Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

s a j i v t a L i s Vi pieši olim o j ē s ū M a laiki t r a t s n u s a d n e ģ Le s a b ī r e c

Nr. 1/2 (334/335) 2018. JANVĀRIS/FEBRUĀRIS

s i a k s i Olimp gadu 0 3 s i n sap realitātē

s ā k s i p m i l o ā s n a a m h e č Z i s P h jon e l ē sp

Cena Eur 1,95


rā u m u n ā j Ša

36. BIATLONS Kubertēna rēgs biatlonā

Uz 1. vāka AP/Scanpix foto

4. KRUSTPUNKTĀ Par olimpisko kustību un Latviju septiņās ziemas olimpiskajās spēlēs

20. AKTUĀLI Spēļu kalendārs

24. SPĒĻU GALVASPILSĒTA Laimīgie 700

28. BOBSLEJS, SKELETONS Pirms runāt Phjončhanā

44. VĒSTURE Latvijas kamaniņu sportam 50

56. DAIĻSLIDOŠANA Pirmajā līnijā pie ledus

62. ĀTRSLIDOŠANA, ŠORTTREKS Fiziska prāta spēle

88. FLORBOLS Ar killera instinktu MĒNEŠA ŽURNĀLS Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība nr. LV40008097373

70. KALNU SLĒPOŠANA Toreiz un tagad

Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013 E-pasts: birojs@sporto.lv

78. PLUDMALES VOLEJBOLS Laiks gatavot Tokijas likmes

Galvenais redaktors: Dainis Caune Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne

66. DISTANČU SLĒPOŠANA Patrīcija no Eiduku cilts Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

92. ATSKATS Gada balva sportā 3


KRUSTPUNKTĀ

Olimpiskais sapnis 30 gadu realitātē Latvija piedalījusies desmit ziemas olimpiskajās spēlēs, sākot ar pašām pirmajām — 1924. gadā Šamonī. Phjončhanā uz starta stāsimies vienpadsmito reizi, astoto — pēc neatkarības atgūšanas. Pirms 26 gadiem Albērvilā bijām zaļi jaunatnācēji, uz Dienvidkoreju Latvija dodas kā valsts, kuras atlēti kāpuši uz goda pjedestāla trijās iepriekšējās spēlēs pēc kārtas. Augusi ne tikai olimpiešu meistarība, mainījusies arī olimpiskā kustība, aktualizējot ārkārtīgi kritiskas problēmas. Atceroties mūsu aizvadītās septiņas spēles, par tām diskutē Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Goda prezidents Vilnis Baltiņš un LOK prezidents Aldons Vrubļevskis, kas tajās visās bijuši klāt.

4

Foto: LOK arhīvs

“A

tnācu uz Rīgu revolūciju taisīt...” par 30 gadus senu pagātni ar smaidu saka Latvijas Olimpiskās komitejas Goda prezi­dents Vilnis Baltiņš. Kļuvis par Rīgas Kinofonda direktoru, pasaules eksčempions smaiļošanā sāka meklēt cīņu biedrus LOK darbības atjau­ nošanai, kas 1988. gada rudenī izvērtās plašā tautas atbalstā, rezultējoties 19. novembra sporta sabiedrības konferencē. Tajā tika izveidota Latvijas Olimpiskā komiteja, par tās prezidentu ievēlot Vilni Baltiņu, bet par ģenerālsekretāru — ju­ ristu Aldonu Vrubļevski. Vēl smagāks darbs, cenšoties panākt LOK atkalatzīša­ nu Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā (SOK), tikai sākās. Trīs gadus ilgās cīņas Rīgas, Mas­ kavas un Lozannas kabinetos, kā arī uz barikādēm, sapulcēs, manifestācijās, kon­ ferenču zālēs un medijos beidzās 1991. gada augustā. “Nekas neiekrita rokās no zila gaisa, viss tika izcīnīts,” uzsver Aldons Vrubļevskis. LOK bija pirmā Latvijas organizācija, kas atguva starptautisko atzīšanu. Tas notika 1991. gada 18. septembrī SOK Izpildkomitejas sēdē Berlīnē. Mirkli pēc

Atkal pēc 56 gadiem! Latvijas karoga pacelšana Albērvilas spēļu olimpiskajā ciematā. Delegācijas pirmajā rindā (no kreisās) Aldons Vrubļevskis, daiļslidotāja Alma Lepina, Vilnis Baltiņš un olimpiskais atašejs Ansis Reinhards

tam — 12 stundas vēlāk — Ņujorkā Latviju uzņēma ANO. Jau pēc nepilniem pieciem mēnešiem notika reāla atgrieša­ nās ziemas olimpiskajās spēlēs Albērvilā. Latvijai vēl pat nebija savu identifikā­ cijas dokumentu. LOK delegācijas locek­

ļiem noorganizēja ASV vēstniecībā sagla­ bāto trīsdesmito gadu Latvijas Republikas ārzemju pasu izsniegšanu. Olimpieši bija vieni no pirmajiem, kas, dodoties uz spē­ lēm, lidostā Rīga šķērsoja nule Latvijas jurisdikcijā pārņemto robežpunktu.

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: Ilmārs Znotiņš

KRUSTPUNKTĀ

Tandēms. LOK Goda prezidents Vilnis Baltiņš (pa labi) Olimpisko komiteju vadīja no tās atjaunošanas 1988. gadā līdz 2004. gadam. Pēc tam LOK prezidenta postenī viņu nomainīja Aldons Vrubļevskis, kas iepriekš bija LOK ģenerālsekretārs

AR ATGRIEŠANOS, MŪSU VECIE UN JAUNIE DRAUGI! Dainis Caune, LOK tālaika Izpildko­ mi­ tejas un olimpiskās delegācijas locek­ lis: — Bobslejisti un kamaniņu braucēji pirmsolimpiskajā sezonā uz barikādēm sargājuši Latvijas Republikas jauno valdību, tāpat kā citu sporta veidu pārstāvji nopietnās starptautiskās sacensībās nemaz nebija piedalījušies. Pasaules kausa izcīņā, Eiropas un pasaules čempionātos Latvijai ar savu komandu startēt tad vēl nebija iespējams. Tā īsti gatavi Albērvilas spēlēm mēs vēl nebijām. Aldons Vrubļevskis: — Mēs bijām gatavi gatavoties. Un arī piedalīties. Mums bija izveidota struktūra, kas jau darbojās. Vilnis Baltiņš: — Tas, ka mums drīzu­ mā būs iespēja atgriezties olimpiskajās spē­ lēs, kļuva skaidrs deviņdesmitā gada vasa­ ras beigās, kad Samarančs pēc mūsu ļoti Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

uzmācīgā spiediena nodibināja SOK komisi­ ju Lietuvas, Latvijas un Igaunijas olimpis­ ko komiteju patstāvības jautājuma pētīšanai. Aldons Vrubļevskis: — Un uz tikša­ nos ar baltiešiem Samarančs neuzaicinā­ ja savu viceprezidentu Vitāliju Smirnovu no PSRS! Vilnis Baltiņš: — Par to Smirnovs bi­ ja šausmīgi apvainojies. Iepriekšējās SOK nostāja bija — tā ir PSRS iekšējā lieta, jūs to tur Maskavā arī risiniet. Bet tagad Smirnovu pat nelaiž iekšā sapulcē, kur par šo problēmu runā! Tātad kaut kas notiek... Samarančs sāka saprast, ka var nonākt neērtā situācijā. ASV, Lielbritānija vēl citas valstis mūsu inkorporāciju PSRS nekad nav atzinušas, bet SOK nevar at­ bildēt uz vienkāršu jautājumu: kur paliku­ šas trīsdesmito gadu Baltijas valstu olim­ piskās komitejas? Nekādu dokumentu par

to likvidēšanu vai iekļaušanos PSRS NOK nav. Tas arī bija mūsu galvenais argu­ ments. Tātad SOK ļāvusi vienas valsts nacionālajai olimpiskajai komitejai uzur­ pēt citu valstu NOK tiesības! Aldons Vrubļevskis: — Samarančs negribēja piedzīvot kaunu, ka valstu neat­ karības atjaunošana tiek atzīta, bet SOK to vēl nav izdarījusi. Tieši, pučam sāko­ ties, Tokijā risinājās SOK sesija... Vilnis Baltiņš: — Smirnovs tei­ cis, ka Vecais esot prātu zaudē­ jis — pēkšņi telegrafējis uz SOK mītni Lozannā, lai gatavojot dokumentus Baltijas olimpisko komiteju darbības atjaunošanai un uzaicinājumus piedalīties ziemas olimpiskajās spēlēs Albērvilā! Aldons Vrubļevskis: — Pretēji SOK noteikumiem, ka ielūgumi uz spēlēm jāiz­ sūta ne vēlāk kā gadu pirmo to sākšanās.

5


— Un 1992. gada 8. februārī Latvija pēc 56 gadiem atkal iesoļoja olimpiskajā stadionā... Vilnis Baltiņš: — Manā dzīvē augstā­ kais emocionālais pārdzīvojums. Katarse pēc tik ilgas darbības revolucionārā si­ tuācijā. Albērvilas spēles nevar salīdzi­ nāt ne ar vienām no nākamajām. Tas bi­ ja kaut kas pilnīgi cits. Nevis pasākums, bet notikums. Aldons Vrubļevskis: — Atklāšanas ceremonijā pie komandas tribīnēs pēk­ šņi ieradās Latvijas vēstniece Francijā Aina Nagobads-Ābola. Lai arī viņai nebija atbilstošas akreditācijas kartes, vēstniece cauri visai stingrajai kontroles un apsar­ dzes sistēmai bija spējusi pie mums no­ kļūt. Mēs pēc tam vakarā vēl viņu smu­ ki uz vilcienu pavadījām.

Foto: Armands Puče

KRUSTPUNKTĀ

Kā no 1936. gada... Mūsu karognesējs olimpiskais čempions Jānis Ķipurs atklāšanas parādē

Latvijas komandā 24 sportisti 6 sporta veidos Karognesējs — Jānis Ķipurs Biatlonā Bobslejā Daiļslidošanā Distanču slēpošanā Frīstailā Kamaniņu sportā

Labākie rezultāti 13. Oļegs Maļuhins — 10 km 14. Sandis Prūsis/Juris Tone/Ivars Bērzups/Adris Plūksna 20. Alma Lepina, Konstantīns Kostins (abi individuāli) 66. Jānis Hermanis — 50 km (F) 34. Normunds Aplociņš — mogulā 11. Anna Orlova, Aivars Polis/Roberts Suharevs

Vilnis Baltiņš: — Uz perona, ie­ raudzījuši Aldonu mūsu parādes garajā mētelī un hūtē, franču jaunieši sauca: “O, Al Capone!” — Mēs tiešām izskatījāmies kā varen eleganti trīsdesmito gadu tēli! Aldons Vrubļevskis: — Tāda jau bija modes mākslinieka Bruno Birmaņa ideja — kādi 1936. gadā no olimpiskajām spēlēm aizgājām, tādi atgriežamies. Vilnis Baltiņš: — “Ar atgriešanos, mūsu vecie un jaunie draugi! Sveicam Latviju atkal kā valsti!” šo uzrunu, kas skanēja stadionā un ar televīziju pāri vi­ sai pasaulei atcerēšos visu mūžu. — Esmu lepns, ka šo brīdi fiksēju ar fotoaparātu un pulksteni — Latvija atgriezās 8. februārī pulksten 17 un 38 minūtēs! Starp citu, visu parādes formu izgatavoja tikai vietējie Latvijas ražotāji. Hūtes — Rīgas filcs, zābakus — Sarkanais kvadrāts, jakas — Asote, mēteļus un uzvalkus šuva labākais Rīgas skroderis. Vairākas reizes bija jāiet uz piemērīšanu. Uz līgumreisam nofraktētās Aeroflot Tu-134 lidmašīnas bija uzlīmēta milzīga LOK emblēma. Vilnis Baltiņš: — Ar to lidmašīnu Lionā, mēģinot nosēsties, briesmīgas mig­ las dēļ gandrīz avarējām. Pēdējā brīdī, raujot lidmašīnu atkal augšā, tās aste

6

Foto: Armands Puče

ALBĒRVILA, 1992. GADS

Sākas nebeidzamais olimpisko cīņu ceļš. Distancē dodas Vietalvas jaunsaimnieks Jānis Hermanis

gandrīz skāra skrejceļu. Nolaidāmies citā pienācējiem bija vienkārši iedalīts kaut valstī — Ženēvā. kāds dalībnieku skaita limits. Beigās bi­ Aldons Vrubļevskis: — Vislielākie no­ jām sajūsmā par Maļuhina trīspadsmito pelni tajā, ka Albērvilas spēlēs mums viss vietu biatlona sprintā. Vilnis Baltiņš: — Par lielāko varoni gāja gludi, bija mūsu olimpiskajam ata­ šejam arhitektam Ansim Reinhardam no kļuva Jānis Hermanis, kas slēpošanā fi­ Lozannas, kura tēvs bijis mūsu Garmišasnišēja visos stilos un visās distancēs, 50 Partenkirhenes koman­ das ārsts 1936. gadā. ēs arī astoņdesmito gadu Vilnis Baltiņš: — Viņš ar savu asprātī­ beigās bijām aktīvs politisks go franču valodu spēja spēks, lai gan to skaļi šarmēt jebkuru ierēdni. nedeklarējām. Tas palīdzēja — Sacensību arētautu vienot un cīnīties par nās mums nebija reāla vēl augstāku kopīgu mērķi priekšstata par spēku nekā Olimpiskās komitejas samēru. Biatlonistiem olimpiskās spēles visatjaunošana pār bija vienas no pirmajām sacensībām ārzemēs. Bet noskaņojums bija kareivīgs. km ieskaitot. Vienkāršs jaunsaimnieks no Medaļām jābūt! Vietalvas. Tas precīzi atbilda mūsu emo­ Aldons Vrubļevskis: — LOK Izpild­ cionālajai situācijai. komitejas sēdēs, kas tolaik notika Rakst­ — Un viņa treneris Arvīds Pīpkalējs nieku savienības telpās Benjamiņu namā mūs lidostā sagaidīja ar pašbrūvēta alus Krišjāņa Barona ielā vai katra federācija mucu! solīja, cik medaļu izcīnīs, lai tikai varē­ Aldons Vrubļevskis: — Mūs pavadīja tu pieteikt vairāk sportistu. Pirms vasa­ līdzjutēju simti, un arī sagaidītāju netrūka. ras spēlēm Barselonā gan tā solīšana bija Kaut gan pat vietu desmitniekā neatvedām. daudz lielāka. Tad vēl nekādas kvalifikā­ Vilnis Baltiņš: — Tas toreiz nebi­ cijas normas neeksistēja. Mums kā jaun­ ja galvenais.

M

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


KRUSTPUNKTĀ LILLEHAMMERE, 1994. GADS Latvijas komandā 29 sportisti 6 sporta veidos Karognesējs — Zintis Ekmanis Labākie rezultāti 25. Ilonda Lūse — 3000 m 19. Gundars Upenieks — 20 km 28. Ieva Cederštrēma-Volfa — 7,5 km 10. Zintis Ekmanis/Aldis Intlers 8. Jeļena Berežnaja/Oļegs Šļahovs 61. Jānis Hermanis — 50 km (C) 48. Ineta Kravale — 30 km (C) 11. Aivis Švāns/Roberts Suharevs 9. Anna Orlova

Foto: Armands Puče

Ātrslidošanā Biatlonā Biatlonā dāmām Bobslejā Daiļslidošanā Distanču slēpošanā Distanču slēpošanā dāmām Kamaniņu sportā Kamaniņu sportā dāmām

Pirmo reizi. Ar Ievu Cederštrēmu-Volfu Latvija debitē dāmu biatlonā, kas programmā iekļauts kopš iepriekšējām spēlēm Albērvilā

Foto: Armands Puče

Foto: Armands Puče

Visziemīgākās. Latvijai sākas olimpiskās spēles Lillehammerē

Beidzot labāko desmitniekā. Anna Orlova finišēja devītā

BĪSTAMS IEROCIS POLITIĶIEM — Un, mainot spēļu rīkošanas ritmu, tūlīt pēc diviem gadiem nākamās — Lillehammerē. Manuprāt, vismājīgākās spēles — bez pārspīlējumiem, ar vienkāršību un sirsnību. Aldons Vrubļevskis: — Visziemīgākās. Tur nevarēja kā Sočos ar T krekliem pa­ staigāties. Pat dienās neko daudz siltāks par mīnus 20 grādiem nebija. Vilnis Baltiņš: — Raksturojot visas spēles, es izceltu Lillehammeri, Londonu un varbūt vēl Sidneju, kur varēja just, ka tas ir nozīmīgs notikums visai tautai, visiem apkārtējiem cilvēkiem, ka viņi iz­ prot spēļu garu. Lillehammerē blakus 50 km distancei mežā līdzjutēji bija sabūvē­ juši teltis, kurās 30 grādu salā nakšņoja, lai tikai būtu klāt un varētu uzmundrināt savus olimpiešus. — Phjončhanas spēļu Rīcības komiteja aicināja pieteikties žurnālistus, kas strādājuši vismaz sešās ziemas olimpiskajās spēlēs. Pārcilājot relikvijas, lai to apliecinātu, pamanīju, ka Lillehammeres spēles bijušas pēdējās, kurās akreditācijas karte iekārta metāla ķēdītē. Pēc tam sāka izmantot lentītes, jo tās taču var apdrukāt ar reklāmām! Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Vilnis Baltiņš: — Turpmāk spēlēs at­ ļaujot startēt profesionālajiem sportistiem, SOK sačakarēja visu olimpisko kustību, iekļaujoties lielajā biznesā. Aldons Vrubļevskis: — Komerciali­ zācija bija sākusies jau agrāk. Ar 1984. gada Losandželosu, pēc kurām teica — pirmās spēles ar peļņu! Peļņa jau bija ti­ kai dažiem. Vilnis Baltiņš: — Tagad runā par do­ pinga izraisīto olimpiskās kustības krīzi. Muļķības. Dopings ir štrunts, tikai sekas īstajiem iemesliem — politikai un biznesam. Nesen atradu kādu publikāciju latviešu valodā par 1936. gada olimpiskajām spē­ lēm Vācijā. Tajā jūsmots, kā šajās spēlēs izpaudies vācu varoņgars, kā sasisti ame­ rikāņi un visi pārējie, cik labi organizētas spēles un sports Vācijā, šodienas vārdiem sakot, cik augstu nests Ādolfa Vācijas ka­ rogs pasaulē. Lai gan Staļins tolaik ar Hitleru bija uz vienu roku, boļševiku iz­ pratnē olimpiskās spēles bija pretīga bur­ žuāzijas izpausme, kas domāta tikai izre­ dzētajiem. Bet karš beidzas, un Staļins paraksta ukazu, kurā pavēl izveidot PSRS olimpisko komiteju, Sovnarkomam izdalīt naudu un nodrošināt uzvaru olimpiskajās spēlēs!

Kāpēc tik krasa viedokļa maiņa? Politika ir tautas pārvaldīšana. Politikē grieķu valodā nozīmē — valsts vadīšanas māksla. Tātad jāietekmē cilvēku apziņa. Interese par sportu sēž cilvēku galvās, un ar to var manipulēt. Tāpēc sports vienmēr būs saistīts ar politiku. Savulaik PSRS un Austrumvācija, pielietojot dopingu un visā­ das citas blēdības, piemēram, slēpto profe­ sionālismu, sportu izmantoja, lai mēģinātu apliecināt tā dēvētās sociālistiskās iekārtas pārākumu pār Rietumu pasauli. Tagad Ķīna tā cenšas rādīt savus muskuļus. Mēs arī astoņdesmito gadu beigās bi­ jām aktīvs politisks spēks, lai gan to skaļi nedeklarējām. Tas palīdzēja tautu vienot un cīnīties par vēl augstāku kopī­ gu mērķi nekā Olimpiskās komitejas at­ jaunošana. Visi gājām vienotā straumē. Šajos laikos arī — reiz iecēla jaunu iz­ glītības ministri, kas teica — es neko no sporta nesaprotu, atdosim to citai ministri­ jai. Viņas partijai tūlīt spuras bija gaisā — ko tu iedomājies?! Sportu atdot citam poli­ tiskam spēkam? Nekad neatdosim. Kā viņi visur pasaulē ar čempioniem grib zīmēties, fotografēties un citādi fīrēties! Bieži vien pat tie politiķi, kas sportam patiešām pa­ līdzējuši, paliek maliņā.

7


Ar sportu var uz cilvēka smadzenēm iedarboties. Tāpēc tik ļoti attīstīts dopings. Totalitāros režīmos tā lietošana tika sekmē­ ta valstiski. No PSRS izlases meta ārā, ja atteicies darīt, kā dakteris liek. Bet dzīve rit ar inerci. Daudziem tas ir mantojums do­ māšanā — bez dopinga jau uzvarēt nevar! Mums arī. Nodibinot Latvijas Olimpisko vie­ nību, uzreiz strikti pateicām — nē, nekādā gadījumā! Bet cik bija gadījumu!? Arī tagad mūsu sportistus pieķer, viņi gan lielākoties vairs nav no LOV. Inerce joprojām turpinās. Aldons Vrubļevskis: — Dopings, nar­ kotikas... Viss aizliegtais būs mūžīgs. Bet tas nenozīmē, ka pret to nav jācīnās. Vankūverā, kas ir Āzijas kontrabandistu vārti uz Kanādu, runāju ar kādu pensionētu muitnieku. Uz jautājumu, cik gadījumu pro­ centuāli viņi atklāja pirms 25 gadiem, muit­ nieks atbildēja — 40. Un, cik tagad? Arī 40 procentus. Kaut gan mainījušās tehnolo­ ģijas un muitnieku iespējas, bet kontraban­ disti arī tās izmanto. Tomēr cīņa turpinās, lai vismaz noturētu šo līmeni, un nelegālā sistēma būtiski negrautu legālo. Pēc atkārtotām dopinga provju ana­ līzēm, kā mainījušies Pekinas spēļu re­ zultāti, cik daudz medaļu jau atņemts! Uzlabojoties metodēm, tagad var atklāt to, ko toreiz varēja noslēpt. Tas arī ir argu­ ments, lai atturētu no aizliegtām vielām.

Ar

sportu var uz cilvēka smadzenēm iedarboties. Tāpēc tik ļoti attīstīts dopings. Totalitāros režīmos tā lietošana tika sekmēta valstiski. No PSRS izlases meta ārā, ja atteicies darīt, kā dakteris liek. Bet dzīve rit ar inerci

Vilnis Baltiņš: — Kādas ir SOK attie­ cības ar starptautiskajām federācijām? Ti­kai vienas. Mēs jūs atzīstam un sūtī­ sim ielūgumu uz spēlēm. Viss. Tikai dzī­­vo­ jiet pēc mūsu likumiem! Vai tagad Starptautiskā Bobsleja un skeletona, kā arī Slēpošanas federācija pēc tiem likumiem dzīvo? Nedzīvo. Aldons Vrubļevskis: — Viņi saka — mēs dzīvojam, jo tiesas sprieduma vēl nav. Nevainības prezumpcija. Visi Osvalda komisijas lēmumi ir pārsūdzēti Starptautiskajā Sporta arbitrāžā, un tā tos vēl nav izskatījusi. Iespējams, ka līdz olimpiskajām spēlēm arī neizskatīs.

