Page 1

Nr. 4 (325) 2017. APRĪLIS

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

ju i r ā n a K s a n a g a r un 265 km

s m r i P . S R U K U D s ? n i s t a r Ma j ā s s e zo n l e j a m s ē b d o pē s dop in g s b i a l ā g Le

. S A J NEI Tē v s l s ē d n u

. A D L U K s r Edga a Cerīb

Cena Eur 1,95


rā u m u n ā j Ša Intervleijsa

4. 10. 14. 20. 24. . 8 2 . 4 3 . 0 4 48. . 2 5 . 2 6 68. 74.

is u Pasa tona līder s skelens Dukur i t Mar

tība Attīslais dopings Legā

rība s d e i b Sa s masa kā Kritis i t punk

a Cerībrs Kulda Edga

ls a Profjias Handbol Latvi ācija r fede

dze Pieretbola

š e Bask ris Mār tiņ trene is Gulb

īze Analto durvju Atvēr ls futbo

orts p s o t Mo dēli un Tēvi

ris Treneieks

MĒNEŠA ŽURNĀLS Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība nr. LV40008097373 Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013 E-pasts: birojs@sporto.lv Galvenais redaktors: Dainis Caune Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne e-pasts: birojs@sporto.lv

Medn cīņā z daud

ms u j o v ī Piedrziju raganas Kanā adā v o n Manāujas florbols a Pārg ē Stalb

s sportm būs o t u A aigznē v Vai z āji t seko

d tagas n u z Torei tis Viktor pie Olim Lācis

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

3


INTERVIJA

Izdzīvo tie, kas Februāra beigās Kēnigszē Martins Dukurs piekto reizi kļuva par pasaules čempionu un paziņoja, ka šis ir viņa pēdējais pasaules čempionāts. Bet tas nenozīmēja, ka Martins no skeletona atvadījās. Pēc nepilna mēneša Phjončhanā latvietis guva skaistu uzvaru, kļūstot par astoņkārtēju Pasaules kausa ieguvēju un jaunās olimpiskās trases rekordistu. Nākamajā olimpiskajā sezonā pasaules čempionāts nenotiks, toties tajā mūsu divkārtējam olimpiskajam vicečempionam jāizcīna tas vienīgais tituls, kura viņam vēl nav. 4

T

ādēļ pēc sacensību sezonas noslē­ guma Martins, kā ierasts, inten­ sīvi strādāja uz Siguldas ledus. “Sākām mēģināt pilnīgi jauno Rodžera Lodziņa eksperimentālo kamanu,” Dukurs atklāj Latvijas skeletona komandas kār­ tējo noslēpumu. “Centāmies pietuvināt pārējās tehnikas līmenim. Divas rei­ zes nobrauc, visu vakaru pārtaisi...” Sparingpartneri šoreiz bija juniori, jo brā­ ļa Tomasa, Leldes Priedulēnas, kā arī paša šīs sezonas braucamrīki kopā ar bobslejistu kamanām vēl ceļoja mājup no Dienvidkorejas. “Šī ir nebijušas konstruk­ cijas kamana,” savā ierasti mierīgajā bal­ sī uzsver pieckārtējais pasaules čempions

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


INTERVIJA

Pasaule sveic savu čempionu. Martins Dukurs šogad Kēnigszē ieradās kā pasaules čempions un arī finišēja šajā statusā

Martins Dukurs, “kura nemitīgi tiek pār­ veidota. Mēģinu likt kopā idejas, sajūtas un pilnveidot konstrukciju. Tas nenotiek tik ātri, kā gribētos. Braucām līdz pēdē­ jai trases darba dienai — 26. martam, bet dažas idejas tomēr nepaspējām pār­ baudīt.” — Tātad Rodžers Lodziņš, kas 1989. un 1993. gadā kļuva par pasaules junio­ ru vicečempionu bobslejā un allaž iesais­ tījās sev paredzēto kamanu būvē, debitē kā skeletona konstruktors!? — Jā. Pirmo modeli viņš uzbūvēja sezonas sākumā, šī jau ir entā versija, no sākotnējās palicis tikai aptecētājs. Pārējais ir krasi pārtaisīts. Kaut kādas Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

idejas ir dzimušas, atziņas gūtas. Man patīk ķimerēties ar tehniku. — Pēdējā Pasaules kausa izcīņā olimpiskajā Phjončhanas trasē taču arī tev bija pilnīgi jauna kamana! — Neteiksim, ka pilnīgi jauna, bet pārtaisīta gan, turklāt nebijusi konstruk­ cija. Pirmo reizi braucām Pasaules kau­ sa izcīņā ar kaut ko tādu. Man patika. — Ar tām kamanām tu sasniedzi Phjončhanas trases rekordu, kas tāds būs vismaz līdz olimpiskajām spēlēm! Tagad testē vēl vienas — citādākas. Tu nepārķimerēsies, neapjuksi un beigās nesapratīsi, ar kurām braukt izšķiroša­ jā brīdī?

Foto: Viesturs Lācis

mainās — Kaujas kamanas man ir četras, bet šosezon esmu braucis ar astoņām. Tagad pēc sezonas gribu sastādīt konkrētu rīcī­ bas plānu dažādām situācijām. Ko daru, ja notiek tā vai šitā, kuru kamanu atstāju nemainīgu, kurai veicu attiecīgas izmaiņas. Protams, brīžiem nav viegli starp tām četrām lēkāt. Korejā izvilku eksperimen­ tālu kamanu, ar kuru nebiju braucis kopš Soču olimpiskajām spēlēm, pārtaisīju, iz­ devās uzvarēt, man ļoti iepatikās. Tagad lielā dilemma — savest to kamanu kār­ tībā un gaidīt olimpiskās spēles vai taisīt vēl ko jaunu, varbūt labās idejas pārlikt vēl citā kamanā? Man tas vēl jāsaprot, man pašam tas vēl nav skaidrs.

5


INTERVIJA

Foto: Viesturs Lācis

Uz gadu un mūžīgi. Uzvarētājs pasaules meistarsacīkstēs saņem divus kausus. Viens ceļo no bijušā čempiona pie nākamā čempiona, un Martinam Dukuram uz tā pamatnes savs vārds būs jāiegravē piekto reizi. Otrs kopā ar zelta medaļu paliek uzvarētāja īpašumā mūžīgai piemiņai

— Tātad tu tagad Phjončhanā brauci ar to pašu Soču olimpisko kamanu? — Jā, tikai pārtaisītu. — Izskaidro man kā vienkāršajam skatītājam — ko jūs tur nemitīgi varat pārtaisīt? Viena panna un divas slieces! Tajā pannā jums tie noslēpumi? — Iekšā, pašā konstrukcijā. Mēģinām pielāgot cietības. Slēpes taču arī izska­ tās vienādas, bet ir dažādas — cietā­ kas, mīkstākas, garākas, īsākas, aukstā­ kam, siltākam sniegam. Nav runa par to, ka izmaina konstrukciju un kamana aiz­ iet pussekundi ātrāk, tā galvenokārt ir kamanas pielāgošana braukšanas stilam un attiecīgai trasei. Phjončhanā tās augš­ daļa ir diezgan intensīva, jau otrā virāža ir svarīga. Kamana jāuztaisa tāda, lai tajā justos pēc iespējas komfortablāk un atslē­ gas vietas varētu izbraukt iespējami labāk. — Kas tad tajā aptecētājā jums tur ir iekšā? — Rāmis. — Četrstūris? — Nav jau vairs tik primitīvi. It kā taisnstūris. Tas ir pats pamats, bet īstenī­ bā jau apaudzis... — Nekustīgs rāmis? — Tur tā lieta, ka kustīgs. — Kā tas kustas? — Pa diagonāli. — Kādas ir savienojuma vietas? — Saskrūvēts metāls ar me­ tālu. Mēs tās saucam par ban­ tēm. Tur ir iespējams dažāda ma­ teriāla metāls, atšķirīgs biezums, platums, cietība... entās variācijas. Šis sporta veids sastāv no nian­ sēm. Piemēram, mana kaujas ka­ mana, ar kuru sasniedzu ļoti la­ bus ātrumus, Tomasam vienkārši neskrien. Un otrādi. Katram va­ jadzīga sava atšķirīga kamana

6

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


— Man liekas, ka jā. — Nekāds skeletona pensionārs jau vēl neesi! Šīs tev būs tikai ceturtās olim­ piskās spēles. Līdz Kuzminam, Bricim vai Bjerndālenam vēl bezgala tālu! — It kā jau vēl varētu braukt un braukt. Psiholoģiski arī palieku arvien sta­ bilāks. Nāk briedums, kas tikai palīdz. Ja vien fiziski spēju sagatavoties, mentāli es­ mu gatavāks. — Tu nemitīgi apkārt dzirdi šos apni­ cīgos darbības vārdus vajadzības izteiks­ mē — jāizdara, jāuzvar, jākļūst beidzot arī par olimpisko čempionu! Kā tu no šī spiediena distancējies? — Necenšos distancēties, pieņemu situāciju. No manis gaida — līdzjutēji, komanda, arī es pats no sevis gaidu. Un es daru, lai gaidītais piepildās. Tas man sagādā prieku. Ja man nebūtu Pasaules kausu un čempiona titulu, būtu grūtāk. Bet man tie ir, un man nav, ko zaudēt. Tikai jāiet uz priekšu. Par to olimpisko zeltu... Nu jāsagaida. Tā tas sportā ir, ja no tevis neko negaida, tad visbiežāk neesi konkurētspējīgs. — Ja Phjončhanā nesagaidīsim, tad tu vēl četrus gadus nevarēsi iet prom! — (Smejas.) Nezinu. Šobrīd grūti pa­ teikt. — Kā olimpiskās spēles, tā viens skaidri zināms, ļoti spēcīgs vietējais pretinieks, kas tev atņem zeltu, priekšā. Vankūverā — kanādietis Montgomerijs, Sočos — krievs Tretjakovs. Phjončhanā par tādu taisās kļūt korejietis Juns... — Kad paziņoja, ka spēles būs Korejā, nopriecājos — beidzot! Turīnā es vēl nebiju gatavs, Vankūverā u ­zvara bija gandrīz rokā, bet Vistleras trase ir skar­ ba, Montgomerijs to bija pamatīgi pie­ braucis un ceturtajā braucienā zeltu par septiņām simtdaļām atņēma. Pēc Sočiem

tins Mar URS DUK Skeletonists Dzimis

1984. gada 31. martā Siguldā

Augums, svars 180 cm, 77 kg Izglītība

Siguldas Valsts ģimnāzija, LU Ekonomikas un vadības fakultāte (bakalaurs)

Sportā

no septiņu gadu vecuma. Pirmais sporta veids — volejbols, pirmais treneris — Jānis Turauskis, trenējies arī vieglatlētikā (400 m), kopš 1998. gada skeletonā, treneris — Dainis Dukurs

Lielākie sasniegumi vairākkārtējs Latvijas jauniešu čempions volejbolā un pludmales volejbolā, skeletonā: divkārtējs olimpiskais vicečempions (2010., 2014.), 7. v. Turīnas olimpiskajās spēlēs (2006.); pieckārtējs pasaules čempions (2011., 2012., 2015., 2016., 2017.), astoņu Pasaules kausu ieguvējs (2010., 2011., 2012., 2013., 2014., 2015., 2016., 2017.) Ģimenes stāvoklis divu meitu tēvs Aizraušanās

hokeja spēlēšana vasarā

Foto: Viesturs Lācis

— atbilstoša augumam, braukšanas sti­ lam, trasei, klāt vēl nāk slidu izvēle, iz­ svarojums un viss pārējais. — Tagad iedomāsimies — ir 2018. ga­ da pavasaris, Phjončhanas spēles aizvadī­ tas, beigušās sacīkstes, kurās tu esi star­ tējis pēdējo reizi mūžā... Nebūs nedaudz skumji? — Domāju, ka būs. Esmu vairākkārt iztēlojies šo situāciju. Skeletonā pavadīts ievērojams laiks, tas kļuvis par manu dzīvesveidu, bet liekas, ka būs pienācis brīdis, kad jāizvēlas citi izaicinājumi. — Tātad būs jāmaina dzīvesveids... — Nekas nav mūžīgs. Viss iet uz priekšu. Izdzīvo un attīstās tikai tie, kas ir gatavi mainīties. — Tev skeletonā līdz nākamā gada pa­ vasarim jāizdara vēl viens darbs! — Jā, tāds nopietns darbs. Iepriek­ šējās sacensības Korejā ir laba iezīme, ka es to varu. Bet tas palīdz tikai pašapzi­ ņai. Tas nav avanss. Ļoti pamatīgs darbs vēl jāizdara. — Paradoksāli iznāk — tagad tu strā­ dāsi, lai uzbūvētu labākās skeletona ka­ manas, kādas vien tev bijušas, trenēsies, lai iegūtu vislabāko sportisko formu. Un, kad to būsi sasniedzis, pateiksi — paldies, es atvados! Kaut gan inerces pēc vien va­ rētu vēl sezonu vai divas cīnīties par vie­ tām uz visaugstākajiem pjedestāliem. — To jau man čaļi komandā arī sa­ ka. Tu varētu braukt un testēt. Mums tik daudz kopīgu ideju, ko realizēt. Nevajag jau skriet uz visiem Pasaules kausa izcī­ ņas posmiem, koncentrētos galvenokārt uz pasaules un Eiropas čempionātiem... Bet es nevaru un negribu ar pusatdevi pie­ dalīties. Ja daru, tad visu un līdz galam. Vispirms man pašam ar sevi jātiek skaid­ rībā un jāsaprot, ko gribu. — Tad tu esi ar sevi ticis skaidrībā?

Pirms un pēc 21 gada. 1996. gada pavasaris Siguldā. Dainis Dukurs priecājas par sava jaunākā dēla Martina pirmo finišu skeletonā. Dažus gadus vēlāk... Dainis Dukurs un Atis Strenga sveic Martinu Dukuru kā pirmo Latvijas čempionu skeletonā. 2017. gada 26. februāris Kēnigszē. Martins Dukurs piekto reizi kļuvis par pasaules čempionu. Sudrabs vācietim Akselam Jungam (pa kreisi), bronza krievam Ņikitam Tregubovam Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

7


Foto: Ilmārs Znotiņš

Foto: Dainis Caune, Sports

INTERVIJA

Tradīcija, kas jāizbeidz. Divās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas Martins Dukurs finišējis otrais. Vankūverā aiz kanādieša Džona Montgomerija (trešajā vietā krievs Aleksandrs Tretjakovs), Sočos aiz Aleksandra Tretjakova (trešais amerikānis Metjū Antuāns)

paiet pāris gadi un... tiešām s­pēcīgs ča­ lis nāk pretī no Korejas! Nu bet — kāda starpība? Jācīnās. Nevienam šajā dzīvē dāvanas netiek pasniegtas. Nevajag domāt vai cerēt, ka viņš kaut ko neizdarīs vai kļūdīsies, pašam j­āizdara viss, kas ieplā­ nots. Un, ja plānots pareizi, ja pats vi­ su izdari, kā vajag, tad jau var cīnī­ ties. To arī apliecināja Pasaules kausa Phjončhanas posms. — Pirmajā braucienā Sunbins Juns bija ātrākais, otrajā izskatījās mazliet paviršs un zaudēja tev gandrīz divas desmitdaļas. Tas nebija taktisks manevrs, iemidzināša­ na pirms īstajām nākamā gada cīņām? — Domāju, ka ne. Viņam nepatīk iz­ šķirošajā braucienā startēt kā līderim — pēdējam. Šāda situācija viņu dara nervozu. To teikuši gan viņa treneri, gan arī pats atzinis, ka pirms pēdējā brauciena ar mi­ nimālu atstarpi patīkot būt iedzinēja lomā. — Ar ko vēl viņš atšķiras no taviem abu iepriekšējo spēļu galvenajiem konku­ rentiem? — Juns psiholoģiski nav tik noturīgs. Šajā ziņā visstiprākais bija Montgomerijs. Tretjakovs bija ļoti stiprs startā, kur iekrā­ ja rezervi. Arī Juns startā ir labs, tehnika teicama, trasē var braukt gandrīz nevaino­ jami, ja vien mentāli sevi notur līdzsvarā. — Turklāt olimpiskajās spēlēs ir nevis divi, bet četri braucieni! — Jā, un Phjončhanā trase ir tik inte­ resanta, ka līdz pēdējam brīdim neko ne­ var zināt. — Tā tev patīk? — Jā. Man patīk ātrā augšdaļa, vidus ritms, beigu puse varbūt ne tik ļoti. Pēc devītās virāžas uz leju trase man liekas

8

mazliet savāda. Bet augšdaļa man ļoti patīk, ritms ir ļoti foršs. — Skeletonā par pirmo Latvijas olim­pieti kļuva tavs vecākais brālis Tomass, kas startēja 2002. gada spēlēs Soltleiksitijā. Kādu tu atceries savu debi­ ju četras ziemas vēlāk Turīnā? — Tas bija kā sapņa piepildījums — es piedalos olimpiskajās spēlēs! Emocijas bija tādas, it kā es būtu iebraucis meda­ ļās. Es vēl ne reizi dzīvē pasaules mačos nebiju finišējis desmitniekā. Vēl mācījos universitātē, ieguvu bakalaura grādu, kva­ lificējos olimpiskajām spēlēm, kurās izcīnī­ ju septīto vietu, likās, kas var būt vēl brī­ nišķīgāk?! Jutos ļoti laimīgs, priecīgs un gandarīts. Bet nākamais gads bija viena liela vil­ šanās. Likās, ka viss būs tāpat kā olim­ piskajās spēlēs, bet, kā mači, tā 24. vie­ ta, 27. vieta... Kā tas var būt? Turīnā taču biju septītais! Kas notiek? Tad sākām apzināt savas vājās vietas un mēģināt kaut ko mainīt. Bet vēl pirmsolimpiskā 2009. gada pasaules čempionātā nekur augstu netikām, labi ja desmitnieka beigās aizķē­ ros, Tomass vēl dažas vietas aiz manis. Tad sapratām, ka jāmaina viss, sākot ar tehniku un beidzot ar domāšanu. Visu izmetām ārā. Tas bija interesantā­ kais laiks. Rudenī aizbraucām uz starptau­ tisko treniņnometni olimpiskajā Vistleras trasē, un mēs ar Tomasu uzreiz bijām pirmajā sešniekā. Sapratām — trāpīts. Uz spēlēm bija līdzi arī otras kamanas, nodomāju, ko es labu labā meklēšu, ar tām nobraucu tikai pāris treniņbraucienus, bet līdz galam nenotestēju un nenoticēju. Patiesībā tā otra kamana bija ātrāka. Ar

to man zeltam būtu pieticis atliektiem ga­ liem. Tikai nākamā gada pasaules čempio­ nātā pirmo reizi ar šo kamanu braucu sa­ censībās un vinnēju ar atrāvienu. 2012. gadā šajā kamanā startēju arī Pasaules kausa izcīņā Vistleras trasē un sapra­ tu, kādu iespēju esmu spēlēs palaidis ga­ rām. Šī kamana katrā braucienā bija par sekundes desmitdaļu, pat pusotru ātrāka. Tā dzīvē gadās. — Tas nozīmē, ka uz Phjončhanu jā­ ņem līdzi tikai vienas kamanas! — Nē, nē... (Smejas.) Vienkārši pašam jābūt gudrākam, viss krietnāk jānotestē. — Tomass ar līdzīgu paziņojumu par karjeras beigšanu pēc nākamajām olim­ piskajām spēlēm, šķiet, nav nācis klajā? — Viņu jau pēc Sočiem tik tikko pie­ runājām turpināt braukt. Ja man kaut ko saka par nepieciešamību turpināt startēt pēc Phjončhanas, es vēl ieklausos. Viņš šādos priekšlikumos vairs pat neieklausās. — Ja nemainīsi savu pašreizējo vie­ dokli, tev ir skaidrs, ko tu darīsi 2018. gada rudenī, kad Siguldas trasē atkal sāks vilinoši spīdēt ledus? — Pagaidām ne. Tas atkarīgs arī no rezultāta 2018. gada pavasarī. Nāks laiks, nāks padoms, nāks iespējas. Katrā ziņā es gribētu palikt sportā. Varbūt tehniku bū­ vēt, varbūt kādu patrenēt... — Tev jau nav trenera sertifikāta! Kas tu esi pēc izglītības? — Ekonomists. Turklāt tik labs, ka nevienu dienu šajā darbā neesmu nostrā­ dājis. (Smejas.) Nē, es gribu palikt sportā. — Tad tev atkal būs jāmācās. — Tas jau nav nekas briesmīgs. Visu dzīvi jāmācās.

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Viesturs Lācis

INTERVIJA

Tepat no Gaujas senlejas... Astoņi Pasaules kausi, pieci pasaules čempiona zelti — tik daudz šādu titulu kā Martinam nav nevienam citam skeletonistam pasaulē. Tik augstu var tikt tepat no Gaujas senlejas

— Tu redzi turpinātājus, kas skeleto­ nā nāks pēc brāļiem Dukuriem? — Ivo Šteinbergs, Krists Netlaus, Dārta Zunte, Endija Tērauda, Lelde Priedulēna, Elvis Veinbergs — viņi visi ir lietaskoki, tikai pašiem cītīgi jāstrādā. Iespējas tiek dotas. Gan tehnika, gan pa­ domi. Pārējais jādara pašiem. — Pieckārtējam pasaules čempionam būtu muļķīgi prasīt, vai viņš ir talantīgs skeletonists? — Sākumā mani skeletons nemaz tik ļoti neinteresēja. Bet, kad beidzot aizrāvos, tika ieguldīts pamatīgs darbs un tam veltīts milzum daudz laika. Bet jāatzīst, ka sākotnēji šādas tieksmes Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

manī nebija. Man patika braukt, bet diez ko negribējās trenēties. Atceros, mēs ar Tomasu, lai izvairītos no skriešanas startā, pat braucām no vīriešu kamaniņu starta vietas, kas ir stāvāka un kur var uzreiz gulties kamanā. — Tātad abi esat talantīgi, jo savulaik jums paticis paslinkot! — Tie bija citi laiki. Nebija nevie­ na, kas varētu pateikt, kā īsti jādara. Kā paši sapratām, tā improvizējām. Bija brīži, kuros uznāca milzīgs darba spars. Izdomājām, kā intensīvi trenēt startus, lai katru reizi nebūtu jābrauc kilometrs uz le­ ju un pēc tam atpakaļ. Pirmo virāžu aizba­ rikādējām ar matračiem. Pēc starta spur­

ta triecāmies tajos iekšā, nošļūcām līdz otrajai virāžai un tūlīt stiepām visu atpa­ kaļ. Braucot pa trasi, mums vienā treni­ ņā sanāca tikai daži starti, bet šādā vei­ dā — vismaz 10. — Būsi piedalījies kādos 100 Pasaules kausa izcīņas posmos vien, ko tu pa šiem gadiem visvairāk sevī esi no­ deldējis? — Laikam jau visvairāk esmu sevi emocionāli padedzinājis. Visu laiku gribē­ jies būt augšā, startēts ar pilnu atdevi, iz­ virzītas maksimālas prasības... Tagad lie­ kas, ka emocijas izsmeltas, gribas jaunu elpu. Nav vairs tādas degsmes kā agrāk, kad uz katru Pasaules kausa izcīņas pos­ mu gāju kā uz pēdējo. Agrāk par skele­ tonu varēju domāt 24/7. Tagad man ir bērni, arī citas domas un intereses, cita augstuma riska slieksnis. Gribot negribot, esmu mainījies. Jūtu, ka sāku piekust no šī sacensību riteņa — astotā, devītā, des­ mitā sezona — visu laiku tu tikai prasi no sevis. Esi mēnešiem prom no mājām, tikai ceļo un piedalies sacensībās, ceļo un piedalies... Psiholoģiski baterijas nosēžas. Sports ir smalka padarīšana ne tikai fi­ ziskajā ziņā. Kā proti salikt akcentus, kā tiec pāri grūtībām un neveiksmēm, cik daudz tās tevi ietekmē. — Pagājušā sezona tev, šķiet, pē­ ējā laikā bija viena no raibākajām. Sākumā Amerikā trāpīji betonā un sabojāji vienīgās kaujas slieces, pēc tam Eiropā beidzot uzvilki PK līdera kreklu, Kēnigszē to atkal pazaudēji, pēc nedēļas Īglsā atguvi, pēc tam kļuvi par pasaules čempionu, uzvarēji arī Phjončhanā un iz­ cīnīji savu astoto Pasaules kausu. Kā tu spēji tik ātri atgūties pēc būtībā nopiet­ nām neveiksmēm? — Emocionāli bija smagi. Kēnigszē ti­ ka eksperimentēts, bet nezinājām, ka tas beigsies tik slikti. Tāpēc svarīgi, ka man apkārt bija komanda, kas atgādināja — šī ir testu sezona, mēs to tā paši sev deklarējām, tāpēc turamies pie plāna, nav nekāda iemesla panikai, nekas tik slikts nav noticis, ejam uz priekšu, un viss būs kārtībā. Tā soli pa solim arī darījām. Bet viegli nebija, teikšu godīgi. Jo, kad tev neiet, lai arī zini, ka patlaban vienkārši testē citādu kamanu, tu jau sāc zaudēt pārliecību un gluži nevilšus sāc meklēt problēmas tur, kur to nemaz nav un ne­ kad nav bijis. Sāc domāt, kam man to visu vajag?! Būtu braucis ar to kamanu, kas nesās, un viss. Priekš kam man dau­ zīties, krist un ņemties? Bet, redz, bez tā attīstība nenotiek. ©

Dainis CAUNE 9


SABIEDRĪBA

Kritiskās masas Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Ģenerālās asamblejas kārtējā sesijā, kurā tika uzklausīts LOK prezidenta Aldona Vrubļevska pārskats par LOK darbu 2016. gadā un galvenajiem uzdevumiem priekšdienās, kā arī LOK ģenerālsekretāra Žorža Tikmera ziņojums par gatavošanos nākamajām ziemas olimpiskajām spēlēm un kurā tika arī apstiprināta organizācijas ieņēmumu un izdevumu tāme 2017. gadam, galvenās diskusijas izvērsās par diviem citiem jautājumiem.

T

ās raisīja Izglītības un zinātnes ministrijas iecere četras nacionālās sporta bāzes — Siguldas Bobsleja un kamaniņu trasi, Daugavas stadionu, tenisa centru Lielupe un sporta centru Mežaparks — apvienot vienā valsts uzņēmumā Nacionālais sporta centrs, kā arī Finanšu ministrijas iecerētā nodokļu reforma, kas varētu mazināt uzņēmēju motivāciju ziedot sportam.

LOK prezidents Aldons Vrubļevskis: “Man šķiet neloģiska četru funkcionāli un saimnieciski atšķirīgu, dažādās vietās esošu sporta bāzu apvienošana vienā valsts megakapitālsabiedrībā. Sporta veidiem, kuriem šīs bāzes radītas, ieguvumu nav. Vai arī tie tiek prasmīgi slēpti. Tāpat slepeni šķiet arī šādas plānotās IzM rīcības ekonomiskie un administratīvie ieguvumi. Ar tādām pašām sekmēm varētu apvienot vienā iestādē, piemēram, Ventspils Augstskolu, Latvijas Universitāti, Aizsardzības akadēmiju un Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumu — tās taču visas ir izglītības iestādes! Ietaupīsim administratīvos resursus... Jādomā loģiski. Sevišķi neskaidra ir sporta centra Mežaparks nākotne. Šī nacionālā sporta bāze pirmām kārtām ir Latvijas Olimpiskās vienības mājvieta, kur tiek nodrošināti nepieciešamie apstākļi Latvijas labāko sportistu konkurētspējas saglabāšanai un uzlabošanai, lai gūtu panākumus olimpiskajās spēlēs. Šī funkcija bija noteicošā, lai 2014. gadā Ministru kabinets piešķirtu vairāk nekā 600 000 eiro bāzes atjaunošanai un Olimpiskās vienības modernizācijai. (..)

10

Ministrija jau vairāk nekā divus gadus izliekas nedzirdam un neredzam Latvijas Olimpiskās komitejas uzstājīgos lūgumus nodot bāzi LOK apsaimniekošanā, lai vēl efektīvāk attīstītu Olimpiskās vienības tehnoloģijas un iespējas, kas arī komandu sporta spēļu izlasēm ļautu izmantot LOV laboratorijas un speciālistu pakalpojumus. (..) Apvienošanas jautājuma steidzamā virzīšana liek domāt, ka projekta pamatā nav vis sporta attīstība, bet gan kādi citi mērķi. Var jau teikt, ka esmu nepamatoti aizdomīgs, bet vēl atceros, ka tikai pirms trim gadiem IzM pēkšņi izvirzīja izskatīšanai Valsts sekretāru sanāksmē jau­ tājumu par sporta centra Meža­ parks valsts kapitāla daļu nodošanu Valsts nekustamajiem īpašumiem. Uz to negatīvi reaģēja pat Finanšu ministrija, kas ir VNĪ īpašniece. Arī 2013. gada projekts, kura ietvaros bija mēģinājums izlikt Latvijas Olimpisko vienību no sporta centra Mežaparks telpām un pārcelt to uz tenisa centru Lielupe vai citur, bija vērsts uz darījumu aktivizēšanu ar Mežaparka bāzi kā pārdodamu nekustamo īpašumu, bet jau bez sporta sabiedrības līdzdalības. Par atmiņas trūkumu vēl ne­ sūdzos. Tādēļ tādas aizdomas.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

CERU UZ VESELĀ SAPRĀTA UZVARU

Ja kļūdos, tad atvainojiet. Varētu jau teikt, ka tas nav LOK uzdevums rūpēties par sporta bāzi, taču šajā gadījumā galvenais rūpju objekts ir Latvijas Olimpiskā vienība, mūsu iespējas saglabāt un uzlabot Latvijas labāko sportistu konkurētspēju. Veicot ieguldījumus LOV attīstībā, valsts ir apliecinājusi šīs problēmas nozīmīgumu. Arī tagad daudz runājam par tā saucamo valsts pasūtījumu augsto sasniegumu sportā, jo olimpiskās medaļas grib visi. Un visi kritizē

LOK, ja medaļu nav. Tad kādēļ gan neļaut īstenoties projektam, kas paredzēja Sporta mājas izveidi uz sporta centra Mežaparks bāzes. Tas ļautu pilnvērtīgi attīstīties Olimpiskajai vienībai, tas apvienotu sporta veidus zem viena jumta tiešā nozīmē un gan LOK, gan LOV, gan olimpisko sporta veidu federācijas varētu strādāt konkrētu mērķu sasnieg­ šanai. Ceru uz veselā saprāta uzvaru sporta interesēs.

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

punkti

PRET NEMIERU, KAS POSTA

PAR VALSTS LĪDZFINANSĒJUMU TEHNISKAJAI PROGRAMMAI

Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs Jānis Upenieks: Prieks, ka LOK ir aktīva organizācija, kas rīko daudzus dažādus pasākumus, iesaistās aktivitātēs un domā par sportistu labklājību. (..) Pagājušais gads vairāk ritējis Riodežaneiro olimpisko spēļu zīmē, un tas bijis ļoti raibs. Sākām ar ļoti augstām iecerēm, turpinājām ar, manuprāt, sportiskā ziņā atzīstamu sniegumu, kas diemžēl neatbilda mediju un sabiedrības izvirzītajām cerībām, olimpiskajās spēlēs bija arī daži nesmukumi, kas atstāja rūgtu piegaršu. Domāju, ka šīs olimpiskās spēles mums sniegušas vairākas mācības, un ir prieks, ka Olimpiskā komiteja tās ņēmusi vērā. (..) Veidojot 2017. gada budžetu, bija jūtama visu sporta organizāciju kopības sajūta, varējām visi apvienoties cīņā par budžeta izlīdzināšanu. Lai arī kā dažkārt gribas vienam otru lamāt, gribu norādīt, ka 2017. gada budžets sportam kopumā ir vēsturiski liels. Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Protams, mēs zinām, ka tam, kas atvēlēts augstu sasniegumu sportam, sporta veidu federācijām, starptautiskiem sporta pasākumiem, pieaugums nav tik liels, bet arī infrastruktūra ir vitāli svarīga sporta attīstībai. Tagad jau sākas darbs ar 2018. gada budžetu, kas Saeimu sasniegs oktobrī, un nav pieņemams, ka pēc visiem sasniegumiem gan ledus trasēs, gan vasaras sporta veidos, mēs gadu no gada atgriežamies pie fakta, ka budžeta bāze ir par diviem miljoniem mazāka. Kad budžeta portfelis tiek atnests uz Saeimu, mēs visi atkal esam uztraukti, vienojamies cīņā un galu galā izcīnām palielinājumu, un mēs Saeimā atkal dabūjam pa muguru, ka dalām deputātu kvotas, lai gan tās bija vitāli nepieciešamas sportam. Tas nav pieņemami. Tāpēc piedāvāju rezolūcijā iekļaut aicinājumu Ministru kabinetam, Finanšu ministrijai budžeta

LOK ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers:

bāzi nodrošināt vismaz iepriekšējā gada līmenī. (..) Turpinot diskusiju par sporta bāzēm, šoreiz vairāk ne par saturu, bet par formu. Miers baro, nemiers posta. Ar nožēlu jāatzīst, ka nu jau kādu laiku arī sportā esam pārņēmuši šo nelāgo praksi, ka kritika, viena viedokļa uzspiešana, reizēm arī destruktīva bļaustīšanās ņem virsroku pār konstruktīvu sadarbību. Pietiks valstij cīnīties ar sportu un sportam cīnīties ar valsti. Sākam, ja nepieciešams, no nulles, cienīsim cits citu, un visi būsim ieguvēji.

Pēc nepilna gada pasaules spēcīgākie ziemas sporta veidu atlēti tiksies XXIII ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā. Tāpēc svarīga ir sporta organizāciju vienotība un sadarbība. Tomēr vienlaikus ir jāatrisina vairāki problēmjautājumi. Pirmkārt, valsts līdzfinansējums tehniskajai programmai ziemas sporta veidiem valsts pasūtījuma sekmīgai izpildei vismaz 733 518 eiro apmērā. Otrkārt, sportistu treneru, treneru un apkalpojošā personāla konkurētspējīga atalgojuma nodrošināšana. Treškārt, Lat­ vijas Olimpiskās vienības attīstības programma sporta centrā Mežaparks, kas kalpotu Latvijas sportistu un sporta komandu konkurētspējas uzlabošanai pasaulē.

11


SABIEDRĪBA

VĒSTURISKI LIELĀKAIS Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

IzM valsts sekretāra vietnieks, Sporta departamenta direktors Edgars Severs: Lasīju internetā saukli “Val­ dība pret sportu!”, dzirdēju, ka esot teikts: “Ministrija pret sportu!” Manuprāt, tā nav. Šis tiešām vēsturiski ir lielākais sporta budžets kopš neatkarības atjaunošanas, vēsturiski lielākais investīciju gads tieši sporta būvēs, objektos, kas vajadzīgi visām sporta kustībām un mūsu nākotnei. Šis ir vēsturiski lielākais valsts atbalsts treneriem sporta skolās, tiem cilvēkiem, kas ikdienā strādā ar mūsu sporta nākotni. Šis ir gads, kad, neskatoties uz grūtām budžeta iespējām, esam raduši iespēju kaut nedaudz, bet palielināt valsts atbalstu Olimpiskajai vienībai, Olimpiskajai komitejai, Olimpiešu sociālajam fondam, Latvijas Sporta federāciju padomei, lielo pasākumu organizēšanai. Šis ir gads, kad Latvijas Nacio­ nālā sporta padome, kuru vada premjers, pirmo reizi apstiprinājusi darba plānu sporta nozares sistēmiskai attīstībai konkrēti šajā gadā. (..) Šis ir gads, kad stājas spēkā grozījumi Sporta likumā, kas katrai atzītai federācijai iedod instrumentu, ar ko ne tikai vārdos, bet arī darbos vadīt savu sporta veidu. Tie ir tikai daži fakti. Nenoliedzu, mūs gaida izaicinājumi. Viens no tiem — nākamā gada

sporta budžets. Mums jāapzinās realitāte, ka katru gadu šo budžetu esam salāpījuši uz kāda cita nelaimes. Divreiz uz Murjāņu sporta ģimnāzijas rēķina — no lielajiem attīstības plāniem palika rekonstruēta halle ar stadionu, šīgada budžets tika salāpīts uz tenisa centra Lielupe projekta apjomu samazināšanas rēķina. Jautājums, vai mums tādā veidā jāturpina? Atbilde — nē. Tāpēc mūsu ministrija visos iespējamos veidos aizstāvēs sporta nozares vajadzības, lai tai nebūtu mazāks finansējums kā šajā gadā. Otrs izaicinājums, par ko jūs gatavojat savu rezolūciju, — nodokļu politika. Nodokļu politikai ir daudzi mērķi. Viens no tiem, kas rūp arī mums, lai Latvijas valstij būtu lielāki nodokļu ieņēmumi, lai caur budžetu tā varētu sniegt iespējami lielāku atbalstu nozarēm, tai skaitā sportam. Otra lieta — nodokļu politikai jābūt tādai, lai veicinātu, nevis kavētu sporta nozares attīstību. Runājot konkrēti par

uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidēm, tie ir maldi, tie ir meli, ka nebūs atlaides ziedotājiem. Atlaide būs! Mainās aprēķina mehānisms un aprēķinu politika, bet joprojām varēs ziedot sabiedriskā labuma organizācijām. Būs ierobežojumi attiecībā uz procentuālo daļu no peļņas, bet ziedojumu iespēja paliks. Liels gandarījums, ka Olim­ piskās komitejas ģenerālsekretārs un Phjončhanas olimpiskās delegācijas vadītājs, prezentējot mūsu plānus un ieceres nākamajās olimpiskajās spēlēs, pieminēja valsts pasūtījumu. Tas kā bubulis klīst cauri gariem ministrijas gaiteņiem un vēl garākiem sporta organizāciju gaiteņiem. Tā būtība ir viennozīmīga. Mēs sportā piedalāmies godīgā cīņā, bet cīņā par uzvaru. Līdz ar to mums godīgi jāatzīst, ka ne visi olimpiskie sporta veidi Latvijā ir ar ļoti augstu medaļu potenciālu. Bet, ja potenciāls ir, tad valstij un nozarei jāsadodas rokās un jāatrod iespēja atbalstīt. Esmu LOK Ziemas sporta veidu komisijā jau nosaucis trīs sporta veidus, kas manā skatījumā, izvērtējot LOV rādītājus par startiem Pa­ saules kausa izcīņās, pasaules un Eiropas čempionātos, tādi ir — bobslejs, skeletons un kamaniņu sports. Šie sporta veidi ir sevi pierādījuši, tiem ir infrastruktūra, tiem ir potenciāls nākotnē. Skatoties tehniskās programmas pieprasījumu, es aicināšu Nacionālajā sporta

padomē, tālāk arī valdībā ņemt vērā šo redzējumu, ka mums jāinvestē tur, kur ir augstākais medaļu potenciāls. Jāsāk ar ziemu un jāturpina arī ar vasaras sporta veidiem. Par bāzu apvienošanu. Te pieminēja — slepeni, ātri. Pa radio un televīzijā izskanēja — privātas vai kādas tur intereses... Pilnīgas muļķības! Ne slepeni, ne ātri, ne privātas intereses. Jā, mēs gribam apvienot četrus valsts uzņēmumus, centralizēt pārvaldības funkcijas, bet atstāt sava sporta veida specifiku, bāzes specifiku katrā objektā. Mums nav daudz piemēru jāmeklē. No valsts uzņēmumiem — jūsu sponsors Latvijas Valsts meži, Latvijas Dzelzceļš ir savas funkcijas centralizējuši, ministrijā — kompetenču centri izglītībā ar struktūrvienībām reģionos un tā tālāk... Mēs vēlamies, lai šī būtu iespēja mums strādāt efektīvāk, pārvaldot šos četrus uzņēmumus. Neviens tos neplāno likvidēt, tikai attīstīt. Piekrītu, ka sporta centram Meža­ parks jābūt kā pamatbāzei Olimpiskajai vienībai, bet mums kopīgi jārada mehānisms, ka to visu finansiāli nodrošināt. (..) Ne vienmēr valstij un nevalstiskajām organizācijām skatījumi ir vienādi. Tas nav nekas jauns ne Latvijā, ne citās valstīs. Mērķis mums ir viens — attīstīt sporta nozari, lai būtu gan augsti sasniegumi, gan veselīgs un aktīvs dzīvesveids, gan sports skolās.

SAZOBE, KAS STRĀDĀ

LOK Izpildkomitejas loceklis Aivars Lembergs:

Siguldas Bobsleja un kamaniņu trases direktors Dainis Dukurs:

Par nodokļu reformu... Mūsu aprēķini liecina, ka uzņēmēju ieinteresētība ziedot sportam samazināsies. Tāpēc pareizi, ka mēs pieņemam attiecīgu rezolūciju. Bet tas ir tikai sākums. Olimpiskās komitejas vadībai jābūt ne mazāk aktīvai kā Darba devēju konfederācijai un arodbiedrībām. Šobrīd izskatās tā, it kā valstī būtu tikai darba devēji un darba ņēmēji. Bet kur ir sports? (..) Tie, kas gatavo nodokļu reformu, ir ļoti tālu no sporta vajadzībām. Tāpēc šim jautājumam kopā ar Saeimas Sporta apakškomisiju, Izglītības un zinātnes ministriju vajag pievērst lielu uzmanību. (..) Četru sporta bāzu apvieno­ šana — vai tā būtu reforma?

