__MAIN_TEXT__

Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

Nr. 2 (369) 2021. FEBRUĀRIS

Kādu viedpulksteni izvēlēties

Nākamās NBA zvaigznes Rīgā un Daugavpilī Hokeja bruņinieki bez bruņām

Pirmie pasaules čempioni kamaniņu sportā

Baiba BENDIKA Andrejs RASTORGUJEVS Mārtiņš LAZDOVSKIS. Motosporta prezidents

Cena Eur 1,95


Uz 1. vāka izmantoti AFP un AP/Scanpix foto

ŠAJĀ NUMURĀ

10. RUNĀ PREZIDENTS LaMSF prezidents Mārtiņš Lazdovskis 4. ZIBSNIS

Dramatiskais biatlons

7. CERĪBA

Jaunkareive Līga Velvere

16. PROCESĀ

Uz Tokiju ar Grīnberga padomu

38. ATTĪSTĪBA

Latvijas futbola simtgades mirkļi

44. PĒC PJEDESTĀLA

Riteņbraucējs Gatis Smukulis

47. BROKASTIS ČEMPIONIEM

32. HANDBOLS

Uzturs ar mērķi

50. VĒSTURE

Kas un kad nāks Gulbja paaudzes vietā?

Latvijas hokeja vārtsargi bez maskas

56. TOREIZ UN TAGAD Pasaules čempions kamaniņu sportā Dainis Bremze

24. PADOMS

Kurš viedpulkstenis labākais

18. CERĪBA Pasaules U-19 čempionāts Rīgā un Daugavpilī

Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība: nr. LV40008097373 Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013 E-pasts: birojs@sporto.lv

MĒNEŠA ŽURNĀLS

Galvenais redaktors: Dainis Caune Galvenā redaktora vietnieks: Kristaps Zaļkalns Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne

3


ZIBSNIS

Dramatiskais

biatlons Atšķirībā no vairākiem citiem pie mums slaveniem ziemas sporta veidiem biatlonā pilnā sparā turpinās gan sezona, gan kvalifikācija Pekinas olimpiskajām spēlēm. Vēl varam cerēt uz patīkamiem pārsteigumiem, no kuriem daži jau piedzīvoti. Vispirms janvāra pēdējā nedēļā trešo Eiropas čempiona titulu izcīnīja Andrejs Rastorgujevs, divas dienas vēlāk, gūstot tobrīd nozīmīgāko uzvaru savā karjerā, tādu pašu zelta medaļu saņēma Baiba Bendika. Tiesa, jāņem vērā, ka biatlonā brīnumus nemitīgi spēj radīt tikai daži un arī tikai kādu nosacītu laika sprīdi. Pārējie, cerot uz savu laimes mirkli, diendienā strādā gadiem, lejot sviedrus, mokoties šaubās, un lielākoties to tā arī nepiedzīvojot.

A

ndrejs Rastorgujevs, šķiet, palicis mazliet lēnāks, bet precīzāks. Bija laiks, kad, izcilā formā būdams, viņš ar vienu soda apli sprintā spēja cīnīties vismaz par vietu labāko sešniekā. Šāgada pasaules čempionātā Pokļukā, pat šaujot nekļūdīgi, viņš labi ja aizsniegtos līdz bronzai, bet nopelnīja vienu soda apli un palika piecpadsmitais, priekšā palaižot deviņus citus tikpat neprecīzus vīrus. Savukārt Baibai Bendikai jāpārdzīvo cita klasiska izaugsmes krīze biatlonā. Ievērojami palielinot funkcionālo sagatavotību un ātrumu distancē, likumsakarīgi sāk zust šaušanas precizitāte. Lai to

4

atgūtu jaunā kvalitātē, kādas nianses jāmaina darbībām šautuvē. Tieši, kādas, tas ir jautājums, uz kuru katram sportistam jāatrod ļoti individuāla atbilde.

Bailes pulvera vietā Pēc iepriekšējās sezonas Baibai un viņas trenerim Ilmāram Bricim bija prātīga doma, ka jāuzlabo rezultāti, šaujot guļus. Šajā pozīcijā trāpījumi tik tikko sasniedza 80 procentu robežu. Stāvus gan precizitāte, gan stabilitāte bija labāka. “Lai regulāri cīnītos pa augšgalu, kopējai precizitātei jābūt vismaz 85 procentiem,” norāda Bendika, pamatojot rudenī veikto šautenes laides maiņu. “Likās, ka stāvus neko sabojāt neva-

ram, bet uzlabosim guļus šaušanu,” piebilst Bricis. Puse no šī plāna izdevās — guļus pozīcijā precizitāte palielinājās līdz 89 procentiem, toties stāvus pēc pēdējā Pasaules kausa izcīņas posma Antholcā pirms Eiropas čempionāta tā nokritās pat zem 60 procentiem! Nelaime vienmēr meklē sabiedrotos. Ar vairākiem treniņu cikliem augstkalnē labi saplānotā un aizrautīgā gatavošanās sezonai Baibai noslēdzās ar... pozitīvu C-19 testu un tādējādi aizslēgtām durvīm uz pirmo divu Pasaules kausa izcīņas posmu burbuļa durvīm Kontiolahti. Pēc atgriešanās decembrī Hohfilcenes trasēs šķita, ka viss būs kārtībā gan ar veselību, gan ar šaušanu — sprintā viens soda aplis (šaušanā stāvus!) un 20.

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Foto: AFP/Scanpix Foto: EP/Scanpix

Pokļukas sprintā. Baiba Bendika pasaules šāgada čempionāta distancē

Pirmais lielais pjedestāls. Baiba Bendika — Eiropas čempione biatlona sprintā Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

vieta. Bet 10 km iedzīšanas distancē tika piedzīvota katastrofa — pēc salīdzinoši veiksmīgas šaušanas guļus (viens soda aplis pirmajā ugunslīnijā), stāvus no desmit lodēm garām mērķiem tika raidītas... sešas! Pēc nepilnas nedēļas cerībai, kas kā vienmēr mirst pēdējā, tika uzgāzta vēl lielāka drupu kaudze. Ceturtā PK posma sprintā turpat Hohfil­ cenē — pieci soda apļi (3 + 2) un 85. vieta. Vēl pēc nedēļas Oberhofā jau bija drusku labāk — pa vienam aplim katrā šautuvē un, pateicoties ātrumam distancē, 21. vieta. Iedzīšanā viss sākās pat lieliski — ar desmit precīziem šāvieniem, bet pa ceļam uz nākamo ugunslīniju no zemapziņas arvien nekaunīgāk līda ārā bailes, kā būs ar šaušanu stāvus. Vai šoreiz es varēšu trāpīt? Vai man izdosies? Neizdevās. Vispirms divas, pēc tam vēl trīs kļūdas, tomēr par spīti tām itin pieņemamā 27. vieta. Nu jau patiesi Baiba sāka baidīties no šaušanas stāvus. Nākamajā sprintā bailes par viņu ņirdza aiz trim neaizvērtiem mērķiem. Savukārt Antholcas 15 km klasiskajā biatlonā tās Baibai laipni dāvināja piecas soda minūtes (četras stāvus šautuvē!). Kaut kā bija jātiek vaļā no šīs nedrošības, un niķīgā šautene atkal jāpadara par savu labāko draudzeni. Varbūt salabšana izdosies Eiropas čempionātā, kur tomēr konkurence mazāk spīva?

Maza pietura lielajā ceļā Pirms tam kopā ar treneri Ilmāru Brici vēlreiz un vēlreiz tika salīdzinātas stājas ar veco un jauno laidi, pētīti pat iepriekšējo sezonu fotoattēli, lai atrastu to, kas stāvus šaušanas pozīcijas niansēs pazaudēts. Izskatījās, ka lielākā vaina meklējama regulējumā un visvairāk — kreisās rokas balstā. Polijas biatlona centrā Dušņikizdrojā Eiropas čempionāta pirmajā disciplīnā 15 km rezultāts atkal bija šokējošs — sešas soda minūtes! Bet tajā bija arī kaut kas pozitīvs. Kļūdas bija katrā šautuvē — pa divām pirmajā un pēdējā, bet piecas no šīm lodēm sagūla vienā vietā pie pašas mērķa maliņas. Tātad kļūda bija nevis šaušanā, bet piešaudē! Tātad, ja tēmēklim būtu veikta pareizā korekcija, Baiba trāpītu. Tātad viņa var un prot! “Uzdāviniet man mazliet veiksmes!” tajā vakarā Bendika ierakstīja savā sejgrāmatā. Vēl pēc dienas viņa ziņoja, ka no rīta esot pamodusies ar apziņu, ka šodien kļūs par Eiropas čempioni. Un tas arī notika! Sprinta guļus šautuvē Bendika bija nekļūdīga un kļuva par līderi, stāvus par pirmo šāvienu nopelnīja soda apli, pēc kura distancē devās trešā, bet līdz finišam zaudēto atguva un varēja svinēt karjerā pirmo lielo uzvaru. “Beidzot izdarīts tas, uz ko esmu spējīga!” Baiba ar gandarījumu paziņoja videorullītī, kādus viņa, Vidzemes Augstskolas absolvente bū-

dama, prasmīgi veido ievietošanai savā FB profilā. Šiem vārdiem tūlīt sekoja atgriešanās reālajā dzīvē. “Zinu, ka vēl būs sliktās dienas, bet es arī zinu, ka varu vinnēt jebko. Šī ir tikai maza pietura ceļā uz vēl lielākiem mērķiem.”

Šautene skrūvspīlēs Pirmā sliktā jau bija nākamā diena. 10 km iedzīšanā Bendika līderes pozīcijas noturēja tikai līdz pirmajai šautuvei, jo pēc katras uguns­līnijas nācās veikt pa soda aplim. Turklāt pa ceļam uz pēdējo šaušanu ledainā nobraucienā latviete apmeta kūleni, salauza nūju, sabojāja slēpi un, pats trakākais, salieca šautenes laidi, kuras pamatu veido dūralumīnija konstrukcija. Tobrīd gan viņu vairāk uztrauca sāpes satriektajā īkšķī, tomēr četrus precīzus šāvienus izdarīt izdevās, un finišu Baiba sasniedza vienpadsmitā. Dziedēt brūces un pabeigt gatavošanos pasaules čempionātam Bendika devās uz Livinjo, kuras mazajā šautuvītē latviešu biatlonisti esot biežāk sastopami nekā paši itāļi. Ilmāram skrūvspīlēs laidi izdevās atliekt iepriekšējā stāvoklī, bet treniņi liecināja, ka šautene nav apvainojusies un ir gatava turpināt kalpot godam. Iesildīšanās pasaules čempionātā ar kauju notika 2+2 stafetē, kurā Andrejs, protams, nepiedalījās, jo viņam bija savi plāni. Un tajos ierašanās Pokļukā bija ierakstīta tikai tajā dienā, kad sacensības jau bija sākušās. Bendika savā trešajā posmā izmantoja trīs rezerves patronas (stāvus tikai vienu) un sasniedza desmito rezultātu. Pateicoties arī Aleksandra Patrijuka, Edgara Mises, un jo sevišķi juniores Sanitas Buliņas, itin pieklājīgajai precizitātei, Latvijas komanda pēc ilgāka laika netika apsteigta par apli un finišēja 23. vietā 27 valstsvienību konku­ rencē.

Kā spēkam iegūt vērtību Sprinta dienā anticiklons šautuvē ienesa brāzmainu vēju. Vienam soda aplim pirmajā šautuvē sekoja vēl divi otrajā, tomēr finišā Baiba aizsniedzās līdz 26. vietai, jo no labāko desmitnieka absolūti precīzas bija tikai trīs dāmas — čempione Tirila Ekhofa (Norvēģija), bronzas laureāte Hanna Sola (Baltkrievija) un itāliete Liza Vitoci, kura finišēja piektā. Vai brāzmās, šaujot stāvus, varēja būt labāka precizitāte? “Vējš tiešām traucēja, bet abas lodes varēja savākt,” pēc finiša atzina Bendika. Iespējams, pirms 10 km iedzīšanas Ilmārs Bricis savai audzēknei atgādināja, ka tieši pirms 20 gadiem un tieši Pokļukā viņš Latvijai biatlonā izcīnījis pirmo pasaules čempionāta medaļu, finišējot trešais 20 km distancē. Katrā ziņā iedvesmas Baibai netrūka. Tiesa, pēc kļūdas pirmajā šaušanā latviete atkrita uz 33. pozīciju, bet pēc precīzas nākamās sērijas pacēlās līdz 25. vietai.

5

›››


ZIBSNIS

Tām sekoja divas šaušanas stāvus — īstais pārbaudījums, vai Baiba patiesi būs tikusi pāri savam vairāk gan psiholoģiskās nevarības mūrim. Pirmajā sērijā — pieci no pieciem un jau 21. pozīcija. Pēdējā ugunslīnijā tikai pirmais šāviens garām, kas situāciju nepasliktina, jo kļūdās arī konkurentes, un Bendika finišē astoņpadsmitā, sūrojoties, ka šoreiz slēpes gan varētu slīdēt labāk. Bet štrunts par bitēm, ka tik lodes mērķī! Biatlonā spēkam bez ticības nav lielas vērtības.

Mūsu dvēseles trīcinot Andrejs Rastorgujevs šo dilemmu risina jau vairāk nekā 250 Pasaules kausa izcīņas startos. Cik reizes viņš nav trīcinājis mūsu dvēseles, nesoties pa priekšu visiem pasaules biatlona varenajiem, bet līdz galam pilnīgi visus aiz savas muguras tā arī neatstājot un tikai divreiz kāpjot uz PK goda pjedestāla pēc sudraba godalgām (2017. gadā Oslo distancē ar kopējo startu un nākamajā sezonā Kontiolahti sprintā)!? Šis žurnāla numurs gan tiek drukāts, pirms pasaules čempionātā Pokļukā notikusi medaļu izcīņa 20 km (dāmām — 15 km) un distancēs ar kopējo startu. Cik dažādos ceļos Andrejs nav devies jaunu ideju un treneru meklējumos, līdz atkal atgriezies pie Intara Berkuļa, kas viņu aizveda līdz meistarības virsotnēm. Tiesa, sezonai Rastorgujevs vairākās treniņnometnēs gatavojās kopā ar Vācijas izlasi, bet pēc Berkuļa sastādītas programmas. Ar 21. vietu 20 km un 23. vietu sprintā visai sekmīgi ieskrējies PK Kontiolahti posmos, Hohfilcenē Andrejs nolaida tvaiku — vienalga, vai tie bija sprinti ar divām šautuvēm vai iedzīšanas ar četrām, viņš konsekventi katrā mačā slēpoja pa trim soda apļiem. Bet tad Oberhofas 10 km kļūdījās tikai reizi un finišēja divpadsmitais. Antholcas augstkalne atkal bija neveiksmīga, toties Dušņikizdrojā ar vienu soda minūti četrās 20 km distances šautuvēs izcīnītais Eiropas čempiona tituls sniedza gandarījumu.

Foto: EPA/Scanpix

›››

Ceļā uz pasaules čempionāta labāko desmitnieku. Andrejs Rastorgujevs 12,5 km iedzīšanas distancē

“Kaut kad arī jāizšauj, nevar tā visu laiku...” norūca mūsu līderis.

Laime un nelaime tepat aiz stūra Pēc piecpadsmitās vietas pasaules čempionāta sprintā Andrejs savus līdzjutējus atkal pielīmēja tālrādes ekrānam. Sācis 12,5 km iedzīšanu 53 sekundes aiz līdera Juhannesa Tinesa Bē, pēc pirmās prātīgās šaušanas mūsējais pakāpās uz desmito pozīciju, kuru līdz otrajai ugunslīnijai nomainīja pret septīto. Kad šķita, ka laime jau tuvojas, pirmā lode to padzina malā. Bet arī nelaimei nebija pārāk brangs augums, pusdistancē Andrejs atradās desmitajā pozīcijā, trešo šaušanu papildināja ar liekiem 150 metriem, bet savu situāciju par divām vietām uzlaboja, jo apkārtējie nebija precīzāki. Tiesa, labāko sešnieks tepat aiz

pagrieziena vairs nevīdēja, konkurentu šņākšana aizmugurē gan bija jūtama. Pēdējais šāviens šajā disciplīnā Andreju atmeta divas vietas atpakaļ. Tomēr desmitais rezultāts, kas sasniegts vissvarīgākajos mačos, bija šosezon labākais. Un tajā vīdēja cerība uz vēl labāku iespējamību. Tāpēc Andrejam tiek piedota gan dažkārt lecīgā izturēšanās, gan egoisms, gan tiepīgā nestartēšana izlases formas tērpā. Lai tik būtu Lielā medaļa! Bet, kurš no abiem pie tās pirmais tiks, vēl ir jautājums. Un vai vispār tiks? ©

Dainis CAUNE Dienā, kad sākās pasaules čempionāts biatlonā. Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) saņēma oficiālu ielūgumu piedalīties XXIV ziemas olimpiskajās spēlēs, kas 2022. gadā no 4. līdz 20. februārim risināsies Pekinā. LOK prezidents Žoržs Tikmers uzskata, ka Latviju tajās varētu pārstāvēt vairāk nekā 60 sportisti 13 sporta veidos. Biatlonā olimpiskā kvalifikācija, kas sākusies ar šīgada Pasaules kausa izcīņu, noslēgsies tikai pēc septiņiem PK nākamās sezonas posmiem janvāra beigās Antholcā. Latvijas Biatlona federācija Pekinā cer atgriezties ar pilnu vīriešu komandu. Lai to izdarītu, nāciju vērtējumā jāiekļūst labāko divdesmitniekā. Pēc pasaules čempionāta sprinta Latvija atradās 21. vietā, nedaudz atpaliekot no Bulgārijas un apsteidzot Poliju.

6

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


PROCESĀ

Jaunkareive

Līga Velvere Pat neskaidrību laikā par cēliem mērķiem domāt neaizliegsi. Ievērojot visus noteik­ tos ierobežojumus, Rīgas sporta manēžā tikos ar Līgu Velveri, kura neatlaidīgi un ar lielu pārliecību gatavojas 800 metru skrējienam, lai piedalītos olimpiskajās spēlēs Tokijā.

Līga VELVERE 800 metru skrējēja Dzimusi

1991. gada 10. februārī Saldū, augusi Remtē

Augums, svars

172 cm, svars ap 59 kg

Izglītība

mācījusies Druvas vidusskolā, Murjāņu sporta ģimnāzijā, LSPA, absolvējusi ASV Aidaho štata universitāti, bakalaura grāds sporta fizioloģijā

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Sporta gaitas vieglatlētikā no 13 gadu vecuma Treneri

Daila Mankusa, Gints Bitītis, Ludmila Olijare un Aleksandrs Čumakovs, Viktors Lācis, tagad Juris Beļinskis

Lielākie sasniegumi

Latvijas rekordiste 800 m un 1000 m skrējienā telpās, startējusi Eiropas un pasaules čempionātos stadionā un telpās 400 m/b un 800 metros

Darba gaitas

bijusi trenere ASV, šobrīd Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kareive

Vaļasprieki

literatūra, adīšana, tamborēšana, kulinārija

Mērķis

startēt olimpiskajās spēlēs, labot Latvijas rekordu 800 metros, veidot karjeru armijā, personīgā dzīve

Personiskie rekordi

800 m stadionā 2:00,75, telpās — 2:01,10 (Latvijas rekords) , 400 m/b — 56,77, 400 m — 54,36

Ģimenes stāvoklis

neprecējusies

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

L

īga pagaidām ir dažus metrus pirms olimpiskās caurlaides, jo viņas personīgais rekords 800 m distancē 2:00,75 vēl nedaudz atpaliek no Tokijas kvalifikāci­ jas — 1:59,50. Matemātiski rēķinot, Līga šajā laikā pagūst noskriet 792 metrus... Iespēja to labot vēl ir līdz vasaras vidum, jo LOV B sastāva sportiste cer, ka vieglat­ lētu sacensības stadionos notiks, kā plā­ nots. Līga apņēmīgi gatavojas Eiropas zie­ mas čempionātam, kas marta sākumā no­ tiks Polijas pilsētā Toruņā. Telpās skriet Līgai patīk. Viņa vairākkārt labojusi Lat­ vijas rekordu telpās, kas šobrīd ir 2:01,10. — Cik nopietni ir treniņi šajā sarežģītajā laikā? — Kopš decembra vidus trenējos, kā plānots: manēžā, arī ārā vienu vai divas reizes dienā. Telpās pat vieglāk, jo trenē­ ties iekštelpās drīkst tikai izlašu dalībnie­ ki un skrejceliņos nav tik ierastās drūz­ mas. Viss noris pēc plāna, braucam arī uz Liepāju, kur sporta manēža atšķirībā no galvaspilsētas manēžas atbilst visiem starptautiskajiem noteikumiem un normāli vari izskriet virāžas.

Rudens posms man šosezon bija ci­ tādāks, jo, paklausot trenerim Jurim Beļinskim, iestājos armijā — Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos. Nekad nebiju domājusi par militāro karjeru, bet sev par pārsteigumu sapratu, ka tas ir man. Triju mēnešu jaunkareivju apmācības kursi nebija viegli. Tie bija pat ļoti smagi, daudzi no maniem 70 kursa­ biedriem neizturēja, tomēr man tas sa­ gādāja prieku. Arī tas, ka vissmagāka­ jā pārgājienā (maršā) biju ceturtā labākā, puišus ieskaitot. Vienu brīdi, pielaikojot glīto armijas tērpu, pat iedomājos — var­ būt vairs neskriet un uzreiz pievērsties militārajai karjerai? Tomēr vēl skriešu, bet armijā noteikti palikšu. Tagad esmu pilntiesīga armijniece un gatavojos bruņo­ tos spēkus pārstāvēt arī starptautiskajās karavīru sacensībās. Šajos trijos mēnešos ieguvu pamatīgu fizisko bāzi. Apmācības bija lieliski treni­ ņi, brīžiem bija jādarbojas pat ar 20 kg ekipējumu. Trenēties savā pamatdisciplīnā varēju vienīgi brīvdienās, bet kopumā ne­ ko daudz nezaudēju.

7

›››


›››

— Vai viegli gatavoties Eiropas ziemas čempionātam, ja sacensībās šosezon nav skriets? — Mazlietiņ žēl, ka nepiedzīvoju sacen­ sību drudzi, netikos ar spēcīgām pretinie­ cēm, bet pašlaik tāda ir situācija un ar to samierinos. Varēju jau skriet Igaunijā vai Lietuvā, kur sacensības notiek, taču lielu jēgu tam neredzam, jo šobrīd mana līme­ ņa sportistes tur nav un vienatnē skrienot neko daudz neiegūšu. Varētu kopā ar vī­ riem vai vismaz jauniešiem... Protams, ka Eiropas čempionātam šis sacensību bads par labu nenāks, bet ceru, ka viss bijušais un piedzīvotais nekur nebūs pazudis. — Tava sportiskā karjera ir gana gara, esi startējusi Eiropas čempionātā arī 400 metru barjerās, pēdējos gados gan vairāk 800 metros. Tas ir galīgs lēmums? — Nekad nesaki nekad. 400 metri ar barjerām man patika, un pirmie star­ ti 800 metros ASV, kur es mācījos, likās gandrīz vai mocības. Starp citu, tos sāku skriet tāpēc, ka barjerās man traucēja ne­ liela trauma. Pie sava iepriekšējā trenera Viktora Lāča, kas ir Latvijas rekordists 400 m/b, par disciplīnas galējo izvēli ne­ biju droša. Tagad pie Jura Beļinska, kas vairāk trenē tīros skrējējus, liekas, ka to­ mēr 800 metri ir mana distance. — Vairākkārt esmu tevi fotografējis lielās sacensībās, un dažkārt liekas, ka tieši otrajā aplī spēki tevi atstāj... — Tā nav viegla distance, jo ātri jāskrien abi apļi. Ja esi labā formā un sa­ krīt visi labvēlīgie apstākļi, tad spēku zu­

8

dumu nemana. Ļoti labi jāizjūt pirmie 400 metri, nedrīkst pārforsēt, jo tad pēdējos 200 metros kājas gluži vairs nenes, tā nav tikai elpošana vien. Daudz ko nosaka arī pretinieces. Ja esam apmēram spēkos līdzvērtīgas, tad vadību distancē uzņemas te viena, te otra un spēki tiek ietaupīti pē­dējam pusaplim. 800 metri ir arī divas minūtes taktiska cīņa, kur reizēm nepie­ ciešama arī deva nekaunības. Zinu, ka pie iepriekšējā trenera treniņos mazliet pārforsēju, bieži skrēju priekšgalā un distances otrajā pusē spēka pietrūka. Tagad trenējos citādāk, daudz strādājam pie ātruma izturības. Žēl, ka pagājušā gada sezonā īstu maču bija maz un līdz Latvijas rekorda apdraudēšanai tā arī netiku. — Latvijas rekords šovasar svinēs 37 gadu jubileju (Mārīte Ārente 1984. gada jūlijā distanci noskrēja 1:58,64). Vai tā divu minūšu robeža nav psiholoģiska barjera? — Nē, nav jau augstlēkšana, kur tu redzi jaunu augstumu un tas tevi bie­ dē. Dažādu apstākļu dēļ to vēl neesmu pārvarējusi, bet cerības neatmetu. — Kas vajadzīgs, lai to spētu? — Pirmkārt, jābūt labi sagatavotam re­ korda skrējienam. Jābūt labām sāncensēm. Ja kāds šīs distances tik labi nepārzina, tad skrējienā jābūt zaķim, tas ir skrējējai, kura piemērotā tempā aiz sevis ved pārējās met­ rus 600 un tad izstājas. Oficiālajos čempio­ nātos praktiski zaķu nav, ja nu vienī­gi kā­ da komandas biedrene to uzņemas. Ta­ ču, ja viņa ir tikusi finālā, tad acīmredzot pati ir laba skrējēja un var distanci noskriet līdz

Juris BEĻINSKIS, Sporta klubs Metroons, Līgas treneris “Ar Līgu ir viegli strādāt, viņa ir apzinīga un apveltīta ar lielām darba spējām. Viņa nebūt nav teikusi pēdējo vārdu savā distancē. Saprotamu iemeslu dēļ pagājušā sezona līdzīgi kā šī nav vienkārša, daudz jāpielāgojas esošajiem apstākļiem. Turklāt Līgas lēmums — iestāties armijā — ieviesa korekcijas sagatavošanās plānos. Tomēr trenējamies pietiekami sekmī­gi. Nopietni atsākām darboties ap Ziemas­ svētkiem, kad Līga beidza jaunkareivju kursus. Tagad gatavojamies nopietnākajam šīs ziemas startam — Eiropas čempionātam telpās. Protams, ka sacensību prak­ ses šoziem Līgai nav, bet viņa ir pietiekami pieredzējusi, lai tas īpaši netraucētu. Tas laikam arī būs vienīgais šīs ziemas starts. Lai vai kā, bet armijas mācības Līgai ielika pamatīgu fizisko bāzi, jo viņai nekādas atlaides kā elites sportistei netika dotas. Tagad strādājam pie ātruma, pie tehnikas. Ceru, ka vasaras sezona būs, olimpiskās spēles ieskaitot. Līgai ir visas ­iespējas tām kvalificēties.”

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

PROCESĀ

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Izšķirošā taisne. Tieši pēdējie pārsimt metru nosaka tavu varējumu 800 metros, šoreiz Eiropas 2018. gada čempionātā Līgai distances beigu daļā kājas galvai vairs neklausīja

Ar treneri. Kopā ar treneri Juri Beļinski tiek apspriests katrs solis. Šoreiz klātienē sporta manēžā, bet treniņu process notiek arī attālināti, trenerim turot roku uz pulsa Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

galam. Komercmačos ir citādāk un sacensī­ bu rīkotāji paši parūpējas par oficiāliem za­ ķiem, jo rekordi būtu katru maču rota. Tas nav tik vienkārši, kā es te stāstu, zaķim jābūt spēcīgam, labi jāpārzina temps, jāiztur 600 metri pareizā tempā, īstam profesionā­ lim. Amerikā pati esmu bijusi zaķis lieliska­ jai kanādiešu skrējējai Melisai Bišopai, palī­ dzot viņai sasniegt labu rezultātu. Tāpēc Eiropas vai pasaules čempionā­ tos, olimpiskajās spēlēs pasaules un citi rekordi tik bieži nekrīt. — Vai laikapstākļiem arī ir nozīme? — Protams, vissliktākais ir spēcīgs lietus vai ļoti brāzmains vējš, kas var izjaukt ritmu. Man patīk skriet dažādos laik­ apstākļos, varbūt būtu grūti plus 40 grādos, bet citādi silts laiks man patīk. Ļoti labprāt skrienu vieglā lietū, to jūtu kā kaut ko savu. — Par konkurenci. Kāpēc Latvijā, arī Baltijā tādas tev nav? Trūkst treneru? — Treneri, manuprāt, ir. Domāju, ka paši jaunieši šo grūto distanci negrib skriet. Vieglāk ir trenēties sprintā, kur vajag ātrumu un spēku, nav jāmokās di­ vas minūtes, galvu arī sevišķi nevajag piepūlēt. Skan arī labāk — ātrākā sprin­ tere, nevis ātrākā 800 metru skrējēja... Ja nu ļoti patīk skriet, var izvēlēties maratonu, kas nav vienkārši skrējiens, bet vesela dzīves filozofija. Labas mara­ tonistes mums ir vairāk nekā labas 800 metru skrējējas. Uz Londonas spēlēm vi­ sas, kuras izpildīja normu, pat netika, jo startēt drīkstēja tikai trīs. Turklāt vidusdistančniekiem ļoti svarī­ ga ir gatavošanās, fiziskās bāzes veidoša­ na, kas pamatā ir kross, jāskrien vēlos ru­ deņos, ziemā. Tagad mīnus padsmit grādos skrienu un baidos pakrist. Nesen samērā laimīgi nokritu. Nezinu, kam tas patiktu. — Vienas mocības. Kur ir gandarījums? — Tā neteiktu. Man sports sagādā prieku. Ja esmu to izvēlējusies, tad daru no sirds, iespējams, ka reizēm pat pārcen­ šos. Tā Amerikā, kad beidzu augstskolu, tad sāku strādāt, bet vakaros vēl trenē­ jos. Reizēm pat baidījos piesēst, jo zināju, ka aiz noguruma nebūs viegli piecelties. Lielākais gandarījums ir tad, kad tu labā tempā noskrien 600 metrus un jū­ ti, ka vari vēl, kājas tevi nes... Ceru, ka tieši tā reiz būs arī rekorda skrējienā. Tāpat jūtu atbildību par tiem, kas man palīdz, trenē, materiāli atbalsta. Un galu galā es pārstāvu Latviju. Starp citu, bija brīdis, kad es nemaz nebiju tik droša, ka no ASV atgriezīšos at­ pakaļ Latvijā. Ilgi domāju, bet tagad ne mirkli nenožēloju, ka esmu mājās. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 9


RUNĀ PREZIDENTS

Motosporta

virsotnē Aiz muguras ne tā veiksmīgākā sezona līderu traumu ziņā, taču no organizatoriskā, masveidības un talanta viedokļa motosports šobrīd ir augstākajā līmenī, kādā tas Latvijā jebkad bijis. Tā intervijā žurnālam Sports skaidro Latvijas Motosporta federācijas (LaMSF) prezidents un Eiropas Motociklistu savienības (FIM Europe) viceprezidents Mārtiņš Lazdovskis.

L

azdovska laikā motosportisti kļuvuši par Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) dalībniekiem. Pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas pērn Moto­ sporta federācija bija pirmā, kas atsāka rīkot sacensības, bet Eiropā valdošo COVID krīzi pārvērta izdevībā, uz Latviju atvedot uzreiz trīs pasaules čempionāta posmus prestižajā MXGP klasē un tiekot nominētai Gada federācijas titulam Trīs Zvaigžņu balvā. Patlaban motokrosā vērojama vēl nepieredzēta ne vien bērnu un amatieru masveidība, bet arī jaudīgs elites braucēju loks — Jonass, Stupelis un Macuks, talantīgie brāļi Reišuļi, Bidzāns un Pumpurs, kuri ir rūpnīcu komandu redzeslokā. Spīdvejā cerības vieš Ļebedevs, perspektīvie Mihailovs, Gusts, Ansviesulis, kuri sevi apliecinājuši ar medaļām junioru čempionātos. Motokrosā pandēmijas laikā dalībnieku skaits pat nedaudz audzis. Protams, neiztikt arī bez zobu sāpēm — TOP braucēju smagās traumas, skijoringa saimes atdalīšanās, limitētās motošosejas attīstības iespējas, līdzekļi nacionālajām izlasēm. Paraugoties uz Mārtiņa Lazdovska vaļaspriekiem, nāk prātā leģendārais citāts no Limuzīna Jāņu nakts krāsā: “Mūs jau sen nekas garīgi nesaista — ne tu interesējies par hokeju, ne par rokasbumbu.” Lazdovskis sko-

10

las vecumā trenējies rokasbumbā un spēlē hokeju amatieru komandā Zibens, ko šosezon apturējis koronavīruss. Tomēr kopš bērna kājas viņa sirds pieder motokrosam.

