Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

Nr. 3 (324) 2017. MARTS

s t n e d i . z e r p LSFP s FOGELIS iE nar ja i v r e t In o n E R E V L E V Līga Amerikām divām

. E R A ā S l A o b a d t i n Iv i e r e h a ķ ņ a B M ar a

re p s n to

t

m ē t e l t ab

n u s e n ī V s ā g ī t r ē V las smiltis Jūrma Cena Eur 1,95

Leldes GASŪNAS stikla kalni


rā u m u n ā j Ša Runā nts

4. 10. . 8 1 22. . 5 2 . 2 3 . 7 3 40. 44. . 2 5 . 8 5

de preziprezidents LSFP Fogelis s Einar

ids e v s e Dzīv iere Baņķ olā b hand

ls Profai s Tenisa

j Latvi nība e i sav

ja na Iespēbuks izaici u Stirn nus skolē

dze Pierešu vietā... Table ons! t mara

Kalnušana slēpos Gasūnas Lelde kalni stikla

ika t ē l t a Viegl elveres V Līgas ze d piere

MĒNEŠA ŽURNĀLS Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība nr. LV40008097373 Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013 E-pasts: birojs@sporto.lv Galvenais redaktors: Dainis Caune Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne

ales m d Plu ls bo volej mākie oja Iekār ērķi galam

ris s Treneola mūrniek b Volej s Grigalis i Gunt

ls Futboa ar izlases g Virslī u g zīmo

z un i e r o T d tagaĀbele Agita

e-pasts: birojs@sporto.lv Žurnāls Sports • 2017. gada marts

3


RUNĀ PREZIDENTS

Vienojošs elem Pirms 25 ziemām — 1992. gada 28. aprīlī — atjaunotajā Latvijā, kas nule bija piedalījusies savās pirmajās pēckara olimpiskajās spēlēs Albērvilā, tika dibināta kāda vēl nebijusi sporta organizācija — Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP), par kuras vadītāju ievēlēja šīs idejas iniciatoru, Latvijas Motosporta federācijas prezidentu Valdi Kleinbergu.

P

irmajā LSFP valdē bija arī Einars Fogelis, kurš pēc Valda Kleinberga un Andra Kalniņa pirms četriem gadiem kļuva par trešo LSFP prezidentu. “Tagad LSFP pati rīko nebijušus pasā­ kumus!” sākot sniegt interviju Sportam, lepni norāda Einars Fogelis. — Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) savu četrgadi lielā mērā vērtē pēc sasniegtā olimpiskajās spēlēs. LSFP šāda vienreizēja un vienreizīga notikuma mērauklas nav. Kā novērtēt LSFP četrga­ dē paveikto? — Katrā ziņā ne ar sportistu izcīnīto medaļu skaitu. Tas ir katras konkrētas federācijas darbības nopelns. LSFP pirms četriem gadiem sāka ceļu uz sporta no­ zares stabilizēšanu un vienotību. Mūsu uzdevums bija kļūt par stabilu partneri gan valdībai un tās ministrijām, gan pašvaldībām un to savienībai, Latvijas Olimpiskajai komitejai, Sporta spēļu asociācijai — visiem mūsu nozarē iesais­ tītajiem spēlētājiem. Šobrīd apvienojot 89 sporta organizācijas, kuru skaitā ir ne ti­ kai federācijas, bet arī sporta darbības jo­ mu organizācijas kā, piemēram, Studentu sporta savienība vai Tautas sporta aso­ ciācija, kopā mēs esam spējuši paveikt daudz. Gan nodrošinot zināmu finansiā­ lo stabilitāti, gan attīstot sporta infra­ struktūru — šajā jomā galvenais darītājs, protams, ir pašvaldības, darbojoties gan kā vienojošs elements un uzlabojot valsts sporta sistēmu. LSFP iedarbinājusi vairā­ kas jaunas programmas. Sporta izglītības jomā esam spējuši ieturēt ritmu — katru pavasari izdot pa vienai metodiskai grāmatai. Patlaban, sa­ darbībā ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas speciālistiem un Peldēšanas

4

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


RUNĀ PREZIDENTS

ents attīstībai federāciju top peldētapmācības grāma­ ta. Pērn klajā nāca Ilzes Avotiņas Vieglatlē­ tika, pirms tam — Vispusīgās fiziskās sa­ gatavotības trenera rokasgrāmata. Šī ir no­ zīmīga programma, ko, sadarbojoties ar dažādiem partneriem, noteikti turpi­ nāsim. Sporta metodikas rakstu krāju­ mi latviešu valodā nemaz tik bieži iz­ doti netiek. Rūpējoties par treneru un

T

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

iek runāts par nepieciešamību valstij noteikt prioritātes sportā. Te tās parādās — viena trešdaļa naudas aiziet vieglatlētikai, otra trešdaļa — basketbolam, trešā — visiem pārējiem sporta veidiem kopā

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

sporta pedagogu izglītību, mēs regulāri, vismaz divas reizes gadā, rīkojam plašus seminārus, kuros piedalījies pat vairāk par 500 klausītāju. Mums budžetā ir jauna programma, kurā federācijas var pieteikties finansējuma iegūšanai savu iz­ glītojošo pasākumu rīkošanai. Priecē, ka arvien biežāk savās zināšanās ar mūsu speciālistiem dalās starptautiski atzīti ār­ zemju eksperti. LSFP akcentē tautas sporta aktivitā­ tes, kurām izstrādātas atsevišķas prog­ rammas. Tāpat šogad dažādā apmērā atbalstām aptuveni 60 starptautiskus pa­ sākumus, kas ir nozīmīgi ne tikai savu sporta veidu attīstībai, bet arī valsts eko­ nomikai, jo gan pasaules čempionāts zem­ ledus makšķerēšanā, gan Eiropas čempio­ nāts pludmales volejbolā uz Latviju atved arī noteiktu naudas daudzumu un vairo valsts atpazīstamību. Sadarbībā ar LOK esam radījuši pilnī­ gi jaunu programmu, kuras galaprodukts ir Latvijas Skolu ziemas olimpiskais fes­ tivāls, ko olimpiskā komiteja iepriekš rī­ koja kā Jaunatnes ziemas olimpiādi. Festivālā sportu cenšamies padarīt atrak­ tīvāku un pieejamāku. Piemēram, šogad sacensības kamaniņu sportā nenotika vis Siguldas trasē, bet gan Viešūra kalnā ar visiem pieejamu inventāru un visiem pie­ ejamā veidā, kas tika papildināts ar da­ žiem vieglatlētikas elementiem. Jaunieši un skolotāji atzinīgi vērtēja otrās dienas skolu lielu stafeti, kas bija savdabīgas

komandu piedzīvojumu sacensības. Mums kopīgi ir kur attīstīties. — Šajā četrgadē LSFP aktivizējās kā pasākumu rīkotājs. — Jāsaka milzīgs paldies gan kolē­ ģiem federācijās, gan mūsu birojam, kura administratīvo kapacitāti arī esam nostiprinājuši, kas ieguldīja milzīgu da­ bu, lai realizētu vēl divus nopietnus projektus. Viens bija izglītojošs Eiropas projekts AGON, kurā tika iesaistītas sep­ tiņas valstis, otrs — Eiropas Sporta ne­ dēļa #BEACTIVE. Jau esam saņēmuši ap­ stiprinājumu mūsu šīgada pieteikumam un septembrī kopā ar federācijām un pašval­ dībām šo pasākumu rīkosim vēl vērienī­ gāk, tajā ietverot gan izglītojošus, gan tī­ ri sportiskus pasākumus. — Tātad atkal būs grandioza spor­ tošana pie Brīvības pieminekļa? — Noteikti, jo centrālākas un redza­ mākas vietas mums nav. Vai otrreiz tur spēlēsim florbolu, vēl nezinu. Šajā ne­ dēļā katru reizi gribam maksimāli pub­ liski akcentēt kādu citu sporta veidu. Kurš tas būs šogad, par to vēl diskutē­ jam. Atsaucība no federācijām un pašval­ dībām ir vēl lielāka nekā pērn, kad mēs nācām ar šo priekšlikumu kā lielo nezi­ nāmo. Un arī tad tika noorganizēts vai­ rāk nekā 600 pasākumu, kuros piedalī­ jās... katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs jeb vismaz 200 000 dalībnieku! Tātad aizvadītajā četrgadē esam sāku­ ši īstenot jaunas programmas, kādu ag­ rāk nebija. LSFP papildus valsts budže­ ta finansējumam piesaistījusi arī ziedotāju līdzekļus un, kas ļoti svarīgi, — Eiropas Savienības finansējumu, kas iepriekš ne­ bija pieejams. — Vai būs arī LSFP rīkots skolu va­ saras sporta festivāls? — Vasarās ar panākumiem notiek Latvijas Jaunatnes olimpiāde, ko rīko LOK. Federāciju padome skolu un tau­ tas sporta aktivitātes vasarā vairāk redz Eiropas sporta nedēļā. Tas ir mūsu lau­ ciņš. Ir padomā viens jauns projekts, ko piesakām arī Eiropas Savienībai, tās va­ rētu būt pludmales spēles, kurās iekļauti visi šai videi piemērotie sporta veidi, sā­ kot ar sporta spēlēm, burāšanu un bei­ dzot ar cīņas sporta veidiem. — LSFP turpina ar stipendijām atbal­ stīt studējošos sportistus? — Jā. Mūsu mērķis ir atbalstīt sek­ mīgos valsts izlases līmeņa studentus.

5


RUNĀ PREZIDENTS

Šādām prasībām parasti atbilst ap 30 sportistu. Stipendija ir aptuveni 1000 eiro gadā, kas paredzēta studiju maksas segšanai. Ja sportists spējis iekļūt budžeta grupā, tad tas ir papildus atbalsts viņa treniņu procesam. Mums ir virkne pie­ mēru, kas atspēko apgalvojumu, ka lielais sports nav savienojams ar mācībām — olimpiskā vicečempione modernajā piec­ cīņā Jeļena Rubļevska, biatlona līderis Andrejs Rastorgujevs, vieglatlēte Laura Ikauniece-Admidiņa, kas arī pirms gada finišēja šajā programmā, iegūstot augst­ skolas diplomu. Nākotnē sportistiem, kas ieguvuši iz­ glītību un beidz savu karjeru, vajadzētu radīt iespēju sporta organizācijās pasta­ žēties, dodot pamatu zem kājām, darba dzīvi uzsākot. — Pirms četriem gadiem LSFP vie­ noja 85 sporta organizācijas, tad ir 89. Kāda ir tendence — katru gadu pa vienai jaunai federācijai klāt? — Ir divi ceļi. Entuziasti Latvijā sāk kultivēt kādu sporta veidu, kas jau ir starptautiski atzīts. Piemēram, aizvadīta­ jā četrgadē tāds bija raketlons, ko vei­ do galda teniss, skvošs un teniss. Tagad dienaskārtībā ir sporta joga un sumo.

T

agad dienaskārtībā ir sporta joga un sumo. Pieļauju, ka būs vēl citi sporta veidi, par kuriem interese jau bijusi manāma. Piemēram, jaunais olimpiskais sporta veids — viļņu sērfings

Pieļauju, ka būs vēl citi sporta veidi, par kuriem interese jau bijusi manā­ ma. Piemēram, jaunais olimpiskais spor­ ta veids — viļņu sērfings, kurā jau pēc nepilniem četriem gadiem Tokijā izcīnīs pirmās medaļas. Tāpat kā karatē, klinšu kāpšanā un skeitbordā, kur mums ir pa­ nākumiem bagāta federācija, kas Latvijā rīkojusi pat pasaules čempionātus. Otrs ir destruktīvs ceļš. Sporta veids, kas starptautiski iekļauts multiplā federā­ cijā, Latvijā cenšas atdalīties. Piemēram, Starptautiskā Slēpošanas federācija (FIS) vieno ne tikai kalnu un distanču slēpoša­ nu, bet arī snovbordu, frīstailu, tramplīn­ lēkšanu, ziemeļu divcīņu, rollerslēpošanu un vēl dažus mazāk pazīstamus spor­ ta veidus. Nesen entuziastu grupa Latvijā vēlējās dibināt Ūdenspolo federāciju, lai gan šī sporta spēle ir Starptautiskās Peldēšanas savienības (FINA) paspārnē.

6

Kā Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas viceprezidents. Einars Fogelis pasniedz pasaules junioru čempiona zelta medaļu Kristeram Aparjodam

— Un viņi nonāca strupceļā? — Jā, jo ir stingra kārtība, kā Latvijā var tikt reģistrēta un atzīta jauna federācija. Šajā sporta veidā jābūt vismaz trim klubiem, jānotiek aktīvai darbībai, rī­ kojot sacensības līdz pat valsts čempionā­ ta mērogam. Jābūt starptautiskai jumta or­ ganizācijai, ko atzinusi vai nu Sportaccord, kas apvieno pasaules sabiedriskās sporta organizācijas, vai Starptautiskā Olimpiskā komiteja (IOC).

— Bet, ja, kā savulaik novusu, radām paši savu jaunu sporta veidu, ko tad? — Tādā gadījumā atzīšanu varētu sniegt Nacionālā sporta padome. Starp citu, novusam jau sen ir sava starptau­ tiskā federācija (FINSO), kas vieno as­ toņas valstis un kurā pie teikšanas jo­ projām ir latvieši, prezidentu Juri Kiriku ieskaitot. — Pēc Sporta likuma katra federācija ir atbildīga par sava sporta veida attīstību

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


RUNĀ PREZIDENTS

rs Eina ELIS FOG

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents, Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) viceprezidents, Latvijas Olimpiskās vienības valdes priekšsēdētājs, LOK viceprezidents

valstī. Tādu ir vairāk par 80. Tātad LSFP atbild par visa sporta attīstību Latvijā!? — Kolēģi Izglītības un zinātnes minis­ trijā vienmēr atgādina, ka likums mums uzticējis uzraudzību pār tām funkcijām, ko valsts deleģējusi sporta veidu federāci­ jām. Funkcija numurs viens ir sava spor­ ta veida attīstība. Negribu teikt, ka šajā jomā viss ir kārtībā. Jo atbildība ir de­ leģēta, bet dažas lietas, lai to realizētu, šim deleģējumam līdzi nenāk. Tā ir tēma Žurnāls Sports • 2017. gada marts

Dzimis

1960. gada 30. aprīlī Siguldā

Izglītība

absolvējis Siguldas 1. vidusskolu, Rīgas Politehnisko institūtu (tagad — RTU), ieguvis sociālo zinātņu maģistra grādu LU

Sportā

trenējies kalnu slēpošanā, kopš 1992. gada LOK Izpildkomitejas loceklis, no 2004. līdz 2012. gadam LOK ģenerālsekretārs, Latvijas olimpiskās delegācijas vadītājs piecās spēlēs

Darba pieredze

Sporta pils direktora vietnieks, Sporta komitejas Celtniecības direkcijas vecākais inženieris, Siguldas kamaniņu un bobsleja trases ekspluatācijas dienesta priekšnieks, galvenais inženieris, direktors, IzM Sporta pārvaldes vadītājs (līdz 2004.)

Ģimenes stāvoklis precējies, meitas un divu dēlu tēvs Vaļasprieki

literatūra, slēpošana, teniss, vindsērfings, riteņbraukšana

nopietnai diskusijai, kā palielināt federā­ ciju lomu un ietekmi, dodot tām arī pie­ nācīgus finanšu instrumentus, lai federā­ cijas tiešām pilntiesīgi varētu atbildēt par savu sporta veidu attīstību. — Patlaban valsts visām 89 LSFP or­ ganizācijām sporta attīstīšanai izsniegusi nepilnus trīs miljonus eiro gadā. — Tajā pašā laikā gandrīz 40 spor­ ta veidos pamati tiek attīstīti pašvaldī­ bu dibinātās sporta skolās, kur attiecī­ bā uz pedagogu finansējumu un darbu sporta skolā eksistē tieša saikne: minis­ trija—pašvaldība. Federācijām ir formāla nozīme, saskaņojot programmas, licencē­ jot trenerus. Bet, kas kontrolē maku, tas nosaka arī darba uzdevumu. — Tātad federācija sava sporta veida attīstības pamatu — sporta skolas darbu nemaz ietekmēt nevar! — Tiešā veidā noteikti nevar. Piemē­ ram, mainoties demogrāfiskajai situācijai, federācijai nav iespējams pārcelt treniņgru­ pas savā sporta veidā no viena reģiona uz citu vai palielināt to skaitu vienā pašvaldī­ bā, samazināt citā. Var tās tikai pazaudēt. Šis ir jautājums, par kuru jau tuvākajā lai­ kā kopā ar ministriju un pašvaldībām būs ļoti nopietni jādiskutē, ņemot vērā arī mi­ nistrijas rosināto sporta skolu statusa mai­ ņu. Virkne sporta skolu vēsturiski ir fede­ rāciju īstenie biedri, bet saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem īsti legāla šī saikne nav. Kopā ar mūsu kolēģi LSFP valdes lo­ cekli Jāni Upenieku un IzM Sporta depar­ tamenta vadītāju Edgaru Severu nesen ti­ kāmies Saeimas Juridiskajā birojā, un man ir gandarījums, ka šajā jautājumā sākusies pozitīva virzība. — Ja sporta skolas būtu legāli federā­ ciju biedri, tad tās beidzot varētu sporta skolas kontrolēt... — Man ļoti nepatīk šis vārds — kon­ trolēt. Jārunā par konstruktīvu sadarbību. Kopumā nav īsti skaidrs, kādu uzdevumu sporta skolām formulējusi valsts. Vai tā ir masu sporta attīstīšana, vai cīņa par medaļām, vai vienkārši sociāla funkcija? Sporta skolu pedagogu algām atvēlē­ ti 14,6 miljoni — nopietna summa. Pēdējā laikā aktīvi tiek runāts par nepieciešamību valstij noteikt prioritātes sportā. Te tās pa­ rādās — viena trešdaļa naudas aiziet viegl­ atlētikai, otra trešdaļa — basketbolam, tre­ šā — visiem pārējiem sporta veidiem kopā. Valsts prioritātes iezīmējusi skaid­ ri, bet nav pateikusi, kas par šo nau­ du jāizdara. Tikai jāiesaista maksimāli daudz audzēkņu vai arī zināmā vecumā jau jāsasniedz arī konkrēti rezultāti. — Zināmā mērā LSFP jau arī nosaka prioritātes. Šie nepilnie trīs miljoni spor­ ta veidu federācijām tiek sadalīti pēc īpa­ šas kritēriju sistēmas, ko daži nodēvēju­ ši par augstākās matemātikas algoritmu.

7


RUNĀ PREZIDENTS

— Šo sarakstu veido federācijas pašas ar savu darbību. Pamatā ir divi faktori — sporta veida masveidība, izplatība un sa­ sniegtie rezultāti. LSFP kritērijus pieņēmu­ si kopsapulcē, tātad visas federācijas par tiem balsojušas. Nekādas augstākās mate­ mātikas te nav. Katra gada nogalē fede­ rācijas iesniedz atskaites par paveikto, uz­ rādot gan rīkotos sporta pasākumus, gan iesaistīto dalībnieku skaitu, gan izglītojo­ šos pasākumus, gan sasniegtos rezultātus, gan citas aktivitātes. Tādējādi, ņemot vērā savākto punktu skaitu, tiek iegūta nāka­ mā gada līguma summa, kura nonāk fede­ rācijas rīcībā sava sporta veida attīstībai.

F

ederācijai nav iespējams pārcelt treniņgrupas savā sporta veidā no viena reģiona uz citu vai palielināt to skaitu vienā pašvaldībā, samazināt citā

Aizvadītajos gados budžets ievērojami audzēts. Šobrīd teikt, ka ir totāls nau­ das deficīts, ka mēs neko nevaram izda­ rīt, būtu nekorekti. — Kāda ir diference — minimālā un maksimālā summa, ko federācijas no valsts budžeta saņem ar LSFP palīdzību? — Federācijām, kas kritērijus pilda minimāli, bāzes finansējums ir 1000— 1500 eiro, čaklākajām līdz pat 70 000— 80 000 eiro, neskaitot līdzekļus pasāku­ mu organizēšanai. Olimpisko sporta veidu federācijām pieejams LOK finansējums. — Tātad avoti ir vairāki — Latvijas Olimpiskā vienība, pašvaldības, starptau­ tisko federāciju dotācijas... — Jebkurā sporta veidā milzīgu da­ ļu veido pašu dalībnieku finansējums. Tiklīdz ģimene nolemj savu atvasi sūtīt trenēties uz dārgo kalnu slēpošanu vai lēto vieglatlētiku, vienalga tiek vērts va­ ļā maciņš. Cik vecākiem jāiegulda līdzek­ ļu, lai bērnu nodrošinātu ar visu sporta stundām nepieciešamo vien? Sports sā­ kas ģimenē, un ģimenes ziedoto naudu sportam neviens nav saskaitījis. Turklāt nereti sports uz ģimenes rēķina un en­ tuziasma turpinās līdz pat visai augstiem sasniegumiem. Paldies Dievam un valdībām, Latvijā joprojām vēl ir sportam labvēlīga nodokļu politika, kas sporta organizācijām, iegūstot sabiedriskā labuma statusu, ļauj gūt līdzek­ ļus no uzņēmumu peļņas. Tas ir liels at­ spaids. Mūsu uzdevums tuvākajā nākotnē ir ne tikai meklēt jaunus ceļus, bet, ņemot vērā arī dažādas starptautiskas direktīvas, nostiprināt šo labvēlīgo nodokļu politiku.

8

Vismaz 200 000 dalībnieku. Tik vērienīga bija LSFP rīkotā Eiropas sporta nedēļa #BEACTIVE Latvijā

— LSFP — LOK — Komandu spor­ mazākā mērā atrodas sports. Bet tuvā­ ta spēļu asociācija — lielas sabiedriskas kajā nākotnē mūsu uzdevums ir panākt, lai LNSP pieņemtie lēmumi būtu saisto­ organizācijas, kas vieno federācijas. Esat taču konkurenti?! ši valdībai, kā to jau formulēja Olimpiskā — Neesam konkurenti, esam sadarbī­ komiteja. — Kādus darbus vēl Izglītības un zi­ bas partneri, kas cits citu papildina. Katrai organizācijai ir savs darbības lauks. LOK nātnes ministrija deleģējusi LSFP? preču zīme ir ļoti skaidra — olimpiskie — Visu kategoriju sporta speciālis­ riņķi. Kad spēlēs medaļas izcīnītas, ir ļo­ tu un šaušanas instruktoru sertificēša­ ti labi, kad to nav, kā gadījās Rio, viss nu. LSFP ļoti aktīvi piedalās sporta poli­ ir ļoti slikti. Šoreiz, jau ieskaitot Saeimu, tikas izstrādēs. Daudzi federāciju labā ziedo savu brī­ mūsu viedoklī ieklausījās. Medaļas nerodas no zila gaisa, tās sāk veidoties skolā. Ja vo laiku, strādā sava sporta veida attīstī­ skolu sportam valsts turpinās pievērst tik­ bas labā bez atalgojuma. Valsts ne vien­ pat mazu uzmanību kā līdz šim, tad čem­ mēr novērtē šo milzīgo brīvprātīgo darbu. Visi lielie starptautiskie pasākumi — vai pionu mums būs arvien mazāk. Arī šajā jomā LOK nākusi ar savu iniciatīvu Sporto tās būtu orientēšanās sacensības Kāpa, vai visa klase, pierādot, ka nekādi milzīgie re­ motokrosa pasaules čempionāta posms, vai sursi nav nepieciešami, lai bērni būtu ak­ Lattelecom maratons, vai Eiropas čempio­ tīvi katru dienu, vienlaikus gūstot arī la­ nāts basketbolā, vai pasaules čempionāts bākas sekmes mācībās. Ceļš ir parādīts, gaidām daudz lielāku valsts at­ ports sākas ģimenē, un ģimenes saucību, jo mācību prog­ ziedoto naudu sportam neviens rammā joprojām ir tikai nav saskaitījis. Turklāt nereti divas sporta stundas ne­ sports uz ģimenes rēķina un dēļā. entuziasma turpinās līdz pat visai Sporta spēļu asociā­ cijai ir mazliet atšķirīgs augstiem sasniegumiem problēmu loks. Kaut vai nodokļu politikā, kas ir kamaniņu sportā — visas šādas sacensī­ aktuāla klubu spēlētājiem, bet ar ko gan­ drīz nesaskaras individuālo sporta vei­ bas bijušas noorganizētas visaugstākajā lī­ du pārstāvji. menī. Tas liecina gan par mūsu cilvēku Ļoti būtisks partneris mums visiem ir atbildību, gan par viņu prasmēm. Tas pie­ Pašvaldību savienība. Pašvaldības ir pama­ rāda, ka nevajag baidīties izvirzīt augstus tu pamats. Ģimenē un pašvaldībā veidojas mērķus. Pirms 25 gadiem Nāciju kausa iz­ pats pirmais atbalsts sportam. Tās visā cīņa motokrosā Ķegumā likās pilnīgs kos­ sporta ķēdē ir galvenais elements. Mēs moss, kaut kas pie mums neiespējams. varam teikt tikai vislielāko paldies par to, Bet tālaika motosporta federācijas prezi­ cik daudz tās investējušas sporta infra­ dents un pirmais LSFP vadītājs Valdis struktūras attīstībā un pasākumu rīkošanā. Kleinbergs ticēja, ka to var izdarīt. — Un Latvijas Nacionālā sporta pa­ Mums jāliek nākamie mēr­ dome? ķi. © — Diemžēl tā joprojām ir konsultatī­ va organizācija. Par laimi, to vada prem­ jers, tajā iekļautas gan visas sabiedriskās organizācijas, LSFP ieskaitot, gan visas Dainis tās ministrijas, kuru paspārnē lielākā vai CAUNE

S

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


GAUDEAMUS

Foto: Dainis Caune, Sports

Pirmā zelta medaļa vēsturē! Pasaules studentu ziemas spēļu jeb universiāžu vēsturē pirmo zelta medaļu Latvijai februāra sākumā Almati izcīnīja Kristaps Zvejnieks. Šo panākumu viņš guva Alpu kombinācijā, jau pirmajā disciplīnā supergigantā izvirzoties vadībā, bet slalomā, sasniedzot otro rezultātu un šo pārsvaru noturot.

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

Foto: Ilze Āķe-Vīksne

S

avā pamatdisciplīnā slalomā mūsu divkārtējais olimpietis izcīnīja piek­ to vietu, milzu slalomā viņš finišēja astotais, bet supergigantā — četrpadsmi­ tais. Kalnu slēpotāju sacensības notika izsenis slavenajā Čimbulaka nogāzē, kur, Almati pretendējot uz 2022. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanu, trases pilnī­ bā iekārtotas atbilstoši visaugstākajiem starptautiskajiem standartiem. Izcilu sniegumu demonstrēja arī Latvijas studentu hokeja izlase, kas iz­ cīnīja sesto vietu. Tādējādi Latvijai 28. ziemas universiādē ne tikai pirmā zel­ ta medaļa, bet pirmo reizi arī trīs vie­ tas labāko sešniekā un 14. vieta val­ stu vērtējumā. Pavisam Almati 12 sporta veidos sacentās vairāk nekā 2000 stu­ dentu no 64 valstīm. Latviju šajā univer­ siādē pārstāvēja 26 sportisti no astoņām

augstskolām. Visvairāk — 13 no Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas, kuras rek­ tors Jānis Žīdens pēc atgriešanās sveica savus studentus — universiādes dalīb­ niekus. Starp viņiem bija gan hokeja ko­

mandas kapteinis 4. kursa students Jānis Bullītis, gan universiādes čempions ma­ ģistrantūras students Kristaps Zvejnieks, kam Jānis Žīdens (attēlā) pasniedza īpa­ šu LSPA pateicības rakstu. ©

9


DZĪVESVEIDS

Baņķiere handbolā Ivita Asare ir kap­ teine — gan Nordea bankā, kur vada no­da­ ļu, gan Latvijas rokas­ bumbas sieviešu čem­ pionvienībā Stopiņu NHK, kur ir arī saspē­ les vadītāja. Jau 35 ­gadus Ivita ir saistīta ar šo spēli.

J

anvārī pirmo reizi notika Latvijas Handbola federācijas kausa izcīņa sie­ viešu komandām, kurā uzvaru guva Stopiņu NHK. Komandas kapteine trīspadsmitkārtējā valsts čempione Ivita Asare šosezon ir rezultatīvākā Latvijā — 17 spēlēs guvusi 128 vārtus. Stopiņu handbolistes Latvijas Virslīgas čempionā­ tā šosezon nav zaudējušas nevienā spēlē.

Man ir raksturiņš Ivita Asare nāk no Ogres, kas ir viens no handbola centriem Latvijā. Piecas Stopiņu NHK pamatsastāva dāmas tieši šai pilsētā sākušas rokasbumbas gai­ tas — katra gan savā laikā, jo ir dažā­ da vecuma. Tagad Ogre vairs nav pārstā­ vēta sieviešu čempionātā. Kā pašreizējā komandas līdere no­ kļuva šajā spēlē? “Mana pirmā trenere Valentīna Pastare vienkārši vāca jaunas meitenes. Klases audzinātājai uz galda ti­ ka nolikta lapiņa, ka tādām un tādām meitenēm ir jāierodas uz treniņu,” at­ ceras Ivita. “Tas bija pirmajā vai otra­ jā klasē, un es kā jau bērns — kur lika iet, tur gāju. Paralēli dejoju tautas de­ jas. Vienubrīd sapratu, ka nevaru vairs abas aizraušanās savienot, jo brīvdienās bija gan sporta mači, gan bija jābrauc kaut kur dejot.”

10

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


DZĪVESVEIDS

R

okasbumba man ir pilnīgi cita pasaule, kurā es atslēdzos no bankas lietām. Sportā es sevi uzlādēju, iegūstu enerģiju, lai pēc tam varētu atkal strādāt garās darba stundas

Ivita nolēma palikt rokasbumbā tikai bērnišķīga aizvainojuma dēļ, jo nepatika dejot ar to pusi, ar kuru bija salikta pā­ rī, jo nepaņēma viņu uz vienu koncertu... Kāpēc lai bērns paliktu kolektīvā, kurā jūtas mazliet sarūgtināts. “Man ir divi vecāki brāļi. Vecākais ir Ogrē trenējies handbolā, bet tas nav vi­ ņa nopelns, ka es nokļuvu šajā sporta veidā. Neviens no vecākiem arī nav sais­ tīts ar handbolu, mamma jaunībā tre­ nējusies akadēmiskajā airēšanā, airējusi astoņniekā, pat gūstot atzīstamus pa­ nākumus. Ja man kādam trenerim jāsa­ ka lielais paldies, tad viennozīmīgi tā ir Valentīna Pastare. Tieši viņa man iemā­ cīja visus handbola pamatus un bieži arī bija kā otra mamma. Pārējie treneri jau pēc tam palīdzēja man pilnveidoties un augt. Tie ir Vladimirs Visockis, Nikolajs Putāns, Andris Drēska, Nils Grasis, Jānis Valeiko, Ginta Ozoliņa.” Ivitas Asares ģimenē bērni esot au­ dzināti diezgan stingri. Telekomunikāciju inženieres un šofera uzskats bija, ka bēr­ niem ir jāizpilda visi viņiem noteiktie uz­ devumi, jāievēro disciplīna. “Mamma bija prasīga un vienmēr atgādināja, ka sko­ lā viss ir jāpaveic, jābūt labām atzīmēm,” atceras sportiste. “Vispirms mācības un tad ballītes — man bija stingri nosacīju­ mi mājās. Varbūt tieši tāpēc man visur dzīvē vajag tā — vai nu esmu pirmā, vai to vispār nedaru. Gribēju gan būt ātrā­ kā, gan visus uzdevumus pabeigt pirmā. Perfekcioniste. Ja man liek kaut ko izda­ rīt 20 reizes, tad es to izdarīšu 21 reizi, bet ne 19. Man ir raksturiņš.”