8

Foto: Armands Puče

KRUSTPUNKTĀ

Jau tuvāk medaļām. Nagano trasē Sandis Prūsis četriniekā finišēja sestais, bet divniekā kopā ar Jāni Elsiņu izcīnīja piekto vietu

CIRKĀ, UZ PJEDESTĀLA, BĒRNOS... — Nagano spēlēm jau varējām gatavoties pilnu olimpisko ciklu, un tajās arī reāli sākām apdraudēt goda pjedestālu. Aldons Vrubļevskis: — Jau trīs gadus darbojās Latvijas Olimpiskā vienība. Dibināt šādu speciālu organizāciju, lai spētu cīnīties par medaļām olimpiskajās spēlēs, bija Viļņa un Žorža Tikmera ideja. Nagano labie rezul­ tāti zināmā mērā bija šī darba pirmie augļi. Jau sākot ar Lillehammeri, lai kļūtu par olimpieti, bija jāizpilda noteiktas kva­ lifikācijas normas. Vāju sportistu spēlēs vairs nebija, tās kļuva par tādām kā fināl­ sacensībām pēc ilgstošas atlases. Tomēr ar īpašiem uzaicinājumiem tika gādāts, lai valstu pārstāvniecība nevis samazinātos, bet gan palielinātos. Iepriekšējās spēlēs bi­ ja pārstāvētas 66 valstis, Nagano to skaits pārsniedza jau 70, Turīnā — 80. — Un mums Nagano bija sešas vietas labāko sešniekā! Biatlonisti pirmo reizi tā kārtīgi satracināja līdzjutējus, parādot, ka var cīnīties līdzīgi ar visiem līderiem. Vilnis Baltiņš: — Ap to laiku biatlons vispār sāka kļūt par populārāko individu­ ālo ziemas sporta veidu. Un Bricis stafetē Latviju izvirzīja vadībā! Bet vienmēr mums tas ceturtais strēlnieks kādus podus nogāž. Briča tagadējo māžošanos, cenšoties kvalifi­ cēties Phjončhanai, gan es nesaprotu. Aldons Vrubļevskis: — Bobslejā arī paspīdēja medaļas — pēc pirmās dienas Prūša divnieks bija ceturtais, otrajā braucienā viņi finišēja trešie. Bet beigās sanāca piektā vieta. Vilnis Baltiņš: — Likās jau, ka tūlīt, tūlīt nākamajās spēlēs tā pirmā ziemas medaļa būs rokā. Bet nekā! Nemācējām to uzrāvienu uzreiz tālāk pareizi attīstīt. Aldons Vrubļevskis: — Infrastruktūra biatlonā tika labi attīstīta. Bāzes Priekuļos, Alūksnē, Madonā, Pļaviņās... Pēc Nagano spēlēm vairāki biatlona centri tika stipri­ nāti ar naudu. Bet aizmirsa par cilvēkiem. Par jauniem sportistiem, par jaunu treneru piesaisti. Šajā ziņā LOK neko nevar palī­ dzēt, vienīgi SOK Solidaritātes programmas

ietvaros aizsūtīt zinībās pilnīgoties kādu treneri. Tas ir federācijas darbs. Vilnis Baltiņš: — Pārāk auklējāmies ar vadošajiem sportistiem, nemanot, ka apkārt veidojas tukšums. — Tagad jau notiek tieši tas pats! Aldons Vrubļevskis: — Nagano pirmo reizi braucām mašīnās, kas bija aprīkotas ar GPS iekārtām. Vilnis Baltiņš: — Un nekādi nevarēja atrast vajadzīgo vietu! (Abi smejas.) Aldons Vrubļevskis: — Tās bija pēdējās spēles, kurās dažādi ierobežojumi drošības dēļ vēl bija cilvēciski. Vilnis Baltiņš: — Kubertēnam un vi­ ņa domubiedriem aizpagājušā gadsimta bei­ gās galvenais bija cirku nodalīt no sporta. Tagad esam atpakaļ cirkā. Olimpiskās spē­ les vēl daļēji, bet sports kopumā un cilvēku uztvere par to ir atgriezusies cirkā. Sports ir ļoti plašs jēdziens. Bet pirmajam sastap­ tajam cilvēkam uz ielas sports asociējas ar to, ko viņš redz televīzijā. Manā skatījumā sports ir vienkāršots dzīves modelis, kurā ir viss, ieskaitot arī cirku. Bet šis cirks, patei­ coties tiem, kas ar reklāmām televīzijā grib pelnīt milzīgu naudu, ir iesūcis sevī lielu da­ ļu sporta, padarot šo jēdzienu galīgi greizu. Spilgtākais piemērs — profesionālā bok­ sa čempiona Meivezera mačs pret MMA (cī­ ņa bez noteikumiem) čempionu Makgregoru pērnvasar Lasvegasā. Milzīga reklāmas un PR kampaņa, kurā svarīga arī abu preten­ dentu publiska plātīšanās un apsaukāšanās. Nemitīgas likmes un prognozes. Galvenais, cik kurš nopelnījis iepriekš un cik nopel­ nīs tagad? Ienākumi 500 miljoni, 100 mil­ joni uzvarētājam! Šovs visīstākais, bet to sauc par gadsimta cīņu. Kāds tam sakars ar sportu? Latvijā jau tagad notiek līdzīgi. Tas ietekmē attieksmi. Gribat, lai es trenējos, maksājiet! Vai arī — es trenējos tāpēc, lai tiktu starp tiem, kas pelna miljo­ nus. Bet tur ir vieta tikai 0,01 procentam. Kas notiek ar pārējiem, kuri, cerot uz to sporta miljonu, nav sagatavojušies ikdienas dzīvei? Veidojas vīlušos cilvēku paaudze.

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


NAGANO, 1998. GADS Latvijas komandā 31 sportists 6 sporta veidos Karognesējs — Sandis Prūsis

Foto: Armands Puče

Ātrslidošanā Biatlonā Biatlonā dāmām Bobslejā Distanču slēpošanā Distanču slēpošanā dāmām Kalnu slēpošanā Kalnu slēpošanā dāmām Kamaniņu sportā Kamaniņu sportā dāmām

Pārsteidzošais biatlons. Visās disciplīnās mūsējie finišēja labāko sešniekā. 10 km sprintā pat divi — ­ 5. Jēkabs Nākums, 6. Oļegs Maļuhins, 20 km piekto vietu izcīnīja Ilmārs Bricis (attēlā), bet 4 x 7,5 km stafetē kopā ar Gundaru Upenieku viņi finišēja sestie

— Ko LOK šai lietā darījis? Vilnis Baltiņš: — Kopā ar pašvaldī­ bām veicis un joprojām veic Olimpiskajai komitejai nespecifisku funkciju, dibinot olimpiskos centrus, sporta infrastruktū­ ras attīstīšanu Latvijā. Un otra lieta — tautas sporta spēles. Vispirms jaunat­ nes olimpiādes, pēc tam arī lielajiem savi Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

sporta dziesmu svētki. Un kas tajos at­ klāšanas parādē soļo? Pašvaldību koman­ das ar visu vadību priekšgalā. Tas mai­ na attieksmi. Aldons Vrubļevskis: — Lūk, cik daudz naudas šogad no valsts budžeta atvēlēts sporta infrastruktūrai. Daliņa stadionam un manēžai Valmierā — 3 miljoni 200 tūksto­

Labākie rezultāti 28. Ilonda Lūse — 3000 m 5. Ilmārs Bricis 20 km, 5. Jēkabs Nākums — 10 km 25. Ieva Cederštrēma-Volfa — 15 km 5. Sandis Prūsis/Jānis Elsiņš 60. Roberts Raimo — 50 km (F) 53. Andžela Brice — 15 km (F) 34. Ivars Ciaguns — milzu slalomā 31. Ilze Ābola — milzu slalomā 13. Roberts Suharevs/Dairis Leksis 13. Anna Orlova

ši, tenisa centra Lielupe rekonstrukcijas pa­ beigšanai — 4 miljoni 933 000, Ventspils olimpiskā centra attīstībai — pusotrs mil­ jons, tikpat — slēgto tenisa kortu būv­ niecībai Liepājā, daudzfunkcionālas halles celtniecībai Jēkabpilī — nepilni divi miljo­ ni, Smeceres sila bāzes attīstībai Madonā — pusmiljons, vēl citu pašvaldību projektiem gandrīz seši miljoni, ko valdība sadalīs at­ sevišķi. Pieskaitot nacionālajām sporta bā­ zēm atvēlētos līdzekļus, pavisam kopā vai­ rāk nekā 19 miljoni. Dibinot olimpiskos centrus, mēs paš­ valdībām pierādījām šādu objektu nepiecie­ šamību. Iekustinājām akmeni, devām tam inerci. Pašvaldības jau bez tiešas mūsu līdzdalības turpina to darīt, saskata va­ jadzību savās teritorijās attīstīt sporta in­ frastruktūru. Protams, šajā procesā aktī­ vi iesaistās pašvaldību pārstāvji valdībā un Saeimā. Tas nav slikti, bet es naudu da­ lītu citādāk. Palielinātu līdzekļus ne tikai būvēm, bet arī cilvēkiem. Augstu sasnie­ gumu sportu, sporta veidu federācijas, ko­ mandu sporta spēļu izlases valsts atbalsta iepriekšējā gada līmenī, bet sporta būvēm nemitīgi liek klāt. Vilnis Baltiņš: — Daļēji tā ir. Pie naudas tiek tie, kam ir spēks. Aldons Vrubļevskis: — Naudu dala politiski, ne vienmēr pēc būtības. — Nu ja — skatāmies, kas ir valdošajā koalīcijā, un saprotams, ka nauda tiek Liepājai, Valmierai, Ventspilij, Jūrmalai, Jēkabpilij, Madonai... Aldons Vrubļevskis: — Bet Daugav­ pils tur nav, Rēzeknes un Rīgas arī nav. Kāpēc? — Tāpēc, ka tur Saskaņa! Vilnis Baltiņš: — Tā vienmēr biju­ si problēma — taisnīgi sadalīt naudu vi­ siem. Tagad vismaz dod tiem, kas ir ga­ tavi ņemt un darīt. Iedotu miljonus Rīgai stadionam, nezinu, kur tie paliktu. Bet kopumā līdzekļu piešķiršana spor­ ta infrastruktūrai ir ieguldījums nācijā, tau­ tā. Tā ir cilvēkam patīkamas vides un ie­ spēju radīšana. Viņš nebrauks prom laimi meklēt citās zemēs. Tā arī ir viena sai­ te, kas notur. Aldons Vrubļevskis: — Interesants fakts — iedzīvotāju skaits samazinās, sko­ las taisa ciet, skolēnu paliek mazāk, bet bērnu skaits sporta skolās palielinās! Ja nebūtu šīs mūsdienīgās infrastruktūras, tā nenotiktu.

9


KRUSTPUNKTĀ

PUIŠI, JŪS NO KĀDAS VALSTS?

Foto: Armands Puče

— Bet atgriežamies pie hronoloģijas! Soltleiksitija — pēc 1936. gada GarmišāPartenkirhenē Latvija olimpiskajās spēles atkal spēlē hokeju! Turklāt gandrīz iekļūst labāko astoņniekā, paliekot devītajā vietā. Vilnis Baltiņš: — Soltleiksitija... Pirmām kārtām jau salšana un nervozēša­ na veselu dienu, lai tiktu pie akreditācijas un dzīvošanas. Pilnīgs bardaks, vai ne? Aldons Vrubļevskis: — Man gāja la­ bi, tikai bagāža neatnāca. (Smejas.) Vilnis Baltiņš: — Ne jau man vie­ nam, visai komandai bija problēmas. Vienīgās spēles, no kuru atklāšanas ce­ remonijas, sagaidījuši Latvijas delegāciju, aizmukām prom. — Kāpēc? Aldons Vrubļevskis: — Tāpēc, ka uz atklāšanas ceremoniju tika gaidīts ASV prezidents Bušs, visiem stadionā bija jāie­ rodas divas stundas agrāk un desmit grā­ du salā jāsēž saliekamās tribīnēs uz me­ tāla soliem. Tas bija smags pārbaudījums, vējš arī vēl pūta. Vilnis Baltiņš: — Es vispirms aiz­ braucu uz Floridu pie Sanda Ozoliņa, jo nebija vēl galīgi skaidrs, vai Phanters klu­ ba vadība viņu uz olimpisko turnīru atlai­ SOLTLEIKSITIJA, 2002. GADS Latvijas komandā

Atgriešanās. Tāpat kā 1936. gadā Latvija olimpiskajās spēlēs atkal spēlē hokeju. Ar ripu Sandis Ozoliņš

52 sportisti 8 sporta veidos Karognesējs — Harijs Vītoliņš Labākie rezultāti 35. Ilonda Lūse — 1500 m 30. Oļegs Maļuhins — 12,5 km 58. Andžela Brice — 7,5 km 7. Sandis Prūsis/Mārcis Rullis/Jānis Silarājs/Jānis Ozols 49. Juris Ģērmanis — 15 km (C) 9. Latvija 25. Ivars Ciaguns — slalomā 10. Ivars Deinis/Sandris Bērziņš 9. Anna Orlova 21. Tomass Dukurs

Foto: Armands Puče

Ātrslidošanā Biatlonā Biatlonā dāmām Bobslejā Distanču slēpošanā Hokejā Kalnu slēpošanā Kamaniņu sportā Kamaniņu sportā dāmām Skeletonā

Vai pazīstat? Soltleiksitijas spēlēs, kurās atkal iekļauts skeletons, debitēja divdesmitgadīgais Tomass Dukurs

10

dīs. Tad es redzēju šo skaisto hokeju no sētas puses burtiskā nozīmē. Spēle beigu­ sies, gaidu Sandi kaut kādā mitrā, smir­ dīgā apakšzemes betona bunkurā. Tumšs, neko nevar redzēt, sētnieki krāmē kontei­ nerus, gar balstiem slaistās aizdomīgi ti­ pi. Viņš tika ārā tikai īsi pirms pusnakts. Nodomāju — es nu gan par profesionālu hokejistu negribētu būt. Soltleiksitijā Sandis ieradās tieši no NHL kārtējās spēles ar visām slapjajām drēbēm somā. Knapi ar taksi uz lidos­ tu paspējis. Vienu spēli nospēlēja un tūlīt prom atpakaļ. Vairāk viņu no šances ne­ atlaida. Bet Soltleiksitijas Grīnstrītā mums bija lielisks Latviešu nams un visideālākais atašejs, kāds vien mums bijis — Pēteris Staks. Viņš noorganizēja, ka Jūtas šta­ ta televīzijā katru vakaru bija pārraides par Latviju. Beigās visi vietējie spēlēs juta līdzi amerikāņiem un latviešiem. Ozoliņu pēc spēles arī tur aizvedām. Viņš priecīgs, kopā ar normāliem cilvēkiem, nevis kā NHL — stallī —, bet lidmašīna negaida, un Sandis maina biļeti vēl vienu reisu uz priekšu...

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: Dainis Caune, Sports

KRUSTPUNKTĀ

Pirmā, bet ne pēdējā. Mārtiņš Rubenis ar ziemas olimpisko spēļu vēsturē Latvijai izcīnīto pirmo medaļu. Nākamajās divās spēlēs to būs vēl vairāk, un tās būs vēl spožākas. Visi šie panākumi gūti kopš Latvijas Kamaniņu sporta federāciju vada Atis Strenga (pa kreisi)

TURĪNA, 2006. GADS Latvijas komandā 58 sportisti 8 sporta veidos Karognesējs — Artūrs Irbe Labākie rezultāti 4. Ilmārs Bricis — 12,5 km 10. Madara Līduma — 15 km 6. Jānis Miņins/Daumants Dreiškens 50. Oļegs Maļuhins — sprintā (F) 12. Latvija 46. Renārs Doršs — nobraucienā 3. Mārtiņš Rubenis (pirmā medaļa Latvijai ziemas olimpiskajās spēlēs) 7. Anna Orlova 7. Martins Dukurs 23. Evita Krievāne — 1000 m, 1500 m

Foto: Dainis Caune, Sports

Biatlonā Biatlonā dāmām Bobslejā Distanču slēpošanā Hokejā Kalnu slēpošanā Kamaniņu sportā Kamaniņu sportā dāmām Skeletonā Šorttrekā

Iedzīšana. Ilmārs Bricis vēl cer noķert bronzas medaļu. Distance tomēr būs par īsu. un viņš finišēs ceturtais. Tā pagaidām mūsu biatlonam ir augstākā vieta olimpiskajās spēlēs Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Kaut gan būtībā tās bija visgrūtākās spēles — neorganizētība, pārspīlēti dro­ šības pasākumi, Prūša dopinga lieta. Lai gan pateicoties Aldonam kā profesionālam juristam, viņš olimpiskajā ciematā varēja atgriezties un spēlēs piedalīties, daži man vairs negribēja roku spiest. — Turīna — ziemas sporta vēsturē pirmā olimpiskā medaļa Latvijai — bronza, kuru kamaniņu sportā izcīnīja Mārtiņš Rubenis. Vilnis Baltiņš: — Skaista apbalvoša­ na pilsētas centrā, prieks bija. Aldons lē­ kāja kā tāds jauns puisīt’s. Aldons Vrubļevskis: — Paveicās, ka šīs sacensības skatījās arī Valsts preziden­ te Vaira Vīķe-Freiberga un ministre Ina Druviete. Tūlīt varējām Mārtiņu apsveikt, tas bija tik emocionāli. Pirmo reizi tā īsti novērtēju olimpiskās apbalvošanas ceremo­ nijas centrējumu uz atlētiem. Olimpiešiem medaļu pasniedz uz balta fona, un viņi iz­ ceļas kā majestātiski varoņi. Nav citās sa­ censībās ierastā reklāmu raibuma. Vilnis Baltiņš: — Es jau tad biju brīvs, vairs tikai LOK Goda prezidents. Man nāk pretī lepni amerikāņu tūristi, visiem mugu­ rās jakas ar uzrakstiem USA, galvās strī­ painās cepures ar zvaigznēm un vēl rokās Amerikas karodziņi, bet es viņiem prasu: “Puiši, jūs no kādas valsts?” (Smejas.) Aldons Vrubļevskis: — Jā, tās ma­ nas pirmās prezidenta spēles. Bija vai­ rāk pienākumu. Arī tāpēc, ka spēles at­ kal notika Eiropā un uz tām no Latvijas atbrauca gan vairāk tūristu, gan oficiālo amatpersonu. Šķiet, tās ir vienīgās spēles, kuras apmeklēja gan Valsts prezidente, gan premjers, gan izglītības un zinātnes ministre. Vilnis Baltiņš: — Oficiālie viesi — es nerunāju par konkrēti šīm spēlēm — bieži rada lielas problēmas. Spēlēs mūsu resursi ir ļoti ierobežoti, to knapi pietiek komandas darbības nodrošināšanai. Bet augstie viesi, kas tur ierodas pilnīgi pel­ nīti, savu biroju darbiniekus līdzi paņemt nevar. Nu mums jācenšas viņu prasības apmierināt. Turklāt tas bieži vien nav ie­ spējams ne fiziski, ne oficiāli. Aldons Vrubļevskis: — Olimpiskajās spēlēs viss, ne tikai sacensības, notiek pēc stingra reglamenta, kuru pat ASV Olimpiskās komitejas prezidents mainīt nevar. — Soltleiksitijā startēja tāds Tomass Dukurs, kurš skeletonā no 26 sportistiem izcīnīja 21. vietu. Ko jūs par to toreiz domājāt? Aldons Vrubļevskis: — Es biju gan­ darīts, ka Dainim Dukuram izdevies sa­ vu ideju īstenot. Viņš jau tos puikas Siguldas trasē palaida ar galvu pa priek­ šu un pierādīja, ka tā iespējams aizbraukt līdz olimpiskajām spēlēm.

11


KRUSTPUNKTĀ

VANKŪVERA, 2010. GADS Latvijas komandā 58 sportisti 9 sporta veidos Karognesējs — Martins Dukurs Labākie rezultāti 20. Haralds Silovs — 5000 m 14. Ilmārs Bricis — 10 km 38. Madara Līduma — 10 km iedzīšanā 8. Edgars Maskalāns/Daumants Dreiškens 54. Jānis Paipals — 2x15 km duatlonā 70. Anete Brice — 10 km (F) 12. Latvija 37. Kristaps Zvejnieks — slalomā 49. Liene Fimbauere — slalomā 2. Andris Šics/Juris Šics 9. Maija Tīruma 2. Martins Dukurs 10. Haralds Silovs — 1500 m Foto: Dainis Caune, Sports

Ātrslidošanā Biatlonā Biatlonā dāmām Bobslejā Distanču slēpošanā Distanču slēpošanā dāmām Hokejā Kalnu slēpošanā Kalnu slēpošanā dāmām Kamaniņu sportā Kamaniņu sportā dāmām Skeletonā Šorttrekā

Foto: Ilmārs Znotiņš

Foto: Ilmārs Znotiņš

Līdera sudrabs. Kļuvis par skeletona pasaules līderi, Martins Dukurs Vistleras trasē izcīnīja olimpisko sudrabu

Olimpiskie vicečempioni! Andris un Juris Šici

— Vankūverā uzreiz divi olimpiskie sudrabi! Aldons Vrubļevskis: — Mazliet pat negaidīti. Vispirms brāļi Šici izcīna olim­ piskās sudraba medaļas kamaniņu sportā, pēc tam Martins Dukurs pirmajā braucie­ nā kļūst par līderi. Bet nākamajos trijos savu pārsvaru pakāpeniski zaudē līdz pē­ dējā virāžā pazaudē pavisam. Vilnis Baltiņš: — Atklāšanas dienā šīm spēlēm savu zīmogu uzspieda jaunā gruzīnu kamaniņu braucēja bojāeja tre­ niņbraucienā. — Kopumā tomēr spēles bija labi organizētas, cilvēku attieksme sirsnīga. Aldons Vrubļevskis: — Pirmo reizi ziemas spēles notika pilsētā, kur dārzos zied puķes. — Tā bija kā gatavošanās Sočiem!

12

Divos sporta veidos. Haralds Silovs (pa labi) vienā dienā startēja gan šorttrekā, gan ātrslidošanā

50 MILJARDI PASAULES MĀNĪŠANAI Vilnis Baltiņš: — Starp citu, krievi Vankūverā startēja neiedomājami slikti. Pēc izcīnīto medaļu skaita viņi pat desmitniekā netika, tikai trīs zelti. Izskatījās, ka sports viņiem galīgi iet lejā. Bet nākamās spēles Krievijā! Domāju, kas tad nu tur būs? — Un bija arī! Trīspadsmit zelta medaļas, kopā — 33 un pārliecinoša uzvara neoficiālajā valstu vērtējumā. Pēc

tam, kad cits pēc cita dīvaini pēkšņi sāka apmirt augsti Krievijas sporta funkcionāri, antidopinga laboratorijas vadītājs Rodčenkovs aizbēga uz ASV un uzspridzināja dopinga atombumbu. Tagad Krievijai 13 medaļas atņemtas. Pareizāk sakot, pieprasīts tās atdot atpakaļ. Vilnis Baltiņš: — Spēles Sočos, un tas, kas notika pēc tam, ir viens no

K

rievi Vankūverā startēja neiedomājami slikti. Pēc izcīnīto medaļu skaita viņi pat desmitniekā netika, tikai trīs zelti. Izskatījās, ka sports viņiem galīgi iet lejā. Bet nākamās spēles Krievijā! Domāju, kas tad nu tur būs?

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: Dainis Caune, Sports

KRUSTPUNKTĀ

Foto: Ilmārs Znotiņš

Rossija, Rossija! Šim sauklim drīz sekos Krim naš!

Bronzas prieks. Kamaniņu braucēji Elīza Cauce, Mārtiņš Rubenis, Juris un Andris Šici stafetē finišējuši trešie Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

bēdīgākajiem notikumiem manā dzīvē. Organizatoriski likās — vislabākās spē­ les. Viss notiek precīzi kā plānots, ne mazākās aizķeršanās, sporta bāzes lielis­ kas. Esmu visu mūžu pa Krieviju brau­ kājis, bet Sočos nebija sajūta, ka esi Krievijā. Kaut kas mākslīgi radīts tur bija. Bet es lielā sajūsmā, ņemamies pa Latviešu namu, taisām družbu ar visām olimpiskajām komitejām, forši, īsta olim­ piskā gaisotne! Un tūlīt pēc tam — viss sagāžas... Iebrūk Ukrainā, kuras maidanam sekojot, es naktis negulēju. Visa tauta auro: Krim naš! Ārprāts. Kā tas var būt?! Es, vecais buks, esmu apčakarēts! Aldons Vrubļevskis: — Ne tikai tu vien, tagad izrādās, ka visa pasaule ir apčakarēta. Iztērējot 50 miljardus dolā­ ru un dažām personām kļūstot par mil­ jardieriem. Vilnis Baltiņš: — Kad redzi, kāda milzīga nauda iztērēta, lai tevi apčakarē­ tu, sāc saprast, cik lielu politisku ievir­ zi šai lietai piešķir visi puķini, hitleri un staļini. Atņem savai tautai naudu, lai pa­ sauli apmānītu. Šausmas! — Esmu bijis Maskavas spēlēs un joprojām atceros tās tukšās ielas, to dīvaino gaisotni. Tā teikt, — te uz brīdi ienākuši sliktie Rietumi, un mums nākas tos pieciest, turklāt vēl izlikties laipniem... Sočos jutos līdzīgi, jo īpaši brīvdabas sporta veidos Krasnaja Poļanā, kas izskatījās pēc butaforiski uzbūvētas pilsētiņas. Aldons Vrubļevskis: — Mums at­ mosfē­ ru uzlaboja lieliskais Latviešu nams. Tur valdīja tikai un vienīgi pozitīva gai­ sotne. Katru vakaru uzstājās dažādi mū­ su mākslinieki, viesojās visi mūsu medaļ­ nieki, kas arī tur jutās ļoti labi. Rezultātu ziņā tās mums ir labākās ziemas spēles. Iespējams, ka kļūs vēl la­ bākas. — Kā tad ir? Martins Dukurs un Oskara Melbārža četrinieks tagad ir olimpiskie čempioni, kamaniņu braucēju stafetes komanda — vicečempioni, Tomass Dukurs, kā arī Oskars Melbārdis/ Daumants Dreiškens — bronzas laureāti? Aldons Vrubļevskis: — Manās acīs ir, bet medaļas vēl nav iedotas. — Kad tas notiks? Aldons Vrubļevskis: — Tad, kad tiks pieņemti pēdējie starptautiskās Sporta ar­ bitrāžas tiesas lēmumi. — Tu taču esi tur tiesnesis! Aldons Vrubļevskis: — Bet es ne­ izskatu šīs lietas. Domāju, ka līdz olim­ piskajām spēlēm arī neizskatīs, jo pastāv zināmas šaubas par pierādījumu pietieka­ mību. Bet tie sportisti, kurus SOK dis­ kvalificējusi, olimpiskajās spēlēs piedalī­ ties nedrīkstēs.