12

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

VAJADZĪGS PROJEKTS, NEVIS SLAIDI

Iedomājieties, jūs gribat būvēt māju. Vajadzīgs projekts. Atnāk projektētājs un saka — man ir slaidi par katru istabu, par pagrabu, par virtuvi... Jūs sakāt — man vajag projektu. Viņš saka — ir slaidi, būvējiet! Mēs ar IzM esam labi sadarbības partneri, bet šajā gadījumā jums arī ir tikai slaidi. Bet mēs

gribam izlasīt visu — gan aprēķinus, gan cēloņu un seku sakarību. Šāda pieeja, ka dzīve sākas un beidzas ar slaidiem, neder. (..) Kamēr jums šis dokuments būs tik vāji izstrādāts, aizdomas, ka šī pēkšņā ideja ir saistīta ar kaut kādām savtīgām interesēm, jūs nekādi nevarēsiet noņemt.

Es ar lielāko prieku būtu piedalījies šī dokumenta izstrādē, dalījies savā pieredzē, kāda ir prakse citās trasēs ārzemēs, bet man šāda iespēja netika dota. Tās četras sporta bāzes, kas nokļuvušas šajā megaprojektā, ir ļoti, ļoti atšķirīgas gan pēc savām funkcijām, gan pēc tehnoloģijām, kādas tajās tiek izmantotas. (..) Te tika runāts, ka tā iegūšot līdzekļus ēku siltināšanai. Mums ir citas prioritātes. Mēs ražojam aukstumu. (..) Mūsu bāzē ir vismaz 40 tonnas amonjaka. Tā ir ļoti bīstama manta. Mēs atrodamies Siguldas pilsētā, Gaujas Nacionālajā parkā, 200 metrus no Gaujas. Mums ir ļoti

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


SABIEDRĪBA

OPOZĪCIJĀ ESAT JŪS, NE MĒS

nopietni jādomā, kā šo bīstamo mantu saturēt tilpnēs, caurulēs, pašā trasē, kura būvēta pirms vairāk nekā 30 gadiem. Mūsu bāzē strādā unikālu profesiju pārstāvji. Vieni no viņiem ir ledus meistari, kuri sevi apliecinājuši jau divās olimpiskajās trasēs — Sočos un šogad vien trīs reizes Phjončhanā. Tie ir vērtīgi kadri, un mūsu darbs jāorganizē tā, lai šos cilvēkus bāzē saglabātu arī vasarā, kad nenotiek aktivitātes. Mūsu bāzei ir ļoti laba sadarbība ar nacionālajām federācijām, organizējot pasaules mēroga sacensības, kuras tiek augstu novērtētas. Pēc katrām sacensībām tiek izstrādāts vērtējuma protokols, un jau kādus 20 gadus nav bijusi sezona, kurā Siguldā nenotiktu kāds Pasaules kausa izcīņas posms. Šoziem mēs uzņēmām divus pasaules junioru čempionātus skeletonā un kamaniņu sportā, Pasaules kausa izcīņas posmu kamaniņu sportā un Eiropas posmu skeletonā. Tas nozīmē, ka mums uzticas, kas esam savas spējas pierādījuši, ka mūsu darbu ciena un novērtē attiecīgo sporta veidu starptautiskās federācijas. Vislielākais gandarījums ir par tiem rezultātiem, kurus sasniedz sportisti, kas trenējas mūsu bāzē. Mums ir laba sazobe. (..) Līdz nākamajām olimpiskajām spēlēm ir atlikuši tikai 10 mēneši. Gribu aicināt mūsu bāzi no šī megaprojekta svītrot, lai neradītu liekus manevrus un jukas, jo kamaniņu sports, skeletons un bobslejs ir tie trīs sporta veidi, kuriem ir pazīmes, es atkārtoju — pazīmes, jo sportā nevienam nekas nav garantēts, nav garantēts izcīnīt augstas vietas olimpiskajās spēlēs. Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Par daudziem no mums saka, ka esam opozīcijā. Nē, otrādi — mēs esam pozīcijā. Bet tie cilvēki, kas saprot vai arī negrib saprast, vai uzņemas pārāk daudz tajā nozarē, ko sauc par sportu, rada tādas diskusijas un problēmas, kuras mums federācijās ļoti grūti izskaidrot jauniešiem, veterāniem, treneriem, sportistiem. (..) Nav skaidrs, ko šāds projekts dos sportam. Kas traucējis efektīvi pārvaldīt tās bāzes, kas simtprocentīgi pieder valstij? (..) Kāds tad būs administratīvais, tehniskais, ekonomiskais un sportiskais efekts? (..) Kāpēc Sporta departaments nenāk pie federācijām un nesaka — man vajag jūsu palīdzību, lai mūsu ministrs valdībā labāk

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Volejbola federācijas prezidents Atis Sausnītis:

varētu aizstāvēt sporta nozari? Kāpēc IzM nekad uz sanāksmēm neaicina pašvaldības, bez kurām vispār nav iespējams sports? Atgriežoties pie shēmas ar četriem uzņēmumiem, — kāpēc

tajā nav iekļauta arī Murjāņu sporta ģimnāzija un Sporta pedagoģijas akadēmija? Tās taču arī ir valsts iestādes. Vai pirms sākt diskusiju par apvienošanu nav jāveic esošās situācijas dziļš audits?

Rezolūcija par sporta finansējumu un infrastruktūru Latvijas Olimpiskās komiteja: - izvērtējot valdības 2017. gada 23. marta lēmumus par valsts budžeta projektu 2018. gadam un vidējā termiņā 2019. un 2020. gadam, kuri paredz ievērojamu finansējuma samazinājumu sporta nozarei (1,9 milj. EUR), apdraudot sagatavošanos olimpiskajām spēlēm un būtiski ierobežojot sporta nozares attīstību; - rūpējoties par Latvijas labāko sportistu un valstsvienību konkurētspējas saglabāšanu pasaules sportā, kā arī nepieciešamību pēc mūsdienu prasībām atbilstoša valsts nozīmes sporta medicīnas, rehabilitācijas, sporta zinātnes un treniņu centra izveides, modernizējot Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) bāzi Sporta centrā Mežaparks un tās izmantošanu arī sporta spēļu komandu un pielāgotā sporta vajadzībām; - atzīstot, ka par labāko Latvijas ziemas sportistu sagatavošanās apstākļiem, gatavojoties ziemas olimpiskajām spēlēm Phjončhanā 2018. gadā, nepieciešama stabila valsts SIA Bobsleja un kamaniņu tra­ se Sigulda darbība: AICINA Saeimu, valdību un ministrijas: 1) noteikt valsts budžeta finansējumu sportam 2018.—2020. gadā (apakšprogrammās 09.09.00 Sporta federācijas un sporta pasākumi, 09.16.00 Dotācija nacionālas nozīmes starptautisku sporta pasākumu organizēšanai Latvijā, 09.17.00 Dotācija komandu sporta spēļu izlašu nodrošināšanai, 09.21.00 Augstas klases sasniegumu sports un 09.25.00 Dotācija biedrībai Latvijas Paralimpiskā komiteja pielāgotā sporta attīstībai ne mazāku kā likumā Par valsts budžetu 2017. gadam noteikto; 2) atbalstīt Latvijas Olimpiskās vienības bāzes vietas — SIA Sporta centrs Mežaparks turpmāko darbību un attīstību patstāvīgas kapitālsabiedrības statusā, izveidojot valsts nozīmes sporta medicīnas, rehabilitācijas, zinātnes un treniņu centru, t. sk. pielāgojot to sporta spēļu komandu un pielāgotā sporta vajadzībām; 3) atbalstīt SIA Bobsleja un kamaniņu trase Sigulda turpmāko darbību un nodrošināt sporta bāzes attīstību atsevišķas valstij piederošas kapitālsabiedrības statusā, saglabājot finanšu dotāciju esošajā apjomā; 4) rosināt ilgtermiņā prognozējamas un stabili pieaugošas finansēšanas sistēmas izveidi sportam un kultūrai (atskaitījumi no izložu un azartspēļu nodokļa un nodevām, akcīzes tabakai un alkoholam vai cits līdzvērtīgs valsts budžeta finansēšanas modelis), kas sāktu darboties no 2020. gada. Rezolūcija pieņemta LOK Ģenerālās asamblejas sesijā Rīgā 2017. gada 24. martā. LOK prezidents Aldons Vrubļevskis LOK ģenerālsekretārs, olimpiskais vicečempions Žoržs Tikmers

13


SABIEDRĪBA

TIKAI AUSIJ TĪKAMĀKI NOTEIKUMI

Kādu pēc pārmaiņām, kuras šobrīd piedāvā Finanšu ministrija, mēs redzam uzņēmējdarbības motivāciju atbalstīt sabiedriskā labuma organizācijas sportā un kultūrā. (..) Šobrīd katrs uzņēmējs var no sava nomaksātā nodokļa par peļņu daļu novirzīt pēc saviem ieskatiem, proti, piedalīties šī nodokļa izlietojumā, ja viņš šo nodokli velta sabiedriskajam labumam. Limits ir viena piektdaļa, šīs tiesības uzņēmējs iegūst ar vienu noteikumu — 15 procentus no savas peļņas viņš piemaksā klāt.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Handbola federācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis:

Jaunais regulējums piedāvā ausij tīkamākus noteikumus. 100 procentu atlaidi no nodokļa. Proti, visa uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi par to summu, ko uzņēmējs ziedo. Bet šajā konceptā ir ierobežojums — 10 procenti no pirmsnodokļu peļņas. Pieņemsim, ka uzņēmums nopelnījis 100 000. Esošajā situācijā formāli pieņemam, ka peļņas nodoklis ir 15 procenti, ierobežojums — 20 procenti no šiem 15 procentiem ir 3000 eiro. Tātad uzņēmējs šo summu var ziedot, par to no savas naudas piemaksājot 530 eiro. Savukārt pēc piedāvātā regulējuma uzņēmējs no

100 000 var ziedot 10 procentus, tātad stingri vairāk. Bet tas nozīmē, ka viņš ziedo 8000 no nopelnītā plus 2000 nodokli. Atšķirība motivācijai. Līdz šim uzņēmēja privātā nauda ziedojuma summā veido mazāku proporciju. Pēc jaunā regulējuma, ja uzņēmējs vēlēsies ziedot, viņam vairāk būs jātērē sava privātā nauda, kuru viņš var izlietot savām vajadzībām vai reinvestēt, iegūstot tieši tādu pašu nodokļu atlaidi kā ziedojot sabiedriskajam labumam. Uz­ ņēmēja motivācija būtiski mainīsies. Tas ir lielākais jautājums, par kuru mums ar valdību jādiskutē.

Rezolūcija par nepieciešamību saglabāt uzņēmējus motivējošu regulējumu sabiedriskā labuma organizāciju ziedotājiem Latvijas Olimpiskās komitejas Ģenerālā asambleja, izskatījusi Finanšu ministrijas sagatavoto nodokļu reformu piedāvājumu, pauž bažas, ka tas var novest pie būtiska ziedojumu apjoma samazinājuma sporta finansēšanai. Sporta darbs nozīmīgā apjomā Latvijā organizēts nevalstiskajā sektorā. Vairums no sporta organizācijām saņēmušas sabiedriskā labuma statusu un guvušas nozīmīgu finansējumu tieši no uzņēmēju ziedojumiem, kas ļāvis ne tikai nodrošināt sporta pastāvēšanu un attīstību ierobežota publiskā finansējuma apstākļos, bet arī pakāpeniski palīdzējis veidot sistēmu un nosacījumus attīstībai, jo uzņēmumi varēja saņemt UIN atvieglojumu. Ievērojot, ka jaunā regulējuma piedāvājums vairākkārtīgi maina proporciju starp uzņēmēja paša ieguldījumu un nodokļu atlaidi, nevalstisko organizāciju aplēses liecina, ka kopējais ziedojumu apjoms saruks vairākas reizes, būtiski apdraudot sporta veidu pastāvēšanu un attīstību, ja netiks nodrošināts attiecīgs kompensējošs mehānisms Valsts budžeta programmā Sports vai cits līdzvērtīgs finansēšanas avots. Latvijas Olimpiskās komitejas Ģenerālā asambleja AICINA Saeimu, valdību un ministrijas: Nodokļu reformas ietvaros izstrādāt nodokļu regulējumu, kas saglabā uzņēmēju motivāciju ziedot sabiedriskā labuma organizācijām. Ja nepieciešams, izstrādāt un nodrošināt kompensējošu mehānismu, kas sporta un citām sabiedriskā labuma organizācijām aizstātu uzņēmumu finansējuma samazinājumu. Rezolūcija pieņemta LOK Ģenerālās asamblejas sesijā Rīgā 2017. gada 24. martā. LOK prezidents Aldons Vrubļevskis LOK ģenerālsekretārs, olimpiskais vicečempions Žoržs Tikmers

14

SOK prezidenta balva LOK prezidents Aldons Vrubļevskis un ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidenta Tomasa Baha vārdā pasaules sporta leģendai olimpiskajam čempionam šaušanā Afanasijam Kuzminam par neatsveramo ieguldījumu olimpiskajā kustībā pasniedza SOK Prezidenta balvu, vienlaikus sveicot viņu 70 gadu jubilejā. Afanasijs Kuzmins piedalījies deviņās olimpiskajās spēlēs, 1988. gadā kļūstot par čempionu, 1992. gadā izcīnot sudraba medaļu

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


SABIEDRĪBA

NEATSTĀT ĒNĀ

Līderi turpina

Saeimas Sporta apakškomisijas loceklis Inesis Boķis:

Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) kopsapulcē, kurā piedalījās 84 no 89 biedriem, par LSFP prezidentu uz četriem gadiem atkārtoti ievēlēts Einars Fogelis. Arī valde piedzīvoja minimālas izmaiņas.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Mūsu ministru un viņa padotos aicinu ievilkt elpu, pirms sākt reorganizāciju. (..) Dažas nozares, neskatoties uz mūsu valsts ne pārāk lielo kopproduktu, ir pārfinansētas, dažas nav līdz galam nofinansētas. Sports arvien ir maz finansēts, salīdzinot ar to, ko tas šajos sarežģītajos laikos tautai dod, prieku un optimismu ieskaitot. (..) Sportu uz Latvijas simtgadi nekādi nedrīkst atstāt ēnā. Mums kopā jācīnās, lai sportam dabūtu vēl kādu miljonu klāt. Grūti tas būs. (..) Zinu, cik liela konkurence ir olimpisko sporta

veidu starpā, bet neaizmirsīsim par masu sportu. Mums svarīgi, lai bērns un jaunietis vispār sportotu.

MAKSĀ, LAI BURĀTU

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Burāšanai Mežaparkā ir divas bāzes, neviena no tām par savu nākotni nevar justies droša. Ķīšezers, kas būtībā atrodas pilsētā, ir izcila vieta bērnu un jauniešu burāšanas attīstībai, vindsērfingā pat pasaules čempionāta organizēšanai. Jaunatnes burāšanas centrā Pāvu ielā olimpietes Žaklīnas Litaunieces vadībā trenējas 60 bērni, klubā 360, kurā izauga Rio olimpiete Ketija Birzule, apmēram tikpat. Starp citu, burāšanā esam bijuši pārstāvēti arī abās pasaules Jaunatnes olimpiādēs. Jaunatnes burāšanas centrs tā darbības nodrošināšanai no valsts saņem līdzfinansējumu 24 000 eiro, savukārt klubs 360 no Mežaparka bāzes īrē zemi un būtībā valstij maksā

Foto: Ilmārs Znotiņš

Latvijas Zēģelētāju savienības prezidents Ansis Dāle:

LSFP prezidents Einars Fogelis. Federācijas radījušas arī tautsaimniecības produktu — plašas starptautiskas sacensības

apmēram 14 000 gadā par to, ka tur var nodarboties ar burāšanu. (..) Piedāvātajā reor­ ganizācijas projektā mēs ne­ redzam, kā tas uzlabos mūsu darbu, neesam pārliecināti, ka ar burāšanu varēs nodarboties vairāk bērnu. Neviens mūs to apspriest nav uzaicinājis.

P

rezidents uzsvēra, ka šāda uzticība ir gan viņa paša, gan visas LSFP komandas darba pozi­ tīvs novērtējums. Pirms LSFP prezidenta un valdes vēlēša­ nām Einars Fogelis sniedza zi­ ņojumu par iepriekšējā periodā paveikto, ar kura galvenajām tēzēm var iepazīties mūsu žur­ nāla iepriekšējā numurā. Tika apstiprināts LSFP 2017. gada

bezdeficīta budžets 3 464 025 eiro apmērā. Debatēs galve­ nokārt raisījās diskusijas par sporta nozares aktualitātēm un būtiskākajām problēmām. Par LSFP viceprezidentiem ievēlēti Pēteris Apinis un Atis Sausnītis. ©

Iepazīstināja ar 2017. gada ieņēmu un izdevumu tāmes projektu. Ģenerālā asambleja apstiprināja LOK šāgada budžetu 6,4 miljonu apmērā. ©

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Foto: Ilmārs Znotiņš

LOK finanšu direktors Aldis Āboliņš

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Ziedojumi iet mazumā

LSFP valde. Latvijas Sporta federāciju padomes valdē ievēlēti (no kreisās): Jānis Upenieks, Andris Smočs, Jānis Naglis, Atis Sausnītis (viceprezidents), Einars Fogelis (prezidents), Pēteris Apinis (viceprezidents), Raimonds Emuliņš, Agris Blaus, Ilvis Pētersons un Māris Liepiņš

15


ATTĪSTĪBA

Legālais dopings

is Zint ANIS EKM Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs Dzimis

Sportā

kopš pamatskolas laikiem, vispirms trenējies vieglatlētikā, Latvijas čempions trīssoļlēkšanā, bobslejā kopš 1980. gada

Lielākie sasniegumi bobslejā: 3. v. Sarajevas olimpiskajās spēlēs (1984. g.) divniekiem (kopā ar stūmēju Vladimiru Aleksandrovu no Krievijas), četru olimpisko spēļu dalībnieks, Eiropas čempions (1985. g.), vicečempions (1990. g.) un 3. v. ieguvējs (1984. g.), 3. v. 1985. gada pasaules čempionātā, PSRS un Latvijas čempions Ģimenes stāvoklis precējies, divu meitu tēvs Hobiji

16

1958. gada 17. maijā Pabažos

Izglītība Rīgas Politehniskais institūts (tagad RTU), inženieris ekonomists

mūzika, pašizglītošanās

Foto: Romualds Vambuts

Bobslejā lielo eksperimentu un mūsu pirmajam pilotam Oskaram Melbārdim arī veselības atgūšanas sezona beigusies. Tagad jāievelk elpa, jāizdara pareizā izvēle un jāspiež pedālis grīdā. Pagaidām visi atrodas uz vienas starta līnijas, jo kvalifikācija Phjončhanas olimpiskajām spēlēm vēl tikai sāksies.

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: Viesturs Lācis

ATTĪSTĪBA

Z

intis Ekmanis, būdams pirmais latvie­ tis, kurš bobslejā kāpa uz olimpis­ ko spēļu goda pjedestāla, uzskata, ka nā­ kamziem Latvijai bobslejā cīņā par olimpis­ ko zeltu beidzot jāfinišē ar uzvaru. Latvijas Bobsleja un skeletona federācijai ir plāns, kā to izdarīt, un tas jau labu lai­ku tiek īs­ tenots. Turklāt federācijas ģe­ nerālsekretārs Zintis Ekmanis ir inženieris ekonomists, kurš uzsver, ka bobslejs ir ziemas tehnis­ kais sporta veids, kurā reāli var aprēķināt uzvarai nepieciešamās izmaksas. — Tātad tu zini, cik bobslejā maksā himna olimpiskajās spēlēs? — Kopš 2006. gada, kad sākām ­nopietni gatavoties, redzamās lietās vien esam ieguldījuši vairāk par miljonu. — Olimpiskais sudrabs un pasaules čempionu zelts par to jau ir dabūts! — Jā, bet sākumā mums bija tikai viena ekipāža. Tagad jau mums ir, gri­ bētos teikt, trīs līdzvērtīgas. Un mēs Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

gribam cīnīties ne tikai par zeltu. Bobslejā vīriešiem ir pieejami divi pilni medaļu komplekti. — Cik īsti naudas vēl vajadzīgs? — Lai visiem nopirktu jaunas kama­ nas. Visiem. — Tātad trīs divniekus, divus četri­ niekus? — Varbūt pat trīs četriniekus. Kon­ kurētspējīgus. — Vai tad pašreizējās kamanas tā­ das nav? Nupat olimpiskajā Phjončhanas trasē Ķibermanim divniekos otrā vie­ ta, četriniekos — trešā, ceturtais — Melbārdis... — Mēs runājam par to, kā gūt uz­ varu, nevis cerēt uz kādu no medaļām. Phjončhanā paši redzējāt — iestūma labi startu, dabūja handikapu, kuru līdz trases vidum uzaudzēja līdz trīsarpus desmitda­ ļām, bet līdz beigām — vienalga — švei­ cietim trīs simtdaļas nozaudēja. Sadzisa

ātrums. Sadzisa, lai gan Ķibermanis tur­ pināja trasi veikt nevainojami. Šī jau ne­ bija vienīgā reize. Esam secinājuši, sa­ sniedzot aptuveni 120 km/h, nepieaug paātrinājums. — Ar kādām kamanām mūsējie aizva­ dītajā sezonā brauca? — Ķibermanis ar to četrinieku, kuru pirkām 2006. gadā. Pārtaisīts, remontēts, uzlabots Singer ražojums. Miņins tajās kamanās vinnēja Sanktmoricā, Maskalāns 2011. gadā vinnēja Sanktmoricā un ta­ gad Ķibis arī vinnēja turpat. Šai tra­ sei ideālas kamanas, bet tādās trasēs kā Kēnigszē vai Phjončhana — skaidrs, ka neies. Melbārdis brauca ar Soču olimpisko četrinieku, kas ir Valnera un Štampfera kopražojums. — Ar ko Ķibermanis divniekos izcī­ nīja otro vietu?

17


— Divniekos visi brauc ar mūsu pa­ šu BTC būvētajām kamanām. — Un tās tagad jāmet ārā?! — Nē, kāpēc? Tās ir labas kamanas. Bet, ja mēs gribam dzirdēt himnu, jāmeklē kaut kas vēl labāks. — Kur ir garantija, ka tas jaunais pa­ tiesi būs arī labāks? — Simtprocentīgas garantijas dzīvē nav. Bet mēs dabūsim tādu divnieku, ar kādu Frīdrihs kļuva par pasaules čem­ pionu. — Kur jūs tādu dabūsiet? — No ražotāja, no Valnera. — Kāpēc lai viņš jums to pārdotu? — Tāpēc, ka vāciešiem bobus ražo divas firmas — austriešu privātuzņēmējs Valners un valsts sponsorēts uzņēmums FES, kas Vācijas izlasei izgatavo augst­ vērtīgu inventāru daudzos sporta veidos. FES kamanas arī nav sliktas, dažās tra­ sēs pat labākas par Valnera. Vācu piloti izmanto abus ražojumus. Bet Vācija ir ieinteresēta, lai vācieši brauktu tikai ar FES. Notiek rīvēšanās, un mēs to va­ ram izmantot. Mēs trīs gadus, veidojot jaunas kama­ nas, sadarbojamies ar Eurotech. Mēģinām, mēģinām un pagaidām esam noskaidro­ juši, kā nevajag taisīt. Cerams, ka pē­ dējā mēģinājumā trāpīsim. Ļoti ceru, ka Eurotech beidzot uzbūvēs tādu divnieka bobu, kāda nav nevienam. — Ja neuztaisīs... — Drošībai paņemsim vienu Valneru. BTC arī mums paliek. Izštukosim sezo­ nas laikā. — Līdz spēlēm tā sezona būs par mēnesi īsāka nekā parasti! — Ko tad?! Gaidīt un neko neda­ rīt?! Jau pēc pasaules čempionāta kļu­ va skaidrs, ka jāveic izmaiņas. Turklāt Valners iedeva zaļo gaismu, pasakot, ka tagad mums ir pirmā roka. Jebkurš ražo­ tājs gribētu būvēt tādiem večiem kā mū­ sējie, kas spēj uzvarēt. Mēs varam būt lepni, ka patlaban mums ir trīs tādi no­ brieduši piloti. — Runa ir par vienu vai trijiem čet­ riniekiem?

— Pagaidām par vienu, varbūt par di­ viem, varbūt arī trijiem. Tas atkarīgs no vairākiem faktoriem. — Kad jāveic pirmais maksājums? — Kad? Šodien. — Kur nauda? — Aizņemos un ieskaitu. — Cik jāmaksā par četrinieku? — Virs simt tūkstošiem eiro. Bet mēs vēl pakaulēsimies. Varbūt tūlīt pasūtīsim arī otru. Paši sportisti arī meklē sponso­ ru naudu. Vēl slidas vesela kaudze jāuz­ taisa. Seši komplekti, katrs maksā vismaz septiņus tūkstošus. Bet ko mēs te tik daudz uz to naudu ieciklējamies!? Mēs ta­ ču gribam, lai olimpiskajās spēlēs skanē­ tu Latvijas himna! Tāpēc vajadzīgas jau­ nas kamanas visām ekipāžām. Arī Vankūverā mums bija jāņem me­ daļa — sudrabs. Bet redz’, kā sanāk, ja ir viena ekipāža. Miņinam apendicīts — un visi sapņi vējā. Tagad mums ir trīs ekipāžas. Viens pilots izkāps no gultas ne ar to kāju, divi kāps ar pareizajām. Visu izšķir nianses, tas ir lielais sports. — Ir cerības visu nepieciešamo nau­ du dabūt? — Nacionālajā Sporta padomē, ko va­ da premjers, visi atbalstīja šo jautāju­ mu. Ne jau tikai par mums, arī par ske­ letonu, kamaniņu sportu, biatlonu... Mēs novērtējam šo atbalstu. Šis stāsts ļoti uzmundrina puišus. Nekad nav bijis tā, ka visiem ir vienādi kvalitatīvs inventārs. Tagad būs. Tas ir legālais dopings. — Var uzskatīt, ka esat dabūjuši valsts pasūtījumu? — Vai tad, ja to neizpildīsim, mums galvas nocirtīs? (Smejas.) Es nezinu, kā to noformulēt. Jāatgādina, ka mēs regulāri piesaistām arī lielu sponsoru nau­ du. Mūsu prezidents Jānis Kols solīja — mēs pieliksim klāt tikpat, cik dos valsts. To arī cenšamies izpildīt. Mums ir ilg­ gadēji un uzticami sponsori, kuru vārdus varat labi izlasīt uz kamanām. Tauta grib uzvaras augsto sasniegu­ mu sportā. Tas ir skaitļiem pierādāms. Visām bobsleja sacensībām olimpiskajās spēlēs Sočos Latvijas TV bija 200 000

PASAULES KAUSA IZCĪŅĀ

18

1. 2. 4. – – –

Četriniekiem 8. 2. 4. 1. 5. 14. 2. 9. 7. – 7. 10. – 11. – – 18. 15.

8. 5. 15. 1. 2. 18.

skatītāju, kad brauca mūsējie, viņu skaits pieauga līdz 380 000. Vēl 100 000 klāt Viasat televīzijā, kur Ķipurs komentēja. Kopā — 480 000! Atskaiti nost zīdaiņus un pavisam mazus bērnus — tā vairs nav ceturtā daļa... puse nācijas gaida uzvaru! Vai svaigāks piemērs. Kad mēs nospridzinājām Sanktmoricā ar pirmo un otro vie­ tu četriniekos, federācijas mājaslapa uzkārās. 360 000 apmeklētāju gribēja ienākt gandrīz vienlaikus. Ne jau ar tukšām kabatām mēs so­ lām cīņu par visaugstākajām medaļām. Pēdējos gados Pasaules kausā esam uz­ varējuši 16 reizes, otro vietu izcīnījuši 20

PASAULES ČEMPIONĀTĀ (KĒNIGSZĒ)

Divniekiem Pilots Vistlera, Leikplesida, Altenberga, Vinterberga, Sanktmorica, Kēnigszē, Īglsa, Phjončhana Punkti 1. Frančesko Frīdrihs (Vācija) 1. – 1. 1. 2. 2. 1. 1. 1545 2. Stīvens Holkombs (ASV) 11. 1. 8. 10. 3. 2. 10. 14. 1331 3. Jundžons Vons (Koreja) 3. 4. 5. 8. 8. 16. 11. 5. 1312 8. Oskars Ķibermanis (Latvija) – – 3. 3. 5. 5. 8. 2. 1138 12. Uģis Žaļims (Latvija) – – 9. 5. 10. 9. 9. 9. 936 16. Oskars Melbārdis (Latvija) – – 13. – 6. 6. 2. 12. 810 1. Aleksandrs Kasjanovs (Krievija) 2. Riko Peters (Šveice) 3. Stīvens Holkombs (ASV) 11. Oskars Ķibermanis (Latvija) 13. Oskars Melbārdis (Latvija) 23. Uģis Žaļims (Latvija)

Foto: Dainis Caune, Sports

ATTĪSTĪBA

6. 11. 4. 14. 7. –

9. 2. 3. 8. 1. 17.

1. 2. 10. 3. 4. –

1500 1471 1362 1009 931 352

Divniekiem 4. Oskars Ķibermanis/Matīss Miknis 6. Oskars Melbārdis/Jānis Strenga 14. Uģis Žaļims/Jānis Jansons Četriniekiem 4. Oskars Melbārdis/Daumants Dreiškens/Arvis Vilkaste/Jānis Strenga 10. Oskars Ķibermanis/Jānis Jansons/Matīss Miknis/Raivis Zīrups

EIROPAS ČEMPIONĀTĀ (VINTERBERGĀ) Divniekiem 3. Oskars Ķibermanis/Matīss Miknis 5. Uģis Žaļims/Jānis Jansons Četriniekiem 8. Oskars Ķibermanis/Jānis Jansons/Matīss Miknis/Raivis Zīrups 11. Uģis Žaļims/Helvijs Lūsis/Dāvis Spriņģis/Kaspars Brežinskis

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


ATTĪSTĪBA

Neredzamais darbs. Skatītāji Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidentu Jāni Kolu (no kreisās) un ģenerālsekretāru Zinti Ekmani redz, kad jāapbalvo uzvarētāji. Viņu īstais darbs sava sporta veida labā tiek veikts, sagatavojot šādu iespēju

reizes, trešo — 17 reizes. Daudz biežāk esam palikuši sešniekā, turpat pie pje­ destāla. Tas liecina, ka vēl jāinvestē, lai varētu mainīties uz augšu. Un kas vēl mums ir skeletonā! Martinam Dukuram vienam pašam 50 uzvaras Pasaules kau­ sa posmos, astoņas kopvērtējumā, pieci pasaules čempiona tituli! Premjers parei­ zi pateica — mēs esam braucošā Latvijas reklāma. — Bet Finanšu ministre nupat pazi­ ņoja, ka Sporta bāzes budžets nākamgad būs par diviem miljoniem mazāks... — Tad labi, ka mēs tagad pērkam tehniku. Vieglāk būs izdzīvot grūtākus laikus. Jaunās kamanas jebkurā gadīju­ mā ir ieguldījums arī nākotnē. Mums ir kaujasspējīgas kamanas, kas kalpo kopš 2006. gada. Kulminācija ir olimpiskās spēles. Amerikāņiem sadarbībā ar BMW ir uzbū­ vēti ļoti labi bobi — super, vienkārši izci­ li, ideāli. Turklāt amerikāņi un kanādieši Phjončhanas trasē jūtas ļoti labi, jo piera­ duši pa tādām rodeo trasēm, kādas ir arī Ziemeļamerikā, braukt. Ierodoties Eiropas smalkajās trasēs, viņi uzreiz atpaliek. Bet Phjončhanā viņi var izriezt krūtis. Starts arī viņiem labs. No viņu rindām olimpis­ kajā trasē var pat kāds jaunais izšaut. Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Krievi kaut ko atraduši slidu apstrādē. Vāciešiem ir ļoti labas slidas. — Principā tiek lietotas aizliegtas metodes? — Pagaidām tehniskā komisija to ne­ spēj pierādīt. Mums atliek spēlēt līdzi. — Vai pēc šīs sezonas ekipāžām ne­ būs jāmaina numuri? — Nu, kādi numuri... Kas tie par stulbiem jautājumiem? — Ķibermanis tomēr izcīnīja augstā­ kas vietas. — Bet mēs taču zinām, ar kādām problēmām cīnījās Melbārdis. Muguras operācija, tās dēļ izlaists sezonas sā­ kums... — Ķibermanis šosezon beidzot atvērās. — Nu ja. Tāpēc jau mēs viņam pa­ ņēmām jaunu BTC bobu. Aizpērn nebi­ ja rezultāta tāpēc, ka viņš eksperimentē­ ja. Brauca ar Eurotech bobiem. Upurējās skaistās nākotnes vārdā. Labi, līdz piek­ tajai vietai tas Eurotech tika. It kā jau nav slikti — piektais Eiropā. Bet ar to ir par maz. — Neteiksi taču, ka tikai uz tehnikas rēķina viņš šogad sāka braukt tik labi! — Krājas taču pieredze. Phjončhanā viņu spārnoja arī panākums. Viens panā­

kums, otrs, trešais... Viņš atraisījās, at­ brīvojās. Sākumā Ķibis vispār bija brīnum­ bērns, visu tvēra tik ātri, līdz divus gadus pēc kārtas dabūja pa galvu Leikplesidā un nokrampējās. Tie bija diezgan smagi kritieni. Aizpagājušajā sezonā arī. Pats apgalvoja, ka nekādu seku neesot, bet sekas bija. Zemapziņu nevar tik ātri izslēgt. Tagad beidzot atraisījās. Brauc arvien labāk, bet tāpat vēl ir, kur tiekties. Brauksi piecpadsmito sezonu, un vēl nāks klāt nianses. Citreiz jau to sanāk tik daudz, ka vajag atgriezties pie vienkāršības. (Smejas.) Pat lielais Oskars — Melbārdis —, kas ir pasaulē labākais pilots, tver arvien jaunas izjūtas. — Vēl ir Uģis Žaļims. — Izskatās, ka viņam Phjončhanas trase patīk. Citās gribējās, lai viņš būtu stabilāks. Viņš ir tāds riktīgs strādātājs, un, ja trase Uģim patīk, rodas arī stabi­ litāte. Phjončhanā tai būs liela nozīme. Neticu, ka kāds teicami nobrauks visus četrus braucienus. Arī pasaules čempionā­ tos tā nenotiek, izņemot pērno Īglsā, kur lielais Osis četrreiz nobrauca teicami. Tas ir superlīmenis. Trīs labi braucieni jau ir okei, vari cerēt uz medaļām. Divi labi — tas ir desmitnieka gals. — Trīs starta vietas olimpiskajās spēlēs vēl nemaz nav izcīnītas? — Visiem cīņa par vietām olimpiska­ jās spēlēs vēl tikai sāksies! Turklāt no nulles. Kvalifikācija, kas noteiks 25 labā­ kās ekipāžas dalībai spēlēs, bobslejā bei­ dzas 21. janvārī, nepilnas trīs nedēļas pirms spēlēm. Tas ļoti apgrūtina ekspe­ rimentus. Jau ar Pasaules kausa izcīņas pirmo kārtu jāsāk maukt ar pilnu kla­ pi. Jo mūsu mērķis ir pirmo reizi startēt ar trim ekipāžām, bet tas būs ļauts tikai trim spēcīgākajām nācijām. Cerēsim, ka būs iespējams ātrāk uz­ liet ledu Siguldā. Ir bijis precedents, kad esam braukuši jau septembrī, bet tas at­ karīgs no laikapstākļiem. Tad mēs varē­ tu aizbraukt uz pirmo ledu Lillehammerē un tur kārtīgi pastrādāt. Pēc tam jādo­ das uz treniņnedēļu Korejā. Baiga izmak­ su pozīcija. Uz turieni varbūt pat nāksies aizvest kādas liekas kamanas, lai pamē­ ģinātu. Tad sākas Amerikas posmi, pēc tam Eiropa. Sāksim ne tikai ar trim div­ niekiem, bet arī ar trim četriniekiem. Tad redzēsim, kā tālāk ies. — Jauns iesaukums bobslejā tiks iz­ sludināts? — Kā parasti — maijā. Gatavojieties un nenokavējiet! ©

Dainis CAUNE 19


CERĪBA

Melnais zirdziņš Pērn 22 gadus vecais Edgars Kulda pasaules čempionātā kļuva par vienu no Latvijas hokeja izlases debitantiem. Viņš ir vienīgais latvietis, kurš izcīnījis Memoriālo kausu, nopelnot arī prestižā turnīra vērtīgākā spēlēja balvu. Tiesa, par nopelniem pagātnē Bobs Hārtlijs nevienu uz Ķelni līdzi neņems un vieta valstsvienības sastāvā emocionālajam uzbrucējam šopavasar jāizcīna no jauna. 20

A

prīļa sākumā otrajā pārbaudes spēlē pret Krievijas olimpisko iz­ lasi Edgars Kulda Hārtlija trenē­ tajā valstsvienībā kļuva par pirmo hoke­ jistu, kurš guvis vārtus.

Izlase, kas palīdzēja sākt spēlēt hokeju... 1997. gadā Latvijas hokeja valsts­ vienība debitēja pasaules čempionāta A grupā. Vērot mūsējo ugunskristības spēcīgāko sabiedrībā uz Turku bija devies

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


CERĪBA

rs Edga A D KUL Hokejists, students Dzimis

1994. gada 13. novembrī

Augums, svars

184 cm, 85 kg

Izglītība

Rīgas klasiskā ģimnāzija, studē RISEBA

Pirmais treneris

Anatolijs Jemeļjaņenko

Ģimenes stāvoklis draudzene Darjana Lielākie sasniegumi Memoriālā kausa ieguvējs un MVP (2014. g.) Latvijas nacionālajā hokeja izlasē 24 spēles (3+4) Citi sporta veidi

Getto florbols

Nr. 94 arī brāļu Artūra un Edgara Kuldu tēvs. Spožā valstsvienības snieguma un fanu kustības iedvesmots, viņš nolēma hokejā sūtīt vispirms savu vecāko dēlu Artūru, bet gadu vēlāk, savā ceturtajā dzimšanas dienā, hokejista ekipējumu saņēma arī Edgars. “Varu teikt, ka Latvijas hokeja izlase man ļoti palīdzēja sākt spēlēt hokeju,” smaida Edgars. Hokejista gaitas Edgars sāka Dinamo NV klubā. Drīz vien viņš pārcēlās uz Baldera hokeja skolu (kā vienu no sporta Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

skolas zīmoliem minot Lauri Dārziņu), kurā ilgus gadus pavadīja trenējoties Rīgas sporta pilī un vēlāk — LSPA ledus hallē. 12 gadu vecumā aizbraucot uz Pīterboro paskatīties, kā vecākajam brālim Artūram veicas Ontārio junioru hokeja līgā (OHL), Edgaram burtiski žoklis atkāries. “Skatījos, un šķita, ka tas ir tik augsts līmenis, kādu nekad nesasniegšu — cīnīties un cīnīties!” Vēlāk gan Edgars nonāca šajā stāvā.

