas starts apstiprināja prognozes, ka iepriekšējo divu gadu Latvijas čempionvienībai Jūrmalas Spartakam šosezon būs ļoti grūti nosargāt titulu. Pēc čempionāta pirmā riņķa Spartaks iekārtojies tikai piektajā vietā, taču visa cīņa vēl ir priekšā, turklāt jūrmalnieku uzvara pār jaunajiem līderiem RFS (2:0) jau pierādīja, ka komandai ir pamats mērķēt vismaz uz godalgoto trijnieku. Pēc pagājušās zelta sezonas Jūrmalas klubu gan pameta daudzi čempionu sastāva vadošie futbolisti — tostarp pērn

par virslīgas labāko spēlētāju atzītais pussargs no Krievijas Jevgeņijs Kozlovs, rezultatīvais baltkrievu uzbrucējs Dmitrijs Platonovs un Latvijas valstsvienības pussargs Jevgeņijs Kazačoks. Diemžēl nopietnas slimības dēļ šogad laukumā nevar doties vēl viens Latvijas izlases pussargs — Edgars Vardanjans. Tiesa, Spartaks arī padomāja par pietiekami solīdu maiņu, no FK Jelgava pārvilinot pie sevis divus agrākos FK Jelgava līderus, Latvijas valstsvienības aizsargus Mārci Ošu un Gintu Freimani, tāpat uz Jūrmalu

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


AKTUĀLI

Jaunais Spartaks. Virslīgas pirmā riņķa labākais snaiperis Spartaka jaunpienācējs Aleksejs Višņakovs mēģina tikt ārā no Liepājas futbolistu aplenkuma

pārcēlās vēl vairāki pieredzējuši futbolisti ar Latvijas izlases pieredzi — pussargi Jurijs Žigajevs, Aleksejs Višņakovs un Andrejs Kovaļovs. Turklāt Višņakovs uzreiz sāka demonstrēt sen neredzētu rezultativitāti, jau pirmajos sešos mačos gūstot piecus vārtus un izvirzoties turnīra labāko snaiperu priekšgalā. Kā jau ierasts, Spartakā ir arī sapulcēta kupla leģionāru kompānija — pirmajā riņķī kluba formu jau piemērījuši septiņi ārzemnieki (četri leģionāri ir no Krievijas, bet vistālāko ceļu līdz Latvijai Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

mērojis Nikaragvas izlases uzbrucējs Ariagners Smits). Kopumā var teikt, ka šosezon Spartakam ir jauna komanda, jo pamatsastāvā palikuši tikai četri spēlētāji no čempionu sastāva, bet vēl daži — ar kluba spēlējošo ģenerāldirektoru Edgaru Gauraču priekšgalā — parasti dodas laukumā uz maiņu. Atgādināšu, ka pērn sezonas laikā pie Spartaka vadības pults pabija trīs treneri (tas gan netraucēja komandai sa­ sniegt maksimālo rezultātu), bet šogad jau čempionāta sākumā Spartakam

gadījās visai interesants kāzuss ar jauna galvenā trenera izvēli — pirms sezonas šajā amatā tika prezentēts agrākais Uzbekistānas izlases galvenais treneris Sergejs Babajans, taču viņš no Eiropas Futbola federāciju asociācijas (UEFA) nesaņēma nepieciešamo licenci, tāpēc Jūrmalas klubam steidzami nācās meklēt jaunu treneri. Izvēle krita uz Krievijas speciālistu Aleksandru Grišinu, kurš pirms tam strādājis ar Maskavas CSKA dublieru komandu, bet pērn bijis Krievijas U-17 galvenais treneris.

23


Liepājas zvaigzne. Latvijas vicečempioniem un kausa ieguvējiem FK Liepāja/Mogo arī šosezon uzmanības centrā ir rezultatīvais Artūrs Karašausks

VIETĒJĀ LIEPĀJA Jau ar čempionāta pirmajiem mačiem savas nopietnās ambīcijas cīnīties par visaugstākajām vietām apliecināja pagājušā gada vicečempioni FK Liepāja/Mogo, kas noteikti nav kļuvuši vājāki kā pērn. Lai gan pēc pagājušās sezonas Liepājas kluba vadība nolēma mainīt sastāva komplektācijas stratēģiju un atteikties no daudziem leģionāriem (piemēram, pērn liepājnieki bija iecerējuši gūt panākumus, atvedot vairākus afrikāņus, taču šosezon no viņiem klubā palicis tikai senegāliešu aizsargs Seidina Keita, kurš ir stabils pamatsastāva spēlētājs) — pagājušajā sezonā FK Liepāja rindās laukumā izgāja 10 leģionāri, bet šogad sezonai pieteikti ir tikai četri. Šādas pārmaiņas noteikti ir pa prātam liepājnieku līdzjutējiem, bet svarīgākais, ka komanda ir kļuvusi tikai stiprāka, jo atrasts labs pastiprinājums tepat Latvijā. Jāpiebilst, ka trīs no četriem ārzemniekiem Liepājas klubā ir argentīnieši (neskaitot jau Latvijas pasi ieguvušo un mūsu valstsvienībā

24

spēlējošo Kristianu Torresu) — pussargs Leonels Strumia Liepājā aizvadīs jau ceturto sezonu, bet vēl klāt nākuši divi aizsargi Gonsalo Negro un Aleksis Sarate. Tiesa, izskatās, ka Sarates viesošanās Latvijā būs bijusi pavisam neilga. Par viņu ir īpašs stāsts, jo 24 gadus vecais Sarate, kurš vairākus gadus spēlējis Argentīnas augstākajā līgā, dzimtenē ir tiesāts par komandas biedra draudzenes izvarošanu. Lai gan pērn Argentīnā viņam tika piespriests sešarpus gadu ilgs cietumsods, par to vēl tika iesniegta apelācija, tāpēc Sarate, kurš apgalvo, ka ir nevainīgs, varēja turpināt spēlēt. Protams, civilizētā pasaulē futbolistam ar tik apšaubāmu reputāciju labu darbu atrast ir neiespējami, tāpēc šādas klases futbolists bija spiests nolais­ ties līdz Latvijai. Liepājnieki bija ar mieru pievērt acis uz kluba reputācijas riskiem, taču tas neattaisnojās, jo, visticamāk, ka Sarates Latvijas karjera beigsies ar trim spēlēm — aprīļa beigās viņam bija jāatgriežas dzimtenē, kur arī otrajā instancē

tika apstiprināts notiesājošais spriedums (to gan varot pārsūdzēt vēl divās instancēs) un Saratem tika uzlikts aizliegums izbraukt no Argentīnas. Šāds notikumu pavērsiens ir atstājis nopietnu robu Liepājas komandas sastāvā, jo tieši aizsardzības līnija var kļūt par liepājnieku Ahilleja papēdi. Zināmas šaubas ir arī par vārtsargu līniju — pagājušās sezonas liepājnieku pirmais numurs Valentīns Ralkevičs tieši pirms čempionāta starta salauza roku, tāpēc par komandas pamatvārtsargu kļuva jaunais Krišjānis Zviedris. Pirmā riņķa izskaņā piedzīvotais zaudējums 3:5 savās mājās pret RFS uzskatāmi atklāja liepājnieku problēmas. Liepājas komandu jau otro sezonu trenē karstasinīgais gruzīnu speciālists Tamazs Pertija, kurš jau četras reizes Latvijas virslīgā savas komandas aizvedis līdz otrajai vietai (trīskārt Rīgas Skonto), bet pērn ar FK Liepāja/Mogo izcīnīja Latvijas kausu. Ja neskaita leģionārus, tad pēc pagājušās sezonas liepājnieku lielākais zaudējums bi-

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


AKTUĀLI

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

JAUNS MĒĢINĀJUMS

ja pilsētas futbola leģendas aizsarga Oskara Kļavas spēlētāja karjeras beigšana, savukārt pieredzējušais pussargs Valērijs Afanasjevs pēc sešiem Liepājā pavadītajiem gadiem atgriezās dzimtajā Daugavpilī. Toties no Ventspils savā Liepājā atgriezās pieredzējušais aizsargs Antons Jemeļins, bet no Jelgavas — Endijs Šlampe. Ļoti vērtīgs ieguvums liepājniekiem ir centra pussargs Igors Kozlovs, kurš izrādījās nevajadzīgs RFS, bet īsts trenera Pertijas atradums ir uzbrucējs Verners Apiņš no Staiceles, kurš pērn virslīgā epizodiski uzspēlēja Babītes un FK Jelgava rindās, taču šogad jau attaisnojis liepājnieku uzticību ar trim vārtiem. Tomēr svarīgākais, ka FK Liepāja/ Mogo sastāvā ir palicis pagājušās sezonas Latvijas čempionāta spilgtākais spēlētājs Artūrs Karašausks, kuram neizdevās atrast labāku darba variantu ārzemēs. Karašausks jau pirmajā riņķī guva četrus vārtus un tika atzīts par aprīļa virslīgas labāko spēlētāju. Pēc treneru maiņas Latvijas Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

Tāpat kā pirms gada, arī šo sezonu ar nopietnām ambīcijām sagaidīja pagājušās sezonas bronzas medaļu ieguvēji Riga FC. Par rīdzinieku nopietnajiem plāniem liecināja jau starpsezonu periodā aizvadītās divas treniņnometnes siltajās zemēs — Apvienotajos Arābu Emirātos un Kiprā. Pērn Riga FC vadībai neizdevās īsti trāpīt ar galvenā trenera izvēli (sezonas laikā komandai nomainījās trīs vadītāji), bet šogad Riga FC vadības pults uzticēta trenerim no Maķedonijas Gocem Sedloskim, kurš iepriekšējos divus gadus līdz savas valsts čempionu titulam aizvedis Maķedonijas titulētāko klubu Skopjes Vardar. Riga FC spēlē būtiska loma atvēlēta ārzemju futbolistiem — šosezon laukumā jau devušies 11 leģionāri no septiņām valstīm. Slavenākais futbolists šajā kompānijā ir ukraiņu pussargs Valērijs Fedorčuks, kurš vēl pirms trim gadiem Dņipro sastāvā spēlēja Eiropas līgas finālā (Ukrainas klubs ar 2:3 zaudēja Sevilla). Sezonas startā ar rezultatīvu spēli (trīs vārtiem) izcēlies augumā raženais serbu uzbrucējs Darko Lemajičs, komandā palicis arī pagājušās

valstsvienībā jādomā, ka šogad Artūru beidzot atkal redzēsim arī valsts galvenās komandas formā. Tāpat liepājnieki no Francijas kluba Metz atkal izīrējuši Latvijas izlases pussargu Jāni Ikaunieku. Turklāt karjeru turpina arī vēl Liepājas metalurga laiku veterāni — aizsargs Deniss Ivanovs, uzbrucēji Kristaps Grebis un Ģirts Karlsons (36 gadus vecais Karlsons jau pirmajā riņķī izcēlās ar četriem vārtu guvumiem). Savukārt no vietējā futbola jaunajiem talantiem šosezon izdevību ieguvis septiņpadsmitgadīgais pussargs Kristers Tobers, kurš pirmajā riņķi visos mačos devās cīņā sākuma sastāvā un pat guva svarīgus vārtus mačā ar Spartaku (2:2). Tiesa, ne visi jaunie ir izturējuši konkurenci — pirms sezonas dzimto pilsētu pameta trīs Latvijas U-21 izlases futbolisti Krišs Kārkliņš, Andris Krušatins un Marks Kurtišs, kuri pērn nespēja iekarot vietu Liepājas kluba pamatsastāvā, tāpēc devās uz citiem Latvijas klubiem lielāka spēles laika meklējumos.

sezonas virslīgas ceturtais rezultatīvākais spēlētājs Bogdans Vaščuks no Igaunijas. Salīdzinot ar pagājušo sezonu, ir mainījies Riga FC pirmais numurs — Latvijas U-21 izlases vārtsargs Vladislavs Kurakins devās uz ārzemēm, bet no cita galvaspilsētas kluba RFS pārnāca pieredzējušais Germans Māliņš, kurš gan dala vietu pamatsastāvā ar jauno Robertu Ozolu. Šogad Riga FC rindas papildinājuši vēl pāris vietējie futbolisti no citiem Latvijas klubiem — aizsargs Elvis Stuglis (pērn kļuva par valsts čempionu Jūrmalas Spartaka sastāvā) un pussargs Krišs Kārkliņš (FK Liepāja). Protams, komandā vairs nav pagājušās sezonas aizsardzības balsts Kaspars Gorkšs, kurš nu jau ir kļuvis par Latvijas Futbola federācijas prezidentu, bet traumu dēļ jau vairāk nekā gadu ir izlaidis Latvijas valstsvienības pussargs Artūrs Zjuzins, kurš pirms pagājušās sezonas noteikti tika aicināts kā potenciālais kluba vidējās līnijas līderis. Pirmais riņķis parādīja, ka Riga FC lielākie trūkumi ir uzbrukumā, jo, neskaitot sagrāvi pār Valmieru (6:1), pārējos sešos mačos rīdzinieki guva tikai četrus vārtus.

SYNOTTIP VIRSLĪGA (turnīra tabula pēc 1. riņķa) RFS FK Ventspils FK Liepāja/Mogo Riga FC Spartaks FK Jelgava FK Metta/LU Valmiera Glass ViA

7 5 1 1 7 4 3 0 7 4 2 1 7 4 0 3 7 3 1 3 7 2 1 4 7 0 3 4 7 0 1 6

20:8 16 12:6 15 17:9 14 10:5 12 12:8 10 8:11 7 6:15 3 7:30 1

Rezultatīvākie spēlētāji: Aleksejs Višņakovs (Spartaks) — 5, Artūrs Karašausks, Ģirts Karlsons, Jānis Ikaunieks (visi FK Lie­ pāja/Mogo), Gļebs Kļuškins, Maksims Marusičs (abi RFS), Tamirlans Džamalutdinovs (FK Metta/LU), Adeleke Akinjemi (FK Ventspils) — 4.

25


AKTUĀLI

Vienīgā komanda, kas pirmo riņķi beidza bez neviena zaudējuma, bija FK Ventspils, taču negaidītais neizšķirts mačā ar FK Metta/LU (2:2, turklāt ventspilnieki punktu izrāva tikai kompensācijas laikā) liedza dzeltenzilajiem izvirzīties līderos. Pagājušajā sezonā FK Ventspils pirmo reizi 20 gadu laikā palika bez medaļām (iepriekš kaut kas tāds bija gadījies tikai kluba pirmajā sezonā 1997. gadā). Starpsezonu periodā klubā notika lielas pārmaiņas — par jauno FK Ventspils īpašnieku kļuva bagātnieks no Krievijas Adlans Šišlanovs. Kā atzina FK Ventspils direktors Andrejs Butriks, klubs bija nonācis lielās finansiālās grūtībās un, ja neatrastos jauns īpašnieks, tad FK Ventspils draudētu bankrots. Šišlanovs nav iesācējs futbola vidē — pirms tam viņam desmit gadus piederējis viens no spēcīgākajiem Moldovas klu­ biem Kišiņevas Dacia. Tiesa, Moldovā joprojām rit izmeklēšana par iespējamiem Dacia likumpārkāpumiem (nodokļu krāpšanos, naudas atmazgāšanu, spēļu sarunāšanu), bet Šišlanovs šīs aizdomas, protams, noliedz. Jau ar pirmajām jaunā īpašnieka darbības dienām kļuva skaidrs, ka šogad FK Ventspils būs visaugstākie mērķi. Ne velti Ventspils kluba jaunais īpašnieks uzreiz izteica apņēmību cīnīties pret leģionāru limitu (Latvijas virslīgā joprojām laukumā vienlaikus drīkst atrasties tikai pieci

Foto: LFF

CITA VENTSPILS

Savējais. Lai gan Ventspils klubā ir notikušas lielas pārmaiņas, viens no pamata spēlētājiem joprojām ir Ritvars Rugins (pa kreisi), kurš klubā debitēja jau pirms desmit gadiem

ārzemju spēlētāji). Šobrīd FK Ventspils rīcībā ir desmit leģionāru. Viens no pirmajiem darbiem, ko vei­ ca kluba jaunā vadība, bija treneru

maiņa — angļa Pola Ešvorta vietā nāca Dejans Vukičevičs no Melnkalnes. Starp citu, Šišlanovs arī atklāja, ka Moldovā viņš arī pats dažreiz ir pārņēmis galvenā

JELGAVAS PĀRBAUDĪJUMI Vēl pirms pāris gadiem par nopiet­ nu pretendentu uz Latvijas čempionu godu jau sāka uzskatīt FK Jelgava, kas pavisam nesen arī trīs reizes pēc kārtas (2014.—2016. g.) izcīnīja Latvijas kausu. Tomēr šogad jelgavniekiem būs ļoti grūti iesaistīties cīņā par medaļām. Patiesībā, tas jau kļuva skaidrs vēl pirms sezonas, jo Zemgales klubs šķīrās no lielākās daļas agrāko gadu līderiem — vārtsarga Kaspara Ikstena, aizsargiem Mārča Oša un Ginta Freimaņa, pussarga Gļeba Kļuškina. Pēc viņu aiziešanas Jelgavā vairs nepalika aktuālu Latvijas izlases spēlētāju (pērnajā rudenī uz pāris pārbaudes mačiem izlasē gan bija parādījies jaunais FK Jelgava kapteinis

26

Alans Siņeļņikovs, taču šogad viņš vairs nebija izlases apritē), bet no leģendārā jelgavnieku trīskārtējo kausa ieguvēju sastāva komandā palikuši tikai bijušais Latvijas izlases pussargs Artis Lazdiņš un veterāns Valērijs Redjko, kurš Jelgavā spēlē jau kopš komandas iekļūšanas virslīgā 2010. gadā. Par lielāko sastāva zaudējumu laikam gan jāsauc ilggadējā FK Jelgava pirmā numura Ikstena aiziešana, jo Kaspars četras sezonas pēc kārtas nebija izlaidis nevienu FK Jelgava čempionāta spēli (no zvana līdz zvanam aizvadot 127 mačus pēc kārtas). Par jauno FK Jelgava pamatvārtsargu kļuva Jānis Krūmiņš, kurš pērn visu sezonu nosēdēja rezervē.

Radušos robus sastāvā FK Jelgava pārsvarā mēģināja aizlāpīt ar leģionāru aicināšanu — šogad FK Jelgava rindās ir astoņi ārzemju futbolisti. FK Jelgava krievu treneris Ravils Sabitovs, kurš diezgan veiksmīgi pārņēma kluba vadību pagājušās sezonas beigu daļā, pamatā meklēja papildinājumu Krievijā, piesaistot no turienes četrus futbolistus, bet pēc neilgas prombūtnes Jelgavā atgriezās mums labi pazīstamie pussargi — Lietuvas valstsvienības pārstāvis Mindaugs Grigaravičs un japānis Rjotaro Nakano. Uzreiz ar nepārspējamu rekordu izcēlās arī jaunais lietuviešu centra aizsargs Sigits Olberkis, kurš visās pirmajās četrās spēlēs nopelnīja

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


AKTUĀLI

LIETUVAS SKOLA

pa dzeltenajai kartītei, tāpēc jau piektajā kārtā bija spiests izlaist maču diskvalifikācijas dēļ. Tāpat jelgavnieki arī atrada sastāva papildinājumu Liepājā, no kurienes uz Zemgali pārcēlās divi Latvijas U-21 izlases spēlētāji Andris Krušatins un Marks Kurtišs, kā arī senegāliešu aizsargs Sadi Geije, bet no Jūrmalas Spartaka pēc vairāku gadu prombūtnes Jelgavā atgriezās uzbrucējs Vladislavs Kozlovs. Jelgavnieki sezonu sāka ar zīmīgu uzvaru pār pagājušā gada čempioniem Spartaku, taču tad sekoja četru zaudējumu sērija, kas tikai apstiprināja, ka Jelgavas komandu gaida grūta sezona. Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

Starpsezonu perioda transfēru politika čempionāta galveno favorītu lomā izvirzīja RFS, kas pērn finišēja tikai piektajā vietā, bet šosezon jau ar pir­ majiem mačiem apliecināja savu favorītu statusu. Ja komandā ir sapulcēti desmit Latvijas valstsvienības futbolisti, tad tā nemaz nevar nebūt galvenā pretendente uz čempionu titulu. Tiesa, RFS arī pērn bija spēcīgs sastāvs, taču sezona tik un tā beidzās ar fiasko, tomēr šķiet, ka šosezon skolnieki beidzot būs trāpījuši ar īsto treneri, uzticoties lietuviešu speciālistam Valdam Dambrauskam, kurš iepriekš vadīja Viļņas Žalgiri, uzvarot Lietuvas čempionātā 2015. un 2016. gadā. Pēc pagājušās sezonas RFS arī kriet­ ni pastiprināja savas rindas, uzaicinot Latvijas izlases pussargus Jevgeņiju Kazačoku, Dāvi Indrānu un Gļebu Kļuškinu, kā arī valstsvienības trešo vārtsargu Kasparu Ikstenu, bet par ko­ man­ das jauno uzbrukuma līderi kļuva baltkrievs Dmitrijs Platonovs. Tāpat ļoti labs ieguvums izrādījušies vēl divi leģionāri — ukrainis Maksims Marusičs un gruzīns Beča Vačiberadze. Kopumā gan RFS krāsas aizstāv tikai pieci ārzemju futbolisti.

