Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

Nr. 4 (349) 2019. APRĪLIS

A Ņ I P E I L a r d o M dzīve jaunā t e i r k s r u K

u ņ i m i a K na a š ū b etbolā k s a b r treneriem a s s u Rēb

Daniils BOBROVS. Rekordists un čempions

S A D L SIGUkurente ko n T Ī N A KO R

Cena Eur 1,95


Uz 1. vāka: Aivara Kārkla, Jura Bērziņa-Soma, Daiņa Caunes foto

rā u m u n ā j Ša 4. OLIMPIĀDE LOK Ģenerālā asambleja

16. CERĪBA Tokijas spēļu kandidāts Daniils Bobrovs

20. PROBLĒMA Rēbuss ar treneriem

28. PIEREDZE Kaimiņu būšana Baltijas basketbolā

43. PROCESĀ Latvijas futbola karte

34. CERĪBA Profesionālā riteņbraucēja Lija Laizāne

38. AKTUĀLI Latvieši pret topošajām NHL zvaigznēm

60. AKTUĀLI Kur skriet

48. LEĢENDAS Lieliskais savādnieks Laimonis Laizāns

54. VĒSTURE Basketbols 1938

MĒNEŠA ŽURNĀLS

65. MĒS VARAM

Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība nr. LV40008097373

Stājhokejisti uz ceļiem neslīgst

Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013 E-pasts: birojs@sporto.lv Galvenais redaktors: Dainis Caune Galvenā redaktora vietnieks: Kristaps Zaļkalns

68. TOREIZ UN TAGAD Trīskārtējais olimpietis Modris Liepiņš

Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms

74. PIEREDZE Pirms autosporta vasaras

Datorgrafiķe: Baiba Barkāne Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

3


OLIMPIĀDE

Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Ģenerālās asamblejas pavasara sesijā apstiprināta LOK ieņēmumu un izdevumu tāme 2019. gadam, kurā vairāk nekā 70 procenti finanšu līdzekļu tiks novirzīti olimpisko sporta veidu federāciju atbalstam.

“2018. gadā esam veiksmīgi realizējuši LOK galvenos darbības virzienus — gata­ vojoties un pagājušā gada februārī sekmī­ gi aizvadot Phjončhanas ziemas olimpis­ kās spēles, kā arī jauniešu komanda piedalījās III Jaunatnes olimpiskajās spē­ lēs Buenosairesā,” LOK Ģenerālās asamb­ lejas sesijā atzina LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. “Bet darbs nekad neapstājas un tuvākās nākotnes atbildīgākie darbi ir pienācīga sagatavošanās Tokijas olimpiska­ jām spēlēm 2020. gada vasarā. Tāpat ne­ drīkst aizmirst II Eiropas spēles, kas šā­ gada jūnijā notiks Minskā, VIII Latvijas Jaunatnes olimpiādi Jelgavā un Eiropas Jaunatnes vasaras olimpiādi Baku, kā arī tradicionālo Olimpisko dienu septembrī, pirmās ANOC Pludmales spēles Sandjego oktobrī un programmas Sporto visa klase kārtējā mācību gada atklāšanu novembrī.”

Ziedojumu uz pusi mazāk “Tādēļ šogad nepieciešams ne tikai mērķtiecīgi un lietderīgi izmantot pieeja­ mos finanšu līdzekļus, bet arī panākt bu­ džeta palielinājumu. Nepieciešams sekot un

4

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Nepieciešama prognozējamība un stabilitāte

iespēju robežās ietekmēt 2020. gada un vi­ dējā termiņa valsts budžeta veidošanu,” uz­ svēra LOK prezidents. “Nedrīkstam pieļaut finansējuma samazinājumu augstas klases sasniegumu sportam, bet gan jāpanāk tā palielinājums. Jārēķinās, ka ziedojumu ap­ joms turpinās sarukt, savukārt reklāmas un licences ieņēmumu apjoma palielināša­ na ne katrai sporta organizācijai ir pieeja­ ma un iespējama. Ziedojumu apmēra kri­ tums sasniedz vairāk nekā 50 procentus. Augstas klases sportisti olimpieši nerodas vienā dienā vai gadā, pat ne vienā olimpis­ kajā ciklā. Tādēļ prognozējamība un sta­ bilitāte ir jo svarīgāka katram sportistam, trenerim un federācijas vadītājam.” “Aizvadītais Olimpiskais gads ir bijis sportiskiem notikumiem un panākumiem bagāts, bet vienlaikus sarežģīts Latvijas sportā,” LOK Ģenerālās asamblejas sesijā izteicās LOK ģenerālsekretārs olimpiskais vicečempions Žoržs Tikmers. “Ir pienācis brīdis sporta organizācijām un Izglītības un zinātnes ministrijai kopīgi pieņemt lē­ mumu par valsts pasūtījumu sportā, vei­ cot pārdomātas reformas sporta nozares

pārvaldībā, kā arī sniedzot nepieciešamo finanšu atbalstu pārmaiņu laikā, tādā vei­ dā dodot iespēju sportistiem un treneriem tiekties uz augstiem sportiskiem rezultā­ tiem un sporta organizācijām attīstīties.” LOK Ģenerālās asamblejas laikā tika sveikti vairāki LOK Izpildkomitejas locek­ ļi, kuri ar savu sekmīgo darbu ir vei­ cinājuši sporta nozares attīstību Latvijā. Apsveikumus saņēma Atis Sausnītis, Kirovs Lipmans, Raimonds Rublovskis un Jānis Mežeckis.

2019. gada budžets 5,7 miljoni eiro LOK darba galvenajām prioritātēm — olimpisko spēļu sagatavošanās programmām — budžetā atvēlēti 1 853 353 eiro. No šīs summas 227 438 eiro paredzēti olimpiskās sagatavošanās Tokija 2020 programmas ap­ maksai, II Eiropas spēlēm Minska 2019 plā­ noti 70 355 eiro, savukārt Individuālo spor­ ta veidu federāciju/savienību finansējumam un bāzes finansējumam individuālo spor­ ta veidu federācijām/savienībām ir paredzē­ ti 1 182 600 eiro. Olimpiskās kustības jau­ natnes programmai paredzēti 209 645 eiro,

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

OLIMPIĀDE

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. Sava ziņojuma nobeigumā uzsvēra vienotības un LOK sadarbības nozīmi ar Latvijas Sporta federāciju padomi, Latvijas Komandu sporta spēļu asociāciju, Latvijas Paralimpisko komiteju, Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padomi un citām sporta organizācijām

Par sporta attīstības veicināšanu Latvijā. LOK prezidents Aldons Vrubļevskis un ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers pateicības balvu pasniedz LOK Izpildkomitejas loceklim, a/s Grindeks vadītājam Kirovam Lipmanam, kurš laikā, kad samazinājās uzņēmēju finansiālais atbalsts sportam, noslēdza sadarbības līgumu ar LOK. Vēl apsveikumus saņēma LOK IK locekļi Raimonds Rublovskis, Jānis Mežeckis un Atis Sausnītis

kas sevī ietver Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiādes “Sarajeva 2019”, VIII Latvijas Jaunatnes vasaras olimpiādes “Jelgava 2019” un Eiropas Jaunatnes vasaras olim­ piādes “Baku 2019” apmaksu. Olimpisko delegāciju ekipējumam plānots tērēt 163 315 eiro. Īpašiem mērķiem iezīmētie līdzekļi — 1 348 990 eiro. Šī nauda paredzēta treneru tālākizglītības, sporta veidu federāciju, LOK reģionālās, sporta veidu attīstības, olimpisko spēļu sagatavošanās programmu, Latvijas Olimpiskās akadēmijas, Latvijas Olimpiešu Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

kluba un citu atbalsta programmu apmak­ sai. Tāpat finansējums paredzēts Olimpiskās dienas 2019 organizēšanai un programmas Sporto visa klase nodrošināšanai. Minētās programmas tiek īstenotas ciešā sadarbībā ar 38 olimpisko sporta veidu federācijām. Līdzekļi galvenokārt ir paredzēti sportistu treniņu darba apstākļu nodrošināšanai, sacensību inventāra iegā­ dei un izgatavošanai, kā arī medicīniska­ jam nodrošinājumam. Daļa no federāci­ jām piešķirtajiem līdzekļiem ir paredzēta Latvijas Olimpiskās vienības komandas

sastāvos iekļauto treneru un sportistu mācību un treniņu darba nodrošināšanai. Olimpiskās izglītības un informāci­ jas programmu nodrošināšanai, kas pa­ redz Latvijas Gada balvas sportā 2019 un LOK Ģenerālās asamblejas 2019 organizato­ riskās izmaksas, kā arī olimpiskās izglītī­ bas un informatīvo nodrošinājumu, ir pa­ redzēti 60 610 eiro.

Sporto 14 000 dienā LOK 2019. gadā turpinās atbalstīt devi­ ņu reģionālo un sporta veidu olimpisko cen­ tru attīstību, veicinot jaunatnes, tautas un augstu sasniegumu sporta aktivitātes val­ stī. 150 000 eiro plānoti kā līdzfinansējums visu reģionālo olimpisko sporta centru mo­ dernizācijai un attīstībai. Savukārt valsts budžeta dotācija apakšprogrammā Valsts ilgtermiņa saistības sportā valsts galvoto aizdevumu atmaksai ir 1 446 498 eiro. “Statistika rāda, ka visos olimpiskajos centros kopā ar sportu un fiziskām aktivitā­ tēm ziemas sezonā ik dienu nodarbojas vai­ rāk nekā 14 000 cilvēku, vasarā — 7000,” akcentēja Aldons Vrubļevskis. “Olimpiskie centri dod darbu vairāk nekā 500 speciā­ listiem, un 2018. gadā tie nodokļos sa­ maksājuši vairāk nekā 3 200 000 eiro, tai skaitā PVN — 986 545. Vidzemes olimpis­ kajā centrā pagājušajā gadā uzsāka darbu jaunais peldbaseins, šogad turpinās Daliņa stadiona un vieglatlētikas manēžas būve.

5


Valmierā top jauna BMX trase, kurā šāga­ da jūlijā notiks Eiropas čempionāts — vie­ nīgās starptautiskās sacensības Latvijā, ku­ rās mūsu sportisti varēs pelnīt olimpiskās kvalifikācijas punktus pašu mājās.” Olimpisko programmu un pasāku­ mu īstenošanai LOK saņem finansējumu no valsts pamatbudžeta, Starptautiskās Olimpiskās komitejas budžeta, kā arī no ziedotājiem un pašu saimnieciskās darbības. “Domājot par sporta finansēšanu nā­ kotnē un gatavojoties 13. Saeimas vēlē­ šanām, 2018. gada rudenī uzsākām ak­ ciju Es atbalstu sportu, kas mēneša laikā saņēma atbalstu no vairāk nekā 10 500 atbalstītājiem,” atgādināja LOK prezidents. “2018. gada 28. septembrī sarīkojām LOK Ģenerālās asamblejas ārkārtas sesiju par tēmu Latvijas sports 2030, kurā piedalījās arī visi LSFP biedri, pašvaldību un to spor­ ta dzīves vadītāji. Sesijas laikā visu politis­ ko partiju pārstāvji, kas piedalījās, atbalstīja nepieciešamību gan pilnveidot sporta valsts pārvaldības sistēmu, gan izveidot ilgtspējīgu un prognozējamu sporta finansēšanas sis­ tēmu, jo 2017. gada nodokļu reforma radī­ jusi ievērojamu ziedojuma apjoma kritumu 2018. gadā. Akcijas Es atbalstu sportu panā­ kums ir fakts, ka jaunās valdības deklarā­ cijā iekļauti trīs punkti par sportu — ne­ bijis notikums Latvijas politikas vēsturē.” Nobeigumā prezidents šo optimismu mazināja: “Lai kādi būtu ieraksti valdī­ bas deklarācijā vai rīcības plānā, lai cik skaisti plāni ietverti sporta attīstības kon­ cepcijās, tie nerisina sporta attīstības ik­ dienas jautājumus. Tos var risināt tikai sporta cilvēki un sporta organizācijas un to sadarbība gan savā starpā, gan ar valsts un pašvaldību institūcijām. Mums nepieciešams zināt valsts sporta politikas nostādnes un redzēt valsts sporta pārval­ des sistēmas pilnveidošanu. Nepieciešama stabilitāte un drošība ilgtermiņā arī spor­ ta finansējuma sistēmā. Mēs, sporta orga­ nizācijas, katrā laikā esam gatavas piedā­ vāt mūsu pieredzējušo sporta darbinieku padomus un konsultācijas — svarīgi, lai politiskā vide būtu gatava mūs sadzirdēt.” Asamblejas sesijā piedalījās LOK indi­ viduālie locekļi un olimpisko sporta vei­ du federāciju pilnvarotie pārstāvji, valsts amatpersonas, Nacionālās sporta padomes locekļi, viesi un žurnālisti. Latvijas Olimpisko komiteju atbalsta ģe­ nerālsponsori SIA Latvijas Mobilais Telefons un AS Latvijas Valsts meži; LOK sponsori — AS Grindeks un 4F; LOK sadarbības partneri VAS Latvijas dzelzceļš un VAS Starptautiskā lidosta “Rīga”. ©

Mārtiņš MĀLMEISTERS 6

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

OLIMPIĀDE

Sadarbības līgums Lai veicinātu sporta, olimpiskās un paralimpiskās kustības attīstību Latvijā, Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) un Latvijas Paralimpiskā komiteja (LPK) parakstījusi sadarbības līgumu. Šis dokuments starp LOK prezidentu Aldonu Vrubļevski un LPK prezidenti Daigu Dadzīti (attēlā) tika parakstīts LOK Ģenerālās asamblejas laikā. “Sporta organizāciju sadarbība un vie­ notība nodrošina Latvijas sporta nozares attīstību, tāpēc šodien parakstītais sadarbības līgums ar Latvijas Paralimpisko komiteju iezīmē jaunus akcentus Latvijas labāko olimpiešu un paralimpiešu sagatavošanās posmā,” akcentē LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. “Viens no šī sadarbības līguma punktiem paredz vienota komandas tēla izveidi. Darbs pie tā jau norit un tuvojas noslēgumam, tāpēc varam atklāt, ka, sākot ar Tokijas olimpiskajām un paralimpis­ kajās spēlēm, mūsu Latvijas sportistiem būs ­vienota tērpu kolekcija.” “Iespēju robežās ir jānodrošina nepie­cie­ šamais atbalsts Latvijas olimpiskajai un paralimpiskajai komandai jau šogad, saga­ ta­ vošanās un kvalificēšanās periodā,” atzīst LOK ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers. “Nākamais komandām ir olimpiskais gads, un mūsu labākajiem sportistiem ir jādod iespēja cīnīties par visaugstākajiem sasniegumiem sezonas atbildīgākajās sacensībās — olimpiskajās un paralimpiskajās spēlēs.” “Abpusējas sadarbības stiprināšana starp LOK un LPK ir vērienīgs solis paralimpiskās kustības attīstībā un popularizēšanas vei­

cināšanā gan Latvijā, gan Eiropas mērogā,” ir pārliecināta LPK prezidente Daiga Dadzīte. “Šī sadarbība pierāda, ka mūsu organizācijas savstarpēji dala vienas un tās pašas vērtības un mērķus un esam uz pareizā ceļa, lai kopīgiem spēkiem sasniegtu vēl vairāk!” Sadarbības līgums starp LOK un LPK tiks parakstīts, vadoties no Starptautiskās olim­ piskās komitejas (SOK) rekomendāciju dokumenta Agenda 2020 ieteikuma Nr. 7 “no­ stiprināt attiecības ar organizācijām, kas vada sportu personām ar atšķirīgām spējām”, kā arī pildot LOK Statūtu 2.2. punktā noteiktos uzdevumus un atsaucoties uz Sporta likuma 10. panta 7. un 8. daļā atzīto LOK un LPK kompetenci. Sadarbības līgums paredz savstarpēji sadarboties sporta nozares valsts pārvaldes sistēmas pilnveidošanā un nostiprināšanā, sporta nozarei nepieciešamo finanšu resursu piesaistē, kā arī vienota Latvijas valsts sporta tēla izveidē un attīstīšanā olimpiskajās spēlēs, paralimpiskajās spēlēs un citās starp­ tautiskajās sacensībās. Tāpat sadarbības partneri apņemas atbalstīt un īstenot kopīgas ieceres un projektus, pēc nepieciešamības noslēdzot atsevišķus rakstiskus līgumus par katru šādu sadarbības aspektu. Sadarbības līgums ir spēkā līdz 2022. gada 31. decembrim. ©

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


PROCESĀ

Darbi lielāki par budžetu

LSFP ir biedrība, kas apvieno 93 Latvijā atzītas sporta federācijas. Lai atskatītos uz iepriekšējā gadā paveikto un ieskicētu nākotnes mērķus, LSFP biedri tikās kopsapulcē. 2019. gada kopsapulce pulcēja 80 biedrus, kā arī pārstāvjus no sadarbības organizācijām. Vispirms kopsapulces dalībniekus par aktualitātēm un izaicinājumiem sporta nozarē informēja Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks, Sporta departamenta direktors Edgars Severs. Kopsapulcē LSFP prezidents Einars Fo­ge­ lis (attēlā) uzstājās ar ziņojumu, prezentējot LSFP 2019. gada budžeta projektu, izmaiņas LSFP statūtos un LSFP stratēģiju 2019.—2022. gadam. “LSFP misija ir veicināt sportisku un aktīvu dzīvesveidu, sekmējot harmoniskas sabiedrības attīstību Latvijā,” sacīja Fogelis, iepazīstinot biedrus ar izstrādāto organizācijas vidēja termiņa stratēģiju. Stratēģija ietver trīs prioritātes — LSFP deleģēto funkciju pilnveidi, fiziski aktīva dzīvesveida veicināšanu un LSFP biedru iesaisti. Fogelis rezumēja, ka LSFP darbības fokuss tuvākajos gados būs vērsts uz: sporta speciālistu sertifikācijas noteikumu pilnveidi, kas pareŽurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

14. martā Latvijas Valsts mežu konferenču zālē norisinājās ikgadējā Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) biedru kopsapulce, kuras laikā ar federāciju balsojumu tika apstiprināts LSFP 2019. gada budžets un virkne citu svarīgu jautājumu.

dzēta jau šajā gadā, sporta speciālistu atalgojuma sistēmas izveidi (pielīdzinot iegūtajai kvalifikācijai), sporta nozares normatīvo aktu pilnveidi, finansējuma piesaisti, sporta nozares datu digitalizācijas projektu uzsākšanu. Iecerēts izstrādāt konceptu un īstenot jaunu ikgadēju sporta pasākumu fizisko aktivitāšu veicināšanai, stiprināt un veidot LSFP tēlu sabiedrībā, regulāri apzināt LSFP biedru vēlmes un viedokļus un attīstīt iepriekšējos gados iesāktās aktivitātes. 2019. gada vasarā LSFP sadarbībā ar Rīgas domi īstenos jaunu projektu — BeActive Pludmales spēles, kas no 16. līdz 18. augustam Rīgas svētkos notiks Lucavsalā un Ķīpsalā. “Pludmales spēles būs tautas sporta pasākums,” uzsvēra Fogelis. LSFP prezidents norādīja, ka LSFP realizēto aktivitāšu klāsts pēdējos gados ir pieaudzis, taču biedrības budžeta pieaugums pret to ir salīdzinoši niecīgs, paužot cerības uz lielāku valsts un atbildīgo organizāciju finansiālo atbalstu. Šāgada LSFP budžets ir tikai par 0,7 procentiem lielāks nekā 2018. gadā, sa­ sniedzot 3 628 078 eiro.

Klātesošie tika iepazīstināti ar zvērināta revidenta ziņojumu par LSFP finanšu pārskatu 2018. gadā. LSFP revīzijas komisijas vadītājs Raimonds Rublovskis informēja par revīzijas komisijas atzinumu, kas bija pozitīvs. Pirms biedru balsojuma norisinājās debates. Klātesošos uzrunāja Latvijas Galda hokeja federācijas prezidents Romans Blūmentāls, Latvijas Regbija federācijas prezidents Aivars Pilenieks, Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents Igo Japiņš, biedrības Latvijas Sporta izglītības iestāžu Direktoru padome valdes priekšsēdētāja Diāna Zaļupe un Latvijas Vingrošanas federācijas prezidents Jānis Čakstiņš. Pēc debatēm ar LSFP biedru vienbalsīgu balsojumu par tika apstiprināts LSFP aizvadītā gada pārskats un budžets 2019. gadam. LSFP prezidents, paužot pateicību sporta federācijām par piedalīšanos, aktīvu iesaisti un sadarbību, noslēdza LSFP 2019. gada ikgadējo kopsapulci. ©

Kristaps ZAĻKALNS 7


OLIMPIĀDE

Olimpiskā spoku trase

Bija marta priekšpēdējās nedēļas nogale. Siguldas trase vēl strādāja ar pilnu sparu, un Martins Dukurs, kļuvis par seškārtēju pasaules čempionu, uz sezonas pēdējā ledus jau testēja skeletonu nākamajai ziemai. Beidzoties slēpošanas atvaļinājumam Dolomītu Alpos, kopā ar atjaunotās LOK pirmās emblēmas autoru un arhitektu Andri Vītolu nolēmām ziedot dienu, lai aplūkotu Siguldas konkurenti par tiesībām rīkot 2026. gada ziemas olimpisko spēļu sacensības bobslejā, skeletonā un kamaniņu sportā — Kortīnas d’Ampeco trasi, kurā pēdējās sacensības notikušas pirms 10 ziemām.

B

raucot no Bolcāno puses, pēc 70 kilometriem pa dūšu šķebino­ šiem, bet izcili kvalitatīvi asfaltē­ tiem serpentīniem pāri divām kalnu pār­ ejām, plašā ielejā mums beidzot pretim nāca Dolomītu karaliene, kā Itālijas Alpos dēvē Kortīnu d’Ampeco, kurai gan ir ti­ kai nedaudz vairāk par 6000 pastāvīgo pavalstnieku. Jāteic, ka sniega apmetnī tā izskatītos nesalīdzināmi košāk, bet šis tērps jau bija iekārts skapī līdz nākamajai sezonai. Augstāk nogāzēs gan baltā dār­ guma vēl bija pa pilnam, un tieši šajā ne­

8

dēļā Kortīnas apkaimes teicami sagatavo­ tajās trasēs risinājās Itālijas čempionāts kalnu slēpošanā. Iespējams, arī tāpēc die­ nas vidū pilsētiņas centrā nebija daudz ļaužu, kam pavaicāt, kur atrodas bobsleja trase, un arī daži uzrunātie neziņā tikai raustīja plecus. Trase bija nozudusi arī no digitālajām kartēm un nebija saskatāma interneta satelītu attēlos. Nekas cits neatlika, kā vien zvanīt uz Cēsīm vienam no pirmajiem latviešiem, kas šajā trasē braucis — Jānim Ķipuram. Olimpiskā čempiona skaidrojums bija tik­

pat precīzs kā viņa komentāri bobsle­ ja sacensību LTV7 tiešraidēs: “No baz­ nīcas Kortīnas centrā ej pa labi uz leju līdz tiltam, dodies pāri upei un pēc tam pa krastmalu vēl kādu kilometru pa labi. Tur arī būs trases finiša vieta.” Mazliet kļūdījāmies, jo nelikās ticami, ka bobsle­ ja trase varētu ietiekties blīvā ģimeņu māju apbūves kvartālā. Paņēmām kādu ielu augstāk un nonācām pie necila koka namiņa ar uzrakstu BOB BAR, kas lieci­ nāja, ka virziens tomēr ir pareizais. Galva nebija daudz jāgroza riņķī, lai stāvajā no­

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


AKTUĀLI

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Dolomītu karalienes — ­ Kortīnas d’Ampeco centrs. Pa kreisi fonā ­— Tofana masīva trases, kurās risinājās Itālijas čempionāts kalnu slēpošanā un kur plānotas arī olimpiskās sacensības

Finišs lapeglēs. Bobbārs, viena no pēdē­jām virāžām un bremzēšanas ceļš pret kalnu

Foto: Dainis Caune, Sports

gāzē starp lapeglēm pamanītu garu, šau­ ru un seklu betona plāksnēm izliktu tran­ šeju. Ja tā būtu dziļāka, liktos, ka kāds aizmirsis tajā ielikt ūdens caurules, elek­ trības kabeļus vai komunikāciju vadus un to aizbērt ciet. Bet tā stāvēja vaļā, pat nedaudz virs zemes, un tās gals bija bie­ ziem dēļiem aiznaglots. Tas bija kaut kas no bobsleja trases! Tālāk aiz bobbāra, sa­ skatot vēl vienu tādu pašu tranšeju, kas zemāk ielocījās betona virāžā, sapratām, ka stāvam trases izskrējiena jeb bremzē­ šanas ceļa galā. Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

9


1944. gada spēles un leģenda par Eudženio Monti

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Pa kādreiz grantētu, tagad sūnām ap­ augušu meža celiņu, pa kuru cieši blakus trasei acīmredzot uz startu vestas bobsle­ ja kamanas, devāmies augšup ceļojumā telpā un laikā. Ar kamanām sportiskos nolūkos no kalna lejup šajā pusē braukts jau pirms Pirmā pasaules kara. Tāpat kā Siguldā. Pirmā reālā trase 1200 m ga­ rumā uzbūvēta 1923. gadā, kurā piecas ziemas vēlāk par medaļām bobslejā cīnī­ jušies studentu spēļu jeb kā tagad teik­ tu — pasaules universiādes — dalībnieki. Pašreizējo vietu un lielā mērā arī konfigurāciju trase ieguvusi 1936. gadā, kad tās pusotrs garuma kilometrs ielo­ cīts 15 virāžās, un starta vietu no fini­ ša Boites upes krastā šķīra 152 augstu­ ma metri. Iespējams, to būvējot, jau tika domāts par 1944. gada ziemas olimpis­ kajām spēlēm. Tiesības tās rīkot Kortīna d’Ampeco ieguva pirms Otrā pasaules ka­ ra, kurš izjauca visu lietu miermīlīgo kār­ tību. 1937. gadā jaunajā trasē pirmo reizi tika izcīnītas pasaules čempionāta me­ daļas. Divas ziemas vēlāk šāda pat ran­ ga sacensībās bojā gāja šveiciešu bobsle­ jists Reto Kapadruts. Viņš bija pirmais, bet ne pēdējais Kortīnas betona un ledus renes upuris. Pēc kara trase tika pagarināta līdz 1720 metriem un papildināta ar 16. virā­ žu. Tādā izskatā tā sagaidīja 1956. ga­ da olimpiskās spēles un Itālijas bobsle­ jistu triumfu. Lai arī divniekos olimpisko čempionu zeltu izcīnīja Lamberto Dallas Kostas ekipāža, daudz slavenāks kļuva Eudženio Monti, kura pilotētās kamanas abās disciplīnās finišēja sudraba pozīci­ jās. Tās arī Itālijai šajās spēlēs, kas ri­ sinājās septiņos sporta veidos, bija vienī­ gās medaļas. Bet Monti, kas līdz piecdesmito gadu sākumam bija sekmīgs kalnu slēpotājs, savā bobslejista karjerā turpināja kāpt uz augšu, konsekventi izcīnot vienāda kalu­

ma medaļas gan divniekos, gan četrinie­ kos — vispirms divas bronzas 1964. ga­ da spēlēs Insbrukā, pēc tam Grenoblē 40 gadu vecumā kļūstot par divkārtēju olim­ pisko čempionu. Jāpiebilst, ka 1960. ga­ da spēlēs sacensības bobslejā izpalika, jo Skvovelijā, Kalifornijā, netika uzbūvēta trase. Tomēr arī ar sešām medaļām (pa divām bronzas, sudraba un zelta) pietika, lai Kortīnas nežēlīgo betona čūsku oficiā­ li nosauktu par Eudženio Monti olimpisko trasi. Vienlaikus itāļu superpilots bija kļu­ vis par deviņkārtēju pasaules čempionu.

Foto: Dainis Caune, Sports

OLIMPIĀDE

Tikai atmiņas. Vērtīgākais, kas palicis pāri no kādreiz leģendārās trases

10

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

AKTUĀLI

Foto: Dainis Caune, Sports

Starta platforma un infrastruktūra. Attēlā pa labi — ­ pēdējā Pasaules kausa izcīņas posmā Kortīnas trasē 2008. gada janvārī startē Jāņa Miņina ekipāža. Tagad šeit valda pamestība. Vienīgie infrastruktūras objekti ir šķūnītis, ūdenscisterna un lūžņu krātuve zem starta taisnes

Foto: Dainis Caune, Sports

Kad čempioni nebija parauti debesīs

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

Kāpjot augstāk, lapegles pamazām no­ mainīja dižegles, kas arvien ciešāk ieskā­ va trasi, kurai daudzviet viegli varētu pat pārlēkt pāri. No šādas necieņas kautrīgi atturēja uz mietiem uzsistas nemizotu eg­ ļu kārtis, kas atgādināja aplokus Latvijas ganībās. Betona virāžas gar koku stum­ briem slējās vēl itin gludas. Tikai ne­ daudz sala, sniega, ūdens un trase būtu braucama gluži kā tajos skaistajos laikos, kad čempioni vēl nebija parauti mārke­ tinga debesīs, lai spīdētu kā ledainas un augstprātīgas zvaigznes, kad katrs ska­ tītājs uzvarētājam varēja draudzīgi uzsist uz pleca un olimpisko spēļu arēnas no publikas nenorobežoja dzeloņdrāšu žogi, elektroniskas aizsardzības (arī spiegoša­

nas) ierīces un vairāk vai mazāk maskē­ tu ieroču tēmēkļi. Šur tur trases malā bija manāmi apdru­ pušu dēļu vāki, kas sedza komunikāciju šahtas, kurās vīdēja pa kādai caurulei. Siguldas trases šefs un inženieris Dainis Dukurs, kas kā bobsleja treneris 1993. gadā Kortīnā Rodžeram Lodziņam palīdzē­ ja kļūt par pasaules junioru vicečempionu, vēlāk paskaidroja, ka trasei ar amonjaka palīdzību saldēta tikai pamatne, ne borti, gar kuru betonu sitoties, kamanas šķīlu­ šas dzirksteles kā smirģeļmašīnas. Bet vēl 12 gadus iepriekš padom­ ju bobsleja pirmajā sezonā Kortīnā iera­ dās Rolanda Upatnieka vadītā PSRS izla­ se. Lūk, ko par šiem notikumiem rakstīju grāmatā Latvijas bobsleja olimpiādes.

11


OLIMPIĀDE

“1980. gada maijā viņi par bobsle­ ju nezināja neko, bet jau pēc astoņiem mēnešiem piedalījās Eiropas un pasaules čempionātos. Turklāt ne tikai piedalījās, bet pasaules meistarsacīkstēs Jāņa Ķipura ekipāžas pat izcīnīja astoto vietu četrinie­ kiem un dalītu devīto vietu divniekiem! Jau Eiropas čempionātā Īglsā Upat­ nieka audzēkņu ekipāžas starta ieskrē­ jienā bija ātrākās — Jānis Skrastiņš un Rihards Kotāns šajā posmā pat laboja trases rekordu, bet vai pēc katras vi­ rāžas, gar bortiem dauzoties, slīdēja ar­ vien vairāk uz leju, finišā tomēr apstā­ joties otrā desmitnieka pirmajā pusē. (..) Mūsu bobslejistu pirmā sezona vēl nebi­ ja beigusies, bet viņi šajā pasaules elites sabiedrībā, kurā tolaik dominēja austrum­ vācieši, rietumvācieši un šveicieši, nebūt vairs nebija pēdējie. Pašapziņa jau ļā­ va izriezt krūtis un drošāk skatīties acīs konkurentiem. Bet... “Šī ir tikai bērnu spēle!” Īglsā, uzplājis pa plecu Ķipuram, plati smaidīja olimpiskais čempions Eriks Šērers no Šveices. “Īstais bobslejs būs nākošajā trasē...” Nākamā bija tolaik pasaulē sarežģī­ tākā, garākā un bīstamākā trase Itālijas Alpos — Kortīnā d’Ampeco, kur notika pa­ saules čempionāts. (..) Jānis Ķi­purs vēl pēc 35 gadiem atceras pir­ mo treniņbraucienu šajā trasē. Tas noticis vakarā dzeltenīgā elektriskajā apgaismojumā, kas radījis mānīgu sajūtu, lielā ātrumā neļaujot virāžās precīzi novērtēt attālumu.

Foto: Dainis Caune, Sports

Bērnu spēle Īglsā un īstais bobslejs

Uz startu kāpuši kājām gar trasi uz augšu, lai palūkotu, kā citi brauc. Neko iedvesmojošu no šiem skatiem neesot gu­ vuši. Ierasto slieču dārdoņu pavadījuši skaļi būkšķi, kamanām sitoties pret ap­ malēm. “Bliukš! — bobs gandrīz nones virāžas jumtiņu, blākš — ietriecas pretējā apmalē, priekša gandrīz pilnībā izjūk, ka­ manas apstājas, izmestas šķērsām nāka­ majā virāžā, trases strādnieki metas klāt un velk ārā kunkstošus vīrus, kas kna­ pi spēj nostāvēt kājās...” stāsta Ķipurs. “Trase brīva, ejam tālāk. Augstāk dažas betona virāžas, kuru augšmalas nav ar ledu pilnībā nosegtas. Kāds pilots paņem par augstu, ar atsitēju aizķer betonu, un kamanām pakaļ pa trasi aizveļas dzirk­ steļu kūļi. Skats briesmīgs! Pēc pusstun­ das mums pašiem te jābrauc... Fiksi, fiksi rāpjamies augšup. Pie starta mājas ejam aiz stūra pačurāt, tur viss sniegs dzel­ tens, nav kur kāju nolikt. Ģērbtuvē nāves klusums, neviens nerunā, visi pārbijušies, ne tikai mēs. Sajūta uz starta kā pirms nošaušanas. Vienīgais mierinājums, ka trasē vairākās taisnēs bija iebērts sniegs un oficiāli atļauts bremzēt.” (..)

12

Foto: Dainis Caune, Sports

50 kritieni Kortīnā d’Ampeco

Aploka otrā pusē. Vienīgais ceļš uz starta vietu

Tajā pasaules čempionātā divnieku un četrinieku sacensībās kopā ar treniņ­ braucieniem tika piedzīvoti vairāk nekā 50 kritieni. “Četri bija manējie,” atceras Ķipurs. “Tieši pirms mana brauciena čet­ riniekā nositās amerikānis, tagad popu­ lārā televīzijas komentētāja, bet tolaik bobsleja stūmēja Džona Morgana brālis. Divniekos no četriem sacīkšu braucieniem nostiepos divos, tomēr izcīnīju devīto vie­ tu, jo visas reizes kritu pašā pēdējā virā­

žā tieši pirms finiša, kuram cauri izšļūcu uz sāniem, pārāk daudz nezaudējot. Vaigi, kakls bija kā ar rupju smilšpapīru noberz­ ti — bez ādas, pleci, gūžas apdauzīti zi­ li. Finiša virāža, kurā ienesas ar pilnu ātrumu, bija nepārredzama. Brauc, brauc, brauc un neredzi izeju. Griezienā jātrāpa, kā tagad saviem audzēkņiem saku — pēc taiminga. Ieej virāžā un pie sevis skaiti, pēc cik tikšķiem jāgriež ārā. Ja par āt­ ru vai par vēlu — būsi uz mutes.” (..)

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


AKTUĀLI

Foto: Dainis Caune, Sports

Kādu citu pilota vietā viņš negribēja redzēt. Bet mēs arī jau trīs reizes bijām apgāzu­ šies, tiesa, finišējot. Pārējie tik tālu nemaz nebija tikuši.” Tā radās unikāla ekipāža — Ķipurs/Skrastiņš/Pridāns/Šnepsts, kas vēl vienā treniņbraucienā finišēja uz sāniem, toties pasaules čempionātā noturējās uz sli­ dām un izcīnīja astoto vietu. Starp citu, amerikāņu bobslejists aiz­ gāja bojā, krītot pēdējās virāžas izejā un ar galvu atsitoties pret finiša taisnes ap­ mali. Sportisti par šo traģēdiju tobrīd ne­ ko nezināja. Nemitīgi kādu no trases ve­ da uz slimnīcu... Maza pauzīte, un startē nākamais. Nākamā bija Ķipura ekipāža. Finišā vēl sārtojās asinis...”

Foto: Dainis Caune, Sports

Kristalo virāža. Tajā kamanas sasniedza maksimālo ātrumu. Zintis Ekmanis savulaik ir lauzis tās pārsedzes dēļus

Ziemas noliktava. Acīmredzot, aiz šī žoga tika ražots aukstums

Foto: Dainis Caune, Sports

“Pirmajā četrinieku treniņbraucienā ap­ metās Cimdiņa kamanas un uz nestuvēm nonāca Vanuška un Kotāns. No visas PSRS izlases daudzmaz veseli bija palikuši tikai trīs piloti, vēl Skrastiņš un Pridāns, kā arī mans stūmējs Šnepsts. Pirms otrā brau­ ciena Upatnieks sapulcē katram stūmējam prasīja — tu vari braukt? Visi sasisti līki, stenēja, vaidēja un purināja nokārtās gal­ vas, vienīgi Šnepsts, uz mani palūrējis, tei­ ca — ja Ķipurs brauks, tad es mēģināšu. Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

Nāve ne tikai kino Džeimss Morgans bija jau trešais Kortīnas trases upuris pasaules čempio­ nātos. 1966. gadā šāda ranga sacensī­ bās gāja bojā vācu bobslejists Tonijs Penspergers. Kādas drāmas piedzīvotas treniņos, par to statistika klusē. Zināms tikai, ka nedēļu pēc traģiskā 1981. ga­ da pasaules čempionāta, uzņemot epizodes filmai Tikai tavās acīs par Džeimsa Bonda piedzīvojumiem, trasē dzīvību zaudēja arī kāds kaskadieris — bobslejists. Šie notikumi mudināja ķerties pie rekonstrukcijas, un trase no augšdaļas tika saīsināta līdz tagadējiem izmēriem — 1350 metriem ar 13 virāžām, augstu­ mu starpību — 120,45 m un vidējo kri­ tumu — 9,3 grādi (maksimālais 15,9 grādi). Pilnā garuma Kortīnu vēl pagu­ va izbaudīt arī mūsu pirmais olimpiskais medaļnieks Zintis Ekmanis. Pēc Cīrulīšiem un Oberhofas viņam tā bija pirmā īstā Rietumu trase, kurā Ekmanis ieradās dažas dienas pēc tam, kad salīdzinoši vieglajā Īglsā bija gājis bo­ jā Imants Karlsons. “1982. gada 16. janvā­ rī,” Zintis joprojām atceras dienu, kad pir­ mo reizi ieraudzīja Kortīnas d’Ampeco trasi. “Tas bija Eiropas čempionāts, kura treniņ­ braucienos mans stūmējs Aleksandrovs tika tā apdauzīts, ka, lai mazinātu asinsizplūdu­ mus, komandas ārsts no viņa ķermeņa iz­ vilka astoņus kubus asiņu. Es jau noprie­ cājos, ka man nebūs vairāk jābrauc, kad delegācijas vadītājs priecīgs paziņoja: “Es panācu, ka tu būsi trases iebraucējs!” Tika atrasts viens daudzmaz vesels stūmējs no citas ekipāžas, kas aiz bailēm ar dažādiem plastmasas gabaliem nopakojās resnāks par amerikāņu futbolistu. Dīvainā kārtā man pa­ devās teicams brauciens, bez neviena atsi­ tiena, un stūmējs pēc finiša lepns brīnījās: “Nesaprotu, par ko te visi tā uztraucas!?” Smagāko kritienu Kortīnā Ekmanis pie­ dzīvojis jau pēc Sarajevas spēlēm, izmēģinot Rolanda Upatnieka kārtējo eksperimentālo četrinieku. Trases lejasdaļā, kad bobs nesās ar maksimālo ātrumu, atteica tā stūres

13


OLIMPIĀDE

mehānisms, un kamanas ietriecās slavenās Kristalo virāžas augšmalā tā, ka trīscollī­ gu dēli saskaldīja šķēpelēs. “Vēl piecus ga­ dus tur bija redzams mans svaigais dēlis,” stāsta tagadējais LBSF ģenerālsekretārs. “Braucot ar četrinieku, centrbēdzes spie­ diens tur bija tik liels, ka piloti uz mirk­ li pat zaudēja samaņu.”