Foto: Mārtiņš Aiše

Pirmā izlasītā grāmata The Godfather (Mario Pjuzo) Filma

Gladiators

Mūzika

rokmūzika, Metallica

Mērķis

tikt uz pasaules čempionātu un izcīnīt medaļas

Statistika Klubā µ 2012./2013. WHL, Edmontonas Oil Kings, 64 sp. 6+11, play-off 22 sp. 2+12 µ 2013./2014. WHL, Edmontonas Oil Kings, 66 sp. 30+30, play off 21 sp. 10+12 µ 2014./2015. WHL, Edmontonas Oil Kings, 47 sp. 13+17, play-off 5 sp. 0+2 µ 2015./2016. KHL, Rīgas Dinamo, 39 sp. 4+3 µ 2016./2017. KHL, Rīgas Dinamo, 39 sp. 3+6 Valstsvienībā čempionātos µ 2011./2012. Latvijas U-18 izlase, PČ U-18, 6 sp. 3+1 µ 2012./2013. Latvijas U-20 izlase, PČ U-20, 6 sp. 1+1 µ 2013./2014. Latvijas U-20 izlase, PČ U-20, 5 sp. 1+6 µ 2015./2016. Latvijas nacionālā izlase, PČ, 7 sp. 0+0

21


CERĪBA

Maskavas pelmeņi Nākamos divus gadus Edgars meistarību kaldināja Sergeja Žoltoka specklasē, bet 15 gadu vecumā devās pa brāļa iemīto taciņu Krievijas virzienā uz klubu Rusj. Artūrs šajā vecumā sezonu pavadīja CSKA sistēmā. Maskavā Edgars dzīvojis kopā ar komandas biedru Rinaldu Rosinski. “Pirmo mēnesi ēdām tikai pelmeņus,” smejas Edgars. “Zināju labākās cenas un kurus pelmeņus vajag ņemt.” Pēc tam dzīve piespiedusi iemācīties gatavot arī citus ēdienus. “Maskavā labāk nevienam komandā nezināt, ka dzīvo viens bez vecāku uzraudzības. No tā parasti nekas labs nav gaidāms, tādēļ mēs to turējām noslēpumā un centāmies koncentrēties uz hokeju,” smaida Edgars, liekot nojaust, ka tāpat jau podi gāzti. Pēc sezonas Krievijā Edgars atgriezās Latvijā un spēlēja HK Juniors sastāvā MHL un MHL B līgās. 2012. gadā Kulda jaunākais pārcēlās uz Ziemeļameriku, aizvadot trīs sezonas vienā no trim spēcīgākajām Kanādas junioru hokeja līgām — WHL — Edmontonas Oil Kings sastāvā. Pirmajā sezonā naftinieku sistēmā uzbrucējam bija krietni jāpasvīst, lai iemantotu treneru uzticību. Savukārt otrajā sezonā Edmontonā Edgars piedzīvoja savu zvaigžņu stundu. Izcīnījis vērā ņemamu lomu koman­ dā, viņš kļuva par vienu no komandas līderiem. Regulārajā turnīrā 64 spē­ lēs Edgars izcēlās ar 60 (30+30) rezul­ tativitātes punktiem, bet play-off turnīrā viņš burtiski eksplodēja. Edgars Kulda ne tikai kļuva par pirmo Latvijas hokejistu, kurš ticis pie Memoriālā kausa, ko izcīna starp Kanādas Hokeja līgā (CHL) iekļauto līgu čempioniem, bet arī saņēma turnīra vērtīgākā spēlētāja balvu, jo finālsērijā piecos mačos guva četrus vārtus un veica trīs rezultatīvas piespēles. Spēlē par čempiona titulu pret Guelfas Storm tobrīd deviņpadsmitgadīgais uzbrucējs guva vienus vārtus un divas reizes rezultatīvi piespēlēja. “Sezonu veltījām Kristiānam Pelšam,” runājot par panākumiem bagātāko sezonu, Edgars allaž priekšplānā izvirza pāragri bojāgājušā komandas biedra piemiņu, nevis savu varoņa stāstu. “Tajā sezonā piedzīvoju spilgtākos mirkļus savā karjerā. Mums bija laba komanda, taču nebijām favorīti — bijām melnais zirdziņš jau no izslēgšanas turnīra sākuma. Play-off mums izvērtās daudz sīvu un ilgu spēļu, vienā no cīņām bija pat trīs papildlaiki.” Hokejists piebilst, ka “tā vienkārši sanāca”, ka tika nosaukts par labāko

22

Foto: Mārtiņš Aiše

Zvaigžņu stunda

Vēsturiski. Edgars Kulda bija pirmais no Boba Hārtlija trenētajiem Latvijas izlases hokejistiem, kurš guva vārtus

spēlētāju. “Biju gandarīts, ka mans uzvārds ir nonācis līdzās daudziem vareniem NHL spēlētājiem, kuri saņēmuši šo balvu. Tāpat bija prieks, ka kļuvu par pirmo latvieti, kurš ieguvis Memoriālo kausu,” stāsta Kulda. Edgara vārds tagad ir blakus tādām hokeja zvaigznēm kā Skots Nīdermaijers, Šeins Douns, Korijs Perijs, Aleksandrs Radulovs, kuri arī savulaik ir atzīti par Memoriāla kausa vērtīgākajiem spēlētājiem. Ironiski, bet, pirms Edgars izšāva play-off, viņš nopelnīja slavas minūti sociālajos tīklos. Kad Edmontonas 17

tūkstošus līdzjutēju piepildītajā arēnā notika ikgadējā labdarības akcija Izmet lācīti, Kulda atklāja rezultātu šajā spēlē un uz ledus lidoja tūkstošiem plīša lācīšu. Šā mirkļa video ieguva lielu popularitāti arī Latvijas hokeja līdzjutēju sirdīs.

Drafta rokenrols Karjeras turpinājums Edgaram pagai­ dām nav izvērties tik veiksmīgs, kā varētu vēlēties. Pēc izteiksmīgā snieguma Memoriālā kausā sekojošajā NHL draftā Kuldam tika prognozēta vieta 3. vai 4. kārtas izvēlē, taču ceremonija Filadelfijā

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


CERĪBA

izvērtās visnotaļ saspringta. Edgaru izvē­ lējās Arizonas Coyotes pēdējā, 7. kārtā, kurā Edgaram tika prognozēta vieta pirms izslēgšanas spēlēm. Viņš gan šovu atminas ar pozitīvām emocijām, jo vakara gaitā izjuta publikas mīluļa statusu un arēnā dārdēja skaļa rokmūzika. Sezonas sākumā trešajā gadā Ziemeļ­ amerikā Kulda guva savu smagāko trau­ mu karjerā. Edgaram izdevās nospēlēt 47 spēles, taču no pērnās rezultativitā­ tes punktu artavas viņš varēja savākt vairs tikai pusi. Izslēgšanas turnīra pir­ majā kārtā Oil Kings sērijā līdz četrām uzvarām ar 1:4 piekāpās cita latviešu uzbrucēja Riharda Bukarta pārstāvētajai Brendonas Wheat Kings komandai.

Kautiņš ar komandas biedru 2015. gada vasarā nedaudz negaidī­ ti Edgars pārcēlās no Ziemeļamerikas uz Rīgu, pārejot no junioru uz pieaugušo ho­ keju. Viņš pats gan uzsvaru liek uz pār­ eju no Ziemeļamerikas hokeja uz Eiropas hokeju. “Pagājušajā sezonā Kari Heikila nedeva man to lielāko iespēju sevi parā­ dīt un bieži vien netiku sastāvā. Sākumā bija grūti saprast, kādēļ pēc veiksmīgas karjeras junioru hokejā man nedeva ie­ spēju, taču tā ir jānopelna. Ko līdzīgu piedzīvoju pirmajā gadā Amerikā Oil Kings sastāvā, kur sāku 4. maiņā,” Edgars ie­ mācījies Amerikā ar pacietīgu darbu ie­ mantot lielāku lomu komandā. “Taču šogad sezonas sākumā vairākas spēles izlaidu traumas dēļ.” Kā hokeja līdzjutēji atceras, trau­ mu Edgars guva neordinārā situācijā — pirms spēles ar Minsku pamatīgi izkaujo­ ties ar komandas biedru Kasparu Saulieti. Edgars rāda uz kautiņā lauzto pirkstu, ar kuru Saulietim tika uzsista zila acs. “Komandas sniegums nebija vislabākais. Visi — gan spēlētāji, gan treneri — bi­ jām nikni, visi gribēja sevi pierādīt, jo to­ brīd spēle negāja nevienam, katrs gribē­ ja ko izdarīt. Vārds pa vārdam un... Tā dažkārt gadās arī treniņos. Šoreiz tas bi­ ja nopietnāk,” Edgars izvairīgi komentē konfliktu. Vēlāk Edgars un Kaspars viens otram paspieduši roku, un sezonu turpi­ nājumā abiem nav bijušas problēmas at­ kal plēst jokus. Medijos atrodamas ziņas, ka Edgars savulaik Ziemeļamerikā Oil Kings rindās piedzīvojis vēl vienu amizantu veidu, kā iedzīvoties savainojumā, svinot vārtu gu­ vumu. Taču hokejists šo faktu noliedz: “To ir izgudrojusi Latvijas prese. Es teju divas minūtes biju uz ledus, visi jau bi­ ja dabūjuši iespēju nomainīties, devos jau soliņa virzienā, taču ripa nonāca pie ma­ nis — apgriezos un trāpīju devītniekā. No prieka ar roku uzsitu pa stiklu. Pēc spē­ les žurnālistiem pajokoju, ka nedaudz ro­ Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

ka sāp. Amerikā nekas par traumu medi­ jos netika minēts, bet Latvijā šī ziņa tika uzpūsta,” atceras Edgars.

Sapnis par NHL Iespējams, tas, kā veiksmīgai karje­ ras attīstībai šajās pārmaiņās Edgaram trūka, ir pāreja uz pieaugušo hokeju vis­ pirms ierastākajos Ziemeļamerikas lauku­ mos un spēles rokrakstā. Divas aizvadī­ tās sezonas Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) Rīgas Dinamo sastāvā uzbrucējam grūti nosaukt par veiksmīgām. Abās se­ zonās Edgars rīdzinieku rindās aizvadī­ jis pa 39 spēlēm, attiecīgi izceļoties ar 7 (4+3) un 9 (3+5) rezultativitātes punk­ tiem. Statistikas izteiksmē lai arī mikro­ skopisks, bet tomēr progress. Tāpat abas Rīgā aizvadītās sezonas Edgaram bijušas unikālas ar to, ka pirmoreiz karjerā viņš nav spēlējis play-off turnīrā. Edgaram līguma ar Dinamo nākamajai sezonai nav, un viņš ir krustcelēs — at­ griezties Amerikā vai palikt Eiropā. “Tas atkarīgs no piedāvājuma,” Kulda ir dip­ lomātisks, vienlaikus norādot, ka grib atgriezties Amerikā — lasiet: nonākt Nacionālajā hokeja līgā (NHL). “Joprojām esmu jauns, man ir iespējas tur nokļūt. Vajag aizvadīt labu sezonu KHL vai tikt un sekmīgi nospēlēt pasaules čempionā­ tā. Mēs katru gadu dzirdam, ka pat 29 gadus veci čaļi debitē NHL pēc sezonas Eiropā vai veiksmīga pasaules čempionā­ ta. Nevajag domāt, ka uz tevi neskatās: visu laiku ir iespēja. Skauti ir visur — arī uz Rīgu brauc.”

Trešais mēģinājums Edgars Kulda jau trešo pavasari cī­ nās par vietu Latvijas valstsvienības sa­ stāvā. “Man patīk treniņi pie Hārtlija. Tas ir tas, ko redzēju Amerikā,” vērtē Edgars. 2015. gadā jaunākais no brāļiem Kuldām aizvadīja daļu pārbaudes cikla Latvijas valstsvienības sastāvā, tomēr tā­ lākos izlases galvenā trenera Aleksandra Beļavska plānos viņš neietilpa. 2016. ga­ dā Leonīda Beresņeva vadībā Kulda debi­ tēja pasaules čempionātā Maskavā, taču Edgaram tika dots pieticīgs spēles laiks. Cīnoties ceturtajā maiņā un vairāk do­ mājot par rezultāta noturēšanu, Edgars čempionāta septiņos mačos paguva atzī­ mēties tikai ar vienu metienu pa vārtiem un +/- rādītāju -2. “Esmu priecīgs, ka ti­ ku uz turieni,” teic Kulda, minot dau­ dzus faktorus, kas pietrūka čempionāta gaitā: meistarības, veiksmes, spēles lai­ ka, pieredzes. “Jāpiestrādā ir pie visa — gan trūkumiem, gan meistarības stiprāka­ jām pusēm.” “Pagājušogad čempionātā nesanāca parādīt labu spēli, taču komandā valdo­ šā atmosfēra ir laba un visi ir noska­

ņojušies uzlabot savu sniegumu,” saruna ar Edgaru notika dienā, kad valstsvienī­ bai pievienojās Ronalds Ķēniņš. Uzbrucējs norāda, ka Ronalds ar savu ienākšanu valstsvienībā ienesis jaunu humora lādi­ ņu, ik uz soļa izmetot pa jokam un pa­ darot jautrāku atmosfēru ģērbtuvē. Kopš valstsvienību vada Hārtlijs, kat­ ras nedēļas beigās Latvijas izlase sadarbī­ bā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu spēlētājam, kurš sevi nodemons­ trējis no labākās puses, pasniedz īpašu ķiveri. Balso visi — sākot ar dakteri un ekipējuma menedžeri, beidzot ar masie­ ri. “Tā ir interesanta balva — vajag mē­ ģināt uzvarēt visur, kur vien var,” apņē­ mības pilns ir Kulda, kurš izlasē spēlē ar 94. numuru. Pirmajās trijās nedēļās ugunsdzēsēja ķiveri saņēma Gints Meija, Georgijs Pujacs un Frenks Razgals.

Neatlaidīgs un lien uz vārtiem “Agrāk vairāk skatījāmies, ko preti­ nieks dara, un gaidījām viņa kļūdas, bet šogad mēs vairāk presingosim un mēģinā­ sim dabūt ripu paši,” galvenās atšķirības starp trīs piedzīvoto valstsvienības trene­ ru rokrakstiem ieskicē Kulda. Šādā spēlē talantīgajam uzbrucējam vajadzētu justies kā zivij ūdenī — Edgars pats sevi rak­ sturo kā neatlaidīgu uzbrucēju, kam pa­ tīk tās sauktais forecheck hokejs (tulk. no angļu val. — aizsardzība, kas sākas uz­ brukuma zonā, izdarot spiedienu uz pre­ tinieku, lai atņemtu ripu). Edgars teic, ka ir gatavs darīt vi­ su komandas interesēs. Ja vajadzēs, arī izkausies (ne tikai ar komandas bied­ ru!). “Būt par tafgaju? Kāpēc gan ne,” vienā no intervijām reiz sacījis Edgars. Ja nopietni, tad Ziemeļamerikas bagāžā Edgaram ir 10 kautiņi, bet KHL spēlēs dūres Edgars izvicinājis reizi. Vai viņš bū­ tu gatavs pārkvalificēties tikai par kaus­ li? Hokejists paliek domīgs: “Ja būtu labs piedāvājums, kāpēc gan ne? Tad būtu jā­ sāk biežāk staigāt uz boksa zāli.” Pirms pirmās pārbaudes spēles ar Krieviju Edgars tika iespēlēts vienā virk­ nējumā ar Vitāliju Pavlovu un Gunāru Skvorcovu. “Labi, augumā raženi spēlētā­ ji, kuri zina, kā līst uz vārtiem un cīnī­ ties,” piebilst Edgars. “Domāju, viss būs kārtībā.” Vai Edgars uzplauks šajā pavasarī? Kuld­ a neslēpj: “Valstsvienībai galvenā tre­ nera uzstādītais mērķis ir cīnīties par me­ daļām.” Un, lai šādu mērķi sasniegtu, arī Edgaram būs savs sniegums jāpaceļ jaunā kvalitātē. Laiks atkal izšaut! ©

Kristaps ZAĻKALNS 23


PROFILS

Latvijas Handbola federācija

Prezidents Mārtiņš BIČEVSKIS. Ie­vē­ lēts šajā amatā 2013. gadā. Bičevskis beidzis Lat­ vijas Uni­ versitātes Juridisko fakultāti, spēlējis handbolu Rīgas Celt­ nieks junioru komandā. Kopš 2016. gada Mārtiņš Bičevskis darbojas kā VAS Valsts nekustamie īpašumi pa­ domes priekšsēdētājs un A/S Latvenergo padomes loceklis. Savulaik viņš pildījis Latvijas Komercbanku asociācijas pre­ zidenta, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācijas vicepre­ zidenta un padomes locekļa pienākumus. Bičevskim ir plaša pieredze valsts kapitāl­sabiedrību pārvaldībā, tāpat viņš iepriekš pildījis gan Tieslietu ministrijas, gan Fi­ nan­ šu ministrijas valsts sek­ re­ tāra pienākumus, kā arī ieņēmis atbildīgus amatus Iekšlietu ministrijas struktūrās.

Starptautiskā pārstāvniecība Šobrīd starptautiskā līmenī Latvijas Handbola federāciju (LHF) pārstāv iepriekšējais LHF ģenerālsekretārs Anrijs Brencāns, kurš kopš 2016. ga­ da ir Eiropas Handbola fe­ derācijas izpildkomitejas biedrs. Ar Brencāna atbalstu federācija plāno īstenot projek­ tus, kam Latvijas Valsts do­ tācijas līdzekļus neparedz kā, piemēram, minihandbols vai treneru kvalitātes celšana.

24

Kādēļ izvēlēties handbolu Handbola treneri sporta skolās un klubu sistēmās au­ dzina sportista raksturu, mo­tivē jauniešus būt atbildī­ giem, disciplinētiem. Apmeklējot tre­ niņus vai dodoties uz sacen­ sībām, jāpiedalās visiem, citādi tiek pievilta visa komanda, jo katrs spēlētājs pilda noteiktu funkciju laukumā. Handbols ir sporta veids, kas spēles laikā liek domāt — jāpiespēlē gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, kā arī jāprot apspēlēt vārtsar­ gu. Tas nozīmē, ka komandai jābūt labi organizētai. Treniņos attīs­ ta gan iekšējo, gan ārējo muskulatūru. Handbols noteik­ ti ir viens no vīrišķīgākajiem sporta veidiem. Handbolā neiz­ manto aizsargbruņas kā hokejā vai regbijā — sportista ķermeni var pasargāt spēcīga fiziskā sagatavotība.

Cerība... Latvijas valstsvienība pirms izšķirošās spēles pret Baltkrieviju par kvalificēšanos pasaules čempionātam

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Līderis. Latvijas izlases līderis Dainis Krištopāns (10. numurs) patlaban ir vienīgais latvietis, kura klubs (Meshkov Brest) ir pārstāvēts EHF čempionu līgā

STATISTIKA Juridiskie biedri Reģistrētie sportisti Sportisti līdz 18 gadu vecumam Treneru skaits Izplatība

25 1629 1022 37 Ludza, Skrīveri, Vaiņode, Jūrmala, Auce, Tērvete, Dobele, Rīga, Salaspils, Ogre, Vangaži, Jēkabpils, Ulbroka, Olaine.

Lielākie sasniegumi Iekļūšana play-off kārtā 2017. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā, izšķirošajā spēlē atzīstot Baltkrievijas nacionālās izlases pārākumu divu spēļu summā tikai sliktākas vārtu attiecības dēļ.

Foto: Edgars Vaivads

Situācija Latvijas Handbola federā­ cija strādā, lai sakārtotu visus procesus pa posmiem, sā­kot ar bērnu un jauniešu iesaistīšanu handbolā un beidzot ar nacionālo izlasi kā virsotni, uz ko tiekties ikvienam. Handbola sabiedrībai būtu jāizprot mehānisms, kādā virzienā to darbina federācija, jo mērķim ir jābūt kopējam. Uzreiz handbola virtuvi kā ar burvju nūjiņas mājienu sakārtot nav iespējams, tas ir darba process. Kā piemērs ir Murjāņu sporta ģimnāzija (MSĢ), kur tikko atklāta daudzfunkcionāla sporta halle, ieskaitot arī hand­

bola laukumu. Bet šo­ reiz ne par halles specifiku, bet gan vietu, kur ir visas iespējas iz­ augt par augstas klases hand­ bolistu. Ar LHF atbalstu ir radīta handbola vide, piesaistīti jauni treneri, fiziskās sagatavo­ tības speciālisti, rūpes par medicīnas nodrošinājumu, kas iepriekš netika nodrošināts šādā līmenī. Esam atdzīvinājuši MSĢ, cerot, ka ilgtermiņā tas nesīs rezultātus — skolu bei­dzot, būs sagatavoti augsta līme­ ņa handbola spēlētāji, kuri spēs iekļauties ne tikai nacionālajā izlasē, bet pieteikt sevi Eiropas un pasaules līmenī.

Pirmais tituls. Ogre/Miandum šogad pirmo reizi kluba vēsturē izcīnīja Latvijas Handbola federācijas kausu

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

25


PROFILS

26

Viens no trim. Pasaulē spēcīgākajā nacionālajā čempionātā — Vācijas bundeslīgā šobrīd spēlē trīs Latvijas handbolisti. Viens no viņiem — Aivis Jurdžs (7. numurs)

Foto: DHfK Leipzig

muguras, locītavu, ceļu un ple­ cu traumas, kas raksturīgas sportā. Šābrīža situācija ir satraucoša, uzskatu, ka MSĢ audzēkņi lielajam sportam uz­ reiz nav gatavi, jāiziet attīstības posmi, jāattīstās pakāpeniski. Citādi ātri var iegūt traumas un apstāties progress, arī spēļu skaitam jābūt sabalansētam attiecībā pret treniņos ieguldīto darbu.” “Mēs esam novērojuši, ka starptautiskā līmeņa arēnā mūsu handbolisti nav fiziski pie­tiekami labi sagatavoti, tāpēc lielāks uzsvars šajā treniņu metodikā tiks likts uz fizisko sagatavotību,” turpina Guntis Ciematnieks. “Sadarbībā ar Ēriku Visocki esam izstrā­dājuši mūsdienīgu treniņu programmu, saskaņā ar kuru katrs skolēns tiek pārbaudīts un trenēts individuāli — rūpīgi izvērtējot nepieciešamos aspektus un nosakot vajadzīgo intensitāti. Vienlaikus jāatceras, ka tie ir 16—18 gadus veci jaunieši, kas vēl aug un attīstās.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Handbols ir kontaktspor­ ta veids. Šajā sporta veidā drīkst izmantot savu ķermeni, lai noteikumu robežās ietek­ mētu pretspēlētāju, tas ir ag­ re­ sīvāks nekā citos bum­ bu sporta veidos, tomēr tas joprojām ir džentlmeņu sporta veids. Tomēr netrūkst arī rupju pārkāpumu. Bīstams ir brīdis, kad cilvēks atrodas lēcienā, jāprot koordinēties saskarē. Atļautas ir tikai tās kustības un iedarbība uz pretinieka ķermeni, kas ir pretinieka redzamības laukā. Tādēļ skatītāju rindas uz play-off spēlēm noteikti būs pil­ nas, jo laukumā notiek vīrišķīga cīņa. Par to liecina otrās kārtas komandu pašatdeve un vēlme uzvarēt. Liela nozīme ir mājas zālei — Ludzā Latgols uzvarēt ir ļoti sarežģīti, tāpat kā Tenax Dobelē. Tā ir cita zāle, citi fani un aura. “Šogad Murjāņu sporta ģim­ nāzijas handbola nodaļai, kurā uzņemšana sākas šāgada jūlijā, mēs nemeklējam tikai hand­ bolistus. Esam notei­ku­ši, kādas īpašības un pras­ mes meklējam kandidātos, jo esam gatavi sagatavot kon­kurētspējīgus hand­bolistus mā­cību cikla laikā. Mūsuprāt, viņiem ir jāizprot komandas spēles gars un jābūt labai fi­ ziskajai sagatavotībai. Piemē­ ram, Latvijas izlases top spē­ lētājs Aivis Jurdžs, kurš patlaban sekmīgi spēlē Vācijas 1. bundeslīgā, treniņus handbolā uzsāka tikai Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas pirmajā kursā, Dainis Krištopāns, kas no Ludzas ir izaudzis par vie­ nu no vadošajiem spēlētājiem savā pozīcijā pasaulē.” Turpinot, par LHF atlases kritērijiem jau­ najai handbola klasei MSĢ, stāsta Guntis Ciematnieks. “Jaunajā treniņu metodikas procesā tiks pastiprināti sekots audzēkņu veselībai un fiziska­ jai sagatavotībai — lai jaunieši, beidzot MSĢ, būtu labi saga­ tavoti ne tikai tehniski vai tak­ tiski. Kā teicis kāds handbola pazinējs, mēs meklējam diman­ tus, ko slīpēt par briljantiem. Audzēknim jāatrodas pastāvīgā speciālistu uzraudzībā, tādā veidā jau priekšlaikus novēršot

Beach. Pērn Jūrmalā jau divdesmito reizi norisinājās starptautiskais pludmales handbola turnīrs

Audzēkņus nedrīkst par daudz noslogot — ir jāstrādā gudri un kvalitatīvi, tādēļ treniņi ir pakārtoti mācībām un spēlēm, kas notiek Latvijā un ārzemēs. Šis ir Latvijas Handbola federācijas unikālais pienesums Murjāņiem.”

Nupat sadarbībā ar Lat­ vi­jas Olimpisko komitejas Olimpiskās Solidaritātes pro­ grammas ietvaros ir izvei­ dots arī ilgtermiņa apmācības kurss treneriem. Šīs program­ mas ietvaros profesionāls lek­ tors izglītos sporta skolu

trenerus treniņu metodikas jautājumos. “Ļoti ceram, ka izdosies piesaistīt Norvēģijas B izlases galveno treneri Valēriju Putānu. Viņa vadītās sieviešu un jauniešu komandas gūst augstus rezultātus Eiropas līmeņa sacensībās. Šā pro­

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: Romualds Vambuts

Mini. Par tradīciju kļuvis minihandbola turnīrs, kas notiek pēc Ziemassvētkiem un kurā piedalās arī kaimiņvalstu komandas

Fināls. Ludzas Latgols uzbrukumā pret Stopiņu NHK. Latvijas Handbola federācijas kausu ieguva Stopiņu NHK

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

jekta īstenošanas mērķis ir treneru kvalifikācijas celšana, kas varētu sekmēt prioritāro virzienu — handbola attīstība bērnu un jauniešu grupās,” atklāj Latvijas Handbola fe­ drācijas ģenerālsekretārs Gun­ tis Ciematnieks. “Ar handbolu Latvijā no­ darbojas dažādās pilsētās un reģionos: Ludzā, Skrīveros, Vai­ ņodē, Jūrmalā, Aucē, Tēr­­­ve­tē, Dobelē, Rīgā, Salaspilī, Ogrē, Vangažos, Jēkabpilī, Ulbrokā, Olainē un citur. Decentralizācija un subjektīvā izpratne par handbola treniņmetodiku Lat­ vijas reģionos ir izveidojusi atšķirīgu izpratni par spēli un spēles stilu reģionos. Ar mērķi radīt vienotu izprat­ ni par treniņmetodiku Izglītī­ bas un zinātnes ministrija šobrīd uz­ devusi visām spor­ta federācijām izstrādāt sava pārstāvētā sporta veida treniņmetodikas plānu un iespēju to kontrolēt. Tie ir normatīvie dokumenti, kas ļaus uzraudzīt apmācības procesus sporta skolās. LHF šis būs grūts uzdevums — izstrādāt metodiku un pateikt, ka tas ir vienīgais īstais ceļš, nebūtu pa­ reizi, jo sports strauji attīstās, drīzāk redzu to šobrīd kā meto­ diskos norādījumus, ko sagai­ dām un kam pievēršam akcen­ tus noteiktās vecuma grupās.”

Stratēģija Viens no Latvijas Handbola federācijas lielajiem mērķiem ir iekļūšana Eiropas hand­ bola čempionāta finālturnīrā 2020. gadā. Tas diemžēl neiz­ devās pērn cīņā par vietu pasaules spēcīgāko komandu skaitā. Latvijas izlase zaudēja Baltkrievijai, bet, domājot par 2020. gada kvalifikācijas cik­ lu, apzināmies, ka tajā brīdī varētu notikt paaudžu maiņa, par ko domājam jau tagad. Lai gan handbola apmā­ cības notiek vairākos reģio­ nos, nesen ir izdevies iedzī­ vināt Rīgu — bērni un jau­ nieši šobrīd var trenēties Sporta pedagoģijas akadēmijā, Kontakti:

pateicoties jaunā trenera R. Lejas iniciatīvai un hand­ bola kluba Celtnieks atbalstam. Tajā pašā laikā LHF raugās tālāk un meklē vietas, kur varētu notikt handbola treniņi, radot iespēju jaunajiem trene­ riem uzsākt trenera darbu Rīgā. Šā sporta veida specifika slēpjas bumbā, spēlējot hand­ bolu, tiek lietota īpaša smēre, lai bumba labāk turētos rokās. Līdz ar to bumba sporta zālēs smērē grīdu, kas prasa papil­ du uzmanību sporta zāles kopšanā. Sporta zālēs, kur tas ir aizliegts, laba alternatīva bērniem ir minihandbols, kur smēre netiek izmantota — spēle ir draudzīgāka un tie ir pirmie pamati handbolā. Kā labo piemēru vēl var minēt Salaspils sporta skolu, kas, attīstoties šādā tempā, drīzumā panāks Dobeles, Lu­ dzas, Skrīveru un Ogres hand­ bola centrus. “Handbols šobrīd Latvi­jā ne­ tiek uztverts kā pres­ tižs spor­ ta veids, tādēļ šobrīd strādājam pie tā, lai konsolidētu mūsu spēkus un veidotu spēcīgu un pozitīvu tēlu,” atklāj LHF ģenerālsekretārs. “Salīdzi­nāju­ mā ar citām Eiropas valstīm Latvijā handbols nav pietiekami novērtēts — Vācija ir handbola Meka, Skandināvijā handbols ir 2.—3. populārākais sporta veids, bet Norvēģijā handbols ir kā reliģija — handbolu spēlē visur. Tieši tādēļ enerģiski dar­ bojamies pie tā, lai uzlabotu komunikāciju ar sabiedrību un medijiem, aktīvi daloties ar aktuālajiem sasniegumiem.” Apzinoties, ka šobrīd ko­ munikācijai digitālajā vidē ir milzīga nozīme, patlaban tiek strādāts pie interaktīvas vides attīstības, kur varēs kvalitatīvāk sekot līdzi spēļu rezultātiem, intervijām un foto­ eportāžām. Tā būs atjaunota mājaslapa, bet nākamais so­ lis ir mobilā aplikācija, kur tiešsaistē varēs sekot līdzi no­ tikumiem. ©

Līga VANAGA

Mājaslapa: www.handball.lv

27


PIEREDZE

Ārpus komforta Mārtiņš Gulbis savu vārdu Latvijas basketbola vēsturē ierakstīja nepilnu 22 gadu vecumā, kļūstot par, iespējams, visu laiku jaunāko vīriešu virslīgas komandas galveno treneri. Divi gadi pie BK Jelgava stūres, otrā sezona (ar pārtraukumu) kā Barona kvartāla galvenajam trenerim, trīs vasaras Latvijas U-20 un U-16 izlases otrā trenera amatā un nu jau arī kadetu izlases galvenā trenera postenis — diezgan iespaidīgi jaunam cilvēkam, kura vienaudži basketbolā vēl tikai tuvojas spēlētāja karjeras pilnbriedam.

Ar saknēm volejbolā OlyBet Latvijas Basketbola līgas zvaigžņu spēles laikā Mārtiņš kopā ar vecāko brāli Māri uzvarēja Brāļu konkursā, un interesantas sagadīšanās dēļ balvu viņiem pasniedza bijusī Latvijas U-20 izlases spēlētāja Mārtiņa dvīņumāsa Madara Gulbe. Taču patiesībā stāsts par triju basketbolis­ tu ģimeni jāsāk ar citu sporta spēli. Jo trijotnes māmiņa Anita Gulbe (Gilinska) 20. gadsimta astoņdesmitajos gados bi­ ja viena no Rīgas sieviešu volejbola meistarkomandas Aurora līderēm, kura aicināta gan PSRS jaunatnes, gan pieaugušo izlasē (lielākais sasniegums starptautiskajā arēnā — 3. vieta Pasaules kausa izcīņā 1981. gadā). Arī Mārtiņam volejbols, īpaši plud­ males, patīkot joprojām, un var just, ka mammas kompliments: sak’, pui­ kam esot laba spēles izjūta, dēlam iet pie sirds. Tomēr savulaik Gulbju ģimenes jaunākās paaudzes sportot­ prieku organizētā gultnē ievirzīja tēva simpātijas pret basketbolu. Pirmais sācis trenēties Māris un tad jaunākajām atvasēm ceļš uz Rīdzenes sporta skolu jau bijis iestaigāts. Anitas, kura ir klāt, šķiet, ikvienā dēlu spēlē, pieredze gan noderot arī basketbolā. “Mamma savā sporta veidā sasniedza ļoti augstu līmeni, jo, lai tik­ tu PSRS izlasē, bija jāiztur milzīga un ļoti stingra atlase. No viņas dzirdu daudz interesanta. Piemēram, par to,

28

kā Auroras treneris Jānis Labucks cen­ ties panākt, lai spēlētājas, īpaši jaunās, nedzīvotu komforta zonā, no kuras sportā ir ļoti grūti tikt ārā. Uzzinātais palīdz veidot attiecības ar spēlētājiem. Par pieredzēto mammai jautāju bieži, ci­ ta lieta — vai daru tieši tā, kā viņa ie­ saka,” Mārtiņš atzīst, ka mamma viņam ir autoritāte, tomēr nepārprotami liek noprast, ka visdrošāk paļaujas uz sa­ vu galvu. Un pieredzi, kura jau sakrājusies itin bagāta.

Ieklausās daudzos, neklausa nevienu Mārtiņa sapni par basketbolis­ ta karjeru 21 gada vecumā pārtrauca nopietns savainojums, bet īsā laikā treniņtērps tika nomainīts pret tre­ nera uzvalku — jaunais cilvēks kļuva par komandas Barons kvartāls galveno treneri. Nesenie FIBA kausa ieguvēji un Latvijas čempioni togad finansiālu apsvērumu dēļ bija atkāpušies uz LBL 2. divīziju, un tomēr — izvēle šķita in­ teresanta un vairāk nekā riskanta.

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


zonas tiņš Mār IS B GUL Basketbola treneris Dzimis

1991. gada 28. aprīlī Rīgā

Spēlējis

VEF Rīga

Darba gaitas komandas Barons kvartāls galvenais treneris (2011.—2013., kopš 2016. gada), BK Jelgava galvenais treneris (2014.—2016.), Latvijas U-20 (2014.) un U-16 (2015., 2016.) izlašu treneris, Latvijas U-16 izlases galvenais treneris (2017. gada sezonā)

Foto: Renārs Buivids, Sports

Izglītība

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

studē Latvijas Universitātē (specialitātē Veselības un sporta skolotājs jāuzraksta bakalaura darbs)

“No kluba puses tā bija milzīga uzticēšanās. No manas...” Mārtiņš mirk­ li pauzē. “Avantūra?” — lūkoju teikt priekšā. “Tajā brīdī tā nedomāju. Nebija lielas izvēles, ko varētu dzīvē darīt. Ļoti patika basketbols, patika un patīk to analizēt, saprast, kāpēc kaut kādas lietas strādā, bet citas — ne. Patika pats trenēšanas process. Tagad, paskatoties vecos pie­ rakstus, kā strādāju pirms pieciem ga­ diem — diena pret nakti. Domās vēl il­ gi biju spēlētājs. Katrā situācijā gribēju pats iet laukumā un kaut ko rādīt, bet to nedrīkst. Tikai pamazām ieslēdzās trenera domāšana — ka galvenais ir izskaidrot, pievērst uzmanību niansēm. Labi, ka sākumā palīdzēja pieredzējušie spēlētāji — Mihals Hlebovckis, Salvis Mētra, Ilmārs Bergmanis. Arī asisten­ ti. Pamazām krājās zināšanu un piere­ dzes bagāža.”

29


PIEREDZE

2012./2013. gada sezonā, kad Barons kvartāls atgriezās virslīgā un iesaistījās cīņā gan par Latvijas čempionāta, gan Baltijas līgas medaļām, komandas stū­ resmājā līdzās Mārtiņam darbojās spe­ ciālisti ar pieredzi valstsvienībās un ārzemēs — Ainars Zvirgzdiņš un Igors Miglinieks. Vai viegli bija paturēt gala­ vārdu tik iespaidīgā sabiedrībā? “Zināju, ka visa atbildība gulstas uz maniem pleciem. Protams, nebija tā, ka neklausījos Ainara vai Igora domās, bet lēmumu pieņēmu es. Viņi ieteica savas idejas, bet neko neuzspieda. Neteica: ko tu dari?! Vismaz acīs ne. Laikam respektēja manu viedokli, redzēja, ka tas, ko daru, strādā. Mazliet asākas emocijas bija pēc galotnē zaudētās ceturtās spēles bronzas sērijā, bet tas bija normāli.”

komanda, jauni spēlētāji. Pirmajā puslaikā viss strādā, bet otrajā rodas situācijas, kad jāpieņem jauni lēmumi un nedrīkst apjukt.” Pieķeros Mārtiņam vārdiem, ka tre­ nerim par basketbolu jāzina viss, un vaicāju: “Vai tas maz ir iespējams?” “Pro­tams, nav!” Mārtiņš atzīst, ka azartā pārspīlējis. “Precizēšu — jāzina viss par spēlētājiem. Saviem un pretinieka. Viņu stiprajām un vājajām vietām. Par basket­ bolu nevar zināt visu. Tas strauji attīstās, kļūst aizvien atlētiskāks, agresīvāks. Arī traumatiskāks. Nevar zināt visu, bet uz to jātiecas.” Savu izpratni par basketbolu Mārti­ ņam publiski ir iespēja demonstrēt ne ti­ kai intervijās pirms un pēc komandas Barons kvartāls spēlēm. Viņa prasmi bas­ ketbola spēli vispirms sadalīt detaļās un tad renerim jāzina viss par basketbolu tās salikt pa plauk­ti­ ņiem vidējam līdzju­ un tas jānodod spēlētājiem. Bet tējam saprotamā veidā nevar apstāties un cerēt, ka kāda var novērtēt ikviens sistēma strādās visu laiku. Īpaši, Eirolīgas spēļu tiešraižu vērotājs. Jo, apvienojot ja tev ir jauna komanda patīkamo ar lietderīgo (“katru dienu skatos Uz jautājumu, kuram speciālistam vi­ daudz basketbola — tas pieder pie tre­ ņa acīs ir vislielākā autoritāte, Mārtiņš nera darba ikdienas!”), Gulbis darbojas arī brīdi iepauzē, līdz atzīst, ka viena ideāla kā basketbola translāciju komentētājs. neesot. Kaut ko aizgūt var no daudziem, Nenoliedzot zināšanu un pieredzes un to viņš cenšoties darīt neatkarīgi no krāšanas noderību, te gan piezogas arī tā, vai idejas pasmeltas klātienē, treneru zināmas bažas. Proti, vai iedziļināšanās semināros vai noskatītas TV. augstākā līmeņa basketbolā nekaitē “Ieklausos daudzos, bet negribu nevie­ jaunā trenera realitātes izjūtai un neliek nākamajā dienā no audzēkņiem gaidīt un nam līdzināties. Eju savu ceļu — gribu prasīt tik augsta līmeņa darbības, kādām būt Mārtiņš Gulbis.” viņi objektīvi nav gatavi? Pārliecība rodas darot “Neatkarīgi no komandas, ar kuru Savas pozīcijas ieņemšanai un sting­ strādā, galvenais uzdevums ir vienāds: rai aizstāvēšanai sportā nepieciešama liela vai tas ir Kauņas Žalgiris, Barons kvartāls pārliecība, kas parasti nāk ar pieredzi. vai U-16 izlase — no spēlētājiem jādabū Kur to smelties 20+ vecumā? ārā maksimums, uz ko viņi ir spējīgi. “Pārliecība rodas no tā, ko dari. Par Jāizmanto lietas, kas ir būtiskas, lai to esmu pārliecinājies pats un to lieku uzvarētu. Skaidrs, ka taktikas nianses un pie sirds visiem spēlētājiem. Vispirms struktūra atšķiras. Trenerim jāpielāgojas pašam jābūt disciplinētam. Jāizdara viss realitātei. Piemēram, zinot U-16 izlases nepieciešamais — nopietni jāsagatavojas spēlētāju plusus un mīnusus, kā arī Eiropas jaunatnes basketbolā valdošās katram treniņam un katrai spēlei. Kā tendences, man ir savs priekšstats, skolā mācoties dzejoli — atkārto, atkārto, kā jāspēlē kadetu izlasei. Basketbola līdz proti, un tad esi par sevi pārliecināts. Zinu, cik daudz darba ieguldu. Ļoti daudz pamatelementi nemainās, tie jāapgūst jau skatos un analizēju basketbolu. Kā spēlē 16 gadu vecumā. Tikai spēles sistēma un konkrētas komandas, konkrēti spēlētāji. dinamika katrā vecumā un meistarības Kad nesen uzzinājām, ka Baltijas līgas grupā ir citādāka.” izslēgšanas turnīrā jātiekas ar Igaunijas čempioniem Tallinas Kalev/Cramo, man Pierādīt, ka latvieši var nebija papildus jāpēta pretinieki — to jau Nākamā vasara Mārtiņam nāk ar jaunu izaicinājumu. Trīs gadus pēc biju izdarījis. Tā ir mana atbildība pret basketbolu. Trenerim jāzina viss par bas­ kārtas viņš piedalījies Latvijas jaunatnes izlašu darbā, palīdzēdams U-20 un U-16 ketbolu un tas jānodod spēlētājiem. Bet nevar apstāties un cerēt, ka kāda sistēma izlašu treneriem, bet šogad uz Gulbja pleciem gulsies kadetu (U-16) izlases strādās visu laiku. Īpaši, ja tev ir jauna

T

30

galvenā trenera atbildība. Basketbola savienības Treneru komisija, izvirzot viņu šajā amatā, ņēma vērā gan iepriekšējo pieredzi, gan gatavību celt nastu, ku­ ras smagums ir grūti prognozējams — U-16 Eiropas čempionāts ir pirmā īsti nopietnā starptautiskā pārbaude attiecīgā gadagājuma jauniešiem. Var gadīties ta­ lantiem bagāts gads, kas dod iespēju pretendēt uz medaļām (kā 2014. gadā izdevās deviņdesmit astotajiem, kas izcīnīja Eiropas sudrabu). Bet var gadīties arī neraža (kā gadu vēlāk, kad deviņdesmit devītie tik tikko noturējās virslīgā). Pēc pirmajiem pārbaudes turnīriem izskatās, ka šāgada kadetu iesaukums — 2001. gadā dzimušie — potenciāla ziņā vērtējams kaut kur pa vidu starp šīm divām galējībām. Vai tas nozīmētu, ka pirmais Eiropas jauniešu čempionu tituls Latvijas basketbola vēsturē nespīd arī šogad? Mārtiņš nepiekrīt! “Kāpēc ne?! Pats esmu maksimālists un gribu, lai komanda būtu tāda pati. Laukumā jāiet nevis spēlēt, bet uzvarēt. Jā, mums pietrūkst garo spēlētāju, latvieši nobriest vēlāk nekā dienvidnieki, tātad jāiemācās pareizi segt, ātri pāriet no aizsardzības uzbrukumā. Galvenais — nedrīkst pārāk daudz skatīties uz preti­ niekiem. Nevis jāpielāgojas viņiem, bet jāpiespiež pielāgoties mums. Ja basketbolā izdodas uzķert pārliecību, ka viss sanāk — viss arī sanāk. Un tad var izdarīt ļoti lielas lietas.” Mārtiņam pašam uzvarētāja gars bi­ jis iekšā jau kopš mazotnes. Acīmredzot ieprogrammēts gēnos un rūdīts sākotnēji nevienlīdzīgajos cīniņos ar vecāko brāli. Arī dzīves pārbaudījumos. “Katru rītu ceļos ar vēlēšanos uzva­rēt visur, kur piedalos. Tāpat vien ne­ spē­ lēju pat pingpongu. Nezinu, kur tas radies, bet man visu laiku gribas pierādīt, ka va­ ru. Ka mēs, latvieši, varam. Piemēram, pat pēc mīnus 18 pirmajā spēlē Igaunijā ticēju, ka varam uzvarēt Kalev/Cramo ar +19 un katru dienu to borēju savējiem. Gan­ drīz izdevās (atbildes spēles pēdējā ceturtdaļā Baronam bija +22, tomēr pār­ svaru nosargāt neizdevās). Trauma man atņēma kaut ko ļoti dārgu un svarīgu, bet deva otru iespēju basketbolā izdarīt kaut ko nozīmīgu — tas varētu būt vēl viens ­ avots manai motivācijai. Zinu, ka šajā ziņā esmu netipisks gadījums. Lat­vie­ šus vajag motivēt uz pašdisciplīnu, darbu. Tāpēc cenšos daudz strādāt indivi­ duā­ li. Salīdzinu savējos ar viņu vecuma spē­ lētājiem, kuri jau kļuvuši par zvaig­ znēm, un cenšos iedvest, ka prasmju ziņā neat­ paliekam. Jā, varbūt kāds mani uzskata par psihu vai sapņotāju, bet ticu, ka pēc gadiem novērtēs pareizi — redz, pa­veicās

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: Renārs Buivids, Sports

PIEREDZE

man sastapt treneri, kurš gribēja, lai kaut ko sasniedzu, un palīdzēja to izdarīt... Manuprāt, komunikācijas starp treneriem un spēlētājiem Latvijā ir par maz. Ir taču svarīgi pēc katras spēles izstāstīt, ko gribēji no spēlētāja, ko viņš izdarīja, ko neizdarīja. To cenšos darīt regulāri.” Basketbola psiholoģiskie aspekti — ticība saviem spēkiem, motivācija vienmēr uzvarēt — ir viena no āderēm, kurās meklējamas Latvijas neizmantotās rezer­ ves. Kur vēl? “Liela problēma — Eiropā viss notiek daudz ātrāk. Nezinu, kāpēc, bet tas krīt acīs jau iesildoties. Tāpēc spēlēs ar Top valstu komandām mums pirmajās piecās minūtēs jāadaptējas, un tas reizēm dārgi maksā. Šo aspektu noteikti ņemšu vērā, plānojot vasaras treniņprocesu. Ja gri­ bam sasniegt labus rezultātus, — šajā ziņā kaut kas jādara. Tehniski neesam slikti. Arī pietiekami gudri — nevie­ na komanda mūs nav pārsteigusi tak­ tiski. Reizēm pat gribam spēlēt pārāk taktiski, lai kompensētu visu, ko zau­ dējam kilogramos un centimetros. Zinu, ka daudzi jauniešu treneri uz mani būs dusmīgi, tomēr jārunā vēl par kādu problēmu. Parasti mūsu jauniešu komandās ir viens vai divi līderi, kuri spēlē visas 40 minūtes ar 70 % atde­ vi, pieradinot organismu pie tāda rit­ ma. Nopietnā līmenī tas neiet cauri — jābūt gatavam nospēlēt 20—25 minūtes, bet ar 100 % un vēl lielāku atdevi katrā epizodē. Īpaši aizsardzībā. Ja to nesa­ prot, tad var brīnīties, kāpēc puisis, kurš Jaunatnes līgā met pa 30 punktiem spēlē, netiek izlasē, kur katram ir sava loma. Basketbols ir komandas spēle. Ja gribi ti­ kai skaitīt savus punktus — spēlē tenisu. Un kura mūsu komanda Jaunatnes līgas U-16 grupā ir gatava 40 minūtes segt pretiniekus pa visu laukumu, kā to dara serbi, lietuvieši vai turki?”