Galvenais, ka komandā ir ļoti liela konkurence, it īpaši vidējā līnijā. Turklāt Dambrauska skatījums uz spēli acīmredzot ir atšķirīgs no nu jau bijušā Latvijas izlases trenera Aleksandrs Starkova, jo, piemēram, par komandas pamata balsta pussargu kļuvis Aleksandrs Fertovs, kurš jau vairākus gadus netika aicināts uz valstsvienību, toties Starkova ieredzētie Indrāns un Kazačoks vairāk laika pavada uz rezervistu soliņa. Tas pats attiecas arī uz jauno valstsvienības uzbrucēju Robertu Uldriķi, bet pērn izlasē regulāri spēlējušais aizsargs Aleksandrs Solovjovs RFS nonācis pavisam dziļā rezervē. Traumas dēļ šosezon vēl nav spēlējis arī Latvijas izlases uzbrucējs Eduards Višņakovs. RFS aizsardzības balsts ir komandas kapteinis Kaspars Dubra, bet ar pāris spilgtām spēlēm un svarīgiem vārtiem sezonas startā izcēlies arī malējais pussargs Roberts Savaļnieks. Lai gan RFS katrā mačā izveido daudz vārtu gūšanas momentu, dažreiz pie­ klibo realizācija, tāpēc jau gadījies zaudējums Jūrmalas Spartakam (0:2), bet par virslīgas pirmā riņķa spilgtāko spēli kļuva tieši RFS pārliecinošā uzvara Liepājā (5:3).

Foto: fkrfs.lv

trenera pienākumus. Ventspilnieki arī saglabāja pagājušās sezonas komandas kodolu, atbrī­ vojoties vienīgi no veterāniem — vārtsarga Andreja Pavlova, aizsargiem Antona Jemeļina un Igora Savčenkova, pussarga Jurija Žigajeva, taču viņi visi jau pērn spēlēja tikai epizodiski. No pamatsastāva vienīgais zaudējums bija jau sen Ventspilī spēlējošais lietuvietis Simons Pauļus, taču viņa vietā Ventspilī ieradās vairāki nopietni leģionāri, no kuriem īpaši izceļami aizsargs Abduls Mamahs, kurš jau ilgus gadus regulāri spēlē Togo izlasē, un angolietis ar Portugāles pasi Amansiu Fortešs, kurš uzreiz kļuva par ventspilnieku vidējās līnijas līderi, taču jau ceturtajā mačā ar Spartaku pēc rupja Žigajeva noteikumu pārkāpuma salauza kāju un uz ilgāku laiku izkrita no ierindas. Šogad FK Ventspils spēle balstās uz drošiem pamatiem aizmugurē, ko cementē Latvijas valstsvienības pamata spēlētājs Ņikita Koļesovs un pieredzējušais Nauris Bulvītis (var tikai pabrīnīties, kāpēc pēdējā laikā viņam vairs neatradās vieta Latvijas izlasē, to pašu var teikt arī par universālo pussargu Ritvaru Ruginu). Savukārt priekšā par vārtu guvumiem joprojām gādā divi jau pērn virslīgā rezultatīvi spēlējušie nigērieši — Tosins Aijeguns un Adeleke Akinjemi.

Jaunas vēsmas. Pērn RFS kļuva par lielākajiem neveiksminiekiem, bet šogad pēc trenera Valda Dambrauska atnākšanas RFS jau ir galvenie favorīti uz titulu

27


IZLASES STUDENTI Viss liecina, ka jau ierasts liktenis virslīgā šosezon sagaida FK Metta/ LU, kam acīmredzot sapņu kalngals atkal būs jau ierastās pārspēles par vietas saglabāšanu virslīgā. Jau iepriekšējos piecus gadus pēc kārtas Metta/LU virslīgā finišēja priekšpēdējā vietā, un tikai savā virslīgas debijas sezonā 2012. gadā studenti izvairījās no šāda likteņa, toreiz desmit komandu konkurencē paliekot astotajā vietā. Neskatoties uz vietu tabulā, pagājušajā gadā Mettai arī laiku pa laikam izdevās pabojāt nervus favorītiem, nevienu punktu nespējot atņemt tikai čempioniem Spartakam. Šosezon pirmajā riņķī studentiem izdevās tikt pie trim punktiem, spēlējot neizšķirti ar FK Jelgava (1:1), Valmiera Glass ViA (2:2) un FK Ventspils (2:2). Mājas spēlē ar virslīgas debitantiem no Valmieras Metta tikai mača izskaņā izglābās no zaudējuma, pateicoties jaunajam leģionāram no Krievijas Tamirlanam Džamalutdinovam, kurš guva divus vārtus. Tieši Džamalutdinovs ar četriem no ko­ man­das sešiem goliem izvirzījies par Mettas galveno snaiperi (trīs no tiem gan gūti ar 11 m soda sitieniem). Pirmajā riņķī noteikti labākā Mettas spēle bija ar FK Ventspils, kad studenti negaidīti izvirzījās pat vadībā ar 2:0 (Džamalutdinovs realizēja pendeli, bet vēl vienus vārtus guva dienvidafrikānis Kabelo Seriba), izlaižot uzvaru tikai mača pēdējās sekundēs.

Pēc pagājušās sezonas Mettu pa­ meta komandas neapšaubāmi labākais spēlētājs Dāvis Indrāns, tāpat prom devās pieredzējušais uzbrucējs Gatis Kalniņš, tā ka šogad komandas pārliecinoši vecākais spēlētājs ir 27 gadus vecais Kirils Ševeļovs, bet laukumā jau izgājuši arī trīs sešpadsmitgadīgi skolnieki — Renārs Varslavāns, Rihards Ozoliņš un Jēkabs Lagūns. Jāpiebilst, ka šosezon Mettas sastāvā ir četri leģionāri. Neticami, bet pavasarī mūžīgi priekš­ pēdējā Metta/LU bija kļuvusi gandrīz vai par Latvijas valstsvienības bāzes klubu, jo pārbaudes mačos laukumā izgāja trīs kluba spēlētāji — Vladislavs Fjodorovs, Eduards Emsis un Ņikita Ivanovs, bet uz izlasi tika izsaukts (laukumā gan neizgāja) pat aizsargs Krists Kristers Gulbis, kurš iepriekšējās divās sezonās virslīgā bija nospēlējis tikai četrus mačus (!). Var jau saprast, ka tiek meklēti jauni talanti, taču vieta valsts galvenajā komandā tomēr ir jānopelna (vispirms sevi jāpierāda kaut vai virslīgā), lai nebūtu tā, kā pirms sezonas izteicās liepājnieku treneris Pertija, ka uz izlasi tiek aicināti nevienam nezināmi futbolisti. Citādi jau radās iespaids, ka tur ir kāda saistība ar to, ka nu jau bijušā izlases galvenā trenera Starkova palīgs bija Mettas vadītājs Andris Riherts. Starp citu, šosezon virslīgas mačos Mettas izlašnieki ne ar ko īpašu nav izcēlušies, tikai apstiprinot skeptiķu šaubas.

VALMIERAS ATGRIEŠANĀS Pavisam smaga atgriešanās Latvijas futbola elitē izvērtusies Valmieras futbo­ lam — pirmajā riņķī Valmiera Glass ViA septiņos mačos izcīnīja tikai vienu punktu pret otru virslīgas pastarīti Mettu, regulāri ciešot smagas sagrāves mačos ar mūsu vadošajiem klubiem — Liepājā 0:4, Jelgavā 1:5, RFS 0:6, Riga FC 1:6. Ņemot vērā, ka pagājušajā sezonā Gata Ērgļa trenētā komanda pirmajā līgā uzvarēja vairāk nekā pārliecinoši, nepiedzīvojot nevienu zaudējumu (18 uzvaras un četri neizšķirti), jāsecina, ka līmeņa atšķirība starp virslīgu un pirmo līgu tomēr ir, maigi izsakoties, ļoti liela, kas noteikti liks apklust pērn izskanējušām diskusijām par virslīgas paplašināšanas nepieciešamību līdz

28

desmit komandām. Tas gan nenozīmē, ka Valmierai nav izredžu palikt virslīgā, jo Metta nekur tālu nav atrāvusies un savstarpējā mačā valmierieši jau pierādīja, ka vismaz ar vienu komandu viņi var spēkoties līdzvērtīgi. Valmieras futbols virslīgā atgriezās pēc 14 gadu pārtraukuma, turklāt 2004. gadā valmierieši zaudēja vietu augstākajā līgā ne jau sportisko rezultātu dēļ, iemesls bija naudas trūkums. Šosezon virslīgas debitanti iztiek gandrīz vai tikai ar saviem spēkiem — komandai gan pievienojušies trīs leģionāri, taču neviens no viņiem neizceļas uz valmieriešu fona. No Mettas dzimtajā pilsētā atgriezās arī veterāns Gatis Kalniņš, kuram gan labākie gadi jau sen aiz muguras. Bez

Kalniņa no valmieriešiem nopietna virslīgas pieredze vēl ir tikai pussargam Artūram Pallo, kurš savulaik arī bija viens no Mettas vadošajiem spēlētājiem, bet vēl daži virslīgā ir kaut kad uzspēlējuši epizodiski (Madis Oskars Miķelsons, Niks Savaļnieks, Konstantīns Fjodorovs). Šogad virslīgā Valmieras komandas rindās vairs neredzam pagājušās sezonas pirmās līgas labāko snaiperi Alvi Dubovu. Žēl arī, ka rekonstrukcijas dēļ valmierieši virslīgā nevar spēlēt pilsētas galvenajā arēnā Daliņa stadionā, bet mājas spēles aizvada Vidzemes Olimpiskajā centrā uz ne tās augstākās kvalitātes mākslīgā seguma.

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


AKTUĀLI

AR SKATU UZ AUGŠU Sācies arī Komanda.lv pirmās līgas turnīrs, kur šogad sacenšas 12 komandas. Kā vienmēr — čempionāta uzvarētāji iegūs ceļazīmi uz virslīgu, bet otrās vietas ieguvēji sacentīsies par tikšanu klasi augstāk ar virslīgas priekšpēdējo komandu. Salīdzinājumā ar pagājušo sezonu, klāt nākušas divas jaunas komandas no pagājušās sezonas otrās līgas finālturnīra vidus — SK Supernova un Balvu Sporta centrs. Par čempionāta galvenajiem favorītiem gan uzskatāma jaunveidotā komanda BFC Daugavpils/ Progress, jo tur kopā apvienojušās pagājušā gada pirmās līgas otrā un trešā komanda — pērn Progress/ Olaine ne bez pretestības pārspēlēs par vietu virslīgā zaudēja Mettai. Tiesa, lielākā daļa pagājušās sezonas pirmās līgas vicečempionu futbolistu arī šosezon turpinās spēlēt Olainē jau Supernovas sastāvā. Uz Daugavpili gan pārcēlies Progressa uzbrukuma līderis azerbaidžānis Vugars Askerovs, tāpat daugavpilieši atraduši pastiprinājumu arī virslīgā — no Liepājas komandai pievienojušies pussargi Valērijs Afanasjevs un Krievijas leģionārs Staņislavs Lebamba, bet uz pusi sezonas no RFS izīrēts vēl pavisam nesen Latvijas valstsvienībā spēlējušais Sergejs Vorobjovs. Jāpiebilst vēl, ka Daugavpils komandā ar iespaidīgu rezultativitāti izceļas Kotdivuāras pārstāvis Kouadio, kurš pirmajos četros mačos jau guvis astoņus vārtus. ©

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

KOMANDA.LV PIRMĀ LĪGA

Dažādā virslīga. Cīņā par bumbu Mettas dienvidāfrikānis Kabelo Seriba (no kreisās) ar Latvijas izlases argentīnieti Kristianu Toressu no Liepājas Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

BFC Daugavpils/Progress 4 4 0 0 Rēzeknes FA/BJSS 4 3 0 1 FK Tukums 2000/TSS 4 3 0 1 JDFS Alberts 4 2 1 1 FK Smiltene/BJSS 4 2 0 2 SK Supernova 4 2 0 2 FK Auda 4 2 0 2 RTU/Skonto Academy 4 2 0 2 Preiļu BJSS 3 1 0 2 FK Staiceles bebri 3 1 0 2 Balvu Sporta centrs 4 0 1 3 Grobiņas SC 4 0 0 4

28:2 12 14:5 9 10:1 9 7:8 7 8:9 6 3:5 6 8:11 6 13:7 6 3:7 3 2:9 3 3:28 1 7:14 0

Rezultatīvākie spēlētāji: Kuadio (BFC Daugavpils) — 8, Vugars Askerovs (BFC Daugavpils), Oleksandrs Čunikhovskis (FK Tu­ kums 2000), Dmitrijs Borisovs (Rēzeknes FA) — 5.

Kristiāns GIRVIČS 29


SABIEDRĪBA

Ātrāk, augstāk, stiprāk Draudz Elektrum Olimpiskajā centrā Rīgā 22. aprīlī, klātesot Valsts ­prezidentam Raimondam Vējonim, jau 29. reizi norisinājās Latvijas Olimpiskās akadēmijas (LOA) rīkotie mazākumtautību sporta svētki Vienoti sportā, kuros piedalījās 22 Latvijas nacionālo kultūras biedrību bērni un jaunieši.

M

Svinīgā delegācija. Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis (centrā) ar ierašanos pagodināja arī festivāla prominentos viesus un organizatorus, uzsverot, ka komandai ir īpaša nozīme gan sportā, gan dzīvē

30

azākumtautību bērnu un jauniešu sporta svētkos Vienoti sportā spēkiem mērojās 433 bērni un jaunieši vecumā no 5 līdz 14 gadiem, pārstāvot igauņu, ukraiņu, vācu, poļu, krievu, baltkrievu, armēņu, ebreju, lietuviešu un citu tautību kopienu centrus. Tradicionāli katru gadu Vienoti sportā festivālam ir moto. Šāgada sauklis bija: Galvenais nav uzvara, bet piedalīties cīņā par uzvaru! Raimonds Vējonis atklāšanas parādē svinīgi uzrunāja jauniešus: “Aiz katras uzvaras un rekorda stāv komanda — sportists pats, treneris, atbalsta personāls, ģimene un draugi. Tāpēc aicinu jūs paskatīties pa labi un pa kreisi, ieraudzīt savus komandas biedrus un atbalstītājus un sajusties patiesi vienotiem!” Sacensību dalībniekus sveica arī Latvijas Olim­ piskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis, LOA

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


SABIEDRĪBA

un... īgāk!

prezidents olimpiskais čempions kanoe airēšanā Ivans Klementjevs un Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētājs Rafi Haradžanjans. Svētkos piedalījās Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta direktora vietniece Dina Vīksna, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas rektors Jānis Žīdens un Latvijas Sporta muzeja direktore Agra Brūne. Analogi kā olimpiskajās spēlēs svētku dalībnieki varēja izbaudīt olimpiskās tradīcijas un aktīvi pavadīt laiku sportiskās aktivitātēs, gūstot izpratni par Olimpisko kustību un tās ideāliem. Bērni azartiski sacentās futbolā, tautas bumbā, virves vilkšanā un stafetē, kā arī individuālajās aktivitātēs ar lēkšanas, skriešanas un mešanas elementiem, piemēram, florbola slalomā, basŽurnāls Sports • 2018. gada maijs

Ar olimpisko čempionu. Bērni nelaida garām izdevību nobildēties ar LOA prezidentu Ivanu Klementjevu

ketbola metienu sacensībās, veiklības stafetēs, šautriņu mešanā, klinšu kāpšanā, diskgolfā un citās interesantās, atvieglotās vai nestandarta tipa aktivitātēs. Komandu sacensību tautas bumbas turnīrā piedalījās 16 komandas — 1. vietu izcīnīja baltkrievu kultūras biedrība Prameņ. Futbolā 12 komandu konkurencē spēcīgākā izrādījās Rīgas Ukraiņu vidusskolas komanda. Spraigi dueļi risinājās starp 12 virves vilkšanas komandām, kur uzvaras laurus plūca Jankas Kupalas Rīgas Baltkrievu pamatskola. Savukārt veiklības stafetēs lielisku sniegumu demonstrēja komandas no Rīgas Lietuviešu vidusskolas, Jelgavas Ukraiņu kultūras centra Džerelo, Ventspils Vācu kultūras biedrības, baltkrievu kultūras biedrības Prameņ,

Rīgas ebreju kopienas, Puškina liceja, Jankas Kupalas Rīgas Baltkrievu pamatskolas un Rīgas Igauņu pamatskolas komandas. Katrs svētku dalībnieks, piedaloties noteiktā skaitā aktivitāšu, kas tika reģistrētas dalībnieka identitātes kartītē, saņēma LOA piemiņas veltes un svētku suvenīrus. Sporta svētku Vienoti sportā mērķis ir veicināt Latvijā dzīvojošo dažādu tautību bērnu izpratni par Olimpisko kustību un tās ideāliem. Jāuzteic Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas patiesi izdarīgie studenti un mācībspēki, kuri LOA rīkotajos svētkos apņēmīgi un ar lielu atbildības izjūtu pret bērniem vada un nodrošina visas minētās aktivitātes. Noteikti nākamgad neizpaliks arī Vienoti sportā jubilejas 30. festivāls. Svētku reizē gribētos organizatoru uzmanību vairāk vērst uz bērnu un jauniešu integrēšanu Latvijas sabiedrībā. Izmantojot novatoriskas metodes, piemēram, nekonkurējošos sporta veidus (non-competitive sports) un bērniem paredzētās masu ledus lau­ šanas aktivitātes, iespējams veidot ciešāku emocionālo tuvību, uzticību un savstarpēju draudzību starp etniski atšķirīgām kopienām. Bija labi un būs vēl labāk! ©

Kristaps ZAĻKALNS 31


ČEMPIONS

Bulāna zelta soļi florbolā Aprīļa viducī risinājās dramatiska Elvi florbola virslīgas zelta spēle. Papildlaikā čempiona titulu nosargāja Betsafe/Ulbroka florbolisti, ar 7:6 pieveicot Valmieras komandu un otro gadu pēc kārtas virs galvas paceļot Latvijas čempiona kausu. Uzreiz pēc mača par spēlētāja gaitu noslēgšanu paziņoja zelta vārtu autors Kārlis Bulāns, kurš, šķiet, aizvadīja spilgtāko atvadu spēli Latvijas florbola vēsturē. Intervijā Bulāns stāsta par sportista gaitām, valstsvienību, izvēlēm un zelta mirkļiem, 500 punktu slieksni un kā florbola turnīrā Romā palicis bez drēbēm...

Dejotājs un parastais peldēšanas abonements — Paraugoties uz tavām dabas do­ tajām raženajām auguma aprisēm, ne­ kad nebūtu iedomājies, ka esi kādreiz nodarbojies ar sporta dejām, ko dzirdē­ ju kādā intervijā! — Nevaru viennozīmīgi apgalvot, ka augums man ir dabas dots. Ja tu redzētu kāds kaulu kambaris es biju 5. klasē... Tā kā sporta dejās dejoju līdz 5. klasei, tagad liekas pašsaprotami, kādēļ biju tievs. — Ko tev sporta dejas ir devušas kā sportistam? — Ar sporta dejām nodarbojos piecus gadus. Vēlāk paralēli sāku apmeklēt florbola pulciņu un izlēmu par labu florbolam. Dejas man ir devušas divas lietas — ritma izjūtu un patiku pret dejošanu. Ko tieši florbolam? Domāju, dejas sekmēja kāju darbības attīstību, īpaši — manos florbola pirmsākumos. Tagad esmu krietni smagāks un līdz ar to kāju darbība vairs nav tāda... Ja šo komponenti netrenē, tad tā ar laiku izgaist.