13


KRUSTPUNKTĀ

SOČI, 2014. GADS Latvijas komandā 58 sportisti 9 sporta veidos Karognesējs — Sandis Ozoliņš Labākie rezultāti 14. Haralds Silovs — 1500 m 9. Andrejs Rastorgujevs — 12,5 km 70. Žanna Juškāne — 7,5 km 1. Oskars Melbārdis/Daumants Dreiškens/Arvis Vilkaste/Jānis Strenga 57. Arvis Liepiņš — 50 km (F) 59. Inga Dauškāne — sprintā (F) 8. Latvija 27. Mārtiņš Onskulis — slalomā 30. Lelde Gasūna — slalomā 2. Elīza Tīruma, Mārtiņš Rubenis, Andris Šics/Juris Šics 12. Elīza Tīruma 1. Martins Dukurs 13. Lelde Priedulēna 15. Roberto Puķītis — 1500 m

Foto: Aivars Liepiņš

Ātrslidošanā Biatlonā Biatlonā dāmām Bobslejā Distanču slēpošanā Distanču slēpošanā dāmām Hokejā Kalnu slēpošanā Kalnu slēpošanā dāmām Kamaniņu sportā Kamaniņu sportā dāmām Skeletonā Skeletonā dāmām Šorttrekā

Formāli čempioni, bet joprojām ar sudraba medaļām. Mūsu bobsleja četrinieks (no kreisās) Daumants Dreiškens, Oskars Melbārdis, Jānis Strenga un Arvis Vilkaste Jautājums. Kā tad ir ­— sudraba vai zelta medaļa? No kreisās — ­ Martins Dukurs, Aldons Vrubļevskis un LOV fizioterapeits Edvīns Lešenkovs

Vilnis Baltiņš: — Bet, ņemot vērā, ka Aldons reiz jau ir izcīnījis diskvalificē­ tam sportistam tiesības atgriezties olim­ piskajā ciematā un piedalīties olimpiska­ jās spēlēs, pret ko neko nevarēja iebilst ne SOK, ne rīcība komiteja, arī šajās lie­ tās viss kas var gadīties. Daudz ko no­ teiks advokāta talants. Aldons Vrubļevskis: — Diezin vai var atcelt SOK lēmumu par medaļu at­ ņemšanu, bet par diskvalifikāciju var. — Vai Starptautiskajā olimpiskajā komitejā nav izveidojusies krīzes situācija? Trīs lielākās ziemas sporta veidu federācijas — Slēpošanas, Biatlona, Bobsleja un skeletona — iestājas pret SOK lēmumiem un no spēlēm diskvalificētajiem sportistiem ļauj piedalīties Pasaules kausa izcīņā un citās sacensībās!

14

Aldons Vrubļevskis: — Nē. Fede­ rācijas nav pret SOK lēmumiem, tās iet tiesisko ceļu. SOK var diskvalificēt tikai no sava pasākuma — olimpiskajām spē­ lēm. Runāju ar starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas prezidentu Ivo Feriāni, kurš atzina, ka, iekams arbit­ rāžas tiesa nav pieņēmusi gala lēmu­ mu, viņš neko iesākt nevar. Ja federā­ cija sportistus diskvalificēs tagad, bet arbitrāža viņus atzīs par nevainīgiem, tad federācijai tiks piestādīti tādi rēķini, kādus tā nekad nespēs atmaksāt. “Man vieglāk saņemt pārmetumus no sabied­ rības un žurnālistiem, ka esam neizlē­ mīgi, nekā riskēt pieļaut kļūdas,” atzi­ na Feriāni. Vilnis Baltiņš: — Bet man ir cits skats. Kad atver Starptautiskās Bobsleja

un skeletona federācijas mājaslapu, ta­ jā uzreiz priekšā lieliem burtiem ģenerāl­ sponsors — Gazprom... — Ir viedoklis, ka no īstenā olimpisma spēles saglabājušas vien ceremonijas un atribūtiku... Vilnis Baltiņš: — Var jau teikt, ka olimpiskās spēles izbeigsies. Antīkajā pa­ saulē pēc divpadsmit gadsimtiem arī tās pārtrauca... Aldons Vrubļevskis: — Pārtrauca politiski. Ar rīkojumu. Vara pārtrauca! Vilnis Baltiņš: — Jā, tāpēc olimpiska­ jām komitejām jābūt neatkarīgām. Manā skatījumā — olimpiskā kustība iekļau­ jas labā cīņā ar ļauno. Tāpēc arī reli­ ģijas tiek veidotas, jo vajag sabalansēt to, kas smadzenēs notiek. Ļoti simbo­ lisks tēls ir kentaurs — pa pusei cil­

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


KRUSTPUNKTĀ

PHJONČHANA, 2018. GADS Latvijas komandā 35 sportisti 9 sporta veidos Karognesējs — Daumants Dreiškens Līderu mērķi Ātrslidošanā 1.—10. vieta Biatlonā 1.—10. vieta Biatlonā dāmām 1.—20. vieta Bobslejā 1.—10. vieta Daiļslidošanā 7.—16. vieta Daiļslidošanā sievietēm 10.—16. vieta Distanču slēpošanā 30.—60. vieta Distanču slēpošanā dāmām iekļūt 75 % Kalnu slēpošanā Top 20 slalomā, milzu slalomā, kombinācijā Kalnu slēpošanā dāmām Top 20 slalomā Kamaniņu sportā 1.—6. vieta Kamaniņu sportā dāmām 1.—8. vieta Skeletonā 1.—10. vieta Skeletonā dāmām 1.—12. vieta Šorttrekā 1.—16. vieta

Foto: Ilmārs Znotiņš

OLIMPISKĀS SPĒLES SIGULDĀ!?

vēks, pa pusei dzīvnieks. Šī zemapziņas vēlme iznīcināt, karus rīkot ir tik bries­ mīga un arvien turpinās. Nemitīgi jāliek tai kaut kas pretī. Labā spēku stiprina arī olimpiskā kustība, kuras būtība ir daudz senāka par antīkajām olimpiska­ jām spēlēm. Vēl aizvēsturiskākos māks­ las darbos atainots, kā var uzvarēt cīņā nenogalinot. Atlēts lec pāri vērša ragiem, uzvar to, bet nenodur — kā tagad vēršu cīņās. Šo olimpiskās kustības ideju par labākas pasaules veidošanu neviens vairs neizceļ. Bet tā vēl ir dzīva. To var just spēļu atklāšanas parādēs, kur pulcējas visas pasaules jaunieši, kuri savu tautu kopā ar citām redz draudzībā. — Ko mēs gaidām no Phjončhanas? Aldons Vrubļevskis: — Veiksmi. Jo spēka un varēšanas pietiek. Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

— Cik reāla ir iespēja, ka 2026. gada ziemas spēles risināsies arī Siguldas Kamaniņu un bobsleja trasē? Lai gan pēdējā laikā spēlēs vienmēr bijusi liela braukāšana, parasti no zemieņu pilsētām, kur notiek viss, kas saistīts ar slidošanu, 30—100 km uz kalniem, bet šoreiz jau jārēķinās ar lielu lidošanu. 600—700 km no Stokholmas uz ziemeļiem — līdz Orei un, iespējams, Estersundai pie kalnu un distanču slēpotājiem, biatlonistiem, tad gandrīz tikpat tālu uz dienvidaustrumiem — līdz Siguldai! Aldons Vrubļevskis: — Divi trīs at­ sevišķi olimpiskie ciemati sen nav ne­ kāds retums. — Bet ziemas spēlēs tos nekad nav šķīruši tūkstoš kilometri! Aldons Vrubļevskis: — Nekad nebi­ ja bijis arī tā, ka vienā SOK Ģenerālajā asamblejā nosaka uzreiz divu spēļu rī­ kotājus — 2024. un 2028. gadā. Nekad antidopinga laboratorijā nebija bijusi arī peļu ala, pa kuru mainīt urīna parau­ gus. Katra lieta notiek pirmo reizi. Ja ir uzstādījums rīkot pēc iespējas lētāk, nebūvēt neko lieku, tad šis ir risinājums. Zviedriem taču bija ideja būvēt bobsleja trasi pašā Stokholmā, blakus Globe arē­ nai, bet tā valstī, kurā nav ne sava bob­ sleja, ne skeletona, ne kamaniņu sporta, tika noraidīta. Eiropā uz šo spēļu rīkošanu vēl kan­ didē Sjona Šveicē, no kuras līdz bobsleja trasei Sanktmoricā arī ir 400 kilometri. Turklāt referendumā jādabū sava kanto­ na iedzīvotāju atbalsts. Starp citu, 2006. gada spēļu trase Čezānā ir nojaukta. Tajā pusē vēl ir Albērvilas spēļu trase Laplaņā. Visur attālumi mērāmi vairākos simtos kilometru.

Starptautiskā Olimpiskā komiteja tai pilsētai, kura iegūs tiesības rīkot spēles, piešķirs 965 miljonus dolāru. Vilnis Baltiņš: — Drīz neviens vairs negribēs spēles rīkot... Aldons Vrubļevskis: — Eiropā jau tagad negrib. Tirole nobalsoja pret, Bavārija tāpat, norvēģi nobalsoja pret. Cilvēki ir izlepuši, negrib sarežģījumus. Aziāti cīnās. Manuprāt, 2022. gada spē­ les vajadzēja piešķirt Almati Kazahstānā, kur 30 km rādiusā ir visas bāzes. Tagad no Pekinas 400 km būs jābrauc ar ātr­ vilcienu. Bet — kā Vilnis saka — tas privātais kantoris SOK tā nobalso. P. S. 1. februārī Sporta arbitrāžas tie­ sa (CAS) paziņoja, ka 28 Krievijas spor­ tistu, ieskaitot skeletonistu Aleksandru Tretjakovu, sūdzības apmierinātas. “Vienlaikus CAS ģenerālsekretārs atzina, ka spriedums nepasaka, ka šie sportisti nav vainīgi dopinga noteikumu pārkāpša­ nā, tikai iesniegtie pierādījumi tiesnešiem nešķita pietiekami, lai sodītu,” komen­ tē Aldons Vrubļevskis. “Savukārt SOK paziņoja, ka CAS spriedums nenozīmē, ka šiem sportistiem automātiski pienā­ kas ielūgumi piedalīties olimpiskajās spē­ lēs Phjončhanā. SOK gatavojas pārsūdzēt CAS spriedumu Šveices Federālajā tri­ bunālā. Iespējams, ka pēdējās, augstā­ kās tiesu instances lēmums nebūs ātrāk par maiju. ©

Dainis CAUNE 15


Lāčplēša spēku Sūhoranga izvei N

ovēlot veiksmi sportis­ tiem un karstas dienas līdzjutējiem, LOK prezi­ dents Aldons Vrubļevskis iz­ teica cerību, ka arī pēc atgrie­ šanās no Phjončhanas varēsim pulcēties tikpat priecīgā no­ skaņā: “Četrpadsmit mūsu sportistiem šīs būs pirmās olimpiskās spēles, vairākiem vēl nav pat divdesmit gadu, daži nupat pārkāpuši junioru slieksni. Tajā pašā laikā ko­ mandā ir atlēti, kas olimpiska­ jās spēlēs startēs ceturto un piekto reizi. Pieredze un jau­ nība. Tas nozīmē, ka mums ir gan cerības uz panākumiem, gan gaišs skats uz Latvijas sportu nākotnē.”

16

Valsts prezidents Raimonds Vējonis delegācijas vadītājam Žoržam Tikmeram pasniedza īpaši austu Latvijas simtga­ des karogu, kas apceļo tau­ tiešu diasporas visā pasaulē, pulcējot cilvēkus vairāk ne­ kā 50 pasākumos trijos konti­ nentos. Spēļu laikā šā karoga svētību baudīs mūsu olimpieši Phjončhanā. “Parasti uz atvadām visi ir maliet noskumuši, bet šo­ dien ir vairāk prieka un gai­ šu cerību,” situāciju novērtē­ ja Ministru prezidents Māris Kučinskis. “Bet es būtu visne­ nopietnākais līdzjutējs pasaulē, ja aicinātu jūs visus izcīnīt ti­ kai un vienīgi zeltu. Uz olim­

piskajām spēlēm brauc tikai iz­ cilnieki, un uzvar tie, kas savu cerību spēj padarīt par savu pārliecību.” “Visi olimpieši ir izvirzīju­ ši sev konkrētus, sasniedzamus mērķus,” izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis ar lietišķību atgādināja, kuras mi­ nistrijas pārziņā ir sports. “To sasniegšanai nepieciešams tikai mazliet veiksmes.” Daļa no Latvijas olimpis­ kās pīnes ir LOK atbalstītā­ ji un sponsori. Visuzskatāmāk šo ideju savā veltē bija reali­ zējis Latvijas Mobilais telefons, kas katram olimpietim dāvā­ ja Nameja gredzenu. “Dzīvē un sportā uzvar spēcīgākais,

Foto: Ilmārs Znotiņš

Olimpiskā piedzīvojuma sākums — tā tika nodēvēta Latvijas olimpiskās komandas prezentācija Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā. Šajā piedzīvojumā uz Phjončhanu dodas 35 sportisti (viens no viņiem rezervists) deviņos sporta veidos, un visi viņi apņēmušies cīnīties par augstākajām vietām savās sporta karjerās.

Esam ziemas lielvalsts! “Latvija nav tā lielākā valsts, bet ziemas sporta veidos esam lielvalsts!” uzsvēra Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis, sakot paldies visiem, kas to tādu radījuši

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: Ilmārs Znotiņš

Izglītības un zinātnes ministra pārliecība. “Es ticu, ka visi sasnieguši savas sportiskās formas maksimumu,” atzina Kārlis Šadurskis

Foto: Ilmārs Znotiņš

Foto: Ilmārs Znotiņš

un cību † Ministru prezidenta legālais dopings. Māris Kučinskis olimpiskajai komandai līdzi deva īstu Latvijas rupjmaizi cīņassparam, speķi spēkam un ķiplokus pret slimībām, kā arī konkurentu atbaidīšanai: “Tos var droši ēst un elpu uzpūst viņiem virsū!” Šādu komplektu Ministru prezidents nodeva komandas ārstei Līgai Cīrulei

Ō Spēles kā zvaigznes karogmastā! Latvijas delegācijas karognesējs, olimpiskais vicečempions bobslejā Daumants Dreiškens dodas uz savām ceturtajām spēlēm, kurās debitēs daiļslidotāji Deniss Vasiļjevs un mūsu komandas jaunākā dalībniece, septiņpadsmitgadīgā Diāna Ņikitina Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

17


18

jas vadītājs, LOK ģenerālsekre­ tārs, olimpiskais vicečempions Žoržs Tikmers. “Es to uztveru kā visas mūsu bobsleja koman­ das darba augstu novērtēju­ mu,” atzina karognesējs, kuram šīs būs jau ceturtās olimpis­ kās spēles. Sočos Daumants Dreiškens Oskara Melbārža četriniekā finišēja otrajā vietā, par kuru pēc Krievijas kvarteta diskvalifikācijas pienākas čem­ piona tituls. Nobeigumā olimpiešus un viņu pavadītājus aicinot nogar­ šot sevišķu korejiešu gaumē ceptu torti Korejas Republikas vēstniecības misijas vadī­ tājs un pilnvarotais lietvedis Kjonho Mins sportistiem novē­ lēja Lāčplēša spēku un iztu­ rību, kā arī olimpisko spēļu talismana tīģerēna Sūhoranga izveicību un aizrautību. ©

Dainis CAUNE

Foto: Ilmārs Znotiņš

t­omēr savu lomu spēlē arī gud­ rība un veiksme,” dāvanas iz­ vēli komentēja LMT prezidents Juris Binde. “Nameja gredze­ nā savijušās abas šīs lietas — lielākais vijums simbolizē spē­ ku, bet mazākajā apvienojusies gudrība un veiksme.” Laba vē­ lējumus un dāvanas olimpieši saņēma arī no Latvijas Valsts mežiem, Latvijas Gāzes, Latvijas dzelzceļa, starptautiskās lidos­ tas Rīga. “Sava sporta veida entu­ ziasts, viens no vislabākajiem tā pārstāvjiem pasaulē, viņš ir neatlaidīgs, viņš ir bezbai­ līgs, viņš ir nācis no Latvijas laukiem un, manuprāt, sim­ bolizē mūsu tautas spēku un gudrību,” paziņojot lēmu­ mu, kurš nesīs Latvijas karo­ gu Phjončhanas spēļu atklā­ šanas ceremonijā, bobslejistu Daumantu Dreiškenu raksturo­ ja Latvijas olimpiskās delegāci­

† Lidojumam labvēlīgs laiks. Starptautiskās lidostas Rīga valdes loceklis Artūrs Saveļjevs un ātrslidotājs Haralds Silovs § Nameja gredzenus visiem olimpiešiem. Šādu Latvijas Mobilā telefona dāvanu pasniedza LMT Mārketinga komunikāciju dienesta direktors Normunds Zalpēteris

Foto: Ilmārs Znotiņš

Tagad esam trīs spēki vienā! LMT prezidents Juris Binde kamaniņu braucējiem Andrim un Jurim Šiciem izskaidro Nameja gredzena būtību

† Cerības uz panākumiem un gaišs skats nākotnē. LOK prezidents Aldons Vrubļevskis uzsvēra, ka Phjončhanas delegācijā apvienota pieredze un jaunība

Jauna pieredze. Ar korejiešu tautasdziesmu iepazīstināja Marlēna Keine

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Latvijas olimpiskā komanda Foto: Ilmārs Znotiņš

ĀTRSLIDOŠANĀ Haralds Silovs

BIATLONĀ Baiba Bendika Andrejs Rastorgujevs Oskars Muižnieks

BOBSLEJĀ

Foto: Ilmārs Znotiņš

Oskars Melbārdis Daumants Dreiškens Arvis Vilkaste Jānis Strenga Oskars Ķibermanis Matīss Miknis Jānis Jansons Helvijs Lūsis Intars Dambis (rezervists)

Šoreiz arī valdībai. Ne tikai sponsoriem vien par atbalstu pateicības vārdus teica Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis

Foto: Ilmārs Znotiņš

DAIĻSLIDOŠANĀ

† Baudiet Koreju! Dalot torti, aicina Korejas vēstniecības misijas vadītājs, pilnvarotais lietvedis Kjonho Mins kopā ar olimpisko spēļu medaļniekiem Elīzu Cauci un Daumantu Dreiškenu

Diāna Ņikitina Deniss Vasiļjevs

DISTANČU SLĒPOŠANĀ Patrīcija Eiduka Inga Paškovska Indulis Bikše

KALNU SLĒPOŠANĀ Lelde Gasūna Kristaps Zvejnieks

KAMANIŅU SPORTĀ Elīza Cauce Kendija Aparjode Ulla Zirne Inārs Kivlenieks Kristers Aparjods Artūrs Dārznieks Andris Šics Juris Šics Oskars Gudramovičs Pēteris Kalniņš

Ō Valsts prezidents Raimonds Vējonis Latvijas simtgades karogu pasniedza olimpiskās delegācijas vadītājam Žoržam Tikmeram. Lai gan Žoržs Tikmers ir olimpiskais vicečempions vasaras sporta veidā — akadēmiskajā airēšanā —, no astoņām piecas reizes viņš bijis delegācijas vadītājs ziemas spēlēs

SKELETONĀ Lelde Priedulēna Martins Dukurs Tomass Dukurs

ŠORTTREKĀ

Foto: Ilmārs Znotiņš

Foto: Ilmārs Znotiņš

Roberto Puķītis Roberts Jānis Zvejnieks

Lai jums bišu niknums un spēks! Dāvinot lielu medus podu, novēlēja Latvijas dzelzceļa valdes priekšsēdētājs Edvīns Bērziņš, piebilstot, ka pēc medus izēšanas tajā mājās vedamas tādas pašas krāsas medaļas. Tādā veidā bobslejistu galvenais treneris Sandis Prūsis saņēmis arī lielu uzdevumu Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

DELEGĀCIJAS VADĪTĀJS Žoržs Tikmers

Lielāks reālists. Otru, tikai mazāku medus vācelīti spēkam un medaļu krāšanai dāvināja Latvijas Gāzes valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis. Dāvanu saņēma daiļslidotāji Deniss Vasiļjevs un Diāna Ņikitina

19


PHJONČHANAS OLIMPISKO Piektdien, 9. februārī CEREMONIJAS

Sestdien, 10. februārī

Svētdien, 11. februārī

Pirmdien, 12. februārī

13.00—15.00 Atklāšanas ceremonija

09.00—11.15 5000 m (H. Silovs) ĀTRSLIDOŠANA

12.00—14.50 1500 m fināls (R. Puķītis vai R. J. Zvejnieks) ŠORTTREKS

DAIĻSLIDOŠANA

13.15—14.45 7,5 km sprints dāmām (B. Bendika)

13.15—14.55 10 km sprints kungiem (A. Rastorgujevs, O. Muižnieks)

12.10—13.00 10 km iedzīšana dāmām (B. Bendika) 14.00—14.55 12,5 km iedzīšana kungiem (A. Rastorgujevs, O. Muižnieks)

04.00—06.05 nobrauciens kungiem (K. Zvejnieks)

03.15—04.55 06.45—08.35 milzu slaloms dāmām (L. Gasūna)

13.00—15.45 3., 4. brauciens kungiem (I. Kivlenieks, K. Aparjods, A. Dārznieks)

12.50—15.50 1., 2. brauciens dāmām (E. Cauce, U. Zirne, K. Aparjode)

BIATLONS

DISTANČU SLĒPOŠANA

KALNU SLĒPOŠANA 12.10—15.20 1., 2. brauciens kungiem (I. Kivlenieks, K. Aparjods, A. Dārznieks) KAMANIŅU SPORTS

SKELETONS

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

BOBSLEJS

(PĒC LATVIJAS LAIKA) 20

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


SPĒĻU KALENDĀRS Trešdien, 14. februārī

Ceturtdien, 15. februārī Piektdien, 16. februārī

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Otrdien, 13. februārī

12.00—14.30 1000 m kvalifikācija (R. Puķītis, R. J. Zvejnieks)

03.00—07.30 īsā programma kungiem (D. Vasiļjevs)

13.05—15.00 15 km dāmām (B. Bendika)

10.30—11.45 sprints kvalifikācija kungiem (I. Bikše) 13.00—15.00 sprints kvalifikācija dāmām (P. Eiduka, I. Paškovska) 04.30—06.10 08.00—09.25 kombinācija kungiem (K. Zvejnieks)

03.15—04.50 06.45—08.25 slaloms dāmām (L. Gasūna)

03.00—07.25 izvēles programma kungiem (D. Vasiļjevs)

08.00—09.50 15 km brīvais stils kungiem (I. Bikše)

04.00—06.10 supergigants kungiem (K. Zvejnieks)

14.30—15.45 komandu stafete

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

13.20—15.25 12.30—14.55 1., 2. brauciens divniekiem 3., 4. brauciens dāmām (A. Šics/J. Šics, (E. Cauce, U. Zirne, K. Aparjode) P. Kalniņš/O. Gudramovičs)

12.00—14.55 1000 m fināls (R. Puķītis, R. J. Zvejnieks)

13.15—14.10 12,5 km ar kopējo startu dāmām (B. Bendika)

13.00—15.00 20 km kungiem (A. Rastorgujevs, O. Muižnieks)

08.30—10.15 10 km brīvais stils dāmām (P. Eiduka, I. Paškovska)

Sestdien, 17. februārī

03.00—05.25 1., 2. brauciens kungiem (M. Dukurs, T. Dukurs)

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

02.30—05.10 3., 4. brauciens kungiem (M. Dukurs, T. Dukurs) 13.20—15.10 1., 2. brauciens dāmām (L. Priedulēna)

13.20—15.40 3., 4. brauciens dāmām (L. Priedulēna)

21


PHJONČHANAS OLIMPISKO Svētdien, 18. februārī

Pirmdien, 19. februārī

Otrdien, 20. februārī

Trešdien, 21. februārī

CEREMONIJAS

ĀTRSLIDOŠANA

12.00—14.00 500 m kvalifikācija (R. Puķītis vai R. J. Zvejnieks) ŠORTTREKS

03.00—07.30 īsā programma dāmām (D. Ņikitina) DAIĻSLIDOŠANA

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

13.15—14.15 15 km ar kopējo startu kungiem (A. Rastorgujevs, O. Muižnieks) BIATLONS

DISTANČU SLĒPOŠANA 03.15—05.10 06.45—08.45 milzu slaloms kungiem (K. Zvejnieks)

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

KALNU SLĒPOŠANA

KAMANIŅU SPORTS

13.05—15.45 1., 2. brauciens divniekiem (O. Melbārdis, O Ķibermanis)

13.15—16.00 3., 4. brauciens divniekiem (O. Melbārdis, O Ķibermanis)

BOBSLEJS

SKELETONS

(PĒC LATVIJAS LAIKA) 22

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


SPĒĻU KALENDĀRS Ceturtdien, 22. februārī Piektdien, 23. februārī

Sestdien, 24. februārī

Svētdien, 25. februārī 13.00—15.00 Noslēguma ceremonija

12.00—13.35 1000 m (H. Silovs)

13.00—15.40 kopējais starts (H. Silovs)

12.00—14.45 500 m fināls (R. Puķītis vai R. J. Zvejnieks)

03.00—07.15 izvēles programma dāmām (D. Ņikitina)

02.30—05.00 paraugdemonstrējumi (D. Vasiļjevs, D. Ņikitina)

07.00—10.05 50 km kopējais starts kungiem (I. Bikše)

03.15—05.10 06.45—08.40 slaloms kungiem (K. Zvejnieks)

02.30—05.00 1., 2. brauciens četriniekiem (O. Melbārdis, O Ķibermanis)

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

02.30—05.30 3., 4. brauciens četriniekiem (O. Melbārdis, O Ķibermanis)

23


Laimīgie 700 Kā likt pasaulei mainīt viedokli par Korejas pussalu, mēģinot pēc iespējas attālināties no priekšstata par divām konfliktējošajām Korejām abpus 38. ziemeļu paralēles? Kā nodrošināt to, ka, domājot par Korejas pussalu, pirmā asociācija nav kodolieroči un uzstājīgi atgādinājumi par iespēju tos pielietot? Olimpiskās spēles varētu būt viens no risinājumiem, un Phjončhana šādu iespēju piedāvā.