Foto: Renārs Buivids, Sports

Izvērtēs ar neitrālu skatu

Roka vēl klausa. OlyBet LBL 2017. gada sezonas Zvaigžņu spēlē Ventspilī Mārtiņš Gulbis piedalījās treneru konkursā metienos no centra un brāļu konkursā. No kreisās: Mārtiņš, konkursa atbalstītāja Sportland pārstāve Madara un Māris Gulbji Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Mārtiņa autoritātei un ideju popu­ laritātei par labu nenāk tas, ka ikdienā viņš nestrādā ar jauniešu komandām un VEF LJBL treneru vidē ir cilvēks no ma­ las. Turklāt vēl jauns, tātad neņemams īsti par pilnu. Jo īpaši tāpēc, ka Bas­ ketbola savienības pēdējā laikā konsek­ venti ieturētais kurss — Latvijas jau­ natnes izlases jāvada pieaugušo komandu treneriem, kuri, iespējams, tik labi nepazīst katru kandidātu un nespēj atraisīt visus slēptos talantus, toties orientējas modernā basketbola prasībās un jauno spēlētāju izaugsmei spēj dot vairāk nekā speciālisti, kuri strādā tikai ar bērniem un pusaudžiem — cilvēciski saprotami radījis aizvainoto un neap­ mierināto slāni.

31


PIEREDZE

“Acīs neviens neko sliktu nav teicis, bet, protams, ir dzirdēta neapmierinātība, piemēram, par spēlētāju izvēli. Taču šai ziņā man ir priekšrocība — esmu pilnīgi neitrāls cilvēks, tāpēc Latvijas izlasē spēlēs labākie. Tie, kuri tādi būs treniņos un spēlēs. Protams, uzklausu trenerus, kuri strādā ar konkrētā vecuma puišiem. Īpaši veidojot pirmo kandidātu sarakstu, kad nebiju paguvis visus redzēt laukumā. Bet līdz Eiropas čempionātam, kas notiks augustā, pagūšu iepazīt spēlētājus un vi­ sus lēmumus pieņemšu pats.” Pēc U-16 izlases jaunā modeļa pirma­ jiem pārbaudes turnīriem spēlētājiem doti individuālie uzdevumi pamanīto trūkumu

Kā iedraudzēties ar tiesnešiem

Mārtiņa jaunības azartam ir vēl kāda šķautne. Aktīvā reaģēšana uz dažādām spēles situācijām un dialogi ar tiesnešiem viņu padarījuši par populāru videosižetu varoni. Skatītājiem patīk, tiesnešiem — ne vienmēr, tāpēc aplausu vietā dažkārt nākas saņemt tehniskās piezīmes un sil­ tus ieteikumus mainīt komunikācijas stilu. No malas skatoties, — interesants pro­ cess. Taču arī riskanti, jo attieksme pret treneri ietekmē arī attieksmi pret koman­ du. Kā izskatās no paša Mārtiņa vietas? “Negribu atklāt visas kārtis, bet, lai pa īstam novērtētu manu rīcību, pilnībā jāsaprot, kad daru un kāpēc daru. Gadās, ka komanda nespēlē, kā vajag, un to vajag trīs dienas esmu gatavojies sapurināt. Gadās, ka ir spēlei, kuras iznākums tiek svarīgi spēlētājiem ie­ dvest sajūtu, ka trene­ ietekmēts ar vienu svilpi, jo, ris par viņiem pastāv. redz, tiesnesim tā licies... Jā, gadās pāršaut pāri Un, ja nākamajā spēlē gadās strīpai, bet — ja trīs līdzīgs scenārijs, tad... Jā, dienas esmu gatavojies zinu, ka mēdzu pārcensties, spēlei, kuras iznākums un cenšos mainīties tiek ietekmēts ar vienu svilpi, jo, redz, tiesne­ sim tā licies... Un, ja novēršanai. Daļu katrs var veikt pats, nākamajā spēlē gadās līdzīgs scenārijs, daļai būtu noderīga sporta skolas trenera tad... Jā, zinu, ka mēdzu pārcensties, un palīdzība. Vai viņš tic, ka puiši vasarā uz cenšos mainīties. Iestāstīt sev: “Mārtiņ, nometni ieradīsies, tos izpildījuši? nomierinies!” Bet tas nav izdarāms uzreiz.” “Pēc dabas esmu optimists. Pats ne­ Latvijas (un ne tikai) labākais ties­ varu aiziet uz treniņu nesagatavojies — nesis Oļegs Latiševs stāstījis, ka viņa tā ir mana atbildība pret klubu un valsti. profesionālās meistarības izaugsmei Ceru uz tādu pašu attieksmi.” daudz devusi pieredzes apmaiņa ar

Foto: Renārs Buivids, Sports

Ja

Emociju varā. Trenera Mārtiņa Gulbja attiecības ar tiesnešiem ir īsta medus maize fotogrāfiem

32

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: Renārs Buivids, Sports

PIEREDZE

ASV tiesnešiem, kuri īpaši uzsvēruši komunikācijas prasmes nozīmi, risi­ not domstarpības, kādas dinamiskajā basketbolā rodas neizbēgami. Mārtiņš atzīst, ka treneriem šis profesionālās meistarības aspekts jāapgūst pašmācības ceļā. Iespējams, kāds mācību kurss noderētu, bet... “Trenerim ir sava loģika un taktika. Ja spēle neiet, kā gribētos, kāds taču jāvaino — ne jau sevi vainosi. (Smaida.) Tikko Eirolīgas spēlē (serbu treneris Želko) Obradovičs 59 reizes pacēla ro­ kas pret debesīm un tiesneši izlikās to neredzam. Bet es — tikko rokas augšā, tiesnesis jau rāda T...” Uz iebildumu, ka Obradovičs tiesības mazliet izkāpt ārpus tradicionālajiem uzvedības rāmjiem nopelnījis 25 darba ga­ du garumā, Mārtiņš ar smaidu atbild, ka Meistara nopelnus, protams, atzīst, bet no­ teikumos par tiem nekas neesot rakstīts. Un nopietni piebilst, ka ikvie­ nu konflik­ tu jau iedīglī apslāpē spēja cilvēciski Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

atzīt kļūdas, nevis stingri turēties pie sa­ vas taisnības. “Katram cilvēkam ir sa­ vi mīnusi, bet manai bļaušanai paras­ ti ir sava loģika. Ja tiesnesis pasaka, ka kļūdījies — es aiztaisu muti un apsēžos.”

Mērķi — ļoti augsti Mārtiņa pieminētais Želko Obradovičs ar savu komandu Eiropas čempionu kausu pirmo reizi izcīnīja 32 gadu vecumā un līdz saviem tagadējiem 57 sakrājis astoņas uzvaras Eirolīgā, kā arī pasaules un Eiropas čempiona titulus. Ko savā karjerā gribētu izdarīt trene­ ris Gulbis, kura vārds publiskajā telpā jau izskanējis, apspriežot iespējamos Ainara Bagatska pēctečus valstsvienības galvenā trenera amatā. “Par izlasi, protams, patīkami, ja te­ vi piemin tajā katlā. Valstsvienība ir ka­ tra trenera sapnis, bet šobrīd tas nav adekvāti ne pēc nopelniem, ne rezul­ tātiem. Pārspīlēti un pāragri, dzīvē visam ir savs laiks. Par nākotni man ir sa­

va vīzija, savi mērķi. Ļoti augsti. Bez tādiem nav vērts dzīvot. Bet nekad skaļi neesmu par tiem runājis un to nedarīšu arī tagad. Bet nekad neapstāšos savā izaugsmē. Gribētu būt stabils, priecīgs, laimīgs un darīt to, kas patīk — trenēt labu komandu. Baronu, VEF Rīgu, Žalgiri, Maccabi? “Komandu nenosaukšu. Dzīves scenā­ rijs ir kaut kur ierakstīts, un viss notiek atkarībā, kā esi darbojies, cik daudz zie­ dojis savam mērķim. Ja rīkojies pareizi, veiksme nāks. Treneris bez veiksmes neko nevar sasniegt, bet tā jānopelna ar darbu, disciplīnu. Arī ar to, kāds tu esi ārpus basketbola, ģimenē. Ceru, ka būšu gudrāks, daudz ko dzīvē sapratis.” ©

Guntis KEISELS, www.basket.lv

33


ANALĪZE

Atvērto durvju fut Latvijas futbola valstsvienības pēdējā laika neveiksmes raisījušas diskusijas par mūsu futbolistu resursiem un kvalitāti. Par vienu no meistarības rādītājiem var uzskatīt futbolistu pieprasījumu starptautiskajā tirgū — šobrīd pusotra desmita potenciālo izlases kandidātu veido karjeru ārzemēs, bet jaunākā tendence liecina, ka pat valstsvienības pamatsastāva spēlētāji atgriežas spēlēt dzimtenē. Tāpat arī Latvijas virslīgā darbavietu atraduši vairāk nekā pussimt ārzemju futbolistu.

N

esenajā Latvijas valstsvienī­ bas pasaules čempionāta atla­ ses spēlē Šveicē mūsu koman­ das pamatsastāvā bija astoņi pašmāju virslīgas spēlētāji, bet pavisam 22 uz izlasi izsauktie futbolisti dalījās tieši uz pusēm — pa 11 Latvijas virslīgas un ārzemju klubu pārstāvjiem. Te gan jā­ ņem vērā, ka pāris mūsu ārzemnieku (Artjoms Rudņevs, Kaspars Dubra) šoreiz nevarēja palīdzēt izlasei, bet vēl citi (Eduards Višņakovs, Vladimirs Kamešs) nemaz netika aicināti uz izla­ si. Turklāt daudzi potenciālie valstsvienī­ bas futbolisti — Valērijs Šabala, Artūrs Zjuzins, Artūrs Karašausks, Antons Kurakins, Aleksandrs Solovjovs, Renārs Rode, Aleksandrs Cauņa — tieši pirms šīs sezonas atgriezās Latvijas klubos. Starp citu, no 11 šoreiz izlasē iekļau­ t ajiem pašmāju čempionāta pārstāvjiem tikai un vienīgi FK Jelgava pussargs Gļebs Kļuškins līdz šim nav izmēģinājis spēkus ārzemēs. Tātad par pieredzes trūkumu mūsu futbolisti nevar sūdzēties, tiesa, daudziem tā pieredze varbūt nav bijusi pati labākā. Skaidrs, ka Eiropas labākajās līgās mūsu fut­ bolisti nav pārāk pieprasīti, bet Latvijas klubi spēj piedāvāt pietiekami labus apstākļus, lai mūsu futbolistiem par kat­ ru cenu nevajadzētu braukt meklēt laimi, kur pagadās.

Mūsējie Eiropā Šobrīd tikai viens Latvijas futbolists spēlē tā sauktajā Eiropas futbola TOP 5 čempionātā — uzbrucējs Artjoms

34

Rudņevs no Vācijas bundeslīgas klu­ ba Koln. Diemžēl mūsu šobrīd Eiropā pazīstamākais futbolists gan pārāk bieži dažādu iemeslu dēļ nav bijis ga­ tavs palīdzēt valstsvienībai — Rudņevs ir piedalījies tikai vienā no pēdējām 11 izlases atlases spēlēm. Vēl gan Francijas augstākās līgas kluba Metz sarakstos skaitās mūsu Jānis Ikaunieks, kurš pirms diviem gadiem arī aizvadīja dažus mačus šajā līmenī, taču šosezon Jānis nonāca Metz dziļā rezervē, bet janvārī uz pusgadu tika izīrēts Grieķijas klubam AEL Larissa. Cits valstsvienības uzbrucējs Deniss Rakels iekārtojies pēc skaita otrās Anglijas līgas klubā Reading, kas šosezon cīnās par iekļūšanu premjerlīgā. Vēl virkne mūsējo spēlē solīdu futbola valstu augstākajās līgās — četri Latvijas futbolisti pelna iztiku Polijā (Vladislavs Gabovs, Vladislavs Gutkovskis, Pāvels Šteinbors un šoreiz izlasē neiekļautais Eduards Višņakovs), bet pa vie­ nam mūsējam šogad ir Čehijā (Dāvis Ikaunieks), Grieķijā (Jānis Ikaunieks), Austrijā (Vitālijs Maksimenko), Ungārijā (Vitālijs Jagodinskis). Starp citu, tas pats Rudņevs pirms tikšanas uz Vācijas bundeslīgu arī ieguva pieredzi vispirms Ungārijā, bet tad Polijā. Varbūt ne tik interesantā līgā, toties labā klubā karje­ ru veido aizsargs Kaspars Dubra, kurš pagājušajā sezonā Baltkrievijas BATE sastāvā pat kļuva par sesto Latvijas fut­ bolistu, kurš uzspēlējis UEFA Čempionu līgas grupu turnīrā — pirms tam Eiropas galvenajā klubu turnīrā spēlējuši arī

Jaunpilsonis. Latvijā joprojām cer pastiprināt izlasi, piešķirot pilsonību ārzemju futbolistiem — pērn šādā veidā mūsu valstsvienību papildināja argentīnietis Kristians Damians Toress

Māris Verpakovskis (Kijevas Dinamo), Igors Stepanovs (Londonas Arsenal), Andrejs Štolcers (Maskavas Spartak), Juris Laizāns un Aleksandrs Cauņa (abi Maskavas CSKA). Joprojām aktuāls ir jautājums, kas ir labāk — braukt uz ārzemēm pēc iespējas agrāk, jau jaunieša vecumā, vai vispirms pierādīt sevi Latvijas čempionātā un tad sagaidīt lielo piedāvājumu no ārzemēm. Tomēr arvien vairāk jauniešu

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


ANALĪZE

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

tbols

dodas meklēt laimi svešumā vēl skolas vecumā, un šobrīd vairāki mūsu jaunie futbolisti apgūst futbola gudrības Eiropas lielvalstu klubu jauniešu akadēmijās: Vācijā — Daniels Ontužāns (Minhenes Bayern U-17), Bogdans Samoilovs (Koln U-17, Vācija), Anglijā — Rihards Matrevics (Londonas West Ham U-18), Rūdolfs Soloha (Nottingham Forest U-18), Itālijā — Roberts Veips (Sampdoria U-17), Dmitrijs Zeļenkovs (Empoli Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

U-17), Kaspars Kokins (Novara U-17), Krievijā — Oskars Rubenis (Maskavas CSKA U-19). Iekļūšana jauniešu akadēmijās gan vēl neko negarantē, jo savulaik vairāki mūsu jaunieši jau bijuši slavenu Eiropas klubu sistēmā (Antons Kurakins un Krišjānis Vallers — Glāzgovas Celtic, Artūrs Vaičulis — Glāzgovas Rangers, Kārlis Plendišķis — Brēmenes Werder), taču nevienam no viņiem neizdevās

palikt tajā līmenī. Šobrīd vairāki Latvijas jauniešu izlašu futbolisti mēģina izsisties līdz augstākās klases futbolam caur liel­ valstu zemākajām līgām — vārtsargi Kristaps Zommers un Reinis Reinholds spēlē pēc skaita trešajā Itālijas līgā, bet pussargs Andrejs Cigaņiks pēc vairāku gadu pavadīšanas pazīstamās Lēverkūzenes Bayer jauniešu komandās turpina karjeru pēc skaita ceturtajā Vācijas līgā.

35


ANALĪZE

Atskatoties pagātnē, gan jāteic, ka ir bijuši laiki, kad Latvijas izlasē spēlēja gandrīz tikai pašmāju čempionāta fut­ bolisti, kas gan netraucēja gūt arī la­ bus panākumus. Šogad svinēsim 25. gadu jubileju kopš mūsu valstsvienības atgriešanās uz pasaules futbola skatuves, kad Jāņa Giļa trenētā komanda sen­ sacionāli nospēlēja neizšķirti 0:0 ar tā laika Eiropas čempionvienību Dāniju un pasaules futbola grandiem Spāniju. Tajos leģendārajos mačos mūsu komandā laukumā izgāja tikai divi ārzemju klu­ bos spēlējoši futbolisti — vārtsargs Oļegs Karavajevs tad spēlēja Dienvidslāvijā, bet aizsargs Jurijs Ševļakovs iztiku pelnīja Somijā. Pēc tam deviņdesmitajos gados par valstsvienības bāzes klubu kļuva Rīgas Skonto. Šajā laikā interesantāko ārzemju pieredzi ieguva Vitālijs Astafjevs, uzspēlējot pazīstamajā Vīnes klubā Austria, Vīts Rimkus iekārtojās Vācijas trešajā līgā, vairāki izlases futbolisti (Igors Troickis, Valentīns Lobaņovs, Dzintars Sproģis, Aleksandrs Jeļisejevs) spēlēja Krievijas pirmajā līgā, bet liels notikums bi­ ja Andreja Štolcera došanās uz spēcīgo Doņeckas Šahtar. Jaunas durvis uz ārzemēm mūsu labākajiem futbolistiem atvērās pēc angļu trenera Gerija Džonsona stāšanās pie valstsvienības stūres. Džonsons ar izlasi nenostrādāja pat divus gadus gadsimtu mijā, bet tajā laikā uz Anglijas premjerlīgas klubiem pārcēlās Marians Pahars, Imants Bleidelis (abi uz Southampton), Igors Stepanovs (Londonas Arsenal) un Andrejs Štolcers (Londonas Fulham), bet Andrejs Rubins un Aleksandrs Koļinko iekārtojās pēc skaita otrās Anglijas līgas klubā Crystal Palace, vienīgi izlases kapteinim

Foto: LFF

Kā bija agrāk

Vienīgais topā. Šosezon Eiropas slavenākajās līgās ir tikai viens Latvijas pārstāvis — Vācijas bundeslīgā spēlējošais Artjoms Rudņevs

Savukārt Māris Verpakovskis pēc saviem Euro 2004 atlases turnīra varoņdarbiem tika Ukrainas titulētākajā klubā Kijevas Dinamo. Varēja cerēt, ka pēc Euro 2004, mūsu futbolistiem parādīsies jauni apvāršņi, taču realitātē nekas daudz nemainījās. Vienīgi tad par mūsu arēja cerēt, ka pēc Euro 2004 izlases ārzemju cent­ mūsu futbolistiem parādīsies ru Anglijas vietā kļuva jauni apvāršņi, taču realitātē Krievija, kur augstākajā nekas daudz nemainījās. Vienīgi līgā vairākus ga­ tad jau par mūsu izlases ārzemju dus spēlēja izlases līderi Koļinko, Rubins, centru Anglijas vietā kļuva Astafjevs, Laizāns. Tur­ Krievija klāt jāpiebilst, ka tie bi­ ja Latvijas čem­ pionāta Vitālijam Astafjevam nācās samierināties zelta laiki, kad arī pie mums labākajiem spēlētājiem maksāja normālu algu, tāpēc ar Anglijas ceturto līgu (Bristol Rovers). Varbūt, izvēloties nākamo valstsvienības jo īpaši Euro 2004 leģendārā sastāva galveno treneri, jāņem vērā arī šāds fak­ veterāniem nebija par katru cenu jāraujas tors. uz ārzemēm (ņemot vērā, ka neaicināja Citu ceļu gan tajā laikā gāja Juris jau uz Eiropas TOP līgām), un tādi izlases Laizāns, kurš 2001. gadā pievienojās smagsvari kā Mihails Zemļinskis, Oļegs Maskavas CSKA, kur arī pēc četriem ga­ Blagonadeždins, Aleksandrs Isakovs, Vīts diem svinēja Latvijas futbolistu lielākos Rimkus lielāko daļu karjeras aizvadīja te­ panākumus vēsturē, izcīnot UEFA kausu. pat Latvijā.

V 36

Futbolistu masveida došanās uz ārzemēm ar jaunu sparu sākās jau pēc ekonomiskās krīzes 2008. gadā, kad vienubrīd par populārāko izlases futbolis­ tu galamērķi ārzemēs kļuva Azerbaidžāna, kur spēlējuši gandrīz desmit Latvijas izlases futbolisti, bet pēc tam par mūsu izlases spēlētāju populārāko ceļošanas virzienu tapa Polija, kur mūsējos regulāri aicina joprojām. Pēc Euro 2004 izlases modeļa laikiem īpaša karjera izdevās Kasparam Gorkšam, kurš pēc vairāku gadu cīņas pēc skaita otrajā Anglijas līgā uz dažiem mēnešiem nonāca futbola Mekā — Anglijas premjerlīgā. Protams, pārsvarā mūsu futbolis­ ti meklē darbu Eiropā, taču dažus no viņiem karjeras līkloči aizveduši tūkstošiem kilometru prom no dzim­ tenes — deviņdesmito gadu izskaņā Ēriks Pelcis nonāca Dienvidkorejā, des­ mit gadus vēlāk vienu sezonu pazīstamajā Ziemeļamerikas profesionālajā līgā MLS aizvadīja Raivis Hščanovičs, bet vairāki izlases futbolisti ir kādu brīdi uzspēlējuši Dienvidāfrikā — Deniss Ivanovs, Ritus Krjauklis, Pāvels Šteinbors, Renārs Rode.

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


ANALĪZE

zonai jau pieteikti 16 melnā kontinenta spēlēja pasaules čempionāta atlases mačā ar Angliju. Savukārt Gruzijas valstsvienībā pārstāvji no septiņām valstīm. Zīmīgs piemērs bija FK Liepāja šogad ir spēlējis Rīgas Futbola skolas darbības plāns, kad ziemā kluba prezi­ aizsargs Laša Šergelašvili, kurš gan ne­ dents Māris Verpakovskis kopā ar treneri tika uzaicināts uz bēdīgi slaveno spēli Pertiju paši devās ciemos uz Mauritāniju ar Latviju. Vienubrīd šajā jomā baltais un Senegālu, no kurienes atveda pa pāris zvirbulis Latvijas futbolā bija FK Metta/ futbolistiem, vēl piebilstot, ka tur futbo­ LU, kas savus pirmos trīs gadus virslīgā la tīrradņu netrūkst. Varam būt droši, (2012.—2014. g.) iztika tikai ar vietējo ka sezonas laikā leģionāru skaits vēl futbolistu spēkiem, taču jau pērn Latvijas jūtami pieaugs, jo priekšā būs arī vasaras Universitātes komandas krāsas aizstāvēja transfēru periods, kad klubi steigsies iz­ deviņi futbolisti ar ārzemju pasēm, bet mantot iespēju pastiprināt savas rindas, šogad FK Metta/LU sastāvā ir pieci bet visvieglāk atrast jaunus futbolistus ir leģionāri. plašajā pasaulē. Salīdzinājumam — pagājušajā sezonā Īpašie nopelni virslīgā laukumā izgāja 73 ārzemju fut­ Daudzi leģionāri gan ilgāk par kādu bolisti no 28 valstīm (visvairāk no sezonu Latvijā neaizkavējas, tāpēc īpaši Krievijas — 13). Šajā kompānijā vairs gribētos izcelt tos ārzemju futbolistus, neskaitām argentīnieti Kristianu Damianu kuri iedzīvojušies Latvijā. Šosezon tāds Toresu, kurš pērn jau sezonas laikā ieguva prīļa sākumā Latvijas virslīgas Latvijas pilsonību. No klubu pieteikumos varēja atrast virslīgas izkritušās BFC 53 ārzemju futbolistu vārdus Daugavpils piemērs no 21 valsts. Visvairāk bija uzskatāmi pierāda, ka ārzemnieki nep­v isam Krievijas leģionāru — 8, bet negarantē kvalitāti, otrajā vietā ar 6 spēlētājiem jo tieši dau­ gavpilieši liekama Nigērija pērn visvairāk izmanto­ ja leģionāru pakalpoju­ mus, sūtot laukumā 15 iebraucējus, taču noteikti ir Ventspils lietuvietis Pauļus, kuram nu jau ir sestā sezona Latvijā. BFC Daugavpils tik un tā palika pēdējā vietā. Tajā pašā laikā gan arī jāatzīst, Protams, neskaitām Latvijas valstsvienībā ka tieši leģionāri lielā mērā bija jaunās spēlējušo Toresu, kuru vairs nesaucam par Latvijas čempionvienības Jūrmalas Spartaks ārzemnieku. Vienmēr ir bijis kārdinājums panākumu pamatā — baltkrievu trenera labākajiem leģionāriem piedāvāt Latvijas Oļega Kubareva vadībā laukumā devās pasi, lai pastiprinātu mūsu valstsvienību. 12 ārzemju spēlētāji. Pērnie Spartaka Šādā veidā esam tikuši pie pieciem jau­ panākumi arī apliecināja, cik svarīgi, ka niem pilsoņiem — pirmais 1998. gadā leģionārus nepērk kā kaķus maisā, kā tas Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem nereti gadās, bet gan treneris uzaicina sev ieguva Mihails Miholaps, tad 2007. gadā labi pazīstamus spēlētājus — Kubareva pienāca Andreja Perepļotkina, Andreja Kostjuka un Ivana Sputaja kārta, bet trīs no Baltkrievijas līdzi atvestie futbolis­ pērn savās rindās pieņēmām Toresu. ti Jūrmalas komandā spēlēja vadošās lo­ mas, bet uzbrucējs Dmitrijs Platonovs ar Diemžēl gan nevar teikt, ka viņi būtu reāli 12 gūtajiem vārtiem kļuva par čempionāta pastiprinājuši Latvijas valstsvienību — otro rezultatīvāko spēlētāju. Kostjuks ar Sputaju nemaz tik tālu ne­ Šogad pagaidām visvairāk pieteikto tika, savukārt Miholaps ar Perepļotkinu ārzemnieku ir FK Liepāja sastāvā — vairākus gadus gan izlasē spēlēja, bet bez 9 (ieskaitot Latvijā dzimušo Artjomu lieliem panākumiem. Diez vai varam daudz Osipovu, kurš izvēlējies Krievijas pilso­ nī­ ko sagaidīt arī no 31 gadu vecā Toresa, bu). Agrāk liepājnieki tradicionāli aicināja kuram labākie gadi jau varētu būt aiz mu­ palīgā futbola meistarus no Lietuvas, guras. bet tagad gruzīna Tamaza Pertijas tre­ Šāda prakse arī citur pasaulē nav nekas neparasts, taču mums šajā ziņā nētajā komandā ir pieteikti pa pāris senegāliešiem, mauritāniešiem un, protams, būtu jābūt īpaši uzmanīgiem, jo Latvijas gruzīniem. Pa astoņiem ārzemniekiem ir futbols vēl joprojām nav pilnībā atgu­vies no FK Ventspils un Spartaka pieteikumos. pusgadsimta nebrīves gadiem (atgādināšu, Prieks, ka mūsu čempionātā spēlē arī ka, piemēram, pēdējā PSRS čempionātā citvalstu izlašu futbolisti — piemēram, 1991. gadā mūsu meistarkomandā Rīgas lietuvieši Mindaugs Grigaravičs (FK Pārdaugavā spēlēja tikai viens latvie­ Jelgava) un Simons Pauļus (FK Ventspils) tis — liepājnieks Rolands Bulders). Lai pagājušajā mēnesī savas valstsvienības gan mūsu futbols pamazām iegūst arvien rindās leģendārajā Vemblija stadionā latviskākus vaibstus, tomēr valstsvienībā

A

LATVIJAS FUTBOLISTI ĀRZEMJU KLUBOS. 2017. G. (neskaitot zemākā līmenī spēlējošos) Artjoms Rudņevs (29, Koln, Vācija)* Dāvis Ikaunieks (23, Vysočina, Čehija) Jānis Ikaunieks (22, AEL Larissa, Grieķija) Vitālijs Maksimenko (26, Mattersburg, Austrija) Kaspars Dubra (26, BATE, Baltkrievija) Eduards Višņakovs (26, Ruch, Polija) Pāvels Šteinbors (31, Arka, Polija) Vladislavs Gabovs (29, Korona, Polija) Vladislavs Gutkovskis (22, Termalica, Polija) Vitālijs Jagodinskis (25, Diosgyor, Ungārija) Daniels Rakels (24, Reading, Anglija, II) Andris Vaņins (36, Zurich, Šveice, II) Kristaps Zommers (20, Parma, Itālija, III) Reinis Reinholds (19, Racing Roma, Itālija, III) Ivans Lukjanovs (30, Fakel, Krievija, II) Vitālijs Meļņičenko (29, Fakel, Krievija, II) Vladimirs Kamešs (28, Jeņisej, Krievija, II) Igors Tarasovs (28, Giresunspor, Turcija, II) Nauris Bulvītis (30, Plymouth Argyle, Anglija, IV) Andrejs Cigaņiks (19, Viktoria Koln, Vācija, IV) * pēc spēlētāja vārda un uzvārda seko vecums, pārstāvētais klubs, valsts un līga pēc skaita

Futbolistu imports Ne tikai Latvijas futbolisti brauc uz ārzemēm, ļoti daudz ārzemnieku brauc arī pie mums — aprīļa sākumā Latvijas virslīgas klubu pieteikumos varēja atrast 53 ārzemju futbolistu vārdus no 21 valsts (šis skaitlis gan vēl var pieaugt, jo klubiem vēl ir tiesības pieteikt jaunus spēlētājus). Visvairāk bija Krievijas leģionāru — 8, otrajā vietā ar 6 spēlētājiem liekama Nigērija. Mode nāk un iet, bet šogad virslīgā no citu kontinentu futbolistiem vislielākā piekrišana ir afrikāņiem — se­ Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

37


ANALĪZE

joprojām dominē svešvaloda. Nav problēmu, ka cilvēki, kuri tiešām savu dzīvi saista ar mūsu valsti, kļūst par Latvijas pilsoņiem, bet tad būtu jāprasa vismaz valsts valo­ das zināšanas, ar ko iepriekš minētie jaunpilsoņi nevarēja palepoties. Latvijas virslīgā atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm joprojām saglabājas pie­ cu leģionāru limits, tāpēc klubi ir spiesti ierobežot sevi ārzemju spēlētāju pirkšanā, bet vietējie futbolisti savā ziņā joprojām ir ekskluzīva prece. Tāpēc pie mums nevar rasties tāda situācijā, kāda, piemēram, ir bijusi Anglijas premjerlīgā, kad laukumā nav neviena pašmāju futbolista. Šāgada sezona solās būt viena no aizraujošākajām Latvijas čempionāta sezonām, kas nebūtu iespējams bez inte­ resantu ārvalstu meistaru pieaicināšanas. Atceroties vēsturi, jāteic, ka leģionāru aicināšanas bums mūsu čempionātā sākās tikai deviņdesmito gadu beigās, kad sa­ vus zelta laikus piedzīvoja Rīgas Skonto, bet par nopietnu spēku sāka veido­ ties abi Kurzemes klubi — Liepājas me­ talurgs un FK Ventspils. Domāju, ka par pirmo īsto Latvijas futbolā uzmirdzējušo ārzemju zvaigzni var saukt uzbrucēju no Kaļiņingradas Mihailu Miholapu, kurš 1995. gadā pievienojās Rīgas klubam Amstrig, bet jau pēc gada pārliecinoši kļuva par virslīgas labāko snaiperi. Drīz vien Miholaps pārcēlās uz Skonto, kur arī izveidojās pirmā mūsu čempionāta ārzemju diaspora, jo vairākus gadus Skonto spēlēja Gruzijas izlases futbolisti Dāvids Čaladze (1997. gada virslīgas rezultatīvākais spēlētājs), Levans Silagadze, Aleksandrs Rehviašvili, Zurabs Mentešašvili, Levans Korgalidze. Laika gaitā gan izrādījās, ka šādam variantam ir arī sa­ vas ēnas puses — piemēram, kad 2005. gadā pēc Eirokausu sagrāves Maķedonijā darbu zaudēja toreizējais Skonto galvenais treneris Jurijs Andrejevs, kuluāros par ko­ mandas vājās spēles galveno iemeslu tika minēta gruzīnu futbolistu sabotāža ar mērķi atbrīvoties no Andrejeva, lai rastu vietu viņu tautietim bijušajam Latvijas izlases galvenajam trenerim Revazam Dzodzuašvili. Kad gadsimtu mijā nopietnu konkuren­ ci Skonto sāka radīt abi Kurzemes galvenie klubi, tad arī Liepājā un Ventspilī svarīgas lomas spēlēja leģionāri, turklāt abos klubos arī bija skaidras iezīmes — FK Ventspils sākumā vairāk orientējās uz futbolistiem no Krievijas, bet Liepājā il­ gus gadus cieņā bija lietuviešu futbolis­ ti. Starp citu, dažreiz tie futbola ceļi ir neizdibināmi — piemēram, deviņdesmito gadu beigās FK Ventspils uzbrukumā visai veiksmīgi spēlēja Vladislavs Bezborodovs no Krievijas, bet pavisam nesen viņš jau kā galvenais tiesnesis vadīja Latvijas

38

Foto: LFF

Vecās tradīcijas

Āfrikā. Latvijas futbolisti meklē darbu ne tikai Eiropā — piemēram, nesenais Latvijas izlases aizsargs Renārs Rode (pa kreisi) ziemā uzspēlēja Dienvidāfrikas čempionātā

V

ienmēr ir bijis kārdinājums labākajiem leģionāriem piedāvāt Latvijas pasi, lai pastiprinātu mūsu valstsvienību. Šādā veidā esam tikuši pie pieciem jauniem pilsoņiem

un Šveices valstssacīkstes pasaules čempionāta atlases turnīrā. Savukārt tieši lietuvieši arī lielā mērā ļāva Liepājas metalurgam 2005. gadā bei­ dzot gāzt no čempionu troņa Skonto — vēl no padomju laikiem slavenā trenera Benjamina Zelkeviča vadībā zelta medaļas izcīnīja arī Lietuvas valstsvienības spēlētāji Mindaugs Kalons un Darjus Miceika, bet pēc gada Latvijas kausu ieguva arī Toms Tamošausks, kurš pavisam Liepājā aizvadīja septiņas sezonas. Pirms tam jau deviņdesmito gadu izskaņā Liepājā sevi no

labākās puses apliecināja citi mūsu dienvi­ du kaimiņi — Aļģimants Brjaunis, Sauļus Atmanavičs, Darjus Magdišausks. Lietuva vienmēr bijusi ļoti pateicīga vieta, kur mūsu klubiem atrast labu pastiprinājumu — to izmantoja ne tikai Liepājas metalurgs, bet mazākos apmēros arī Skonto (šā gadsimta sākumā vairākus gadus Rīgas klubā spīdēja Igns Dedura un Orests Buitkus) un FK Ventspils (agrākais kluba kapteinis Deimants Bička, tagad Pauļus). Starp citu, pirms Zelkeviča Liepājas metalurgs vairākus gadus mēģināja likt

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: LFF

ANALĪZE

† Gadās arī tā! Neseno Latvijas un Šveices valstssacīkšu galvenais tiesnesis bija Vladislavs Bezborodovs no Krievijas, kurš savulaik bija FK Ventspils uzbrucējs Ō Sezonas viesstrādnieki. Pagājušā gada Latvijas kausa finālā par bumbu cīnās Spartaka brazīlietis Felipe (no kreisās) un Jelgavas japānis Rjotaro Nakano, kuri abi jau ir prom

vārti, bet viņam tika piešķirta Latvijas pilsonība).