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Cipari ietekmē izglītības izvēli

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

Kopš bērnības Ivitai palicis rūgtums, ka mamma nav palaidusi uz Murjāņu sporta internātskolu, jo uzskatījusi, ka tādās skolās maza uzmanība tiek pie­ vērsta mācībām, bet tās dzīvē ir pats galvenais. “Trenere arī gribēja, lai brau­ cu uz Murjāņiem, un pārdzīvoja, ka šis plāns neizdevās. Bet viss pagriezās ci­ tādāk un gluži labi. No desmitās kla­ ses sāku mācīties Rīgas Komercskolā un

trenēties Vārpā.” Tieši Vārpā Ivita sasta­ pa treneri Jāni Valeiko, kuram vēlāk ti­ ka uzticēts veidot sieviešu rokasbumbas Latvijas izlasi. Sākumā Ivita bija kreisās malas spēlētāja, bet pēc kāda laika kļu­ va par saspēles vadītāju. Mācībās hand­ boliste turpināja finanšu virzienu, studē­ jot ekonomiku un finanses. Vai nav bijusi vēlme mācīties Sporta pedagoģijas akadēmijā? “Nē, mani uz to pusi nevilka, jo man padevās visas ci­ paru lietas un ekonomika, un tieši ta­ jā laikā tādas zināšanas bija aktuālas. Tomēr 2015. gadā es nokārtoju trenera sertifikātu — apguvu profesionālās izglī­ tības programmu C kategorijas sporta spe­ ciālistu pilnveide.” Ivita to darījusi ne tā­ pēc, ka būtu gribējusi sākt strādāt par treneri. “Man likās, ka nepietiek tikai ar to, ka pasaka, kas jādara,” viņa skaidro. “Gribējās pašai saprast, kā pareizi jātre­ nējas, vai ir gudri darīts, ja pēc divu die­ nu grūtām spēlēm trešajā liek vēl doties laukā un skriet. Gribēju saprast vairāk — kā strādā sportista organisms, kas ķer­ menim nepieciešams.”

Nordea sporta lepnums Darba dzīve Ivitai ir tikpat stabila kā sporta veida izvēle, jo pēdējā studiju ga­ dā Rīgas Ekonomikas augstskolā viņa no­ kļuva praksē toreizējā Latvijas Investīciju bankā, kas pavisam drīz uzaicināja Ivitu strādāt. “Būtībā šī mana banka caur da­ žādām apvienošanām un pārņemšanām, pārdošanām un akcionāru maiņām ir tā pati banka, kurā es joprojām strādāju,” prāto handboliste. “Esmu augusi kopā ar banku, kas tagad ir viena no vadošajām Latvijā. Darbs ir atbildīgs, man ir pado­ ti trīs cilvēki Latvijā, pa vienam Igaunijā un Lietuvā. Kā jau zināt, Nordea banka apvienojas ar DNB banku, un tāpēc šo­ brīd ir ļoti daudz darba, kas saistīts ar šo procesu.” Vai bankā pamana Ivitas aizraušanos? “Pamana gan!” atzīst sportiste. “2012. gadā, kad kļuvu par čempionāta vērtīgā­ ko spēlētāju, man bankā pasniedza kau­ su Nordea sporta lepnums. Daži pat ­sākuši

11


DZĪVESVEIDS

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Latvijas kausa izcīņas šāgada fināls Ludzā. Stopiņu NHK uzbrukumā Ivita Asare (13. numurs), kura uzvaru pret REIR Dobele palīdzēja izcīnīt, gūstot deviņus vārtus

s­ekot līdzi rokasbumbas spēlēm. Nesen bankas vadītājs man izteica komplimen­ tu, jo bija skatījies kausa izcīņas spēles Ludzā. Protams, arī bankas cilvēki pieda­ lās dažādos sporta pasākumos, veido ko­ mandas, bet man tam nav laika. Vienīgi 2010. gadā esmu skrējusi pusmaratonu, pārstāvot Nordea banku, kad bijām Rīgas maratona sponsors. Man šķita, ka man kā sportistei nebūtu pieņemami skriet ti­ kai 5 kilometrus, tāpēc noskrēju pusma­ ratonu.” Vaicāta, vai banka nevarētu atbal­ stīt sieviešu handbolu vai viņas koman­ du, Ivita nogroza galvu, bilstot, ka kat­ rai bankai ir sava sponsorēšanas politika un nav iespējams aiziet un pateikt: “Es te spēlēju, manai komandai arī iedodiet!” Tas neiet cauri.

Sports uzlādē darbam Ivitas dienas režīms ir diezgan smags: “Parastā darbdienā es guļu apmēram se­ šas stundas, strādāju 10 līdz 12 stundas.

12

Rokasbumbas treniņi ir trīs reizes nedē­ ļā, bet ne uz visiem tieku. Mana diena sākas ap pieciem sešiem, septiņos ce­ ļas bērni, pirms astoņiem vedu puikas uz skolu un braucu uz darbu. Ja ir treniņš, tad no darba dodos projām ap pussešiem. Pusdeviņos esmu mājās, gatavoju vakari­ ņas, pēc deviņiem ēdam un atzīstos, ka ar šādu dienas režīmu nav iespējas saga­ tavot īpaši veselīgas vakariņas. Tā kā es­ mu šķīrusies, tad ļoti daudzas lietas jāda­ ra pašai. Vakaros vēl jāpalīdz puikām tikt galā ar mājasdarbiem, īpaši jaunākajam. Kad bērni aizmiguši, parasti vēl kādas pā­ ris stundas nodarbojos ar darba lietām.” Pati būdama aktīva, Ivita sportā ie­ saista arī dēlus. Vecākais spēlē basketbo­ lu, bet jaunākais apzināti izvēlējās BMX riteņbraukšanu, un kopš pagājušā gada handbolistei jāizbrīvē laiks, lai vadātu vi­ ņu uz treniņiem Mārupē. Vai Ivitai par katru cenu ir vajadzī­ ga tik piepildīta un nogurdinoša ikdie­ na? Varētu taču tikai strādāt bankā un

reizēm apmeklēt fitnesa zāli! Ivita no­ groza galvu un pasaka — tas nav do­ māts viņai: “Rokasbumba man ir pilnīgi cita pasaule, kurā es atslēdzos no ban­ kas lietām. Sportā es sevi uzlādēju, ie­ gūstu enerģiju, lai pēc tam varētu atkal strādāt garās darba stundas. Starp ci­ tu, arī bankā daudz tiek runāts par ko­ mandas lomu, bet es necenšos salīdzi­ nāt sportu ar darbu un meklēt līdzības.”

Zila acs un neiespējamās zeķbikses... Vai rokasbumbu var spēlēt jebkurš? Ivita brīdi klusē, tad saka: “Var tikai tas, kuram nav iebildumu pret zilumiem, jo tā tomēr ir kontaktu spēle. Ir jā­ būt gatavam tikt kārtīgi iedunkātam, un pats arī nevar tikai glāstīt pretinieku. Nedrīkst baidīties no šā kontakta, tā­ pēc meitenēm jāizvērtē, vai vēlas spēlēt handbolu, jo nekā īpaši sievišķīga rokas­ bumbā nav — visu laiku jāsadzīvo ar skrāpējumiem un zilumiem. Handbols ir

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

DZĪVESVEIDS

Ivita RE ASA Stopiņu NHK kapteine, Nordea bankas nodaļas vadītāja Dzimusi

1974. gada 28. decembrī Ogrē

Augums, svars 177 cm, 70 kg

viens no traumatiskākajiem sporta vei­ diem. Traumas bieži gūst brīžos, kad spēlētājs dodas metienā, bet var viņu pa­ grūst, noraut pat aiz rokas lejā. Reiz, kad man bija riktīgi zila acs, es pat negāju uz darbu. Pie tādas tiku pērn

lumiem un nobrāzumiem. Žaketi arī novel­ ku reti, jo elkoņi ir apdauzīti zili. Bet zilu­ mi darbam netraucē, ja vien nav uz sejas.” Kā jebkurš komandu sporta veids, handbols prasa sadarbošanās iemaņas. Ivita atgādina, ka handbolā, vērtējot spē­ lētāju, skaita tikai vār­ tus. “Reizēm esot sav­ an nedrīkst likt izpildīt septiņu starpējas rīvēšanās: “Kāpēc tu man neat­ metru soda metienus, es devi bumbu, es stāvē­ to nevaru izdarīt, jo pārāk ju brīva?!” Apvainošanās saspringstu. Milzu atbildības un brēkšana gadās, bet dēļ es nespēju izdarīt to, ko jāsaprot — katrs spē­ māku un ko esmu darījusi lē tāpēc, lai komanda vinnētu, nevis lai pats miljoniem reižu samestu visvairāk. Pēc ­ konfliktiem ir jāprot pie­ Latvijas olimpiādē. Kad mamma to ierau­ iet, izrunāties, atvainoties, samīļoties un dzīja, kļuva dusmīga: “Nu, vai tad tiešām strādāt tālāk.” Handboliste šajos daudza­ nebeigsi to handbolu spēlēt!?” Handbols ir jos spēles gados sapratusi arī to, ka sie­ pie vainas, ka mani reti var redzēt svār­ vietes ir jūtīgākas un viņu spēju ar labu kos. Arī šodien man ir bikses, jo cauri cīņassparu aizvadīt spēli būtiskāk ietek­ zeķ­ biksēm redzētu sadauzītās kājas ar zi­ mē privātās dzīves vai darba problēmas.

M

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

Sportā

kopš astoņu gadu vecuma

Treneri

pirmā trenere — Valentīna Pastare, tagad — Ginta Ozoliņa, Jānis Valeiko

Izglītība

Ogres vidusskola, Rīgas Komercskola, Rīgas Ekonomikas augstskola — bakalaura grāds ekonomikā un uzņēmumu vadībā (1996. g.); RTU Rīgas Biznesa institūts — maģistra grāds uzņēmējdarbības vadīšanā (2003. g.)

Darbs

Nordea bankas Plānošanas un kontroles departamenta Baltijas valstīs Biznesa attīstības nodaļas vadītāja

Lielākie sasniegumi sportā trīspadsmitkārtēja Latvijas čempione, spēlējusi Vārpas meistarkomandā un sieviešu rokasbumbas Latvijas izlasē, 2008. gada čempionāta rezultatīvākā spēlētāja, 2012. gada čempionāta vērtīgākā spēlētāja, vairākas reizes atzīta par Latvijas čempionāta labāko saspēles vadītāju, nosaukta Latvijas rokasbumbas piecdesmitgades simboliskās izlases sastāvā Ģimenes stāvoklis šķīrusies, audzina 14 un 12 gadus vecus dēlus Vaļasprieki

handbols, auto vadīšana, slēpošana, makšķerēšana

13


DZĪVESVEIDS

Handbols — ­ tā tik ir spēle! Pirms treniņa apliecina Stopiņu NHK handbolistes Annija Ozoliņa (no kreisās), Elza Seržante, Daina Sergejeva, Ivita Asare, Elita Ekkerte un Darja Savčenko

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Ivita pēc rakstura ir ļoti atbildīga. Tā kā viņa ir komandas kapteine un sa­ spēles vadītāja, tad lielā atbildības sajūta viņai dažkārt traucējot. “Es ļoti gribu, lai mēs labi nospēlētu un vinnētu, bet tas dažreiz nostrādā par sliktu,” viņa stāsta. “Man nedrīkst likt izpildīt atbildīgos sep­ tiņu metru soda metienus, es to nevaru izdarīt, jo pārāk saspringstu. Milzu atbil­ dības dēļ es nespēju izdarīt to, ko mā­ ku un ko esmu darījusi miljoniem reižu. Gadās arī tā, ka soda metienam neviens nav gatavs — visas meitenes stāv no­ durtām galvām. Tad man ir jāiet.” Vēl rokasbumba ir gudra spēle — ja vēlas apspēlēt pretinieku, tad jāizdomā, kā viņu apčakarēt,” skaidro Stopiņi NHK kap­ teine Ivita Asare. “Visām ir veiklas kājas, visas prot atdot piespēles, bet ar to ne­ pietiek! Jādomā vairākus soļus uz priekšu, piemēram, ja aizsargs ies tur, tad es da­ rīšu tā... Jāmēģina lasīt pretinieka plānus. Stopiņu komanda ļoti strādā pie kombinā­ cijām un saspēlēm. Katrai kombinācijai ir nosaukums, un katrā kombinācijā katrs cilvēks zina, kurp viņam jāiet un kas jā­ dara.” Interesantākais kombinācijas nosau­

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Kombinācijas Uno un Valeiko

Kad izcīnīts tituls. Stopiņu NHK meitenes izpilda uzvaras rituālu — ­ kolektīvu deju aplī, kuru noslēdz kūlenis atmuguriski

kums? “Uno. Tas radies no kāršu spēles, ko mēs bieži spēlējam autobusā, braucot uz sacensībām. Treneris dusmojas, ka mēs spēlējām kārtis braucienos, un tad mēs vi­ ņam par godu vienu kombināciju tā no­ saucām. Protams, mums ir arī kombinā­ cija Valeiko...”

14

Nepiepildītais sapnis Stopiņu NHK līderei līdz šim nav bi­ jusi interese par citām komandu spēlēm. “Nezinu, kā būtu bijis, ja kāds cita spor­ ta veida komandas treneris mani uzrunā­ tu — tāda situācija manā dzīvē nav bijusi. Šobrīd rokasbumba man ir kaut kas tāds,

kas man patīk, un es priecājos, ka varu to darīt.” Tomēr Ivita Asare saņēma citu aicinā­ jumu — spēlēt vienā no Norvēģijas hand­ bola komandām. “Man to aptuveni pirms desmit gadiem piedāvāja viena no Latvijas slavenākajām handbolistēm, bijusī sieviešu

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


DZĪVESVEIDS

Ar Latvijas kausu un vērtīgākās spēlētājas titulu. Stopiņu NHK komanda. Pirmajā rindā: Elza Seržante (no kreisās) un Ivita Asare ar turnīra vērtīgākās spēlētājas balvu. Otrajā rindā: treneris Jānis Valeiko, Elita Ekkerte, Lana Nikolajeva, Dace Nīce, Darja Savčenko, Ivita Ikerte, Lolita Pranta, Daina Sergejeva un trenere Ginta Ozoliņa. Attēlā nav Evelīnas Fenogenovas

izlases trenere Natālija Kurdjavceva, kas laiciņu bija spēlējusi Norvēģijā. Pēkšņi pie­ zvanīja, sakot, ka norvēģi meklē spēlētāju. Attaisnojos, ka man ir pāri trīsdesmit, bet sarunājām, ka braukšu atrādīties. Norvēģi tiešām bija gatavi mani ņemt, bet es nobi­ jos un neaizbraucu. Man būtu jāaiziet no darba, pirmais līgums, kas būtu tikai uz gadu, neparedzēja īpaši lielus ienākumus. Nobijos, vai man pietiks naudas, lai uztu­ rētu ģimeni. Ej nu zini, kā tas būtu attīs­ tījies, ja es aizbrauktu. Tagad nedaudz no­ žēloju, jo tas bija mans sapnis paspēlēt ārzemēs, ko es palaidu garām. Tolaik biju jau šķīrusies, viena ar diviem maziem pui­ kām, un tajā brīdī man nebija blakus cil­ vēka, kurš iedrošinātu un pamudinātu vi­ su mainīt.” Ivita tomēr ik gadu izbrīvē laiku, lai redzētu, kā spēlē īsti profesionāļi. “Katru gadu maija beigās apmeklēju vīriešu čem­ pionlīgas Final Four sacensības Ķelnē, sē­ žos mašīnā un braucu. Tas man ir tāds rituāls, kas līdzinās saldajam ēdienam ar odziņu. Tad saskatos un gribas pašai pa­ mēģināt tā, kā viņš toreiz izmeta, kā viņš iegrieza bumbu...”

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Līmenis vai nauda — ola vai vista?

Kopā ar savu mūža treneri. Ivita Asare un Jānis Valeiko Žurnāls Sports • 2017. gada marts

Latvijā netiek veidota sieviešu valsts iz­ lases komanda rokasbumbā, jo neesot at­ bilstoša līmeņa. Līdz ar to Latvijas handbo­ listes nepiedalās Eiropas čempionātā. Izlase ir tikai U-18 posmā. “Mēs neesam tādā lī­ menī, un federācijai nav naudas,” diezgan ironiski par to runā Ivita Asare, bilstot, ka vīriešu izlasei pietiek naudas. “Es uzskatu, ka tas ir vistas un olas jautājums: kurš ir pirmais un svarīgākais — finansējums vai līmenis. Meitenēm visu laiku pārmet,

15


DZĪVESVEIDS

Latvijas 2016. gada čempiones! Dace Nīce (no kreisās), Elza Seržante, Lana Nikolajeva, Ivita Asare un Baiba Baumane

Mīļā mamma. Ivita kopā ar saviem dēliem Jāni (pa kreisi) un Tomu Arvīdu

Ne asakas! Ivita Vircavas Krastiņos gādā pusdienas Mīcei

ka nav jēgas dot naudu, jo aizbraukšot un visiem zaudēšot ar mīnus 20. Bet, ja mēs nekur nebrauksim, tad šeit, savā katlā vāroties, mēs līmeni nevaram pacelt. Gan Dainis Krištopāns, gan Aivis Jurdžs spēlē augstā līmenī, tātad nav tā, ka mēs neva­ ram šeit izaudzināt labus sportistus. Šobrīd viss ir atkarīgs no katra kluba rocības un arī sadarbības ar pašvaldību. Ne vienmēr ie­ spējams vienkārši nolemt: “O, Zviedrijā ir interesants turnīrs — braucam!” Ja klubs vai paši spēlētāji var atļauties, tad tas brauciens notiek.” Ivita gan piebilst, ka tā ir gandrīz visur sportā, arī tad, ja trenē­ jas skolēni, vecākiem bieži nākas piemak­ sāt par braucieniem uz turnīriem. “Lai mēs varētu runāt par līmeni sie­ viešu handbolā, katrai no iesaistītajām pu­ sēm ir jāizdara savs darbiņš — federāci­ jai jāatrod iespēja izveidot vismaz handbola klasi kādā no Rīgas skolām un jāsagatavo vienota handbola apmācības metodika, lai, piemēram, visas desmitgadīgās meitenes, neatkarīgi no tā, kur viņas trenējas, būtu apguvušas apmēram vienas un tās pašas lietas. Savukārt komandu treneriem ir jā­ pilnveido savas prasmes un jāgrib sasniegt vairāk, un jābūt ne tikai treneriem, bet arī klubu menedžeriem un atbalstam spēlētā­ jām arī ārpus treniņiem. Komandu spēlē­ tājām — jāgrib sasniegt vairāk, ieguldot treniņu darbā sevi visu un saprotot, ka ko­ mandas mērķi un intereses ir jāliek augs­ tāk par saviem personiskajiem, ja reiz ir uzsākts kopīgs ceļš pretī uzvarām. Tikai tad, ja visas puses strādās kopā ar mērķi atkal redzēt Latvijā sieviešu handbola izla­ si, to varēs sasniegt.” Stopiņu NHK līdere uzskata, ka sievie­ šu handbols visu laiku tiek nedaudz no­ niecināts: “Paldies federācijai, ka beidzot bija noorganizēta kausa izcīņa arī meite­ nēm, bet Handbola federācijas kausa izcī­

ņā sieviešu komandai iedeva 500 eiro, vī­ riešiem 1000 eiro. Kāpēc vīriešu komandu čempionus ierodas apbalvot federācijas pre­ zidents, bet sieviešu čempiones federācijas prezidentam nav laika apbalvot? Vai mēs mazāk trenējamies, mazāk esam pelnīju­ šas? Nav vienādas attieksmes pret sievie­ šu un vīriešu handbolu, bet attieksmi var parādīt visādi,” norāda Ivita Asare.

Spēlēs vienmēr

16

Makšķerēšana un auto “Man patīk braukt ar mašīnu,” saka sportiste, vaicāta par vaļaspriekiem. “Kad jādodas komandējumos uz kaimiņvalstīm, sēžos pati pie stūres. Ir gadījies, ka va­ karā ir spēle, pēc kuras kāpju mašīnā un braucu uz Tallinu. Tikai tāpēc, ka nāka­ majā dienā no rīta tur ir darba sapul­ ce. Ēst gatavot man nepatīk, tad es la­ bāk tīru māju, mazgāju grīdas. Mācēju gan adīt, gan tamborēt, bet man tagad nekam nav laika. Kad būšu pensijā un man būs mazmeitiņas, tad varēšu atgriez­ ties pie tā.” Ivita stāsta, ka īpaša vieta viņai ir Jelgavas rajonā Vircavā. “Tur man dzīvo radinieki un kopš bērnības visas vasaras ir pavadītas, darot visus lauku darbus, arī slaucot govis. Arī tagad bieži turp brau­ cu gan atpūsties, gan palīdzēt darbos. Un man ļoti patīk makšķerēt. Nu ne tā no­ pietni, bet, kad aizbraucu uz Vircavu, tad tur noteikti aizeju līdz dīķim un kādu brī­ tiņu pasēžu ar makšķeri. Vēl ziemā lab­ prāt slēpoju. Martā ar bērniem brauksim uz Somiju, vecākais dēls jau laiž pa mel­ najām trasēm. Vecāki pārmet, ka grāmatas nelasu, bet man tam nav laika. Lasu tikai par banku lietām. Tētis man ir ļoti liels la­ sītājs un Eurosport kanālu skatītājs, viņš drīz būs izlasījis visu, kas atrodams Ogres bibliotēkā.”

Ivita Asare iespēju robežās dodas arī uz Lietuvas atklāto čempionātu veterā­ niem. “Šajā komandā savācas handbolis­ tes no visas Latvijas. Reizi pusotrā mēne­ sī tur braucām izspēlēt spēles. Ja beigšu piedalīties Latvijas čempionātā, tad varē­ šu regulārāk spēlēt veterānu komandā un varbūt pat savākt komandu, lai aizbrauk­ tu uz Eiropas čempionātu veterāniem.” Kā vienu no emocionālākajiem noti­ kumiem savās handbolistes gaitās Ivita Asare atceras Zviedrijā, Partillē, aizvadī­ to handbola festivālu. “Reiz mūsu koman­ da šo turnīru vinnēja savā vecuma gru­ pā. Bija izšķirīgs soda metiens, visas bija acis nodūrušas, un treneris paņēma mei­ teni no soliņa, kas nepiedalījās spēlē, un teica: “Aizej, iemet!” Viņa arī aizgāja un iemeta. Lūk, te parādās arī trenera iz­ pratne, jo tā meitene neuztraucās par to, ka visi uz viņu skatīsies, visi kliegs un ka tas ir tik izšķirīgs brīdis. Tā mēs uzvarējām. Tas man ļoti pa­ licis prātā, jo, izejot uz apbalvošanas ce­ remoniju, skanēja We are the champions. Šī dziesma tā parauj, ir tik piemērota un pa­ cilājoša. Es būtu gatava uz jebkādām sacensī­ bām braukt, tikai man nav laika ne mek­ lēt šīs iespējas, ne to visu organizēt. Bet citādi — ikreiz, kad mani kāds pasauc kaut kur braukt un spēlēt handbolu, es visu citu nolieku pie malas. Tā ir tāda apsēstība. Kamēr varēšu, tikmēr spēlēšu,” ir pārliecināta handboliste Ivita Asare. ©

Iveta DAINE

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


Žurnāls Sports • 2017. gada marts

17


PROFILS

Latvijas Tenisa savienība Prezidents Juris Savickis ir Latvijas Teni­ sa savienības prezidents un Eiropas Tenisa asociācijas Attīstī­ b­as komitejas loceklis. Savickis augstāko izglītību in­ že­niera-mehāniķa specialitātē iegu­ vis Rīgas Tehniskajā universitātē. Kopš 1996. gada Juris Sa­vickis ir SIA ITERA Latvija prezidents. Viņš darbojas arī kā padomes lo­ ceklis AS Eesti Gaas, padomes priekšsēdētājs AS Olainfarm, pa­ domes priekš­ sēdētājs AS NORDEKA, kā arī redakcijas pa­ domes priekšsēdē­ tājs žurnālā Enerģija un Pasaule. Savickis ir Latvijas Tirdznie­ cības un rūpnie­ cības kameras padomes loceklis un Latvijas — Krievijas Lietišķās sadar­bības padomes loceklis. Spēlētāji un prezidents. Kopā ar Deivisa kausa izcīņas komandu

Ernests Gulbis. 2013. gada Deivisa kausa izcīņā Arēnā Rīga

Dažādas sacensības, dažādi uzvarētāji. SEB festivāla (augšējā attēlā) un Latvijas čempionāta laureāti

18

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


STATISTIKA Juridiskie biedri Reģistrētie sportisti Sportisti līdz 18 gadu vecumam Treneru skaits Izplatība

52 1593 667 71 lielākajās Latvijas pilsētās un novadu centros (Rīga, Jūrmala, Mārupe, Ādaži, Cēsis, Daugavpils, Jelgava, Liepāja, Ventspils, Skrunda, Ludza, Ogre)

Lielākie sasniegumi µ Latvijas Tenisa savienības TOP 100 spēlētāji: Anastasija Sevastova (augstākā vieta līdz šim WTA Pasaules sieviešu reitingā Nr. 30 — 2016. gadā), Jeļena Ostapenko (augstākā vieta līdz šim WTA Pasaules sieviešu reitingā Nr. 33 — 2017. gadā), Ernests Gulbis (augstākā vieta līdz šim ATP Pasaules vīriešu reitingā Nr. 10 — 2014. gadā). µ LTS sieviešu komandas noturēšanās Federācijas kausa Eiropas/ Āfrikas zonas 1. grupā jau četrus gadus. µ Latvijas Fed Cup komanda startēja divus gadus 1993. un 1994. gadā arī Pasaules grupā, kas ir augstākais līmenis šajās sacensībās. µ Savukārt vīriešu izlase, kura startē Davis Cup by BNP Paribas valstu kausā, 2008., 2010. un 2014. gadā spēlēja augstajā 1. grupā Eiropas/Āfrikas zonā.

Komanda. Deivisa kausa izcīņā 2013. gadā Arēnā Rīga

Kāpēc izvēlēties tenisu? Sākumskola un vidusskola ir laiks, kad bērni apgūst koordinācijas un tehniskās iemaņas. Nodarbojoties ar spor­ tu šajā vecumā, jaunieši gūst ievērojamas fiziskās priekšrocī­ bas pār tiem, kuriem ir pasīvs dzīvesveids. Teniss sekmē gan psihol­ o­ ģisko, gan fizisko attīstību. Nodarbojoties ar šo sporta vei­ du, tiek attīstīta roku—acu

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

koordinācija, līdzsvara un ķer­ meņa koordinācija, veiklība un elastīgums. No psiholoģijas viedokļa, bērni, kas spēlē tenisu, attīsta prasmes un izstrādā stratēģijas, kas viņiem palīdz ārpus tenisa laukuma — viņi iemācās uzņemties atbildību par savu rīcību, lēmumiem un kļūdām, kā arī pielāgoties dažādām situācijām un videi. Teniss veicina darba ētiku, disciplīnu,

kā arī attīsta stratēģiskās un problēmrisināšanas prasmes. Teniss veicina arī sociālās prasmes — spēlējot pārī, jau­ nieši iemācās darboties ko­ mandā un apgūst nepiecie­šamo komunikāciju saziņā ar preti­ niekiem.

Situācija Teniss Latvijā ir populārs sporta veids — amatieru, bēr­nu un senioru līmenis pēdē­ jos ga­

dos jūtami audzis. Tas lielā mē­ rā ir, pateicoties Latvijas tenisis­ tiem Ernestam Gulbim, Ana­­­s­ta­­ sijai Sevastovai un Jeļe­nai Osta­ penko. “Ce­ru, ka šiem sasnie­gu­ miem būs arī pēctecība, jo sie­ vietēm šajā sporta veidā ir liela konkurence, bet vīrie­ šiem — prātam neaptverama konku­ rence. Tikai īpaši talan­tīgie spēj sasniegt pasaules ranga TOP 100,” stāsta Latvijas Tenisa ģenerāl­sekretārs Kārlis Lejnieks.

19


PROFILS

Latvijas Tenisa savienība (LTS) 2011. gadā pirmo reizi izstrādāja IT sistēmu, lai spor­ tisti tiešsaistē varētu organizēt savu sacensību kalendāru un piekļūt sacensību rezultātiem. Paralēli tika arī vienkāršota punktu sistēma, lai izvairītos no sportista rezultātu atspo­ guļošanas decimālskaitļos ar mulsinošiem cipariem aiz koma­ ta. Kopš 2016. gada sākuma pieejama LTS jaunā mājaslapa ar uzlaboto un pilnveidoto sistēmu, kas lietotājiem ir vēl draudzīgāka. “Šobrīd ievadot rezultātus, sistēma spēj atšifrēt un sadalīt punktus pa kategorijām un kritērijiem. Mūsu tuvāko trīs gadu mērķis ir maksimāli vienkāršot šo sistēmu, pielīdzi­ not to pasaules sistēmai. Sa­ vukārt piecu gadu mērķis ir tāds, ka šī sistēma darbotos automātiski un dati nebūtu jāievada manuāli”, par integrē­ tās sistēmas pilnveido­ šanas plāniem stāsta Kārlis Lejnieks. Sistēmas pilnīga automa­ tizēšana atvieglotu sadarbību ar sacensību rīkotājiem. Šobrīd sacensību kalendārs ir sadalīts četros ceturkšņos. Divus mē­ nešus pirms plānotajām sa­ censībām biedriem jāiesniedz savienībā nepieciešamā infor­ mā­cija, kuru izvērtējot, turnīrs tiek iekļauts kopējā sacensību kalendārā. Lai turnīri nepār­ klātos, noturot gan dalībnieku, gan skatītāju pieprasījuma līmeni, asociācija rūpīgi pār­ bauda iesniegto informāciju un nepieciešamības gadījumā veic korekcijas.