Divas Korejas Korejas pussala ir aptuveni 220 000 kvadrātkilometru pla­ ša teritorija, kurā izvietotas di­ vas valstis — Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (Ziemeļkoreja) un Korejas Republika (Dienvidkoreja). Līdz Otrajam pasaules karam Korejas pussala bija vienota politiskā vienība, taču situācija mainījās, kad šo teritoriju vien­ laikus okupēja PSRS un ASV, pussalu faktiski sadalot divās daļās uz ziemeļiem un dienvi­ diem no 38. paralēles. Abās

24

daļās bija nodrošināta atšķi­ rīga politiskā pārvalde, abām pusēm vienlaikus mēģinot uz­ svērt savu dominanci pussalā. Konflikts eskalējās līdz nopiet­ nai karadarbībai, 1950. gada vasarā Ziemeļkorejas spēkiem, ko slēpti atbalstīja PSRS un Ķīna, virzoties uz dienvidiem, kuriem savu militāro palīdzī­ bu piedāvāja ASV. Pēc trīs ka­ radarbības gadiem, kuru laikā dzīvību zaudēja vairāki desmi­ ti tūkstoši cilvēku, starp abām nesamierināmajām pusēm to­ mēr tika noslēgta vienošanās

par pamieru. Teorētiski pamie­ ra noslēgšana nenozīmē kara pārtraukšanu, līdz ar to formā­ li abas Korejas jau vairāk ne­ kā pusgadsimtu atrodas kara­ stāvoklī. Nav brīnums, ka abu val­ stu attiecības nevar rakstu­ rot kā siltas un draudzīgas. Tagadējais Ziemeļkorejas līde­ ris Kims Čenuns turpina uzstā­ jīgi atgādināt par savas valsts militāro spēku. Pēdējā pusga­ dā Ziemeļkoreja veica vairākus ballistisko raķešu izmēģināju­ mus, turklāt ziemeļnieki esot

izmēģinājuši arī ūdeņraža bum­ bu. Savukārt Dienvidkoreja ar ASV nolēma rīkot kopīgas mili­ tāras mācības Foal Eagle, kuru norise gan tagad pārcelta pēc Phjončhanas ziemas olimpisko un paralimpisko spēļu beigām.

Pārtikušie dienvidi Lai gan Dienvidkoreja pla­ tības ziņā ir tikai uz pusi lie­ lāka par Latviju, tās iedzīvotā­ ju skaits ir gandrīz 26 reizes lielāks, sasniedzot aptuveni 52 miljonus. Dienvidkorejas gal­ vaspilsētā Seulā, kas 1988.

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: by IOC Media

Foto: by IOC Media

Foto: by IOC Media

Foto: by IOC Media

Foto: by IOC Media

gadā uzņēma vasaras spēles, dzīvo aptuveni puse valsts ie­ dzīvotāju. Dienvidkoreja var le­ poties ar augstu dzīves līme­ ni — tās ekonomika ir viena no labāk attīstītajām ne tikai Āzijā, bet pat visā pasaulē, turklāt finansistu prognozes liecina arī par valsts turpmā­ ko augšupeju. Uz pakalpojumiem un aug­ stajām tehnoloģijām balstītā ekonomija tiek uzskatīta par ārzemju investīciju veiksmes stāstu. Seula ir mājvieta virk­ nei pasaulslavenu uzņēmumu,

tostarp tehnoloģiju gigantiem Samsung, LG, automobiļu ražo­ tājiem Hyundai un Kia. Dienvidkorejas kultūra balstīta uz konfūcisma hu­ mānisma ideju. Valstī domi­ nē kristietība un budisms, ta­ ču ievērojama iedzīvotāju daļa ir neticīgie.

Labas dzīves teritorija Aptuveni 1460 kvadrāt­ kilometru plašā Phjončhana, kas pirmo reizi vēstures liecī­ bās minēta 13. gadsimtā, atro­ das Gangvonas reģionā aptuve­

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

ni 180 kilometru attālumā no Seulas. Abas šīs vietas kopš pērnā gada nogales savieno ātrgaitas dzelzceļš, ļaujot ēr­ ti un ātri nokļūt līdz olimpis­ ko spēļu mājvietai. Phjončhana izvietota Taebeka kalnos, kuru vidējais augstums virs jūras lī­ meņa ir aptuveni 700 metru. Korejieši šādu augstumu nodē­ vējuši par laimīgajiem 700, uz­ sverot, ka tieši šādā augstumā ir optimālākie labas dzīvošanas apstākļi. Šo labas dzīves terito­ riju apdzīvo aptuveni 44 000 iedzīvotāju.

Ziemā Phjončhanu šķērso Sibīrijas vēsās gaisa masas, kas izraisa ļoti aukstus un sniegotus laikapstākļus. Līdzīgi kā Latvijā, arī Phjončhanā aukstākie mēneši ir janvāris un februāris, ekstrēmākos ga­ dījumos termometra stabiņam noslīdot pat zem mīnus 25 grādiem pēc Celsija. Vasarā sa­ vukārt tur valda silts un mit­ rs kontinentālais klimats, gai­ sam sasilstot vidēji līdz +20 grādiem pēc Celsija. Vienlaikus reģionālie ziemeļaustrumu vēji visa gada garumā rada daudz

25


Foto: by IOC Media Foto: by IOC Media

26

Ja tev kaimiņos dzīvo kungs ar kodolpogu uz galda, savukārt nieka 80 kilometru attālumā atrodas demilitarizē­ tā zona, jautājums par drošī­ bu ir visai pamatots. Ja runā­ jam par Dienvidkorejas iekšējo situāciju, tā tiek uzskatīta par drošu valsti ar zemu noziedzī­ bas līmeni.

Foto: by IOC Media

Foto: by IOC Media

Foto: by IOC Media

Uzcītīgā kandidāte Phjončhanas ceļš līdz olim­ pisko spēļu rīkotājas godam neizvērtās tik īss kā, piemē­ ram, Sočiem, kas tiesības or­ ganizēt ziemas spēles izcīnīja ar pirmo piegājienu (un pre­ zidenta Vladimira Putina per­ sonīgo klātbūtni). Phjončhanai viss sākās ar kandidēšanu uz 2010. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanu. Toreiz, kā at­ zina eksperti, Phjončhana ti­ kai par mata tiesu piekāpās Vankūverai, kam sekoja Soču

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Foto: by IOC Media

nokrišņu, ziemā izraisot arī bargas sniega vētras. Phjončhanas apkārtne — jo īpaši Seoraksana kalns ap­ gabala dienvidu daļā — ir ie­ cienīts kalnu tūristu rajons. Pateicoties olimpiskajām spē­ lēm, turpmāk Phjončhanā būs divi slēpošanas kūrorti, ar ku­ ru palīdzību spēļu rīkotāji cer reģionam piesaistīt arvien vai­ rāk aktīvās atpūtas cienītāju. Ņemot vērā Dienvidkorejas ie­ dzīvotāju reliģisko sastāvu, ap­ gabalā ir vairāki budistu temp­ ļi. Phjončhanā atrodas arī lie­ lākā kalnu ferma Āzijā, kuras lauki plešas 850—1470 met­ ru augstumā virs jūras līme­ ņa. Tieši tur pagājušā gadsim­ ta sešdesmitajos gados tika radītas ramjēnas ātrās pagata­ vošanas nūdeles, kas tika pla­ ši izmantotas tolaik nabadzības skartajā Dienvidkorejā.


Foto: by IOC Media

Foto: by IOC Media

Ar sevi nav jāiepazīstina tā­ dām olimpisko spēļu rīkotā­ jām kā Parīze, Losandželosa vai Tokija, bet Phjončhanai tā ir iespēja sevi parādīt un pēc gandrīz 20 gadu mēģinā­ jumiem tomēr iekļūt pasaules kartē kā atpazīstamam ziemas sporta veidu centram.

Kopš 1. februāra. Atvērti abi spēļu olimpiskie ciemati. Pašā Phjončhanā tajā var izmitināt vairāk nekā 3500 sportistu un oficiālo personu, kalnu ciematā, kur mitināsies Latvijas delegācijas lielākā daļa, ir 2400 vietu

uzvara par tiesībām organizēt 2014. gada spēles. Trešā rei­ ze izrādījās laimīga, un iespē­ ja rīkot galveno ziemas spor­ ta pasākumu 2018. gadā tika Phjončanai. Patlaban Pekina lielās, ka 2022. gadā kļūs par pirmo pilsētu, kurā būs notiku­ šas gan vasaras, gan ziemas olimpiskās spēles. Šādu pašu trumpi vēl veiksmīgāk varēja izspēlēt Seula, no kuras līdz Phjončhanas sacensību trasēm ir nepilni 200 kilometri. Pekinā būšot jābrauc divreiz tālāk.

Ievietot pasaules kartē Mēģinājumi Phjončhanu iz­ virzīt par pasaulē plaši atpa­ zīstamu vietu ir nesaraujami saistīti ar olimpiskajām spēlēm. Šis arguments labi izsekojams brīvpieejas tiešsaistes bibliotē­

kā Wikipedia. Pirmā informāci­ ja par Phjončhanu tajā parādī­ jās 2003. gadā, pilsētu vienā teikumā raksturojot kā 2010. gada olimpisko spēļu kandi­ dāti, kas zaudēja Vankūverai. Phjončhanas šķirkļa papildinā­ jumi nākuši līdz ar jaunumiem tās ceļā uz XXIII ziemas olim­ piskajām spēlēm. Mūsdienās saka: ja kaut kas nav interne­ tā, tad tas vienkārši neeksistē, līdz ar to Phjončhanas sasais­ te ar ziemas spēlēm interneta vidē var tikt skatīta kā mērķ­ tiecīgs mēģinājums kultivēt šīs vietas tēlu tieši aktīvā laika pavadīšanas kontekstā, pēc ie­ spējas norobežojoties no kopē­ jās politiskās situācijas Korejas pussalā. Šāda stratēģija nav nekāds jaunums — to varēja novē­

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

rot arī pirms četriem gadiem Sočos, Krievijai mēģinot radīt pasaules nozīmes sporta kū­ rortpilsētu, tā aizēnojot virkni trūkumu šīs valsts iekšpolitikā un ārpolitikā. Cits jautājums, protams, ir tas, kā radīto tēlu uzturēt, jo, kā zināms, Krievijai tas īsti nav izdevies. Phjončhanu tās oficiā­ lie pārstāvji un spēļu rīkotā­ ji pozicionē kā vietu, kur da­ biskos apstākļos rast labsajūtu un laimi, bez īpašas kautrī­ bas reģionu dēvējot par Āzijas Alpiem un ziemas sporta Meku. “Mēs esam apņēmušies iepazīstināt ar reģiona ziemī­ go skaistumu un dabu, vien­ laikus darot visu, lai nodroši­ nātu sekmīgu olimpisko spēļu norisi,” Phjončhanas tūrisma vietnē citēta apgabala vadība.

295 km līdz kodolpogai Lai gan 2018. gads sā­ kās ar ziņām, ka kodolpoga atrodas rokas stiepiena attā­ lumā uz Ziemeļkorejas līde­ ra Kima Čenuna galda, jau­ nais gads iezīmēja arī siltākas vēsmas Korejas pussalā izvie­ toto valstu starpā. Kims sa­ vā jaunā gada uzrunā līdztekus informācijai par sarkano pogu atzina, ka Ziemeļkoreja ir ga­ tava piedalīties Phjončhanas olimpiskajās spēlēs, vienlai­ kus aicinot uzlabot attiecības un mazināt militāro spriedzi ar Dienvidkoreju. Īsā laikā starp abām konfliktējošajām val­ stīm tika atjaunota tiešo saka­ ru līnija, kas nedarbojās kopš 2015. gada, pēc tam notika arī abu valstu augstu pārstāv­ ju tikšanās. Pasaules līderi šo notikumu gaitu uzmanīgi vē­ ro, cerot ieraudzīt pazīmes par spriedzes mazināšanos Korejas pussalā. Olimpisko spēļu fons kalpo par augsni sarunām par abu valstu attiecību uzlaboša­ nos, pusēm paužot optimismu un atziņu, ka, sarunām sāko­ ties pēc tam, kad Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja tika nošķir­ ta uz ilgu laiku, esot ticība, ka pirmais solis jau ir puse no ceļa. To, vai abām ilgus gadus konfliktējošām pusēm izdosies pārkāpt pāri nesaskaņām un beidzot apvienoties, rādīs laiks. Gribas cerēt, ka pirmais so­ lis tiešām ir sperts, bet po­ litikas ekspertu bažas par Ziemeļkorejas slēptajiem motī­ viem ir tikai vēlme būt piesar­ dzīgiem. Ziemeļkorejas sportisti šķērsos Dienvidkorejas robežu un piedalīsies spēlēs. Un sāku­ mam tas jau ir daudz. ©

Anastasija TETARENKO, LETA.lv 27


Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Pirms runāt Phjončhanā

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Par viņiem jau pateikts gandrīz viss, jo arī viņi paši ir izdarījuši gandrīz visu. Martins Dukurs skeletonā kļuvis par pieckārtēju pasaules čempionu, izcīnījis 50 uzvaras Pasaules kausa posmos, ieguvis astoņus Pasaules kausus. Uz Phjončhanu divkārtējais olimpiskais vicečempions dodas pēc tās vienīgās uzvaras, kuras viņam vēl nav. Savukārt Tomass Dukurs — pēc savas pirmās olimpiskās medaļas, Lelde Priedulēna — pēc savējās. Visaugstākie mērķi bobslejā ir abu Oskaru ekipāžām. Melbārža četrinieks Soču spēlēs finišēja otrajā pozīcijā, Ķibermanis, tajās norūdījies, tagad ir pilnībā spējīgs konkurēt ar mūsu līderpilotu. Tāpēc ieskatam līdzšinējā sezonā piedāvājam Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas (IBSF) oficiālā fotogrāfa Viestura Lāča fotoattēlus.

Ceturtā! Dainis Dukurs ar atkārtotu karjeras rekordu Altenbergā sveic Leldi Priedulēnu

28

Viena trase, viena doma. Lelde koncentrējas

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: Viesturs Lācis, IBSF

BOBSLEJS SKELETONS

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Ō 50. triumfs. Martins Dukurs, atstājot aiz sevis Sunu Binjunu un Ņikitu Tregubovu. Īglsa 15.12.2017.

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Kad finišs sasniegts. Tomass Dukurs sestais Īglsā

Treniņš Altenbergā. Traucoties cauri ūdens peļķei trasē Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Uzvaras intervijas. Martins Dukurs un Līva Oliņa (IBSF) Īglsa, 15.12.2017.

29


Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Uz operāciju galda. Ķibermaņa četrinieks beidz gatavot tehniku startam

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Var uzelpot. Oskars Melbārdis un Daumants Dreiškens pēc finiša Sanktmoricā

Aiziet, Aiziet, Aiziet!!! Īglsa, Ķibermaņa divnieks

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Trenera acs. Sandis Prūsis Īglsā

Gatavošanās. Melbārža četrinieks Altenbergā

30

Finišs. Ķibermaņa divnieks Altenbergā

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Bobsleja dzimtenē. Melbārža divnieks Sanktmoricas trasē

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Kad no pašiem nekas vairs nav atkarīgs. Gaidot konkurentu rezultātus Īglsā

Četrinieku Eiropas čempionāts. Melbārža komandai trešā vieta, Ķibermaņa — sestā Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Foto: Viesturs Lācis, IBSF

Mūsu karogi vienmēr un visur plīvo! Sanktmorica

Paldies par cīņu! Oskars Melbārdis un vācu konkurenti

Viesturs LĀCIS 31


BOBSLEJS

ars Osk BĀRDIS MEL

ants S m u Da IŠKEN DRE Bobslejists

Bobslejists

s Arvi ASTE VILK Bobslejists

Dzimis

1988. gada 16. februārī Valmierā

Dzimis

1984. gada 28. martā Gulbenē

Dzimis

1989. gada 8. aprīlī Balvos

Augums, svars

187 cm, 107 kg

Augums, svars

193 cm, 108 kg

Augums, svars

183 cm, 97 kg

Izglītība

Murjāņu sporta ģimnāzija

Izglītība

Gulbenes Valsts ģimnāzija

Izglītība

Rekovas vidusskola, LSPA

Pirmā trenere

Baiba Kaufmane

Pirmais treneris

Juris Bašķers

Pirmā trenere

Sarmīte Keisele

Treneris

Sandis Prūsis

Treneris

Sandis Prūsis

Treneris

Sandis Prūsis

Rezultāti (2014.—2018. g.)

Rezultāti (2014.—2018.)

12. vieta 4x 2016. g. PČ 5. vieta 2x, 1. vieta 4x

Olimpiskajās spēlēs

2017. g. EČ 5. vieta 2x, 3. vieta 4x 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 16. vieta 2x, 13. vieta 4x 2017. g. PČ 6. vieta 2x, 4. vieta 4x 2015./2016. g. PK kopvērtējumā 5. vieta 2x, 2016. g. EČ 8. vieta 2x, 3. vieta 4x 2014./2015. g. PK kopvērtējumā 1. vieta 2x, 4x 2015. g. PČ 2. vieta 2x, 3. vieta 4x 2015. g. EČ 2. vieta 2x, 1. vieta 4x

Olimpiskajās spēlēs 2014. g. Sočos 2. vieta 4x, 5. vieta 2x 2010. g. Vankūverā nestartēja pilota traumas dēļ

2017. g. EČ 5. vieta 2x, 3. vieta 4x 2017. g. PČ 4. vieta 4x 2016. g. PČ 5. vieta 2x, 1. vieta 4x 2016. g. EČ 8. vieta 2x, 3. vieta 4x 2015. g. PČ 2. vieta 2x, 3. vieta 4x 2015. g. EČ 2. vieta 2x, 1. vieta 4x

2014. g. Sočos 2. vieta 4x, 5. vieta 2x 2010. g. Vankūverā 8. vieta 2x

Ģimenes stāvoklis precējies, ir dēls un meitas

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017. g. PČ 4. vieta 4x 2016. g. PČ 1. vieta 4x 2016. g. EČ 3. vieta 4x 2015. g. PČ 3. vieta 4x 2015. g. EČ 1. vieta 4x

Olimpiskajās spēlēs

2014. g. Sočos 2. vieta 4x

Ģimenes stāvoklis precējies, meita Vaļasprieks medības

Vaļasprieks basketbols

Ģimenes stāvoklis precējies, ir dēls Vaļasprieks motosports

32

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


S ars Osk RMANI ĶIBE

Jānis NGA E STR Bobslejists

Bobslejists

īss Mat IS N MIK Bobslejists

Dzimis

1986. gada 5. februārī Siguldā

Dzimis

1993. gada 4. aprīlī Valmierā

Dzimis

1992. gada 29. decembrī Liepājā

Augums, svars

183 cm, 90 kg

Augums, svars

185 cm, 100 kg

Augums, svars

189 cm, 101 kg

Izglītība

Siguldas Valsts ģimnāzija, LSPA

Izglītība

Murjāņu sporta ģimnāzija

Izglītība

Pirmais treneris

Gatis Gūts

Pirmais treneris

Raitis Ravinskis

Liepājas Valsts ģimnāzija, Murjāņu sporta ģimnāzija

Treneris

Sandis Prūsis

Treneris

Sandis Prūsis

Pirmais treneris

Raitis Ravinskis

Treneris

Sandis Prūsis

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017. g. EČ 3. vieta 4x 2017. g. PČ 6. vieta 2x, 4. vieta 4x 2016. g. PČ 1. vieta 4x 2016. g. EČ 3. vieta 4x 2015. g. PČ 3. vieta 4x 2015. g. EČ 1. vieta 4x

Olimpiskajās spēlēs

2014. g. Sočos 2. vieta 4x

Ģimenes stāvoklis neprecējies Vaļasprieki

šahs, makšķerēšana

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017. g. EČ 4. vieta 2x, 6. vieta 4x 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 8. vieta 2x, 11. vieta 4x 2017. g. PČ 4. vieta 2x, 10. vieta 4x 2017. g. EČ 3. vieta 2x, 8. vieta 4x 2015./2016. g. PK kopvērtējumā 14. vieta 2x, 10. vieta 4x 2016. g. PČ 14. vieta 2x, 10. vieta 4x 2016. g. EČ 10. vieta 2x, 6. vieta 4x 2014./2015. g. PK kopvērtējumā 12. vieta 2x, 10. vieta 4x 2015. g. PČ 8. vieta 2x, 15. vieta 4x 2015. g. PČ junioriem 3. vieta 2x, 2. vieta 4x 2015. g. EČ 9. vieta 2x, 7. vieta 4x

Rezultāti (2014.—2018. g.) 2017. g. EČ 4. vieta 2x, 6. vieta 4x

2017. g. PČ 4. vieta 2x, 10. vieta 4x 2017. g. EČ 3. vieta 2x, 8. vieta 4x 2016. g. PČ 14. vieta 2x, 10. vieta 4x 2016. g. EČ 10. vieta 2x, 6. vieta 4x 2015. g. PČ junioriem 2. vieta 4x

Ģimenes stāvoklis neprecējies

Olimpiskajās spēlēs

2014. g. Sočos 16. vieta 2x, 14. vieta 4x

Ģimenes stāvoklis neprecējies Vaļasprieks medības

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

33


BOBSLEJS

ijs Helv S I LŪS

Jānis ONS S JAN

rs Inta BIS DAM

Bobslejists

Bobslejists

Bobslejists (rezervists)

Dzimis

1987. gada 14. janvārī Aizputē

Dzimis

1983. gada 3. septembrī Gulbenē

Augums, svars

185 cm, 95 kg

Augums, svars

186 cm, 97 kg

Izglītība

Ventspils Augstskola

Izglītība

Apes arodvidusskola, LSPA

Pirmais treneris

Rihards Kotāns

Treneris

Sandis Prūsis

Dzimis

1990. gada 25. maijā Limbažos

Augums, svars

195 cm, 105 kg

Izglītība

Limbažu vidusskola, LSPA

Pirmais treneris

Andris Kaju

Pirmā trenere

Ginta Teko

Treneris

Sandis Prūsis

Treneris

Sandis Prūsis

Rezultāti (2014.—2018. g.)

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017. g. EČ 6. vieta 4x 2017. g. PČ 4. vieta 2x, 10. vieta 4x 2017. g. EČ 5. vieta 2x, 8. vieta 4x 2016. g. PČ10. vieta 4x 2016. g. EČ 6. vieta 4x

Ģimenes stāvoklis neprecējies, ir meita Vaļasprieks

aktīva atpūta

2017. g. EČ 3. vieta 4x 2017. g. EČ 11. vieta 4x 2016. g. PČ 17. vieta 4x 2016. g. EČ 12. vieta 4x 2015. g. PČ 15. vieta 4x 2015. g. EČ 7. vieta 4x

Ģimenes stāvoklis precējies, ir meita Vaļasprieks mūzika

Rezultāti (2014.—2018. g.) 2016. g. PČ 15. vieta 2x, 17. vieta 4x

2016. g. EČ 5. vieta 2x, 12. vieta 4x 2015. g. PČ 6. vieta 2x

Olimpiskajās spēlēs 2014. g. Sočos rezervists 2010. g. Vankūverā nestartēja pilota slimības dēļ

Ģimenes stāvoklis precējies, ir dēli Vaļasprieki makšķerēšana, pludmales volejbols

34

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


SKELETONS

e A Leld DULĒN PRIE

tins Mar URS DUK

ass Tom URS DUK

Skeletonists

Skeletoniste

Skeletonists

Dzimusi

1993. gada 20. jūlijā Siguldā

Dzimis

1984. gada 31. martā Rīgā

Dzimis

1981. gada 2. jūlijā Rīgā

Augums, svars

163 cm, 58 kg

Augums, svars

179 cm, 78 kg

Augums, svars

187 cm, 88 kg

Izglītība

Siguldas Valsts ģimnāzija, LU

Izglītība LU

Izglītība

Banku Augstskola

Pirmā trenere

Aina Ziediņa

Treneris

Dainis Dukurs

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017. g. EČ 6. vieta 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 7. vieta 2017. g. EČ 7. vieta 2017. g. PČ 7. vieta 2015./2016. g. PK kopvērtējumā 13. vieta 2016. g. PČ junioriem 1. vieta 2016. g. EČ 7. vieta 2016. g. PČ 12. vieta 2014./2015. g. PK kopvērtējumā 21. vieta 2015. g. PČ junioriem 4. vieta 2015. g. EČ 13. vieta 2015. g. PČ 13. vieta

Olimpiskajās spēlēs

2014. g. Sočos 14. vieta

Ģimenes stāvoklis neprecējusies

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Pirmais treneris

Dainis Dukurs

Pirmais treneris

Dainis Dukurs

Treneris

Dainis Dukurs

Treneris

Dainis Dukurs

Rezultāti (2014.—2018. g.)