Foto: LFF

Ārzemju skola

uzsvaru uz Krievijas treneriem un fut­ bolistiem — 2000. gadā Liepājas metalurgs pat parakstīja sadarbības līgumu ar Maskavas Spartaku ar domu kļūt par tā fārmklubu, taču, par laimi, no šīs ide­ jas nekas prātīgs nesanāca. Viens no atbraukušajiem krievu futbolistiem gan kļuva par Liepājas futbola leģendu — uzbrucējs Aleksandrs Katasonovs (Liepājā no 2001. līdz 2006. g.) ar 105 gūtajiem vārtiem ir visu laiku rezultatīvākais Latvijas čempionāta leģionārs (protams, te gan jāpiebilst, ka Miholapa rēķinā ir 210 Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Zelkevičs arī kļuva par pirmo ārzemju treneri, kurš ieguvis Latvijas čempiona titulu, bet jau pēc tam stafeti no viņa pārņēma ukraiņu speciālists Romāns Grigorčuks, trīs gadus pēc kārtas (2006.— 2008.) aizvedot līdz zelta medaļām FK Ventspils (šajā komandā liela loma bija kamerūnietim Žanam Polam Ndeki, kā arī futbolistiem no Krievijas — Zaharam Dubenskim un Sergejam Zangarejevam). Zīmīgi, ka pēc Skonto un mūsu izcilākā trenera Aleksandra Starkova hege­ monijas gadiem, kopš 2005. gada ārzemju treneri ir izcīnījuši astoņus no 12 Latvijas čempionu tituliem — pēc Grigorčuka hettrika pienāca vācieša Ridigera Abramčika kārta (ar Liepājas metalurgu 2009. g.), tad zeltu izcīnīja Krievijas treneris Sergejs Podpalijs (FK Ventspils, 2011. g.), moldāvs Ivans Tabanovs (Daugavpils Daugava, 2012. g.), bet pērn triumfēja Kubarevs no Baltkrievijas. Tāpēc neizbrīna, ka šogad piecus no astoņiem virslīgas klubiem vada ārzemju treneri — polis Mareks Zubs (Spartaks), moldāvs Aleksandrs Kurtejans (FK Jelgava), anglis Pols Ešvorts (FK Ventspils), gruzīns Tamazs Pertija (FK

Liepāja) un Vladimirs Volčeks no Krievijas (Riga FC). Sanāk, ka vietējiem treneriem ir uzticēti tikai pagājušās sezonas ranga trīs vājākie virslīgas klubi. Ilgus gadus mūsu klubi leģionārus meklēja gandrīz tikai bijušās PSRS valstīs, bet pamazām mums radās iespēja savos laukumos redzēt arī kaut ko eksotiskāku no citiem kontinentiem. Šajā ziņā par pirmatklājējiem laikam jāsauc FK Jūrmala, kas 2004. gadā pirmie atveda uz Latviju labus meistarus no Dienvidamerikas — to pašu nu jau naturalizēto argentīnieti Toresu un brazīliešu aizsargu Antonio Fereiru, kurš pēc Jūrmalas vēl daudzus gadus spēlēja Krievijas premjerlīgā. Vēlāk jau cits brazīlietis Natans Žuniors Skonto rindās kļuva par 2011. gada Latvijas virslīgas rezultatīvāko spēlētāju, bet vēl pēc gada virslīgas labākais snaiperis bija gruzīns Mamuka Gongadze no Daugavpils Daugavas. 2012. gads bija visai savdabīgs, jo Jūrmalas Spartaks vienas sezonas laikā sūtīja laukumā deviņus kolumbiešus, toties Gulbenes klubā togad spēlēja astoņi japāņi. Šogad arī ziņoja, ka ambiciozā vienība Riga FC patiešām bija mēģinājusi vienoties par viena no visu laiku izcilākajiem pa­ saules futbolistiem, brazīlieša Ronaldiņjo, spēlēšanu Latvijā. Tomēr šajos gados Latvijas virslīgā ir spēlējuši arī vairāki augstākajā līmenī pazīstami un titulēti fut­ bolisti — piemēram, bēdīgi slavenā Kul­ dīgas Venta uz īsu brīdi ar viltu 2005. gadā atvilināja Kijevas Dinamo agrākās zvaigznes Oļegu Lužniju un Aleksandru Hackeviču, savukārt Skonto rindās 2008. gadā dažus mēnešus uzspēlēja 2004. gada Čempionu līgas uzvarētājs lietuvietis Edgars Jankausks. Tāpat pie mums spēlējuši arī pāris olimpiskie čempioni — Liepājas metalurgā vienu sezonu (2001. g.) aizvadīja 1988. gada Seulas čempions no Krievijas Vladimirs Tatarčuks, bet Skonto vairākas sezonas (2002.—2005.) spēlēja 2000. gada Sidnejas zelta olimpietis kamerūnietis Ārons Nguimbats. Tiesa, izņe­ mot Nguimbatu, vi­ sas šīs zvaigznes Latvijā ieradās jau sa­ vas karjeras izskaņā, kad labākie gadi jau sen bija aiz muguras. Tas gan nenozīmē, ka arī tagad Latvijas futbola stadionos ne­ varam ieraudzīt kādu plašāk pazīstamu fut­ bolistu — piemēram, pērn Riga FC rindās spēlēja Burkinafaso izlases uzbrucējs Aristids Bansē, kurš ar neko īpašu gan neizcēlās, taču pēc tam ziemā kļuva par vienu no galvenajiem Āfrikas čempionāta varoņiem, ar vairākiem svarīgiem vārtu gu­ vumiem palīdzot savai izlasei izcīnīt bron­ zas medaļas. ©

Kristiāns GIRVIČS 39


PIEREDZE

Tēvi un dēli Motosportists Agris Neija dzimis panākumu krekliņā. Deviņdesmitajos gados ar apskaužamiem rezultātiem un sponsoru atbalstu braucis motošosejā, pat piedalījies prestižajās Lemānas diennakts sacensībās, tagad sevi no jauna apliecina kvadriciklu klasē. Turklāt diezgan droši var teikt — Neiju vārds motosporta pasaulē vēl ducinās, jo Agrim ir divi dēli, kuri arī šim sportam garām nav pagājuši.

S

Foto: Jānis Pastars

arunu ar daudzkārtējo Latvijas čempionu dažādās motosporta klasēs un disciplīnās Agri Neiju sākam par viņa jauno paaudzi. — Esi atzinis, ka, vecāko dēlu tre­ nējot, mazliet pārsteidzies, jo proce­ sam piegāji pārāk nopietni. Ar otro jau biji gudrāks? — Ar otro man viss bija skaidrs. Labāk nemaz nevar gribēt. Viņam patīk, pats trenējas un dzen fizisko. Turklāt viņš domā līdzi un klausās, ko viņam saku. Ko vēl var vēlēties? Vecākajam dēlam tikai tagad — 14 gadu vecu­ mā — atgriežas interese par motospor­ tu. Domāju, pēc pāris gadiem varēšu pateikt, kura pieeja bijusi pareizāka.

Viena tēma — ­ divas paaudzes. Kārlis un Agris (pie stūres) Neijas

40

— Kādai īsti jābūt tēva attieksmei, lai dēls gribētu braukt ar moci? — Manuprāt, nedrīkst spiest un dre­ sēt. Un nedrīkst visu laiku stādināt tra­ ses malā, sakot — tā nedari, dari šitā, jo tā ir pareizi! Proti, pašam vairāk jāļauj braukt, lai no procesa gūsti arī prieku. — Bet kurā brīdī tu viņu piekoriģē? — Kārlim tūliņ būs desmit gadi. Tagad mēs varam parunāt arī treniņu lai­ kā. Sacensībās es vispār viņam neuzmā­ cos ar savām domām. Tad viņam ir galva

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


s Agri A NEIJ Motobraucējs, Xkross komanda Dzimis

1973. gada 7. decembrī

Augums, svars 180 cm, 85 kg Izglītība vidējā

Foto: Jānis Pastars

Pirmais treneris Armands Zvaigzne

pilna. Bet visvairāk mēs runājam, brau­ cot uz trasi un no trases mājās. Vislabāk izvēlēties brīdi, kad puika no sacensībām jau atslābis. Protams, nevajag runāt par visu uzreiz. Starp citu, aizvadītās sezonas sākumā sajutu, ka puika sāk ieklausīties un izpildīt manis ieteikto. Šobrīd biežāk uz treniņiem braucam divatā, lai Kārlim ir sparinga partneris. Iepriekš, braucot vienatnē, puika visu darīja perfekti, bet, tiklīdz trasē ir vēl kāds, viņš kļūdās — ieliek ne tajā gaņģī, pārāk vēlu vai pā­ Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

rāk ātri nobremzē, nepārlec līdz galam tramplīnu. — Kā tas ir — būt tēvam un trenerim vienlaikus? — Fiziski grūti ir tāpēc, ka vienlai­ kus arī pašam gribas braukt. Bet emocio­ nāli man nav uzstādījuma, lai puika būtu pirmais un labākais. Labāk lai viņš brauc un gūst prieku. Līdz ar to man psiholo­ ģiski ir vieglāk. — Lai puika braucot gūst prieku — tas ir tavs galvenais uzstādījums?

Lielākie sasniegumi kvadriciklos: trīs reizes pārstāvējis Latviju Eiropas Nāciju kausa izcīņā, Latvijas čempions PRO klasē, vairākkārtējs Latvijas čempions ziemas moto­ krosā, arī Latvijas un Baltijas čempions enduro krosā; motošosejā: Latvijas un PSRS jauniešu čempions 125 klasē (1990.—1991. g.), Polijas un Latvijas čempions 125 klasē (1992. g.), Biķer­ nieku trases apļa rekords, Latvijas čempions, Polijas vicečempions 250 klasē (1993. g.), 25. v. Eiropas čempionātā 250 klasē (labākais rezultāts — 8. v. Asenes posmā), 8. v. Holan­des čempionātā (labākais rezultāts — 3. v.), 1. v. Šveices čempio­ nāta etapā, 2. v. Čehijas čempionāta etapā, apļa rekords Poznaņas (Polija) trasē, Latvijas čempions 250 klasē (1994. g.), 15. v. Eiropas čempionāta etapā, apļa rekordi Biķerniekos un Tallinā, 1. v. Somijas čempionāta etapā, 2. un 3. v. Čehijas čempionāta etapos, Latvijas čempions 250 klasē (1995. g.), Biķernieku trases apļa rekords, 4. v. Čehijas čempionāta etapā, Latvijas čempions 250 klasē (1996. g.), Latvijas čempions un Igaunijas vicečempions SUPERBIKE klasē (1997. g.), Igaunijas čempions un Baltijas vicečempions 1200 klasē (2000. g.) Ģimenes stāvoklis precējies, divu dēlu tēvs, sieva — Endija Vaļasprieki

bez moto — makšķerēšana

41


— Jā, es nealkstu viņu izaudzināt par profesionālu sportistu. Motokross ir brīvā laika pavadīšanas veids. — Tu nealksti, lai kādudien Kārlis brauktu Eiropā?! — Ja viņš gribēs, pēc sešiem ga­ diem brauks. Bet, ja negribēs — varēs arī nebraukt. Bet es zinu, ka brauks. Galvenais, lai bez mācībām puikām ir kāds hobijs. Jo citādi zēni palaižas slin­ kumā, sēž pie datora. Esmu dzirdējis tre­ nerus runājam, ka līdz 12 gadu vecumam nav variantu, bērnu ir jāpiespiež sportot, jo viņš pats nekad labprātīgi negribēs strādāt. Iespējams, tā audzina profesionā­ lus sportistus. — Kādi pagaidām ir Kārļa Neijas lie­ lākie panākumi? — Pagājušajā gadā 50 kubikcentimet­ ru klasē viņš kļuva par Latvijas čempio­ nu. Šī uzvara viņam nāca tiešām grūti, jo līdzās bija spēcīgs sāncensis — Markuss

Foto: Jānis Pastars

PIEREDZE

E

42

Foto: Jānis Pastars

Augustovskis —, kurš ir iepriekšējo divu gadu čempions. Visos posmos viņi spēko­ jās ar metra distanci. Vienā no sacensī­ bām Markuss Kārli pirms finiša apdzina. Kārlim vajadzēja izņemt līkumu un uz­ braukt tramplīnā, kur bija finišs. Kārlis pirmo vietu tajā braucienā zaudēja pēdē­ jos divos metros, lai gan likās, ka uzva­ ra jau rokā. Pirms finiša Kārlis pārslēdza gaņģi nedaudz par ātru. Motors tajā brī­ dī drusku panīka, un pretinieks Kārli ap­ dzina. Te ir būtiska nianse. Kārlis savā klasē ir vienīgais, kurš brauc ar manuālo kārbu. Visi pārējie izvēlējušies automā­ tu. Tāpēc Kārlim ir daudz vairāk iespēju kļūdīties nekā citiem. Es gribu, lai puika pats sasniedz savu rezultātu. Motocikls viņam ir ļoti labs, ja vien prot to pareizi lietot. Pēc finiša dēls raudāja un rādīja man, ka zaudējis vien par nieka desmit centimetriem. Bija žēl skatīties. — Tu pažēloji dēlu? — Ļāvu, lai pats nomierinās. Viņš ir diezgan emocionāls — dusmas dēlam ātri uznāk un ātri pāriet. Ķivere un zābaki li­ doja pa gaisu. Manis teiktais tāpat nebū­ tu sadzirdēts. Esmu teicis viņam neskai­ tāmas reizes — man neinteresē — esi pirmais vai otrais. Galvenais, lai tu cen­ ties un izdari visu, ko vari. Tu vari būt arī pēdējais, galvenais, lai centies un da­ ri, cik spēj. — Ja mana informācija ir pareiza, tad arī tevi tēvs izaudzināja par sportis­

Foto: Jānis Pastars

smu dzirdējis trenerus runājam, ka līdz 12 gadu vecumam nav variantu, bērnu ir jāpiespiež sportot, jo viņš pats nekad labprātīgi negribēs strādāt

Pēc ģimenes sapulces. Kārlis Neija dodas trasē un uzvar

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: Jānis Pastars

PIEREDZE

Vai viņš mani dzird? Audzināšana...

tu. Viņa audzināšanas principi bija līdzī­ gi tavējiem? — Visdrīzāk. Neatceros reizi, kad man būtu kaut kas uzspiests. Lai gan te ir mazliet cits stāsts — es tēvu ievil­ ku motosportā, nevis viņš mani. Kad bi­ ju mazs, skatījos, kā puišeļi sētā brauc ar mopēdiem. Drīz vien pats tētim izdī­ cu mopēdu. Kad beidzot tēvu pierunāju, pusgada garumā vēl vajadzēja braukāt uz veikalu Jelgavā, lai noķertu to brīdi, kad pievesti jaunie mopēdi. Sākoties vasaras brīvlaikam, tiku pie mopēda. Mani ar vi­ su spēkratu aizveda uz laukiem. Teikšu godīgi, tovasar no mopēda nokāpu tikai tad, kad gāju gulēt. Tēvs pārliecinājās, ka moto lietas mani interesē, tāpēc pēc ga­ da iefīrēja Ozolnieku motoklubā, kuru va­ dīja Alfrēds Zamockis. — Tātad esi Alfrēda audzēknis. — Tā nevarētu teikt. Mani panākumi motosportā gūti, pateicoties vienīgi tēvam. Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Pirmajā sezonā daudz palīdzēja Ozolnieku motokluba mehāniķis Armands Zvaigzne. Viņš pirmsākumos bija arī Serģa mehā­ niķis. Fredis atbildēja par kluba menedž­ menta lietām. Kā jau visos klubos — arī tur pusgadu bija jāslauka grīda, līdz pir­ mo reizi dabū izbraukt. Pēdējais pārbaudī­ jums notika pavasarī, kad nokusa sniegs. To, kurš nobrauks pa Ozolnieku smil­ šu trasi vienu apli un nenomauksies uz acīm, pieņems klubā. Izturēju tikai es un vēl viens džeks. Mans tēvs sportā iesais­ tījās pamazām, jo sākumā sapratne par mopēdiem viņam bija attāla. Ikdienā viņš strādāja par metinātāju. — Tu brauci Zelta mopēdā? — Jā. Pirmajā sezonā braucu ar Armanda būvēto mopēdu un savā vecuma grupā uzvarēju. Otrajā sezonā tēvs pats uztaisīja braucamo, kurš sākumā galīgi negāja. Tēvs gadu braukāja mācīties pie profesora Gunāra Leiškalna, kurš pats

taisīja aizdedzes. No viņa arī samācījās cilindrus vīlēt, izpūtējus taisīt, ieplūdes mājiņas un puķītes. — Izklausās, ka arī tēvs dabūja āķi lūpā. — Viņš tāds ir pēc dabas — ņemas un urbj, kamēr visu ir sapratis. Viņš iz­ gatavoja desmitiem izpūtēju un cilindru, līdz saprata, kā ir labāk. Un kopš tā brī­ ža man bija labākā tehnika katru gadu. Turklāt es vienlaikus braucu gan krosā, gan šosejā. — Kā sākās tava karjera motošosejā? — Uz šoseju mani virzīja tēvs. Iesākumā braucu ar mopēdiem, tad ar Minsku un ČZ, bet pēc tam tiku pie Honda motocikla. Tēvs kaut kur par šņab­ jiem bija ticis pie antīka Harley Davidson motocikla, kurš visdrīzāk ārzemēs mak­ sāja veselu kosmosu. Hārli tēvs čeham iemainīja pret Hondu. Tāds, lūk, stāsts.

43


PIEREDZE

— Skatoties uz taviem rezultātiem deviņdesmito gadu pirmajā pusē, rodas jautājums — vai Latvijā tev maz bija līdz­ vērtīgi konkurenti? — Laikam ne. Nezinu, kā tēvam tas izdevās, bet viņš izkārtoja man sponsoru RBS (Rīgas Biznesa Serviss). Pateicoties šim sponsoram (Harijam Volodko), guvu pamatīgu rāvienu kalnā. 1991. gadā mani nodrošināja ar lietotu 250 kubikcentimet­ ru Yamaha motociklu. Nākamajā sezonā nopirka jaunu motociklu, kurš maksāja aptuveni 35 000 doičmarku. Ar tādu nau­ du tolaik varēja dzīvot 10 gadus, neko nedarot. 1994. un 1995. gadā startēju vi­ sos Eiropas čempionāta posmos. — Un kādi bija tavi panākumi? — Labākais rezultāts — 8. vieta pos­ mā Asenas trasē Holandē. Tur braucu ar tādiem vīriem kā Režis Lakonī un Olivjē Žaks, kurš nākamajās sezonās rūp­ nīcu komandās jau laida pa spici pasau­ les čempionātā. Tas bija neiedomājams lī­ menis un pamatīga konkurence. Braucot Baltijas mačos, pēc pirmā apļa varēju vi­ zināties ratā un neviens pat tuvumā ne­

V

ienaudži manā vecumā apmeklēja ballītes, kamēr es sēdēju benzīntankā autobāņa malā Vācijā. Nebija, ko darīt. Es nīku. Ne datora, ne telefona. Tikai tēvs

tika. Ar uzkrāto pieredzi Eiropā uzvarē­ ju Somijas, Šveices, Polijas čempionātu posmos, biju trijniekā Čehijā un Holandē. — Tajā brīdī arī dzīvoji ārzemēs? — Mēs ar fāteri dzīvojām busiņā. Ilgākais laiks, ko pavadījām divatā, bi­ ja divi mēneši. Par naudu uztraukties ne­ vajadzēja, jo RBS finansēja visu. Tāpēc arī citiem Latvijas sportistiem neko ne­ var pārmest, jo šāds finansiālais atbalsts bija man vienam. — Pastāsti par dzīvošanu busiņā. — Nekā interesanta tur nav. Vien­ audži manā vecumā apmeklēja ballītes, kamēr es sēdēju benzīntankā autobāņa malā Vācijā. Nebija, ko darīt. Es nīku. Ne datora, ne telefona. Tikai tēvs. — Grāmatas nelasīji? — Pat neatceros, ko darīju. Man lī­ dzi bija ritenis, minos ar to. Skrēju un pumpējos. — Tātad trenējies arī fiziski. — Trenera man nebija. Darīju to, kas pašam šķita pareizi. Kaut kur dzir­

44

dēju, ka Gaušis skrien 10 kilometrus dienā. Es darīju tāpat. Ar treneri sāku strādāt tikai tad, kad gatavojos Lemānas sacensībām. — Esi piedalījies arī Lemānā? — 24 stundu sacensībās esmu pie­ dalījies četras reizes, bet Lemānā divas reizes. Komandā ar vienu moci pārmai­ ņus brauc trīs sportisti. Kad bāka tukša, to pilda no jauna, maina riepas un mai­ nās arī braucējs. Vidēji vienam braucējam katrā piegājienā jāpavada viena stunda. — Ar ko kopā startēji? — Mani uzrunāja poļu komanda. Viens no braucējiem bija polis, otrs — francūzis. Lemānā diemžēl nefinišējām nevienu reizi. Pirmajā reizē komandas biedrs jau treniņā krita un salauza ro­ ku. Mums nācās meklēt trešo braucē­ ju. Komandai pievienojās francūzis, kurš Lemānas trasē strādāja par instruktoru. Viņš sevi reklamēja kā baigo braucēju. Bet pēc 16 nobrauktām stundām francū­ zis pateica, ka vairāk nespēj. Līdz fini­

šam bija atlikušas dažas stundas, tāpēc komanda nolēma, ka turpināsim divatā. Pēc kārtējās stundas menedžeris man tei­ ca: “Padzer ūdeni un ievelc elpu, jo po­ lis nobrauks vienu apli un tālāk būs jā­ brauc tev.” Tikmēr polis izbrauca taisnē, atslēdzās un krita. Tā beidzās pirmās sa­ censības. — Patiesībā diezgan bīstami. — Zini, pārsvarā jau dalībnieki bija iepriekš gatavojušies un zināja, ar ko jā­ rēķinās. Kad startējām otrajā reizē, izvei­ dojām sarakstu ar ieteikumiem un prob­ lēmām no iepriekšējās reizes. Nākamajā gadā mums bija viss — vairāki mehāni­ ķi, katram savs palīgs, kas rūpējas par ķiverēm un pārējo ekipējumu, lai braucē­ jam vispār ne par ko, izņemot braukša­ nu, nav jādomā, katram savs kemperis, lai var netraucēti atpūsties, dakteris, kurš varēja pamasēt vai izstaipīt, injicēt kādu pretsāpju poti vai vitamīnus, un pavārs, kurš gatavoja to, ko pasūtīji. — Un kā jums veicās nākamajā gadā?

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto no personiskā arhīva

PIEREDZE

Daudzkārtējs Latvijas čempions, citu valstu čempionātu laureāts motošosejā. Agris Neija trasē

— Motošoseja vispār šķiet bīstama... — Mēs divreiz kritām, baigi lija. — Viss atkarīgs no trases. Biķernieki Vienreiz es, vienreiz — francūzis. Ja no­ krīti un motocikls nav braucams, bet pa­ ir bīstami. Kad pēdējo reizi startēju stumt var, tad pašam tas jānogādā bok­ Biķerniekos, Aleksandrs Bekers tur no­ sos. Pēc kritiena aptuveni stundu trīs sitās. Braucu un redzu, trasē tik vien kā kaut kādas ļerpatas mētājas. Nav ne mo­ kilometrus stūmu motociklu līdz boksiem. — Bija vērts stumt? ēs divreiz kritām, baigi lija. — Protams. Ne es pirmais, ne pē­ Vienreiz es, vienreiz — francūzis. dējais. Tur veči Ja nokrīti un motocikls nav strīpiņā stūma. Pa­ braucams, bet pastumt var, tad ralēli trasei ir josla pašam tas jānogādā boksos. tiesnešiem, uguns­ Pēc kritiena — aptuveni dzēsējiem, ātrajai stundu — trīs kilometrus stūmu palīdzībai. Pa šo ceļu mocis jānogā­ motociklu līdz boksiem dā mehāniķiem. Vi­ su ceļu līdzās nāca tiesnesis, kurš iedod padzerties ūdeni un ča, ne paša braucēja. Bekers bija lidojis parāda, kā taisnāk nonākt galā. Moci sa­ pāri sētai un piezemējies mežā. — Pats esi nopietni kritis? taisīja un vēl dažas stundas nobraucām, bet tad komandas biedrs nolikās tā, ka — Šosejā pāris reizes esmu kritis. no moča vairs vispār nebija, ko vākt. Neko nopietnu gan neesmu lauzis. Baigi

M

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

smagi kritu Biķerniekos. Līkumā paliku neitrālā gaņģī un vairs nevarēju iegāzt moci. Mocis nevadījās un cēlās augšā. Rezultātā ar sānu ieskrēju betona nožo­ gojumā un vēl baigo gabalu ar inerci ri­ poju. Pēc kritiena ķermenim nevarēja at­ rast nevienu dzīvu vietu, izņemot vienu roku, ko varēju pakustināt. Viss rumpis bija zili melns, bet kauli veseli. — Ko tajā brīdī domāji? — Pašam šķiet, ka jau esi beidzis kūleņot. Tu celies kājās un... atkal ri­ po tālāk. Tā ir šosejā. Kritienā laiks bai­ gi velkas. — Pa ielu arī mēdz braukt ar moci? — Nē. Dažas reizes no Moto favorīta līdz mājām Ozolniekos esmu aizdzinis moci. Braukšana pa ielu, manuprāt, ga­ līgi nav interesanta. Tas ir garām. Ātri braukt nevar, jo ir bīstami. Turklāt uz ce­ ļiem ir policisti. — Teici, ka Biķernieki ir bīstami. Tajā pašā laikā vairākkārt esi labojis šīs trases rekordu.

45


PIEREDZE

— Amortizācija ir kvadriciklu atslē­ ga? — Galvenokārt, jo kvadricikls kra­ tās daudz, gan uz priekšu, gan uz sā­ niem. Pēc brauciena esi izraustīts beigts. Tobrīd šķita, ja brauciens nav padevies, tad jātrenējas vairāk. Pat prātā neienāca, ka vaina ir tehnikā. Man gadījās klients, kuram sagādāju uzbūvētu krosa kvadru no Amerikas. Tad arī sāku saprast, kā­ da nozīme ir amortizatoriem. Nopirku Data Recording ierīci, ar ko diagnosticē kvadri­ cikla kustības un uzvedību trasē. Pēc iegū­ tajiem datiem sāku jaukt un regulēt amor­ tizatorus. Lai sasniegtu vēlamo rezultātu, pagāja divi gadi. Paralēli tam atklāju fir­ mu, kura ir pasaules līmeņa eksperti un piedāvā jau gatavus amortizatorus katram klientam individuāli, izejot no iesniegtajiem parametriem un sportista vēlmēm. — Tev visās jomās ir svarīgi būt pir­ majam? — Lielākajā daļā dzīves tas bija mēr­ ķis. Bet pēdējos gados mazāk. Tagad va­ ru aizvest dēlu uz sacensībām un pats pat neizbraukt trasē. Galīgi nepārdzīvo­ ju par kopvērtējumu. Kad braucu zem RBS karoga, tad gan jutos psiholoģiski smagi. Iedomājies, RBS ar ikarusiem sa­ veda visus savus darbiniekus, draugus un ģimenes locekļus uz sacensībām ma­ ni atbalstīt. Pilnas Biķernieku tribīnes ar manējiem. Tādās reizēs pat domās ne­ drīkstēji būt zemāk par pirmo vietu.

Foto: Jānis Pastars

— Pavisam nesen manu rekordu pār­ spēja Andrejs Grīnbergs. Par vienu se­ kundes desmitdaļu. — Vari aprakstīt tās sajūtas, kas ro­ das, braucot lielā ātrumā? — Braukt ar baiku ir nenormāla bau­ da, jo motocikla jauda ir zvērīga. Es ne­ varu iedomāties, ko dara un kā jūtas cilvēki, kuri jaudīgu moci nopērk pirmo reizi. Kā viņi spēj braukt pa ielu? Neticu, ka kaut reizi atļāvušies iegriezt pilnu gā­ zi. Braucot ar baiku ar 90 kilometriem stundā, sajūta ir tāda, ka mocis knapi ripo un tu mierīgi vari nokāpt un paiet tam līdzi ar kājām. — Pastāsti, kā sākās tava aizrauša­ nās ar kvadricikliem? — Man piedāvāja importēt un pār­ dot lietotus kvadrus no Amerikas. Ziemā pats pamēģināju, kā ir ar tādu braukt. Un man iepatikās. 2006. gadā nopirku jaunu kvadru un no šosejas brīvajā brīdī ik pa laikam pabraucu krosu. Iesākumā neviens pat nezināja, kādam tam krosa kvadriciklam jāizskatās, tāpēc visi brauca ar tādiem, kādi nopērkami veikalā. — Sporta kvadrs ievērojami atšķiras no ikdienā lietojamā kvadricikla? — Tieši tā. No veikalā nopērkamā kvadra būvē braucamo sacensībām. Ar ik­ dienas braucamo var pavizināties pa pļa­ vu. Lai gan mēs mēģinājām sacensties, un tas fiziski bija ļoti grūti, jo amortizā­ cija neatbilda sacensību vajadzībām.

46

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: Jānis Pastars Foto: Jānis Pastars

Foto: Jānis Pastars

Abi vienādi meistari. Uz pjedestāla augstākā pakāpiena dēls (attēlā pa kreisi) un tēvs

— Nenormāls spiediens. — Vietējo braucēju konkurencē man problēmu nebija. Bet vienu gadu Biķerniekos notika naudas mači, uz ku­ riem ieradās arī somi — katras konkrē­ tās klases Somijas čempioni. Lija nenor­ māls lietus. Lai gan biju piešāvies braukt arī šādos apstākļos, soms mani apdzi­ na. Tu pat nevari iedomāties, kā jutos. Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Nezināju, kur ielīst. Pretīgi. Pēc tam es aizbraucu uz Somijas čempionātu, kur ap­ dzinu to pašu somu. Atriebos! (Smejas.) — Esi dzirdējis apgalvojumu, ka šo­ sejas sports ir inteliģents sports? — Šī apgalvojuma kājas, iespējams, aug no tā, ka kross ir dubļains, savu­ kārt šoseja tīra. Ko nozīmē inteliģents? Šosejā brauc cilvēki ar augstāko izglītību,

bet krosā tādi, kas pat skolu nav beigu­ ši? Galīgi ne tā. Ne tuvu. — Tu esi šahista, ne psihopāta tips... — Psihopāts es tiešām neesmu. Pēdējos gados mani interesē tikai viens — lai pēc sacensības pats sevi varu aizvest mājās. ©

Augusts BRANTS 47


TRENERIS

Mednieks daudzcīņā

P

ērn Maķevics saņēma apbalvojumu 2016. gada labākais vieglatlētikas treneris, kuru pasākumā Bauskas sporta laureāts pasniedza viņa audzēkņi. “Šāda pateicība sniedz vēl lielāku motivāciju un gandarījumu strādāt, jo redzu, ka audzēkņi un kolēģi ir novērtējuši to darbu, ko esam paveikuši treniņos un sacensībās,” sākot mūsu sarunu, saka Raivis Maķevics. — Kā tu vērtē iespējas Bauskā trenēt jaunos vieglatlētus? — Kā labas. Bauskā ir ļoti labas vieglatlētikas tradīcijas, kas jāturpina. Tiesa, ziemā apstākļi ir sarežģīti, taču mēs mēģinām risināt problēmas, un ir lietas, kas uzlabojas. Vasarā jūtamies daudz labāk, Bauskā ir labs stadions ar treniņiem piemērotu skrejceļa segumu, taču trūkst kārtslēkšanas sektora. Salīdzinot ar ziemu, vasaras sezonas rezultāti ir augstvērtīgāki. Vadības attieksme ir ļoti pretimnākoša, bet bērnu attieksme gan varētu būt labāka. Ir bērni, kas grib visu uzreiz, bet nevēlas ieguldīt darbu. Daudzi aizraujas ar mūsdienu tehnoloģijām un līdz stadionam nemaz netiek. Ir vecāki, kam sports neinteresē — viņi arī bērnu nemudina sportot, kaut arī vecākiem norādu, ka bērnam ir labas fiziskās spējas. Tie ir trīs faktori, kas traucē izaugsmi sportā, — mūsdienu tehnoloģijas, vecāku faktors, bērnu nelielās darbspējas. Bet šīs lietas piemeklē visus Latvijas trenerus un visas Latvijas sporta skolas.

48

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Vieglatlētika ir Raivja Maķevica ikdiena un dzīve, kuru viņš sauc par savu sirdsdarbu. Pateicoties kādam liktenīgam zvanam, bijušais talsenieks nonācis nevis armijas rindās, bet vietā starp Mūsu un Mēmeli — Bauskā —, kur jau sesto gadu ir novada bērnu un jaunatnes sporta skolas (BJSS) treneris un pilsētas pamatskolas sporta skolotājs. Viņš organizē unikālas sacensības Bauskas Tumšā daudzcīņa un jau 25 gadu vecumā kā treneris bijis akreditēts olimpiskajās spēlēs.

— Kāda bērnībā bija tava saistība ar sportu? — Jau kopš 1. klases sāku iet Talsu sporta skolā. Sākumā apmeklēju basketbola nodarbības, protams, pirmais gads tika veltīts vispārējai fiziskajai sagatavotībai. Basketbola elementi tika pielietoti tikai stafetēs un rotaļās, daudz spēlējām arī futbolu. Otrajā mācību gadā sporta skolā spēcīgākos un apķērīgākos audzēkņus virzīja uz priekšu, bija jāiet trenēties pie specializētākiem treneriem. Starp izre­ dzētajiem nokļuvu arī es, bet mani draugi un klasesbiedri palika iepriekšējā stadijā. Tāpēc, ka mainījās vide — jauni un ne­ pazīstami bērni —, es basketbolu pametu. Tālākais ceļš mani veda līdzi brālim — tur, kur viņš gāja, bija jābūt arī man. Tā mēs abi nonācām vieglatlētikā, ar kuru nodarbojos jau kopš 2. klases. Vēlākos

gados mani atkārtoti iesaistīja basketbolā, jo biju gara auguma un atlētisks. Latvijas Jau­natnes basketbola līgā paralēli treniņiem vieglatlētikā nospēlēju piecus gadus, palī­ dzot Talsu sporta skolai. Man bi­ ja tas gods spēlēt kopā arī ar Jāni Strēlnieku, kurš tagad aizvada veiksmīgu sezonu Vā­ cijas bundeslīgā un Eirolīgas basketbolā. Basketbola laukumā mani cīņasbiedri bija arī Kristaps Kanbergs, kurš pašlaik spēlē Valgas/Valkas komandā, un Artūrs Strēlnieks, kurš pašlaik spēlē komandas Jūrmala sastāvā. Vēl manu uzmanību pie­ saistīja florbols un volejbols. Arī šajos spor­ ta veidos palīdzēju sporta skolai. Florbolā biju vārtsargs, manā komandā spēlēja tagadējais Latvijas izlases dalībnieks Artis Raitums. Volejbolā spēlēju dažādās pozīcijās, ļoti patika pludmales volejbols. Ar sportu ir pagājusi visa bērnība, izmēģināti

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


TRENERIS

is Raiv EVICS MAĶ Bauskas novada BJSS vieglatlētikas treneris, Bauskas pilsētas pamatskolas sporta skolotājs Dzimis

1987. gada 17. janvārī Talsos

Augums, svars

190 cm, 98 kg

Izglītība

Talsu 2. vidusskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija — bakalaura grāds sporta zinātnē

Sportā

kopš septiņu gadu vecuma, pirmais sporta veids — basketbols, pamatsporta veids — vieglatlētika, vēl trenējies volejbolā un florbolā

Lielākais sasniegums sportā 2. vieta Baltijas valstu U-18 sacensībās desmitcīņā — 6783 punkti Ģimenes stāvoklis neprecējies, ir draudzene Filma

Stulbs un vēl stulbāks, Sliktais Santaklauss, seriāls Divarpus vīri

Hobijs medības

gandrīz visi sporta veidi, bet sirds piederēja sporta karalienei — vieglatlētikai. — Mācības Murjāņu sporta ģimnāzijā bija pašsaprotams lēmums vai tomēr apspriedi arī citus variantus? — Murjāņos nonācu ar drauga palī­ dzī­ bu. Iesākumā par šo mācību iestādi ne­maz nezināju. Tuvs draugs un tagadējais Ogres sporta centra vieglatlētikas treneris Artūrs Priževoits teica, ka pēc 8. klases ies mā­cī­ ties uz specializētu sporta skolu — uz Mur­ jā­ņiem. Tajā laikā Murjāņos daudzcīņas tre­ neris bija arī Broņislavs Ļaksa, kurš kādreiz trenējis Artūra tēvu un iepriekš strādājis arī Talsu sporta skolā. Tā sanāca, ka kādās sa­ censībās Murjāņu treneris uz­ru­nāja arī ma­ ni kā Artūra draugu, kā no­vad­nieku un kā cīņasbiedru. Bez ilgas domāšanas piekritu. — Ko esi ieguvis no mācībām šajā ģimnāzijā? Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

— Ļoti daudz, sākot ar jauniem drau­ giem, sportistiem, labiem treneriem. Bet pats galvenais — Murjāņi man ielika vieglatlētikas pamatus augstākā līmenī un ieguvu mīlestību pret šo sporta vei­ du. Tur trenējos daudzcīņnieku grupā, respektīvi, bija jāmāk un jāzina visa vieglatlētikas en­ ciklopēdija, kas man ļoti palīdz tagad tre­ ne­ra profesijā. Jau mācībās Murjāņos zināju, ka savu dzīvi saistīšu ar sportu. Tādēļ arī iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas aka­ dēmijā (LSPA). Tētis man bieži ir jautājis, vai mani kaut kas cits bez sporta vispār in­teresē. Atbilde vienmēr bija norai­doša — nē! — Kā tu, talsenieks, nonāci Bauskā? — Varēju arī nenonākt līdz Bauskai. Pēc augstskolas beigšanas mēģināju at­ rast trenera darbu Rīgā, taču nebija, kam ap­ jautāties par darba iespējām manā jomā, un

nolēmu, ka iešu armijā, biju jau uzrak­stījis iesniegumu, parakstījis visus vajadzīgos papīrus, atlika tikai sagaidīt zvanu ar pazi­ ņojumu par fiziskajiem pārbaudījumiem. Tajā dienā aizbraucu uz mājām Talsos, knapi biju iegājis pa durvīm, kad atskanēja zvans mobilajā telefonā. Mani uzrunāja Bauskas sporta skolas direktore Biruta Grantiņa, ku­ ra teica, ka meklē vieglatlētikas treneri. Ja šis liktenīgais zvans būtu noticis divas nedē­ ļas vēlāk, tad diez vai būtu nonācis Bauskā. — Šogad piekto gadu Bauskā notiks tavas organizētās daudzcīņas sacensības. Kā radās ideja šādus mačus organizēt Bauskā? — Šādām septiņcīņas sacensībām ideja radās pirms četriem gadiem. Pasa­lē notiek dažādu veidu daudzcīņas sacensības. Ir pat divdesmitcīņa, ir sieviešu desmitcīņa, dažādas mešanas daudzcīņas. Izlasīju,

49


TRENERIS

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

ka Igaunijā notika sacensības sieviešu septiņcīņā vīriešiem. Šī ideja igauņiem radās, lai uzzinātu, vai viņu labākie daudz­ cīņnieki spēs savākt vairāk punktu par pasaules rekordu sievietēm. Šis rekords ir 7291 punkts, tas pieder amerikānietei Džekijai Džoinerei-Kērsijai. Šis rezultāts ir tik fenomenāls, ka liktu iesvīst daudziem pasaules vīriešu daudzcīņniekiem. Toreiz labākais igauņu daudzcīņnieks savāca par pāris punktiem vairāk. Nodomāju, kāpēc lai Latvijā — un vēl jo vairāk Bauskā — nevarētu sarīkot šāda veida sacensības. Pirmajā gadā šo maču organizēju divās dienās, bet tagad sportisti septiņcīņu izpilda vienā dienā, kas apgrūtina šo vieglatlētikas veidu. Pēc 200 m sprinta, kurš ir sieviešu daudzcīņas pirmās dienas pēdējā disciplīna, ir vienas stundas pau­ze, lai sportisti varētu atpūtināt kājas un sekmīgāk startētu tāllēkšanas sektorā. Ir vēl kāda nestandarta nianse, tāllēkšanā nav atspēriena dēlīša, tā vietā ir

viena metra atspēriena koridors, un lēcienu mēra no atspēriena vietas. Šo atvieglojumu pieņēmu, jo pat augstas klases vieglatlēts nevarētu ļoti sekmīgi, uz visiem 100% startēt tāllēkšanā, ja pirms stundas maksi­ mālā ātrumā skrējis 200 m, citādi sportisti ļoti bieži veiktu nesekmīgus visus trīs lēcienus, netrāpot uz atspēriena dēlīša. Šīs sacensības domāju turpināt organizēt arī turpmāk, šogad jubilejas sacensībās gaidu jaunus sacensību rekordus atsevišķās disciplīnās un gala punktu summu lielāku par septiņcīņnieces Lauras IkauniecesAdmidiņas Latvijas rekordu. Sacensību rekords pieder manam draugam un Ogres vieglatlētu trenerim Artūram Priževoitam. Viņš pirms trim gadiem uzvarēja un sasniedza sacensības rekordu — 6589 punktus. Gūti vēl daži augstvērtīgi rezultāti citās disciplīnās, augstlēkšanā sacensību labākais rezultāts ir 1,90 m, kas pieder

50

diviem sportistiem — Gatim Heidingeram un Kristapam Milkevičam. Lodes grūšanā labāko sacensību rezultātu pagājušajā gadā sasniedza Lauris Kaufmanis — 19,60 metrus. Vēl ļoti atzīstams rezultāts ir šķēpa mešanā, pēc aizvadītām piecām disciplīnām 65,48 m tāls metiens padevās Robertam Gļaudam. Vidējais sacensību dalībnieku skaits ir vienpadsmit. Protams, lielākā daļa ir baušķenieki, bet ar katru gadu gribu šīs sacensības padarīt populārākas visā Latvijā. Šogad sacensību izaicinājumu grib pārbaudīt arī Latvijas rekordists desmitcīņā Edgars Eriņš. Sacensības notiek augustā, pēc vasaras sezonas svarīgākajām sacensībām un Latvijas čempionātiem. Sacensību nosaukums ir Bauskas Tumšā daudzcīņa, nosaukumam ir sava nozīme, bet tas lai paliek pie manis. Organizēt palīdz mana kolēģe un audzēkne Ilona Dramačonoka, kas ir vēl aktīva sportiste un strādā arī

par vieglatlētikas treneri Bauskas BJSS. Ilona ir vienīgā dalībniece, kas piedalījusies visās četrās iepriekšējās sacensībās. Vēl ar balviņām palīdz sporta centrs Mēmele. Kad šīs sacensības nonāks nākamajā līmenī, tad noteikti trīs darbus vienlaikus nevarēšu darīt — organizēt, būt par galveno tiesnesi un dot padomus sportistiem. — Kā vērtē Latvijas jaunos viegl­ atlētus? — Līmenis ir augsts daudzās discip­ līnās, bet vīriešu daudzcīņā tas ir ļoti kri­ ties. Kopš esmu treneris, neviens Latvijā nav pārspējis manu rezultātu U-18 vecuma grupā desmitcīņā. Šovasar tas beidzot varētu notikt, ir kāds jaudīgs čalis Aizkrauklē. Bet vidējais līmenis daudzcīņā krītas. Pēdējā reize, kad jaunieši vai juniori ir vinnējuši igauņus Baltijas daudzcīņā, bija tad, kad es pats veicu daudzcīņu U-18 vecuma grupā. Tagad mēs ļoti