Ar konstruktīvu entuziasmu — Pats neesat startējis motosportā, taču esmu dzirdējis, ka jūsu ģimenē motosporta tradīcijas nav svešas. — Mans ceļš motosportā sākās astoņdesmito gadu beigās. Tolaik dzīvoju Nākotnē, kur bija liels kolhozs, un spēlēju rokasbumbu. Populāra bija arī riteņbraukšana — man kaimiņos dzīvoja olimpietis Juris Silovs — un motosports, kurā darbojās atsevišķa sekcija. Bijām bariņš interesentu, kuri aktīvi dzīvoja līdzi motosportam. Deviņdesmito gadu sākumā mans onkulis kļuva par Laura Freiberga lielāko atbalstītāju un pamazām aizvien vairāk iesaistījāmies motokrosa aktivitātēs. — Lauris Freibergs ir pirmais Lat­vi­ jas motokrosa braucējs, kurš kļuva par Eiropas čempionu. Kas notika pēc tam? — 2008. gadā iekšlietu ministrs bija Ma­ reks Segliņš, kurš bija aizrautīgs motosporta līdzjutējs. Es strādāju ministrijā par valsts sekretāru — tolaik mani uzrunāja tā laika Ķeguma trases Zelta zirgs saimnieks, leģendārais Salvis Freimanis, jo man bija izveidojusies pa-

saules čempionātu pieredze un kontakti, braucot līdzi Laura Freiberga delegācijā. Freimanis interesējās, kā Latvijā sarīkot pasaules čempionātu solo braukšanā — prestižajā MX klasē. Sapazīstinājām Salvi ar pasaules čempionātu organizatoriem. Tā kopš 2009. gada esmu dziļāk motosporta virtuvē. 2016. gadā mani uzaicināja kļūt par Latvijas motosporta komandas vadītāju startam Nāciju kausa izcīņā. Pēc tam LaMSF biedri izteica priekšlikumu kļūt par federācijas prezidentu 2017. gadā. — 2018. gadā jūs ievēlēja par Eiro­ pas Motociklistu savienības (FIM Europe) viceprezidentu. — Tā kā starptautiskajā apritē biju kopš 2010. gada, FIM Europe prezidents man bija labi pazīstams un ieteica kandidēt uz šo amatu. Mani ievēlēja tikai ar vienas balss pārsvaru — nav viegli tur tikt iekšā. Pēc analoģijas FIM Europe un FIM ir tas pats, kas futbolā UEFA un FIFA. FIM Europe organizē motosporta dzīvi Eiropā, kas saistīta ar Eiropas čempionātiem, bet FIM lauks ir pasaules čempionāti. — Kādas pilnvaras un pienākumus ietver FIM Europe viceprezidenta amats? — Manā atbildībā ir FIM Europe biroja, kas atrodas Romā, darba organizēšana un uzraudzība, arī organizācijas statūti. Lielākie

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Foto: LaMSF arhīvs

RUNĀ PREZIDENTS

Mārtiņš LAZDOVSKIS LaMSF prezidents, FIM Europe vicepreizdents, LVC valdes loceklis, LSFP valdes loceklis

Sanitārais paraugs Eiropai — Aizvadītā gada vasarā Motosporta federācijai izdevās veiksmīgi izmantot dažādo COVID situāciju Eiropā — defektu pārvērtāt par efektu, noorganizējot trīs pasaules čempionāta posmus Latvijā. — Tas bija liels darbs, sākot ar jūliju, kad nostiprinājās pārliecība — sacensības varēs notikt. Starptautiskās federācijas pārstāvji un sacensību organizatori bija apjukuši, jo cerības aizvadīt normālu sezonu vairs nebija, un viņi sāka apsvērt dažādus plānus B. Viens no plāniem bija izveidot burbuli — Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

sabraukt vienā vietā un aizvadīt tik daudz sacensību, cik iespējams, un tad braukt uz nākamo vietu, maksimāli izvairoties no kontaktēšanās. Tobrīd Latvijā COVID situācija bija labākā Eiropā. Gan Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), gan Veselības ministrija pozitīvi vērtēja mūsu ieceri un atbalstīja ar padomu, lai sacensības varētu notikt. — Tobrīd visas sacensības sākās ar sanitāro protokolu. Tiklīdz saņēmām zaļo gaismu sacensībām Ķegumā, mums pirmajiem bija jāizstrādā sanitārais protokols — tas bija lielākais pārbaudījums. Pēc tam šis protokols tika piemērots sacensībām arī Itālijā, Spānijā un citās valstīs, kur čempionāts turpinājās. Trakākais bija mainīgais COVID saslimstības kumulatīvais rādītājs — šobrīd tas ir 600, bet tobrīd robežšķirtne bija 15, kas noteica, vai jātaisa vairāk testu pirms ceļošanas uz sacensībām. Piemēram, filmēšanas grupa uz sacensībām ceļoja kravas automašīnās kopā ar tehniku — kā jau tehniskais personāls, taču ceļā pavadīja trīs līdz četras dienas... Radās jautājums — kā to visu organizēt? Pieņēmām lēmumu, ka COVID testi ir jātaisa pilnīgi visiem, lai gan likumdošana to neprasīja. Ķegumā izveidojām mobilo laboratoriju, un sacensību vajadzībām tur tika veikti 1200 COVID testi vien.

1977. gada 2. novembrī Jelgavā

Izglītība

Šķibes astoņgadīgā skola, Jelgavas Valsts ģimnāzija (tolaik 2. vidusskola), LU Ekonomikas un vadības fakultāte, maģistrs

Ģimene

neprecējies, ir meita

Grāmatas

Trīs draugi. Jebkura Remarka vai Hemingveja grāmata

Citi sporta veidi

spēlē hokeja komandā Zibens, teniss

Vaļasprieki

makšķerēšana

Foto: LaMSF arhīvs

izaicinājumi saistās ar dažādām motobraukšanas iniciatīvām Eiropas Savienības līmenī attiecībā uz satiksmes drošību un mobilitāti — tās ir lietas, ko iepriekš esmu darījis savā profesionālajā dzīvē un arī šeit pielietoju, komunicējot starp Latvijas valdību un Eiropas Parlamentu. Trešā joma ir tieši motokrosa disciplīna, kuru uzraugu. — Tātad darbs ietver arī praktiskas lietas. — Jā, tieši tā. Četras reizes gadā mums ir valdes sēdes, kad visas amatpersonas sabrauc kopā, tostarp vienā no tām notiek ikgadējais kongress, otrā — pasaules motosporta federācijas kongress.

Dzimis

››› 11


RUNĀ PREZIDENTS

Foto: LaMSF arhīvs

Bija jāizveido atsevišķas teritorijas dalībniekiem un skatītājiem, lai viņu ceļi trases teritorijā nekrustotos. Ļoti palīdzēja mūsu galvenais ārsts Roberts Fūrmanis, kurš nu jau ir viens no galvenajiem mediķiem starptautiskajā federācijā — viņš nāca talkā ar padomu, praktiskām niansēm. — Lielākajā daļā sporta veidu pudeles kakls ir ģērbtuves, kur cilvēku ceļi mijas mazā telpā. Motosportā katrai komandai ir savas ģērbtuves, sportisti brauc svaigā gaisā, un visiem ir mutes un deguna aizsegs — ķivere. Vai motosportam nevajadzētu atvieglot ierobežojumus? — Aizvadītajā vasarā pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas LaMSF bija starp pirmajām federācijām, kas atsāka rīkot sacensības — jau

Foto: LaMSF arhīvs

›››

Skijorings iet savu ceļu. Vai tas bija nepieciešams?

trīs dienas pēc ierobežojumu mazināšanas notika braucieni ierobežotam skatītāju skaitam. Protams, man kā LaMSF prezidentam gribētos teikt — motosportā pēc definīcijas aug­ stāka COVID drošība ir arguments. Kolēģi rallijā varētu to vēl vairāk pamatot. Taču saprotu IZM un Veselības ministrijas nostāju — katrs izņēmums rada jaunu precedentu. Nākamā būs riteņbraukšana ar atsevišķu startu vai tenisa vienspēles. Svarīgi noteikt vienādus nosacījumus visiem — negribu, lai motosports tiktu pretnostatīts tiem sporta veidiem, kuros šobrīd nav iespējami treniņi. Nevajag šāda veida debates — atcerēsimies stāstu par manikīrēm un frizieriem. — Respektīvi, ņemot vērā, ka Latvijā šobrīd COVID situācija ir stabili smaga, sporta sabiedrībai svarīgi solidarizēties, jo ar atsevišķiem izņēmumiem ilgtermiņā dabūsim kā ar bumerangu pa pieri — nonāksim pie lielāka kaitējuma, kas negatīvi atspēlēsies uz visu sporta nozari. — Jā, ļoti pareizi. Tiesa, tā, kā šobrīd dzīvojam, mēs nevarēsim dzīvot ilgtermiņā. Ja situācija neuzlabosies līdz vasarai, būs jātver diskusija.

12

Trīs zelta zirgus apseglojot. MXGP sezonas atklāšanas preses konference Ķegumā. No kreisās – Lazdovskis kopā ar MXGP mediju partnerības Infront Moto Racing izpilddirektoru Dāvidu Luongo, Starptautiskās motosporta federācijas motokrosa nodaļas direktoru Antonio Aliu Portelu un sacensību organizatoru, pasaules čempionu Kristeru Serģi

Nevis valdīt, bet vadīt — Latvijas Motosporta federācijā bija skijoringa komisija, ko vadīja pasaules čempions ekipāžu motokrosā Artis Rasmanis. Taču tagad ir nodibināta atsevišķa Skijoringa federācija (LSF), kas nupat atzīta. Kā vērtē šo situāciju? Skijorings kā sporta veids no formālā viedokļa starptautiski neeksistē — tam nav starptautiskās federācijas un arī starptautiskajā federācijā FIM, kuras biedri LaMSF ir kopš 1924. gada, skijoringa nav. Šobrīd mēs staigājam pa šauru laipu, lai nošķirtu — kas ir vai nav sports, jo ne katra aktīva darbība būtu klasificējama kā sports. Šis precedents atver Pandoras lādi. LTV Sporta ziņās Dienas momentā daudzi ir redzējuši siera rituļa ripināšanas sacensības lejup no kalna, kas ir populāras Anglijā un pulcē daudz skatītāju. Nacionālajā sporta padomē, lemjot par to, kas ir vai nav sports, šis saraksts var būt neizmērojams, jo ir ļoti daudz dažādu aktivitāšu, ko kāds reģionāli piekopj, taču tas nav iemesls, lai to atzītu par starptautisku sporta disciplīnu. No hierarhijas viedokļa skijorings Latvijā ir turpat, kur Anglijā siera ripināšana no kalna — tautas fiziska aktivitāte, skijoringa gadījumā —

ziemas mēnešos, ja ir sniegs. Negribu noniecināt, taču tieši tā ir... Kā LaMSF prezidents nevaru ignorēt faktu, ka atsevišķi LaMSF biedri ir arī skijoringa federācijā. Ja federācija ir atzīta, mēs to respektējam un ar to sadarbosimies. Esam vienojušies, ka rīkosim kopīgas sacensības — ziemas motokrosu un skijoringu; motokrosa sadaļu organizēs LaMSF, skijoringa sadaļu — LSF. Tā kopīgi centīsimies to izveidot par ziemas motosporta festivālu, kas būs galvenais notikums ziemas motosporta dzīvē. LaMSF prioritātes nemainīgi paliek mūsu atzītās disciplīnas, kurās LaMSF ir jānodrošina dalībnieku un izlašu starti Eiropas un pasaules čempionātos. — Nojaušams, kāda bija skijoringa saimes motivācija atdalīties... — Uz to precīzu atbildi var sniegt LSF. Tika apspriestas dažādas sadarbības formas, kā viena no opcijām — kļūt par Motosporta federācijas biedriem. Taču viņi izvēlējās iet citu ceļu. Kad 2017. gadā stājos LaMSF prezidenta amatā, viens no maniem uzstādījumiem bija: lai gan Latvijā ir relatīvi daudz motosportistu un neesam vismazākā federācija, tomēr, salīdzinot ar Basketbola, Futbola vai Hokeja federācijas darbības lauku, mūsu ir maz, tādēļ nevaram atļauties

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Pandēmija nav šķērslis. 2020. gadā Latvijas čempionātā dalībnieku skaits pat pieauga

karot un rīkot sacensības nesaskaņoti vienā laikā. Īpaši ziemā, kad dienas gaišā puse ir tik īsa un jāreaģē ātri tur, kur ir sniegs. Virzība uz vienotu kalendāru un sacensībām atbilst uzstādījumiem, ar ko es sāku pirms četriem gadiem. — Kas bija jūsu pirmais darba uzdevums, sākot vadīt federāciju? — Domāju, tas bija klasisks darbs kā jebkuram vadītājam, kurš stājas pie organizācijas stūres, — saprast, kur mēs esam administratīvi finansiālā plāksnē. Negribu komentēt federācijas iekšējos jautājumus, taču biju gaidījis labāku situāciju. Pirmais solis, ko kopā ar komisiju vadītājiem darījām, — iedibinājām principu, ka strādājam saskaņā ar sastādīto budžeta plānu. Ja rodas vajadzība kādā sadaļā tērēt vairāk, tad lemjam kopā un saprotam, kam tērēsim mazāk. Svarīgi federācijas tēriņus stingri turēt rāmī un izvairīties pieņemt lēmumus atrauti no tā, kas paredzēts budžetā. — Kāda ir jūsu komanda LaMSF? — Federācijā prezidents un komisiju vadītāji faktiski ir voluntieri. Mēs to darām no darba brīvajā laikā, un atalgojumu nesaņemam — līdzīgi kā citās federācijās. Kad stājos amatā, federācijā bija trīs algoti darbinieki — ģenerālsekretārs un divi tehniskie darbinieki, apjoms, kādu redzu līdzīgās federācijās Igaunijā un Lietuvā. 2020. gadā, pirms sezonas sākuma iestājoties pandēmijai, operatīvi reaģējām un optimizējām darbu — ja nenotiek sacensības, nav dalībnieku licenču. Ja nav licenču, tad nav naudas, no kā darbiniekiem maksāt algu. Baidoties no situācijas saasināšanās, šobrīd LaMSF viss ir maksimāli optimizēts un birojā ir viens algots darbinieks — ģenerālsekretārs. — Kā šajos COVID laikos redzat nākamo sezonu? — Vispirms jāatgriežas pie pagājušā gada, kad pavasarī bija milzīga nenoteiktība, taču sezonu izdevās realizēt pilnā apmērā visās disciplīnās, veiksmīgi to noslēdzot rudenī tieši pēdējā nedēļas nogalē, pirms atkal tika ieviesti ierobeŽurnāls Sports • 2021. gada februāris

Foto: LaMSF arhīvs

Foto: LaMSF arhīvs

RUNĀ PREZIDENTS

Puikas ar motoriem krūtīs. Vispirms startē dēli, tad tēvi un elki

žojumi. Mums ir ļoti svarīgi amatieri un bērni, kuri veido Latvijas sacensību dalībnieku masu un bez kuriem nav iedomājamas nevienas sacensības. Tagad LaMSF komisijas veido kalendārus 2021. gada sezonai visās disciplīnās, un prognozēju, ka sezona varētu atsākties aptuveni maijā ar 150 līdz 300 dalībniekiem vienā sacensību dienā bez skatītājiem. Sākot ar jūniju, ceru, ka varēs ierobežojumus mīkstināt un virzīties uz liekāku dalībnieku skaitu un skatītāju piesaisti. Tādēļ sākotnēji plānojam mazākas un amatieru sacensības, bet jūlijā vai augustā varētu notikt Latvijas čempionāti.

Vienādmalu trijstūris jeb prioritātes — Ikvienas federācijas galvenais uzdevums ir sava sporta veida attīstība. Kā veicies šajā ziņā? — Tām būtu jābūt plašākām debatēm par to, kā mēs redzam sportu Latvijā. Diskutējot par prioritārajiem sporta veidiem, man nepatīk, ka mēs gribam nodalīt un katru atrauti skatīt — augstu sasniegumu, bērnu/jaunatnes un tautas sports. Manuprāt, tas ir vienādmalu trijstūris, kurā bez vienas malas nevar pastāvēt pārējās divas — šīs trīs sadaļas ir jebkura sporta veida pamats, motokrosā tas ir izteikti. — Piemēram? — Klasisks piemērs — tētis deviņdesmitajos gados ir aktīvi nodarbojies ar motokrosu, bet tagad piecas reizes gadā startē amatieru sacensībās un uz mačiem ņem līdzi dēlu. Tā veidojas nākamā paaudze — pēc tam puika startē bērnu ieskaitē. Tālab bērnu un amatieru sacensības organizējam kopā. Nu jau saskaramies ar problēmu — organizējot vienā dienā atklāto amatieru un junioru čempionātu, dalībnieku skaits ir tik liels, ka sacensības sākas pulksten astoņos no rīta, bet beidzas tikai astoņos vakarā. Tas arī nav labi, jo trases tiesnešiem ir jāspēj saglabāt uzmanību — motosports ir bīstams sporta veids. — Cik daudz bērnu Latvijā nodarbojas ar motosportu?

— Mums ir 120 licencēti bērni motosportisti vecumā līdz 14 gadiem, lielākā vecumā viņi tiek pieskaitīti pie pieaugušajiem. No katra gada puišiem, kas sāk braukt 65 cm3, maksimums, viens, divi, pie visoptimistiskākā scenārija varbūt pieci kļūs par sportistiem. Pārējiem tā būs interesanta nodarbošanās brīvajā laikā. Bērniem tas ir saturīgi pavadīts laiks, kurā viņi apguvuši tehniskas zināšanas un iemācījušies braukt ar motociklu, un varbūt viņi pēc tam kļūs par amatierbraucējiem. — Un kā ar augstas klases sportistiem? — Latvijas čempionāta TOP klasēs — MX1 vai MX2 — ir pieci seši braucēji, kuru mērķi saistās ar Eiropas un pasaules līmeņa sacensībām. Pārējie ir augsta līmeņa amatieri, kas regulāri trenējas. Ja mums būtu jāorganizē sacensības augstu sasniegumu sportā, to nemaz nebūtu iespējams izdarīt... Tādēļ mēs redzam, ka tas viss ir jāorganizē kopā. — Cik dalībnieku nepieciešams, lai varētu notikt sacensības? — Vajag aptuveni 150, lai starta bomis dienas gaitā būtu pilns un skatītājiem būtu, ko redzēt. — Un cik cilvēku Latvijā nodarbojas ar motosportu? — Latvijā ir 1200 motosportisti, kuri regulāri piedalās dažādās oficiālās sacensībās. Ir arī ļoti plaša motokustība, daudzi nodarbojas ar šo sporta veidu, bet nepiedalās sacensībās, tos mēs, protams, neuzskaitām. — Kāds varētu būt 2021. gada dalībnieku sastāvs? Ko parādīja pagājušā gada tendences? Citos sporta veidos dīkstāves dēļ viens otrs ir atmetis ar roku treniņiem, citus izputinājusi krīze. — Man kā federācijas prezidentam ir milzīgs gandarījums, ka pēdējos četros gados amatieru un bērnu skaits motosportā ir palielinājies — arī pagājušajā sezonā. Grūtāk ir sportistiem, kuru ambīcijas ir startēt Baltijas vai Eiropas līmeņa sacensībās.

13

›››


RUNĀ PREZIDENTS

Pārsēšanās uz motocikliem — Daļā sporta sabiedrības valda pārliecība, ka motosportā un autosportā, kur ir apkārt industrija, ir plaši pieejams sponsoru atbalsts no motociklu un to rezerves daļu ražotājiem, tādēļ ir vieglāk. — Ir interesanta situācija: FIM kongresā tikko runājām, ka pandēmijas laikā motociklu industrija pretstatā automobiļu nozarei ir spējusi ne tikai saglabāt esošos ražošanas apjomus, bet arī būtiski tos kāpināt. — Kāds tam ir izskaidrojums? — Cilvēki pandēmijas laikā nevar ceļot, tādēļ iegulda citos vaļaspriekos, izvēloties ar motociklu baudīt izbraucienus brīvā dabā. Savukārt pilsētās iedzīvotāji pārsēžas no sabiedriskā transporta uz motocikliem, jo tas ir COVID drošs transporta līdzeklis. — Motocikls arī maksā mazāk nekā automašīna, un tā ekspluatācija ir lētāka, stāvvietas pieejamākas. Kā ir ar sportistu sponsorēšanu Latvijā? — Realitāte ir skaudrāka. Ņemot vērā klimatiskos apstākļus, gada griezumā pie mums motociklus izmanto salīdzinoši īsu laiku. Tādēļ pieprasījums pēc motocikliem nav tik liels, lai Latvijas motoindustrija varētu uzturēt sportistus. Jā, katrs Latvijas motociklu tirgotājs atbalsta vienu vai vairākus sportistus vai komandas, bet industrija nav tā, kas apmaksā šīs aktivitātes. Sportistam ir jāmeklē savi atbalstītāji. — Cik maksā motokrosa motocikls? — Sākot no pieciem līdz septiņiem tūkstošiem eiro un uz augšu. Aktīvam braucējam vajag vismaz divus motociklus, rezerves daļas un degvielu. Nedomāju, ka kalnu divriteņu maratonos tiem sportistiem, kuri brauc pa priekšu, velosipēdi maksā lētāk par trim tūkstošiem eiro, un diez vai velosipēdu tirgotāji visiem visu apmaksā, tāpat TOP sportistiem ir jāmeklē savi atbalstītāji, lai varētu startēt. — Vai Paula Jonasa izcīnītais pasaules čempiona tituls MX2 klasē un spilgtā debija MX1 klasē ir ietekmējušas citu Latvijas motobraucēju iespējas? — Paula Jonasa panākumi pavēruši skaidrāku jauno talantu ceļu uz starptautisko skatuvi — redzam, ka tiem jauniešiem, kuri ir labi startējuši 14—15 gadu vecumā junioru čempionātos — 85 cm3 un 125 cm3 klasēs, jau ir piedāvājumi startēt dažādu rūpnīcu komandās, kas viņus pilnībā nodrošinās ar tehniku. Tiesa, ceļošana uz treniņnometnēm sportistiem jāapmaksā pašiem. — Kā vērtējat? Gada balva sportā apliecināja, ka motosports ir viens no vispopulārākajiem sporta veidiem Latvijā vai tomēr — ka motosporta līdzjutēju saime ir viena no vissaliedētākajām? — Nebūsim naivi — basketbolists Kristaps Porziņģis, tenisisti Ernests Gulbis un Aļona Ostapenko neapšaubāmi ir populārāki nekā Pauls Jonass. Taču arī Pauls ir starptautiski labi pazīstams. Mūsdienās viena no redzamākajām popularitātes mērauklām ir sekotāju skaits sociālajos tīklos — ar 134 000 sekotāju Jonass ir viens

14

no vispopulārākajiem sportistiem Instagram. Popularitātes paradokss ir tajā, ka Jonasam ir lielāka to sekotāju lojalitāte, kas paņems telefonu, nobalsos, ne tikai vienkārši aizbrauks uz sacensībām, bet līdzi paņems arī karogu. — Ar ko izskaidrojama latviešu aizraušanās ar motokrosu? — Tā ir vēsturiska tradīcija. Esmu redzējis fotogrāfijas no piecdesmitajiem gadiem Biķer­ nieku mežā, kad pirms šosejas trases tur bija motokrosa trase, tolaik sacensības apmeklēja ap 300 000 skatītāju... Tas ir milzīgs skaitlis. Motokrosa sacensības sāku apmeklēt astoņdesmito gadu vidū, un tolaik Gaujas kausa izcīņā bija 80 000 līdz 100 000 skatītāju. Tā bija kustība, kurā aktīvi darbojās arī kolhozi. Arī ap 2000. gadu — bildes no Kristera Serģa un Arta Rasmaņa ziedu laikiem Ķegumā liecina par 60 000 skatītāju klātbūtni. Taču konkurence sportā par uzmanību ir liela, un tagad skatītāju skaits klātienē samazinājies. — Tiesa, to laikam nevar teikt par spīdveju Daugavpilī. — Daugavpils Lokomotīves spīdveja sacensības pilsētā apmeklē 5000 skatītāji. Klubu sportā Latvijā līdz pandēmijai tā bija stabili otrā populārākā komanda aiz Rīgas Dinamo.

Motokrosa olimpieši — Jūs bijāt viens no tiem, kurš virzīja iniciatīvu labākos neolimpisko sporta veidu atlētus iekļaut LOV sastāvā. Kā ietekmē tas, ka LOV sastāvā tagad iekļauti tehniskie sporta veidi? — Motosporta iekļaušanā LOV ir arī zināms Paula Jonasa nopelns. Domāju, par viņa panākumiem nevar nerunāt — pamazām šo jautājumu sākām virzīt LOV, LOK, runāju ar Einaru Fogeli un vairākkārt arī ar IZM. Esmu kritizējis IZM par dažādiem lēmumiem, taču 2020. gada decembra vidū biju patīkami pārsteigts, kad piezvanīja LOK prezidents Žoržs Tikmers un teica, ka būs šādi. Svarīgākais ir tas, ka ar šo lēmumu neolimpisko sporta veidu sportisti jūtas kā pilnvērtīga Latvijas sporta sabiedrības daļa. Paula Jonasa tēvam, uzzinot, ko esam panākuši, balss aizlūza. Tādā sporta veidā kā motokross tieši medicīniskais atbalsts ir ļoti svarīgs. — LOV sastāvā vieta dota trim motosportistiem, kas piešķirtas Paulam Jona­ sam, jaunajam motokrosistam Kārlim Al­ ber­tam Reišulim un spīdvejistam Andžejam Ļebedevam. Vai tā bija grūta izvēle? — Visgrūtākā izvēle bija motokrosā, taču spīdvejā situācija izskatās tikpat cerīga — ir, par ko šķēpus lauzt. LaMSF vienojāmies, ka divas vietas būs motokrosam, viena — spīdvejam. — Kādēļ šāda izvēle un kurš vēl kandidēja uz vietām LOV? — Motokrosā par Jonasu šaubu nebija, taču ar Kristeru Serģi diskutējām, kam piešķirt otru iespēju, jo mums ir gan talantīgi jaunieši, gan aktuālais pasaules čempions ekipāžām Kaspars Stupelis, kurš nav startējis gadu, ir pagājušās

Foto: LaMSF arhīvs

›››

Sevi nežēlojot. Pauls Jonass trasē

Ar

134 000 sekotāju Pauls Jonass ir viens no vispopulārākajiem Latvijas sportistiem Instagram

sezonas Eiropas vicečempions Toms Macuks. Mums ir divi vienlīdzīgi jaunie motokrosisti — Kārlis Alberts Reišulis un Edvards Bidzāns, turklāt Bidzāna panākumi bija pat labāki — viņš ir pasaules vicečem­pions MX85 un Eiropas čempions EMX85 klasē, bet Kārlis Alberts bija attiecīgi 5. un 4. vietā. Diemžēl Albertam 2020. gada sezona izvērtās tikpat neveiksmīgi kā Jonasam — viņš nestartēja nevienās sacensībās (krusteniskās saites plīsums). — Runā, ka šosezon Reišuli un Bidzā­nu redzēsim cīnāmies prestižajā MXGP pasaules čempionāta posmā Ķegumā... — Reišulis aizvadītajā sezonā pārgāja no 85 cm3 uz 125 cm3 klasi, kas ir pārejas posms

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


RUNĀ PREZIDENTS

Foto: LaMSF arhīvs

Problēmas un iespējas

Foto: LaMSF arhīvs

Spīdvejs Daugavpilī. Latvijas klubu sportā ar Daugavpils Lokomotīvi skatītāju apmeklējuma kuplumā var konkurēt tikai Rīgas Dinamo

Ar cerību. Čehijas pilsētā Loketā 2019. gadā kronējot Edvardu Bidzānu (centrā) par Eiro­ pas čempionu EMX85 klasē, kuram pērnā sezona aprāvās krustenisko saišu plīsuma dēļ

no bērnu uz vīru motokrosu, kur sacensības notiek reizē kopā ar MX1 un MX2. Būdams jaunākais dalībnieks viņš vienā posmā izcīnīja 8. vietu un sezonas beigās saņēma iespēju kļūt par Yamaha rūpnīcas komandas braucēju. Ticu, ka Kārļa Alberta apņēmība, atbildība un vēlme sasniegt mērķi liks sporta līdzjutējiem par viņu runāt... Starp citu, Reišulis ir arī viens no labākajiem peldētājiem savā vecumā, kas parāda, cik universāli ir šie puiši. Savukārt Bidzānam šī būs atgriešanās sezona, un viņš uzreiz no 85 cm3 klases pārlēks uz 250 cm3 motociklu, startējot EMX250 Eiropas čempionātā, kas arī notiek reizē ar pasaules čempionāta MX sacensībām un kas būs skatāma klase Ķegumā notiekošajā čempionāta posmā. Bidzānam tā būs sezona, lai sevi pierādītu, paceļoties uzreiz divus pakāpienus augstāk, nākamajā sezonā no viņa grandiozus panākumus nevajadzētu prasīt un, galvenais, arī viņam sev tādus mērķus nelikt. Viņam ir potenciāls. — Un vēl jau ir arī citi talanti. — Noteikti jāpiemin Mairis Pumpurs, kuram izdevās sevi parādīt MJC Yamaha rūpnīŽurnāls Sports • 2021. gada februāris

cas komandā, bet sezona noslēdzās priekšlaikus krustenisko saišu plīsuma dēļ. Reišuļa jaunākais brālis Jānis ir Latvijas čempions 65 cm3 un 85 cm3 klasē, un nākamajā sezonā viņam mērķis ir kļūt par Eiropas un pasaules čempionu 85 cm3 klasē. Markuss Ozoliņš pirms pāris gadiem pārnāca no BMX atpakaļ uz motokrosu, kas kļuvusi par tādu pierastu sporta veidu maiņu. — Izcēli arī spīdvejistu jauno paaudzi. — Andžejs Ļebedevs ir 2017. gada Eiropas čempions, taču pagājušajā gadā neveiksmīgi krita un lauza kāju, tādēļ izlaida lielu daļu sezonas. Oļegs Mihailovs ir pasaules čempionāta U-19 bronzas medaļnieks un kopā ar Ļebedevu Eiro­ pas čempionātā pāriem ieguva 3. vietu, bet pasaules čempionātā — 4. vietu. Vislielākais gandarījums, ka Rīgas spīdveja skola Ausek­lis dod pirmos rezultātus — Francis Gusts un Ri­čards Ans­ viesulis ir Eiropas čempionāta medaļ­nieki pā­ru braucienos. Gaidāmajā sezonā Rīgas spīd­veja aplī notiks pasaules čempionāta U-19 fināls, kur abi rīdzinieki pārstāvēs Latviju. Sa­vukārt Daugavpilī notiks COVID dēļ pārceltie nāciju čem­pionāta abi pusfināli, kur startēs Latvijas izlase.