32

— Zinu, ka provēji arī basketbolu, bet acīmredzot groza bumba tevi neaiz­ rāva. Kādēļ izvēlējies florbolu un nolē­ mi tajā palikt? — Basketbols aizrāva, tagad arī šad tad uzspēlēju. Taču jutu, ka neesmu no garajiem zēniem, un sapratu, ka basītis nebūs man. Vēl bija arī peldēšana — sākumā apmeklēju treniņu grupu, kurā iemācīja visus peldēšanas veidus, un tad jau ar tēvu gājām divatā un peldējām pie parastajiem abonementiem. Peldēšana man stipri patika un patīk arī tagad, noteikti tagad būs vairāk laika paplunčāties, kas, kā zināms, ir labi veselībai. To, kādēļ izvēlējos palikt florbolā, es pats nevaru īsti izskaidrot... Varbūt bija tā, ka mani iekšēji vilka uz komandu sporta veidiem vairāk, tur veidojās sava kompānija, iespēja gūt vārtus, un arī sports kā tāds likās man pievilcīgs. Tomēr teikt, ka redzēju nākotni florbolā, nevaru, jo tajā vecumā, tikko atnācis un pāris mēnešus notrenējies, to nespēju lāgā saprast.

Foto: Ritvars Raits

Sāk un beidz kopā ar Šķēlu — Vai bērnībā tev bija kāds elks? — Atmiņā iespiedies Maikls Džor­ dans un Mihaēls Šūmahers. Tajā laikā nebija pieejams internets un viens no retajiem sporta raidījumiem, ko regulāri rādīja televīzijā, bija NBA apskats Latvijas Televīzijas otrajā kanālā. Tas bija laiks, kad Džordans bija savos labākajos gados — tad, kad viņš izcīnīja 4., 5. un 6. titulu. Savukārt ar

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


ČEMPIONS

is Kārl NS Ā BUL Florbolists, menedžeris Dzimis

1989. gada 10. decembrī Rīgā

Augums, svars

179 cm, 98 kg

Izglītība Āgenskalna sākumskola, Āgenskalna ģimnāzija (tagad — Rīgas Valsts vācu ģimnāzija), LU Ģeogrāfijas fakultāte Sportā

kopš 1. klases sporta dejās

Pirmais treneris

Ģirts Ansons, Mārtiņš Kveska

Lielākie sasniegumi četrkārtējs Latvijas čempions, sudraba un bronzas laureāts, 1. līgas čempions, jauniešu līgas čempions, 2012. g. Virslīgas rezultatīvākais spēlētājs (61 vārti) Ģimenes stāvoklis neprecējies Citi sporta veidi

futbols, basketbols, pludmales volejbols, golfs, teniss

Vaļasprieki ārpus sporta labi pavadīt laiku Grāmata

Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Izrāde

Skroderdienas Silmačos

Statistika Latvijas izlasē

21 spēlē 20 punkti (12+8)

11 sezonas, 484 punkti (341+143)

1 sezona, 20 spēlēs 59 punkti (35+24)

Virslīgā 1. līgā

Šūmaheru bija pavisam vienkārši, jo visa ģimene skatījās F-1. Tolaik sacīkstes bija interesantas, un brālis juta līdzi Ferrari komandai. Tas arī mani iespaidoja. Lielāko daļu sacīkšu uzvarēja Šūmahers. Uzvarētāji — tas ir tas, kas mani saistīja ar maniem elkiem. — Atgriežoties pie florbola, unikāls ir fakts, ka florbolista gaitas gan uzsāki ko­ pā ar Kasparu Šķēlu, gan noslēdzi karje­ ru, spēlējot kopā ar Kasparu. Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

— Jā, tieši tā. Bija arī periods, kad spēlējām dažādās komandās, bet lielāko daļu karjeras abi esam nospēlējuši plecu pie pleca — gan jauniešos, gan vīriešu komandās — un, pats galvenais, izcīnījām kopā titulus ar mūsu Ulbrokas klubu. Ja pareizi visu esmu salicis pa plauktiņiem, tad ar Kasparu esam vienīgie, kuri vēl spēlē virslīgā vai kādā no līgām, no tiem, kuri uzsāka florbola gaitas Āgenskalna ģimnāzijā jeb tagadējā Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā.

— Pēc tam Āgenskalna ģimnāzijā pajuka florbols, jaunieša vecumā pievie­ nojies Ulbrokas klubam. Tas pavēra tev ceļu uz leģendāro Latvijas Avīzes vienī­ bu, taču vienlaikus tev bija jālej sviedri faktiski četrās komandās — divu vecu­ mu jauniešu vienībās, Ulbrokā un avīž­ nieku rindās. Kā tev tā sezona palikusi vairāk atmiņā — kā florbolista izaug­ smes ziedu laiks vai kā sportiskā elle?

33


ČEMPIONS

Leģendārā florbola sabiedrībā — Ko tu paņēmi ceļamaizē no divām aizvadītām sezonām Latvijas Avīzes ko­ mandā, kas bija pirms desmit gadiem? Viens noteikti ir zelts, otrs — tur bija personības visos kluba līmeņos... Tad tev vēl nemaz nebija 20 gadu! — Jā, pilnīgi noteikti tie ir divi zelti, kā arī pieredze — tas, manuprāt, bija svarīgākais. Un tā pieredze bija visāda — gan spēlēšana kopā ar labākajiem spēlētājiem Latvijā, gan arī starptautiskā pieredze, bija iespēja redzēt un uzspēlēt pret florbola pasaules varenajiem — zviedru AIK, Somijas Oilers komandu un citām ārzemju elites komandām. Vislielāko iespaidu uz mani kā spēlētāju atstāja Ainārs Juškēvičs un Atis Blinds. Mans spēles stils arī veidojās no viņiem — centos paņemt labāko no abiem. Daļēji arī izdevās: no Aināra — vārtu garša, no Ata — spēlēt agresīvi un ar augumu. Joprojām kā vakar atceros mūsu visu trīs sarunu Romā, EuroFloorball Cup Qualifications turnīrā. Viņi man ticēja, skaidroja, ka es varu būt tas, kurš nākotnē varētu pavilkt kādu komandu aiz sevis. Daļēji tas arī izdevās... Tas bija kā papildu grūdiens nākotnei, jo kopš tā brīža vairāk sāku apzināties, ka beigās no manis kaut kas var sanākt, un sāku pie tā vairāk arī strādāt. Noderīga, psiholoģiska saruna, kas man palīdzēja stiprināt raksturu. Nevaru nepieminēt arī Edgaru Dzeguzi un Remāru Vikānu — viņi bija tie, kuri mani kā jauno paņēma paspārnē un motivēja. — Florbols Itālijas sirdī — tas arī iz­ klausās eksotiski! — Jā, jāmin arī, ka Roma bija izveidojusi savu komandu, kurā bija savākti pazīstami spēlētāji, no kuriem lielākā daļa aktīvo spēlētāja karjeru bija noslēguši — ar Raini Laini priekšgalā. Spēli Romas komandai zaudējām ar rezultātu 5:6, paspēlējot cerības turnīrā tikt tālāk... Tas bija jautrs turnīrs — kad aizlidojām uz Romu, izkāpām no lidmašīnas un mana bagāža bija pazudusi — izrādījās, ka tā bija aizceļojusi uz Sidneju...

34

Sapirku drēbes Itālijā, aizlienēju Toma Rutka formu, jo viņš uz to turnīru nebija. Mēs bijām izīrējuši divus busiņus, ar ko pārvietoties. Pēc turnīra beigām bija diena atpūtai, un aizbraucām uz pludmali. Kamēr bijām pludmalē, apzaga vienu no mūsu busiņiem, kurā bija palikušas manas drēbes.... Diviem komandas biedriem nozaga pases, viņi dienu ilgāk palika lidostā. Tas bija izdevies brauciens pēc pilnas programmas (smejas). — Neaizmirstami piedzīvojumi neaiz­ mirstamā komandā... — Katrs no spēlētājiem, kuri bija Latvijas Avīzes komandā, kaut ko man deva. Tāpat neesmu strādājis ne ar vienu treneri, kurš būtu tik labs motivators kā Normunds Zvejnieks. — Ar kādām metodēm viņš sapurinā­ ja spēlētājus? — Viņš mācēja mentāli kārtīgi iedot pa pakaļu un noskaņot spēlei. Precīzi šos vārdus neatceros, un varbūt pat labi, ka tā... Nezinu, kā tas būtu mūsdienās — varbūt spēlētāji treneri nesaprastu, jo esmu spēlējis ar čaļiem, kuri, ja pasaku skarbāku vārdu, apvainojas un kuriem sāk trīcēt rokas. Man tas ir nesaprotami, jo emociju karstumā sanāk pateikt ko skarbāku, bet tas ir normāli, emocijas pierimst un viss kārtībā... Acis dega visiem, kuri spēlēja pie Zvejnieka, tāpēc arī bija čempiontituli, trenera vārdiem iedvesmoti, varējām saraut gabalos jebkuru.

11+5 spēlē — Kad laikraksta klubs sāka brukt, atgriezies pie saknēm — Ulbrokā. Kā tas bija no Virslīgas elites pakāpties ze­ māk — uz 1. līgu? Droši vien varēji iz­ pausties no visas sirds... — Tas bija solis atpakaļ, taču komanda savācās spēcīgāka, un mums bija skaidrs mērķis — tikt virslīgā, ko arī paveicām. Protams, sākumā laukumā bija vieglāk — jūra līdz ceļiem. Likās, ka varu izdarīt visu, kas ienāk prātā, bet bija arī reizes, kad tas neizdevās... Disciplīna, domāju uz laukuma, arī nebija tā labākā, bet tas man palīdzēja veidot sevi kā spēlētāju, un no tās sezonas arī paņēmu pieredzi — gan labu, gan sliktu. Laika gaitā, tur spēlējot, neizbēgami sanāk pielīdzināties 1. līgas līmenim. Man kā spēlētājam tā bija lejupslīde. Pa vasaru kārtīgi notrenējos un biju atkal gatavs virslīgas līmenim. — Esmu gandarīts, ka bija iespēja ar tevi kopā uzspēlēt Latvijas Universitātes komandā. Atceros, ka reiz vienā spēlē ie­ meti 11 golus. Tolaik runāja, ka Latvijas florbolā vēl nevienam nekas tamlīdzīgs nebija izdevies. Vai atminies to spēli? — Jā, manā kontā bija 11 goli un 5 piespēles, mēs uzvarējām Devils United

Foto: Ritvars Raits

— Palabošu, — piecās komandās! Vienu brīdi spēlēju Virslīgā un 2. līgā, un vēl trijās jauniešu komandās: pie 89., 87. un 85. gadā dzimušajiem. Tas nebija ilgu laiku — aptuveni pusi sezonas. Protams, ka tā bija izaugsme un sajūsma, ka man ir dota iespēja spēlēt pie vecākiem džekiem un pat večiem. Tikai un vienīgi progress! Tajā laikā biju jauns un ātri atjaunojos, tā ka nekādas domas par sportisku elli nebija. Man florbols bija tik dziļi sirdī, ka bija tikai viena lieta, ko vēlos darīt, — spēlēt florbolu.

komandu Rīgas čempionāta mačā. Tas ir lielākais punktu skaits, ko jebkad esmu guvis vienā spēlē. Mūsu vārtsargam bija daudz rezultatīvu piespēļu. — Vai ko tamlīdzīgu ir izdevies at­ kārtot? Kas ir nākamā uguņošana, kas nāk prātā? — 2011./12. gada sezona Ulbrokas komandā, kad biju labākais vārtu guvējs virslīgā un man bija 11 hat-trick sezonā. Savukārt viena atsevišķa spēle, ko varētu vēl izcelt, ir cīņa pret Kuršiem, kad guvu piecus vārtus un atdevu divas rezultatīvas piespēles.

Strādāju un tiku atalgots — Pēc atgriešanās Ulbrokā, nospēlē­ ji pie savējiem piecas sezonas un 2013. gada rudenī pārcēlies uz RTU/INSPECTA komandu. Tu esi teicis, ka RTU redzē­ ji kā laipu uz valstsvienību, kā vajadzību pēc jaunām emocijām, piebilstot: “Es zi­ nāju, ka spēlēšu kopā ar Ati Blindu.” Vai

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


Pret Kanādu Rīgā. 2016. gada izskaņā Bulāns (ar bumbiņu) piepildīja vēl vienu savu sapni, startējot Latvijas valstsvienības rindās pasaules čempionātā Rīgā

jums bija izveidojusies kāda īpaša saik­ ne? — Tobrīd man bija doma, ka, spēlējot RTU/INSPECTA sastāvā, būs lielāka iespēja tikt Latvijas izlasē — tas bija mērķis, ko vēlējos piepildīt. Tā arī daļēji bija, jo tiku uzaicināts uz kvalifikācijas turnīru, kur arī veiksmīgi nostartēju. Biju pilnīgi pārliecināts, ka spēlēšu kopā ar Ati, jo Atim vienmēr ir paticis spēlēt, ja viņam pa kreisi ir spēlētājs ar labo nūjas tvērienu, kurš var vienā pieskārienā izdarīt metienu — tobrīd RTU sastāvā tāda spēlētāja nebija. Spēlējot valstsvienībā kvalifikācijas turnīrā pret Norvēģiju, bijām vienā maiņā un arī taisījām rezultātu. Tātad — sadarbība RTU sastāvā nesa augļus arī valstsvienībā. Tomēr uz pasaules čempionātu netiku... Joprojām uzskatu, ka man toreiz bija jāspēlē valstsvienības rindās. Runājot par Ulbrokas atstāšanu, uzspēlēju divas sezonas ar jauniem komandas biedriem un vēl vairāk apbružājos kā Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

spēlētājs. Un ar prieku atkal atgriezos pie saviem vecajiem cīņu biedriem Ulbrokā. — Kāpēc jau 2015. gadā — tieši pirms atgriezies Ulbrokā — gribēji mest mieru florbolam? Kas lika tobrīd mainīt domas? — Man bija apnicis florbols, emocijas bija izsmeltas, jo bija gara sezona. Tas bija uz emocijām balstīts, spontāns lēmums. Likās, ka jau tad nepieciešams vairāk pievērsties privātajai dzīvei. Nākamajā gadā es pievienojos Ulbrokai, un tas arī mani atkal pacēla uz tā viļņa, ka gribējās vēl to florbolu. — Pirms pāris gadiem biji izteicies, ka tas būtu, kas prātam neaptverams spēlēt Arēnā Rīga savu skatītāju priekšā. Tagad to esi paveicis gan valstsvienības rindās, gan izcīnot divus zeltus ar Ulbroku. Kāda ir sajūta, kad sapņi pārvēršas realitātē un pats spēlē pirmo vijoli? — Valstsvienības rindās es nespēlēju pirmo vijoli, kluba rindās — vienu no

pirmajām... Kādas gan var būt sajūtas? Ekselentas. Esmu pateicīgs visiem, kuri man ļāva šo sapni piepildīt. Strādāju pie tā un tiku atalgots. — Kas ir spilgtākās atmiņas no flor­ bola Arēnā Rīga? — Man ir trīs spilgtas atmiņas. 8000 skatītāju atbalsts spēlē pret Zviedriju, pirmais čempionu tituls kopā ar Ulbroku un tagad jau arī otrs tituls, kur man paveicās un es guvu uzvaras vārtus. Vārdiem to īsti nevar aprakstīt, tās ir iekšējās sajūtas, kas laužas uz āru. — Sapnis par spēlēšanu izlasē laikam nesa vairāk mieļu, jo 2016. gada meistar­ sacīkstēs Rīgā kūleņojāt... Tiesa, no šī turnīra tu man paliki atmiņā ar golu čem­ pionātā pēdējā spēlē pret slovākiem, kad tavs blieziens no centra portāla floorballtoday.com versijā tika atzīts par vieniem no čempionāta visskaistākajiem vārtiem. Ko tu vari par šo visu teikt izlases sa­ karā?

35


LĪDERIS

Ņem uz sevi. Aizvadītajā zelta spēlē Bulāns nospēlēja kā karalis - atklāja spēles rezultātu un papildlaikā guva zelta vārtus

— Jautājumus par izlases sniegumu esmu saņēmis daudz un dažādus. Ja godīgi, līdz galam nevaru izskaidrot. Viens no iemesliem varētu būt spiediens — mēs neesam profesionāļi, neesam pie tā pieraduši. Ievēro to, ka es nepiesaucu jēdzienu slikts sniegums, jo sniegums bija labs, bet pietrūka arī veiksmes, piemēram, mačos pret Norvēģiju un Dāniju. Tomēr beigu beigās mēs tam gatavojāmies, gājām uz mērķi un neizpildījām to... Par to vēlreiz vēlētos atvainoties līdzjutējiem, jo fani bija lieliski. Kas attiecas uz pieminēto golu, — tāds jau bija mans uzdevums izlasē: jāizdara metieni no tālākas distances, jo metiens man ir pietiekami labs. Visa čempionāta garumā neizdevās īsti izkārtot sev metienus no iecerētajām pozīcijām, taču pēdējā spēlē, kas bija arī mana dzimšanas diena, izdomāju tajā brīdī, ka varētu uzšaut pa vārtiem. Izdevās!

Sāpes, savainojumi... Sapnis — Pēdējā sezona tev sanāca saraustī­ ta, jo cīnījies ar traumu. Arī play-off spē­ lēji zem špricēm. Kas īsti notika? — Sezonā vidusposmu izlaidu muguras traumas dēļ. Bija spēles un treniņi, ko aizvadīju ar speciālu jostu. Sezonas

36

sākumā nedaudz ieplēsu kreiso kvadricepsu, ko apārstēju, bet play-off laikā pret Rubeni tas atkal lika par sevi manīt. Uz špricēm nospēlēju pēdējās divas cīņas, pirms tam — uz pretsāpju zālēm. Man bija mērķis un nebija laika atpūsties. — Kā var florbolists ieplēst kvadri­ cepsu? — Tas notika spēlē. Pēkšņi sāka sāpēt muskulis. Sonogrāfija parādīja, ka muskulis ir ieplēsts. Apārstējos un biju gatavs doties laukumā. Sāpes atgriezās, un mačā pret Talsiem vēl dabūju sitienu pa kāju — kopš tā laika spēlēju satraumēts... Pagājušā gada finālā kārtīgi ieplēsu ikra muskuli, kas liedza pabeigt manu pirmo zelta spēli. Pēc tam — divas nedēļas uz kruķiem... Gadu gaitā ir uzkrājušās vairākas traumas, kas līdz galam nav izārstētas, un ir brīži, kad tās liek par sevi manīt. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ esmu izlēmis beigt karjeru. — Piekrītu Latvijas Avīzes kolēģim, kurš rakstīja, ka no malas izskatījās, ka zelta spēlē pret Valmieru rotaļājāties kā kaķis ar peli. Uzsveru — no malas iz­ skatījās... Tagad, ar vēsu prātu paskato­

ties atpakaļ, kā vari komentēt savu pē­ dējo maču? — Īsti nepiekrītu. Valmiera ir laba komanda. Domāju, patlaban Valmiera reāli ir otra spēcīgākā komanda Latvijā, bet mēs — esam labākie. Esmu pārliecināts, ka šajā sezonā neviena komanda mūs nebūtu spējīga uzvarēt sērijā līdz četrām uzvarām. Esmu par to pārliecināts, un daudzi man piekritīs. Finālspēles pirmais periods aizritēja mūsu zīmē, taču nedrīkstēja ielaist golus pašā perioda izskaņā. Otrajā trešdaļā nosēdāmies, un trešais periods bija līdzīgs. Taču, ja runājam par papildlaiku, manuprāt, mēs pēcspēles metienus negribējām, taču Valmiera gāja uz to, par ko samaksāja ar zelta medaļām... — Uzreiz pēc medaļas kāršanas kak­ lā mix zonā atklāji, ka trīs dienas pirms spēles sācies stress un neesi varējis aiz­ migt. Šķiet, ko tur stresot — gan esi šā­ du spēli jau pērn uzvarējis, gan plauktā stāv vēl divi zelti no avīžnieku laikiem...? — Tas ir fināls. Un vienalga, cik sezonas spēlētas un cik pieredzes būtu, to stresiņu vajag, jo tās ir papildu emocijas. Ja tādu nav, tad ir jābeidz spēlēt. Pagājušajā gadā, kad spēlējām finālā pret Lielvārdi, tik liels stress nebija, jo viņi bi-

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


ja favorīti. Šogad favorīti bijām mēs, un līdz spēles sākumam iekšā bija doma, ka tik nepievilt komandu un fanus — nodemonstrēt iespējami labāko sniegumu. — Pats uzreiz atzini: par tādu kar­ jeras nobeigumu nemaz nevar sapņot — noslēdzi spēlētāja gaitas ar precīzu, zelta medaļas vērtu metienu, pieliekot punktu spēlei un uzliekot visam pa virsu akme­ ni. Ko tu juti tajā brīdī? — Tās bija emocijas, ko var aprakstīt ar trim vārdiem: uzvara, laime un atvieglojums. Atzīšos — ļoti gribēju iemest vārtus finālā, bet, ka tas beigsies tā — ar maniem uzvaras vārtiem pagarinājumā —, negaidīju. Es reāli izsapņoju savu un, iespējams, katra bērna sapni — iemest un izšķirt čempionāta likteni. Daudzi taču ir rokās paņēmuši basketbola bumbu un pirms metiena skaitījuši: 3..., 2..., 1... Seko precīzs metiens, un iedomu spēle ir uzvarēta. Apmēram tā. — Par ko asaras tev lauzās laukā? — Jā, izsprāga pa kādai prieka asarai, bet smagāk bija pirms mača, kad tika atskaņota Latvijas himna. Kad puse no himnas bija izskanējusi, padziedāt vairs nevarēju, jo bira asaras. Apjautu,

ka tā ir pēdējā spēle. Nekas cits neatlika, kā saņemties un izbaudīt fantastisko atmosfēru, kas valdīja Arēnā.