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

TRENERIS

pārliecinoši zaudējam. Tas izskaidrojams ar vispusības trūkumu, nepietiekamu vispārējo fizisko sagatavotību, lai veidotu jaunos daudzcīņniekus, nav arī modernas bāzes. — Kā tev pašam šķiet, vai esi bargs treneris? — Bargs varbūt neesmu, bet stingrs gan. Man ir savas prasības, kas jāpilda treniņos. Un ir lietas, kuras riebjas. Vistracinošākais ir, ja ik pa brīdim ķeras pie telefona, tad esmu gatavs padzīt no treniņa. Ja audzēknis ir atnācis sportot, viņam treniņā viss jādara no sirds, nekādas runāšanas pretī nevar būt. — Kas ir pats būtiskākais, ko vēlies iemācīt jaunajiem sportistiem? — Pirmais būtu mīlestība pret vieglatlētiku, jo vieglatlētika ir ļoti grūts sporta veids. Ir jābūt milzīgai cieņai pret šo sporta veidu un jāsaprot, ka panākumi rodas ar milzīgu darbu un nāk caur grūtībām. Lielā sporta vieglatlētikā nokļūst tikai fanātiskākie sportisti. Otrs, ko gribētu iemācīt saviem jaunajiem sportistiem — disciplīnu, režīmu un lielas darba spējas. Jo ne visi izaugs par augstas klases sportistiem, bet visas iepriekš minētās īpašības veido stipru personību, kas noderēs turpmākajā dzīvē. — Kā ir ar jaunajiem talantiem Bauskas pusē? — Talanti ir visur, arī Bauskas pusē. Rezultāti to pierāda. Pēdējos gados divi baušķenieki labojuši trīs Latvijas jaunatnes rekordus vieglatlētikā. 2014. gadā Roberts Gļauda laboja U-16 Latvijas rekordu šķēpa mešanā, aizmetot 600 g smago šķēpu 70,60 Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

metrus. Roberts šo rezultātu sasniedza Čehijā, Brno pilsētā. Es biju pirmais cilvēks, kuram viņš piezvanīja uzreiz pēc lieliskā metiena. Šīs sajūtas bija neaizmirstamas, prieks un lepnums par Robi. 2016. gada vasarā Lauris Kaufmanis laboja U-20 Latvijas rekordu diska mešanā, 1,75 kg smago disku aizmetot 53,25 m tālu. Bet aizvadītajā ziemas sezonā viņš jau divas reizes labojis Latvijas rekordu U-20 vecuma grupā lodes grūšanā, 6 kg lodi aizgrūžot 18,41 m tālu. Lauris tagad mācās Murjāņu sporta ģimnāzijas 12. klasē un jau ielaužas Latvijas pieaugušo konkurencē. Katru gadu no Latvijas čempionātiem dažādās vecumu grupās mājās pārvedam atšķirīga kaluma medaļas un ar baušķeniekiem rēķinās katrās sacensības. — Kas jāizdara, lai no iesācēja izveidotos labs sportists? — Bez talanta neiztikt, tas būtu pirmais, kas jāpamana jaunajos sportistos. Tad jāsāk pieradināt pie apjomīga darba un jāpanāk, lai rodas cieņa pret to, ko dari. Jāpieradina pie regulāriem treniņiem, jo bez tiem neviens neko nav sasniedzis. Un vēl būtiska lieta, lai audzēkņu mērķi sakristu ar trenera izvirzītajiem mērķiem. Protams, mērķiem jābūt pakāpeniskiem, atbilstošiem katram vecumam. Un vēl jaunajiem jābūt cīnītāja raksturam, ne­ drīkst padoties pēc sīkākajām neveik­smēm. — Esi piedalījies olimpiskajās spēlēs kā treneris. Tev toreiz bija tikai 25 gadi... — Olimpiskajās spēlēs biju 2012. gadā Londonā kā treneris daudzcīņniekam

Edgaram Eriņam. Īsi pirms šīm spēlēm mūžībā aizgāja viens no labākajiem Latvijas daudzcīņnieku audzinātājiem un Edgara treneris Andrejs Iecelnieks. Edgars uz spēlēm par treneri izvēlējās mani. Jo esmu viņam bijis blakus kā treniņu biedrs un konkurents. Edgaram traumas dēļ tajā sezonā nācās izlaist pavasara sagatavošanās posmu, līdz spēlēm laika bija atlicis pavisam maz, bet jāizdara vēl bija daudz. Laiks, ko pavadījām Londonā, bija nervozs. Bija uztraukums, vai trauma atkal neatjaunosies, vai Edgars varēs daudzcīņu izpildīt līdz galam, jo tā ir goda lieta katram daudzcīņniekam. Viss beidzās veiksmīgi — sacensības tika pabeigtas un apsolītais uzdevums izpildīts. Edgars pirms starta apsolīja, ka sacensības pabeigs, lai godinātu savu mūžībā aizgājušo treneri. Atmosfēra olimpiskajās spēles ir fantastiska. Satikt vienviet tik daudz pasaules zvaigžņu, cīnīties kopā, tā ir lieliska sajūta. Arī katra trenera sapnis ir reizi mūžā nonākt olimpiskās spēles un izbaudīt šo atmosfēru. Tas, ka reiz esmu tur bijis, nenozīmē, ka mans mērķis nav nokļūt spēlēs vēlreiz. Zinu, ka uz mērķiem jāiet pakāpeniski. Bet viss ir iespējams, tikai jāstrādā, jāaudzina jaunie talanti. Kā treneris savā karjerā gribētu, lai kaut viens audzēknis sasniegtu 8000 punktu robežu desmitcīņā, lai kaut viena audzēkne sasniegtu 6000 punktu robežu septiņcīņā, lai kaut viens audzēknis aizmestu šķēpu 80 m tālu, lai kaut viena audzēkne aizmestu šķēpu 60 m tālu. Jebkurš no šiem rezultātiem dod pamatotas iespējas atkal nonākt olimpiskajās spēles. — Tev vēl ir arī aizraušanās ārpus sporta — medības. Kā aizsākās šis vaļas­ prieks? — Šis vaļasprieks sākas ļoti agri — jau septiņu gadu vecumā sāku doties līdzi tētim uz medībām kā dzinējs. Par dzinē­ ju nogāju vienpadsmit gadus, mežu pazi­ nu kā savus piecus pirkstus. Iepatikās jau no pirmās reizes. Sasniedzot astoņpads­ mit gadu vecumu, noliku mednieka eksā­ menu un biju pilntiesīgs mednieks. Esmu mednieku kluba Mežāzis VP biedrs, medī­ bu platības mums ir Talsu pusē. Kad ok­ tobrī sākas kolektīvo medību sezona, tad katru otru nedēļu braucu uz Talsiem pie vecākiem un dodos uz medībām. Vēl mani uzaicina medībās šepat — Bauskas pusē. Patīk arī aizbraukt pie draugiem Valmierā pamedīt. Gandrīz katru gadu, kad notiek Latvijas čempionāts daudzcīņā, pēc pirmās dienas beigām, mani uzaicina uz medībām. Tā jau kļūst par tradīciju — daudzcīņa un medības. ©

Dace LINA 51


PIEDZĪVOJUMS

Kanāriju raganas Februāra beigās vairāki desmiti Latvijas taku skriešanas cienītāju posās ceļā uz Grankanārijas salu, lai mērotos spēkiem ar citu valstu piedzīvojumu meklētājiem dažādu garumu kalnu skrējienu distancēs. Daži mūsējie izcīnīja augstas vietas. Irita Puķīte 30 km distancē (9750 augstummetri) bija trešā ātrākā dāma ar rezultātu 2.30:43, 800 dalībnieku kopvērtējumā ierindojoties 23. vietā. Andrejs Jesko 42 km kalnu taku maratonā (2500 augstummetri) finišēja piektais — 3.14:42. Otro reizi 123,7 km garajā kalnu ultramaratonā (6810 augstummetri) devās Andris Ronimoiss, uzlabojot savu pērnā gada rezultātu par divām stundām un izcīnot 11. vietu — 14.24:21. Bet Dace Veipa un Lauma Čerņevska par savu distanci bija izraudzījušās pašpietiekamības izaicinājumu Grancanaria 360�, kas šogad notika pirmo reizi un kurā apkārt visai salai jāveic 265 km, iekļaujoties 101 stundas kontrollaikā. Šis ir stāsts par to, kā tas iespējams.

Pamudinājums piedalīties un gatavošanās Viss sākās ar to, ka Andris Ronimoiss Dacei feisbukā atsūtīja linku uz distanci, kāda Grankanarijas salā notikšot pirmo reizi. Dace, labi zinot salu, jo 2015. gadā tur skrējusi 125 km distanci, nodomājusi, ka tas nav nopietni. Bet tad pati, ironizē­ jot par ultru skrējēju vājo atmiņu, reģistrē­ jusies, samaksājusi dalības maksu — 290 eiro, ieskaitot apdrošināšanu, un sapratusi, ka vajag atrast kādu, kam arī iesēt galvā šo sēklu. Jo, lai gan distance jāveic indi­ viduāli, patīkamāk apzināties, ka trasē at­ rodas vēl kāds savējais. Lauma mazliet pavērtējusi pasākuma plusus un mīnusus, savas spējas, līdz pie­ kritusi un bijusi gatava reģistrācijai. Abas distancei akceptētas, jo kvalifikācijas pra­ sību nav bijis, reģistrējoties gan jāiesniedz skrējēja CV, kurā jānorāda, cik skrējie­ ni noskrieti garāki par 100 km, cik — 24 h skrējienu, kā arī jāapliecina savas orientēšanās spējas un jāpievieno motivā­ cijas vēstule. Pieprasīta arī medicīniskā

52

uzziņa, ar kuru Dacei sākotnēji bijušas problēmas, jo ģimenes ārste atteikusies to izsniegt. Šāda distance prasa nopietnu gatavo­ šanos, bet Lauma turpināja slinkot, visu sezonu skrienot īsās distances un brau­ cot ar velo, jo nojucis plāns rudenī saru­ nāt treneri un patrenēties, tik vien kā cie­ nīgi nostartēts kādā Lietuvas 24 stundu MTB mačā, finišēts Monblāna UTMB (119 km) distancē, pusotrs mēnesis noslimots un, sākoties ziemai, paslēpots, kā arī no­ skriets Igaunijā ziemas maratons. Dacei treneris bija, bet šis piedzīvo­ jums nebija paredzēts plānā. Viņa pat ap­ solījusi trenerim, ka neskriešot — tas bū­ šot pārgājiens un nekādi neietekmēšot rezultātus, vienkārši atvaļinājums uz sa­ las. Bijis domāts skriet pirmos 7 km, ka­ mēr visi redz, un pēdējos 7 km, kad vi­ si atkal skatās. Atbraukušas uz salu laikus, izskrēju­ šas pirmo posmu un notestējušas navigā­ cijas ierīces dzīvē. Informāciju par trasi or­ ganizatori publicēja divas nedēļas iepriekš.

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


PIEDZĪVOJUMS

aria n a c gran s n a Tr � 360

Tas ir individuāli veicams kalnu skrējiens nemarķētā 265 km garā trasē ar 16 500 augstummetriem (salīdzinājumam Siguldas kalnu maratona 80 km distancē ir jāpārvar tikai 2300 augstummetru), kontrollaiks — 101 stunda. Skrējiena starts un finišs — Maspalomasas pilsētā salas dienvidos. Dalībniekiem jāpiemīt izcilām orientēšanās spējām, jābūt gataviem radikālām laika apstākļu maiņām, ja nepieciešams, jāspēj palīdzēt citiem skrējējiem, jāpārvar nogurums, miega un pārtikas trūkums. Trasē pieejamas piecas pilnas palīdzības stacijas, kurās var saņemt pārtiku, izmantot dušu un ir iespēja atpūsties. Katram jāplāno sava rīcība, lai laikus spētu ierasties septiņos laika kontroles punktos. Kurš to nepaspēj, tiek noņemts no trases. Ārējā palīdzība atļauta tikai trijās palīdzības stacijās, uz tām iepriekš iespējams nosūtīt nepieciešamās mantas. Dalībnieki drīkst iegādāties pārtiku un dzērienus veikalos, kas ir pa ceļam. Par jebkuras citas ārējas palīdzības saņemšanu trasē skrējēji tiek sodīti.

Obligātais ekipējums Katram dalībniekam obligāti jāņem lī­ dzi 3 litri ūdens, ēdiena rezerves, telts vai tents, garais krekls un bikses, lie­ tusmētelis, jaka, cimdi, cepure, lietus ja­ ka un bikses, nazis, kompass, folija se­ ga, svilpe, saulesbrilles, pudele šeikeris, telefons, ārējais akumulators, navigācijas aparāts ar rezerves baterijām, organiza­ toru pozicionēšanas sistēma (GPS/GSM), aptieciņa, 2 pieres lukturi ar rezerves baterijām, nauda un ID karte — kopā ap 6—7 kg. 20 l mugursomā tas viss salīdis, bet šis tas piesiets arī ārpusē. Lauma pat sagatavojusi funkcionālu kak­ lā karināmu karšu mapi.

Instruktāža, starts un pirmie kilometri Kad maratona garuma distance ir tikai iesildīšanās. Lauma Čerņevska (no kreisās) un Dace Veipa pirmā etapa beigu daļā pozē ceļabiedram no Francijas Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Iepriekšējā vakarā sapulce par trasi spāņu valodā, kur angliski tulkotas tikai dažas frāzes. Dalībnieki īsumā iepazīsti­ nāti ar organizatoriem, kartēm, bīstamo vietu apzīmējumiem, sekošanas aparāta funkcijām (tas izsniegts pret 150 eiro

depozītu), sabiedēti ar gaidāmajiem laik­ apstākļiem, piesolot 100% lietu. Īpaši uz­ svērts, ka šīs nav sacensības un trasē jā­ cenšas atbalstīt biedrus, ja nepieciešams. Nākamajā dienā, 22. februārī, 8.00 no rīta visi aicināti starta koridorā, kur pārbaudītas GPS iekārtas. Pēdējie apskā­ vieni ar līdzjutējiem, Dace no saviļņoju­ ma pirmo reizi apraudas. Pulksten 9.00 starta šāviens un 96 skrējēji dodas prom no Maspalomasas, sākumā pa pilsētu, tad pa izžuvušas upes gultni, kuras malā bie­ zi saaugušas milzu niedres, kas sakļau­ jas virs galvas ar izpļautu eju kā tunelī. Ceļš vedis gar lielāko antīko apbedījumu vietu salā Artearas Nekropoli, pēc kuras sācies akmeņains kāpums, tad noskrējiens uz Tunti, pašķiršanās ar kompanjoniem, satikšanās, laika kontroles punkti — un tā daudz reižu četru diennakšu garumā.

Trase Trase nebija marķēta. Katram dalībnie­ kam bija jāprot navigēt, kā arī pārvietoties pēc kartes un kompasa. Daces navigācijas

53


PIEDZĪVOJUMS

Mainīgi dabas skati, kalni, lejas, eksotiski augi, dzīvnieki, ciemi un cilvēki. Skati no maršrutā redzētā

iekārta nestrādāja — pareizāk sakot, nepil­ nīgi bija ierakstījusies informācija par tra­ si, izejot no kontrolpunktiem, tā izslēdzās pēc 27 km. Tad bija jācenšas iet pēc kar­ tes. Vienā kontrolpunktā karšu autors iz­ teicis atzinību, ka meitenes izmanto kartes un uzteicis Daces kaklā manīto kompasu. Meitenes atzīst, ka distanci tikai pēc kartes nevarēja iziet, jo maršrutā bijuši ne­ skaitāmi serpentīni un pilsētas, kā arī bi­ jis grūti pieveikt vienu kāpumu pa ūdens­ kritumu — kartē iezīmēta taka, bet reāli dabā jākāpj augšā pa klinti un vēl ūdens gāžas no augšas. Bijušas vietas, kur pēc kartes nav sapratušas, vai iet pareizi, tad Lauma sūtījusi īsziņu draudzenei Latvijā, lai tā noskaidro. Dace: “GPS gļuks īstenī­ bā sadalīja pienākumus. Kad man ieraksts beidzās, tad mainījāmies lomām — Lauma ņēma savējo, bet es — karti. Laumas apa­ rātam baterija turēja apmēram 6 stundas. Normāli kooperējāmies. Tā droši vien ne­ drīkstēja, bet ej nu pierādi, ka mēs kopā.”

Kompānija šādā distancē — par vai pret? Dace sākotnēji gribējusi iet viena, jo nav komandas cilvēks. Viņai patīk būt vie­ nai, bet, pat ja tas aparāts nebūtu noplīsis,

54

šoreiz licies, ka bijis labi, ka turējušās ko­ pā. Lielu daļu distances pat gājuši četratā, jo ik pa laikam pievienojušies divi spāņi — vecākais Andress, jaunākais Braiss un fran­ cūzis Žeroms. Ceļi mijušies ar diviem kaiti­ nošiem angļiem, kuri pastāvīgi viens ar otru strīdējušies, un divām kundzītēm, kurām diemžēl nācies izstāties, jo, neskatoties uz viņu pieredzi, trase bijusi pārāka. Epizodiski parādījies francūzis, kurš mācījis lamāties, piekodinot, ka tie ir ļoti slikti vārdi. Bijuši posmi, kad gājušas divas vien. Lūzuma brīži abām bijuši pārmaiņus.

Daci atstāt kalnā. “Viņu atstāt vienu ne­ var, navigācija viņai nestrādā. Tu sapro­ ti, ka ir jāiet, bet viņa neiet. Es pacietī­ gi gāju un klusēju,” atceras Lauma. Dace pat piefiksējusi, ka Laumas ķermeņa va­ loda tobrīd teikusi: “Es tevi te tūlīt at­ stāšu!” Kādā grūtā kāpumā pirms Teroras Dace apraudājusies otro reizi.

Miega bads, halucinācijas, misēkļi un melnais humors

101 stundas laikā sanācis gulēt ko­ pā nepilnas 5 stundas. Pirmoreiz pēc 65 km — 20 minūtes, tad pēc 98 km vai noskrie­ tām 30 stundām — stun­ tbalstītāji izrādījās krūmi du un 50 minūtes, tad pie mūra sienas un govis ar aiz Teroras laika kontro­ zvaniņiem kaklā. Savukārt les punkta slapjā pļaviņā Dacei rādījies pliks vīrietis. — 20 minūtes, Valsekillo Paskatījusies uz Laumu, šī kontrolpunktā ceturtās nekādi nereaģē, tātad tur nekā dienas rītā — 40 minū­ nav. Pēc brīža atkal ir tes. Visbeidzot Elles pa­ žobelē viena stunda mie­ ga pēdējā naktī, kurā Lauma plīsusi pa dienu, Dace — naktīs. 3.00 cēlušās, lai dotos pēdējā posmā līdz Kādā brīdī Dacei gribējies Laumu ja ne finišam. Daudz tas nav, un nogurums da­ pamest, tad uzdurt uz nūjas. Bet Laumai rījis savu, tādēļ iztēle izspēlējusi dažā­ pēc otrā kontrolpunkta miglā gribējies dus jokus.

A

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


PIEDZĪVOJUMS

a Laum EVSKA Ņ ČER

DaceA VEIP Skrējēja, piedzīvojumu meklētāja

Naktī pie Teroras Dace lūzusi nost un gribējusi pagulēt. Lauma vilkusi viņu ārā no pilsētas, lai sameklētu atpūtas pauzei pie­ mērotāku vietu. Kāpušas kalnā un dzirdē­ jušas, ka augšā atbalstītāji skandina. Dace kartē pārbaudījusi, ka nekā tur nav, arī ci­ tām distancēm tur nav jāiet. Tie atbalstītāji smuki stāvējuši uz tādas platformas, nāku­ ši tuvāk, tikai... izgaisuši. Atbalstītāji izrādī­ jās krūmi pie mūra sienas un govis ar zva­ niņiem kaklā. Savukārt Dacei rādījies pliks vīrietis. Paskatījusies uz Laumu, šī nekādi nereaģē, tātad tur nekā nav. Pēc brīža at­ kal ir. Jaunajam spānim arī bijušas haluci­ nācijas, esot redzējis, kā milzīga žurka ēdu­ si milzīgu iguānu. Kādā vietā katram navigācija rādījusi uz savu pusi. Vecais spānis aizgājis kaut kur galīgi ne tajā virzienā. Dace apzinīgi paņēmusi karti un kompasu un noteikusi pareizo virzienu, tad jaunais spānis skrē­ jis un to veco spāni vilcis atpakaļ: “Tās meitenes zvēr, ka ir jāiet tur!” Pēc brīža viņu navigatori arī nostājušies savās vie­ tās un rādījuši pareizi. Kalnos bieži GPS signāls melojis, tāpēc bijis labi, ka sekots līdzi kartē. Dace kādā brīdī atzinusi: “Tev te nav, ko zaudēt, tu ej, kamēr tevi kāds Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Skrējēja, velobraucēja

Dzimusi

1979. gada 22. jūnijā Rīgā

Dzimusi

1985. gada 27. februārī Rīgā

Izglītība

Rīgas 25. vidusskola, Ziemeļrīgas Mākslu un amatu skola, Rīgas Tehniskā universitāte: maģistra grāds apģērbu un tekstila tehnoloģijā

Izglītība

Rīgas Juglas vidusskola, Rīgas Tehniskā universitātes Elektronikas un telekomunikāciju fakultāte: maģistra grāds telekomunikācijās, Sporta izglītības aģentūra

Darba pieredze apģērbu konstruktore zīmolam NOLO

Darba pieredze valsts pārvalde elektronisko sakaru nozarē

Sporta aktivitātes garo distanču skrējieni, rogainings

Sporta aktivitātes garo distanču skriešana, velobraukšana, slēpošana

Vaļasprieki skatuves un gaismu dizains

Vaļasprieki aktīva atpūta, ceļošana, grāmatas, koris

Ģimenes stāvoklis precējusies, dēls Rihards Lielākie sasniegumi 2016. g. 2. v. sievietēm 107 km skrējiensoļojumā Rīga— Valmiera, Latvijas čempiones tituls 100 km skriešanā, 2. v. sievietēm Baltijas Baso pēdu ultramaratonā; 2015. g. 6. v. sievietēm Siguldas kalnu maratonā (70 km); 2014. g. 1. v. sievietēm Laulasmaa ultra 211 km, 1. v. sievietēm 107 km skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera Personīgie rekordi pusmaratonā — 1.42:17, maratonā — 3.36:51, 100 km — 10.24:54, 24 h — 170, 76km Sporta komanda VSK Noskrien Vāveres

Ģimenes stāvoklis neprecējusies Lielākie sasniegumi 2017. g. 2. v. sievietēm Pääsküla raba maraton; 2016. g. 3. v. Lietuvas 24h MTB dāmu solo, UTMB TDS 119 km — 32.25:23, 3. v. sievietēm Ozolnieku pusmaratonā 5 km — 0.22:26; 2015. g. Marathon du Mont-Blanc 80 km — 24.23:17, Haanja 100 (MTB) — 10.58:57, XXVII Polijas Neatkarības dienas skrējiens 10 km — 0:48:11, 2. v. sievietēm Dream of the final night 90,2 km — 11.54:14; 2014. g. 5. v. 107 km skrējiensoļojumā Rīga—Valmiera, 4. v. sievietēm (1. vieta grupā) Ozolnieku pusmaratonā — 1.42:12, 7. v. sievietēm Haanja Ultra100 Footrace — 12.43:46; 2013. g. 4. v. grupā Tautas slēpojumā Apkārt Alaukstam 42 km — 2.35:13 Personīgie rekordi 5 km — 22:26, 10 km — 48:11, pusmaratonā — 1.42:12, maratonā — 4.09:42, 100 km Haanja Ultra — 12.43:46 Sporta komanda VSK Noskrien Vāveres

55


PIEDZĪVOJUMS

16,5 km pa vertikāli. 265 kilometrus garajā maršrutā, pārvarot dažādus šķēršļus, kopumā nācās pārvarēt augstumu starpību, kas pielīdzināma diviem Everestiem

a­ptur — finišs vai kāda krauja.” Lauma, ejot gar kādu krauju, nopūtusies: “Ja tu te nogāzīsies, tad man būs tev jālien pa­ kaļ...” Dace ieteikusi: “Tad izliecies, ka neko neesi redzējusi.” Tāds melnais hu­ moriņš. Bet vispār meitenēm esot veicies, ka lielākajos kāpumos bijis jākāpj naktī, jo Dacei bail no augstuma, bet tumsā jau tu redzi tikai tik, cik lampiņa izgaismo, nevis milzīgo bezdibeni.

vēl bijuši apmēram 10 km un kāpums. Jaunais spānis, kurš iepriekš parazitēja, skrienot aiz meitenēm, pārņēmis navigā­ ciju savās rokās. Pirmo reizi redzējušas, ka viņam ir navigācija, bet izrādās pratis darboties prasmīgi un izvedis mazo gru­ piņu, ik pa laikam nobļaujot virzienu un gaudojot, jo kājas plēsuši kaktusi, bet viņš šortos. Bijis jāskrien uz leju pa bir­ stošiem akmeņiem starp alveju dzeloņiem un kaktusiem. Lauma skrējusi, kājas ci­ Kontrolpūķis lājot uz izjūtu, gadījies aizķerties, nokrist, Laika grafiks? Idejiski tāds meite­ nolamāties. Dace atceras: “Spānis apgal­ nēm bijis, lai finišētu vismaz 3 stundas voja, ka mēs maucot 4:30 min/km, bet pirms kontrollaika, bet trase un laikap­ gan jau tik traki nebija, varbūt 5 min/ stākļi ieviesuši korekcijas. Uz Santalūsijas km. Bet tas, ka tu tajā brīdī vari saņem­ ties, kaut sāp viss — pēdām līdz kaklam. ūzuma brīži abām bijuši pārmaiņus. no Pats nesaproti, kā pēc Lauma plīsusi pa dienu, Dace — nez cik tur tiem 230 naktīs. Kādā brīdī Dacei gribējies km vēl vari tā paskriet un vēl ar somu, ar no­ Laumu ja ne pamest, tad uzdurt gurumu un negulēšanu. uz nūjas. Bet Laumai pēc otrā kontrolpunkta miglā gribējies Daci Un 20 minūtes pirms kontrollaika beigām atstāt kalnā mēs ieskrienam, skanot organizatoru ovācijām.” kon­ trol­ punktu naktī nācies pat nopiet­ Kontrolpunktā svarīgākais bijis vis­ ni skriet, jo sapratušas, ka līdz brīdim, pirms paēst, jo tos sintētiskos štruntus kad šis kontrolpunkts jāpamet, atlikusi dabūt iekšā ilgstoši neesot iespējams, vien stunda un 50 minūtes, bet līdz tam pēc tam, ja ir laiks, — dušā un gulēt.

L 56

Ja tas ir punkts, kurā pieļaujama ārē­ jā palīdzība, un esi sev atsūtījis man­ tu somu, tad paņem, ko vajag, un at­ stāj visu lieko. Meitenes atzina, ka vajadzējis pare­ dzēt vairāk drēbju, kā arī dvielis nebūtu skādējis, jo dušā nācies slaucīties kreklā vai tualetes papīrā. Šajā punktā nekam laika īsti nav bijis — veikli visas svarī­ gākās darbības un ātri laukā. Dace biju­ si tik dezorientēta, ka nav jutusi, ka du­ ša auksta, vēl paspējusi paēst un izdzīta ārā. Pat nav iedomājusies sistēmā uzpildīt ūdeni. Sēdējusi ārā un slēpusi asaras — trešā reize, kad raudājusi. Prasījusi orga­ nizatoriem, vai nav iespējams dabūt foli­ ja segu, jo savu pazaudējusi, bet šie nav reaģējuši. Lauma ar savu ēdiena porciju gājusi ārā no kontrolpunkta, jo kontrol­ laiks beidzies, bet organizatori apturēju­ ši, jo ar viņu traukiem tikai iekšā var at­ rasties. Pārkrāmējusi ēdienu savā traukā un turpinājusi krāmēt somu. Dace sēdēju­ si un drebējusi no aukstuma Laumas sa­ plīsušajā folijas segā. Te viens no organi­ zatoriem neuzkrītoši nolicis Dacei blakus uz soliņa jaunu folija segu, it kā tā tur būtu mētājusies. Dace satinusies un va­ rējušas doties tālāk. Jaunais spānis paziņojis, ka meitenes nevar palikt sēžot, bet jāiet kopā ar vēl

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


PIEDZĪVOJUMS

caurule cauri klintij, kur jāpieliecas, bet ir bezcerīgi ietupties ar tādām kājām un somu uz muguras! Atlicis vienīgi lamā­ ties un cīnīties uz priekšu. Dace tur atrā­ vusies ar palmas zaru, kurš kā skabarga iedūries kājā, jutusi, ka momentā kaut kas silts līdz kurpei notek. Pēc šī kon­ trolpunkta vajadzējis uzrāpties klintī gan­ drīz vertikāli karājoties. Rokas trīc, aizas tādas... Pat 4 km uz leju.

Daba Bet nebija tā, ka bija tikai slikti. Dace atceras: “Bija tāda diena, kurā reāli izbaudījām skatus — sākumā bija ziedoša kalnu galotne, dabā daudz kas ziedēja. Puķuzirņi gar ceļmalu. Tur tagad zie­ ma, un februārī kartupeļus novāc. Pēc tam bija ieleja ar pastaigu taku, kur tek strauts, kurā ik pa laikam var iegremdēt sūrstošos ceļgalus. Un skaistas apaugu­ šas klinšu sienas gar malām. Nu nenor­ māli skaisti! Un tu kāp arvien augs­ tāk, tad tur kaktusi, bet vienalga skaisti. Izbaudījām, par spīti tam, ka grūtākā nakts bija priekšā. Būtu labāk skrējušas.” Lauma palabo, ka mēģinājušas skriet, bet neesot sanācis. Kājas sāp, pēdas sāp, nav iespējams paskriet. Bet nav pagājušas ne padsmit stundas, kad atkal varēts skriet tā, ka vispār nevar saprast, kas notiek, un miegs nenāk.

Pēdējais posms un finišs

dažiem, jo tajā grupiņā esot viens, kurš zinot ceļu, ka vienas nekur netikšot, esot bīstami. Meitenēm vienalga, domājušas, ka gan jau nonavigēs. Izgājušas, pamal­ dījušās, līdz viens no organizatoriem ie­ teicis netālu vietu, kur it kā varot pagu­ lēt. Dacei vajagot pagulēt divas stundas, Lauma akceptējusi stundu miega. Atrasta tāda kā aizvēsturiska notekcaurule ar be­ tona apmali, uz kuras mētājušās milzī­ gas sakaltušas palmu lapas. Bet Dace sēdējusi un nav neko sapratusi — vaja­ dzējis mazu restartu smadzenēm, jo tās uzkārušās. “Esam ellē. Sūtiet labas do­ mas!” — tāds teksts nosūtīts līdzjutējiem no šīs vietas. Stundu pagulēts un klāt rīts — rīts meitenēm sācies tad, kad modušās, ne­ atkarīgi no pulksteņa, kurš tobrīd rā­ dījis 3.00 naktī. Dace sākusi navigēt. Pazūdoša taka un tunelis galā — notek­ Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Pēc reljefa izskatījies, ka pēdējais posms (ap 25 km) uz leju vien, bet tur bija mikroreljefs — uz augšu, uz leju, akmeņains bezceļš, sāpošās un saguru­ šās kājas vienkārši atteikušās sadarbo­ ties, pat ar nūjām vairs nav varēts īsti paskriet. Kā tikušas lejā, tā pēkšņi orga­ nizatoru bariņš sagaidījis, un viena mei­ tene paziņojusi, ka 12 no viņiem sade­ rējuši, ka latvietes tiks līdz galam, un iedevuši ūdeni. Lauma piepildījusi dzerša­ nas sistēmu. Kamēr prātojusi, kā atkal mugurā uzcelt somu, jo sāp visas malas, kāds jau to tur uzstutējis. Abas iestum­ tas skrējienam: “Nu skrieniet! Skrieniet!” Pēdējie 10—12 km veduši pa pai­ suma applūdinātām pludmales smiltīm. Kājas slapjas, smilšainas, Dace vilkusi apavus nost un ar basām šļakstinoties skrējusi. Nokavēt jau vairs it kā neva­ rot, bet vienalga jārēķina līdzi laiks. Un tad tuvāk pilsētai apmēram 1 km pirms finiša nobeigusies navigācija. Vilkušas laukā karti, lai pārbaudītu, vai virziens pareizs. Bet tad sadzirdējušas skaņas no finiša zonas. Dace atceras: “Forši, tur laikam kādu sagaida! Bet mums jau ti­ kai vēlāk pateica, ka tieši mūs gaidījuši. Noritējusi apbalvošanas ceremonija, un vi­ si izsaukti ārā sagaidīt tās “divas nožēlo­ jamās latvietes”.

57


PIEDZĪVOJUMS

101. stundā. Dace un Lauma, kad finišs sasniegts

Dace ierosinājusi skriet, bet Lauma gaidījusi finiša taisni, kurā uzskriet. Pirmo reizi bijusi sajūta, ka gribas fini­ šēt ar karogu. Lauma atceras: “Sākumā skrējām lēni, tad arvien ātrāk un ātrāk, malā cilvēki, kuri dod pieci, gavilē un fi­ nišā izšauj konfeti, bet vienīgā doma, ka gribas apsēsties.” Un Dacei asa­ ras acīs — ceturto un pēdējo reizi šai distancē. Tas nekas, ka uzvarētājs fi­ nišējis jau pirms 44 stundām (itālis Peters Kincels 56.58:38,47), ka pirmā no deviņām finišējušajām dāmām atpū­ šas jau 36 stundas (itāliete Annemarija Grosa 65.30:54,01). Abas latvju lēdijas ir starp tiem 68 dalībniekiem no 96 star­ tējušajiem, kuri tika līdz finišam (Dace 100.46:59,38; Lauma 100.46:59,84). Pēdējās? Nē, pirmās! Pirmās no latvie­ šiem, kuras to uzdrošinājās un paveica. Finišā saņemta finišētāja vestīte un me­ daļa — tāds maziņš dzelzs gabaliņš, bet cik tajā iekšā ciešanu! Līdzjutēji vēlāk teikuši, ka abas lat­ vietes esot filmētas un intervētas, bet pa­ šas to neatceras, jo spāniski taču nerunā, bet nebrīnās, jo jau apradušas komuni­ cēt ar cilvēkiem, kurus nesaprot un ku­ ri viņas nesaprot. Sagaidītas, apbalvotas, fotografētas, bet otrā pusē jau perso­ nāls sācis demontēt finiša zonu. Mazliet esot žēl, ka nav paspējušas uz kopējo fotografēšanos, kas bijusi tieši pirms vi­ ņu finiša.

58

Apavi Laumai distancē kalpoja veci Salomon ar Monblāna, Siguldas taku, Cēsu Eco trail, dažādu pārgājienu pieredzi, tāpēc nebija žēl pēc finišā izmest, jo bija ga­ līgi nodiluši. Dace apgādājusies ar gluži jauniem Inov8, kas speciāli paredzēti ga­ rajiem taku skrējieniem un iepriekš tikai koptreniņā Rīga—Biksti (81 km) iemēģi­ nāti. Tiem biezāka zole, un ne mirkli nav nožēlojusi savu izvēli.

Atgūšanās Ilgi pēc tam vēl naktīs vajājuši mur­ gi. Pirmajās naktīs nē, tad vienkārši kom­ pensēts miega bads, pēc tam gan moša­ nās naktīs: “Kur jāiet? Jau jāiet?” Dace skrējusi jau pēc divām dienām, kad atgā­ jušas kāju sāpes. Bijis grūtāk ielēkt tre­ niņu plānā, bet pēc pāris nedēļām viss bijis kārtībā. Lauma atsākusi skriet pēc nedēļas, kājas sākušas klausīt pēc divām nedēļām, bet uzskata, ka vēl pāris nedē­ ļas jāpavada mierīgāk, lai organisms at­ ietu no slodzes.

lietās? Dace par tādu jautājumu gribējusi šim zvelt ar nūju. Teicis, ka pašam ne­ kādas pieredzes neesot, kaut ko pieteiku­ mā sarakstījis. Beigās izrādījies, ka viņš ir piedalījies ironman sacensībās, un tajās jau arī ir jāskrien. Ir jāsaprot pašam, kā­ pēc tu to gribi darīt, vai tu tiešām gribi braukt kaut kur un ciest tik ilgi. Arī īsā­ kās distances (125 km, 82 km, 42 km, 30 km, 17 km) nav tehniski vienkāršas, tām tāpat jābūt labi sagatavotam. Dace atzīst, ka distancē vienā brīdī, kad krīze beigusies, pilnīgi noteikti sapra­ tusi, ka šeit ieradusies, lai finišētu, nevis izstātos. Lauma papildina: “Tu vienkārši saproti, ka esi pārāk daudz enerģijas ie­ guldījis, lai uz šejieni atbrauktu, lai sa­ vāktu ekipējumu un visu pārējo. Un tev vēl ir laiks, un ja vēl vari, tad ir jāmēģi­ na tikt tālāk. Kad viss nosēžas, tad jau atmiņā paliek viss foršais. Bija skaisti, in­ teresanti, bija intriga — paspēsim, nepa­ spēsim.“ Dace prāto, ja to visu zinātu ie­ priekš, vai viņa darītu, un pati atbild, ka jā, bet nepieietu tam tik vieglprātīgi. ©

Atziņas Lauma nevienu nemēģinātu pierunāt startēt Transgrancanaria 360� distancē, līdz tam esot jāizaug gan fiziski, gan garīgi. Tam tomēr vajag sakrāt nopietnu bāzi ar ultrām un citiem piedzīvojumu pasāku­ miem. Jaunais spānis Braiss trasē jautā­ jis, vai meitenēm vispār ir pieredze šādās

Santa ROZE

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


AKTUĀLI

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

59


Kā sporto Nīkrāces pagastā Eiropas Sporta nedēļas (ESN), kas ir Eiropas Komisijas iniciatīva, mērķis ir palielināt fizisko aktivitāšu lomu ikdienas dzīvē un veicināt vienlīdzību un sociālo iekļaušanu visā Eiropas Savienībā. Lai aicinātu Latvijas sabiedrību vairāk pievērsties aktīvam dzīvesveidam, Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP) no 17. līdz 23. septembrim organizēja ESN 2016.

E

iropas Sporta nedēļas 2017 mērķis ir uzrunāt tos cilvēkus, kuri ikdienā aktīvi nenodarbojas ar sportu, un iedvesmot viņus mainīt savus paradumus. Lai popularizētu Eiropas Sporta nedēļas vēstījumu Latvijas reģionos, tiks uzrunātas arī pašvaldības. Pirmo gadu Eiropas Sporta nedēļas ietvaros katra pašvaldība varēs izvirzīt vienu brīvprātīgo, kuram tiks piedāvāta apmācība un instrukcijas, kā arī sniegti labās prakses piemēri, lai brīvprātīgie spētu patstāvīgi organizēt aktīvā dzīvesveida popularizēšanas pasākumus savā reģionā. Noslēdzošais Eiropas Sporta nedēļas 2017 pasākums būs konference, kurā dalību ņems gan vietējie, gan starptautiskie eksperti. LSFP pārstāve Ilva Ciemite atklāj: “Mūsuprāt, Latviju diskusiju paneļos varētu pārstāvēt tādi sporta nozares eksperti kā Latvijas Sporta federāciju padome, Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas

60

Republikas Izglītības un zinātnes ministrija, kā arī Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija.” Šīs ikmēneša slejas mērķis ir izcelt labākos un interesantākos labās prakses piemērus no ESN ietvaros organizētajām aktivitātēm. Šomēnes piedāvājam ieskatu Skrundas novada Nīkrāces pagasta iniciatīvās, kas tika realizētas ESN 2016 ietvaros, kā arī Eiropas Sporta ne­ dēļas 2017 vīzijā.

Skrundas novads, Nīkrāces pagasts “Mēs dzīvojam diezgan netālu no novada centra Skrundas. Šeit uz vietas — Nīkrāces pamatskolā — ir neliela sporta zāle. Lielākas iespējas sportot ir vasaras periodā, jo mums ir labs sporta laukums, kurā var nodarboties ar vieglatlētiku, kā arī spēlēt volejbolu vai basketbolu. Pateicoties divu biedrību — Nīkrācnieki un Ventas krasti — aktivitātēm, pie skolas ir izvie-

toti āra trenažieri, kurus var izmantot gan bērni, gan pieaugušie un seniori,” par aktīvā dzīvesveida iespējām Nīkrāces pagastā stāsta Nīkrāces pagasta sporta organizatore Ilona Rītiņa. Pagastā ir pieejama trenažieru zāle, kas aprīkota ar velotrenažieri un dažādiem svaru stieņiem un hantelēm, ar ko var veikt spēka vingrinājumus. Savukārt Nīkrāces Atpūtas centrā ikviens var trenēties, spēlējot dažādas galda spēles — novusu, šahu, dambreti, galda tenisu un galda hokeju. Piedāvātās iespējas ir samērā plašas, atliek tikai pašam izvēlēties sev piemērotāko un patīkamāko sporta veidu.