Olimpiete. Jeļena Ostapenko debitēja Rio olimpiskajās spēlēs

Treneru apmācības 2016. gada 2. un 3. aprīlī ar pasaules līmeņa tenisa pro­ fesionāļu klātbūtni tika aiz­ vadīta pirmā Baltijas valstu treneru konference, kas tika organizēta ar mērķi celt Bal­ tijas tenisa treneru profesio­ nālo līmeni. Pirmajā dienā Hrvoje Zma­ jičs (Starptautiskā Tenisa federācija) un Makss de Vi­ ders (Lielbritānijas Tenisa aso­ ciācija) savās prezentācijās

20

Mācības. Baltijas treneru konferencē 2016. gadā

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Pieejamība. Tenisa kluba Enri pielāgoto kortu atklāšana 2015. gada decembrī

konferences dalībniekiem stās­ tīja par tēmām, kas skar spēlētāju attīstību, treneru motivāciju, psiholoģiju, kā arī sadarbību starp sportistu un vecākiem, fizioloģiskiem proce­ siem un psiholoģisko noturība. Otrajā konferences dienā Haime Fernandess (Karaliskā Spānijas tenisa federācija) pievērsās praktiskiem treniņu piemēriem. Šādas konferences turpmāk plānotas ik gadu, vēršot uzmanību uz aktuālām tēmām un problēmām tenisa treniņu procesā. Šogad konference norisināsies Tallinā, bet nākamgad — Viļņā.

Par treneru licencēšanu Lai nodrošinātu treneru zināšanu līmeņa paaugstinā­

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

šanu un pārliecinātos par atbilstību attiecīgās kategorijas sporta speciālistam noteiktajām prasībām, vienu reizi gadā Latvijas Tenisa savienība organizē semināru, kura laikā topošie treneri trīs līdz četras dienas apgūst īpaši šim mērķim izstrādātu programmu. Pēc šīs programmas apguves tiek izsniegts rakstisks atzi­ nums semināra dalībniekiem, kas viņiem dod iespēju iegūt oficiālu trenera sertifikātu, ko Latvijā izsniedz Latvijas Sporta federāciju padome. “Lai šis atzinums būtu objektīvs, šīm apmācībām būtu jāilgst no pusotras līdz divām nedēļām, kuru laikā ar trene­ riem darbotos eksperts. Diem­ žēl tas saistīts ar ļoti augstām izmaksām. Lai apgūtu nepie­ ciešamās zināšanas, apmācību laikā dalībniekiem būtu jāfilmē video un jāveic to analīze. Tas būtu konkrēts apmācības vir­ ziens, tomēr šobrīd šādu pro­ grammu finan­ siālu apstākļu dēļ vēl nespējam realizēt,” par treneru apmācībām un sertifi­ cēšanu turpina Kārlis Lejnieks. “Papildus tam dalībniekiem būtu jāatbrīvo sev divas nedēļas uz šo apmācību perio­ du.” “Nodrošinot kvalificētākus trenerus, spēsim tenisā no­ turēt jaunos sportistus, kas vēlas uzsākt vai jau ir uzsākuši savu karjeru sportā,” rezumējot atzīmē LTS ģenerāl­ sekretārs.

Ilgtermiņa mērķi Viena no LTS prioritātēm ir samazināt tenisa treniņu iz­ maksas bērniem. Veidus šādam atbalstam šobrīd nosa­ ka tirgus — gan treneru, gan laukumu izmaksas. Problēmas rada tas, ka savienībai nepie­ der pašai sava nacionālā teni­ sa bāze. Pašreiz ir tenisa ­centrs Lielupe ar nacionālās tenisa bāzes statusu, kas nozīmē, ka ir infrastruktūra, bet par jebkuru aktivitāti ir jāmaksā. Tas nozīmē, ka nepieciešams lielāks finansē­ jums uz katru spēlētāju, lai segtu izmaksas par treniņu laukumu un trenera darbu. Telpas šajā vienādojumā veido lielākās izmaksas gan turnīru, gan nometņu rīkošanai. “Treneri var aizkustināt ar stāstu! Tie, kuri ir ieinteresēti profesionālajā sportā, redzot potenciālu talantīgā sportistā, spēj sniegt no sevis lielu ieguldījumu,” no personīgās pie­ redzes stāsta Kārlis Lej­ nieks. Situāciju varētu pozitīvi ietekmēt rekonstruētais tenisa centrs Lielupe, kura pārbūves laikā līdz 2018. gada beigām plānots pilnībā izveidot 9 āra un 9 slēgtos tenisa laukumus. Tiek plānota halle arī Liepājā, kur saimniekos Tenisa skola, kuras rīcībā būs pieci laukumi, kā arī četri āra te­ nisa laukumi. Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks Vilnis Vitkovskis: “Šeit būs iespējams organizēt gan starptautiskas

sacensības, gan treniņus. Jau šobrīd piepra­sījums pēc tenisa laukumiem ir liels.”

SEB Tenisa mēnesis Jau piecus gadus maijā Latvijā norisinās SEB Tenisa mēnesis — projekts, kas ta­ pis, apvienojot spēkus LTS un SEB bankai. Katru gadu šajā festivālā piedalās aptuveni 200 dalībnieku — šim skaitlim ir tendence pieaugt. “Pēc tenisa centra Lielupe rekonstrukcijas, kas plānota 2018. gada beigās, šī varētu kļūt par potenciālo festivāla ziemas sezonas organizēšanas vietu,” ģenerālsekretārs atklāj par iespēju nākotnē attīstīt SEB Tenisa mēneša projektu. Ilgtermiņa perspektīvā LTS stratēģija ir organizēt SEB Tenisa mēnesi Baltijas līmenī, kas tikai pilnveidotu jau veiksmīgi izveidojušās attiecības ar Igaunijas un Lietuvas teni­ sa federācijām. Latvijas priekš­ rocība Baltijas līmeņa sacensību organizēšanai ir tās izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums. “Esam uzsākuši sarunas arī ar Skandināvijas valstīm — Somiju, Zviedriju, Norvēģiju un Dāniju. Domājam par vienota bloka izveidi, kurā būtu ie­ spējams apmainīties ar pieredzi. Šobrīd gan šī inicia­ tīva ir tapšanas sākum­ stadijā,” par nākotnes plāniem stāsta Tenisa savienības ģenerālsek­retārs. ©

Līga VANAGA

21


IESPĒJA

STIRNU BUKS 2017 KALENDĀRS 15. aprīlī Zilo kalnu Stirnu buks (Ogre) 27. maijā Smeceres sila Stirnu buks (Madona) 1. jūlijā Kornetu Stirnu buks (Alūksnes novads ) 29. jūlijā Pokaiņu meža Stirnu buks (Dobeles novads) 19. augustā Milzkalna—Āžu kalna Stirnu buks (Engures novads) 23. septembrī Gaujas senlejas Stirnu buks (Līgatne) 21. oktobrī Karostas Stirnu buks (Liepāja)

Stirnu buks 2017 izaicina arī skolēnus Pavisam drīz — 15. aprīlī — Ogres Zilajos kalnos skanēs starta bungas taku skrējienu seriāla Stirnu buks 2017 jaunās sezonas atklāšanai. Arī šajā gadā Stirnu buka visi septiņi posmi notiks izcili ainaviskās vietās, kurās veselīga dzīvesveida cienītāji varēs baudīt Latvijas augstākos paugurus un skaistākās dabas takas. Pirmoreiz seriāla vēsturē uz sacensībām tiek uzaicināti skolu jaunieši, lai noskaidrotu Latvijas taku čempionus — ātrākos taku skrējējus Latvijas skolu jauniešu vidū — un arī aktīvākās Latvijas mācību iestādes.

Izmaiņas Stirnu buka kopvērtējuma ieskaitē Taku skrējiens notiek pa dažādu segu­ mu ceļiem un takām — jaunas un sen aiz­ mirstas taciņas, asfalts, lauku ceļi ar grants segumu, meža ceļi, kvartālstigas, bezceļi. Pērn par uzvaru absolūtajā kopvērtēju­ mā iespēja cīnīties bija tikai garākās — Lūsis — distances dalībniekiem, bet šajā sezonā dalībniekiem būs plašākas izvēles iespējas. Vērtējot katra dalībnieka piecus labākos rezultātus konkrētajā distancē, par uzvaru absolūtajā sezonas kopvērtē­ jumā sacentīsies ātrie Zaķi (8—13 km), pieredzējušie Stirnu buki (17—23 km) vai visizturīgākie Lūša (27—35 km) distan­ ces skrējēji.

22

Savukārt komandu ieskaitē pieauguša­ jiem viss pa vecam. Komandu kopvērtēju­ mā ieskaiti dos divi labākie komandas re­ zultāti katrā Zaķa, Stirnu buka vai Lūša distancē, katrā posmā. Ainaviskā Stirnu buka sacensība ar apbalvošanu notiek gan atsevišķi katrā no septiņiem posmiem, gan visas sezo­ nas kopvērtējumā individuālajā ieskaitē un komandu cīņā. Seši no septiņiem sa­ censību posmiem būs tādās Latvijas vie­ tās, kur Stirnu buks vēl nav lēcis. Pirmo reizi taku skriešanas seriāla vēsturē Stirnu buks viesosies Ogres Zilajos kal­ nos (15. aprīlis), Madonā, Smeceres si­ lā (27. maijs), Alūksnes novada Kornetos (1. jūlijā), Dobeles novada Pokaiņos (29.

jūlijā), tad augustā Stirnu buks tradicionā­ li atgriezīsies dzimtajā Milzkalnē (19. da­ tumā), bet turpinājumā dosies no jauna atklāt Līgatnes Gaujas senleju (23. sep­ tembrī) un Liepājas Karostu (21. oktob­ rī), kur plānots grandiozs sezonas no­ slēgums.

Kalnu karaļa ieskaite arī Zaķiem! Tāpat otro gadu sacensību kalendārā būs iekļauta Vāveres (4—6 km) distance. Pērn tā bija orientēta uz iesācējiem, bet šogad tajā sacentīsies arī skolēni un būs arī laika kontrole. Taču tas neliedz iesā­ cējiem, kuri garākā trasē nejūtas droši par saviem spēkiem, Vāveres distancē ļauties bezrūpīgam, ainaviskam taku ekskursam

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


IESPĒJA

svaigā gaisā, izbaudot sestdienas skrējie­ nu jaunā vidē. Bērniem Susura (0,6—1 km) distan­ cē nebūs laika kontroles, lai mazie ķipa­ ri var atvieglinātā režīmā izbaudīt skrieša­ nas prieku. Savukārt Kalnu karaļa un Kalnu karalie­ nes sprinta etapā, kas būs jāveic ­distances gaitā, cīnīsies ne tikai Stirnu buki un Lūši, bet arī Zaķa distances dalībnieki. Tradicionāli pēc finiša visi distances da­ lībnieki saņems Spēka putru bez maksas.

Latvijas čempionāts taku skrējienos skolu jauniešiem Lai veicinātu un pilnveidotu aktīva un veselīga dzīvesveida popularitāti Latvijas Žurnāls Sports • 2017. gada marts

skolās un popularizētu taku skriešanu kā visiem pieejamu sporta veidu, kā arī lai atrastu talantīgus, darbspējīgus un moti­ vētus jauniešus, potenciālos Latvijas ta­ ku skriešanas izlases kandidātus, sadar­ bībā ar Latvijas Vieglatlētikas savienību (LVS) un Latvijas Sporta federāciju pado­ mi (LSFP) taku skrējienu seriāla laikā no­ skaidrosim ātrākos taku skrējējus U-12, U-14, U-16, U-18 un U-20 vecuma grupā. Latvijas čempionāta taku skrējienos skolu jauniešiem ieskaitē tiks vērtēti katra da­ lībnieka trīs labākie rezultāti. Tātad, lai kļūtu par čempionu, jāpiedalās vismaz trīs posmos, skrienot 4—6 km distanci. Jaunieši izcīnīs Latvijas čempionāta medaļas. Trīs izglītības iestādes, kuras

būs visvairāk pārstāvētas šajā sacensībā, tiks apbalvotas ar sporta inventāru attiecī­ gi 1000, 600 un 400 eiro apmērā. Latvijas Vieglatlētikas savienības pre­ zidents Guntis Zālītis uzskata, ka Stirnu buks ir kustības, kopā būšanas un dabas krāšņuma baudīšanas svētki. “Skrienot, se­ vi pārvarot un reizē baudot Latvijas brī­ nišķīgo dabu, ieguvējs ir ikviens. Tāpēc iesaistām arī skolu jauniešus, kuriem kustība — skriešana — ir vienkāršākais sportošanas veids un vitāli svarīgs pilnvēr­ tīgai attīstībai. Pirmie posmi — izmēģinā­ šanai un sevis pārvarēšanai, noslēdzošie — cīņai par godalgotām vietām. Lai uzvar meistarīgākie, izturīgākie, veiksmīgākie un motivētākie!”

23


IESPĒJA

Engures vidusskolā jau 50 stirnu buku

kās — tā viņiem ir tikai daļa no pasāku­ ma,” Krēgere norāda, ka bērniem ir jādod zināma brīvība. Vairāki Engures skolēni savās vecumu grupās jau pamanījušies ie­ lauzties pirmajā trijniekā. Interesanti, kad tagad skolotājai jau zvana absolventi un vaicā, vai nav iespējas braukt uz Stirnu bu­ ku kopā ar skolu un piedalīties.

Engures vidusskolas sporta skolotā­ ja Indra Krēgere Stirnu bukā ar saviem audzēkņiem jau piedalās kopš 2015. ga­ da. Šajā laikā pedagoģei taku skriešanā ir izdevies iesaistīt vairāk nekā 50 sko­ lēnus, no kuriem lielākajai daļai agrāk sporta nodarbes sagādāja nepatīkamas emocijas. “Sākotnēji skolēnus pierunāt startēt skriešanas sacensībās bija grūti. Man bija bažas, ka nebūs, kas piedalās, jo skolēni paši gluži vienkārši neticēja, ka viņi var noskriet vairāk par kilomet­ ru...” Aizrautīgā sporta skolotāja atceras 2014. gada pavasari, kad kopā ar vie­ tējo biedrību Engures sportam, pirmoreiz tapa ideja novada skolu audzēkņiem sa­ rīkot masveidīgu braucienu uz ārpussko­ las skriešanas pasākumu. Krēgere zināja, ar kādu prieku Stirnu bukā startē citi jaunieši, un bija pārlieci­ nāta, ka skolēnu piedalīšanās ainaviska­

Ineta Radēviča — taku skriešanas vēstnese

Skolotāja un viņas skolēni. Indra Krēgere un Engures vidusskolas Stirnu buka pērnā gada komanda

jās taku skriešanas sacensībās ir tikai ievilināšanas jautājums. Burkāns skolē­ nu motivācijai bija iespēja nopelnīt spor­ tisku, stilīgu un lepnu treniņkreklu ar vārdu Engure nosaukumā. Noteikumi bi­ juši pavisam vienkārši: ja noskriesi trīs posmus, krekls oficiāli būs tavs! Zinot, ka ikvienam cilvēkam piemīt instinktīva vēlme būt daļai no kādas kopienas, pa­ gasta un sportiskās biedrības lokālpat­ riotiskais nosaukums bija papildu dzinu­ lis jauniešiem. Skolēni cits pēc cita sāka pieteikties pie skolotājas Stirnu bukam, un tālākais jau bija sniega bumbas efekts. “Skolēniem patika, ka Stirnu bukā pedagogs viņus ne­ vaktē — skolēns distancē var gan pa­ skriet, gan pasoļot, jo galvenais ir no­ skriet, nevis izpildīt kādu normatīvu,” stāsta skolotāja. “Jauniešiem patīk, ka vi­ ņi nekonkurē, bet sacenšas tikai paši ar sevi. Viņi ir lepni, ka pieveikuši distan­ ci, un finišā vēl saņem iespaidīgu piemi­ ņas medaļu. Jaunākie ir pārlaimīgi par godalgām!”

24

Skries arī datoristi Pirmajos Stirnu bukos lielākā daļa sko­ lēnu trasē bija spiesti vietām soļot, bet ta­ gad visi var noskriet pauguraino Vāveres 5 km distanci un dažs labs jau met izai­ cinājumu 13 km garajam Zaķim. “Skolēni nāk man klāt un pauž gandarījumu, ka iz­ devies visu trasi noskriet bez staigāšanas,” Engures pedagoģe stāsta, kā skolēniem at­ tīstās pārliecība par saviem spēkiem. Turklāt tagad šie jaunieši sporta stun­ dās vairs nav skubināmi uz skriešanu, kas agrāk bijusi sarežģīta problēma. “Viņi paši ar prieku stundā skrien. Un īpašs prieks ir par to, ka Stirnu bukā iesaistās arī tie jaunieši, kuriem sports nav mīļākā nodar­ be, jeb, kā skolēni paši saka, — arī dato­ risti tagad skrien!” Faktiski jau sākumā skolēni paši cits citu iesaistīja Stirnu bukā, iedvesmo­ joties no draugu stāstītā un piedzīvotā. “Skolēniem arī ļoti patīk sacensību atmos­ fēra pirms un pēc finiša — skan mūzika, var sēdēt pufos un komunicēt, izbļaustī­ ties un dauzīties apkārt. 30 minūtes ta­

Par Latvijas čempionāta taku skrieša­ nā skolu jauniešiem un Eiropas Sporta ne­ dēļas 2017 vēstnesi kļuvusi Ineta Radēviča. “Sportošana bērnam ļauj apgūt dažādas so­ ciālās prasmes, kas noderēs visas dzīves garumā,” uzskata Radēviča. Ineta aicina ve­ cākus parūpēties par iespēju atvasēm brīvo laiku pavadīt kustoties, vieglatlēte atgādina būtiskos ieguvumus, ko bērnam augšanas procesā sniedz fiziskās aktivitātes. “Sportojot bērniem uzlabojas saskars­ mes prasmes, kā arī tiek nostiprinā­ ta spēja sadarboties un strādāt koman­ dā. Sportošana bērnam ļauj izvairīties no neskaitāmām veselības problēmām perio­ dā, kad bērns aktīvi sporto, un arī at­ stāj pozitīvu iespaidu uz pašsajūtu nākot­ nē. Sportam ir būtiska nozīme arī bērna pašapziņas veidošanā, jo kā lielie, tā ma­ zie ikdienas sasniegumi sportā vairo ticību saviem spēkiem, ceļ pašvērtējumu un liek apzināties savas spējas.” Kā norāda vieglatlēte, tie bērni, kuri katru dienu nodarbojas ar fiziskām akti­ vitātēm, uzrāda labākas sekmes mācībās. Pateicoties noteikumiem, kas ir jebku­ ram sporta veidam, bērni treniņos apgūst disciplīnu, kura palīdz organizēt mācības efektīvāk gan klasē, gan veicot mājasdar­ bus. Tāpat sistemātiska laika aizpildīšana ar nodarbībām, jaunietim rada ikdienas rit­ mu, tāpēc plānotie darbi tiek pildīti ar lie­ lāku atbildību.

Sāc trenēties! Līdz sezonas starta šāvienam palicis maz laika, pēdējais brīdis sākt treniņus, jo sagatavots skrējējs meža takās jūtas daudz labāk! Ja vēlies uzzināt ko vairāk par taku skriešanas knifiem, vari noskatīties Latvijas orientēšanās izlases dalībnieka un regulāra Stirnu buka skrējienu laureāta Jāņa Kūma ieteikumus YouTube kanālā. Savukārt par to, kā pareizi iesildīties, atsildīties un sagatavot ķermeni skrieša­ nai, ar padomiem un vingrinājumu piemē­ riem dalās fizioterapeits Mareks Osovskis (fiziocentrs.lv) un Latvijas labākā vieglatlē­ te Laura Ikauniece-Admidiņa. ©

Kristaps ZAĻKALNS

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


PIEREDZE

Tablešu vietā... maratons ! Lai gan veselīga dzīvesveida cienītāju aprindās uzņēmēji Raimonds un Ieva Biedrīši ir visnotaļ pazīstami, vēl pirms gada viņi ar sportu nenodarbojās un bija tuvu tam, lai kļūtu par pastāvīgiem aptieku klientiem, taču kļuva par... skrējējiem. Par... skrējēju ģimeni!

M

ēdz teikt, ja darbā ieliec visu sirdi, tavā dzīvē notiek skais­ ti un pat neticami pavērsieni. Raimonds un Ieva ir saimnieki veikali­ ņam Grauda spēks, kurā var iegādāties viņu pašu ražoto pilngraudu pārtiku. Raimonds pirms sešiem gadiem pievēr­ sās mājražošanai. Un tas notika tikai ar vienu nolūku — lai varētu sievu un savus četrus bērnus nodrošināt ar tīru un veselīgu pilngraudu uzturu. Mīlestība pret darbu prasa lielāku uzmanību pie­ vērst arī miesai un garam, kas bieži vien, aizrautīgi strādājot, paliek novārtā (Ievas pārziņā ir arī dabīgās kosmētikas uzņēmums, kas izauga no ģimenes va­ jadzībām, lai bērnu varētu pasargāt no alerģijām). Izņēmums nebija arī entuzias­ ma pilnais pāris — abus piemeklēja da­ žādas veselības problēmas.

Kam jānotiek, lai pilnīgs nesportists sāktu skriet? Ieva pirms gada pievērsusies skrie­ šanai, jo nav vēlējusies lietot medika­ mentus, ko ārsts izrakstījis muguras sāpju remdēšanai. “Kā? Jauns cilvēks ies uz vingrošanu un dzers zāles? Tad zā­ les būs jādzer visu mūžu...” nodomājusi Ieva. “Skriešana man šķita kā interesanta Žurnāls Sports • 2017. gada marts

onds m i a R ĪTIS R D BIE

Ieva RĪTE BIED Uzņēmēja

Uzņēmējs

Dzimusi

1982. gada 8. augustā Jelgavā

Dzimis

1982. gada 12. augustā

Izglītība

LU, Sociālo zinātņu bakalaura grāds socioloģijā

Izglītība

vidējā izglītība, LLU Sociālo zinātņu fakultāte, students

Augums, svars

171 cm, 59 kg

Augums, svars

193 cm, 88 kg

Citi sporta veidi

crossfit

Citi sporta veidi

vingrošana mājās

Ģimenes stāvoklis precējusies ar Raimondu, četri bērni — Rūdis (13), Katrīna (8), Ieva (4), Pēteris (3) Grāmata, ko iesaka izlasīt citiem Kurts Vonnegūts Kaķa šūpulis Mūzika

Zemfira, Coldplay, David Garrett

Ģimenes stāvoklis precējies ar Ievu, četri bērni — Rūdis (13), Katrīna (8), Ieva (4), Pēteris (3) Grāmata, ko iesaka izlasīt citiem pēdējā lasītā — Arno Jundze Bergs un relikviju mednieki Mūzika

Zemfira, Mariza, David Garrett

25


PIEREDZE

Pēc pirmā Stirnu buka... Apraudas. No laimes!

Paldies Rasmusam! Ieva skrējējas gaitas uzsāka kopā ar savu četrkājaino draugu

Gludo Jelgavas nakts pusmaratonu, kas bija pirmās sacensības, kurās Ieva startēja, viņa tomēr pieveica bez problē­ mām. Pēc debijas naksnīgajās sacensībās skriešanas veterāns Didzis Gasiņš Ievai ieteicis pamēģināt Stirnu buku. “Tas esot foršs!” sacījis Didzis. Ņemot vērā, ka skaistās Stirnu buka takas ir gana izaicinošas, jo trases šķēr­ so paugurus un kalnus, Ieva sākotnēji pieteicās Talsu Stirnu buka Zaķa distan­ cei. Bet, kā zināms, Talsos ir viena no piedzīvojumiem bagātākajām trasēm tieši reljefa ziņā... Gasiņš gan vēlāk iedrošinājis, ka Ie­ vai būšot pa zobam arī garākā Stirnu bu­ ka — 20 km — trase. “Pavērojot lai­ mīgos skrējējus Stirnu buka videosižetos, piezagās pārliecība, ka distance būs vieg­ la. Līvbērze, kur trenējos, ir Zemgales lī­ dzenums,” Ieva domās uzbūrusi savu pro­ totipu par taku skriešanu.

Talsos uzreiz pēc starta distance veda Sauleskalnā. “Pēc pirmā kilomet­ ra es tikai sāku apjaust, kur esmu ie­ pērusies,” Ieva smejas, atceroties šo izaicinājumu. “Sapratu — nē, es neesmu tas cilvēks, kurš izstāsies! Iešu līdz galam!” uzmundrinājusi sevi. Pēc vairāk nekā pusotras stundas, kas bija pavadīta mežā, paugurainā apvi­ dū, ieskrienot pilsētā, Ievai šķitis, ka tū­ daļ būs finišs. “Taču vēl bija jāveic kriet­ na distance pa ielām. Un beigās vēl tās garās kāpnes... Tas bija tāds pārbaudī­ jums!” uzņēmējai pēc finiša no gandarīju­ ma birušas prieka asaras.

Āķis lūpā arī Raimondam uz Talsu Stirnu buku atbalstīt Ievu bija devies arī vīrs ar bērniem. “Raimonds ap­ galvoja, ka viņš nekad neskries, jo viņam ir simt un viena lietderīgāka nodarbe, ko darīt,” atceras Stirnu buka debitante. Kamēr Ieva plosījusies trasē, Raimonds izklaidējies ar bērniem radošajā darbnīcā,

alternatīva, jo mums ir suns un tikko bijām pārcēlušies dzīvot uz Jelgavas lau­ kiem, Līvbērzi, kur ir piemērota vide skriešanai dabā. Domāju — paprovēšu skriet kopā ar četrkājaino draugu un tad jau redzēs, kā būs.” Pirmajā skriešanas mēģinājumā Ievu vilcis suns. Mājās no meža atskrējusi aiz­ elsusies, sarkaniem vaigiem un pārelpoju­ sies marta auksto gaisu. Toties pieveikusi 3 kilometrus! Pēc nākamajiem skrējie­ niem parādījušās iesācējiem raksturīgās sāpes potītēs un nācies uz divām nedē­ ļām aizmirst par jaunatklāto hobiju...

32 km mežā — tas nav iespējams! Feisbukā Ieva pamanījusi informāciju par ainaviskajām Stirnu buka taku skrie­ šanas sacensībām. “Redzēju, ka cilvēki pirms sezonas fotografējas pie Stirnu bu­ ka reklāmas stendiem, kurā redzams ie­ cerētās distances garums. Kāds bija no­ fotografējies ar 32 km Lūša trasi fonā. Man likās, ka tas ir joks, ka tas nav iz­ darāms un cilvēki bildējas fotografēšanās pēc...” Ieva ar skepsi skatījusies uz no­ tiekošo internetā. Tad viņa sastapusies ar garo distan­ ču skrējēju Ingu Zālīti, kura ieteikusi sa­ censību pieredzi sākt krāt jūlijā ar Jelgavas nakts pusmaratonu. Spītējot mikrotraumām, Ieva turpinājusi audzēt treniņmaršrutu ga­ rumu. “Pieci, septiņi, tad jau 10 kilometri. Man tie lēcieni bija lieli,” Ieva norāda te­ ju uz visu iesācēju pieļauto kļūdu — pārāk strauji palielināt treniņos veicamo distanci. “Kādā treniņā veicu pat 20 kilometrus, jo apmaldījos,” Ieva atceras.

26

Kārtīga iesildīšanās un atsildīšanās. Tikpat svarīga kā veselīgs uzturs un adekvāta slodze

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


PIEREDZE

krastā Vāveres distance saimniekam šķi­ tusi jau par īsu. “Tad es aizskrēju atpa­ kaļ līdz Mākoņkalnam pretī Ievai,” kura savukārt pieturējusies pie iemītās Stirnu buka takas, “un finišējām kopā!” Beverīnas pilskalna apvidū Valmieras pusē Ieva bija nolēmusi sezonu noslēgt ar visgrūtāko Lūša pārbaudījumu. “Beverīnā es gribēju pirmo reizi dzīvē noskriet 30 kilometrus!” uzsver Ieva. “Biju vīlusies, ka trase auksto laikapstākļu dēļ saīsinā­ ta,” zinot Ievas skeptiskās pirmssezonas pārdomas, sērfojot feisbukā, daudziem pir­ majā mirklī droši vien paradoksāla iz­ klausās četru bērnu mammas atskārsme.

Tēmē augstāk un sporto visa ģimene

Vāveres, Susurs un Stirnu buks. Biedrīši ar vecākajiem bērniem pirmajā ģimenes noskrietajā Stirnu bukā Milzkalnē

apgleznojot mazajiem sejas. Tomēr īpašā Stirnu buka ciltī valdošā gaisotne un sie­ vas emocijas pēc finiša atstājušas dziļdo­ mīgu iespaidu arī uz Raimondu. Pēc sacensībām nākamajā dienā Ievai bija jāveic lēns 5 km atjaunošanās skrē­ jiens, un Raimonds nolēmis pamēģināt. “Pārraku visu skapi. Atradu pirms 15 gadiem iegādātas īsbikses un nodilušus sporta apavus,” stāsta Raimonds. “Es ie­ šu skriet!” saimnieks paziņojis Ievai. Līdzīgi kā Ievai skriešanas pirmsāku­ mos Raimondam pēc pirmā kilometra se­ ja kļuvusi sarkana kā biete. “Man likās — es garu izlaidīšu,” atminas Raimonds, bet iecerēto distanci izturējis līdz galam. Noskrējis vēl trīs četrus krosus, bet at­ šķirībā no Ievas klikšķis izpalicis: “Ieva uzreiz pateica: skriešana — tas ir man. Savukārt es pēc pirmajām reizēm domā­ ju, vai man to vajag. Nedēļu nesportoju un sapratu, ka skriešanas man pietrūkst.” Raimonda ceļš bijis citādāks, bet kopsau­ cējs — tāds pats. Skriešana un prieks!

Eu, baigā duka! Raimonds ceļas pirms pulksten čet­ riem un jau piecos no rīta sāk darbu maizes ceptuvē. Darba diena beidzas tikai ap pieciem vakarā. “Kad es sāku skriet, Žurnāls Sports • 2017. gada marts

drīz vien ievēroju, ka vēl trijos pēcpus­ dienā ir baigā duka. Pēc tam man pie­ lēca, ka tas ir, pateicoties skriešanai,” saimnieks atceras. Uzlabojusies arī paš­ sajūta un asinsspiediens — pirms tam arī Raimondu mocījušas muguras sāpes. Kā tagad pāris secina, abu veselības liks­ tu pamatā bijis mazkustīgums un stress. Cilvēkam kustoties, asinis tiek labāk ap­ gādātas ar skābekli, muskuļi labāk apasi­ ņojas, izdalās laimes hormons. “Skrienot es izvēdinu galvu. Pēc tam jūtos kā restartējusies,” stāsta Ieva. “Kad Raimonds sāka skriet, bērni pavilkās tēvam līdzi. Puikam ir trīspadsmit, meitai — asto­ ņi gadi, un arī viņi sāka skriet. Un viņiem patīk!” Visi četri kļuvuši par stirnu bukiem.