— Kāda situācija ir ar motošoseju? — Visaktīvāk motošosejas dzīvi Rīgā kūrē Bruno Rožkalns ar dēlu Gariju. Jāsaprot, ka motošosejā mums ir ļoti ierobežotas iespējas, jo Latvijā ir tikai viena — Biķernieku trase, turklāt tā veidota sešdesmitajos gados — laikā, kad motocikli attīstīja pavisam citu ātrumu. Pateicoties sadarbībai ar CSDD, moto aplī izdevies veikt drošības uzlabojumus, taču, lai trasi padarītu atbilsto­ šu augstāka līmeņa motošosejas sacensībām, būtiski jāpaplašina izslīdēšanas jeb drošības joslas, kur kritiena gadījumā sportists var aizšļūkt bez šķēršļiem, kas nozīmē koku ciršanu lielā ap­mērā Biķernieku mežā. Tas nav iespējams. Turklāt oktobrī — tiklīdz kļūst mitrāks — ar motocikliem tur braukt vairs nav iespējams, sezona ir īsa. Tādēļ motošosejas sacensības redzam kā amatieru kustību, ko vēlamies paplašināt, un sacensības gribam padarīt par daļu no apmācībām, kā vadīt motociklu, pēc tam dodot iespēju piedalīties amatieru sacīkstēs. Šobrīd kopā ar Igaunijas un Lietuvas federācijām organizējam Baltijas čempionātu, ar sacensībām Kauņā, Kačerginas trasē, un Pērnavā, kur trase ir vistuvāk mūsdienu motošosejas standartiem. — Kas šobrīd ir lielākā problēma motosportā, ar ko federācija grasās strādāt? — Mēs esam vienīgais tehniskais sporta veids, kurā ir nacionālā izlase, kas pārstāv Latviju. Ir daudz disciplīnu un federācijas goda lieta un uzdevums ir nodrošināt, lai mūsu izlases varētu piedalīties Eiropas un pasaules komandu čempionātos dažādās vecuma grupās un disciplīnās motokrosā, spīdvejā, triālā, supermoto. Tās ir deviņas valstsvienības. To no­drošināšana un ceļš uz sacensībām ir lielākā problēma, jo finansējums, ko saņemam no valsts, ir nepietiekams — mums gadu no gada trūkst līdzekļu. Līdz ar to nākas sadarboties ar sportistu atbalstītājiem, lai nodrošinātu viņu dalību sacensībās. — Cik augstā līmenī šobrīd ir moto­ sports Latvijā — kā mēs izskatāmies globāli? — Motosports Latvijā šobrīd ir visaugstākajā līmenī, kādā jebkad bijis. Tas ir, skatoties no potenciāla viedokļa, kur mūsu labākie braucēji var atrasties. Mēs esam labākajā stāvoklī, kādā esam bijuši, amatieru un bērnu sportā. Pēdējos četros gados esam stabili nostājušies uz zemes, lai virzītos uz tālākiem nākotnes mērķiem. — Ko novēli žurnālam Sports? — Saglabāt un turpināt tās tradīcijas, ar ko manai paaudzei asociējas izdevums Sports. Vidusskolas laikā ļoti daudz lasīju — visu pēc kārtas. Naudas bija tik, cik bija, taču vienmēr, pirms braucu mājās no skolas, Jelgavas autoostā nopirku Sportiņu. Tas tolaik bija vienīgais veids, kā iegūt plašāku analītiku par sporta notikumiem. Kā vēl tagad atceros, galvenā aktualitāte tolaik bija — kā Irbem un Ozoliņam veicas Sanhosē Sharks. ©

Kristaps ZAĻKALNS 15


PROCESĀ

Uz Tokiju ar Grīnberga padomu Latvijas pludmales volejbolistu duets Mārtiņš/ Pļaviņš un Edgars Točs šogad jau paspējuši aizvadīt treniņnometni Ēģiptē, februārī turpinās sagatavošanās process Apvienotajos Arābu Emirātos, bet martā Katarā plānots olimpiskās sezonas pirmais Pasaules kausa posms. Pļaviņa un Toča minikomandā līdzās galvenajam trenerim Genādijam Samoilovam pagājušā gada izskaņā iekļāvies arī vēl nesenā pagātnē Latvijā labi zināmais pludmales volejbolists Jānis Grīnbergs, kļūstot par ļoti vērtīgu dueta padomdevēju ceļā uz Tokiju.

C

eļazīmi uz Tokijas olimpiskajām spēlēm Pļaviņš un Točs izcīnīja 2019. gada septembrī Ķīnā notikušajā kvalifikācijas turnīrā, bet turpmākajos notikumos ne tikai pasaules pludmales volejbolā iejaucās Covid-19 pandēmija. 2020. gadā nenotika ne tikai olimpiskās spēles, bet arī gandrīz visi nozīmīgākie Starptautiskās Volejbola federācijas (FIVB) Pasaules tūres posmi. Par vienu no retajiem notikušajiem turnīriem kļuva Eiropas čempionāts septembrī Jūrmalā, kurā Pļaviņš un Točs ieguva dalītu 9. vietu. Šajā gadā FIVB vēl nesteidzas ar oficiālu kalendāru publicēšanu, jo pašreiz tikai zināms, ka Pasaules kausa četru

zvaigžņu kategorijas turnīrs — Kataras kauss — notiks no 8. līdz 12. martam valsts galvaspilsētā Dohā. Tad no 24. jūlija līdz 8. augustam jānotiek pārceltajām olimpiskajām spēlēm Tokijā, bet dažas dienas pēc to noslēguma Vīnē (Austrija) iecerēts uzsākt Eiropas čempionātu. Paši sportisti gan saņēmuši Pasaules tūres provizorisko kalendāru, kurā līdz olimpiskajām spēlēm kopumā plānoti astoņi turnīri. Šis būs izšķirošais laiks otrajam Latvijas duetam Aleksandram Samoilovam un Jānim Šmēdiņam cīņā par punktiem olimpiskajā rangā. Savukārt Anastasija Kravčenoka un Tīna Graudiņa olimpisko ceļazīmi ieguva kvalifikācijas turnīrā 2019. gada septembrī Ķīnā.

ĒĢIPTES POSMS AIZ MUGURAS 2020. gada sezona Pļaviņam un Točam beidzās septembrī reizē ar Eiropas čempionātu Jūrmalā, bet jaunā gada pirmā treniņnometne kopā ar treneri Genādiju Samoilovu tika aizvadīta Ēģiptē. Pēc nelielas iegriešanās Latvijā pludmales volejbolisti devušies uz Dubaiju. “Esam apārstējuši vecos savainojumus un ielikuši labu fiziskās sagatavotības bāzi olimpiskajam gadam. 2020. gadā, kad bijām izsisti no ierastā ritma, tā arī nenokļuvām regulāru starptautisko sacensību apritē, kad visa vasara paiet treniņos, lidojumos un turnīros. Parasti tikai

16

pēc sezonas beigām pienāk laiks, kad pa īstam var izvērtēt paveikto. Šoreiz to izdarījām jau laikus, veicām arī nepieciešamās izmaiņas sagatavošanās posmā vēl pirms došanās uz janvāra treniņiem Ēģiptē,” pastāstīja Edgars Točs. “Nešaubīgi, ka abi ar Mārtiņu tuvojamies maksimāli labākajai sportiskajai formai, kāda vien bijusi pēdējos gados. Iespējams, ka Ēģiptē aizvadītā mēneša laikā pietrūka vienīgi sparinga spēļu, taču šim apstāklim noteikti ir arī pozitīvā puse, jo pilnvērtīgi un pārdomāti varējām rūpēties tikai par fiziskās formas

veidošanas nodarbībām. Savukārt sparing­ spēles parasti saistītas ar pārlieku azartu, emocijām, vēlmi uzvarēt, riskējot iedzīvoties kādās nevajadzīgās mikrotraumās. — Kāds turpmākais plāns šajā, cerams, olimpiskajā sezonā? — 14. februārī izlidojam uz Dubaiju, kur būsim nedaudz ilgāk par divām nedēļām. Aizvadīsim daudz sparingspēļu — arī ar Krievijas, Polijas un Nīderlandes pludmales volejbolistiem. Pretinieku pulkā būs arī aktuālie pasaules čempioni Vjačeslavs Krasiļņikovs un

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


PROCESĀ

GRĪNBERGS: ŠIS BŪS INTERESANTS LAIKS! Gada sākumā Pļaviņa/Toča menedžeris Arnis Tunte informēja, ka dueta treneru korpusam pievienojies pieredzējušais pludmales volejbolists Jānis Grīnbergs, kurš šā gada 18. martā svinēs 50. dzimšanas dienu. Lielo starptautisko turnīru apritē Grīnbergs, visvairāk spēlējot kopā ar Andri Krūmiņu un Austri Štālu, bijis no 1997. līdz 2008. gadam. FIVB mājaslapā apkopotā informācija liecina, ka Grīnbergs un Krūmiņš uzvarēja 2004. gadā Kijevā (Ukraina) notiekošā FIVB Challenger turnīrā. “Lielākais šā notikuma vaininieks ir Arnis Tunte, kurš pirmais esot izteicis šo ideju, kurai arī abi spēlētāji piekrituši. Man šis piedāvājums bija kā lieliska Ziemassvētku dāvana, kuru ar lielāko prieku pieņēmu,” uzsver Jānis Grīnbergs. “Genādijs Samoilovs ir tik pieredzējis treneris, ka nav nekādas nepieciešamības jaukties viņa iecerētajā darba procesā, taču esmu gatavs izteikt arī savu viedokli, ja man pajautās. Sevi es vairāk redzu palīga lomā spēlētājiem psiholoģiskajā jomā — īstajā brīdī izteikt kādu vērtējumu par notiekošo, sniegt kādu padomu, lai būtu labāka gatavība nākamajai spēlei.” — Cik liela iesaiste pēdējos gados bijusi pludmales volejbolā? — Kustēties jau gribas, bet ķermenis īsti vairs netiek līdzi galvai. Tāpēc nav vērts sevi mocīt ar pludmales volejbola spēlēšanu. O-Sands laukumos trenēju trīs pludmales volejbola amatieru grupas, bet pats sacensībās neesmu piedalījies jau kādus gadus piecus. Pirmais mēģinājums pastrādāt ar profesionāliem pludmales volejbolistiem bija tajā laikā, kad Edgars Točs spēlēja

kopā ar Rihardu Finsteru, taču sadarbība beidzās daudz ātrāk, nekā bija cerēts, jo Finsters guva muguras savainojumu. — Kā varētu raksturot Pļaviņa un Toča duetu? Edgars jau līdzīgi kā jūs ir bloķētājs, kurš nav sasniedzis divmetri­ nieka augumu! — Točam ir pasaules līmeņa fiziskie dotumi, kuru noteikti nebija man. Es vairāk darbojos sajūtu līmenī, lecot blokā īstajā laikā un vietā. Noteikti esmu gatavs palīdzēt ar padomu arī tieši Edgaram. Točs ir spēcīgs bloķētājs, Pļaviņš ir lielisks aizsargs, bet lielākās rezerves saistās ar maksimālu savu kļūdu izskaušanu. Stabilāks sniegums nodrošinās lielus panākumus. Pludmales volejbols ir kļuvis atlētiskāks, spēlētāji — garāki. Edgars ne mazums auguma centimetru kompensē ar saviem fiziskajiem dotumiem un fizisko sagatavotību. Ja bloks ir pietiekami liels, Mārtiņš var izpausties, parādīt savas aizsarga kvalitātes. Visvērtīgākais jau ir tas, ka Pļaviņš var skaidri pateikt, ko vēlas no bloķētāja. — Cik liela loma jums plānota dueta darbā? — Protams, vēlētos daudz vairāk iesaistīties šā dueta norisēs, taču man nākas rēķināties ar pamatdarbu, kura dēļ nekādi nevarēju doties uz treniņnometni Ēģiptē. Tā jau izmantoju darba devēju labvēlību saistībā ar darba grafiku. Taču nav šaubu, ka Pļaviņš un Točs ir ļoti drošās — Genādija Samoilova — rokās. Vēl jo vairāk — ka Genādijs bija tieši tas cilvēks, kurš man savulaik Bulduru pludmalē iemācīja pludmales volejbolu. Man šis ir interesants laiks!

2020. gada jūnijā Tallinā. Mārtiņš Pļaviņš (no kreisās) un Edgars Točs pagājušo sezonu uzsāka daudz vēlāk, nekā plānots šogad

Oļegs Stojanovskis. Pēc tam jau laikus dosimies uz Kataru, lai sagatavotos burbuļa apstākļos notiekošajam Pasaules kausa pirmajam posmam. Četru zvaigžņu turnīrs notiks no 8. līdz 12. martam Dohā. FIVB iepazīstinājusi dalībniekus ar potenciālo kalendāru, kurā līdz olimpiskajām spēlēm Tokijā ieplānoti astoņi lielie turnīri, kuros spēlētāji var iegūt vērtīgos ranga punktus. Mums jau olimpiskā ceļazīme ir kabatā, tādēļ šie turnīri ir svarīgi no spēļu prakses veidokļa, kā arī iespējas nopelnīt naudas prēmijas par izcīnītajām vietām. © Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Kvartets tiekas Rīgā. Galvenais treneris Genādijs Samoilovs (no kreisās), Mārtiņš Pļaviņš, Edgars Točs un treneris Jānis Grīnbergs

Renārs BUIVIDS 17


PROCESĀ

Pasaules basketbola

Rīgā un Daugav Skaļās ziņas, ka lielā hokeja pavasara priekos un tēriņos Rīgai tomēr nevajadzēs dalīties nedz ar Minsku, nedz ar Bratislavu, aizēnojušas vēsti, ka tās nebūs vienīgās pasaules mēroga sacensības kādā TOP sporta veidā, kas starptautisko sporta notikumu diētas laikā notiks Latvijā. No 3. līdz 11. jūlijam Daugavpilī un Rīgā risināsies U-19 Pasaules kausa izcīņa (lasi — čempionāts) basketbolā, un 16 komandu spēlētāju vidū pilnīgi noteikti būs arī nākamās NBA un Eirolīgas zvaigznes. Jācer, līdz tam laikam kovids būs iedzīts kaktā un groza bumbas nākotnes parādei būs iespēja sekot ne tikai TV ekrānos, bet arī no arēnas un olimpisko centru tribīnēm.

Basketbola pasaules uzmanības centrā Starptautiskajai Basketbola federā­ cijai (FIBA) oficiālajā komunikācijā vi­ sas pašu rīkotās sacensības ir vien­ līdz mīļas, tomēr neoficiālā līmenī U-19 Pasaules kausa izcīņa parasti tiek po­ zicionēta kā rezonanses ziņā ceturtais jaudīgākais turnīrs pēc olimpiskajām spēlēm, Pasaules kausa izcīņas pieau­ gušo komandām un Eiropas čempio­ nāta. Turnīra sportisko kvalitāti garantē dalībnieku jau sasniegtais meistarības līmenis un blīvais atlases siets (PK iz­ cīņā var startēt tikai FIBA zonu čem­ pionātu labākās komandas). Motivāciju vairo jaunības azarts, ko vēl nav nomā­ kusi profesionāļu rutīna. Savukārt ažio­ tāžu speciālistu vidū nodrošina iespē­ ja vienkopus redzēt konkrētās paaudzes spilgtākos tēlus, kas tradicionāli tribī­ nēs ievilina skautus, aģentus un citus talantu medniekus. Kaut arī, ņemot vē­ rā brīvi pieejamās informācijas apjomu un izplatīšanās ātrumu, vairs nav ie­

18

domājama situācija, kad uz PK skatu­ ves pēkšņi iemirdzas iepriekš nepama­ nīta zvaigznīte, tomēr klātienes iespaids mēdz būt trīskārt vērtīgāks par iepriekš interneta dzīlēs izmakšķerētajiem infor­ mācijas megabaitiem. Savukārt par labu sacensību intrigai nāk tas, ka spilgtu talantu ziņā konkrē­ tais gadagājums dažā basketbola lielval­ stī var būt liesāks nekā citā zemē, ku­ rā groza bumbas gēni jaudīgi izšauj reizi 20 gados. Dažādu pārsteigumu atsevišķās spēlēs netrūkst. Tiesa, kopš 1979. gada notiekošajos turnīros starp medaļniekiem pilnīgi nejaušu viesu gan nebija līdz pat 14. čempionātam 2019. gadā, kad Mali izlases uzvaru gājienu ASV basketbolisti nobremzēja tikai lie­ lajā finālā. Toreiz Latvijas basketbolistu zaudējums afrikāņiem čempionāta pir­ majā spēlē (79:93) tika uztverts kā pli­ ķis pašcieņai, bet turpinājumā no Mali komandas rokas krita arī Kanādas, Jaunzēlandes, Puertoriko un Francijas izlases. Kā mēdz teikt klasiķi — pa­ saulē basketbolu māk spēlēt visi...

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


PROCESĀ

elpa

Foto: Aivars Kārkls

pilī

Turnīra vizītkarte. U-19 Pasaules kausa izcīņas turnīrus citu no cita atšķir to dalībnieku vārdi, kuri pēcāk sasnieguši profesionālās karjeras virsotnes pasaulē labākajās līgās. 2011. gadā Latvijā notikušo turnīru atceras, saistībā ar NBA vērtībām ­— latvieti Dāvi Bertānu (attēlā), lietuvieti Jonu Valančūnu un serbu Bojanu Bogdanoviču

››› Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

19


PROCESĀ ››› Pie Latvijas junioru iepriekšējās piere­ dzes U-19 Pasaules kausa izcīņā vēl at­ griezīsimies, bet vispirms par to, ko sola 2021. gada vasara. Un, šķiet, vērtīgāko ieguvumu saraksta augšgalā līdzās gan­ darījumam par starptautiskajā basketbola sabiedrībā uzturēto Latvijas kā kvalitatī­ vu sacensību rīkotājas reputāciju liekams fakts, ka laukuma saimnieku statuss dos iespēju Pasaules kausa izcīņā piedalīties arī mūsu valsts komandai. Pērn 2002. gadā dzimušo puišu izlase (tāpat kā visas citas jauniešu komandas) palika bez tradicionālā pārbaudījuma Eiropas junioru čempionātā. Tagad būs iespēja likt lietā iekrāto azartu. Un pie viena parādīt savu talantu plašākai Latvijas publikai, kas da­ ļu potenciālo komandas līderu darbībā īsti nav redzējusi. Jo puiši kopš kadetu vecu­ ma savu talantu slīpē Spānijā. Pirms trim gadiem, kad divtūkstoš otrie izcīnīja 8. vietu Eiropas U-16 čem­ pionātā, vidēji spēlē vairāk par 10 punk­ tiem guva saspēles vadītājs Toms Skuja (12,4+4,6 rezultatīvās piespēles) un uz­ brucējs Rodijs Mačoha (10,3+8,9 atlēku­ šās bumbas), kurus pēdējos gados vieno piederība Fuenlabrada sistēmai. Savukārt spēka uzbrucējs Krišs Helmanis, kura sta­ tistikas datus (6+8,3 atlēkušās bumbas) kadetu čempionātā pasliktināja turnīra lai­ kā gūtais savainojums, bet ieguldījums komandas spēlē bija krietni būtiskāks, nekā rādīja skaitļi, jau trešo sezonu rū­ dās Badalonas Joventut paspārnē. Mačoha un Helmanis šosezon pa reizei jau izgāju­ ši laukumā kluba galveno komandu sastā­ vā — šādas iespējas liecina ne tikai par perspektīvām, bet arī jau par sasniegto meistarības līmeni. Tāpat kā uzaicinājums uz NBA un FIBA kopīgi rīkoto jauno talantu nometni Basketball Without Borders, kurā visi trīs piedalījās 2019. gadā. Vēl ārzemēs — Čehijā — attīstī­ bas iespējas meklē uzbrucējs Kristians Feierbergs. Tostarp perspektīvi šā vecuma basketbolisti atrodami arī Latvijas klubu pieteikumos. Cītīgākie Pafbet Latvijas— Igaunijas līgas notikumu sekotāji BK Ventspils sastāvā vismaz atsevišķos ma­ čos būs pamanījuši Gulbenē augušo ener­ ģisko uzbrucēju Kristianu Šulcu, bet Latvijas Universitātes komandā — cen­ tra spēlētāju Nou Viljamsonu. BK Ogre vienībā debitējuši aizsargi Toms Liepiņš, Dāvis Denafs un tikko vicečempioniem pievienojies arī Rihards Parādnieks. BK Liepāja sastāvā spēlēs piedalījušies Kārlis Šēnbergs un Raimonds Čudars. Savukārt VEF Rīgas rindās debiju gaida smagu sa­ vainojumu izārstējušais Ričards Daniels Vanags, kurš jau pērn sasniedza cienīja­ mu statistiku pieaugušo konkurencē ko­ mandas Valga/Valka sastāvā.

20

Foto: FIBA.Basketball

Atkalredzēšanās un iepazīšanās

Latvija 2021. Saspēles vadītājs Toms Skuja (Nr. 5) un centra spēlētājs Noa Viljamsons

Visiem minētajiem un arī neminēta­ jiem izlases kandidātiem U-19 Pasaules kausa izcīņa būs papildu motivācija un ie­ spēja sasniegt nākamo meistarības pakā­ pi. Likteņa dāvana, ko grēks neizmantot. Vienīgie zaudētāji ir U-20 izlases veidotā­ ji, kam Eiropas čempionātā būs jāstartē nepilnu nedēļu pēc Pasaules kausa izcī­ ņas beigām un nāksies iztikt bez noska­ tītajiem potenciālajiem palīgiem no gadu jaunāku spēlētāju vidus. Bet šajā vecu­ mā pieredze ilgtermiņa izaugsmei ir vēr­ tīgāka par konkrētu spēļu un pat turnī­ ru rezultātiem.

Krīzes gada sabiedrība U-19 Pasaules kausa izcīņa notiks 15. reizi, un pirmo reizi tajā nepieda­ līsies pilnīgi visas FIBA zonu objektī­ vi labākās komandas. Pandēmijai uz­ ņemot apgriezienus, pērn FIBA atcēla visus jauniešu turnīrus, izjaucot tradi­ cionālo kvalificēšanās kārtību — no zo­ nu čempionātiem uz Pasaules kausu. Lai noskaidrotu turnīra dalībniekus, FIBA li­ ka lietā oficiālos reitingus, kas aprē­ ķināti, ņemot vērā šajā vecuma grupā iepriekš sasniegtos rezultātus. Praksē tas nozīmē, ka Eiropu bez mājiniekiem latviešiem pārstāvēs Spānijas, Francijas, Lietuvas, Turcijas, Serbijas un Krievijas U-19 izlases, bet nespēlēs Horvātijas iz­ lase — Eiropas U-16 čempione šā gada­ gājuma komandu konkurencē.

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


PROCESĀ

U-19 PASAULES KAUSA IZCĪŅA, VĪRIEŠI 2021. gada 3.—11. jūlijs, Rīga un Daugavpils

Izlozes grozi 1. grozs Latvija, ASV, Kanāda, Spānija 2. grozs Francija, Lietuva, Turcija, Serbija

Foto: FIBA.Basketball

3. grozs Krievija, Argentīna, Austrālija, Ķīna 4. grozs Dienvidkoreja, Mali, Senegāla, Jaunzēlande

Pazīstams uzvārds. Spēka uzbrucējs Krišs Helmanis (Nr. 4) Badalonas Joventut sastāvā jau debitējis Eiropas kausa izcīņā

Latvijas vienībai laukuma saimnieku sta­ tuss nodrošinājis vietu pirmajā izlozes gro­ zā. Tas nozīmē, ka grupā nebūs jācīnās ar ASV, Kanādas un Spānijas izlasēm. Otrajā grozā iekļautas četras Eiropas komandas, trešajā — Krievija, Argentīna, Austrālija un Ķīna, ceturtajā — Dienvidkoreja, Mali, Senegāla un Jaunzēlande. Pēc grupu turnīriem visas komandas spēlēs astotdaļfinālā, kas sešpadsmitnieku sadalīs divos — potenciālo medaļnieku un pieredzes krājēju — astoņniekos. Rīkotāju provizoriskais plāns paredz, ka pirmā pos­ ma grupu turnīri notiks olimpiskajos cen­ tros Daugavpilī un Rīgā, bet izšķirošās cī­ ņas tiks aizvadītas Arēnā Rīga. Turpat, kur 2011. gada jūlija vakarā Jona Valančūna un Lietuvas U-19 izlases fani izdzēra vi­ sus alus krājumus un piespieda toreizējo Latvijas Basketbola savienības prezidentu policijas ģenerāli Valdi Voinu likt lietā pro­ fesionālos sakarus, lai kārtības nodrošināša­ nā iesaistītu īpaši sagatavotus vīrus. Laiks rādīs, kādas emocijas finālspēles laikā tri­ bīnēs valdīs šoreiz. Bet neatkarīgi no jūlijā atļautā skatītāju skaita laukumā ies karsti.

Foto: FIBA.Basketball

Latvija: trīs soļi pasaulē

Puiši paaugušies. Uzbrucējs Rodijs Mačoha bija viens no Latvijas kadetu izlases līderiem Eiropas U-16 čempionātā 2018. gadā. U-19 Pasaules kausa izcīņā varēsim novērtēt, kā trijos gados attīstījusies Rodija, kā arī Toma, Kriša, Noas un viņa komandas biedru karjera Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

2011. gadā lietuviešu atbalstītāju invā­ zija Rīgā izglāba gan noskaņu, gan čem­ pionāta budžetu, jo iepriekš nebija at­ taisnojušās cerības uz Latvijas komandas iesaistīšanos cīņā par medaļām. Toreiz mūsējie iespēju spēlēt U-19 Pasaules kau­ sa izcīņā nodrošināja dubultā — vispirms LBS iegūstot tiesības rīkot šo turnīru (to­ reiz laiks sagatavoties bija tieši par gadu ilgāks nekā tagad — 16 mēneši), bet arī pašai 1992. gadā dzimušo puišu koman­ dai izcīnot trešo vietu 2010. gada Eiropas U-18 čempionātā.

21

›››


PROCESĀ

Treneru Ziedoņa Jansona un Daiņa Bertāna vadītās komandas atraktīvais spēles stils, kā arī vairāku basketbo­ listu — Dāvja Bertāna, Jāņa Timmas, arī Kaspara Vecvagara — darbībās vē­ rojamais nākamo augstas klases spē­ lētāju potenciāls mudināja optimistiski vērtēt izredzes arī Pasaules kausa iz­ cīņā. Cerības vairoja tradicionāli stip­ rās Austrālijas izlases apspēlēšana tur­ nīra sākumā (78:68), taču tas palika pēdējais īsta prieka brīdis. Gadu, kas U-18 sacensības šķīra no U-19 turnī­ ra, liela daļa pretinieku bija izmantoju­ ši lietderīgāk — audzējot fizisko jaudu un no junioru stila pārkvalificējoties uz vīru basketbolu. Soda laukumos mūsē­ jie tika nospiesti, tālmetienu kanonāde savu skatītāju priekšā nesekmējās, un trīs uzvaras astoņās spēlēs deva tikai 10. vietu. “Klātienē novērtējām, ko laukumā var izdarīt 19 gadus vecie serbi, ame­ rikāņi, argentīnieši, pat poļi — mums ir, ko darīt,” Latvijas jaunatnes bas­

Foto: Aivars Kārkls

›››

Latvija 2011. U-19 Pasaules kausa izcīņa bija viens no svarīgākajiem pakāpieniem nākamā Latvijas valstsvienības spēlētāja Jāņa Timmas (augšējā attēlā pa labi) karjeras attīstībā. Čempionātā triumfēja Lietuvas komanda, sagādājot svētkus Rīgā sabraukušajiem kaimiņvalsts faniem

ketbola treneri tribīnēs grozīja galvas... Plašas treneru sabiedrības klātienē gū­ tie iespaidi un atziņas ir neatsverama pieredze, lai gan, protams, negarantē brīnumrecepti nākamo zvaigžņu audzinā­ šanai un to, ka tuvumā novērtētie pa­ saules standarti tiks racionāli izanalizē­ ti un motivēs modernizēt ikdienas melnā

22

darba praksi sporta skolā. Bet vērtīgas atziņas aizķeras un agri vai vēlu dos pozitīvu efektu. Starp citu, basketbola dzīve apstipri­ nāja patiesību, ka jebkura jaunatnes tur­ nīra — ieskaitot pasaules čempionātu! — sportiskais rezultāts var īslaicīgi glaimot uzvarētāju pašcieņai un izraisīt emociju

vētru dīvāna ekspertu vidē, taču tam nav tiešas cēloņsakarības ar iesaistīto jauniešu perspektīvām izveidot veiksmīgu profesio­ nālo karjeru. No 2011. gada turnīra dalīb­ niekiem Latvijas valstsvienībā bez jau pie­ minētās trijotnes spēlējis arī Ojārs Siliņš, Latvijas klubu līmenī pamanāmi joprojām ir Arnolds Helmanis, Renārs Magone un

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Foto: Aivars Kārkls

Foto: Aivars Kārkls

PROCESĀ

Kārlis Apsītis, bet Dāvis Čoders jau pietei­ cies kā perspektīvs treneris. Ne tik palie­ košas pēdas profesionālā basketbola vidē atstājuši vēl četri puiši, kuri toties iegu­ vuši izglītību ASV augstskolās. Savukārt no čempionu komandas Lietuvas bez spilg­ tā Jona Valančūna veiksmīga karjera iz­ veidojusies tikai Edgaram Ulanovam un Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

Rojam Giedraitim. Savukārt no vicečem­ pioniem serbiem par starptautisku zvaigzni izauga vien Bogdans Bogdanovičs. Ne jau katru gadu piedalās tāda nākamo zvaig­ žņu plejāde, kāda 1999. gadā izcīnīja zel­ ta medaļas Spānijai. Septiņus gadus vēlāk Huans Karloss Navarro, Pau Gazols, Felipe Reijess, Rauls Lopess, Karloss Kabezass un Bernardo Rodrigess kļuva par pasau­ les čempioniem arī pieaugušo konkurencē. 2011. gada U-19 Pasaules kausa izcīņa (toreiz vēl teica — čempionāts) bija viens no trim turnīriem, kuros līdz šim piedalīju­ sies Latvijas vīriešu komanda. Interesanti, ka abās pārējās reizēs sižeti bija līdzīgi. Vispirms veiksmīgs starts U-18 Eiropas čempionātā, bet gadu vēlāk — zināmas mieles sportiskajā rezultātā un atziņa, ka konkurenti gadu pavadījuši produktīvāk. 1998. gadā Bulgārijas pilsētā Varnā Latvijas basketbola juniori (galvenais tre­ neris Valdis Valters, treneri Guntis Endzels un Raivo Otersons) pirmo reizi Eiropas U-18 čempionātā nebija tikai statistu lomā. Uzbrūkošais aizsargs Raimonds Vaikulis bi­ ja piektais rezultatīvākais spēlētājs turnīrā, centrs Raitis Grafs saņēma balvu kā labā­ kais atlēkušo bumbu izcīnītājs, savās po­ zīcijās starp pamanāmākajiem bija arī sa­ spēles vadītājs Kristaps Valters, uzbrucējs Māris Ļaksa un spēka uzbrucējs Raimonds Jumiķis. Astoņās spēlēs komandas bilan­ ce gan iznāca negatīva (3—5), toties trīs uzvaras tika izcīnītas vissvarīgākajās spē­ lēs, ieskaitot ceturtdaļfināla cīņu ar Izraēlas vienību. 73:71 (pagarinājumā) pavēra ceļu ne tikai uz pusfinālu bet arī uz U-19 pa­ saules čempionātu. 1999. gadā uz Portugāli Latvijas juniori devās ar apņēmīgu optimismu (“Jātiek pir­ majā astoņniekā!”), visai aptuvenu priekš­ statu par citu pasaules reģionu komandu spēku un cerībām, ka ar citām Eiropas ko­ mandām būsim vienā svaru kategorijā. Taču realitātē izrādījās, ka gada laikā sāncenši attīstījušies straujāk. To, ka pretinieki kļu­ vuši nesalīdzināmi jaudīgāki, ar fizisko spē­ ku neļaujot latviešiem pilnībā nodemonstrēt tehnisko meistarību un taktisko gudrību, spilgti parādīja spēles ar Spānijas (73:98) un Brazīlijas (73:85) izlasēm, kas mūsējos atstāja otrajā astoņniekā. Divas uzvaras pār Nigērijas un Kataras izlasēm, kā arī panā­ kumi mačos ar Japānu un Ķīnu nodrošinā­ ja labu bilanci (6—2) un 9. vietu, kas ti­ ka uztverta ar vieglu vilšanās piegaršu. Ārzemēs latviešu varējumu novērtēja augs­ tāk kā pašu mājās — Raitis Grafs saņē­ ma turnīra labākā centra spēlētāja balvu, bet Māris Ļaksa pēc pusgada tika iekļauts pasaules jauno zvaigžņu izlasē. Trešais piegājiens bija pavisam ne­ sen — iepriekšējā turnīrā. 2018. ga­ dā Ventspilī, Liepājā un Rīgā notikušajā Eiropas U-18 čempionātā treneru Artūra

Visocka-Rubeņa, Gata Meldera, Gunāra Gailīša un Roberta Zeiles vadībā izcīnītās sudraba medaļas iedvesmoja cerības arī pa­ saulē pacīnīties par vietu uz goda pjedestā­ la. Taču savainojuma un tam sekojošā re­ habilitācijas plāna dēļ no starta Pasaules kausa izcīņā bija spiests atteikties saspēles vadītājs un Eiropas Zvaigžņu piecnieka da­ lībnieks Artūrs Žagars, bez kura komandas spēle zaudēja vieglumu un efektivitāti. Uz pasaules fona nepazuda Artūrs Kurucs, ga­ da laikā manāmi bija progresējis spēka uz­ brucējs Mārcis Šteinbergs — par maz, lai izcīnītu vairāk par vienu uzvaru septiņās spēlēs. 12. vieta. Varbūt 2021. gadā izdosies tikt aug­ stāk — kļūt par pirmo vīriešu komandu, kas Pasaules kausa izcīņā ielaužas labāko astoņniekā, un — kas zina? — pārspēt meitenes, kas divreiz finišējušas 8. vietā pasaulē (2003. gadā to paveica U-21 izla­ se, 2019. gadā — U-17 komanda)?