Kam skanēja Latvijas himna

Kopš 1993. gada ziemas, kad PK pos­ mā Prūša četrinieks finišēja ceturtais, bet Ekmaņa divnieks — piektais, Kortinā d’Ampeco regulāri plīvojis Latvijas karogs. Pirmo reizi augstāk par visiem pārējiem 2003. gadā, kad Sanda Prūša četrinieks uz­ varēja PK posmā. Nākamajā ziemā Latvijas himnu zem Kortīnas lapeglēm divas reizes lika atskaņot Jānis Miņins, kas pasaules junioru čempionāta bija nepārspējams gan divnieku, gan četrinieku konkurencē. Eudženio Monti olimpiskajā trasē braukuši gandrīz visi Latvijas bobslejisti, Oskaru Melbārdi (tiesa gan, kā stūmēju) ieskaitot, un Oskaru Ķibermani kopā ar viņa vienaudžiem izņemot. Visvairāk šķiet — Sandis Prūsis, kurš ne reizi vien kāpis uz Kortīnas pjedestāla, 2000. ga­ dā kopā ar Mārci Ruli, Matīsu Zacmani un Jāni Ozolu arī pēc Eiropas čempionā­ ta sudraba medaļām. “Tai trasei bija īpa­ ša aura,” tagadējā Latvijas izlases galve­ nā trenera Sanda Prūša atmiņās jūtams vīrišķīgs sentiments. “Ja mācēji braukt, tad pēc finiša juties patiesi gandarīts. Bet, ja nemācēji, tad tās bija šausmas.”

14

Foto: Dainis Caune, Sports

Tomēr nekādā gadījumā nevar teikt, ka Kortīna d’Ampeco mums gādājusi tikai punus un ciešanas. Mēs kāpjam ­ augšup gar trasi, kurā 1985. gada Pasaules kausa (PK) izcīņas posmā otrais finišē­ ja Māra Poikāna/Ivara Bērzupa divnieks un kurā četrus gadus vēlāk par pasau­ les čempionāta bronzas laureātiem kļuva Jānis Ķipurs/Aldis Intlers, bet šāda ranga mačos debitēja Sandis Prūsis.

Teorētiskais kamaniņu sports. Lai arī trasei ir starta vieta kamaniņu braucējiem, pasaules mēroga sacensības šajā sporta veidā tajā nekad nav notikušas

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


AKTUĀLI

Pēdējās sacensības Kortīnā d’Ampeco notika 2008. gada janvārī, kad PK pos­ mā Jāņa Miņina četrinieks finišēja septī­ tais un sacensībās piedalījās arī mūsu dā­ mas — Aiva Aparjode un Janika Dzeguze. 10 dienas vēlāk galīgo punktu ar trešo vietu Eiropas kausa izcīņas posmā div­ niekiem pielika Mihails Arhipovs/Pāvels Tulubjevs. Nākamajā sezonā šī leģendārā trase uz starptautisku sacensību rīkošanu vairs nepretendēja. Nu jau vienpadsmito gadu te viss acīm­ redzami grimst mūžības sūnās. Šur tur sta­ ba galā vēl karājas pa lampai, bet nekāda cerību gaisma no tās nespīd. Sarūsējušos rokturos ieķerties piedāvā betonēts starta plaukts kamaniņu braucējiem, kuri gan ne­ kad šajā trasē pasaules ranga mačos nav

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Mūžības sūnās un tradīciju sirdī

Foto: Dainis Caune, Sports

Trase beidzas pilsētā. Modernais gājēju tilts pāri trasei ved uz Kortīnas tenisa klubu, kura korti iekārtoti pēdējās lielās virāžas iekšpusē

Būs piektais aplis? Audi labvēlību Kortina jau iekarojusi Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

sacentušies. Bet skeletonisti te pēdējo reizi cīnījās tad, kad šis sports Latvijā vēl ne­ bija dzimis — pirms vairāk nekā ceturt­ daļgadsimta. Īpaši nožēlojama izskatās starta vieta, kuras vienīgie infrastruktūras objekti ir kāds aizslēgts šķūnītis un milzīga cisterna, uz kuras rakstīts Wasser, tātad ūdens. Zem starta platformas kopā ar daudziem lūžņiem apbedītas arī vairākas itāļu bobsleja kama­ nas. Vismaz ar vienām no tām, pēc uzlīmes spriežot, tēmēts uz 2006. gada spēlēm te­ pat Turīnā jeb precīzāk Čezānas trasē, kas atrodas Itālijas Alpu pretējā — rietumu — pusē pie Francijas robežas. Trases lejasdaļā drāšu žogs sargā vēl kādu necilu ēku, kurā, pēc brīdinošajām zīmēm spriežot, varētu atrasties saldēša­ nas iekārtas. Pašās beigās manāms arī kaut kas dzīvs un moderns. Stilīgs tiltiņš pāri trasei ved uz Kortīnas tenisa klubu, kura korti izbūvēti pēdējās lielās virāžas iekšpusē. Piekalnē uz tiem noraugās ele­ ganta stikla administratīvā ēka, kurai ar trasi un bobsleju nav nekāda sakara. Bet... “Bobslejs ir Kortīnas sporta tra­ dīciju sirdī,” Milānas un Kortīnas oficiā­ lajos olimpiskās prezentācijas materiālos apgalvo Kortīnas mērs. “Mēs gribam at­ jaunot trasi, kuru sacensībām un treni­ ņiem varēs izmantot arī kamaniņu brau­ cēji.” Veneto reģions šajā pasākumā esot gatavs ieguldīt 47 miljonus eiro. Par at­ jaunošanu gan grūti runāt. Drīzāk par no­ jaukšanu un kārtējās jaunas trases celt­ niecību. Bet, vai tas atbilstoši mūsdienu prasībām šajā vietā vispār iespējams? Aprīļa pirmajās dienās ar Kortīnas d’Ampeco trasi kā iespējamo olimpisko sacensību norises vietu iepazinās SOK ko­ misija, kurai sešu olimpisko spēļu medaļ­ nieks kamaniņu sportā Armīns Cēgelers sūrojās, ka itāļiem neesot nevienas savas trases un trenēties jābraucot uz Īglsu Austrijā. Kas gan viņiem liedza sagla­ bāt 2006. gada Turīnas spēlēm uzbūvēto moderno trasi Čezānā, kurā, starp citu, Cēgelers otro reizi pēc kārtas kļuva par olimpisko čempionu un kas ir slēgta jau gandrīz tikpat ilgi kā Kortīnas vēsturiskā, zemē ieraktā betona čūska?! Siguldas trasi šāda SOK komisija ne­ apmeklēs, jo par to pēc kārtējiem aiz­ vadītās sezonas PK posma mačiem sa­ vu pozitīvo atzinumu sniedza abas pareizā izvēlē visieinteresētākās starptautiskās organizācijas — bobsleja un skeletona, kā arī kamaniņu sporta federācijas, kurām par Kortīnu d’Ampeco nebija ko teikt ne vārda. Jo trase taču neek­ sistē. Tikai atmiņas. ©

Dainis CAUNE 15


CERĪBA

Es gribu un varu! Viens no Latvijas ātrākajiem peldētājiem, valsts vairākkārtējais rekordists Daniils Bobrovs ir tiešs un mērķtiecīgs, tāpēc savu nodomu neslēpj: “Gribu startēt olimpiskajās spēlēs Tokijā!” Tie nav tikai tukši vārdi, jo pirms mēneša Latvijas atklātajā čempionātā Daniils divas reizes nedaudz piekāpās vienīgi pasaules vicečempionam no Baltkrievijas Iļjam Simanovičam.

T

iesa, panākumi Latvijas meis­ tarsacīkstēs vēl neko nega­ rantē — abiem sportistiem tie bija tikai pirmie starti jaunajā sezo­ nā. Un līdz olimpiskajam normatīvam Daniilam Bobrovam vēl mazliet pie­ trūkst. Saskaņā ar olimpiskajiem atla­ ses kritērijiem droši par startu Tokijā var būt tikai A normatīvu izpildījušie peldētāji, ar izpildītu B normu spor­ tists iegūst tiesības kandidēt uz spē­ lēm ar uzrādīto rezultātu, bet vēl jā­ gaida atbilde no Latvijas Peldēšanas federācijas un LOK.

16

Sapnis no Pekinas Lai kā arī būtu, puisis trenējas un da­­ ra visu, lai olimpiskais sapnis piepil­ dītos. Daniils atceras, ka jau 11 gadu ve­ cumā, vērojot olimpiskās spēles Pekinā (2008. g.) un trenējoties peldēšanā, sa­ vā puišeļa galvā iedomājies — reiz es piedalīšos olimpiādē! Vēl pēc četriem ga­ diem, kad olimpiskās spēles risinājās Londonā, olimpiskais dzinulis lika trenē­ ties vēl nopietnāk. Pirms trim gadiem Rio spēles jau likās aizsniedzamas, taču sekundes bi­

ja nepielūdzamas un olimpiskie ūdeņi palika neaizsniegti.

Treneru un tehnikas maiņa Daniils pērnā gada septembrī mainī­ ja treneri — no Gaļinas Brokas pārgā­ ja pie Germana Jakubovska. Tas nebija personisku iemeslu dēļ, un no iepriek­ šējās treneres viņš šķīrās draudzīgi. Daniils spriež, ka ārēji tik vienkārša­ jā peldējumā brasa stilā jaunā trenera vadībā gribēja ieviest jaunas vēsmas. Par savu galveno distanci viņš uzska­ ta 200 metru peldējumu, kurā laboja

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


iils Dan ROVS BOB Peldētājs, RTU students Dzimis

1997. gada 10. oktobrī Rīgā

Augums, svars 188 cm, aptuveni 80 kg

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Izglītība

mūsu olimpieša Valērija Kalmikova 15 gadus veco Latvijas rekordu. Starp ci­ tu, viņa rekords ir labāks nekā Tokijas spēļu normatīvs, taču sasniegts pirms kvalifikācijas cikla sākuma. Peldēšanas stilā Daniils neko pār­ mērīgi mainīt negrasās. Vienīgi 200 metros, ko viņš dēvē par savu staiera jeb garo distanci, jācenšas vairāk ie­ viest sprinta garu. Tas nozīmē visu da­ rīt ātrāk un enerģiskāk un, protams, prasa daudz labāku fizisko sagatavotī­ bu un spēku. Daniils stāsta, ka visgrū­ tākie metri ir no 100 līdz 150, kad tik Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

daudz spēka jau atstāts distancē, bet vēl krietns gabals jāpeld. Tad parādo­ ties viss, kam un kā esi gatavojies. Runājot par taktisko cīņu un preti­ nieku vērošanu distancē, viņš atzīstas, ka šajā distancē tam nav izšķiroša nozī­ me — visu laiku jāpeld maksimāli ātri. Turklāt ir vairāku veidu peldētāju bril­ les, un ar dažām pa malām skatīties ne­ maz nevarot — kā zirgam, kam uzliktas klapes. Pēdējā laikā Daniils pagriezie­ nos, kad visvairāk ir iespēju saskatīt sāncenšus, aizverot acis, lai pilnībā kon­ centrētos savam peldējumam.

absolvējis Rīgas 75. vidusskolu, mācās RTU Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultātē

Sporta gaitas peldēšanā trenējas kopš sešu gadu vecuma Treneri

pirmais treneris Vladimirs Maslovskis, vēlāk — Andrejs Broks, Gaļina Broka, tagad — Germans Jakubovskis

Lielākie sasniegumi sportā 7. vieta Eiropas spēlēs Baku (2015. g.), starti universiādē, pasaules un Eiropas čempionātos, divi Latvijas rekordi 100 un 200 metros brasā 50 m baseinā, Latvijas rekords 200 metros 25 m baseinā, trīs Latvijas rekordi stafešu komandās Vaļasprieks

programmēšana

Ģimenes stāvoklis neprecējies Mērķis

startēt olimpiskajās spēlēs

17


CERĪBA

Iedziļinoties tehnikas niansēs, Daniils stāsta, ka liela nozīme ir ne tikai peldēju­ mam, bet arī starta reakcijai (īpaši svarī­ gi tas ir 50 un 100 metru distancēs), kā arī apgrieziena veikšanai (200 metros tā­ di ir trīs), arī tur ar izkoptu tehniku var vinnēt sekundes.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Sešu gadu vecumā Daniilu uz peldē­ šanu atveda vecāki. Iemesls pavisam pro­ zaisks — esot dzirdējuši, ka nodarbības peldēšanā mazinot plakano pēdu. Tagad viņš smej, ka tas esot viens no lielāka­ jiem maldiem, jo ūdens nekādus laboju­ mus pēdā neveic. Tieši otrādi, sporta vei­ dā, kur pēda ūdenī atslābinās, tā kļūst vēl plakanāka. Taču peldēšana iepatiku­ sies, un ar vecāku atbalstu tā arī sā­ kušās Daniila gaitas šajā sporta veidā. Līdztekus viņš gan nodarbojies ar futbo­ lu, basketbolu un volejbolu. Runājot par plakano pēdu, viņš smej, ka tas peldēša­ nā ir tikai ieguvums, jo mazāka pretestī­ ba ar ūdeni... Panākumi nav likuši ilgi gaidīt, jo pel­ dēšanā ir tik daudz distanču un stilu, ka gandrīz katram centīgam un apdāvinātam bērnam drīz vien izdodas tikt pie ­pirmajām

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Peldēšana un... plakanā pēda

Īpašs gods. Saņemt Latvijas čempiona medaļu un no divkārtējā olimpieša Valērija Kalmikova (13. vieta olimpiskajās spēlēs Sidnejā) rokām, kura 15 gadus veco valsts rekordu 200 metros brasā Daniils laboja pērn. Valērijs ar savu ģimeni tagad dzīvo un vada peldēšanas skolu Austrālijā

18

medaļām. Daniilu stipri iedvesmojusi sa­ sniegtā meistarkandidāta, vēlāk — spor­ ta meistara un starptautiskā sporta meis­ tara norma. Runājot par īpašiem dabas dotumiem peldēšanā, Daniils ir visai atturīgs, jo ir redzēti visdažādākā tipa augstas klases peldētāji — gari, īsi, drukni, arī stiegrai­ ni. Daudz svarīgāka ir tā sauktā ūdens izjūta. Kad baseinā jūties kā mājās, tad tas ir tavs sporta veids. Viņš nedaudz pa­ trenējis bērnus, un, vērojot iesācējus, ātri var secināt — būs peldētājs vai meklēs citu sporta veidu. Daniils atceras, ka bi­ ja puisis, kurš jau pirmajos treniņos stāv, ieķēries trepītēs, un gaida mirkli, kad tre­ neris atļaus mesties ūdenī. Cits, neraugo­ ties uz vesti un roku aprocēm, ūdenī nav iedabūjams, brēc par katru ūdens šļakatu. Latvijas šobrīd labākā peldētāja Ieva Maļuka, kura gandrīz katrās sacensībā la­ bo Latvijas rekordus, pat stāvot uz augstā­ kā goda paaugstinājuma pakāpiena, nereti ir krietni īsāka par zemāk stāvošajām sān­ censēm, taču ir nenoķerama peldbaseinā.

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


CERĪBA

Vēlreiz un ātrāk! Daniila Bobrova rekords 200 m brasā ir labāks par olimpiskajām spēlēm Tokijā nepieciešamo B normatīvu, taču tas sasniegts īsi pirms kvalifikācijas cikla sākuma. Jāpeld vēlreiz un drošas olimpiskās līdzdalības labad jāizpilda A norma

Ar saviem dotumiem (augums 188 cm, svars aptuveni 80 kg) Daniils ir ap­ mierināts — atbilstot vidējam statistiska­ jam peldētājam. Runājot par peldēšanai vislabāko vecu­ mu, viņš atzīst, ka Latvijā par to grūti ru­ nāt, jo īsto vecumu pie mums sasniedzot vien retais. Pārejot no jauniešu līmeņa uz pieaugušo kārtu, rodas citas vajadzības (arī materiālas) un retais vairs nodarbo­ jas ar peldēšanu nopietni. Īsto vecumu — 23—28 gadi, kad organisms nobriedis, ir laba fiziskā forma, pareiza tehnika un ra­ dusies patiesa izpratne par sportu, — pie mums sasniedz vien daži peldētāji. Arī pašam vairākkārt ir bijusi doma peldēšanai mest mieru. Pirmā reize bi­ ja pusaudžu gados, kad redzi, ka ir tik daudz lietu, ar ko nodarboties, ka drau­ gi iet uz tusiņiem, atļaujas dažādas iz­ priecas, bet tu peldi un peldi divreiz die­ nā, tad arī vienīgajā brīvdienā — ja nav sacensību — vairāk par gulēšanu neesi spējīgs izdomāt. Pārgāja. Vecāki arī palī­ dzēja, panākumi sportā un ārzemju brau­ Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

cieni rosināja sapratni, ka dzīvē katram savs ceļš, bet izpriecām laika vēl būs at­ liku likām. Tagad daudz laika aizņem mācības Rīgas Tehniskajā universitātē, arī dažādi darbiņi (nevar visu laiku dzīvot tikai uz vecāku rēķina), treniņi, kas visbiežāk ir divreiz dienā un, protams, mērķis — tikt uz olimpiādi.

Peldēšanā strādā arī galva Fiziskā sagatavotība, kas jāuzlabo vi­ su laiku, tehnika, kuru līdz pilnībai var novest tikai retais supertalants, nav viss, kas nepieciešams peldēšanā, lai sasniegtu cienījamas virsotnes. Ļoti daudz atkarīgs no izpratnes par to, ko gribi sasniegt. Tāpat ļoti svarīgas ir koncentrēšanās spē­ jas, prasme visus spēkus atdot tajās da­ žās minūtēs baseinā. Daniils stāsta, ka uz starta reti kad iziet ar domu pietieka­ mi labi nopeldēt un viss. Katrā startā jā­ cenšas sasniegt labāko, uz ko tajā brīdī esi spējīgs. Izšķirošajos startos pat ne­ daudz vairāk.

Runājot par šāgada galvenajiem star­ tiem, Daniils min pasaules čempionā­ tu, kurš jūlija izskaņā notiks Kvandžu (Dienvidkoreja) un kur jācenšas sa­ sniegt maksimumu. Pagaidām uz jautā­ juma zīmes ir starts universiādē, kas no­ tiek Neapolē (Itālija) īsi pirms pasaules čempionāta. Piedalīties tikai dalības pēc Daniils nevēlas, bet divās sacensībās ar pāris nedēļu atstarpi sasniegt un noturēt vislabāko sportisko normu nav tik vien­ kārši. Kaut arī olimpiskos normatīvus var pildīt vēl nākamajā gadā, labāk un mierī­ gāk ir olimpiskajām spēlēm gatavoties ar ceļazīmi kabatā. Daniils atzīst, ka ir jābūt kārtīgam pamatam, tāpēc šobrīd viņu iedvesmo sauklis — es gribu un varu! ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 19


PROBLĒMA

Rēbuss ar treneriem

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Latvijā ir vairāk nekā 3000 sertificētu treneru un vērojama tendence kvalificētu treneru skaitam palielināties. Tajā pašā laikā Latvijas sporta skolām ir problēmas piesaistīt labu treneri, jo pieejamais atalgojums izglītotam speciālistam nav konkurētspējīgs. Atlīdzības jautājums ir pāri visam, taču katrā reģionā ir vēl kāds cits vairāk vai mazāk sāpīgs Ahilleja papēdis — darba vides un infrastruktūras, skolas statusa, reģiona vai dzīvesvietas jautājums, kas saasina situāciju valsts sporta skolā, lai piesaistītu trenerus.

20

Ar četrdesmit gadu pieredzi. Ilggadējais Ventspils sporta skolas Spars treneris Juris Petrovičs analizē savas audzēknes Rūtas Kates Lasmanes veikumu (5. vieta 2018. gada pasaules čempionātā U-20 grupā)

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


PROBLĒMA

Trīs treneru kategorijas

µ Sporta speciālistu (treneru) sertifikācija tiek iedalīta trīs kategorijās: uz A un B kategorijas sertifikātu var pretendēt speciālisti ar augstāko izglītību sportā, visaugstākajai — A kategorijai — papildus nepieciešami audzēkņu augsti sasniegumi sportā. Savukārt zemākajai — C kategorijai — sertifikātu iespējams saņemt, apgūstot profesionālās pilnveides programmas un nokārtojot sertifikācijas eksāmenu LSFP. Visos gadījumos ir nepieciešams saņemt arī attiecīgā sporta veida federācijas atzinumu. µ 2019. gada martā Latvijā ir 3133 licencētu treneru, par 300 treneriem vairāk nekā pirms gada, liecina Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) apkopotie dati. µ Lielākajai daļai sertificēto treneru ir B kategorijas sertifikāts. LSFP reģistrēti 248 visaugstākās — A kategorijas treneri, 1509 B kategorijas treneri, 1333 C kategorijas treneri. Pērn šajā pašā laikā Latvijā bija 2820 licencētu treneru.

S

porta skolu vadītāji atzīst, ka iz­ cili diplomēts speciālists ne vien­ mēr ir labs treneris. Protams, ne jau sertifikāts nosaka trenera kvalitā­ ti, bet gan garantija, ka pie konkrētā trenera var trenēties droši. Treneris ir tas cilvēks, kam vecāki uztic bērna veselību. Ministru kabineta noteikumi stingri nosaka — sporta skolas drīkst pieņemt darbā tikai izglītotu treneri. Jāpiebilst, ka arī privātos sporta un fitnesa klubos saskaņā ar Latvijas li­ kumdošanu par sporta treneri drīkst strādāt speciālists, kurš saņēmis attie­ cīgu sertifikātu. Tomēr daudzos fitne­ sa klubos šis likuma punkts tiek igno­ rēts un arī paši klienti reti interesējas, kas ar viņiem strādās. Kāds pieprasī­ Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

jums, tāds — piedāvājums, taču sabied­ rība riskus apzinās.

Atalgojuma pielāgošana kvalifikācijai Izglītota trenera iesaiste ir svarīga ne tikai augstas klases sasniegumu spor­ tā, bet jo īpaši masu sportā, tāpat, pro­ tams, arī bērnu un jauniešu fiziskajās aktivitātēs. LSFP prezidents Einars Fogelis no­ rāda, ka līdzīgi tam, kā ikdienā pa­ ļaujamies uz ārstu kompetenci, cilvē­ ki uztic savu veselību sporta trenerim. “Ir jānodrošina sporta treniņu kvalificē­ ta vadība, lai šīs aktivitātes nenodarī­ tu ļaunumu veselībai, bet kalpotu tās uzlabošanai. Ir svarīgi ieviest efektī­

vu kontroles mehānismu sporta trene­ ru kontroles kārtībai, paredzot normatī­ vajos aktos administratīvu atbildību par sporta speciālistu sertifikācijas noteiku­ mu neievērošanu — gan darba devē­ jiem, gan treneriem,” akcentē Fogelis. Līdz ar to svarīgi ir arī veicināt to­ pošo sporta speciālistu profesionālo iz­ augsmi un motivēt sertificētos trenerus turpināt mācības, iegūt augstāku tre­ nera kategoriju. Viens no risinājumiem būtu izveidot sporta treneru atalgoju­ ma piesaistes modeli, kas paredz darba samaksas diferenciāciju starp treneru kategorijām — treneriem ar augstāku izglītību, profesionālo kvalifikāciju un augstākiem sasniegumiem attiecīgi ir jāparedz augstāks atalgojums.

21


PROBLĒMA

Patlaban sporta skolās atalgojumu kvalifikācijas pakāpe neietekmē, bet to regulē trenera sasniegtie rezultāti un viņa audzēkņu meistarības grupas. Līdz ar to trenera darbs sporta skolā ir arī sociāli mazāk aizsargāts nekā sporta skolotāja rūpala, jo trenera darbu būtiski ietekmē subjektīvi apstākļi, piemēram, pirmgadnie­ kiem (vismazākajām meistarības grupām) nomainot absolventus (augstākas meista­ rības grupas) vai — neveiksmīgākā gadī­ jumā — skolā ienākot mazāk talantīgai paaudzei, tādējādi ievērojami samazinoties trenera atalgojumam. Kāda trenerim ir motivācija šādā situācijā celt kvalifikā­ ciju — pilnveidot zināšanas?

Nekvalificēti treneri — bīstami Lai ieskicētu trenera kvalifikācijas no­ zīmi, uzrunājām fitnesa un veselības stu­ dijas VingroSev.lv dibinātāju, fizioterapeiti un lektori Ievu Zvīguli, kurai ir doktora grāds sporta zinātnē. Zvīgule norāda, ka viņas pieredze liecina: nekvalificēti trene­ ri ir pat bīstami. Viņa ir pieredzējusi situācijas, kad fi­ zioterapeitiem jāārstē traumas un citas veselības problēmas, kas radušās nekva­ lificētu treneru neprofesionālas darbības dēļ. “Nekvalificēti vai zemu kvalificēti tre­ neri bez pieredzes un kvalitatīvām zinā­ šanām ideāli strādā sociālajos tīklos un pievilina klientus ar labu mārketingu — aktuāli atslēgas teikumi un frāzes, uz kuriem daudzi cilvēki uzķeras, cerot, ka šis nu būs tas speciālists, kurš darīs brī­ numus.” Zvīgule vērš uzmanību, ka šā­ du treneru darbības principi bieži vien ir sagrābstījums no e-vidē un populārzināt­ niskajā literatūrā pieejamās informācijas. “Smuki iepakots un krāsaini pasniegts,” Zvīgule aicina izvērtēt piedāvājuma kva­ litāti. Zvīgule norāda, ka talantīgākos sporta zinātnes studentus jau augstskolas prak­ ses laikā izķer labākie sporta klubi. Par labo praksi uzskatāms, ka informācija par sporta klubu darbinieku izglītību tiek ie­ vietota sporta kluba mājaslapā, lai klienti var iepazīties ar speciālistu kvalifikāciju, kam viņi uzticēs savu veselību. Lielākajai daļai VingroSev.lv darbinie­ ku ir fizioterapeita kvalifikācija, dažiem fizioterapeitiem vēl papildus ir arī trene­ ra kvalifikācija.

LSPA pienesums Būtisks ir vienīgās Latvijas sporta augstskolas — Latvijas Sporta pedago­ ģijas akadēmijas — ieguldījums veselas Latvijas sabiedrības nākotnes veidošanā, jo sporta skolotāju regulārais darbs ar jauniešiem atbilstoši katra skolēna spē­ jām ir viens no izšķirošajiem faktoriem, lai uzlabotu viņu fizisko sagatavotību.

22

Katru gadu LSPA sagatavo aptuve­ ni 200—250 jauno speciālistu sporta no­ zarē, no kuriem caurmērā puse izmācās par sporta treneriem. Studentu skaits augstskolā samazinās, un aizvien popu­ lārāka kļūst fizioterapeita izglītība, ko ie­ gūst teju katrs trešais LSPA students. LSPA komunikācijas speciāliste Ilze ĀķeVīksna pastāstīja, ka aizvadītajā Ēnu die­ nā Sporta pedagoģijas akadēmijā skolē­ ni bija ieradušies ēnot tieši fizioterapeita profesiju apgūstošos. LSPA bakalaura programmā jaunie treneri iegūst divas specialitātes. “Daļa treneru izvēlas specialitāti sporta veida vecākais treneris un otru specialitāti — sporta skolotājs, lai trenera darbu varē­ tu apvienot ar darbu skolā,” stāsta ĀķeVīksna. Vecākais treneris var izvēlēties arī citu otro specialitāti, piemēram, rekreācijas speciālists. LSPA rīcībā nav statistikas, cik no absolventiem strādā izvēlētajā profesijā. 2013. gada absolvents Tomass Jaunzems ieguva šaušanas trenera un sporta skolo­ tāja specialitātes, taču saprata, ka trene­ ra rūpala nav viņa aicinājums un tagad strādā Valsts Ugunsdrošības un glābša­

nas dienestā. “Pērn viņš ieguva Latvijas lepnuma balvu. Tomass kļuva slavens ar video, kur, izliecies pa logu, noķēra no 4. stāva izlēkušu sievieti, apliecinot, ka LSPA sagatavo arī fiziski labi trenētus speciālistus,” lepojas LSPA pārstāve.

Atalgojums bez perspektīvas? Tomēr sporta amatpersonu sanāksmēs nereti tiek kritizēta sporta treneru saga­ tavotība un sagatavošanas process kopu­ mā. Jaunais LSPA rektors Juris Grants gan iebilst, ka, lai apgūtu trenera profe­ siju, ir jānostrādā profesijā vismaz pieci, septiņi gadi — tikai tad var no trenera prasīt augstvērtīgus rezultātus. Likumā noteiktais atalgojums spor­ ta skolas trenerim par slodzi ir 710— 950 eiro robežās pirms nodokļu nomak­ sas. Dažās sporta skolās trenera atlīdzība ir nedaudz lielāka, ja vietējā pašvaldība piemaksā dotāciju treneru algai, kas var sasniegt piemaksu līdz 30 % no algas ap­ mēra. Diez vai par šādu atalgojumu jau­ nais treneris var veidot pilnvērtīgu dzīvi, tādēļ lielākā daļa sporta skolu treneru arī izvēlas strādāt vietējās skolās par sporta pedagogiem. Atsevišķiem treneriem tādā

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

PROBLĒMA

Uzņemieties atbildību! Rīgas 3. BJSS trenere Ingūna Markūne aicina savas audzēknes

veidā ir pat trīs un vairāk darba vietas, kas nav perspektīvs situācijas risinājums. Uzsākot darbu ar samaksu 500 eiro uz rokas, jaunajam speciālistam minētie pieci līdz septiņi gadi var izrādīties bez­ cerīgi ilgs laiks, lai saglabātu optimismu un noturētos profesijā, tā vietā izvēloties citu labāk apmaksātu rūpalu.

Laba trenera medības 2018./2019. mācību gadā Latvijā dar­ bojas 81 sporta skola, kurā teju 1500 treneru vadībā 37 sporta veidos trenē­ jas 39 000 bērnu un jauniešu, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas apko­ potie dati. Hokeja skolas Rīga pārstāvis Kārlis Vents salīdzina laba trenera piesaisti sporta skolai ar medībām. “Akadēmiskā izglītība ir ļoti būtiska, bet praktiskā dar­ ba pieredze — daudz būtiskāka, jo tre­ nera darbu vērtē pēc praktiskā darba sa­ sniegumiem,” uzskata Vents. Viņš norāda, ka šobrīd vērojama tendence, kad pieeja­ mi daudzi instruktori, bet reālu hokeja treneru ir ļoti maz. Tāpat hokeja skola vērš uzmanību uz to, ka trenerus dabiski iedala vairākās ci­ Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

tās kategorijas: “Ir izcili bērnu treneri, iz­ cili pusaudžu un izcili pieaugušo treneri — taču tie ir pilnīgi dažādi darbi. Funkcija visiem ir viena un kopīga — trenēt, bet darba metodes stipri atšķirīgas.” Vents vērš uzmanību uz vecāku atbil­ dību: “Bērnam pieaugot, vecāki vēlas ar­ vien lielākus sasniegumus. Personīgajās neveiksmēs tiek vainoti vispirms treneri, pēc tam — komanda un klubs. Tad ar visiem iespējamiem līdzekļiem treneri tiek terorizēti, tiek rakstītas vēstules vadībai, uzrunāti žurnālisti.” Nākamais solis vecāku izpildījumā ir sporta komandas nomaiņa, taču lielā­ koties šādos gadījumos jau pēc dažiem mēnešiem seko atskārsme, ka arī jaunais klubs it kā nav gana labs. “Tas ir kā vienistabas dzīvoklī pārbīdīt mēbeles — uz mirkli ir kas jauns, bet tik un tā tas pats vienistabas dzīvoklis. Tikai retais uz­ ņemsies atbildību darīt ko vairāk un ie­ guldīt, lai jau sākumā tiktu dzīvoklī ar trim istabām un pēc tam dzīvotu villā ar baseinu. Mēs visi zinām, ka izaugsme prasa laiku, disciplīnu un mērķtiecību,” teic Vents. Šādi jautājumi sporta skolas administrācijai ir jārisina teju katru dienu.

Kad C kategorijas treneris ir atbilstošāks Dobeles sporta skolas direktora viet­ niece Rinalda Skurba ir strādājusi ne ti­ kai reģiona sporta skolā, bet arī galvas­ pilsētā, tādēļ uz situāciju ar treneriem var paraudzīties plašāk. “Ārpus Rīgas ir pat tā, ka nav, kas strādā kādā konkrētā sporta veidā. Skolotājs bieži vien strādā arī trenera darbu... Pēdējos gados aizvien grūtāk ir atrast jaunus trenerus. Lielākā daļa treneru ir vidējās un vecākās paau­ dzes,” saka Skurba. Viņa argumentē, ka svarīgi ir valstī saglabāt pastāvošo treneru sertifikācijas sistēmu: “Uzskatu, ka pagaidām mēs vēl neesam gatavi atteikties no C kategorijas treneriem. Viņu kvalifikāciju, šajā nozarē strādājot, var novērtēt tikai pēc kāda lai­ ka. Ir gadījumi, kad treneris ar C serti­ fikātu ir atbilstošāks nekā treneris ar B sertifikātu.” Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka privātā izglītības iestāde, kas sagatavo C kategorijas trenerus, ir labāk motivēta sa­ gatavot labus trenerus — nodrošināt augs­ tāku mācību kvalitāti nekā valsts augst­ skolās, jo studiju kvalitāte nes ienākumus.

23


PROBLĒMA

Futbola treneri. Kur par daudz, kur nenāk darbā

Bauskas BJSS jaunus trenerus pie­ saistīt grūti, jo pilsētā trūkst dzīvojamā fonda — jaunajiem speciālistiem gluži vienkārši nav, kur dzīvot, bet ar noteiktā atalgojuma iespējām māju sev neuzcelsi. Līdzīgi ir arī daudzos citos Latvijas re­ ģionos — pašvaldībām pie pastāvošajām izmaksām celt daudzīvokļu namus jauna­ jiem speciālistiem ir nerentabli. Jelgavas novada (nejaukt ar pilsētu!) Sporta centra direktora vietniece Inguna Čākure teic, ka treniņgrupas darbojas re­ ģionā — tālāk no pilsētas: “Tas nozīmē ceļa izdevumus, nepieciešama automašīna. Esam lauku skola ar nelielu bērnu skai­ tu. Līdz ar to pamatā strādā sporta sko­ lotāji pēc stundām, kuriem ir sava sporta veida sertifikāts.”

Kuldīgas novada sporta skolas direk­ tors Agris Kimbors dalās pieredzē, ka re­ ģionā katrā sporta veidā situācija ar tre­ neriem ir stipri atšķirīga. “Mūsu novadā ir vairāk sertificētu futbola treneru nekā nepieciešams mūsu skolā, bet ir milzīgas problēmas atrast sertificētus trenerus ri­ teņbraukšanā, peldēšanā, dambretē un ci­ tos sporta veidos. Darbā neviens nepiesa­ kās — tādi gadījumi ir reti, reizi dažos gados,” atklāj Kimbors. “Vecāki paļaujas uz sporta skolu un nepievērš uzmanību trenera kvalifikācijas dokumentiem, bet cītīgi seko līdzi treni­ ņu procesiem. Aktīvākie vecāki komuni­ cē ar skolas vadību par treniņu procesa kvalitāti,” stāsta Kimbors. Kuldīgas spor­ ta skolas direktors ir pārliecināts, ka pro­ fesionālās ievirzes skolu treneriem ir ne­ pieciešama augstākā izglītība, lai strādātu ar bērniem, jauniešiem: “Ir jābūt padziļi­ nātām zināšanām pedagoģijā, psiholoģijā, anatomijā. Bērni ir pats dārgākais, kas Latvijai ir, tāpēc sargāsim tos un strā­ dāsim gudri.” Interesanti, ka pilnīgi pretēja situācija ar futbola treneriem ir Ogrē. “Pēc iepriek­ šējo trīs gadu pieredzes varam secināt, ka problēma ar sertificētiem treneriem ir futbolā. Ir zināms, ka šādu speciālistu ir daudz, bet mēs Ogrē nevarējām piesaistīt. Sludināts un meklēts tika sešus mēne­ šus, bet nepieteicās neviens pretendents. To noteikti ietekmē nepietiekamais finan­ sējums, lai treneris izvēlētos strādāt spor­ ta skolā,” uzskata Ogres novada sporta centra direktore Dzirkstīte Žindiga. Tajā pašā laikā pārējās piecās sporta skolas sporta veidu programmās — mākslas vingrošanā, vieglatlētikā, orientēšanās sportā, handbolā un svarcelšanā — tre­ neri ir pieejami.

Piesaista bijušos audzēkņus BJBS Rīga direktora vietniece Sandra Vārpiņa vērš uzmanību uz Latvijas darba tirgu kopumā. “Mums trūkst labi kvalificētu speciālistu visās jomās, ne tikai treneru amatā. Vieni varbūt atkrīt izglītības jautājuma dēļ, bet lielākā daļa atkrīt tieši atalgojuma dēļ. Trenera darbs ir ļoti saspringts, nenormēts, ne īpaši la­ bi plānojams,” skaidro Vārpiņa. Iecavas novada sporta skolas Dartija pārstāve Lienīte Ludriķe stāsta, ka spor­ ta skola cenšas piesaistīt bijušos sporta skolas absolventus, kuri pēc vidusskolas studējuši LSPA vai citur un ieguvuši spor­ ta speciālista sertifikātu. Līdzīgu taktiku piekopj arī sporta skolā, kura atrodas

Tukuma sporta skolā paskaidroja, ka jaunu treneri nav viegli piesaistīt dar­ bā — jūtams speciālistu trūkums. Turklāt Tukumā bijušas pat situācijas, kad darbā mēģinājuši pieteikties nesertificēti treneri. Savukārt Bauskas novada bērnu un jaunatnes sporta skolas direktores viet­ nieks Aivars Solzemnieks stāsta, ka vecākiem ir svarīgi trenera sasniegu­ mi un citu vecāku viedoklis par trene­ ri. Atsauksmes ir būtiskas, bet sanāk lī­ dzīgi kā teicienā — viena tante teica... Neapšaubāmi, treneru izglītību gribētos, bet konceptuāli gribētos arī, lai vecāki visā Latvijā tīri cilvēcīgi stimulētu trene­ rus nemitīgi attīstīties, jo arī sporta tre­ niņu metodika nemitīgi attīstās. Nav pra­ sību, nav motivācijas.