Kad Lūša distance izrādās par īsu Raimonds kopā ar bērniem debitē­ jis pēc Talsu Stirnu buka jau nākama­ jā posmā Milzkalnē, kas risinājās au­ gustā. “Visi finišējām sārtiem vaigiem un laimīgi,” distances pēdējos metrus Šlokenbekas muižas pagalmā acu priekšā uzbur Raimonds. Pēc 5 km garās Vāveres trases pieveikšanas Raimonds iesākto tur­ pinājis Latgalē, Mākoņkalna Stirnu bu­ kā. Kā saka — laimīgie taktiku nemaina, bet otrajā reizē pēc finiša Rāznas ezera

2017. gada sezonu Raimonds plāno sākt nākamajā līmenī — Stirnu buka ta­ ku skrējiena Zaķa distancē. Tad sezo­ nas gaitā pāriet uz vēl garāko Stirnu bu­ ka līmeni, kas ieteicams pieredzējušiem skrējējiem. “Ja izdosies savākt kilometrus, sezonu gribētu pabeigt ar Lūsi,” kas ir visgrūtākā Stirnu buka sacensību distance. Tāpat iesākto Stirnu bukā grib turpi­ nāt arī bērni. Trīspadsmitgadīgais Rūdis no Vāveres distances tēmē uz Zaķi, bet piecus gadus jaunākajai Katrīnai vēl jāap­ bružājas vecāko Susuru vidē. Mazos mo­ tivē gan vecāku piemērs, gan iespētais treniņos un sacensībās, kas arī viņus izai­ cina piedalīties aizvien garākās un intere­ santākās trasēs. Kuplajai ģimenes koman­ dai pievienojusies viena draugu atvase, jo arī bērni cits citu pavelk uz saviem spor­ ta veidiem un automobilī, dodoties uz Stirnu buku, allaž palikusi viena brīva vie­ ta. Kādēļ gan neiepriecināt mazo un brī­ vajā vietā nepaņemt līdzi viņa draugu?!

Iesaistās arī Jesko Tā kā Grauda spēks sponsorē vairākus elites skrējējus — Andreju Jesko, Jolantu Liepiņu un pieminēto Ingu Zālīti — ar sportistiem attīstās ciešāka komunikācija. “Pajautāju viedokli Zālītei, un viņa ieteica Jesko, — ieteikums ieteikuma galā,” smai­ da Ieva. Raimonds piebilst: “Cits citu pa­ zīstam, bet tajā pašā laikā viens otru pa­ pildinām!” Interesanti, ka sadarbība ar sportis­ tiem veidota nevis reklāmas nolūkā, bet domājot par uzņēmuma tālāku attīstību. “Iepazīstoties ar sportisku uzturu, varam lasīt daudzus ieteikumus, kā rekomendē­ jams lietot pilngraudu produktus. Taču nekur nav rakstīts, kā, cik daudz un kad lietot!” stāsta Raimonds. “Man tas bija eksperiments, kā sportisti novērtēs Grauda spēka produkciju — ko lietot vai nelietot pirms sacensībām, ko ēst pirms vai pēc spēka treniņa un kas man no tā palīdz,” atceras Raimonds.

27


PIEREDZE

Grauda spēks skrējējiem sponsorē sporta uzturu: pilngraudu makaronus, spē­ ka putru, maizi un citus graudu maisīju­ mus. Uzņēmējiem sportistu paustās atzi­ ņas ir vērtīga zināšanu bagāža.

Saule un palmas. Pirmais maratons Marokā! Ieva, nepārslogojot sevi, janvārī — tikai pēc pirmajiem 10 mēnešiem spor­ tā! — Marokā noskrēja savu pirmo ma­ ratonu, distanci veicot trijās stundas un 52 minūtēs. “Ārkārtīgi skaistas emoci­ jas!” atceroties priecājas Ieva. “Pēc finiša Raimonds mani nevarēja nobildēt — no manis nāca gaisma!” Gatavošanās maratonam sākusies jau augusta vidū pēc Kuldīgas pusmaratona. Zālīte Ievai ieminējusies: ja jau tu vari noskriet pusmaratonu, tad noskriesi arī maratonu. “Sagrabināju internetā treniņ­ plānu un sāku gatavoties,” stāsta Ieva. Sākotnējā iecere bijusi skriet maratonu decembrī Igaunijā, taču, uzkrītot pirmajam sniegam, Ieva treniņā piedzīvojusi kritie­ nu un sadauzījusi asteskaulu. “Asteskauls ilgi sāp,” spītējot sāpēm, Ieva centusies pieturēties pie treniņplāna, tomēr tas nav bijis fiziski iespējams. Jā. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Marrākešas maratons janvāra izskaņā bi­ ja tuvākā alternatīva, lai ieguldītais tre­ niņdarbs neaizietu vējā. Un, tā kā Ieva ar Raimondu reiz jau bijusi šajā valstī un vi­ ņiem tur paticis, tad izaicinājumam Āfrikā dota zaļā gaisma. “Plus 21 grāds. Bezvējš. Saule un palmas. Tu skrien un saproti, cik esi lai­ mīgs. Trase ved cauri pilsētas tirgum, gar olīvkoku dārziem. Apkārt kamieļi. Episks brīdis!” Ievas emocijas vislabāk raksturo viņas sajūsmas pilnie vaibsti.

Jo stingrāks ķermenis, jo labāk distancē Apbrīnojamākais ir fakts, ka tikai pirms apaļa gada — 2016. gada mar­ tā — Ieva spēra pirmos soļus skrieša­ nā, bet 25. janvārī Āfrikā viņa ātrāk par četrām stundām noskrēja Marrākešas maratonu. Lai ar prieku sejā pieveiktu garo distanci, nepietiek vien ar pacietī­ gu skriešanu. Ieva arī apmeklē crossfit un TRX no­ darbības, lai dažādotu slodzi un nodar­ binātu tās muskuļu grupas, kuras ne­ tiek trenētas skrienot. “Mugura, vēders, pleci, rokas,” uzskaita Ieva. “To es arī skrienot ļoti labi izjūtu — jo stingrāks ķermeņa pamats, jo labāk jūties distan­ cē — nesāp mugura un var skriet ilgāk, sasniedzot augstākus rezultātus. Es mē­ ģinu to visu kombinēt,” Ievai vienā die­ nā dažkārt ir pat divi treniņi — skrieša­ na un nodarbība zālē. “Jo vairāk dari, jo

28

Pirmais maratons. Ieva pēc nepilnu gadu ilgiem treniņiem relaksēti finišē savā pirmajā maratonā šāgada janvārī Marrākešā

vairāk vari izdarīt! Man tas nerada no­ guruma vai pārslodzes sajūtu,” Ieva da­ lās savā pieredzē.

Brokastis: graudaugi un augļu mikslis Skrējēja uzturam ir jābūt daudzveidī­ gam. Katram sportistam atkarībā no fizio­ loģiskajām īpatnībām vai gaumes uzturs atšķiras. “Brokastīs vajadzētu ēst graud­ augu pārtiku: auzu pārslas, Četru graudu putru vai Spēka putru — es nerekla­ mēju, bet tiešām iesaku,” pieredzē dalās Ieva. “Mannas vai balto rīsu putra — lai pa­ liek dienā pirms starta.” Ieva dalās sa­ vā redzējumā. Viņa iesaka ikdienā ar abām šīm putrām neaizrauties un pietau­ pīt enerģijas lādiņus mačiem. Ja negaršo putra, tad laba alternatīva ir sablenderēts mikslis: augļi, ogas, rozī­ nes, ar karstu ūdeni aplietas auzu pārs­

las vai Spēka putras maisījums, var pievie­ not arī pienu. “Ja negribas saldu, izmanto biezpienu, dilles, garšvielas, un būs sā­ ļais variants. Dažkārt klāt lieku arī pro­ teīna pulveri, bet tas nav obligāti — tas ir vērtīgi, ja pēc brokastīm esi nolēmis skriet un vēlies izvairīties no muskuļu nodegšanas.”

Pusdienas: daudzveidīgi ēdieni, uzsvars uz zivīm un gaļu Pusdienās skrējējiem ir ieteicams daudzveidīgs uzturs. “Sautējumi, makaro­ ni, rīsi, griķi ar gaļu vai zivi. Veģetārieši gaļu var aizstāt ar turku zirņiem vai pu­ piņām,” rekomendē Ieva. Pat ja traucē liekais svars, bet gri­ bas skriet, minētie produkti ir vitāli sva­ rīgi tavam uzturam. Iespējams, der pado­ māt par porciju apjomiem, izvairoties no pārēšanās.

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


PIEREDZE

Vakariņās — nepārēsties maizi Ieva piekrīt pārliecībai, ka cilvēkam vajag ēst, kad gribas (ja vien tas nepār­ vēršas par nekontrolētu procesu). “Ja re­ gulāri ēd, tad organismam iestrādājas re­ žīms, kad gribas ēst.” Visupirms Ieva iesaka vakariņās ne­ pielocīt kuņģi ar maizi. “Taču, ja vaka­ rā ir treniņš un esi noskrējies, tad ne­ domāju, ka makaroni ar gaļu nodarīs ko sliktu,” skrējēja norāda, ka pēc treni­ ņa vakariņas var būt līdzīgas pusdienām. Tiesa, trenējoties dienā reizi, gaļu div­ reiz dienā — vismaz Ievai — negribas. Ieklausies organismā! Tāpat Ieva iesaka pēc slodzes vakari­ ņās nespiest uz pilnīgi veģetāru uzturu, ja organisms pats prasa gaļu: “Neēdot pietiekami daudz gaļas, pazudīs jauda, jo asinīs kritīsies dzelzs līmenis. Kad orga­ nismam ir tukšas rezerves, tas ēd pats sevi — muskuļus,” Ieva aicina saglabāt balansu un ieklausīties ķermenī. “Vakariņās vēl nav izdomāts nekas la­ bāks par dārzeņu sautējumu vai kādu sa­ cepumu. Variāciju pastāv simtiem — ar vai bez gaļas, ar vai bez pākšaugiem, ar vai bez graudaugiem,” teic Ieva.

Katram savu fizioterapeitu

Stirnu buka ciltī. Ieva finišē izaicinošajā Talsu

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

“Ikdienā es skrienu ar pulsu 130— 140 sitieni, nenodarot pāri sirdij,” Ieva pirms maratona pārbaudījusi motoriņu Sporta laboratorijā un to iesaka darīt arī citiem, jau uzsākot skriešanu. Iespējams, pietiek arī ar konsultāciju pie ģimenes ārsta. Savukārt Raimonds mazāko bažu ga­ dījumā iesaka sākt skrējēja karjeru ar fi­ zioterapeita apmeklējumu. “Pirmoreiz, kad pāršāvu pāri kilometrāžas normai, man sāka sāpēt mugura. Aizgāju pie fiziote­ rapeita, un viņš uzreiz pēc vizuālas ap­ skates pateica, ka man ir šķībs iegur­ nis. Krietni mani pastaipot — sāpes bija gruntīgas —, viņš iztaisnoja man muguru, sateipoja deformēto ķermeņa daļu un iz­ rakstīja vingrinājumus. Tagad man nekas vairs nesāp.” Raimonda piemērs liek aiz­ domāties, jo viņa veselības problēmu pa­ matā bija pavisam ikdienišķs cēlonis — auto vadīšana šķietami ērtā, taču greizā pozā. “Fizioterapeits novērtēs, vai tu vari droši skriet,” papildina Ieva. Pāris iesaka apmeklēt kvalificētus speciālistus. Vizīte pie laba fizioterapeita caurmērā maksā aptuveni 30 eiro. Ieva un Raimonds iesaka nepieciešamības gadīju­ mā aprunāties ar citiem skrējējiem, lai re­ komendē speciālistu. Tā arī paši nonākuši līdz savam fizioterapeitam — Rolandam Admidiņam, kurš ir arī Latvijas Gada spor­ tistes Lauras Ikaunieces-Admidiņas fizio­ terapeits. Mēnesi pirms maratona Marokā Raimonds, piesardzības vadīts, pie fizio­

terapeita pierakstījis Ievu. “Kā jau man šķita, viss bija kārtībā, bet viņš man iedeva papildu pārliecību,” piebilst Ieva. Fizioterapeits brīdinājis, kas Ievai varē­ tu sāpēt pēc maratona, un ieteicis vin­ grinājumus. “Es mēneša laikā paguvu sa­ trenēties, un man faktiski vairs nekas nesāpēja. Labāk ir laikus aiziet pie fizio­ terapeita, nekā attapties tad, kad vairs nevari paiet.” Raimonds teic, ka viņš jau pēc pirmā treniņa būtu aizgājis pie fi­ zioterapeita, ja vien nojaustu, cik tas ir efektīvi un pie kā vērsties...

Skriet katru dienu — līdz tam jānonāk Ieva tagad skrien jau sešas reizes ne­ dēļā, bet Raimonds katru otro dienu vai trīs reizes nedēļā. “Iesācējiem silti iesaku nepieļaut klasisko kļūdu — nelec augs­ tāk, kā tu vari! Nevajag sāk trenēties skriešanā, ja ārā ir mīnus 15 grādi, jo tā var apsaldēties — gan degunam, gan elp­ ceļiem vajag laiku, lai skriešanas režīmā adaptētos pie aukstuma. Sagaidiet piemē­ rotu laiku. Otrkārt, nevajag censties vi­ cot ar maksimālu pulsu un garas distan­ ces. Tas atsitīs gribēšanu, un patiešām būs sajūta, ka noliksi karoti. Slodzi vajag kāpināt pamazām,” iesaka Ieva. Savukārt Raimonds aicina iesācējus gabaliņu pa­ skriet un gabaliņu paiet. “Par to nav jā­ kaunas!” iedrošina Raimonds. Lai saprastu, vai skriešana ir tavs sporta veids, nav jāpērk dārgs ekipējums. “Iesācējam nevajag dārgus sporta apa­ vus vai pulsometru par 500 eiro, lai sa­ prastu, ka tev patīk skriet un ka to vari vai gribi vairāk!” iestarpina Ieva. Kā jau Raimonds minēja, viņš skriet sāka ar pa­ galam veciem sporta apaviem, taču tas nepavisam netraucēja iemīlēt taku skrie­ šanu. “Pēc tam es sapratu, ka gribu no­ pietni trenēties skriešanā, un nopirku jau­ nus apavus.” Savukārt Ieva pirmo gada ceturksni noskrēja, kā pati ironizē, “liel­ veikala Prisma kurpēs”. Gatavojoties maratonam, Ieva nedē­ ļā savāca 70 līdz 90 kilometrus, bet pēc aizvadītajām sacensībām Marrākešā viņa skrēja atjaunošanās režīmā, veicot aptuve­ ni 50 km nedēļā. “Ja saproti, ka tev pa­ tīk, rezultāts apmierina un jūti potenciālu uzlabot sniegumu, atrodi treneri vai iestā­ jies skrējēju klubā!” aicina Raimonds un Ieva. Skrējēju klubi ir visās Latvijas pil­ sētās un ar lielāko prieku gaida jaunus dalībniekus. ©

Kristaps ZAĻKALNS 29


Kā sporto Latvijas Virves vilkšanas federācija Eiropas Sporta nedēļas (ESN), kas ir Eiropas Komisijas iniciatīva, mērķis ir palielināt fizisko aktivitāšu lomu ikdienas dzīvē un veicināt vienlīdzību un sociālo iekļaušanu visā Eiropas Savienībā. Lai aicinātu Latvijas sabiedrību vairāk pievērsties aktīvam dzīvesveidam, Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP) organizēja ESN 2016 laikā no 17. līdz 23. septembrim.

E

iropas Sporta nedēļas 2017 mērķis ir uzrunāt tos cilvēkus, kuri ikdienā aktīvi nenodarbojas ar sportu, un iedvesmot viņus mainīt savus paradumus. Lai popularizētu Eiropas Sporta nedēļas vēstījumu Latvijas reģionos, tiks uzrunātas arī pašvaldības. Pirmo gadu Eiropas Sporta nedēļas ietvaros katra pašvaldība varēs izvirzīt vienu brīvprātīgo, kuram tiks piedāvāta apmācība un instrukcijas, kā arī sniegti labās prakses piemēri, lai brīvprātīgie spētu patstāvīgi organizēt aktīvā dzīvesveida popularizēšanas pasākumus savā reģionā. Noslēdzošais Eiropas Sporta nedēļas 2017 pasākums būs konference, kurā dalību ņems gan vietējie, gan starptautiskie eksperti. LSFP pārstāve Ilva Ciemite atklāj: “Mūsuprāt, Latviju diskusiju paneļos varētu pārstāvēt tādi sporta nozares eksperti kā Latvijas Sporta federāciju padome, Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija, kā arī Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija.” Šīs ikmēneša slejas mērķis ir izcelt labā­ kos un interesantākos labās prakses piemērus

30

no ESN ietvaros organizētajām aktivitātēm. Šomēnes piedāvājam ieskatu Latvijas Virves vilkšanas federācijas iniciatīvās, kas tika realizētas ESN 2016 ietvaros, kā arī Eiropas Sporta nedēļas 2017 vīzijā.

Latvijas Virves vilkšanas federācija No 1900. līdz 1920. gadam virves vilkšana kā komandu sports bija iekļauts olimpiādes spēļu programmā vieglatlētikas kategorijā. Mūsdienās virves vilkšana ir Starptautiskās Olimpiskās komitejas atzīto sporta veidu pulkā. Starptautiskajā sporta veida institūcijā — Starptautiskajā Virves vilkšanas federācijā ir apvienojušies vairāk nekā 60 biedru asociācijas no visas pasaules. Lielākajai daļai cilvēku virves vilkšana mūsdienās asociējas ar bērnu rotaļām vai darba komandas saliedēšanas aktivitāti, mazāk — ar olimpisko sporta veidu. Pirmais Latvijas čempionāts virves vilkšanā notika 1991. gada jūlijā Talsos, kurā piedalījās trīs komandas. Par pirmajiem Latvijas čempioniem kļuva Ventspils SRAU komanda. Latvijas sabiedrībai vislabāk atmiņā ir

palikušas virves vilkšanas sacensības starp Daugavas labā un kreisā krasta iedzīvotājiem 2012. gada 4. maijā, ko uz Vanšu tilta rīkoja Rīgas dome sadarbībā ar nacionālo pasākumu aģentūru Uzmanības laikmets, Latvijas Virves vilkšanas federāciju un Rīgas Brīvostas pārvaldi. Sacensībām tika izveidota viena 400 metrus gara virve no divām 200 metrus garām virvēm, ko sagādāja Rīgas Brīvosta. “Šajā sporta veidā noteicošais nav vilcēju spēks, bet gan spēja šo spēku pielietot vienoti un efektīvi,” norādīja Latvijas Virves vilkšanas federācija.

Kādas iniciatīvas realizēja Latvijas Virves vilkšanas federācija ESN 2016 ietvaros? Eiropas Sporta nedēļas 2016 ietvaros Latvijas Virves vilkšanas federācija sadarbībā ar Rīgas pašvaldības policiju Pārdaugavas reģionālajā sporta centrā organizēja sacensības

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


virves vilkšanā Rīgas izglītības iestāžu vecāko klašu audzēkņiem. Kopīgajā iniciatīvā aktīvi iesaistījās Rīgas pašvaldības policisti, iepazīstinot jauniešus un skolotājus ar virves vilkšanas sporta veidu un sacensību noteikumiem, kas ļauj izvairīties no liekām traumām un sasniegt augstākus rezul­ tātus. Jaunieši apguva iesildīšanās vingrinājumus, kā arī virves vilkšanas taktiku. Visiem interesentiem bija iespēja arī pielietot jauniegūtās zinā­ šanas, piedaloties sacensībās. Iniciatīvas dalīb­ niekiem Nacionālo Bruņoto spēku Re­krutēšanas un atlases centra pārstāvji de­monstrēja militāro ekipējumu, bet Rīgas Paš­ valdības policija iepazīstināja ar drošības jautājumiem. Iniciatīvai atsaucās Līvbērzes pamatskola, Mežinieku pamatskola, Rīgas Rīnūžu vidusskola un Rīgas Centra humanitārā vidusskola. “Pateicoties šai iniciatīvai, federācijai ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Rīgas Centra Žurnāls Sports • 2017. gada marts

humanitāro vidusskolu — skolā atkārtoti ir norisinājušās atklātās nodarbības un virves vilkšanas sacensības,” stāsta Latvijas Virves vilkšanas federācijas pārstāve Lilita Mūkina. Lilita Mūkina uzsver: “Šajā sporta veidā ļoti svarīgi ir zināt noteikumus, lai nerastos traumas. Ja šī informācija netiek laikus nodota, traumu gadījumā var rasties nepatīkamas asociācijas ar konkrēto sporta veidu. Virves vilkšanā visai komandai pareizi jātur virve — to nekādā gadījumā nedrīkst siet sev apkārt, kā arī ir jāstrādā sinhroni.” Latvijas Virves vilkšanas federācija 2016. gada 17. septembrī piedalījās veselīga dzīvesveida festivālā Rīgas Sporta nakts. Festivāls oficiāli sākās ar sportistu gājienu, kura dalībnieki kopīgi devās no Doma laukuma uz Brīvības pieminekli. Gājienā piedalījās olimpieši, paralimpieši, sporta veterāni, sporta federācijas, klubi, skolas un ar tām saistītās

organizācijas, arī Latvijas Virves vilkšanas federācijas un Rīgas Pašvaldības policijas delegācija. Festivāla laikā federācija bija izvietojusi savu informatīvo stendu Bastejkalna apkārtnē kopā ar tādām federācijām, kā Latvijas Orientēšanās federācija, Latvijas Kērlinga asociācija, Latvijas Futbola federācija, Latvijas Riteņbraukšanas federācija un citām. Šajā stendā apmeklētājiem bija iespēja sevi izaicināt spēka un izturības uzdevumā. “Lai uzrunātu savu mērķauditoriju, federācija, tās biedri, kā arī sadarbības partneri par galveno komunikācijas platformu izmantojām savas mājaslapas un sociālos medijus. Cenšamies arī uzrunāt sabiedriskos medijus, bet līdz šim veiksmīgākā sadarbība izveidojusies tieši ar reģionālo presi un televīziju,” par komunikācijas kanālu izvēli stāsta Lilita Mūkina.

Ar kādu pasākumu kopumu Latvijas Virves vilkšanas federācija plāno piesaistīt skolēnu un sabiedrības interesi ESN 2017 laikā? “Lai gan paralēli no 20. līdz 25. septembrim Lielbritānijā norisināsies Eiropas čempionāts, federācija plāno izvērst informatīvu kampaņu par virves vilkšanas sporta veidu, kā arī organizēt atklātās Rīgas skolu sacensības jauniešiem sadarbībā ar Rīgas Pašvaldības policiju,” federācijas aktivitāšu plānu atklāj Lilita Mūkina. “Kā liecina iepriekšējās Sporta nedēļas pieredze, šogad aktīvāk un jau laikus sāksim informatīvo kampaņu, lai sasniegtu augstākus rezultātus mūsu organizēto aktivitāšu dalībā,” turpina federācijas pārstāve. ©

Līga VANAGA 31


Foto: Dainis Caune, Sports

LĪDERE

Leldes stikla ka Pirms trim gadiem sezonas pašā karstumā mūsu labākā Soču olimpiete kalnu slēpošanā Lelde Gasūna strādāja sporta preču veikalā. Pērnziem, sekojot Kristapam Zvejniekam, viņa slalomā pirmo reizi iekļuva pasaules labāko simtniekā, šogad ieguva pirmos Pasaules kausa izcīņas punktus. Tie nav vienīgie kūleņi viņas karjerā. 32

Š

āgada trešajā dienā Lelde Gasūna izpelnījās kalnu slēpošanas augstā­ kās sabiedrības uzmanību. Pasaules kausa (PK) izcīņas Zagrebas posmā viņa kļuva par pirmo Latvijas dāmu, kas sla­ lomā, iekļūstot labāko trīsdesmitniekā, kvalificējās arī otrajam braucienam, izcī­ not 22. vietu. Decembrī Norvēģijā Lelde bija finišējusi septiņpadsmitā Eiropas kau­sa (EK) izcīņā, janvāra beigās Šveicē šajā seriālā viņa izcīnīja vēl 18. vietu, bet... Pasaules čempionātā Sanktmoricā

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


LĪDERE

lni trieciens iepriekšējās sportistes trasē iz­ rautā ledus bedrītē atsita vaļā stiprinā­ jumu, Leldi atstājot uz vienas slēpes. Tādējādi latvietes augstākais sniegums sezonas lielākajās sacensībās palika 39. vieta milzu slalomā, kurā pamatsacensī­ bām viņa kvalificējās ar otro labāko re­ zultātu. “Šajā sporta veidā kļūdu iespēju pro­ cents ir milzīgs,” skaidro Latvijas izlases galvenais treneris Dinārs Doršs. “Ja no 40 startiem sezonā četri ir lieliski, tas Žurnāls Sports • 2017. gada marts

jau ir labi. Piemēram, visu ziemu veik­ smīgi startēt Pasaules kausa izcīņā spēj tikai kādi 10 slalomisti.”

Bez pelēkās krāsas “Divu gadu laikā, kopš Lelde cenšas nostiprināties Pasaules kausa izcīņas ap­ ritē, ieguldītais darbs sāk atmaksāties,” vērtē Doršs. “Lai arī 22. vieta Latvijai ir rekords, ar ko mums vajadzētu lepoties, to vēl nevar uzskatīt par nostiprināšanos. Bet tas ir signāls, ka šāda nostiprināša­

nās iespējama. Pērn Kristaps Zvejnieks, šogad Lelde Gasūna — tas vieš optimis­ mu pārējos mūsu sportistos. Lelde iepriekš ilgstoši šūpojās augstos optimisma-pesimisma viļņos. Viņai bija svarīgi — reiz paveikt, lai gūtu pārliecī­ bu un turpinātu ceļu stabilitātes virzie­ nā. Līdz šim treniņos viņa spējusi vairāk nekā sacensībās. Tas gan ir raksturīgi gandrīz visiem sportistiem. Tikai atšķirī­ bai nevajadzētu būt tik lielai. Tās samazi­ nāšana ir process, kurā piedalās pieredze,

33


LĪDERE

Foto: Dainis Caune, Sports

spēja izprast savu veiksmju un neveiks­ mju iemeslus, salikt to visu kopā galvā.” Treniņos gūtā varēšanas apziņa Leldei sacensību trasē liek doties pēc principa visu vai neko! Diezgan bieži gadās — nekas... “Nav taču jēgas startēt nobrauk­ šanas pēc!” Lelde skaidrojas kaismīgiem argumentiem. “Vai tāpēc es katru rītu ceļos piecos un līdz pēcpusdienai trenē­ jos uz kalna!? Tāpēc ir tā — vai nu da­ ri, vai nedari.” Jā, viņa nav pelēkās krāsas cienītā­ ja. Viņa nav no tām, kas vienkārši bauda atrašanos šajā ārēji smalkajā kalnu slē­ pošanas apritē. “Es gandrīz nekad nees­ mu bijusi apmierināta ar savu rezultātu,” skaidro slēpotāja. “Trasē vienmēr ir biju­ šas vietas, kuras varētu izbraukt vēl la­ bāk.” Lelde pilnībā piekrīt, ka stabilitātes viņai joprojām trūkstot, no 60 griezie­ niem visi neizdoties perfekti. Un ne tādēļ, ka būtu nepietiekama fiziskā sagatavotība. “Jāmācās sacensībām fokusēties mentāli efektīvāk,” sportiste norāda uz izaugsmes iespēju. Tas attiecas uz vēl smalkākām lietām par trases konfigurācijas apgūšanu no galvas. Šis process jāpaveic pusstun­ dā, kad vismaz puskilometru garā trase ar aptuveni 60 vārtiem un mainīgu relje­ fu atvērta apskatei. Bobslejisti un kama­ niņnieki kalnu slēpošanā labi varētu tre­ nēt atmiņu!

Ar cieņu pret kalnu “Viņai patīk ar pleciem pārāk gāz­ ties iekšā griezienā, tādējādi ne vienmēr būvējot pietiekami pārliecinošu spiedienu uz ārējās slēpes, savukārt no grieziena izbraukt, par daudz balansējot uz slēp­ ju pakaļgaliem,” tipiskākās Gasūnas kļū­ das analizē izlases galvenais treneris. “Tā var izpildīt 10 labus griezienus, bet vien­ padsmitajā, visdrīzāk, būs problēmas, jo mazo kļūdiņu limits sakrāsies nokavētā grieziena sākumā.” Lai gan Lelde specializējas slalomā, kur viņai patlaban ir 13,13 FIS punkti un milzu slalomā (18,95), treniņprocesā tiek izmantotas arī ātrumdisciplīnas. “Tās norūda sportistu, nostiprina viņa tehnis­ ko platformu,” paskaidro Dinārs Doršs. Tāpēc Lelde reizumis startē arī FIS sa­ censībās supergigantā. “Bet pret ātrum­ disciplīnām jāizturas ar lielāku cieņu,” piebilst treneris. “Tajās jābūt gatavam ne tikai tikt lejā pa kalnu, bet patiesi braukt pa trasi, kas prasa realizēt nopietnu sa­ gatavošanās programmu. Citādi tas ir bīs­ tami.” Latvijas Slēpošanas federācija labāka­ jiem sportistiem nodrošina savu program­ mu. “Prioritāte ir gatavošanās Latvijas čempionātam un Baltijas kausa izcīņai, kuras jau kļuvušas par vērienīgām reģio­ nālām FIS kategorijas sacensībām ar aug­

34

Programmēšana. Pusstundas laikā, iepazīstoties ar trasi, kas slalomā parasti ir vismaz puskilometru gara, tās konfigurāciju un slēpojuma trajektorijas mainīgajā reljefā cauri aptuveni 50 vārtiem Lelde ieprogrammē savā atmiņā

stu reitingu slalomā, Somijā — arī milzu slalomā,” izlases darba vadlīnijas iezīmē Dinārs Doršs. “Tad dalība pasaules čem­ pionātā. Ja kāds grib ko vēl vairāk, sā­ kas atbilžu meklēšana uz daudziem jau­ tājumiem. Vispirms — kur tam dabūt naudu?” Latvijas izlasē Gasūnas treneris ir Dinārs Doršs. “Īstenojot privātās program­ mas, Leldei ir ļoti labs atbalstītājs, mene­ džeris, mentors un daļēji arī treneris vie­ nā personā — Kaspars Loss, kura dēls arī šoziem pirmo gadu ir junioru izlasē,” skaidro Doršs. “Mūsu sadarbība ir ļoti konstruktīva.” “Sākot no septembra, 110 treniņdie­ nas, 40 starti — tāda bija federācijas piedāvātā iespēja, ko Lelde izmantoja daļēji, jo viņai tāpat kā Kristapam Zvejniekam, gatavojoties Eiropas un Pasaules kausa izcīņas posmiem, para­ lēli bija jārealizē sava īpaša program­

ma,” norāda Dinārs Doršs, piebilstot, ka, pēc augstākajiem rezultātiem tieco­ ties, gadā uz slēpēm jāpavada vismaz 200 treniņdienas. Normāli — 250. Gasūna un Zvejnieks šo līmeni arī sasniedzot. “Lielajās izlasēs jaunie sportisti līdz pir­ majām sacensībām, tātad vasarā, uz slē­ pēm trenējas 60 dienas, pieredzējušāka­ jiem var pietikt arī ar 40. Ar tiem, kas to var atļauties, esam centušies šādu 45 dienu ciklu realizēt.”