Pie 500 punktu sliekšņa

Foto: Ritvars Raits

Foto: Ritvars Raits

ČEMPIONS

— Vai zini, ka Latvijas čempionāta Virslīgas vēsturē ir tikai 13 spēlētāji, kuri kopsummā guvuši vairāk vārtu ne­ kā tu? — Zināju, ka esmu pirmajā divdesmitniekā. Patīkami, ka esmu šo to sasniedzis un palīdzējis komandām šo un to sa­ sniegt, vienmēr ir patīkami to apzināties. Kad sāku spēlēt, bija svarīgi, cik vārtu ir iemests, — katru spēli gribējās būt rezultatīvākajam un labākajam. Taču, laikam ritot, nāk apziņa, ka komandai var palīdzēt arī citādāk, piemēram, ar labu epizodi aizsardzībā vai ar lielisku cīņassparu, kas rāda piemēru citiem komandas biedriem, īpaši jaunajiem. Manā spēlē to spilgti varēja novērot šosezon, jo rezultativitāte bija kritusies un bija jāmeklē veidi, kā varu palīdzēt komandai, cik spēju. Vārti vienmēr tiks gūti, it īpaši mūsdienās, kad florbolā virslīgā iemest var jebkurš. — Tev pietrūka tikai 16 vārtu vai pie­ spēļu, lai sasniegtu 500 rezultativitātes punktu robežu. Cik liela ir iespējamība, ka Bulāna kungs varētu kādreiz mainīt šo statistiku? Un ne jau kā vēsturnieks... — Maz jau vairs palika, bet — neko darīt. Redzēsim. Varu simtprocentīgi apgalvot, ka nākamajā regulārajā sezonā es neatgriezīšos, un par 95 procentiem, ka arī play-off turnīrā nespēlēšu. Un diez vai kāda komanda mani ņemtu tikai play-off spēlēm — citu variantu kā Ulbroku gan es nemaz neizskatītu —, nezinot, kādā esmu formā un ka es neesmu tas, kas izcīnījis vietu izslēgšanas spēlēs. Vienīgi gribētos ar komandu aizbraukt un uzspēlēt eirokausos, bet, cik saprotu, tas būs tad, kad nākamā sezona būs jau sākusies. Laiks rādīs. Varbūt nespēšu izturēt bez florbola un būšu atpakaļ pēc gada vai diviem, bet... Varu droši teikt, ka visvairāk man pietrūks komandas ģērbtuves un mūsu florbola virtuves, tā teikt, visas iekšējās lietas. Kā kādā intervijā par Ulbroku Nils Ķuzulis bija trāpīgi teicis: “Labāku komandu nevar vēlēties.” Kā pašu pēdējo gribētu pateikt paldies visiem, kuri mani atbalstīja visus šos gadus un palīdzēja iet uz mērķi: treneri, ārsti, komandas biedri, fani, atbalstītāji. Un lielākais paldies ģimenei, ka izturēja mani pēc zaudējumiem, karjeras sākumā palīdzēja nokļūt uz treniņiem un atbalstīja pilnīgi visos brīžos. ©

2 no 2. Bulānds un leģendārais veterāns Ainārs Juškēvičs no LFS prezidenta Ilvja Pētersonā rokām saņem Latvijas čempionu ceļojošo trofeju, lai paceltu to virs galvām un atzīmētu Ulbrokas komandas otro čempionu titulu

Kristaps ZAĻKALNS Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

37


CERĪBA

Izcilu pasaules čempionātu Latvijas U-18 jauniešu hokeja izlases vārtos aizvadīja Jānis Voris, izpelnoties turnīra labākā vārtsarga balvu un palīdzot valstsvienībai atgriezties elites divīzijā. Čempionāta gaitā pretiniekiem Vori izdevās pārspēt tikai divas reizes, vārtsargam vidēji spēlē atvairot 97 procentus metienu.

“Tas ir tikai viens no dažiem tāda kalibra turnīriem, kurā es esmu piedalījies un stāvējis vārtos,” Jānis Voris nedēļu pēc veiksmīgā čempionāta nekrīt eiforijā, bet gaida solīto uzaicinājumu uz Boba Hārtlija vadīto Latvijas nacionālās hokeja izlases treniņnometni. “Jā, šis bija labākais turnīrs manā karjerā,” piekrīt astoņpadsmitgadīgais hokejists. Tiesa, kārotais uzaicinājums uz lielo izlasi šoreiz izpalika.

Paldies kaimiņam Jānis Voris hokejā nonāca septiņu gadu vecumā. Ķengaragā ar kaimiņu pui-

38

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Atšķirīgs komunikabilitātē un mierā

ku pagalmā spārdījis futbola bumbu. Kaimiņa tēvs savu dēlu aizvedis izmēģināt laimi sportā uz hokeja skolu Rīga un pēc pirmā treniņa draugs aicinājis rajona biedru pievienoties. “Aizbraucu viņam līdzi uz treniņu, un man iepatikās. Pateicu tēvam, ka es arī gribu trenēties hokejā,” atceras Voris. Vecāki domājuši, ka bērns hokejā aplauzīsies — acīmredzot tādēļ, ka puika neprata slidot... Redzējis Vori veļamies pa ledu, treneris Aivars Skudra nākamajā nodarbībā puikam iedevis vārtsarga formu, un tā līdz pat šai dienai Jānis pa-

licis uzticīgs piešķirtajai vārtsarga pozīcijai, ko puisis burtiski iemīlējis. Jānis ģimenē ir baltais zvirbulis — vienīgais radu lokā, kurš nodarbojies ar sportu augstā līmenī. Nu, piemēram, trīs gadus jaunākais Vora brālis jau pēc pāris treniņiem uz ledus sapratis, ka hokejs viņu neuzrunā, izvēloties brīvo laiku aizpildīt ar... makšķerēšanu. “Tiklīdz atkūst Daugava, tā Rendijs visu dienu ir ar makšķeri upes krastā,” smaida vecākais brālis. Redz, arī bez sporta gēna var kalnus (pagaidām — paugurus) gāzt hokejā.

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


CERĪBA

Apostīt gaisu Visu hokejista karjeru pacietīgi skolojoties HK Rīga sistēmā, Jānis Voris jau pērn Slovākijā kā izlases otrais numurs debitēja U-18 valstsvienībā, spēlējot pie gadu vecākiem puišiem pasaules junioru čempionāta elites divīzijā. Apņēmīgais spēlētājs atzīst, ka tas bijis klasi augstāks turnīrs. Interesanti, ka toreiz talantīgajam šveiciešu junioram Niko Hišeram, kurš šosezon debitēja Ņūdžersijas Devils sastāvā, izceļoties ar vairāk nekā 50 (!) rezultativitātes punktiem, Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

Vorim iemest neizdevies. Arī pēc zaudējuma mājiniekiem slovākiem 0:4 kāds ārzemju medijs slavējis Jāni, rakstot, ka Latvijas vārtos teicams bija Voris, bet mūsu jaunajam mūrim tā bija unikāla pieredze — spēlēt pārpildītā arēnā, kad tribīnēs auro 4500 līdzjutēju. Rūdījums. Tāpat Vorim tika dota iespēja apostīt gaisu U-20 junioru čempionātā 1. divīzijā, paliekot rezervē aiz Gustava Grigala. Laukumā Voris netika, bet vismaz apbružājās nobriedušākā hokejistu kompānijā.

Savukārt aprīlī Rīgā aizvadītajā U-18 čempionātā Voris vārtos stājās kā neapšaubāms pirmais numurs. Turnīra pirmajā spēlē pret pastarīšiem Slovēniju, kas izkrita uz 2. divīziju, iespēja tika dota Artūram Šilovam, un Voris šo spēli vēroja no rezervistu soliņa. “Spēles 1. periods bija kaut cik skatāms, bet pēc tam laukumā sākās haoss, spēlētāji uztraucās un komandai nekas īsti nesanāca. Labi, ka vārtos meistarīgi nospēlēja Šilovs un mēs izcīnījām uzvaru,” atviegloti nopūšas Jānis, veltot uzslavas komandas biedram.

39


JānisIS VOR HK Rīga un U-18 hokeja valstsvienības vārtsargs Dzimis

2000. gada 20. janvārī Rīgā

Augums, svars 180 cm, 78 kg Izglītība

Rīgas tālmācības vidusskola

Pirmais treneris Aivars Skudra Lielākie sasniegumi 1. vieta pasaules U-18 čempionāta 1. divīzijā, kļūstot par turnīra labāko vārtsargu Citi sporta veidi futbols Filma

Viens pats mājās

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Norvēģi sausā, vācieši uzlido

40

Nākamajā cīņā pret Norvēģiju vārtos stājās Jānis Voris un debitēja 1. divīzijas turnīrā ar sauso uzvaru. “Šī bija manā pirmā uzvara pasaules čempionātos Latvijas izlases kreklā,” Voris atbild uz jautājumu, ar ko viņam atmiņā paliks šis mačs, piebilstot, ka neaizmirstams ir fakts, ka vēsturiskajā panākumā izdevās nosargāt vārtus neskartus. Voris atvairīja visus 15 pretinieku metienus. “Pirmajā un otrajā periodā mēs kontrolējām spēles gaitu, izskatījāmies lieliski — cīnījāmies viens par otru, bloķējām metienus,

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


CERĪBA

ja pārliecība, motivācija, viss mums bija vairāk!” Voris norāda, ka no malas vāciešu ofensīva izskatījās trakāk, nekā esot laukumā. “Vācieši spieda mūs un daudz slidoja pa mūsu zonu, taču nebija bīstamu metienu, bet, slidinoties pa mūsu zonu, vārtus iemest nevar,” pragmatiski izsakās Voris. Komandas kapteinis Deniss Fjodorovs trešā perioda vidū panāca 3:1, un vācieši vairs nespēja spēli glābt.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Dānijas aste

Ar pārliecību un motivāciju. Voris aizvadīja spožu spēli pret Vāciju, kas turnīrā bija visatbildīgākā, taču šajā cīņā visa Latvijas komanda nospēlēja virs sava līmeņa

bet trešais periods sākās ar rezultātu 1:0, un norvēģi ārkārtīgi gribēja gūt vārtus. Viņi skrēja, cīnījās, un mēs dabūjām noraidījumus, bet, labi, ka izturējām un iemetām savus golus,” Voris komentē izcīnīto uzvaru ar 3:0. Veiksmīgais sniegums pret norvēģiem Vorim deva papildu pārliecību. Nākamajā cīņā pret vāciešiem rīdzinieka plānos bija vēlreiz nostāvēt uz nullītes. Bet spēles 12. minūtē vācieši ar precīzu metienu cauri burzmai atklāja rezultātu. “Es noskaņojos turpināt spēli tā, it kā nebūtu ielaidis vārtus, jo neko tajā epizodē Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

nevarēju izdarīt — man priekšā atradās divi spēlētāji. Es aizmirsu to momentu, un man rezultāts bija 0:0,” gruntīgu pieeju izvēlējās Jānis. Apbrīnojamais miers, ko Voris spēja saglabāt, nesa augļus cīņas turpinājumā — 2. periodā notika vāciešu uzlidojums, tomēr mūsu bastions bija nepārraujams. “Tā bija parasta spēle, kurā pretinieki uzbrūk vairāk, bet mums vajag aizsargāties un vienlaikus spēt iemest savu golu. To arī izdarījām — ar otro metienu 2. periodā (32. minūtē!) panācām 2:1 un svara kausi nosvērās uz mūsu pusi. Mums bi-

Pēc uzvarām turnīra pirmajās trijās spēlēs, tostarp sakaujot galvenos favorītus, latviešiem atlika uzvarēt Dāniju, lai nodrošinātu kāroto ceļazīmi uz elites divīziju un triumfētu čempionātā. Tiesa, kā rāda prakse, šādās spēlēs, kad atlicis pārkāpt suņa astei, atbildības izjūta bieži vien liek spēlētājiem pārdegt, apgriežot lietas kājām gaisā... Tātad, psiholoģiski sarežģīta cīņa. “Pilnīgi visi džeki bija gatavi izcīnīt uzvaru pret Dāniju, lai lietas nebūtu jāatliek uz maču pret Kazahstānu, jo morāli tā būtu vēl grūtāka spēle. Ar spēlētājiem ģērb­ tuvē visu izrunājām, izanalizējām videomateriālus,” latvieši bija kareivīgi noskaņojušies spēlei. Tomēr jau cīņas otrajā minūtē rezultātu atklāja bijušā Latvijas hokeja izlases uzbrucēja Sergeja Čubara dēls — un ne jau Latvijas izlases labā. Dānijā dzimušais un uzaugušais Viktors Čubars, kuram mamma ir dāniete, izvirzīja pretiniekus vadībā, pirmais tiekot pie atlēkušās ripas — 0:1. Patriks Ozols ātri rezultātu izlīdzināja, un izšķirošie notikumi tika atlikti uz pēdējām 20 minūtēm. “Pārtraukumā ģērbtuvē cits citu uzmundrinājām, atbalstījām, izgājām laukumā un izcīnījām uzvaru! Mēs sitāmies par visu Latviju, par savām ģimenēm,” dedzīgi stāsta Jānis Voris. Precīzi meta Artjoms Kopass un Vladislavs Barkovskis, bet ar metienu tukšos vārtos punktu spēlei pielika Rūdolfs Polcs — 4:1. “Sajūtas bija lieliskas — kad pirmo reizi, ko tādu izcīni!” sajūsmu neslēpj Voris. Viņš čempionātā sargāja vārtus visās trijās svarīgākajās spēlēs, ielaižot tikai 2 ripas (!) un pabeidzot turnīru ar izcilu statistiku — vidēji zaudētas 0,66 ripas spēlē un atvairīti 96,9 procenti metienu. “Man vislabāk patika tas moments, kad pret Dāniju iemetām trešos vārtos, es jutu, ka mēs esam čempionātā izdarījuši visu, lai tiktu atpakaļ stiprāko sabiedrībā, un uzdevums ir izpildīts. Fani bļāva, emocijas bija super, atskanot beigu signālam, laukumā sākās svinības — lidoja nūjas, cimdi, ķiveres, un latvieši visi kopā lēkādami gavilēja.”

41


CERĪBA

Visi kopā! Lai arī pēdējā — piektā — spēle pret Kazahstānas vienaudžiem vairs neko neizšķīra, zīmīgi, ka arī šajā duelī latvieši trešo reizi pēc kārtas pirmie zaudēja vārtus. Kā komanda noskaņojās spēlei? “Pirms mača sarunājām ar džekiem, ka spēlēsim skatītājiem, jo mēs nedrīkstam līdzjutējus pievilt, viņi mūs ir atbalstījuši un atnākuši uz šo spēli. Gan paveicās, gan parādījām raksturu — treneri arī mūs motivēja, bet mēs paši sapratām, ka vajag ideālu bilanci — 5 no 5, lai godam noslēgtu turnīru,” veiksmīgo uzvaru 2:1 pret kazahiem komentē Voris. “Veči, mēs to izdarījām kopā!” šī frāze Jānim Vorim palikusi atmiņā kā spilgtākais no treneru sacītā turnīra gaitā. Komandas spēks! Treneris Sorokins raksturo Vori kā netipiski komunikablu. “Zinu, ka daudzi vārtsargi ģērbtuvē parasti klusi sēž un kaut ko domā, bet es biju tāds, kurš uzmundrināja čaļus — uzbļāvu, kaut ko pateicu, lai turpinām cīnīties un komanda nepadodas,” Voris ir atvērta personība.

Ar jaudiņu un baudiņu Komandas spēks — tā ir sūrākā ceļamaize Vorim no U-18 turnīra visai karjerai. “Tiešām es no šī turnīra mācījos to, cik vienam pašam ir grūti izcīnīt uzvaru, bet, kā to var paveikt ar komandas spēku. To, ka uzvarēsim, pilnīgi varēja just pirms spēles.” Viens no panākumu stūrakmeņiem bijis galvenā trenera pozitīvisms — Oļegs Sorokins ne reizi nav paudis dusmas. “Viņš atgādināja, lai spēlējam ar jaudiņu un baudiņu,” komanda pēc katra vingrinājuma sanākusi kopā un vienojusies sauklī “Mēs, Latvija!” Voris uzsver: visiem šīs U-18 komandas spēlētājiem piemīt labs poten-

ciāls. “Man patika Denisa Fjodorova spēle — viņam ir labs raksturs, viņš ir cīnītājs un viņam ārkārtīgi nepatīk zaudēt. Rūdolfs Polcs ir augumā garš spēlētājs un vienlaikus tehnisks un ātrs. Viņam gan ir jāstrādā pie fiziskās kondīcijas,” izspiežu no Vora nosaukt labākos no labākajiem.

NHL un Kalniņa piemērs Voris nekad nav apsvēris iespēju izmēģināt citu pozīciju laukumā. Tieši otrādi: Jānim patīk, ka viņš kā vārtsargs uz ledus allaž ir rampas ugunīs, neizbēgami ieņemot spēlē centrālo lomu. “Skatos NHL video, kā vārtsargi spēlē — man ļoti patīk! Man gribas būt komandā galvenajam cilvēkam, kas komandu var izglābt,” aizrautīgi stāsta Jānis. “Mani elki hokejā vēl joprojām ir Kerijs Praiss un Breidens Holtbijs. Praiss ir vismierīgākais vārtsargs NHL, un viņam ir ideāla kustību tehnika. Savukārt Holtbijs ir lokans un atraktīvs vārtsargs, viņš tādus tvērienus izpilda!” Jānis piemēru smeļas no diviem dekādi vecākiem kanādiešiem, kuri sargā attiecīgi Monreālas Canadiens un Vašingtonas Capitals cietokšņus. Rīgas Dinamo vadošā vārtu vīra Jāņa Kalniņa, kurš pēc dabas ir rāmāks, piemērs sezonas gaitā arīdzan nesis savus augļus. “Es aizvadītajā čempionātā centos vairāk saglabāt vēsu prātu, nevis ārdīties, un mierīgi ķert ripas, kas man ir jādara. Kļūstot vecāks, saprotu, ka, trakojot uz laukuma, tas ne man, ne komandai neko nedos — tās ir tikai negatīvas emocijas,” Voris iepriekš bija piekopis agresīvāku spēles stilu, klaigājot un domās laužot nūjas. “Tagad esmu līdzsvarotāks un mierīgāks,” uzskata Voris. Treneris Sorokins novērojis, ka ar Vori vārtos U-18 valsts-

AR LĪDERA DOTĪBĀM Latvijas U-18 valstsvienības galvenais treneris Oļegs SOROKINS: “Ar Jāni Vori esmu strādājis tikai aizvadītā čempionāta ietvaros, taču ir redzams, ka viņš hokejam pieiet profesionāli un gan ar interesi, gan ar vēlēšanos. Esot laukumā, viņš izstaro stabilitāti. Neraksturīgi vārtsargiem viņš ir komunikabls un runīgs. Līdz ar to viņš bija ģērbtuvē viens no komandas uzkurinātājiem, kas arīdzan ir pozitīvi. Viņam piemīt līdera dotības. Vārtsargs ir vismaz 50 procenti no komandas, un Jānis šoreiz bija pat nedaudz vairāk nekā puse no komandas, lai gan spēli pret Vāciju visa valstsvienība nospēlēja augstākā līmenī, nekā gaidīts. Ja mēs spēli pret Vāciju salīdzinām ar Latvijas—Kanādas maču Soču olimpiskajās spēlēs, kur vārtus sargāja Kristers Gudļevskis, tad pret vāciešiem vārtsarga loma nebija tik ļoti izšķiroša. Konkrētajā brīdī būtu grūti šeit runāt par NHL potenciālu, taču es gribētu uz to cerēt, un vārtsargi atveras vēlāk. Viss nāk ar pieredzi.”

42

vienības spēlētāji jutušies drošāk, jo līdz ar mieru no Ķengaraga puikas izstarojusi pārliecība.