Zem sarkanā karoga viens sudrabs Lai vēsturiskais pārskats būtu pilnīgs, vēl īss atskats uz pirmajiem U-19 pasau­ les čempionātiem, kuru hronika aizsākās 1979. gadā Brazīlijā. Togad Padomju Savienības junioru izlasē latviešu nebija, bet viens no komandas līderiem bija nā­ kamā Lietuvas basketbola zvaigzne Rims Kurtinaitis. Uzvarēja ASV izlase, bet PSRS vienība ierindojās tikai 5. vietā. Latvijas basketbola delegāts U-19 pa­ saules čempionātā pirmo reizi startēja 1983. gadā, kad PSRS izlase bija sapulcē­ jusi, iespējams, jaudīgāko sastāvu šo turnī­ ru vēsturē. Sarkanajos formas tērpos togad spēlēja seši(!) vīri, kuri piecus gadus vēlāk Seulā kļuva par olimpiskajiem čempioniem, turklāt trijiem no viņiem pēcāk izdevās gana veiksmīga karjera NBA — lietuvie­ ši Arvīds Sabonis un Šarūns Marčuļonis, ukrainis Aleksandrs Volkovs, igaunis Tīts Soks, Kazahstānā izaugušais Valerijs Tihoņenko un latvietis Igors Miglinieks. Tomēr spožā nākotne negarantēja zeltu ta­ gadnē — finālspēlē PSRS izlase ar 78:82 zaudēja ASV komandai. 1987. gadā Gundars Vētra un Jānis Laksa (arī dažus gadus Latvijā spēlēju­ šais Elšads Gadaševs) PSRS izlases sa­ stāvā palika bez medaļām, jo zaudējumi Itālijas, Rietumvācijas un Austrālijas ju­ nioriem atmeta uz 7. vietu. Savukārt 1991. gadā, kad sacensību arēnā sarkanais karogs plīvoja pēdējo rei­ zi, Latvija PSRS izlasē nebija pārstāvēta. ©

Guntis KEISELS basket.lv 23


PADOMS

Izvēlēties sporta pulksteni, viedpulksteni jeb pulsometru kļūst arvien sarežģītāk — piedāvājumu klāsts ir tik liels, ka ātri var apjukt un iestrēgt ar izvēli. Kā starp zīmoliem, pulksteņu modeļiem, to funkcijām un paša vajadzībām rast labāko risinājumu, lai lieki neizdotu naudu par to, kas netiks izmantots, vai nepiedzīvotu vilšanos, ka tieši trūkst kas svarīgs?

S

porta pulksteņu funkciju diapazons ir plašs, sākot no pulsa noteikšanas līdz navigatoram, mūzikas nesējam un pat virtuālam trenerim, kas sastāda treniņplānus atkarībā no mērķa un sirdsdarbības rādītājiem pie dažādām slodzēm, kā arī parāda vingrinājumus pulksteņa displejā.

24

Sirds — svarīgākais muskulis Klasisks viedpulkstenis ir ne tikai sporta rokas pulkstenis, kurš rāda laiku un kalpo kā modinātājs, bet arī seko līdzi fiziskajām aktivitātēm, kā arī pilda dažas viedtālruņu funkcijas. Tas sinhronizējas ar telefonu un ļauj saņemt paziņojumus par zvaniem, SMS vai ziņām sociālajos tīklos, kā arī dod iespēju reaģēt uz tām, neizņemot viedtālruni ārā no kabatas vai somas. Viedpulkstenis vienlaikus var būt arī pults un pat minitelefons. Aplūkosim trīs ražotāju — Garmin, Suunto un Polar — sporta pulksteņus, kuri Latvijā ir izplatīti un pierādījuši sevi kā precīzi pulsometri. Iecienīti kļūst arī interesantie Samsung pulksteņi, taču sportisti tiem pārmet neprecizitāti sirdsdarbības mērīšanā sportiskas slodzes laikā. Pasaules gada labāko pulksteņu

topos paradās arī Withings, Coros, FitBit un, protams, Apple. Fokusēsimies uz tām sporta pulksteņu funkcijām, kas svarīgas dažādas fiziskās sagatavotības sportotājiem, un uz populārākajiem sporta veidiem — skriešanu un fitnesu. Sirds ir visu sportistu svarīgākais muskulis. Sirds jātrenē pirmā vienalga, vai sapņojam noskriet pirmo maratonu vai iegūt skaistu augumu, vai atsākt sportot. Sirds ir cilvēka motors. Ja tā nestrādā pareizi, tiek nelietderīgi iztērēta enerģija. Tādēļ pareiza sportošana, vadoties pēc pulsometra datiem, treniņprocesu padara daudz, daudz efektīvāku un veselīgāku. Jaudīga sportošana bez pulsa kontroles var kaitēt, nevis palīdzēt. Labs pulsometrs ļauj novērtēt progresu.

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Foto: Kristaps Zaļkalns, Sports

Kādu sporta pulksteni izvēlēties? Kāds ir mērķis Vispirms jāsaprot, kādam mērķim nepieciešams viedpulkstenis. Piemēram, biroja darbiniekiem tas var būt gan stilam, gan atgādinājumam ik pa laikam piecelties no krēsla. Taču daudz piemērotāks viedpulkstenis ir tiem, kas nodarbojas ar izturības sporta veidiem — skriešanu, riteņbraukšanu, slēpošanu, peldēšanu, airēšanu, kā arī aktīvu vingrošanu un trenažieriem fitnesa zālēs. Sporta pulksteņa izvēlē noteicošie ir tieši sportiskie mērķi, iepriekšējā pieredze un dzīvesstils. Jo mērķi augstāki, jo izmaksas lielākas — no 30 līdz 800 eiro. Tādēļ vajadzētu saprast, kurā kategorijā sportotājs ir.

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

Tie, kas nav sportojuši kopš skolas laikiem, bet kas vēlas atsākt.

Tie, kam sports ir vaļasprieks un sevis uzturēšana formā.

Sporta pulkstenim nepieciešamas trīs galvenās funkcijas — pulsa mērīšana, GPS un savienojamība ar mobilo tālruni, precīzāk, ar lietotni, kur datus apstrādāt. Laika gaitā var novērot attiecību starp ātrumu un pulsu — spor­ tiskajai formai uzlabojoties, pie tā paša ātruma pulss būs zemāks jeb sirds darbosies mierīgāk, ja tā būs pareizi trenēta. Savienojamība ar lietotni ir nepieciešama, lai var pārskatīt visus

Tie, kam sports ir dzīvesveids, regulāri izaicinājumi vai fiziski aktīvi piedzīvojumi.

treniņa datus, vēsturi un statistiku — svarīgi datus analizēt, lai varētu izdarīt plašākus secinājumus un progresēt. Profesionāļu vidū visaugstāk kotējas Garmin Connect lietotne. Arī citu pulksteņu lietotnēs var izveidot intervālu treniņu plānus, ko ielādēt pulkstenī. Tad treniņa gaitā pulkstenis pateiks priekšā, kurā brīdī cik ātri un cik ilgi jāskrien. Ne visiem vecajiem modeļiem šī funkcija ir pieejama.

25

›››


PADOMS

›››

Sporta pulksteņi iesācējiem —

Sigma iD.Go Sporta pulkstenis ar pulsometru, taču nav gluži viedpulkstenis, kas precīzi mēra sirdsritmu no pulsa jostiņas. Nodrošina trīs funkcijas — laika, hronometra un pulsa mērīšanu. Ir ūdens­izturīgs. Dati nesaglabājas, nav pieejama informācija par vidējo pulsu slodzes laikā un atjaunošanos, veikto distanci — tādējādi tiek zaudēta informācijas pievienotā vērtība. Pieredze liecina, ka nopietni sportotāji drīz vien pāriet uz funkcionālāku pulk­ steni. Sigma iD.Go cena, sākot no 30 eiro.

Pulsa josta + telefons Garmin, Suunto, Polar un citi pulsometri precīzi lasa pulsu no plaukstas locītavas. Tas ir ērti, taču, pieaugot treniņu intensitātei, īpaši intervālu treniņos, kad atpūtas brīži strauji mijas ar intensīvu slodzi, mērījumi vairs nebūs tik detalizēti kā ar pulsa jostiņām, ko liek ap krūškurvi. Gluži vienkārši no plaukstas locītavas nav ­iespējams izsekot līdzi tik straujām sirds ritma svārstībām. Tas ir svarīgi, jo, skrienot vai minoties vienmērīgā tempā ar šādu pulksteni, pulsa jostiņu nevajag — dati būs precīzi. Taču problēmas sāksies treniņos, kuri visvairāk palielina darba spējas. Piemēram, skrējienā iekļaujot astoņus 10 sekunžu sprintus ar trīs minūšu atpūtu starp katru sprintu, īsā kāpinājumā laikā no delnas pulk­ stenis nepagūs izmērīt sasniegto pulsa pīķi, jo pulss pēc sprinta, sākot atpūtu, gana strauji samazināsies. Tas attiecas pat uz visšikākajiem pulksteņiem 800 eiro vērtībā — rezultātā to aprēķinātie treniņu plāni izrādīsies nederīgi, jo treniņā iegūtie dati nebūs precīzi, tas pārvērtēs aprēķinātās spējas un aprēķinās pārāk smagas slodzes. Garākos intervālu treniņos, piemēram, divas minūtes skrienot augstā intensitātē, šie dati jau būs gana precīzi, bet tomēr reizēm trūks skaidras ainas tieši cikla sākumā, strauji kāpinot tempu un pat pēc pusminūtes dažkārt var rasties apjukums — kādā sirdsritmā tad tagad skrienu? Novērots, ka arī, nūjojot un slēpojot ar distanču slēpēm, nūju triecienu dēļ pulk­ stenis no rokas sakarīgi nenolasa pulsu. Tādēļ slēpojot jebkurā gadījumā nepieciešams lietot pulsa jostu.

26

Tādējādi viens no budžeta risinājumiem ir iztikt bez sporta pulksteņa, bet tā vietā iegādāties pulsa jostiņu, kas ir savienojama ar kādu no lietotnēm. Jāatzīst, ka populārā lietotne Strava, kas vienlaikus ir arī vispopulārākais sportistu sociālais tīkls, piedāvā šo iespēju. Šādiem mērķiem ieteicamas Wahoo TICKR vai Polar H10 pulsa jostas. Abas ir kvalitatīvas un ērtas un pildīs uzdevumu, savienojoties ar viedierīci ar bluetooth signālu. Jārēķinās, ka Polar H10 josta būs nedaudz dārgāka, jo tā ir ūdensdroša, ar to var peldēt, un tā ieraksta pulsu arī ūdenī, pateicoties 5 kHz signālam. Tiesa, ja nodarbojaties ar skriešanu vai distanču slēpošanu, šis būs lēts un precīzs, taču diezgan nejēdzīgs risinājums — nav ērti monitorēt pulsu sportojot, ja katru reizi jāvelk no kabatas laukā telefons, turklāt tam obligāti ir jābūt līdzi aktivitātes laikā, lai varētu salīdzināt datus pret veikto distanci un tempu. Ar viedtālruni savienojamu pulsa jostu cenas: 60—90 eiro. Neiesakām pirkt lietotu pulsometru. Labāk izvēlēties jaunu, bet lētāku, droši zinot: ja radīsies problēmas, garantijas laikā būs iespēja tikt pie jauna sporta pulksteņa. Turklāt jaunam sporta pulkstenim ir iespējams iegādāties papildu garantiju. Novērots, ka zemākā plaukta pulksteņus ražotāji defektu gadījumā apmaina pret jauniem, bet augstāko plauktu — tiek laboti. Tas ir būtiski, jo lētākā gala pulksteņi mēdz niķoties un plīst, tā ir diezgan izplatīta parādība.

Polar M430 Viens no labākajiem risinājumiem, vērtējot cenas un kvalitātes attiecību. Lai gan šis modelis ir jau četrus gadus vecs, tas ir pieprasīts vairāku iemeslu dēļ — ērts, GPS, mēra pulsu no rokas, ūdensizturīgs, piedāvā treniņu padomus (Smart Coaching funkcija), sniedz pārskatu par ikdienas aktivitātēm, monitorē miegu, tam ir pārskatāma Polar lietotne un mājaslapa, kā arī tas ir pierādījis sevi praksē — vairāki lietotāji norādījuši, ka tas perfekti turpina kalpot arī pēc garantijas laika beigām. Polar M430 cena, sākot no 160 eiro.

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


PADOMS

pievilcīga cena un vienkāršums Polar M200 vai Garmin Forerunner 35 Kā pirmais pulsometrs derīgs būs vēl kāds no šiem vecajiem dinozauriem. Taču jāņem vērā, ka atšķirībā no M430 baterijas darbības laiks būs mazāks un tie nesniegs detalizētus datus par atjaunošanos. Tiem ir mazāk pārskatāmi displeji — vienā ekrānā vienlaikus var iekļaut tikai divus rādītājus, piemēram — pulsu un veikto distanci. Ja izlemsiet sagatavoties pirmajam maratonam, jāņem vērā, ka M200 atšķirībā no Forerunner 35 nemēra soļa garumu (cadence). Veselības labad, skrienot īsākas distances, tas nav būtiski. Forerunner tiek raksturots kā plastmasīgāks, taču ar precīzāku GPS mērītāju. Iesācējiem pietiekami rīki, abi skaita soļus un monitorē miega ilgumu.

Polar Ignite Arī interesants risinājums iesācējiem. Ir FitSpark™ funkcija, kas katru dienu piedāvā divus līdz četrus treniņu veidus, balstoties uz lietotāja treniņu vēsturi, fiziskās sagatavotības un atjaunošanās datiem. Dažādas intensitātes kardiotreniņi vai spēka vingrojumi ar norādījumiem, kā tos pareizi un saudzīgi veikt, palīdzēs sasniegt sportiskos mērķus. Atšķirībā no M430 vai Garmin Forerunner 45 tas nepiedāvās tik detalizētu informāciju par skriešanas aktivitātēm. Polar Ignite cena, sākot no 180 eiro.

Polar M200 un Garmin Forerunner 35 cenas, sākot no 110 eiro.

Garmin Forerunner 45

Suunto 3 Dizaina ziņā piemērots nēsāšanai dāmām un paredzēts vingrošanai, jo nav GPS. Vienlaikus tas ir nedaudz dārgāks nekā iepriekš minētie sporta pulksteņi, jo šis Somijas ražotājs vēsturiski izceļas ar augstas kvalitātes sporta instrumentu ražošanu. Modelim ir septiņu dienu treniņa plāns, balstoties uz fiziskās sagatavotības līmeni un treniņu vēsturi. Ja sanāks izlaist kādu treniņu vai to būs vairāk, nekā plānots, tas automātiski pielāgos treniņa plānu. Suunto 3 cena, sākot no 210 eiro. Patiks skriešanas, riteņbraukšanas un pārgājienu cienītājiem. Funkcionalitātes ziņā līdzīgs Polar M430. Tajā ir Garmin Coach funkcija, kas piedāvā augšupielādēt profesionāļu sagatavotus treniņu plānus skriešanai piecu līdz 20 km distancēm. Pulkstenī var augšupielādēt kartes, tam ir VO2 max funkcija, kas aprēķina skrējēja maksimālo skābekļa patēriņu jeb aerobo jaudu. Paziņojumiem tam ir vibrācijas funkcija, kas birojā netraucēs citus, un arī telefona meklēšanas funkcija. Garmin Forerunner 45 cena, sākot no 170 eiro.

››› Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

27


PADOMS

›››

Sporta pulksteņi pieredzējušiem entuziastiem — funkcionalitāte un jaudīga baterija

Polar Vantage M Ērts pulsometrs ar ļoti izturīgu bateriju, kas GPS režīmā kalpos līdz 30 stundām. Tātad pirmajā ultramaratonā vai garākā velobraucienā tas nepievils. Šis vieglais un plānais treniņu kompanjons nodrošinās visus nepieciešamos treniņa datus, lai sekmētu mērķu izpildi. Pulsometrs piemērots arī citiem sporta veidiem, pat peldēšanai. Peldbaseinā automātiski nosaka pulsu, peldēšanas stilu, distanci, tempu, īrienu skaitu un atpūtas laiku. Arī atklātajos ūdeņos tiek noteikta distance un īrienu skaits. Polar Vantage M cena, sākot no 215 eiro.

Suunto 5 Līdzīgi kā Suunto 3 piedāvā treniņplānus, taču šajā ūdensizturīgajā modelī pirms garāka maršruta veikšanas dabā var augšupielādēt maršruta karti un tam ir GPS. Izmantojams visdažādākajos sporta veidos, kopumā pieejami 80 dažādu sporta veidu profili, pat triatlons. Līdzīgi kā Garmin jaunākajiem modeļiem, arī šim ir kas līdzīgs ķermeņa baterijas rādītājam. Var pielāgot baterijas darbības laiku atkarībā no vajadzībām, piemēram, ja pārgājiena laikā baterija iet uz beigām, var nomainīt režīmu, atslēgt dažas funkcijas un baterija izturēs ilgāk. Aktīvā GPS režīmā baterija kalpos 20 stundas, GPS taupības režīmā — pat 40 stundas. Lietojot pulksteni ikdienas režīmā tas būs jālādē vien reizi divās nedēļās. Salīdzinot ar līdzīgas vērtības konkurentiem Suunto 5 nav daudz inovāciju, taču liels pluss ir tā daudzpusība un uzticamības rādītāji — ražots Somijā, turklāt Suunto aplikācija kļūst arvien labāka. Suunto 5 cena, sākot no 330 eiro.

28

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


PADOMS

Garmin Forerunner 245 Populārs gludo distanču skrējēju vidū un viens no 2020. gada topu līderiem. Sver tikai 38 gramus. Tajā var augšupielādēt maršruta kartes. Šis ir viens no pirmajiem modeļiem, kuram parādījās pavisam jauns mērījums — ķermeņa baterija. Tas nozīmē: ja naktī miegs ir bijis pietiekams un kvalitatīvs, no rīta pamostoties pulkstenis rādīs ķermeņa bateriju 100%. Dienas laikā tā krītas atkarībā no iepriekšējās un pašreizējās dienas gaitas aktivitātes un stresa. Šis mērījums palīdzēt novērtēt, cik intensīvu treniņu var veikt. Ir PulseOX sensors jeb reāls oksimetrs, kas rāda skābekļa piesātinātību asinīs. Ar oksimetru pārbauda COVID slimniekus — ja skābekļa koncentrācija asinīs ir zem 95%, tas ir šīs slimības simptoms. Tātad viedpulkstenis var palīdzēt saprast, vai notikusi saslimšana ar COVID.

Tiesa, ikdienā sportisti atslēdz oksimetra funkciju, jo tā daudz tērē baterijas resursa un labas pašsajūtas gadījumā PulseOX neko jaunu nepateiks. Par lielāku samaksu pieejama šī modeļa — Garmin Forerunner 245 music versija, kas sniedz iespēju paņemt līdz iecienītās dziesmas pulkstenī un atstāt telefonu mājās. Mūziku var augšupielādēt pulkstenī no straumēšanas vietnes Spotify. Pulksteni savieno ar bezvadu bluetooth austiņām. Sporta ārsti gan neiesaka klausīties mūziku, sportojot brīvā dabā, jo tā ir papildu slodze organismam. Kāpēc šis modelis ir iecienīts tieši gludo distanču skrējēju vidū? Jo tam nav barometriskā altimetra, kas skaita veiktos kāpumus un kritumus. Garmin Forerunner 245 cena, sākot no 240 eiro, ar mūzikas funkciju — no 290 eiro.

Garmin Forerunner 645 Music Piemērots dažādiem sporta veidiem, tostarp triatlonam. Nodrošina inovatīvos skriešanas jaudas mērījumu rādījumus, kas iespējami vienīgi ar specifiskajām HRM-Run vai HRM-Tri pulsa jostiņām, pēdējā no minētajām paredzēta arī peldēšanai. Tam ir barometriskais altimetrs, kas ļauj izmērīt noskrietos vertikālos augstuma metrus jeb kāpumus un kritumus. Piemēram, kalnu slēpošana un snovbords, sporta veidi, kur barometriskais altimetrs palīdz saskaitīt nobraucienu skaitu, mērīt vidējo un maksimālo ātrumu katrā nobraucienā. Tāpat vasaras sezonā tas būs aktuāli kalnu skrējienu vai velo maratonu cienītājiem, lai precīzi sarēķinātu pieveiktos augstuma metrus, kas ir būtiski, lai sabalansētu slodzes. Garmin Forerunner 645 gan nevar ielādēt maršruta kartes, tam nav ķermeņa baterijas un oksimetra funkcijas, toties tam ir Garmin Pay jeb naudas maka funkcija. Piemēram, ja slēpojat un trases tuvumā ir silto dzērienu automāts, šī funkcija jums noteikti patiks — nav līdzi jānēsā ne bankas karte, ne telefons, lai norēķinātos ar pulksteni, un uzreiz pēc slodzes pakavētos svaigā gaisā, sasildoties ar šokolādes dzērienu. Šim

Garmin Venu Īss baterijas darbība laiks, taču lielākie ieguvumi treniņu animācijas, kā pareizi pildīt vingrojumu, kas būs redzami pulksteņa ekrānā. Animēti treniņi pieejami kardio un spēka treniņiem, kā arī jogai un pilatēm. Garmin Venu pieejama ērtā maksājumu funkcija. Garmin Venu cena, sākot no 300 eiro.

Garmin Instinct modelim ir nerūsējošā tērauda aizsargstikla ietvars. Ņemot vērā tā cenu, tam ir īss baterijas kalpošanas laiks, ūdenī nav pieejama GPS funkcija. Garmin Forerunner 645 Music cena, sākot no 320 eiro.

Izturīgs, piemērots tiem, kas skrien šķēršļu skrējienus, brauc ar motokrosa motocikliem vai kurus vienkārši iedvesmo šāds dizains. Garmin Instinct cena, sākot no 220 eiro.

››› Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

29


PADOMS

›››

Sporta pulksteņi rūdītiem sporta draugiem — funkcionalitāte, jaudīga baterija un izturīgs displejs

Garmin Fēnix 6 Piedzīvojumu pulkstenis, kas neliek vilties arī cenas un kvalitātes attiecībā. Jau otro gadu sporta pulksteņu topu uzvarētājs. Ražots pēc ASV militārā standarta MIL-810G, spēs nolasīt pulsu no delnas arī ūdenī. Lētākajā komplektācijā tam nebūs vien divu funkciju — mūzikas krātuves un topogrāfiskās kartes, taču vienlaikus tas piedāvā sinhronizēt mūziku no mobilā tālruņa, ko var ērti pārslēgt pulkstenī. Vienlaikus pulkstenī ir pieejama navigācija un augšupielādējams maršruts, tādēļ topogrāfisko karšu trūkums ak­ tuāls būs vien piedzīvojumu sacensību dalībniekiem, jo ikdienā karti ērtāk būs pārlūkot viedtālrunī. Diez vai, ja dosieties ar velosipēdu dziļi mežā, jums nebūs līdzi mobilais tālrunis, kas šo funkciju kompensēs... Šādā versijā, kas precīzi saucas Fēnix 6, ar 47 mm displeja izmēru tas pieejams Latvijā no 420 eiro. Fēnix sestās paaudzes modeļi tiek grupēti trīs grupās pēc to displeju izmēriem — Fēnix 6S, Fēnix 6 un Fēnix 6X (attēlā) — 42 mm, vidējais 47 mm un iespai­dīgā 52 mm versija. Attiecīgi mazākais no minētajiem displeju izmēriem uz kopējā viedpulksteņu klāsta fona jau ir paliels. Mazākajai versijai baterijas darbības ilgums maksimālā GPS slodzes režīmā būs 9 h, vidējai 14 h, lielākajai — 21 h. Taču ar viediem taupības režīmiem to var pagarināt. Ekspedīcijas režīmā šie pulksteņi darbosies bez uzlādes no

38 līdz pat 60 dienām. Ja nosaukumā parādās PRO vai X, tas nozīmē, ka tas ietver minēto mūzikas un topogrāfisko karšu funkciju. Šīs sērijas savstarpēji pat lētāko modeļu displeji ir aizsargāti ar Corning Gorilla Glass tehnoloģiju, kas ir pazīstama viedtālruņu displeja aizsardzība. Dārgākās versijas komplektētas ar nesaskrāpējamo safīra stiklu, titāna korpusu, taču visdārgākā ir Solar versija, kas papildus lādējas ar saules enerģiju. Tiesa, kā testi liecina — Latvijas klimata apstākļos no Solar ieguvums būs tuvu nullei. Uzminiet cik sporta veidu ir šajā pulkstenī? Katrs var pats pulkstenī sastādīt savu sporta veidu un pieslēgt tai attiecīgos sensorus. Garmin Fēnix 6 cena, sākot no 420 līdz 800 eiro.

Polar Vantage V Titan un Polar Vantage V

Polar Grit X

Top modelis no Polar, taču tam nav mūzikas, nav maksājumu funkcijas, nav krāsainas kartes. Toties ir ļoti laba baterija, kas GPS režīmā kalpos līdz 40 stundām. Vantage modeļos var ielādēt maršrutus, tas ir viegls un ērts, tam ir daudzas citas funkcijas.

Vājāka baterija, taču atšķirībā no Vantage aprīkots ar kompasu. Tāpat kā Vantage modeļiem, tam ir FuelWise funkcija, kas automātiski aprēķina, cik ogļhidrātu nepieciešams treniņam un pielāgo atgādinājumus treniņa laikā atbilstoši sportista enerģijas patēriņam.

Polar Vantage V cena, sākot no 500 eiro.

Polar Grit X cena, sākot no 430 eiro.

30

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


PADOMS

Garmin Forerunner 945

Suunto 9 Baro

Līdzvērtīga, taču vizuāli ne tik šika alternatīva. Iecienīts pulkstenis triatlonistu vidū. Ir vieglāks, taču tam nav dažu funkciju, piemēram, iespēja mainīt dažādus iestatījumus, lai pagarinātu baterijas izturību, automātiskā pauze, kad sportojot apstājaties. Ir tehniskā Quick release funkcija, kas ļauj ātri izņemt pulksteni no siksniņas un pārvērst par velodatoru. Atšķirībā no izslavētā Fēnix 6 tam ir pieejams arī velosipēdam nepieciešamais stiprinājums.

Izceļas ar ļoti spēcīgu bateriju, var ielādēt maršrutus, regulēt baterijas ­iestatījumus (pietiks arī daudzdienu pārgājienam). Safīra nesaskrāpējams stikls un spēcīgs korpuss. Kontūru izaici­ nājumu skrējējiem patiks inovatīvā Fusedtrack funkcija. Ja GPS atrašanās vieta atjaunojas reti, veiktā distance netiek precīzi izmērīta un kartē tā izskatās robusta. Fusedtrack, starp GPS reģistrēšanas punktiem izmantojot kustības sensoru un kompasu, noteiks, kā esam kustējušies, lai maršruta līnija būtu precīzāka. Suunto 9 Baro gan ir vairāk būtiski mīnusi — nevar iestatīt paziņojumus pulsa zonām, kad treniņā slodze ir pārāk augsta vei zema. Pulkstenī var iestatīt intervālu treniņus, taču sportistu vidū tiek kritizēti ierobežotie parametri to iestatīšanai, līdz ar to šai funkcijai zūd jēga. Tāpat pulkstenis neziņo, ja ir novirzes no iestatītā maršruta, bet šāda funkcija noder mežā, kur, aizskrienot pa nepareizo taku, piemēram, Garmin pulsometrs ļoti ātri brīdinās par kļūdu. Lētāks un attiecīgi ar pieticīgāku komplektāciju un izturības rādītājiem pieejams Suunto 9 (nosaukumā bez Baro), taču kalnos kāpšanas cienītājiem iztrūks tik svarīgā barometra. Savukārt Suunto 7 atšķirībā no devītā būs mūzikas augšupielādes funkcija un viedtālruņa meklēšanas iespēja, taču daudz mazāka baterijas kapacitāte un kopumā mazākas funkcionalitātes iespējas.

Garmin Forerunner 945 cena, sākot no 510 eiro.

Suunto 9 Baro cena, sākot no 540 eiro.

Salīdzinot Suunto un Polar modeļus no visaugstākā plaukta ar Garmin Fēnix 6 PRO, jāatzīst somu konkurenti amerikānim zaudē. Visus viedpulksteņu modeļus funkcionalitātes ziņā ērti iespējams salīdzināt mājaslapā versus.com. Savukārt Somijā ražoto Suunto un Polar sporta pulksteņus noteikti ir vērts salīdzināt pašu mājaslapās, kur tiem norādītas vēl niansētākas funkcijas. Secinājumi — iesācējiem iesākām funkcionālo un cenas ziņā draudzīgo Polar M430 dinozauru, stila un fitnesa cienītājiem piestāvēs elegantais Suunto 5, skriešanas entuziastiem laba izvēle būs Garmin 245. Ja vēlaties maksimālu funkcionalitāti, esat piedzīvojumu cienītājs, kāpjat kalnos vai gatavojaties pirma-

jam triatlonam, izvēlieties Garmin Fēnix 6 vai Garmin Fēnix 6X. Novērojami liecina — lētākajiem un pat vidējas klases Garmin pulksteņiem jau garantijas laikā bieži vien rodas defekti, kas var ietekmēt treniņu plānus. Savukārt Suunto neizmanto ANT+ tehnoloģiju, kas ir stabilāka un precīzāka nekā BluetoothSmart, un tas ierobežo to savienojamību ar jaudas sensoru klāstu. Atcerieties — nevienam viedpulkstenim sākumcenas komplektā nav iekļauta pulsa josta! Taču kvalitatīvi intervāla treniņa vai peldēšanas treniņi ir neiespējami bez pulsa jostām. ©

Kristaps ZAĻKALNS Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

31


Foto: Latvijas Handbola federācijas arhīvs

ANALĪZE

Izlases kaptenis. Ingars Dude ir viens no pieredzējušākajiem spēlētājiem pašreizējā komandas modelī

Latvijas vīriešu handbola izlase 2022. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru sāka ar zaudējumu un uzvaru spēlēs ar Itāliju — attiecīgi 17:28 viesos un 31:29 mājās. Komandai, kas pirms gada cīnījās Eiropas čempionāta finālturnīrā, tie nav labi rezultāti, no tādas komandas tika gaidītas divas pārliecinošas uzvaras, lai pēc tam jau spēlēs ar Norvēģiju un Baltkrieviju mēģinātu atkal iekļūt finālturnīrā (pirmās divas komandas no grupas tiek uzreiz, bet no trešo vietu ieguvējām tur nonāk četras labākās no astoņām). Taču divas pārliecinošas uzvaras tika gaidītas no tās komandas, kas spēlēja 2020. gada čempionāta finālturnīrā, bet tādas komandas vairs nav! Veidojas jauna Latvijas izlase, komandā notiek paaudžu maiņa, un tas vienmēr ir vairāk vai mazāk ilgs un nereti arī sāpīgs process. 32

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


ANALĪZE

Kas un kad nāks Gulbja paaudzes

vietā?

L

atvijas izlase 2019. gadā pirmo reizi vēsturē iekļuva un 2020. gadā pirmo reizi vēsturē spē­ lēja Eiropas čempionāta fināl­ turnīrā. Par tās komandas spē­ ku liecina kaut vai uzvara savā lauku­ mā pār 2017. gada pasaules čempionā­ ta bronzas medaļu ieguvēju Slovēniju, kas arī nodrošināja mums ceļazīmi uz finālturnīru. Tuvu iekļūšanai finālturnī­ rā — toreiz pasaules čempionātā — Latvijas izlase bija jau 2016. gadā, kad tikai mazāks gūto vārtu skaits viesos duelī ar Baltkrieviju neļāva atvērt fināl­ Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

turnīra durvis. Tas tikai vēl vairāk no­ rūdīja, tādu pārbaudījumu varbūt arī vajadzēja — sak’, pierādiet, ka patie­ šām varat un tik ļoti gribat, jo nekas nenotiek nejauši un pēkšņi. Pierādījām. Taču ceļš līdz finālturnīram bija vairā­ ku gadu garumā.