Mātes meita Ziemeļpolā Leldes mamma Gunta Kalniņa pēc pa­ saules junioru čempionāta laureātes Ullas Lodziņas, kura astoņdesmito gadu otra­ jā pusē PK spēja finišēt labāko desmit­ niekā nobraucienā, bija pēdējā latviete, kas iekļuva PSRS kalnu slēpošanas izla­ sē. Viņai tas nebija īstais brīdis, jo tie­ ši tolaik sāka šķobīties un brukt kopā gan padomju impērija, gan tās izlase, un

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


Foto: Dainis Caune, Sports

LĪDERE

e Leld ŪNA GAS Kalnu slēpotāja (International Ski Team), LSPA studente Dzimusi

1990. gada 17. septembrī Siguldā

Augums, svars

169 cm, 64 kg

Izglītība

Siguldas Valsts ģimnāzija, LSPA 1. kursa studente

Sportā

no 3 gadu vecuma

Pirmais treneris

Andis Korde

Lielākie sasniegumi 22. v. slalomā 2017. g. PK posmā, 17. un 18. v. slalomā 2017. g. EK posmos, 30. v. slalomā 2014. g. olimpiskajās spēlēs, 36. v. slalomā 2011. g. PČ, 39. v. milzu slalomā 2017. g. PČ Ģimenes stāvoklis neprecējusies Vaļasprieki

klinšu kāpšana, niršana, māksla

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

Paraugs acu priekšā. Lelde un jaunākā māsa — septiņgadīgā Elza, kura arī jau slēpo. Zvejnieku ģimenē — četri aktīvi slēpotāji, Gasūniem — trīs slēpotājas. Tradīcijas...

Guntai savu slalomistes talantu vairs ne­ bija iespējams pilnībā apliecināt, jo atjau­ notajā Latvijas valstī bija jāsāk staigāt vīzēs, ar kurām līdz kalniem aiziet bija grūti. Toties tepat pie mājām bija bobsle­ ja trase un, Gunta Kalniņa, kļuvusi par Guntu Gasūnu, savas sportiskās ambīcijas vairākus gadus centās īstenot dāmu bob­ slejā Olgas Lapšovas ekipāžā. Kā jau tādas mātes meita Lelde uz slēpēm tika likta trešajā ziemā. Septiņu gadu vecumā par viņas pirmo oficiālo treneri kļuva leģendārais Andis Korde. Mamma, kurai vienmēr bijis savs funk­ tieris, par meitu nākotni domājot, ne ti­ kai absolvēja LSPA, bet izveidoja arī sa­ vu klubu Ziemeļpols, kurā Lelde trenējās, līdz kļuva par FIS sacensību dalībnieci. Tad notika negaidītais. Lelde pazi­ ņoja, ka... pāriet uz snovbordu un trīs gadus no kalnu slēpošanas pazuda vispār! “Treniņi diendienā, mentāli biju

nogurusi no slēpošanas,” atceras sportiste. “Tas padsmitnieces vecums arī tāds nesaprotams.” Mazā dumpiniece beidzot darīja to, kas patika pašai, pat downhill ri­ teņbraukšanu centās apgūt, bet kalnu slē­ pošana pamazām sāka vilkt atpakaļ, līdz atvilka arī. Iespējams, tas notiktu agrāk nekā 18 gadu vecumā, bet bija jau ­kauns mammai atzīties. Jaunākā māsa izlīdzēja, nosūdzot, ka Lelde atkal grib trenēties.

Pie putras dažādās virtuvēs Tikai 19 gadu vecumā pēc sezonas, kurā Lelde Siguldā trenējās divreiz cītī­ gāk par visiem, viņa atgriezās starptau­ tisko FIS sacensību apritē. Mātei klubā vispirms bija jārūpējas par pārējiem au­ dzēkņiem, kas tādu meistarību vēl nebi­ ja sasnieguši. Savukārt meitai tagad am­ bīcijas arvien ātrāk centās raut augšup rezultātus un kļuva skaidrs, ka nepiecie­ šams treneris, kas prot vārīt putru kalnu

35


Foto: Dainis Caune, Sports

LĪDERE

Ar Stenmarka slēpēm. Jau otro sezonu Lelde Gasūna startē ar Elan slēpēm. Septiņdesmito un astoņdesmito gadu superzvaigzne zviedrs Ingemars Stenmarks ar Elan slalomā un milzu slalomā izcīnīja 86 uzvaras PK posmos, sasniedzot rekordu, kas joprojām nav pārspēts

slēpošanas smalkākajā virtuvē. Pirmo rei­ zi pie tāda viņa nonāca 20 gadu vecumā. Tas bija itālis Nikolo Paloni, ar kura pa­ līdzību izdevās nokļūt divkārtējās olimpis­ kās čempiones slovēnietes Tīnas Mazes un Itālijas dāmu izlases bijušā trenera Livio Magoni uzraudzībā. “Tā lēnā garā tie pakāpieni tiek būvēti,” nopūšas Lelde. Bet arī šīs trepes neveda tieši pie zvaigznēm. Otrā starptautiskā sezona bei­ dzās ar meniska operāciju, un arī nā­ kamajos trijos gados lielākas vai mazā­ kas ķibeles Leldi sita ārā no līdzsvara. Pilnībā Gasūna atguvās tikai pirmsolim­ piskajā sezonā, kvalificējoties Soču spē­ lēm, kurās slalomā laboja Latvijas dāmu olimpisko rekordu, pirmo reizi iekļūstot labāko trīsdesmitniekā. Bet pēc tam — potītes trauma! Un kādu laiku Lelde bija sastopama aiz Ski Box veikala letes Rīgā vai starp Aerodium darbiniekiem Siguldā. “Vajadzēja pašai sevi finansiāli uzturēt,” Lelde liek noprast par savu spēju būt patstāvīgai. Būtībā kalnu slēpošanā otro rei­ zi viņa atgriezusies tāpēc, ka treneris Einārs Lansmanis piedāvājis pievienoties International Ski Team. Pateicoties kluba šefa un uzņēmēja Kaspara Losa atbals­ tam, Leldei bija iespējams trenēties itā­ ļu eksperta Livio Magoni vadībā. Tagad

36

gan uz lielajām sacensībām Pasaules un Eiropas kausa izcīņas posmiem Leldi pa­ vada Kaspars viens pats. Viņam jāpilda vismaz piecu speciālistu funkcijas, sākot ar komandas menedžeri, treneri un beidzot ar slēpju sagatavotāju.

Brīvo mirkļu lietderība Pat sezonas karstākajā viducī Lelde atrod brīžus, kuros pavilkt uz priekšu ru­ denī iesāktās studijas LSPA. “Nokārtoju eksāmenu anatomijā — septītnieks!” iz­ spurgusi no auditorijas priecīgi smaida Lelde, kurai jau nākamajā dienā jādodas uz kārtējām sacensībām Alpos. Viņai tre­ niņos uz slēpēm vien jāpavada vismaz 200 dienas gadā, un jaunā dāma prot lietderīgi izmantot no sporta brīvos mir­ kļus. Starp citu, LSPA Lelde studē vie­ nā grupā ar septiņus gadus jaunāko mā­ su Evelīnu, kura slalomā arī ir pasaules labāko piecsimtniekā, bet traumas dēļ sa­ censībās varēja atsākt piedalīties tikai šīs sezonas beigās. Vai Lelde ir čakla un apzinīga meite­ ne? Ar drošu jā viņa atzīst, ka tās esot viņas labākās īpašības, un tūlīt piebilst, ka milzīgais nogurums pēc treniņiem bieži traucējot tās izrādīt. Šis čaklums un ap­ zinīgums gan nenozīmē bezierunu pakļau­ šanos monotonam vienveidības ritmam.

Sagatavošanās periodā Leldes treniņiem raksturīga dažādība — viņa gan slido, gan brauc ar riteni, gan peld, gan vingro, gan darbojas smagatlētikas zālē un sta­ dionā. Pēdējā laikā interesantus treniņu plānus kalnu slēpošanai nepieciešamo fi­ zisko īpašību izkopšanai Leldei stāda jau­ nais Siguldas treneris Andris Krūmiņš. Kāpēc studijas uzsākusi tieši tagad, kad nākamās olimpiskās spēles un ie­ spējamā sporta karjeras virsotne jau vīd tepat aiz loga? “Nemācoties man šķita, ka es degradējos,” pārliecinoši argumen­ tē Latvijas izlases līdere. “Turklāt studi­ jas man palīdz sportā — anatomija, fi­ zioloģija, psiholoģija — ļoti lietderīgas zināšanas!” Latvieši kalnu slēpošanā nekad nav bijuši rezultātu mašīnas, bet vienmēr kāds tiecies uz visaugstākajiem rezultā­ tiem, saprotot, ka šajā ceļā ar nemitīgu trenēšanos vien nepietiks. ©

Dainis CAUNE

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


LĪDERE

Līga no Saldus un divām Amerikām

L

īga Velvere Latvijas rekordu atkār­ toti laboja šāgada februārī, 800 m telpās pieveicot 2:02,18, iepriekšē­ jo pašas labāko sniegumu uzlabojot par aptuveni sekundi.

Tikt līdz 800 m Ceļš uz sportu Līgai sācies, dauzoties pagalmā Saldū, kur izdevies apskriet visus pagalma zēnus. Mācoties Druvas vidussko­ lā, Līga trenējusies pie sporta skolotājiem Zigurda Zepa un Dina Baha, kuri, pama­ not meitenes spējas, sūtījuši viņu uz visām rajona sacensībām. Reiz tajās padsmitgadī­ go Līgu ievērojusi trenere Daila Mankusa Žurnāls Sports • 2017. gada marts

Foto: Mareks Galinovskis

Pērn Līga Velvere laboja vienu no senākajiem Latvijas rekordiem vieglatlētikā — 800 m skrējienā telpās, kas kopš 1985. gada piederēja Marikai Ārentei. Pirms mēneša Velvere to uzlaboja vēl par sekundi, bet arī Ārente joprojām ir rekordiste — stadionā divus apļus ātrāk par divām minūtēm (1:58,64) no Latvijas sportistēm spējusi noskriet tikai viņa, turklāt tas noticis vēl senāk — 1984. gadā. Līga uz noplūktajiem lauriem dusēt netaisās. Tieši pretēji — sadarbībā ar treneri Viktoru Lāci izvirzīti ambiciozi mērķi triju gadu laikā iekļūt pasaules labāko 800 m skrējēju skaitā un 2020. gadā savu meistarību apliecināt olimpiskajās spēlēs Tokijā.

un uzaicinājusi jauno censoni trenēties vi­ ņas uzraudzībā. Sākotnēji uz treniņiem Līga gājusi ar māsu un draudzenēm, jo kopā taču vieglāk un interesantāk, tomēr, lai­ kam ejot, treniņu biedrenes atbirušas, sa­ vukārt Līga arvien nopietnāk pievērsusies sapnim par lielo sportu. Pēc pamatsko­ las beigšanas Līga nonāca Murjāņu sporta ģimnāzijā. Tagad viņa gan vairs neatceras, kā pieņēmusi lēmumu no Saldus doties uz Murjāņiem, taču iznākumu nenožēlo. Tolaik Līgas disciplīna bija 400 m barjerskrējiens. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Līga iestā­ jās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, taču, to nepabeidzot, devās uz Aidaho uni­

versitāti ASV. Studijas ASV viņai likās la­ ba perspektīva. Tur kādas nelielas trau­ mas dēļ notikusi sporta disciplīnas maiņa, 400 m aizstājot ar divreiz garāku distanci. “Trenējoties sapratu, ka varu skriet arī šo distanci. Pirmajās sacensībās mūsu konfe­ rencē sasniedzu labāko rezultātu, kas man toreiz likās nekāds — 2:13,” atceras Līga. Latvijas rekorda īpašniece pārliecināta, ka līdz šim vēl īsti nav parādījusi, uz ko šajā distancē ir spējīga. Līga cer, ka, tēmē­ jot uz augstāka ranga sacīkstēm, viņai arī izdosies izskriet no divām minūtēm, kā arī kvalificēties 2020. gada olimpiskajām spē­ lēm. Tas ir viņas lielais četrgades mērķis.

37


LĪDERE

Divu Ameriku pēcgarša ASV pavadot sešus gadus, nācies se­ cināt, ka līdzās romantizētajam tēlam par sportam ideālo valsti pastāv arī alternatī­ vā Amerika. “Ir divas Amerikas,” atskato­ ties uz lielvalstī pavadīto laiku, saka Līga, skaidrojot, ka viena no tām, ar ko iepazīs­ ties sākumā, nozīmē augstskolu sistēmu, kas arī atbraucējam ļauj ne par ko nedo­ māt un baudīt sniegtās iespējas sportot un attīstīties. Ar tā saukto otro Ameriku nā­ kas iepazīties pēc tam — Līgai šī satikša­ nās notika, pēc trīsarpus gadiem pabeidzot studijas un paliekot ASV. Nokrītot ideali­ zētās Amerikas plīvuram, bija jāsaprot, ka nu esi viens un par sevi jāgādā pašam. “Tad sākās manas ASV dzīves realitā­ te — nebiju profesionāla sportiste, lai ar to varētu pelnīt naudu, tāpēc strādāju un papildus biju arī trenere augstskolas ko­ mandā, tādējādi nodrošinot sev inventāru un vietu, kur trenēties. No rīta līdz va­ karam strādāju fizisku darbu, bet vakarā trenējos viena pati jebkādos laikapstākļos. Bija grūti — toreiz sapratu, ka, beidzot darba cēlienu, nedrīkstu apsēsties, jo vien­ kārši vairs nevarēšu piecelties. Tā arī vil­ ku diezgan ilgi, līdz vienā mirklī sapra­ tu, ka tā neko nesasniegšu,” stāsta Līga. Vēl viens rekords. Šogad Katrīnas kausa izcīņā Līga Velvere (4. numurs) laboja Latvijas rekordu arī 600 m distancē

Latvijā viņai jebkurā situācijā var palīdzēt Līga Cīrule un Aldis Cīrulis. Gatavoties sa­ censībām ar masāžām palīdz arī Mareks Osovskis, bet treneris Viktors Lācis spējis visu sakārtot tā, lai sportiste varētu pie­ vērsties tikai sportam.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Latvijas dzīves jaunā lapa

Alternatīva. Līga Velvere sekmīgi startējusi arī 400 m barjerskrējienā

Domājot par to, ar ko īsti atšķiras ASV un Latvija, Līga atzīst, ka mūsu val­ sti viņa parasti cenšas salīdzināt ar otro Ameriku. “Skatos un domāju, ka Latvijā tomēr ir foršāk. Tur man it kā bija tre­ neris, bet viņam prioritāte bija augstskola un tās komanda, par ko viņam maksāja naudu, tādēļ bija sajūta, ka viņam primāri

38

ir visi pārējie sportisti, bet es esmu kaut kur lejā,” atminas Līga, vairākkārt liekot noprast, ka Amerikā pietrūkusi tieši tre­ nera klātbūtne. “ASV man bija bail saslimt vai gūt kā­ du nopietnu traumu, jo nebiju apdrošināta, bet zināms, ka ASV medicīna ir ļoti dār­ ga,” šausminās Līga, priecājoties, ka tagad

Līga Latvijā atgriezās vasarā. Sākumā licies, ka šī vasara īsti neatšķirsies no ie­ priekšējām, kad pēc pāris mēnešiem, kas pavadīti Latvijā, viņa atgriezusies ASV. Iepriekšējos gados sportistei doma par palikšanu Latvijā neesot bijusi prātā, jo visa dzīve bijusi ASV. Taču šī vasara izvērtās citādāk. Ieilgstot vīzas saņem­ šanai, uzvirmojusi doma — varbūt nav jēgas braukt atpakaļ. Pārdomas bijušas grūtas — Līga nav varējusi saprast, kā rīkoties — vilkusi plusiņus un mīnusi­ ņus, konsultējusies un pie lēmuma pa­ likt Latvijā nonākusi tikai pēc kāda lai­ ka. “Kopš tā brīža, kad pati sapratu, ka palikšu Latvijā, dzīve sakārtojās divu mi­ nūšu laikā,” stāsta Līga. Atgriežoties Latvijā, nācās pāršķirt jaunu lapu, mēģinot atgūt to, kas, ilgsto­ ši esot prom, pazudis. Nācies secināt, ka sarucis, piemēram, draugu pulks — kāds devies uz Īriju, kāds — Angliju. “Likās,

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


Foto: Mareks Galinovskis

LĪDERE

Līga ERE V VEL Vieglatlēte Dzimusi

1990. gada 10. februārī Saldū

Augums, svars

171 cm, 59 kg

Izglītība

Aidaho štata universitāte (ASV), bakalaura grāds sporta fizioloģijā

Lielākie sasniegumi sportā Latvijas rekords 800 m telpās — 2:02,18, personiskais rekords 800 m — 2:02,71, personiskais rekords 400 m/b — 56,77 Ģimenes stāvoklis neprecējusies Vaļasprieki adīšana, tamborēšana, krustvārdu mīklas Žurnāls Sports • 2017. gada marts

ka viss jāsāk no sākuma — jāmeklē pa­ ziņas, draugi, treneris, treniņu vieta. Taču viss kaut kā sakārtojās — atradās arī jauni draugi,” atklāj Līga. Līgai draugu un ģimenes atbalsts sportā ir ļoti svarīgs par spīti tam, ka atlēts stadionā būtībā ir viens pats. “Man ir svarīgi, ka kāds tribīnēs mani atbalsta, it kā skrien man līdzās, ka trenerim, in­ ternetā skatoties sacensības, pulss uzkāpj augstāk, nekā man skrienot. Tas dod mo­ tivāciju skriet, trenēties, izturēt visu, ko daru,” stāsta Līga. Tagad Līga galvenokārt dzīvo Rīgā. Sākotnēji gribējusi apmesties Kuldīgā, jo tur ir labas treniņu iespējas, taču tad at­ kal būtu jāiztiek bez trenera klātbūtnes, ko viņa nevēlējās, jo līdz šim bez trene­ ra jau būts pārāk ilgi.

Lāča plāns Sadarbību ar treneri Viktoru Lāci Līga sākusi aptuveni pirms diviem mēnešiem. Lācis stāsta, ka satikušies kādā treni­ ņā — sākuši runāt, apspriest plānus, no­ nākot pie secinājuma, ka abi labprāt sa­ darbotos. Viktors novērtē Līgas apņēmību un ieguldīto darbu, savukārt Līga priecā­ jas par to, ka beidzot saņem to, kā trū­ cis, esot ASV, — trenera atbalstu un pa­ domus. Viktors Lācis, kas pats studējis ASV un 800 m distancē startējis Sidnejas olimpiskajās spēlēs, atzīst, ka viņu sadar­ bību atvieglo tas, ka abi uz treniņiem rau­ goties līdzīgi, līdz ar to trenerim nav jātē­ rē laiks un spēki, grozot sportistes ierasto darba režīmu. Viņš gan atzīst, ka Līgai cenšas pierādīt nepieciešamību samazināt treniņu intensitāti, tēmējot uz labāku or­ ganisma atdevi un attiecīgi augstvērtīgā­ kiem rezultātiem. Lācis uzņēmies ne tikai Līgas trene­ ra, bet arī menedžera lomu, palīdzot no­ drošināt visus nepieciešamos apstākļus, lai sportiste varētu nodoties pilnvērtīgiem tre­ niņiem un koncentrēties mērķu sasnieg­ šanai. “Man jābūt tam, kas var Līgai pa­ līdzēt sakārtot dienas režīmu, masāžas, treniņus. Jābūt ne tikai trenerim, bet arī menedžerim, kas palīdz sasniegt rezultā­ tus,” uzskata Lācis. “Līga ir sportiste, ko esmu dabūjis visaugstākajā līmenī. Viņai ir laba sirsni­ ņa, labas ātruma īpašības,” vērtē Viktors Lācis, uzsverot, ka sportistē redz augstu potenciālu un tic tam, ka viņam izdosies Līgu sagatavot augstiem rezultātiem. Pati savus panākumus Līga galveno­ kārt saista ar darbu, nevis talantu. Viņa vienmēr centusies no sevis izspiest visu ie­ spējamo. “Man vienmēr gribējies iet un da­ rīt, ar gadiem šī vēlme pieaug arvien vai­ rāk,” saka Līga. Nonākot Viktora Lāča uzraudzībā, iz­ revidēts Līgas iepriekšējais treniņu plāns.

Treneris atklājis, ka sportiste sevi pār­ slogojusi, neļaujot organismam atjaunoties. Arī pati Līga tam piekrīt: “Biju pieradu­ si smagi strādāt, nečīkstēt, visu darīju uz noguruma bāzes, tāpēc arī rezultāti nebi­ ja tik labi.” Tagad Lācis treniņu slodzi sa­ mazinājis, un īsā laikā sasniegtā rezultātu izaugsme, šķiet, šādu lēmumu attaisnojusi. Turklāt tagad Līga atteikusies arī no dar­ ba pienākumiem, tādējādi visu savu laiku veltot sportam, cerot, ka nodošanās tam ļaus sasniegt izvirzītos mērķus, kas ir am­ biciozi, tomēr, kā uzskata treneris un vi­ ņa sportiste, sasniedzami. Līga uzticas trenerim un ir pārlieci­ nāta, ka abu sadarbība palīdzēs nokļūt līdz olimpiskajam stadionam. Viņa klusī­ bā cerējusi, ka izdosies kvalificēties jau Riodežaneiro spēlēm. “Normatīvs tepat vien bija, bet kaut kā nepaveicās — li­ kās, ka viss nostājies pret mani,” atce­ ras skrējēja.

Vilinošie 400 m/b Līgai Velverei patlaban Latvijā 800 m distancē nav, ar ko cīnīties, tādēļ jāsa­ cenšas pašai ar sevi un jātuvojas pasau­ les līderiem. Vispirms šie divi apļi sta­ dionā jāpieveic ātrāk par divām minūtēm. Esot sajūta, ka viņa īsti vēl neko nav pa­ rādījusi. Līga gribētu līdzināties kanādiešu skrējējai Melisai Bišopai — šī sportiste ir viņas favorīte 800 m distancē. Par spīti rekordiem 800 m gan Līga, gan viņas treneris nav atmetuši ideju par iespēju atgriezties 400 m barjerskrējienā. Izvēle par labu 800 m distancei neesot galēja — aizvien pastāv jautājums, vai nebūtu lietderīgāk šo disciplīnu nomainīt pret 400 m barjerskrējienu. “Gribu sa­ prast, kas būtu labāk Līgai,” prāto Lācis. Šī trenerim esot labā problēma, ar kuru jātiek skaidrībā. Pieņemot lēmumu, tiks ņemti vērā ne tikai Līgas rezultāti, bet arī konkurētspēja pasaules līmenī. Pati Līga atzīst, ka barjeras viņai līdz šim bijušas mīļākas, taču par iespējamo disciplīnas maiņu viņi spriedīs abi kopā. “Līdz šim man likās tā vienkārši — tel­ pās es skrienu 800 m, bet ārā — abas distances, tomēr tagad sāku saprast, ka treniņu procesi ir dažādi. Protams, man gribētos vismaz kādu reizi noskriet abus, bet tagad izvēli atstāšu treneru ziņā,” skaidro Līga. Jebkurā gadījumā nepārspētais Maritas Ārentes rekords 800 m distancē ar kat­ ru dienu kļūst arvien apdraudētāks. ©

Anastasija TETARENKO, LETA.lv 39


PROCESĀ

Eiropas pludmales volejbola Meka. No 16. līdz 20. augustam Jūrmalas stadionā 2800 skatītājiem būs iespēja klātienē vērot Eiropas čempionāta spēles

Iekārojamākie galamērķi − Vīne un Jūrmala

J

ūrmala vairāku gadu garumā sekmīgi veikusi ceļu no Eiropas zemākā lī­ meņa turnīriem līdz pat Eiropas čem­ pionāta finālturnīram. Šajā kūrortpilsē­ tā šovasar tiks kronēti arī Latvijas čempionāta uzvarētāji, bet pludmales

40

volejbola līdzjutējiem jāturpina se­ kot līdzi arī labāko junioru sasnie­ gumiem pasaules un Eiropas čem­ pionātos. Nešaubīgi — šis gads pludmales volejbolā būs notiku­ miem bagāts!

Foto: LVF

Starptautiskā pludmales volejbola sezona startēja februāra otrajā nedēļā Fortloderdeilā (ASV), kur Latvija bija pārstāvēta ar trijiem duetiem, taču pilnus apgriezienus turnīru karuselis uzņems tikai maijā. Šīs vasaras nozīmīgākos medaļu komplektus dalīs pasaules čempionātā Vīnē (Austrija) un Eiropas čempionātā Jūrmalā. Latvijas pārstāvniecība šajos turnīros būs atkarīga no sasniegtajiem rezultātiem sezonas pirmajā daļā.

Augstākais punkts. LVF ģenerālsekretārs Ainārs Dakša uzsver, ka Eiropas čempionāts būs nozīmīgākais turnīrs Latvijas pludmales volejbola vēsturē

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


PROCESĀ FIVB PASAULES RANGS (Vieta, sportisti, valsts, turnīri, punkti) Vīrieši 1. Lucena/Dalhauzers (ASV) 2. Samoilovs/J. Šmēdiņš (Latvija) 3. Alisons/Bruno (Brazīlija) 4. Pedro/Evandro (Brazīlija) 5. Losjaks/Kantors (Polija) 6. Bruvers/Meuvsens (Nīderlande) 7. Guto/Saimons (Brazīlija) 8. Erera/Gavira (Spānija) 9. Nikola/Lupo (Itālija) 9. Gibs/Patersons (ASV) ... 27. Pļaviņš/Regža (Latvija) 56. Točs/Finsters (Latvija) 105. T. Šmēdiņš/Solovejs (Latvija)

11 17 15 16 14 10 15 13 11 11 21 16 11

4920 4650 4620 4450 3880 3790 3680 3620 3520 3520 2296 1404 852

LATVIJAS JUNIORU OFICIĀLIE ČEMPIONĀTI

LATVIJAS ČEMPIONĀTA KALENDĀRS 26.—28. maijs 2.—4. jūnijs 9.—11. jūnijs 1.—2. jūlijs 13.—15. jūlijs 28.—30. jūlijs

vīrieši/sievietes vīrieši/sievietes vīrieši vīrieši/sievietes vīrieši vīrieši/sievietes

Ventspils Jūrmala Nav apstiprināts Alūksne Saulkrasti Jūrmala

Foto: CEV

Foto: CEV

14.—18. jūnijs Eiropas U-22 čempionāts Bādene (Austrija) 11.—16. jūlijs Pasaules U-21 čempionāts Naņdzjina (Ķīna) 24.—27. jūlijs Eiropas U-18 čempionāts Kazaņa (Krievija) 7.—10. septembris Eiropas U-20 čempionāts Vulkano (Itālija)

Sievietes 1. Larisa/Talita (Brazīlija) 17 5420 2. Velša-Dženingsa/Rosa (ASV) 11 5160 3. Ludviga/Valkenhorsta (Vācija) 13 5080 4. Labureira/Zude (Vācija) 19 4170 5. Burgere/Būte (Vācija) 15 3840 6. Liliana/Elsa (Spānija) 15 3730 ... 79. Lece/Ozoliņa (Latvija) 11 1224 121. Graudiņa/Kravčenoka (Latvija) 6 824 149. Graudiņa/Nečiporuka (Latvija) 6 594 Pasaules rangā tiek ieskaitīti astoņi labākie rezultāti FIVB apstiprinātajos turnīros pēdējo 365 dienu laikā.

Iespēja aizstāvēt čempionu titulu. 2016. gadā Grieķijas pilsētā Salonikos Tīna Laura Graudiņa un Anastasija Kravčenoka (vidū) kļuva par Eiropas U-22 čempionēm. Šogad Bādenē (Austrija) viņām būs iespēja kļūt par divkārtējām čempionēm

VIETA LOV KĀ KVALITĀTES ZĪME “Latvijas Volejbola federācija (LVF) sadarbojas ar Latvijas Olimpisko vienību (LOV) un Latvijas Olimpisko komiteju, šādi saņemot finansiālu atbalstu labākajiem pā­ riem, kuri ir izpildījuši nepieciešamos kri­ tērijus. Protams, katra pāra labā strādā arī viņu menedžments, piesaistot atbals­ tītājus,” sarunā ar žurnālu Sports uzsver Latvijas Volejbola federācijas ģenerālsekre­ tārs Ainārs Dakša. “Iepriekšējais gads pa­ gāja Riodežaneiro olimpisko spēļu zīmē, šovasar būtiskākais notikums mums būs Eiropas čempionāts Jūrmalā. Līdz šim ne­ kad neesam rīkojuši šāda līmeņa pludmales volejbola turnīru, tādēļ gatavojamies tam maksimāli atbildīgi. — Cik sekmīgi norit šis sagatavošanās darbs? — Viss norisinās atbilstoši Eiropas Volejbola konfederācijas (CEV) apstiprināta­ jam plānam. Spēles Jūrmalā notiks no 16. līdz 20. augustam. Esam vienojušies par nelielu atkāpšanos no tradicionālā spēļu ka­ Žurnāls Sports • 2017. gada marts

lendāra, jo vīriešu pusfinālus plānojam kā sestdienas vakara programmas kulmināciju. Pašreiz skaidrs, ka finansējums tiks nodro­ šināts nepieciešamajā apjomā. Par to pal­ dies gan Jūrmalas pašvaldībai, gan Latvijas valsts piešķirtajai naudai. Turpinās darbs arī citu atbalstītāju piesaistīšanā. — Vai līdzās organizatoriskajam dar­ bam izdodas arī parūpēties par Latvijas pār­ stāvju maksimālo pārstāvniecību Jūrmalā? — Pludmales volejbols ir īpašs sporta veids, jo tam ir ļoti grūti piemērot jēdzienu Latvijas izlase. Visa darbība tomēr notiek pēc katra pāra izvēlētajiem principiem. Labākie pāri saņem finansiālu atbalstu no LOV. B sastāvā pašreiz ir iekļauti Aleksandrs Samoilovs/Jānis Šmēdiņš, Tīna Laura Graudiņa/Anastasija Kravčenoka un Mihails Samoilovs/Kristaps Šmits. Vēl iepriekšējā sa­ saukuma LVF valdes sēdē izskatījām priekš­ likumu par finansiāla atbalsta sniegšanu ci­ tiem labākajiem Latvijas duetiem, kuri nav LOV sastāvā. Drīzumā informēsim par šīs

idejas īstenošanu dzīvē, palīdzot potenciāla­ jiem mūsu pārstāvjiem Eiropas čempionātā Jūrmalā. Precīzu Latvijas duetu skaitu gan zināsim tikai 16. jūlijā, kad beigsies cīņa par reitinga punktiem. — Šajā gadā Tīnai Laurai Graudiņai un Anastasijai Kravčenokai būs iespēja aizstā­ vēt Eiropas U-22 čempionu titulu. — Junioru treneru darba kvalitā­ tes labākais rādītājs ir tas, ka seši jau­ nie sportisti ir LOV sastāvā, turklāt čet­ ri no viņiem — Graudiņa, Kravčenoka, M. Samoilovs, Šmits — pieaugušo sadaļā. Savukārt LOV Jaunatnes sastāvā ir Paula Nikola Ņečiporuka un Atvars Ozoliņš. Augot sportistu meistarībai, iespējams piesaistīt arī pašvaldību un LVF atbalstu. Šogad Latvijas juniori būs pārstāvēti Eiropas U-22, U-20 un U-18 čempionātos, kā arī pasaules U-21 čempionātā. Junioriem šogad būs jāpiedalās arī 2018. gada pasaules jaunatnes olimpis­ ko spēļu kvalifikācijas sacensībās, taču kon­ krēti datumi vēl nav zināmi.