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017. g. EČ 1. vieta 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 1. vieta 2017. g. PČ 1. vieta 2017. g. EČ 1. vieta 2015./2016. g. PK kopvērtējumā 1. vieta 2016. g. PČ 1. vieta 2016. g. EČ 1. vieta 2014./2015. PK kopvērtējumā 1. vieta 2015. g. PČ 1. vieta 2015. g. EČ 1. vieta

2017. g. EČ 5. vieta 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 9. vieta 2017. g. PČ 12. vieta 2017. g. EČ 2. vieta 2015./2016. g. PK kopvērtējumā 3. vieta 2016. g. PČ 6. vieta 2016. g. EČ 1. vieta 2014./2015. g. PK kopvērtējumā 2. vieta 2015. g. PČ 3. vieta 2015. g. EČ 3. vieta

2014. g. Sočos 2. vieta 2010. g. Vankūverā 2. vieta 2006. g. Turīnā 7. vieta

2014. gadā Sočos 4. vieta 2010. gadā Vankūverā 4. vieta 2002. gadā Soltleiksitijā 21. vieta

Olimpiskajās spēlēs

Olimpiskajās spēlēs

Ģimenes stāvoklis neprecējies, ir meitas

Ģimenes stāvoklis precējies, ir dēli

Vaļasprieks hokejs

Vaļasprieks rokdarbi

35


DZĪVESVEIDS

Kubertēna rēgs biatlonā Oskars Muižnieks paveicis šķietami neiespējamo — trijos mēnešos kvalificējies startam olimpiskajās spēlēs. Tā gan nav gluži patiesība, jo šķietami neiespējamus darbus viņš veic jau gadiem. Būdams absolūts amatieris, Oskars Muižnieks elites konkurencē startējis pasaules čempionātos trijos sporta veidos — distanču slēpošanā, biatlonā un riteņbraukšanā. Šosezon, debitējot Pasaules kausa izcīņā biatlonā, Muižnieks jau guva ieskaites punktus, kas pirmajās ziemās nav izdevies ne Bricim, ne Rastorgujevam, apliecinot, ka viņš spēj veidot ne tikai fonu elites cīņām.

P

irms 10 gadiem junioru apritē bija labi zināma Alūksnes biatlonis­ tu trenera Sergeja Sverčkova tri­ jotne — Andrejs Rastorgujevs, pusga­ du jaunākais Oskars Muižnieks un paša dēls Aleksandrs, no kuriem katrs savu reizi spēja būt labākais.

Ko labāk neatcerēties Pašreizējais Lietuvas izlases līderis Toms Kaukēns, kas alūksniešiem regu­ lāri zaudēja, 2009. gada pasaules junio­ ru čempionātā Kenmorā (Kanāda) izcīnīja ceturto vietu iedzīšanā, Andrejs finišē­ ja vienpadsmitais 15 km biatlonā, bet Aleksandru un Oskaru, kas iepriekšējā ziemā jau bija kļuvis par 13. labāko ju­

36

nioru pasaulē (15 km), federācija tik tā­ lā ceļā neaizsūtīja. “Sāpīgs gads, negribu atcerēties,” Oska­ rā ieskanas metāls. “Beidzu div­ padsmito klasi, bija jāizšķiras — palikt sportā vai iet studēt.” Muižnieka lēmu­ mu mēs zinām — Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes fizioterapijas stu­ diju programma. No šīs Sergeja Sverčkova trijotnes sportā tālāk turpināja kārpīties vienīgi Andrejs Rastorgujevs. Talantīgais Alūksnes jauniešu treneris lielajam spor­ tam sagatavojis vēl vairākus citus daudz­ sološus sportistus — Ati Putnu, Linardu Zēmeli, Baibu Šteinerti, Rasmu un Regīnu Rudzītes, kas nav atraduši iespēju šo ce­ ļu turpināt tālāk. Svaigākos zaudējumus

Latvijas biatlons piedzīvoja pērn, kad pēc piektās (!) vietas pasaules junioru čempio­ nātā par karjeras beigām paziņoja alūks­ nietis Ingus Deksnis, kā arī viņa cīņu biedrs Vladislavs Ņedaivodins. Arī viņus pasaules junioru elites līmenim sagatavoja Sergejs Sverčkovs. Kā nodrošināt talantīgu junioru pār­ eju pieaugušo konkurencē, dodot iespēju duālai karjerai, ir akūta valstiska problē­ ma ne tikai biatlonā vien. Diemžēl tās ri­ sināšana lielākoties izpaužas tikai ar ple­ cu raustīšanu neziņā. Bet individuālajos sporta veidos, kuros atšķirībā no sporta spēlēm neviens naudu nopelnīt nevar, mū­ sējo pasaules elites konkurencē paliek ar­ vien mazāk. To mums vajag?

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: Dainis Caune, Sports

DZĪVESVEIDS

BIATLONS Fizioterapeits bezalgas atvaļinājumā Oskars Muižnieks pats sevi dēvē par profesionālu amatieri vai pašnodarbinātu sportistu. Pēc četriem fizioterapeita dar­ ba gadiem uzņēmumā Baltijas Fizioterapija pērnajā oktobrī viņš devās bezalgas atvaļi­ nājumā, lai gatavotos olimpiskajām spēlēm. “Tagad tērēju naudu, ko biju krājis pirma­ jai iemaksai dzīvokļa iegādei,” blakus sa­ vai sieviņai Laurai, uz ceļgala ucinot abu pirmdzimto Elīzu, Vecgada vakarā atzīstas Oskars. Latvijas Biatlona federācija, pro­ tams, apmaksā izdevumus, kas saistīti ar piedalīšanos Pasaules kausa izcīņas pos­ mos, patronas, slēpju servisu. Bet par pārē­ jo, inventāru ieskaitot, jāgādā pašam. Starp Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

citu, Laura arī ir fizioterapeite, tikai no Latvijas otras malas — Liepājas, abi ko­ pā studējuši. Jau 10 gadus Oskars Muižnieks ir pats sev treneris, kas stāda sev plānus iecerē­ to mērķu sasniegšanai gan riteņbraukšanā, gan distanču slēpošanā un nu arī, protams, biatlonā. Bet par to viņš nesūdzas: “Es sa­ vu ķermeni labi pazīstu un pat negribētu, lai kāds cits sāk noteikt, kāda slodze un vingrinājumi tam nepieciešami.” Pat treni­ ņus šaušanā, kur nepieciešama tūlītēja trā­ pījumu analīze, Muižniekam bieži nākas aiz­ vadīt vienatnē. Latvijā, ja iespējams, palīdz viņa bijušais treneris Sergejs Sverčkovs vai Valdis Bērziņš. Pasaules kausa aprites ofi­ ciālajos treniņos, protams, Intars Berkulis

un Vitālijs Urbanovičs. “Es ieklausos visos pieredzējušos speciālistos, arī Ilmārs Bricis man devis padomus,” piebilst Oskars.

Ne katram, kas pazīst notis Būdams Stradiņa universitātes 4. kursa students, Oskars Muižnieks, kas iepriekšē­ jā ziemā vairāk uz veco tauku rēķina un spītīgas iedvesmas vadīts bija piedalījies pasaules čempionātā distanču slēpošanā sprintā, ERASMUS programmas ietvaros nonāca Tartu universitātē. Ko gan citu sportiskam jauneklim, kam alus negaršo un ballītes jau apnikušas, Otepes tuvu­ mā darīt, ja ne slēpot?! Turklāt ziema bi­ ja padevusies krāšņa un Ziemassvētku no­ skaņā Otepē notika sacensības ­ biatlonā,

37


DZĪVESVEIDS

Trīskārtējs nacionālais olimpiskais čempions. Iepriekšējā Latvijas ziemas olimpiādē Oskars Muižnieks (1. numurs) Priekuļu biatlona trasēs uzvarēja gan 15 km distancē ar kopējo startu, gan 10 km sprintā. Dienu iepriekš Siguldas Laurenčos viņš bija kļuvis par čempionu distanču slēpošanas sprintā

­urās piedalījās arī latvieši. Intereses pēc k šais biatlonists Ivo Irbe un bijušais slē­ Muižnieks nolēma pievienoties un... vi­ potājs Andris Gailītis uzaicināja sporta sus tautiešus izcirpa. Tas raisīja lielāku klubā A2 atsākt trenēties distanču slē­ intrigu, un viņš sāka piedalīties atlases pošanā. “Pamazām no tās bezkondīcijas sacensībās startam 2013. gada pasaules bedres sāku rāpties ārā,” atceras Oskars. čempionātā. Lai tam kvalificētos, bija ne­ Viņa interesēs gan dominēja riteņbrauk­ pieciešami arī attiecīgi Starptautiskās Biatlona federācijas (IBU) pun­ iatlons nav pašdarbības kti, bet arī tos izdevās orķestris, kurā jebkurš, kas iegūt tajā pašā Otepē, pazīst notis, uzreiz var spēlēt kur janvārī notika IBU līdzi solistiem kausa izcīņas 4. posms. “Principā es tam pasaules čempionā­tam nebiju gatavs,” tagad atzīst Muižnieks. šana, Trek komandā startējot montinbai­ “Sprintā netiku pat simtniekā, bet 20 ku maratonu seriālos, kas savukārt no­ km Nove Mesto kāpumos man tā sarā­ drošināja solīdu sagatavotības bāzi ziemai. va muguru, ka pirmo reizi mūžā nācās izstāties. Beigās vēl ar diviem soda ap­ XCO krosi, MTB un citi maratoni ļiem noraku stafeti.” Nē, lielais biatlons Biatlons vīdēja fonā. Kāpēc gan ne­ nav pašdarbības orķestris, kurā jebkurš, piedalīties sacensībās, ja tās notiek kas pazīst notis, uzreiz var spēlēt līdzi Alūksnē?! Un kāpēc gan nepārstāvēt sa­ solistiem. vu dzimto novadu Latvijas ziemas olim­ Šī atziņa lika nopietnāk pievērsties piādē, par kuras čempionu 2015. gadā riteņbraukšanai, kurā treniņu apstākļi ir Oskars Muižnieks kļuva gan distanču vienkāršāki. Bet vispirms Muižnieku biju­ slēpošanā, gan abās biatlona disciplīnās.

B

38

Rastorgujeva prombūtnē viņš nekautrējās arī papildināt savu zelta medaļu kolekci­ ju Latvijas čempionātos. Savā biogrāfijā Muižnieks ierak­ stīja arī startu 2016. gada pasaules čempionātā MTB riteņbraukšanā olimpis­ kajā XCO krosā. Tomēr labāk viņam vei­ cās Eiropas čempionātā klasiskajā MTB maratonā tepat Siguldā, kur Oskars fini­ šēja četrpadsmitais. Cita starpā Muižnieks vairākas reizes aizskrēja līdz pjedestālam 55 km Siguldas kalnu maratonos, arī kla­ siskos 42,195 km spēja pieveikt ātrāk par trim stundām. Atvaļinājumus Muižnieks ņēma agros pavasaros, kad par savu naudu devās uz riteņbraucēju treniņnometnēm Eiropas dienvidos. Viņš vai gluži fanātiski izmantoja katru iespēju, lai kustētos. Pat sešus kilometrus uz darbu un atpakaļ brauca ar velosipēdu vai veica skriešus. Savukārt fizioterapeita darbā trenēja savus roku un plecu muskuļus. “Uzlaboja korseti,” kā smējās sportists. Pērn Oskara mērķis bija beidzot uzvarēt SEB kalnu riteņbraukšanas seriālā elites grupā. Pirms pēdējā posma viņš atradās

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


DZĪVESVEIDS

Foto: Dainis Caune, Sports

četru gadu pārtraukuma pamēģināt pie­ dalīties vēl vienās spēlēs, kas viņam jau būtu septītās. Galu galā — sports ir tādēļ, lai tajā uzvarētu stiprākais. Oskars jutās konku­ rētspējīgs un vispirms nopietnāk sāka pie­ vērsties šaušanas treniņiem. Bez žēlastī­ bas pa asfaltu tika drāztas rollersslēpes, un Muižnieks pārliecinoši uzvarēja visās trijās Latvijas čempionāta disciplīnās va­ saras biatlonā. “Augustā izšķīros, ka reiz jāziedo sevi pilnībā biatlonam, un darbā sāku runāt par bezalgas atvaļinājuma ie­ spējām,” Muižnieks pārsteidz, atklājot, ka galīgā izšķiršanās notikusi tik vēlu. Patiesībā vēl oktobra beigās jautā­ juma zīme karājās gaisā. Tikai dienu pirms došanās uz treniņnometni Norvēģijā Muižnieks saņēma ieroča pārvadāšanas atļauju. Ja šo eksāmenu neizdotos no­ kārtot, varēja gadīties, ka par Oskaram spējām Pasaules kausa izcīņā mēs ne­ ko nezinātu. Menedžēt savas šautenes transportēšanu uz treniņiem un sacensī­ bām ar citām personām viņam būtu pā­ rāk sarežģīti.

otrajā pozīcijā. Bet tad bija jābrauc uz pirmā sniega treniņnometni biatlonā, un Muižniekam nācās samierināties tikai ar uzvaru Vivus.lv MTB seriālā. Patiesībā biatlona velns viņu bija ie­ kārdinājis jau pirms pērnās ziemas, ku­ rā izšķīrās, vai Latvija izcīnīs tiesības Phjončhanas spēlēs startēt ar pilnu ko­ mandu. Arī Biatlona federācija bija iein­ teresēta Muižnieka līdzdalībā, bet tai ne­ bija līdzekļu, ar ko kompensēt to naudu, ko viņš zaudētu, pametot darbu. Ne tikai PK posmos, arī otrajā līmenī — IBU kau­ sa izcīņas posmos piedalās tikai un vie­ nīgi pilna laika biatlonisti. Bet laika biat­ lonam vajag daudz. Iepriekšējās sezonas PK izcīņai Oskars Muižnieks nebija kvalificējies. Tas nozīmēja, ka pēc obligātajām rudens tre­ niņnometnēm uz sniega par šīm tiesībām vēl vajadzētu cīnīties IBU kausa posmos. Un vai maz uzreiz tās izdotos iegūt? Pasākums šķita pārāk riskants, lai tam uz sava rēķina ziedotu trīs četrus mēne­ šus. Tomēr decembrī slēpošanas treniņno­ metni kopā ar Sportlife riteņbraucēju ko­ mandu Muižnieks sev noorganizēja. Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Pavasara šķelme un vēlā izšķiršanās Ziema pagāja pašmāju ritmā, vai­ rāk velosezonai gatavojoties, bet pava­ sarī atkal šķelmīgi aci piemiedza dzimtā Otepe, kur martā notika sezonas pēdējais IBU kausa izcīņas posms. Pirmajā sprin­ tā Muižnieks šāva nekļūdīgi, bija labākais no latviešiem un, izcīnot 42. vietu, kvalifi­ cējās olimpiskās sezonas Pasaules kausa izcīņas pirmajam trimestrim. Ko nu? Viela pārdomām bija smaga kā soļankas zu­ pa. Pēc divām dienām IBU pēdējā sprin­ tā viņš katrā šautuvē nopelnīja pa diviem soda apļiem. Biatlonā nevienam vēl nav izdevies atnākt, ieraudzīt un uzvarēt. Tomēr bija pavērusies reāla iespēja kvalificēties startam olimpiskajās spēlēs, kurās Latvijai diemžēl cerēto četru vie­ tu vietā pienācās tikai divas. Viena — Andrejam Rastorgujevam. Par otru sākās cīņa starp Daumantu Lūsu, Aleksandru Patrijuku, Robertu Slotiņu un spēlējošo treneri Ilmāru Brici, kas, sezonā ieskrē­ jies, Latvijai palīdzot vākt olimpiskajai komandu kvalifikācijai tik nepieciešamos punktus nāciju vērtējumā, nolēma pēc

Sapņot nekaunīgi Bet Sjūsenā biatlonā Muižnieks atgrie­ zās kā nazis siltā sviestā. Novembra bei­ gās pirmajos divos IBU kausa sprintos Oskars, kurš otrajā mačā finišēja pat seš­ padsmitais, un Aleksandrs Patrijuks no latviešiem bija labākie un ieguva tiesības startēt PK pirmajā posmā Estersundā. Oskaram Muižniekam 27 gadu vecumā tā bija debija Pasaules kausa izcīņas apri­ tē. Un vienlaikus arī nopietns pieteikums uz olimpisko ceļazīmi. 20 km klasiskā bi­ atlona četrās šautuvēs viņš nopelnīja di­ vas soda minūtes un izcīnīja 48. vietu, kļūstot par Latvijas izlases otro numuru. Dažas dienas vēlāk 10 km sprintā divās šautuvēs gan viņš pieļāva trīs kļūdas, bet vienalga no mūsējiem bija otrs labākais aiz Rastorgujeva. Nākamā PK posmā Hohfilcenē ar 51. vietu sprintā Muižnieks jau kvalificējās iedzīšanas sacensībām. Bet trešajā kārtā Anesī Legranbornānā 10 km šo rezultā­ tu atkārtoja, iedzīšanā jau paceļoties līdz 35. vietai un gūstot karjerā pirmos PK ieskaites punktus, kas pienākas 40 labā­ kajiem. Biatlona dižākā seriāla vienīgais amatieris bija sagādājis pārsteigumu ne tikai citiem, kas sāka interesēties, no ku­ rienes viņš te tāds uzradies, bet mazliet arī pats sev: “Džeki, uz kuriem entos ga­ dus esmu skatījies televīzijā, tagad cīnī­ jās ar mani kopā. Un arī līderi nav ne­ maz tik tālu — 10 km sprintā viņiem zaudēju minūti pusotru, reizēm pat ma­ zāk. Vēl jāņem vērā, ka Furkads un Bē kādas 20 sekundes ieliek trešajai vietai. Tāds plāns arī bija, lai ar vienu sodu

39


Foto: Dainis Caune, Sports

DZĪVESVEIDS

t­iktu pie ­ iedzīšanas ­ sacensībām, līderim distancē nezaudēt vairāk par pusotru mi­ nūti, kopā — divas. Par ko vairāk sap­ ņot būtu nekaunīgi.” Kā vēl no rezultāta varētu nomest sekundes nost? “Visvienkāršāk ar nian­ sēm — šaušanā, slēpju kvalitātē, iespē­ jams, arī slēpošanas tehnikā. Pats sevi no malas neesmu redzējis, varbūt ma­ nas kustības nav pilnīgi racionālas, to var izanalizēt tikai treneris, kāda man nav,” uzskaita alūksnietis, piebilstot, ka tagad kaut ko mainīt jau nu nebūtu gud­ ri. Galvenais, ka pēc pirmajiem trim PK posmiem radusies pārliecība — elites vīri nav nekādi pārcilvēki, ar viņiem var kon­ kurēt! “Šī pārliecība daudz ko dod,” at­ zīst Muižnieks. Bet ko viņš darīs martā, kad sezona būs beigusies? “Kā ko?” brīnās Oskars. “Visa nauda būs iztērēta un vajadzēs iet strādāt.”

Ar drauga slēpēm Par savām slēpēm Oskaram gandrīz vai neērti stāstīt. Profesionālam biatlonis­ tam ir apmēram 15 sacīkšu slēpju pāri, kas rūpnīcā īpaši atlasīti dažādiem snie­ giem un laikapstākļiem. Tie visi trijos čeholos tiek vadāti līdzi no vienām sa­ censībām uz nākamajām. Oskaram pagai­ dām pietiek ar vienu slēpju maisu. Dažus slēpju pārus iedevis Fischer oficiālais iz­ platītājs Latvijā, tā teikt, siltajam un aukstajam laikam. Savas labākās slēpes Oskaram aizdevuši viņa bērnības drau­ gi un treniņu biedri — Artūrs Švūksts

40

un Atis Putnis, vēl divus pārus nospon­ sorējis krusttēvs. Visos trijos pirmajos PK posmos Oskars startējis ar Artūra slēpēm, kurš tās savukārt pērn nopircis no Andreja Rastorgujeva. Jaunajā gadā Muižniekam kaut ko piemērotu sagādāt jau solīja arī Fischer oficiālais pārstāvis Pasaules kausa izcīņā. Par attiecīgu sa­ maksu, protams. Olimpisko gadu biatlonisti sāka ar sprintu Oberhofas miglā, kurā Muižniekam trīs lodes skāra mērķa gabarītus, tomēr tos neaizvēra. Stafetē miglas vāliem vēl pievienojās brāzmains vējš, šautuvē sajau­ cot tik neprognozējamu kokteili, ka katra valstsvienība nopelnīja vidēji... sešus (!) soda apļus. Oskars liekos 150 m dabūja slēpot divreiz, tomēr savā otrajā posmā bija piektais labākais, apsteidzot pat tā­ dus biatlona dūžus kā šveicieti Benjaminu Vegeru, kas arī nopelnīja divus soda ap­ ļus, un slovēni Klemenu Baueru, kas sa­ vukārt tika galā ar visiem 10 mērķiem. Ziemassvētku brīvdienās dzimtajā Alūksnē pie mammas ēstajā treniņu rupjmaizē bija spēks!

Mērkaķa ātrums vai vanagacs precizitāte Vācu un pasaules biatlona Mekā Rūpoldingā savus 20 km Muižnieks sā­ ka ātrā tempā, bet pēc pirmās tīrās šau­ tuves otrajā nopelnīja trīs soda minūtes. “Pārtēmēju un zaudēju ritmu,” pēc finiša biatlonists norādīja nevis uz pārlieku stei­ gu, bet pārspīlētu cenšanos. Nākamajās šautuvēs Oskars bija precīzs un sasnie­

Foto: Dainis Caune, Sports

Starta spurts Laurenčos. Latvijas III olimpiādē Oskars Muižnieks (vidū) sāk cīņu par uzvaru distanču slēpošanas sprintā ar olimpieti Jāni Paipalu (pa kreisi) un orientieristu Andri Kivlenieku

Atkal krustcelēs. Pirms desmit gadiem Oskars Muižnieks atteicās no biatlonista karjeras, lai sāktu studijas RSU. Pēc atgriešanās biatlonā martā būs jāizšķiras, vai tajā palikt uz ilgāku laiku

dza 69. rezultātu 107 vīru konkurencē. Bez sodiem viņš būtu devītais, pat ar di­ vām liekām minūtēm iekļūtu PK ieskai­ tes četrdesmitniekā... Stafetē pēc veik­ smīgas guļus šaušanas (pieci ar piecām!) Muižnieks stāvus sadomājās darboties liel­ meistara tempā. Turpat priekšā bija paliela sāncenšu grupiņa, kuru tā kārojās noķert! Ja izdotos visu izdarīt mērkaķa ātrumā un ar vanagacs precizitāti... Biatlons avantūras nepieļauj — Muižnieks devās uz soda apli.

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


DZĪVESVEIDS

Nu viņam, kas visu sagatavošanās pe­ tā tikai dažiem vīriem ļāva šaut nekļūdī­ riodu pavadījis zemienē, nācās doties arī gi. Oskars guļus šautuvē nopelnīja divus uz PK 6. posmu Antholcā, kur trase at­ soda apļus, stāvus — vēl vienu. “Vējš rodas vairāk nekā 1600 m virs jūras lī­ pa labi aizpūta,” pēc finiša viņš atklāja, meņa, jo cīņā par olimpisko ceļazīmi at­ kur lidojušas lodes. “Vēl pieredzes par kal bija iesaistījies Bricis. Rūpoldingā ar maz, lai vējā noreaģētu pareizi.” Ilmārs divām soda minūtēm Ilmārs Oskaram zau­ Bricis, kas startēja ceturtdaļstundu vēlāk, dēja piecas vietas, bet Antholcā veterānam pirmajai šautuvei tika cauri sveikā, bet varēja būt priekšrocības, jo, trenējot Baibu otrajā... pieļāva četras kļūdas. “Sveicam Bendiku, viņš augst­ kalnē aizvadījis vairā­ kas treniņnometnes, uižniekam reāli vēl pat divi arī Ziemassvētku brīv­ olimpiskie cikli iespējami, dienās, kad Muižnieks turklāt Latvijas biatlona puķu kārpījās pa sniega un podā talanti uzzied reti ledus druskām Alūksnē vai netālajā Igaunijas Hanjā pie Munameģa. Domājot par olimpisko startu Korejā gan­ tevi kā olimpieti!” parādījās ieraksts drīz kilometru zemāk, Oskaram šī ­ķermeņa Oskara Muižnieka ģīmjgrāmatā. “Jāsāk ­mocīšana maksimālā sacensību režīmā reti­ dzīvot pēc Korejas laika,” vakarā seko­ nātā gaisā galīgi nebija vajadzīga. Bet tā­ ja atbilde. di ir nacionālās atlases kritēriji — kurš PK tiks augstāk, tas brauks. Bricis Itālijas Ar pilngadībā dāvinātu šauteni Alpos varēja labot Muižnieka Francijā sa­ “Fizioterapeitiem jāmācās visu mūžu, tāpat kā ārstiem,” Oskars Muižnieks kat­ sniegto rekordu. Sniega un saules pārpilnajā Antholcā ru gadu, ne tikai strādājot krājis piere­ naski blēņojās šaudīgs vējelis, kas sprin­ dzi, bet arī regulāri papildinājies kursos. Viņam izveidojies savs, stabilu klientu loks, kuru galvenokārt veido sportisti un aktīva dzīvesveida cienītāji, kam jāatgūs­ tas no traumām vai jātiek vaļā no mu­ guras sāpēm. Nu viņiem jāpaciešas līdz martam. Un pēc tam biatlons atkal paliks bez Muižnieka? Plinte tiks atdota sporta sko­ lai vai federācijai? “Nē, šī ir mana personīgā šautene, ko vecāki man uzdāvināja tieši pirms 10 gadiem, kad gatavojos savām pirmajām starptautiskajām sacensībām — Eiropas Jaunatnes olimpiādei Spānijā,” iebilst Oskars. Ar to viņš toreiz sprintā izcīnī­ jis 21. vietu, vēl mazliet labāk veicies Aleksandram Sverčkovam, kurš finišējis sešpadsmitais. Starp citu, tieši šī iespē­ ja izmantot šauteni, kad vien tas ne­ pieciešams, Muižniekam pēdējos gados laiku pa laika ļāva uzplaiksnīt mūsu biatlona sabiedrībā, te kļūstot par valsts čempionu, te uzvarot Latvijas olimpiādē un pat piedaloties pasaules čempionātā. Savulaik 2000 latus vērtais vācu Anschutz ierocis morāli ir mazliet no­ vecojis, bet pati galvenā sastāvdaļa — stobrs vēl nav svina un pulvera izde­ dzināts un spēj kalpot godam. Jo pēc trijām sacensību sezonām četrus gadus šautene vispār netika lietota. Tiesa, tā ir vismaz puskilogramu smagāka par jaunajiem modeļiem, kam stobri ir no vieglāka metālu sakausējuma un maz­ Pēc trešās uzvaras Smeceres sila trasēs. Aizvadītajā vasarā Oskars liet īsāki. Turklāt tās aizslēgā reizumis Muižnieks uzvarēja visos trijos Latvijas čempionāta posmos, kuros piedalījās. mēdz iesprūst patrona. Šāda vaina gan Tiesa, tajos nestartēja Andrejs Rastorgujevs gadās arī visjaunākajām plintēm. Abi Foto: Dainis Caune, Sports

M

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

41


Foto: Agnis Melderis

DZĪVESVEIDS

Osēns. Tā Oskaru Muižnieku iesaukuši draugi un ar tādu personālo numuru viņš cīnās MTB maratonos. Šajā attēlā fiksēta Oskara pirmā uzvara SEB maratonos elites konkurencē pērnajā jūlijā Smeceres silā pie Madonas. Aizmugurē par Muižnieka uzvaru priecājas viņa komandas biedri – daudzkārtējs Latvijas čempions Matīss Preimanis (pa kreisi) un Igaunijas čempions Peters Tarvis

ar Ilmāru Brici aizslēgu esot jaukuši ārā un centušies kaut ko pielabot, bet ne pārāk sekmīgi. Hohfilcenes un Anesī Legrānbornānas sprintos atsevišķu patro­ nu pārlādēšanas dēļ zaudēts vismaz pa 10 sekundēm. Ja šo ķibeļu nebūtu, dro­ ši var teikt, ka Muižnieks pie pirmajiem PK ieskaites punktiem, ko saņem labā­ ko četrdesmitnieks, būtu ticis jau agrāk. Itin reāli tas bija pat sezonas pirmajā individuālajā distancē — 20 km biatlo­ nā Estersundā, kur viņš ar divām soda minūtēm finišēja 48. pozīcijā. Par vienu precīzu šāvienu vairāk, un Muižniekam pienāktos 33. vieta. Bet tā jau ir rindi­ ņa no biatlona mūžīgā skaitāmpantiņa — kā būtu, ja nebūtu... “Principā šautene kalpo labi un trā­ pīt es varu,” uzsver Oskars. “Sajūtas nav zudušas. Vienīgi darbības šautuvē ir pārāk lēnas. Vasarā darba dēļ es va­ rēju atbraukt uz Alūksni pie Sergeja Sverčkova pašaut labi ja dažas reizes mēnesī. Tikai oktobrī pirmajā treniņno­ metnē uz sniega sāku strādāt, lai da­ būtu daudz maz konkurētspējīgu šauša­ nas ātrumu. Pagaidām katrā šautuvē es zaudēju ap astoņām deviņām sekundēm. Mērķis ir guļus sēriju pabeigt 30 sekun­ dēs, stāvus — 25.