24

Foto: Dainis Caune, Sports

Sasniegumi svarīgāki par pieeju darbam

Jau ceturtdaļgadsimtu. Tik ilgi Madonas sporta skolā par distanču slēpošanas treneri strādā Dainis Vuškāns, kurš šajā attēlā redzams, gatavojot slēpes Latvijas čempionei Kitijai Auziņai. Viņš izaudzinājis arī Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiādes pirmo medaļnieku Rinaldu Kostjukovu, olimpieti Arvi Liepiņu, kura pēdās uz Pekinas spēlēm gatavojas slēpot Raimo Vīgants. Vienlaikus treneris strādā arī par sporta skolotāju Madonas pilsētas vidusskolā, kas tradicionāli ir viena no spēcīgākajām Latvijas skolu ziemas festivālos Ērgļos

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


Foto: Dainis Caune, Sports

PROBLĒMA

Leģendārais alūksnietis. Vairāk nekā 30 gadus Alūksnes pilsētas BJSS strādā Sergejs Sverčkovs, kurš patlaban šajā sporta skolā ir vienīgais pilnas slodzes biatlona treneris. Viņš līdz elites līmenim izaudzinājis olimpiešus Andreju Rastorgujevu, Oskaru Muižnieku un Žannu Juškāni. Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiādēs regulāri labākos rezultātus biatlonā sasniedz Sverčkova audzēkņi. Starptautiskās jauniešu un junioru sacensībās pamanāmu meistarību demonstrējuši brāļi Dekšņi, māsa un brālis Ņedaivodini, šoziem — arī māsas Buliņas. Tomēr, lai nodrošinātu pienācīgu iztiku savai ģimenei, Sergejs vēl strādā par sporta skolotāju Bejas pamatskolā un Alūksnes novada vidusskolā, kura, pateicoties Sverčkova darba prasmei, dažkārt uzvarējusi Latvijas skolu ziemas festivālā Ērgļos

Latvijas tālākajā austrumu punktā — Dagdā. “Bet jaunieši pēc sporta izglītī­ bas iegūšanas neatgriežas,” Dagdas no­ vada sporta skolas direktore Vija Nipere ieskicē citu kopsakarību. Varētu domāt — jo tālāk dzimtā pu­ se atrodas no lielpilsētas, jo mazāka ie­ spējamība, ka jaunais speciālists atgrie­ zīsies? Nekā! Ludzas piemērs ir pretējs iepriekš minētajam: “Neskatoties uz mū­ su ne īpaši labvēlīgo reģionu Latvijā — Latgali — ar treneriem pagaidām prob­ lēmu nav. Pat varu pateikti — situācija ir labvēlīga. Mūsu pašu sporta skolas absolventi atgriežas darbā mūsu skolā. Vieglatlētikas nodaļā šobrīd no jauna­ jiem treneriem strādā: 1992. gadā dzi­ mis LSPA absolvents, 1998. gadā dzimu­ si Daugavpils Universitātes (DU) studente, lauku reģionā (Mežvidos) darbu uzsāku­ si tikko B kategorijas trenera sertifikā­ Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

tu ieguvusi vieglatlētikas trenere. Futbola nodaļā šobrīd strādā arī divi jauni trene­ ri, kuri studē DU — viens dzimis 1991. gadā, otrs 1998. gadā,” uzskaita Ludzas novada sporta skolas direktore Elena Fjodorova. Alojas novadā, kas atrodas 130 km attālumā Rīgas, ir citas aktualitātes: “Nav iespējas trenerim nodrošināt pietiekamu slodzi. Atalgojuma ziņā nevaram konku­ rēt ar lielajām sporta skolām un lielajām pašvaldībām,” norāda pašvaldības izglītī­ bas speciāliste Ilze Kapmale.

Dažādā infrastruktūras loma Arī Talsu novada sporta skolā uz iz­ sludinātajiem treneru vakanču konkur­ siem nereti piesakās treneri, kuriem nav atbilstošas izglītības. “Dažreiz vakance stāv brīva pat gadu. Pēdējā ilgā trenera meklēšana mums bija badmintonā, kur

konkursu izsludinājām vairākkārt, jo ne­ pieteicās neviens treneris ar atbilstošu izglītību,” informēja sporta skolā. Talsi var lepoties ar progresīvu sporta infra­ struktūru, bet redzam, ka šeit tas nav noteicošais. Sporta skolā Arkādija atbildēja, ka Rīgas pilsētā dabūt darbā sertificē­ tu vieglatlētikas treneri nav īpaši grūti. Sarežģītāk ir piesaistīt distanču slēpoša­ nas trenerus un jaunos speciālistus. Kā vienu no iemesliem Arkādijā min darba un treniņu nodarbību apstākļus jeb mūs­ dienīgu sporta bāzu trūkumu. Savukārt Jelgavas Specializētās pel­ dēšanas skolas direktore Zelma Ozoliņa norāda, ka baseinu skaits Latvijā pie­ aug, bet ar treneriem ir grūti. “Līdz šim esam tikuši galā ar saviem skolas pel­ dētājiem, kurus virzām mācīties LSPA,” teic Ozoliņa.

25


PROBLĒMA

Pirmie soļi. Jaunais treneris Kaspars Zālītis sporta skolā Arkādija strādā ar visjaunākajiem vieglatlētiem

Individuāli vienojas un aicina izglītoties Liepājas pilsētas pašvaldības iestādes Liepājas Tenisa sporta skolas direktors Elans Zīverts uzsver, ka sertificētu teni­ sa treneri piesaistīt ir grūti. “Tā ir indi­ viduāla vienošanās ar treneri, lai uzsāktu mācības, radot interesi par darbu sporta skolā un izstāstot priekšrocības, strādājot pašvaldības iestādē,” Zīverts paskaidro, kā tiek piesaistīts atbilstošs speciālists. Tāpat florbola klubam Kurši ir problemā­ tiski piesaistīt trenerus: “Risinām šo jau­ tājumu, meklējot florbolistus ar pieredzi un aicinot izglītoties,” norāda FK Kurši valdes priekšsēdētājs Egils Sveilis. Daugavpils novada sporta skola cen­ šas izmantot ģeogrāfiskās situācijas priekšrocības. “Ar zinošu treneru pie­ saisti ir grūti, bet Daugavpilī, iespējams, tas ir nedaudz vieglāk nekā pārējā val­ stī, jo vietējā universitāte (DU) gatavo sporta speciālistus,” teic skolas direk­

26

tors Jānis Skrinda. “Vecāki bērnus ved uz to treniņu grupu, kas atrodas tuvāk vecāku dzīvesvietai, jo mums kā novada sporta skolai treniņu grupas ir izmētātas pa pagastiem.” Aizkrauklē karstākā problēma ir, kā noturēt tos pašus trenerus, kuri vēl ir palikuši novada sporta skolā. “Salīdzinot ar sporta skolotāju algu, trenerim tā ir smieklīga. Turklāt trenerim ir daudz augstākas amata prasības nekā skolo­ tājam, lielāka atbildība, sestdienas un svētdienas aizņemtas sacensībās, kā arī vasara ir karstākais darba laiks — sa­ censību sezona. Tā ka sporta speciālisti izvēlas labākajā gadījumā skolotāja dar­ bu, bet sliktākajā — biznesu,” secinājusi Aizkraukles novada sporta skolas direk­ tore Brigita Krauze. Tas skaidrojams ar to, ka trenera darbs atšķirībā no sporta skolotāja dar­ ba ir sociāli neaizsargātāks. “Treneris, kas strādā ar augstāku meistarības gru­

pu, saņem vairāk. Taču, vecāko grupu audzēkņiem pabeidzot sporta skolu, trene­ rim jāstrādā ar jaunajām grupiņām, kas ir zemākas meistarības grupa ar daudz ma­ zāk stundām. Līdz ar to trenera atalgo­ jums var nokrist no 700 eiro uz 200 ei­ ro nākamajā mācību gadā,” stāsta Krauze. Ņemot vērā, ka reģionos bērnu skaits sa­ mazinās, šādas situācijas ir arī daudzviet citur Latvijā. “Savukārt sporta skolotājam ir noteikta likme, un cik viņš saņem, tik saņems arī nākamajā mācību gadā.”

Treneri par darbu brīvdienās jāatalgo! Kā jau vairākkārt minēts, trenera pienākumi nozīmē darbu brīvdienās un svētku dienās, kas nav pienācīgi atal­ gots. Par šo jautājumu aktīvi iestā­ jas Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK). “Vissvarīgākie jautājumi, kuri sporta bu­ džetā nav atrisināti, ir tie, kas saistī­ ti ar cilvēkiem — sportistiem, treneriem

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


PROBLĒMA

Situācija ar treneru sertifikāciju

Apkopojot sporta skolu viedokļus, palūkosimies uz statistiku konkrētāk. Augstākās A kategorijas speciālistu visvairāk ir basketbolā — 50 treneri. Ievērojams skaits augstākās raudzes treneru ir arī vieglatlētikā (39) un hokejā (25), vairāk nekā desmit A kategorijas treneru ir florbolā, brīvajā cīņā (pa 15) smaiļošanā un kanoe (12). Jāpiebilst, ka Latvijā nav neviena futbola trenera ar A kategorijas sertifikātu, jo šajā sporta veidā kopš 2004. gada augsti panākumi izpalikuši. Tiesa, futbols izceļas plašā skaitā ar B kategorijas treneriem. Visvairāk B kategorijas treneru ir vieglatlētikā — 242 speciālisti, seko basketbols (147), futbols (136), volejbols (117), peldēšana (111), hokejs (65), aerobika (56), veselības sports (44), mākslas vingrošana (40), teniss (36) un handbols (33). Kopumā visvairāk sertificēto speciālistu ir fitnesā, kas ietver divus virzienus — veselības sportu un atlētisko vingrošanu 492 licencēti treneri. Liekajai daļai fitnesa treneru ir C kategorijas sertifikāts — 377 atlētiskās vingrošanas un 44 veselības sporta treneriem.*

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

SERTIFICĒTO TRENERU SKAITS

un speciālistu darba atlīdzību. Sporta skolu treneriem ilgstoši netiek risināts jautājums par viņu darba atlīdzību no­ strādātajās brīvdienās — sestdienās un svētdienās. Tas vienreiz ir jāatrisina,” uz­ sver LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. Šo jautājumu LOK aktualizējusi jau pērn Ģenerālajā asamblejā, un janvā­ rī tas no LOK puses aktīvi tika virzīts Nacionālajā Sporta padomē. Valstij un pašvaldībām ir izdevies spert vairākus soļus uz priekšu ar spor­ ta infrastruktūru saistītos jautājumos (arī reģionos). Ir pienācis laiks visbeidzot sa­ kārtot treneru atalgojuma jautājumu un radīt atlīdzības sistēmu, kas ir ilgtspējī­ ga. Latvijas sporta skolas ir ne tikai mūsu sporta nākotne, bet arī tagadne...©

Kristaps ZAĻKALNS Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

A kategorijas treneri Basketbols 50 Vieglatlētika 39 Hokejs 24 Brīvā cīņa 15 Florbols 15 Smaiļošana un kanoe 13 Gieķu-romiešu cīņa 7 Peldēšana 7 Kamaniņu sports 6 Orientēšanās 6 Riteņbraukšana 6 Airēšana 5 Bokss 5 Volejbols 5 Daiļslidošana 4 Džudo 4 Modernā pieccīņa 4 Paukošana 4 Riteņbraukšana BMX 4 Biatlons 3 Karatē 3 Svarcelšana 3 Pauerliftings (spēka trīscīņa) 2 Sambo 2 Vispusīgā fiziskā sagatavotība 2 Ārmvrestlings (roku cīņa) 1 Burāšana 1 Dambrete 1 Jāšanas sports 1 Kalnu slēpošana 1 Lēkšana uz batuta 1 Ložu šaušana 1 Motosports 1 Skeletons 1 Sporta vingrošana 1 Šorttreks 1 Teniss 1 Ūdensslēpošana 1

B kategorijas treneri Vieglatlētika 242 Pauerliftings (spēka trīscīņa) 5 Basketbols 147 Regbijs 5 Futbols 136 Taekvondo 5 Volejbols 117 Lēkšana uz batuta 4 Peldēšana 111 Triatlons 4 Hokejs 65 Burāšana 3 Aerobika 56 Kāpšanas sports 3 Fitness (veselības sports) 44 Kikbokss 3 Sporta vingrošana 44 Alpīnisms 2 Mākslas vingrošana 40 Daiļlēkšana 2 Teniss 36 Dambrete 2 Handbols 33 Kamaniņu sports 2 Fitness (atlētiskā vingrošana) 29 Motosports 2 Džudo 28 Riteņbraukšana BMX 2 Distanču slēpošana 24 Skrituļslidošana 2 Florbols 24 Šorttreks 2 Biatlons 20 Taibokss (muaythai) 2 Brīvā cīņa 18 Aikido 1 Galda teniss 18 Airēšanas slaloms 1 Orientēšanās 17 Biljards (snooker) 1 Smaiļošana un kanoe 17 Bodibaiks 1 Šahs 17 Estētiskā vingrošana 1 Daiļslidošana 15 Kaujas sambo 1 Grieķu-romiešu cīņa 14 Kendo 1 Aerobika ūdenī 13 Klinšu kāpšana 1 Bokss 13 Lakross 1 Karatē 12 Modernā pieccīņa 1 Ložu šaušana 12 Riteņbraukšana šosejā 1 Paukošana 12 Sambo 1 Kalnu slēpošana 10 Savatē 1 Nūjošana 10 Snovbords 1 Svarcelšana 10 Sporta aerobika 1 Jāšanas sports 8 Svarbumbu celšana 1 Riteņbraukšana 8 Tramplīnlēkšana 1 Sporta dejas 6 U-šu 1 Vispusīgā fiziskā sagatavotība 6 Ūdenspolo 1 Airēšana 5 Vispārējā vingrošana 1 Badmintons 5 Ziemeļu divcīņa 1

Fitness (atlētiskā vingrošana) 377 Aerobika 103 Vieglatlētika 76 Futbols 69 Basketbols 48 Fitness (veselības sports) 44 Hokejs 41 Jāšanas sports 41 Sporta dejas 38 Teniss 34 Karatē 34 Peldēšana 32 Florbols 31 Volejbols 29 Mākslas vingrošana 19 Galda teniss 19 Džiu-džitsu 14 Riteņbraukšana 13 Burāšana 13 Bokss 11 Kikbokss 11 Nūjošana 10 Riteņbraukšana BMX 10 Sporta vingrošana 9 Džudo 9 Brīvā cīņa 9 Ložu šaušana 9 Šahs 8

C kategorijas treneri Daiļslidošana 8 Handbols 7 Badmintons 7 Pauerliftings (spēka trīscīņa) 7 Triatlons 7 MMA (jauktā cīņa) 7 Kalnu slēpošana 6 Regbijs 6 Orientēšanās 5 Motosports 5 Airēšanas slaloms 5 Kendo 5 U-šu 5 Golfs 5 Grieķu-romiešu cīņa 4 Taekvondo 4 Kāpšanas sports 4 Dambrete 4 Taibokss (muaythai) 4 Kērlings 4 Loka šaušana 4 Smaiļošana un kanoe 3 Paukošana 3 Svarcelšana 3 Airēšana 3 Klinšu kāpšana 3 Riteņbraukšana šosejā 3 Sporta aerobika 3

Riteņbraukšana MTB 3 Alpīnisms 2 Aikido 2 Snovbords 2 Novuss 2 Petanks 2 Skvošs 2 Ūdensslēpošana 2 Virves vilkšana 2 Distanču slēpošana 1 Biatlons 1 Vispusīgā fiziskā sagatavotība 1 Skrituļslidošana 1 Modernā pieccīņa 1 Svarbumbu celšana 1 Tramplīnlēkšana 1 Ūdenspolo 1 Bobslejs 1 Bridžs 1 Frisbijs 1 Kamanu suņu sports 1 Karsēju sports 1 Krosmintons 1 Lietišķā šaušana 1 Raketlons 1 Skeitbords 1 Skeletons 1 SUP (stāvairēšana) 1

* Informāciju par visiem Latvijā sertificētajiem treneriem var iegūt LSFP mājaslapā lsfp.lv sadaļā sporta reģistrs: https://lsfp.lv/ sporta_registrs/sertificetie_sporta_specialisti. Saskaņā ar Sporta likuma 20. panta trešo daļu sporta speciālistu sertifikāciju veic biedrība Latvijas Sporta federāciju padome.

27


PIEREDZE

“Pacelsim glāzes par to, ka, braucot ciemos, vairs nav stundām jānīkst uz robežas un jādomā, kā mainīt litus, latus vai kronas,” šo tostu pirmo reizi dzirdēju nevis aizvakar, bet gan tālajā 1980. gadā, trīs Baltijas republiku studentu saietā. Toreiz visiem ap garo galdu sēdošajiem maciņos čaukstēja padomju rubļi, un pats teicējs vēl nenojauta, ka pēc nieka deviņiem gadiem no centīga komjaunatnes funkcionāra kļūs par Maskavas varu noraidošu nacionālkomunistu, pieliekot roku sarkanās impērijas sabrukumam. Un tālaika divdesmitgadniekiem ne sapņos nerādījās, ka 34 gadus vēlāk tosts iegūs pavisam citu kontekstu un koka rubļu vietā baltiešus apvienos eiro. Vārdu sakot — laiki mainās, bet kaimiņu būšana paliek. Arī sportā, īpaši basketbolā, kur mēs viens bez otra esam kā putni bez spārniem. Jau teju 100 gadus.

V

ēsturiskajai atkāpei par Baltijas valstu īslaicīgajiem un ilglaicī­ gajiem basketbola kopprojektiem varētu veltīt ne tikai dažas rindiņas vien — arī pabiezu nodaļu kopīgajai bas­ ketbola vēsturei, kas aizsākās jau 20. gadsimta divdesmitajos gados ar kristī­ go sporta organizāciju komandu spēlēm Tallinā un Rīgā un turpinājās valstsvie­ nību mērogā.

Ar kopsaucējiem Čikāgā, Maskavā un Stokholmā Līdz Otrajam pasaules karam tieši spēles ar tuvākajiem kaimiņiem bija regu­ lārākā medusmaize trīs valstu basketbo­

28

listiem un līdzjutējiem (Latvija—Igaunija 10:10, Latvija—Lietuva 6:2). Bet līdzte­ kus valstsvienību cīņām jau trīsdesmitajos gados tika mēģināts regulāri sacensties arī klubu (toreiz teica — biedrību) līme­ nī. Interesanti, ka procesu būtiski veicinā­ ja neitrālie ārzemnieki. 1930. gadā Rīgā dzīvojošs amerikāņu laikraksta Chicago Tribune korespondents iniciējis Latvijas un Igaunijas komandu cīņu, kuras uz­ varētājiem dāvājis avīzes vārdā nosauk­ to sudraba kausu. Katrā valstī vispirms notikuši atsevišķi turnīri, kuru uzvarētā­ ji sacentušies finālspēlē. Latvijas vienī­ bas parasti bijušas pārākas par Igaunijas komandām, un labākos rezultātus sasnie­

Foto: Aivars Kārkls

Grozabumba, korvpalli un krepšinis − kaimiņu būšana Baltijas basketbolā

dzis Rīgas Starts, kas turnīrā uzvarējis trīs reizes, 1937. gadā iegūstot kausu mūžīgā glabāšanā. Jēdzienam mūžīgā laika gaitā radās burtiska nozīme. Proti, četrdesmitajos gados, mainoties okupācijas varām, viens no galvenajiem uzvarētāju kaldinātājiem un kausa glabātājs Alfrēds Krauklis vēr­ tīgo trofeju apracis savā dārzā — līdz labākiem laikiem. Kad 20. gadsimta 80. gadu beigās tādi šķita sagaidīti, kausu mēģināja izrakt, taču atrast vairs nav iz­ devies. Viens no Kraukļa audzēkņiem ilg­ gadējais VEF meistarkomandas kapteinis Oļģerts Jurgensons gan nav zaudējis ce­ rību relikviju atrast. Varbūt vēl izdosies.

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


PIEREDZE

Ceturtais nebija lieks. Pirms OlyBet Latvijas — Igaunijas līgas finālturnīra BK Ogre komandu uzskatīja par pastarīti, taču Tallinā ogrēnieši līdz pēdējām sekundēm bija līdzvērtīgi pretinieki BK Ventspils un Kalev/Cramo vienībām, un komandas kapteinis Kristaps Dārgais (21.) tika iekļauts turnīra zvaigžņu piecniekā

Pārlecot teju 70 raibajiem (diemžēl arī asiņainajiem) gadiem Baltijas valstu vēs­ turē un izlaižot daudzus turnīrus ar ne­ skaitāmām interesantām spēlēm, ir vērts piebremzēt starpfinišā 2005. gadā, kad Baltijas basketbola vienotību atkal stipri­ nāja ārzemnieki. Šoreiz no tuvākas aizjū­ ras — Zviedrijas, kur mītošās SEB bankas jaunu tirgu iekarošanas plānos itin labi iederējās sava zīmola iedzīvināšana ar groza bumbas starpniecību. SEB Baltijas Basketbola līgas kūmās stāvēja trīs valstu prezidenti (īstie, nevis basketbola organizāciju!), bet sportisku šarmu jaunajam projektam piešķīra starptautiski atpazīstamo Kauņas Žalgiris (stabili Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

Eirolīgas dalībnieki!) un Viļņas Lietuvos rytas (togad — otrā prestižākā Eiropas kau­ sa ieguvēji) līdzdalība. Uzņemtais augstais tonis ar visu triju valstu labāko koman­ du piedalīšanos tika noturēts veselas as­ toņas sezonas, kuru laikā čempionu tronī pamīšus gozējās abi Lietuvas superklu­ bi. Latvijai labākais priekšnesums izdevās 2011. gadā, kad VEF Rīga pusfinālā Kauņā pieveica Lietuvos rytas un finālā godam no­ cīnījās ar Žalgiri. Diemžēl sākotnējā vīzija par vienota tur­ nīra izveidi visas sezonas garumā neizturē­ ja konfrontāciju ar lietuviešu neiznīdējamo pārliecību, ka sportiskā ziņā viņu līdzdalī­ ba nozīmē milzīgu pakalpojumu kaimiņiem,

kas novērtējams naudā, graudā vai bau­ dā. Kamēr latvieši spēja kopprojektam pie­ saistīt lielos sponsorus (SEB naudas sagā­ dāšana bija Latvijas Basketbola savienības tālaika vadītāja Ojāra Kehra, nevis Viļņas vai Tallinas nopelns), braļukai tika piecies­ ti. Kad krīze apcirta bankas vēlmi un ie­ spējas sponsorēt sporta sacensības, draudzī­ ba vispirms degradējās (kopš 2013. gada turnīrā vairs nepiedalījās visas Lietuvas un Latvijas labākās komandas), līdz pajuka pa­ visam. 2018. gada vasarā BBL saglabāšanā īsti ieinteresēts bija vairs tikai līgas nelie­ lais birojs un dibinātāju sapulcē tika juridis­ ki korekti lemts par organizācijas likvidāci­ ju. Asaras nelija — brieda jauns projekts.

29


PIEREDZE

Starp diviem krastiem Iespējams, BBL veģetēšana būtu tur­ pinājusies vēl kādu gadiņu, ja lietuvieši pamatīgi nesašūpotu pēc varenā lainera avārijas palikušo laiviņu. Vispirms ar ne­ pārprotami vīzdegunīgo attieksmi, līdzda­ lību turnīrā atklāti padarot par savu tre­ šo prioritāti (sak’, spēlēsim tad un tā, lai tas netraucētu mūsu plāniem nacionāla­ jā čempionātā un Eiropas turnīros). Un, turpinot ar mājieniem, ka braukāšana uz Igauniju iznākot pārāk dārga — sak’, varbūt labāk iztiekam divatā, par prāvu dalības maksu piesaistot kādus eksotis­ kus viesus no Kazahstānas, Krievijas vai kaut no Libānas. Latvieši, pa vidu dzīvojot, pieraduši pildīt kopsaucēja funkcijas, tāpēc šādus separātiskus mājienus uztvēra bez liela entuziasma. Taču realitāte teica priekšā, ka trijatā tālāk uz priekšu tikt patlaban vairs nebūs iespējams. Ne tikai sportis­ ki atšķirīgā līmeņa dēļ, arī tāpēc, ka lie­ tuvieši sen vairs nedzenas pēc visu spor­ ta spēļu paradīzes goda, krepšinis viņiem ir prioritāte, un valsts/pašvaldību ieras­ ti dāsnais atbalsts dod iespēju ignorēt ekonomikas likumsakarības un modernā sporta mārketinga aksiomas. Cik tāda po­ litika tālredzīga, laiks rādīs, bet pagaidām dienvidu kaimiņu uz katru mājienu par kopējā tirgus perspektīvām un nepiecie­ šamību basketbola saimniecības labklājī­ bu balstīt uz tirgus loģiku, nevis politis­ ko gribu atbild ar vāji slēptu smīnu: sak’, par naudu neuztraucieties, mums pietiek, bet sportiski jūs esat pārāk švaki... Ar ziemeļniekiem igauņiem darīšanas kārtot nebūt nav vieglāk, bet sarunas no­ tiek citā dimensijā. No sportiskā viedok­ ļa igauņu pašreizējo meistarību raksturo prieks par kvalificēšanos EuroBasket fināl­ turnīram reizi 16 gados (2015. gadā gru­ pas turnīrā Rīgā viena uzvara piecās spē­ lēs) un labāko klubu neesamība kaut cik prestižo Eiropas turnīru apritē (iespējams, šai ziņā situācija varētu mainīties, jo ap gadsimtu miju kaimiņos sadzimuši sen neredzēti talanti, taču tas būs tuvākās nākotnes stāsts). Toties lietišķajās aprin­ dās cirkulējošos nostāstus par ziemeļu tī­ ģera ekonomisko uzplaukumu basketbola kontekstā ilustrē gan igauņu klubu spē­ ja piesaistīt itin meistarīgus ārzemniekus, pārspējot arī Latvijas klubu piedāvājumu, gan tas, ka klubu finansiālo saistību ne­ nokārtošana nolikumā paredzētajā laikā Igaunijā tika un tiek uztverta kā ārkār­ tējs gadījums. Bez pamata nav arī jokpilnie nostās­ ti par ziemeļnieku lēnīgo... pārspīlēto apdomīgumu. Vēl 2018. gada pavasarī uz Rīgas rosinājumu meklēt jaunas kopdarbības formas no Tallinas skanēja balsis par Igaunijas Basketbola līgas eko­

30

Līderu duelis. OlyBet Latvijas — ­ Igaunijas līgas pirmā čempionāta finālspēlē Rihards Lomažs (ar bumbu) un BK Ventspils bija pārāki par VEF Rīga un Arti Ati (15.)

nomisko stabilitāti un klubu nevēlēša­ nos atteikties no līdzdalības BBL. Tikai tad, kad signāli par lietuviešu neuzticību Baltijas basketbola vienotības idejai kļu­ va nepārprotami, igauņu skepsi nomainī­ ja entuziasms un mēģinājumi tieši Tallinu uzdot par Latvijas—Igaunijas līgas ide­ jas dzimteni. Pirmie praktiskie priekšdar­ bi apvienotās līgas izveidei tika ielikti 2018. gada jūnija sākumā mājīgā viesnī­ cā Pērnavas līča krastā aptuveni pusceļā starp Rīgu un Tallinu, tā simboliski ie­ zīmējot koleģiālo paritāti. Kopīgas intere­ ses, kopīgas problēmas, kopīgi risinājumi.

Paritātes plusi, mīnusi un paradoksi Par interesi lielu domstarpību nav — gan latviešiem, gan igauņiem gribas būt bagātiem un vareniem. Mākslā un mūzi­ kā, IT tehnoloģijās un telekomunikācijās. Arī basketbolā. Problēmas nav gluži identiskas, ta­ ču atšķiras tikai niansēs. Abās valstīs ir

pārāk krasa noslāņošanās starp dažiem lielajiem klubiem ar starptautiskām am­ bīcijām un vidusšķiru. Abās objektīvi ir pārāk maz ekonomisko un sportisko re­ sursu plašas un stabilas klubu sistēmas pastāvēšanai un pilnvērtīgai profesionālas līgas funkcionēšanai (2018. gada sezonā Latvijas līgā spēlēja deviņas komandas, ieskaitot apvienoto projektu Valga/Valka, Igaunijā — astoņas, ieskaitot jau minē­ to Valga/Valka un jauniešu izlasi). Abas sāpīgi saskaras ar jauno talantu pāragru migrāciju, meklējot labākas attīstības ie­ spējas valstīs ar stabilāku basketbola in­ frastruktūru. Savukārt risinājumus meklējot, lielā­ kais izaicinājums bija (un ir) panākt, lai apvienojoties problēmu skaitu samazinātu, nevis dubultotu. Dažos aspektos ieguvumi bijuši nepār­ protami. Piemēram, teju visi klubi publis­ ki atzinuši, ka katrai komandai 28 spēles sezonas garumā labāk sakrāt, divas rei­ zes spēlējot ar 14 komandām un pabrau­

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


Foto: Aivars Kārkls

PIEREDZE

kājot ciemos pie kaimiņiem, nekā čet­ ras reizes maļoties ar sen jau iepazītiem konkurentiem pašmājās. Interesantāk gan pašiem, gan līdzjutējiem. Reālajā dzīvē nemaz tik melns nav izrādījies tiesne­ šu velns — pieklusušas runas, ka kai­ miņvalsts soģi, savu klubu spēles vadot, neaizmirst, ka ir igauņi, kamēr latvieši neaizmirst, ka latvietis latvietim esot mī­ ļākais ēdiens (skaļākie skandāli bijuši, kad igauņu tiesnešu principialitāte kaitē­ jusi savējiem). Par sportisko intrigu lie­ cina blīvums pamatturnīra noslēguma ta­ bulā un tas, ka pirms pēdējās kārtas spēlēm savu vietu droši zināja tikai divas (!) no 15 komandām. Pārējās 13 varē­ ja pozīcijas gan uzlabot, gan pasliktināt. Nav apstiprinājušās bažas par krasām at­ šķirībām sportiskajā līmenī — līdergrupā pārsvars bijis latviešiem (trīs komandas Final 4 turnīrā), toties starp tuvākajiem sekotājiem pārsvars bijis igauņiem (ce­ turtdaļfinālā 5 kaimiņu komandas un ti­ kai 3 mūsējās). Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

Visbeidzot jaunā projekta objektī­ vā pievilcība un mediju uzņēmuma Delfi Igaunijā mītošo vadītāju subjektīvās sim­ pātijas debijas sezonā nodrošināja Latvijā sen neredzētu ekstru — iespēju pilnīgi visas (!) spēles redzēt kvalitatīvās video translācijās internetā. Bonuss, ko novēr­ tēja gan līdzjutēji, gan klubu atbalstītāji. Reitingi apliecina, ka līdzjutēju interese nav izcila, taču Latvijā vidēji katru spēli sezonas gaitā noskatījušies vairāk cilvē­ ku, nekā pēdējos gados ierasts, un tāda pat tendence fiksēta arī Igaunijā. Tiesa, kopīgās līgas izveide nav bi­ jusi brīnumnūjiņa visu likstu novēršanai. Laiku pa laikam uzvirmojusi nacionālā skaudība, liekot gan skaitīt personiskās piezīmes, ko igauņu tiesneši izrakstīju­ ši latviešiem un otrādi, gan vīpsnāt par kaimiņu paradumu turēties pie ierastā bumbu modeļa (katrā valstī savi ilgter­ miņa līgumi ar inventāra piegādātājiem). Amizantākā problēma — katrā valstī lī­ gas nosaukumu izrunā un raksta citādi

(mūspusē Latvijas—Igaunijas līga, kaimi­ ņos Igaunijas—Latvijas līga), bet līgas oficiālās mājaslapas adrese darbojas igau­ ņu versijā. Neattaisnojās uzticēšanās igau­ ņu IT risinājumiem — līgas statistikas sistēmā visā sezonas garumā bija neiz­ labojami defekti, un jau skaidrs, ka šai ziņā nākamsezon notiks atgriešanās pie Latvijas sacensību sistēmas, kas darbo­ jas teicami. Absolūtā paritāte valdē vismaz divreiz izraisīja skaļu neapmierinātību Latvijā — kad neizdevās pārliecināt igauņus bargi sodīt Kalev/Cramo spēlētāju Šavonu Lūisu par basketbolam neraksturīgi atklāto boksera sitienu pa Jūrmalas kapteiņa Uģa Pinetes seju un panākt vismaz viena se­ zonas lielā pasākuma — finālturnīra — norisi Latvijā. Abstrahējoties no aizvai­ notā lepnuma, nācās secināt, ka Lūisa gadījumā lielākā vaina meklējama noli­ kuma nepilnībās, savukārt, izvēloties iz­ šķirošo cīņu norises vietu, strīdu starp Ventspili un Tallinu izšķīra akla izloze, nevis kādas puses piekāpība. Bet kuru gan interesē un pārliecina fakti, ja sākas mērīšanās ar kaimiņiem? Vēl kāds aspekts — vārdos atzīstot, ka līdzdalība starptautiskā līgā palīdz stiprināt basketbolistu pozīcijas cīņā par privātstruktūru un pašvaldību atbalstu, praktiskajā dzīvē Latvijas klubi ekonomiskus ieguvumus pagaidām nav izjutuši (iespējams, vajadzīgs laiks, lai augļi nobriestu). Savukārt sportiski lielākais mezgl­ punkts redzams tabulas galvgalī — lie­ lais trijnieks (BK Ventspils, VEF Rīga un Kalev/Cramo) punktus zaudējis tikai sav­ starpējās cīņās. Ar citiem konkurentiem dažkārt bijuši piedzīvojumi un saspringtas spēļu galotnes, taču zaudēts nav ne rei­ zi — kas tāds Latvijā pēdējos 15 gados nebija noticis. Pat ceturtdaļfinālā piecās spēlēs no astoņām uzvarētāju pārsvars bi­ ja mērāms 25—50 punktos.

Turpinājums sekos — kā evolūcija, nevis revolūcija Šī krasā atšķirība uztur siltu diskusi­ ju par līgas attīstības virzieniem. No vie­ nas puses, Igaunijā aktivizējusies otrās līgas klubu interese pakāpties soli augs­ tāk, kas apvienotajai līgai sola iespēju vēl mazliet palielināt dalībnieku un spē­ ļu skaitu. No otras, ir kārdinājums pa­ augstināt līdzdalības standartus, piepra­ sot no dalībniekiem profesionālāku darbu visās jomās (labāku sastāvu, kvalitatīvā­ ku infrastruktūru). Tas neizbēgami no­ vestu pie komandu skaita samazināša­ nas un radītu rīkotājiem galvassāpes, domājot par pietiekama spēļu skaita nodrošināšanu, toties perspektīvā celtu sportisko līmeni.

31


PIEREDZE

Foto: Aivars Kārkls

Kurš ceļš būtu labāks un ilgtermiņā perspektīvāks, domas dalās gan iesaistī­ tajiem, gan neitrālajiem ekspertiem, kuru komentāru tonis un kvalitāte bieži lieci­ na par mitināšanos ideālā pasaulē, nevis Baltijas basketbola un ekonomikas reali­ tātē. Idejas (varbūt precīzāk, ilūzijas) nav oriģinālas — jāspēlē kopā ar lietuviešiem, jāpiesaista jaudīgāki atbalstītāji, aktīvāk jā­ pozicionējas un jābūt saprotamākai (?) sa­ censību sistēmai... Īsās atbildes praksē ir jau sen pārbaudītas: 1) ar lietuviešiem šobrīd konstruktīvi vienoties nav iespējams; 2) ekonomiskā situācija un nodokļu politi­ ka nerada priekšnoteikumus vērienīgai spor­ ta projektu atbalstīšanai; 3) Delfi ir vie­ na no jaudīgākajām publicitātes platformām, kaut, protams, šai ziņā pilnību sasniegt nav iespējams; 4) starptautiska līga sezo­ nas garumā ar īsu finālturnīru, kam seko nacionālo čempionātu izspēle, nav Latvijas un Igaunijas basketbolistu izgudrojums — līdzīgi jau sen funkcionē, piemēram, Adrijas līgas basketbolā (turklāt atšķirībā no ie­ priekšējiem gadiem lielākā daļa komandu vienlaikus spēlē tikai vienās sacensībās); ja vien ir vēlēšanās — saprast nav grūti. Par laimi vai nelaimi, bet praksē lē­ mums par OlyBet Latvijas—Igaunijas lī­ gu tiks pieņemts nevis referendumā, bet gan atbilstoši līgas pamatdokumentos ie­ strādātajai procedūrai. Proti, uz paritātes pamatiem, visupirms ņemot vērā iesaistī­ to dalībnieku vēlmes un intereses. Un, zi­

Foto: Aivars Kārkls

Duelis turpināsies. BK Ventspils centra spēlētājs Ronalds Zaķis pret VEF Rīga centru Stīvu Zeku: Tallinā individuāli labāks bija rīdzinieks, bet labāka komanda bija Ventspilij. Kā būs Latvijas čempionātā?

Pirmā trofeja šosezon. OlyBet Latvijas — ­ Igaunijas līgas čempionu kauss BK Ventspils kapteiņa Māra Gulbja rokās

32

not vispārējo noskaņojumu abpus robežai, nav grūti prognozēt, ka eksperimentālajai pirmajai sezonai būs turpinājums bez kra­ sām izmaiņām, mazliet koriģējot acīmre­ dzamās kļūmes. Jo sliktāk nav kļuvis ne­ vienam, savukārt, izmantojot visu spēkus apvienošanas potenciālu, ir iespējas, ka kļūs labāk. Ne pēkšņi un krasi, bet — labāk... Kas zina, varbūt pat tik labi, ka no jauna modīsies interese sadarboties arī viņpus Dienvidusējai, Mēmelei un Ventai. Kā tas jau notika sieviešu basketbo­ lā, kur 2018./2019. gada sezonā pirmo rei­ zi tika izspēlēts apvienotais Baltijas valstu čempionāts. Pagaidām vēl bez oficiāli ap­ stiprināta nosaukuma un absolūti loģiskas sacensību sistēmas, toties ar visās trijās valstīs nostiprinātu pārliecību, ka kopā ir un būs labāk vi­ siem. ©

Guntis KEISELS, www.basket.lv

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

33


CERĪBA

Lai vēl vairāk attīstītu sieviešu riteņbraukšanu, Pasaules vadošā velosporta organizācija — Starptautiskā Riteņbraukšanas savienība (UCI) — kopš 2018. gada paredzējusi rīkot lielākas un prestižākas sacensības, pielīdzināt uzvarētāju naudas balvu apjomu vīriešu naudas balvu apjomam, kā arī būtiski palielināt publicitāti. Vienīgā Latvijas šosejas riteņbraucēja kādā no profesionālajām komandām jau sesto sezonu ir rīdziniece Lija Laizāne. Iespēju cīnīties ar pašām labākajām pasaules sportistēm viņa guva, pateicoties savai neatlaidībai un trenera Raivja Belohvoščika kontaktiem.