41


PROCESĀ

Jākļūst stabilākiem! Jānis Šmēdiņš (attēlā) un Aleksandrs Samoilovs savās pirmajās kopīgajās olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro izcīnīja vienu uzvaru trijās spēlēs un neiekļuva izslēgšanas turnīrā. Nākamais lielais mērķis — 2020. gada Tokijas olimpiskās spēles

ŠMĒDIŅA UN SAMOILOVA JAUNAIS OLIMPISKAIS CIKLS Pasaules kausa (PK) izcīņas sezonas pirmajā posmā Jānis Šmēdiņš/Aleksandrs Samoilovs izcīnīja dalītu 17. vietu, Mārtiņš Pļaviņš/ Haralds Regža — dalītu 25. vietu, bet Rihards Finsters/Edgars Točs nepārvarēja kvalifikācijas turnīru. 2016. gada Riodežaneiro olimpisko spē­ ļu dalībnieki Šmēdiņš un Samoilovs ie­ sākuši savu otro kopīgo četrgades ciklu. Jāni izdevās noķert Rīgā pirms došanās uz pirmssezonas treniņnometni Ēģiptē. “Pagājušais gads bija smags, un sezo­ nas izskaņa ne tāda, kādu mēs ar Alek­ sandru Samoilovu vēlējāmies,” atklāj Jānis Šmēdiņš. “Atpūtāmies nedaudz vairāk kā ci­ tās starpsezonās, jo bija nepieciešams gūt apņēmību jaunajam darba posmam. Šovasar divi galvenie starti būs pasaules čempionā­ tā Vīnē jūlija beigās un Eiropas čempionā­ tā Jūrmalā augusta vidū. Laika līdz tam ir pietiekami daudz, tādēļ izvēlējos lielāko zie­ mas daļu pavadīt Latvijā, trenējoties citā re­ žīmā nekā pārinieks. Lai gan sezonu sākām jau februāra otrajā nedēļā Pasaules kausa posmā ASV, nākamais starts ieplānots tikai maija otrajā pusē Šveicē. Kopīgu gatavoša­ nos sezonai uzsāksim marta otrajā nedēļā Ēģiptē, pavadot tur gandrīz divus mēnešus. — Ieskatoties Pasaules tūres kalendā­ rā, pamanīju, ka šosezon ieviesta jauna tur­ nīru gradācija — no piecām līdz pat vienai zvaigznei. — Sākot no šīs sezonas, mainījies ir ne tikai Pasaules tūres turnīru kategoriju

42

sadalījums, bet arī punktu skaits un prēmi­ ju apjoms par izcīnītajām vietām. Turklāt tikai piecu zvaigžņu turnīros saglabāju­ sies ierastā sacensību sistēma, kad vis­ pirms tiek izspēlēti apakšgrupu mači, bet pēc tam — play-off. Zemākas kategorijas mačos turpmāk būs 32 komandu vienmī­ nusa izslēgšanas turnīra sistēma, kas no­ teikti radīs daudzus pārsteidzošus rezultā­ tus. Neprognozējamība ievērojami apgrūtinās arī ceļojumu plānošanu, jo nevarēs iepriekš paredzēt attiecīgajā pilsētā pavadāmo laiku. — Jūs jau esat garantējuši ceļazīmi uz Vīni? — Pasaules čempionātā piedalīsies pa­ saules reitinga labākie 24 pāri, bet pārē­ jās 24 vietas tiek sadalītas pēc dažādām kvotām. Tādā veidā mēs kā 2016. gada Jūrmalas Masters turnīra uzvarētāji jau esam pasaules čempionāta dalībnieku pulkā, taču, esot reitinga labāko 24 duetu pulkā, atbrī­ vojam šo vietu nākamajam Latvijas pārim. — Četrgades nozīmīgākajā turnīrā — olimpiskajās spēlēs — neizdevās pārvarēt grupu sacensību slieksni. Kas jādara citā­ dāk, lai rezultāti neizpaliktu? — Lieliski apzināmies, ka mums jā­ spēlē vēl stabilāk — jāgūst punkti pēc

sāncenšu servēm. Ar Sašu neesam mons­ tri ne servēs, ne blokā, lai šādi gūtu pie­ tiekami daudz punktu. Ar šādām darbībām varam gūt divus vai trīs punktus setā. Ja pamats būs ielikts ar sekmīgu side-out (pun­ kti pēc pretinieku servēm — R. B.), tad kopumā būs pietiekami, lai uzvarētu se­ tu pret jebkuru no sāncenšiem. Ja šīs si­ de-out izspēles ir sekmīgas par 85—90 pro­ centiem, visam vajadzētu būt kārtībā. Bez šā elementa, kļūdoties trīs vai pat četras reizes pēc kārtas, mūsdienu pasaules līme­ ņa pludmales volejbolā nav lielu izredžu uz panākumiem. — Cik lielas pārmaiņas notikušas pa­ saules pludmales volejbolā pēc olimpiskā cikla beigām? — Brazīlijā nemainīgs ir palicis tikai viens pāris — Alisons Ceruti un Bruno Šmits, pārējie līderu dueti ir mainījuši sa­ stāvus. Līdzīgi ir arī ar amerikāņiem un poļiem, jo turpinās startēt attiecīgi ti­ kai Filips Dalhauzers/Nikolass Lucena un Bartošs Losjaks/Pjotrs Kantors. Par jaun­ veidoto duetu potenciālu pašlaik ir grūti spriest, jo noticis tikai viens Pasaules tūres turnīrs, kur valdīja visai pavasarīgs plud­ males volejbols.

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


PROCESĀ

DINAMISKA SEZONA Mārtiņa Pļaviņa sporta kluba treneris Aigars Birzulis arī šajā gadā turpinās darbu gan ar vīriešu, gan sieviešu duetiem. — Kādi ir mērķi šai vasarai? — Pašreiz vēl līdz galam nav skaidrs, kā tiks aizpildītas Eiropai paredzētās vietas pasaules čempionātā. Ņemot vērā Latvijas pāru labos sasniegumus (1. un 3. vieta — R. B.) pagājušā gada Jūrmalas Masters tur­ nīrā, mūsu valstij noteikti būs divas vietas, bet varbūt būs iespēja uz pa­ saules čempionātu tikt arī trešajam pārim. Pasaules čempionāti Latvijai vēstu­ riski nav bijuši visai sekmīgi ne rezultā­ tu, ne pārstāvniecības ziņā. Ja šogad uz Austriju varētu tikt trīs vīriešu pāri, kā arī sieviešu konkurencē Latvija saņemt vienu wild card uzaicinājumu, tad šis noteikti varētu kļūt par ļoti nozīmīgu turnīru Latvijai.

Foto: CEV

“Spēkā ir vienošanās, ka šajā sezo­ nā Mārtiņš Pļaviņš un Haralds Regža spēlēs kopā. Manā treniņu grupā strā­ dās arī Atvars Vilde kopā ar Armandu Āboliņu. Savukārt dāmu konkurencē darbošos ar Martu Ozoliņu/Alisi Leci, kā arī ar Agnesi Caicu, kurai vēl ne­ varu nosaukt pārinieci. Būs arī kade­ tu vecuma meiteņu duets,” informēja Aigars Birzulis. “Var teikt, ka šī plud­ males volejbola sezona mums ilgs no maija beigām līdz Eiropas čempionā­ tam Jūrmalā, jo pēc tam vairs starp­ tautiskajā kalendārā ir tikai ļoti tā­ lu esošie turnīri, — braucieni uz Ķīnu vai Taizemi nav mūsu plānos. Sezona būs dinamiska, jo gandrīz katru nedē­ ļas nogali būs jāpiedalās dažādos tur­ nīros. Sacensību ritms būs nežēlīgs.”

TREŠAIS DUETS STARPTAUTISKAJĀ APRITĒ Pasaules rangā Rihards Finsters un Edgars Točs pašreiz ieņem 56. vietu, sezonu iesākot ar braucienu uz ASV. “Sezonas mērķis ir maksimāli bie­ ža dalība Pasaules tūres posmos, kā arī Latvijas čempionāta turnīros,” infor­ mē Edgars Točs. “Aprīļa vidū startē­ sim CEV Sattelite turnīrā Zviedrijā, bet pirms tam esam sarunājuši treniņno­ metni kopā ar Zviedrijas, Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Mēģināsim arī nopietni strādāt pie fiziskās sagatavo­ tības bāzes. Apzināmies, ka visus mū­ su plānus nebūs viegli apvienot ar dar­ ba gaitām un ģimenes lietām, bet kaut kas ir jāziedo, lai sasniegtu rezultātus.” — Kurš būs šīs vasaras svarīgākais turnīrs? — Ja izdosies saņemt vietu Eiro­ pas čempionātā Jūrmalā, tad noteik­ ti tam pakārtosim visus savus plānus. Protams, jārēķinās arī ar finansiālā atbalsta lielumu. Pašreiz mūs balsta Ventspils pilsēta, kā arī vairāki uzņē­ mumi un privātpersonas. Žurnāls Sports • 2017. gada marts

VENTSPILS — JAUNAIS PUNKTS KARTĒ Latvijas čempionāta seši posmi šovasar notiks neierasti īsā laika posmā — divos mēnešos. “Šogad Latvijas čempionāta sezona būs īsāka, jo čempioni tiks kronēti 30. jūlijā Jūrmalā. Šādi grozījumi notikuši saistībā ar Eiropas čempionātu,” stāsta LVF pludmales volejbola sacensību koor­ dinators Edgars Zaiženijs. “Posmu skaits nav mainījies — vīrieši spēlēs sešreiz, bet sievietes sacentīsies četrreiz. Sāksim maija beigās Ventspilī — jaunā vietā uz pludmales volejbola kartes. Trīs gadu sa­ runas ar Ventspils pārstāvjiem vainago­ jušās ar pludmales volejbola stadiona iz­ būvi. Latvijas čempionāta pirmais posms vienlaikus kļūs par stadiona atklāšanas svētkiem. Otrais posms notiks Jūrmalā, trešais posms — visticamāk — Smiltenē vai Rīgā, ceturtais posms — labas spē­ lētāju atsauksmes guvušajā Alūksnē, piektais posms — tradīcijām bagātajos Saulkrastos, bet finālposms — Jūrmalā. Lielākais jauninājums būs tas, ka pa­ ralēli spēlētāju individuālajam reitingam tiks veidots arī komandu vai klubu kop­ vērtējums. Spēlētājiem būs iespēja pār­ stāvēt pašvaldību, klubu, SIA vai jebkuru citu veidojumu. Šo ieskaiti var salīdzi­ nāt kaut vai ar Formula-1 konstruktoru

kausu. Pēc finālposma apbalvosim arī trīs labākos klubus! Viens no mērķiem ir sekmēt pašvaldību lielāku ieinteresē­ tību būt pārstāvētiem arī sieviešu kon­ kurencē.” — Vai tik saspringto Latvijas čem­ pionāta kalendāru izdevies saskaņot arī ar turnīriem kaimiņvalstīs? — Lietuvā nav vienota valsts čempio­ nāta, tādēļ jārēķinās tikai ar igauņiem, maksimāli mēģinot saskaņot turnīru ka­ lendāru. Toties lietuvieši aktīvi pieda­ lās mūsu valstī notiekošajās sacensībās. Šogad Latvijā nenotiks Austrumeiropas Volejbola zonālās asociācijas (EEVZA) turnīrs, tādēļ lielu cerību, piemēram, uz Krievijas un Ukrainas sportistu masveida ierašanos nav. Plašākā valstu pārstāvnie­ cība varētu būt Saulkrastu kokteiļa turnī­ rā, jo paralēli tajā laikā nenotiek nevie­ nas nozīmīgas starptautiskas sacensības. ©

Renārs BUIVIDS 43


TRENERIS

Volejbola mūrnieks

Ar jēkabpiliešu volejbolistu prasmi nu jau rēķinās ne tikai Baltijas mērogā. Viņu spēku izjutuši arī citviet Eiropā. Kaut vai dabūjot pa mizu janvārī Horvātijā pasaules junioru čempionāta atlases turnīrā, kurā Latvijas U-21 volejbola izlase pierādīja, ka ir cienīga cīnīties par ceļazīmi uz pasaules čempionāta finālturnīru un kurā startēja četri jēkabpilieši, kuri turklāt ir jaunāki par galvenajiem konkurentiem šajā vecuma grupā. Šo panākumu varētu argumentēt vienkārši: viņi taču jau vairākus gadus spēlē lielo puiku spēles Baltijas līgā! Bet kur un kā radies tāds spars un īsti lūsisks ķēriens?

J

āieskatās Jēkabpils volejbola pama­ tos! Un viens no to mūrētājiem ir Jēkabpils Sporta skolas treneris Guntis Grigalis. “Jebkurā lietā, arī trenera darbā, var būt vai nu amat­ nieks, vai mākslinieks. Amatniecību ie­ mācīt var. Par mākslinieku pataisīt grū­ ti. Grūti iemācīt saskatīt to, ko citi varbūt neredz, bet kas dod dzirksteli, apgarotību,” pirms stāstīt, kā pats līdz volejbolam nonācis, saka pieredzējušais treneris.

44

Likteņa pirksts dažādos dotumos Esmu Jēkabpils rajonā dzimis, uz­ audzis un arī mācījies. Pamatskolu bei­ dzu Gārsenē (skumji, ka šīs skolas vairs nav), vidusskolu — Aknīstē. Tūlīt pēc vi­ dusskolas beigšanas devos mācīties uz Latvijas Valsts fiziskās kultūras institū­ tu (tagad — Latvijas Sporta pedagoģi­ jas akadēmija), kur studēju sporta pe­ dagoģiju. Dievs man devis dažādus dotumus, esmu nodarbojies ar vairākiem sporta vei­

diem. Gārsenes pamatskolas laikā spē­ lēju futbolu un hokeju. Paši gatavojām laukumus, paši sarunājām pretiniekus no kaimiņskolām, braucām, mačojāmies. Aknīstes vidusskolā sāku nodarboties ar vieglatlētiku, trenējos arī volejbolā. Ar šo bagāžu man pietika, lai iestātos Fizkultūras institūtā. Sākotnēji gribēju kļūt par sporta ār­ stu un vēlējos iestāties Tartu univer­ sitātē, kur bija šāda studiju program­ ma un reflektantiem no Latvijas PSR

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


TRENERIS

KĀ ATTĪSTĪT TALANTU Santa Stivriņa, divu jauno volejbolistu mamma

Foto: Daiga Kalniņa

“Jēkabpils 1. vidusskolā mācījos sporta novirziena klasē. Par savu skolotāju un tagad arī manu puiku volejbola treneri Gunti varu teikt, ka viņš ir profesionālis, kurš prot savas zināšanas nodot arī bērniem. Pateicoties viņam, mūsu klasei bija ļoti labi panākumi gan vieglatlētikā, gan meiteņu un zēnu volejbola komandām. Tolaik gan šķita, ka skolotājs ir pārāk skarbs. Prasīja rezultātus visā, ko darījām. Volejbols man patika, taču sporta klasē vajadzēja trenēties arī vieglatlētikā, kas nepatika. Tad nu skrēju pa stadionu raudādama, bet skolotājs Grigalis nekādas atlaides nedeva. Tagad saprotu, ka tikai tā var sagatavot labus sportistus. Turklāt viņš iemāca arī uzticēties komandas biedriem, sastrādāties, un tas noder turpmākajā dzīvē neatkarīgi no tā, kādu darba ceļu cilvēks izvēlas. Ar lielāko prieku esmu palaidusi divus savus dēlus pie viņa trenēties volejbolā. Guntis zina, kas darāms, pamana talantus, un viņam ir svarīgi, lai bērni savu talantu attīstītu. Savulaik brauca pie maniem vecākiem, lai pierunātu mani palaist uz Murjāņiem (vecāki gan nepiekrita, tomēr, pateicoties savam trenerim, Latvijas junioru izlases nometnē patrenēties tiku), tagad nācis pie manis runāt, lai jaunākais dēls atgriežas treniņos, ko bija atstājis novārtā. Galarezultātā viens dēls tika pie Latvijas zelta, bet otrs — bronzas, lai gan ir divus gadus jaunāks par komandas biedriem!”

bija atvēlētas sešas vai septiņas vie­ tas. Dokumentus iesniedzu (tas bija iz­ darāms Rīgas Medicīnas institūtā), bet, apsvēris savas izredzes izturēt konkur­ su, pāris dienas pirms iestājeksāmeniem tomēr izņēmu papīrus no Medicīnas in­ stitūta un iesniedzu Fizkultūras institū­ tā — biju puslīdz drošs, ka tur tikšu. Un varbūt labi, ka tā tas viss salikās. Nezinu, vai es būtu labs sporta ārsts. Bet sporta skolotāja profesijas un trene­ ra darba izvēli neesmu nožēlojis nevienu Žurnāls Sports • 2017. gada marts

brīdi, savu izvēli un profesiju nekad ne­ esmu nodevis. Nekāds izcilais sportists gan neesmu bijis. Ir bronzas medaļa 300 m skrē­ jienā, kas izcīnīta 1975. gada ziemas čempionāta Rīgā. Varbūt būtu sasniedzis ko vairāk, bet kādā brīdī institūta lai­ kos pārtrenējos. Tad atradu ko šķieta­ mi vieglāku — pārgāju uz futbolu, kas man nebija svešs kopš pamatskolas lai­ kiem. Spēlēju itin pieklājīgi, Rīgas čem­ pionātā mūsu komandas sastāvā tiku

pie medaļām. Pēc institūta beigšanas di­ vus gadus nostrādāju Vircavas vidussko­ lā Jelgavas rajonā, kādu laiku spēlēju re­ publikas virslīgas komandā Jelgavā, bet tās pamatā bija profesionāļi (PSRS gan visi skaitījās amatieri, katrs kādā rūpnī­ cā, kantorī vai kolhozā formāli bija pie­ ņemts darbā). Kad komanda devās uz nometni Karpatos, nevarēju savu darbu skolā atstāt novārtā, un tā drīz vien ma­ na futbolista karjera beidzās.

45


Tuvāk dzimtajai vietai, Jēkabpilī, bi­ ja atbrīvojies pilsētas Sporta komitejas priekšsēdētāja amats. Sagadīšanās vai lik­ teņa pirksts... Trīs gadus komitejā dar­ bojos, lai gan jau drīz vien sapratu, ka funkcionāra pienākumi man īsti nepa­ tīk: šķita, ka darbs nepadarāms, mūžī­ gas, bezgalīgas un bezjēdzīgas atskaites... Kad tiku izķērnāts pa Maskavas avīzi Komsomoļskaja Pravda, kurai kāds krievu skolas skolotājs bija aizsūtījis sūdzību par GDA normu izpildi, man pietika... Man piedāvāja fizkultūras skolotāja darbu Jēkabpils 1. vidusskolā, tagadējā Jēkabpils Valsts ģimnāzijā. Tur nostrādā­ ju 15 gadus, papildus strādājot arī spor­ ta skolā, kur sākumā trenēju vieglatlētu grupiņu. Vidusskolā bija izveidotas spor­ ta klases, kuru audzēkņiem treniņi noti­ ka divreiz dienā, kas mūsu laikiem skan neiedomājami. Stundu saraksts bija sa­ kārtots tā, ka bērni uz pirmo treniņu ie­ radās 8 no rīta, tad 9.30 sākās stundas, bet pēc stundām — atkal treniņš. Ar savu 7. klasi Latvijā vinnējām sacensī­

Kur spēlēt ar rokām aizliegts. 1985. gads, Jēkabpils futbola komandas spēlējošais treneris Guntis Grigalis (pa kreisi)

bās Cerību starti, izcīnījām tiesības piedalī­ ties Vissavienības sporta nometnē Orļonok Tuapsē pie Melnās jūras. Drīz pēc šīs no­ metnes sākām pastiprināti pievērsties vo­ lejbolam. Kāpēc tā, īsti nespēju izskaid­ rot. Laikam atkal sagadīšanās.

Tā notika... Kā īsti iemīlēju un sāku saprast volej­ bolu, izskaidrot nespēju. Tā vienkārši no­ tika. Sešdesmito gadu vidū Jēkabpils ra­ jonā bija volejbola treniņgrupas, tad šis sporta veids pie mums panīka. Ar mei­ tenēm kādu laiku Viesītē strādāja skolo­ tājs Modris Grunte, kurš atnāca strādāt uz Jēkabpils 1. vidusskolu, un kādu lai­ ku pie mums volejbolā varēja trenēties arī meitenes. Meitenes trenēju arī es, bet vēlāk sanāca, ka vairāk darbojos ar zē­ nu komandām, tāpēc precīzāk laikam bū­

46

Foto: Daiga Kalniņa

TRENERIS

tis Gun ALIS GRIG Jēkabpils Sporta skolas volejbola treneris Dzimis

1956. gadā Aknīstē

Izglītība

Gārsenes pamatskola, Aknīstes vidusskola, LVFKI (tagad — LSPA)

Sportā

kopš pamatskolas laikiem. Trenējies vieglatlētikā, volejbolā, spēlējis futbolu LPSR virslīgas čempionātā Jelgavas komandā, pēc tam Jēkabpils komandā kā spēlējošais treneris

Darba gaitas strādājis par fizkultūras (sporta) skolotāju Vircavas vidusskolā un Jēkabpils 1. vidusskolā, bijis Jēkabpils Sporta komitejas priekšsēdētājs, vieglatlētu treneris Jēkabpils Sporta skolā, Sporta skolas direktora vietnieks, vadījis sporta nodarbības Jēkabpils pirmsskolas izglītības ­iestādē Zvaniņš Audzēkņu sasniegumi savulaik Latvijas jauniešu izlasē spēlējušas divas Grigaļa audzēknes; pašreizējā U-21 Latvijas puišu volejbola izlasē, kas turpina cīnīties par tiesībām piedalīties pasaules čempionātā, iekļauti pieci Grigaļa audzēkņi; Jēkabpils lūšu komandā ir astoņi spēlētāji, kas sporta gaitas sākuši Grigaļa vadībā; kopā ar Raivi Obrumanu trenētās puišu komandas piedalās Latvijas bērnu/jauniešu čempionātā visās septiņās vecuma grupās; 2016. gada Latvijas kausa izcīņā 2005. gadā dzimušo komandas ieguva 1. un 3. vietu

Klasē. Astoņdesmito gadu vidus, skolotājs Guntis Grigalis saka tradicionālo 1. septembra uzrunu

tu teikt, ka 80. gadu vidū vai varbūt no­ galē ar manu līdzdalību Jēkabpilī atdzima zēnu volejbols. Bija lieli strīdi, bija jā­ pierāda, kāpēc šāda zēnu volejbola tre­ niņgrupa vajadzīga, bet es jau pirmajās sacensībās Latvijas mērogā ar savu jau­ nākās grupas zēnu komandu izcīnīju 2. vietu — jautājumi noplaka, un mums ļā­ va darboties. Savulaik Jēkabpilī bijām divi volej­ bola treneri — Modris Grunte un es. Vēlāk, kad sporta skola paplašinājās un tika atvērtas grupas Salā un Zasā, tre­ neru skaits pieauga, bet krīzes gadi sko­ lai atkal lika pierauties. Vienubrīd paliku viens pats, volejbols Jēkabpilī karājās ma­ ta galā. Sameklēju Raivi Obrumanu, kurš tolaik strādāja Jēkabpils Poļu skolā, un viņš arī sāka trenēt Jēkabpils puišus. Bija iestrādes, bija panākumi. Pārliecinājām

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


TRENERIS

AR DISCIPLĪNU UN MĪLESTĪBU Mārcis Obrumans, SK Jēkabpils Lūši galvenais treneris

nas aiziešanas pensijā volejbols Jēkabpilī paliks.

Volejbols nav vienkārša spēle

Protams, uz treniņiem var nākt vi­ si bērni, bet es arī pats potenciāli la­ bus spēlētājus meklēju. Parasti sarunāju “Ļoti neatlaidīgs treneris, var ilgi un ar skolu direktoriem un sporta skolotā­ pacietīgi strādāt individuāli ar ne tik tajiem, ka novadīšu vai pavērošu kādu no­ lantīgiem bērniem, un nereti viņš panāk darbību. Pēc tam palūdzu nolūkotajiem savu — puikam iepatīkas volejbols un bērniem viņu vecāku telefona numurus. sāk arī padoties tehniskās lietas. Liels Sazvanos, vaicāju, vai būtu interese sū­ paldies viņam, ka volejbolam spējis pietīt dēlu uz volejbola treniņiem. Mēnesis saistīt bērnus no mazotnes, ieinteresēt ir pārbaudes laiks, kurā parasti noskaid­ un noturēt lielāko daļu tagadējo SK rojas, vai bērnu šis sporta veids intere­ Jēkabpils lūši spēlētāju. Es spēlētājus sē, vai viņš būs palicējs. Ja jā, tad jā­ no Gunta pārņēmu jau diezgan labi saraksta iesniegums, jāstājas sporta skolā. gatavotus. Tiem, kas iepriekš trenējuNereti šiem puikām līdzi atnāk arī drau­ šies pie viņa, ieaudzinātas ļoti daudzas gi, un nevienu, kurš atnāk, projām nees­ lietas, vispirms jau mīlestība pret volejmu dzinis. Reizēm tieši viņi izrādās tie bolu un disciplīna, kas man atvieglo īstie! Tie, kuriem pietiek gan darbaspēju, darbu ar šiem jauniešiem.” gan pacietības — lai tiktu pie spēlēšanas sacensībās, paiet ilgs laiks. Volejbols ir sarežģīta spēle, kurā pa­ mazām jāapgūst dažādi tehniski knifi. Piemēram, futbolā bērns jau pēc mēne­ si ilgiem treniņiem tiek vests uz spēlēm, basketbolā, šķiet, jau pēc pusgada tiek uz mačiem, bet volejbolā, lai bērna izpil­ dījumā sanāktu kas līdzīgs volejbolam, jātrenējas vismaz gadu! Pa šo laiku at­ birums ir liels, bet tie, kuri paliek, iz­ aug, ja ne par augstas klases sportistiem, tad vismaz par fiziski labi attīstītiem un mērķtiecīgiem cilvēkiem. Volejbola apmācības programma iz­ strādāta bērniem no 10 gadu vecuma. Ja es meklētu desmitgadniekus, tas bū­ tu gandrīz bezcerīgi — visi, kuri vēlas Spēlē skolotāji, dejo skolēni. Skolas Ar un par attieksmi. Jēkabpils nodarboties ar sportu, jau būtu iesaistīti sarīkojumā Guntis Grigalis (pa labi) muzicē 1. vidusskolas skolotājs Guntis kādā citā sporta veidā. Sāku trenēt otr­ kopā ar dziedāšanas skolotāju Jāni Ukri Grigalis atzīmes licis ne tikai par klasniekus, tātad no astoņu gadu vecuma. centimetriem un sekundēm, bet Skolā strādājot, reizēm šķita, ka pat šā­ ņēmis vērā arī centību dā vecumā bērni vēl ir nekoordinēti, ne­ spēj izpildīt elementāras lietas. Pastrādāju sporta skolas vadību, ka nepieciešams Esam runājuši ar dažiem mana ga­ ar bērnudārzniekiem un sapratu — jo ag­ vēl viens treneris. dagājuma un vecākiem treneriem, kuri rāk ar bērnu sāc strādāt, jo labāki rezul­ Tā nu pašlaik esam trīs — arī Raivja strādā citās pilsētās, — kas pēc mums tāti. Nolēmu, ka jāsāk lūkoties pēc pirm­ brālis Mārcis Obrumans, kurš strādā ar klasniekiem. Galu galā vīru komandu. Mārcis ir vietējais puisis nepiesaistīšu viņus es, (audzis un volejbolu spēlēt sācis turpat perspektīvos izķers ci­ au piekto gadu pie manis trenējas blakus esošajā Salā), kurš savulaik de­ ti treneri — Jēkabpilī 2005. gadā dzimušie puikas. Un vās uz Murjāņu sporta ģimnāziju, beidzis konkurence uz bērniem varu teikt, ka savākusies tāda ir milzīga! Tā nu 2005. Sporta pedagoģijas akadēmiju, spēlējis kompānija, kādas manā trenera meistarkomandā un iepazinis profesionā­ gadā dzimušie puikas mūžā vēl nav bijis lā sporta aizkulises. Man tādas piere­ pie manis trenējas jau dzes, tāda funktiera kā Mārcim nav. Tā piekto gadu. Un varu nu tas iegājās, ka mēs ar Raivi strādā­ teikt, ka savākusies tā­ jam ar puikām, pēc tam viņus tālāk no­ paliek? Vai ir kāds sportists, ar kuru da kompānija, kādas manā trenera mū­ dodam Mārcim. Pašlaik ar Raivi trenējam lepoties, vai pēc aiziešanas pensijā būs žā vēl nav bijis! arī Jēkabpils juniorus, kas spēlē nacionā­ kāds, kurš iesākto turpinās? Viņi pa­ Katrā treniņā strādājam divatā ar lā čempionāta 2. divīzijā un ir potenciāls rausta plecus... Man ir prieks, ka profe­ Raivi. Teorētiski katram trenerim būtu papildinājums pilsētas lielajai komandai. sionālajā komandā — Jēkabpils lūšos — jābūt savai grupai, bet Jēkabpilī nav tik spēlē astoņi mani puiši, mani audzēkņi Skaitos trenera asistents, jo saprotu, ka daudz iespēju tikt treniņzālē, tāpēc di­ vadības groži jānodod kādam citam. ir valsts izlasēs. Un zinu, ka pēc ma­ vas grupas 2. vidusskolas zālē trenējas

J

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

47


TRENERIS

v­ienlaikus. Un, ja reiz tā, tad mums ir iespēja darboties tandēmā, turklāt bērnus dalot nevis vecuma grupās, bet pēc saga­ tavotības līmeņa. Talantīgākie un apķērī­ gākie jaunākie darbojas kopā ar vecākiem puišiem, švakākie vecākie trenējas kopā ar gadu jaunākiem. Kad mani 2005. sā­ ka mačoties, viņiem bija jāspēlē pret di­ vus gadus vecākiem puikām. Dabūja pa krāgu. Pagājušajā sezonā jau ieguva ot­ ro vietu valstī. Šajā sezonā spēlējam pret vienaudžiem un esam līderi. Turklāt man

dēt?! 2016. gadā viena komanda izcīnī­ ja Latvijas kausu, otra palika trešā, bet tikai tāpēc, ka pirms izšķirošās spēles saslima viens no labākajiem spēlētājiem. Lai nu kā — manā trenera mūžā nav bijis gadījuma, kad divas manas vienas vecuma grupas komandas tiek trijniekā. Un ir skaidrs, ka no šiem puišiem dau­ dzi paliks volejbolā, jo viņiem šīs meda­ ļas ir kā āķis lūpā! Jau kopš mazotnes bērni jāpieradina pie darba. Un jādod viņiem arī iespēja strādāt. Mums treniņi no­ tiek piecas reizes nedēļā. eidot komandas tikai no Jārēķinās ar to, ka bēr­ niem ir arī citas nodarbī­ spēcīgākajiem un tikai no bas — mūzikas skola, te­ vājākajiem, manuprāt, nav ātra pulciņš vai kas cits, pareizi — vājākajā sastāvā ne uz katru treniņu visi esošie drīz vien sāk meklēt tiek. Tomēr vismaz trīs citu nodarbošanos, jo kam gan reizes nedēļā volejbols tiek patīk tikai zaudēt?! spēlēts. Protams, ir arī tā­ di, kuri nāk uz katru tre­ niņu! Kāds Rīgas kolēģis atzinās, ka, viņš paliktu bez komandas, ir 18 šā vecuma audzēkņu, tāpēc ir di­ vas komandas. ja puikas padzirdētu par treniņiem piec­ Veidot komandas tikai no spēcīgā­ reiz nedēļā, bet laikam jau mums, nerī­ kajiem un tikai no vājākajiem, manu­ dziniekiem, nav bail no slodzes, no dar­ prāt, nav pareizi — vājākajā sastāvā ba. Ja kāds treniņš nenotiek, puikas ir esošie drīz vien sāk meklēt citu nodar­ neizpratnē — kā tā, ko tad mēs tajā die­ bošanos, jo kam gan patīk tikai zau­ nā darīsim?! Foto: CEV

V

KĀ PORZIŅĢA PIRMAIS TRENERIS Pāvels Jemeļjanovs, Gunta Grigaļa audzēknis, SK Jēkabpils Lūši spēlētājs “Viņš ir ideāls treneris bērniem un jauniešiem, prot ielikt pamatus, uz kā tiek būvēta spēle. Gribu pat vilkt paralēles ar Kristapa Porziņģa pirmo treneri Edvīnu Sprūdi, bez kura Kristaps par tik izcilu basketbolistu nekļūtu! Kā treneris stingrs, laukumā viņš vienmēr dzirdams, var pateikt arī kādu skarbāku vārdu, bet mūsu grupu bija jau treniņos tā sagatavojis, ka spēļu laikā balss jāpaceļ nebija. Par mierīgu viņu nosaukt nevar. Audzēkņi viņu ­respektē, cenšas ņemt vērā ieteikumus un rīkojumus. Ne tikai attiecībā uz volejbolu. Pateicoties Grigalim, Jēkabpils volejbolisti, salīdzinot ar citiem sportistiem, vienmēr uzskatīti par tiem kārtīgākajiem un apzinīgākajiem arī mācībās un citās dzīves jomās.”