Tagad — krustcelēs Ierindā bija visi labākie spēlētāji, un turklāt vairākiem tā bija, iespējams, pēdējā iespēja aizbraukt uz finālturnī­ ru, kas kļuva par papildu motivāciju. Tās izlases kodolu veidoja seši spēlētāji

no trenera Andra Gulbja savulaik vadī­ tās komandas — Evars Klešniks, Aivis Jurdžs, Ingars Dude, Ģirts Lilienfelds, Jānis Pavlovičs un Māris Veršakovs. Plus 2019. gada EHF Čempionu līgas uzvarētājs un viens no pasaulē labā­ kajiem spēlētājiem savā pozīcijā, 212 cm garais kreilis Dainis Krištopāns plus virslīgas klubos izaugušie ārzemnieki — vārtsargi Artūrs Kuģis un Edgars Kukša, Nils Kreicbergs un Uvis Strazdiņš plus pašmāju klubu labākie spēlētāji Egils Politers, Oskars Arājs, Raitis Puriņš, Rihards Leja...

33

›››


ANALĪZE ››› Gulbja paaudze cits pēc cita beidz karjeru, bet tieši šie spēlētāji un vēl Krištopāns, Kreicbergs, Politers, Kuģis un nedaudz mazākā mērā citi (nepārprotiet, nopelns bija katram) iznesa spēļu lielāko smagumu 2020. gada Eiropas čempionā­ ta kvalifikācijas turnīrā (ļoti būtiski bija arī tas, ka Latvijas Handbola federācija nodrošināja papildu treniņus un fiziotera­ peitisku palīdzību izlases kandidātiem no pašmāju klubiem, kas krietni palielinā­ ja šo spēlētāju pienesumu izlases rindās izšķirošajās spēlēs). Diezgan dīvaini, ka trenera Gulbja loma pēc iekļūšanas fināl­ turnīrā un tā laikā tik reti tika pieminē­ ta. Nemazinot ne Krištopāna, ne vēl kāda cita nopelnus, tomēr nevar neatzīt — bez šiem sešiem trenera Andra Gulbja au­ dzēkņiem diezin vai mēs būtu tikuši fi­

nālturnīrā vai, pareizāk, bez savulaik radī­ tās iespējas viņiem trenēties šepat Latvijā profesionālā līmenī, lai vēlāk aizbrauktu uz spēcīgiem Eiropas klubiem un līgām (Vācija un 1. bundeslīga) vai vienkārši la­ biem ārzemju klubiem un augstāka līme­ ņa līgām. Labi, ka spēlētāji paši neaiz­ mirst savu treneri. Karjeru izlasē beidzis izlases aizsar­ dzības šefs Klešniks, savainojuma dēļ šī kvalifikācijas turnīra sākumā nevarēja pa­ līdzēt Jurdžs, kas arī jau ir tuvu karje­ ras beigām, tās jau sagaidījis Lilienfelds, ģimenes apstākļu dēļ netika Pavlovičs, un nav zināms, vai varēs tikt turpmāk. No tās Gulbja paaudzes sešnieka paliku­ ši tikai trīs spēlētāji. Turklāt savainoju­ mu dēļ nevarēja spēlēt Austris Tuminskis (arī iepriekš būtu palīdzējis daudz vairāk,

Jauns treneris, tikpat kā jauna komanda. Latvijas izlases galvenajam trenerim Sandrim Veršakovam būs nepieciešama pacietība, laiks un visas handbola sabiedrības atbalsts

34

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Foto: Latvijas Handbola federācijas arhīvs

ANALĪZE

Foto: Latvijas Handbola federācijas arhīvs

Pirmā pārbaude. Spēles ar Itāliju atklāja, cik liels darbs ir veicams jaunajai izlasei

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

ja ne traumas), Politers un Arājs, ku­ riem arī jau ir pāri 30 gadiem un kuri diezin vai vairs progresēs savā izaugsmē. Nebija vārtsarga Kukšas, kurš Vācijas 3. līgā pandēmijas dēļ bija palicis bez spēļu prakses un arī nevarēja atļauties palikt karantīnā. Netika arī daži nosacītie izla­ ses jaunpienācēji. Latvijā nav profesionā­ lu handbola komandu, visi spēlētāji strādā vai mācās un tāpēc ar pandēmiju sais­ tīto ierobežojumu dēļ nevarēja atļauties pēc atgriešanās no mača Itālijā palikt ka­ rantīnā (tāpēc, piemēram, Itālijā nespēlē­ ja Veršakovs un Kreicbergs, kurš pašreiz vispār ir bez komandas, kaut joprojām pieder somu klubam Riihimaen Cocks). Pandēmija nebūs mūžīga, ja ne šajā kvalifikācijas ciklā (nākamās spēles jau 9. martā Norvēģijā un 13. martā Valmierā ar Baltkrieviju), tad nākamajā jaunajam izlases galvenajam trenerim Sandrim Veršakovam būs pieejami visi neprofesio­ nāļi, taču skaidrs, ka viņam lielā mērā jāveido jauna komanda — ap Krištopānu, ap Dudi, ap savu jaunāko brāli Māri Veršakovu, ap Kreicbergu. Pieminētajās spēlēs ar Itāliju, piemēram, Latvijas izla­ sē bija astoņi spēlētāji, kuriem nav vairāk par 20 spēlēm izlases rindās, un pieci spē­ lētāji, kuriem ir mazāk par desmit šādām spēlēm. Ir vairāki talantīgi jauni spēlētāji ar 17 gadus veco Endiju Kušneru priekš­

galā, kvalitatīvs darbs rit Murjāņu sporta ģimnāzijā, vairākiem pašreizējiem izlases spēlētājiem ir tikai 23—26 gadi, bet... Kas tālāk? Tieši tā — kas tālāk ne tikai šajā kvalifikācijas spēļu ciklā, kura tur­ pinājumam vietējo komandu spēlētāji ne­ zina, kā tagad jāsagatavojas, jo jau kopš novembra beigām nenotiek virslīgas čem­ pionāta spēles un abi spēcīgākie Latvijas klubi Dobele TENAX un Rīgas Celtnieks nevar spēlēt arī Baltijas līgas čempionā­ tā (Lietuvas un Igaunijas komandas spē­ lē un turklāt arī savā starpā).

Nākotnē — caur pagātni? Savulaik bija Dambis/ASK, vēlāk bi­ ja ASK, tad ASK/AB.LV, tad atkal ti­ kai ASK, taču komandas būtība nemai­ nījās — tā bija praktiski profesionāla komanda, kuras spēlētāji trenējās kā pro­ fesionāļi, bet naudu saņēma kā puspro­ fesionāļi. Daži puiši arī mācījās, daži arī kaut kur piestrādāja, taču bija divi tre­ niņi dienā plus vismaz viena spēle nedē­ ļā plus Baltijas handbola līga un Eiropas kausu izcīņa. Komanda vairākas reizes triumfēja Latvijas čempionātā un četras reizes uzvarēja Baltijas handbola līgā, kā arī septiņas reizes iekļuva EHF kau­ sa izcīņas 3. kārtā. Labākie brauca uz ārzemēm, bet viņu vietā nāca nākamie.

35

›››


ANALĪZE ››› Dzintaru Kurmi priekšgalā. Treniņi notika 4—5 reizes nedēļā vakaros plus viena vai divas spēles nedēļā. Nepavisam ne profe­ sionālas komandas līmenis (arī atalgoju­ ma ziņā; daļa spēlētāju centās vēl kaut kur piestrādāt). Spēlētāji saņēma prēmijas par uzvarām Eiropas kausu izcīņas spē­ lēs (1992./1993. gada sezonā A&T iekļu­ va EHF toreizējā Kausu ieguvēju kausa iz­ cīņas 1/4 finālā, kur tikai ar četru vārtu starpību divu maču summā piekāpās nā­ kamajam finālistam Vespremas Fotex (ta­ gad Vespremas Telekom) — tas joprojām ir augstākais Latvijas handbola klubu sa­ sniegums Eiropas kausos) un par Latvijas čempionu titula iegūšanu. Šiem spēlētā­ jiem bija ielikti stipri meistarības pama­ ti — PSRS čempionāta augstākā līga. Profesionālas vai pusprofesionālas koman­ das stafeti pārņēma Dambis/ASK. Pēc Latvijas izlases spēlēm ar Itāliju handbola vidē izskanēja ideja par tamlīdzī­ ga izlases bāzes jeb profesionāla kluba iz­ veidi. Tika pat minēta nepieciešamā nau­ da — apmēram 300—400 tūkstoši eiro sezonā. Savulaik trenera Gulbja vadīto ko­ mandu lielākais budžets sezonā bija ne­ daudz virs simts tūkstošiem latu, tagad ir cita nauda un cenas kāpušas, izmaksas ir lielākas, bet handbolā tās tik un tā nav kosmiskas. Nav neiespējams Latvijā izvei­ dot šādu profesionālu komandu, bet... Vai

Foto: Latvijas Handbola federācijas arhīvs

Spilgts piemērs — Aivis Jurdžs, kurš handbolā sāka trenēties tikai 19 gadu ve­ cumā LSPA komandā, bet tad pēc diviem profesionāla darba gadiem ASK/AB.LV ko­ mandā aizbrauca uz ārzemēm un desmit gadus spēlēja Vācijas 1. bundeslīgā. Vēl no iepriekšējā iesaukuma nāk Evars Klešniks, kurš Vācijas 1. bunde­ slīgā aizvadīja 16 (!) sezonas, 2005. ga­ dā ar Esenes TuSEM ieguva EHF kau­ su, piecus gadus bija HSG Wetzlar viens no aizsardzības balstiem. Vācijas 1. bun­ deslīgā spēlēja Lilienfelds, Dude spēlēja labos Vācijas klubos 3. līgā un 2. bun­ deslīgā, bet tagad turpina Francijas virs­ līgā Limožas kluba rindās. Labos klubos Vācijā bija Veršakovs, Vācijā, Austrijā un Norvēģijā — Pavlovičs, kurš arī tagad spē­ lē Norvēģijas virslīgā. Tas liecina par dar­ ba kvalitāti. Kamēr atbalstīja AB.LV, ka­ mēr atbalstīja ASK, tikmēr viss notika, bet tad... Četrus mēnešus pirms sezonas beigām darbu uzteica trenerim Gulbim, jo ASK bijusi pavēle tikt vaļā no visiem pen­ sionāriem... Treneris par velti nostrādāja sezonu līdz galam, un ar to komanda kaut vai pusprofesionālā līmenī beidzās. Vēl pirms tam — 90. gadu sākumā — bija Bauskas A&T, kas kļuva par Rīgas Celtnieka meistarkomandas pēcteci, kurā spēlēja gandrīz visi tie, kuri vēl nebija aiz­ braukuši uz ārzemēm ar galveno treneri

Jāmeklē maiņa. Kurš kļūs par aizsardzības šefa Evara Klešnika (Nr. 44) aizstājēju? Jautājums pagaidām ir atklāts, bet laiks iet...

36

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Foto: Latvijas Handbola federācijas arhīvs

ANALĪZE

Viens no pasaulē labākajiem. Uzbrukumā Dains Krištopāns — tagad viņa loma komandā ir vēl svarīgāka

L

ai neviens neapvainojas, taču Lat­vijas lielākā problēma ir nevis profesionālas handbola komandas trūkums, bet gan virslīgas zemais kopējais līmenis

tādu vajag? Vienas atbildes nav. No vie­ nas puses — profesionāls darbs, arī jauno spēlētāju tiekšanās tikt tādā komandā, no kuras ātrāk paveras ceļš uz ārzemju klu­ biem, spēles Eiropas kausos, Baltijas līgā, labāka vietējo komandu spēlētāju gatavība izlases spēlēm. No otras puses — pazudīs jebkāda intriga cīņā par Latvijas čempio­ na titulu (tā savulaik jau bija). Protams, ja vien neradīsies iecere un iespēja izvei­ dot vēl vienu vai divas līdzīgas komandas. Piemēram, jau gadiem ilgi Horvātijā valda Zagrebas komanda (tagad tās nosaukums ir PPD), Slovēnijā — Celjes Pivovarna Laško, Baltkrievijā — Brestas HC Meshkov un Minskas SKA (minskieši gan pašreiz nav reāli konkurenti Brestai cīņā par ti­ tulu), Ungārijā — Vespremas Telekom un Segedas MOL-Pick, Polijā izteikta favorīte Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

ir Ķelces Lomža Vive. Tas nav nekas neie­ rasts, bet šo valstu virslīgās arī pārejās ir profesionālas komandas, kas spēlē pietieka­ mi labā līmenī (īpaši vēl 2—3 klubi Polijā).

Spēcīgs čempionāts — spēcīga izlase? Lai neviens neapvainojas, taču Lat­ vijas lielākā problēma ir nevis profesio­ nālas handbola komandas trūkums (tas, protams, arī), bet gan virslīgas zemais ko­ pējais līmenis. Par to varēja lieliski pār­ liecināties, kad izlase pat gandrīz bez le­ ģionāriem un visiem labākajiem pašmāju spēlētājiem divreiz sagrāva klubu sastādī­ to komandu (pastiprinātu ar baltkrievu le­ ģionāriem no Celtnieka), to uzskatāmi pa­ rāda TENAX un Celtnieka spēļu rezultāti ar pārējām komandām. Labi, gandrīz junio­

ru sastāvs ir Ludzas Latgols (turklāt vēl uz Islandi aizbraucis Endijs Kušners), kas pavasara pusē, ja vien tagad būtu pilnvēr­ tīgi treniņi un spēles, jau kļūtu par kriet­ ni nopietnāku konkurentu. Labi, pavisam jauni spēlētāji (dzimuši 2004. gadā un vē­ lāk) ir MSĢ/LAT 2004 komandā. Abu šo vienību spēlētājiem virslīga dod labas iz­ augsmes iespēju, taču diemžēl ne uz ilgu laiku. Izlases gatavošanās un piedalīšanās 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikāci­ jā apliecināja, ka ar profesionālu attieksmi mūsu labākajiem neprofesionālajiem spēlē­ tājiem viss ir kārtībā, taču ar to vien ir par maz. Ja trenējies 2—3 reizes nedēļā (tas neattiecas uz Murjāņu handbolistiem, kuri trenējas katru dienu) vai kaut 3—4 reizes nedēļā, tad nav ­iespējams līdzvērtīgi sacensties ar tiem, kas trenējas profesio­ nālā līmenī un regulāri spēlē pret spēkos līdzvērtīgiem, meistarīgākiem vai tikai ne­ daudz vājākiem pretiniekiem. Jaunais spē­ lētājs, kuram ir ielikta laba bāze, pie­ mēram, Murjāņos, šādā treniņu režīmā neattīstīsies. Vajag lielu gribasspēku un mērķtiecību, lai vēl pats trenētos papildus, vajag lielu vēlēšanos patiešām kaut ko handbolā sasniegt, lai to darītu. Un vēl va­ jag arī, lai būtu i­espējas to darīt. Turklāt komandu sporta spēlēs nepieciešams arī visas komandas kopdarbs. Vismaz pašreiz izeja ir meklēt iespējas talantīgākajiem jaunajiem spēlētājiem aizbraukt uz labu ārzemju klubu junioru komandām, kur va­ rētu turpināt slīpēt ­iemaņas (nav neiespē­ jams apvienot arī ar mācībām), taču jādo­ mā arī par virslīgas klubu līmeņa celšanu. Lietuvieši un igauņi mums šajā ziņā jau ir garām — viņiem ir vismaz pa četrām sav­ starpēji konkurētspējīgām komandām un vēl pāris komandu, kas daudz neatpaliek. Diezin vai apsveicami ir tas, ka no 1. lī­ gas jau gadiem ilgi neviens netiecas iekļūt virslīgā. Izlases iekļūšana Eiropas čempio­ nāta finālturnīrā handbolam pievērsa tik lielu uzmanību kā nekad, vajag tikai gribēt un prast to izmantot. Neviens cits pašu handbola cilvēku vietā to nedarīs, un darī­ šana neattiecas tikai uz Latvijas handbola federāciju, bet uz katru ar šo sporta spēli saistītu cilvēku. Vai patiešām nav vēlmes un ambīciju kaut ko sasniegt, uz kaut ko tiekties, kādam (varbūt sev?) kaut ko pie­ rādīt? Jā, šis nav pateicīgākais laiks, taču pandēmija nebūs mūžīga un handbola kār­ ti tagad galdā var likt ar daudz drošāku roku nekā iepriekš. Kuru ceļu izvēlēties — tas pat nav tik būtiski. Sliktākais ir palikt krustce­ lēs. ©

Anatolijs KREIPĀNS 37


ATTĪSTĪBA

Latvijas futbola jubilejas gads Esam lielas dzimšanas dienas noskaņās — Latvijas Futbola federācija svin dibināšanas simtgadi. Tas ir labs iemesls, lai atskatītos uz sporta karaļa īpašajiem brīžiem mūsu zemē — sākot jau ar pirmās republikas laikiem, pārdzīvojot pusgadsimtu nebrīves periodu un atgriežoties uz starptautiskās skatuves. Nav labākas vēstures liecības par dalībnieku atmiņām, savā laikā vēl paguvu intervēt seno dienu futbola meistarus, kuru vairs nav šai saulē.

Foto no Latvijas Sporta muzeja arhīva

P

rotams, futbolu Latvijā spēlēja vēl pirms Latvijas Futbola savienības dibināšanas 1921. gadā, taču tikai pēc vadošās organizācijas izveides sāka notikt valsts meistarsacīkstes un tika izveidota nacionālā izlase. Šo simt gadu laikā Latvijas futbolam ir gājis visādi, pusi šā laika esam pavadījuši nebrīvē, tomēr sporta karalis Latvijā piedzīvojis vairākus uzplaukuma periodus — vispirms trīsdesmitajos gados, tad divus laikposmus spēlējot PSRS augstākajā līgā un jau mūsdienās tiekot uz Eiropas čempionāta finālturnīru.

Labāko atzinība. 1938. gada Latvijas Futbola savienības labāko futbolistu apbalvošanas pasākums

38

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


LFF publicitātes materiāli

ATTĪSTĪBA

Foto no Latvijas Sporta muzeja arhīva

Sporta aristokrāts 1921. gadā norisinājās pirmais Latvijas čempionāts, taču agrās ziemas dēļ tas netika pabeigts. Toties pēc gada viss notika pa īstam un par pirmo valsts čempioni kļuva vāciskā vienība Kaiserwald jeb Ķeizarmežs. Tomēr pirmās brīvvalsts laika panākumiem bagātākā vienība bija Rīgas Futbola klubs, kas astoņas reizes bija valsts meistaru godā, par vienu titulu apsteidzot Liepājas Olimpiju. Latvijas valstsvienība pirmo oficiālo spēli aizvadīja 1922. gadā, Rīgā cīnoties neizšķirti 1:1 ar Igauniju. Vēsturiskos pirmos vārtus Latvijas labā guva Edvīns Bārda (starp citu, tolaik valstsvienībā spēlēja trīs brāļi Bārdas — vēl arī Arvīds un Rūdolfs). Jau 1924. gadā Latvijas futbolisti debitēja olimpiskajās spēlēs, Parīzē vienīgajā mačā piedzīvojot sagrāvi 0:7 pret laukuma saimnieci Franciju. Jāņem gan vērā, ka tā

Latvijas izlasei bija tikai trešā spēle savā pastāvēšanas vēsturē pēc pāris mačiem ar igauņiem. Latvijas futbola vadība saprata, ka ātrākam progresam nevajag kautrēties meklēt palīdzību ārzemēs, tāpēc pirmās republikas laikā valstsvienības galvenā trenera amatā ar savu pieredzi dalījās seši ārzemju treneri (no Austrijas un Ungārijas, kas tajos laikos bija vadošās futbola valstis kontinentālajā Eiropā). Tiesa, izlases treneri mainījās teju katru gadu, bet ilgāk ar mūsu futbolistiem nostrādāja tikai austrietis Rūdolfs Štancels, kurš vadīja mūsu nacionālo izlasi četrus gadus, gandrīz līdz okupācijai. Tieši tad Latvijas futbols piedzīvoja pirmo uzplaukumu, izpelnoties arī lielu publikas atzinību, kad uz spēlēm nāca tūkstošiem cilvēku. Piemēram, 1938. gadā četras Rīgā notikušās valstu sacīkstes kopā apmeklēja vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku.

Liels gods. 1937. gadā Valsts prezidents Kārlis Ulmanis pasniedz Latvijas kausu RFK kapteinim Jānim Lidmanim Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

››› 39


ATTĪSTĪBA ››› Par futbola popularitāti varam lasīt pirmskara Latvijas izlases futbolista Alberta Šeibeļa 1939. gadā sarakstītajā grāmatā Futbols: teorija, taktika, technika, kas bija pirmais oriģināldarbs latviešu futbola literatūrā: “Ja vispār par patiesību ir pierādījies, ka uz zemeslodes miljoni kalpo sportam, tad vispilnīgāk šo īstenību mēs varam skatīt tieši futbolā. Arī Latvija nav izņēmums, un mūsu zemē futbolu pilnīgi varam uzskatīt par sporta aristokrātu, kam pievērsušies tūkstošiem jauniešu.” Latvijas izlasei bija cerības piedalīties 1938. gada Pasaules kausa izcīņā, kas notika Francijā — kvalifikācijas pirmajā kārtā mūsu futbolisti pārliecinoši tika galā ar Lietuvas izlasi, divu spēļu summā svinot panākumu ar kopējo rezultātu 9:3 (4:2 un 5:1 — piecus vārtus guva Fricis Kaņeps), bet izšķirošajā mačā par iekļūšanu finālturnīrā Vīnē ar 1:2 piekāpās Austrijai, kas trīsdesmitajos gados bija viena no futbola modes noteicējām pasaulē (saukta par Wunderteam jeb brīnumkomandu). Austrieši gan neizmantoja iespēju spēlēt Pasaules kausa finālturnīrā, jo notika anšluss un valsts tika pievienota Vācijai. Pēc mūsdienu prakses atbrīvojusies vieta pienāktos Latvijai, taču čempionāta rīkotāji nolēma vienkārši atstāt vienu finālturnīra dalībnieka vietu tukšu, un Zviedrija astotdaļfinālu pārvarēja bez spēles.

Trīsdesmitajos gados ļoti populāra bija Baltijas kausa izcīņa, kur no trim valstīm vislabākos panākumus guva mūsu futbolisti, uzvarot četros no deviņiem pabeigtajiem turnīriem (vienreiz domstarpību dēļ turnīra uzvarētāji netika noteikti). Runājot par pirmās republikas labākajiem latviešu futbolistiem, īpaši ir jāizceļ uzbrucējs Ēriks Pētersons, kurš aizvadīja visvairāk maču izlasē un bija arī tās labākais snaiperis (63 spēlēs 21 vārti). Neviena no pirmskara Latvijas izlases futbolistiem vairs nav mūsu vidū, tāpēc vēl jo vērtīgākas ir tā laika futbolistu atmiņas, ko savulaik fiksēju Sportiņā. “Toreiz futbolisti auga kā sēnes pēc lietus, jo visās malās bija futbola laukumi, kur puikas dzenāja bumbu. Kad es sāku spēlēt, futbols Latvijā bija populārākais sporta veids un uz izlases mačiem nāca pat pa 15 tūkstošiem skatītāju,” pirmās republikas laiku atcerējās Vadims Ulbergs, kurš pirms kara 17 gadu vecumā sāka spēlēt Rīgas Futbola klubā, nepaspējot debitēt Latvijas izlasē, lai gan 1940. gadā bija rezervists pēdējā valstsvienības spēlē Igaunijā. Nākamo maču zem savas valsts krāsām aizvadījām pēc 52 gadiem, bet Ulbergs, kurš PSRS čempionātā vairākkārt dažādos gados trenēja Rīgas Daugavu, to sagaidīja, 1992. gadā kļūstot par atjaunotās Latvijas valstsvienības galvenā trenera Jāņa Giļa asistentu.

Padomju varā Padomju laikā svarīgākais futbola dzīves notikums bija PSRS čempionāts, kur gan Latvijas galvenā meistarkomanda Rīgas Daugava augstākajā līgā spēlēja tikai divus īsus laikaposmus: 1949.—1952. un 1960.— 1962. gadā. Pēc Otrā pasaules kara un neatkarības zaudēšanas Latvijas futbols 1946. gadā sāka dzīvi PSRS čempionāta otrajā līgā, kur spēlēja Rīgas Dinamo. Pēc pāris gadiem PSRS meistarībā vienu sezonu jau spēlēja divas Rīgas komandas — Dinamo un Daugava, bet 1949. gadā, kad PSRS čempionāta reorganizācijas dēļ ieguvām vietu augstākajā līgā, abas komandas tika apvienotas zem Daugavas nosaukuma. Daugava PSRS futbola elitē noturējās četrus gadus, savu visu laiku labāko rezultātu sasniedzot 1951. gadā, kad rīdzinieki finišēja 11. vietā. Tā laika Daugavas galvenā zvaigzne bija uzbrucējs un vairākus gadus arī kapteinis Alfons Jēgers, kurš vienīgais no latviešu futbolistiem saņēma PSRS nopelniem bagātā sporta meistara nosaukumu. Tomēr jau pēc

40

Jašins un brazīlieši nākamās sezonas Daugava izkrita no augstākās līgas — tas gan bija dīvains čempionāts, jo PSRS gatavojās debijai olimpiskajās spēlēs Helsinkos, tāpēc A klases turnīrs risinājās tikai vienā aplī un visi mači notika Maskavā. Jāpiebilst, ka no Daugavas sastāva kaut cik nopietna brīvvalsts Latvijas izlases pieredze bija tikai aizsargam Francim Krupšam (astoņas valstu sacīkstes). Pēc Otrā pasaules kara daudzi valstsvienības futbolisti bija devušies emigrācijā, kur arī spēlēja futbolu. Piemēram, divi latvieši kļuva par Francijas kausa ieguvējiem — Kārlis Ārens (1949. g. RC Paris sastāvā) un Aleksandrs Vanags (1951. g. RC Strasbourg sastāvā). Protams, arī PSRS ne vienmēr visi labākie Latvijas futbolisti spēlēja Daugavā — vislielākos starptautiskos panākumus guva aizsargs Leonīds Ostrovskis, kurš vienīgais no latviešiem ir spēlējis Pasaules kausa finālturnīrā (1962. un 1966. gadā), bet karjeras lielāko daļu viņš aizvadīja Maskavas Torpedo un Kijevas Dinamo sastāvā.

Kad 1960. gadā notika vērienīga PSRS čempionāta rekonstrukcija, atvēlot vietu augstākajā līgā visām republikām, Daugava ieguva iespēju atgriezties PSRS futbola augstākajā sabiedrībā. Kaut arī īss, tas tomēr bija spilgts Latvijas futbola padomju laiku zvaigžņu periods. Divas uzvaras pār tā gada PSRS čempionvienību Maskavas Torpedo vien bija ko vērtas, bet rīdzinieku uzbrucējs Georgijs Smirnovs Maskavā 80 tūkstošu skatītāju klātbūtnē divreiz pārspēja leģendāro Ļevu Jašinu (spēle ar Maskavas Dinamo beidzās 2:2), kurš bieži tiek saukts par visu laiku labāko pasaules vārtsargu. Toreiz Daugavai pietrūka viena punkta, lai tiktu finālgrupā un cīnītos par medaļām (beigās Daugava palika 12. vietā). Savulaik sarunā ar Georgiju Smirnovu atcerējāmies viņa zvaigžņu brīdi: “Uz visu dzīvi palikušas atmiņā divas spēles Maskavā, kad nospēlējām neizšķirti 2:2 ar Maskavas Dinamo un man izdevās gūt trīs vārtus Jašinam, no kuriem gan vienus neieskaitīja, bet pēc dažām dienām ar 2:1 uzvarējām Maskavas Torpedo. Patiesībā gan mums vajadzēja uzvarēt arī Dinamo, taču tiesnesis it kā aizmugures dēļ neieskaitīja vienu manu golu, lai gan līnijtiesnesis nebija pacē-

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


ATTĪSTĪBA

Foto no Latvijas Sporta muzeja arhīva

Lai dzīvo Ulmanis un aizsargi!

Pusgadsimta spēle. Padomju laiku nozīmīgākā starptautiskā spēle, kad 1961. gadā Rīgā viesojās Brazīlijas Gremio. Attēlā: Daugavas vārtsargs Arnolds Sorokins kopā ar aizsargu Vilni Straumi aptur pretinieku uzbrukumu

lis karodziņu. Tobrīd Dinamo bija deviņkārtējie PSRS čempioni, un mums neļāva uzvarēt.” Togad Smirnovs tika iekļauts PSRS čempionāta labāko spēlētāju listē, bet Daugavā aizvadīja 13 sezonas, lai gan viņam netrūka piedāvājumu no visas plašās Padomju Savienības. “Piedāvājumu tiešām netrūka, jo pie sevis aicināja Ļeņingradas Zenit, Maskavas Dinamo, Minskas Dinamo un Tbilisi Dinamo, Doņeckas Šahtjor, Maskavas Lokomotiv. Pavisam bija piedāvājumi no astoņiem augstākās līgas klubiem, taču nekur neaizgāju un visu spēlētāja karjeru aizvadīju Rīgā. Pats savus golus gan neskaitīju, jo mans uzdevums bija gūt vārtus, nevis tos skaitīt,” atcerējās Smirnovs, kurš, starp citu, nesen nosvinēja 85. dzimšanas dienu. Viņš arī pastāstīja par tā laika futbola auru Rīgā. “Toreiz bija praktiski neiespējami nopirkt biļetes uz spēlēm, pirms mačiem jātnieku milicija stāvēja jau pie 1905. gada parka un pārbaudīja biļetes. Cilvēki pie Daugavas stadiona kasēm pat kūra ugunskurus naktīs, lai varētu nopirkt biļetes.” Tad arī Rīgā notika mūsu iespaidīgākā padomju laiku starptautiskā spēle, kad 1961. gadā Rīgā Daugavu apciemoja pazīstamais Brazīlijas klubs Gremio. Lieki teikt, ka Daugavas stadionā Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

brīvu vietu nebija, bet vēl vairāk gribētāju nemaz netika pie biļetēm (rīdzinieki zaudēja ar 1:3). Pēc gada gan Daugava atkal izkrita no PSRS augstākās līgas, savā pēdējā piegājienā padomju futbola elitē noturoties trīs gadus. Nepalīdzēja arī tas, ka tajā laikā jau sākās jauna tendence — mūsu galvenajā meistarkomandā arvien vairāk toni sāka noteikt iebraucēji jeb — mūsdienu terminoloģijā laikam būtu jāsaka — leģionāri. “Jau tad, kad mūs vēl visi slavēja, man bija skaidrs, ka ilgi tādu konkurenci neizturēt. Pieredzējušajiem futbolistiem tuvojās kritiskais vecums, kad karjera tuvojās beigām, bet kvalitatīva papildinājuma nebija, jo viena sporta skola to nespēja nodrošināt. Turpretī apmēram 14 PSRS čempionāta augstākās līgas komandas varēja komplektēties no 200 miljoniem cilvēku,” tā Daugavas nespēju ilgstoši noturēties PSRS augstākajā līgā intervijā Sportam skaidroja Makss Levitanuss, kurš vēl paspēja uzspēlēt brīvās Latvijas virslīgā ebreju komandā Hakoah, aizvadot vienu maču arī Latvijas valstsvienībā, bet pēc tam pārstāvēja Rīgas meistarkomandas PSRS čempionātā, gan vēlāk arī trenēja Daugavu, līdz septiņdesmitajos gados emigrēja uz Vāciju.