Mīnusi, kas jāpārvērš plusos Vārtsargs apzinās, ka viņa vecumā hokejistam ir jāuzlabo visas īpašības. Jāņa gadījumā lielākā uzmanība jāvelta spēkam: “Man ir jāuzlabo fiziskā izturība — man ir jākļūst izturīgākam un stiprākam. Čempionātā, tuvojoties spēles beigām, sāka sāpēt ceļi un parādījās nogurums.” Viņš atzīst, ka caurmērā Latvijas jaunajiem hokejistiem, salīdzinot ar elites valstsvienībām, vājākais elements ir fiziskā sagatavotība, un nenoliedz, ka tā pamatā ir pašu hokejistu slinkums. Fiziski nodzīt sportistus šajā

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


CERĪBA

es tur nospēlēju daudzas spēles un tiešām jutu, ka pa sezonu esmu kļuvis labāks — attīstījies dažādās jomās.” Voris par tālākiem nākotnes plāniem runā izvairīgi, norādot, ka nedaudz atpūtīsies un sāks gatavoties nākamajai sezonai. “Neesmu par tālāku nākotni domājis — galvenais, aizvadīt labu nākamo sezonu.” Uz jautājumu — kas vārtsarga treniņdarbā ņem virsroku — gribasspēks vai pašdisciplīna, Voris atbild: “Gribasspēks, jo man vienmēr visu gribas izdarīt maksimāli labi, lai ir gandarījums par paveikto darbu.” Profesionālajā sportā treneri iesaka priekšroku dot pašdisciplīnai, kas ir daudzu elementu kopums, kurš palīdz mērķtiecīgi un motivēti virzīties uz nosprausto mērķi un racionāli skatīties tam pāri, finālā iegūstot pamatīgāku rezultātu. “Domāju, bez pašdisciplīnas nav iespējams kaut ko sasniegt,” saprot hokejists. Mūsdienu hokejā priekšrocības ir augumā raženiem vārtsargiem. “Es esmu gatavs strādāt tik ilgi, kamēr sasniegšu savu mērķi. Domāju, ka šovasar pastiepšos par centimetriem pieciem — man tēvs ir virs 1,90 m, mamma arī nav īsa,” optimistisks ir Voris. Pērnajā vasarā viņš gan pastiepies tikai par pāris centimetriem, bet — piekritīsiet — ne jau parametri ir izšķirošais faktors.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Pie profesionāļiem

Gan gribasspēks, gan pašdisciplīna. Jau treniņos talantīgais vārtsargs iekaroja treneru uzmanību ar izteiktu vēlēšanos strādāt un aizrautīgu darbu komandas labā

vecumā nav vērts, taču mūsdienās ir jātrenējas gudri. Savukārt treneris Sorokins norādīja uz spēli ar nūju — Jānim ir jādodas vairāk laukā no vārtiem un jāpalīdz komandas biedriem, vairāk spēlējot ar nūju. “Jā, bet čempionātā man negribējās kļūdīties, tādēļ neaizrāvos, spēlējot ar nūju — ja ripa būs aiz vārtiem, pretinieks neiemetīs golu, bet, ja es iziešu aiz vārtiem un kļūdīšos...” U-18 čempionātā Voris izvēlējies labāk zīli rokā nekā medni kokā. Cepuri nost! Piesardzība dažkārt arīdzan ir sava veida drosme. Jāpiebilst, ka sezonas gaitā ar bijušo Latvijas izlases vārtsargu, tagad — treneri Juri Klodānu, strādāts tieši pie šā spēles elementa. “Tas profesionālajā hokejā Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

ir svarīgi. Klubi arī skatās, kā vārtsargs spēlē ar nūju,” apzinās Voris.

Mērķis — NHL “Kā jebkurš hokejists arī es savā karjerā vēlos spēlēt NHL. Tas ir mērķis, ko esmu sev izvirzījis. Šo ceļu es redzu šau-u-u-smīgi grūtu — tikai darbs, darbs, darbs un darbs. Vajag labi spēlēt, lai tevi kāds ieraudzītu un ko piedāvātu,” stāsta vārtsargs. Jānim Vorim vēl uz gadu ir spēkā līgums ar HK Rīga, un spēlētājs sola komandā noteikti palikt. “Uz Ameriku ir jēga braukt spēlēt labā līgā. Aizbraukt un spēlēt pēc spēka 7. līgā ir tas pats, kas palikt Latvijā un spēlēt U-16 līmenī. Krievijas jaunatnes līgā (MHL) līmenis ir augsts, ar HK Rīgu

Aizvadītās sezonas sākumā, kad pie Rīgas Dinamo stūres atradās Sandis Ozoliņš, izbraukumā uz Ufu tika izsaukts kluba jaunatnes komandā spēlējošais Voris. “Tā bija lieliska pieredze. Šajā izbraukumā es tiešām redzēju, kā profesionāļi gatavojas spēlei, kā viņi iesildās, ko viņi ēd... Viņi katru muskuli iesilda atsevišķi, lai negūtu traumas. Smieklīgi bija tas, ka Lūkass Lesio pēc iesildīšanās novilka visu ekipējumu un tad atkal ģērba to atpakaļ. Man bija spēcīgas emocijas, kad es uzreiz savā pirmajā spēlē atrados uz soliņa un man pretī sēdēja Bens Skrīvenss (olimpiskais medaļnieks), kurš ir aizvadījis daudzas sezonas NHL. Žēl, ka nesanāca viņam roku paspiest — man jau divas minūtes pirms spēles beigām bija jāsteidzas uz lidmašīnu, lidot palīgā HK Rīga komandai,” Jānis Voris stāsta, kā starp dinamiešiem tvēris katru sīkumu no profesionālā hokeja. Un lielas lietas sastāv no daudziem sīkumiem. Tāpat kā mazi mērķi — mazi rezultāti, lieli mērķi — lieli rezultāti. Lai izdodas spert nākamo soli un paspiest roku Benam Skrīvensam jau citā statusā! ©

Kristaps ZAĻKALNS 43


VĒSTURE

Daudzsološa rezerve un Lapaiņa skolnieks Par hokeju Alfons sāka interesēties diezgan agri. Saskaņā ar laikabiedru lie-

44

Foto: autors

Dzimis

1918. g. 9. maijā Oršā, Krievijā (tag. Baltkrievija)

Miris

1997. g. 22. aprīlī Grandrepidsā, ASV

Pozīcija vārtsargs Pārstāvētie klubi Universitātes Sports, RDKA, HC Augsburg, HC Baltica, EV Tegernsee, VfL Bad Nauheim Latvijas valstsvienībā 1940. gadā

nes kolekcijas

cībām viņa pirmie soļi hokejā bija sporta biedrībā Union. Taču jau drīzumā, 20. gs. 30. gadu vidū, Alfons Ansons kļuva par Universitātes Sporta (US) hokejistu. Studentu klubs labprāt piesaistīja jaunos censoņus — skolniekus, no kuriem dienās varētu izaugt maiņa esošajiem spēlētājiem. Universitātes komandas rezervisti startēja galvenokārt US-2 vienībā, kas cīnījās Latvijas meistarsacīkšu otrajā līmenī — 2. klases čempionātā jeb otro komandu grupā. 17 gadus vecā Alfona Ansona uguns­ kristības bija 1936. gada 23. februārī, kad pirmo reizi valsts oficiālajos turnīros viņš stājās Universitātes Sports pirmās komandas vārtos. Tobrīd Latvijas meistarsacīkstes bija noslēgušās, bet ziemas turpinājumā vadība — Latvijas Ziemas sporta savienība (LZSS) — nolēma aizvadīt vēl atsevišķu Rīgas čempionātu. Šā turnīra pirmajā spēlē nepiedalījās US pamatvārtsargs Roberts Lapainis, un iespēja tika dota rezervistam Alfonam Ansonam. Debija izdevās itin pieklājīga — studentu komanda pārliecinoši — ar 7:2 — pieveica RFK (Rīgas Futbola klubs) vienību.

Iesaukas — Alfa, Alfis, Alfīts, Gummimann Hokejists

s, foto no I. Saatčia

A

lfons Edmunds Ansons nāca pasaulē sarežģītā, bet ļoti interesantā laikā — 1918. gada 9. maijā. Tas bija Pirmā pasaules kara beigu posmā, kad juka un bruka impērijas un dzima jaunas valstis. Tā arī Alfons Ansons kļuva par Latvijas Republikas vienaudzi. Viņš piedzima Oršā, tolaik Krievijas daļā, kas mūsdienās ir Baltkrievijas teritorijā. Tolaik karš latviešus bija izmētājis pa tuvākiem un tālākiem Krievijas nostūriem. Lielākā daļa no viņiem atrada ceļu uz tēvzemi, kur cēla savu valsti. Ansonu ģimenes galva Ansis Augusts Ansons bija galdnieks. Māte — Amālija Matilde Ansone (meitas uzvārds — Vītola) — bija mājsaimniece un visu savu mūžu pelnīja naudu ar šuvējas darbu. Ģimenē auga viens bērns — Alfons. Zēnam bija tikai deviņi gadi, kad mūžībā aizgāja tētis. Augusts Ansons nomira 41 gada vecumā no plaušu diloņa jeb tuberkulozes. Alfona mamma otrreiz apprecējās, un par Alfona audžutēvu kļuva Andrejs Spura, arī galdnieks.

ns Alfo ONS ANS

Foto: autors nezinām

Varam lepoties ar faktu, ka Latvija ir hokeja vārtsargu zeme. Tāda tā bijusi arī pirms Otrā pasaules kara. Viens no meistarīgākajiem sava aroda pratējiem bija Alfons Ansons. Viņš divreiz kļuva par valsts čempionu un 1940. gadā debitēja Latvijas valstsvienībā. Valstij un sapņiem svītru pārvilka karš, un sportists nonāca svešumā. Aizvadīja 10 izcilas sezonas Rietumvācijas hokejā, kur, pateicoties savam akrobātiskajam sniegumam un elastībai, izpelnījās iesauku Gummimann. Bet, iespējams, par Gumijas vīru viņu iedēvēja pārcilvēcisko spēju dēļ — viņš taču bez maskas stājās pretī pretinieku raidītajām ripām!

nezināms, fot o no I. Saatč ianes kolek cijas

Gumijas vīram − 100

Ansonu ģimene. Mazais Alfons kopā ar tēti un mammu, 20. gs. 20. gadi

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


Foto: O. Sprūde; no E. Baura kolekcijas

VĒSTURE

Alfons Ansons US sastāvā. Tieši šie vīri uzvarēja nacistu okupācijas laikā notikušajās Latvijas meistarsacīkstēs 1942. g. Aizmugurē no kreisās: Jānis Bebris, Roberts Bluķis, Edgars Klāvs, Aleksejs Auziņš, Arvīds Pētersons, Leonīds Vedējs. Līdzās vārtsargam Ansonam priekšā — Elmārs Bauris

Nākamajā, 1936./37. g. sezonā, tobrīd 18 gadus vecajam Alfonam Ansonam tika uzticēta Universitātes Sporta vārtu drošība arī Latvijas meistarsacīkstēs. Vietu vārtos nācās dalīt ar komandas pirmo vārtsargu Lapaini. Lielā mērā pateicoties abu vārtsargu sniegumam, Universitātes Sports 1937. gadā tika pie sava pirmā Latvijas čempiontitula, pārtraucot Rīgas ASK (Armijas sporta klubs) dominanti — karavīri par čempioniem bija kļuvuši trīs gadus pēc kārtas (1934., 1935., 1936.). Sezonas noslēgumā mēnešraksts Starts slavēja US jaunos hokejistus, starp kuriem kā daudzsološa rezerve tika uzteikts vārtsargs Ansons. Tomēr Alfonam savs laiks vēl bija jāgaida. Izšķirīgajās spēlēs US paļāvās uz savu pamatvārtsargu Robertu Lapaini. Tādēļ turpmākajās pāris sezonās Ansonam bija jāspēlē galvenokārt US-2 sastāvā 2. klases turnīrā. Tas arī bija saprotams, jo Lapainis bija Latvijas hokeja zvaigzne — valstsvienības vārtsargs, spēlējis pret kanādiešiem pasaules čempionātā un ziemas olimpiādē, ar panākumiem startējis Latvijas studentu izlases sastāvā. Universitātes Sporta vārtsargus vienoja labas attiecības un cieša sadarbība. Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

Lapainis kļuva par Ansona skolotāju hokeja vārtsarga arodā. Arī vēlākos gados, pēc kara, Alfons Ansons atcerējās savu treneri: “Mans neaizmirstamais [..] skolotājs ledushokejā — Roberts Lapainis — bez spēles mākas un trikiem mācīja arī augstu sporta ētiku un, galvenais, būt īstam latvietim!”

izlases vārtu drošību veiksmīgi bija gādājis Alfons Ansons. Sporta žurnālisti retoriski vaicāja: “Vai valsts vienības vietā uz pasaules meistarsacīkstēm sūtīt jaunatnes izlasi?” Pagaidām Latvijas izlasē vieta atradās diviem jaunajiem — uz 1939. gada pasaules čempionātu Šveicē aizbrauca Koņeckis un Muške.

Jaunatnes izlase pārsteidz

Nedz mākslīgais ledus, nedz olimpiskās spēles

Kad Latvijas hokeja izlase gatavojās kārtējam pasaules čempionātam, 1939. gada 1. janvārī tā aizvadīja pārbaudes spēli pret Latvijas jaunatnes izlasi. Jaunatnes sastādītajā vienībā bija iekļauti US un ASK jaunie hokejisti, kuri līdz tam bija spēlējuši galvenokārt rezervistu komandās 2. klases turnīrā. Tādēļ arī pārbaudes spēlē tika gaidīts, ka starptautiskajos turnīros pieredzējušie hokejisti sagraus jaunos spēlētājus. Tomēr avīzēm nākamajā dienā nācās lietot tādus virsrakstus kā Jaunā gada brīnumi. Jaunatnes izlase ar 3:2 bija uzvarējusi Latvijas valstsvienību. Jaunatnes komandā spēlēja tādi vēlākos gados ievērojami hokejisti kā brāļi Voldemārs un Roberts Šūlmaņi, Kārlis Muške, Ēriks Koņeckis, Rūdolfs Veide. Par jaunatnes

1940. gads sportā bija iecerēts īpašs — ar ziemas un vasaras olimpiskajām spēlēm. Tādēļ lieli plāni bija arī Latvijas hokejā. Beidzot tika plānota mākslīgā ledus slidotavas izbūvēšana Rīgā, un 1939. gada martā darbu bija sākusi speciāla LZSS komisija, kam bija jāveic priekšdarbi jaunās arēnas ierīkošanai. Latvijas valstsvienībai bija paredzēts piesaistīt jaunu ārzemju treneri un bija plānota diezgan plaša starptautisko spēļu programma. Plānus koriģēja Otrā pasaules kara sākums 1939. gada septembrī, kad Vācija un Padomju Savienība saplosīja Poliju. Šajos apstākļos tika atcelti starptautiskie turnīri, nācās atlikt arī Latvijas hokeja izlases ieceres, mākslīgās slidotavas izbūvi

45


VĒSTURE

ieskaitot. “Atnācis olimpisko spēļu gads... Un tomēr, tai vietā, kur šodien pāri zemēm un tautām vajadzētu atskanēt cilvēces miera un saticības saucieniem, dun lielgabali un asinīs saļimst cilvēku stāvi,” 1940. gada janvāra pirmajā numurā konstatēja avīze Sporta Pasaule. Par spīti kaimiņvalstīs dunošajam karam Latvijas ziemas sporta vadība rīkoja Latvijas meistarsacīkstes un centās organizēt arī starptautiskas hokeja spēles. Bija iecere aizvadīt pirmās valstssacīkstes hokejā pret Somijas izlasi, taču 1940. gada janvārī somu sporta organizatori oficiāli ziņoja, ka Padomju Savienības iebrukuma dēļ Somijas izlase spēlēt pret Latviju šosezon nevarēs. Somu hokejistiem nūju vietā bija jāņem šautenes un jādodas uz fronti...

Debija valstsvienībā, kuru apklusina uz 52 gadiem

ņiem nācās palikt bez vārtu guvuma,” dokumentēja avīze Rīts. Ar Alfona Ansona līdzdalību pirmajā Latvijas—Igaunijas izlašu hokeja spēlē ar 4:0 uzvarēja mūsējie. Atpakaļceļā uz Rīgu — 1940. gada 28. janvārī Tartu — mūsu valstsvienība aizvadīja spēli pret šīs pilsētas hokejistiem. Mūsējie uzvarēja ar 7:1. Par Latvijas čempionvienību 1940. gadā kļuva Universitātes Sports. Studentiem tas bija otrais tituls, un atkal tas bija izcīnīts, pateicoties vārtsargu tandēmam — Alfonam Ansonam un Robertam Lapainim. Februāra vidū apritē bija atgriezies Lapainis, un Latvijas valstsvienības nākamajā spēlē — 1940. gada martā — vārti bija jāsargā viņam. Tobrīd sportisti nezināja, ka 1940. gada sākumā aizvadītās Latvijas valstsvienības spēles būs pēdējās uz 52 gadiem...

Hokejs kara laikā Sākoties padomju okupācijai, tika pārkārtotas visas dzīves jomas, arī sports. Līdzšinējie sporta klubi tika likvidēti, un parādījās jauni nosaukumi — Dinamo, RDKA (Рижский Дом Красной aрмии; tulkojumā — Sarkanās Armijas Rīgas nams). Alfons Ansons kā Sarkanās armijas karadienestā iesauktais tika ieskaitīts RDKA hokeja vienības sastāvā. Jaunā kārtība ne-

Foto: autors nezināms, foto no I.D. Bolkovskas un G. Neimaņa kolekcijas

Alfonam Ansonam 1939./40. g. sezona bija diezgan veiksmīga. Viņš ar panākumiem startēja gan US-2 sastāvā otrā līmeņa spēlēs, gan US pirmajā komandā Latvijas meistarsacīkstēs. Sezonas sākumā pirmais vārtsargs Lapainis nebija studentu vienības rīcībā, un iespēja tika dota Ansonam. Viņš to izmantoja ļoti veiksmīgi. Sporta vadībai izdevās noorganizēt arī

dažas starptautiskas spēles — visas pret igauņu sportistiem. Kad 1940. gada 24. janvārī Rīgā Latvijas izlase aizvadīja savu pirmo pārbaudes spēli tajā sezonā, mūsu valstsvienības vārtos stājās Alfons Ansons. Pretiniekos bija Tallinas Sport komanda, tādēļ šo spēli nepieskaita oficiālām valstssacīkstēm. Mūsu izlase acīm redzami bija pārāka par igauņu kluba komandu un uzvarēja ar 3:0. Sporta prese ziņoja, ka Tallinas hokejisti līdz Latvijas vienības vārtu priekšai tika reti un centās mest no lielāka attāluma, tomēr Ansonam vārtos nemaz neklājās tik viegli. Tik un tā sauso uzvaru viņš izcīnīja. Nebija nekādu šaubu, ka Latvijas hokeja izlases izbraukumā uz Igauniju jādodas tieši Alfonam Ansonam. Latvijas hokejisti bija daudz pieredzējušāki par igauņiem, tādēļ eksperti prognozēja mūsējo uzvaru arī Latvijas— Igaunijas izlašu spēlē Tallinā 1940. gada 27. janvārī. Tomēr Latvijas sporta prese aicināja novērtēt pretinieku. Abām valstsvienībām tā bija pirmā savstarpējā spēle, un abas pret to izturējās ar lielu nopietnību. Alfonam Ansonam labi izdevās arī debija oficiālajā valstssacīkstē. “Abi aizsargi Paegle un Pētersons un vārtsargs Ansons savu uzdevumu veica droši, tā ka igau-

US-2 komanda. 20. gs. 30. gadu otrā puse; no labās otrais — Alfons Ansons, trešais — Roberts Šūlmanis, ceturtais — Voldemārs Šūlmanis

46

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


VĒSTURE

Studijas un sportošanu Alfonam drīz nācās pamest dēļ iesaukuma Latviešu leģionā. Jau pēc mobilizācijas Alfons salaulājās ar Zentu — pazīstamā ārsta pulkveža-leitnanta Jāņa Prinča meitu. Taču kopā būšanas laiks bija īss — 1944. gada rudenī Ansons kā leģiona mediķis bija spiests kuģot prom no Rīgas. Sieviņa palika...