48

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


TRENERIS

† Pret turkiem. Blokā jēkabpilietis Edvīns Skrūders un siguldietis Kristaps Platačs Ō Četri no divpadsmit. Pasaules junioru (U-21) čempionāta atlases turnīrā Horvātijā Latvijas izlasē spēlēja četri jēkabpilieši — ar 15. numuru Vladislavs Blumbergs (Jēkabpils SS), 7. Pāvels Jemeļjanovs (Jēkabpils Lūši), 14. Dāvis Melnis (Jēkabpils Lūši) un 8. Edvīns Skrūders (Jēkabpils Lūši), kā arī 17. Atvars Ozoliņš (Murjāņu SĢ), 4. Artūrs Alberts Krams (Cēsu PSS), 9. Jānis Jansons (Kuldīgas NSS), 11. Kristaps Šmits (Murjāņu SĢ), 10. Zigmārs Keišs (Murjāņu SĢ), 6. Niks Garaučs (Rīgas Volejbola skola), 5. Rihards Lazdiņš (Cēsu PSS) un 16. Kristaps Platačs (Siguldas VĢ)

ZINA, KAS MUMS GALVĀ Edvīns Skrūders, Gunta Grigaļa audzēknis, SK Jēkabpils Lūši spēlētājs “Treneris jau gados, tomēr spēj laukumā parādīt, kas un kā būtu darāms. Labi prot iejusties bērnu un jauniešu ādā, saprot, kas notiek viņu galvās. Vienmēr atgādina, ka nedrīkst koncentrēties tikai uz sportu, bet jādomā arī par citām lietām, par mācībām — sports tomēr nav visa dzīve!”

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

Kad puikas pazūd... Mūsdienās gan ir daudz kārdināju­ mu un laika nosišanas veidu. Piemēram, mobilie glaudāmrīki, kuros var spēlēt spēlītes un tā savu godkāri apmieri­ nāt. Un tad sportošana tiek pamesta novārtā. Piemēram, kāds zēns treniņos kļuva izklaidīgāks, tad uz nodarbībām vairs nenāca. Zvanīju vecākiem, vaicā­ ju, kas par lietu. Izrādījās, ka puika bi­ ja ilgi gaidījis kādas spēles jauno ver­ siju un, to saņēmis, aizmirsa par visu citu. Tomēr man prieks, ka puisis ga­ lu galā atgriezās. Bet, no otras puses, esmu pat pateicīgs modernajām saka­ ru tehnoloģijām — garākos pārbraucie­ nos uz spēlēm katrs grābājas pa sa­ vu telefonu, un autobusā ir miers. Gan

49


TRENERIS

š­oferim ­ komfortablāk, gan es varu pār­ domāt spēles stratēģiju. Pēc sacensībām gan visi vecāki zvana man, jo puikām telefoni izlādējušies. (Smejas.) Pusaudžu vecumā gadās dažādi sa­ režģījumi privātajā dzīvē, nelaimīga ie­ mīlēšanās. Es neesmu no tiem, kas grib līst dvēselē un dot padomus, kā rīkoties. Uzskatu, ka iejaukties ir jēga tikai tad, ja kaut ko var palīdzēt. Ja redzu, ka va­ ru ko atrisināt, risinu, bet man ir septi­ ņi desmiti audzēkņu, grupas nāk cita pēc citas, un treniņiem atvēlēto laiku nedrīkst pārvērst par psihoterapijas seansu kādam individuāli, pārējos palaižot pašplūsmā. Man parasti veidojas ļoti laba sadar­ bība ar audzēkņu vecākiem, viņi ir ma­ ni sabiedrotie, un, manuprāt, vecāki sa­ viem bērniem var palīdzēt labāk. Tiesa, apmēram 6.—7. klasē treneris puišiem ir lielāka autoritāte nekā vecāki. Un tad vecāki savukārt reizēm lūguši palīdzību man. Piemēram, puisis palaidies mācībās. Diskvalificēju viņu uz, teiksim, divām ne­ dēļām, kamēr sakārtos mācību lietas. Ja komanda cīnās par medaļām un puisim ir motivācija turpināt trenēties, viņš āt­ ri vien tiek ar mācībām galā — lai ti­ kai varētu atgriezties treniņos un sacen­ sībās. Ja motivācijas nav, nevaru palīdzēt un mūsu ceļi šķiras. Ir vērts parunāt ar vecākiem, darīt zināmu puisim, ka durvis viņam ir at­ vērtas. Cilvēkam var būt kauns par to, ka savus biedrus pametis. Tad viņš jā­ iedrošina. Taču iet un lūgties... Tad sa­ nāk, ka man no viņa kaut ko ļoti vajag un viņš ar savu klātbūtni izdara milzī­ gu pakalpojumu. Ja nemainās domāšana, viņš laukumā nebūs pašaizliedzīgs darī­ tājs, līdaciņā pēc bumbas nemetīsies. Un, lai vai cik talantīgs šāds puisis būtu, tas nāk komandai par sliktu.

to, ka volejbols ir komandas spēle, ku­ ru viens spēlēt nevar. Nu, aizies viņa dēļ pārējie, un ko tad — viņš viens vi­ sas sešas zonas nosegs? Pa šiem ga­ diem esmu sapratis: ja komandā uzra­ dies kāds grauzējs, lai vai cik talantīgs viņš būtu, no tāda jāatsakās, citādi ko­ manda izputēs. Parasti gan pieticis ar no­ pietnu sarunu.

Godkārīgi, bet ar savstarpēju cieņu

Kad pārcēlos uz dzīvi Jēkabpilī, kādas trīs sezonas Latvijas 1. līgā spēlēju futbo­ lu, pēc trenera aiziešanas divas sezonas pat komandu trenēju, taču, godīgi sakot, man nepatika, kā vīri atzīmēja spēles, vēl šis tas, tā arī vairāk neesmu rāvies strā­ dāt ar pieaugušajiem. Neesmu cemmīgs, ja par kāda mana augstā līmenī spēlējo­ ša audzēkņa treneri tiek nosaukts kāds cits. Kurš gribēs, tas atcerēsies un piemi­ nēs ar labu vārdu. Apzinos, ka man tā­ das pieredzes meistarkomandās kā Mārcim Obrumanam nav, saprotu, ka tas ir cits lī­ menis, kurā savus audzēkņus nevarētu pa­ celt. Man prieks, ka Jēkabpils Lūšu kodolu veido jēkabpilieši. Rihards Puķītis ir vēl Modra Gruntes audzēknis. Ir daugavpilietis Arvīds Ribickis un divi baltkrievu leģionā­ ri. Pārējie ir manējie un Raivja Obrumana puikas. Tāpēc varu teikt, ka šajā komandā redzams mans mūža darbs. Tāds arī bija viens no maniem mērķiem un sapņiem — ka puikas spēlēs tādā līmenī. Līdz Latvijas izlasei savulaik tikušas divas manas meitenes. Valsts jauniešu iz­ lasēs ir septiņi puiši un vēl pāris kan­ didātu. Laikam jau nav slikti, jo sporta skolā vispār pa visām vecumu grupām kopā ir tikai ap 70 volejbolistu. Šāgada U-21 izlasei piedāvājām piecus savus au­ dzēkņus, kam vēl nav pat 20 gadu, viņi visi tika iekļauti sastāvā (viens gan pirms izšķirošajām spēlēm Horvātijā saslima) un izcīnīja tiesības aizies viņa dēļ pārējie, un maijā turpināt cīņu ko tad — viņš viens visas par ceļazīmi uz pa­ saules čempionātu. sešas zonas nosegs? Apzinos, ka mūsē­ Pa šiem gadiem esmu jiem no šīs pēdējās sapratis: ja komandā grupas būs uzradies kāds grauzējs, lai atlases grūti izkļūt, taču... vai cik talantīgs viņš būtu, Neceru, ka katru no tāda jāatsakās, citādi gadu tik daudz ma­ nējo iekļūs jauniešu komanda izputēs izlasēs, bet gribētos redzēt, ka mani au­ Komandai var nākt par sliktu arī da­ dzēkņi pieaugušo izlases sastāvā spēlē žādi gaisa jaucēji — kūdītāji, intriganti, pasaules vai vismaz Eiropas čempionāta citu apcēlēji, kuru dēļ pārējie jūtas slik­ finālturnīrā. Tad es kā bērnu treneris va­ ti. Ja redzu, ka ir vērts, mēģinu ar tā­ rētu justies pavisam gandarīts. Tādi nu mēs esam, savrupi un god­ du aprunāties. Šeit nav lieku puišu! Visi viņi komandā ir vajadzīgi, visi manis ai­ kārīgi. Zinu, kad dažviet treneri kašķē­ cināti un akceptēti. Iesaku padomāt par jas savā starpā, bet, lai gan mani kolēģi

Nu, 50

DARBAUDZINĀTĀJS Raivis Obrumans, Jēkabpils junioru treneris, Gunta Grigaļa kolēģis “Pirms gadiem desmit, kad beidzu augstskolu, Guntis mani šajā Jēkabpils volejbola sistēmā ievilka, un esmu viņam par to pateicīgs. Varu viņu saukt par savu pirmo darba dzīves skolotāju. Strādājam tandēmā, nešķirojot grupas, ja jādod kādi padomi. Pirmām kārtām Guntis ir sava darba fanātiķis, kurš izliek sevi visu. Domāju, ka volejbols ir viņa lielā mīlestība (vēl lielāka viņam ir tikai pret sievu un bērniem, bet reizēm šķiet, ka volejbolu viņš mīl pat vairāk!) — dažkārt darbam tiek upurēts ļoti daudz. Viens no lielākajiem Gunta plusiem ir tas, ka viņš pieradina bērnus pie sistemātiska darba, pie tā, ka nedrīkst būt nekādu izņēmumu, izņemot veselības problēmas. Režīmam ir jābūt! Prasības pret visiem, tai skaitā sevi, ir vienādas. Impulsīvs, spēlēs gadās, ka uzsprāgst, ja kāds nepilda norādījumus vai laiž lažu, bez bļaušanas laikam jau neiztikt. Viņam nepatīk zaudēt, taču saprot, kad ir pamats uzsprāgšanai, spēj nodalīt būtisko no nebūtiskā.”

ir jauni puiši, no citas paaudzes, mums nav nekādu konfliktu. Mums ir ideāls mikroklimats un sadarbība, cits citu aiz­ vietojam, ar cieņu pret otra trenera dar­ bu, dodam bērniem ko tādu, ko tikai mēs katrs varam dot. Reti kurš čempionu treneris var strā­ dāt ar bērniem, savukārt pamatu licē­ ji, iespējams, nespētu kvalitatīvi darbo­ ties ar pieaugušajiem. Sasniegumi sportā veidojas kā piramīda — lai būtu augsta smaile, jābūt labiem pamatiem. Ja bērnu treneri, kuru audzēkņi (vienalga, pēc cik gadiem) nes Latvijas vārdu pasaulē, sa­ sniedzot augstus rezultātus, par to tiktu materiāli stimulēti, mūsu valsts sportis­ tu sasniegumi būtu labāki. Pašlaik bērnu treneri saņem aldziņu neatkarīgi no rezul­ tātiem. Skaidrs, ka talantīgākie audzēkņi vēlāk trenējas pie citiem, bet pirmos tre­ nerus, kuri ielikuši izaugsmes pamatus, reti kad kāds atceras. Būtu jāatrod cita samaksas sistēma. ©

Valdis ALEKSANDROVS

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


Žurnāls Sports • 2017. gada marts

51


AKTUĀLI

Futbola virslīga ar izlases zīmogu Ļoti daudzsološs ir Latvijas futbola virslīgas sākums. Tajā šogad iespējami īpaši intriģējoši notikumi. Vismaz sešiem no astoņiem SynotTip Virslīgas klubiem ir pamatotas ambīcijas piedalīties čempionāta medaļu sadalīšanā, bet par spēles kvalitāti laukumā vajadzētu gādāt vairāku Latvijas valstsvienības vadošo futbolistu — Valērija Šabalas, Artūra Karašauska, Artūra Zjuzina — atgriešanās dzimtenē. 52

NEIESPĒJAMĀ MISIJA Pērn par īstu pārsteigumu parūpējās Jūr­ malas Spartaks, kas pirms tam virslīgā nekad nebija ticis augstāk par piekto vietu, bet tad pēkšņi apsteidza visus ierastos Latvijas futbola grandus. Tomēr šogad jūrmalniekiem klā­ sies daudz grūtāk, arī komandas komplek­ tācija diez vai vieš optimismu Spartaka līdzjutējiem. Pirmkārt, Spartaks ir šķīries no galvenā sava triumfa režisora baltkrievu trene­ ra Oļega Kubareva, kurš ir atgriezies savā valstī. Komandu pametuši arī gandrīz visi čem­ pionu sastāva leģionāri, ieskaitot pagā­jušās sezonas virslīgas otro rezultatīvāko spēlētāju Dmitriju Platonovu. Spartaks atva­dījies arī no pamat­vārtsarga Vladislava Kura­kina, kā arī vēl pāris vietējiem pamat­sastāva futbolistiem — pussargiem Andreja Kiriļina un Daniila Ulimbaševa. Par Spartaka jauno galveno treneri kļuvis poļu speciālists Mareks Zubs, kurš pirms dažiem gadiem ļoti veiksmīgi strādājis Lietuvā, 2013. un 2014. gadā izcīnot valsts čempionu

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


AKTUĀLI

KAUSA SPECIĀLISTI

Foto: LFF

­

Uzvarētāji. 2016. gada Latvijas futbolā aizritēja Jūrmalas Spartaka un FK Jelgava zīmē, bet šogad visa cīņa sākas no jauna

Pagājušajā gadā kopā ar Spartaku par sezonas veiksmi­nie­kiem varēja saukt arī FK Jelgava, kas, finišējot otrajā vietā, guva savu labāko panākumu kluba vēs­turē, kā arī trešo reizi pēc kārtas izcīnīja Latvijas kausu. Ļoti iespē­jams, ka jelgavnieki būtu tikuši arī pie čempionu titula, ja vien ne pagalam ne­veik­smī­ gais sezonas starts (pieci zaudējumi pir­majās deviņās spēlēs), pēc kura notika treneru maiņa, un lietuvieša Sauļus Širmeļa vadībā sākās Zem­gales kluba uzvaru gājiens. Šogad jelgav­nie­kiem atkal viss būs jāsāk no jauna, turklāt bez Širmeļa, kura vietu ieņēmis biju­šais Mol­ dovas izlases galvenais treneris Alek­ sandrs Kur­te­jans. Jelgavas komandas kodolu joprojām veido Latvijas valsts­vienības kandidāti — vārt­sargs Kaspars Ikstens, aizsargi Gints Frei­manis un Mārcis Ošs, pussargi Artis Lazdiņš un Gļebs Kļuškins, tāpat joprojām ierindā ir Lietuvas izlases pussargs Mindaugs Gri­ gara­ vičs. Atgādināšu, ka pērn Ikstens tika atzīts par virslīgas labāko vārtsargu, bet Frei­ma­nis — par labāko aizsargu. Taču tajā pašā laikā Jelgavas klubā notikušas pietiekami būtiskas izmaiņas, un uz papīra jelgavniekus noteikti var pieskaitīt pie galvenajiem fa­vorītiem uz titulu. Jelgavas klubs šķīries no ilggadējā komandas pussarga Borisa Bogdaškina, uz citiem klubiem pārcēlušies arī aizsargi Igors Savčen­ kovs, Vitālijs Smir­novs, Artjoms Osipovs, re­zul­

ta­tīvais pussargs Andrejs Kovaļovs (pērn — sep­tiņi vārti), uzbrucējs Daniils Turkovs, kā arī vairāki leģionāri — japānis Riotaro Na­kano, lietuvietis Karolis Lauk­žemis, ukrainis Kirils Siličs. Tomēr arī jelgavnieku sastāva papildinā­ jums ir visai iespaidīgs. No Ventspils uz Jelgavu pār­cēlies pussargs Alans Siņeļņikovs, komandai pievienojies arī bijušais Latvijas izlases pussargs Maksims Rafaļskis, klāt nākuši vēl vairāki jaunie vietējie futbolisti — aizsargs Reinis Flaksis (pērn spēlēja Rīgas Futbola skolā), pussargi Andrejs Kiriļins (Spartaks) un Edgars Jermo­lajevs (RFS). Visai interesanti ir pieaicinātie ārzemju leģionāri — uzbrucējs Ēvalds Ražulis ir spēlējis Lietuvas izlasē, viņa tautietis pussargs Ritis Leļuga savulaik jau spēlēja Latvijā Liepājas metalurga rindās, bet horvātu aizsargs Ante Bakmazs un brazīliešu pussargs Rafaels Ledesma pār­cēlušies uz Latviju no Maltas čempionāta. Jāpiebilst, ka 34 gadus vecais Ledesma pērn kļuva par Maltas čempionu, bet pirms 10 gadiem viņš bijis arī Lietuvas čempiona godā. Par FK Jelgava nopietnību liecina arī jaunas kluba treniņu bāzes būvniecība — jau šogad plānots pabeigt jaunu laukumu ar mākslīgo segumu un tribīnēm, bet nākotnes plānos ir arī slēgtas futbola halles celtnie­cība. Pirms sezonas FK Jelgava arī aizvadīja vienas nedēļas treniņnometni Lietuvas pilsētā Mari­jampolē.

VENTSPILS STABILITĀTE titulu ar Viļņas Žalgiris, bet pērn viņa darbavieta bija Ķīnā. Savukārt par komandas pirmo vārt­ sargu acī­ mredzot kļūs daugavpilietis Jevgeņijs Ne­rugals. Joprojām ierindā ir pa­ gājušajā sezonā par virslīgas labāko pussargu atzītais Jevgeņijs Kazačoks, no FK Metta/LU atnācis vēl viens interesants pussargs Edgars Vardanjans, bet no Liepājas izīrēts aizsargs Ņikita Bērenfelds. Protams, kā jau ierasts, Spartakam netrūks arī leģionāru (no Ukrainas, Krievijas, Hor­vātijas), taču par viņu spējām varēsim spriest tikai sezonas laikā. Gatavojoties sezonai, Spartaks aizvadījis treniņnometni Turcijā. Godīgi sakot, pagaidām ir grūti ieraudzīt tos trumpjus, ar kuriem jūrmalnieki varētu atkārtot pagā­jušā gada panākumu, taču arī pērn pirms sezonas Spartakam retais paredzēja ne tikai čempionu titulu, bet kaut vai bronzas medaļas. Līdz ar to viss ir iespējams un čem­ pioniem nepiedien izvirzīt zemākus mērķus.

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

Ļoti mierīgā garā sezonai gatavojās titu­ lētākais no virslīgas klubiem FK Ventspils, kas starpsezonā pārāk neaizrāvās ar spēlētāju pirkšanu un pārdošanu. No pamatsastāva spēlētājiem FK Ventspils atvadījās tikai no pussarga Alana Siņeļņikova, kā arī īre beidzās krievu aizsargam Jevgēņijam Postņikovam, kurš pērn komandai pievienojās tikai uz sezonas otro pusi. Tajā pašā laikā ventspilnieku sastāvu papildināja tikai daži spēlētāji. Piere­ dzējušais aizsargs Igors Savčenkovs savulaik jau vairākus gadus spēlēja Ventspilī, bet iepriekšējās trīs sezonas aizvadīja FK Jelgava rindās, savukārt baltkrievu pussargs Artjoms Vaskovs kādreiz ir jau spēlējis Latvijā Rēzeknes Blāzmas sastāvā. Komandai pievienojušies arī vēl pāris jauni nigēriešu futbolisti. Toties ventspilnieki joprojām var rēķināties ar pagājušās sezonas virslīgas labāko snaiperi Ģirtu Karlsonu, kurš, starp citu, pērn bija vienīgais no FK Ventspils spēlētājiem, kurš tika aicināts uz Latvijas valstsvienību. Savukārt no jaunajiem futbolistiem lielu interesi piesaista 22 gadus vecā pussarga Eduarda Tīdenberga

progress — pērn viņa rēķinā bija astoņi vārti. Kā jau ierasts, ventspilniekiem būs arī pietiekami kupla leģionāru pārstāvniecība (no Ganas, Nigērijas, Krievijas, Dienvidkorejas, Serbijas), bet īpaši gribētos izcelt Lietuvas valstsvienības pussargu Simonu Pauļu, kurš Ventspilī aizvadīs jau septīto sezonu. Dzeltenzilie sezonai spēkus krāja, aizvadot divu nedēļu treniņnometni Kiprā. FK Ventspils tikai savā pirmajā sezonā 1997. gadā virslīgā palika uzreiz aiz godalgoto pjedestāla, bet pēc tam 19 gadus pēc kārtas ventspilnieki vienmēr tikuši vismaz trijniekā, sešas reizes arī kļūstot par Latvijas čem­ pioniem (pēdējo reizi 2014. gadā). Līdz ar to uz komandas mērķiem laikam ir lieki norādīt, it īpaši, ja atceramies, ka pagājušajā gadā, kad čempionāta finiša taisnē ventspilniekiem izslīdēja no rokām čempionu tituls, komandas galvenais treneris Pols Ešvorts izteicās, ka viņam ir vienalga — otrā vai trešā vieta. Galu galā anglis pie FK Ventspils stūres pa divām reizēm ticis pie sudraba un bronzas medaļām, bet čempionu tituls viņam joprojām ir palicis neaizsniedzams.

53


Uz Liepāju. Latvijas valstsvienības uzbrucējam Artūram Karašauskam šogad ir jākļūst par 2015. gada valsts čempionu FK Liepāja līderi

LIEPĀJAS RESTARTS ­ Pagājušā sezona izvērtās pagalam neveiksmīga 2015. gada čempionvienībai FK Liepāja, kas ne tikai nenosargāja titulu, bet negaidīti vispār palika bez medaļām. Lie­ pājnieki uzreiz ķērās vērsim pie ragiem, veicot kardinālas izmaiņas — no galvenā trenera ama­ ta atkāpās Liepājas futbola leģenda Viktors Dobrecovs, bet viņa vietu ieņēma bijušais Rīgas Skonto treneris gruzīns Tamazs Pertija. Ņemot vērā, Liepājas un Skonto seno draudzību, šāds pavērsiens izraisa īpašu interesi. Pertija gan uzreiz nesāka revolūciju, tomēr skaidrs, ka šādas izmaiņas nevar palikt bez jūtamām sekām. Cerēsim gan, ka laukumā joprojām galvenā teikšana būs Liepājas futbola audzēkņiem, jo Liepājas futbola skola tradicionāli bijusi ražīga jauno talantu kalve. Tiesa, FK Liepāja ir atvadījusies no savas čempionu gada spilgtākās zvaigznes jaunā uzbrucēja Dāvja Ikaunieka, kurš jau pagājušajā vasarā tika izīrēts Čehijas augstākās līgas klubam Vysočina no Jihlavas, bet šogad čehi izpirka tiesības uz viņu. Pēc pagājušās sezonas liepājnieki vairs neturpināja sadarbību ar Latvijas valsts­

54

vienības kapteini Kasparu Gorkšu, kurš pie­ vienojās klubam sezonas vidū, taču tas, maigi izsakoties, neapturēja komandas lejupslīdi. Par liepājnieku spēli pagājušajā sezonā visdaiļ­ runīgāk liecina tas, ka komandas rezultatīvākais spēlētājs ar sešiem vārtiem bija pieredzējušais aizsargs Oskars Kļava. Pērn cerības neattaisnoja arī trīs vasarā pieaicinātie horvātu futbolisti, no kuriem joprojām Liepājā palicis tikai aizsargs Dario Tomičs. Interesanti, ka ziemā FK Liepāja prezidents Māris Verpakovskis kopā ar Pertiju viesojās Āfrikā (Mauritānijā un Senegālā), mēģinot tur atrast pastiprinājumu. Pārbaudes mačos liepājniekiem aizsardzībā tika iespēlēts senegālietis Seidina Keitā, bet paredzams, ka komandai pievienosies vēl daži afrikāņi. FK Liepāja parakstīja arī līgumu ar diviem gruzīniem — uzbrucēju Giorgu Eristavi un aiz­ sargu Vako Bačiašvili. Tomēr FK Liepāja galvenā zvaigzne būs Latvijas izlases uzbrucējs Artūrs Karašausks, kurš tikai pagājušajā vasarā devās spēlēt uz Šveices pēc spēka otro līgu. Ņemot vērā, ka savulaik Karašausks tieši Pertijas vadībā ļoti veiksmīgi spēlēja Skonto sastāvā, tad varam cerēt no viņa sagaidīt jaunus varoņdarbus. No bijuša-

jiem Skonto futbolistiem uz Liepāju pārcēlies arī kreisās malas aizsargs Artjoms Osipovs. Savukārt dzimtajā klubā atgriezušies Latvijas U-21 izlases spēlētāji Raivis Andris Jurkovskis un Andris Krušatins, kuri pērn bija izīrēti Rīgas Futbola skolai, kur Jurkovskis apliecināja sevi kā vienu no virslīgas perspektīvākajiem jauniešiem. Uz Liepāju pārcēlies arī pagājušās sezonas FK Ventspils otrais vārtsargs 26 gadus vecais Valentīns Raļkevičs, kuram par vietu vārtos būs jākonkurē ar Pāvelu Doroševu, kurš ir par 10 gadiem vecāks. Zīmīgi, ka atšķirībā no konkurentiem liepājnieki neaizvadīja treniņnometni siltajās zemēs, taču tas nebija saistīts ar naudas trūkumu, bet gan tāda bija trenera izvēle. Tas, ka pagājušajā sezonā FK Liepāja palika ārpus godalgoto trijnieka, nozīmē, ka liepājnieki vēl nav nodrošinājuši vietu Eiropas līgā, par ko būs jāpacīnās Latvijas kausa izcīņā. Turklāt izloze pret liepājniekiem bijusi nežēlīga, jo jau aprīlī ceturtdaļfinālā viņiem pretī stāsies FK Ventspils, bet pusfinālā Kurzemes derbija uzvarētājus gaidīs Rīgas Futbola skola vai FK Metta/LU.