Kādas iniciatīvas realizēja Nīkrāces pagasts ESN 2016 ietvaros? Piedaloties Eiropas Sporta nedēļā 2016, galvenais Nīkrāces pagasta mērķis bija panākt, lai pagasta iedzīvotāji, neskatoties uz savu fizis-

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


ko sagatavotību, izkustētos un pēc savas izvēles izmēģinātu jaunus sporta veidus. Pirmajā pasākuma nedēļas dienā organizatore organizēja vingrošanas dienu — atsevišķas aktivitātes norisinājās gan iestāžu telpās, gan ārpus tām. Skolā un pašvaldības iestādēs norisinājās 10—20 minūšu ilgas rīta vingrošanas nodarbības, kuras vadīja Nīkrāces sporta organizatore Ilona Rītiņa. Nodarbību laikā tās dalībnieki veica kāju, roku, plecu, galvas un visa pārējā ķermeņa vingrojumus. Bērni, sevišķi pirmsskolas vecumā, ļoti pozitīvi novērtēja šādas sportiskās aktivitātes. Rīta rosmē kopā piedalījās teju 90 iedzīvotāji. Otrajā dienā Nīkrācē tika rīkota trenažieru diena — ikviens bija aicināts Saieta namā apmeklēt trenažieru zāli vai darboties uz trenažieriem pamatskolas sporta laukumā. Senioru vidū īpaši populārs bija lauka trenažieris staigātājs, Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

savukārt bērniem ļoti iemīļota bija šķēršļu pārvarēšanas siena. Interese par trenažieriem iekštelpās gan bija nedaudz mazāka. Trešajā dienā visi interesenti tika aicināti veikt 5 kilometru distanci nūjojot, kur dalību ņēma nīkrācnieki, vecumā no 30 līdz 60 gadiem. Biedrība Nīkrācnieki ar dalību projektā ir iegādājusies nūjošanas nūjas, ko dalībniekiem ir iespējams izmantot bez maksas. Nākamajā dienā norisinājās Diena ar bum­ bu. Šajā dienā visiem interesentiem bija iespēja spēlēt tenisu, volejbolu, futbolu un basketbolu. Diena ar bumbu iemantoja vislielāko dalībnieku uzmanību — šajās aktivitātēs piedalījās 30 nīkrācnieki. Vispopulārākā aktivitāte starp dalībniekiem bija soda punktu mešana basketbola grozā. Iesaistījās arī paši mazākie — tie, kuri jaunāki par septiņiem gadiem. “Par to man personīgi īpašs prieks, ka mazie izmēģina jaunus sporta veidus. Atbalstot viņus, mēs varam izaudzināt jaunus sportistus. Piedalījās dažādas paaudzes — arī tādi, kas bumbu nebija spēlējušus kādus 30 gadus. Rezultātā izvērtās jautra un patīkama diena,” stāsta Nīkrāces pagasta sporta organizatore Ilona Rītiņa. Pēdējā Eiropas Sporta nedēļas dienā mums sākotnēji bija plānots pārgājiens uz Zoslēnu gravu, kas ir iecienīta aktivitāte jauniešu vidū, tomēr negaisa dēļ šo ideju nācās atcelt. “Mums ir pašiem sava Sigulda un pašiem savi Alpi! Šķērveļa pietekas — Dzeldas — kreisajā krastā, augšpus tās ietekas Šķērvelī, ir baltu, dzeltenīgu un pelēcīgu smilšu atsegumi — Zoslēnu atsegumi. Augstākais no tiem — Zoslēnu rags

(14 m). Zoslēnu gravas apkārtnē ir ļoti gleznaini dabas skati, un jauniešiem ļoti patīk doties turp pārgājienos. Parasti kopā noejam aptuveni 15 kilometrus,” stāsta Rītiņa. Šogad Eiropas Sporta nedēļā norisinājās arī Olimpiskā diena, kuras organizēšanu bija uzņēmusies Latvijas Olimpiskā komiteja. Šajā dienā Nīkrāces pamatskolā bija liela kņada, jo kopā ar Nīkrāces pamatskolas sporta skolotāju tika organizētas sacensības Padod bumbu!. Olimpiskās dienas aktivitātēs kopā piedalījās aptuveni 80 dalībnieku. “Tās bija dažādas netradicionālas sacensības — metām bumbu olimpiskajos apļos, spēlējām gan dvieļu volejbolu, gan minivolejbolu. Bija arī jautrās stafetes, kas īpaši patika bērniem,” Olimpiskās dienas aktivitātes atminas Rītiņa. Nu jau par tradīciju ir kļuvusi noieto pakāpienu skaitīšana — skolēni skaitīja, cik pakāpienu viņi veikuši, un klases audzinātājas uzņēmās apkopot šos rezultātus, kurus pēc tam nodeva Nīkrāces pagasta sporta organizatorei Ilonai Rītiņai. “Simts šīs aktivitātes dalībnieku pieveica 27 600 pakāpienu. Prieks, ka bērnus aizrauj aktivitātes ar spēļu elementiem, tādēļ cenšamies tādus izmantot biežāk,” par pakāpienu skaitīšanu stāsta Nīkrāces pagasta pārstāve. Par tradīciju kļuvusi arī Pievilkšanās diena. Šī aktivitāte ir populāra dalībniekiem no aptuveni 7 līdz 25 gadu vecumam. Šogad dalībnieku kopējais pievilkšanās skaits bija 194 reizes. “Visizturīgākie mums bija divi 13 gadus veci puiši, kuri pievilkās 30 un 23 reizes. Tas ir izcils rādītājs!” par dalībnieku rezultātiem stāsta Ilona. “Milzīgs gandarījums arī par to, ka pērn Eiropas Sporta nedēļas ietvaros 19 Nīkrāces pa­gasta iedzīvotāji — skolēni, skolotāji un vecāki — piedalījās Valmieras maratonā. Viens no šiem skolēniem ieguva otro godalgoto vietu,” ar sajūsma stāsta Nīkrāces pagasta pārstāve. Jautāta par komunikācijas kanāliem, kas visaktīvāk izmantoti, lai uzrunātu mērķauditoriju, Ilona Rītiņa atzīst, ka tikušas izliktas informatīvas afišas, izmantota iespēja informēt sabiedrību arī Draugiem.lv platformā, kā arī Skrundas novada mājas lapā un reģionālajā laikrakstā Kurzemnieks.

Ar kādu pasākumu kopumu Nīkrāces pagasts plāno piesaistīt sabiedrības interesi ESN 2017 laikā? Nīkrāces pagasts plāno atkārtot dažas iepriekšējo gadu aktivitātes — tā noteikti būs rīta vingrošana, nūjošana un pārgājiens. Pie­ dalīšanās ESN 2017 dos iespēju ikvienam uzlabot savu veselību, izkustēties un atrasties jaukā, pozitīvi domājošā sabiedrībā, jauku domu biedru kopienā. “Esmu par to, lai mēs biežāk staigātu ar kājām, nevis pārvietotos tikai ar auto, bet mans sapnis ir iesaistīt vairāk pagasta iedzīvotāju, realizējot vingrošanu ārpus telpām — pašā Nīkrāces centrā —, tādējādi iesaistot pēc iespējas vairāk dalībnieku šajā aktivitātē,” par savu nākotnes vīziju stāsta Rītiņa. ©

Līga VANAGA 61


MANĀ NOVADĀ

Islande no Stalbes

Cīnītos par zeltu, ja... Pārgaujas novadā dzīvo 4000 iedzīvo­ tāju, bet Stalbes pagastā, kur norit no­ vada florbola dzīve, — 1140 iedzīvotāju (pirms septiņiem gadiem pagastā vēl dzī­ voja 1300 cilvēku). Klubā lielākā daļa ir Stalbes puikas, pārējie — no Straupes un Raiskuma pagastiem, kas kopā ar Stalbes pagastu tagad veido Pārgaujas novadu. Mazais iedzīvotāju skaits nav šķērslis, lai apspēlētu lielās pilsētas un Latvijas flor­

bola centrus — Cēsis, Valmieru, Liepāju, Talsus, Ķekavu, Rubeni... Turklāt izsenis Pārgauja ir tas klubs, kas savus konku­ rentus apgādājis ar meistarīgiem spēlē­ tājiem. Jau desmit gadu Pārgauja ir arī Cēsu pilsētas sporta skolas filiāle. Kā saka portāla florbolazinas.lv redak­ tors, sportacentrs.com florbola komentētājs Dāvis Dedumets, ja Pārgauja savāktu ko­ pā visus sporta skolas audzēkņus, kas tagad ir izklīduši pa dažādiem Latvijas

Foto: Ritvars Raits

Diez vai kāds prognozēja, ka 2016./17. gada Elvi virslīgas florbola čempionāta TOP4 iekļūs trīs komandas, kuras elites līgā nekad nav tikušas pie medaļām — Stalbes Pārgauja, Valmiera un Triobet/Ulbroka. Par lielāko pārsteigumu šajā kvartetā var uzskatīt Pārgaujas florbola komandu, kas ceturtdaļfinālā izslēdza titulēto Lekringu, pusfinālā krietni lika pasvīst Latvijas čempionvienībai Lielvārdei, novedot sēriju līdz pat septītajai spēlei, bet bronzas finālā dramatiskā cīņā ar 7:6 uzvarēja Valmieru. Kā Stalbē ienāca florbols un kā tik mazam miestam izdevies sasniegt tādas virsotnes komandu sportā? Pēc aizvadītās sezonas panākumiem līdzjutēji jau ir pamanījušies Pārgauju salīdzināt ar Islandi futbolā.

PĀRGAUJAS IZCĪNĪTĀ VIETA VIRSLĪGAS REGULĀRAJĀ TURNĪRĀ 2006. g. 2008. g. 2009. g. 2010. g. 2011. g. 2012. g. 2013. g. 2014. g. 2015. g. 2016. g. 2017. g.

8. vieta 6. vieta 8. vieta 10. vieta 8. vieta 4. vieta 7. vieta 12. vieta 10. vieta 9. vieta 6. vieta (3. vieta finālturnīrā)

klubiem, sanāktu komanda, kas stabi­ li cīnītos pa zeltu: brāļi Rajecki, Artūrs Jurševskis (atcerieties pasaules čempio­ nātā Rīgā iespaidīgāko bullīti!), Mārtiņš Zelčs (FK Rīga rezultatīvākais spēlē­ tājs), Emīls Dzalbs, Pauls Erenbots, pa­ saules apceļotājs Kristaps Jēkabsons, Ivo Balodis, kurš bija viens no komandas lī­ deriem.

Foto: Ritvars Raits

Ulmanis un Zīgerista banānu nauda

62

Pirms 20 gadiem Stalbē Ilvars Balodis staigāja pa smilšu kaudzēm ērmīgā beto­ na stabu konstrukcijā pie Stalbes vidus­ skolas un iztēlojās, ka tur varētu slieties sporta zāle. Padomju gados iesāktais pro­ jekts gadiem stāvēja iesaldēts — rocība bija vien sporta zāles karkasa izbūvei... Iespējams, gados vecāki ļaudis, kuri pa Vidzemes šoseju Valmieras virzienā šķēr­

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


MANĀ NOVADĀ

Ābols, bronzā kalts. Lauris Ābols pirms 12 gadiem Pārgauju ieveda virslīgā un šopavasar fantastiskā, gluži neticamā veidā nodrošināja stalbiešiem LČ bronzas godalgas. Pirmās medaļas, kopš klubs spēlē virslīgā!

sojuši apdzīvoto vietu Stalbi, atceras la­ bajā pusē tālumā redzam šā monstra ap­ rises, kur tagad no šosejas var saskatīt sporta zāli. 1997. gadā pirms vēlēšanām Stalbes pagastā viesojies Latvijas Valsts prezi­ dents Guntis Ulmanis, piedaloties iedzī­ votāju sapulcē. Sapulcē piedalījies arī Balodis, kurš tolaik strādāja pagasta ko­ munālajā saimniecībā. Viņš enerģiski ie­ stājās par sporta zāles izveidi Stalbē. “Es sacīju, ka te jauniešiem nav, ko da­ rīt, un lauki netiek novērtēti,” atminas Balodis. Arī tā laika pagasta vadītāja Sofija Zambare iedegusies par sporta zā­ les izveidi. Un ledus sakustējās. Kā Balodis sme­ jas, sporta zāles celtniecībai gan valdī­ ba naudu piešķīrusi, gan likta lietā arī Zīgerista banānu nauda no pagasta puses. Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

“Zīgerists parādīja, pie kurām durvīm jā­ klauvē,” piebilst Balodis. Ne bez pūlēm, bet 1999. gada pirmajā pusē Ilvara sap­ nis piepildījās — Stalbes sporta zāle ti­ ka nodota ekspluatācijā un pagasta spor­ ta dzīve varēja sākties!

Florbols hokeja vietā Balodis ir milzīgs sporta entuziasts, un kopš bērnības viņam sirdij vistuvā­ kais sporta veids bijis hokejs. Kādu laiku Cēsīs pat trenējies pie Ginta Bikara tēva. Tādēļ nolēmis pamēģināt Stalbē iedzīvināt hokeja brālēnu florbolu, jo galu galā spē­ les pamatprincips jau vien tas pats ir — ar nūju dabūt ripuli vārtos. “Sākumā pagasta veči savācāmies ko­ pā un spēlējām bez laukuma apmalēm,” stāsta Balodis, kurš florbolu Stalbē aizsā­ ka kopā ar Andri Erenbotu — savu ilg­

gadējo palīgu. Iedzīvotāju vidū uguntiņa bija uzšķilta, un Balodis rudenī nolēmis lietderīgo apvienot ar patīkamo — komu­ nālās saimniecības čaklās rokas ar jaun­ izceptajiem florbolistiem savākušies kopā un pa trim vakariem tapušas finiera ap­ males visai sporta zālei. “Tie bija citi lai­ ki,” piebilst Balodis, norādot, ka šodien prātīgāk un — visticamāk — arī lētāk ir nopirkt gatavas plastmasas apmales, ne­ kā meistarot tās pašiem no kokmateriā­ liem. “Vajag tikai gribēt!” Pārgaujas florbola pamatlicēji nolēmu­ ši pieteikties Aināra Zelča organizētajam Vaidavas kausam. “Pirms turnīra sarunā­ jām draudzības spēli ar vietējo Vaidavas komandu. Dabūjām iekšā ar 1:20... Taču, neskatoties ar graujošo rezultātu, Zelčs domīgi teica: es redzu, ka šie puiši grib sasniegt, ko vairāk,” Balodis ­ pieskaras

63


MANĀ NOVADĀ

Zelča ziedu laikiem. “Pirms turnīra Vaidavā turpat tirgū nopirkām maikas un ar krāsu uzķēpājām virsū numurus,” stalbieši debitējuši pirmajā turnīrā ar... ­ taisnām nūjām. Vēlāk Zelčs sagādājis kārtīgus bor­ tus no Zviedrijas, ko zviedri norakstījuši un grasījušies utilizēt. Komplektā līdzi ie­ gūtas arī spēļu formas. “Humpalās mau­ cām pa koka bortiem, un tā lieta aizgā­ ja!” teic Balodis.

Latvijas čempionāta un kopienas faktors Nevilcinoties, jau 1999./2000. ga­ da sezonā Pārgauja pieteikusies Latvijas čempionātam, debitējot 1. līgas turnīrā (tolaik pēc spēka zemākā LČ līga). Tūlīt izveidota arī bērnu komanda. “Kā 2000. gadā jaunieši izcīnīja medaļas Latvijas bērnu un jauniešu čempionātā, tā mums to izdevās atkārtot 15 gadus pēc kārtas, kādā no vecuma grupām tiekot pie godal­ gas,” rekords bijis vienā sezonā izcīnītas medaļas četrās vecuma grupās. “Tādēļ Stalbes sporta zāles skapji tagad ir pilni ar medaļām. Attīstoties modernajām teh­ noloģijām, tagad daudzi ir čempioni dato­ rā,” piebilst Balodis. Latvijas čempionāta spēles pagasta dzīvē bija kaut kas nebijis! Tas izraisīja milzīgu popularitāti iedzīvotāju vidū, un daudzi puikas sapņoja kļūt par daļu no Pārgaujas komandas. Otrs faktors, vīri uz

treniņiem veda savus bērnus, un tik ma­ zā kopienā, kur visi cits citu pazīst, in­ formācija par florbola treniņiem izplatījās zibenīgi. Tostarp klubā trenējās gan abi Baloža dēli Ivo un Ingus, gan Erenbota atvase Pauls. Kā saka Pārgaujas florbola simbols Lauris Ābols, spēlēt florbolu — tas kļuva par modes lietu. Sākotnēji komandu budžetus veidoja vienīgi spēlētāju personīgie līdzekļi. Izsist naudu no pašvaldības maka nav bijis vieg­ li, jo pagastā sports budžeta plānā nekad nav bijis — kā jau tajos retajos Latvijas pagastos, kur nav sporta dzīves, pašval­ dībām bija pierasts līdzekļus piešķirt tā­ dām aktivitātēm, kas saistās ar kultūras namu un pašdarbnieku kolektīvu veikumu. Lai pārliecinātu pagastu finansiāli atbal­ stīt arī florbolistus, likta lietā pagasta pre­ se, lai stāstītu par sevi un sporta veidu. “Sākumā bija pretreakcija — jūs savam priekam gribējāt padzenāt bumbiņu, bet tagad prasāt naudu čempionātiem?” Lai savilktu kluba budžetam galus kopā, visi metuši naudu kopējā katlā, pienesumu fik­ sējot īpašā kladītē. Balodis smēlies papildu līdzekļus no savas cirsmas. Sākotnēji klu­ ba ģenerālsponsors bija Straupes piensaimnieks — uzņēmums, ko vada Ilvara tēvs, klubam daudzas sezonas sniedzis atbalstu vairāku tūkstošu apmērā ik gadu. Florbola bumbiņa gluži kā sniega bumba vēlās pa Stalbi aizvien lielāka un lielāka, un drīz vien vajadzēja budže­ tu jau četrām komandām. “Man bija di­ vas sezonas — kad sākās apkures sezo­ na, startēja arī florbola sezona,” stāsta Balodis. Vienubrīd mazajā miestā florbola klubā trenējušies pat 80 audzēkņi. Ja pirmajos gados Pārgaujas komandu trenēja pieredzējušais Zelčs un pats Ilvars Balodis ar Erenbotu pie viņa spēlēja, vē­ lāk kluba vadību pārņēma abi draugi. Vēl pēc dažiem gadiem bērnus trenēt sāka jau viņu audzēkņi — Lauris Ābols, brāļi Rolands un Sandis Jānelsiņi un Kristaps Jēkabsons, kam Balodis izsaka sirsnī­ gu pateicību.

Sportā dzimst novads?

Pārgaujas kluba prezidents Monvīds Krastiņš Foto: Ritvars Raits

64

Iespējams, tieši Ilvaru Balodi un viņa florbola saimi varam uzskatīt arī par Pārgaujas novada vārda autoru. Jā, jā — visi valmierieši teiks, ka Pārgauja taču ir bijis apzī­ mējums pilsētas daļai viņā Gaujas krastā, bet Stalbei ar to nav nekāda sakara un miests atro­ das tālu prom pretējā upes pusē. “Lai piesaistītu sponso­ ru naudu, devos uz tuvējām Straupes un Raiskuma pagas­ tu pašvaldībām. Komandai vajadzēja visaptverošu vār­

du, lai nevienu neapbižotu,” Balodis atce­ ras, kā viņam ienākusi prātā versija par Pārgauju. Zinot, ka florbols ir viens no reģiona zīmoliem, 2009. gada administra­ tīvajā reformā šis nosaukums tika izman­ tots, apvienojot visus trīs pagastus zem Pārgaujas novada vārda. Bravo!

Ugunskristības stiprāko sabiedrībā 2004. gadā Pārgaujas kluba budžets sezonā sasniedza, pārrēķinot no latiem, aptuveni 20 tūkstošus eiro. Rezultāti neiz­ palika — nākamā gada pavasarī Pārgauja pirmo reizi izcīnīja tiesības spēlēt virslī­ gā. Debijas sezona stiprāko sabiedrībā bi­ ja īstākās ugunskristības — stalbieši kļu­ va par vienīgajiem, kuri čempionātā guva mazāk par 100 vārtiem (88) un vienīgie, kuri ielaida vairāk par 200 vārtiem (201), paliekot pēdējā vietā un attiecīgi atstā­ jot elites līgu... Sezonu pavadījusi 1. līgā, Pārgauja 2007. gada rudenī stiprāko sabiedrībā at­ dzima kā fēnikss no pelniem. Regulārajā turnīrā vidzemnieki ieguva vietu virslīgas tabulas vidusdaļā — tapa iekarots pir­ mais sešnieks 12 komandu konkurencē. Nākamajās trīs sezonās vairāk gan sa­ nāca sisties par vietu tabulas otrajā pusē: 2009. gadā — astotā vieta, 2010. — des­ mitā, 2011. — astotā. Savukārt 2011./12. gada sezonā Pārgauja aizvadīja saturīgāko regulāro sezonu kluba vēsturē un uzlēca līdz pat ceturtajai vietai. Taču izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā (1/4 finālā) uzrāvās pret tolaik vēl bīstamo Ķekavu.

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: Ritvars Raits

MANĀ NOVADĀ

Varonis. Oskaram Balodim papildlaika pēdējā minūtē roka nenodrebēja, un pēc Ābola piespēles viņš raidīja bumbiņu vārtos, atnesot Pārgaujai vēsturisku panākumu

Pārmaiņas — revolūcijas mēģinājums vai atriebība? Pēc kalna seko nogāze un sākās Pārgaujas lejupslīde. Nākamajā sezonā ko­ manda regulārajā turnīrā ieguva septīto pozīciju, bet 2014. gada pavasarī vidzem­ nieki bija nokrituši jau līdz izkrišanas slieksnim — tikai 12. vieta regulārajā turnīrā. Pēc neveiksmīgās sezonas Ilvars Balodis uzrakstīja iesniegumu, ka klu­ bam reizi par visām reizēm ir jāizvirza stratēģiskie mērķi: audzināt jauniešus ci­ tiem klubiem vai virzīties uz rezultātu ar virslīgas komandu, kas nozīmē strādāt pie tā, lai izlolotos spēkus noturētu klu­ bā. “Rakstīju iesniegumā, ka lūdzu mani atbrīvot no trenera amata, jo neredzu par iespējamību turpināt strādāt, kamēr klubs nav izvirzījis stratēģiskos mērķus,” šāds bijis Baloža uzstādījums. Viņa centiens iz­ provocēt kluba vadību uz diskusiju noslē­ dzās ar to, ka bez kluba vadības iebildu­ miem Balodis palika brīvs no darba. “Es neaizgāju — mani noņēma,” no­ tikušo rezumē Balodis. “Visos sporta vei­ dos, kuros Latvijā esam guvuši panā­ kumus, aiz trenera ir stāvējusi stipra atbalsta komanda, kas zaudējuma gadī­ jumā tev uzsitīs uz pleca un meklēs risi­ nājumus, kā palīdzēt. Pēdējos gados, kad vadīju komandu, jutu, ka tas mērķtiecī­ gi netika darīts. Tad es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Pēdējā kluba vadības sē­ dē uzrakstīju iesniegumu ar mērķi sapuri­ nāt kluba sistēmu, kas bija iesīkstējusi.” Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Sporta kluba Pārgauja valdes priekš­ sēdētājs deputāts Monvīds Krastiņš nu jau teju trīs gadus senos notikumus ko­ mentē diplomātiski: “Starp kluba valdes locekļiem bija domstarpības, kuras bija jā­ atrisina, lai šis sporta veids Stalbē vispār nepazustu,” skaidro Krastiņš. “Jā, starp mums abiem bija domstarpības,” piebilst Krastiņš. Kluba vadītājs piekrīt apgalvoju­ mam, ka Pārgaujas rezultāti gājuši uz le­ ju, nav atrasts ceļš, kā apturēt gluži par normu kļuvušo problēmu, ka labākie spē­ lētāji no jauniešu komandas dodas uz ci­ tiem klubiem, bet pie komandas grožiem bijušas nepieciešamas svaigas vēsmas.

sējas. Piekritīsiet, Ilvara Baloža lepnums ir saprotams — cilvēks, kurš pagastā ir ienesis florbolu un 15 gadus bijis cilvēks orķestris, fanātiski (ar panākumiem!) par minimāliem līdzekļiem trenējot visu vecu­ mu audzēkņus, varētu kādā brīdī uzmest kupri, ja darbā ielikta sirds, savs laiks un līdzekļi, ja tava darba augļus novērtē vi­ sā Latvijā, bet ne tavā pagastā. “Andris Erenbots man reiz pateica: “Zini, es ar te­ vi kopā esmu pavadījis vairāk laika nekā ar savu sievu,”” smejas Balodis. Baloža kungs būtu pelnījis lielāku cieņu un citu attieksmi — vismaz savu vārdu pie Stalbes sporta nama griestiem. Pašvaldība un audzēkņi, saņemieties! Jūs pašus ciena par jūsu patriotismu pret savējiem. Balodis nolēma paiet no florbola ma­ lā un vairāk pievērsties ģimenes vērtībām un sakopt vectēva mājas. Taču liktenim ar šo Ilvara pārdzīvojumu nepietika — 2015. gada rudenī pusceļā uz mājām nelaimes gadījumā izdzisa 24 gadus vecā Ilvara ve­ cākā dēla Ingus dzīvība. Ingus bija uzau­ dzis kopā ar Pārgaujas florbolu, aizvadot kluba stiprākajā komandā deviņas sezo­ nas. “Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus,” saka Balodis. Ingus bija paraugs daudziem jauniešiem, kā arī pie­ augušajiem, jo šis puisis izcēlās ar to, ka nekad ne ar vienu nebija nonācis konflik­ tā. Balodis vectēva mājās Priekuļos dēlam izveidojis piemiņas stūrīti, kur var aplūkot patiesi bagātīgo Ingus sportisko veikumu.

Liktenim nepietiek No malas paanalizējot situāciju, saprotams, ka jaunas asinis klubā bija nepieciešamas. Domājams, to saprata arī Balodis, jo, lai izvairī­ tos no plunčāšanās pa vienu pīļu dīķi, tieši šā iemesla dēļ kluba komandas gan ar lieliem, gan maziem spēlētājiem devās uz tur­ nīriem ārzemēs — uz Zviedriju, Somiju, Čehiju, Slovākiju, Poliju, Igauniju —, smeļoties pieredzi no kaimiņzemju florbola. Taču darvas piliens šajā stās­ tā ir par latviešiem raksturīgo veidu, kā pārmaiņas tika bruģētas — tā vie­ tā, lai visi kopā apsēstos pie saru­ na galda... Bet pagale viena pati ne­ deg, un pat abas puses cienījami atzīst, ka problēmas bijušas abpu­

Valmieras komandas treneris, stalbietis Ilvars Balodis Foto: Ritvars Raits

65


MANĀ NOVADĀ

“Eju uz baznīcu un saku sev: es pre­ tī tā nedarīšu,” teic Balodis. Viņš katru piektdienu kapsētā iegriežas pie dēla un kopš dēla aiziešanas nevienu nedēļas no­ gali piemiņas rituālu nav izlaidis.

Pēdējā no visām pēdējām iespējām Krastiņš atzīst, ka pēc Baloža aizieša­ nas no kluba, veiksme nav bijusi sabied­ rotā. “Teikšu atklāti: nākamajās divās se­ zonās man bija neveiksmīga situācija ar kluba jauno treneri Mārtiņu Jarohoviču,” kurš 2014. gada rudenī pie komandas stūres nomainīja Balodi. “Biju domājis, ka viņš ir labāka līmeņa speciālists. Es sapratu, ka man ir dota pēdējā iespēja,” stāsta Krastiņš, kurš Pārgaujas klubu va­ da astoņus gadus. “Man bija tāda do­ ma — ja man neizdosies, es aiziešu un manā vietā jānāk kādam citam, kas to var izdarīt,” apgalvo Krastiņš. Par spīti domstarpībām, Krastiņš ir gatavs noņemt cepuri Ilvara priekšā par Stalbes florbolā paveikto. “Tur man nav, ko runāt, — to visu viņš ir paveicis, un es tur neesmu darījis neko. Taču tā vairs nevarēja turpināt — ja mēs turpi­ nātu kašķēties, iespējams, Pārgauja šogad vairs nespēlētu virslīgā. Un pēc Ilvara aiziešanas man bija jāizdomā, kā nenokļūt 1. līgā, tādēļ mums šīs nesaskaņas bija.” Pēc kluba trenera nomaiņas jaunie­ šiem notikušas nodarbības, apvienojot tre­ niņu grupas. Attiecīgi kritās treniņu re­ zultāti. 2015. gada pavasarī pirmo reizi Pārgaujas jaunieši palika bez medaļām. Šogad situāciju izdevies nedaudz labot — klubā ir izveidotas komandas 9—12 ga­ dus veciem bērniem.

Kad darbu papildina finansiāla rocība Balodis skaidro, ka Pārgaujas koman­ da atšķirībā no Ulbrokas un Valmieras vienībām šīs sezonas rezultātu ir sasnie­ gusi ne tikai ar darbu. “Pārgaujai tas ir darbs plus līdzekļi,” treneris pamato dzelteno panākumus šopavasar. Patlaban kluba finansējums ir pakār­ tots virslīgas komandai un pašvaldības atbalsts klubam vien ir mērāms 48 tūk­ stošu eiro apmērā. “Tagad klubs var par kuplu naudu noalgot treneri un papirkt spēlētājus,” Balodis kluba vadības gājie­ nu sauc par populistisku. Viņš uzsver, ka stalbiešiem pirmo reizi ir piesaistīti ievērojami papildspēki no malas — cēs­ nieki Laiviņš un Miezītis, brāļi Arāji no Līgatnes —, komandā iesaistīts pieredzē­ jušais Mārtiņš Rajeckis, kurš ir Pārgaujas florbola skolas audzēknis, bet virslīgā ie­ priekš spēlējis vienīgi citās komandās. “Taču man ir prieks, ka spēli taisa ma­ ni audzēkņi — Ābols, Lauga un Oskars Balodis!”

66

Bronza 50 tūkstošu vērtē. Ir nauda, ir panākumi — šogad Pārgaujas komandas budžets sasniedza nebijušu virsotni, piesaistot komandai spēlējošo treneri un spēlētājus no citiem klubiem. Zīmīgi, ka vēsturiskā bronza izcīnīta spēlējot pret (!) treneri, kurš fanātiski izlolojis Pārgaujas florbolu un tās zvaigznes...

Monvīds Krastiņš apstiprina faktu, ka budžets ir pakārtots virslīgas komandai. “Domāju, šāgada rezultāts būs dzinulis jaunajiem spēlētājiem, kuri redz šīs spē­ les,” atbild kluba vadītājs.

Saliedētības spēks Tā bija veiksmīga sagadīšanās, ka pirms šīs sezonas Krastiņam izdevās uz­ runāt pieredzējušo Lekringa aizsargu Ingu Laiviņu. Par cēsnieka iespējamo aizieša­ nu no lēcējpeļu rindām mēļoja jau pērnās sezonas vidū. “Mēs kopīgi sākām strādāt pie Pārgaujas šīs sezonas komandas mo­ deļa. Mērķis pirms sezonas bija iekļūt iz­ slēgšanas spēlēs. Svarīgi, ka klubā at­ griezās mūsu iezemietis Rajeckis, kurš komandu saliedēja un ienesa kolektīvā jaunu cīņassparu — komanda sāka trenē­ ties ar lielāku atdevi. Arī es savā darbībā pamainīju dažas lietas — sāku klātienē apmeklēt treniņus un sekoju līdzi apmek­ lējumam, veicot pārrunas ar spēlētājiem. Sāku braukāt līdzi komandai uz spēlēm,” Monvīds Krastiņš vērtē Pārgaujas panā­ kumus no sava skatpunkta. “Jebkurā gadījumā komandas vadmotīvs nākotnē būs veidot komandu no spēlētā­ jiem, kuri ir saistīti ar Pārgaujas novadu,” kluba priekšnieks teic, ka šogad koman­ dā bijusi vērojama īpaša kopības sajūta. Krastiņš ir pateicīgs līdzjutējiem, ku­ ri — īpaši izslēgšanas spēlēs — ko­ mandai tribīnēs snieguši milzīgu atbalstu. “Bija prieks vērot, ka izbraukuma spēlēs tribīnēs ņirbēja dzeltenā krāsa!”

Ilgtermiņa panākumu atslēga — piramīda Ieviešot florbolu Stalbē, Balodis ar do­ mubiedriem spriedis, ka spēlēs vaļasprie­ kam. Bet vēlāk, izveidojoties kuplākam komandas sastāvam, stalbieši secinājuši, ka var cīnīties par augstākām vietām. “Visa pamatā ir kluba piramīda: pamatos ar bērnu un jauniešu komandām, virsotnē — elites komanda. Ja klubam ir piramī­ da, tad komandai ir nākotne, bet, ja pi­ ramīdas nav, tad tas ir īslaicīgs projekts bez perspektīvas,” pārliecināts ir Balodis. “Izskatās, ka patlaban tiek īstenots ot­ rais variants,” pieredzējušais vīrs saru­ nas laikā ir gatavs nostāties uz galvas, lai tikai esošā kluba vadība nesagrautu Pārgaujas piramīdu. Intervijā vietējā reģiona laikrakstā Druva Balodis pēc aiziešanas no kluba bija izteicies: “Šajā laikā kāds mans vien­ audzis izveidojis savu uzņēmumu, cits uz­ būvējis māju, bet man bijušas emocijas, ko nevar iemainīt ne pret kādu materiā­ lu lietu.” Florbola zinātāji izteikušies, ka ar Balodi florbols Stalbē radās, ar Balodi tas beigsies. Situācija tik dramatiska nav, taču uz šosezon saplūktajiem lau­ riem (pirms pašvaldību vēlēšanām!) ilgi nevarēs snaust.

49 uzvaras pēc kārtas Balodis izceļ divus spilgtākos mirkļus pie Pārgaujas kluba stūres. “Varētu par katru sezonu uzrakstīt atsevišķu raks­

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


MANĀ NOVADĀ

sporta nama,” atceras Balodis. Tāpat viņš piemin atsevišķas uzvaras pret septiņkār­ tējiem Latvijas čempioniem Cēsu Lekringu, ko, starp citu, šopavasar Pārgaujas puiši iz­ slēdza jau play-off pirmajā kārtā spēlējošā trenera Inga Laiviņa vadībā. Pārgaujas florbolisti allaž bijuši publi­ kas mīlēti. “Laukos jau tā prieka ir maz. Pēc apmeklētības mēs vienmēr esam biju­ ši pirmajā trijniekā,” saka Krastiņš. Retu reizi Stalbes sporta nams virslīgas mačos nav piepildīts. Interesantākajās Virslīgas spēlēs mazajā sporta zālē tribīnēs brīvas vietas nepaliek, bet mačos tuvējās pil­ sētās skatītāju skaits bijis mērāms pat ar četrciparu skaitli. Mazā laukuma dēļ Stalbē play-off cīņas aizvadīt ir aizliegts.

tāju, bet tā arī Latvijas izlasē nav aizvadī­ jis nevienu spēli. Piekritīsiet, rets gadījums, kad nacionālā čempionāta rezultatīvākais spēlētājs netiek iekļauts valstsvienībā! Balodis uzskata, ka tādā veidā Ābola moti­ vācija rauties uz valstsvienību noplaka, bet vēlāk, kad talantīgais spēlētājs vairs nav bi­ jis tik labā formā, uz valstsvienību uzaici­ nāts un... izbrāķēts. “Izlasē no viņa sagai­ dīja, ka viņš būs nevis vienkārši labs, bet labākais no labākajiem.” Tas acīmredzot sa­ lauzis pēc dabas kautrīgā Laura motivāciju, un viņš vairāk valstsvienības treniņus nav vēlējies apmeklēt. “Kad izlasei bija nomet­ ne Vaidavā, es piebraucu pie ezera. Lauris sēdēja laivā un makšķerēja. Saku: “Lauri Ābol! Airē krastā, es tevi aizvedīšu uz iz­ lases treniņu!” Nekā...” spēlētājam virsroku ņēmis aizvainojums. Savu lomu florbolista karjerā nospēlējušas arī personības īpašī­ bas, jo Ābols allaž priekšroku devis kom­ forta zonai, turoties dzimtā pagasta pusē vi­ sās dzīves jomās. Pēc sarunas ar Dedumetu secinā­ jām, ka Ābols ir viens no šīs sezo­ nas Pārgaujas komandas modeļa ieguvu­ miem — spēlētājs laukumā plosās ar jaunu degsmi. Iepriekšējās sezonās sā­ ka izskatīties, ka talantīgajam sportistam florbols ir apnicis.

Foto: Ritvars Raits

Ābola fenomens Vēl viens no Pārgaujas kluba simbo­ liem ir Lauris Ābols. Spēlētājs, kuru jau­ natnes čempionātā šo rindu autoram va­ jadzēja segt pa visu laukumu, bet jau tad viņš zem spiediena pamanījās iemest trīs vārtus Ķekavas’87 jauniešu komandai.

Foto: Ritvars Raits

Bronza — trenerim vai audzēkņiem?

Pieredzes spēks. Komandas spēlējošais treneris, titulētais cēsnieks Ingus Laiviņš apsveic Ābolu ar pirmo medaļu LČ virslīgas turnīros

tu, jo neviens gads neizpalika bez pie­ dzīvojumiem. Taču viens no spilgtāka­ jiem notikumiem ir tas, ka mums izdevās piecus gadus pēc kārtas izcīnīt čempion­ titulu Latvijas jauniešu čempionātā vecā­ kajā U-18 grupā.” Tostarp divās sezonās Laura Ābola spārnotie vienaudži izcīnīja 49 uzvaras pēc kārtas! Neaizmirstams mirklis piedzīvots Kuldīgā, kur ar vīriešu komandu izcīnījām tiesības spēlēt Virslīgā. “Katru spēlētāju mū­ su līdzjutēji teju uz rokām iznesa laukā no Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

“Florbolu sāku spēlēt 13 gadu vecu­ mā,” teic Ābols. “Patika sportot, vasarā spēlēju visu, ko varēju, ziemā — hoke­ ju uz dīķa. Tolaik Balodis ar domubied­ ru grupu ielika pirmos pamatus florbolam Stalbē. Sākumā mūsu pagastā florbols bi­ ja īsta modes lieta, ar ko nodarbojās visi jaunieši, tāpēc arī es nolēmu pamēģināt. Man tā lieta kaut kā aizgāja un spēlēt turpinu vēl joprojām.” Viņš divas sezonas (2009. un 2010. ga­ dā) kļuva par virslīgas rezultatīvāko spēlē­

Pāris gadus atpūties no florbola un pār­ dzīvojis traģēdiju, Ilvars Balodis bija ga­ tavs pieņemt jaunu izaicinājumu. “Nolēmu, ka braukšu palīgā Ivo, jo jutu, ka es bez florbola nevaru iztikt,” Balodis 2016. ga­ da vasarā stājās pie Valmieras kluba stū­ res, uz kurieni bija pārcēlies viņa jaunā­ kais dēls Ivo. Zīmīgi, ka par bronzas medaļām Pārgauja 8. aprīlī spēlēja pret Valmieru, ko tagad trenē Balodis. Abas komandas nekad agrāk nebija izcīnījušas Latvijas čempionā­ ta medaļas. “No vienas puses, gribas izgāzt niknumu, par to visu, kas ir bijis, bet no otras, ja es zaudēšu, stipri nepārdzīvošu, jo medaļas saņems mani audzēkņi,” pirms mača teica Balodis. Arī Ābols savam biju­ šajam trenerim sūkstījies, ka negribas pret viņu spēlēt. Tomēr tieši viņš piecas sekun­ des pirms trešā perioda beigām panāca iz­ līdzinājumu, liekot abām komandām cīņu turpināt pagarinājumā, kurā bronzas vārtus Pārgaujas labā guva Oskars Balodis. Grūti saprast, kurš šajā situācijā ir uzvarētājs vai zaudētājs. Visi vai varbūt neviens? ©

Kristaps ZAĻKALNS 67


APSKATS

Vai zvaigznēm būs Šobrīd Latvijas autosporta karogu gan starptautiskajā, gan Latvijas atpazīstamības telpā nes pasaules rallijkrosa braucēji Jānis Baumanis un Reinis Nitišs, kā arī rallija ekipāža Ralfs Sirmacis/Artūrs Šimins, kuri startē Eiropas rallija čempionātā. Vai sporta veidam ir tikai šis spožais mirklis, jo pēc šiem vīriem vairs neviena nebūs, vai arī ceļā ir nākamās zvaigznes?

Šā gada tendences liecina, ka vismaz rallijkrosa virzienā veidojas vilnis ar Baumaņa un Nitiša scenārija pazīmēm. Vai kāds no šā viļņa tiks līdz pasaules čempionātam, grūti teikt, lai neteiktu — diez vai. Taču arī ceļš līdz pasaules ie­ skaitei ir smags un respektējams. Ļoti tuvu abiem spīdekļiem savas kar­ jeras ritējumā ir Jāņa Baumaņa brālis Artis. Vidējais no trim autosporta brā­ ļiem (Jānis ir jaunākais) tūlīt uzsāks sa­ vu otro sezonu Eiropas rallijkrosa čem­ pionāta Super 1600 klasē. Pērn Artis spēkojās par čempionāta medaļu līdz pat pēdējam posmam, tomēr sezonas nogale nebija veiksmīga un Baumanis Eiropā guva piekto vietu. Šogad mainīta gan komanda, gan mašīna. Nitišam un Jānim Baumanim savulaik starts SET Promotions komandā ar Renault Twingo nesa Eiropas čempiontitulus, taču pērn gan komanda, gan automašīnas šķita ne tik pārliecinošas, arī Artis bija stabilitā­ tes meklējumos. Šogad Baumanis nonā­ cis vācu Volland Racing sastāvā, kurā se­ zonu sāks ar Škoda Fabia auto, bet vēlāk paredzēts pārsēsties uz modernāku Audi. Volland Racing pērn izvirzījās Eiropas čempionāta līderu godā, tā saražoja arī

68

Foto: Rihards Baumanis

Labās ziņas — sekotāji būs!