Foto: autors nezināms, foto no H. Norīša kolekcijas

Desmit lieliskas sezonas Vācijā

Divi izcili latviešu sportisti, kuri 20. gs. 40.—50. gados aizvadīja spilgtu hokeja karjeru Vācijā. Vārtsargs Alfons Ansons Bādnauheimas kluba formā, uzbrucējs Ēriks Koņeckis Krēfeldes komandas krāsās; ap 1949. g.

pastāvēja ilgi. 1941. gada vasarā padomju varu nomainīja nacistu okupācijas režīms. Alfonam izdevās no Sarkanās armijas dienesta aizmukt un paslēpties līdz Vācijas karaspēka ienākšanai. Šoreiz došanās karā gāja secen. Kara laikā hokejisti savu iemīļoto sporta veidu nepameta — tika atjaunotas agrākās komandas, dažas tapa no jauna un tika aizvadīti turnīri, tostarp Latvijas meistarsacīkstes. Ansons atkal bija Universitātes Sporta ierindā. Kopā ar US viņš 1942. gada februārī kļuva arī par nacistu okupācijas laika Latvijas čempionu, un šoreiz Ansons bija komanŽurnāls Sports • 2018. gada maijs

das pamatvārtsargs. Studentu komandās viņš spēlēja arī 1942./43. g. sezonā. Tieši Alfons bija viens no tiem, kurš iedrošināja vēlāk izcilo latviešu hokejistu Hariju Mellupu kļūt par hokeja vārtsargu. Šajā laikā Alfons Ansons arī atsāka karadienesta pārtraukto izglītošanos. Divos gados — no 1941. gada novembra līdz 1943. gada maijam — viņš Rīgas 6. valsts ģimnāzijā pabeidza humanitārās ģimnāzijas pilnu kursu ar latīņu valodu. Un nekavējās 1943. gada rudenī uzsākt studijas Universitātē Rīgā, kā tolaik dēvēja Latvijas Universitāti. Alfona izvēlētais studiju virziens bija veterinārmedicīna.

Alfons Ansons bija starp tiem latvie­ šiem, kuri pēc kara aktīvi iesaistījās sporta dzīvē Rietumvācijā. Tās dienvidos, Augsburgā, vairāki latvieši sāka spēlēt HC Augsburg komandā. Ansons kļuva par šīs vienības pamatvārtsargu jau 1946./47. g. sezonā. Līdztekus tam viņš to­ sezon spēlēja arī īsu laiku pastāvējušajā komandā HC Baltica, kurā tika pulcēti trimdā nonākušie Latvijas, Lietuvas un Igaunijas hokejisti. No tā brīža sākās viņa slavas laiks — Alfons Ansons kļuva par vienu no labākajiem hokeja vārtsargiem Rietumvācijā. Komandas biedri un drīz vien arī pretinieki novērtēja viņa meistarību un aukstasinību. “Alfons Ansons jeb, kā viņu dēvēja, Alfīts bija mierīgs, kluss. Izcils un bezbailīgs vārtsargs,” teic Haralds Norītis, Alfona komandas biedrs gan Universitātes Sports, gan HC Augsburg ierindā. 1947./48. g. sezonā Alfons turpināja spēlēt HC Augsburg sastāvā, ar kuru kopā izcīnīja Dienvidvācijas čempiona titulu. Līdztekus tam Alfons tosezon spēlēja arī atsevišķā latviešu komandā — tās kodols bija HC Augsburg spēlējošie latvieši, taču startēja arī citi Latvijas hokejisti. Tā bija kā tāda trimdā Vācijā nonākušo Latvijas hokejistu izlase. Turnīrā GarmišasPartenkirhenes olimpiskajā stadionā 1947. gada decembrī plīvoja Latvijas karogs, atkal mūsējie spēlēja plecu pie pleca. Bet vārtsargs Ansons izcēlās ar savu pašaizliedzību. Trimdas latviešu prese ziņoja, ka smagi savainotais vārtsargs Ansons neatstāja laukumu, kaut pārējie to lūdza. Tomēr drīz vien latviešu vienība paju­ ka un arī HC Augsburg sastāvā spēlējošie latvieši izklīda. Daži palika Vācijā, bet pārcēlās uz citām pilsētām, citi — izceļoja uz citām valstīm Eiropā vai pat citos kontinentos. Ansons 1948./49. gada sezonas lai­kā pārcēlās uz EV Tegernsee vienību, bet 1949. gada rudenī — uz Bādnauheimas klubu. Septiņas sezonas (1949.—1956.) Al­ fons Ansons bija VfL Bad Nauheim hokeja vienības jeb Sarkano velnu vārtsargs. Ko­ pumā desmit sezonas Ansons aizvadīja, spēlējot Rietumvācijā un izpelnoties publikas simpātijas. Savu nelielo augumu viņš kompensēja ar pašaizliedzību un meistarību. “Alfona cīņas gars, drosme, teh­ nika, taktika, sportiskums, draudzīgums

47


VĒSTURE

p­azīstams šodien visā Vācijā, Austrijā un Šveicē. Nav daudz latviešu atlētu, kas saņēmuši tik skaistus vārdus vāciešu, austriešu un kantoniešu [šveiciešu] presē, ledus stadionos,” ar sajūsmu 1954. gada martā rakstīja trimdas latviešu avīze Laiks.

Hokeja draugi arī Amerikā Ansonu pārim izceļot uz Amerikas Savienotajām Valstīm palīdzēja kādreizējais Latvijas hokeja izlases un Universitātes Sporta kapteinis Leonīds Vedējs. Ansons un Vedējs pirms dažiem gadiem bija kopā uzspēlējuši arī HC Augsburg sastāvā. Ansoni apmetās Grandrepidsā, kur jau dzīvoja Vedējs. Viņš strādāja piena pārstrādes uzņēmuma Joppe’s Dairy Co, kurā sagādāja darbu arī Alfonam.

48

Alfons Ansons (priekšējā rindā vidū) HC Augsburg sastāvā 1947. g. Otrajā rindā: pirmais no kreisās — Viesturs Kleinops, otrais no labās — Roberts Bluķis

Foto: autors nezināms, foto no I. Saatčianes kolekcijas

Foto: autors nezināms, foto no I. Saatčianes kolekcijas

Kad 1954. gada oktobrī Maskavas Dinamo jeb faktiski PSRS hokeja izlase ieradās turnejā Rietumvācijā, padomju hokejisti aizvadīja spēli arī pret VfL Bad Nauheim vienību, kas bija pastiprināta ar dažiem hokejistiem no citiem vācu klubiem. Spēļu sērijas laikā PSRS izlase graujošiem rezultātiem brauca pāri vācu klubu komandām, un arī šī reize nebija izņēmums. Lai gan Bādnauheimas komanda zaudēja ar 2:8, vācu prese par spēles varoni atzina latviešu vārtsargu Ansonu, kurš bija glābis komandu no daudz graujošāka zaudējuma. Latviešu vārtsargs spēlēja ļoti pašaizliedzīgi. Vēlāk pats Alfons Ansons atcerējās, ka sacīkstē pret Maskavas Dinamo no desmit metru attāluma raidīta krievu uzbrucēja ripa ķēra viņa pieri ar tādu ātrumu, ka saļima turpat vārtu priekšā. Taču spēlēt nepārtrauca. “Pēc piecām minūtēm spēle varēja turpināties. Stadiona ārsts uzaci salāpīja,” šo epizodi avīzei Laiks atstāstīja pats vārtsargs. Maskavas hokejistu menedžeris Bād­ nauheimas ledus arēnā vaicājis vācu hokeja pārstāvjiem, kādēļ tik labs vārtsargs nespēlē Rietumvācijas valstsvienībā. Liels bijis padomju amatvīra pārsteigums, kad viņam paskaidrots, ka Ansons nav vācietis, bet — latvietis. Un lielāks izbrīns krievu menedžerim bija, kad viņam norādīja uz laukumā esošo Ēriku Koņecki — vēl vienu latviešu spēlētāju pastiprinātās Bādnauheimas komandas sastāvā. Vācu hokeja funkcionāri Ansonu uzlūkoja kā potenciālu Rietumvācijas valstsvienības vārtsargu, taču Alfons vairākkārt atteicās no Vācijas pavalstniecības. 1956. gadā 38 gadu vecumā Alfons Ansons pārtrauca savas aktīvā sporta gaitas un kopā ar sievu Barbaru izceļoja uz ASV. 1949. gada oktobrī viņš bija nodibinājis jaunu ģimeni, apprecot vācieti Barbaru Kotmairu.

Foto: autors nezināms, foto A. Bluķes Onatas kolekcijas

Krieviem par izbrīnu

Alfons Ansons VfL Bad Nauheim sastāvā. Bādnauheimas klubā viņš aizvadīja septiņas sezonas — no 1949. līdz 1956. g.

Pēc pārcelšanās uz ASV par latviešu vārtsargu neaizmirsa hokeja draugi Vācijā. Par desmit gadiem, kas ar izcilību aizvadīti vācu hokejā, Rietumvācijas Hokeja federācija apbalvoja Ansonu ar zelta medaļu. Ar cieņu un godu Alfona Ansona sniegumu joprojām atceras Augsburgā un Bādnauheimā. Izcilais latviešu vārtsargs Alfons Ansons aizgāja mūžībā 1997. gada 22. aprīlī Grandrepidsā. ©

Alfona Ansona mūža aizraušanās bija hokejs un suņi. Alfa kopā ar savu mīluli pie hokeja lakuma apmales Bādnauheimā, 1955. g.

Andris ZEĻENKOVS Īpaša pateicība raksta tapšanā — Alfona Ansona patēva mazmeitai Intai Saatčianei un Alfona Ansona draugam, komandas biedram Haraldam Norītim!

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


NOTIKUMI

IZCILĀ TRENERA LIELAIS LIKTENIS Izdota leģendārajam šķēpmešanas trenerim un pedagogam Valentīnam Mazzālītim (mūžībā aizgājis 2017. gadā 87 gadu vecumā) veltīta grāmata Lielais liktenis.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Grāmatas sastādītājs un autors ir pedagoģijas zinātņu doktors Ilgvars Forands, trenera Valentīna Mazzālīša audzēknis un kolēģis augstskolā. Darbā autors izmantojis trenera pierakstus, ar cieņu izturoties pret viņa rakstības stilu, domām un secinājumiem. Īpaša pateicība grāmatas tapšanā 2017. gadā 87 gadu vecumā mūžībā aizgājušā Valentīna Mazzālīša dzīvesbiedrei Ritai, kas rūpīgi glabājusi vīra pierakstus. Mazzālīša izcilākie audzēkņi ir visu triju olimpisko medaļu ieguvējs Jānis Lūsis un mūsu pirmā olimpiskā čempione Inese Jaunzeme. LSPA atklāta Valentīna Mazzālīša auditorija. Viņš šajā augstskolā strādāja no 1954. līdz 1990. gadam. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

PIRMAJAI LATVIJAS HOKEJA IZLASEI VELTĪTA GRĀMATA Grāmata Latvijas hokeja izlase. Sākums. 1932­—1940 ir vēsturnieka Andra Zeļenkova detalizēts stāsts par Latvijas hokeja izlases izveidi, par tās gaitām no pirmās spēles 1932. gadā līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā, par Latvijas hokeja celmlaužiem un meistariem, par izlases dalībnieku, treneru un menedžeru likteņiem Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. “Kad attēlā uz grāmatas vāka redzamie hokejisti 1932. gada martā devās uz savu pirmo starptautisko turnīru Eiropas čempionātu Berlīnē, diez vai viņi spēja iedomāties, ka reiz hokejs Latvijā kļūs par sporta veidu Nr. 1,” uzskata grāmatas autors Andris Zeļenkovs. “Nez vai viņi varēja uzminēt, ka pasaules čempionātos mūsu valstsvienību pavadīs vesela līdzjutēju armija, bet mājās palikušie īkšķu turētāji būs skaitāmi desmitos tūkstošu. Taču bez viņiem, bez 30. gadu celmlaužiem, nav iedomājams hokejs mūsdienu Latvijā. Šī sporta veida saknes ir spēcīgas, un tās ir stabils pamats vairākām

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

hokejistu paaudzēm, kas te izaugušas. Šie vīri, kuri devās ledus laukumos ar dīvainām slidām, trūcīgu ekipējumu un apbrīnojamu mērķtiecību, piedzīvojot dažkārt graujošus zaudējumus un emocionālas uzvaras, ir pelnījuši, lai viņus atcerētos. Bez viņiem hokejs Latvijā būtu citāds, un, visticamāk, tas nebūtu tādā līmenī, kādā ir pierasts to redzēt tagad.” Grāmata aptver 814 lappuses, tajā iekļauti vairāk nekā 300 melnbalti attēli. ©

49


INTERVIJA

Tās trakās Mont Ar

Jāni Kirilko tiekamies kādā konditorejā, un, pirms sākam sarunu, Jānis nopērk kaut ko garšīgu. “Es bez bulkām un kūciņām iztikt nevaru. Tās man garšojušas vienmēr,” atzīstas Jānis. — Bet, kā tas iet kopā ar sportu? — Pateicoties sportam, varu atļauties ēst gan kūciņas, gan speķi. Sacensību dienā dzīvoju bez ēšana un ēdu tikai pašā vakarā. Agri ceļos, tad sēžos mašīnā un braucu uz trasi. Pēc tam seko treniņš un sacensības. Vakarā gan, kad diena beigusies, man vajag gaļu. — Gaļa ir vīru lieta. — Tieši tā. Bez gaļas karotājs nebūsi. Pazīstu sportistu, kurš pirms brauciena var mierīgi šašlika porciju notiesāt. Sekojot viņa piemēram, arī reiz pamēģināju. Sacensību laikā šķita, ka nomiršu vai apvemšos. — Tu neēd arī tamdēļ, ka pirms sa­ censībām mandrāža traucē? — Nē. Tās man vairs gandrīz nav. Citi pirms starta ir pārlieku nervozi, bet es tieši pretēji — pilnīgi mierīgs. Ja atlikušas 15 sekundes līdz startam, es vēl kārtoju brilles. Kad atlikušas piecas sekundes, kāpju uz kvadra. Daudziem šķiet, ka neuzspēšu, turpretī man šķiet, ka piecas sekundes ir gana daudz, lai nenokavētu startu. — Tā čammāšanās nekad nav iegā­ zusi? — Nekad neesmu nokavējis. Citi 15 sekundes pirms starta jau tur pilnu gāzi un liek ātrumā. Es to daru, kad atlikušas piecas sekundes. Kāda jēga svilināt sajūgu? — Tavs motosporta stāsts ir sens un garš. Kā tas sākās? — Manā ģimenē nevienam nebija nekāda sakara ar motosportu. Es augu bez tēva. Dzīvoju laukos. Ne maniem brāļiem, ne māsām, ne mammai nebija ne mopēda,

50

pat ne velosipēda. Taču man prātā palikusi epizode no bērnības, kad braucu lejup no kalna ar riteni, kuram nav bremžu. Lai samazinātu ātrumu, iebāzu kāju starp priekšējā riteņa riepu un dakšu, kā rezultātā, protams, kūleņodams iekritu grāvī, kurš aizaudzis ar nātrēm. — Bet no kurienes tad interese par tehniku? — Es to nesauktu par interesi. Drīzāk man gribējās palielīties tagadējai sievai, kura nāca no Smiltenes. Tur motokross bija cieņā. Mēs braucām skatīties sacensības, un es, protams, palielījos, ka arī Ādažos, kur dzīvoju, ir motoklubs un ar turienes puišiem esmu draudzīgās attiecībās. Lai gan es pats tolaik nodarbojos ar sambo. Tā nu es regulārāk sāku piestaigāt uz Ādažu motoklubu, lai ierādītu, ka esmu savējais. Lūk, sakrita tā, ka blakusvāģu braucēja Ineša Šamšeļa kantētājam sieva uzstādīja ultimātu — vai nu viņa, vai motokross, kas sevī ietvēra sacensības, motocikla skrūvēšanu un arī dzeršanu. Līdz ar to Inesis nonāca kantētāja meklējumos un piedāvāja pamēģināt man. Taču es skaidru atbildi varēju sniegt vienīgi pēc PSRS sambo čempionāta. Reiz jau biju piedalījies un izcīnīju devīto vietu. Šoreiz cerēju uz labākiem sasniegumiem. Taču sanāca tā, ka pirmās divas cīņas zaudēju un sacensības neturpināju, līdz ar to pieņēmu Ineša piedāvājumu. Pēc pirmā treniņa Inesis man jautāja, kā jūtos. Atbildēju, ka šīs priekš manis ir tīrākās bērnu spēlītes. Taču pēc pirmajām sacensībām braucējs atzina, ka manā vietā varēja būt arī miltu maiss, kurš nostāvētu tikpat labi (smejas). Tās bija briesmīgas cīņas, Bērzu trase grima dubļos, un es nekādi nevarēju saprast, kamdēļ nevaru pacelt galvu. Izrādījās uz manas ķiveres nadziņa bija sakrājusies milzīga dubļu kaudze, kas galvu spieda uz leju.

Foto: Ernests Dinka

Jānis Kirilko motosportā ir teju 30 gadus. Savu karjeru blakusvāģos sācis, lai iepatiktos sievai, bet ar kvadricikliem aizrāvies, jo vēlējies tos popularizēt. Visa Jāņa ģimene ir pilnīgs motokross, un lielisks apliecinājums tam ir meita Monta, kura šogad pēc dēla piedzimšanas atkal atgriezusies trasē.

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


INTERVIJA

as dēļ

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

51


Smiltis pa gaisu. Jānis Kirilko 2018. gada Latvijas kausā Ikšķilē

Foto no Jāņa Kirilko personiskā arhīva

— Bet, neskatoties uz pirmo neveiks­ mi, sadarbību turpinājāt? — Protams! Kādu laiku braucu ar citu braucēju. Tad atkal kopā ar Inesi, jo viņam kolhozs nopirka jaunu moci. Visbeidzot braucu ar jauno un trako Andri Šūmani, ar kuru divus gadus pēc kārtas kļuvām par Latvijas un Baltijas čempioniem. Normunds Lukstiņš bija pēdējais, kuram kantēju. Redzēju, ka viņš ir spējīgs braucējs, un piedāvāju mesties uz vienu roku, lai gan viņam jau bija kantētājs. Pēc neilga pārdomu brīža, neskatoties uz maniem augstajiem uzstādījumiem, Normunds piekrita. — Tu tolaik fiziski trenējies? — Nē. Tolaik deviņdesmito gadu sākumā nebija laika trenēties. Vajadzēja strādāt. Es dzinu mašīnas un rezerves daļas no Vācijas. Konkurenti gan domāja, ka mēs ar Šūmani trenējamies, bet patiesībā visu nedēļu pavadījām Vācijā, piektdien atgriezāmies, brīvdienās nobraucām gonku un atkal laidām prom. Mēs ar Šūmani bieži sacensību laikā salamājāmies, viens otru vainojām, un apkārtējiem tas šķita interesanti. Reiz mūsu strīdu izšķīra Andris Bārbalis, kurš abiem skaidri pateica, ka mūsu rezultātu ietekmē tas, ka neesam fiziski trenējušies. Un viņam bija taisnība.

Foto: Toms Paipals

INTERVIJA

Vien divas baltas acis. Pēc dubļu brauciena Gulbenē

Atceros gadījumu, kad, lai turpinātu nākamo sezonu, mums ar Šūmani vajadzēja meklēt sponsorus. Šķiet, vajadzēja visai apaļu summu — 8000 doičmarkas. Nolēmu palīdzību lūgt vācietim, no kura pirku mašīnas. — Jums bija tik labas attiecības? — Mans pirmais solis biznesā bija veiksmīgs tamdēļ, ka sanāca laba sadarbība ar vāciešiem. Iedomājies, ja vācietis, paļaujoties uz manu godavārdu, uzlādē treileri ar lietotām šrota mašīnām un ir gatavs sa-

52

Kad sacīkstes galā... Atvieglojums, sāpes un apmierinājums

ņemt pēcapmaksu, tas kaut ko nozīmē. Atbraucot uz Latviju, mašīnas burtiski turpat uz ielas izķēra. Es tās pārdevu, katru ar dažu simtu uzcenojumu, un atkal devos uz Vāciju, atdevu naudu, nopirku jaunas mašīnas un atkal stūrēju atpakaļ... — Bet kā beidzās tavas gaitas blakus­ vāģos? — Sapratu, ka Normunds ir kļuvis krietni stiprāks par mani. Un mana sagatavotība viņu bremzē. Braukājot uz Vāciju, biju nodrošinājis komandu. Biju no tiem

retajiem kantētājiem, kas komandu apgādāja ar tehniku. Tāpēc tad, kad šķīros ar Lukstiņu, piedāvāju viņam tehniku atpirkt. — Tagad ir izdevība pajautāt — kā tu nonāci cīņas sportā? — Mācoties skolā, sāku trenēties brīvajā cīņā. Ko gan puikām vairāk vajag? Es nebiju nekāds paklausīgais. Mēdzu kauties, arī uzpīpēju. Pēc skolas iestājos tehnikumā Saulainē, kur apguvu mehāniķa arodu. Lai gan patiesībā man bija sapnis mācīties klaunu skolā.