42

Pēc 100 gadiem Olimpijā... “Es būtu apmierināts ar vietu div­ desmitniekā,” par olimpisko Phjončhanu Oskars Muižnieks nekaunīgus sapņus ne­ atļaujas. Pieņemsim, kas tas viņam izdodas, ka veicas ne tikai cienījami, bet arī iz­ cili, un Muižnieks spēlēs kvalificējas pat distancei ar kopējo startu, kas nozīmē­ tu, ka viņš ir pierakstīts pasaules biatlo­

M

ohikāņi viņu sagaidīs ar ovācijām kā vienu no pēdējiem cilts brāļiem

na elites trīsdesmitniekā. Bet šie rezultā­ ti negarantē vietu LOV, kas nodrošinātu materiālu atbalstu karjeras turpināšanai, lai sasniegtu vēl labākus rezultātus. Bet Muižniekam reāli vēl pat divi olimpiskie cikli iespējami, turklāt Latvijas biatlona puķu podā talanti uzzied reti. Tiešām arī tad viņš biatlonam teiks čau?! “Bet nauda būs iztērēta,” ar smai­ du pārdomās slīgst Oskars. “Nezinu. Jārunā ar sievu... Man jau ļoti patīk šis

sporta veids, motivācija un gribēšana ir, bet vienam pašam cīnīties tajā gaļas ma­ šīnā, kāds ir Pasaules kauss, — tas ir ļoti skarbi!” Varbūt pēc šīs sezonas vi­ ņu savā komandā pieņem Rastorgujevs Team, kas pagaidām savus resursus tē­ rē tikai vienam atlētam — Andrejam? “Varbūt...” Oskars novelk gandrīz neticī­ gi. “Bet nezinu jau, kā vēl būs? Varbūt šis ir tikai tāds uzplaiksnījums, un pēc tam viss aizies uz leju. Pieredze man ļo­ ti maza. Ceru, ka tā nebūs.” Pēc gadiem simts, tiekoties aizsaules olimpiskajās spēlēs, Pjērs de Kubertēns Oskaram Muižniekam spiedīs roku kā īs­ tenam amatierim, kas viņa idejas patiesi turējis cieņā pat mūslaiku profesionālajās spēlēs. Arī mohikāņi viņu sagaidīs ar ovā­ cijām kā vienu no pēdējiem cilts brāļiem. Ko mums no tā mācīties šolaiku Latvijā? ©

Dainis CAUNE

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


BIATLONS

ars Osk NIEKS Ž MUI Fizioterapeits (Baltijas Fizioterapija), sportists amatieris Dzimis

1989. gada 9. decembrī Jūrmalā

Augums, svars 182 cm, 71,5 kg Izglītība

Sportā

Alūksnes Valsts ģimnāzija, Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes fizioterapijas studiju programma septiņu gadu vecumā sācis nodarboties ar basketbolu (pirmais treneris Juris Iesalnieks), vienpadsmit gadu vecumā pārgājis uz biatlonu (treneris Sergejs Sverčkovs)

Lielākie sasniegumi Biatlonā: 13. vieta pasaules junioru

čempionātā 15 km biatlonā (2008), vairākkārt izcīnītas vietas labāko piecpadsmitniekā Eiropas junioru čempionātos, vairākkārtējs Latvijas čempions, 35. vieta 2018. gada PK posmā, startējis 2013. gada pasaules čempionātā Riteņbraukšanā: SEB kalnu maratonu kopvērtējumā 2. vieta elites klasē (2017), 3. vieta Latvijas čempionātā XCO krosā, 14. vieta Eiropas čempionātā MTB maratonā (2016), startējis 2016. gada pasaules čempionātā XCO krosā Distanču slēpošanā: Latvijas čempions (2015), startējis 2011. gada pasaules čempionātā Citos sporta veidos: startējis Eiropas kausa izcīņā ziemas triatlonā (slēpošana, skriešana, riteņbraukšana); maratonā labākais rezultāts 2.50:13, Siguldas kalnu maratonos 55 km distancē 3. vieta (2012) un divas 2. vietas 33 km (2013, 2014); Latvijas ziemas III olimpiādes (2015) čempions biatlonā un distanču slēpošanā

a BaibDIKA BEN Biatloniste

rejs GUJEVS d n A TOR RAS Biatlonists

Dzimusi

1991. gada 26. jūnijā Cēsīs

Dzimis

Izglītība

Rozulas pamatskola, Cēsu Valsts ģimnāzija, Vidzemes Augstskola

Augums, svars 182 cm, 70 kg

Augums, svars 156 cm, 50 kg Sportā

no četru gadu vecuma, nodarbojusies arī ar distanču slēpošanu, orientēšanās sportu un florbolu

Pirmais treneris Juris Stīpnieks, pēc Cēsu sporta skolas beigšanas ­— Valdis Bērziņš, tagad ­— Ilmārs Bricis Lielākie sasniegumi

2009. gadā Eiropas Jaunatnes olimpiādē 10. v. jauktajā stafetē, 2010. gadā izcīnījusi IBU kausu junioriem vasaras biatlonā (krosā), 2016. g. Pasaules kausa izcīņas Estersundas posmā 8. v. pāru stafetē (kopā ar A. Rastorgujevu), Kenmoras posmā 5. v. 7,5 km, 22. v. 12,5 km ar kopējo startu, 8. v. pāru stafetē (kopā ar A. Rastorgujevu), Preskailas posmā 15. v. 7,5 km, 13. v. 10 km iedzīšanā, 2017. g. 7. v. 15 km, 2018. g. Pasaules kausa izcīņas Rūpoldingas posmā 10. v. 15 km, patlaban 48. v. kopvērtējumā

Ģimenes stāvoklis neprecējusies Vaļasprieki

kulinārija, aktīva atpūta, kino

1988. gada 27. maijā Alūksnē

Izglītība

Alūksnes vidusskola, LSPA

Sportā

kopš četru gadu vecuma. Trenējies arī džudo un sporta dejās. Biatlonā kopš 1998. gada. Pirmais treneris Sergejs Sverčkovs, pēc tam Intars Berkulis

Lielākie sasniegumi

olimpiskajās spēlēs: 2010. g. — 50. v. 10 km; 2014. g. — ­ 9. v. 12,5 km, 14. v. 15 km, 17. v. 10 km, 33. v. 20 km; Pasaules kausa izcīņas posmos: 2. v. 15 km (2016./2017.), 12 reizes finišējis labāko sešniekā; PK kopvērtējumā: 2013./2014. g. — ­ 16. v., 2014./2015. g. — ­ 27. v., 2015./2016. — ­ 20. v., 2016/2017. ­— 21. v., patlaban — ­ 18. v.; pasaules čempionātos: 2015. g. — ­ 25. v. 12,5 km, 2016. g. — ­ 20. v. 10 km, 27. v. 12,5 km, 26. v. 15 km; Eiropas čempionātos: 2014. g. — ­ 1. v. 20 km, 3. v. 10 km, 2017. g. — ­ 3. v. 12,5 km, 4. v. 10 km

Ģimenes stāvoklis precējies, ir meita Vaļasprieks

ģitāras spēle

Ģimenes stāvoklis precējies, ir meita Vaļasprieks

literatūra

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

43


VĒSTURE

Latvijas kamaniņu sportam 50 Dzimis entuziasmā kā masveidīgs tautas sports, sabiedriskā kārtā būvējot trasi Cīrulīšos pie Cēsīm, kamaniņu sports Latvijā šoziem svin savu 50. jubileju.

Tas nav pasaules čempionāts. Bet tikai 1970. gada Latvijas PSR meistarsacīkstes Cīrulīšos. Tolaiku Latvijas amatieru mačos redzētas pat vēl garākas dalībnieku rindas

Lai

gan pēc sešdesmito un septiņdesmito gadu mas­ veidības buma, kamaniņu braucēju skaits Latvijā bijis mērāms vien pāris desmitos, tieši šā sporta veida pār­ stāvji ir ziemas olimpisko spēļu meda­ ļām bagātākie sportisti valstī. Latvijas Kamaniņu sporta federācija (LKSF) jau 50 gadus darbojas ar mērķi gan populari­ zēt šo sporta veidu Latvijā, gan sagatavot

44

augstas klases sportistus. Arī Phjončhanas olimpiskajās spēlēs mūsu kamaniņu brau­ cēji pieskaitāmi pie medaļu pretendentiem.

25 reizes par Pasaules kausu Sava sporta veida piecdesmito jubileju janvāra beigās federācija svinēja, jau ce­ turto reizi Siguldas bobsleja un kamaniņu trasē rīkojot Eiropas čempionātu, kas bi­ ja arī sezonas noslēdzošais Pasaules kau­

sa izcīņas posms. Šajos gados Siguldā no­ risinājušies arī trīs pasaules čempionāti, trīs pasaules junioru čempionāti, kā arī 25 Pasaules kausa izcīņas posmi, kuru rīkošana pie mums jau kļuvusi par ikga­ dēju tradīciju. Kamaniņu sporta pirmsākumi Latvijā atrodami jau 1887. gadā, kad ar kņaza Kropotkina atbalstu Siguldā tika izvei­ dota pirmā kamaniņu trase Baltijā. 19.

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


KAMANIŅU SPORTS

1968. 25. janvārī jaunuzceltajā trasē Cīrulīši norisinās pirmās neoficiālās sacensības; 31. janvārī tiek dibināta Latvijas PSR Kamaniņu un bobsleja federācija; 20. februārī Cīrulīšu trasi pieņem īpaša komisija, un jau nākamajā dienā notiek 1. republikāniskās sacensības

Spilgtākā trajektorija. Spožākos ierakstus neatkarīgās Latvijas kamaniņu sporta vēsturē veikuši brāļi Andris un Juris Šici, kas Vankūverā kļuva par olimpiskajiem vicečempioniem, Sočos izcīnīja bronzu, arī stafetē finišēja trešie, par ko gan tagad pienākas olimpiskais sudrabs. No Siguldas uz Phjončhanu brāļi dodas kā divkārtēji Eiropas vicečempioni

Uzlabotie Cīrulīši. Trase 1987. gadā

1970. Uzbūvē kamaniņu trasi Ogrē 1977. Murjāņu Sporta internātskolā atver kamaniņu sporta nodaļu 1978. Murjāņos uzbūvē koka kamaniņu trasi 1986. Siguldā atklāj mākslīgā ledus kamaniņu un bobsleja trasi, kas ir astotā pasaulē

gs. sākumā arī citur Latvijā tika vei­ dotas trases, taču pēc Pirmā un Otrā pasaules kara šis sporta veids Latvijā tiek aizmirsts, līdz 1964. gadā to iekļauj Insbrukas ziemas olimpisko spēļu prog­ rammā. Skatoties šīs spēles televizorā, Rīgas Vagonbūves rūpnīcas inženieriem Uldim Bergmanim un Mārim Ozolam arī radās ideja pašiem uzbūvēt kamanas, kas būtu līdzīgas redzētajām. Pateicoties arī Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

sporta entuziastiem no Rīgas Gaļas kon­ servu kombināta un mašīnbūves rūpnīcas Pribor, sešdesmito gadu vidū kamaniņu sports Latvijā atkal piedzīvoja uzplauku­ mu. 1967. gadā Gaujas nogāzē Cīrulīšos pie Cēsīm, kur tagad atrodas Ozolkalna slēpošanas trase, uzbūvē pirmo kamaniņu trasi Baltijā (630 m), atverot jaunu lap­ pusi Latvijas sporta vēsturē. ©

1989. Latvijas Republikas Kamaniņu sporta federācijas (LKSF) konferencē apstiprina federācijas statūtus 1991. LKSF pievienojas Starptautiskajai Kamaniņu sporta federācijai (FIL) 2009. Siguldas trases teritorijā uzbūvē mākslīgā ledus starta estakādi

45


VĒSTURE

eāti r u a L Latvijas kamaniņu braucēji PSRS izlases sastāvā olimpiskajās spēlēs debitē 1976. gadā Insbrukā, kur visi iekļūst labāko desmitniekā — 8. Dainis Bremze, 8. Dainis Bremze/Aigars Kriķis, 9. Vera Zozuļa, 9. Rolands Upatnieks/Valdis Ķuzis. Pēc tam latviešu kamaniņu braucēji nav piedalījušies tikai 1988. gada spēlēs Kalgari

ZIEMAS OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS 1980. gadā Leikplesidā, ASV

Vera Zozuļa — zelts Ingrīda Amantova — bronza 2006. gadā Turīnā, Itālijā

Mārtiņš Rubenis — bronza 2010. gadā Vankūverā, Kanādā

Andris Šics/Juris Šics — sudrabs 2014. gadā Sočos, Krievijā

Andris Šics/Juris Šics — bronza Komandu stafete — Elīza Cauce, Mārtiņš Rubenis, Andris Šics/Juris Šics — sudrabs

Olimpiešu olimpiskais devums. Rolands Upatnieks (no labās) un Valdis Ķuzis, paši būdami vieni no kamaniņu sporta pionieriem, 1976. gada olimpiskajās spēlēs finišēja devītie. Vēlāk Upatnieks kļuva par Latvijas PSR izlases treneri, pēc viņa iniciatīvas un rasējumiem septiņdesmito gadu beigās Murjāņos tika uzcelta koka kamaniņu trase (attēlā augšā), kuru varēja izmantot vasaras treniņiem ar skrituļkamanām. Astoņdesmito gadu sākumā Upatnieks radīja padomju bobsleju, konstruējot unikālas kamanas, kurās Zinta Ekmaņa divnieka ekipāža jau 1984. gadā izcīnīja olimpiskās bronzas medaļas. Valdis Ķuzis kļuva par PSRS kamaniņu izlases mehāniķi, pēc neatkarības atgūšanas divās spēlēs šīs funkcijas veica Latvijas izlasē. Vēlāk kopā ar bijušo kamaniņu braucēju Edvīnu Guršponu nodibināja kamaniņu būves firmu Fiberglass, kas ir starptautiski pazīstama un darbojas joprojām

Valda Tilika ēra. Viens no kamaniņu sporta pionieriem Valdis Tiliks (vidū) kļuva par izcilu treneri, kas izaudzināja gan olimpisko čempioni Veru Zozuļu, gan bronzas laureāti Ingrīdu Amantovu, gan pasaules čempionus Daini Bremzi un Aigaru Kriķi, gan citus olimpiešus. Viņš bija arī prasmīgs kamanu konstruktors un Siguldas trases pirmo metu autors. Attēlā pa kreisi — Valdis Tiliks kopā ar Daini Bremzi, Veru Zozuļu un Aigaru Kriķi, atgriežoties no savām pirmajām olimpiskajām spēlēm 1976. gadā Insbrukā, kurās visi iekļuva labāko desmitniekā. Attēlā pa labi — Rīga sagaida 1980. gada olimpisko čempioni Veru Zozuļu (pa kreisi) un bronzas laureāti Ingrīdu Amantovu (pa labi). Otrajā plānā Astra Rībena, kas izcīnīja astoto vietu

JAUNATNES ZIEMAS OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS 2012. gadā Insbrukā, Austrijā

Riks Kristens Rozītis — sudrabs Ulla Zirne — bronza 2016. gadā Lillehammerē, Norvēģijā

Kristers Aparjods — zelts

PASAULES KAUSA KOPVĒRTĒJUMĀ 1981./1982. g. sezonā

Vera Zozuļa — 1. vieta Juris Eisaks/Einārs Veikša — 3. vieta 1982./1983. g. sezonā

Ingrīda Amantova — 2. vieta 2014./2015. g. sezonā

Andris Šics/Juris Šics — 3. vieta Pasaules čempionātos 1978. gadā ±glsā, Austrijā

Vera Zozuļa — zelts Dainis Bremze/Aigars Kriķis — zelts 1980. gadā Leikplesidā, ASV

Vera Zozuļa — zelts Ingrīda Amantova — bronza

46

Latvijas kamaniņu braucēju otrā olimpiskā komanda. 1994. gadā Lillehammerē. Pirmajā rindā no kreisās: Anna Orlova, Evija Šulce, sporta ārste Zane Krūze, Iluta Gaile un treneris Atis Strenga, kurš kopš 2000. gada ir Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents, otrajā rindā: Agris Elerts, Juris Vovčoks, Dairis Leksis, Roberts Suharevs, Aivis Švāns un fizioterapeits Edvīns Lešenkovs. Galvenais treneris Edvīns Guršpons un mehāniķis Valdis Ķuzis vēl ir ceļā ar auto

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


VĒSTURE 1981. gadā Hammarstrandā, Zviedrijā

Vera Zozuļa — bronza 2003. gadā Siguldā, Latvijā

Mārtiņš Rubenis — sudrabs Komandu stafete — Anna Orlova, Mārtiņš Rubenis, Zigmārs Berkolds/Sandris Bērziņš — sudrabs 2004. gadā Nagano, Japānā

Mārtiņš Rubenis — bronza 2008. gadā Oberhofā, Vācijā

Komandu stafete — Guntis Rēķis, Maija Tīruma, Andris Šics/Juris Šics — bronza 2009. gadā Leikplesidā, ASV

Komandu stafete — Guntis Rēķis, Maija Tīruma, Andris Šics/Juris Šics — bronza

Gan divniekos, gan vieniniekos. Divkārtējie olimpieši Dainis Bremze un Aigars Kriķis spēlēs startēja gan divniekos, gan vieniniekos un abās disciplīnās spēja iekļūt starp labākajiem. 1976. gadā Insbrukā 8. vieta abiem kopā divniekos. 8. vieta Dainim Bremzem individuāli, 13. vieta Aigaram Kriķim Pirmais no četriem. Soltleiksitijas spēles Pēterim Cīmanim (priekšplānā) bija pirmās Latvijas izlases galvenā trenera amatā. Viņš šos pienākumus pildīja četrus olimpiskos ciklus, kuru laikā izcīnītas visas olimpiskās medaļas. Pa kreisi — Anna Orlova, kas kļūs par seškārtēju olimpieti, pa labi — komandas ārste Zane Krūze, kura strādājusi visās spēlēs, un olimpiskā debitante Maija Tīruma

2011. gadā Čezānā, Itālijā

Andris Šics/Juris Šics — bronza 2013. gadā Vistlerā, Kanādā

Komandu stafete — Inārs Kivlenieks, Elīza Tīruma (Cauce), Andris Šics/Juris Šics — bronza 2016. gadā Kēnigszē, Vācijā

Komandu stafete — Inārs Kivlenieks, Elīza Cauce, Andris Šics/Juris Šics — sudrabs

EIROPAS ČEMPIONĀTOS 1976. gadā Hammarstrandā, Zviedrijā

Vera Zozuļa — zelts Dainis Bremze/Aigars Kriķis — bronza 1978. gadā Hammarstrandā, Zviedrija

Vera Zozuļa — bronza 2006. gadā Vinterbergā, Vācijā

Komandu stafete — Anna Orlova, Mārtiņš Rubenis, Andris Šics/Juris Šics — bronza 2008. gadā Čezānā, Itālijā

Komandu stafete — Maija Tīruma, Mārtiņš Rubenis, Andris Šics/Juris Šics — zelts 2010. gadā Siguldā, Latvijā

Komandu stafete — Anna Orlova, Mārtiņš Rubenis, Andris Šics/Juris Šics — zelts 2014. gadā Siguldā, Latvijā

Komandu stafete — Elīza Tīruma (Cauce), Mārtiņš Rubenis, Andris Šics/Juris Šics — sudrabs 2015. gadā Sočos, Krievijā

Andris Šics/Juris Šics — bronza Komandu stafete — Elīza Tīruma (Cauce), Inārs Kivlenieks, Andris Šics/Juris Šics — bronza 2016. gadā Altenbergā, Vācijā

Elīza Cauce (Tīruma) — sudrabs Komandu stafete — Elīza Cauce (Tīruma), Artūrs Dārznieks, Andris Šics/Juris Šics — sudrabs

PASAULES JUNIORU ČEMPIONĀTOS 1993. gadā Siguldā, Latvijā

Andris Neparts/Sandris Bērziņš — zelts Klāvs Vasks/Sandris Līvzemnieks — bronza Komandu stafete — Guntis Rēķis, Sandris Bērziņš, Anita Zāmule, Arnita Cipule, Andris Neparts/Sandris Bērziņš — bronza 1998. gadā Siguldā, Latvijā

Mārtiņš Rubenis — zelts Komandu stafete — Mārtiņš Rubenis, Nauris Skraustiņš, Arnita Ancēna, Kristīne Pudogina, Vilnis Ozoliņš/Jānis Možājevs — sudrabs 2005. gadā Vinterbergā, Vācijā

Ritvars Šteins — bronza 2007. gadā Čezānā, Itālijā

Komandu stafete — Agnese Koklača, Kristaps Mauriņš, Oskars Gudramovičs/Pēteris Kalniņš — bronza 2008. gadā Leikplesidā, ASV

Oskars Gudramovičs/Pēteris Kalniņš — bronza 2015. gadā Lillehammerē, Norvēģijā

Komandu stafete — Ulla Zirne, Kristers Aparjods, Kristens Putins/Kārlis Krišs Matuzels — zelts 2016. gadā Vinterbergā, Vācijā

Kristers Aparjods — sudrabs 2017. gadā Siguldā, Latvijā

Kristers Aparjods — zelts

Bronzas ceļā. Mārtiņš Rubenis Turīnas olimpisko spēļu trasē Čezānā Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Sandra GROSBERGA 47


VĒSTURE

Foto: Dainis Caune, Sports

KAMANIŅU SPORTS

Brāļu Šicu olimpiskais komplekts. Vankūverā (augšējā attēlā) — sudrabs, Sočos — bronza

ris And ŠICS Kamaniņu braucējs 1985. gada 12. maijā Siguldā

Dzimis

Augums, svars 180 cm, 89 kg Izglītība

Murjāņu sporta ģimnāzija

Pirmais treneris Jānis Šics Jānis Liepa

Treneris

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017./2018. g. PK kopvērtējumā 4. vieta 2x 2018. g. EČ 2. vieta 2x, 2. vieta sprintā, 3. vieta komandu stafetē 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 5. vieta 2x 2017. g. PČ 13. vieta 2x, 7. vieta sprintā 2x 2017. g. EČ 5. vieta 2x, 3. vieta komandu stafetē 2015./2016. g. PK kopvērtējumā 6. vieta 2x 2016. g. PČ 5.vieta 2x, 4.vieta sprintā 2x, 2. vieta komandu stafetē 2016. g. EČ 5. vieta 2x , 2. vieta komandu stafetē 2015. g. PČ 6. vieta 2x, 7. vieta komandu stafetē 2015. g. EČ 3. vietas 2x un komandu stafetē 2014./2015. g. PK kopvērtējumā 3. vieta 2x

Olimpiskajās spēlēs

2014. g. Sočos 3. vieta 2x, 3. vieta komandu stafetē 2010. g. Vankūverā 2. vieta 2x 2006. g. Turīnā 7. vieta 2x

Ģimenes stāvoklis precējies, ir dēls un meita

pārgājieni

Foto: Ilmārs Znotiņš

Vaļasprieks

48

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


IČS ars Osk RAMOV GUD

Juris ŠICS

ris Pēte IŅŠ N KAL

Kamaniņu braucējs

Kamaniņu braucējs

Kamaniņu braucējs

Dzimis

Dzimis

Dzimis

1983. gada 26. aprīlī Siguldā

Augums, svars 174 cm, 87 kg Izglītība

LSPA

Augums, svars 175 cm, 88 kg Izglītība

Pirmais treneris Jānis Šics Treneris

Jānis Liepa

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017./2018. g. PK kopvērtējumā 4. vieta 2018. g. EČ 2. vieta 2x, 2. vieta sprintā 2x, 3. vieta komandu stafetē 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 5. vieta 2x 2017. g. PČ 13. vieta 2x, 7. vieta sprintā 2x 2017. g. EČ 5. vieta 2x, 3. vieta komandu stafetē 2015./2016. g. PK kopvērtējumā 6. vieta 2x 2016. g. PČ 5. vieta 2x, 4. vieta sprintā 2x, 2. vieta komandu stafetē 2016. g. EČ 5. vieta 2x, 2. vieta komandu stafetē 2015. g. PČ 6. vieta 2x, 7. vieta komandu stafetē 2015. g. EČ 3. vietas 2x un komandu stafetē 2014./2015. g. PK kopvērtējumā 3. vieta 2x

Olimpiskajās spēlēs

2014. g. Sočos 3. vieta 2x, 3. vieta komandu stafetē 2010. g. Vankūverā — 2. vieta 2x 2006. g. Turīnā — 7. vieta 2x

Ģimenes stāvoklis precējies, ir dēls Vaļasprieks

1988. gada 4. jūlijā Rīgā Murjāņu sporta ģimnāzija, Valsts policijas koledža

Pirmais treneris Jānis Ozoliņš Treneris

Aivars Kalniņš

1988. gada 15. decembrī Rīgā

Augums, svars 174 cm, 85 kg Izglītība

LSPA

Pirmais treneris Aivars Kalniņš Treneris

Aivars Kalniņš

Rezultāti (2014.—2018. g.)