Stāsts par mūsu futbola ziedu periodu sešdesmitajos gados gan nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu 1967. gadu, kad Daugava bija viena soļa attālumā no atgriešanās PSRS augstākajā līgā, bet futbola līdzjutēji ar stāžu vēl ilgi to laiku atcerējās ar nostalģiju. Atzīstos, arī es izaugu ar tēva stāstiem par 1967. gada uzvaru svarīgā spēlē pār Kubaņu, kad līdzjutēji aiz priekiem sarīkoja lāpu gājienu pa pilsētas ielām. Galu galā ar šo uzvaru tomēr nepietika, jo pēdējā mačā bija jāpieveic arī Stavropoles Dinamo ar vismaz četru vārtu pārsvaru, bet mūsējie uzvarēja ar 2:1, ar ko bija par maz. Tajā laikā futbolā skanēja pārdrošais sauklis Lai dzīvo Ulmanis un aizsargi!, jo kopā ar Smirnovu Daugavas uzbrukumā spēlēja Gunārs Ulmanis, kuram komandā arī bijusi atbilstoša iesauka Kaža. Neticami, bet tajā sezonā Daugavai pat bija ārzemju treneris — ungārs Režē Šomlajs. Jubilejas reizēs vienmēr ir vilinoši veidot simboliskās izlases vai noteikt visu laiku labākos, taču ir neiespējami salīdzināt pirmās neatkarības laiku valstsvienību futbolu ar PSRS čempionātu, kad nebija iespējas samērot spēkus ar Eiropas izlasēm, kur nu vēl senos laikus salikt kopā ar mūsdienu futbolu. Jaunu laiku meistarus paši varam vērtēt, bet par agrāko gadu labākajiem futbola aroda pratējiem esmu jautājis tiem, kuri viņus redzēja darbībā. “Tas ir sarežģīts jautājums, jo, piemēram, Alberts Šeibelis bija ļoti tehnisks un gudrs spēlētājs, ar labu sitienu, bet mūsdienu futbolā viņš nevarētu spēlēt, jo bija fiziski pavājš. Tajā laikā gan tā nespēlēja, ka speciāli segtu labākos pretinieku spēlētājus, varbūt tikai retu reizi kādam lika būt klāt pie pretinieku līderiem. Noteikti arī jāpiemin Ēriks Pētersons, Aleksandrs Vanags, bet pēc kara lieliski uzbrucēji bija Georgijs Smirnovs un Gunārs Ulmanis. Atceros, kad Rīgā viesojās Gremio, brazīliešu treneris pēc spēles slavēja Smirnovu un Ulmani un pat piedāvāja viņus nopirkt,” ar savām pārdomām dalījās Vadims Ulbergs, kurš Latvijas futbolam sekoja līdzi 70 gadus. “Skaidrs, ka futbols arī ir pilnīgi izmainījies. Agrāk futbolisti spēlēja sava prieka pēc, un, ja spēlē sava prieka pēc, tad arī spēle izskatās daudz skaistāka. Toreiz nebija tādu situāciju kā tagad, kad viens no populārākajiem aizsargu paņēmieniem ir izklupiens, ko mūsu laikā vispār neizmantoja. Tad spēlēja tā, ka cilvēkiem patika, lai gan arī toreiz neviens no cīņas neizvairījās, bet noteiktu robežu nepārkāpa. Agrāk futbolisti bija artisti.” Savukārt Makss Levitanuss uz jautājumu par labākajiem atbildēja pavisam konkrēti un kodolīgi: “Nosaukšu tikai tos futbolistus, kas spēlēja līdz sešdesmito gadu beigām, jo pēc tam nedzīvoju Latvijā. Manā sarakstā sanāk astoņi spēlētāji — 1. Aleksandrs Vanags, 2. Ēriks Raisters, 3. Iļja Vestermans, 4. vārtsargs Arvīds Jurgens, 5. Mečislavs Seļickis, 6. Francis Krupšs, 7. Alberts Šeibelis, 8. Georgijs Smirnovs.”

41

›››


ATTĪSTĪBA ›››

Daugavas motors. Astoņdesmitajos gados PSRS čempionāta mačā darbībā Daugavas vidējās līnijas līderis Genādijs Šitiks (centrā)

Septiņdesmitajos gados Daugava jau bija noslīdējusi līdz PSRS čempionāta otrajai līgai, bet padomju laikos pēdējo uzrāvienu Latvijas futbols piedzīvoja astoņdesmito gadu vidū, kad divus gadus pēc kārtas rīdzinieki bija pavisam tuvu iekļūšanai augstākajā līgā, taču abas reizes diezgan neticamā veidā palaida garām šo iespēju. 1985. gadā Daugava pārliecinoši uz­va­rēja pirmajā līgā, taču tas bija vienīgais gads, kad ar to nepietika, jo ziemā Maskavas hallēs vēl bija jāaizvada papildu pārejas turnīrs, kur spēcīgākas izrādījās divas augstākās līgas koman­das — Odesas Černomorec un Baku Ņeftči. “Mums bija gandrīz neiespējami uzvarēt, jo komandas bija nevienlīdzīgā situācijā — Daugavai sezona beidzās mēnesi agrāk nekā augstākās līgas komandām. Līdz tam Daugava gāja pa Viļņas Žalgira ceļu, kas tika līdz PSRS čempionāta bronzas medaļām. Arī mums vajadzēja būt augstākās līgas viducī, bet pārejas turnīrs pārtrauca šo ceļu,” tā intervijā Sportam šo liktenīgo sezonu atcerējās Daugavas pamata aizsargs Dainis Deglis. Savukārt 1986. gadā Daugava pēc pirmā riņķa bija pārliecinošā vadībā, taču beigās no otrās vietas atpalika par vienu punktu, un mums dārgi izmaksāja cits PSRS čempionāta jaunievedums — neizšķirtu limits, kas nozīmēja, ka punktus piešķīra tikai par 12 neizšķirtiem, bet mums beigās bija par diviem vairāk. Šī neveiksme bija liels trieciens, pēc kura Daugava tā arī pa īstam neatguvās. Sagrautajiem līdzjutējiem pat parādījās sazvērestības teorijas, ka Daugava varbūt nemaz negribēja tikt uz augšu. “Mēs gribējām tikt augstākajā līgā. Psiholoģiskā ziņā bija grūti spēlēt pārejas turnīrā, lai gan nedomāju, ka bijām vājāki par pretiniekiem. Nākamajā sezonā šķita, ka neviens

42

mūs neapturēs — pēc pirmā riņķa mums bija liels pārsvars pār konkurentiem,” mūsu žurnālam stāstīja Daugavas vidējās līnijas līderis Genādijs Šitiks, kura arī vairs nav šai saulē. “Pārāk ātri nomierinājāmies un neticējām, ka mūs var apsteigt divas komandas. Vairākas spēles aizvadījām zem sava līmeņa, un beigās izrādījās, ka esam zaudējuši spēles pavedienu. Noskaņojāmies sarežģītai cīņai, bet laukumā vairs nebija vienota kolektīva un agrākās pārliecības. Ja nebūtu neizšķirtu limita, būtu pirmajā vietā. Daudzas lietas rādīja, ka CSKA un Lančhuti Gurija bija pastrādājuši ārpus laukuma, lai ieņemtu mūsu vietu, taču pat tad mums bija jābūt pirmajiem. Paši vien bijām vainīgi.” Lai gan Jāņa Skredeļa vadītajai astoņdesmito gadu komandai viss beidzās nelaimīgi, tajās pāris sezonās demonstrētā atraktīvā spēle ar rezultatīvajiem uzbrucējiem Aleksandru Starkovu un Jevgeņiju Miļevski priekšgalā uz ilgu laiku palika sirdī futbola līdzjutējiem. “Nekad neaizmirsīšu astoņdesmito gadu vidu, kad uz mūsu mačiem Daugavas stadionā bija pilnas tribīnes un visa pilsēta dzīvoja mums līdzi. Kas vēl vairāk vajadzīgs? Daugavu cienīja arī citās pilsētās, mums bija savs spēles stils, demonstrējām skaistu futbolu. Varējām ielaist divus vārtus, bet iesist trīs,” atcerējās Šitiks. PSRS sabrukuma brīdī gan no šīs Daugavas bija palikušas atmiņas, un savā pēdējā sezonā padomju impērijā rīdzinieki ar blīkšķi izlidoja no pirmās līgas. Daugavai zūdot rezultātiem, ātri vien no tribīnēm pazuda arī līdzjutēji, un pāris pēdējos PSRS čempionāta gados Daugavas stadiona tukšajās tribīnēs futbolā pavērās bēdīgs skats. Tāpēc neatkarības atgūšana mūsu futbolam bija glābiņš, kas ļāva iegūt jaunu elpu un ar mierīgu sirdi sākt visu no jauna.

Foto: LFF

Astoņdesmito gadu paradoksi

Leģendas. 1992. gadā pirms atjaunotās valstsvienības pirmās oficiālās spēles ar Lietuvu no autobusa ārā kāpj galvenais treneris Jānis Gilis, bet viņa asistents Vadims Ulbergs jau sarokojas ar agrāk slaveno līdzjutēju Gunču

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Foto: LFF Foto: LFF

Uz lielās skatuves. Latvijas valstsvienības kapteinis Vitālijs Astafjevs (pa kreisi) kopā ar slaveno Čehijas izlases zvaigzni Pāvelu Nedvedu izved komandas laukumā mūsu pirmajā Eiropas čempionāta finālturnīra mačā

Atkal brīvībā. Atjaunotās Latvijas izlases pirmā sensācija — neizšķirts pret Eiropas čempioni Dāniju. Attēlā: dāņu zvaigzne Brians Laudrups pret Eināru Gņedoju (centrā), tālāk ir Jurijs Ševļakovs un Ainārs Linards

Meistari. Divi astoņdesmito gadu Daugavas snaiperi (no labās) Aleksandrs Starkovs un Jevgēņijs Miļevskis pirms Euro 2004 atlases turnīra izšķirošās spēles Turcijā

Jaunā dzīve Jau atjaunotās Latvijas valstsvienības pirmajā dzīves gadā izcīnītie neizšķirti ar tā laika Eiropas čempioni Dāniju un pasaules grandu Spāniju pierādīja, ka neesam lieki starptautiskajā futbola saimē. Toreiz tas pārspēja visas mūsu drosmīgākās cerības, bet neviens pat nevarēja sapņot, ka vēl pēc 12 gadiem spēlēsim Eiropas čempionāta finālturnīrā. Euro 2004 brīnums un jauno laiku Latvijas valstsvienības piedzīvojumi mūsu futbola draugiem vēl ir labā atmiņā, tāpēc nav vajadzības vēlreiz atkārtot zināmas lietas. Tikai gribētos izcelt mūsdienu galvenos varoņus, jo astoņi Lat­vijas futbolisti ir sasnieguši lielmeistaru 100 valstsacīkšu robežu — Vitālijs Astafjevs (167 spēles 19 gadu laikā!!!), Andrejs Rubins, Juris Laizāns, Imants Bleidelis, Mihails Zemļinskis, Māris Verpakovskis, Igors Stepanovs un Andris Vaņins. Bet vislielākās Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

slavas dziesmas ir pelnījis Euro 2004 Latvijas izlases modeļa arhitekts — galvenais treneris Aleksandrs Starkovs. Pāris pēdējos gados Latvijas izlase pārdzīvo, maigi izsakoties, ne tos labākos laikus, bet vēstures griezumā tās ir tikai sīkas nepatikšanas. Jau šogad mūsu valstsvienību gaida spēles 2022. gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā, kad Rīgā ciemosies arī zvaigžņotā Nīderlan­ des izlase. Tāpēc iesaku mūsu futbolistiem ieklausīties pirmās republikas laika populārā futbolista Alberta Šeibeļa iedvesmojošajos vārdos: “Ne vienpadsmit vīru — bet vienu vienību! Futbolā necīnās viens spēlētājs pret kādu otru, bet gan spēkojas vienība pret vienību. Tādēļ tik daudz svara nepiekrīt atsevišķa spēlētāja individuālām spējām kā visu 11 vīru kopdarbībai. Cik bezgala daudz reizes nav dzirdēts, ka kādu

zvaigžņu izlasi ir pieveicis pavisam neievērots, nepazīts pretinieks. Un tikai tad, kad sāk interesēties par šiem nepazīstamajiem, atklājas parasta aina. Favorītus pārspējusi vienība, kuras darbinieki jau gadiem ilgi ir uzticīgi kopā spēlējuši, kas viens otru pazīst gandrīz labāk kā pats sevi. Viņi — 11 vīri — cīnījušies kopīgi pret individuālo sasniegumu, un uzvarējusi ir vienība. Protams, šis ideāls paliks mūžīgi tikai ideāls, bet katra nākotnes diena, tāpat kā bijušais un tagadējais laiks, liecinās par vienas vienības un nevis vienpadsmit cīnītāju pārākumu.” ©

Kristiāns GIRVIČS 43


PĒC PJEDESTĀLA Ceļš uz uzvarām sākas pret kalnu. Gatis Smukulis ar saviem audzēkņiem treniņā Biķernieku mežā

Gatis SMUKULIS Rīgas Riteņbraukšanas skolas treneris Dzimis

1987. gada 15. aprīlī Valkā

Augums, svars

188 cm, 80 kg

Izglītība

mācījies Smiltenes 2. vidusskolā, absolvējis Murjāņu sporta ģimnāziju. LSPA students

Sportā

no desmit gadu vecuma; kopš 2009. g. — profesionāls riteņbraucējs; pārstāvējis AG2R La Mondiale (2009.—2010. g.), HTC-Columbia (2011. g.), Katusha (2012.—2015. g.), Astana (2016. g.), Delko (2017.—2018. g.)

Treneri

Jānis Akmentiņš, Jānis Veide

Lielākie sasniegumi

4. vieta Eiropas Jaunatnes olimpiādē Parīzē individuālajā braucienā, uzvaras četros U-18 Pasaules kausa izcīņas daudzdienu braucienos, uzvara U-23 Nāciju kausa izcīņas Flandrijas velobraucienā, Eiropas U-23 čempionātos — 7. vieta (2007. g.) un 9. vieta (2008. g.) individuālajā braucienā, 68. vieta Pekinas olimpiskajās spēlēs, 13. vieta Omānas velobraucienā (2009. g.), uzvara Katalonijas velobrauciena 1. posmā (2011. g.), 3. vieta Polijas daudzdienu velobrauciena 4. posmā (2015. g.), 7. vieta Eiropas spēlēs individuālajā braucienā (2015. g.), seškārtējs Latvijas čempions individuālajā braucienā (no 2011. līdz 2016. g.), Latvijas čempions grupas braucienā (2016. g.), divkārtējs Latvijas olimpiādes čempions individuālajā braucienā

Ģimenes stāvoklis

precējies, audzina meitu

Vaļasprieki

literatūra, peldēšana

44

Pēc desmit sezonām profesionālajā riteņbraukšanā divu Tour de France dalībnieks, Pekinas spēļu olimpietis Gatis Smukulis noslēdza sportisko karjeru. Tomēr riteņbraukšanas sportu par Zvēru dēvētais smiltenietis nepameta. Nu jau otro gadu viņa darbavieta ir Rīgas Riteņbraukšanas skola, kurā Gatis ir junioru vecuma sportistu treneris un elks.

G

atis Smukulis junioru vecumā bija viens no talantīgākajiem un panākumiem bagātāka­ jiem braucējiem Eiropā. 2004. un 2005. gadā Murjāņu sporta ģimnāzijas audzēknis trium­ fēja vairākos Pasaules kausa izcīņas pos­ mos un citās ļoti prestižās starptautiskās sacensībās. Šie panākumi izraisīja arī lielo profesionālo komandu interesi par smiltenie­ ti, un Gatis pavadīja desmit sezonas aug­ stākā līmeņa riteņbraukšanas komandās. Profesionāļa statusā tika gūta spilgta uzva­ ra Katalonijas velobrauciena posmā (2011. gadā), kam sekoja dalība Tour de France (divas reizes), Giro d’Italia (vienu reizi) un Vuelta a Espana (trīs reizes) grandtūrēs. Riteņbraucēju aprindās Gatis tika dēvēts

par Zvēru, tā norādot uz viņa lielajām dar­ ba spējām un jaudu, par kuru sapņot varē­ ja daudzi augstas klases riteņbraucēji.

Pārkvalificēšanās Kādā intervijā Gatis Smukulis iztei­ cās, ka vēlētos profesionāļa statusā star­ tēt līdz 40 gadu vecumam. Dzīve iegrozī­ jās citādi, un profesionāļa karjerai punktu nācās likt pēc 2018. gada sezonas — 31 gada vecumā. Galvenais iemesls tam bija veselības likstas, kas ik pa brīdim neļā­ va apliecināt savu jaudu. Karjeras beigās sportisti allaž nonāk lielas dillemas priekšā par to, ko darīt nākotnē. Smukulis spēja pārkvalificēties gana ātri. Smiltenietis iestājās un aizvien sekmīgi studē Latvijas Sporta pedagoģi­

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


PĒC PJEDESTĀLA

Jauno Zvēru audzinātājs

Foto: Dainis Caune, Sports

jas akadēmijā, kur viņš nevairās dalīties savā pieredzē ar pasniedzējiem un kursa­ biedriem. Praksē viņš devās uz Latvijas Riteņbraukšanas federāciju, kur apguva sacensību organizēšanas un federācijas ik­ dienas darba vadības iemaņas. Jau 2019. gadā Gatis iemēģināja šosejas riteņbrauk­ šanas trenera arodu. Sākumā, strādājot ar amatieriem, vēlāk — arī ar jaunatnes sportistiem. Spilgtākais Gata Smukuļa audzēknis, kuru viņš jau paspējis sagatavot praktis­ ki no nulles, ir cēsnieks Arnolds Zariņš. Aizvadītajā sezonā šim puisim izdevās iz­ cīnīt Latvijas jauniešu čempiona titulu individuālajā braucienā un trešo vietu prestižajā Rīgas jauniešu daudzdienu ve­ lobrauciena kopvērtējumā. “Arnolds ir ļoti Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

mērķtiecīgs,” savu audzēkni raksturo tre­ neris. “Lai gan mūsu sadarbība lielākoties notiek attālināti, viņš visu paveic par simt procentiem. Man bija patīkams pārstei­ gums Arnolda rezultāti sacensībās. Viņš savā otrajā sezonā spēja konkurēt ar la­ bākajiem sava vecuma braucējiem Latvijā, kuri riteņbraukšanā trenējušies jau vairāk nekā astoņus gadus! Esmu pārliecināts, ka arī turpmāk viņa ceļš riteņbraukšanā vedīs pa augšupejošu līkni. Svarīgākais ir vadīties pēc plāna un sajūtām!”

Rīgas Riteņbraukšanas skolas izaicinājums Ilggadējā Latvijas šosejas riteņbraucē­ ju izlases trenera Vitālija Smirnova aici­ nāts, Gatis 2020. gadā uzsāka pilnvērtī­

gu trenera darbu lielākajā specializētajā riteņbraukšanas sporta skolā — Rīgas Riteņbraukšanas skolā. Smukulis pie­ vienojās šīs skolas trenerim Iļdaram Aisenam RRS/Alfa filiālē. Ērta vieta iz­ braukšanai no Rīgas, skolai savs stadions un sporta zālē labi apstākļi fiziskajiem treniņiem, turpat blakus — Biķernieku mežs. Otro gadu Smukuļa pārraudzībā ir darbs ar junioru vecuma grupas sportis­ tiem, kurus iepriekš sagatavojuši citi šīs skolas treneri. Debijas sezonā Smukuļa audzēkņi sekmīgi startēja gan Latvijas, gan arī Baltijas sacensībās. Gūtas pirmās uzvaras un uzsisti arī pirmie puni. Viņa vadībā Toms Ustups kļuvis par Latvijas jauniešu čempionu grupas braucienā, gū­ tas arī vairākas citas uzvaras.

45

›››


PĒC PJEDESTĀLA

Foto: Dainis Caune, Sports

›››

Jaunākais olimpietis Latvijas šosejas riteņbraukšanas vēsturē. Gatis Smukulis 21 gada vecumā cīnās Pekinas olimpisko spēļu trasē

Starpsezonu periodā Smukulis darbā ar saviem audzēkņiem koncentrējas uz vispārējo fizisko sagatavotību. Pateicoties tai, viņš pats savulaik bija pārāks par konkurentiem. “Savas karjeras sākumā pirmos divus gadus velosipēdu neredzē­ ju nemaz,” atceras Gatis. “Bija tikai vin­ grošana, skriešana un citi vispārējo fizis­ ko formu veidojoši treniņi. Pati svarīgākā braukšanā ar riteni ir speciālā sagatavo­ tība. Tā palīdz sagatavoties konkrētām sacensībām, bet bez fiziskās bāzes ne­ var būt ne runas par stabiliem augstvēr­ tīgiem rezultātiem. Fiziski vājākiem brau­ cējiem lielāks arī traumu risks.” Tieši ar izturības trūkumu daudzdie­ nu velobraucienos Smukulis saskārās, pārņemot darbu ar junioriem. Nepilnu divu sezonu laikā situācija ir krietni uz­ labojusies. Sportisti kļuvuši vispusīgāki, un treneris cer, ka jau gaidāmajā sezo­ nā tas atspoguļosies rezultātos. Bet ne­ atkarīgi no tiem izaugs spēcīgi un vis­ pusīgi vīri.

Radoši un ar savu piemēru Laiku, kad nav atļauti treniņi iekštel­ pās, Gatis ar saviem audzēkņiem pavada gana radoši. Fiziskās sagatavotības treni­ ņi tiek rīkoti āra laukumā pie treniņu bā­ zes. Sportistiem izveidotas bāzes stacijas ar dažādiem uzdevumiem. Komandas gara veidošanai tiek spēlēts futbols. Atbilstoši laika apstākļiem puiši brauc ar riteņiem, skrien krosu vai kāpj uz distanču slē­ pēm. Treneris atzīst, ka sevišķi sūdzēties nevarot, jo esot paveikts teju viss plāno­ tais ziemas mēnešiem. Drīz gan sniegam

46

jānokūst, lai varētu vairāk koncentrēties braukšanai ar velosipēdiem. Lai gan sacensībās Smukulis vairs nestartē, velosipēdu uz nagliņas viņš nav kāris. Gatis aktīvi pats piedalās savu au­ dzēkņu treniņprocesā. “Esot klāt un pa­ šam braucot līdzi treniņos, varu labāk redzēt un operatīvāk pieņemt lēmumus vai dot ieteikumus sportistiem par vi­ ņu braukšanas stilu,” skaidro treneris. “Redzu, ka mana piedalīšanās treniņos ie­ dvesmo un motivē sportistus.” Smukulis nevairās reizēm pamocīt gan sevi, gan jaunos braucējus Latvijas pauguros. Pulveris viņam vēl sauss.

Ja vēlies rezultātu, jābrauc ārzemēs Finansējuma trūkums federācijai ne vienmēr ļāvis nodrošināt talantīgākajiem sportistiem iespējas gūt pieredzi starp­ tautiskos velobraucienos. Iepriekš veik­ smīgi veidojusies sadarbība ar Rīgas Riteņbraukšanas skolu, kā arī vairāku novadu pašvaldībām. Lielākoties, lai star­ tētu velobraucienos Rietumeiropas valstīs, nepieciešams arī vecāku līdzfinansējums. Smukulis uzskata, ka tieši starptautis­ kie velobraucieni veicina sportista izaugs­ mi. Nestartējot beļģu klasikās, būs ļoti grūti kļūt par labu klasiķi. Tāpat ļo­ ti svarīgi ir braukt lielajos kalnos, kā­ du Baltijā nav. Tikai samērojot sevi ar citu valstu labākajiem braucējiem, iespē­ jams progress. Dominance Latvijas sa­ censībās ir tikai pirmais solis, ja vē­ lies kļūt par profesionālu riteņbraucēju. Smukulis atbalsta Toma Ustupa izvēlēto

ceļu jau no zēna gadiem startēt starptau­ tiskā komandā un piedalīties velobraucie­ nos Beļģijā, Nīderlandē, Dānijā un citviet. “Toms jau šobrīd ir krietni pārāks par saviem konkurentiem Latvijā. To dod vi­ ņa gūtais rūdījums, cīnoties ar vadošajiem citu valstu braucējiem. Domāju, ka viņam nebūs pārsteigumu, aizbraucot uz Nāciju kausa sacensībām.”

Būs Jaunatnes fonds? Aizvadītā gada izskaņā Gatis Smukulis vērsās Latvijas Riteņbraukšanas federā­ cijā ar ideju par Latvijas Jaunatnes fonda izveidi šosejas riteņbraukšanā. Galvenais fonda mērķis būtu dot iespēju talantīgākajiem jauniešu, junioru un U-23 pirmā gada sportistiem un sportistēm se­ vi apliecināt starptautiskajā arēnā. Fonda idejas īstenošanā izšķiroša loma pare­ dzēta sacensību organizatoriem un dalīb­ niekiem, kā arī citiem labvēļiem. Katrs dalībnieks par startu katrās šosejas un MTB sacensībās, kas iekļautas Latvijas Riteņbraukšanas federācijas kalendārā, veic 1 eiro ziedojumu Jaunatnes fondam. Brīvprātīgi fondā iemaksas var veikt arī uzņēmēji un ikviens, kuram rūp jaunat­ nes riteņbraukšanas nākotne. Šāds pie­ mērs jau lieliski strādā ASV. Ja fonda ideju izdosies īstenot, tas būs viens no pirmajiem šāda veida projektiem Latvijas sportā. ©

Toms MARKSS

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Uzturs

ar mē rķi

Vairāk cukura pirms intensīvas slodzes, mazāk vienkāršo ogļhidrātu pēc tās. Sauja liesu olbaltumvielu muskuļu atjaunošanai un īkšķa tiesa tauku ilgākai sāta sajūtai. Visam pa virsu kaudze svaigu dārzeņu un augļu, bet graudaugus atstāt enerģijai rīta cēlienā. Tā īsi un pavisam virspusēji varētu raksturot sporta uztura pamatprincipus. Tomēr tie neatbild uz katram sportistam būtiskajiem jautājumiem: kā visus šos noteikumus savietot vienā šķīvī, ko ēst brokastīs un ko — vakariņās, pirms treniņa, bet ko — pēc sacensībām? Kādas būs ēdienkartes atšķirības gargabalniekam un cilvēkam, kas mērķtiecīgi strādā, lai palielinātu savu muskuļu masu?

K

opš skolas laikiem atceros mācību grāmatā skaisti uzzīmēto uztura piramīdu. Tās pašā apakšā kā balsts bija iekārtojušies kartupeļi, makaroni, brokastu pārslas un citi graudaugu produkti, bet augšgala smaili veidoja treknas kūkas un saldas konfektes. Amerikāņu speciālisti, kuri deviņdesmito gadu sākumā pirmie nāca klajā ar šo ideju, radīja piramīdu, lai uzskatāmi

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

parādītu, pēc kādiem principiem būtu jāveido katra maltīte un uzturs kopumā. Gandrīz trīs desmitgažu laikā un jaunu atklājumu iespaidā piramīda vairākkārt mainījusi savu izkārtojumu, pārceļot dārzeņus un citus augu valsts produktus priekšplānā, līdz pati pamazām pārtapusi par uztura šķīvi. Tas ļauj vēl ērtāk salikt katru produkta grupu savā sektorā un lieki nelauzīt galvu par gaļas vai augļu atļauto daudzumu. Jaunā forma

galvenās nostādnes gan būtiski nemainīja: 40% dārzeņu, 30% graudaugu, 20% olbaltumvielām bagātu produktu, 10% augļu un kāda glāze piena vai piena produktu. Taču runa vēl arvien bija par sabalansētu ikdienas uzturu. Sportistiem un cilvēkiem, kas ir izteikti fiziski aktīvi, tomēr ir nedaudz īpatnējāks enerģijas pieprasījums. Tāpēc viņu uztura šķīvji dažādos dienas laikos un dažādos apstākļos var būtiski atšķirties no ierastā.

47

›››


BROKASTIS ČEMPIONIEM ›››

Ko liekam sportista šķīvī? Ogļhidrāti, olbaltumvielas, tauki, vitamīni, minerālvielas un, protams, ūdens — šo sešu uztura elementu optimāls apjoms ir ne tikai labas veselības pamats, bet arī līdzeklis fizisko un garīgo spēju attīstīšanai. Ne tikai trenēties nav viegli, bet arī pareizi saplānot maltītes, lai nekā netrūktu, nekā nebūtu par daudz un ļautu slo­ dzes laikā parādīt savu labāko sniegumu, nav nemaz tik vienkāršs uzdevums. Nepietiek zināt tikai to, ka sportista uzturā jābūt 55—65% ogļhidrātu, 25—30% tauku, 10—15% olbaltumvielu un vismaz 35—40 ml ūdens uz vienu masas kilogramu, jo, lai gan kopumā ir labi saglabāt šādu attiecību, tā var būtiski mainīties atkarībā no slodzes veida un izvirzītā mērķa. Atbildi uz jautājumu, ko galu galā sportistam īsti ēst, pirms dažiem gadiem centās rast Kolorādo universitātes pētniece Nanna Meijere, kura sadarbībā ar ASV Olimpiskās komitejas sporta diētas ārstiem izveidoja tā saukto sportista šķīvi (Athlete’s plate jeb AP) — nozīmīgu uztura zinātnieku un treneru palīgrīku, kuru tagad izmanto speciālisti visā pasaulē. Tas līdzīgi iepriekš pieminētajam uztura šķīvim tika veidots kā izglītojošs vizuālais materiāls ar mērķi samazināt plaisu starp sporta un uztura zinātni un atvieglot maltīšu plānošanu jebkuram aktīva dzīvesveida piekritējam — gan profesionālim, gan amatiersportistam. Meijere, strādājot pie jaunā uztura modeļa, secināja, ka sportistu maltītes visu gadu nevar tikt gatavotas pēc viena parauga. Tās jāveido, balstoties uz treniņplānos izmantoto periodizācijas principu. Nosaukumos atspoguļojot dominējošo slodzes tipu — viegla, vidēja vai augsta intensitāte — Amerikas zinātniece nonāca pie triju veidu sportistu šķīvjiem. Tajos četru produktu grupu proporcija tika mainīta atkarībā no treniņu apjoma un sacensību plāna, kā arī saskaņā ar starptautiskajām sporta uztura vad­ līnijām. Šo sistēmu būtībā balstīja ­viens pieņēmums — jo garāka, intensīvāka vai biežāka fiziskā slodze, jo vairāk cie­ tes bagātu produktu, bet augļi un dārzeņi, liesās olbaltumvielas un veselīgie tauki iet mazumā. Tāpat tika ņemtas vērā attiecīgā sporta veida īpašās prasības un nepieciešamās ķermeņa svara un tauku masas izmaiņas.

48

Trīs sportista šķīvji slodze ēja Vid

slodze gla e i V Veselīga uztura pamatšķīvis jebkuram iedzīvotājam. Sportā izmantojams dienās, kad ir tikai zemas intensitātes treniņš vai atjaunošanās vārdā samazināta slodze. Pēc šī principa maltītes veidojamas arī tad, ja sportista mērķis ir samazināt ķermeņa svaru, un sporta veidos ar zemu enerģijas patēriņu, piemēram, jogā.

¼

¼

graudaugu vai ar ­cieti bagātu dārzeņu

Pamatkombinācija, kas piemērota vidēji intensīvas fiziskās slodzes dienās gan spēka sportistiem, gan izturībniekiem, arī tad, kad viens no diviem dienas treniņiem ir veltīts tehnikas pilnveidei, bet otrs — spēka vai izturības vairošanai.

¼ olbaltumvielu

olbaltumvielu dārzeņu un svaigu augļu

½ dārzeņu un svaigu augļu

graudaugu vai ar cieti bagātu dārzeņu

1 tējk. veselīgo tauku, ūdens un/vai nesaldināti dzērieni, garšvielas

papildu auglis uzkodās, 1 ēdamk. veselīgo tauku, ūdens un/vai nesaldināti dzērieni, garšvielas

Lai šos uztura principus ieviestu dzīvē, sākotnēji var nākties padarboties ar dažiem virtuves mērinstrumentiem, līdz rodas pieradums un izpratne par to, cik, piemēram, zemesriekstu veidos ieteicamo vienu ēdamkaroti veselīgo tauku. Tāpat jāņem vērā, ka katrs no trim sportista šķīvjiem ir veidots kā paraugs un ceļvedis, lai uzsvērtu uzturvielu un pārtikas produktu grupu proporcijas, nevis to patieso daudzumu un īsto šķīvja lielumu. Piemēram, uz ķermeņa liesās masas palielināšanu orientētas vai izteiktas ātruma—spēka slodzes gadījumā olbaltumvielu īpatsvars noteiktos treniņu periodos var būt arī lielāks, kā arī var būt biežākas mazāka apjoma ēdienreizes.