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


INTERVIJA

JānisLKO KIRI Motosportists, SIA Karlo Motors darbinieks Dzimis

1960. gada 3. novembrī Aizkrauklē

Izglītība

Saulaines tehnikums

Motosportā

kopš 1987. gada, iepriekš trenējies brīvajā cīņā

Sasniegumi motosportā deviņdesmito gadu sākumā blakusvāģos kopā Andi Šūmani vairākkārtēji Baltijas un Latvijas čempioni, 1997. g. 1. v. LČ kopā ar Normundu Lukstiņu, kvadriciklos 2004. g. 1. v. LČ Open klasē, pēc 2010. g. regulārs LČ laureāts (3 x 1. v.) veterāniem Ģimenes stāvoklis divas reizes precējies, četru dēlu un vienas meitas tēvs motosports

Foto no Jāņa Kirilko personiskā arhīva

Vaļasprieks

Divkārtēji čempioni. 1993. gadā blakusvāģos kopā ar Andri Šūmani

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

— Nopietni? — Pavisam! Taču tāda skola bija tikai Maskavā, un māmiņai tik daudz naudas nebija, lai man palīdzētu. Pratu būt nenopietns un sasmīdināt cilvēkus. — Klau, bet kā tad reaģēja sieva, kad sāki braukt motokrosā? — Viņa nebrauca skatīties, jo izrādās, ka kratīšanās ļuļkā neesot nekāds motokross. Tikai tad, kad sāku braukt ar Šūmani, mūsu sacensības apmeklēja visa ģimene, ieskaitot sievu. Kamēr es braucu, bērni dzīvojās turpat pa smiltīm. — Pateicoties tev un Kārlim Bolem, Latvijā esot parādījušies pirmie sporta kvadricikli. — Taisnība. Igaunijā jau ar tiem brauca. Bet Latvijā pirmie, kas to darīja, bijām mēs ar Kārli. Ņemot vērā, ka motosporta arēnā mani zināja, ierosināju, ka Latvijā līdztekus blakusvāģiem varētu braukt arī kvadricikli. Šādā veidā cerēju popularizēt šo motosporta veidu. — Cik ātrā laikā kvadricikli Latvijā guvu atzinību? — Redzi, to popularizēšana sakrita ar labajiem pirmskrīzes gadiem, kad, piemēram, Igaunijā pie starta barjeras kvadricikli stāvēja trijās rindās. Es pats stāvēju trešajā rindā. Šodien arī ātrumi ir citi. Man ir viena sena bilde, kuru nopirku pēc sezonas. Bildē redzams, ka esmu palēcies viena riteņa augstumā. Šodien zēni lidina 20 metru tālus gabalus. — Tu šobrīd brauc veterānu klasē? — Jā. Jau 18 gadus. Drīz svinēšu 58. dzimšanas dienu. — Bet kā savienot motosportu ar tā­ du vecumu? — Ja godīgi, tad tikai dokumentos ieraugu šo ciparu. Man nez kāpēc liekas, ka man ir 48 gadi. — Arī trasē jūties jaunāks? — Ja varu pabraukt pa spici vai trijniekā, tad citu variantu nav — tā ir jājūtas. — Un tu joprojām netrenējies? — Mana meita Monta ir fitnesa trenere. Divreiz nedēļā Ādažos eju uz viņas vadītajiem apļa treniņiem, kuros veido vingrinājumu kompleksu. Jādomā, ka, pateicoties tiem, joprojām braucu. Dažkārt, veicot kādu uzdevumu, uzdodu sev jautājumu — kam, pie velna, man šito vajag. Bet tad, kad eju mājās, jūtos lieliski. — Esi sev noteicis vecuma robežu, kad motokrosam metīsi mieru? — Šogad pirms sezonas domāju — braukt vai nebraukt. Ņem vērā, ka ik gadu man arvien grūtāk ir konkurēt ar citiem veterāniem. Es arī apzinājos, ka šogad man trijnieks nespīd, jo konkurence ir nežēlīga. Tajā pašā laikā, kamēr izjūtu gandarījumu, trasē domāju noturēties līdz 60 gadu vecumam.

53


INTERVIJA

54

ņa pierada un sāka braukt arvien brīvāk un drošāk. Bet, atbildot uz tavu jautājumu, atceros atgadījumu Stelpē. Es viņas braucienu vēroju no paaugstinājuma. Te pēkšņi viņas motocikls uzmet kūleni, un Monta nokrīt. It kā stāvētu viņai turpat līdzās, pie sevis teicu — celies augšā, apgāz motociklu un brauc tālāk. Tikmēr pārējie apkārt stresoja. Un tā arī notika, viņa piecēlās un aizbrauca. Cilvēki man jautāja — kā es spēju uz to tik aukstasinīgi noskatīties? Mana atbilde ir vienkārša — visiem bērniem esmu mācījis, ka, ja gadās krist un jūti, ka paša spēkiem necelsies, tad paliec guļot. Bet, ja jūties labi, celies un brauc. — Tas ir stāsts ar laimīgām beigām. Ir bijusi arī drāma? — Ir gan. Tas notika ar Montu Lietuvā. Tā bija pirmā reize, kad pametu moci, lai skrietu pie meitas. Tā sanāca, ka startā iepaliku un braucu pē-

Foto no Jāņa Kirilko personiskā arhīva

Šobrīd pēc diviem aizvadītiem posmiem, dažiem no saviem konkurentiem esmu nobraucis pa priekšu. Un tas man liek aizdomāties. Nekad sacensībās neesmu uzstādījis ātrāko apļa laiku. Bet nesen Lietuvā man tas izdevās. Pa vienu sekundi ieliku saviem konkurentiem. — No kā gūsti kaifu sportā? — No cīņas trasē. Protams, finālā gribas kāpt arī uz pjedestāla. Kad cīnos, nešķiroju pretiniekus. Pret visiem esmu vienlīdzīgs. Pat ja tā būtu mana meita vai mans dēls, es mēģinātu apdzīt. Diemžēl par šādu domāšanu man nācies arī samaksāt. Lietuvā piedzīvoju kritienu tā dēļ, ka mēģināju apdzīt konkurentu. Lai tiktu garām, man vajadzēja lēkt. Kļūdījos aprēķinos, izlidoju no trases un teju novēlos pa krauju. Pēc kritiena meita man jautāja — kāpēc tu dzini, ja turējies stabilā otrajā pozīcijā? Cilvēki pēc tam smējās, sakot — ja tu nebūtu tur avarējis, mēs pat nezinātu, ka tur ir krauja. — Es pareizi sapratu, ka tu būtu ga­ tavs apdzīt arī savus bērnus? — Pavisam noteikti. Šogad vienā klasē, kurai ir trīs iedalījumi, startēju es, mana meita un viens dēls. Otrs dēls startē Open klasē, bet trešajam braukt ir liegts, jo viņam ir neizgulēts smadzeņu satricinājums ar neprognozējamām sekām, kas var atspēlēties trasē. — Ļaut dēlam braukt motokrosā — tas ir saprotami. Bet kā notika Montas ie­ nākšana kvadriciklos? Tu pats to ierosi­ nāji? — Es nevienu nemudināju braukt. Taču bērni vienmēr uz sacensībām man bija līdzi. Tā vietā, lai Monta spēlētos smiltīs ar lellītēm, viņa sekoja notikumiem trasē. Atceros kādas sacensības Gaujas kausā. Es tikko pēc dubļos pavadītām sacensībām nobraucu malā, bet Monta tūliņ jau bija klāt un ar lāpstiņu no moča grāba dubļus. Neviens viņai to nelika darīt. Viņa pati to gribēja, turklāt nepārtraukti atskanēja viens vienīgs jautājums — kad es pati varēšu braukt? — Atļaut meitai braukt — nebija grūts lēmums? — (Domīgi.) Nē... Apzināti Montai nepirku bērnu mocīti, jo tie nebija labi. Taču apsolīju viņai, ka 16 gadu vecumā varēs braukt ar lielo moci kopā ar mums. — Pats bērnus trenēji? — Neprotu trenēt. Mans vienīgais padoms ir — dod lielāku gāzi un lec tālāk! Es arī piefiksēju, ka, lecot lēcienus, ķermenis saņem mazākus triecienus. Vienkārši, pārbraucot tramplīnu, triecienu dabū gan rokas, gan kājas. — Un tomēr — kā tas ir noskatīties, kā meita brauc? — Kad viņa sāka braukt, devu padomu — nemaini trajektoriju. Ar laiku vi-

Mirklis pēc Montas dramatiskā kritiena. Pirmā reize, kad Jānis trasē apstājies, jūtot, ka meita ir briesmās

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


Foto no Jāņa Kirilko personiskā arhīva

INTERVIJA

Visi rindiņā. Ģimenes kopbilde kāzu jubilejā

dējais. Pēc līkuma tālumā redzēju mocīti trases malā, piebraucot tuvāk, pamanīju, ka tas ir Montas rozā motocikls un viņa nekustas. Nolēcu no sava motocikla un ļāvu tam ripot tālāk. Pieskrēju pie Montas, kura gulēja uz zemes, saķērusi kaklu. Viņa nevarēja ievilkt elpu. Pārbaudījis rokas un kājas, novilku viņai ķiveri. Un, ko es redzu? Kakls ir pārsists, un tas pampst. Iepriekšējā dienā, kā par zīmi noskatījos filmu, kurā puisim pēc avārijas sapampa kakls, bet meitene tam veica iegriezumu kaklā un brūcē iebāza trubiņu, lai tas varētu paelpot. Un tagad iedomājies mani un domas, kas virmo manā galvā. Ātrie vēl nav ieradušies, bet es acu priekšā redzu ainas no vakardienas filmas. Turklāt zinu, ka pēc mirkļa visi braucēji būs veikuši apli un būs klāt. Novedu Montu no trases, tūliņ pēc tam ieradās arī ātrie, kuri meitu noguldīja un ņēmās aplikt kakla fiksatoru. Tajā brīdī sāku bļaut un rāvu fiksatoru nost, bet ātrie kliedza man pretī, lai netraucēju strādāt. Tā bija vienīgā reize visu šo gadu laikā, kad biju ļoti uztraucies. — Kā šāda avārija varēja notikt? — Montas kvadricikls līkumā saņēma sitienu pa riteni, ko pameta gaisā. Tas atsitās pret cita braucēja riteni, un viņas kvadriciklu apmeta otrādi. Monta ar motociklu, kurš sver teju 200 kilogramus, krita uz muguras, un stūre uzkrita uz viņas kakla. Pēc šī gadījuma viņa turpmākajās sacensībās atgriezās ar vēl lielāku niknumu. Bet zini, ja Monta vairs nebrauktu, iespējams, arī es vairs nebrauktu. Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

— Tev pašam ir bijis nopietns kri­ tiens? — Kaut ko tādu piedzīvoju Tukumā. No trases bezsamaņā mani aizveda uz slimnīcu. Es neko neatceros. Zinu tikai to, ka pamostos, jo ļoti gribas uz tualeti. Bet nesaprotu, kur atrodos. Pēc laika slimnīcā ieradās mani bērni. Viņi uzfilmēja manu uzvedību un paši par to uzjautrinājās, kamēr man smiekli nemaz nenāca. Atceros, ka pēc pirmā brauciena un kritiena, sacensības izlēmu neturpināt, bet otro braucienu noskatījos, sēžot trases malā. Pēc sacensībām gāju uz mašīnu, bet pa ceļam man pieplijās tiesnesis, kurš dikti gribēja palīdzēt mērot ceļu līdz mašīnai. Es pat nesapratu, kamdēļ viņš tā pūlas, jo jutos normāli. Laikam jau no malas varēja redzēt, ka ar mani nav labi. Mēs piestājām pie Leona Kozlovska, kurš paskatījās uz mani un briesmās iesaucās: Kiril! Interesanti, kāds es izskatījos viņa acīm. — Braucot veterānos, esi apzināti cī­ nījies par uzvaru? — Cīnos vienmēr. Nav būtiski, vai esi pirmais, otrais vai trešais. Cīnos par pjedestālu. — Tu neesi no tiem, kurš domā, ka otrā vieta ir pirmais zaudētājs? — Jebkurš var zaudēt, jo tas ir tehniskais sporta veids. Kā nokrīt bomis, mana vienīgā apzināta domā ir apdzīt pēc iespējas vairāk sāncenšu. Un es vienmēr esmu teicis — ja neesi vēl priekšā, atpakaļ nelūri, jo vēl ir tādi, kas jāapdzen.

— Ja saliekam visus punktus uz i, var teikt, ka tava ģimene ir pilnīgs mo­ tokross. — Tā ir. Visa manas ģimenes dzīve sastāv no motokrosa. Ja kāds jautā, vai varu sestdien atbraukt uz kāda dzimšanas dienas svinībām, man ir jāatbild — diemžēl, ne, jo sestdien ir motokross. Kamēr būs tā trakā Monta, tā tas arī turpināsies (smejas). — Ko motokross tev dzīvē ir devis? — (Iesmejas.) Man pašam? Redzi, kā jau teicu sarunas sākumā, varu brīvi uzēst kūciņu un neuztraukties par sekām. Ja nebūtu motosporta, būtu noēdies sivēns, kuram viss sāpētu. Satiekot savus čomus, tie sūdzas par sāpēm ķermenī. Man arī dažkārt sāp, bet tikai tāpēc, ka braucu krosā. — Esi domājis, kā aizpildīsi tukšumu, kad vairs nebrauksi krosā? — Ir jau sameklēts! Riteņbraukšana. — Šoseja? — Nē, MTB. Redzu, ka daudzi man zināmi motosportisti brauc ar riteni. Pagājušajā gadā nolēmu piedalīties sacensībās, kuras notika Carnikavā, būtība turpat pie manām mājām. Sarunāju vēl vienu čomu, lai kopā jautrāk. Labi, ka šajās sacensībās nav jācīnās ar visiem, bet konkurenti ir tikai tie, kas nāk no tavas vecuma kategorijas. Pirms sacensībām domāju, ka iebraukšu trijniekā. Beigās savā vecuma grupā finišēju vienpadsmitais jeb pēdējais. Tie, kas palika aiz manis, — izstājās. — Pārliecība papēžos, ja? — Iedoma bija papēžos! Iesākumā savu čomu paņēmu kā piemēru, ka tas man ir jāapdzen. Šajās sacensībās pirmo reizi sapratu, ko nozīmē — aizvējš. Sacensībām turpinoties, pazuda mans čoms, bet vēlāk pazuda visi mani konkurenti. Ar dažiem kalniem pat netiku galā, tāpēc uzstūmos, līdz visbeidzot sāku prātot, kad tas viss beigsies. Vienā brīdī man prātā iešāvās doma — varbūt braukt atpakaļ? Pa ceļam redzēju vilciena staciju. Sacensības jau tā bija noriebušās, ka sāku prātot, uz kuru pusi jābrauc vilcienā, lai nokļūtu mājās. — Tātad nākotnes plāni skaidri. — Visnotaļ. Tik mazliet jāpatrenējas, lai gan zinātāji teica, ka priekš pirmās reizes nemaz nav slikti. Lai apmierinātu interesi, pēc finiša aizgāju paskatīties uz večiem, kas manā vecuma grupā izrādījās pārāki. Tie bija zirgi ar muskuļotām kājām. Arī 70+ grupā bija tādi veči, kuriem ne tuvu neizskatās tik, cik pasē rakstīts. Turklāt man ir paveicies, jo man ir sieviņa, kura labprāt skrien un slēpo. Viņa neļaus man ierūsēt. Viņa ir mans dzinulis. ©

Augusts BRANTS 55


LEĢENDAS

Prezidents, kas diskvalificēts kā

Kādam populāram Latvijas sporta žurnālistam garām ejot, ieminējos, ka tagad, kārtējā pasaules futbola čempionāta priekšvakarā, būtu interesanti uzzināt, ko par to (un arī par sevi) domā Jozefs Blaters. Pagājuši jau divi gadi, kopš vadošās pasaules futbola organizācijas FIFA bijušais prezidents, tāpat kā Eiropas Futbola asociāciju savienības UEFA bijušais prezidents Mišels Platinī, uz sešiem gadiem (pirmajā lēmumā — astoņiem gadiem) atstādināts no jebkādiem futbola amatiem.

56

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


LEĢENDAS

sportists “V

ai tad viņš nav cietumā?” tāds bija pretjautājums. Varbūt līdzīgās domās ir daudzi, taču varbūt vēl vairāk ir tādu, kas par Blateru vispār vairs neko nedomā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka eksprezidents šos divus gadus tikpat kā klusējis un futbola vai sporta dzīvē nav īpaši zīmējies. Taču, sākot ar 2018. gadu, viņš atkal palicis runīgs, ļāvies intervijām, kurās aktīvi paudis savu nostāju ne tikai par futbolu, kurā pavadījis savas dzīves lielāko un galveno daļu, bet arī atklāti dalījies par savu privāto dzīvi un par korupcijas skandālu, pēc kura bijis spiests atstāt augsto FIFA prezidenta krēslu.

Ietekme arī basketbolā

Darba vizītē Latvijā. FIFA prezidents Zeps Blaters (pirmajā rindā vidū) 2002. gadā kopā ar Latvijas Futbola federācijas (LFF) darbiniekiem. No Blatera pa labi LFF prezidents Guntis Indriksons, pa kreisi LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis. Visi nu jau bijušie...

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

Nezinu, vai daudzi basketbola vēstures pētnieki Latvijā zina, kāda loma bijušajam FIFA prezidentam Jozefam Blateram bijusi PSRS—ASV dramatiskajā basketbola mačā 1972. gada olimpiskajās spēlēs, kad PSRS izlase pēdējās trijās sekundēs izrāva uzvaru pār ASV ar 51:50? Izrādās, ka Blaters bijis hronometrists, kas nodrošinājis attiecīgās aparatūras darbību, bet tās rādītājus fiksējis laika tiesnesis. Līdz spēles beigām bija atlikusi viena sekunde. Ja to nenospēlē, spēle nav pabeigta. Tad FIBA ģenerālsekretārs V. Džonss devis rīkojumu — pielieciet trīs sekundes! Pielikuši. Piespēle pāri visam laukumam, un PSRS komanda uzvarēja ar viena punkta pārsvaru. Amerikāņi bija tik ļoti sašutuši, ka atteicās no sudraba medaļām... Dažos citos medijos minēts, ka Jozefs Blaters 1972. gada olimpiskajā basketbola turnīrā pildījis tieši laika tiesneša pienākumus. Savu karjeru Blaters sāka studiju laikā Lozannas universitātē (1954.— 1958. g.), kad strādāja gan par sporta komentētāju, gan žurnālistu. 1964. gadā Blaters kļuva par Šveices Hokeja federācijas ģenerālsekretāru un arī par futbola kluba Xameks padomes locekli. Minhenes (1972. g.) un Monreālas (1976. g.) olimpiskajās spēlēs viņš pārstāvēja

F

utbols tuvina tautas, met tiltus starp tām. Tā ir spēle katram un visiem Jozefs Blaters

Šveices pulksteņu un hronometru firmu, bet no 1975. līdz 1981. gadam jau bija FIFA tehniskais direktors, līdz 1998. ga­ dam — FIFA ģenerālsekretārs un pēc tam — līdz pat 2015. gadam — prezidents.

Produktīvais Šveices kantons Jozefs Blaters dzimis vienā gadā ar Raimondu Paulu (1936. g.) mazā Šveices pilsētiņā Fispā, kurā ir tikai nedaudz vairāk par astoņiem tūkstošiem iedzīvotāju. Tur viņš 10. martā svinēja arī savu 82. dzimšanas dienu, jo ir Fispas Goda pilsonis. Vietējā valoda — vācu valodas dialekts, ko Cīrihē dzīvojošie pat nesaprot, — ir senvācu valoda, kas piebārstīta ar itāliešu un franču vārdiem. Arī Blatera pēctecis FIFA prezidenta amatā — Džanni Infantino — ir no tā paša Šveices kantona, gandrīz Blatera kaimiņš, taču pēdējo reizi abi pasaules futbola bosi tikušies pirms pāris gadiem un tagad kontaktējas tikai ar savu advokātu starpniecību. Blatera draudzene Linda Gabrieljana ir armēniete, dzimusi Teherānā biz­ nesmeņa Akopa Gabrieljana ģimenē, kas 1970. gadā no Irānas pārcēlās uz dzīvi Šveicē. Fispā dzīvo arī Blatera meita Korini un mazmeita Selena. Mūžam dzīvās, grūti prognozējamās starptautiskā futbola spēles, sensacionālie UEFA Čempionu līgas ceturtdaļfināli ( Roma— Barcelona, Real— Juventus) pilnīgi savā varā pārņem futbola specu, žurnālistu, fanu un, protams, futbola ierindnieku prātus, tāpat kā tvi­ tera pierakstītājus un lasītājus. Varbūt FIFA korupcijas skandāls un atstādinātā prezidenta biogrāfija un turpmākais liktenis it kā palicis, futbola vēstures necaurspīdīgajā miglā tīts. Maskavas čempionāta tuvums licis atkal īpaši sarosīties intervētājiem, FIFA funkcionāriem, šīs pasaules futbola jumta organizācijas prezidentam — jaunievēlētajam Džanni Infantīno (Itā­ lija) — un, protams, sodītajam atbil­ dētājam Blateram.