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017./2018. g. PK kopvērtējumā 10. vieta 2x 2018. g. EČ 4. vieta 2x, 3. vieta sprintā 2x 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 7. vieta 2x 2017. g. PČ 11. vieta 2x, 7. vieta komandu stafetē 2015./2016. g. PK kopvērtējumā 11. vieta 2x 2016. g. PČ 10. vieta 2x 2016. g. EČ 21. vieta 2x 2014./2015. g. PK kopvērtējumā 15. vieta 2x 2014. g. PČ 10. vieta 2x 2014. g. EČ 13. vieta 2x

2017./2018. g. PK kopvērtējumā 10. vieta 2x 2018. g. EČ 4. vieta 2x, 3. vieta sprintā 2x 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 7. vieta 2x 2017. g. PČ 11. vieta 2x, 7. vieta komandu stafetē 2015./2016. g. PK kopvērtējumā 11. vieta 2x 2016. g. PČ 10. vieta 2x 2016.g. EČ 21. vieta 2x 2014./2015. g. PK kopvērtējumā 15. vieta 2x 2014. g. PČ 10. vieta 2x 2014. g. EČ 13. vieta 2x

Olimpiskajās spēlēs

Olimpiskajās spēlēs

2014. g. Sočos 10. vieta 2x 2010. g. Vankūverā 12. vieta 2x

2014. g. Sočos 10. vieta 2x 2010. g. Vankūverā 12. vieta 2x

Ģimenes stāvoklis neprecējies

Ģimenes stāvoklis neprecējies

Vaļasprieki

spiningošana, makšķerēšana

autosports

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

49


KAMANIŅU SPORTS

dija Ken RJODE APA

Ulla E ZIRN Kamaniņu braucēja Dzimusi

1995. gada 6. augustā Rīgā

Kamaniņu braucēja Dzimusi

1996. gada 24. decembrī Siguldā

Augums, svars 175 cm, 65 kg

Augums, svars 180 cm, 75 kg

Izglītība

Izglītība

Siguldas Valsts ģimnāzija

Pirmā trenere Ingrīda Amantova Treneris

Kaspars Dumpis

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017./2018. g. PK kopvērtējumā 14. vieta 2018. g. EČ 9. vieta, 5. vieta sprintā 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 13. vieta 2017. g. PČ 10. vieta sprintā, 7. vieta komandu stafetē 2017. g. PČ U-23 20. vieta 2016. g. EČ 21. vieta 2016. g. PČ 37. vieta 2016. g. PČ U-23 18. vieta 2015./2016. g. PK kopvērtējumā 25. vieta 2015. g. PČ junioriem 11. vieta 1x, 1. vieta komandu stafetē 2014./2015. g. PK kopvērtējumā 25. vieta

Olimpiskajās spēlēs

2014. g. Sočos 18. vieta

Ģimenes stāvoklis neprecējusies Vaļasprieki

50

aktīva atpūta, ceļošana un kulinārija

Murjāņu sporta ģimnāzija

Pirmā trenere Aiva Aparjode (mamma, 2006. g. Turīnas OS 18. vieta) Treneris

Kaspars Dumpis

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017./2018. g. PK kopvērtējumā 18. vieta 2018. g. EČ 5. vieta, 3. vieta sprintā, 3. vieta komandu stafetē 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 30. vieta 2017. g. PČ 20. vieta 2017. g. PČ U-23 8. vieta 2015./2016. g. PK kopvērtējumā junioriem 6. vieta 2016. g. EČ 13.vieta 2016. g. PČ U-20 9. vieta 2016. g. EČ junioriem 5. vieta 1x, 4. vieta komandu stafetē 2015. g. PČ junioriem 13. vieta 2015. g. EČ junioriem 8. vieta 1x, 2.vieta komandu stafetē 2015. g. PČ U-23 11. vieta

ElīzaCE CAU Kamaniņu braucēja Dzimusi

1990. gada 21. augustā Siguldā

Augums, svars 170 cm, 67 kg Izglītība

Murjāņu sporta ģimnāzija

Pirmais treneris Aivars Kalniņš Treneris

Kaspars Dumpis

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017./2018. g. PK kopvērtējumā 13. vieta 2018. g. EČ 7. vieta, 9. vieta sprintā 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 11. vieta 2017. g. PČ sprintā 13. vieta 2017. g. EČ 6. vieta 1x, 3. vieta komandu stafetē 2016. g. EČ 2. vieta 1x un komandu stafetē 2016. g. PČ 5. vieta 1x, 2. vieta komandu stafetē, 8. vieta sprintā 2015. g. EČ 9. vieta 1x, 3. vieta komandu stafetē 2015. g. PČ 13. vieta 1x, 7. vieta komandu stafetē 2015./2016. g. PK kopvērtējumā 7. vieta 2014./2015. g. PK kopvērtējumā 14. vieta

Olimpiskajās spēlēs

2014. g. Sočos 12. vieta 1x, 3. vieta komandu stafetē

Ģimenes stāvoklis neprecējusies

Ģimenes stāvoklis precējusies

Vaļasprieki

Vaļasprieks

orientēšanās sports, ceļošana

aktīvā atpūta

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


s Inār ENIEKS KIVL Kamaniņu braucējs Dzimis

1986. gada 4. jūlijā Rīgā

Augums, svars 183 cm, 90 kg Izglītība

Murjāņu sporta ģimnāzija

Pirmais treneris Indra Stiglica Treneris

Kaspars Dumpis

Rezultāti (2014.—2018. g)

2017./2018. g. PK kopvērtējumā 20. vieta 2018. g. EČ 4. vieta, sprintā 7. vieta, 3. vieta komandu stafetē 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 12. vieta 2017. g. PČ 16. vieta 1x, 7. vieta komandu stafetē 2017. g. EČ 20. vieta 2015./2016. g. PK kopvērtējumā 13. vieta 2016. g. PČ 14. vieta sprintā, 2. vieta komandu stafetē 2016. g. EČ 11.vieta 2014./2015. g. PK kopvērtējumā 15. vieta 2015. g. PČ 12. vieta 1x, 7. vieta komandu stafetē 2015. g. EČ 5. vieta 1x, 3. vieta komandu stafetē

Olimpiskajās spēlēs

2014.g. Sočos 16. vieta 2010. g. Vankūverā 18. vieta

Ģimenes stāvoklis neprecējies, ir dēls Vaļasprieks

aktīvā atpūta

ters S s i r K RJOD APA Kamaniņu braucējs Dzimis

1998. gada 24. februārī Siguldā

Augums, svars 195 cm, 105 kg Izglītība

Murjāņu sporta ģimnāzija

Pirmais treneris Aiva Aparjode (mamma, 2006. g. Turīnas OS 18. v.) Treneris

Mārtiņš Rubenis

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017./2018. g. PK kopvērtējumā 15. vieta 2018. g. EČ 8. vieta, 9. vieta sprintā 2016./2017. g. PK kopvērtējumā junioriem 11. vieta 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 29. vieta 2017. g. PČ U-20 1. vieta 1x, 4. vieta komandu stafetē 2017. g. EČ U-20 2. vieta 1x, 3. vieta komandu stafetē 2015./2016. g. PK kopvērtējumā junioriem 2. vieta 2016. g. JOS 1. vieta 1x, 5. vieta komandu stafetē 2016. g. PČ U-20 2. vieta 2016. g. EČ junioriem 3. vieta 1x, 4. vieta komandu stafetē 2014./2015. g PK kopvērtējumā junioriem 16. vieta 2015. g. PČ U-23 8. vieta 2015. g. PČ 25. vieta 2015. g. EČ junioriem 22. 1x, 2. vieta komandu stafetē 2015. g. PČ junioriem 20. vieta 1x, 1. vieta komandu stafetē

rs Artū ZNIEKS DĀR Kamaniņu braucējs Dzimis

1993. gada 20. janvārī Jēkabpilī

Augums, svars 188 cm, 88 kg Izglītība

Murjāņu sporta ģimnāzija, Rīgas Tehniskā universitāte

Pirmā trenere Ingrīda Amantova Treneris

Kaspars Dumpis

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017./2018. g. PK kopvērtējumā 22. vieta 2018. g. EČ 9. vieta, sprintā 11. vieta 2016./2017. g. PK kopvērtējumā 20. vieta 2017. g. PČ 20. vieta 2017. g. EČ 10. vieta 1x, 3. vieta komandu stafetē 2015./2016. g. PK kopvērtējumā 26. vieta 2016. g. EČ 10. vieta 1x, 2. vieta komandu stafetē 2014./2015. g PK kopvērtējumā 28. vieta 2015. g. PČ U-23 4. vieta 2015. g. PČ 15. vieta 2015. g. EČ 14. vieta

Ģimenes stāvoklis neprecējies

Ģimenes stāvoklis neprecējies Vaļasprieks

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

makšķerēšana

51


Apjozt Koreju

Kamēr sporta sabiedrība vēl mēģina tikt galā ar 2014. gada ziemas olimpisko spēļu Sočos atstāto mantojumu, turpinot atmaskot blēdīgus sportistus un uzskaitīt negodīgi nopelnītas medaļas, Dienvidkorejā ar katru dienu garāks kļūst XXIII ziemas olimpisko spēļu uguns stafetes ceļš. Līdz 9. februārim lāpa pa Korejas pussalas dienvidiem pieveiks 2018 kilometrus, lielās olimpiskās uguns iedegšanas mistēriju atklāšanas ceremonijā tradicionāli saglabājot noslēpumā līdz pat pēdējam brīdim. Foto: by IOC Media

P

hjončhanas olimpisko spēļu uguns līdz mēr­ ķim ceļos 101 die­ nu, šajā ziņā atpaliekot no divām iepriekšējām spē­ lēm. Uz Sočiem pa milzīgo Krieviju olimpiskā lāpa tika nesta 123 dienas, savukārt līdz Vankūverai tā nokļuva 106 dienās. Olimpiskā uguns Dienvidkorejā apciemos 17 pilsētas, kā arī 18 reģionus Kanvondo provincē, kurā at­ rodas Phjončhana. Olimpiskā liesma kā ie­ rasts tika iedegta Panatinaiko stadionā Atēnās, Grieķijā. Tiesa — šoreiz neliela lietus

52

un mākoņu dēļ Phjončhanas olimpiskā uguns tika iegū­ ta nevis no saules kolektora, bet gan no rezerves uguns. Pēc tam liesma īpašā un dro­ šā lukturī ar lidmašīnu tika transportēta uz vairāk nekā 8500 kilometru attālo Inčhonu — Dienvidkorejas galveno os­ tas pilsētu, no kurienes 1. no­ vembrī olimpiskā lāpa sāka savu Dienvidkorejas ceļojumu. Šī ir jau otrā reize, kad Dienvidkoreja kļūst par olim­ piskās uguns mājvietu — pir­ moreiz tas notika 1988. gadā, kad vasaras olimpiskās spēles risinājās Seulā. Dienvidkorejas

sporta ministrs Do Honvans norādījis, ka valsts valdība ne­ žēlo spēkus, lai lielo sporta notikumu padarītu par prie­ cīgu festivālu, uzsverot, ka Phjončhanas olimpiskās spē­ les ir centrētas uz cilvēkiem, savukārt olimpiskā uguns sim­ bolizē ikviena kaislību.

0,01 procents korejiešu Lāpu vairāk nekā trīs mē­ nešu ilgā stafetē būs nesuši 7500 lāpneši. Spēļu organiza­ tori uzsver, ka tādā veidā tiek reprezentēti visi 75 miljoni cilvēku, kas apdzīvo Korejas pussalu. Tas nozīmē, ka lāpu

savās rokās būs turējis 0,01 procents pussalas iedzīvotā­ ju jeb katrs 10 000. korejie­ tis. Viņus pavada 2018 atbal­ sta skrējēji, kas sargā liesmu un darbojas kā vēstnieki. Par lāpnešiem izvēlēti sasniedzēji un sapņotāji. Par sasniedzējiem uzskatāmi tie, ku­ riem savās darbības jomās jau izdevies gūt augstus rezultā­ tus un kuri tiecas arvien tā­ lāk, savukārt sapņotāji stafetē ir tie, kuri vēl tikai ir ceļā uz saviem mērķiem. 2018 kilometru garās sta­ fetes lāpnešu vidū ir, pie­ mēram, divkārtējā olimpis­

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: by IOC Media

Foto: by IOC Media

Foto: by IOC Media

kā čempione ātrslidošanā Ļi Sanhva, Korejas futbola zvaigzne Ča Bumkuns un vi­ ņa dēls, valsts futbola izlases trenera palīgs Ča Duri, kā arī citas nacionālā un pasaules lī­ meņa sporta zvaigznes. Lāpu nesuši arī kultūras darbinie­ ki, citi sabiedrībā pazīstami ļaudis. Dienvidkorejas pirmās olim­ piskās čempiones daiļslidošanā Junas Kimas ieskatā veiksmī­ ga olimpiskās uguns stafete var tikt īstenota, ja ikviens pret to izturas ar rūpēm un mīlestību. Starp citu, lai gan lielās olim­ piskās uguns iededzējs tiek tu­

rēts noslēpumā, mēļo, ka tie­ ši Juna Kima varētu būt tā, kurai uzticēs šo godu un uz­ devumu. Ja tā notiks, tad olim­ piskās lāpas stafete noslēgsies ar simbolisku apli. Proti, stafe­ ti kā pirmā lāpnese sāka trīs­ padsmitgadīgā Jū Janga, kura 11 gadu vecumā kļuva par visu laiku jaunāko Dienvidkorejas čempioni daiļslidošanā, pārsnie­ dzot iepriekšējo rekordu, ko 12 gadu vecumā sasniedza Juna Kima. Olimpiskās lāpas stafete ir kā aicinājums ļaudīm ie­ saistīties, radot sajūsmas pil­ nu olimpisko gaisotni visā

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Foto: by IOC Media

valstī. Tās mērķis ir iepazīs­ tināt arī ar bagātīgo Korejas kultūru, stafetei izceļot tūris­ tu uzmanības vērtas valsts vietas.

Pretorkānu lāpa un laimīgie 700 Olimpiskās lāpas au­ tors, korejiešu dizainers Jons Senkims vēlējies radīt kaut ko tādu, kas iedvestu prieku kat­ rā, kas būs turējis lāpu. Viņa uzdevums bija radīt tādu gais­ mekli, kas nenodzistu nekā­ dos laikapstākļos, īpaši ņemot vērā Korejā bieži piedzīvotās spēcīgās sniega vētras.

Lāpas augšdaļas pieci pī­ lāri (kolonnas) atgādina dego­ šu liesmu, savukārt piecstūri lāpas galos simbolizē piecus pasaules kontinentus. Līdz ar to uguns, kas celsies no pie­ ciem pīlāriem, iezīmēs šo pie­ cu kontinentu iedzīvotāju vie­ notību olimpiskajā garā. Lāpas detaļas projektētas tā, lai tās izskatītos kā kopējās lielās liesmas daļa brīdī, kad lāpa tiek iedegta. Ņemot vērā citu stafe­ šu misēkļus ar lāpu nodziša­ nu vai pat uzsprāgšanu, šoreiz lāpa tikusi veidota tā, lai iz­ turētu drastiskas laikapstākļu

53


101 dienu garā lāpas ce­ ļojuma virsmērķis ir ļaut ie­ mirdzēties ikvienam it visur.

54

Foto: by IOC Media

Lāpas stafete iegriezusies tā­ dās vietās, kas, pat neska­ toties uz savu burvību, līdz šim nav bijušas pasaulei labi zināmas, tādā veidā atklājot Korejas slēpto burvību. Lāpas stafetē izmanto da­ žādus transporta līdzekļus, arī šādi pasauli iepazīstinot ar nācijas vēsturi, kultūru un sasniegumiem. Olimpiskā uguns ceļojusi ar lielu 15.— 18. gadsimta bruņrupučkuģi, ar Hwangpo tipa buru laivu, kas tikusi izmantota Čosonu dinastijas laikā. Tā transpor­ tēta arī ar jahtu, tvaika loko­ motīvi, trošu vagoniņu un ci­ tām ierīcēm. Reprezentējot tehnoloģi­ ju attīstību, lāpu nesis arī ro­ bots. Vairāk nekā metru augs­

Foto: by IOC Media

Iemirdzēties ikvienam

Foto: by IOC Media

maiņas. Lāpas degšanas no­ dalījums ar četrām atseviš­ ķām sieniņām neļauj vējam nodzēst liesmu, savukārt trīs­ slāņains lietussargam līdzīgs vāciņš liesmu aizsargā no vēja un sniega. Lāpas unikālā konstrukcija ļauj gāzei cirku­ lēt pa lāpas iekšieni, vienmē­ rīgi sadalot siltumu un ļau­ jot liesmai degt arī tad, kad termometra stabiņš pamatī­ gi noslīd zem nulles. Lāpa var izturēt gaisa temperatūras svārstības no –35 līdz +35 grādiem. Lāpa degs arī 2000 metru augstumā virs jūras lī­ meņa un pie 79,5 kilopaskā­ lu liela spiediena. Lāpā iedeg­ tā liesma varot pretoties pat orkānam — konstruktori no­ rāda, ka maksimālais vēja āt­ rums tās darbībai ir 35 metri sekundē. Šāds vējš var radīt ļoti lielus postījumus, piemē­ ram, izraujot kokus ar visām saknēm. Taču lāpa turpināšot degt. Lāpas liesmas augstums ir 20 centimetri, tās degšanas il­ gums vienā lāpā ir 15 minū­ tes. Lāpas garums savukārt ir 700 milimetri. Laimīgie 700 ir Phjončhanas olimpisko spē­ ļu rīkotāju koncepts, ar kuru tiek uzsvērts, ka viskomfortab­ lākie apstākļi cilvēku dzīvoša­ nai sastopami 700 metru virs jūras līmeņa. Un — cik ne­ gaidīti! — Phjončhana atrodas tieši šādā augstumā. Lāpas korpusa baltais krāsojums simbolizē snie­ goto Phjončhanas ainavu. Vienlaikus iedvesma tās iz­ liektajam dizainam, tekstūrai un krāsai smelta no korejiešu tradicionālajiem porcelāna iz­ strādājumiem. Dzeltenie zvaig­ žņu formas raksti un perfo­ rācijas, kas rotā katru lāpas galu, simbolizē cilvēkus, ku­ ri dzīvo visos piecos kontinen­ tos. Zvaigžņu forma atgādina Phjončhanas nosaukuma raks­ tībā iekļauto rakstzīmi. Rokās sadevušos cilvēku tēls, kas saskatāms zvaigžņotajā raks­ tā, simbolizē mieru un harmo­ niju, ko nes olimpiskās spēles.

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: by IOC Media

Foto: by IOC Media

Foto: by IOC Media

Foto: by IOC Media

Foto: by IOC Media

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

tais humanoīdu robots HUBO ikdienā piedalās glābšanas operācijās, bet olimpisko spēļu laikā HUBO un vēl 84 viņam līdzīgi roboti tiks nodarbināti drošības pasākumos, informā­ cijas sniegšanai, uzkopšanas darbos un pat sienas glezno­ jumu veidošanai. HUBO lāpu nesa aptuveni 152 metrus līdz vairākus centimetrus biezai koka sienai, kurā, izmantojot urbi, izgrieza caurumu un lāpu caur šo paša izveidoto atveri pasniedza savam radītājam — profesoram O Džuns. HUBO savā stafetes posmā paguva panest arī izgudrotāju Denisu Hongu. Sekojot devīzei Ļaut iemirdzēties visiem!, organizatori

apliecināja vēl­ mi Phjončhanas spēlēs redzēt arī Ziemeļkorejas sportistus. Pastāvēja ba­ žas, ka pieaugošā spriedze Korejas pussalā, ko veicināja Ziemeļkorejas kodolieroču iz­ mēģinājumi un provokācijas, varētu mulsināt citas val­ stis sūtīt savus sportistus uz Dienvidkoreju. “Ziemeļkorejas dalība nozīmē to, ka mums būs drošas un mierīgas spē­ les,” mierināja sporta ministrs. Olimpiskās uguns stafete kā ierasts noslēgsies ar XXIII ziemas olimpisko spēļu atklā­ šanu Phjončhanā. Pirms čet­ riem gadiem Soču olimpis­ kā lāpa izgaismojusi ne tikai sportiskos sasniegumus, bet ļāva iemirdzēties arī blēdībām. Soču olimpiskās uguns stafe­ tes lāpas gan sprāga nesē­ ju rokās, gan apdzisa pašā Kremļa pievārtē, gluži vai cen­ šoties mēmi norādīt, ka degot var izgaismot par daudz. Phjončhanas lāpa, izpildot solījumu izturēt jebkurus aps­ tākļus, vēl nav nodzisusi. Un varbūt tas par kaut ko lieci­ na. ©

Anastasija TETARENKO, LETA.lv 55


TIESNESE

a Agit LE ĀBE ISU augstākās kategorijas tiesnese, LSPA profesore Dzimusi

1964. gadā Rīgā

Izglītība

Rīgas 6. vidusskola, Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts, Latvijas Universitāte

Zinātniskie grādi pedagoģijas zinātņu doktore, sociālo zinātņu maģistre psiholoģijā (Dr. paed., Mg. psych.) Darba gaitas BJSS trenere, LU docente, no 1999. gada Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas docente, no 2003. gada — profesore, Latvijas Zinātnes padomes eksperte sporta zinātnē Sabiedriskais darbs Latvijas Augstskolu sporta savienības prezidente, Starptautiskās Augstskolu sporta federācijas (FISU) Izglītības komitejas biedre, ISU augstākās kategorijas tiesnese daiļslidošanā Ģimenes stāvoklis precējusies, divi dēli Vaļasprieki

56

mūzika, kustības, daba un dārzs

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


TIESNESE

Pirmajā līnijā pie ledus Phjončhanas olimpiskajās spēlēs šomēnes debitēs Starptautiskās Slidošanas apvienības (ISU) augstākās kategorijas tiesnese, LSPA profesore Agita Ābele. Latvijai tā ir trīskārša debija, jo arī daiļslidotājiem Denisam Vasiļjevam un Diānai Ņikitinai tās būs pirmās olimpiskās sacensības, turklāt viņi abi netieši ir izslidojuši ceļu Latvijas tiesnesei.