Lija ĀNE LAIZ Profesionāla riteņbraucēja, Eneicat (Spānija), deviņkārtēja Latvijas čempione Dzimusi

1993. gada 6. jūlijā Rīgā

Izglītība

Rīgas Anniņmuižas vidusskola

Pirmais treneris

Vladimirs Andruņins

Treneri

Vitālijs Smirnovs, Raivis Belohvoščiks

Lielākie sasniegumi 2011. gadā: 11. v. EJČ individuālajā braucienā, 2014. gadā: 3. v. Trophee d`Or Feminin velobraucienā, 5. v. Route de France jauno braucēju vērtējumā, 26. v. PČ individuālajā braucienā elites grupā, 9. v. Chorno de Nations velobraucienā, 2015. gadā: 15. v. EČ U-23 individuālajā braucienā, 2018. gadā: 33. v. Giro d’Italia posmā. 2015.—2018. gadā: 1. v. LČ šosejas riteņbraukšanā individuālajos un grupas braucienos, 2018. gadā: 1. v. LČ MTB maratonā Ģimenes stāvoklis neprecējusies Vaļasprieki

34

makšķerēšana, ģitārspēle, pārgājieni

Ar Riteņvasaras azartu Lija savu bērnību pavadījusi Pārdau­ gavā. Enerģiskā un allaž pozitīvā meitene pirmos soļus riteņbraukšanā, drauga pa­ mudināta, spēra Aleksandra Brieža rīkota­ jās Riteņvasaras bērnu velosacensībās, kas joprojām no pavasara līdz rudenim notiek pa Uzvaras parka asfaltētajiem celiņiem. Tieši tur sprigano meiteni pamanīja viņas pirmais treneris Vladimirs Andruņins, kurš, starp citu, ir arī mūsu ilggadējā profesio­ nāļa Alekseja Saramotina treneris. Lijai tika piesolīts lielais sporta velosi­ pēds, kas viņu ļoti ieintriģēja. Pie brauk­ šanas gan tik ātri tikt neizdevās, jo pirmie treniņi tika aizvadīti rudenī, kad velosipēdu aizvieto krosi un vispārējā fiziskā sagata­ votība. Lielākā daļa treniņu biedru iepriekš bija izmēģinājuši kādu citu sporta veidu, bet mūsu stāsta varonei riteņbraukšana bija pirmais sporta veids.

Daudzsološa debija uz Eiropas skatuves Sapnis kļūt par profesionālu riteņbrau­ cēju Lijai kļuva aktuāls pēc sarunām ar tā laika Latvijas elites velosportistiem — Alekseju Saramotinu un Raivi Belohvoščiku, kuri jau ne mazums pudu sāls bija apēduši profesionāļu statusā. Sarunas ar viņiem mu­ dināja trenēties vēl vairāk un vēl mērķtiecī­

Foto no Eneicat arhīva

Pirmās bezdelīg

gāk. Tika gūtas neskaitāmas uzvaras paš­ māju sacensībās meiteņu grupās. Lija gan uzsver, ka mazā dalībnieču skaita dēļ regu­ lāri bija jāsacenšas ar puišiem. Trenerus un riteņbraukšanas fanus Lija patīkami pārsteidza savā pirmajā Eiropas junioru čempionātā, kur individuālajā brau­ cienā tika gūta 11. vieta. Lija norāda, ka pie veiksmīgas apstākļu sakritības varējusi iebraukt arī labāko desmitniekā.

Belohvoščiks palīdz piepildīt sapni Turpinājumā gan Lijas karjera veido­ jās kā pa kalniem. Grūtākais posms bija 2012. un 2013. gadā, kad junioru vecums bija noslēdzies, bet līguma ar profesio­ nālu komandu vēl nebija. Laizāne star­ tēja Latvijas sacensībās, kurās sieviešu skaits bija tik mazs, ka izaugsmi nevei­ cināja. Viss nonāca pat tik tālu, ka spor­ ta skola atņēma Lijai šosejas velosipēdu. Tomēr sapnis par profesionāles statusu pa­ lika dzīvs. Lijas pirmais treneris Vladimirs An­ dru­ ņins 2013. gadā piezvanīja nesen profesionālā sportista karjeru beiguša­ jam Raivim Belohvoščikam ar lūgumu palīdzēt meitenei palikt riteņbraukšanā. Belohvoščiks, kurš daudzus gadus bija pavadījis Itālijā un nodibinājis tur labus kontaktus, Liju pirmo reizi satika Rīgas

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


CERĪBA

Foto no Eneicat arhīva

as cerība

Cīņa par pozīciju. Lija Laizāne (trešā no kreisās) Spānijas šāgada kausa izcīņas posmā

Riteņbraukšanas skolas vispārējās fiziskās sagatavotības sacensībās, kurās rīdziniece vairākos vingrinājumos pārspēja pat pui­ šus. Raivis Lijai lika noticēt saviem spē­ kiem un pat palīdzēja noslēgt līgumu ar pirmo profesionālo komandu — Vaiano Fondriest. Tā bijusi liela veiksme un ap­ stākļu sakritība, tomēr viens no sapņiem bija piepildīts.

Recepte Itālijas kalniem Atceroties pirmo sezonu profesionāles statusā, rīdziniece uzsver, ka tā psiholoģis­ ki bijusi vieglāka nekā nākamās, jo nebija izveidojies respekts pret nevienu no kon­ kurentēm: “Varēju tikai koncentrēties uz savu sniegumu. Izbaudīju kopējo atmosfē­ ru un iepazinu sacensību azartu visaugs­ tākajā līmenī. Vēlāk vairāk sāku respek­ tēt konkurentes, kas reizēm liedza parādīt visu, ko spēju!” Pirmajā sezonā tika gūta piektā vieta labākās jaunās sportistes vēr­ tējumā Route de France velobraucienā, bet pasaules čempionātā individuālajā braucie­ nā finišēts cienījamajā 26. vietā. Itālijas komandu Vaiano Fondriest (vēlāk — Aromitalia Vaiano) Lija pār­ stāvēja no 2014. līdz pat 2018. gada sezonai. Sportistei bija iespēja sevi ap­ liecināt visprestižākajos pasaules sieviešu velobraucienos, tostarp arī Giro d’ Italia. Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

Ar Latvijas čempiones krāsām. Lija Laizāne (vidū) ar savām Eneicat komandas biedrenēm

Šajā grandtūrē rīdziniece vissekmīgāk star­ tēja pērn. Lai arī Laizāne nebija komandas līdere, tomēr cīnījās veiksmīgāk par savām biedrenēm, vienā posmā gūstot 33. vietu. Lielākoties sacensībās mūsu riteņbraucēja gan strādāja citu komandas meiteņu labā, bieži vien upurējot iespēju sekmīgu rezul­ tātu gūt pašai. Lai arī pirmajos profesionāles gados Lija labākos rezultātus guva individuālajos braucienos, tomēr vēlāk viņa progresēja arī grupas braucienos. “Pieredze kļuva lielāka, arvien labāk spēju atrast pozīciju lielajā grupā,” stāsta sportiste. “Ļoti nopietni ga­ tavojos aizvadītā gada Giro d’Italia. Krietni nometu svaru, un tas palīdzēja parādīt se­ vi no labākās puses kalnu etapos, kur arī guvu augstākās vietas.”

Spānisks izaicinājums Pēc pagājušās sezonas gan pārtrū­ ka Lijas un Aromitalia Vaiano sadarbī­ ba. Ilgstoši tika meklēta jauna komanda. Vienubrīd sportistei pat licies, ka nāksies Itālijā braukt vietējos maratonus, tomēr tad Liju pamanīja un uzrunāja jaunizvei­ dotā Spānijas komanda Eneicat. Sacensību kalendārs sezonas sākumā nav tik iespai­ dīgs kā iepriekšējā vienībā, tomēr tā ir lieliska iespēja sevi apliecināt Spānijas nacionālā mēroga velobraucienos, kas dos

pārliecību par saviem spēkiem arī lielajās UCI kategorijas tūrēs sezonas turpināju­ mā. Spānijas kausa izcīņas posmos Lija finišējusi ceturtā, piektā un sestā, kop­ vērtējumā aprīļa sākumā atrodoties piek­ tajā pozīcijā. Latvijā Liju iespējams satikt divos pe­ riodos. Jūnija beigās viņa tradicionāli pie­ dalās Latvijas čempionātā, bet no oktobra līdz janvārim atjauno spēkus un sāk treni­ ņus, lai labāk sagatavotos jaunajai sezonai. Latvijas čempionātā grupas un individuāla­ jos braucienos elites konkurencē rīdzinie­ ce guvusi uzvaras četras reizes. Pērn viņa ieguva zelta medaļu arī Latvijas čempionā­ tā MTB maratonā Madonā. Lai arī elites grupā Latvijā Lijai pēdē­ jos trijos gados konkurence nav ļoti liela, nākotnē situācija var mainīties. Junioru ve­ cumā sevi starptautiskās sacensībās sek­ mīgi apliecina gan Raivja Belohvoščika au­ dzēknes Līna Svarinska un Enia Kaņepēja, gan Santa Sanija Jurgena. Tuvākie gadi sieviešu riteņbraukšanā Latvijā solās būt ar augšupejošu līkni. ©

Toms MARKSS 35


Foto: Kārlis Dambrāns

PROCESĀ

Latvijā veidots pludmales spēļu Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP) kopā ar septiņām citu valstu sporta organizācijām apvienojušās Eiropas Savienības Erasmus+ projektā, lai izstrādātu pieejamu un sociāli iekļaujošu pludmales sporta spēļu modeli. Jau augustā Rīgā norisināsies pirmās BeActive Beach Games, bet septembrī tās notiks Portugālē. 36

P

rojektā apvienojušās LSFP, kas ir projekta koordinators, Igaunijas Pludmales sporta fe­ derācija, Lietuvas Sporta federāciju sa­ vienība, Portugāles Sporta un jaunatnes institūts, Katalonijas Sporta federāciju savienība, Itālijas Nacionālā demokrā­ tiskā sociālās darbības organizācija, kā arī Starptautiskās asociācijas Sports visiem un Starptautiskā Sporta un kultū­ ras asociācija (ISCA), kas pulcē spe­ ciālistus no 88 pasaules valstīm. Organizācijām sadarbojoties, pusot­ ra gada laikā tiks izveidots konceptu­ āls modelis sociāli iekļaujošām un pie­ ejamām pludmales spēlēm: sacensībām un sportošanai kā dabiskajās pludmalēs pie jūras vai okeāna, tā arī mākslīgi

veidotajās — urbānā vidē, pilsētā vai tās apkārtnē, pie upēm vai ezeriem. Šajā laikā tiks izstrādāta rokasgrā­ mata spēļu organizatoriem, kā arī iz­ veidoti metodiskie materiāli, kas turp­ māk būs izmantojami gan individuāli, gan organizāciju vajadzībām. Projekta mērķis — meklēt jaunus veidus, kā cilvēkus neatkarīgi no ve­ cuma, veselības iespējām, fiziskās sa­ gatavotības vai prasmēm piesaistīt ak­ tīvam dzīvesveidam un veidot sporta kustību, kas palielinātu vispārējo līdz­ dalību sportā, veicinātu arī ikdienā ma­ zāk redzamu vai aktīvu, sociāli ne­ aizsargātu sabiedrības grupu iesaisti. “Sākot ar mūsu katra personī­ go pieredzi, bērnībā spēlējot pagal­

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


koncepts mā bumbu, līdz pat olimpiskajām spē­ lēm, sports ir pierādījis — tas var būt lielisks veids, kā rast kopīgu valodu atšķirīgām paaudzēm, nojaukt barjeras starp dažādām sociālām grupām, sākt sarunāties ar kādu, kurš līdz tam stāvējis malā,” uzsver LSFP prezidents Einars Fogelis. “Dažādība, kādu sasto­ pam sportā, apliecina — lai būtu fizis­ ki aktīvs ikdienā, tas neprasa papildu resursus, ar nelielu izdomu iespējams jebkuru apkārtējo vidi pārvērst spēles laukumā. BeActive Beach Games mode­ lis būs veidots tieši pēc šiem dažādo sabiedrības grupu iekļaušanas princi­ piem — spēles, kas pieejamas ikvie­ nam, noteikumi, kurus iespējams mainīt vai izdomāt no jauna atbilstoši spēlētā­ Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

jiem, viņu spējām un iespējām un ku­ ru svarīgākais mērķis — veicināt to, lai esam aktīvi, tajā skaitā esot plud­ malē.” Eirobarometra 2017. gada aptaujas dati liecina — vismaz reizi nedēļā ar sportu vai fiziskām aktivitātēm nodar­ bojas 40 % Eiropas iedzīvotāju, un arī tas ir retāk nekā Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijas. “Tendence ir satraucoša. Ja vēlamies cīnīties ar mazkustīgu dzīvesveidu, spēki jāapvieno daudzām un dažādām sabiedrības gru­ pām, lai ne vien veidotu vidi, bet arī kultūru, kas veicina pēc iespējas aktīvā­ ku dzīves veidu. BeActive Beach Games ir viens no šādiem soļiem,” norāda ISCA projektu vadītāja Laura Marija Tīdla.

BeActive Beach Games jeb BeActive pludmales spēles projekta ietvaros pirmo­ reiz tiks īstenotas divās valstīs — šā­ gada augustā tās notiks Latvijā, Rīgā, bet septembrī Portugālē, Portimao. Projekta aktuālajai informā­ ci­ jai var sekot līdzi projekta partneru sociālo mediju kontos pēc mirkļ­ b irkas #BeActiveAtBeach ©

Kristaps ZAĻKALNS 37


AKTUĀLI

Latviešu cīnītāji topošajām NHL

Ž

urnāls Sports bija devies uz valsts­ vienības treniņu Ventspilī, kur ho­ kejisti, gatavojoties atgriezties pa­ saules čempionāta stiprāko sabiedrībā, aprīļa pirmajā nedēļā olimpiskā centra ledus hallē un vieglatlētikas manēžā aiz­ vadīja smagu treniņnometni, kas noslē­ dzās ar pārbaudes spēli pret Latvijas studentu izlasi (3:2). Dienu pirms mača aprunājāmies ar valstsvienības kandi­ dātiem: vārtsargu Artūru Šilovu, aiz­ sargu Patriku Ozolu, uzbrucēju Ralfu Jevdokimovu un komandas galveno tre­ neri Oļegu Sorokinu, kā arī pētījām, uz kurieni Zviedrijā īsti dosies turnīra mel­ nais zirdziņš un pret kādiem talantiem spēlēs, ieraugot pretinieku rindās pat gaidāmā NHL drafta potenciālo 1. nu­ muru.

Uz hokeja āderi Čempionāts norisināsies no 18. līdz 28. aprīlim divās pilsētās Botnijas līča pie­ krastē, kuras šķir pusotras stundas brau­ ciens, — Ūmeo un Ērnšeldsvīkā. Latvijas valstsvienība spēlēs Ērnšeldsvīkas gru­ pā — faniem priekšstatam — vairāk nekā 500 km attālumā aiz Stokholmas. Pilsēta, kurā ir 29 tūkstoši iedzīvotāji, var lepo­ ties ar iespaidīgām hokeja tradīcijām — no Ērnšeldsvīkas nāk Peters Forsbergs, dvīņubrāļi Sedini, Viktors Hedmans un vēl citas hokeja zvaigznes. Šī ir mājvieta pa­ zīstamajam Zviedrijas elites līgas klubam Modo, kas spēlē 7000 skatītāju ietilpīga­

38

jā Fjallraven Center (2006. gadā, kad arē­ nu atklāja, tās nosaukums bija Swedbank Arena). Šeit arī notiks čempionāta izšķiro­ šās spēles, ieskaitot finālu. Pasaules U-18 elites divīzijas turnīrā startēs 10 valstsvienības, kas sadalītas di­ vās apakšgrupās. Pirmās četras komandas kvalificēsies ceturtdaļfinālam, bet grupu pēdējā — 5. vietā — palikušās valstsvie­ nības aizvadīs savstarpēju sēriju līdz divām uzvarām par vietas saglabāšanu elites di­ vīzijā, pāra zaudētājam atstājot elites līgu.

Stāsts, kam jāturpinās... Latvijas U-18 valstsvienība svarīgā­ kās spēles aizvadīs Lieldienu brīvdienās. Latvieši spēkiem mērosies ar Zviedriju (19. aprīlī), Krieviju (20. aprīlī), Slovākiju (22. aprīlī) un ASV (23. aprīlī). Otrā gru­ pā cīnīsies Somija, Kanāda, Čehija, Šveice un Baltkrievija. Latvijas junioriem šī būs kārtējā at­ griešanās stiprāko sabiedrībā. Pērn pie komandas stūres pasaules junioru čem­ pionātos debitēja Sorokins, kurš kopā ar saviem palīgiem Herbertu Vasiļjevu un Juri Ozolu guva panākumu 1. divīzijas turnīrā Rīgā. Svinot uzvaras visās pie­ cās spēlēs, ar saliedētu komandas spē­ ku un labu vārtsargu Jāni Vori cietoksnī Latvijas junioru hokejs tika iecelts atpa­ kaļ elites līgā. Pirms tam elites divīzijā no 2015. līdz 2017. gadam Latvijas juniori vienī­ go reizi bija noturējušies trīs čempionātus

Foto: Kristaps Zaļkalns

Latvijas U-18 hokeja izlase briest pasaules junioru čempionātam elites divīzijā, kas sarkanbaltsarkanajiem sāksies Lielajā piektdienā — 19. aprīlī — ar cīņu pret mājiniekiem zviedriem hokeja tradīcijām bagātajā Ērnšeldsvīkas pilsētā. Komandas galvenā trenera Oļega Sorokina rīcībā gana interesanta Millenium hokejistu paaudze ar izteiktu pirmo vārtsargu, kura ir ne tikai noskaņojusies kareivīgi sevi pierādīt pret nākamajām Nacionālās hokeja līgas (NHL) zvaigznēm, bet daži arī paši varētu ierakstīties NHL skautu blociņos.

pēc kārtas. Sorokins ar racionāliem so­ ļiem grib mainīt šo noturēšanās filozofiju un — galvenais — izpelnīties pretinieku respektu: “Ir svarīgi iegūt cieņu, lai kat­ ru gadu spēlētu ar lielajām hokeja val­ stīm — lai mēs būtu viņiem interesanti arī pārbaudes spēlēs,” akcentē Sorokins. Pirms čempionāta komanda aizvadīs vēl divas pārbaudes spēles pret Latvijas na­ cionālo izlasi un 16. aprīlī Somijā pret Vāsas Sport junioru komandu. Latvijas valstsvienības kandidātu loku pamatā veido Latvijas virslīgas čempio­ nāta (OHL) un Krievijas jaunatnes līgas spēlētāji. 13 hokejisti ir no HS Rīga, ku­

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


AKTUĀLI

pret zvaigznēm

Viens par visiem, visi par vienu. Latvijas U-18 hokeja izlase gatavojas pasaules čempionātam elites divīzijā, kurā nav spēlējusi kopš 2017. gada

ru kopš sezonas sākuma trenē Sorokins, bet 10 spēlētāji ir no HK Rīga, divi no HK Lido, viens — no Prizmas, bet četri kandidāti spēlē ārzemju klubos.

Džek, iepazīsties, — sīkstie latvieši! Latvijas pirmie pretinieki meistarsa­ cīkstēs — zviedri — iepriekšējā 2018. gada pasaules U-18 čempionātā, kas no­ tika Čeļabinskā un Magņitagorskā, izcīnī­ ja bronzas godalgas. Krievi izgāzās savu skatītāju priekšā, ceturtdaļfinālā ar 1:5 paspēlējot amerikāņiem. ASV savukārt ie­ guva sudraba godalgas, finālā atzīstot so­ Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

mu pārākumu. Skaidrs, ka spēles pret trim hokeja milžiem latviešu zēniem būs ugunskristības, taču šajā vecumā spēlētā­ ju psiholoģija vēl atstāj plašu telpu pār­ steigumiem. Zviedriem šogad sastāvā būs trīs po­ tenciālie 2019. gada NHL drafta jeb jau­ no spēlētāju izvēles ceremonijas 1. kār­ tas numuri: aizsargi Viktors Soderstroms un Filips Brobergs un uzbrucējs Nils Hoglanders. Krievijas sastāvā redzēsim Vasiliju Podkolzinu no Krievijas jaunatnes līgas komandas SKA-1946 uzbrukuma smailes, kuram draftā prognozē augsto 3. numuru.

SPĒĻU KALENDĀRS 19. aprīlis 20. aprīlis 22. aprīlis 23. aprīlis

20:30 16:30 16:30 15:30

Latvija—Zviedrija Latvija—Krievija Latvija—Slovākija Latvija—ASV

LATVIJAS U-18 IZLASES KANDIDĀTI Artūrs Šilovs vārtsargs 2001 HK Rīga Rūdolfs Lazdiņš vārtsargs 2002 HS Rīga Kārlis Reinis Riba vārtsargs 2001 HK Lido Bruno Brūveris vārtsargs 2002 HK Rīga Patriks Ozols aizsargs 2001 HK Lido Ernests Ošenieks aizsargs 2001 HS Rīga Miks Tumānovs aizsargs 2001 HK Rīga Harijs Brants aizsargs 2002 HK Rīga Ņikita Mateiko aizsargs 2001 HK Rīga Nauris Sējējs aizsargs 2001 Geneve-Servette U20 Ralfs Litaunieks aizsargs 2002 Valerenga U21 Kārlis Krustiņš aizsargs 2002 HS Rīga Emīls Mežnieks aizsargs 2001 HS Rīga Ričards Landmanis aizsargs 2001 The Hill Academy U18 Prep Rūdolfs Polcs uzbrucējs 2001 HK Rīga Gustavs Millers uzbrucējs 2001 HK Rīga Jānis Švānenbergs uzbrucējs 2001 HK Rīga Gļebs Prohorenkovs uzbrucējs 2001 HS Rīga Raivis Kristiāns Ansons uzbrucējs 2002 HS Rīga Kristaps Skrastiņš uzbrucējs 2001 HS Rīga Ralfs Jevdokimovs uzbrucējs 2001 HS Rīga Rihards Liģis uzbrucējs 2001 HS Rīga Roberts Petrovičs uzbrucējs 2002 HS Rīga Aleksandrs Biškins uzbrucējs 2001 HS Rīga Raimonds Mikus Vītoliņš uzbrucējs 2002 HS Rīga Roberts Zalāns uzbrucējs 2002 HS Rīga Patriks Marcinkēvičs uzbrucējs 2001 HK Prizma Oskars Lapinskis uzbrucējs 2002 Langnau U20 Kārlis Bucenieks uzbrucējs 2001 HK Rīga Patriks Zabusovs uzbrucējs 2001 HK Rīga Vārds uzvārds, pozīcija, dzimšanas gads, klubs

Visvairāk spīdekļu būs ASV izlases sastāvā — tostarp gaidāmā NHL drafta galvenais favorīts centra uzbrucējs Džeks Hjūzs! Floridā uzaugušais spēlētājs sa­ vu varēšanu spilgti ieskicēja pārbaudes turnīrā novembrī. Piecu nāciju turnīrā Čehijā četrās spēlēs pret zviedriem, če­ hiem, šveiciešiem un somiem Hjūzs izcē­ lās ar 16 (6+10) rezultativitātes punk­ tiem. Īpaši jāizceļ arī amerikāņu centrs Alekss Turkots, uzbrucēji Metjū Boldijs un Trevors Zegras, kuri visi tiek pieskai­ tīti planētas TOP10 karstākajiem talan­ tiem. Amerikāņiem talantu sarakstu vēl ilgi varētu turpināt... Patīkami, ka latvie­ šu puiši, zinot pretinieku sastāvus, atbil­ di parādā nepaliek, norādot: “Esam cīnī­ tāju tauta!” Prognozējams, ka izšķirošā spēle čem­ pionātā Latvijas valstsvienībai būs pret Slovākiju. Lai gan arī slovāki spēlēs bez spilgtām zvaigznēm, skauti sāncenšus no­ vērtē augstāk. Visticamāk šīs spēles lik­ me būs iespēja spēlēt turnīra ceturtdaļfi­ nālā vai zaudējuma gadījumā — cīņa par vietas saglabāšanu elitē. Tiesa, gribētos, lai kļūdāmies ar šo prognozi.

39


AKTUĀLI

Nebraucam uz pasaules čempionātu tikai piedalīties... Oļegs SOROKINS, Latvijas U-18 hokeja izlases galvenais treneris — Treniņā diezgan bieži tevi varēja dzirdēt, pamatīgi paceļot balsi. Tev tā ir ikdienišķa darba sastāvdaļa vai tas nepieciešams tieši tagad, izšķirošajā fāzē, gatavojot junioru izlasi čempionātam? — Tā ir ikdiena. Mēģinu skaļi ru­ nāt — ar domu, lai dzird ne tikai tie ho­ kejisti, kas atrodas laukumā, bet arī uz soliņa. Papildus ar svilpi pievēršu uzma­ nību, kad puiši aiz apmales sāk runāties savā starpā, jo viss trenera sakāmais ne­ mitīgi tiek adresēts visai komandai. — Kā aizrit treniņnometne — vai tā ir nesusi arī kādus pārsteigumus...? — Jāatzīst, pārsteigumi vairāk bijuši nepatīkami. Gribējās, lai spēlētāji, atbrau­ cot uz izlasi, būtu labāk sagatavojušies. Savukārt pozitīvā ziņa ir tā, ka puiši no­ metnes gaitā progresē gan spēkā un jau­ dā, gan arī agresivitātē un spēles izprat­ nē. Daudz laika un uzmanības ieguldījām fiziskās kondīcijas veidošanā. Protams, vingrinājumos iekļāvām spēles elementus, bet mūsdienu hokejā fiziskā sagatavotība ir svarīgākais spēles komponents. Nav jē­ gas atstrādāt vairākumu, ja tu neesi fi­ ziski gatavs un attiecīgi pie iespējas spē­ lēt skaitliskajā pārsvarā nemaz netiksi... — Vairākkārt esi uzsvēris, ka hokejs sākas ar aizsardzību.

— Jā, visvairāk esam strādājuši pie aizsardzības un spēles plāna izpildes, dar­ bojoties savā zonā. Šodien pirmo reizi pa­ trenējām vairākumu, bet vakarā otrajā treniņā plānots plašāks taktikas treniņš un strādāsim arī plašāk pie spēles veido­ šanas. Gada laikā U-18 izlases turnīros ir piedalījušies visi valstsvienības kandidāti, tāpēc spēles zīmējumu visi aptuveni zina. — Pērn vārtos izteikts pirmais numurs bija Jānis Voris, kurš tagad pāraudzis U-18 vecumu. Jau tad izskanēja runas, ka elites divīzijā vadošais vārtsargs noteikti būs Artūrs Šilovs — vai tā ir? — Mēs ceram, ka Šilovs būs pirmais numurs un noteikti mēģināsim uz viņu paļauties. Mums ir interesanta vārtsargu līnija starp 2001. un 2002. gadā dzimu­ šajiem puišiem — Latvijā ir vēl citi labi vārtsargi šajā vecumā, kuri būtu pelnīju­ ši būt kopā ar izlasi. Žēl, ka visiem nav vietas — pagaidām treniņnometnē ir čet­ ri vārtsargi, un arī tas ir par daudz, jo vajadzētu būt trim. — Kas ir komandas Ahilleja papēdis? — Tuvākajā laikā mēģināsim saspē­ lēt konkrētas maiņas. Mums ir laba ko­ manda, labs komandas gars, tādēļ izteikta Ahilleja papēža nav. Mēģināsim nostabili­ zēt visus virknējumus, lai nav tādu mai­ ņu, kas kristu ārā no spēles — katrā virknējumā ir kāds spēlētājs, kurš var palīdzēt labāk nospēlēt aizsardzībā, katrā

maiņā mēģinām ielikt kādu, kurš var gūt vārtus. Būs ļoti, ļoti grūti kādam spēlē­ tājam pateikt, ka viņš netiek sastāvā — pat īsti neredzu, vai kāds ir labāks vai sliktāks. Šoreiz tas laikam būs grūtākais lēmums manā dzīvē un būs jāvadās pēc izjūtām. — Bet uz kuri pusi svara kausi vairāk sliecas? — Latvijā labāka ir uzbrukuma un vārtsargu līnija, bet mazāk ir aizsargu, kas varētu spēlēt čempionātā. — Izklausās, ka no maiņu komplektācijas viedokļa spēlēsiet Oļega Znaroka hokeju — ar četriem virknējumiem, kas stipri līdzvērtīgi cits citu var aizstāt. — Domāju, visi puiši, kas trenējas šeit (Ventspilī), ir pelnījuši būt izlasē un parādīt sevi. Un viņi visi arī var parādīt labu hokeju. Kā jau minēju, veidojam sa­ balansētu sastāvu, un uzskatu, ka no kat­ ras maiņas varam gaidīt, ka tas var būt labākais virknējums spēlē. Gribētos, lai visi un visas maiņas turamies cieši kopā un tādā veidā esam stipri. — Vai komandā ir jūtama kāda starpība starp pašmāju hokejistiem un tiem četriem kandidātiem, kuri spēlē ārzemju klubos? — Mūsu problēma ir piespēļu kvali­ tāte un atsevišķas hokeja nianses, kas puišiem vēl ir jāiemācās. Būtisku atšķi­ rību neredzu, un mēs vēl nezinām, cik

SVARĪGI NOSPĒLĒT GUDRI

Dzeltenais. Jevdokimovs cīņā vārtu priekšā

40

“Lielākais izaicinājums treniņnometnes gaitā ir bijis to visu izturēt... Treniņi ir sabalansēti, un grūtākas dienas mijas ar vieglākām dienām. Katru dienu ir jāstrādā ar simtprocentīgu atdevi, un tas nav viegli. Treneri skatās, kādus piecniekus veidot, un meklē sadarbības, ar ko varam pārsteigt pretiniekus. Arī pārbaudes spēlēs svarīgi ir nospēlēt gudri — uz katru spēli jāiet tikai ar domu uzvarēt. Čempionātā gribētos pierādīt to, ko Latvija vēl nav izdarījusi... Tā ir liela motivācija — cīnīties pret NHL drafta pirmajiem numuriem, nav viņi ar pliku roku ņemami. Komandā nav izteikta līdera, ir izveidojies labs komandas gars — katram spēlētājam ir savi konkrēti uzdevumi, kas jāizpilda.”

Foto: Kristaps Zaļkalns

Foto: Kristaps Zaļkalns

Ralfs JEVDOKIMOVS, HS Rīga uzbrucējs

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


Foto: Kristaps Zaļkalns

AKTUĀLI

MAN IR JĀRĀDA PIEMĒRS Artūrs ŠILOVS, HK Rīga vārtsargs “Mums ir jātiek izslēgšanas spēlēs — tas ir sasniedzams mērķis. Pēc 2018. gada pasaules čempionātā 1. divīzijā Rīgā galvenais treneris Sorokins man pateica, ka šogad būšu pirmais vārtsargs. Galvenais — lai turpinu trenēties. Un tagad viņš to apstiprināja — būšu pamatvārtsargs. Pagājušajā čempionātā nospēlēju turnīra pirmo spēli pret Slovēniju un pēdējo — pret Kazahstānu, abās izcīnot uzvaru ar 2:1. Tās bija jaunas emocijas un nepieredzēta spriedze. Spēlējām savu skatītāju priekšā, bija daudz fanu, un tādēļ arī izcīnījām zeltu. Ko iemācījos no vārtsarga Jāņa Vora? Ja tev ir tāds sīvs konkurents, tu arī paliec labāks. Uz viņa fona ieraudzīju savas kļūdas, un ar laiku pilnveidoju šīs nianses. Tagad lai realizētu treneru doto uzticības kredītu, man ir jārāda piemērs un jāstrādā visvairāk. Jābūt disciplinētam un jākontrolē emoci-

jas — nevaru kādam laukumā sākt bļaut virsū. Cenšos pēc iespējas vairāk palīdzēt komandai — ja zonā pretinieki sāk mūs spiest, mēģinu pārtvert ripu, lai spēlētāji pārāk nenogurst, un tādā veidā radīt iespēju bīstamam pretuzbrukumam. Situācijas ir dažādas — man ir, kā saka, lieli auguma gabarīti, tādēļ vārtos lielākoties darbojos, stāvot kājās, maksimāli ar augumu aizsedzot vārtus, lai paliek mazāk caurumu, kur pretiniekam iemest ripu. Komandai ir jāpieliek piespēļu kvalitātē, bet metieni ir tīri labi — domāju, varēsim pārspēt citus vārtsargus. Vārtsargam ir svarīgi komunicēt ar spēlētājiem, lai kāds pretspēlētājs, kurš, piemēram, dežurē uz zilās līnijas, nepaliek nepamanīts. Stiprākais metiens ir uzbrucējiem Patrikam Zabusovam vai Kristapam Skrastiņam. Savukārt bullīšus labi met Rūdolfs Polcs un Patriks Marcinkevičs. Komandā valda lieliska atmosfēra.”

Par respektu. Treneris Sorokins atlaides nedod

MĒS ESAM CĪNĪTĀJU TAUTA Patriks OZOLS, HK Lido aizsargs “Katru dienu ir divi ledus treniņi, divi sausie treniņi — kārtīgi trenējamies, atpūšamies un domājam par čempionātu. Nevienam vieta sastāvā nav garantēta — katru dienu jāpierāda sevi no jauna. Treniņos uzmanību visvairāk vēršam uz savstarpējo sapratni, komunikāciju un trenera doto uzdevumu izprašanu. Pretiniekus varam pārsteigt ar raksturu, cīņassparu un savstarpēju sapratni — mēs esam cīnītāju tauta un nevienu ledus centimetru negrasāmies atdot. Rezultātam čempionātā jābūt tādam, lai, atbraucot mājās, ar mierīgu sirdi varētu pateikt — esmu izdarījis visu, kas bija manos spēkos. Rezultāta izteiksmē — tik pēc iespējas tālāk un pārsteigt visus. Esam redzējuši arī potenciālo čempionāta zvaigžņu spilgtākās epizodes, taču tas neko vēl nenozīmē. Viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs.”

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

ārzemnieku būs sastāvā, kas dosies uz čempionātu. Svarīgi, lai puiši ir atbildīgi par katru savu piespēli, metienu un lē­ mumu. Ir vērts braukt spēlēt hokeju uz ārzemēm, ja tevi tur grib, nevis pats cen­ ties tur ielauzties par katru cenu. — Čempionātā būs jāspēlē pret mājiniekiem zviedriem, krieviem, slovākiem un amerikāņiem, kuru rindās spēlēs 2019. gada NHL drafta prognožu pirmais numurs Džeks Hjūzs. Kā mēģināsiet apturēt šāda kalibra spēlētājus? — Mēs esam redzējuši, kā spē­ lē Džeks Hjūzs. Vislabākais ir tas, ka mums ir tāda iespēja — stāties pretī šādiem spēlētājiem, parādīt sevi vai sa­ prast, cik tālu esam vai neesam tikuši... Tā būs laba mēraukla, ko puiši, cerams, sev atstās turpmākajai karjerai. Ļoti ceru, ka ar komandas darbību mums izdosies atrast pareizos risinājumus, lai apspēlē­ tu Ameriku — mēs negrasāmies turp braukt, lai piedalītos.

— Tas nozīmē, ka pret šādiem supertalantiem atsevišķās epizodēs varētu likt pretī, piemēram, divus spēlētājus? — Redzēs, kā viss attīstīsies, jo ar amerikāņiem mums ir jāspēlē čempionāta grupu turnīra pēdējā cīņa. Līdz tam pa­ skatīsimies arī, ko citas komandas dara pret viņiem... Plāns ir, varbūt konkrētu maiņu tam sagatavosim. — Paraksturo, lūdzu, īsi katru no pretiniekiem! — Paturpināsim par ASV. Komanda, kura ļoti labi slido, ļoti labi tehniski un interesanti spēlētāji, no kuriem var sagai­ dīt mobilu hokeju — nemitīgi jābūt gata­ viem divcīņās, iespējams, spēlētājs nedos piespēli, bet mēģinās apspēlēt viens pret viens. Amerikāņi labi spēlēja pārbaudes spēlēs, bet tajā pašā laikā viņi zaudēja vairākos mačos. Prognozēju, ka ASV iz­ lasē būs visvairāk spēlētāju, kuri tiks iz­ vēlēti nākamajā NHL draftā.