57


LEĢENDAS

Jozefs (Zeps) Blaters arī šodien ak­ tīvi dzīvo līdzi futbolam, seko līdzi visiem jaunākajiem notikumiem un ļoti labi atceras sava likteņa asos pagriezie­ nus. Viņam rūp futbola šodiena un arī rītdiena. Jo tā ir viņa dzīves daļa. Blaters studējis ekonomiku un die­ nē­ jis armijā, kur ieguvis pat pulkveža pakāpi. Viņa padotībā bijis vesels armijas apgādes pulks. Tā teikt — aizmugures, nevis kaujas daļa...

Rīkotāji un protestanti Viņa dzīvē viss mainījies kalei­ doskopiskā ātrumā un arī raibumā. Taču savu īsto vietu viņš atradis futbolā. Blaters asi pārdzīvo savu atstādināšanu, bet īpaši smagi — savu bijušo kolēģu un draugu sazvērestību pret viņu. Pēc atstādināšanas viņa draugus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Jozefs Blaters pārliecināti apgalvo, ka viņš ir mūsdienu futbola izveidotājs, taču pret viņu organizēta sazvērestība. Viņš gribējis, lai 2018. gada pasaules čempionāts notiek Krievijā un 2022. gadā — ASV, nevis Katarā. Taču UEFA tālaika prezidents Platinī un Sarkozī (Francijas prezidents) panākuši balsu vairākumu par labu Katarai. Pretēji ilgajai draudu kampaņai boi­ kotēt pasaules čempionātu Krievijā, FIFA eksprezidents bija un ir pārliecināts optimists, kurš uzskata, ka Maskavā iera­ dīsies visu 32 valstu vienības. Viņš gan neizslēdz FIFA tiesības uz komandu skaita maiņu vai čempionāta vietas (valsts) pārcelšanu. Uz Anglijas protestējošo reakciju Blaters reaģē mie­ rīgi, uzsverot, ka angļi neprot zaudēt un allaž ir ar visu neapmierināti. Savulaik viņi publicēja negatīvus materiālus pirms čempionāta Dienvidāfrikā un Brazīlijā, tagad pienākusi kārta Krievijai. Blaters vairākkārt paudis, ka pasaules futbola čempionāts nav nekāds īslaicīgs, pārejošs pasākums, bet gan svarīgāks pat par olimpiskajām spēlēm. Arguments: spēles ilgst tikai divas nedēļas, bet futbola čempionāts — veselu mēnesi! Taču neviens cits, bet tikai FIFA var noteikt čempionāta norises valsti. Par angļiem Blaters ar ironiju piebilst, ka galvenais, ko angļi paveikuši futbola labā, esot šīs spēles noteikumu izgudrošana. Blaters pauž pilnīgu pārliecību, ka pasaules čempionāts Krievijā būs labi organizēts, atsaucoties uz tā ģenerālmēģinājumu — Konfederācijas kausa izcīņas norisi pirms gada.

Eksperimentāls čempionāts? Tomēr viņu patiesi satrauc FIFA sagatavošanās turnīra organizēšanai. Blatera lakoniskie, skopie vārdi, kas

58

adresēti gan bijušajam UEFA preziden­ tam Mišelam Platinī, kurā futbola sabiedrība saskatīja nākamo FIFA prezidentu Blatera vietā, gan tagadējam FIFA vadītājam Infantino, ir kā asas un indīgas bultas. Taču Zepa kritiskajos izteikumos grūti atrast sazvērestības upura sarūgtinājumu vai personis­ ku aizvai­ nojumu. Atstādinātais prezi­ dents ir patiesi satraukts par FIFA pārsteidzīgajiem lēmumiem jau Krie­ vijā ieviest video­ a tkārtojumus un videotiesnešus (VAR sistēmu). Blaters nav pret, taču uzskata šo jaunumu par sasteigtu eksperimentu, bet pasaules čempionāts ir tik svarīgs un atbildīgs, ka organizatoru iegribu dēļ var pārvērsties par eksperimentālu čempionātu. FIFA nav izmantojusi iespēju eksperimentēt ze­ mākajās līgās vai turnīros, jaunās ie­ k ār­ t as izmantošanā nav pieredzes ne tiesnešiem, ne treneriem, ne futbolistiem. Blaters pilnīgi noraida Eirolīgas spēlēs jau ieviesto tiesnešu skaita palielināšanu ar diviem papildasistentiem pie vārtiem. Šī liekā jaunieveduma autors ir Mišels Platinī, ko Zeps ironiski nosaucis par futbola Primadonnu. “Mums ar Mišelu nav savstarpēja naida. Taču atstādināšana no futbola viņu skāra smagāk nekā mani. Arī mani tā ietekmēja, taču es nepazudu, cenšos būt cilvēkos, publikā. Bet Platinī ir noslēdzies mājās, nekur nerādās un intervijas nesniedz,” skaidro Blaters. Zepa vārdiem runājot, Džanni Infan­ tino ir atlaidis no darba 61 (!) FIFA menedžeri, bet vietā pieņemtajiem neesot pieredzes pasaules čempionātu sarīkošanā. “Infantino dzīvo pēc sava kalendāra,” ironizē Blaters. Interesanti, lai neteiktu — savādi un neizprotami, ka tajā pašā marta dienā, kad FIFA padome pieņēma lēmumus par VAR sistēmas (video) pielietošanu Krievijas turnīrā, UEFA prezidents Aleksanders Čeferins (Slovākija) izteicās, ka tuvākajos gados Čempionu līgā negatavojas ieviest dārgo VAR programmu. Turklāt Vācijas, Itālijas čempionātos un Anglijas kausa izcīņā jau bijis pietiekami daudz skandālu un domstarpību starp VAR aparatūru un tiesnešiem, kas atšķirīgi traktē noteikumus, arī pašiem aparātiem bijušas tehniskas problēmas (aizmugures līnijas noteikšanā u. tml.). Bet kā var tā — uz sitienu — bez pieredzes uzreiz ieviest videosistēmu, ja tā ir sveša Dienvidamerikas, Ziemeļamerikas, Āfrikas un Āzijas tiesnešiem? Nekādi, pat mēnešiem ilgi kursi vai semināri nepalīdz aizvietot praktiskas tiesāšanas pieredzes trūkumu.

Pasaules 14. jūnijā Maskavā, Lužņiku stadionā, ar Krievijas un Saūda Arābijas spēli tiks atklāts pasaules čempionāts (Pasaules kausa izcīņa) futbolā. Finālturnīrs ilgs mēnesi — līdz 15. jūlijam, un par augsto balvu sacentīsies 32 valstsvienības. 64 spēles notiks Krievijas 11 pilsētu 12 stadionos.

Savu kanti turot Starptautiskajā futbolā laikam ir tikai divi cilvēki, par kuriem labsirdīgi pasmaida visi tie, kuriem ir vairāk vai mazāk laimīgas ģimenes. Tie ir Francijas tiesnesis Mišels Votro un, protams, Zeps Blaters. Par abiem mēļo, ka sievu vietā viņiem esot... futbols. Votro FIFA tiesneša darbību ir pasen beidzis, un jaunāku ziņu par viņa privāto dzīvi nav, bet Blateram piedēvē vēl vienu, un ne jau to sliktāko, īpašību — darbaholiķis. Pats Zeps atceras, ka pusmūžā, kad viņš dzīvoja viens, apmeties ofisa pieticīgajās telpās. Tikai vēlāk, darba kolēģu apcelts un kritizēts, pārvācies uz dzīvokli jaunuzceltajā FIFA namā, maksājot par to oficiālu īres naudu. Arī šis fakts raksturo cilvēku. Ar daudzu valstu, valstsvīru, klubu, sponsoru un dažādu slavenību un varas pārstāvju balvām, ordeņiem un medaļām, piemiņas un atzinības balvām viņš va­

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


AKTUĀLI

futbola čempionāts 2018 GRUPU TURNĪRA SPĒĻU KALENDĀRS (pēc Latvijas laika) A grupa 14.06. 17.00 Maskava Krievija—Saūda Arābija 15.06. 14.00 Jekaterinburga Ēģipte—Urugvaja 19.06. 20.00 Sanktpēterburga Krievija—Ēģipte 20.06. 17.00 Rostova Urugvaja—Saūda Arābija 25.06. 16.00 Samara Urugvaja—Krievija 25.06. 16.00 Volgograda Saūda Arābija—Ēģipte B grupa 15.06. 17.00 Sanktpēterburga 15.06. 20.00 Soči 20.06. 14.00 Maskava 20.06. 20.00 Kazaņa 25.06. 20.00 Saranska 25.06. 20.00 Kaļiņingrada

Maroka—Irāna Portugāle—Spānija Portugāle—Maroka Irāna—Spānija Irāna—Portugāle Spānija—Maroka

C grupa 16.06. 12.00 Kazaņa 16.06. 18.00 Saranska 21.06. 17.00 Jekaterinburga 21.06. 14.00 Samara 26.06. 16.00 Maskava 26.06. 16.00 Soči

Francija—Austrālija Peru—Dānija Francija—Peru Dānija—Austrālija Dānija—Francija Austrālija—Peru

D grupa 16.06. 15.00 Maskava 16.06. 21.00 Kaļiņingrada 21.06. 20.00 Ņižņijnovgoroda 22.06. 17.00 Volgograda 26.06. 20.00 Sanktpēterburga 26.06. 20.00 Rostova

Argentīna—Islande Horvātija—Nigērija Argentīna—Horvātija Nigērija—Islande Nigērija—Argentīna Islande—Horvātija

rot sevi nokārt visā augumā līdz zemei. Bet tas viss glabājoties FIFA birojā, jo apbalvojumi paredzēti organizācijai, nevis viņam personīgi. Kāds žurnālists atklāj, ka mājās Zeps mēdzot uzvilkt smaržīgas tabakas cigāra dūmu... Latvijas Futbola federācijas prezidents Guntis Indriksons, vairākkārt veikdams pasaules klubu kausa izcīņas turnīra organizācijas komitejas locekļa pienākumus, vairākkārt ticies ar Platinī Āfrikas un Āzijas valstīs. Brīvajā laikā uzspēlējuši gan futbolu, gan arī golfu. Taču šajos brīvbrīžos klātesošais Blaters neesot uzvilcis nevienu dūmu. To pašu var teikt par Blatera viesošanos Rīgā darba vizītē 2002. gadā. 17 gadus Blatera vadībā tika organizēti un arī norisinājās deviņi (!) pasaules čempionāti (1982.— 2014. g.). Jozefs Blaters no laika gala uzskata, ka UEFA ir mūžīgā opozīcijā ar FIFA. Savos pēdējos vadības gados Platinī Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

E grupa 17.06. 14.00 Samara 17.06. 20.00 Rostova 22.06. 14.00 Sanktpēterburga 22.06. 20.00 Kaļiņingrada 27.06. 20.00 Maskava 27.06. 20.00 Ņižņijnovgoroda

Kostarika—Serbija Brazīlija—Šveice Brazīlija—Kostarika Serbija—Šveice Serbija—Brazīlija Šveice—Kostarika

F grupa 17.06. 17.00 Maskava Vācija—Meksika 18.06. 14.00 Ņižņijnovgoroda Zviedrija—Dienvidkoreja 23.06. 20.00 Soči Vācija—Zviedrija 23.06. 17.00 Rostova Dienvidkoreja—Meksika 27.06. 16.00 Kazaņa Dienvidkoreja—Vācija 27.06. 16.00 Jekaterinburga Meksika—Zviedrija G grupa 18.06. 17.00 Soči 18.06. 20.00 Volgograda 23.06. 14.00 Maskava 24.06. 14.00 Ņižņijnovgoroda 28.06. 20.00 Kaļiņingrada 28.06. 20.00 Saranska

Beļģija—Panama Tunisija—Anglija Beļģija—Tunisija Anglija—Panama Anglija—Beļģija Panama—Tunisija

H grupa 19.06. 17.00 Maskava 19.06. 14.00 Saranska 24.06. 17.00 Jekaterinburga 24.06. 20.00 Kazaņa 28.06. 16.00 Volgograda 28.06. 16.00 Samara

Polija—Senegāla Kolumbija—Japāna Japāna—Senegāla Polija—Kolumbija Japāna—Polija Senegāla—Kolumbija

turējis Infantino kanti, kurš tolaik bijis FIFA ģenerālsekretārs, bet tagad ir FIFA vadītājs. Infantino ir Platinī ideju un uzskatu pilns. Blatera ieskatā sazvērestības iemesls esot skaudība. Tāpēc pret viņu ierosināta krimināllieta par noziedzīgu paviršību un līdzekļu izlaupīšanu. Viņu turēja aizdomās par divu miljonu franku nelikumīgu nodošanu Platinī no FIFA līdzekļiem. Pēc tam FIFA ētikas komiteja nolēma viņus abus ar Platinī atstādināt no futbola darbībām uz astoņiem gadiem, bet 2016. gada februārī šo sodu samazināja līdz sešiem gadiem. Kādā intervijā Blateram uzdeva arī visai kutelīgu jautājumu: vai viņš atbrauks uz Maskavu vai Pēterburgu pasaules čempionāta dienās? “Man ir Krievijas valsts galvas ielūgums,” atbildēja Blaters. “Nezinu, vai aicinājums ir uz čempionāta atklāšanu vai finālspēli. Bet es neieradīšos kā privātpersona, bet gan kā FIFA eksprezidents, kaut arī es-

Pēc grupu turnīru rezultātiem pirmo divu vietu ieguvējas kvalificējas astotdaļfinālam (30.06.— 03.07.), pēc tam ceturtdaļfināls (06.07. un 07.07.), pusfināli (10. un 11.07.), spēle par 3. vietu 14.07., fināls — 15.07. Maskavā.

mu atstādināts uz laiku. Ceru, ka līdz čempionāta atklāšanai mani no soda atbrīvos. Process jau ir sācies. Es taču neesmu ne tiesāts, ne notiesāts. Tas ir sportisks lēmums. Esmu atstādināts — tāpat kā diskvalificē tiesnesi, spēlētāju vai treneri.” Nav ne mazāko šaubu par to, ka neatkarīgi no tā, vai Blaters būs Krievijā vai nebūs, pasaules čempionāts notiks tik un tā. Futbola trakās dienas sāksies 14. jūnijā Maskavā ar Krievijas un Saūda Arābijas spēli un aprims tikai pēc mēneša: fināls — 15. jūlijā. ©

Miķelis RUBENIS 59


AKTUĀLI

60

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


NOTIKUMI

ĪSTIE VĀRDI ĪSTAJĀ BRĪDĪ Tā varētu teikt arī par visu LSPA profesores Agitas Ābeles grāmatu Sporta psiholoģija: teorija un prakse, jo tā rakstīta, lai palīdzētu ikvienam sportistam, trenerim vai komandai kļūt īpašai un izcilai. klāstītais jēdziena sporta psiho­ loģija plašais saturs un īpatnības. Iepazīstot gan teorētiskās atziņas, gan iedziļinoties specifiskās situācijās, kas saistītas ar cilvēku savstarpējo attiecību veidošanu, varam labāk saprast garo un sarežģīto ceļu katram uz savām un visas pasaules sporta virsotnēm. ©

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

“Apsveicu autori, kura uzdrīkstējusies latviski un saprotamā valodā uzrakstīt par sporta psiholoģiju, kas mūsdienās tiek bieži piesaukta gan vietā, gan nevietā,” monogrāfijas priekšvārdā raksta LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. Var tikai piekrist viņa atziņai, ka viena no grāmatas pamatvērtībām ir skaidri iz-

KAS FUTBOLĀ IR GALVENAIS NO SAKNĒM LĪDZ MŪSDIENĀM “Par futbolu un futbolistiem ir milzīgi daudz grāmatu, biogrāfisku atmiņu, čempionātu vēstures, statistikas. Bet par tiesnešiem nav tikpat kā nekā,” raksta žurnālists un futbola tiesnesis Miķelis Rubenis, kurš nu šo “neko” kopā ar kolēģi Pēteri Karlsonu pacenties kaut nedaudz aizpildīt, sarakstot grāmatu ar vienkāršu, bet daudzsološu nosaukumu Latvijas futbola tiesneši. Grāmatai ir arī apakšvirsraksts, kurā pateikts, kas tajā atrodams ­— Vēsture, attīstī­ ba, statistika. Zinot autora košo valodu un aso humora izjūtu, nelielo sējumu, kas uz futbola spēlēm ērti nēsājams līdzi, var droši vērt vaļā, lai pēc tam jebkuram citam futbola fanam lepni paprasītu: “Vai tu vispār zini, kas notika 1872. gada 30. novembrī?” Ja viņš to zina, tad var pāriet pie mūsdienām, pajautājot, kurš šajā tūkstošgadē deviņas reizes Latvijā atzīts pat labāko asistentu. Protams, bez faktiem grāmatā netrūkst spožu notikumu vēl spožāku aprakstu. Bet vispārsteidzošākā ir

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

futbola terminu vārdnīca četrās valodās. No tās var izlobīt, ka visa grāmata ir viens vienīgs ­— heading... ©

Atvērta Gunta Keisela vadībā un līdzautoru Daiņa Āzena, Andra Kļaviņa un Jura Visocka izpildījumā tapusī grāmata par volejbola vēsturi Latvijā Volejbols Latvijā. No saknēm līdz mūsdienām.

Grāmatas autori izseko volejbola attīstībai Latvijā, sākot ar sporta veida pirmsākumiem XX gadsimta 20. gadu sākumā, kad ar to latviešus iepazīstināja amerikāņu organizācijas YMCA (Jaunekļu kristīgā savienība) sporta instruktori, un beidzot ar 2017. gadu. Autori paveikuši milzu darbu, apzinot arhīvu dokumentus, publikācijas presē, muzeju bagātības, kā arī apkopojuši atmiņas un privāto arhīvu fotogrāfijas. Grāmatā iekļauti gan notikumi

valsts meistarsacīkstēs, gan izcilākie panākumi un starti starptautiskajās sacensībās dažādos formātos un sabiedriski ekonomiskajās formācijās. Nav aizmirsti arī izcilākie latviešu izcelsmes spēlētāji citu valstu izlasēs, labākie treneri, tiesneši un volejbola funkcionāri. Kā visas Gunta Keisela apkopotās grāmatas, arī šī ir viegli lasāma, bet ar skrupulozu faktu materiālu izdevums būs pievilcīgs ne tikai daiļliteratūras, bet arī sporta vēsturnieku acīs. ©

61


Situācija tiek kontrolēta. BK Tukums basketbolists Jānis Brunēvics maksibasketbola finālspēlē

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Puika krita skanēdams. Jaunie hokejisti krīt, bet nepadodas

Ielenkumā. Ikšķiles basketbolists Sauļus Ragausks uzbrukumā pret Rīgas satiksmi

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Kad mati ceļas stāvus. BS Rīga basketbolists Ja pārkāpj, tad pārkāpj noteikumus! Ogrēnietis Gunārs Grišulis aizsardzībā pret Rihards Porietis EYBL U15 finālspēlē Andri Kārkliņu

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Mārtiņš Aiše

Foto: Renārs Buivids, Sports

PIESPĒLE

Kāpēc laukumā ir sānu līnijas? Oļegs Kožeņecs (Saboņa BA) mēģina noķert bumbu

62

Aizsardzība var būt sāpīga. Ķekavnieks Aivars Zariņš cietis sadursmē ar Valdi Kraševski

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PIESPĒLE

Jāmūk! Latvijas un Kanādas vīri ir neaprēķināmi

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Tagad tiesneša vērtējums. Teatrālā etīde Liepājas un Metta/LU futbolistu sniegumā

Augstu lēc! Jelgavas Doka basketbolists Saulvedis Šalājevs aplec sāncensi Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

Ieslēdz propelleri, Ģirt Karlson! Mettas/LU vīrs Dāvis Sandis Strods citādi vaļā nelaidīs

Piezvani vēlāk! Man te darīšanas ar divpadsmit vīriem

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Renārs Buivids, Sports

Līdera atzinība. Garkalnes novada varenais centrs Igors Lūķis ar uzvaru sveic komandas biedru Daini Daukstu

Jātiek skaidrībā. Treneris Rolands Rakutis (Saboņa BA) noķēris Edgaru Kājiņu

63


64

Žurnāls Sports • 2018. gada maijs

Žurnāls ''Sports''  

2018. gada maija numurs

Žurnāls ''Sports''  

2018. gada maija numurs

Advertisement