Turklāt jebkura sporta veida pārstāvji vienas dienas laikā var ēst no visiem trim šķīvjiem — vieglas brokastis no rīta, ja tūlīt paredzēts treniņš, vai arī vidēja līdz smaga brokastu bļoda, ja sportošana plānota ap pusdienlaiku. Savukārt uz uzkodām īsu brīdi pirms slodzes, intensīva treniņa laikā vai uzreiz pēc tā šie parametri gluži neattieksies, jo tajās lielāka loma atvēlēta vienkāršiem ogļhidrātiem ar zemu šķiedrvielu saturu vai konkrētam aminoskābju apjomam. Par kopējo uzņemtās enerģijas daudzumu katrā maltītē un visas dienas griezumā būtu jākonsultējas ar sertificētu uztura speciālistu, kurš palīdzēs noteikt gan pamatvielmaiņu, gan arī konkrētās slodzes, fiziskās aktivitātes koefi-

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


BROKASTIS ČEMPIONIEM

A

Sportista šķīvja pamatsastāvdaļas tensitātes slo s in dz a t e s g u

Sacensību dienas šķīvis, kā arī izturības sporta veidu maize. Derēs arī komandu sporta veidos ar augstu enerģijas pieprasījumu pirms, pēc un spēļu laikā, kā arī dienās ar diviem vidējas un lielas intensitātes treniņiem.

¼

¼ dārzeņu un svaigu augļu

Graudaugi, ar cieti bagāti produkti

Augļi un dārzeņi

Olbaltumvielas

Veselīgie tauki

Auzu pārslas

Āboli

Lasis

Avokado

Griķi

Apelsīni

Liesa liellopu gaļa

Olīveļļa

Grūbas

Banāni

Olas

Rieksti

Kartupeļi

Brokoļi

Pākšaugi

Saulespuķu eļļa

Kukurūza

Burkāni

Piena produkti

Sēklas

Kvinoja

Citroni

Rieksti

Maize (vismaz 50% pilngraudu)

Dateles

Sēklas

Makaroni (vismaz 50% pilngraudu)

Dažādas ogas un citi augļi

Tempe

Mieži

Ķirbji

Tītara fileja

Rīsi

Lapu dārzeņi

Tofu

olbaltumvielu

½ graudaugu vai ar ­cieti bagātu dārzeņu

papildu auglis uzkodās, 2 ēdamk. veselīgo tauku, ūdens un/vai nesaldināti dzērieni, garšvielas

Sīpoli

Ziedkāposti

cientu, kas tāpat kā uztura šķīvji dažādās dienās un treniņu periodos var būtiski atšķirties. Tas it sevišķi attiecas uz augstu sasniegumu sportu vai gadījumiem, kuros šķīvju principa ieviešana noved pie būtiskām izmaiņām salīdzinājumā ar iepriekšējo uztura plānu. Tas nepieciešams, lai gūtu pārliecību, ka tiek uzņemts adekvāts ener­ ģijas un katras uzturvielas daudzums. Visiem sportistiem nebūs pilnīgi vienāda dārzeņu, augļu vai olbaltumvielu izvēle sakarā ar atšķirīgām garšas īpatnībām, diētas nosacījumiem (piemēram, veģetārismu) un produktu panesamību, taču zemāk redzamo tabulu noteikti var izmantot kā špikeri ideju gūšanai un sev piemērotākās kombinācijas atrašanai.

Aplūkojot sportista šķīvjus, var rasties neizpratne, kur palikušas kūkas un citi saldumi, kuriem pat vecajā labajā uztura piramīdā bija atvēlēta sava vietiņa. Labā ziņa ir tāda, ka tie nekur nav pazuduši, tomēr ar šiem produktiem, kā arī gāzētiem saldajiem dzērieniem vai pat šķietami veselīgajiem enerģijas batoniņiem, kuriem ir pievienots papildu cukurs, nebūtu jāaizraujas. Saldumu kāri labāk apmierināt ar augļiem un ogām. Taču arī sportisti ir tikai cilvēki, kuriem 80% gadījumu ir jāievēro šķīvja princips, bet pārējā laikā, it īpaši starpsezonā vai pēc ārkārtīgi intensīvas slodzes un sacensībām, ir ļauts nedaudz

atlaist bremzes un pabarot savu dvēseli ar kādu pīrāga gabalu vai pāris šokolādes konfektēm. Viens šāds našķis, tāpat kā glāze vīna, uz kopējā paveiktā darba un veselīgā uztura fona neko nekaitēs. ©

Agnese ZĪMELE Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

49


Vesture

Ripai acīs skat Latvijas hokeja vārtsargi bez ma Lai kļūtu par hokeja vārtsargu, jābūt drosmīgam vīram. Īpaši jau tajos laikos, kad vārtsarga ekipējums bija dažu džemperu biezumā un sejas maskas vēl nepazina. Tā tas bija pagājušā gadsimta 30. gados, kad Latvijā hokeju vēl tikai mācījās un iepazina. Tā tas bija arī 40. gados, kad mūsu puiši stājās vārtos un spēlēja, neraugoties uz okupācijām, karu un ieslodzījumu lēģeros.

P

agājušā gadsimta 30.—40. gados Latvijā savas prasmes apguva vairāki vārtsargi, no kuriem daži kļuva pazīstami arī ārpus mūsu zemes robe­ žām. Daži no viņiem atzinību izpelnījās, startējot Latvijas hokeja izlasē 30. gadu pasaules čempionātos. Citi pēc kara nokļuva Vācijā vai plašajā Padomju Savienībā, kur nebija zaudējuši savu aizraušanos ar hokeju.

Arī bez nūjas Kad 20.—30. gadu mijā Latvijas spor­ tisti un sporta sabiedrība sāka iepazīt hokeja kanādiešu versiju — ar ripu jeb šeibi, šeit jau labi pazina tam radniecī­ go bendiju. To tāpat spēlēja ar slidām un nūjām bruņoti vīri uz ledus, bet ar bum­ biņu, nevis ripu. Pirmie Latvijas hokejisti savas prasmes bija pārmantojuši no ben­ dija. Tam bija savi plusi un savi mīnusi. Tā starp pirmajiem hokeja vārtsar­ giem bija līdzšinējie bendija vārtsargi, ku­ ri centās pielāgoties jaunajai spēlei ar ri­ pu. Daži tā arī neprata iejusties hokejā,

50

citiem izdevās. Taču tas notika pakāpe­ niski un sākumā gāja ļoti dažādi. Viena no rūdītu bendija vārtsargu problēmām bi­ ja hokeja nūjas apgūšana. Proti, bendijā vārtsargs spēlēja bez nūjas. Attiecīgi bi­ ja gadījumi, kad bijušie bendija vārtsar­ gi arī hokeja sacīkstēs cīnījās bez nūjas. 1931. gada februārī uz t.s. strādnieku ziemas olimpiādi Mircušlāgā (Austrijā) bi­ ja devusies Latvijas strādnieku hokeja iz­ lase, kas tika komplektēta no sociālde­ mokrātu organizācijas Strādnieku Sports un Sargs (SSS) sportistiem. Mūsējie hoke­ ju spēlēja tikai otro sezonu, taču ar sa­ vu apņē­ mību un centību prata pieveikt arī pieredzējušākus hokejistus. Latvijas vienī­ bas vārtsargs bija tā laika labākais SSS ripu tvērējs Haralds Zariņš, kurš atbildī­ gos mirkļos nūju jeb koku, kā to sau­ ca tolaik, meta pie malas. Arī strādnieku olim­ piādes izšķirošajā spēlē pret Austriju. “Vārtsargs Zariņš no sākuma uztraucās un spēlēja bez koka,” par spēli ziņoja avīze Sociāldemokrāts. Mircušlāgā Latvijas vienība ieguva otro vietu — Austrijas strādnieku izlasei piekāpās, bet pieveica Vācijas strād­ nieku vienību un Austrijas otro komandu.

Uz muguras... Līdzīgas problēmas ar nūju bija sava laika izcilajam Latvijas bendija vārtsar­ gam Pēterim Skujam. 1931./1932. gada sezonā Skuja sāka spēlēt Rīgas Futbola Kluba (RFK) hokeja komandā un sezonas sākumā itin veiksmīgi sargāja tās vār­ tus, spēlējot bez nūjas. Bet sezonas gai­ tā tomēr pienāca tā spēle, kurā tiesne­ sis lēma, ka arī RFK vārtsargam jāspēlē ar pilnu ekipējumu. Tas notika 1932. gada 12. februārī, kad RFK sacentās ar Latvijas Sporta Biedrības komandu. Skujam bija sava oriģināla atbilde uz prasību. “Tiesnesis Arveds Jurgens pirms sa­ cīkstes paziņoja, ka arī vārtsargam jā­ būt ar nūju. Tāpēc “pilnā formā” lai esot arī RFK vārtsargs P. Skuja, kas parasti mēdz spēlēt bez nūjas. Otrā un trešā spēles posmā RFK vārtsargam tad arī bija ripu vadāmais rīks, bet — pie mu­ guras piesiets! Pārsteigumu sagādājušais tiesneša rīkojums un rīkojuma savādais izpildījums izsauca tiesneša un RFK “ne­ saskaņu”, kas bija jūtama visu sacīkstes laiku,” nākamajā dienā pēc spēles ziņoja laikraksta Latvis sporta rubrika.

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Vesture Foto: autors nezināms, Haralda Zariņa ģimenes arhīvā

oties skas

Darbībā. Haralds Zariņš sargāja Latvijas strādnieku izlases vārtus starptautiskās spēlēs, t.sk. strādnieku ziemas olimpiādē Mircušlāgā (1931). Bija arī Austrijas (!) strādnieku izlases vārtsargs turnīrā Rīgā (1934), kad austrieši bija palikuši bez sava vārtsarga Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

››› 51


RFK vienība šajā spēlē piedzīvoja sa­ vu pirmo zaudējumu tosezon (3:4) un iesniedza protestu, norādot uz nepamato­ ­ tu tiesneša prasību, kā dēļ komanda zau­ dējusi. Latvijas Ziemas sporta savienība (LZSS) izskatīja protestu, pat tika vai­ cāts padoms Starptautiskajai Hokeja fe­ derācijai (tolaik — LIHG; franču Ligue Internationale de Hockey sur Glace; tagad IIHF). “Sakarā ar saņemto Starpt. ho­ keja savienības paskaidrojumu spēles no­ teikumu iztulkošanā attiecībā uz to, vai vārtsargam spēlē jālieto nūja, valde at­ zīst tiesneša Jurgensa [red. — Jurgena] rīcību sacīkstē RFK — LSB par parei­ zu un protestu šai lietā par noraidāmu,” fiksēts LZSS valdes 22. februāra sēdes protokolā. Jāpiebilst, ka nebūšanas ar hokeja nū­ jas lietojumu netraucēja Pēterim Skujam kļūt par vienu no labākajiem Latvijas ho­ keja vārtsargiem 30. gadu pirmajā pu­ sē. Vēl tosezon RFK, lielā mērā pateico­ ties vārtsarga Skujas sniegumam, kļuva par Zibensturnīra uzvarētājiem. Savukārt Pēteris Skuja tika iekļauts Latvijas hoke­ ja izlasē kā rezerves vārtsargs.

RFK pamatvārtsargs un Latvijas izlases otrais vārtsargs Pēteris Skuja, 1933. g. janvārī. Pagāja laiks, kamēr savulaik izcilais bendija vārtsargs Skuja sāka saprasties ar hokeja vārtsarga nūju.

Kuške — mazais kanādietis Vācbaltietis Herberts Kuške diezgan vienprātīgi 30. gadu sākumā sporta presē tika slavēts kā labākais Latvijas hokeja vārtsargs. Viņš spēlēja mūsu valsts pir­ mās čempionvienības — Rīgas Union — sastāvā un, kā jau vārtsargam pieklājas, bija viens no savas vienības nozīmīgāka­ jiem spēlētājiem. Latvijas izlases vārtos viņš stājās mūsu valstsvienības pirma­ jā spēlē 1932. gada 27. februārī, kad Latvija uzvarēja Lietuvu, bet Kuške mūsu izlases vārtus nosargāja neskartus (3:0). Herberts Kuške bija arī Latvijas hoke­ ja izlases vārtsargs mūsu pirmajā tur­ nīrā — Eiropas čempionātā 1932. gada martā Berlīnē, kur aizvadīja visas četras turnīra spēles. Tur tikko 19 gadu vecu­ mu sasniegušais Kuške izpelnījās arī ār­ valstu ekspertu uzslavas un Berlīnē tika iesaukts par mazo kanādieti. “Viņa vārtsarga prasme, sevišķi ho­ keja pirmajos gados, bija nevainojama. Ātrums un apķērība izšķirošos momentos atvairīt ripas raidījumu bija viņa panāku­ mu atslēga,” jau pēc daudziem gadiem rakstīja viņa cīņubiedrs Leonīds Vedējs. Taču Herbertam Kuškem bija nācies pa­ cīnīties ar zvaigžņu slimību jau turpat Berlīnē 1932. gada 20. martā. Todien mūsējie aizvadīja draudzības spēli pret Berlīnes SC Brandenburg komandu. “Katru ripas raidījumu viņš centās atvairīt ar pavisam jaunu vēl neredzētu paņēmienu, protams, bez panākuma. Skatītāji ātri uz­ ķēra Kuškes ālēšanos, un katru vārtu

52

Foto: autors nezināms, Roberta Bluķa ģimenes arhīvā

›››

Foto: autors nezināms, Pētera Skujas ģimenes arhīvā

Vesture

Rekordists. Herberts Kuške bija pirmais Latvijas hokeja izlases vārtsargs — kopumā piedalījies 18 valstssacīkstēs, no kurām sešās izlases vārtus nosargāja neskartus. Viņam pieder arī starpkaru posma rekords — par Latvijas čempionu viņš kļuva septiņas reizes — trīsreiz Union, četras reizes Rīgas ASK sastāvā. Attēlā Kuške (piektais no kreisās) Rīgas izlases sastāvā 1933. g. 31. decembrī Kēnigsbergā

zaudējumu pavadīja skaļiem svilpieniem un saucieniem,” atstāstīja Leonīds Vedējs. Lielā mērā pateicoties Kuškes eksperi­ mentiem, mūsējiem nācās piedzīvot zau­ dējumu ar 5:7.

Ar šeibes kundzi bučoties Herberts Kuške sargāja Latvijas iz­ lases vārtus arī mūsu valstsvienības pir­ majā pasaules čempionātā — 1933. gada februārī Prāgā. Tur viņš aizvadīja visas četras spēles, tikai turnīra pēdējā spē­

lē (pret Rumāniju) trešā perioda gaitā Kuške saskrējās ar rumāņu hokejistu, un vietu Latvijas izlases vārtos ieņēma Pēteris Skuja. Pēc pasaules čempionāta sporta izdevumā Stadions tika publicēts Herbertam Kuškem veltīts pantiņš, kas labi raksturoja vārtsarga arodu: “Kurš gan Kuškes vietā ies Ar “šeibes” kundzi bučoties. Vai vērts kvēlo skūpstu spiest Pēc jā lūpas pampst un briest.” Turpmākajos gados Kuškem nācās konkurēt par vietu izlases vārtos ar ci­

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Vesture

. s karā un e l u a s pa mu, ies kā ārspēj garu ast j o ņ u r Apb ņam p m grūti atr tu i v s m ē Platu pretinieka ur var k , s o tamdēļ praugu vārt s tukšu šeibi t s e i v ies

Foto: autors nezināms, Pētera Skujas ģimenes arhīvā

Foto: autors nezināms, Сегодня Вечеромъ, 1933. g. 11. decembris

Cīņa pie vārtiem! Guļus uz ledus RFK vārtsargs Pēteris Skuja. Spēle LSB slidotavā, Rīgā, 20. gs. 30. gadi

tiem talantīgiem puišiem, visvairāk jau ar Universitātes Sporta zvaigzni Robertu Lapaini. 1935. gada pasaules čempionātā Davosā un 1936. gada ziemas olimpiska­ jās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē Kuške bija otrais vārtsargs un aizvadīja tikai pa vienai spēlei. 1937. gadā Kuške atkal bija valstsvienības pamatvārtsargs, taču izlase togad aizvadīja tikai vienu oficiā­ lu valstsacīksti un pasaules čempionātā nepiedalījās. 1938. gadā pasaules čem­ pionātā Prāgā visu turnīru izlases vār­ tus sargāja Lapainis, bet Kuške pie teik­ šanas nemaz netika. Savukārt starpkaru posma pēdējā pasaules čempionātā — 1939. gadā Cīrihē un Bāzelē — Herberts Kuške sargāja izlases vārtus visās sešās spēlēs. Tiesa, Lapainis tobrīd bija trau­ mēts. Jāpiebilst, ka sporta prese Kuški daudzkārt gan izlases, gan klubu koman­ du sastāvā atzina par savas vienības labā­ ko spēlētāju. Turklāt Herbertam Kuškem pieder starpkaru posma rekords — vis­ vairāk Latvijas meistara jeb čempiona tituli hokejā. Viņš par čempionu kļuva septiņas reizes — trīsreiz Union sastā­ vā (1931, 1932, 1933) un četras reizes, spēlējot Rīgas Armijas Sporta Klubā (ASK; 1935, 1936, 1938, 1939). Pēc tam, kad 1939. gada nogalē Kuške tika atbrīvots no Latvijas pavalstniecības un izceļoja uz Vāciju, ASK sastāvā tas izrādījās milzīgs robs, un visas turpmākās sezonas gaitā klubs tā arī neprata atrast Kuškem aiz­ stājēju. Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

Labi bruņots. Egons Gīslers Latvijā bija viens no pirmajiem, kurš pievērsa nopietnu uzmanību vārtsarga ekipējumam, par spīti zobgaļiem. Attēlā Egons Gīslers (no kreisās) un Herberts Kuške Zibensturnīrā Rīgā 1933. g. decembrī

Cik garš, tik plats! 30. gados Latvijas sporta prese daž­ kārt, kad Rīgā ieradās ārvalstu hokejisti, konstatēja, ka mūsu vārtsargi ir salīdzino­ ši plānāk ekipēti. Parasti aizsargekipēju­ mā bija kājsargi, vairākās kārtās uzvilkti džemperi un cepure, lai ausis nesalst. Tiesa, ekipējuma trūkumu nevarēja pār­ mest Egonam Gīsleram, vēl vienam vācbal­ tiešu vārtsargam Latvijas hokejā. Gīslers bija mūsu valstī viens no pirmajiem ho­ keja vārtsargiem, kurš ar visu nopietnību piegāja ekipējuma lietām, par ko gan daž­ kārt presē tika apsmaidīts. “Apbruņojies kā pasaules karā. Platums viņam pārspēj garumu, un tamdēļ preti­ niekam grūti atrast tukšu spraugu vārtos, kur varētu iesviest šeibi,” ar smaidu par Egonu Gīsleru 1934. g. martā rakstīja žur­ nāls Dailes Magazīna. Pirmajā Latvijas čem­ pionātā 1930./1931. gada sezonā Gīslers spēlēja Rīgas Vanderers komandā, bet 1931. gadā pārgāja uz Rīgas ASK un kļuva par šīs komandas pamatvārtsargu. Ļoti veiksmīga Gīsleram izdevās 1933./1934. gada sezona, kad ar viņa palī­ dzību Rīgas ASK komanda izcīnīja savu pir­ mo Latvijas čempionvienības titulu. Savukārt Egons Gīslers tosezon bija viens no labāka­ jiem vārtsargiem valstī, ja ne pats labākais. “Gīslers ar drošu roku sargājis vārtus, šai amatā bijis goda vīrs, jo ļāvis naidniekiem sevi pārvarēt tikai 4 gadījumos. Vārtos viņš ir tā nobruņojies, ka izskatās tikpat garš, cik plats,” sezonas izskaņā rakstīja laik­ raksts Sporta Pasaule. 1934. gadā valstsvie­

nība oficiālas spēles neaizvadīja, un Gīslers pie spēlēšanas Latvijas izlasē netika. Taču tosezon notika starptautiskās pilsētu sacīk­ stes, un Egons Gīslers stājās Rīgas hokeja izlases vārtos. Jau nākamajā sezonā (1934/1935) Gīsleram uz vietu ASK vārtos nācās konkurēt ar Kuški, kurš tosezon iz­ rādījās jaudīgāks. Drīzumā Egons Gīslers sporta gaitas pameta, bet viņa kontā ir di­ vi Latvijas čempiontituli (1934, 1935).

Studenti atrod vārtsargu Universitātes Sporta hokeja komandas pir­ majās divās sezonās, 30. gadu sākumā, tās vārtsargs bija Konstantīns Otlans. Savulaik itin pieredzējis bendija vārtsargs tagad ieju­ tās studentu vienības hokeja vārtsarga pos­ tenī. 1931. gada 15. martā Otlans sargāja Latvijas studentu izlases vārtus tās pirma­ jā spēlē. Nākamajā sezonā (1931/1932) Konstantīns Otlans pretendēja uz vietu Latvijas hokeja izlasē, taču vēl sezonas no­ galē sporta gaitām pievērsās arvien mazāk. Universitātes Sportam nācās meklēt aiz­ stājēju, un ar to veicās diezgan bēdīgi. Vārtos pat tika iemēģināts studentu ātr­ slidotājs Jānis Andriksons. 1932. gada 3. martā Universitātes Sports spēlēja pret RFK, ierindā nebija Otlana, un savu iespēju gu­ va kāds 18 gadus vecs ģimnāzists Roberts Lapainis. Sporta žurnālisti toreiz nebija sau­ dzīgi... Universitātes Sports zaudēja ar 3:6, un sporta apskatnieki pēc spēles saskaitī­ ja visus vārtu zaudējumus, kuros vainojams debitants Lapainis.

53

›››


Vesture

›››

Taču tas bija tikai sākums, un Ro­ berts Lapainis negrasījās padoties. 1932. gada rudenī viņš uzsāka studijas Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē un drīzumā kļuva par Universitātes Sporta ho­ keja komandas pamatvārtsargu. Un ne tikai! Startēja studentu izlasē, valsts­ vienībā, starptautiskās klubu un pilsē­ tu spēlēs. Jau 1932./1933. gada sezonā viņš guva pirmo starptautisko pieredzi — 1933. gada janvārī—februārī Lapainis bija Latvijas studentu hokeja izlases vārtsargs ārzemju turnejā — akadēmiskajās meis­ tarsacīkstēs (mūsdienās — universiāde) Bardonekijā, Itālijā, un draudzības spē­ lē Austrijas galvaspilsētā Vīnē. 1934. ga­ dā Roberts Lapainis sargāja Rīgas hokeja izlases vārtus t. s. pilsētu sacīkstēs pret lie­tuviešu Kauņas un poļu Viļņas izlasēm. Savukārt 1935. gada janvārī Roberts Lapainis debitēja oficiālā spēlē Latvijas valstsvienības sastāvā. Ugunskristības valstssacīkstē notika 20. janvārī Davosā (Šveicē) pasaules čempionāta pirmajā spēlē pret Kanādas izlasi. Mūsējiem tā bija pir­ mā spēle pret teiksmainajiem kanādiešiem, un viņi mūsu izlasei pārbrauca pāri kā ar tanku. Latvijai bija jāpiedzīvo sausais zau­ dējums ar rezultātu 0:14, taču, neraugoties uz to, publikas un hokeja ekspertu atzinī­ bu izpelnījās vārtsargs Roberts Lapainis. Par to, ka, neskatoties uz sagrāvi, enerģis­ ki cīnījās līdz spēles beigām. “Pie latviešu vārtiem bija nostājies vesels pūlis fotogrā­ fu, jo te notika tīri akrobātiski cīņas “mo­ menti”: lēcieni, salto un citi. Tīri jābrīnās, ka Lapainis tika tik viegli cauri: viens sli­ das sitiens uz kreisās rokas cimda gan bi­ ja spēcīgāks,” ziņoja aculiecinieks. Davosā Lapainim bija pirmā sausā spē­ le Latvijas valstsvienībā — 25. janvārī mū­ sējie ar 7:0 pieveica Nīderlandi. Pēc pāris nedēļām Lapainis jau Latvijas studentu iz­ lases sastāvā startēja akadēmiskajās meis­ tarsacīkstēs Sanktmoricā, turpat Šveicē. Un te lieti noderēja tikko Davosā iegūtā piere­ dze. Roberts Lapainis aizvadīja izcilu tur­ nīru! Lielā mērā pateicoties viņa sniegu­ mam, Latvijas studentu izlase izcīnīja trīs sausas uzvaras — 2:0 pret Itāliju, 1:0 pret Franciju un 1:0 pret Čehoslovākiju. Spēle pret čehiem tika uzskatīta par vienu no izcilākajām Roberta Lapaiņa izpildījumā. “Par šo uzvaru jāpateicas mūsu vārtsargam Lapainim, kurš šoreiz spēlēja tiešām lielis­ ki un prata nosargāt savu svētnīcu spēles viskritiskākajos brīžos,” pēc spēles ziņoja Lapaiņa komandas biedrs Andrejs Jessens. 1936. gada februārī Latvijas hokeja iz­ lase pirmoreiz startēja ziemas olimpiskajās spēlēs. Atkal pirmā spēle pret Kanādu, at­ kal spēcīgi pa muguru — 0:11. Un arī šo­ reiz, neskatoties uz zaudējumu, presē atra­ dās vieta uzslavēt Robertu Lapaini, kuram bija “jāiztur īsta viesuļuguns”. Lapainim bi­

54

Debija. Roberts Lapainis kā pēdējais šķērslis kanādiešu ceļā uz Latvijas izlases vārtiem 1935. g. 20. janvārī Davosā. Tā bija Lapaiņa debija valstssacīkstēs

ja cītīgi jāstrādā, lai zaudējums nebūtu vēl graujošāks. Spēlē pret kanādiešiem Roberts Lapainis bijis tik apdauzīts, ka nākamajā dienā pret poļiem vārtos stājās rezervists Kuške. Bet aiznākamajā dienā pret austrie­ šiem Lapainis atkal bija ierindā.

1938. — labs gads Laikabiedri par Latvijas hokeja izlases un arī vārtsarga Roberta Lapaiņa labāko turnīru mēdz uzskatīt pasaules čempionātu Prāgā 1938. gada februārī. Lapainis sargā­ ja vārtus visās četrās turnīra spēlēs. Kaut arī mūsējie izcīnīja tikai vienu uzvaru, tika novērtēts valstsvienības un Lapaiņa snie­ gums neuzvarētajās spēlēs. Togad pasau­ les čempionātu Latvijas izlase pirmo reizi sāka ar uzvaru — papildlaikā ar 3:1 tika uzveikta Norvēģija. Nākamajā dienā, 12. februārī, norisinā­ jās dramatiska ASV un Latvijas izlašu spē­ le. Favorītiem amerikāņiem eksperti prog­ nozēja graujošu uzvaru, un skatītāji bija ieradušies Prāgas Ziemas stadionā nolūko­ ties, kā latviešu puiši tiek nopērti. Taču mūsējie cīnījās neatlaidīgi un piekāpās ar minimālu rezultātu — 0:1. Vienīgais vār­ tu zaudējums bija noticis otrā perioda 8. minūtē. Šo rezultātu sporta draugi Latvijā uztvēra kā uzvaru. Bija ierasts grandiem zaudēt graujoši, un šāds rezultāts šķi­ ta lielisks. Mūsu uzbrucēji nebija pratuši iemest amerikāņiem, taču Lapainis aizva­ ­ dīja izcilu spēli. Vairākus gadus vēlāk Lapaiņa draugs un Latvijas izlases kapteinis Leonīds Vedējs

vēstīja, ka pēc spēles pret ASV izlasi publika Prāgā ar ovācijām sveica Lapaini un nonesa uz rokām no laukuma. “Viņš ar savu spēli arī tiešām rādīja brīnumus. Bijām zaudētāji, bet jutāmies kā uzvarētāji,” rakstīja Vedējs. Viņš arī piebilda, ka, pateicoties izcilajam sniegumam Prāgā, Lapainim pat piedāvāts kļūt par Prāgas LTC hokeja vienības vārtsargu. Kaut arī turpmākās pasaules čempio­ nāta spēles tika zaudētas (0:1 vāciešiem, 1:5 britiem), kopumā 1938. gads Latvijas izlasei bija salīdzinoši labs. Mūsu valsts­ vienība togad pirms čempionāta un pēc tā aizvadīja draudzības spēles pret poļu, un­ gāru un rumāņu vienībām, un Lapainis bi­ ja viens no labākajiem izlasē. Lapainis bija Latvijas izlases rindās arī pēdējā spēlē pret Igaunijas valstsvienī­ bu 1940. gada 10. martā (uzvara 2:1). Pēc tās Latvijas valstsvienībai iestājās ilgāka pauze — uz 52 gadiem. Dažkārt ir cilāts jautājums par to, kurš tad bija izcilākais Latvijas hokeja vārtsargs 30. gados — Herberts Kuške vai Roberts Lapainis? Viennozīmīgas atbildes uz to nebūs. Katrs no viņiem bija labākais tieši savā laikā, un pat izlasē abi aizvadīja vienādu spēļu skaitu — 18.

No lēģera laukumā Par spīti okupācijām un karam, mūsu puiši turpināja spēlēt hokeju, un arī Roberts Lapainis bija starp viņiem. Agrāk viņš divreiz Universitātes Sporta sa­ stāvā bija izcīnījis Latvijas čempiona titu­

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Foto: autors nezināms, Roberta Bluķa ģimenes arhīvā

Foto: autors nezināms; Vitolda Makulēviča ģimenes arhīvā

Foto: autors nezināms, Roberta Bluķa ģimenes arhīvā

Vesture

Rietumos... Alfons Ansons savus labākos hokeja gadus aizvadīja Vācijā uzreiz pēc kara, un akrobātiskā snieguma un lokanības dēļ izpelnījās iesauku Gumijas vīrs. Attēlā Ansons (pirmajā rindā centrā) HC Augsburg komandas sastāvā

lu (1937, 1940). Pēc tam padomju oku­ pācijas pirmajā sezonā (1940/1941) kļuva par Latvijas PSR čempionu Rīgas Dinamo rindās (1941). Nacistiskās okupācijas lai­ kā Roberts Lapainis paguva uzspēlēt gan Universitātes Sporta, gan Armijas Sporta Kluba sastāvā. Tad atkal frontes līnija gāja pāri Latvijai, un 1944. gadā Roberts Lapainis uzsāka dienestu Latviešu leģionā. Nonāca Sarkanās armijas gūstā, atradās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) varas iestāžu ieslodzījumā mežizstrādes darbos. Bija nodarbināts Ļeņingradas ap­ gabala Ņevdubstrojas ciemā (tagad — Kirovskas pilsēta), kur tika atjaunots ter­ moelektrostacijas darbs. Atgriezās padomju okupētajā Latvijā un atkal stājās vārtos! Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

...un austrumos. 20. gs. 30. gadu beigās sevi kā perspektīvu vārtsargu pieteica Vitolds Makulēvičs, taču pēc kara viņam nācās attīstīt sportu Baškīrijā. Attēlā vidū kopā ar komandas biedriem no LSB

Pirmajā PSRS hokeja čempionātā, kas no­ risinājās 1946./1947. gada sezonā, Rīgas Dinamo komandas vārtsargi bija Roberts Lapainis un Harijs Mellups. Lapaiņa karje­ ra beidzās 1947. gada septembrī, kad viņš aizgāja mūžībā. Kā ziņoja laikabiedri — apendicīta operācijas laikā.