41


— Čempionātu sāksim pret mājiniekiem zviedriem. — Mēs smejamies, ka zviedri vienmēr ir vienādi. It kā gana meistarīgi, tīri la­ bi slido, bet uz amerikāņu un krievu fo­ na viņi atšķiras — spēlē kompaktāk un klasisku zviedru hokeju. Ja viņiem spē­ le iet no rokas, ir grūti, ja neiet — var aizķerties spēlē. — Kādu iespaidu atstāj Krievijas izlase? — Krievijas izlasei ir labs un stabils sastāvs — viņi ilgi gatavojas šim turnī­ ram, atsijājot spēlētājus gadu gaitā. Pirms gada, gatavojoties čempionātam 1. divīzijā Rīgā, mēs Ventspilī spēlējām pret daļēju šīs valstsvienības modeli — tobrīd tā bija Krievijas U-17 izlase. Interesanta koman­ da ar vairākiem potenciālajiem NHL draf­ ta 1. kārtas raudzes spēlētājiem — iz­ teikts līderis Vasilijs Podkolzins. Viņiem ir stipra uzbrukuma līnija, bet komanda nav tik mobila kā amerikāņiem — aizsar­ gi nedaudz atpaliek no uzbrucējiem. — Kā paliek ar slovākiem? — Slovāki jau ilgi spēlējuši kopā — pērn viņi visi spēlēja vienā komandā Slovākijas otrajā līgā, bet šogad šāds mo­ delis vairs nav un katrs spēlē savā vie­ nībā. Slovāki ir savākuši savus labākos spēlētājus, un viņiem ir pluss, ka slovā­ ki spēlē lielajos turnīros pret TOP6 ho­

Foto: Kristaps Zaļkalns

AKTUĀLI

Tik ripu slovāku vārtos! Uzbrucēji Raivis Kristiāns Ansons (dzeltenā), Rūdolfs Polcs (baltā) un Patriks Marcinkēvičs (melnā) spriež, ka labprātāk šīs ripas mestu pretinieku vārtos

lai gan baltkrievi ir no tām komandām, kas arī netiek pie spēlēšanas pret liela­ jām hokeja valstīm. — 2017. gada jūlijā sāki strādāt ar junioru izlasi, bet šī bija pirmā pilnā sezona, kad pārgāji arī ikdienas darbā no HK Mogo uz jauniešu hokeja komandu — HS Rīga, kas arī spēlē virslīgā. Preses konferencē izteicies, ka gads nesis dažādas atziņas, bet kādas? — Iepazinu puišus LATVIJAS U-18 IZLASE PASAULES ČEMPIONĀTOS tuvāk, iepazinu jauniešu Gads Vieta Vieta Vecākais treneris psiholoģisko pusi — kā­ 1993. Rīga (Latvija) EČ C grupa 21 Andrejs Tumševics du slodzi un līmeni viņi 1994. Bleda (Slovēnija) EČ C grupa 18 Leonīds Beresņevs var turēt, uz ko vajadzē­ 1995. Kijeva (Ukraina) EČ C grupa 18 Vladimirs Bistrovs tu vērst lielāku uzmanī­ 1996. Maribora (Slovēnija) EČ C grupa 19 Aleksandrs Klinšovs 1997. Georgeni un Mjerkurjačuka (Rumānija) EČ C grupa 18 Aleksandrs Cicurskis bu jau agrākā vecumā, 1998. Zagreba (Horvātija) EČ C grupa 18 Ojārs Rode pie kā vairāk piestrādāt. 1999. Bukareste (Rumānija) EČ Divīzija I Vladimirs Rešetņikovs Vispusīgas atziņas — 2000. Liepāja un Rīga (Latvija) B grupa 13 Gints Bisenieks līdz pat treniņu uzbūvei... 2001. Liepāja un Rīga (Latvija) Divīzija I 14 Māris Baldonieks 2002. Maribora (Slovēnija) Divīzija I 16 Anatolijs Jemeļjaņenko Mūžu dzīvo, mūžu mācies: 2003. Ventspils (Latvija) Divīzija I 18 Aleksandrs Klinšovs arī es joprojām katru die­ 2004. Amstetena (Austrija) Divīzija I 17 Oļegs Znaroks nu mācos, un arī hokejs 2005. Sosnoveca (Polija) Divīzija I 14 Vjačeslavs Nazarovs mainās — un treneriem 2006. Rīga (Latvija) Divīzija I 11 Aleksandrs Klinšovs 2007. Rauma (Somija) PČ 10 Aleksandrs Klinšovs ir jāiet laikam līdzi, esmu 2008. Rīga (Latvija) Divīzija I 13 Vjačeslavs Nazarovs daudz analizējis jaunākās 2009. Asiago (Itālija) Divīzija I 12 Aleksandrs Klinšovs tendences. 2010. Minska (Baltkrievija) PČ 9 Leonīds Beresņevs 2011. Rīga (Latvija) Divīzija I 11 Ēriks Miļuns — Mainās hokejs, 2012. Znojmo (Čehija) PČ 9 Leonīds Tambijevs mainās arī paaudzes — 2013. Soči (Krievija) PČ 10 Vjačeslavs Nazarovs tavā rīcībā ir komanda, 2014. Nica (Francija) Divīzija I A 11 Ēriks Miļuns kura dzimusi 21. gad2015. Cūga (Šveice) PČ 9 Ēriks Miļuns 2016. Grandforksa (ASV) PČ 9 Ēriks Miļuns simtā. Kā ir strādāt ar 2017. Poprada, Spišska Nova Vesa (Slovākija) PČ 10 Igors Smirnovs Millenium paaudzi? 2018. Rīga (Latvija) I A 11 Oļegs Sorokins — Šī spēlētāju paau­ 2019. Ērnšeldsvīka, Ūmeo (Zviedrija) PČ ? Oļegs Sorokins dze ir interesanta. Mūsu laikos bija jāstāv pēc gaļas rindā, viņiem tā nav. Nevaru keja valstu izlasēm. Mēs Latvijā vēl ne­ esam nopelnījuši iespēju ieiet un spēlēt spriest — ja arī man jaunībā būtu vied­ tālrunis, vai es tajā spēlētu spēlītes. Es šajā lielo valstu apritē kopā ar Somijas, nekad neredzēju NHL spēles, viņi tās Krievijas, Zviedrijas, Čehijas, Amerikas un redz. Intereses atšķiras, bet tas ir izaici­ Kanādas izlasēm — tas Latvijas hokejam ir liels mīnus. Paldies dievam, esam šo­ nājums — mēģināt pavilkt šos puišus un likt domāt viņiem citādāk. gad uzspēlējuši Jelgavā pret Baltkrieviju,

42

— Vai šiem puišiem piemīt uzvarētāju mentalitāte? Pastāv uzskats, Latvijas hokejā dominējuši varonīgi izglābšanās un atsišanās kanoni. — Nepiekrītu, jo visos čempionātos, kuros esam piedalījušies ar nacionālo iz­ lasi, esam domājuši, kā uzvarēt: jautā­ jums tikai — kādā veidā un ar kādiem spēlētāju resursiem. Domāju, ka šo pui­ šu spēles mentalitāte ir labā līmenī. Arī Latvijas virslīgas čempionātā devāmies uz katru spēli ar domu uzvarēt — bija grū­ tas uzvaras, bija statistikas izteiksmē ne­ pelnītas uzvaras, taču tās visas bija izcī­ nītas uzvaras. Tādēļ spēlētājiem vajadzētu būt ticībai, ka dažreiz uzvarēt var arī, esot vājākam nekā pretinieks. Puiši ir ie­ guldījuši sevī, uzvarot divcīņas pret vī­ riem — kāpēc lai tā nevarētu darīt ar saviem vienaudžiem? — Latvijas nacionālās izlases treneris Bobs Hārtlijs ir teicis valstsvienības spēlētājiem, ka viņiem ir jābūt kā pitbulterjeru suņiem, kas nemitīgi iet un kož pretiniekiem, lai uzvarētu. Vai Ērnšeldsvīkā redzēsim junioru izpildījumā līdzīgu pieeju spēlei? — Visam ir jāpieiet ar galvu. Ja fi­ ziskā sagatavotība atļauj spēlēt tik agre­ sīvu hokeju, mēs varam to darīt — ja tas dod rezultātu... Ir spēles, kur vajag nemitīgi kost, un ir spēles, kurās vajag asi iedzelt pretiniekam un sagaidīt nāka­ mo trieciena iespēju. Ja runājam par div­ cīņām, tur gan katru reizi jākož un jātu­ ras pretī pretiniekam visiem spēkiem, lai nezaudētu nevienu divcīņu. ©

Kristaps ZAĻKALNS

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


Foto: LFF

PROCESĀ

Tuvu, bet tālu. Pagājušajā sezonā Supernova tika līdz pat pārspēlēm par vietu virslīgā, taču pārliecinoši zaudēja Mettai

Latvijas futbola karte Latvijas futbola līdzjutēju uzmanības centrā šobrīd ir valsts virslīgas čempionāta cīņas, taču mūsu futbola ģeogrāfija ir daudz plašāka — tikko sācies pirmās līgas turnīrs, bet aprīlī startēs arī masveidīgās otrās līgas sacensības. Savā ziņā šo var saukt par pārejas gadu, jo pakāpeniski tiek mainīta mūsu klubu futbola sacensību struktūra. Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

P

irmām kārtām šogad sākta virs­ līgas paplašināšana, agrāko astoņu komandu vietā spēlējot deviņām vienībām, bet nākamgad mūsu galvenajā klubu turnīrā spēlēs jau desmit ko­ mandas — pa tiešo uz augšu pārcelsies pirmās līgas uzvarētāji, bet virslīgas pēdējā komanda aizvadīs pārspēles ar pirmās līgas otro spēcīgāko vienību. Tomēr vislielākās pārmaiņas skārušas pirmo līgu, kas šogad sadalīta divos — A un B — turnīros. Tiesa, šogad šīs pārmaiņas ir vien formālas, jo A turnīrā spēlēs ierastās pirmās līgas koman­ das, bet par B pirmo līgu ir vienkārši pārdēvēts virslīgas klubu dublieru čempionāts. Paredzēts, ka jau nākamgad abu šo turnīru dalībnieku sastāvs mai­

nīsies — B turnīra labākās četras ko­ mandas ieņems A līgas trīs vājāko vienību vietas. Tādā veidā nākamgad trīs mūsu lielākajos turnīros — virslīgā, kā arī A un B pirmajā līgā — vajadzētu būt pa desmit komandām. Tiesa, pirmās līgas klubi nemaz nav priecīgi par šādām pārmaiņām, tāpēc deviņas no desmit A turnīra jeb Komanda.lv pirmās līgas komandām uzrakstījušas vēstuli Latvijas Futbola federācijai ar aicinājumu saglabāt veco kārtību, kad dublieru ko­ mandas spēlē atsevišķā turnīrā. Savukārt otrajā līgā joprojām saglabājas reģionālo sacensību princips, tiesa agrāko piecu reģionu vietā ir izveidoti četri, kas arī ieguvuši jaunus nosaukumus — Centrs, Rietumi, Austrumu un Ziemeļi.

43


PROCESĀ

Pirmais mēnesis

“Pirmā līga ir nopietna un pamatīga vērtība Latvijas futbolā — ar plašu ģeogrāfiju, kas dod iespēju sevi apliecināt jaunajiem futbolistiem. Tāpēc pirmajai līgai ir būtiska pievienotā vērtība. Katru gadu redzam progresu, parādās ar­vien vairāk inte­ resantu spēlētāju, izpaužas lokālpatriotisms un ir izveidojušies vietējie derbiji,” saka LFF Sporta direktors Dainis Kazakevičs. Pagājušajā sezonā tuvu virslīgai nonāca SK Supernova, kas savas mājas spēles aiz­ vada Olainē — Supernova piedalījās pār­spē­ lēs par vietu virslīgā, zaudējot Mettai. Lai gan Supernova ir visai liels jauniešu klubs ar daudzām bērnu komandām Rīgā un fi­liā­ lēm Siguldā, Saulkrastos, Vangažos un Sun­ tažos, mājas spēles komanda spiesta aiz­ vadīt Olainē, jo Rīgā nav piemērota brīva stadiona. Pēc pagājušās sezonas SK Su­per­ nova šķīrās no galvenā trenera Jurģa Kalna, kurš pārgāja pie konkurentiem no Tukuma, bet šogad komandu cīņā vedīs bijušais Lat­ vijas valstsvienības aizsargs Oļegs Blago­ nadeždins, kurš pirms tam jau pāris gadus strādāja klubā ar bērniem, bet agrāk iegu­ vis arī galvenā trenera darba pieredzi virs­ līgā, 2012. gadā vadot Jūr­ Spartaku. Pēc pagā­ ai gan pagājušās sezonas pirmās malas jušās sezonas pāris kluba līgas vicečempionu statuss arī spē­ lētāju (vārtsargs Vjače­ šogad favorītu lomā automātiski slavs Serdcevs un pus­sargs ieceļ Supernovu, tomēr visi Deniss Stradiņš) ir izpel­nī­ jušies uzaicināju­mu uz virs­ konkurenti ir vienisprātis, ka līgu, pārejot uz Jūr­ malas pretendents nr. 1 uz virslīgas Spartaku, bet ko­ man­ dā ir ceļazīmi ir Tukuma komanda palikuši lī­ deri — savulaik par īpa­šiem nopelniem Lat­ vadībā un ar krietni pastiprinātu sastāvu vijas pilsonību iegu­ vušais un mūsu valsts­ vairs negriezīs ceļu nevienam. Sezonas pir­ vienībā spēlējušais pussargs An­ drejs Pere­ mais nogrieznis arī parādījis, ka vēl daudz pļotkins, kā arī vēl viens uz­bru­cējs ar lielu darāmā ir abiem ierastajiem čempionāta virslīgas pieredzi — Edgars Kārkliņš. Ļoti favorītiem no Kurzemes — FK Liepāja un interesants komandas pastip­rinājums ir divi FK Ventspils jau ir piedzīvojuši nepatīkamus pagājušā gada Latvijas U-19 izlases spēlē­ zaudējumus. Ar mainīgām sekmēm sezonu tā­ji — uzbrucējs Marko Regža pievienojies sākuši tumšie zirdziņi Jūrmalas Spartaks un no virslīgas kluba RFS, bet cits priekšējās FK Jelgava. Sīkstu pretestību favorītiem līnijas spēlētājs — Oskars Ru­ be­ nis — at­ izrāda arī virslīgas jaunpienācēji BFC griezies dzimtenē pēc pāris gadu pava­ dī­ Daugavpils un ļoti jauneklīgā FK Metta. šanas Maskavas CSKA jauniešu komandā. Tā ka Optibet Virslīgas klubu gatavību Lai gan pagājušās sezonas pirmās līgas sezonai plaši vērtējām jau žurnāla iepriek­ vicečempionu statuss arī šogad favorītu šējā numurā, šoreiz uzmanību vairāk lomā automātiski ieceļ Supernovu, tomēr vi­ pievērsīsim pirmajai līgai. si konkurenti ir vienisprātis, ka pretendents nr. 1 uz virslīgas ceļazīmi ir Tukuma ko­ Ar skatu uz augšu manda. Pērn FK Tukums 2000/TSS pirmajā Šogad Komanda.lv pirmajā līgā spēlēs līgā finišēja trešajā vietā, taču šogad tu­ desmit komandas, par divām mazāk nekā kumnieki uz pārējo fona tiešām izceļas ar pērn — pagājušā gada turnīra uzvarētāji sastāva komplektāciju. No Supernovas uz BFC Daugavpils/Progress pārcēlās uz virs­ Tukumu pārcēlās ne tikai treneris Kalns, līgu, pēdējā vietā palikusī Preiļu koman­ bet kopā ar viņu atnāca vēl trīs spēlētāji — da izkrita uz otro līgu, bet dalību čem­ pio­ Oskars Deaks, Vadims Avdejevs un japānis nātā beigusi pērnās sezonas sestā komanda Šuma Nagamacu. Tukuma komandai pievie­ RTU/Skonto Academy. Savukārt pirmo līgu nojies arī ļoti pieredzējušais 38 gadus ve­ papildinājuši vien pagājušās sezonas otrās cais aizsargs Pāvels Mihadjuks, kurš savu­ līgas čempioni — Rīgas klubs New Project. laik ir spēlējis Latvijas valstsvienībā, bet Komandas aizvadīs trīs riņķu sacensības. vēl pirms diviem gadiem palīdzēja Jūrmalas

Latvijas virslīgas čempionāts šogad neliek vilties — jau pēc pirmā spēļu mēneša varam secināt, ka komandas ir pietiekami līdzvērtīgas un visos mačos laukumā rit sīva cīņa. Jau starta posmā savu favorītu statusu ir apliecinājusi Rīgas Futbola skola, kas pāris mačos arī nodemonstrējusi raksturu, uzvaras izraujot pēdējās sekundēs. Toties jau trešajā kārtā pirmo zaudējumu piedzīvoja pērnie čempioni Riga FC, kas ar 0:1 piekāpās pagājušās sezonas pēdējai komandai Valmiera Glass ViA. Rīdziniekiem tādā veidā pārtrūka 21 nezaudētas spēles sērija čempionātā — Riga FC virslīgā nebija zaudējusi kopš pagājušā gada mai­ ja. Zīmīgi, ka tieši šajā neveiksmīgajā mačā Riga FC galvenā trenera amatā debitēja mums labi pazīstamais speciālists no Baltkrievijas Oļegs Kubarevs, kurš pirms trim gadiem visai negaidīti aizveda līdz Latvijas čempionu titulam Jūrmalas Spartaku. Savukārt valmierieši, kas pērn zaudēja visiem pēc kārtas, šosezon jau ir pierādījuši, ka trenera Tamaza Pertijas

L

44

Spartakam izcīnīt valsts čempionu titu­ lu. Tukumā Mihadjuks spēlēšanu apvie­ nos ar bērnu trenēšanu. No virslīgas klu­ ba FK Metta dzimtajā pilsētā atgriezies arī aizsargs Dāvis Sandis Strods, daudz tiek gaidīts arī no diviem atbraukušajiem franču leģionāriem. Jau pirmajā kārtā tu­ kumnieki apliecināja savu spēku, ar 11:0 sagraujot Balvu komandu un uzstādot klu­ ba rezultativitātes rekordu.

Tradīcijas un jaunumi Senas virslīgas tradīcijas ir Rēzeknes futbolam — deviņdesmitajos gados rēzeknieši katru gadu spēlēja virslīgā, bet pēdējo reizi Rēzekne mūsu klubu futbo­

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


PROCESĀ

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Futbola centrs. Par pavasara Latvijas futbola galveno bāzi kļuvis RTU stradions, kur spēlē gan pāris virslīgas, gan pirmās līgas klubi. Attēlā: Virslīgas līderu RFS slovāku uzbrucējs Tomašs Malecs parūpējies, lai spēlē nav jāiesaistās komandas vārtsargam Kasparam Ikstenam

la augstākajā sabiedrībā bija pārstāvēta 2010. gadā. Šogad, lai gan komandā no­ tiek paaudžu maiņa, rēzeknieši plāno cīnīties par pirmo trijnieku. Interesanti, ka Rēzeknes klubs sadarbojas ar japāņiem, tāpēc latgaliešu krāsas aizstāvēs četri uzlēcošās saules zemes pārstāvji. Agrāko laiku atmiņas par virslīgu ir arī FK Auda no Ķekavas — LFF prezi­ denta Kaspara Gorkša tēva Jura Gorkša izveidotais klubs virslīgā spēlēja 2002.— 2004. gadā. Pēc tam gan Auda nekad nav nopietni pretendējusi uz vietu virslīgā. Jāpiebilst, ka Audas rindās spēlē vēl di­ vi Gorkšu dzimtas pārstāvji — Kaspara brāļi Rihards un Jorens. Šogad Ķekavas Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

stadionā plānoti rekonstrukcijas darbi, tāpēc vasarā Auda pārcelsies uz jauno Baldones stadionu, kur futbols līdz šim vēl nav spēlēts. Savukārt galvenā trenera amatā FK Auda debitēs mūsu futbola sla­ vas laiku ilggadējais Latvijas valstsvienības pussargs Andrejs Rubins, kurš iepriekš strādāja tikai ar bērniem Ikšķilē. Vēl viens no mūsu leģendārā Euro 2004 dalībniekiem — Dzintars Zirnis — šogad būs jaunveidotās komandas Rīgas Dinamo/Staicele galvenais treneris. Pagā­ jušajā sezonā FK Staiceles bebri pirmajā līgā palika priekšpēdējā vietā, bet Dinamo spēlēja otrās līgas Kurzemes zonā, kur ieņēma trešo vietu. Vairāk gan izskatās,

ka šī apvienošanās ir tikai formāla, lai Dinamo varētu spēlēt pirmajā līgā — vismaz sezonas startā laukumā nedevās neviens no staiceliešiem un arī koman­ das pieteikumā nav ierasto bebru. Tāpat dinamieši arī neplāno spēlēt Staicelē un savas mājas spēles aizvadīs Imantā, Ostvalda vidusskolas laukumā. Vēl viena jauna komanda pirmajā līgā ir Rīgas New Project, kas pērn vispirms uzvarēja Rīgas čempionātā (tad gan komandas nosaukums bija Betlanes), bet ­ pēc tam otrās līgas finālturnīrā izšķirīgajā mačā pārliecinoši apspēlēja Krāslavas fut­ bolistus. Otrās līgas čempionu sastāvs pēc pārcelšanās klasi augstāk neko daudz

45


PROCESĀ

nav mainījies, bet pazīstamākie futbolisti ir agrāk virslīgā spēlējušie Igors Labuts, Vitālijs Ziļs, Oskars Ikstens un gruzīns Giorgijs Diakvnišvili. Jau sezonas pirmajā mačā līgas jaunpienācēji pierādīja, ka būs konkurētspējīgi šajā līmenī, tikai spēles izskaņā ar 0:1 piekāpjoties vieniem no turnīra favorītiem — SK Supernova. New Project savas mājas spēles aizva­ dīs RTU stadionā, kur iekārtojusies vēl viena Rīgas komanda JDFS Alberts. Ņemot vērā, ka pavasarī RTU stadionā spēlē vēl arī divas virslīgas komandas (Riga FC un RFS), varam saprast, cik mūsu galvaspilsētā ir sarežģīta situācija ar futbo­ la infrastruktūru. JDFS galve­nais treneris joprojām ir bijušais Lat­vi­jas valstsvienības aizsargs Artūrs Zakre­ševskis, bet koman­ das uzdevums ir vismaz noturēties A līgā. Pagājušajā sezonā uzreiz aiz Jura Docenko skolas, devītajā vietā, palika Grobiņas komanda, bet kurzemniekiem noteikti ir pa spēkam sagādāt ne vienu vien pārsteigumu (atcerēsimies, ka pirms diviem gadiem savā debijas sezonā Grobiņa ilgu laiku bija pirmās līgas līderpozīcijās, ti­

Foto: FK Tukums 2000

Futbola ģeogrāfija

Pirmās līgas favorīti. Tukuma kluba prezidents Verners Akimovs (no kreisās) pozē kopā ar jauno treneri Jurģi Kalnu, kurš pārnācis no pirmās līgas galvenajiem konkurentiem Supernovas

LATVIJAS FUTBOLA SISTĒMA

Staicele

Valka

Limbaži

Valmiera Smiltene

Ventspils

Cēsis

Talsi

Priekuļi Balvi

Tukums Kuldīga

Grobiņa

Saldus

Jūrmala Mārupe

RĪGA

Ropaži

Jelgava

Lubāna

Madona

Salaspils Ķekava Olaine

Pļaviņas Jēkabpils Līvāni

Liepāja

Ludza

Rēzekne Preiļi

Ilūkste Krāslava Daugavpils Optibet Virslīga Riga FC FK Ventspils Rīgas Futbola skola FK Liepāja Spartaks (Jūrmala) FK Jelgava FK Metta (Rīga) Valmiera Glass ViA

46

Komanda.lv 1. līga SK Supernova (Olaine) FK Tukums 2000/TSS Rēzeknes FA/BJSS FK Auda (Ķekava) FK Smiltene/BJSS JDFS Alberts (Rīga) Grobiņas SC Dinamo Rīga/Staicele Balvu Sporta centrs FC New Project (Rīga)

Otrā līga Rietumi FK Karosta (Liepāja) Saldus SS/Brocēnu NBJSS Jūrmalas SS AFA Olaine FC Nikers (Kuldīga) AFK Aliance (Rīga) DSVK Traktors (Rīga) Talsi/FK Laidze Mārupes SC FK Lielupe

Ziemeļi FK Limbaži Riga United FK Alberts FK Pļaviņas DM FK Valka FK Priekuļi/Cēsis SK Cēsis FK Staiceles Bebri FK Smiltene/BJSS-2 Valmiera Glass ViA-3 SK Krimulda

Austrumi FK Krāslava LDZ Cargo/DFA FK Kalupe FK Keiko (Jēkabpils) FK Līvani/LīvMet Ilūkstes NSS/Sēlijas SS FK Madona MBJSS/Lubāna Preiļu BJSS Rēzeknes NBJSS SK Latgols/Ludza

Centrs Albatroz SC Caramba Riga FK Jaunība-Zelta Rīga FK Jūrnieks FK Kuivižu Spartaks FK Monarhs FK Reinards-Ropaži FK Salaspils Ghetto FC SK Supernova-2 Tente

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


Foto: LFF

PROCESĀ

Uz augšu. Šogad pirmajā līgā debitējusi Rīgas komanda New Project, kas pērn otrās līgas finālspēlē uzvarēja Krāslavas vienību

kai beigās noslīdot uz ceturto vietu). Šogad Grobiņas vienību gan vairs netrenē pa­ zīstamais liepājnieku treneris Viktors Dobre­ covs, kurš pārcēlies uz Lietuvas augstāko līgu. Komandas vadību pārņēmis Mārtiņš Jaunskalže. Grobiņā spēlē vairāki FK Liepāja audzēkņi, kuri agrāk vairāk vai mazāk ir izmēģinājuši spēkus virslīgā, taču nav no­ turējušies Liepājas klubā — Toms Gucs, Emīls Knapšis, Jānis Jēkabsons, Reinis Flaksis. Tomēr komandas galvenā zvaig­ zne ir Liepājas futbola leģenda — 38 ga­ dus vecais bijušais Latvijas valstsvienības uzbrucējs Kristaps Grebis. Neticami, bet Gro­ biņas rindās 47 gadu vecumā atsācis spēlēt arī vēl Liepājas metalurga zelta laiku vārtsargs Viktors Spole. Iepriekšējos gados parasti tabulas vidus­ daļā stabili turējās Smiltenes klubs, kas tra­ dicionāli iztiek ar vietējiem puišiem un pēc iekļūšanas pirmajā līgā pirms pieciem ga­ diem ar katru gadu progresē. Pērn Smil­ te­ nes komanda atkārtoja savu labāko re­ zul­­ tātu, finišējot septītajā vietā, bet jaunās turnīra sistēmas ieviešana nozīmē, ka šogad smilteniešiem savas pozīcijas ir vismaz jānotur. Lai paliktu A grupā, krietni jāprogresē būs Balvu komandai, kam pērn pirmās lī­ gas debijas sezonā klājās visai grūti. Bal­ venieši arī neslēpj, ka viņu prioritāte šādos apstākļos ir mācīties no konkurentiem, to­ties klubs var lepoties ar savu infrastruktūru, jo komandas rīcībā ir trīs stadioni — Rugājos, Gulbenē un Balvos. Šajā ziņā rīdzinieki var latgaliešus tikai apskaust. Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

Šogad pirmajā līgā ir ļoti nežēlīgs turnīra nolikums, kad trīs komandas reizē zaudēs vietu šajā kompānijā uz nākamo sezonu, tāpēc daudzas komandas sezonu sākušas ar lielu satraukumu un neskaidrību par nākotnes perspektīvām. Redzot pirmās līgas klubu sašutumu, iespējams, tomēr ir vērts vēlreiz apdomāt, vai dublieru koman­ du iesaistīšana šajā kompānijā tiešām nāks par labu, jo īpaši, reģionu futbola attīstībai. Savulaik jau dublieru komandas spēlēja pirmajā līgā — no 2004. līdz 2013. gadam, ar izņēmumu 2007. gadā. Pēc tam dub­ lieriem tika izveidots atsevišķs čempionāts, jo virslīgas rezervistu piedalīšanās pirmajā līgā bojāja arī sportisko principu — dub­ lieru komandas spēlēja ārpus konkurences un vienā mačā varēja spēlēt ar jauniešiem, bet citā izlaist gandrīz vai labāko virslīgas sastāvu. Nenoliegsim arī, ka dublieru mači atšķirībā no mazpilsētu mačiem neizraisa gandrīz nekādu līdzjutēju interesi.

Tautas līga Visplašākā futbola pārstāvniecība ir otrajā līgā, kur šogad četros reģionālajos turnīros kopumā sacentīsies 43 koman­ das no visām Latvijas malām. Pērn par reģionālajiem čempioniem kļuva FK Krāslava, Liepājas Karosta, FK Limbaži, FK Madona un Rīgas Betlanes, bet pēc finālturnīra uz pirmo līgu pārcēlās rīdzinieki. Šogad gan pieci reģioni ir pārveidoti par četriem — vairums Rīgas komandu spēlēs Centra zonā, Vidzeme pārtapusi par Ziemeļiem, Kurzeme/ Zemgale tagad ir Rietumi, bet Austrumu

reģionā apvienotas agrākās Latgales un Ziemeļlatvijas čempionātu komandas. Lai gan otrajā līgā piedalās gandrīz trīs desmiti Latvijas pilsētu un ciemu, Latvijas futbola kartē tomēr vēl ir pietiekami daudz balto plankumu. Civilizētajā pasaulē paras­ ti katrā miestā ir futbola komanda. Diemžēl mums laika gaitā ir pazudušas pārdesmit apdzīvoto vietu komandas, kas agrāk spēlēja vismaz otrajā līgā. Piemēram, nevienā pieaugušo futbola līmenī vairs nav pārstāvēta Gulbene, kas vēl pirms četriem gadiem bija virslīgā, tāpat no mūsu fut­ bola kartes pazuduši agrākie reģionālie čempioni — Ogre, Upesciems, Bauska, Ozolnieki. Agrāk Latvijas čempionātā spēlēja, bet šogad neviens vairs nepārstāv arī Dobeli, Siguldu, Alūksni, Aizkraukli, Carnikavu, Ērgļus, Kandavu, Ādažus, Vangažus, Priekuli, Nīcu, Viesīti, Maltu, Dagdu, Roju, Mērsragu. Katram no šiem ir savs stāsts, un varam cerēt, ka vismaz daļa no šīm vietām vēl atgriezīsies uz Latvijas futbola kartes. Kā piemēru minēšu Ogri, kur ir ļoti laba futbola infrastruktūra, ar sporta veidu nodarbojas daudz bērnu, tāpēc ir ti­ kai laika jautājums, kad valsts čempionātā atgriezīsies arī pieaugušo komanda. Patīkami, ka, salīdzinot ar pagājušo sezonu, šogad otrajā līgā ir parādījušās vairākas jaunas komandas — Līvāni, Mārupe, Krimulda, Ropaži. ©

Kristiāns GIRVIČS 47


LEĢENDAS

Vārtsargi − lielis Tā nu tas ir: nekādi zinātniskie pētījumi vai psihologu atklājumi nav vajadzīgi — visu komandu futbolisti, laikam arī treneri un aģenti ir vienisprātis ar virsrakstā izteikto izteikto domu. Un cik viņi lieliski, kurš no viņiem ir vēl lieliskāks par pārējiem, noteic ar seiviem jeb tīģerlēcieniem glābtajiem bezcerīgajiem vārtiem, bet vairāk pēc zaudētajiem vārtiem — tātad pēc sportiskās formas stabilitātes, veiksmes konkrētajā spēlē.

P

rotams, visi šāda rakstura sprie­ delējumi ir subjektīvi, tāpēc būtu arī saprotami un piedo­ dami. Taču zīmīgi, ka pasaules vai Eiropas līmeņa treneru vidū ir aizdomī­ gi maz bijušo augstas klases vārtsar­ gu. Vismaz pēdējos gandrīz 30 gados tādi, kas guvuši izcilus panākumus arī trenera darbā, ir tikai divi: Dino Cofs Itālijā (1990. gadā valsts koman­ das treneris pasaules čempionātā) un Staņislavs Čerčesovs Krievijā (2018. gadā). Zobgaļi melš, ka tas esot tā­ pēc, ka savā aktīvo spēļu gados teorē­ tisko un taktisko uzdevumu laikā tie­ ši vārtsargi esot neuzmanīgi klausītāji,

Kā glābt neglābjamo? Laimonis Laizāns spēlē

nis o m i La ĀNS LAIZ Vārtsargs Dzimis

1945. gada 30. janvārī Rīgā

Izglītība

VEF tehnikums, 6. kategorijas atslēdznieks, Rīgas Futbola skola

Sportā

vārtsargs komandās Rīgas Daugava (1964.—1968., 1971.—1976.), Maskavas Torpedo (1969.—1971.) un PSRS jaunatnes izlasē

Ģimenes stāvoklis vectēvs diviem bazbērniem Vaļasprieks makšķerēšana

Torpedo futbola namā Maskavā. Laimonis Laizāns (no kreisās) kopā ar komandas biedru Vadimu Ņikonovu, kas vēlāk kļuva par komandas treneri

48

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


LEĢENDAS

kie savādnieki

kas nodarbināti ar savām īpašām un sa­ vādām domām. Īsi sakot, visas treneru pamācības laiduši gar ausīm, nekad ne­ domājot par trenera karjeru. Arī klausī­ šanās kā pieredze var nākotnē noderēt. Vēl citi meklē pavisam primitīvus skaidrojumus, kas balansē uz melnā hu­ mora robežas: no pleca augstuma nome­ tiet zemē televizoru. Kas paliks pāri — varbūt tikai graboša kaste. Bet vārtsargs taču katrā spēlē krīt no vēl lielāka aug­ stuma, ar galvu uz priekšu pretinieka kā­ jās un dažkārt ietriecas ar pieri vārtu stabā. Nu, kā tāds var nebūt savādnieks?! Protams, paši vārtsargi zina par sevi ne tādus vien salīdzinājumus. Taču viņi ir reti drosmīgi, izturīgi akrobātiski ne tikai spēles laikā, bet arī katrā treniņā, vienalga, spiež saule, līst lietus, pūš vējš vai zem kājām dubļu putra. Tāpēc — cepuri nost jau par to vien, ka viņi ir katras komandas pirmā un pēdējā cerība, glābjot vārtus, glābjot ko­ mandu, tās fanus un vadītājus. Pieņemam, ka Latvijas labāko vārt­ sargu kvartets hronoloģiskā secībā varē­ tu būt šāds: • Jānis Bebris (Rīgas Vilki, Vanderer) Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

• Valdis Pultraks (Rīgas Daugava) • Laimonis Laizāns (Rīgas Daugava, Maskavas Torpedo) • Aleksandrs Koļinko (Skonto, Latvijas valstsvienība) Viņi visi katrs savā laikā ir bijuši ļo­ ti populāri, bet šoreiz par vienu no vi­ ņiem — Laimoni Laizānu.

Laimonis Laizāns. Cīnītājs, kas nežēlo sevi Latvijas futbola jaunāko laiku vēsturē Laizānu nekad nav trūcis. Pazīstamākie un populārākie ir četri — divi vārtsargi (Laimonis un Raimonds) un divi pussar­ gi (Juris un Oļegs). Pēdējie trīs jau de­ bitējuši Latvijas valstsvienībā, bet gaiš­ matainais Latgales zēns Juris Maskavas ACSK sastāvā kļuvis gan par Krievijas čempionu, gan par Eiropas kausa iegu­ vēju. Viss vēl priekšā Oļegam — viņš ir kluba Rīga spēlētājs un Latvijas izla­ ses dalībnieks. Laimonim (dzimis 1945. gadā) nebija praktisku iespēju kandidēt uz savas valsts izlasi, taču viņš bija gan PSRS junioru, gan Maskavas Torpedo vārtsargs, gan Dienvidamerikas turnejas

dalībnieks, kuras laikā 1969. gada jan­ vārī rīdzinieks pirmajā spēlē pret slave­ no Independente, kas vēlāk ieguva pasau­ les Starpkontinentālo kausu, nostāvēja uz nulli — Torpedo uzvarēja ar 2:0. 1969. gadā PSRS čempionātā Torpedo ar Laimoni vārtos izcīnīja 5. vietu, taču pēc hokejā iegūtās kājas traumas viņš ne­ gribēja Torpedo palikt rezervistos un at­ griezās Rīgā. Daugavā viņš turpināja spēlēt arī no 1971. līdz 1975. gadam. Treneris V. Ulbergs Laimišu, kā vi­ ņu dēvēja draugi, raksturoja šādi: “Viņš ir viens no labākajiem mūsu vārtsargiem. Augums, spēks, drosme. Cīnītājs, kas ne­ žēlo sevi. Nedaudz pietrūkst tehniskās meistarības. Sadzīvē jauks cilvēks, atklāts un sirsnīgs.” Kopā ar Repsi, Vasiļonoku un Petrovski Laimonis spēlējis arī hokeju, taču izšķīries par labu futbolam. Hokeja vēsturnieks un veterāns Ēvalds Grabovskis glabā foto, kur RVR hokejistu sastāvā redzams arī Laizāns. Toreiz Latvijas futbola pelēcīgajā, ne visai krāsainajā ikdienā pēc pēdējās iz­ krišanas no PSRS virslīgas (1962. ga­ dā) veidojās un izveidojās jauna komanda,

49


LEĢENDAS

kas sagādāja svētkus, pildīja un pārpildī­ ja Daugavas stadiona tribīnes. Laimonis bi­ ja Daugavas-67/68 pamatvārtsargs un spē­ lēja lieliski. Tāpēc šajā rakstā būs arī Laimiša atmiņu fragmenti tiešajā runā. Rīgas Vagonu rūpnīcā viņš mācījās par atslēdznieku, beidza VEF tehnikumu, bet Rīgas Futbola skolā trenējās par vārtsar­ gu. Tas bija mūsu pašu Latvijas treneru V. Ulberga, G. Kunga, B Reinholda un ci­ tu darba rezultāts. Daugavā kopš 1964. gada atkal bija Vadims Ulbergs. Futbolisti un visa mūsu sporta sabiedrība pie tā jau bija pieradi­ nāta: tikko kārtējais viesis — uzaicinā­ tais treneris — bija prom, atstājot tabulā Latvijas grimstošo futbola kuģi, tā sūces aizdrīvēšanai atkal uz laiku, bet operatī­ vi tika sameklēts mūsu pašu iedzimtais. Viņam, Ulbergam, pieticīgajam latvietim, varēja nemaksāt ne divas algas, ne pār­ celšanās naudu. Ja viņš arī mēģināja kaut kā spirināties, tad apelēja pie viņa pat­ riotiskajām jūtām un pienākumiem. Galu galā Vadima Ulberga dzīve un hobijs bija futbols — spēlēja vai trenēja, tāpēc neko nelauzās. Kā nekā no 1964. līdz 1966. — trīs gadus — Daugavas galvenā trenera amatā viņš bija nostrādājis nepārtraukti. Bet tad Padomju Savienībā sākās kārtējā kampaņa — sporta speciālis­ tu treneru apmaiņa starp sociālistiska­ jām valstīm — tāds bija tās nosaukums. Rezultātā Latvijai hokejā tika lāga vīrs Staņislavs Motls — saukts par Čehu, un futbolā — profesionālis gados Rūdolfs Šomlai (Rudi Bačs) — Ungārijas bulgārs vai Bulgārijas ungārs. Šomlai palīgs bi­ ja Boriss Reinholds, kurš Laimišu kopā ar Reini Zālīti un dažiem citiem zaļajiem uzaicināja dublieros. Laizāns palika arī Ulberga uzmanības lokā, jo iepriekšējais treneris kļuva par komandas priekšnieku. Šomlai bija kārtīgs, gādīgs vīrs, kas ie­ viesa stingras prasības un arī aizstāvēja fut­ bolistu intereses līdz pat Centrālkomitejai (CK). Izveidojās komandas sastāvs: G. Smirnovs, G. Ulmanis, G. Kuzņecovs no Ukrainas, L. Andžāns, R. Zālītis, L. Laizāns, J. Gilis, G. Grigorjevs un V. Petrovskis, A. Rožkovs, B. Morozovs no Pārdaugavas, pēc tam vēlāk — J. Sidorenko, V. Lukins un citi, 11 spēlēs debitēja arī RPI students A. Starkovs. Stadions atkal vai lūza no redzēt gribētājiem, jo komanda progresēja no spē­ les uz spēli un vai ik kārtā bija jūtams virslīgas tuvums.