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


AKTUĀLI

Neapšaubāmi, ka visiespaidīgākās pār­ maiņas starpsezonu periodā notikušas tikai pērn izveidotajā Riga FC vienībā, kas savā debijas sezonā virslīgā finišēja piektajā vietā, bet tagad ir gandrīz pilnībā nomainījusi sastāvu, kļūstot par vienu no galvenajiem favorītiem uz visvērtīgākajām godalgām. Pietiek tikai minēt, ka rīdzinieki savās rindās pārvilinājuši vairākus Latvijas valstsvienības pamatsastāva spēlētājus — izlases kapteini Kasparu Gorkšu, rezultatīvo pussargu Artūru Zjuzinu un valstsvienības uzbrukuma līderi Valēriju Šabalu. 35 gadus vecais Gorkšs gan ir karjeras finiša taisnē, bet 25 gadus vecajam Zjuzinam un vēl par trim gadiem jaunākajam Šabalam viss vēl ir priekšā. Turklāt Artūrs un Valērijs atgriezušies dzimtenē no ārzemēm — Zjuzins pirms tam piecus gadus spēlēja Krievijas pirmajā līgā, bet Šabala pirms trim gadiem parakstīja līgumu ar pazīstamo Beļģijas klubu Club Brugge, taču šajā laikā Beļģijas vietā uzspēlēja Kiprā, Čehijā, Polijā un Slovākijā. Zjuzins parakstījis līgumu ar Riga FC uz diviem gadiem, bet Šabala ir izīrēts rīdziniekiem uz šo sezonu. Atceroties, ka jau otro sezonu Riga FC krāsas turpina aizstāvēt Latvijas izlases pussargs Oļegs Laizāns, bet šogad komandai pie-

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

JAUNAIS SUPERKLUBS

Vietējā mēroga zvaigznes. Šosezon par nopietnu spēku solās kļūt Riga FC, kur sapulcēts iespaidīgs spēlētāju sastāvs ar Latvijas izlases uzbrukuma līderi Valēriju Šabalu priekšgalā

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

vienojušies arī vēl pērn uz valstsvienību aicinātie pussargi Boriss Bogdaškins un Andrejs Kovaļovs (pērn abi spēlēja FK Jelgava) un aizsargs Antons Kurakins (pagājušajā sezonā spēlēja Skotijas premjerlīgā), šo Rīgas klubu

gandrīz vai jāsauc par mūsu valstsvienības jauno bāzes komandu. Tāpat Riga FC šogad pievienojušies vēl vairāki agrāko gadu Latvijas čempioni — pagājušā gada Latvijas čempionvienības Jūr­ malas Spartaka vārtsargs Vladislavs Kura­kins, pieredzējušais aizsargs Vitālijs Smirnovs un uzbrucējs Daniils Turkovs (abi pērn spēlēja FK Jelgava). Jāpiebilst, ka Smir­novam ar Tur­kovu arī ir Latvijas valsts­vienības spēļu pie­re­dze, bet Kurakins pērn bija Latvijas U-21 izlases pirmais numurs. Kopš pagājušā gada komandā palicis vēl viens bijušais Latvijas čempions — aizsargs Oļegs Timofejevs. Ar šādu pastip­ri­nājumu Riga FC varēja pat at­ļau­ties šķirties no diviem citiem Latvijas valsts­vienības spēlētājiem — sava pagājušās sezonas rezultatīvākā spē­lētāja pus­ sar­ga Roberta Savaļnieka un uzbru­cēja Sergeja Vorobjova. Tāpat prom devās vai­rāki leģionāri, ieskaitot uzbrucēju Aristīdu Bansē, kurš pērn sezonas otrajā pusē pievie­nojās Rīgas klubam, neko dižu neparādīja, taču vēlāk janvārī Burki­ nafaso izlases sastāvā kļuva par vienu no Āfri­ kas čempionāta galvenajiem va­roņiem. Pro­ tams, rīdzinieki arī meklējuši pa­pil­di­nājumu ārzemēs, noslēdzot līgumus ar maķe­doniešu aizsargu Egzonu Belicu (iepriekš spē­lēja So­mi­ jā) un uzbrucēju Hiziru Apajevu no Krievijas. Ja spēlētāju sastāvu Riga FC šogad pulcēja gandrīz no jauna, tad treneru komandtiltiņā vadības groži joprojām palikuši Krievijas speciālista Vladimira Volčeka rokās. Volčeks par Riga FC galveno treneri kļuva pagājušajā augustā, bet viņa vadībā komanda virslīgā 12 spēlēs izcīnīja 19 punktus. Gatavojoties sezonai, Riga FC janvārī aizvadīja divu nedēļu garu treniņnometni Apvienotajos Arābu Emirātos. Tāpat kā pērn, arī šosezon Riga FC savas mājas spēles aizvadīs valsts labākajā futbola arēnā — Skonto stadionā. Redzot tik iespaidīgu gatavošanos sezonai, skeptiķi atceras par bēdīgi slaveno Kuldīgas Ventu, kas pirms 12 gadiem arī ar lielu vērienu gatavojās sezonai, sapulcējot vietējā mēroga zvaigžņu sastāvu, taču drīz vien izrādījās, ka tas bija tikai ziepju burbulis. Tomēr Riga FC vadītāji atklājuši, ka kluba prezidents ir Krievijas bagātnieks Eduards Janakovs, tāpēc lielajām ambīcijām ir kaut kāds segums. Interesanti, ka par kluba direktoru kļuvis ilggadējais futbola tiesnesis, visai skandalozais Romāns Lajuks, kurš iepriekš darbojies divos klubos, kas tika pieķerti totalizatora mahinācijās — Daugavpils Daugava un FB Gulbene. Skaidrs, ka Riga FC šogad sev izvirza vis­ augstākos mērķus, bet pirmais uzdevums ir iz­ cīnīt Latvijas kausu, lai jau šogad varētu spēlēt Eiropas līgā. Ceturtdaļfināla izloze rīdziniekiem bijusi ļoti labvēlīga, jo Riga FC tiksies ar pirmās līgas pārstāvi BFC Daugavpils, bet uzvaras ga­ dījumā pusfinālā rīdziniekiem pretī stāsies Jūr­ malas Spartaka un FK Jelgava mača uzvarētāji.

55


AKTUĀLI

CĪŅA PAR RĪGU Starpsezonu periodā visvairāk par sevi lika runāt Riga FC, taču ne mazāk ambiciozi mērķi ir arī citam galvaspilsētas klubam Rīgas Futbola skola. Zīmīgi, ka pēc pagājušās sezonas divi Latvijas izlases kandidāti — pussargs Roberts Savaļnieks un uzbrucējs Sergejs Vorobjovs — pārcēlās no Riga FC uz Rīgas Futbola skolu. Tāpat RFS pievienojušies vēl pavisam nesen valstsvienībā spēlējušie aizsargs Renārs Rode un pussargs Aleksandrs Fertovs. Rode pērn spēlēja Dienvidāfrikas čempionātā, bet Fertovs bija palicis bez kluba. Tāpat arī RFS šogad palīdzēs Gruzijas izlases aizsargs Laša Šergelašvili, bet uzbrucējs Leonīds Koveļs ir spēlējis Baltkrievijas izlasē. Rīgas Futbola skolā futbola zinības turpinās apgūt arī jaunie talanti astoņpadsmitgadīgie Jānis Grīnbergs un Roberts Uldriķis. Savukārt no valsts čem­pion­vienības Jūrmalas Spartaka uz RFS pārcēlās pussargs Daniils Ulim­ baševs. Protams, nav izticis arī bez sastāva zau­ dējumiem — uz Malaiziju devies komandas galvenais aizsargs Ritus Krjauklis, kurš pērn izlaida tikai vienu spēli, savukārt pagājušās sezonas vienības rezultatīvākais spēlētājs Raivis Andris Jurkovskis ir atgriezies Liepājā. Prom devušies arī pērnā pamat­ sastāva leģionāri Nika Piļijevs un Darjus Kazubovičs, taču kopumā var teikt, ka RFS sastāvs ir kļuvis spēcīgāks. Pirms sezonas rīdzinieki aizvadīja treniņnometni Kiprā, bet galvenā trenera pienākumus šosezon pildīs Andrejs Kaļiņins, kurš jau pērn sezonas otrajā pusē vadīja komandu kopā ar Juriju Ševļakovu.

MŪŽĪGĀS PĀRSPĒLES Četrus gadus pēc kārtas pārspēlēs par palikšanu virslīgā nācies piedalīties FK Metta/ LU, kas pērn šajos mačos pārspēja pirmās līgas otro komandu Olaine/Supernova. Ja šo­ gad studentiem izdotos pacelties kaut vienu pozīciju augstāk, tas jau būtu panākums, bet tas būs ļoti grūts uzdevums. FK Metta/LU joprojām vada Latvijas valstsvienības trenera Mariana Pahara asistents An­ dris Riherts, kuram šogad būs jāiztiek bez ilgga­ dējā komandas vidējās līnijas līdera Edgara Var­ danjana un pagājušās sezonas vienības labākā snaipera Roberta Uldriķa (pērn — seši vārti). FK Metta/LU īpaši nav meklējusi pastiprinājumu no malas, uzaicinot tikai daugavpilieti Vla­ dislavu

56

ŠAUBĪGIE DEBITANTI Fjo­­dorovu un Ņikitu Ivanovu no Skon­to, kā arī Dien­vidāfrikas U-20 izlases aizsargu Ka­be­lo Se­ ribu. Tiesa, studentu rindās no pagājušās sezonas palikuši arī trīs afrikāņi (Abra­hams Ašrifī no Ganas, nigērieši Adamu Abdull­a­hi un Us­mans Abass) un japānis Takumi Mijaza­ki, kuriem pērn bija pietiekami svarīga loma komandas spēlē. Futbola skola Metta Latvijas futbola fe­de­rā­ cijas reitingā ir atzīta par labāko Latvijas futbola akadēmiju, tāpat arī klubs domā par Hanzas vidusskolas stadiona būvniecību, taču tas virs­lī­ gā punktus nedod. Lai gan savulaik FS Metta pub­liski izvirzīja sev mērķi 2020. gadā kļūt par Latvijas čempioniem, tas joprojām neizklausās nopietni.

Šogad virslīgā debitēs SK Babīte/Dinamo, kas pagājušajā sezonā pirmajā līgā bija ārpus konkurences — neskaitot pēdējā kārtā nesagatavota laukuma dēļ nenotikušo spēli, bijušā Latvijas izlases uzbrucējs Mihaila Miholapa trenētā komanda svinēja uzvaras 26 no 27 spēlēm. Babītes klubs ieņems BFC Daugavpils vietu, tādējādi pirmo reizi atjaunotās republikas laikā virslīgā nebūs neviena Latgales kluba — atgādināšu, ka vēl 2012. gadā Daugav­ pils Daugava tika Latvijas čempionu godā.

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


Foto: fsmetta.lv

AKTUĀLI

Cerības. Lielākajam Rīgas klubam FK Metta/LU ir lieli nākotnes plāni, bet FK Liepāja cer jau šogad atgriezties mūsu futbola tronī

Pagājušajā sezonā pirmās līgas uzvarētāji savas mājas spēles aizvadīja Piņķu stadionā, taču tas nav piemērots virslīgas spēļu aizvadīšanai, tāpēc šogad SK Babīte/Dinamo pārcelsies uz Skonto stadionu, ko dalīs kopā ar Riga FC. Šogad mainījies arī kluba nosaukums, jo SK Babīte trūkst dažu jauniešu vecuma grupu, tāpēc noslēgts sadarbības līgums ar jauniešu klubu Dinamo Rīga. Pagājušā sezonā Babītes komandas līderi bija uzbrucēji Niks Savaļnieks un Edgars

Kārkliņš, kuri pērn pa diviem pirmajā līgā guva 52 vārtus. Kopš pagājušās sezonas komandā palicis arī vidējās līnijas līderis Krievijas leģionārs Dmitrijs Hohlovs, kā arī komandai pievienojušies vairāki leģionāri pārsvarā no Krievijas, no kuriem pāris jau agrāk spēlējuši Latvijā — aizsargs Pāvels Močaļins spēlējis FK Ventspils, bet uzbrucējs Vjačeslavs Suškins — FK Jelgava. Diemžēl SK Babīte/Dinamo vēl nepaspēja debitēt virslīgā, kad jau gāja vaļā pirmais

skandāls — virslīgas jaunpienācēji tika iz­ slēgti no virslīgas Ziemas kausa izcīņas, jo radās aizdomas par manipulācijām ar rezul­ tātu spēlē ar Lietuvas klubu Sūduva (1:3). Latvijas futbola federācija to nosauca par pēdējo brīdinājumu jeb dzelteno kartīti. ©

Kristiāns GIRVIČS Žurnāls Sports • 2017. gada marts

57


TOREIZ UN TAGAD

Kā ģenerēt veiks Agitu Ābeli pazīst ļoti daudzi. Simtiem bērnu viņa ievedusi daiļslidošanas pasaulē, daudzi pasaules klases slidotāji viņu zina kā visaugstākās kvalifikācijas daiļslidošanas tiesnesi, tūkstošiem studentu viņu pazīst kā profesori Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, savukārt Baltijā un Somijā — kā Latvijas Augstskolu sporta savienības prezidenti, kas katru gadu vada mūsu studentus starptautiskajās SELL spēlēs, desmitiem, varbūt pat simtiem tūkstoši pazīst Agitas balsi, jo viņa Latvijas TV komentē lielākās daiļslidošanas sacensības, ieskaitot pēdējās četras ziemas olimpiskās spēles. Bet ne visi zina, ka Agita Ābele savulaik bija pieckārtēja Latvijas čempione daiļslidošanā.

Agita ĀBELE Dzimusi 1964. gada 19. februārī Rīgā.

STATUSS i Tore

z

Savos sportošanas ziedu laikos biju skolniece un sporta gaitas beidzu, kad kļuvu par studenti 1982. gadā. Noteikti būtu vēl slidojusi, taču potītes trauma ievirzīja mani citā dzīves gultnē.

d Taga

Vispirms sāktu ar to, ka esmu mamma. Mums ar vīru ir divi lieliski dēli, kuri dzīvē īsteno savus mērķus. Mēs esam komanda — mamma, vīrs, dēli un vecmamma. Sāpīgi, ka no dzīves tik ātri aizgāja tēvs, kas bija lielisks atbalsts un paraugs mums visiem. Kā otro minētu daiļslidošanu, kurā esmu iekšā no četru piecu

58

ĢIMENES STĀVOKLIS Es ne tikai slidoju un mācījos Rīgas 6. vidusskolā, bet arī Andre­ ja Jurjāna mūzikas skolā beidzu klavieru klasi, vasarā braucu ar auto un pat izcīnīju godalgotu vietu auto daudzcīņā (auto figurālā vadīšana, slaloms, šaušana) PSRS mē­

gadu vecuma. Negribu šeit dalīt — trenere, tiesnese, komentētāja. Es baudu kustību un mūzikas harmoniju uz ledus — visu kopumā. Protams, patiesu gandarījumu sniedz ikdienas darbs Latvijas Spor­ta pedagoģijas akadēmijā ar studentiem, kuriem vienmēr cenšos iemācīt ko vairāk, nekā norā-

roga sacensībās Toljati. Tam ma­ni pievērsa tēvs un tālaika populārais autosporta fanātiķis Gu­nārs Šēn­felds. Man iepatikās un tiku līdz pirmajai pieaugušo sporta klasei autosportā.

dīts obligātajā psiholoģijas programmā. Ja nejustu gandarījumu darbā ar studentiem, tad diez vai būtu tam veltījusi 25 gadus. Vienmēr atceros, ka savus studentus vadu nevis vienkārši diploma saņemšanai, bet tālākajām gaitām dzīvē un sportā, cenšoties iemācīt domāt.

i Tore

z

Kāds skolniecei ģimenes stāvoklis?! Tētis, mamma, radi.

d Taga

Kopā ar Pēteri rit trīsdesmit otrais gads, esam izaudzinājuši divus lieliskus dēlus. Andris (28) dzīvo un strādā par elektronikas sistēmu konstruētāju inženieri Anglijā, Elvis (22) pēdējo semestri apgūst datorzinības LU. Abi dod priekšroku eksaktām nodarbēm, bet jo­ projām spēlē hokeju, un es ar viņiem ļoti lepojos.

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


TOREIZ UN TAGAD

mi

AUGUMS, SVARS i Tore

z

Biju daiļslidošanai pagara auguma meitene — 1,75 m, svars — ap 63 kg. Tagad, kad daiļslidošanu zinu daudz labāk, nedomāju, ka man tas bija piemērotākais sporta veids. Kom­ pak­tākām meitenēm slidot un izpildīt sarežģītus lēcienus ir ērtāk. To apliecina arī statistika.

d Taga Uz augstpapēžu kurpēm es­ mu pat garāka, svars ir atbilstošs divu bērnu mammas statusam. Tas mani īpaši neuztrauc, jo jo­ projām esmu uz slidām un vēl varu bērniem parādīt daudzus daiļslidošanas elementus, ieskaitot lēcienus un piruetes.

Čempiones stāja. Agita pēc kārtējās uzvaras Latvijas meistarsacīkstēs (1981)

MĒRĶI i Tore

Ar pirmdzimto. Agitas dēls Andris tāpat kā Helmūts Balderis sāka ar daiļslidošanu, bet drīz vien to nomainīja pret hokeju un šobrīd spēlē Anglijā (1982) Žurnāls Sports • 2017. gada marts

d Taga

z

Kad esi vēl maziņš, tad par lieliem mērķiem nedomā. Turklāt tā parasti ir vecāku iniciatīva, nevis paša bērna griba. Man vienmēr paticis kustēties, un daiļslidošana mani aizrāva ātri. Tā kā dejoju tautas dejas Dzintariņā pie Zinaīdas Zeltmates, tad daudz kas man likās saprotams, tikai tas viss bija jādara ar slidām kājās. Kādu laiku abas aizrautības apvienoju, taču slidošana tomēr guva virsroku. Kad šis un tas jau sāka izdoties, nāca arī panākumi un jauna mo­tivācija. Tomēr pēc uzvarām vien necentos, jo daiļslidošana man vispirms sagādāja prieku. Par to jāpateicas manai pirmajai trenerei Brigitai Pecjukēvičai, ar ko vēlāk bijām kolēģes pie tiesnešu galda.

Jā, viegli nebija, jo daiļslidošanā sāku trenēties Daugavas atklātajā slidotavā, tikai 1970. gadā pārgājām uz tolaik vienīgo nule uzcelto mākslīgā ledus slidotavu Lat­vijā — Sporta pili. Ledus laiks bija ļoti ierobežots, tāpēc pirmais treniņš mums katru dienu notika 6.45 no rīta, pirms skolas. Pēc­ pus­­dienā otrs treniņš, tad vēl horeogrāfija un viss pārējais. Tas bija interesants un piepildīts laiks. Ie­spē­jams, ka mums tolaik bija vieglāk pievērsties sportam, jo nebija datoru, mobilo telefonu, nebeidzamo TV kanālu. Sports mums bija azartiska spēle ar dažādiem līmeņiem. Protams, ka čempiones tituli bija liels stimuls censties pēc jauniem panākumiem.

Ja ir daudz pienākumu — ģimene, darbs, atbildība, tad mērķis se­ ko mērķim. Man ir palaimējies, ka vi­ su mūžu esmu darījusi to, kas pa­tīk. Gandarījumu sagādā trenēša­nas pro­ cess. Jau tad, kad vēl pati ak­­tīvi slidoju, treneris laiku pa laikam man uzticēja padarboties ar mazajiem. Ie­ stājek­sāmeni tālaika Fizkultū­ras institūtā bija pašsaprotams turpinājums. Kad beidzu slidot sacensībās, drīz vien sāku strādāt par treneri. Saviem bērniem cenšos ne tikai iemācīt kādus noteiktus elementus, bet veidoju arī viņu raksturus, attieksmi pret sevi un citiem, mācu baudīt slidošanu. Galu galā tas ir veselīgs sporta veids, jo vēsumā un daudzmaz svaigā gaisā tā reizē ir arī norūdīšanās, veselības uzlabošana. Starp citu, daiļslidošanas nodarbības noder arī astmas profilaksei.

59


TOREIZ UN TAGAD

DAIĻSLIDOŠANA i Tore

z

Manā jaunībā zināmā veidā tas bija jauns sporta veids, saistīts ar dejošanu, taču daudz dinamiskāks par tik populārajām tautas dejām. Tiesa, nebija mākslīgā ledus, tāpēc ziema reizēm diktēja savus pārbaudījumus. Līdz mīnus 10 grādiem vēl jutāmies samērā komfortabli, bet aukstākā laikā traucēja daudzie apģērba gabali. Atceros, ka man bija tāda īpaša mammas adīta cepure (kā kosmonautam — vaļā bija tikai acis un mute), ko liku galvā tikai tad, kad bija īpaši auksts. Treneru bija maz, ledus arī pieejams tikai aukstā laikā (saki, ko gribi, bet ziemas tolaik bija aukstākas un garākas), tāpēc bija diezgan liela atlase un visi nemaz netika treniņu grupās. Jāpiebilst, ka padomju laikā sports, arī daiļslidošana bija bezmaksas, tāpēc gribētāju bija daudz. Labākie sportisti bija populāri. Mani arī skolā daudzi zināja kā slidošanas meiteni!

d Taga Ledus halles un mākslīgā ledus laukumi tagad ir daudzās Lat­ vijas pilsētās, arī treneru netrūkst, un iespējas nodarboties ir visiem, kuri to vēlas. Jā, daiļslidošana nav lēts sporta veids, un vecākiem tas prasa ieguldīt ne tikai laiku un uzmanību, bet arī savus līdzekļus. Ir daļa vecāku, kuri daiļslidošanu uztver kā prestižu sporta veidu un cer savus bērnus nākotnē redzēt kā čempionus, tomēr vairums vecāku treniņus un sacensības uztver kā rakstura rūdīšanu, koordinācijas, stājas un vispārējās veselības uzlabošanu. Par čempioniem var izaugt tikai atsevišķi, ļoti apdāvināti bērni, kuri paši sevi nežēlo, lai īstenotu savus vispārdrošākos sapņus. Ar vecāku vēlmēm vien ir par maz. Ja bērnu ļoti spiež, tas ātri vien noved pie psiholoģiskās izdegšanas un motivācijas zuduma vispār nodarboties ar sportu. Taču tā nav tikai bērnu vaina vai niķis. Lai kļūtu par labu daiļslidotāju, arī talantīgam bērnam ir vajadzīgi vismaz septiņi desmit gadi, un retais spēj šo smago procesu izturēt pienācīgā līmenī. Man svarīgāka šķiet bērnu vispārējā fiziskā sagatavotība, veselība, pašdisciplīna, prieks par treniņiem un sacensībām. Tas noder turpmākajā dzīvē.

Sporta pils atklāšanas svētkos. Kaut arī Agita vēlāk slidoja individuāli, pirmo mākslīgo ledu Latvijā viņa kopā ar Aigaru Linkēviču iesvētīja pāru slidojumā (1970)

INVENTĀRS i Tore

z

Kad es sāku, tad slidojām ar to, kas bija pieejams. Slidzābakus vienmēr vajadzēja uzlabot — tas bija vesels process, kad līmējām apavu iekšpusē speciālas ādiņas, lai kāja turētos stingrāk. Kad slidoju jau valsts čempiones līmenī, tad tikām pie Maskavas speciālā sporta inventāra fabrikas produkcijas, kur individuāli gatavoja apavus PSRS vadošajiem sportistiem. Ja dažādu iemeslu dēļ kaut kas palika pāri, tad republiku labākie sportisti tika pie šiem pārpalikumiem. Atceros, ka tiku pie tālaika pasaules zvaigznei Irinai Moisejevai gatavota slidu pāra, kas viņai bija lieks. Priekiem nebija gala, jo beidzot nebija jādomā, kur un kas jāuzlabo.

d Taga

Inventārs vairs nav problēma — pērc, ko gribi. Grūtāk ir saprast, kas vajadzīgs. Neko nedos, ja vecāki savam bērnam, kurš sper tikai pirmos soļus, iegādāsies labākās slidas, kas domātas pavisam citam meistarības līmenim. Tas ir tāpat, ja parastam ielas autovadītājam iedotu F-1 sporta mašīnu un gribētu sagaidīt, ka viņš spēs izdarīt to, kam šāds auto ir domāts. Daiļslidošanā zābaki un slidas atšķiras arī ar cietības pakāpi un asmeņu profilu, vai tās domātas trīskāršam lēcienam, vai tikai amatieru līmenim. Vecākiem iesaku neforsēt un izvēlēties slidas atbilstoši bērna spējām un vajadzībām. Specializētie apavi ir pietiekami kvalitatīvi un nesagādā nekādas raizes valkātājam.

VĒRTĪBAS i Tore

Mazie medaļnieki. Agitas audzēkņi reti kad paliek bez balvām (2016)

60

z

Vērtību veidoja tas, ka tu kaut ko sarežģītu vari izdarīt, kaut ko nopietnu sasniegt, ko novērtē arī citi. Ieliekot darbu, centību, bieži vien pārvarot savu nespēju un nevēlēšanos, tomēr beigu beigās redzi rezultātu. Bija prieks, ja tavs priekšnesums izdodas eleganti un skaisti.

d Taga

Prasme un spēja dod kaut ko nākamajai paaudzei. Piemēram, ļoti gribu, lai maniem mazbērniem (arī citiem bērniem) būtu gudri, spējīgi un zinoši treneri. Ceru, ka arī mans darbs akadēmijā daudziem palīdzēs par tādiem izaugt. Tas dod gandarījumu.

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


TOREIZ UN TAGAD

LIELĀKĀ VEIKSME i Tore

Komanda. Agita kopā ar jaunāko dēlu Elvi (no kreisās) un vīru Pēteri dēla Andra izlaidumā Anglijā, Varvikas universitātē, kas Lielbritānijas topā ir augstajā astotajā vietā (2011)

d Taga

z

Lielākā veiksme bija ģimene. Vienmēr varēju paļauties uz vecākiem un vecvecākiem. Arī viņi paļāvās uz mani un zināja, ka šo uzticību un atbildību attaisnošu. Ja nu kas neizdevās, tad kopīgi meklējām risinājumu. Sportā tie bija mani labākie gadi, kad kļuvu par čempioni, startēju Latvijas izlasē. Daiļslidošana man sagādāja patiesu prieku un gandarījumu.

Par veiksmi uzskatu visu, ko patlaban daru. Reizēm saprotu, ka droši vien varēju izvēlēties daudz ko citu — kādu biznesu, projektēšanu, muzicēšanu, bet laikam tas nav mans aicinājums, tāpēc savu izvēli nekad neesmu nožēlojusi.

LIELĀKĀ NEVEIKSME i Tore

d Taga

z

Dzīvē iet visādi un viss ir relatīvs. Jā, salauzu potīti laikā, kad varēju vēl startēt, tā droši vien bija neveiksme. Tajā pašā laikā radās iespēja sākt strādāt par treneri, kas bija veiksme. Dzīvē tāpat vien nekas nenotiek. Interesanti, ka viens no maniem pirmajiem audzēkņiem Ruslans Hvostikovs slido vēl joprojām un pagājušajā sezonā kļuva par uzvarētāju vecmeistaru klasē pasaules mēroga amatieru sacensībās. Nelaime bija tā, ka pāragri (47 gadu vecumā) no dzīves pēc smagas slimības aizgāja mans tētis... Tas sāp joprojām.

Nedomāju, ka tagad man būtu gadījusies pieminēšanas vērta neveiksme. Bieži ir bijuši dažādi pārbaudījumi, arī negadījumi un starpgadījumi, bet tā ir normāla dzīves parādība. Neuztveru to kā neveiksmi, jo, koncentrējoties uz slikto, nepamanīšu labo. Ja kādas durvis aizveras, tad citas atveras, tas tikai jāierauga.

Tiesneses gaitās. Īss atelpas brīdis II Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēles Lillehammerē (2016)

VAĻASPRIEKI i Tore

z

Pa vasaru dzīvojām Saul­ krastos, patika braukt ar divriteni, spēlēt badmintonu, ar tēti makšķerēt foreles Pēterupītē vai lucīšus jūrā. Braucām ne tikai pavasarī uz Salacu, bet pat ziemā uz Peipusu. Patika miers, dabas skaņas, arī klusums, agrie rīti, migla virs upes.

d Taga

Joprojām daba ir mans vaļasprieks. Vienmēr cenšos atrast kaut mirkli, lai vienatnē pabūtu mežā, kalnos, pie kādas upītes. Mums pie mā­ jas ir mazs dārziņš, kur vienmēr kaut kas zied un smaržo. Tas dod spēku. Žurnāls Sports • 2017. gada marts

LIELĀKIE KURIOZI i Tore

d Taga

z

Kad aizbrauc uz sacensībām bez slidām vai ierodies lidostā bez pases... Vienmēr gan izeja atradās un nekas traģisks nenotika. Par kuriozu varu uzskatīt nakti pirms kādām sacensībām, kad mājās ar mammu un vecmammu visu nakti šuvām kleitu, jo elastīgu audumu un rotājumus (kādi nu toreiz bija) tik viegli nevarēja sadabūt. Gods kam gods, līdz rītam visu pabeidzām. Miegs gan bija jāatstāj nākamajai naktij.

Savdabīgi cīnījos ar saviem garajiem matiem. Treneri man ma­tus nelika nogriezt (lai gan teica, ka būšu par puskilogramu vieglāka), bet pašai ar visām frizūrām bija jātiek galā. Atceros — ierastā shēma bija vienkārša: pirms starta saveidoju matus copē, visu nopūtu ar laku Prelestj, kas galvu gandrīz iecementēja. Ja pēc tam spogulī ieraudzīju kādu nepa­klausīgu matu cirtu, tad vienkārši nogriezu to nost.

Jautru gadījumu ir daudz. Pie­ mēram, kad mani studenti nāk uz lekcijām pēc sava auditoriju saraksta, bet es — pēc sava, kas dažkārt nesakrīt vai arī man ir piemirsusies kāda diskutētā epizode un kaut kādā veidā tā ir jāatsauc atmiņā. Dažkārt studentiem vienkārši lieku atcerēties galveno iepriekšējā nodarbībā teikto — varbūt jāsāk runāt vēlreiz un no sākuma? Viņi droši vien domā, ka tā es pārbaudu viņu pacietību un ieinteresētību mācību procesā. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 61


Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

PIESPĒLE

Pagaidiet, kamēr tikšu uz kājām! Mazie slēpotāji ir gana pacietīgi

Tūlīt atnesīs arī galdu! Uzvarētāju Laimu Klaužu uz pjedestāla iesēdinājis krēslā, Vanagkalna slēpojuma rīkotājs Raimonds Dombrovskis paziņo, kas vēl nepieciešams, lai varētu pagaršot čempiones torti

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Aizņemts? Smeceres sila slēpošanas centrā padomāts par visu

Basketbols ir ne tikai spēle! Leģendārā TTT basketboliste Tamāra Hendele (vidū) kopā ar Maiju Čundu un Ingrīdu Kubliņu

Foto: Dainis Caune, Sports

TV reklāmas efekts. Garšionārs uz kalna

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Labāk atpūties! Simons Mockevičs (SEB banka) piedāvā Atim Jansonam (Swedbank)

Ja nu aizlido šķībi? Vienpadsmitgadīgo puišu spēlē sacenšas Pārgauja un Lielvārde

62

Paralēlā slaloma vienkāršība. Ar sarkanajām slēpēm tikai pa sarkano trasi

Žurnāls Sports • 2017. gada marts


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Lēcējbasketbolists. Ivars Lubāns (DNB banka) aizsardzībā pret Nauri Liepiņu (ABLV Bank)

Foto: Dainis Caune, Sports

Kurš bija tas trāpīgais? SC Mēmele/Bauska vārtsargs Guntars Grandovskis meklē vārtu guvēju

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

PIESPĒLE

Spēks ir vienībā! Labi, ka blakus ir vecmāmiņa!

Foto: Renārs Buivids, Sports

Iemesls. Lūk, kāpēc mums siltas ziemas!

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

Foto: Renārs Buivids, Sports

Kapteinis uzbrukumā. Barons kvartāla Mans tētis čempions! Kamaniņu braucējs. basketbolists Salvis Mētra pārvar Uzvarētājs Latvijas meistarsacīkstēs jūrmalnieku aizsardzību Inārs Kivlenieks pieņem dēla Kristiana apsveikumus

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Renārs Buivids, Sports

Vārtus gūt vieglāk! Lielvārdes jaunais florbolists bumbiņas vietā spiests ķert kurpi

Nepiedodama neprecizitāte. Rīgas lauvu florbolists Aleksandrs Pavlovskis

63


64

Žurnāls Sports • 2017. gada marts

Žurnāls ''Sports''  

2017. gada marta numurs

Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you