Vārtsargu eksports uz Vāciju un Krieviju Otrais pasaules karš pārtrauca daudzus sapņus, arī Latvijas sporta dzīves ritējumu. Daudzi sportisti gāja bojā karā vai okupan­ tu ieslodzījuma vietās, citi izdzīvoja un tur­ pināja spēlēt gan rietumos, gan austrumos. 1940. gada 27. janvārī Tallinā Latvijas hokeja izlases sastāvā ar sausu uzvaru

(4:0 pret Igauniju) debitēja Alfons Ansons. Līdz tam viņš bija galvenokārt Universitātes Sporta rezervists aiz Lapaiņa muguras. No 1939./1940. gada sezonas Ansons pie teik­ šanas tika biežāk. 1937. un 1940. ga­ dā kopā ar studentu komandu kļuva par Latvijas čempionu kā viens no komandas vārtsargiem. Bet 1942. gadā Universitātes Sporta sastāvā kļuva par nacistu okupētās Latvijas čempionu jau kā komandas pa­ matvārtsargs. Tad Latviešu leģions, pār­ celšana uz Vāciju. Pēc kara Ansons kļuva par vie­ nu no ievērojamākajiem hokeja vārtsar­ giem Rietumvācijā. Ar sajūsmu par Alfona Ansona sniegumu rakstīja gan trimdas latviešu, gan vācu sporta preses sle­ jās. Viņš spēlēja vācu HC Augsburg, EV Tegernsee un VfL Bad Nauheim komandās. Bādnauheimā — septiņas sezonas (līdz ho­ kejista karjeras beigām 1956. gadā). 40. gadu otrajā pusē Ansons uzspēlēja arī īslaicīgi pastāvējušajā HC Baltica vienībā, kas vienoja latviešu, lietuviešu un igau­ ņu spēlētājus. Trimdas latviešu koman­ das sastāvā piedalījās starptautiskā turnīrā Garmišā-Partenkirhenē 1947. gada decem­ brī. Akrobātiskā snieguma un lokanības dēļ Ansons Rietumvācijā izpelnījās iesau­ ku Gummimann. 30. gadu beigās Latvijas Sporta Biedrī­ bas hokeja vienības sastāvā Latvijas meis­ tarsacīkstēs uzspīdēja vārtsargs Vitolds Makulēvičs. Viņš paguva uzspēlēt arī oku­ pācijas laika Latvijas čempionātos, pēc tam tika mobilizēts Latviešu leģionā un nonāca Sarkanās armijas gūstā. Tika ­ieslodzīts karagūstekņu nometnē netālu no Tuimazi, Baškīrijā (Baškortostānā). Vēlāk no ieslodzījuma atbrīvots un nometināts turpat Baškīrijā. Sporta draugi tajā ze­ mē Vitoldu Makulēviču atceras kā daudz­ pusīgu Baškīrijas sporta entuziastu. Viņš spēlēja hokeju, futbolu, bendiju, basketbo­ lu, handbolu dažādās Baškīrijas komandās. Nodarbojās arī ar vieglatlētiku, tenisu, gal­ da tenisu. Vēlāk darbojās kā treneris un sporta organizators. Kara laikā 1944. gadā Rīgā savas hokeja gaitas uzsāka vārtsargs Harijs Mellups, kurš pēc dažiem gadiem kļuva par vienu no labākajiem hokeja vārtsar­ giem visā PSRS teritorijā un spēlēja pir­ majā PSRS izlasē, ko formāli sauca par Maskavas izlasi. Mellupa karjera aprāvās kopā ar komandas biedriem lidmašīnas ka­ tastrofā 1950. gada 7. janvārī Koļcovā (ta­ gad — Jekaterinburgas daļa), Krievijā. Bet tas jau ir stāsta turpinājums par citiem laikiem. ©

Andris ZEĻENKOVS 55


TOREIZ UN TAGAD

Lauva

no Zirga gada Lai arī 50. pasaules čempionāts kamaniņu sportā, kas janvāra izskaņā risinājās Kēnigszē trasē, Latvijai bija visveiksmīgākais, jo brāļi Šici izcīnīja divas bronzas medaļas (otru komandu stafetē kopā ar Kendiju Aparjodi un Artūru Dārznieku), kā arī sudrabu sprintā, mūsu valsts himna par godu pasaules čempionam vēl nav atskaņota. Bet pasaules čempioni mums ir — 1978. gadā par tādiem divnieku konkurencē kļuva Dainis Bremze un Aigars Kriķis, bet dāmām zelta medaļu ieguva Vera Zozuļa. Vēl vienu viņai pasniedza 1980. gadā Leikplesidā kopā ar olimpiskās čempiones titulu.

S

avu ceļu sportā Dainis Brem­ze un Aigars Kriķis, Ikšķilē būdami kaimiņi, vienaudži un draugi, sāka pašā mūsu kamaniņu sporta rītausmā. Sešdesmito gadu beigās arī VEF darbiniekus Renato Bremzi un Imantu Kriķi aizrāva ideja par jauna sporta veida radīšanu Latvijā, kas vienlaikus dēliem dāvātu jaunu aizrautību. Abu ģimeņu galvas stājās plašajā entuziastu pulkā, puikām sākot būvēt kamanas, vedot viņus uz treniņiem Cēsu Cīrulīšos. Savukārt jaunā paaudze pati sev Ikšķilē izveidoja treniņtrasi. Entuziasma palu spēku Latvijā izdevās gudri ievirzīt visaugstākās meistarības šaurajā un ātrajā straumē. Sākot ar pirmo PSRS izlasi, līdz pat 1980. gadam tajā dominēja latvieši. Olimpiskajā debijā 1976. gada spēlēs Insbrukā vislabāk veicās Dainim Bremzem, kas izcīnīja divas astotās vietas — gan vieninieku konkurencē, gan divniekos kopā ar Aigaru Kriķi. Tajos laikos lielākais vairākums ekipāžu braucēju startēja arī vieninieku konkurencē. “Pasaules līmenī tikai divniekos brauca vien dažas ekipāžas no Austrumvācijas, Rietumvācijas un Austrijas. Tagad pasaules elitē šāds universāls kareivis palicis tikai viens — amerikānis Mazders,” spriež Bremze. “Notikusi totāla specializācija.”

56

Mums tik veiksmīgais 1978. gada pasaules čempionāts notika Austrijas dabīgā ledus trasē Imstā. “Diezgan sarežģīta, bet mums labvēlīga trase, jo bija visai ekstrēma,” atceras čempions. “Ne tāda klusa un mierīga kā ar mākslīgo ledu izlaizītā Īglsa, bet ašā — ar sarežģītām vietām, kuras nebija tik viegli izbraucamas. Izdevās atņemt uzvaru tolaik šķietami nepārspējamiem austrumvāciešiem Rinnam/Hānam. Mūsu sagatavotība gāja uz augšu, bija jau laba pieredze iekrāta, daudzas trases iepazītas.” Starp citu, Imstā izcīnītie pasaules čempionu tituli bija pirmie visu laiku Latvijas ziemas sporta vēsturē! Savās otrajās olimpiskajās spēlēs Leik­ plesidā plānotās kulminācijas vietā Dainis Bremze piedzīvoja neveiksmi — vieniniekos kritiens, divniekos vien desmitā vieta. “Treneris Valdis Tiliks mazliet vairāk rūpējās par izlases dāmām — Veru Zozuļu un Ingrīdu Amantovu, visiem četriem viņam vienkārši nepietika vienādi daudz laika,” padoma trūkumu dažā izšķirošā brīdī joprojām atceras Dainis. Savukārt Vera Leikplesidā kļuva par olimpisko čempioni, bet Ingrīda izcīnīja bronzas medaļu. Pēc 1980. gada spēlēm Dainis Brem­ze beidza sportista karjeru un, izmantojot LVFKI

gūtās zināšanas, sāka strādāt par treneri ASK sporta klubā, vēlāk ar Bruņoto spēku izlasi, kā autoritatīvs speciālists kļuva par starptautiskās federācijas — FIL tehnisko delegātu, 1998. gadā tika ievēlēts par Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidentu, šo amatu ieņemot līdz tūkstošgades sākumam. Diemžēl Aigaru Kriķi liktenis drīz aizsauca mūžībā. Atjaunojot Latvijas neatkarību, Dainis Bremze uzsāka privāto biznesu tiem laikiem visai tradicionālā nišā — lietotu automašīnu tirdzniecībā. “Esmu Lauva, kas dzimis Zirga gadā,” ar vieglu smaidu paziņo Dainis Bremze. Bet Lauva vienmēr grib uzvarēt, savukārt Zirgs pacietīgi strādā, lai tas būtu ­iespējams. Pēc 6 darba sezonām un maģistra grāda biznesa vadībā Bremzes 1993. gadā dibinātais uzņēmums Norde kļuva par Nissan automobiļu oficiālo izplatītāju Latvijā, 2005. gadā uzbūvēja jauno autocentru Skanstes un Zirņu ielas stūrī un pirms trim gadiem ieguva tiesības tirgot arī Renault un Dacia mašīnas. Tagad Norde Latvijā palicis viens no dažiem nacionālajiem jauno auto tirgotājiem, kas sekmīgi konkurē ar bagātajiem lielo starptautisko kompāniju uzņēmumiem.

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


TOREIZ UN TAGAD Toreiz 1978. gada februāris. Dainis Bremze (no labās) un Aigars Kriķis tiek sagaidīti ar pasaules čempionu kausiem rokās

ēZ ir g a ī

m

.g

ad

ub ga dā D

ult

o

s

D z i m is 1 9 5 4

Dainis E BREMZ

z a2 s 2. jūlijā Lauva

AUGUMS, SVARS Toreiz

181 cm, 83 kg.

181 cm, 90 kg.

Tagad

STATUSS PSRS izlases kamaniņu braucējs, slēpts profesionāls sportists, 1978. gada rudenī i­esaukts armijā, gandrīz trīs mēnešus nonīcis kazarmās, kamaniņu sportā atgriezies līdz ar ziemas sākumu.

Foto: Dainis Caune, Sports

Toreiz

Tagad

Norde valdes priekšsēdētājs. Uzņēmums ir oficiālais Nissan, Renault, Dacia automašīnu izplatītājs Latvijā.

Tagad

›››

2021. gada februāris. Dainis Bremze savā uzņēmumā Norde Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

57


TOREIZ UN TAGAD ›››

SPORTA VEIDS Sacensības notika gan dabīgā, gan mākslīgā ledus trasēs, kuras tolaik pasaulē bija tikai trīs, turklāt visas Eiropā — Kēnigszē, Oberhofā un Īglsā. Pirmo mākslīgā ledus trasi Amerikā uzbūvēja tikai 1980. gada spēlēm Leikplesidā. Reizēm sacensības notika arī Zviedrijā — Hammarstrandas dabīgajā trasē, kur vienmēr valdīja pamatīgs aukstums. Profesionāli ar kamaniņu sportu nodarbojās tikai Austrumvācijā, centās — PSRS. Labas tradīcijas bija austriešiem, kam bija arī sava kamaniņu rūpnīca Gasser. Talantīgi un spēcīgi puiši nāca no Itālijas, kur Dolomītu Alpos darbojās vairākas trases un kam arī līdz Īglsai nebija tālu. Ar kamanām savā Oberhofas centrā visvairāk ķīmiķoja austrumvācieši — smērēja un sildīja slieces, gudroja visādas viltības, kurām sacensību noteikumi dzinās pakaļ. Kamēr kārtējos aizliedzošos punktus pieņēma, vācieši uz to rēķina jau bija daudzus mačus vinnējuši. Kamanas taisījām no detaļām, kuras katrs meklēja, kur nu spēja. Konstrukcijas radīja Valdis Tiliks, starp citu, tepat uz Skanstes un Duntes ielu stūra savā garāžā viņš ap arvien jaunām kamanām būrās, vēlāk sāka arī Valdis Ķuzis un Rolands Upatnieks, bet vienas kopējas darbnīcas nebija. Tiesa, šī konkurence veicināja attītību. Braucējam bija jābūt konstruktoram, tehniskam cilvēkam, lai kamanu novestu līdz kondīcijai. Mēs paši metinājām, špaktelējām, krāsojām, nemitīgi mēģinājām, pārtaisījām, uzlabojām. Metāli, no kuriem taisījām slieces, gan krieviem bija labi. Pirkām arī Gasser slieces. Sākām pētīt un apjēgt, kāda nozīme slieču izliekumam, ko skeletonisti tagad sauc par kofu, kāda — to asumam un kopējam kamanu balansam.

Toreiz

Tiek piesaistīti institūti, laboratorijas un inventārs gatavots rūpnie- Tagad ciskākos apstākļos. Ar metāliem strādā daudz augstākā struktūru līmenī. Bet ģēnija dzirksts tāpat ir vajadzīga. Inventārs kļuvis labāks, ledus gludāks, ātrumi lielāki, kaut gan ne tik ļoti, jo, jaunās trases būvējot un vecās pārbūvējot, jādomā arī par sportistu drošību. Pirms Kēnigszē uzbūvēja apli, arī mēs pa trasi nācām lejā ar 120— 130 kilometriem stundā. Ja gadījās krist, šļūcot bija jāgrozās kā pīrādziņam uz pannas. Šādā ātrumā berze ir tik milzīga, ka kombinezons sāk svilt, uz pleciem, rokām, sāniem gadījās dabūt reālas apdeguma čūlas. Kopš mums Siguldā ir sava trase, tagad arī mākslīgā ledus starta estakāde, treniņu ap­stākļi ir pilnīgi citi. Šodienas jaunieši nespēj pat iedomāties, ka pirms treniņiem vai pat sacensībām naktī visiem sportistiem vajadzētu doties apledot trasi. Šie laiki nav salīdzināmi. Toreiz sports piedāvāja iespēju iegūt plašāku redzesloku, palūkot, kas īstenībā notiek aiz dzelzs priekškara, pretī prasot visu tavu laiku, diezgan lielu pašupurēšanos. Tagad sports prasa to pašu, bet pretī sola tikai to skaistumu, kas vien tajā atrodams. Visas pārējās iespējas brīvi pieejamas ikvienam. Pats kamaniņu sports kļuvis daudzveidīgāks, interesantāks, dāvājot iespējas uzvarēt dažādu līmeņu sacensībās — pat jauniešiem un junioriem notiek savi Pasaules kausu izcīņas seriāli, tad vēl Nāciju kauss, Pasaules kausa posmi, čempionāti. Klāt nākusi komandu stafete, sprinta sacensības, parādās dāmu divnieki... Mums bija tikai Trīs trašu turneja — Oberhofa, Kēnigszē, Insbruka, kurā par uzvaru kopvērtējumā pasniedza kristāla kausu — mēs arī tādu esam vinnējuši, Eiropas, pasaules čempionāti, un, neskaitot dažas vietējās sacensības, tas arī gandrīz viss.

¶ 1969. gadā Ikšķilē. Dainis Bremze iekļuvis RVR kamaniņu braucēju komandā un saņēmis pirmo ekipējuma komplektu — kamanas un RVR hokejista kreklu

MĒRĶI Ikdienas mērķis bija noturēties PSRS izlasē, tātad vispirms uzvarēt vietējās sacensībās. Pēc tam censties iekļūt vismaz labāko sešniekā Trīs trašu turnejā, Eiropas vai pasaules čempionātā, lai varētu cerēt uz vēl ko lielāku. Deviņus gadus izlasē noturējos un 1980. gada spēlēs Leikplesidā biju gatavs cīņai par olimpisko medaļu, bet tas ir stāsts, kas attiecas uz neveiksmēm.

Toreiz

Laiks maina prioritātes. Kad aiz muguras ir jau piecdesmit un pat Tagad sešdesmit gadi, saraksta augšgalā nonāk veselība, jo bez tās par citiem mērķiem var tikai sapņot. Saprotot, ka ar tabletēm to nodrošināt nevar, esmu atsācis intensīvi sportot. Veselība man vajadzīga, jo konkurētspējīgi jāvada bizness, un Norde ir liels uzņēmums ar aptuveni simts darbavietām. Man svarīgi arī saliedēt savu lielo ģimeni, mazbērniem parādīt tās spēku un būtību.

¶ Trīs Bremzes vienā uzņēmumā. Norde pēcpārdošanas vadītājs Gints, valdes loceklis Dainis un izpilddirektors Didzis

58

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


TOREIZ UN TAGAD

1976. gada olimpiskajām spēlēm gatavojoties. Dainis Bremze/Aigars Kriķis trenē starta rāvienus uz Rīgas Sporta pils ledus

Slepenais ierocis. Īsi pirms 1980. gada spēlēm sporta biedrības Darba Rezerves bāzē Rīgā, kas atradās tur, kur tagad Olimpiskais centrs, tika uzbūvēta mākslīgā ledus starta estakāde, kas precīzi kopēja Leikplesidas olimpiskās trases starta vietas: pa labi — vīriešiem, pa kreisi — sievietēm. Attēlā — Dainis Bremze treniņa laikā

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES Problēmu bija daudz mazāk. Galvenā — labs rezultāts. Ja to sasniedzi, izlasē tevi apģērba, pabaroja, iedeva inventāru, organizēja treniņus, pirka biļetes, pasūtīja viesnīcas... Būtiska bija cīņa par vietu izlasē. Pārējais bija ikdienišķi sīkumi.

Toreiz

Atbildība un risināmie jautājumi ir nesalīdzināmi lielāki un plašāki. Sevišķi, ja tev vienā tirgū jācīnās ar lieliem starptautiskiem monstriem. Nemitīgi jāseko līdzi biznesa attīstībai, jaunākajām tendencēm, jāizvirza arvien jauni mērķi, visu laiku jāattīstās. Jebkura apstāšanās uzreiz ir atpalikšana. Norde ir ģimenes uzņēmums. Jaunākais dēls Gints vairāk nekā 10 gadu nodarbojās ar autosportu un sāka arī strādāt uzņēmumā. Pēc astoņiem studiju gadiem ASV mājās atgriezās otrs dēls Didzis. Tagad strādāju kopā ar dēliem, redzu, ka viņi var turpināt šo biznesu. Bet medaļai ir arī otra puse. Jaunā paaudze jautā-

jumus brīžiem grib risināt citādāk, un ģimenes locekļiem pieņemt biznesa Tagad lēmumus ne vienmēr ir tik vienkārši. Bet esam jau apraduši, sadalījuši pienākumus un darbības virzienus. Diezgan ilgu laiku nostrādājot ar Nissan, pēdējos trijos gados no nulles esam attīstījuši Renault-Dacia zīmolu, jau tagad Baltijas valstīs kļūstot par otro labāko dīleri, plašā izvērtējumā zaudējot tikai nieka divus punktus pieredzējušam un senam izplatītājam Lietuvā. Ar Nissan bieži esam bijuši labākie Baltijā. Šajā biznesā ir tāpat kā sportā — visu laiku jācīnās un jādomā, kā būt labākajam.

››› Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

59


TOREIZ UN TAGAD ›››

Tieksme lidot. Dainis Bremze sešdesmito gadu beigās Ikšķiles trasē (attēlā pa labi) un pēc nepilna pusgadsimta karuseļrallija sacensībās

LIELĀKĀ KĻŪDA XIII ziemas olimpiskajās spēlēs 1980. gadā Leikplesidā pēc pirmā brauciena es biju trešais. Otrais brauciens notika sniegā un putenī tūlīt pēc atklāšanas ceremonijas. Turklāt tovakar tās bija vienīgās sacensības, un trasē ­ieradās visi lielie bosi un priekšnieki, no kuriem mūsējie nekautrējās apmeklēt arī sportistu ģērbtuves. Un sākās: “Kas tev, Bremze, trešā vieta? Tu taču vari vairāk! Zoloto nam nado! Davai, vperjod!*” Diemžēl tajā situācijā nebija blakus trenera, kas pateiktu: “Nē, trase ir ļoti bīstama, kļūdaini uzbūvēta, tajā jābrauc ar lielu rezervi.” Protams, es nācu lejā ar maksimālo ātrumu, kādu vien spēju iegūt, pirms divpadsmitās virāžas drusku ieķēru sniegā, mani parāva augšā un... kritiens. Tā bija rupja taktiska kļūda. Man vajadzēja nomierināties, apjēgt, ka trase ir ļoti smaga, un šādai situācijai piemērot savu braukšanas stilu. Bet nebija neviena, kas šo vienkāršo gudrību man ieskaidrotu. Apkārt skanēja tikai viens — davai, davai! Starp citu, par olimpisko čempionu kļuva Berhards Glāss, kas pēc pirmā brauciena bija septītais. Bet uzvarēja viņš tāpēc, ka vienkārši sļūca līdz lejai tā, lai droši finišētu. Tie seši, kas bija pirms viņa, tajā skaitā arī es, katrs savā reizē krita, un pēc ceturtā brauciena Glāss jau bija pirmais! Jau iepriekš biju guvis muguras savainojumu, kritiens mani satraumēja vēl vairāk, vajadzēja lietot pretsāpju injekcijas, kas savukārt izraisīja totālu alerģiju. Rokas bija vienās čūlās, divniekos starp braucieniem es pat nevilku nost cimdus, jo zem tiem bija jēla āda. Savukārt Aigars bija satraumējis elkoni, un neko augstāku par desmito vietu mēs izcīnīt nespējām.

Toreiz

Lielas kļūdas neesmu taisījis (trīs reizes piesit pie koka). Mazas kļūdiņas un kļūdas iekļaujas dzīves kopējā virzībā.

60

Tagad

Žurnāla Liesma vāka foto pozējot. Dainis Bremze un Aigars Kriķis pirms 1980. gada olimpiskajām spēlēm Leikplesidā

LIELĀKĀ NEVEIKSME Ka Leikplesidā palika neiegūta olimpiskā medaļa. Tās bija 13. ziemas olimpiskās spēles, kuras sākās 13. februārī. Olimpiskajā ciematā, kas pēc tam tika pārtaisīts par cietumu, mēs dzīvojām 13. kamerā, un vieninieku sacensībās man bija 13. numurs, ar kuru 1. braucienā es finišēju 3. vietā, bet otrajā kritu... Kad izloze arī divnieku sacensībās mums piešķīra 13. numuru, man tas vienkārši vairs nemaz nepatika! Kopš 1980. gada es vairs nedraudzējos ar skaitli 13.

Toreiz

Mēs katrs veidojam savu dzīvi. Atbilstoši tam, kā to darām, kā iz- Tagad turamies pret līdzcilvēkiem, tiek dotas arī iespējas. Ja lielas muļķības nedara, tad visam jābūt daudzmaz kārtībā.

LIELĀKAIS PANĀKUMS Protams, 1978. gadā kopā ar Aiga­ ru Kriķi izcīnītās pasaules čempionu medaļas. Sajūta, ka tu tajā gadā esi labākais pasaulē, ir fantastiska. Tās emocijas paliek visam mūžam.

Toreiz

Ģimene, ko var pieskaitīt arī pie veiksmes. Tās palielināšanās no trim bērniem līdz septiņiem maz- Tagad bērniem. Šajā ziņā lielākie nopelni ir meitai Kristīnei Libertei, kura ir mamma četriem bērniem un Ikšķilē vada privātskolu. Panākums ir arī tas, ka savu aizraušanos ar automašīnām esmu pārvērtis konkurētspējīgā biznesā, kurā sekmīgi iesaistījušies dēli, kā arī uzņēmumā izdevies izveidot labu un profesionālu kolektīvu.

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


TOREIZ UN TAGAD

DIENAS REŽĪMS Ik mēnesi 24 dienas treniņnometne. Gadā tikai nepilnu mēnesi biju brīvs. Pārējā laikā vergojām pēc trenera pulksteņa. Kad tikām mājās, tad jau nu tās dažas dienas režīms nebija galvenais, ko ievērojām.

Toreiz

Pirmspandēmijas laikos cēlos piecos, tad stunda baseinā, bro- Tagad kastis, darbs no astoņiem līdz sešiem vakarā, pēc tam vēl nūjošana vai kāda cita aktivitāte. Tagad, kad jāstrādā no mājām, var celties vēlāk, bet tāpat rīts sākas ar stundu baseinā. Var paspēt kādu desmitnieku noslēpot ar distancenēm Zilajos kalnos vai aizšaut ar kalnu slēpēm uz Riekstu kalnu. Vasarā to aizstāj 20—25 kilometri ar krosa divriteni. Šad un tad golfu uzspēlēju, ja vēl atliek laiks. Pēc desmitiem sāku iet gulēt.

ĢIMENES STĀVOKLIS Toreiz

Kopš 1977. gada rudens precēts vīrs.

Foto: no Daiņa Bremzes personīgā arhīva

44 gadus precējies ar Velgu. Mums ir divi dēli, viena meita un septiņi mazbērni.

Pēc iespējas biežāk kopā. Daļa no lielās ģimenes Riekstu kalnā. No kreisās: Klinta (mazmeita), Velga (sieva), Kristīne (meita), Didzis (dēls), Larss (mazdēls), Dainis un Leo (mazdēls)

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI Viss bija pa spēkam. Varēju reizes 20 pievilkties pie stieņa, balstā guļus 50—60 reizes atspiesties no zemes uz rokām, simtiņu skrēju normāli, bet labāk garākus gabalus.

Toreiz

Pēdējos gados esmu aktīvāk pievērsies sporta veidiem, kas attīs- Tagad ta vispārējo sagatavotību. Ik rītu baseinā nopeldu vismaz kilometru, bieži — pusotru. Nav problēmu klasiskajā stilā 10 kilometrus noslēpot stundā desmit. Ne­esmu aizmirsis kalnu slēpošanu melnajās trasēs. Ja nav sniega, nūjoju 10—12 kilometrus labā tempā. Vasarā mans draugs ir krosa divritenis. Golfam tagad atliek mazāk laika. Ja dienā vismaz stundu neesmu sportojis, ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst.

Tagad

VAĻASPRIEKI

Toreiz

Kalnu slēpošana, interesēja autosports.

Kalnu, distanču slēpošana, Tagad peldēšana, golfs, ceļošana, septiņus gadus jutu līdzi dēlam Gintam, kas kļuva par Latvijas čempionu autorallijā. Vairākas rallija mašīnas esam uzbūvējuši, divus gadus ar žiguli viņš vinnēja Dzintara Volgā. Pats braucu ar džipiem rallijreidos, karuseļos. Manas autosportista karjeras beigās Gints man drusku blakus pasēdēja, pēc tam mainījāmies vietām, un tad jau viņš viens pats. ©

Dainis CAUNE *Mums vajadzīgs zelts! Uz priekšu!

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

61


AKTUĀLI

Katrs atsevišķi

un visi kopā Jau 19. februārī starts tiks dots Latvijas skolu Ziemas festivālam — šoreiz gan virtuālam. Par spīti tam, ka sacensības notiks individuāli, tā būs iespēja skolēniem pēc ilgāka pārtraukuma izbaudīt sportisku svētku sajūtu un samērīties ar rezultātiem gan skolas, gan visas Latvijas mērogā.

L

ai gan skolu reģistrācijai sākotnēji bija paredzētas 10 dienas, jau pēc četrām dienām tiek sasniegts maksimālais reģistrēto skolu skaits. Pat neskatoties uz to, ka plānots ievērojami lielāks dalībnieku skaits nekā iepriekšējā Ziemas festivālā klātienē. Jaunieši ir izsalkuši pēc mačiem!

Čempioniem vajag emocijas Pirmo reizi Ziemas festivāls notiks virtuāli, skolēniem sacenšoties katram atsevišķi. Rezultāti tiks fiksēt- ar skolēnu pašu viedtālruņiem un sporta pulksteņiem, tādā veidā krājot kilometrus kopvērtējuma ieskaitei. Uzvarēs tas, kurš sakrās visvairāk kilometru. Dalībnieku rezultāti tiks publicēti Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) mājaslapā sadaļā festivāls — lsfp.lv/festivals. Ziemas festivālam pieteikušies visi iepriekšējo festivālu favorīti. Tā festivālā čempionu kausa īpašnieki Siguldas Valsts ģimnāzijā norāda, ka skolēniem šāds sacensību formāts būs jauna pieredze. “Jauniešiem, kuri regulāri sporto, ir nepieciešamas sacensības, lai gūtu gandarījumu par treniņos paveikto. Tā ir iespēja gūt pozitīvas emocijas, kas ir nepieciešamas šajā saspringtajā laikā,” uzsver sporta skolotāja Anda Vīksna.

62

Madoniešiem arī veselīgi mērķi

Grundzālē festivāla priekšsacīkstes

Savukārt citi iepriekšējā festivāla kopvērtējuma medaļnieki — Madonas Valsts ģimnāzija — uzsver, ka tā ir skolai būtiska tradīcija startēt Ziemas festivālā. “Piedalāmies katru reizi un ar lielāko prieku — nevaram iedomāties, ka Ziemas festivālā mūsu skola varētu nepiedalīties. Gan sporta pedagogi, gan skolēni allaž priecājas, ka sacensības ir labi organizētas, sagādā bērniem prieku un gandarījumu,” stāsta sporta skolotāja Lana Līcīte. Viņa pauž gandarījumu, ka katru reizi festivālā tiek iekļautas jaunas sportiskas aktivitātes. “Tādējādi interesanti piedalīties ir ne tikai mūsu slēpotājiem sporta skolu audzēkņiem, bet arī vienkārši fizisku aktivitāti mīlošiem skolēniem, kam sports ir sirdī.” Jau sākoties pandēmijai, Madonas Valsts ģimnāzijas sporta stundās audzēkņi radināti pildīt daudz uzdevumu ārā — svaigā gaisā, izmantojot GPS lietotnes un telefonus. “Un tas ir brīnišķīgi, ka festivāla organizatori par to ir iedomājušies un mēs šādi varam piedalīties,” piebilst Līcīte. “Skolas mērķis — veselīga jaunā paaudze, kas ar prieku kustas svaigā gaisā, paši spēj izvēlēties aktivitātes un nebaidās grūtības pārvarēt.”

Dalībai festivālā pieteikušās arī krietni mazākas skolas. Tā Smiltenes novada Grundzāles pamatskola aizrautīgā sporta skolotāja Māra Stabiņa vadībā allaž bijusi favorīte slidošanas sacensībās. Attālinātajā formātā drošības apsvērumu dēļ slidošana gan programmā nav iekļauta, taču Stabiņa aptverē ir jaunas patronas. “Papil­ dināts slēpošanas inventāra klāsts, skolai iegādājoties 20 jaunus komplektus. Vienlaikus uz slēpēm varam uzlikt 60 skolēnus un bērnudārza audzēkņus,” lepojas Stabiņš, aktīvi individuāli trenējot bērnus un jauniešus festivāla mačiem. Interesanti, ka Stabiņš skolēniem sarīkojis Grundzāles pamatskolas virtuālo sacensību priekšsacīkstes. “Pirmās kārtas uzvarētāji — zēniem Roberts Zirdziņš no 2. klases ar 39,3 km un meitenēm Anete Stabiņa 7. klasē ar noslēpotajiem 39,8 km nedēļā. Tiesa, ne visiem skolēniem ir atbilstoši telefoni, lai varētu fiksēt savas aktivitātes lietotnēs. Sportojot ziemā, gadās arī kritieni un telefons ātri izlādējas, tāpēc aktivitāšu laikā jānoglabā drošā un siltā vietā,” grundzāliešu secinājumi varētu būt noderīgi arī citiem dalībniekiem. “Ziemas festivālā piedalāmies kopš 2006. gada, un kopš tās reizes neviens festivāls nav izlaists.”

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris


Virtuālais Ziemas festivāls. Pirmo reizi pēc principa — ziemā pieejamos sporta veidos, kuru rezultātiem var sekot līdzi ar GPS lietotnēm. Varēs gan slēpot un snovot, gan arī skriet, iet pārgājienos vai nūjot, lai sacensības varētu notikt arī tad, ja ziema atkāpjas

Jelgavnieki skries Arī Jelgavas 4. vidusskolas sporta skolotāja Nataļja Gorškova, kura savulaik saņēmusi Gada sporta skolotāja balvu, uzsver, ka Ziemas festivāls jebkādā formātā ir svarīga skolas tradīcija. “Mūsu skolā mācās daudz skolēnu, kas nodarbojas ar ziemas sporta veidiem — hokeju, šorttreku, daiļslidošanu, kā arī sporta veidiem, kas ļoti tuvi šāgada virtuālā festivāla disciplīnām — orientēšanās sportam, vieglatlētikai un volejbolam,” teic vicečempionu pedagoģe Gorškova. “Ļoti patīk sacensību formāts, ka skolēni sacentīsies ne tikai starp skolām, bet arī savā starpā — skolas ietvaros.” Lielāko interesi par dalību festivālā jelgavnieku vidū izrādījuši pamatskolas audzēkņi, jo vidusskolēni ir noslogoti mācībās. Cīņā par medaļām lielākais uzsvars tiks

likts uz skriešanu.”

Meklējiet Ziemas festivāla informāciju: Festivāla mājaslapā — lsfp.lv/festivals Instagram — instagram.com/lsfp.lv Facebook — facebook.com/lsfp.lv

Izmanto telefonu lietderīgi! Lai gan Ziemas festivāls šogad notiek virtuālā formātā, tā mērķis ir nemainīgs. “Sva­ rīgākais Ziemas festivālā — jebkuram skolēnam, arī bez profesionālām iemaņām sporta veidos, dot iespēju piedalīties un sajust, cik daudzveidīgas ir iespējas būt fiziski aktīviem arī ziemā un gūt no tā prieku,” uzsver festivāla rīkotāju organizācijas — LSFP prezidents Einars Fogelis. Virtuālā Ziemas festivāla vēstnesis snovbordists Toms Petrusevičs uzsver, ka jebkādas sportiskās aktivitātes atstāj pozitīvu iespaidu uz mūsu labsajūtu, un aicina Ziemas festivālā ar savu enerģiju iedvesmot citam citu. “Izmanto telefonu lietderīgi, ko sniedz šāgada Ziemas festivāla virtuālais formāts, — ieslēdz sporta lietotni, apvieno aktīvu atpūtu ar sacensību garu un izcīni medaļas sev un savai skolai!” Virtuālā Ziemas festivāla ietvaros notiek arī tradicionālais DJ konkurss, kurā savus skaņdarbus skolēni var iesūtīt vēl līdz 24. februārim, un citi konkursi LSFP sociālo tīklu platformās. ©

Kristaps ZAĻKALNS Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

63


64

Žurnāls Sports • 2021. gada februāris

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

Advertisement