Rudi Bača Daugava Debijas sezona Laizānam sākās di­ vās spēlēs hokeja pilsētās Čeļabinskā un Sverdlovskā, kurās tradicionāli noti­ ka dienvidu un rietumu hokeja komandu pirmssezonas treniņi, jo tolaik mākslīgais ledus bija tikai padomju cilvēku ledus­

50

Latvijas cerību komanda Daugava 67. No kreisās (stāv): R. Šomlai, V. Trusovs, A. Rožkovs, L. Laizāns, L. Andžāns, R. Zālītis, B. Reinholds; priekšplānā: G. Ulmanis, G. Grigorjevs, E. Ivaščenko, G. Kuzņecovs, G. Smirnovs un V. Petrovskis

skapjos, bet hokeju spēlēja uz dabiskā un zem klajas debess. Futbolā jaunais Daugavas vārtsargs vārtos tika 11 spē­ lēs, bet lietuvietis Česlavs Misjūns (pa­ lika uz dzīvi Rīgā) ar 38 spēlēm likās stabils un neapdraudēts. Bet Šomlai jau pirmajā sezonā debitantam Laizānam vār­ tus uzticēja 35 (!) spēlēs, bet vēl pēc ga­ da (1968. g.) — visās 38 spēlēs (grupā bija 21 komanda). Paradoksāli, bet šajā priecīgajā fut­ bola svētku čempionāta pirmajā spēlē Kirovabadā Daugava cieta zaudējumu ar 0:1, bet vēlāk un līdz pat finišam bija grupas līderos. Kā tas izdevās un ar ko izskaidrojams? Laimonis Laizāns: “Pamatā bija aug­ sta līmeņa sagatavošanās gan organi­ zatoriskā ziņā, gan treniņos un spēlē. Treneris bija maksimāli koncentrēts uz komandas vajadzībām, problēmām, nekā­ das gaisa pilis neprasīja, taču arī pieņem­ šanā pie paša A. Vosa lielajā mājā (CK) nekautrējās pateikt: “Ņema deņgi, ņema futbol, ņema ņi deņgi, ņi kvartiri — ņe­ ma futbol.”* Komandai krasi uzlabojās me­ dicīniskā aprūpe — tika algots masieris utt. To, kādos apstākļos mēs toreiz gata­

vojāmies Bulgārijā, šodien var salīdzināt ar mūsdienu virslīgas komandu treniņiem Saūda Arābijā vai Turcijā. Treneris bija komandieris vislabākajā nozīmē. Neviens neuzdrošinājās kaut ko bilst vai apšaubīt. Bez liekiem vārdiem, bez politiskas patriotisma pumpēšanas ko­ manda saprata, ka būs jācīnās par augstu mērķi, nevis formāli jāpilda kāds kārtējais futbola sekcijas vai federācijas obligātais uzdevums. To puiši saprata treniņos, sa­ dzīvē un, galvenais, arī spēlēs. Treniņos bija jauni vingrinājumi. Jau ziemā fiziska­ jos vingrinājumos krustu šķērsu izskrējām Grīziņkalnu. Tur, kur ierīkotas kāpnes, bi­ ja jāuzskrien atmuguriski. Nekur nevarēja nogriezt īsāk, jo finišā stāvēja pats Rudi Bačs un katru sagaidīja. Atšķirībā no ci­ tiem treneriem, kas futbolistus nelaida mā­ jās pat mēnešiem, Rudi stingri uzskatīja, ka futbolists prom no mājas ne treniņu, ne spēļu laikā nedrīkst būt ilgāk par mē­ nesi, pusotru. Tāpēc ik pa laikam vismaz uz pāris dienām tikām brīvlaisti. Tajā laikā tā bija liela psiholoģiskā atslodze. Rudi Bačs pa dzīvokļiem nestaigāja un slepus nevienu nekontrolēja. Dzīvokļus gādāt viņš gāja turp, kur vajag, kur šos

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


LEĢENDAS

jautājumus lēma par labu futbolam. Mēs bijām sporta un pat republikas dzīves va­ dītāju uzmanības centrā. Tajā augstās kon­ kurences sezonā (1967. g.) mūs, visu ko­ mandu (!), uzaicināja pie paša biedra Vosa, kurš mūs uzrunāja, pēc tam apstaigāja fut­ bolistus un pārmija dažus vārdus. Tas bija rets gadījums, jo parasti sporta jautājumus Pirmais atvēlēja saviem palīgiem. Pēc Daugavas izlidošanas no Maskavas dāvātās vietas PSRS futbola augstākajā sabiedrībā arī vēl nākamos trīs četrus ga­ dus atkal tautā radās nostal­ ģija pēc la­ bajiem laikiem — pārpildītām tribīnēm, futbola un futbolistu popularitātes, pēc zaudētajiem futbola svētkiem. Vai tiešām tie vairs neatgriezīsies? Šie jautājumi ur­ dīja arī mūs, futbolistus. Protams, sapratām, kāda mērķa sa­ sniegšanu no mums gaida. Taču tajos konkurences un citādu tikumu apstākļos Latvijas iekļūšana PSRS virslīgā likās ne­ reāla. To mēs izjutām jau ar pirmo spē­ li Kirovabadā, kur mums lika manīt, lai nejaucamies favorītu iekšējās lietās. Rudi Bačs spļāva melnu, ziņoja uz Maskavu un bija bezgala šokēts par padomju futbola tradīcijām, — lai komanda atdod punk­ Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

tus pavasarī un cer, ka rudenī pretinie­ ki mums tos atgriezīs atpakaļ. Par laimi, šis šoks ātri tika pārvarēts un iedarbojās pretēji — komanda saprata, ar ko darīša­ na un ka mērķis sasniedzams tikai ar la­ bu, stabilu spēli līdz pat turnīra finišam.” Optimisma un, protams, saulainu cerī­ bu pārpilnie futbola fani (toreiz — līdzju­ tēji) gaidīja šī futbola trillera laimīgu iz­ nākumu. Nekas labāks par pirmo vietu grupā un atgriešanos PSRS virslīgā ne­ varēja būt. Sezonas pēdējām spēlēm, kas oktobrī notika Rīgā un pie mākslīgā ap­ gaismojuma, vienkāršā futbola tauta gata­ vojās vairāk nekā pilsētas svētkiem. Pārpilnajā Daugavas stadionā valdī­ ja līksme, smaidošas sejas, pavisam sveši cilvēki draudzīgi — it kā būtu tuvi pazi­ ņas — apsprieda iespējamo rezultātu, rē­ ķināja, cik vārtu jāiesit, lai mūsējie būtu pirmie ne tikai grupā, bet arī gūto vārtu ziņā. Likās, ka neviens no apkārtējiem, ne no tuvākajiem vai tālākajiem tribīnēs un apkārtnē nešaubās par spēles un Daugavas labvēlīgu sezonas iznākumu. It kā nevie­ nu īpaši nesarūgtināja pat Gunāra Ulmaņa neveiksmīgi izpildītais 11 m soda sitiens — bumba aizlidoja vārtiem garām. Tik un tā Kubaņa tika uzvarēta, taču tikai ar 2:1... Pēc gadiem komandas kapteiņa Kažas 70 gadu jubilejā pasēdēšanā šaurā cīņu biedru lokā Jūrmalas (Pumpuros) savrupna­ miņā divi veterāni (Ulmanis un Smirnovs) savstarpēji apcēlās. “Es taču tev teicu, Goša, sit tu. Bet tu pats atteicies. Kas man atlika?” — tā Kaža. Uzvarējām, taču izrādījās par maz. “Nu redzi. Garām aizsi­ ti tu, tāpēc A klase atkal aizgāja gar de­ gunu,” gremdējoties atmiņās, draudzīgi aiz­ stāvējās Goša (Smirnovs). Pēc spēles futbolisti bāli un nerunīgi sēdēja ģērbtuvē, bet ārā stadiona katls vā­ rījās. To karsēja vai visā tribīņu perimet­ rā degošās avīžu papīra lāpas un skatītā­ ju auri. Visi gaidīja ziņas no Kirovabadas. Un sagaidīja sliktākās — konkurenti bi­ ja uzvarējuši, Daugava iesitusi par maz...

Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi! Bet sākās neticamais un pilnīgi negai­ dītais. Degošā un dziedošā tautas masa kā vulkāna lavīna plūda no tribīnēm un sada­ loties nesteidzīgi virzījās gar Grīziņkalnu, aizpildīja Tallinas un Avotu ielu. Veiklākie un nepacietīgākie iespraucās 3. tramvaja galapunkta vagonos, lai pirmie tiktu līdz Suvorova (tagad ­­ — Čaka) ielai jeb, precī­ zāk, līdz daudzu fanu iecienītajam resto­ rānam Staburags, kas pirms un pēc spēļu dienām bija pārpildīts. Bet kājotāji plūda kā mūsu Daugava pavasaros, tikko atbrī­ vojusies no ledus. Droši vien pat līdz šo­ dienai nav noskaidrots, kurš no skatītāju pūļa pirmais izkliedza: “Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi!”

Gadu un futbola sezonu gaitā šis sauklis pārcēlies no paaudzes uz paaudzi un tagad ir folklorizējies. Daudzi to atce­ ras, citi pārstāsta. Bet toreiz, futbola tra­ kajās dienās, nu bija īstais iemesls ilgām un karstām diskusijām no vienkāršajiem vīna un alus automātiem līdz lepnākajiem krogiem un labākajām kafejnīcām. Jau 60. gados sāka veidoties savdabī­ ga futbola bohēma. Vislielākais šiks bija paņemt taksometru un lepni aizlaist uz Jūrmalu, piemēram, Korso, kura impozan­ tais šveicars bija līdzīgs amerikāņu spie­ giem un pirmais zināja par Daugavas re­ zultātu un sīki informēja brīvo galdiņu gribētājus pat par spēles gaitu. Jau ar Daugavas otro iecelšanu PSRS A klasē (1960. g.) stabītis kļuva par fut­ bola tautas pirmo pieturvietu mājupceļā no stadiona. Tie, kuri bija turīgāki un la­ bāk ģērbti, kuri atbilda šodienas smalka­ jām aprindām, jau laikus bija pasūtījuši Dzirnavu ielas intīmāko kneipi — Liru, kas lepojās gan ar atsevišķām mājīgām kabīnēm, tādu pat deju zāli un, galvenais, ar labu orķestra mūziku. Tās pavadībā sportiskais dāmu mīlulis basketbolists Bruno Oja dažādās valodās gaisu trici­ nāja ar populāriem grāvējiem Istambul, Volāre u. tml., bet šarmantais mūziķu va­ dītājs Štroms saviļņojoši raudināja savu vijoli. Lirā visus laipni un korekti sagai­ dīja ārzemju diplomāta cienīga izskata zā­ les pārzinis Rigerts, kas futbola cilvēkus pazina un atšķīra smalki. Igaunijā ne­ mīlētais Bruno Oja vēlāk filmējās Rīgā, Lietuvā un Polijā un par Lietuvas filmu Neviens negribēja mirt saņēma PSRS valsts prēmiju. Bet vienpadsmit Daugavas futbolisti par 1967. gada svētku sezonu saņēma PSRS Sporta meistara nozīmes, kas bija kaltas tik lieliem burtiem, lai katrs pre­ timnācējs jau pa gabalu varētu tos izla­ sīt. Par šo apbalvojumu sporta darbā eso­ šajiem bija piemaksa 10 rubļu apmērā... Taču ne vienam vien talantīgam futbolis­ tam stabīša un Liras biežākie apmeklējumi ievērojami piebremzēja sportisko izaugsmi un saīsināja karjeru. Stihiskais, nesankcionētais gājiens bei­ dzās tikpat mierīgi, kā bija sācies. Toreiz nebija ne atļauts, ne pieņemts stadionā ie­ rasties ar mājās sagatavotiem plakātiem vai ar dziesmām, pat nerunājot par dūmu sve­ cēm un uguns raķetēm vai citādiem trokš­ ņu salūtiem par godu gūtajiem vārtiem un uzvarētājiem... Gājiena laikā nekādu miliču, nekādu satiksmes sastrēgumu, nekādu pul­ cēšanās aizliegumu. To visu simboliski bija atcēlis futbols, konkrēti, pēdējo gadu latvis­ kākais Daugavas sastāvs, kas ārzemju tre­ nera vadībā pirmo reizi toreizējās Latvijas futbola vēsturē pašu spēkiem cīnījās par vietu PSRS virslīgā.

51


LEĢENDAS

Daugava-67 ieguva īpašu popularitā­ ti. Tik īpašu, ka Rudi Baču izsauca uz Rīgas visaugstāko namu — CK — un ie­ rosināja miera un saskaņas labad... no­ mainīt Gunāru Ulmani pret citu... ko­ mandas kapteini vai vismaz mainīt viņa uzvārdu. Treneris tam nepiekrita.

Ne Bolderāja, bet Urugvaja... Nākamajā sezonā — 1968. gadā — gan Šomlaji entuziasms, gan sākotnējā enerģija pamazām saplaka, un tas nevarē­ ja neiespaidot Daugavas spēles līmeni. Kad rezultātu tabulā bijām 8. vietā, veiksmī­ gais, gādīgais viestreneris aizbrauca, mūsu komandu atkal sāka raustīt gan treneru, gan spēlētāju atnākšana un aiziešana, īsi sakot, atgriešanās vecajās jau iebrauktajās, taču it kā apdilušajās sliedēs. Bet Laimonim laimējās. Ar Torpedo futbolista Vladimira Bredņeva pazīša­ nos, diplomāta (šodienas izpratnē futbola aģenta) dotībām un enerģiju tika rosināta Laimoņa uzaicināšana uz Torpedo. Rīgas jauneklis nemaz nebija tik viegli iekusti­ nāms, taču nezināmā, kņudošā perspek­ tīva ņēma virsroku. Galu galā viņš taču bija PSRS jaunatnes izlases kandidāts un dalībnieks. Un kur gan citur varēs pār­ baudīt pats sevi, ja ne tik augsta līmeņa klubā? PSRS izlases medaļas par cetur­ to vietu 1966. gada pasaules čempionātā vēl nebija apsūbējušas, un šajā panāku­ mā bija arī Torpedo spēlētāju ieguldījums un nopelni. “Mani uzņēma negaidīti un necerēti labi,” atceras Laimonis Laizāns. “Visi, īpa­ ši kluba vadītāji atkārtoja, lai es ne par ko nelauzu galvu. Viņi visu nokārtošot. Man tikai jātrenējas un jāspēlē.” Vaicāju: “Vai tu jau zināji, ka Valentins Ivanovs, kas ilgus gadus bija PSRS izlases smalkākais tehniķis un reti gudrs taktiķis, bija ārkārtīgi prasīgs pret spēlētājiem, kaš­ ķīgs, neiecietīgs pret tiesnešiem? Tiesnešu psiholoģisko ietekmēšanu viņš uzskatīja par normālu un pat attaisnoja provokatīvu uzvedību, lai tiesnesis par vainīgo uzska­ tītu pretinieku.” Laimonis: “Varētu tam piekrist, taču man visi, arī pats Ivanovs, centās palī­ dzēt, varbūt tieši tāpēc, ka vārtsargus vi­ sur uzskata par nedaudz īpatņiem vai sa­ vādniekiem. Treneris Valentins Ivanovs drošināja: “Ja tev kādas problēmas, ja gri­ bi aizbraukt uz Rīgu, neprasi nevienam citam atļauju, nāc taisni pie manis, es vi­ su nokārtošu.” Interesanti, ka vēlāk futbola liktenis izrīkojās ar pašu Ivanovu vecāko. Viņa laulībā ar olimpisko čempioni vingrotāju Lidiju Ivanovu piedzima puika, ko tēvam par godu nosauca tēva vārdā. Abi vecāki cerēja, ka izaugs jauna futbola zvaigzne. Auga, bet nemirdzēja.

52

Tāpēc mamma pati ņēma jaunekli pie rokas, aizveda uz PSRS futbola pārvaldi, lai viņš izmācās vismaz par tiesnesi. Kā zināms, Valentins juniors patiešām izau­ ga par augstas kvalifikācijas FIFA tiesne­ si, kas šodien kā FIFA instruktors angļu valodā lasa lekcijas visos pasaules konti­ nentos, regulāri arī Rīgā un arī Latvijas tiesnešiem Turcijā. “Tu no Rīgas Daugavas, faktiski no PSRS futbola II līgas, pēkšņi ielēci tā lai­ ka visaugstākajā līgā — A klasē — un vēl tādā zvaigžņu komandā. Vai tev gal­ va nenoreiba?” turpināju tincināt. “Un vai taisnība, ka pasaules vārtsargu leģenda Ļevs Jašins tevi aicināja uz treniņiem arī Maskavas Dinamo?” “Taisnība,” atmiņas tālāk šķetināja Laimonis. “Taču es no tā atteicos, jo sa­ pratu, ka nebūs smuki, ja Torpedo vārt­ sargs trenēsies pie Dinamo vārtsarga. Jašins bija draudzīgs, vienkāršs cilvēks, droši vien neliegtu padomu manas tehni­ kas uzlabošanā, taču — ko domātu un teiktu citi klubi, arī Torpedo? Par galvas reibšanu. Pārcelšanās no Juglas uz Maskavu kā praktisks notikums nav salīdzināms ar emocionālajam lādiņam līdzīgu sprādzienu, ko piedzīvoju 1969. ga­ da janvārī, kad veselu mēnesi dzīvojām Urugvajas galvaspilsētā Montevideo. To ne­ var ne aizmirst, ne atkārtot. Bija janvāris, auksts jau no rīta un pavisam dīvaini, neticami bija dzirdēt tre­ nera vārdus: “Rīt lidojam uz Urugvaju

Vai varēsi turpināt spēli? Maskavas Torpedo komandas biedri un mediķi norūpējušies par Laimoni Laizānu. Pa kreisi — Valerijs Voroņins

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


LEĢENDAS

Cīņā par gaisa bumbu. Laimonis Laizāns Torpedo mačā pret Maskavas Dinamo 1969. gada martā

un būsim tur mēnesi.” Juglā man vārds Urugvaja asociējās tikai ar Bolderāju... Es vēl nebiju paspējis iekārtoties jau­ najā dzīvesvietā, kad viens no zaļajiem — aizsargs Jaņecs no Moldāvijas — man piedāvāja pārvākties no rūpnīcas kopmīt­ nes uz viņa divistabu dzīvokli, kurā viņš saimniekoja viens pats. “Tev nekas nav jāmaksā, kopā trenējamies, kopā dzīvo­ sim,” viņš sacīja. Man, Maskavā iebrau­ kušajam no Rīgas, Juglas, visi palīdzēja iedzīvoties jaunajos apstākļos un tagad uzreiz — Urugvaja! Bet treneris jau nebija vienīgais leģen­ dārais manā jaunajā komandā. Rīgā man Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

pat sapņos nerādījās, ka varētu būt uz tu ar Eiropas izlases labāko pussargu Valeriju Voroņinu, ar skandalozi populāro un sla­ veno centra uzbrucēju Eduardu Streļcovu, kas pat ieslodzījuma gados prata saglabāt savu talantu, spēlētgribu un bija atgriezies, lai atkal kļūtu par PSRS labāko futbolistu. Viņa pāris piespēles ar papēdi lika gavilēt un piecelties kājās Montevideo faniem, kas savā dzīvē redzējuši daudz ko. Par Valeriju Voroņinu un Eduardu Streļcovu uzrakstī­ tas vairākas grāmatas. Un grūti samieri­ nāties ar faktu, ka izcilie futbola meis­ tari tāpat kā pasaulē labākais vārtsargs Ļevs Jašins — nodzīvoja labi ja pusmūžu (Ļ. Jašins — 60, E. Streļcovs — 53, V. Voroņins — 44 gadus). Valerijs Voroņins bija īpatnis. Par vi­ ņu mēļoja daudz ko. Slepus viņš cerēja un gaidīja piedāvājumu filmēties — tēlot ne jau futbolistu, bet kādu nopietnu va­ roni. Viņš bieži iemīlējās skaistās sievie­ tēs. Vēlāk I. Ņilins, kura dokumentālo ro­ mānu varoņi ir gan V. Voroņins, gan E. Streļcovs, par Valerija regulāro noslēpu­ maino pāris dienu pazušanu no koman­ das (un Maskavas) aprakstījis tik reāli un gandrīz vai neticami. Valerijs burtiski die­ vinājis itāliešu kinozvaigzni Sofiju Lorēnu. Tālab Kannu kinofestivāla laikā noīrējis Monako viesnīcā blakus numuru Sofijai un ar veselu sarkanu rožu klēpi gaidījis tik­ šanos ar skaistuli, lai iepazītos un izteiktu viņai komplimentus. Taču Sofija pat nav atbildējusi, un Valerijs atgriezies Maskavā pilnīgi beigts. Maskavā viņš iemīlējis ievērojamu ba­ lerīnu un cerējis saderināties, bet saņē­ mis atteikumu, jo dejotāja acīs pateikusi, ka viņa ir māksliniece, bet Valerijs tikai kaut kāds futbolists. Tāpēc viņi nevar būt nekāds pāris. Viņš meklēja aizmirstību al­ koholā, kas beidzās ar ļoti smagu auto­ avāriju. Viņa seja tikusi salīmēta daudzo operāciju rezultātā. Dažus gadus vēlāk viņš Maskavas veterānu komandā pabija arī Rīgā un īsu brīdi uzgāja laukumā, ta­ ču viņu bija grūti pazīt. Montevideo spēlējām piecu Dienvid­ amerikas klubu starptautiskajā turnī­ rā. Ne tik svarīga bija 2:0 uzvara pret Argentīnas slaveno Independente, kas vē­ lāk izcīnīja Starpkontinentālo pasaules kausu, un ne tik svarīgi, ka Torpedo vār­ tus toreiz sargāju es, bet gan mēnesis futbola augstākajā sabiedrībā — tas bija vai pusi manas dzīves vērts. To es līdz mielēm apzinājos vēlāk, īpaši, kad hoke­ ja slida nelaimīgi iesprūda ledus plaisā. Slida izturēja, bet menisks ne. Slavenā Maskavas ķirurģe Zoja Mironova ārstē­ ja un izārstēja bez operācijas, taču vēlāk no tās izvairīties nevarēja — 2016. gadā dakteris J. Akmens traumās labajā kājā iemontēja endoprotēzi.

Toreiz varēju palikt Torpedo, taču vi­ ņiem, kā jau klubam ar lielām ambīcijām un arī panākumiem (1965. gadā — PSRS čempioni) bija vajadzīgs vesels, labas kla­ ses vārtsargs. Es varēju būt tikai otrais. Tas mani neapmierināja, atgriezos Rīgā un spēlēju Daugavā līdz pat 1975. gadam.”

Dzimtie ciemi, kas nepazudīs Laimonis ir darba cilvēks. VEF teh­ nikums un dzīve iemācījusi ja ne visu, tad daudz ko: “Savu laiku kliboju, staigā­ ju ar štoku. Iespēju robežās skatos fut­ bolu stadionā, piedalos veterānu saietos, sekoju Latvijas valstsvienības spēlēm, gai­ du un ceru, ka pieredzēšu, kad tā būs no bedres ārā. Laimonis dzīvo mierīgi, smaida, jo pēc rakstura nav nekāds skābais. Sporta gai­ tas un viss, kas ar tām saistīts, palīdzējis pārdzīvot arī dzīves smagākos, traģiskos brīžus. Vienā no Latvijas Laizānu saietiem — 2005. gada vasarā Rēzeknē, kad bija sabraukuši kādi pārdesmit Laizāni no ma­ lu malām, Laimiša sieva Valentīna pagāja malā no svinētājiem, jo gribēja uzvilkt dū­ mu. Viņa negribēja, lai Laimonis to redz, jo viņš necieta nikotīnu, bet samierinājās. Valentīnu tur arī atrada: sirds aritmija... Laimoņa meita Anželika ar saviem di­ viem bērniem jau gadus divdesmit dzīvo Kanādā, jo Rīgā nevarēja atrast piemē­ rotu darbu. Tagad Laimonis laiku pa lai­ kam aizlaiž pie mazbērniem. Kanāda ir par tālu, lai ciemotos tikai kādu nedēļu. Vajag pāris mēnešus. To viņš arī dara. Pēdējā laikā Laizānu saieti Latgalē esot pajukuši. Laimonis teic, ka tagad dažiem esot svarīgāk ciemoties Spānijā vai Dubaijā. Bet gan jau dzimtie ciemi nekur nepazudīs... Savu pirmo žiguli Laimišs nobrauca līdz pēdējam, to nodzina pielādētu gan ar cementa maisiem, gan ķieģeļiem, braucot Saulkrastu virzienā. Arī tagad viņš brauc ar žiguli, tikai ne ar to pašu pirmo. Arī otrais jau vizuāli izskatās, kā no kara ta­ kas nule atgriezies. Kur apstājas, tur ļau­ dis brīnās, bet Laimonis saka: “Galvenais, ka kustas!” Un nopietni piebilst, ka laiks būtu pēc kaut kā frišāka. Ja nu kāda dāma (labākajos gados) sadomājas, ka šodien Laimonis ir atrait­ nis ar auto, brīdinu, ka viņa piedzīvos vil­ šanos. Jau vairākus gadus pilnīgā saticī­ bā Laimonis dzīvo ar draudzeni no skolas gadiem. Iepazinušies 15 gadu vecumā... ©

Miķelis RUBENIS * Nav naudas — nav futbola, nav ne naudas, ne dzīvokļa — nav futbola.

53


VĒSTURE

Basketbola zeme Berlīne 1938

54

ms; no privātas kole Foto: autors nezinā

Kad

Latvijas basketbo­ la izlase 1938. gada oktobrī gatavojās tur­ nīram, tā saņēma diezgan daudz kriti­ kas pašmāju presē. Basketbola eksper­ ti avīzēs skeptiski vērtēja valstsvienības spējas, un tam par pamatu bija izlases neizteiksmīgais sniegums treniņspēlēs pret Latvijas klubiem. Prese ziņoja, ka 17. oktobrī pēdējā pārbaudes spēlē pirms turnīra valstsvienība zaudējusi Armijas Sporta Kluba komandai ar 35:45, un žur­ nālistu skatījumā Latvijas basketbola iz­ lase “neattaisnoja uz viņu liktās cerības”. Protams, tas radīja bažas par valstsvie­ nības izredzēm turnīrā. Taču treneriem bija savs plāns — pārbaudes spēlēs viņi meklēja īsto sastāva kombināciju.

kcijas

1938. gada 22.— 23. oktobrī Vācijas galvaspilsētā norisinājās ievērojams sporta notikums — Berlīnes starptautiskais basketbola turnīrs. Ārpolitiskā situācija Eiropā bija jau diezgan uzkarsusi, taču bija cerība, ka sports stāv pāri politikai. Divu dienu turnīrā laukumā devās sešas valstsvienības, kuru vidū izcēlās un lielisku sniegumu nodemonstrēja Latvijas basketbola izlase. Mūsu puiši uzvarēja visās trijās spēlēs, pieveicot arī tādus respektablus pretiniekus kā Francija un Itālija.

Berlīnes starptautiskā basketbola turnīra plakāts, 1938. g.

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


VĒSTURE

Latvija

LATVIJAS IZLASES SPĒĻU REZULTĀTI BERLĪNES TURNĪRĀ, 1938. G. Prieksšacīkstes 22.10. Latvija—Lielbritānija 22.10. Latvija—Francija Fināls 23.10. Latvija—Itālija

53:23 18:14 26:18

BERLĪNES STARPTAUTISKAJĀ BASKETBOLA TURNĪRĀ IEŅEMTĀS VIETAS

Foto: autors nezināms; Atpūta, 1938. g. 4. novembris

1. Latvija 2. Itālija 3. Francija 4. Vācija 5. Lielbritānija 6. Šveice

LATVIJAS BASKETBOLA IZLASES SASTĀVS BERLĪNES TURNĪRĀ, 1938. G. Jānis Ādolfs Graudiņš Mārtiņš Alberts Grundmanis Alfrēds Voldemārs Kampe Maksis Voldemārs Kazāks Alfrēds Jānis Krauklis Indulis Laukevics Aleksandrs Martinsons Visvaldis Melderis Voldemārs Šmits Aleksandrs Vanags Indulis Zommers Treneri: Valdemārs Baumanis, Rihards Dekšenieks Menedžeris: Eduards Nikolajs Lapiņš

Berlīnes turnīra uzvarētāja — Latvijas valstsvienība. Pirmajā rindā (no kreisās): Kampe, Laukevics, Vanags, Grundmanis. Otrajā rindā: Kazāks, Zommers, Šmits, Melderis, Graudiņš, Krauklis, Martinsons un treneris Baumanis

Zelta treneri un riskants sastāvs Pirms došanās uz Berlīni izlase aiz­ vadīja vēl pēdējos treniņus un 19. ok­ tobrī ieradās pieņemšanā pie valsts spor­ ta vadītāja — Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas (LFKSK) priekšnie­ ka un vienlaikus sabiedrisko lietu minis­ tra Alfrēda Bērziņa. LFKSK un Latvijas Basketbola savienības (LBS) amatperso­ nas teica runas un sniedza ieteikumus. Par lietu centās izteikties arī sporta va­ dītājs A. Bērziņš: “Nevajaga aizmirst, ka cīņā jādodas nopietni, nenovērtējot pre­ tinieku par zemu, lai kāds tas arī būtu rādījies iepriekšējās cīņās.” Jāteic, ka šī piebilde bija vietā. Vēl nesenā atmiņā bija Eiropas basketbola meistarsacīkstes Rīgā 1937. gada maijā, kad līdzšinējā Eiropas čempionvienība Latvija palika bez meda­ ļām un ierindojās vien 6. vietā. Neliels mierinājums bija pirms gada, 1937. ga­ da oktobrī, Parīzē Nāciju kausa sacīk­ stēs izcīnītā 2. vieta un arī Latvijas stu­ dentu basketbola izlases zelta godalgas studentu olimpiādē 1937. gada augustā. Taču tagad lielā cerība bija tas, ka pie Latvijas basketbola izlases stūres bija at­ griezies treneru tandēms — Valdemārs Baumanis un Rihards Dekšenieks, kuri pirms trijiem gadiem bija uz Rīgu pārve­ duši pirmo Eiropas basketbola čempionu Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

kausu. Oficiāli treneris bija Dekšenieks, Baumanis bija t. s. valstsvienības sastā­ dītājs, kura pienākumos ietilpa sastāva komplektēšana un spēlētāju maiņas. Sporta draugi Latvijā ar bažām un arī cerībām gaidīja valstsvienības star­ tu Berlīnes turnīrā — tās bija ieplānotas kā mūsu basketbola izlases pirmās starp­ tautiskās spēles 1938./1939. gada sezonā. Pirms turnīra Valdemārs Baumanis laik­ rakstā Brīvā Zeme izteicās: “Ko mūsu vienība sniegs Berlīnē, neviens nevar paredzēt, jo tā sevi vēl šogad nav parā­ dījusi.” Taču avīzes Sporta Pasaule slejās Baumanis cerīgi piebilda: “Es esmu tajos uzskatos un pārliecībā, ka krīze, kas mū­ su basketbola sportā valdīja 1937. gadā, tagad pārvarēta un veco spēlētāju vietā nākuši klāt daudz jauni spēki.” Ar krī­ zi bija domāts Eiropas čempionāts Rīgā 1937. gada maijā, ko liela daļa basket­ bola ekspertu un līdzjutēju uzskatīja par izgāšanos. 20. oktobra rītā no Rīgas stacijas ar Berlīnes vilcienu ceļā devās 11 basketbo­ listi, abi treneri un kā oficiālais pārstā­ vis jeb menedžeris — LBS priekšnieks Eduards Nikolajs Lapiņš. Tagad iekarot Eiropu brauca krietni citādāks Latvijas basketbola izlases sastāvs. No 1935. ga­ da Ženēvas zelta komandas, kas bija iz­

cīnījusi pirmo Eiropas basketbola čempio­ nu titulu, ierindā bija palikuši vairs tikai divi spēlētāji — Mārtiņš Grundmanis un Visvaldis Melderis, kurš tagad bija iz­ lases kapteinis. Turklāt atjauninātajā iz­ lases modelī bija virkne gados jaunu spēlētāju: 19—20 gadus vecie Indulis Laukevics, Voldemārs Šmits, Aleksandrs Vanags, Indulis Zommers. Puiši bija se­ vi labi parādījuši, taču ekspertu skatī­ jumā tas noteikti bija diezgan riskants sastāvs. Treneri bija pārliecināti — Latvijas basketbolam tas nepieciešams! Berlīnē mūsējie ieradās 20. oktobra vakarā. Latvijas delegāciju stacijā sa­ gaidīja turnīra organizatoru un Latvijas diplomātiskā korpusa pārstāvji, kā arī līdzjutēju pulciņš — “Latvijas ekskursan­ ti, kas Berlīnē iebraukuši ar autobusu”. Pēc aptuveni 15 stundu ilgā ceļojuma pa sliežu ceļiem mūsu valstsvienība apmetās viesnīcā Russischer Hof. Nākamajā dienā Latvijas basketbolisti aizvadīja treniņu Berlīnes Policijas sporta kluba vingrota­ vā. Turnīra norisei paredzētais Berlīnes Sporta pils (Berliner Sportpalast) lau­ kums basketbolistiem todien vēl nebija pieejams. Saskaņā ar preses sniegtajām ziņām pilī norisinājās boksa turnīrs un basketbola grozus bija paredzēts uzstā­ dīt tikai naktī pirms turnīra sākuma.

55


VĒSTURE

Britu milži: “Kur latvieši mācījušies spēlēt basketbolu?” Sestdienas vakarā Berlīnes starptautis­ kais basketbola turnīrs sākās ar Latvijas un Lielbritānijas izlašu spēli. Mūsējie vien­ reiz pret britiem bija spēlējuši; tas notika pirms gada, 1937. gada oktobrī, Nāciju kau­ sa izcīņā Parīzē, kur mūsējie bija izrādīju­ šies stiprāki. Taču pirms Berlīnes turnīra britu valstsvienība atkal tika dēvēta par lie­ lo nezināmo, jo būtiski bija papildinājusi sa­ stāvu — tostarp ar pāris spēlētājiem, kuri prasmes bija apguvuši Ziemeļamerikā. Tas noteikti bija jāņem vērā, jo tieši ASV un Kanāda pirms diviem gadiem izcīnīja pirmās divas vietas olimpiskajās spēlēs. Bez tam Lielbritānijas valstsvienības basketbolisti visi bija milži. Pirms paša turnīra bažas par šo nezināmo bija diezgan pamatīgas. “Runājot par Anglijas vienību, vācieši gan saka, ka patiesībā Berlīnē spēlēšot nevis angļi, bet

56

Berlīnes Sporta pilī. Turnīra dalībvalstu parāde

gan Kanādas un Amerikas studentu vienī­ ba,” rakstīja laikraksts Rīts. Avīzēs rakstī­ tais tomēr bija pārspīlēts, bet pāris ziemeļ­ amerikāņu Lielbritānijas izlasē bija. Nākot laukumā, Latvijas basketbolistu bi­ jība pret garā auguma britiem drīz vien ti­ka pārvarēta. “Ar mūsu pirmo pretinieku Angliju nolēmām spēlēt ļoti ātru spēli, iz­ mantodami angļu lielos augumus un kus­ tību gausumu. Tas izdevās,” avīzei Brīvā Ze­me ziņoja treneris Valdemārs Baumanis. Mūsu spēlētāji izrādījās ievērojami pārāki, pārsteidza britus ar ātrumu un precīziem uzbrukumiem. “Spēlē pret angļiem latvie­ ši bija veselu klasi pārāki,” nācās konsta­ tēt Jau­nāko Ziņu korespondentam. “Par go­ du mūsu spēlētājiem jāsaka, ka visi viņi cīnījās ar lielu enerģiju un pašaizliedzību, pārsteidzot angļus ar daudz ātrāku spēli un labāk ievadītiem uzbrukumiem,” piebil­ da avīze Rīts.

Foto: autors nezināms; Rīts, 1938. g. 25. oktobris

Starptautiskā basketbola turnīra atklā­ šana daudzfunkcionālajā Berlīnes Sporta pilī norisinājās sestdien, 22. oktobrī. Turnīra rīkotāju ambīcijas bija diezgan aug­ stas. Saskaņā ar izdevuma Fiziskā Kultūra un Sports sniegtajām ziņām turnīra rīko­ tāji uzsvēra, ka Berlīnes turnīram “jāno­ skaidro pašreizējais spēku samērs Eiropā”. Valstsvienībām bija iespēja parādīt savu sagatavotību sezonas sākumā, demonstrējot apņēmību iesākto turpināt līdz pat 1939. gada maijā gaidāmajam Eiropas basketbo­ la čempionātam. Protams, divu dienu laikā aizvadāmajā Berlīnes turnīrā bija ierobe­ žots komandu skaits. Nepiedalījās tā brī­ ža Eiropas čempione Lietuva, un arī Polija pēdējā brīdī tikusi aizstāta ar Šveici. Taču sezonas sākumā startam bija gatavas tā­ das izlases kā Francija, Itālija un Latvija. Berlīnes turnīrā startēja sešas dalīb­ valstis, kas bija sadalītas divās priekš­ sacīkšu grupās. Vienā spēlēja Francija, Latvija un Lielbritānija, otrā — Itālija, Šveice un mājiniece Vācija. Pirmajā sa­ cīkšu dienā — 22. oktobrī — katrai valstsvienībai bija jāaizvada divas spēles. Turklāt turnīrs sākās tikai pirmās dienas vakarā, un abas spēles katrai komandai bija ar salīdzinoši mazu laika starpību. Bet nākamajā dienā apakšgrupu uzvarētājiem bija jāspēlē finālā par 1. vietu, priekšsa­ cīkšu otro vietu ieņēmējiem ­— par 3. vie­ tu un pastarīšiem — par 5. vietu. Sporta žurnālistu vērtējumā otrās apakšgrupas fa­ vorīte bija Itālija. Savukārt pirmajā gru­ pā vācieši par favorītiem uzskatīja Latviju. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jā­ teic ka vismaz šoreiz ekspertiem izrādī­ jās taisnība. Pirms turnīra sākuma avī­ ze Jaunākās Ziņas bija itin optimistiska: “Spēlētāji jūtas labi un ir teicamā formā, tādēļ varam cerēt uz panākumiem.”

Foto: autors nezināms; no Polijas Nacionālā digitālā arhīva (audiovis.nac.gov.pl)

Jānoskaidro spēku samērs Eiropā

Latvija ­— Lielbritānija. Britu milžus latvieši pārsteidza ar ātrumu un kustīgumu

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


VĒSTURE

Foto: autors nezināms; no Polijas Nacionālā digitālā arhīva (audiovis.nac.gov.pl)

cīņa, kur cīnījās divi giganti. Šī spēle bija skatītājiem saldais ēdiens,” ziņoja Sporta Pasaules korespondents. Pēc pirmā puslaika rezultāts bija ne­ izšķirts 7:7. Otrā puslaika sākumā fran­ či izvirzījās vadībā, taču Latvijas spēlētāji prata spēli izlīdzināt un mainīt savā la­ bā. “Kā pret biezu mūri atdūrās visi fran­ ču vienības brāzmainie uzbrukumi. Bet ne tikai tas. Latviešu basketbolisti uzbruku­ mā bija tik kustīgi un spēlēja tik vieg­ li, ka latviešu tautas pazinēju tas pilnīgi pārsteidza, jo šis kustīgums, šķiet, ne­ atbilst latviešu tautas ziemeļnieciskajam raksturam. Latvieši spēlēja pat daudz āt­ rāk nekā dienvidnieki — franči,” rakstīja Jaunākās Ziņas. Francijas izlases vētrainie uzbrukumi tika apturēti, un spēle beidzās ar Latvijas uzvaru — 18:14 (dažviet laik­ rakstos ziņots — 18:16). Turnīra skatītā­ ji tieši Latvijas—Francijas spēli raksturo­ juši kā pirmās dienas saistošāko sacīksti.

Berlīnes turnīra fināls: Latvija — Itālija. Mūsējie itāļiem nedeva nekādas iespējas

Tikai spēles izskaņā, kad mūsējie bi­ ja panākuši diezgan ievērojamu pārsva­ ru, Latvijas basketbolisti sākuši jau domāt par nākamo spēli: “Uzvara nodrošināta, un tādēļ, taupot spēkus nākošai cīņai, mū­ su puiši vairs sevišķi necenšas.” Rezultātā Lielbritānija tika sagrauta ar 53:23. Saskaņā ar avīzes Rīts aprēķiniem galve­ nie rezultāta veidotāji Latvijas valstsvienī­ bā bija Voldemārs Šmits ar 19 punktiem un Visvaldis Melderis ar 15 punktiem. Briti par prāvo zaudējumu bijuši tik pār­ steigti, ka pēc spēles Lielbritānijas izlases treneris no Kanādas interesējies, kur gan mūsējie ir iemācījušies spēlēt basketbolu.