Foto: Rihards Baumanis

U

zreiz gan nianse — pērn Latvijas autosporta formāli augstākos sa­ snie­ gumus guva Eiropas autokrosa čempionāta bagiju braucēji Ervins un Justs Grenči, kuri katrs savā klasē — attiecīgi SuperBuggy un Junior Buggy — guva vice­ čempiona titulu. Sirmacim Eiropas rallijā tika bronza. Tomēr vispārējā ažiotāža un pasaules čempionāta statuss slavas vir­ sotnē uznesusi Jāni Baumani un Reini Nitišu.

Šobrīd vadošie. Par scenārijiem, kā Reinis Nitišs un Jānis Baumanis tika uz starta 2017. gada pasaules čempionātā, varētu grāmatu sarakstīt. Vai jābūt grāmatām arī par viņu sekotājiem?

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


APSKATS

sekotāji? EIROPAS RALLIJKROSA ČEMPIONĀTA SUPER 1600 KALENDĀRS UN ZINĀMIE LATVIJAS SPORTISTU PLĀNI ŠAJĀ KLASĒ 1. posms: 22.—23. aprīlis Portugāle, Montalegre (A. Baumanis) 2. posms: 13.—14. maijs Beļģija, Mitē (A. Baumanis) 3. posms: 1.—2. jūlijs Zviedrija, Hēljesa (A. Baumanis, Odiņš, Spīķis) 4. posms: 2.—3. septembris Francija, Loeaka (A. Baumanis, Spīķis) 5. posms: 16.—17. septembris, Latvija, Rīga (A. Baumanis, Odiņš, Spīķis, Mārtiņš Lapiņš (?)) 6. posms: 30. septembris — 1. oktobris Vācija, Esteringa (A. Baumanis, Odiņš, Spīķis)

Pasaules čempionāts jau sācies! Pirmajā pasaules rallijkrosa Supercar posmā Spānijā Reinim Nitišam un Jānim Baumanim ne sevišķi spīdoši ­— attiecīgi 12. un 15. vieta

čempiontitulu ungāra Kristiana Sabo per­ sonā, kas šogad Artim būs komandas biedrs (laba mēraukla!). Ņemot vērā manevrus, kurus šoziem veikusi Baumaņu ģimene, Artim pasaules Supercar čempionāta posmi jau tuvāka­ jās sezonās šķiet pavisam reāli. Brāļu tēvs Andris Baumanis lielā mērā ir viens no galvenajiem Jāņa Baumaņa pārstāvētās Team STARD veidotājiem (komandas seja Manfreds Štols atbild par tehnikas gata­ vošanu, Baumanis seniors — par koman­ das komercijas daļu). Turklāt Baumaņi uzsākuši sadarbību ar enerģijas dzēriena marku LOCO Energy Drink. LOCO ir ne ti­ kai ģenerālsponsors Jāņa un Arta sport­ iskajām aktivitātēm, bet arī saimnieks LOCO World RX Team vienībai, kas pasau­ les čempionātā startē ar Latvijas licen­ ci (pilots — brits Gajs Vilkss). Skaidrs, ka šis triks ir ar Andra Baumaņa līdz­ dalību. Artim Baumanim šādā situācijā ir Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

smagi jākļūdās, lai netiktu līdz pilnpie­ dziņas mašīnai... Arta Baumaņa starts Super 1600 šķiet pašsaprotams. Starpsezonas lielā­ kos brīnumus sastrādāja citi Latvijas sportisti — Arnis Odiņš un Juris Spīķis. Abi līdz šim pamatā bija Latvijas autokrosa čempionā­ ta dalībnieki. Juris ātrāk, Arnis tikai pērn pievērsās startam rallijkrosā — Latvijā un NEZ Ziemeļeiropas čempionātā. Abi kopī­ gi pērn nolēma, ka šogad galvenajam jābūt startam NEZ čempionātā iespējami labāka­ jā tehniskajā līmenī. Abi uzsāka sadarbību ar Latvijas komandu TT Motorsport un Uģi Traubergu personīgi. Katram braucējam pa jaunam Renault Twingo automobilim, kas NEZ Super 1600 čempionātā solīja gandrīz drošas medaļas. Taču pagāja pāris mēnešu un jau februārī parādījās runas, ka Odiņš un Spīķis gatavojas kam daudz lielākam. Martā tas tika atklāts oficiāli — abi kopā ar TT Motorsport tomēr dodas uz Eiropas

Super 1600 klasi, to pašu, kurā startē Artis Baumanis! Tā kā projekts veidojās ļoti strauji un finansējuma vākšana Latvijas situācijā ne­ tiek notikumiem līdzi, abi šogad samieri­ nāsies ar daļēju EČ programmu — Jurim četri posmi no sešiem paredzētajiem, Arnim — trīs.

Galvenais prieks — puiši no tautas! Reiņa Nitiša un Jāņa Baumaņa stāsts krietni atšķirsies no jebkā, kas ar Latvijas rallijkrosa braucējiem notiks turpmāk. Abi ielēca pasaules čempionātā vēl tad, kad šis seriāls tikai veidojās un attīstījās, attiecīgi tas bija pieejamāks. Latvieši ielēca pēdējā vagonā (precīzāk — Reinis ielēca vagonā, bet Jānis vienkārši paspēja tam pieķerties). Viss, kas ar pasaules čempionātu notika pēc tam, bija saistīts ar mežonīgu inflāciju itin visās izmaksās. Līdz ar to vietas, kur

69


APSKATS

šobrīd atrodas Reinis un Jānis, vidējam un pat labam Latvijas autosportistam ir gandrīz nereāli augstas. Tāpēc arī jautājums par to, vai viņiem var būt sekotāji. Taču Spīķa un Odiņa manevri sajūs­ mina — viņi ir tie vienkāršie zēni no tautas, kas tomēr sāk ceļu uz rallijkrosa virsot­ nēm. Un, kā atzīst Uģis Traubergs, tādi ir ļoti nepieciešami, lai rādītu ceļu pārējiem un nesadedzinātu rallijkrosa sapni šeit uz vietas. Cik tālu viņi tiks, ir cits jautājums, taču tiek parādīts — var izaugt Latvijas krosa trasē un kāpt uz augšu. Juris Spīķis un Arnis Odiņš uz Eiropas rallijkrosa čempionātu dodas ar cienījamu panākumu bagāžu. Juris ir 2014. gada Baltijas autokrosa čempions, pērnā gada Latvijas čempions 2000 Super klasē. Rallijkrosā augstākais sasniegums ir 2015. gada NEZ rallijkrosa vicečempio­ na tituls NEZ 2000 klasē. Arnis 2015. gadā izcīnīja Latvijas un Baltijas autokrosa čempiona titulus VAZ klasē, bet pērn kļuva par valsts čempio­ nu arī 1600 klasē. Odiņš rallijkrosā debi­ tēja pērn, sīvā konkurencē sasniedzot ce­ turto vietu NEZ Super 1600 klasē.

KO VIŅI SAKA? — Kāda ir jūsu galīgā 2017. gada programma? Arnis Odiņš: — Tā ir sanācis, ka mūsu NEZ plāns nomainījās uz kaut ko labāku. Ar to pašu komandu, tiem pa­ šiem auto radās iespēja izmēģināt spēkus Eiropas čempionātā. Jau rudenī teicu — vai nebūtu interesanti, ja divi latvieši brauktu Latvijas komandā Latvijas pos­ mā? Manā programmā ir starts Eiropas čempionāta Super 1600 posmos Hēljesas trasē Zviedrijā, Rīgā, Biķerniekos, un Vācijā, Esteringas trasē. Par papildu plā­ niem vēl tiks lemts, sākoties sezonai, vai tas būs Latvijas rallijkrosa kauss vai starti Igaunijas čempionātā, vēl nav skaidrs. Mans iepriekšējais autokrosa un rallijkrosa auto tiek gatavots un uzlabots visām disciplīnām. Tomēr jebkurā gadīju­ mā, sezonas galvenais starts būs Rīgā, pasaules RX posmā Biķerniekos, jo pa­ gājušajā sezonā bija grūti nosēdēt, raugo­ ties no malas.

Juris Spīķis: — Mums programmas ir gandrīz vienādas — aizvadīt vismaz pil­ nus trīs posmus. Es pat tēmēju uz čet­ riem EČ posmiem. Jāskatās, kā ies, bet, ja viss būs kārtībā, plānoju tikt arī uz Francijas cīņu, kuru Arnis neplāno aiz­ vadīt. — Kurš bija izšķirošais brīdis idejai, ka jābrauc Eiropas čempionātā? Odiņš: — Ja godīgi, rudenī nebija do­ mu par EČ, ja nu vienīgi klusa cerība par Rīgas posmu. Šajā sporta veidā no­ stāties uz starta jau ir liela veiksme, par ko liels paldies jāsaka maniem atbalstī­ tājiem. Kopš Ziemassvētkiem vairāk un vairāk sākām domāt, ka varētu izmēģināt spēkus Eiropā. Par to sākām domāt ska­ ļi, nu tā, lai Uģis to dzird. Es teiktu, ka izšķirošais brīdis bija, kad Uģis 21. feb­ ruāra vakarā pateica: “Rīt LAF sakārto­ jiet un atsūtiet man starptautisko licenci.” Spīķis: — Sākotnēji ideju par EČ pa­ svieda Uģis, bet mums abiem ar Arni bi­

Izredzētie. Vēl pirms četriem pieciem gadiem uz tobrīd augstākā rallijkrosa pakāpiena — ­ Eiropas čempionāta — ­ starta varēja tikt katrs, kuram bija iespējas un vēlme. Šobrīd pasaules čempionāts kļuvis aizsniedzams tikai īpašajiem.

70

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: Viesturs Saukāns, Sports

Foto: Viesturs Saukāns, Sports

APSKATS

Juris Spīķis

Arnis Odiņš

ja skaidrs, ka finansiāli nevarēsim pavilkt visus sezonas posmus. Lūzuma punkts bija februārī Pilskalnu trasē, kad Uģis piedalījās ziemas autokrosa sacensībās. Bija iespēja vairāk parunāt par nākot­ nes plāniem. Tā arī lēnām izkristalizējās, ka NEZ varētu aizvietot ar EČ tuvāka­ jiem posmiem. — Vai tiksiet pie starta, redzot, kā iz­ audzis pastāvīgo braucēju saraksts? Odiņš: — Par to esam jau vairākas reizes sazinājušies ar FIA sporta koor­ dinatoriem, kuri apstiprināja, ka lielās atsaucības dēļ paaugstināts Super 1600 klases posma maksimālais dalībnieku skaits — no 25 līdz 30. Līdz ar to mums vajadzētu būt dalībnieku sarakstā, kas tiek pie starta. Arī mūsu pieteikumi ir nosūtīti laikus, visam vajadzētu sanākt. — Kas īsti tās ir par mašīnām? Viens Twingo jau ir bijis uz starta, otrs jauns? Kurš labāks? Odiņš: — Mašīnas būs vienādas, Renault Twingo, viena braukusi četras sa­ cīkstes (Jegors Saņins Vācijā EČ Super 1600 posmā ieguva 2. vietu), otra pilnī­ gi jauna. Es domāju, ka abas būs pilnī­ gi vienādas, jo arī vecā tiek pilnībā at­ jaunota. Spīķis: — Atceros, ka sākumā bi­ ja ideja, ka viens auto ir Renault Twingo, otrs — Renault Clio. Mēs ar Arni smejo­ ties telefona sarunā vienojāmies, ka pa­ mainīsimies, lai būtu interesantāk. Tas izpaliks, jo būs divas vienādas mašīnas. — Kas pirms sezonas satrauc vai­ rāk — mašīnu jaunība, pašu prasmes? Cik daudz un kur būs testi?

Odiņš: — Esmu pārliecināts, ka ar mašīnām viss būs vislabākajā kārtībā, pašiem noteikti būs jāpierod pie jau­ najām trasēm, pie cita braukšanas sti­ la, pie tā, ka tu ne vienmēr būsi smilšu kastē pirmais. Testi būs, pirmais datums jau ir zināms. Skaidrs arī ir tas, ka Rīgas trasi centīsimies piebraukt maksi­ māli labi un daudz. Šogad notiek nopiet­ na gatavošanās sezonai, ieskaitot fizis­ kās sagatavotības treniņus. Spīķis: — Kad sākās autokrosa se­ zona, es aptuveni nojautu, ko sagaidu no sava auto, bet šeit man jāteic, ka pilnībā uzticos Uģim. Zinu, ka tehnika būs saga­ tavota labi. Ja runājam par prasmēm, es nešaubos, ka būsim konkurētspējīgi, bet, protams, ir jābrauc, jābrauc un jābrauc, lai latiņu celtu. Pēc sezonas ar Twingo mazliet sanāca pabraukt Igaunijā, sajūta bija kā pēc labas ballītes — smaids līdz ausīm, ar emocijām. Ja nopietni, man ir plāns komandu mudināt treniņus aizva­ dīt maksimāli vairāk. — Vai Uģis (varbūt kāds cits?) jūs trenēs arī braukšanā? Odiņš: — No Uģa vienmēr kaut ko var iemācīties. Kad viņš runā, klausos muti vaļā. Par treniņiem — iespējams, mums būs kopīgs treniņu partneris, kas Eiropas rallijkrosa čempionātā ir guvis lielu pieredzi. Kā jaunums mums būs datu apstrā­ de, kuru mācīsimies izprast jau no pir­ majiem testiem. Interesanti ir tas, ka abi esam nedaudz atšķirīga stila braucē­ ji, kas, analizējot datus, dos citus priekš­ status par tiem.

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

— Kas veidos jūsu sacensību koman­ du — visi mehāniķi no TT Motorsport vai kāds darbiņš atradīsies arī jūsu līdzšinē­ jiem biedriem? Odiņš: — Pamatā automašīnas gatavo TT Motorsport, tomēr sacensībās palīdzēs arī līdzšinējie mehāniķi, ar kuriem tika gūti iepriekšējie sasniegumi autosportā. Spīķis: — Pamatā ar mums strādās Uģa komanda, bet es uz posmiem līdzi gribētu paņemt arī savu līdzšinējo palīgu Igoru Lapkovu. — Katrā posmā 30 dalībnieki, kurās vietās sevi redzat šajā konkurencē? Odiņš: — Ja mēs startētu NEZ, mēr­ ķis būtu tikai viens — uzvara. Par EČ nemāku spriest, nav pieredzes. Lai gan konkurence šajā sezonā Super 1600 kla­ sē solās būt spēcīgākā pēdējo gadu laikā, nedomāju, ka konkurenti būs kaut kur tā­ lu prom. Rīgas posmā noteikti centīsimies cīnīties par augstākajām vietām. Spīķis: — Uz šo varētu atbildēt pēc treniņiem, bet cerams — kādā finālā ar Arni tiksim... — Vai abus redzēsim Latvijas rallij­ krosa vai autokrosa sacensībās? Un šīs mašīnas, ja neskaita Rīgas EČ posmu? Odiņš: — Ļoti ceru, ka ar šiem auto izdosies pabraukt arī kādā Latvijas rallijkrosa posmā. Autokrosam šobrīd ir likts punkts, lai gan Brenguļu trasē rude­ nī plānotais Čempionu kross nav izslēgts, pērn bija ļoti jautri! Spīķis: — Man gribas aizvadīt Lat­ vijas autokrosa čempionāta pirmo posmu Smiltenē, bet saprotu, ka visi iespējamie resursi jānovirza uz EČ. Redzēsim, situā­ cija ir jauna, daudz lēmumu tiks pieņemts procesa gaitā.

Uģis Traubergs — pragmatisks Lai gan abi jaunie braucēji ir sajūs­ mā par Uģa Trauberga un viņa komandas pieredzi un attieksmi, speciālists saldās jūtās neizplūst un abu Eiropas iekarotāju izredzes vērtē reāli un ne slikti! — Ja reiz tu lauzi Odiņa un Spīķa NEZ čempionāta plānus, tam ir jābūt kā­ dam iemeslam. Ko ieraudzīji abos brau­ cējos? Uģis Traubergs: — Redzot viņu ap­ ņemšanos cīnīties, es novirzīju viņus uz Eiropas čempionātu praktisku iemeslu dēļ. Skaidrs, ka abu budžets nav bez­ izmēra, tāpat skaidrs, ka abiem vēl ir jāmācās. NEZ čempionāts finansiāli ir lētāks, bet kopumā alternatīviem pasā­ kumiem — kā RallycrossChallenge, kā­ das valsts nacionālajam čempionātam — budžeta atšķirība no EČ nav tik liela, lai tērētu laiku un naudu neobjektīvās

71


APSKATS

Krāsaini! Arņa Odiņa un Jura Spīķa mašīnas šā gada Eiropas Super 1600 klases čempionātā būs pamanāmas

cīņās. Piemēram, ja NEZ posmā startē kāds Eiropā braukušais, bet kādam no mums izdodas viņu pārspēt, rodas sajū­ ta, ka viss ir skaisti. Taču tā var izrādī­ ties neobjektīva sevis mānīšana. Ja reiz mācāmies, tad par to pašu naudu labāk uzreiz īstajā konkurencē. Arī publikai in­ teresantāk. Turklāt viņu starts var iedrošināt ci­ tus braucējus. Jāņa Baumaņa un Reiņa Nitiša cīņas Supercar ir cita pasaule, cits kosmoss, par kuru vidusmēra Latvijas autosportists var tikai sapņot. Taču re­ dzot, ka uz Eiropu dodas savi čaļi, tas var pamudināt arī citus. Man personīgi tas ir gan gandarījums, gan arī problē­ mas uz mana kakla. Skaidrs, ka čem­ pionāts ar limitētu dalībnieku skaitu pos­ mos funkcionē gandrīz ar mērķi, lai tikai sportisti nepieteiktos — dokumentu kār­ tošana, dalības maksas, riepu pasūtīša­ na jau pirms sezonas: tiek radīti šķēršļi, lai līdz startam tiktu tikai tie, kuri ļoti, ļoti grib un to ir pelnījuši. — Kādi ir abi braucēji? Kur viņi varē­ tu būt starp 30 katra posma braucējiem? Traubergs: — Šobrīd ir ļoti grūti prognozēt. Jāņem vērā, ka ne Arnis, ne Juris līdz šim nav guvuši pieredzi ar īstu Eiropas čempionāta tehniku. Latvijā gūti

72

labi panākumi, bet tas neļauj ­prognozēt, ko viņi varēs vai nevarēs Eiropā. Lieliski ir tas, ka abi uzklausa un ir gatavi mācīties, nevis nāk kā lieli čempioni ar tekstiem nemāci, es jau visu zinu. Abi ir ar asu prātu, saprot lietas. Cik ātri mēs visu sapratīsim un apgūsim, tik āt­ ri varēsim runāt par rezultātiem. Mērķus neesam oficiāli nosprauduši, taču mana klusā doma ir — ja vidēji viņi brauktu pusfināla līmenī (TOP 12) katrā posmā, būtu ļoti labi. — Kā samērojamas abas mašīnas ar čempionāta vadošajām komandām, piemēram, SET Promotion Renault vai Volland Racing škodām? Traubegs: — Abas mašīnas ir gata­ vas — viena startēja jau pērn ar Jegoru Saņinu, otra gatava testiem. Jaudas ziņā tām pašām SET Promotion piekāpjamies par 5 %, ne vairāk. Somijas kolēģi gan uzskata, ka vairāk, bet es tā nedomāju. Taču mūsu līdz šim stiprā puse ir tas, ka komandai labi sanāk noķert mašīnas ko­ pējos regulējumus. Ar SET vienību mums ir sena sadarbība, šo to paņemam mēs no viņiem, šo to viņi gūst no mums, informā­ ciju neslēpjam. Tas ļauj domāt, ka mašī­ nu atšķirība nevarētu būt faktors, kas iz­ raisīs diskomfortu.

— Kādi ir pirmssezonas izmēģināju­ mu plāni? Traubergs: — Ar vienu mašīnu drī­ zumā mēģināsim braukt testu dienu Rīgā, tad vajadzētu cītīgi pastrādāt ar abiem braucējiem. Vēl vajadzētu izmēģinājumus kādā svešā trasē. Pastrādāsim! — Kas veidos TT Motorsport koman­ du sacensībās, kārtējais latviešu mehāni­ ķu bataljons lielajā rallijkrosā? Traubergs: — Patiesībā mūsu ko­ manda nebūs daudzskaitlīga — pieci cil­ vēki uz abām mašīnām. Ja nav lielu avā­ riju vai problēmu, divi trīs cilvēki uz katru auto ir pietiekami, nav nepiecie­ šams veidot veselu armiju. Tas tomēr ir arī izmaksu jautājums — ceļošana, gu­ lēšana, ēšana, transports... Kopumā gai­ du ar nepacietību sezonas sākumu, jo, kā jau teicu, es saredzu, ka Odiņa un Spīķa starts var iedot ticību saviem spē­ kiem un iespējām arī citiem Latvijas braucējiem! ©

Viesturs SAUKĀNS

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


IESPĒJA

iskā arhīva

Foto: CEV

Volejbols ziemas spēlēs

E

iropas Volejbola konfederācijas mā­ jaslapā cev.lu sniega volejbola sadaļa jau ir līdzvērtīga volejbolam un plud­ males volejbolam. Šoziem notika Eiropas tūre ar septiņiem turnīriem. Lihtenšteinas kalnu kūrortā Malbunā visus apspēlē­ ja Latvijas duets — Marta Ozoliņa un Jekaterina Stepanova (attēlā), izcīnot arī 400 eiro naudas balvu. Arī pēc šīs prēmi­ jas var spriest par to, ka sniega volejbols ir attīstības sākumā. “Sniega volejbols Latvijā vēl nav ieguvis lielu popularitāti,” uzsver Latvijas Volejbola federācijas pludmales volejbola sacensību koordinators Edgars Zaiženijs, kurš pats pirms vairākiem gadiem uzvarējis vienā no retajiem turnīriem Latvijā. “2012. un 2013. gadā Siguldā un Raganā notika pāris tur­ nīri, kuros startējām bez speciālajiem apa­ viem un apģērbiem.” Iespējams, ka par Baltijas sniega vo­ lejbola centru varētu kļūt Igaunijas zie­ mas sporta veidu komplekss Otepē, kur februārī Pasaules kausa izcīņas laikā dis­ Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

tanču slēpošanā notika arī paraugspēle ar Latvijas pludmales volejbolistu Edgara Toča un Riharda Finstera dalību. Sniega volejbola organizēta attīstība aiz­ sākās 2008. gadā, kad Austrijas kalnu kū­ rortā Vagrainā 1850 metru augstumā virs jūras līmeņa tika sarīkotas pirmās lielās sa­ censības. Turpmāk turnīri notika ne tikai Austrijā, bet arī Vācijā, izveidojot sacensī­ bu seriālu. No 2013. līdz 2015. gadam ti­ ka rīkota Amway sniega volejbola tūre, ku­ ras ietvaros turnīri notika arī Šveicē, Itālijā un Čehijā. 2015. gada oktobrī CEV pieņēma vēs­ turisku lēmumu — iekļaut sniega volej­ bola turnīrus oficiālajā kalendārā. Tas bi­ ja svarīgs solis sporta veida turpmākajai attīstībai ārpus Eiropas, ieinteresējot arī Starptautisko Volejbola federāciju (FIVB). Šā gada februārī Dizinas kalnu kūrortā Irānā notika pirmās oficiālās sacensības ār­ pus Eiropas. Sniega volejbola attīstība Eiropā vairs šaubas nerada, bet pasaules mērogā tuvā­

Foto no Martas

Ozoliņas person

Olimpiskās spēles pašreiz ir grūti iedomājamas bez tik populārā pludmales volejbola, kurš kopš 1996. gada ir to oficiālajā programmā. Izskatās, ka volejbols vēlas ielauzties arī ziemas spēlēs, jo arvien lielāku popularitāti gūst sniega volejbols.

kie plāni ir šādi: FIVB iecerējusi 2018. ga­ dā sarīkot Pasaules tūri, bet 2019. gadā — pirmo pasaules čempionātu. FIVB pārstāvji izteikuši arī piedāvājumu sniega volejbolu iekļaut 2020. gadā Lozannas (Šveice) jau­ natnes ziemas olimpiskajās spēlēs, turpinot loģisku virzību uz oficiālā ziemas olimpisko spēļu sporta veida statusu. Iespējams, ka jau 2022. gadā Pekinā. Sniega un pludmales volejbola noteiku­ mi ir identiski. Sniega biezums nav oficiā­ li noteikts, uzsverot, ka laukumam jābūt maksimāli vienmērīgi nosegtam ar sniegu, kurā nedrīkst būt ledus gabaliņi, lai pasar­ gātu sportistus no savainojumiem. Sniega volejbolā lielākos panākumus gūst pludma­ les volejbolisti, kuriem patīk spēlēt lauku­ mos ar dziļām smiltīm. ©

Renārs BUIVIDS 73


TOREIZ UN TAGAD

Viktora Lāča dzīves kaislība Viktoram Lācim vēl nav 40, taču viņš ir pietiekami zināms un cienīts vīrs sporta aprindās. Un ne tikai vieglatlētikā, kur viņam jau 16 gadus pieder Latvijas rekords 400 barjerskrējienā. Viktors kā basketbolistu fiziskās sagatavotības treneris ir strādājis ar Latvijas sieviešu izlasi, tagad šajā jomā trenē Latvijas vīriešu komandu, konsultē un trenē hokejistus, tenisistus, vairāku citu sporta veidu pārstāvjus. Viņa audzēkņi Dmitrijs Miļkevičs, Poļina Jeļizarova ir startējuši olimpiskajās spēlēs, guvuši panākumus starptautiskās sacensībās un, tāpat kā viņu treneris, joprojām ir Latvijas rekordisti. Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Š

obrīd Lāča sporta skolā trenējas Latvijas rekordiste 800 m telpās Līga Velvere, tāllēcējs Dairis Rinčs, vairāki daudzsološi jaunie sportisti. Vieglatlētika joprojām ir Viktora īstā aizraušanās, kas nes augļus daudziem citiem sporta veidiem. Viktors par vieglatlētikas dominanti izsakās īsi — paskaties uz vieglatlētu! Kāds augums, kādi muskuļi, vai tam var līdzināties hokejista, basketbolista, futbolista stāja un augums? Sporta karaliene.

Viktors LĀCIS Dzimis 1977. gada 28. jūnijā Maltā.

AUGUMS, SVARS i Tore

z

Augums 192 cm, svars ap 80 kg.

d Taga

Augums tāds pats, svars ap 95 kg.

STATUSS i Tore

z

Trenējos, mācījos Ameri­kas Savienotajās Valstīs, brīvajos brīžos šur tur piestrādāju iztikai — ēdnīcā, vingrošanas zālē, remontdarbos celtniecībā.

Studiju gadi ASV. Viktors Lācis ar savu treneri Veinu Endželu (pa kreisi) un treniņu biedru, kenijieti Kipu Biriru (2001)

74

d Taga

Tagad galvenais darbs ir Lāča sporta skolā, kura visu laiku aug, un tagad jau esam pieci treneri. Mūsu galvenais virziens ir vieglatlētika, kā arī sportistu fiziskās sagatavotības trenēšana dažādos sporta veidos. Esmu arī Latvijas vīriešu basketbola izlases fiziskās sagatavotības treneris un kopā ar asistentiem strādājam TTT sieviešu basketbola komandā.

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: Dainis Caune, Sports

TOREIZ UN TAGAD

Olimpiskais skrējiens. Viktors olimpiskajās spēlēs Sidnejā prestižajā 800 m skrējienā tika līdz pusfinālam (2000 g.)

INVENTĀRS

DIENAS REŽĪMS i Tore

z

Amerikā, kur 21 gadu vecumā iestājos Vičitas universitātē (studēju kinētiku, psiholoģiju, ķermeņa kustību), tas bija ļoti smags. Uz ASV aizbraucu ar 33 dolāriem kabatā, naudu biļetei arī aizņemos. Neko par tālāko nezināju, nebija, pat kur gulēt. Sešos no rīta pirmais treniņš, tad darbs — divas trīs stundas klājām galdus universitātes kafejnīcā, tad mācības un pēcpusdienā otrs treniņš, vakarā darbs trenažieru zālē.

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Sākumā uzraudzīju kārtību trenažieru zālē, vēlāk dabūju paaugstinājumu un varēju jau stīgot tenisa raketes, izsniegt inventāru. Brīvdienās ik pa brīdim pie draugiem piestrādāju celtniecībā. Tur nopelnīju daudz vairāk nekā universitātes darbiņos. Tas nebija viegli, reiz pat smagi saindējos, 40 grādu karstumā krāsodams istabas. Par iekrāto naudu sagatavojos un arī aizbraucu uz Sidnejas olimpiskajām spēlēm.

d Taga

Man ļoti svarīgs ir astoņu stundu miegs, tāpēc darba diena man reti sākas agrāk par desmitiem. Darbs skolā, trenēju bērnus, pēcpusdienā pieaugušos, tā līdz astoņiem vakarā. Darbs ar basketbolistiem parasti ir vasarā, kad gatavojamies čempionātam. Sāku ar vīriešiem, tad ar sievietēm, taču no sieviešu izlases pērn atteicos, jo visu savienot bija par grūtu. Vieglatlētikas treniņu process prasa daudz vairāk laika, jo grupa paliek lielāka, līdz ar to jāizvēlas prioritātes.

i Tore

z

Mani pirmie treniņi dzimtajā Maltā notika kedām kājās, ar tām skrēju pat sacensībās. Tas tolaik likās pašsaprotami. Tikai Murjāņos tiku pie pirmajām naglenēm.

d Taga

Bērniem tagad ir pieejams viss, ko vēlies. Tas nav lēti, tāpēc, mana sporta skola cenšas palīdzēt tiem, kuru vecākiem inventārs nav pa kabatai. Man ir labi atbalstītāji, un pa visiem galā tiekam. Palīdzēt cenšos visādi, arī ar treniņnometnēm, kas nebūt nav lēti.

75


TOREIZ UN TAGAD

IESPĒJAS i Tore

z

Kad no Maltas nokļuvu Mur­jā­ ņu sporta ģimnāzijā (daļēji palīdzēja tēva pazīšanās, jo pēc testiem Murjāņos nebūtu ticis, augums bija tikai 1,67 m, svars ap 44 kg), tad viss likās kā pasakā. Treniņi divreiz dienā, laba dzīvošana, ēdināšana. Es nebiju talants, varbūt puisis ar dotībām, un tikai ar lielu darbu man izdevās nokļūt līdz olimpis-

ko spēļu pusfinālam. Sāku­mā ļoti palīdzēja treneri Gints Bitītis, Arnis Bise­nieks, Jānis Hasners, kas ielika pa­matus visam turpmākajam. Vi­ņi mani izaudzināja arī kā cilvēku. Trenējāmies Murjāņos. Var­būt tur nebija ideāli apstākļi, taču pietiekami labi, lai talantīgākie un centīgākie vēlāk startētu visaugstākajā līmenī.

d Taga Šobrīd Rīgā stāvoklis ar sporta bāzēm ir diezgan bēdīgs, taču vieglatlētikā tāpat trenējas bērni, jaunieši, pieaugušie. Skaidrs, ka ar tādiem treniņu un sacensību apstākļiem nekas daudzsološs nevar attīstīties un turpināties. Ļoti ceru, ka tagadējās pārmaiņas vieglatlētikas vadībā nesīs lielas pārmaiņas sporta veidā, kas tomēr ir visu citu sporta veidu pamats. Rīgā būtu tikai normāli, ja uzceltu kādas četras ziemas bāzes, katru savā rajonā, labu sacensību stadionu, vairākus treniņu stadionus. Tas nav nereāli, ja mērķtiecīgi strādā. Ir grūti, pat neiespējami, ja visu laiku sēdi ofisā un ceri uz kādiem piedāvājumiem no malas — varbūt jums vajag jaunu manēžu, stadionu?

Brīnumi nenotiek, ja paši pie tā mērķtiecīgi nestrādājam. Šobrīd Latvijā vieglatlētika kopumā ir lūdzēja lomā. Trūkst jaunu motivētu treneru. Vieglatlētikas savienībai būs daudz jāstrādā, lai piesaistītu jaunus trenerus. Tre­ neriem jāredz izaugsmes iespējas sportā, lai kļūtu par izcilību. Hokejā, basketbolā mūsu speciālisti strādā ārzemēs, vada komandas. Vai ir dzirdēts, ka mūsu vieglatlētu treneri strādātu kādā no vadošajām vieglatlētikas valstīm un saņemtu konkurētspējīgu atalgojumu? Pie visa ir jāstrādā, jārada apstākļi, lai trenera specialitāte vieglatlētikā būtu goda lieta. Ticu, ka izaugsme ir iespējama. Esmu pārliecināts, ka tāda būs! Zemāk nav, kur krist...

PROBLĒMAS UN TO RISINĀŠANA i Tore

z

Nezinu, no kā tas man ir — laikam no mammas, ka nekad neesmu baidījies no darba, esmu darītājs. Ja vajag, varu rakt zemi, krāsot griestus. Tad arī problēmas nav ne-

d Taga

Problēmu netrūkst, bet visu uz­tveru mierīgi. Ja esi profesionālis, tad viss ir risināms. Domāju, ka godīgums, profesionālisms, darba spējas tiek augstu vērtētas. Izlasē man jāstrādā ar lielām zvaigznēm, esmu pazīstams ar Porziņ­ģi, Ber­ tānu un esmu pārliecināts, ka reiz viņi piebiedrosies izlasei un man problēmu ar viņiem nebūs. Ja tic tavam darbam, tad godīgi jāstrādā jebkurai zvaigznei, un viss notiks. Iespējams, ka mans godīgums, spēja teikt visu, ko domāju, reizēm rada arī šķēršļus. Amerikā

76

atrisināmas. Amerikā sākumā nebija viegli, viss bija vienā neziņā. Bet viss sakārtojās, un tieši tur pavadītie gadi pierādīja, ka nekas nav neiespējams. Tas viss man palīdz arī šobrīd.

mums bija treneri, kas ar aizspriedumiem izturējās pret tumšādainajiem treneriem. Arī mans treneris nebija baltais, bet es nekad nevienam nebaidījos teikt, ka viņš ir lielisks speciālists un es treneri nemainīšu. Pēc olimpiskā pusfināla vienam otram rasistam bija mute ciet. Pro­fesionālisms nav atkarīgs no ādas krāsas. Mums arī tagad ir ļoti labas attiecības ar treneriem, kas ļauj tikt pie darba piedāvājumiem Amerikā jebkurā laikā. Bet visam ir savs laiks, gribas attīstīt vieglatlētiku Latvijā vispirms!

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


TOREIZ UN TAGAD

LIELĀKĀ VEIKSME i Tore

z

Noteikti Murjāņi! Ja nebūtu to sešu gadu, tagad nebūtu nekā. Paveicās arī Amerikā, kur tiku pie laba trenera, labiem draugiem. Tas viss veidoja manu nākotni.

d Taga Lielākā veiksme man bija satikt Dmitriju Miļkeviču, kuram joprojām pieder Latvijas rekords 800 m skrējienā. Darbs ar viņu man radīja pārliecību kā trenerim. Man trenera filozofija sakrita ar Dmitrija vajadzībām kļūt par izcilu sportistu. Divreiz

bijām ceturtie pasaulē, vienreiz Eiropā, Dmitrijs skrēja divās olimpiskajās spēlēs, Atēnās iegūstot 14. vietu. Tagad esam kolēģi, draugi. Darbs manā sporta skolā. Sāku viens, bet tagad esam jau pieci. Audzēkņu vecāki novērtē

manu darbu un iesaka citiem, tāpēc manu audzēkņu skaits visu laiku aug. Ar laiku ceru, ka mums būs atsevišķas grupas daudzcīņniekiem, sprinteriem, lēcējiem, garo distanču skrējējiem. Tāda sistēma ir Amerikā.

LIELĀKĀ NEVEIKSME i Tore

d Taga

z

Tas pats Dmitrijs Miļkevičs. 2006. gadā Eiropas čempionātā Gē­teborgā viņam vajadzēja izcīnīt vismaz medaļu, taču finiša taisnē sākās grūstīšanās un uzvarētājs holandietis Brams Soms pat ieskrēja zālienā. Iesniedzām protestu, taču tiesneši neko nemainīja, Dima palika ceturtais. Pie neveiksmēm pieskaitāma arī pēdas cīpslas trauma, kas man lika 25 gados beigt sporta gaitas. Pāragri, bet tad arī varēju sākt trenera gaitas Amerikā.

Ne vienmēr viss izdodas ideāli, bet par neveiksmēm to negribu saukt. Profesionālisms, godīgums ļauj uz visu skatīties citādāk, katru neveiksmi var izskaidrot. Neveiksmes ļauj paskatīties uz daudzām lietām citādāk un palīdz izdarīt jaunus secinājumus. Tad jau gluži bēda tā nav.

Latvija var! Viktora un viņa audzēknis Dmitrijs Miļkevičs ar ASV studentu sacensībās izcīnīto kausu (2004. g.)

ĢIMENES STĀVOKLIS iz Tore

Studēdams Amerikā, apprecējos ar tāllēcēju Inetu Radēviču. Drīzāk sareģistrējāmies, jo kāzu ierastajā izpratnē mums nebija. Vēlāk pēc četriem kopdzīves gadiem izšķīrāmies un tagad esam laimīgi katrs savā ģimenē, tomēr saglabājām labas attiecības. Tagad arī profesionālajā jomā, jo Inetu tikko ievēlēja par Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidenti. Ticu viņai, ka kopā ar jauno komandu izdosies vieglatlētikā paveikt lielas lietas! Būšu tam visam klāt!

d Taga

Esmu precējies ar fantastisku sievieti Kristīni Lāci. Tikko nosvinējām 10 gadu kāzu jubileju, mums ir divi bērni — Katrīnai Greisijai ir 10 gadi, Robertam — pieci. Man ar sievu ir ļoti paveicies, jo viņa izprot manu aiz­ rautību, nav greizsirdīga uz vieglatlētiku, kas arī ir mana dzīves lielā mīlestība. Meita trenējas vieglatlētikā, puika sāka nodarboties ar futbolu. Es neko neuzspiežu un ticu, ka viņi paši atradīs savu īsto aizraušanos. Meita pati izvēlējās vieglatlētiku, domāju, ka viņa ir ļoti piemērota šim sporta veidam. Varbūt skries barjeras...

Spēks un atbalsts. Viktors ar sievu Kristīni, dēlu Robertu un meitu Katrīnu Greisiju atpūtas brīdī (2016. g.) Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

VAĻASPRIEKI i Tore

z

Amerikā man patika spēlēt golfu, taču pārāk daudz brīva laika man nebija toreiz un nav arī tagad

d Taga

Patīk būt kopā ar ģimeni, ceļot, staigāt pa jaunām takām. Bet vienalga es visam tam pieeju profesionāli, skatos, ka tur varētu labi skriet kalniņā, šeit atkal nodarboties ar spēka vingrinājumiem. Mans lielais vaļasprieks, darbs un reizē kaislība joprojām ir vieglatlētika, ar to guļu un mostos. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 77


Ieskatīties bumbiņā! FK JeNo florbolists Ardis Jansons cīņā ar Lielvārdi/Fanu

Tici man! Ja esi partnera stiprajās rokās, apkārt vari neskatīties

Foto: Renārs Buivids, Sports

Piedod, nepamanīju! Citadeles basketbolists Tomijs Stašāns mirkli pēc straujā uzbrukuma

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PIESPĒLE

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Basketbola bumbas uzbrukums. Cietuši EYBL spēles Kalininskaya (Krievija) ­— Klaipeda-AC (Lietuva) dalībnieki

§ Kas tik neatgadās laukumā. Cīņā par vietu 1. līgas finālā FK JeNo un Lielvārdes/Fana florbolisti

Ieklausies padomā! Pieredzējušais treneris Jānis Rimbenieks sarunā ar Oto Jāni Pērkonu

78

Zibenīgs novērtējums! Tiesnesis Valters Kristbergs fiksē nesportisko noteikumu pārkāpumu

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

† Gribētos uzvarēt. Vefietis Mareks Mejeris skeptisks par spēles iznākumu

Kopīgā dziesmā volejbola senioriem! LVF viceprezidents Andris Rāviņš un sacensību organizatore Anita Gulbe

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis


Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

PIESPĒLE

Eiropā bija citādi! Tiesnesis Oļegs Latiševs un vefietis Jānis Blūms dalās iespados

Kurš kuru tur? Dzimumu līdztiesība daiļslidošanas dejās Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Brīvā cīņa vai basketbols? Ventspilnieks Edgars Žeļonis pret baronu Dāvi Rozīti

Arī seniori cīnās par katru punktu. FCG Rīga volejbolists Sergejs Vaipāns diskusijā ar tiesnesi

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Bumba tikai viena! Tiesnesis Alvis Puzāks vēro ABLV Bank ­— Swedbank spēli

Cita trajektorija. Senioru volejbolisti drošības pēc gatavi atsist bumbu vairākās vietās

Nepiekāpīgie baroni. Vefietim Mārtiņam Meieram neizdodas pārvarēt Dāvja Rozīša un Taura Jogelas šķērsli

79


80

Žurnāls Sports • 2017. gada aprīlis

Žurnāls ''Sports''  

2017. gada aprīļa numurs

Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you