Pēc revanša pret Franciju Pēc dažām stundām tā paša 22. ok­ tobra vēlā vakarā sākās Latvijas un Francijas izlašu spēle, kas bija jau daudz nopietnāka un sīkstāka. Pret frančiem pē­ Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

dējo pāris gadu laikā valstu sacīkšu līme­ nī mūsējie jau bija spēlējuši trīs reizes. Divreiz mūsējie bija izrādījušies pārāki, bet vienu reizi zaudēja, un dažam tās bi­ ja sāpīgas atmiņas. Pirms gada, 1937. gada oktobrī, Nāciju kausa izcīņas finālā Latvija piekāpās Francijai ar viena pun­ kta starpību (24:25). Jā, pēc tam draudzī­ bas spēlē mūsējie bija pamatīgi sakāvuši frančus, taču prestižam turnīram un izcī­ nītām godalgām ir cits svars! Todien Berlīnē bija jau cita spēle, ta­ ču ne mazāk sīksta. “Daudz nopietnāks pretinieks jau bija Francija. Viņu ātra­ jai spēlei pretī likt vajadzēja izturību, uz­ manību un segt vīram vīru,” taktisko zī­ mējumu raksturoja treneris Valdemārs Baumanis. Aculiecinieki ziņoja, ka spē­ le bija ļoti līdzīga un tās gaita neprog­ nozējama. “Šoreiz pret Franciju abas vie­ nības bija tik vienādas, ka spēle bija

Finālā: Latvija—Itālija Berlīnes starptautiskā basketbola tur­ nīra otrās un reizē noslēdzošās dienas, 1938. gada 23. oktobra, spēles ievadī­ ja sešu dalībvalstu basketbolistu parā­ de. Basketbolisti svinīgi, izlašu alfabētis­ kā kārtībā ieradās laukumā. Saskaņā ar preses ziņām Berlīnes Sporta pilī bija pulcējušies 7000 skatītāju. Parādei vis­ pirms sekoja spēle par 5. vietu, kurā Lielbritānija uzvarēja Šveici. Turpinājumā par 3. vietu cīnījās Francija un Vācija; te pārāki bija franči. Izšķirošā spēle — tur­ nīra fināls — bija aiztaupīts pašām bei­ gām, un te cīņai stājās apakšgrupu uzva­ rētāji — Itālija un Latvija. Itālija 1937. gada maijā Rīgā bija iz­ cīnījusi Eiropas vicečempiones titulu, un Berlīnes turnīrā tika uzskatīta par spēcī­ gāko rangā. Tādēļ saprotams, ka itāļi ti­ ka uzlūkoti par favorītiem. Tiesa, Latvijai un Itālijai līdz tam valstu izlašu līmenī vēl savā starpā nebija nācies spēlēt. Nu tā reize bija pienākusi. Vispirms laukumā nāca itāļi, pēc tam sekoja latvieši — koši sārtos kreklos un baltās biksiņās jeb šortos. Orķestris atskaņoja abu valstu himnas, un spēle varēja sākties. Latvijas basketbolisti finālspēli iesā­ ka diezgan pārliecinoši un izvirzījās vadī­ bā. Turklāt mūsu spēlētājus itin centīgi atbalstīja latviešu ekskursanti, t. i., at­ braukušie līdzjutēji. Prese ziņoja, ka sā­ kumā mūsējo pārsvars veidojies ar la­ bu rezervi — 10:2, 14:5. Kādā brīdī itāļi sāka strauji atspēlēties un trijās minū­ tēs guva septiņus punktus pēc kārtas. Tomēr latviešu cīņasspars Itālijas izlases ofensīvu apturēja. Komandas kapteinis Melderis pēc kārtas guvis sešus punk­ tus, un pirmais puslaiks beidzās ar kom­ fortablu 21:12.

57


Foto: autors nezināms; no Latvijas Sporta muzeja krājuma

VĒSTURE

Gebelsa šķīvis. Latvijas izlase un tās sagaidītāji Rīgas stacijā ar Berlīnes turnīrā izcīnīto balvu

“Otrā puslaika sākumā latvieši pirmās minūtēs spēli pārnes itāļu groza pusē un liekas, ka atkārtosies pirmā puslaika ai­ na, ka latvieši ir spēles noteicēji; tomēr itāļi arī nolēmuši par katru cenu uzva­ rēt, sāk spēlēt ļoti strauji, ārkārtīgi labi nosedz mūsu spēlētājus, kas stipri trau­ cē mūsējo nodomātās kombinācijas,” zi­ ņoja avīze Latvijas Kareivis. Taču Latvijas basketbolisti cīnījās enerģiski un ar ap­ domīgu spēli iznīcināja pretinieku ieceres uzbrukumā. “Itālieši prot lieliski kombi­ nēt, bet tieši šai spēlē pret itāliešiem lat­ vieši parādīja visu savu prasmi, demons­ trējot augstākās klases basketbola spēli. Itāliešu straujie uzbrukumi viens pēc otra sabruka, atduroties pret latviešu spēlētāju nosvērto rīcību,” liecināja Jaunākās Ziņas. Tagad katrs groza guvums tika izcī­ nīts smagā cīņā, un spēles rezultāts at­ tīstījās ļoti lēni. Šajā situācijā ieguvēji bi­ ja mūsu basketbolisti. Lai gan pretinieki spēles izskaņā cīnījās “ar izmisuma pil­ nu aizrautību”, latvieši viņiem nedeva ne­ kādas iespējas, un par astoņiem punk­ tiem tuvāk nepielaida. “Cīņā pret Itāliju Latvijas vienība ne uz mirkli nezaudēja spēles vadību, protot pārvarēt visus ugu­ nīgos itāļu uzbrukumus ar nosvērtu spēli un īstu ziemeļniecisku mieru,” ziņoja avīze Rīts. Aukstasinīgā rīcība un spēles tempa bremzēšana deva rezultātu. “Darbojoties ar nesatricināmu mieru un pašpaļāvību mū­ su vienība prata pilnā mērā paralizēt itā­ ļu temperamentu, nodrošinot sev uzvaru,” turpināja Rīts. Latvijas izlase finālā uzva­ rēja ar 26:18. Saskaņā ar sporta žurnā­ listu sniegtajām ziņām arī šajā spēlē trā­ pīgākie bija Voldemārs Šmits (10 punkti) un Visvaldis Melderis (8 punkti).

58

Par Latvijas izlases sniegumu spē­ lē bija gandarīts arī treneris Valdemārs Baumanis: “Protams, nevar būt divu do­ mu — ar vienības sniegumu esmu vairāk kā apmierināts. Tiešām, šoreiz visi spēlē­ tāji cīnījās vienlīdz labi. Mūsu spēlētāji pil­ nīgi pārvaldīja situāciju, darbojās ar lielu noteiktību un labu izdomu. Cenšoties vien­ mēr bumbu paturēt savā ziņā, mēs pilnīgi paralizējām itāļu straujumu, līdz ar to izsi­ tot pretiniekam no rokām galveno ieroci.”

Gebelsa šķīvi ved uz Rīgu Pēc finālspēles Berlīnes Sporta pilī atkal notika dalībvalstu parāde, un šo­ reiz kā pirmais tika ienests Latvijas ka­ rogs. Orķestris atskaņoja Latvijas him­ nu. Turnīra uzvarētāji saņēma galveno balvu — Vācijas propagandas ministra Jozefa Gebelsa dāvāto ar dzintaru rotātu sudraba šķīvi. Skatītāji uzgavilēja uzvarē­ tājiem; protams, visjūsmīgāk to darīja uz Berlīni atbraukušie latviešu līdzjutēji. Jau pēc pusnakts Latvijā sporta vadība saņē­ ma basketbola izlases delegācijas vadītā­ ja Eduarda Lapiņa lakonisku telegrammu: “Uzvarējām!” Kad 25. oktobrī Latvijas basketbola izlase atgriezās Latvijā, jau Meitenes sta­ cijā vilcienā rausās mājās palikušie spor­ ta žurnālisti, lai pa ceļam līdz Rīgai iz­ taujātu sportistus un iegūtu karstākās ziņas. Savukārt Rīgas stacijā mūsu spor­ tistu delegāciju sagaidīja 1000 sporta en­ tuziastu, tostarp valsts un sporta organi­ zāciju amatpersonas. Stacijā valstsvienību sveica Latvijas Fiziskās kultūras un spor­ ta komitejas ģenerālsekretārs Alberts Rumba. Savukārt komitejas priekšnieks Alfrēds Bērziņš apsveikuma runu teica

tovakar Armijas virsnieku klubā notiku­ šajās svētku vakariņās. Latviešu basket­ bolistu sniegums arī valdības līmenī tika augstu vērtēts! Gan Latvijas, gan ārvalstu eksperti cildināja Latvijas basketbolistu sniegumu Berlīnes turnīrā. Tika izceltas arī latviešu basketbola zvaigznes — spilgtākie spēlētā­ ji. Saskaņā ar trenera Valdemāra Baumaņa aprēķiniem visās trijās spēlēs rezultatīvā­ kie bija Visvaldis Melderis un Voldemārs Šmits, katrs gūstot pa 30 punktiem. Atzinīgus vārdus gan ārzemju, gan pašmā­ ju presē izpelnījās arī augumā mazais, bet kustīgais Aleksandrs Vanags. Jāpiebilst, ka Vanagam bija 19 gadi, un viņš tolaik bija plaši pazīstams kā talantīgs un rezultatīvs Latvijas futbola izlases uzbrucējs. Latvijas sporta prese ar sajūsmu rak­ stīja par latviešu basketbolistu panā­ kumiem, un mūsu sporta sabiedrība ar sasniegto ļoti lepojās. Glaimojošas bija ār­ valstu speciālistu un žurnālistu atsauks­ mes par Latvijas basketbola izlasi. Kaut arī Berlīnes turnīrā startēja tikai sešas valstis, togad tas bija ļoti nozīmīgs basket­ bola notikums Eiropā un ievērojams mū­ su valstsvienības panākums. Latvijas izla­ ses treneris Valdemārs Baumanis varēja izdevumā Fiziskā Kultūra un Sports pama­ toti rakstīt: “Mūsu basketbolistu panāku­ mi Berlīnes starptautiskā turnīrā atkal reiz Latviju kā basketbola sporta zemi nostā­ dījuši Eiropā pirmajā vietā.” ©

Andris ZEĻENKOVS

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

59


AKTUĀLI

Kur skriet

2019. gada skriešanas sezona tikko sākusies ar jaunu dalībnieku rekordu ainaviskajā taku skriešanas seriālā Stirnu buks, marta izskaņā sacensību pirmajā posmā pulcējot teju 5000 dalībnieku. Sezonas pirmās lielās skriešanas sacensības ieskicē disciplīnas kopējo popularitāti — soli uz augšu spēris Tet Rīgas maratons, kas kļuvis par vienīgo maratonu ar Zelta kvalitātes zīmi Ziemeļeiropā, sezonas skriešanas kalendāru līdzās dominējošajiem Stirnu buka un Skrien Latvija posmiem papildina arvien jaunas interesantas sacensības, notiek novadu un pilsētu veselības skrējieni, populārāka kļuvusi arī skriešana ziemā. 60

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


AKTUĀLI

2019. GADA SKRIEŠANAS SEZONAS LIELĀKĀS SACENSĪBAS 13. aprīlis 27. aprīlis 5. maijs 18.—19. maijs 1. jūnijs 8. jūnijs 16. jūnijs 16. jūnijs 27. jūnijs 6. jūlijs 13. jūlijs 21. jūlijs 3. augusts 10. augusts 17. augusts 24. augusts 7. septembris 8. septembris 14. septembris 15. septembris 28. septembris 5. oktobris 12. oktobris 19. oktobris

Lai

noskaidrotu, kas šā gada sezonā ir skrējēju spor­ tiskajā ēdienkartē, ieska­ tījāmies sacensību kalendāros, kā arī iztaujājām Latvijas elites skrējējus — malēniešus Andri Ronimoisu un Ilonu Marheli, kuldīdznieku Kristapu Bērziņu un ventspilnieci Lauru Čakli, kuri ar panākumiem skrien gan līdze­ nās distances pilsētvidē, gan met iz­ aicinājumu paugurainiem taku skrējie­ niem.

Beidzam ziemā... sākam piejūrā Ar saukli Ledus vai sniegs, noskriet ziemu ir prieks! marta pirmajā dekādē Jaunolainē tika pielikts punkts skrie­ šanas seriālam Noskrien ziemu, kas aiz­ rautīgākajiem skrējējiem bija lieliska ie­ spēja sevi uzturēt formā vai vismaz iesildīties 2019. gada sezonai. Noskrien ziemu sacensības risinājās piecos pos­ mos no decembra līdz martam — Priekuļos, Limbažos, Salacgrīvā, Zaubē Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

Liepājas pusmaratons Tērvetes Stirnu buks Daugavpils pusmaratons Tet Rīgas maratons Rēzeknes pusmaratons Saldus Stirnu buks Ventspils Piedzīvojumu parka maratons Drosmes skrējiens Ikšķiles Zilajos klanos Vilkaču maratons Alūksnes Stirnu buks Jelgavas nakts pusmaratons Drosmes skrējiens Cēsu pils teritorijā Cēsu Eco Trail kalnu maratons Kuldīgas pusmaratons Ventspils Stirnu buks Drosmes skrējiens Biķerniekos Rīgā Krimuldas Stirnu buks Tallinas maratons un Viļņas maratons Drosmes skrējiens Beberliņos Liepājā Valmieras maratons Siguldas kalnu maratons Cēsu Stirnu buks Lāčplēša kross Siguldas pusmaratons

un Jaunolainē, kopumā pulcējot ap 1000 dalībnieku, viņu vidū atsevišķos posmos startēja arī Ronimoiss, Marhele un citi elites skrējēji. Taku skriešanas seriāla Stirnu buks kalendārā šosezon pavisam sep­ tiņi ainaviskiem skatiem bagāti pos­ mi, no kuriem seši — Stirnu buku vēl nepieredzējušās vietās. Sezonas pirmais posms veda gar Rīgas jūras līci pa Carnikavas kāpām, bet turpinājums ir gaidāms aprīļa izskaņā Tērvetes pa­ saku mežā, kas ir vienīgais posms, kurš bija arī pagājušās sezonas ka­ lendārā. Jūnija sākumā medus piliens Kurzemē — Saldus Stirnu buks, kam pēc apaļa mēneša jūlijā sekos augst­ kalnu vakara ballīte Alūksnē, atzīmējot sezonas viduci jeb 4. posmu. Augustā Stirnu buks lēks kopā ar sauli Ventspils dižjūrā, septembrī — Latvijas ainavu pērlē Krimuldā. Savukārt oktobrī Stirnu buks līdz ar pēdējo — 7. posmu — sola episku sezonas noslēgumu Cēsīs.

61


AKTUĀLI

Tradicionāli dalībniekiem pieejamas piecas distances: Susurs — ~1 km skrē­ jiens bērniem, Vāvere (4—6 km), Zaķis (10—13 km), Stirnu buks (18—23 km) un Lūsis (27—35 km), kā arī Kalnu karaļa sprinta posms, kas veicams distan­ ces gaitā. Stirnu buks ar augsto organizatoris­ ko līmeni Latvijas sporta vidē ir iedi­ binājis virkni labu sacensību rīkošanas standartu. Kā pastāstīja seriāla dibinā­

tājs Rimants Liepiņš, lai nodrošinātu vi­ siem dalībniekiem iespējami ērtu pie­ braukšanu sacensību starta un finiša zonai, sacensību centri neizbēgami jāno­ vieto tuvāk pilsētvidei. Dalībnieki jau ir pieraduši, ka lielākoties starta šāviens atskan nomaļākās dabas teritorijās, bet, augot dalībnieku skaitam, aug arī Stirnu buks, lai sportistiem auto nav jāatstāj ki­ lometriem garās rindās uz vienīgā pie­ braucamā ceļa.

Andris RONIMOISS, Latvijas vadošais taku skrējējs Īpaši gatavojos rudenī gaidāmajam 168 km garajam Monblāna kalnu taku ultramaratonam. Startēšu pasaules tūres posmos kalnu ultramaratonos Spānijā, kur būs jāaizstāv pērn Madeirā (115 km distancē) iegūtais tituls, Austrijā un Šveicē. Latvijā noteikti startēšu Stirnu buka posmos — vairāk izklaidei. No Skrien Latvija sacensībām man patīk Jelgavas nakts pusmaratons — ātra un gluda distance; tāpat arī Ventspils Piedzīvojuma parka maratons — lai arī tur jāriņķo vairāki apļi, Ventspilī vienmēr sa-

sniedzu labu rezultātu. Bet ar vislielāko nepacietību gaidu Vilkaču maratonu, kas notiks jūlijā Āžu kalna apvidū. Lai arī 13 apļi šajā apvidū izklausās šķietami briesmīgi, šī ir dinamiska un vienlaikus tehniski sarežģīta distance, kas ir interesanta gan skrējējiem, gan arī skatītājiem, jo trase ir pārskatāma. Ja sacensību grafiks ļaus, piedalīšos Siguldas kalnu maratonā, bet Cēsis Eco Trail nevarēšu startēt — šogad varētu būt interesanti, jo skrējienam ir pamainīta distance, starts tiks dots Priekuļos.

Kristaps BĒRZIŅŠ, divkārtējs Latvijas čempions maratonā un Stirnu buka čempions Startēšu un gaidu Skrien Latvijas un Stirnu buka posmus. Vēlos skriet stabili visas sezonas garumā, tāpēc konkrēti vienām sacensībām speciāli negatavošos. Izvēle, kurās sacensībās skriet, patlaban ir ļoti plaša, katrs var izvēlēties pēc savām spējām un gribēšanas — iesaku Stirnu buku, kā vienas no labākajām sacensībām, kur viss ir līmenī. Tie, kuri vēlas ko jaunu, šogad var pamēģināt ASK Patria rīkotos šķēršļu skrējienus. 15. jūnijā Siguldā notiks Patria Tough Run, 20. jūlijā Carnikavā — Patria Historical Run, 3. augustā Ozolniekos — Patria Mud Run un 28. septembrī Kuldīgā gaidāmi Patria City Run. Varu garantēt, ka organizatori būs krietni pacentušies, lai sacensības būtu aizraujošas, piedāvājot sportistiem vairākus jaunumus.

62

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


AKTUĀLI

Vēl

nesen populārs bija joks — lielākajai daļai skrējēju Latvijā sezona noslēdzas maijā līdz ar Rīgas maratona sacensībām. Un kas tas vispār par maratonu, kurā lielākā daļa skrien satelītskrējiena distanci — 5 km? Tomēr masveidīgā izkustēšanās svaigā gaisā galvaspilsētas sirdī, kļūstot par vienu no grandiozā pūļa zobratiem, kopības sajūta, gandarījums par paveikto un piemiņas medaļa finišā kā ķirsītis uz tortes — tas viss gadu no gadu ir iedvesmojis ne tikai skrējējus, bet arī sacensību organizatorus. Ja laikā, kad Daliņš soļoja, sportistus trasē pavadīja skatītāju tūkstoši, mūsdienās cilvēki izmanto izdevību pašiem doties trasē kopā ar elites sportistiem un piedzīvot vienreizējas emocijas, turklāt sociālie tīkli katram pašam ļauj sajusties kā zvaigznei. Un tas ir labi. Laiki un vērtības mainās, bet pasaulē vienkāršākais un pieejamākais sporta veids kļūst aizvien populārāks, piedāvājot skriešanas sacensības Latvijā katrā nedēļas nogalē un pat darba dienās. Tātad skriešanas sezona vairs nebeidzas maijā, jo ir, kas skrien!

Skrien Latvija — pa ieskrietām ielām Garo distanču skrējēji lielākoties tre­ nējas līdzenā apvidū, lai organismam no­ drošinātu vienmērīgu un plānveidīgu slo­ dzi. Daudzi sportisti izvēlas startēt Skrien Latvija sacensību seriālā, kas piedāvā pil­ sētvidē veikt 5 km, 10 km, pusmarato­ na un atsevišķos posmos — arī maratona distanci. Katrā posmā ir arī bērnu distan­ ce. Vadošajiem skrējējiem būtisks argu­ ments, lai startētu Skrien Latvija mačos, ir naudas balvas, kādas nav nevienā citā skriešanas se­riālā Latvijā. Labu recepti nemaina — arī šose­ zon Skrien Latvija sezonā ir astoņi eta­ pi, kas ik mēnesi notiks tajās pašās pil­ sētās, kur pērn. 13. aprīlī sezona tiks atklāta ar Liepājas pusmaratonu, mai­ Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

jā sekos Daugavpils pusmaratons, jūni­ jā — Rēzeknes pusmaratons, jau pēc di­ vām nedēļām — Ventspils Piedzīvojumu parka maratons, jūlijā — Jelgavas nakts pusmaratons, augustā — Kuldīgas pus­ maratons, septembrī — Valmieras mara­ tons, bet sezonai tradicionāli tiks pielikts punkts zelta rudenī — ar 19. oktobrī gai­ dāmo Siguldas pusmaratonu.

Drosmes skrējiens Drosmes skrējiens ir piedzīvojumu un šķēršļu skrējiens, kas aicina dažādu saga­ tavotības līmeņu dalībniekus pārbaudīt sa­ vas fiziskās un mentālās spējas kādā no divām trasēm — 7 vai 14 km distancē. Drosmes skrējiens notiek jau kopš 2016. gada, bet pirmo reizi tas risinās četros posmos.

Distancē dalībniekiem ir jāpārvar dažā­ da lieluma un formas šķēršļi — koka bar­ jeru sienas, virvju tīkli, dzeloņstieples, auto riepas, ledaina ūdens baseini, dažādi citi šķēršļi, piemēram, grāvji, dubļu bedres. Distances uzdevumi ir smilšu maisu un ko­ ka bluķu nešana, akmeņu vilkšana un arī atmiņu testi. Drosmes skrējiena pirmais posms risi­ nā­ sies 16. jūnijā Ikšķilē Zilo kalnu dabas parkā, jūlijā — Cēsu pils teritorijā, au­gus­ tā — Biķernieku trasē Rīgā un septembrī — Beberliņu atpūtas bāzē Liepājā. Orga­ni­ zatori apgalvo, ka sacensību seriālam reģis­ trējušies jau vairāk nekā 1000 dalībnieku. Tuvojoties patriotiskajam mēnesim, no­ tiek dažādi skrējieni, kas veltīti Latvijas brīvības cīņām. Piemēram, 12. oktobrī risi­ nāsies Lāčplēša skrējiens.

63


AKTUĀLI

Rīgas tiltu skrējiens un veselības apļi Rīgas Sporta un jaunatnes pārvalde aicina ikvienu skriešanas vai nūjošanas entuziastu izkustēties brīvā dabā un svai­ gā gaisā. Tādēļ rīdzinieki bez maksas ai­ cināti vakaros startēt skriešanas seriālā Rīgas Tiltu skrējiens, kas notiks 11 posmos no 16. aprīļa līdz 1. oktobrim pa Rīgas tiltiem, salām un pussalām. Rīgas tiltu sacensību centrs atro­ das vienā no Rīgas atpūtas vietām — Lucavsalā. Skrējiena sezona sadalīta divās daļās — pavasara sezona notiek no aprīļa līdz maijam, bet rudens sezona no augus­ ta līdz oktobrim. Skriešanas seriāla dalīb­ niekiem, kuri būs veikuši vismaz 100 km vai piedalījušies vismaz astoņos posmos, tiks pasniegtas īpašas piemiņas medaļas. Savukārt novados, piemēram, Ķegumā un Ķekavā notiek skrējieni Veselības apļi, tāpat arī Stirnu buka dzimtajā Engures novadā jau vairākus gadus risinās vietē­ jais skriešanas seriāls. Skriešanas seri­ āli notiek arī citos pagastos un pilsētās. Teju visās šāda veida aktivitātēs aicinā­ ti piedalīties arī nūjotāji un pastaigu cie­ nītāji, paredzot dalībniekiem šādu statu­ su distancēs. Meklējiet informāciju savu pašvaldī­ bu mājaslapās!

Ilona MARHELE, Rio olimpiādes maratoniste Īpaši gaidu Tet Rīgas maratona pusmaratona distanci un Stirnu buka mājas posmu Alūksnē. Šosezon plānā ir veikt vienu maratonu, jo pamatdoma šim gadam — rūpēties par savu veselību, tādēļ skriešu mazāk nekā citas sezonas. Latvijā ir daudz skaistu sacensību gandrīz katru nedēļas nogali. Arī šosezon Igaunijā sacensību seriālā skriešu kādu pusmaratonu. Tiem, kuri vēlas pirmo maratonu veikt ārzemēs, noteikti iesaku Tallinas maratonu!

Portālā noskrien.lv, kur atradīsiet ba­ gātīgu skriešanas notikumu kalendāru ne tikai par aktivitātēm Latvijā, bet arī — pasaulē, un sociālajā tīklā Facebook skrējēji aicina interesentus pievienoties koptreniņiem. Nāc izvējojies Liepājā, koptreniņi Daugavpilī, Divplākšņi un Vāveres ielūdz no rītiem (Rīgā) ir pazīstamāko koptreni­ ņu nosaukumi, uz kuriem publiski ir ai­ cināts ikviens skrējējs.

Maratons ārzemēs? Tallinā!

Laura ČAKLE, trīskārtēja Stirnu buka čempione, Latvijas čempionāta bronzas medaļniece maratonā: Manas iecienītākās sacensības Latvijā ir Stirnu buks, bet šogad visvairāk gaidu tieši Ventspils posmu, jo tās būs mājas takas, kuras palīdzēšu organizatoriem ierādīt. Protams, Tet Rīgas maratons ir cieņā — tiem vajadzētu būt lielākajiem skriešanas svētkiem valstī. Un būtu jauki, ja arī maratona distancē — 42 km — dalībnieku skaits atbilstu IAAF Gold Label stan-

dartiem. Daudzi latvieši neparakstās skriet pirmo maratonu Latvijā, jo ir par maz dalībnieku distancē — pirmo maratonu vieglāk ir pievārēt, ja esi lielākā pūlī, kas velk tevi uz priekšu. Man patīk Cēsu Eco Trail kalnu maratons. No Skrien Latvija posmiem man vislabāk patīk Jelgavas nakts pusmaratons, jo labprāt skrienu vēlu vakarā.

Ja, kārtīgi izskrējies Latvijā, vēlies sagatavoties savam pirmajam maratonam un veikt to ārzemēs, iesakām plānveidīgi gatavoties un septembrī mērķēt uz Tallinas maratonu. Šīs sacensības labā organizatoriskā līmeņa dēļ atzinuši Latvijas elites skrējēji, tostarp arī Marhele. Tallinā, iespējams, būs zemāka gaisa temperatūra, ik pa čet­ riem vai pieciem kilometriem dzirdināša­ nas punkti, kas ir vitāli svarīgi kvalitatīvai maratona veikšanai, līdzens kopējais trases reljefs un nebūs jāmēro tāls ceļš, lai iz­ baudītu citu vidi un ērti atgrieztos mājās. Sporto gudri! ©

Kristaps ZAĻKALNS 64

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

MĒS VARAM

Stājhokejisti uz ceļiem neslīgst Stājhokejs joprojām ir uz grumbuļaina ledus. Lai gan vairākus gadu desmitus notiek pasaules čempionāti un dažādi starptautiski turnīri, sporta veida visaugstākajai latiņai — paralimpiskajām spēlēm — hokejisti ar ierobežotām spējām tā arī netiek pielaisti. Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

V

iens no mūsu zināmākajiem stāj­ hokejistiem, An­ dris Ulmanis, kurš jau 14 gadus sargā Latvijas izla­ ses vārtus, stāsta, ka ir sarežģīti tikt pāri nospraustajai mērauklai — čempionātos jāspēlē astoņām valstīm, turklāt no čet­ riem kontinentiem. Vistuvāk mērķim stāj­ hokejs bija 2006. gadā, kad sarosījās arī Austrālijas hokejisti, taču kaut kādu ie­ meslu dēļ līdz dalībai pasaules čempionātā viņi tomēr netika. Iemesls varētu būt tāds, ka stājho­ kejs ir visai dārgs sporta veids un ka ne­ pietiek hokejistu (komandā jābūt 16—20 spēlētājiem), jo apgūt stājhokeju nav vien­ kārši — jāprot gan slidot, gan pārvaldīt hokeja tehniku, kas, piemēram, spēlētā­ jam ar vienu roku prasa gan neticamas

iemaņas, gan izdomu — piemēram, stip­ ri satvert nūju. Jaunas vēsmas nav gaidāmas, un arī pasaules čempionāts šogad nenotiks. Tā vietā seši mūsu stājhokejisti devušies uz Toronto, kur kopā ar mā­ jiniekiem — ka­ nādiešiem —, amerikāņiem un vairākiem Eiropas hokejistiem starptautiskās ko­ mandās startēs hokeja turnīrā Raelly Cup Toronto Canada. Žurnāls Sports ar Latvijas stājhokeja izlases vīriem tikās Jelgavā, kur mūsu ko­ manda vairākus gadus kopā ar veselajiem startē Zemgales amatieru hokeja līgas mix grupā. Vīri ar ierobežotām iespējām nepa­ visam nav peramie zēni, izcīnīta pat vie­ na uzvara, bet vairākos mačos pretinieku pārsvars bijis minimāls.

65


MĒS VARAM

Uzbrucējam Rihardam Sprincim, ku­ ram ir iedzimtas roku anomālijas, gata­ vošanās spēlei ir atsevišķs un sarežģīts process. Taču Rihards, kurš ikdienā strā­ dā par juristu — viņš ir ieguvis profesio­ nālo maģistra grādu tiesību zinātnēs —, ātri un veikli tiek galā ar savu hokeja ekipējumu. Roku kustības viņam ir vi­ sai ierobežotas, tāpēc hokeja nūja cim­ dā tiek nostiprināta ar īpašu žņaugu, taču, redzot viņu laukumā, par to pat neiedomāsies — viņš ir ātrs, veikls un pretiniekiem bīstams. Rihards ir teju 31 vienu gadu vecs. Mācījies parastā skolā, nekādas īpašas grūtības bērnībā nav izjutis, arī spor­ tā bijis kopš bērna kājas. Hokeju spēlē jau 12 gadus. Pamēģināt hokeju uzaici­ nāja sēdvolejbolisti, tad Rihards sazinā­ jās ar Andri Ulmani, un tā arī viss sā­ kās. Uzreiz iepatikās spēles dinamisms, ātrums. Pirms tam puisis nopietni no­ darbojās ar triatlonu, startēja pat starp­ tautiskās sacensībās, taču hokejs guva virsroku. Turklāt stājhokeja komandu Rihards uztver gandrīz kā ģimeni, jo pie­ redzējušākie vīri kopā spēlē jau gadiem. Dalība čempionātā uzlabojusi komandas meistarību — vīri nekad nepadodas, tā­ dēļ var cīnīties ar veselajiem sportistiem.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

JURISTA SPORTOTPRIEKS

Turklāt Rihards nav novērojis, ka pre­ tinieki pret viņiem spēlētu saudzīgāk nekā pret veselajiem, varbūt vienīgi reizēs, kad vārtu starpība ir ļoti liela. Bet to stājho­ kejisti arī negaida, jo vārdi es nevaru un man ir grūti viņi vidū nav ierasti. Protams, žēl, ka maz nāk jauni ho­ kejisti un pamatsastāvs pamazām noveco. Būtu žēl, ja stājhokejs, kurā Latvija al­ laž bijusi labāko valstu vidū (2011. gadā latvieši kļuva par Eiropas čempioniem, pasaules čempionātā izcīnītas arī bron­ zas medaļas), apsīktu.

Lai gan Latvijas izlasei ir treneri Aigars Bumbieris un Nikolajs Grebņovs, viņi ne vienmēr var būt kopā ar ko­ mandu. Tādēļ spēlējošā trenera lomu uzņemas viens no meistarīgākajiem ho­ kejistiem — Oļegs Kameņevs, kurš ik­ dienā strādā par projektu vadītāju un kurš ir arī komandas kapteinis, tāpat arī Stājhokeja federācijas prezidents. Oļegs hokejā ir desmit gadus. Pirms tam, lai gan ir problēma ar roku, gadus divdesmit nodarbojies arī ar klasisko ho­ keju (Oļegam ir 45 gadi). Trenējies ko­ pā pat ar brāļiem Rēdlihiem, Sotnieku. Kad uzzinājis par stājhokeju, lāgā ne­ esot ticējis, ka tāds hokejs arī pastāv. Komandā iejuties ātri. Sapratis, ka te ir vīri, kuri nekad nežēlojas, cīnās līdz pēdējam — it kā katra spēle būtu fi­ nālspēle. Starptautiskās sacensībās pār­ steidzis visdažādākais spēlētāju fiziskais stāvoklis. Redzot viņus laukumā, pat nav iedomājies, ka kādam trūkst rokas,

66

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports Sports Foto: Juris Bērziņš-Soms,

SPĒLĒJOŠAIS TRENERIS


MĒS VARAM

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

VĪRS VĀRTOS

citam — plaukstas, tik ātri un veik­ li viņi spēlē. Stājhokejs no parastā hokeja prin­ cipiāli neatšķiras, vienīgi jāsaprot, ka veselajam iespēju ir daudz vairāk, bet stājhokejistiem jārēķinās ar ierobežotām iespējām laukumā, un no tām jāprot iz­ spiest maksimumu. Arī Oļegs ar nožēlu atzīst, ka uz hokeju nāk maz jauno. Vispirms vēlmei spēlēt pārbaudījumu uzliek slidotprasme, kura jāpilnveido nepārtraukti. Ja ienācējs jūt, ka šajā elementā viņš atpaliek, tad visa hokeja mīlestība parasti arī beidzas. Tas nav vienkāršs process nekur pa­ saulē, tāpēc tā nopietni stājhokeju spēlē tikai ASV, Kanādā, Somijā, arī Krievijā un Latvijā. Gados, kad pasaules čem­ pionāts nenotiek, latvieši bieži ciemojas pie somiem. Savulaik ziemeļu draugi bi­ ja krietni pārāki, bet pēdējā laikā spēku samērs ir izlīdzinājies un mūsējie vai­ rākkārt somus pat pārspējuši.

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

Turnīrs Kanādā, kur spēlēs sešas ASV un Kanādas komandas ar iesaistīta­ jiem spēlētājiem no Eiropas, varbūt dos jaunu ierosmi stājhokeja virzībai augšup. No Latvijas uz Kanādu dosies Andris Ulmanis, Oļegs Kameņevs, Rihards Sprincis, Uģis Cimmermanis, Kristaps Kalvītis un Salvis Lācis. Bez palīdzīgas rokas tas nebūtu iespē­ jams, tāpēc hokejisti ir pateicīgi atbalstī­ tājiem — Latvijas dzelzceļam, Jelgavas do­ mei, Paralimpiskajai komitejai un Latvijas Hokeja federācijai. Interesanti, ka pēc Artūra Irbes iesaistīšanās palīdzību spēlē­ tāju izmitināšanā Toronto un hokeja nūju sagādē solījusi NHL arodbiedrība. Tagad strauju augšupeju piedzīvo vēl viens hokeja paveids cilvēkiem ar invali­ ditāti — parahokejs, kur hokejisti atrodas uz īpašām kamaniņām. Šis sporta veids ir jau iekļauts paralimpisko spēļu program­

Andris Ulmanis ir plaši pazīstams paralimpiešu aprindās. Savulaik strā­ dājis Paralimpiskajā komitejā, nodarbo­ jies ar sēdvolejbolu. Ilgus gadus sargā Latvijas stājhokeja izlases vārtus, vien­ laikus valstsvienībā uzņēmies gan sa­ gādnieka, gan menedžera, gan cīņā sau­ cēja lomu. Stājhokejā Andris nonāca... darba pienākumu dēļ. 2005. gada septembrī kā Paralimpiskās komitejas darbinieks viņš ieradās Jelgavā, lai pavērotu stāj­ hokeja paraugspēli, pat nedomājot par spēlēšanu. Viens no pasākuma rīkotā­ jiem, Jānis Ozollapa, pēcspēles preses konferencē īsi paziņoja, ka mūsu stāj­ hokeja komandai tagad būs atbilstošs vārtsargs — ar invaliditāti. Liels bija Andra pārsteigums, kad nosauca viņa vārdu. Jānis vienkārši zināja Andra spor­ tisko dabu, arī to, ka bērnībā sētas ma­ čos hokejā viņš vārtos jau bija stāvējis. Tā sākās Andra gaitas stājhokejā, kas Latvijā tobrīd bija ienācis tikai pirms gada. Pamazām veidojās spēlētāju kodols, no kuriem daudzi uz ledus spē­ lē vēl joprojām. Par hokeja izplatību pa­ saulē, pēc Andra domām, lielāku atbildī­ bu vajadzētu uzņemties Starptautiskajai Stājhokeja federācijai, kas visai gausi domā par stājhokeja ģeogrāfisko izplatī­ bu. Andris tic, ka spēlētāji būtu daudzās pasaules valstīs, taču vajadzīga iniciatī­ va un federācijas atbalsts.

mā. Parahokejā dominē cilvēki ar ampu­ tētām kājām, jo, kompensējot to, viņiem ir ļoti spēcīgi attīstīta ķermeņa augšda­ ļa, īpaši rokas. Arī Latvijā šim hokeja paveidam do­ ta zaļā gaisma, un, izmantojot starptau­ tisko Agitos foundation finansiālo atbalstu, mūsējie cer kvalificēties paralimpiskajām spēlēm 2026. gadā. Laiks rādīs, kurš sporta veids uz ledus cilvēkiem ar ierobežotām iespē­ jām gūs lielāku atzinību, arī atbalstu. Stājhokejisti padoties nedomā. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 67


TOREIZ UN TAGAD

Jauna dzīve dzimtajās mājās Trīs olimpisko spēļu dalībnieks Modris Liepiņš pēc soļotāja karjeras pabeigšanas jau vairāk nekā desmit gadus vada Tukuma ledus halli un darbojas pilsētas politiskajā dzīvē. Šķiet, jo tālākā pagātnē paliek Lielā ciemnieka izcīnītā 9. vieta Sidnejas olimpiskajās spēlēs, sasniegumi Eiropas un pasaules čempionātos, jo vairāk Modri pievelk nu jau ierastā ledus sporta dzīve. Ne gluži! Latvijas Slidošanas asociācijas valdes loceklis iecienītos soļošanas apavus tur auto bagāžniekā, jo ikdienā tie lieti noder — ne tikai startiem veterānu mačos, bet arī lai nodotu papēža pirkstgala meistara uzkrātās zināšanas Smārdes un Lielā ciema jaunākajiem iedzīvotājiem.

S

portista karjeras ziedu laikos Mod­ ris Liepiņš piedalījies 50 km soļoša­ nas distancē trijās olimpiskajās spē­ lēs pēc kārtas. 1996. gadā Atlantā viņš ieņēma 23. vietu, 2000. gadā Sidnejā sa­ sniedza savu augstāko rezultātu olimpis­ kajās spēlēs — 9. vietu, bet olimpisko karjeru noslēdza ar 25. vietu 2004. gadā Atēnās. Modris guvis arī labus rezultā­ tus pasaules un Eiropas čempionātos — 2002. gada Eiropas čempionātā Minhenē finišs sasniegts 9. vietā 50 km, savukārt 1999. gada pasaules čempionātā Seviljā izcīnīta 10. vieta. Modris vairāk nekā 30 reizes uzvarējis Latvijas un Latvijas PSR čempionātā. Karjeras laikā arī desmit reizes labojis Latvijas rekordus soļošanā. Paskatoties uz Latvijas soļotāju pašreizējiem rezultātiem, šādi sasniegumi šķiet kosmoss, bet tolaik par Modri ātrāk soļoja tikai Aigars Fadejevs, tādēļ uzmanība pirms un pēc sacensībām lielākoties bija vērsta konkurenta virzienā.

68

Ja paveicas un nepaveicas Modris ir dzimis Smārdes pagastā, audzis Lielajā ciemā. Skolas gaitas sācis Apšuciema pamatskolā, kur bērniem stip­ ri bija veicies ar sporta skolotāju — Aija Mūrmane pratusi uzšķilt sportis­ ko dzirksti un atrast katram ķiparam piemērotu sporta veidu. Modris, sācis riņķot skolas stadionā, piektajā klasē jau uzvarēja Latvijas skolēnu spartaki­ ādē. Murjāņu sporta internātskolā pēc devītās klases Modri no skolas atskai­ tīja, jo trenerim viņš likās... neperspek­ tīvs. Atgriezies dzimtajā pusē, viņš tur­ pināja mācības Engures vidusskolā, kur atkal paveicās ar sporta skolotāju — Jurim Gaigalam bija radošas un netradi­ cionālas treniņu metodes, kas deva re­ zultātu.

Olimpiskie zibšņi Rezultāti auga, taču bija jādodas dienēt padomju armijā Kazahstānā.

Šķita, ka sportista karjera ir beigu­ sies, un, atgriezies Tukumā, Modris sāka strādāt mēbeļu rūpnīcā par slī­ pētāju. Šāds dzīves ritms Modrim lā­ gā negāja pie sirds — kaut kā trūka, un, cita Tukuma soļotāja Aļģa Moļņika pierunāts, Modris atkal pievērsās papēža un pirkstgala tēmai. Neticami, bet drīz vien personiskie rekordi krita cits pēc cita. Modris atsāka nopietni trenēties, šoreiz jau pie trenera Georga Gutpelca. 1993. gadā viņš veiksmīgi startēja sa­ vās pirmajās pasaules meistarsacīkstēs, bet pēc trim gadiem debitēja olimpiska­ jās spēlēs Atlantā, kur ieguva 23. vie­ tu. Interesanti, ka Modra pierakstos arī 1992. gads sākas ar treknu pasvītroju­ mu — olimpiskais gads! Liepiņš startēja vēl divās olimpiska­ jās spēlēs, lielākos panākumus gūstot 2000. gadā Sidnejā, kur 50 km distancē izcīnīja 9. vietu, bet Fadejevs kļuva par vicečempionu.

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


TOREIZ UN TAGAD

Karjeras rekords. Sidnejas olimpiskajās spēlēs Modris Liepiņš soļo pretī 9. vietai Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

69


TOREIZ UN TAGAD

Kad jāmet miers Vēlāk Modris trenējās patstāvīgi, kas vairāk atbilda viņa raksturam. Ja uzvari, tad priecājies par savu treniņos ieguldī­ to darbu, ja neveicas — vari vainot tikai pats sevi. Pēc olimpiskajām spēlēm Atēnās Modris vēl turpināja trenēties, aizbrauca uz treniņnometni Portugālē, taču jau pirmajā treniņu dienā juta, ka kaut kas nav tā kā parasti, un treniņu pārtrauca. Labi — no­ lēma soļotājs — mēģināšu rīt, taču notika tas pats. Modris saprata, ka laiks beigt, jo soļošana vairs nesniedza prieku, to veldzē­ jošo sajūtu, kas lika ikdienas treniņos — lietū, vējā, citreiz sniegā vai tveicē — ap­ nicīgi krāt kilometru desmitus un simtus, lai sacensībās pierādītu sev un citiem, ka tas bijis tā vērts. Modris pārtrauca treniņ­ nometni, par dārgu naudu nopirka biļeti un atgriezās mājās. Būdams apveltīts ar organizatora spē­ jām, viņš ātri iesaistījās dažādos projektos, un šobrīd jau ir gan vadītājs, gan depu­ tāts, gan prezidents un valdes loceklis ar cienījamu stāžu. 2014. gadā Modra dzīve ieguva jaunu pagriezienu punktu — likte­ nis lēma, ka jāatgriežas dzimtajās mājās Lielajā ciemā, bet atgriešanās radīja plai­ su laulības dzīvē. Modris nesen sācis jaunu dzīvi. Viņš ir dzimtajās mājās kopā ar Modru, au­ dzina abu nepilnu gadu veco meitiņu Magdalēnu, kura ir dzimusi vienā gadā ar viņa mazmeitiņu.

Modris LIEPIŅŠ AUGUMS UN SVARS iz Tore

178 cm, 68 kg.

ad Tag

Aptuveni 178 cm, vakaros — mazāk; aptuveni 80 kg.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Jauna dzīve

Pirms 13 gadiem. Olimpiešu klubā Modris rosās kopā ar pirmo latviešu olimpisko čempioni šķēpmetēju Inesi Jaunzemi

Visi karjeras sviedri. Soļotāja treniņu dienasgrāmatās pedantiski apkopoti treniņu un sacensību rezultāti kopš pusaudža vecuma

STATUSS iz Tore

Vieglatlēts, Latvijas izlases soļotājs, LSPA students.

ad Tag SIA Tukuma ledus halle valdes loceklis, Tukuma novada domes deputāts, Tukuma hokeja kluba valdes loceklis, Latvijas Slidošanas asociācijas valdes loceklis

70

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


TOREIZ UN TAGAD DIENAS REŽĪMS iz Tore

Viss bija pakārtots lielajam sportam, lai sasniegtu rezultātu. Cēlos pēc pulksten septiņiem, pabrokastoju un aizvadīju pirmo treniņu. Ziemā Murjāņos cēlos sešos, lai handbola hallē varētu trenēties, neviena netraucēts, un nosoļoju tur līdz pat 60 km. Pa dienu — atpūta, noteikti jāpaguļ. Vakarā — otrs treniņš, tad atkal atpūta. Un tā ik dienas karuselis griezās, būtībā ietverot četrus aspektus — gulēšanu, ēšanu, trenēšanos un atpūtu. Pēc karjeras noslēguma vadīju Tukuma sporta dzīvi — visas aktivitātes grozījās ap Tukumu.

ad Tag

Visa uzmanība ir vērsta uz Tukuma ledus halli, lai tā varētu pastāvēt, nostiprināties un attīstīties. Tā kā esmu valdes loceklis, atbildība ir visu diennakti, arī brīvdienās, tādēļ darba laiks ir nenoteikts. Pēc 2017. gada pašvaldību vēlēšanām Tukuma domē gāja karsti, bet tagad jau visi strādājam vienā virzienā. Šis man ir trešais sasaukums Tukuma novada domē. Daudz ko ir mainījis tas, ka esmu atgriezies dzimtajās mājās Liepiņās Lielajā ciemā, lai dzīvotu ne tikai hallei un sabiedrībai, bet arī sev. Esmu pieslēdzies arī trenera darbam un reizi nedēļā trenēju jaunos soļotājus Smārdē un Lielajā ciemā. Redzot situāciju soļošanas sacensībās, sapratu, ja gribam vēl ko glābt, jāsāk kaut kas darīt... Mainījusies personiskā dzīve, jārūpējas par jauno ģimeni, mazo meitiņu, jārūpējās par mājām.

INVENTĀRS iz ToreApavi — tā sauktās trīs rubļu vingrošanas čības, kas ir līdzīgas kedām, bet tikai zemākas. Tās kalpoja labi, un noteikti tās ieteiktu izmantot bērniem un jauniešiem karjeras sākumposmā — palīdz labāk notvert soļošanai vajadzīgo izjūtu un pareizi noslogot pēdu no papēža līdz pirkstgalam. Ja sāk trenēties ar mūsdienu sporta apaviem, kuriem ir bieza, mīksta zole, būs grūtāk izprast, kā so-

ad Tag lis pareizi izpildāms. Tikko sacensībās bija uzskatāms piemērs — puisim ierasto botu vietā startam tika iedotas vecās trīs rubļu čības, un soļojums uzreiz bija pavisam cits — krietni labāks. Protams, ilgtermiņā ieteicams trenēties mūsdienīgos, elastīgos sporta apavos, lai izvairītos no triecieniem mugurai — jo lielāks ātrums, jo trieciens mugurai stiprāks.

Apavi ir viegli un elastīgi. Pats soļoju savos vecajos sacensību Adidas apavos, kas ir viegli kā pastalas. Pēdējos desmit gados neredzu, ka sporta apavos būtu kas būtiski mainījies.

MĒRĶI iz Tore

Ja gribēji trenēties, sportā mērķiem bija jābūt visaugstākajiem — Eiropas, pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs. Tas arī bija stimuls, lai katru dienu soļotu un lietu sviedrus.

ad Tag

Mērķi saistās ar darbavietu — lai Tukuma ledus halle spētu noturēties tirgū un konkurēt. Daudz vairāk mērķu saistās ar dzimtajām mājām, jauno ģimeni un arī soļošanu. Tāpat kā sportistam, arī man kā trenerim mērķi ir visaugstākie — sagatavot kādu sportistu, kurš varētu nest Latvijas vārdu pasaulē. Šogad Latvijas čempionātā izcīnījām divas medaļas — mana dzīvesbiedre Modra izcīnīja 2. vietu, piekāpjoties vienīgi Agnesei Pastarei, savukārt Evelīna Pabērza savā vecuma grupā izcīnīja 3. vietu, bet viņas brālis Daniels Pabērzs — 6. vietu. Viņi visi ir

mani audzēkņi Lielajā ciemā. Vairākus gadus nebiju sekojis līdzi jauniešu sacensībām, bet, vērtējot rezultātus, līmenis ir bēdīgs. Ir jātrenējas gudri — ir jāizdomā pieejas. Kā jau jebkurā sporta veidā, nepietiek vienkārši ar maukšanu. Viens aspekts soļošanā ir tehniskais izpildījums, otrs — lai organisms būtu fiziski gatavs slodzei. Tā kā daudzus neesmu trenējis, ir jāatjauno mans B kategorijas trenera sertifikāts. Tādēļ, piemēram, arī šodien braukšu uz Rīgu, lai klausītos treneru kursus.

LIELĀKĀ VEIKSME iz Tore

9. vieta Sidnejas olimpiskajās spēlēs. Tas bija pamatīga darba rezultāts, bet soļošanā tā arī ir veiksme, ka tiesneši tevi nenoņem no distances.

ad Tag

Atgriešanās dzimtajās mājās.

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

71


TOREIZ UN TAGAD

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES iz agad T Tore

Vienmēr esmu bijis diezgan prātīgs, bet tajā pašā laikā varu kļūt nikns un eksplodēt. Esmu iemācījies savaldīties, vairāk paklusēt un neizteikt pirmās emocijas, lai gan tāpat šad tad uzsprāgstu. To ir iemācījusi ne tikai darba un politiskā pieredze, bet vispār — redzot, kas notika pasaulē. Vērtības ir mainījušās.

VĒRTĪBAS iz Tore

Rezultāts. Dzīvoju sporta pasaulē.

Manas dzimtās mājas. Tā ir sajūta — Liepiņās esmu uzaudzis un aizgājis tālāk pasaulē. Pirms pieciem gadiem atgriezos mājās, jo paps aizgāja mūžībā. Daudzi man vaicā, kādēļ sacensībās startēju pārstāvu nevis Tukuma, bet Engures novadu, kurā ir Smārdes pagasta Lielais ciems. Man liekas — sabiedrība senāk bija atvērtāka un sirsnīgāka, mēs vairāk novērtējām tieši dzimtas vērtības. Tagad mēs dzīvojam likumu normās, kas mūs padara par sausiņiem. Cilvēkiem ir jāsaprot, ko viņi dzīvē īsti grib, un jāpastāv par sevi

GRŪTĀKAIS UZDEVUMS iz agad T Tore

Diennakts soļojums 1998. gada rudenī Francijā, kas visu mūžu paliks atmiņā. Vai nu nosoļo 200 km, vai arī tiek ņemts vērā sacensību kontrollaikā (24 stundās) nosoļotā distance. Šis soļojums mani salauza. Nosoļoju 160 km un jūtu, ka nepieciešams atvilkt elpu. Krie­ vu sportists, kurš dzīvoja Francijā, man saka: “Labi, paguli automobilī.” Tikko biju iekāpis au­ to, kad divi franči mani izvilka laukā no auto, trešais francūzis stāv aizmugurē un skatās. Izlamājāmies, auto aizslēdza ciet un pateica: “Ejiet!” Ieliku rokas kabatās, un pirmā do­ma bija — ejiet jūs ratā, braukšu mājās. Tad nostrādāja klikšķis — sāku spriest, ka va­rētu vēl paspēt veikt 200 km. Un kā no jauna pie­ dzimis — ar citu ātrumu atgriezos distancē un sasniedzu finišu. Šis soļojums mainīja ma­nu domāšanu — ja cilvēks nevar, viņš patiesībā var daudz vairāk. Tolaik biju bedrē — 50 km distancē bieži izstājos; gāju, gāju, paskatījos pulkstenī: ai, nav pēc grafika... nākam­reiz būs labāk. Figu! Francijā tie puiši mani piespieda — tiksi tam pāri, un viss būs labi. Kopš tā gadījuma 50 km distancē izstājos tikai reizi, kad trauma fiziski liedza turpināt sacensības.

72

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

ad Tag

†§ Izklaidējot Tukuma olimpiešus. Modra Liepiņa kausa izcīņā tiek gatavota atraktīva stafete pilsētas olimpiešiem

SPORTA VEIDS iz Tore

Nepārdzīvoju, ka mani atskaitīja no Murjāņu sporta skolas — tā nebija vislabākā pieredze. Mana pirmā sporta skolotāja, kad uzzināja, ka es­ mu atskaitīts, teica: “Paldies dievam! Par to tev nevajag uztraukties.” Katram trenerim agrā jau­ nībā izteikti interesē rezultāti, un jaunie sportisti bieži vien tika burtiski nodzīti. Es gribēju turpināt soļot, tādēļ atgriezos mājās, mācījos Engurē un trenējos pie Jura Gaigala. Tādēļ pirmie augstvērtīgie rezultāti parādījās diezgan vēlu — kad atgriezos no dienesta padomju armijā, atsāku kustēties. Tukumā bija tāds soļotājs Aļģis Moļņiks. Viņš teica: “Modri, jātrenējas pamatīgi. Būs rezultāti!” Domāju — kādi tur rezultātu... Soļoju 50 mi­nū­tēs 10 km, bet pēc mēneša — jau 46 minūtēs... Āķis bija lūpā! Tad rezultāti strauji aizgāja uz augšu! Latvijas soļošanas ziedu laikos mēs bijām vesela plejāde elites sportistu. Nebija viens Modris vai Aigars [Fadejevs], bet bija konkurence un arī jaunie čaļi, kuri elpoja pakausī — ar potenciālu startēt olimpiādē un iet tālāk. Kad mēs ar Aigaru beidzām soļot, karjeru noslēdza arī Latvijas labākās dāmas. Runājot par noteikumiem, to, vai soļotājs soļoja tehniski korekti — iztaisnojot kāju un izvairoties no lidojuma fāzes, noteica tiesnesis ar subjektīvu lēmumu.

ad Tag

Situācija soļošanā ir bēdīga, jo vispārējiem panākumiem nesekoja turpinājums. Galvenā problēma — pietrūkst treneru. Ja salīdzinām ar Lietuvu, tur labākie soļotāji pēc karjeras beigām pārgāja trenera darbā un virzīja tālāk jaunos sportistus. Un tagad mēs redzam — rezultāti lietuviešiem ir ļoti labi, dāmām — 4. un 5. vieta pasaulē. Pasaules rekordi šobrīd ir fantastiski. Manā laikā 50 km sacensības soļojām 3.40—3.47 robežās, bet 2014. gadā sasniegtais pasaules rekords ir 3.32:33. Kosmiska starpība. Tajā pašā laikā sacensību rezultāti pēdējās olimpiādēs un pasaules čempionātos ir atgriezušies normālā līmenī. Noteikumi vēl nav mainījušies, bet šobrīd tiek diskutēts par čipu sistēmas ieviešanu 2021. gadā, ar kuras palīdzību tiktu elektroniski noteiktu lidojuma fāze, ja sportists tādu pieļautu.

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


CITI SPORTA VEIDI ad Tag

iz Tore

Pagājušogad aizvadīju tikai vienu hokeja maču — vārtos, kad spēlēja mūziķi pret deputātiem. Pēdējā laikā neesmu kāpis uz ledus — tā nav mana būtība. Taču varu šeit nodrošināt cilvēkiem apstākļus, lai viņiem patiktu dar­bo­ ties Tukuma ledus hallē, — tas ir mans darbs.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Pēc lielās sportista karjeras beigām, atnākot strādāt uz Tukuma ledus halli, nolēmu pamēģināt hokeju. Vairāk spēlēju kā laukuma spēlētājs, bet nedaudz arī stāvēju vārtos. Bērnībā Apšuciemā riktīgi spēlējām hokeju, regulāri rājienu dabūjām no skolotājiem, jo spēlējām uz pļavām, uz dīķiem — kur vien bija kaut cik labs ledus.

Ar humoru un piemēru. Pats iesaistās un rāda piemēru distancē

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI iz Tore

Karjeras pīķī soļoju pat 100 km, piedalījos diennakts 200 km soļojumos, trenējos divreiz dienā. Personisko rekordu 50 km soļojumā sasniedzu 1998. gadā Naumburgā — 3.47:48.

ĢIMENES STĀVOKLIS iz Tore

Precējies ar Anitu Liepiņu, audzināja meitu Kristīni.

ad Tag

Attiecībās ar Modru, audzina kopīgo meitu Magdalēnu un Martu, vectēvs mazmeitai. Dzīvi mainīja atgriešanās dzimtajās mājās. Šodien braucu uz darbu un domāju — vi­sa dzīve iet caur maniem iniciāļiem M un L. Ma­nu dzīvesbiedri sauc Modra, viņas pirmo meitiņu Marta, mūsu kopīgo bērnu — Mag­ da­ lē­ na. Savukārt ar L saistās māju nosaukums — Liepiņas, nāku no un atkal dzīvoju Lielajā ciemā. Un burts L aptver arī ledus halli.

ad Tag

Vairs nesoļoju tādas distances kā profesionālās karjeras laikā. Jūtos labi, ja nosoļoju 3 km, 5 km vai 10 km distanci. Lielāki attālumi mani pumpē laukā, tas ir nevajadzīgi. Pēdējos gados Stirnu bukā esmu noskrējis garāko Lūša distanci (ap 30 km) — ir forši

sevi pamocīt, bet vai tas ir vajadzīgs? Nav tā, ka veterānu sacensībās es būtu ārpus konkurences — ir vīri, kuri joprojām aktīvi trenējas. Man nav svarīgi uzvarēt vai izcīnīt vietu uz goda pjedestāla, bet izbaudīt pašu procesu — iziet uz starta un savākties.

LIELĀKAIS PIEDZĪVOJUMS

VAĻASPRIEKI

iz Tore

Emocionāli — pirmais pasaules čempionāts Štutgartē 1993. gadā. Pēc tam tajā pašā gadā septiņu dienu sacensībās Šveicē pa īstam sajutu, ka līdzvērtīgi varam soļot un konkurēt ar lielajiem dūžiem. Spilgti palicis atmiņā 2005. gada pasaules čempionāts Helsinkos, kad ar Aigaru Fadejevu soļojām visiem pa priekšu — trīs ķīnieši, trīs krievi un divi latvieši, tomēr tiesneši mūs noņēma no trases.

iz agad T Tore

Dzimtajās mājās veidot savu pasauli — celt savu apkārtni.©

ad Tag

Meitas Magdalēnas piedzimšana.

Kristaps ZAĻKALNS Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

73


AKTUĀLI

Pirmsvasaras pārdomas Aprīļa beigas Latvijā ir vasaras motoru sporta sezonas sākums. Autosportā sākas vietējo un starptautisko sacensību maratons, kas noslēdzas tikai vēlu rudenī. Kādi būs aizraujošākie pieturpunkti?

Lielais rallijs. Maijā Kurzemes ceļos norisināsies Eiropas rallija čempionāta posms Rally Liepāja

† Joprojām atraktīvi. Pie atraktīvām drifta sacensībām Latvijas līdzjutēji jau pieraduši, taču tradīcijas turpināsies arī šajā gadā, sarūpējot starptautiskus drifta festivālus Ō Spoži un tautiski. Latvijas autošosejas sabiedrībai šobrīd ar Baltijas un Ziemeļvalstu palīdzību izdodas izveidot arvien krāšņākus dārgu mašīnu saietus. Vienlaikus veidojas arī spēcīga tautas klase ABC Race kustības ietvaros

Kas

kuram šķiet aizraujošā­ kais? Latvijas autosports mēdz sadalīt publiku starp neskaitāmām disciplīnām un paveidiem, par ko dažs saka, ka sacensību formā­ tu esot pat krietni par daudz. Kādam aiz­ raujošākais ir sekot līdzi nacionālā līme­ ņa seriāliem, citam — pašam piedalīties amatieriskākās vai nopietnākās sacensībās, kāds autosportā jēgu atrod dažas reizes gadā, apmeklējot spilgtus starptautisko se­ riālu posmus.

Darbs un laime Lielo starptautisko notikumu kalendārā arī šogad ir tradicionālas vērtības — Eiro­

74

pas autokrosa čempionāta posms, NEZ Ziemeļeiropas kroskarti, spoža autošoseja, lieli drifta pasākumi, Eiropas rallijs, pa­ saules rallijkrosa čempionāta posms un arī jaunpienācējs RallyX Nordic rallijkrosa seriā­ la posms, kas veidojas gluži vai kā alterna­ tīva Eiropas rallijkrosa čempionātam. Starp­ tautisku pasākumu dažādos līmeņos un veidos tiešām daudz. Neticēsiet, bet tā sāk veidoties par zinā­ mu autosporta problēmu. Liekas taču — ja mūsu organizatori ir tik spēcīgi, ka tiem uz­ ticas gan kaimiņvalstis Baltijas kontekstā, gan augstākā līmeņa FIA speciālisti, jābūt laimīgiem. Laimes un darba pietiek, taču dau­dzie starptautiskie pasākumi rada pama­

tīgu slodzi vietējā mēroga sacensību rīkotājiem. Kāds Latvijas čempionāta līmeņa sacen­ sī­ bu organizators ziemas periodā atzina: “Skaidrs, ka jebkurš starptautisks pasākums Latvijā ir goda un prestiža lieta, par to nav šaubu. Taču ko darīt tiem, kuri objektīvu iemeslu dēļ nevar organizēt starptautiskos posmus? Latvijā nekad nebūs vairāki pasau­ les čempionāta posmi, kurus izdalīt visiem rīkotājiem, nebūs arī vairāku Eiropas pos­ mu un citu pasākumu, lai pietiktu visiem. Taču mēs visi cīnāmies par vienu un to pa­ šu skatītāju, par to, kurš ies gan uz pa­sau­ les sacīksti, gan gribēs apmeklēt vietējo pa­ sākumu, jo viņu tas interesē. Kalendārā ir

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


AKTUĀLI

Startējiet motorus! Aprīļa otrajā pusē sākas Latvijas autosporta sezona, ar daudziem nacionālā un starptautiskā mēroga pasākumiem, visos Latvijas reģionos

daudz starptautisko sacensību, un tā jau ir pamatīga slodze skatītājam un entuziastam. Jāveic pārdabiski manevri, lai šo ska­ tītāju dabūtu savā trasē arī Latvijas čem­ pionāta rīkotāji. Un tā nav objektīva cīņa, par ku­ ru pateikt: cīnies un izturi konkurenci!” Pirmajā brīdī šķiet, ka viedoklis ir latvis­ ki čīkstīgs, taču kalendārs nemelo, sacensību dažādos līmeņos tiešām ir daudz, un secinājumā ir zināms patiesības procents. Taču ko nu par slikto — sezona sākas!

Gods un maks Pirmās sacensības visās disciplīnās parādīs patieso ainu, bet šobrīd šķiet, ka visām Latvijas Automobiļu federācijas komisijām gaidāma sezona ar labu dalībnieku skaitu, vismaz ne dramatisku kritumu, ja neskaita izņēmuma gadījumus. Par to bija bažas, jo pērn un gada sākumā vairāki autosportā iesaistīti uzņēmēji privātās sarunās atzīmēja, biznesa vidē nav līdz galam pārliecības, ka rudenī valstī viss būs kārtībā. Arī ziedojumu saņemšanas sistēmas maiņa ir sāpīgs trieciens finanšu apritē au­ tosporta iekšienē — tāpat kā daudzās spor­ ta federācijās. Uzkrītoši, ka LAF komisijas nupat gandrīz visas ir ķērušās pie tautas/amatie­ ru/standarta sacensību veidošanas. Vēl pirms pāris gadiem šķita, ka dažai ir zem tās goda krāmēties ar lētām mašīnām un budžeta klases braucējiem. Taču šobrīd topošie sportisti var meklēt ceļu uz lielo au­ tosportu par salīdzinoši zemām izmaksām praktiski katrā disciplīnā, cik nu autosportā izmaksas vispār var būt zemas. Taču arī par šo tēmu dzirdētas diskusi­ jas. Atzīstot, ka autosportā masveidīgs tau­ Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

tas sporta līmenis ir nepieciešams, zinātāji uzdod jautājumu, vai šīs tautas disciplīnas tiek pienācīgi uzturētas, barotas, lai varētu izdzīvot. Zemu izmaksu sports veidojas ne tikai zemās tehnikas gatavošanas izmaksu, lēto riepu vai aizliegtu dārgo tehnoloģiju dēļ, tas veidojas arī dalības maksas un licenču cenu dēļ. Izskan piedāvājumi, ka komisiju iekšienē tā sauktajām lielajām disciplīnām būtu jāspēj piesegt tautas disciplīnas, lai caur tām savā virzienā vilinātu arvien jau­ nus sportistus. No otras puses, arī sportis­ tam kaut kas ir jāvar atļauties pašam, ja reiz izvēlēts tāds sporta veids, kurā bez izmaksām nekādi neiztikt. Problēma tikai tā, ka no braucēju skaita ir atkarīgs, vai šo sacīksti vispār ir iespējams sarīkot. Organizatoram vajag daudz sportistu. Ja sportistu būs maz, skatītāji pasākumu neapmeklēs, līdz ar to izsīkst vēl viens rīkošanas izdevumu segšanas avots. Labā ziņa ir tā, ka autosportā katrs var atrast iespēju pamēģināt par salīdzinoši zemākām izmaksām. Tas ir svarīgi ne tikai no finanšu viedokļa. Reiz braucējs ar rallij­ sprinta un rallija pieredzi vēlējās pamēģināt krosa tipa sportu. Viņš to varēja atļauties, taču ir svarīga nianse — rallija veida sacīkstē viņš cīnās viens ar laiku un ceļu, savukārt krosā blakus vienā trasē parādās arī vairāki tiešie konkurenti. Sākas kontaktcīņas, apdzīšanas. Tā sauktā ideālā trajektorija, pa kuru būtu pareizi veikt tra­ si, braucot vienam, vairs nav ideāla, ja tiek atstāta brīva pagrieziena iekšmala, kurā dul­ lie konkurenti, sasitot sānus, aizbrauc garām. Braucējs pamēģina šo bara un kontaktu sportu un saprot, ka tas nav viņam, tas ir par saspringtu un agresīvu.

Sāpīgākais ir tas, ka viņš to pamēģināja ar mašīnu, kas maksāja aptuveni 10 000— 15 000 eiro. Pamēģināja, saprata, ka pasākums neuzrunā, likās mierā. 15 tūkstoši pamēģināšanai! Krosa vidē šo jautājumu jau desmito sezonu risina folkreiss, kurā visas mašīnas kā viena maksā 950 eiro (tādi no­ teikumi). Un tas ļāvis ienākt sportā daudziem jauniem braucējiem. No tiem daudzi uzķēruši, ka braukšana barā ir inte­ resants pasākums, un jau devušies uz au­ tokrosu un rallijkrosu.

Laipni lūgts, ABC Race! Šobrīd lielas cerības tiek liktas uz autošosejas ABC Race — izveidota klase vienkāršām, izmaksu ziņā lētām mašīnām, ar primāru drošību. Šis ir un būs labs poli­ gons, kas šosejā ievedīs gan sprintu braucējus, gan kartinga absolventus. Autošosejai šāds jaunu braucēju avots jau sen bija nepieciešams, faktiski kopš Golf kausa laikiem. Diemžēl līdz šim neviena tautas klase un to formāti nav bijuši spēlējoši ilgtermiņā. Uz dažiem gadiem iz­ devies piepildīt pilnu Biķernieku trases star­ ta taisni, bet pēc tam sekojusi strauja izdzišana. Šosejas sacensībām ir, protams, nepieciešams dārgu mašīnu glamūrs un spožums. Taču braucēju piramīdā bez apakšējā platākā slāņa neiztikt. Vasaras sezona sākas ar intriģējošām starptautiskajām norisēm un cerību par autosporta labsa­ jūtu vietējā līmenī. ©

Viesturs SAUKĀNS 75


PIEREDZE

Latvijā un Zviedrijā un pavisam citādi Populārais tautas autosporta veids folkreiss Latvijā šovasar svinēs 10 gadu jubileju. Nekad nav slēpts, ka šī disciplīna radusies, par piemēru ņemot Skandināvijā populāro folkrace vai norvēģu bilcross. Bijām apskatīt zviedru folkreisa versiju, cenšoties izprast atšķirības starp sporta veida dzimtenes un Latvijas tautas sporta kustību.

Priekšvēsture Vispirms jāuzsver, ka zviedri folkrei­ su uzskata par savu ideju un produk­ tu. Sporta veida oficiālajos pamatdoku­ mentos tiek norādīts, ka šāda formāta sacīkstes pirmo reizi aizvadītas 1982. gadā Zviedrijā. Tajā pašā laikā folkreisu par savu ideju uzskata arī somi, piekrītot, ka izdomāt viņi izdomāja, bet pirmās folkreisa sacensības tik tiešām varētu būt notikušas Zviedrijā. Tik mīlīgs kašķis... Tātad kas ir folkreiss? Tā ir autokro­ sam un rallijkrosam līdzīga disciplīna, kura ir īpaši populāra ziemeļvalstīs. Popularitāti nodrošina automašīnu pirkšanas ­ aspekts. Noteikumos paredzēts, ka mašīnām ir konkrēta cena (Latvijā 950 eiro, Zviedrijā aptuveni 850 eiro). Dalībnieks savā au­ to var ieguldīt kaut miljonu, taču viņa mašīnu pēc sacensībām var nopirkt jebkurš par minēto naudas summu. Atteikties no darījuma nedrīkst, citādi seko soda sankcijas un diskvalifikācija. Jocīgi, taču tam ir pozitīvs efekts: apzino­ ties finansiālo risku, dalībnieki cenšas pēc iespējas samazināt ieguldījumus tehnikā. Tādā veidā tiek noņemts skarbais auto­ sporta lāsts, ka uzvar tas, kuram ir vairāk naudas. Folkreisā uzvar meistarīgākais braucējs un gudrākais konstruktors, kurš prot ar minimāliem izdevumiem uzdarināt

76

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


PIEREDZE

− tieši tāpat

Pirmā vasaras sacīkste. Zviedrijā martā notika pirmā vasaras folkreisa sacīkste. Tas nekas, ka vēl nedaudz sniegs

Citādi. Tik zemu izmaksu spozmi autosportā tehniski sasniegt nav viegli. Taču vizuāli atšķirība starp Zviedrijas un Latvijas mašīnām ir jūtama, un to diktē arī braukšanas kultūra

uzvarētspējīgu mašīnu. Jā, dažkārt braucēji gan Skandināvijā, gan Latvijā aizraujas ar ieguldījumiem, jo aizliegts tas nav, vienkārši jārēķinās, ka autiņu var nopirkt. Tātad tas, ka autiņu varētu atpirkt, samazina uzvaras izmaksas, saglabā spor­ ta veidu pēc iespējas pieejamu plašākām masām un padara sacensības sportiski neprognozējamas. Statistika: Latvijā kopš 2009. gada 112 sacensībās vismaz vienu uzvaru guvuši 42 braucēji. Uzvarētāji nav vieni un tie paši. Tas liecina, ka folkrei­ sa būtība ir pareiza. Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

Folkreiss funkcionē kā Latvijā, tā Zviedrijā. Vienīgi skaitļi, ka Skandināvijā folkreisa braucēj ir aptuveni divas trešdaļas no visa attiecīgās valsts autosporta licencēto sportistu skaita (pēc aptuveni četrus gadus seniem datiem Norvēģijā 4000 no 6000), liek domāt, ka Latvijā varētu būt labāk.

Zviedrija pret Latviju Kas veido atšķirību? Negribas atkal īdēt par ekonomikas atšķirībām, taču nāksies. Daudz diktē iespēja mašīnas atpirkt un darīt to masveidā.

77


PIEREDZE

Latvijā ziemā folkreisa sacensībās regulāri startē 20—35 braucēji, vasaras sezonā mēdz būt 35—60 braucēji atkarībā no trases, sacensību prestiža un ģeogrāfiskā izvietojuma. Vienā gadā kopā cīņā dodas ap 100 braucējiem (atgādinu norvēģu 4000!). Mašīnu pirkšana Latvijas sacensībās notiek kampaņveidīgi — pāris sacīkstēs klusums, tad aptuveni trīs četrus posmus pēc kārtas notiek mašīnu rotācija gan pašu braucēju kolektīva iekšienē, gan ārpus tā, mašīnas pērkot interesentiem, kuri tikai plāno sākt sporta gaitas. Pamatā folkreisa braucēju ko­ dolam ir viena, maksimums divas mašīnas. Ir komandas, kurām automobiļu ir vairāk, tās tiek izīrētas. Attiecīgi tas, ka auto tiek nopirkts, braucējiem ir zināms pārdzīvojums, jo no dvēseles tiek atrauta tā viena vienīgā. Zviedrijā sacensības notiek vismaz tri­ jos līmeņos — vietējais (ciems, pilsēta, tuvākā apkārtne), reģions (lielāks valsts apgabals, novads) un nacionālais, kas ir lielais valsts folkreisa festivāls. Uz šo valsts pasākumu sapulcējas, kā dzirdēts pāris gadus senā stāstā, 900 dalībnieku. Valsts ranga Top100 automātiski nokļūst pamatsacensībās. Pārējie 800 aizvada lai­ ka kontroles braucienus, pēc kuriem pirmie 400 nonāk pamatsacensībās, bet pārējie 400 kļūst par skatītājiem. Jā, sacensības sākas otrdienā, beidzas ar finālu svētdienā! Tādi, lūk, mērogi. Folkreiss Skandināvijā ir pielīdzināms piknikam, makšķerēšanai, boulingam, gol­ fam, kāršu vakaram... Tur šādu autosportu var atļauties. Folkreisa braucēju kodo­ lam mājās ir no trim līdz piecām sešām mašīnām. Dzirdēti stāsti par 10 un vairāk sporta auto. Pirkšana...

Šokējošā atšķirība Un šeit nonākam pie klātienes pie­ re­ dzes, apmeklējot zviedru folkrei­ sa sacīksti latviešiem gana pazīstamajā pilsētā Vesterosā. Devos uz sacīksti kopā ar Vecpils autotrases folkreisa un auto­ krosa sacensību galvenajiem rīkotājiem Kasparu un Sandi Džeriņiem, kuri paši ir aktīvi folkreisa sportisti. Pirms tās esam paveikuši mājasdarbu, izpētot gan gaidāmo cīņu, gan tās dalībnieku sastāvu (145 pietei­ kumi, reģionālais statuss). Esam Facebook uzrunājuši vairākus sportistus, jo Sandim parādījās doma atrast kādu auto īrei un pašam piedalīties Vesterosas cīņā. Tas neizdevās, jo, šķiet, vidējā zviedra iespēja nopelnīt dažus simtus eiro nav motivējoša uz sacīksti vest lieku piekabi ar sporta mašīnu, pieaicināt papildspēkus īres mašīnas apkopē. Viņiem vieglāk ir to nedarīt. Izveidojās labs kontakts ar braucēju Jensu Asku, kurš daudz pastāstīja par specifiku, braukšanas un tehnikas gatavošanas niansēm un arī pirkšanu. Pirms cīņas zviedrs prognozēja, ka šajā

78

Iespējams, brauks ciemos. Pēc īsas un ātras iepazīšanās zviedru folkreisa braucējs Jenss Asks (pa kreisi) jau gatavojas pārbaudes cīņai arī Latvijā, Sandim Džeriņam cītīgi noprasot mūsu folkreisa nianses

sacīkstē varētu būt 40—50 pieteikumu pirkt auto. Mums tas likās neaptverami. Un tagad lasiet uzmanīgi, skaitļos kļūdu nebūs: pēc sacensībām ar 145 dalībniekiem tika saņemti 500 pirkšanas pieteikumi (ja uz vienu mašīnu ir vairāki pircēji, notiek pircēja izloze — tā tas ir gan Latvijā, gan aizjūrā)! Tātad vairāku simtu, pat tūkstošu eiro izdošana tautas sporta saietā ir nieks. Te arī atbilde, kāpēc Skandināvijā šī spor­ ta braucēju ir tik mežonīgi daudz. Turklāt zviedru mašīnas vizuāli ir briesmīgas — sasistas, slikti sagatavotas, neglītas. Spekulēšu, ka puse no tām Latvijā netiktu pie starta, paliekot tehniskajā komisijā. Taču sportiski mežonīgas, diez vai mūsu folkreisa līderi tā uzreiz tiktu Zviedrijā uz pjedestāla. Līdz ar to vēl viena atziņa — zviedriem nav svarīgi, kā tas izskatās. Zviedri ir pašpietiekami, folk­ reiss — viņiem tā ir izklaide, brīvdienas vai atvaļinājuma nedēļa. Latvijas folkreisa cīņa šajos gados ir cīņa ar kompleksiem. Glauno autosporta veidu pārstāvji pa reizei piemin tādus vārdus kā šrots un lūžņi. Folkreisa kolektīvs par to pārdzīvo, cenšas uzpucēties, izskatīties pēc iespējas labāk, kas ar katru gadu arī arvien veiksmīgāk izdodas. Latvijā ir

svarīgi, lai mašīnas ir daiļas, jo tām ir jāpiedalās sacensībās. Sacensību rīkotājiem šis pasākums ir jāpārdod skatītājiem un medijiem, lai vairotu dalībnieku un skatītāju skaitu, lai sacensības varētu sarīkot bez zaudējumiem. Zviedriem to nevajag, viņi ir pašpietiekami — rīkotājam ar 145 mašīnām un pirkšanas ažiotāžu (no pirkšanas procedūras kāds procentiņš atlec rīkotājam, abās jūras pusēs) pietiek atliektiem galiem.

Gala secinājums Latvijā zviedru tautas autosports ir iz­ prasts pareizi — noteikumi pamatā tie paši, ideja un gaisotne tā pati. Viss ir pareizi, kļūdu mūsu pusē nav. Taču saprotamā rīcības brīvība, pašpietiekamība, vieglums, ar kādu folkreiss notiek Zviedrijā, pie mums nav iespējams iepriekš minēto atšķirību dēļ. Braukšanas kultūras un mašīnu iz­ skata ziņā Latvijas puse nevēlas zviedriem līdzināties un nekad nevēlēsies. Taču tas miers, tas vieglums... ©

Viesturs SAUKĀNS

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis


Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

PIESPĒLE

Izdzīvo stiprākie. BBBL pusfināla spēle starp Somijas Honka un Krievijas Timirjazevskaja

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Kā negulēsi. Ja pirmā spēle septiņos no rīta!

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Šlagbaums aizvēries. Mārtiņš Dzērve (no labās) aizsardzībā pret Normundu Ņedaškovski maksibasketbola spēlē

Ūsainais treneris skeptisks. Tiesnesis Rihards Sergejevs un maskavietis Oļegs Morozovs

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Negaidīts pārsteigums no aizmugures. BBBL spēlē Valmiera pret Somijas Honka

Līdz grozam ļoti tālu. Parterā cīnās Santa Leimane (Rīga Mix) pret Evu Zīvarti (BK Tukums)

Savējie! Izrādās, ka BBBL spēlē par bumbu cīnījušies divi vienas komandas — Viļņas — basketbolisti Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

Ļauj pieglaust galvu... Emocijas bērnu hokeja turnīrā Riga Cup 2019

79


80

Žurnāls Sports • 2019. gada aprīlis

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada aprīļa numurs

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada aprīļa numurs

Profile for sporto.lv
Advertisement