Kad

savulaik trauma liedza pieckārtējai Latvijas čempionei daiļslidoša­ nā Agitai Ābelei turpināt sporta gaitas, viņa ieguva izglītību toreizējā Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā un pa­ mazām sāka trenēt jaunos sportistus. “Sacensībās ar starptautisko tiesnesi, Latvijas Lauksamniecības universitātes profesoru Ansi Zīvertu bieži runājām par daiļslidošanu, analizējām, diskutējām, un tieši viņš mani iedrošināja pašai vērtēt citus, kaut jaunībā parasti nemaz negri­ bas uzņemties tādu atbildību. Tolaik bija tiesnešu trūkums, jo ne visi varēja iz­ brīvēt laiku tiesāšanai, katram bija savs darbs,” atceras Agita Ābele. Viņa daiļsli­ došanas sacensības Latvijā sāka tiesāt 1995. gadā un turpināja arī trenēt bēr­ nus. “Zināšanu daudzums, skatījums uz vienu un to pašu lietu no trenera un no tiesneša pozīcijām tikai pilnveido cilvēku, palīdz atrast esenci, izvērtēt atšķirības.” Tiklīdz savējiem sportā nepavei­ cas, bieži skatītāji, radinieki un trene­ ri vainu saskata tiesnešos. ISU tiesnese Agita Ābele nosmejas, ka tā ir vienmēr: “Tiesneša darbs ir viens no nepatīkamā­ kajiem, jo, ja sportistam kaut kas nesa­ nāk, tad seko emocionālas frāzes, pirm­ kārt, vienmēr vainīgs ir tiesnesis, otrkārt, visi tiesneši esot uzpērkami... Bet tas ne­ nozīmē, ka kāds slikti tiesātu. Ja tiesne­ sis ir rūpīgi, ar lielu izpratni strādājis un var argumentēt savu vērtējumu, tad nav jāņem vērā tas, ko domā apkārtējie — tāda ir cilvēka daba. Viens uztver, ka visi Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

DAIĻSLIDOŠANA

ir ļauni pret viņu, un tad viņš pret to cī­ nās, otrs, ka visi ir labi, un es vienkār­ ši eju, bet trešais pieņem, ka esam dažā­ di un katram ir tiesības uz savu viedokli un skatījumu,” skaidro tiesnese, kura, bū­ dama sociālo zinātņu maģistre psiholoģi­ jā, savā darbā izmanto arī psiholoģes zi­ nāšanas. “Kāds vienmēr ir neapmierināts. Reiz pie manis pienāca divu Latvijas klu­ bu treneri un sāka strīdu par diviem bēr­ niem, kuri ir līdzīgi startējuši. Pārmeta, ka abiem esmu ielikusi par daudz. Teicu, lai paši izstrīdas savā starpā — viņi ta­ ču arī ir zinoši, tikai katrs ar savu ska­ tu punktu! Trenera un tiesneša darbs ir pakalpojumu darbs — bērni un jaunieši maina dzīvesvietu, skolu, klubus un tre­ nerus. Līdz ar to pasaule paplašinās, viss strauji mainās, un tiesnesim ir jābūt spē­ jīgam sekot līdzi daudzām izmaiņām, sli­ došanā notiekošajam, jo vienlaikus mai­ nās gan tiesāšanas sistēma, gan pieeja tiesāšanai.”

Motivācijai sportistu sasniegumi Pēc tam, kad vismaz trīs sezonas tie­ sāts bērnu sacensību un nacionālajā lī­ menī, jebkurš daiļslidošanas arbitrs var doties tālāk, mēģinot kļūt par starptau­ tisko tiesnesi. “Ilgi biju starptautiskā ties­ neša statusā, kurš var braukt uz visām Grand Prix sacensībām un dažādu kausu izcīņām, bet ne uz kontinentu un pasau­ les čempionātiem,” stāsta Agita Ābele. “Agrāk man nebija motivācijas likt eksā­ menus un iegūt augstāko ISU kategori­ ju, jo mūsu sportisti netika augstāk par

57


divdesmitajām un trīsdesmitajām vietām. Līdz ar to nebija intereses un mūsu slido­ tājiem nevajadzēja tiesnešu atbalstu. Daudz esmu komentējusi daiļslidoša­ nu televīzijā. Man bija fantastiska sadar­ bība ar Normundu Melderi, kas turpinās vēl tagad, un man patika darīt to pašu, ko dara tiesneši. Komfortablās telpās, bez pārmērīga stresa izglītojot skatītājus, man nebija iespējas tikt līdz tiesāšanai olim­ piskajās spēlēs, jo tajās nepiedalījās mū­ su sportisti.” Lai kļūtu par olimpisko arbitru, vis­ maz trīs gadus jābūt ISU kategorijas ties­ nesim, kurš tiesā pasaules un Eiropas čempionātos. “Kad Latvijā sāka parādī­ ties sportisti, kuri nopietni varētu preten­ dēt uz augstākām vietām pasaulē un kad iesaistījos dažādās tiesnešu diskusijās par to, kāds vērtējums kuram ielikts, mani sāka no visām pusēm mudināt, ka man kā tiesnesei vajadzētu tiekties augstāk un atbalstīt mūsējos klātienē,” atceras Agita Ābele. “Tā 2013. gadā devos kārtot ISU kategorijas tiesnešu eksāmenu un tai pa­ šā sezonā jau tiesāju pasaules un Eiropas čempionātos, ieskaitot Grand Prix finālu. Esmu arī starptautiskās tiesnešu brigā­ des vadītāja jeb vecākais tiesnesis (referi), bet man vēl ir, kur pakāpties, jo man vēl nav ISU Referi kategorijas. Tātad kā tiesnešu brigādes vadītāja pagaidām vēl nevaru būt Eiropas un pasaules čempio­ nātos. Tikai šis cilvēks drīkst runāties ar tiesnešiem un medijiem. Tiesnešu brigā­ des vadītājs pats netiesā, bet ir tiesnešu

T

iesneši atrodas pirmajā līnijā pie ledus, un sportisti faktiski viņiem velta slidojumu

organizators, kurš ierodas ledus arēnā kā tāds valsts kontrolieris. Seko, vai pareiza hronometrāža, kāds ledus un veic virkni citu funkciju.” Nākamais nosacījums ­— lai kļūtu par olimpisko spēļu tiesnesi, nepieciešama ne tikai tiesneša kategorija, bet valstī ir jā­ būt attiecīga līmeņa sportistiem, kas pie­ dalās olimpiskajās spēlēs. “Tā kā divi Latvijas sportisti ir kvalificējušies dalībai 2018. gada ziemas olimpiskajās spēlēs, tad Slidošanas federācija mani pieteica kā tiesnešu pārstāvi. Izlozes rezultāti no­ teica, ka es tiesāšu gan individuālos sli­ dojumus vīriešiem un sievietēm, gan arī sieviešu un vīriešu komandu slidojumus. Komandā ietilpst vīriešu un sieviešu pā­ ris un abi individuālie slidotāji,” skaid­ ro Agita Ābele, bilstot, ka veiksmīgā iz­ loze ļaus skatīt tuvplānā praktiski visus slidotājus.

58

Foto no Agitas Ābeles personiskā arhīva

TIESNESE

Brīvprātīgais un atbildīgais darbs padarīts. Eiropas daiļslidošanas čempionāta tiesneši pēc sacensību noslēguma. Sestā no kreisās puses — ­ Agita Ābele

Godīgums paver iespējas Kādas ir sarunāšanas iespējas, par ko tomēr nerimst runas? Agita Ābele saka, ka par tiesnešu ietekmēšanu runā un ru­ nās, bet tāda sarunāšana ir ļoti grūti iz­ darāma. Turklāt olimpiskajās spēlēs var tiesāt tikai tad, ja tiesnesis pēdējos ga­ dus strādājis bez aizrādījumiem. Citādi var gadīties kā Baltkrievijas tiesnesim Aleksandram Goroždanovam, kuru tehnis­ kā komiteja pirms mēneša atcēla no daiļ­ slidošanas tiesāšanas starptautiskā līmenī. “Pirms sacensībām uz ledus halli aiz­ ved 13 tiesnešus, bet tiesās tikai devi­ ņi,” Agita Ābele skaidro procedūru. “45 minūtes pirms starta izlozē, kurš tiesās konkrēto disciplīnu. Tātad četri tiesneši paliek aiz borta, deviņi tiesā. Arī es šo­ sezon tā paliku aiz borta Eiropas čempio­ nāta sieviešu sacensību īsajā programmā.” Kas notiktu, ja Latvijas tiesnesis mū­ su slidotājiem ieliktu visaugstāko vērtē­ jumu neatkarīgi no tā, kā viņi startētu? “Visticamāk, ka nākamajā sezonā es vairs netiesātu, jo būtu saņēmusi aizrādījumu par nacionālo ieinteresētību,” ir pārlieci­ nāta Agita Ābele. “Toties, kad sportists ir izcili izpildījis kādu elementu un ties­ nesis var argumentēt, kāpēc liek labu at­ zīmi, tad tāda ir jāliek un nav jābaidās, ka tas ir savas valsts sportists.” Varbūt ne visi zina, ka daiļslidoša­ nas tiesnešiem nemaksā algu. Viņiem tiek segti uzturēšanās un ceļa izdevumi un iz­ maksāta dienas nauda dažādiem papildiz­ devumiem. “Tiesneši ir profesionāļi, kas veic zināmā mērā labdarību un bauda mākslu,” skaidro Agita Ābele. “Turklāt tiesneši atrodas pirmajā līnijā pie ledus, un sportisti faktiski viņiem velta slidoju­ mu. Ja izpildījums ir perfekts, tad vien­ nozīmīgi tas ir liels māksliniecisks baudī­ jums. Ar savu lielo tiesneša pieredzi varu

mierīgi baudīt slidojumu un vienlaikus au­ tomātiski redzēt visu, kam jādod vērtē­ jums. Ir viegli tiesāt, ja sportists nepie­ ļauj daudz kļūdu, bet ir daudz grūtāk, ja elementu virknējumi ir ar daudzām kļū­ dām. Pēc katra slidojuma tiek dotas di­ vas minūtes, kurās tiesneši var pārbaudīt monitorā kāda elementa atkārtojumu, ja nav pārliecināti par savu vērtējumu. Tas ir pamatīgs darbs. Skatītāji TV ekrānos parasti tajā laikā redz atkārtojumus, spor­ tistu smaidus un sveicienus.”

Denisa Vasiļjeva izvēles programma tiesneša acīm Latvijas daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs aizpagājušajā sezonā startēja kā Alekseja Urmanova audzēknis, šogad jau viņu tre­ nē šveicietis Stefans Lambjēls. Sportistam agrāk bija pašam raksturīgs māksliniecis­ kais stils, bet tagad diezgan daudz kustī­ bu aizgūts no Lambjēla. Deniss uz ledus kļuvis mazliet vīrišķīgāks — jaunajiem sportistiem gadi iet uz priekšu, un šogad jau viņš parāda nevis juniora, bet vīrieša cienīgu slidojumu. Analizējot janvārī Maskavā aizvadī­ to Eiropas čempionātu, kurā Deniss iz­ cīnīja ceturto vietu, manuprāt, izvē­ les programmu Deniss varēja slidot bez čatrapgriezienu lēciena, bet treneris un sportists bija to iekļāvuši programmā un noteikti, ka viņiem bija pamatots iemesls to darīt. Daudziem šajās sacensībās bija jāpierāda sevi, bet redzējām, ka pat sportisti, kuri treniņos stabili izpilda četrapgriezienu lēcienus, sacensībās krita. Vai tā vietā var izpildīt trīsapgrie­ zienu lēcienu? Jā, bet tad tehnisko punktu skaits var būt zemāks. Ja izpilda skaisti un tīri trīsapgriezienu lēcienu, tad tiesnesis piešķir bonusus +1, +2 vai +3. Ja saņemts +3, tad šāds vērtējums

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


TIESNESE

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

ir ­ tuvs pareizi izpildīta četrapgrieziena vērtībai. Viens ir četrapgriezienu lēcienā zaudēt līdzsvaru un pieskarties ledum, pavisam kas cits — nokrist. Kritiena gadījumā paiet dažas sekundes, ka­ mēr sportists pieceļas un uzņem vaja­ dzīgo tempu. Tas nozīmē, ka tiesnesis automātiski interpretācijas un izpildījuma daļai nevar likt izvērtēto punktu skai­ tu. Maskavas sacensībās Deniss, gata­ vojoties četrapgriezienu lēcienam, veica astoņus pārskrējiena soļus pāri laukumam ātruma uzņemšanai bez roku kustībām un stāvēja slīdējumā, veicot sagatavo­ šanos, turklāt gandrīz četras sekundes zaudēja kritiena dēļ. Turpretī trīsapgrie­ zienu lēcienā parasti iegāja skaisti ar oriģinālām kustībām un roku akcentiem.

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

D

eniss, gatavojoties četrapgriezienu lēcienam, veica astoņus pārskrējiena soļus pāri laukumam ātruma uzņemšanai bez roku kustībām un stāvēja slīdējumā, veicot sagatavošanos, turklāt gandrīz četras sekundes zaudēja kritiena dēļ. Turpretī trīsapgriezienu lēcienā parasti iegāja skaisti ar oriģinālām kustībām un roku akcentiem

Eleganti viegls un fiziski smags. Deniss Vasiļjevs divās dažādās situācijās

59


TIESNESE

60

Olimpiskā vicečempiona skola. Šveicietis Stefans Lambjēls, kas trenē gan Denisu Vasiļjevu, gan Diānu Ņikitinu, pats piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs, Soltleiksitijā izcīnot 15. vietu, Turīnā kļūstot par vicečempionu, Vankūverā paliekot ceturtais

Atbrīvotība. Lai parādītu savas īstās spējas, Diānai Ņikitinai vispirms jātiek vaļā no pirmsstarta sasprindzinājuma

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Vai es ieteiktu četrapgriezienu lēcienu mēģināt olimpiskajās spēlēs? Mans viedoklis — ja četrapgriezienu lēciens nav stabils treniņos, tad pamēģināšana būtu atliekama uz mazāk nozīmīgām sacensībām, taču lēmums ir sportistu un treneru ziņā. Trenerim ir jāvērtē, vai četrkāršo lēcienu treniņos sportists izpilda vienu reizi no desmit vai astoņas no des­ mit. Ja jautātu man, tad uzskatu, ka ne­ vajadzētu iekļaut programmā elementu, ku­ ra izpilde ir tik liela loterija, turklāt šis lēciens paņem daudz enerģijas un var ie­ tekmēt visu pārējo programmas elemen­ tu izpildi. Es tikai izsaku savu vērtējumu no malas, kurā es nevaru būt kategoris­ ka. Ja vērtētājs sāk ar frāzi: “Ja es būtu tavā vietā,” tad jāsaka, “piedod, tu neesi manā vietā, tev ir tikai cits skatījums, ar savu pieredzi un zināšanām.” Katram pa­ šam jāmēģina tikt galā ar savu dzīvi, ne­ dodot kategoriskus padomus citiem. Mēs visi mākam iet, bet nezin kāpēc daži ejot klūp uz līdzenas vietas, krīt un pat salauž kāju. Tas nenozīmē, ka cilvēks nemāk iet. Ļoti labus vārdus varu teikt par Denisa soļu virknējumiem, kur viņš interesanti darbojas ar augumu, un kompozīcijas izveidi. Ar savu plastiskumu un slidošanas tehniku šis sportists ir cienīgs iesaistīties medaļu izcīņā. Denisam jāturpina savā stilā, programmas kompo­ nentēs viņš ir plastisks un lielisks. Ja būs tehniski strukturēts, pārdomāts un pietiekami labs izpildījums, tad varēsim baudīt labu slidojumu. Tomēr jāatceras, ka Eiropas čempionāts, par kuru runā­ jam, notiek bez spēcīgākajiem Japānas, Kanādas un ASV sportistiem, kas ir no­ pietni konkurenti Latvijas slidotājam. Eiropas čempionātā ļoti saspringti cīnījās Krievijas sportisti, jo zināja, ka tikai divi brauks uz Koreju. Tas veicināja arī vairākas kļūdas. Kaut gan visur var atrast kādas kļūdiņas, pat Denisa skaista­ jā trīsapgriezienu lēcienā, kuru noslēdzot viņš uz mirkli pieskaras ledum ar otru kāju, jo lēciens ir ne līdz galam izgriezts, un vismaz -1 ir jāliek. Ja es to kā tiesnesis nepamanu, tad esmu paziņojusi, ka neko nesaprotu, un varu saņemt no tehniskās komitejas aizrādījumu par kļūdu. Atkārtotā gadījumā — arī beigt tiesneša darbību. Piruešu izpildījumā jābūt labam ātru­ mam, ātri jānostabilizē rotācijas centrs, tiesnesis vērtē, cik oriģināla ir pozīci­ ja un citus nosacījumus. Ja skatāmies Denisa slidojumu Eiropas čempionātā, tad redzam, ka vienai piruetei nav izdevies noturēt centrējumu, jo viņš aizvirpuļo uz sāniem. Savukārt nākamā piruete ir lie­ liska, par kuru var likt augstāko vērtēju­ mu. Tātad ir pilnveidojama arī prasme iz­ pildīt mazāk veiksmīgo pirueti.


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Diānai Ņikitinai nepieciešamā atslēdziņa Sacensībās visu izšķir nevis tas, kāds esi treniņos, bet tas, ko parādi konkrē­ tajā brīdī, kad ir svarīga psiholoģiskā sa­ gatavotība labam rezultātam. Pārmērīgā atbildības izjūta, pārmērīgs centīgums un sacensību nozīmīgums Eiropas čempio­ nātā Diānai patraucēja. Tātad ir jāpie­ strādā, lai uz ledus būtu rutīnas darbī­ bas un jāattīsta prasmes pārvarēt stresu. Trenerim Lambjēlam tas veiksmīgi izdo­ das ar Denisu, bet Diānas sagatavošanai, iespējams, jāatrod cita atslēdziņa. Jo nav pareiza vai nepareiza slēdzene, bet jāska­ tās, kura atslēdziņa, kurai slēdzenei der. Diānai šosezon izveidojies lielisks au­ gums, viņa ir gan slaidāka, gan vairāk nobriedusi. Slidojums ir elegants, un spor­ tiste izpilda trīsapgriezienu lēcienus. Viņai nesanāk tik labi, kad ļoti cenšas. Tiroles kausa izcīņā Diāna arī programmas otrajā daļā veica skaistu divarpus apgriezienu akseli un trīsapgriezienu tulupu, par ko viennozīmīgi ir liekami tiesnešu plusi, un tas nozīmē, ka fiziskā forma Diānai ir tik laba, ka to var izpildīt. Latvijas čempio­ nātā viņa noslidoja vēl labāk un atraisī­ tāk nekā Tiroles kausā. ©

iss Den ĻJEVS I VAS

a DiānTINA ŅIKI

Daiļslidotājs

Daiļslidotāja Dzimusi

2000. gada 9. decembrī Rīgā

Augums, svars 172 cm, 55 kg Izglītība

Eiropas Tālmācības vidusskola

Pirmā trenere

Olga Ņečajeva

Treneris

Stefans Lambjēls

Rezultāti (2014—2018)

2018. g. EČ 36. vieta, 36,71 punkts 2017. g. PČ junioriem 30. vieta, 39,39 punkti 2016. g. PČ junioriem 10. vieta, 149,02 punkti 2016. g. PJO 5. vieta, 165,50 punkti, 5. vieta komandu sacensībās, 89,66 punkti 2015. g. PČ junioriem 10. vieta, 148,63 punkti

Ģimenes stāvoklis neprecējusies Vaļasprieki

literatūra, kalnu slēpošana un peldēšana

Dzimis

1999. gada 9. augustā Daugavpilī

Augums, svars 165 cm, 55 kg Izglītība

Daugavpils Krievu licejs

Treneris

Stefans Lambjēls

Rezultāti (2014—2018)

2018. g. EČ 4. vieta, 243,52 punkti 2017. g. PČ 14. vieta, 239,00 punkti 2017. g. EČ 7. vieta, 235,20 punkti 2016. g. PČ 14. vieta, 224,54 punkti 2016. g. PČ junioriem 8. vieta, 204,75 punkti 2016. g. PJO 2. vieta, 214,43 punkti, 1. vieta komandu sacensībās, 149,09 punkti 2016. g. EČ 12. vieta, 204,24 punkti 2015. g. PČ junioriem 7. vieta, 202,73 punkti 2015. g. EJOF 2. vieta, 197,72 punkti

Ģimenes stāvoklis neprecējies Vaļasprieki

zīmēšana, dejošana, dziedāšana

Iveta DAINE Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

61


ĀTRSLIDOŠANA

Ātrslidotājs 1986. gada 7. aprīlī Rīgā Ventspils Augstskola

Pirmā trenere Lāsma Kauniste Treneris

Dzimis

m, 11. vieta distancē ar kopēju startu 2017. g. PČ daudzcīņā — ­ 11. vieta kopvērtējumā 2016. g. PČ daudzcīņā — ­ 9. vieta kopvērtējumā 2016. g. PČ 8. vieta 1000 m, 13. vieta distancē ar kopēju startu 2016. g. EČ 6. vietas 500 m, 5000 m, 1500 m, 10 000 m un kopvērtējumā 2015. g. PČ daudzcīņā 10. vieta kopvērtējumā 2015. g. PČ 4. vieta distancē ar kopēju startu, 16. vieta 1500m 2015. g. EČ 6. vieta 1500 m, 8. vieta 10 000 m, 7. vieta 500 m, 5000 m un kopvērtējumā Olimpiskajās spēlēs 2014. g. Sočos 1 ­ 4. vieta 1500 m, 24. vieta 1000 m, 37. vieta 500 m 2010. g. Vankūverā ā­ trslidošanā 20. vieta 5000 m, šorttrekā 10. vieta 1500 m, 12. vieta 500 m, 14. vieta 1000 m

Ģimenes stāvoklis neprecējies

62

1994. gada 16. decembrī Ventspilī

Augums, svars 172 cm, 69 kg Izglītība

Ventspils 6. vidusskola, Rīgas Tālmācības vidusskola

Sporta gaitas

piecus gadus trenējies hokejā, arī vieglatlētikā, basketbolā, no 13 gadu vecuma — šorttrekā

Edvīns Silovs

Rezultāti (2014.­—2018.) 2018. g. EČ 7. vieta 1500 m, 10. vieta 1000

Vaļasprieki

Šorttrekists

Šorttrekists

Augums, svars 178 cm, 78 kg Izglītība

erts Rob NIEKS J ZVE

erto Rob ĪTIS PUĶ

lds Hara VS SILO Dzimis

ŠORTTREKS

Treneris

Kenans Gouadecs (Itālija), pirmais treneris šorttrekā Māris Birzulis

Lielākie sasniegumi sportā bronzas medaļa Eiropas čempionātā 1000 m (2018. g.), 3. vieta PČ daudzcīņā (2013. g.), 2. vieta PČ 1000 m (2013. g.), 3. vieta PČ 1000 m (2013. g.) Olimpiskajās spēlēs 2014. g Sočos 15. vieta 1500 m Ģimenes stāvoklis neprecējies Vaļasprieki

hokejs, TV seriāli, atpūta ar draugiem

Dzimis

1997. gada 22. novembrī Ventspilī

Augums, svars 180 cm, 70 kg Izglītība

Ventspils 1. ģimnāzija, Ozolnieku vidusskola

Sporta gaitas

hokejs, basketbols, kopš 12 gadu vecuma trenējas šorttrekā

Trenere

Evita KrievāneMoiseičenko, konsultējot Stjuartam Horspūlam (Lielbritānija), pirmais treneris Māris Birzulis

Lielākie sasniegumi Eiropas kausa finālsacensību uzvarētājs B grupā (2015. g.), 4. vieta Eiropas Jaunatnes olimpiādē (2013. g.), dalība pasaules, Eiropas meistarsacīkstēs, Pasaules kausu izcīņā Ģimenes stāvoklis neprecējies, ir draudzene Vaļasprieks ceļojumi

kalnu riteņbraukšana, aktīva atpūta, kafija un ceļošana

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: Sputnik/Scanpix

Par nesasniegtiem mērķiem Roberto Puķīti sastopu lidostā, jo viņš jau 25. janvārī devās uz Seulu, kur kopā ar itāliešu šorttrekistiem aizvadīja pēdējo treniņnometni pirms olimpiskajām spēlēm. Kāpēc itāliešu? Pavisam vienkārši: kopš pagājušā gada Roberto trenējas pie itāliešu trenera Kenana Gvadeka.

Šīs

Roberto ir jau otrās olim­ piskās spēles. Pirms četriem gadiem Sočos ventspilnieks, kurš toreiz trenējās pie nīderlandiešu treneriem, izcīnīja 15. vietu 1500 met­ ros, kas toreizējam vidusskolniekam ne­ bija slikts sasniegums. Arī pats sportists uzskata, ka Sočos gūtā pieredze lieti noderēs Korejā, jo šobrīd šorttrekā ir ļoti daudz spēkos līdzīgu sportistu un daudz izšķir māka iz­ šaut pareizajā mirklī. Protams, ka māji­ nieki korejieši, kas ir vieni no labākajiem pasaulē, savu skatītāju priekšā gribēs de­ monstrēt visu savu varenību, taču pēdējos gados eiropieši ir stipri auguši savā meis­ tarībā, un cīņas būs spraigas. Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Roberto uzskata, ka šobrīd ir ļoti labā formā, kaut arī muguras traumas dēļ nā­ cies izlaist visu pagājušo sezonu, pat do­ mājis mest šorttrekam mieru, taču trau­ ma veiksmīgi izārstēta, arī nesasniegtie mērķi likuši ventspilniekam atgriezties ce­ liņā. Par sportista vārdu nopietnību liecina arī janvārī izcīnītā bronzas medaļa Eiropas čempionātā, kur līdz sudrabam pietrūka vien divas simtdaļas. Salīdzinot gatavošanos olimpiskajām spēlēm pirms Sočiem un tagad, Roberto atzīst, ka daudz devuši treniņi pie itālie­ šu speciālista. Iepriekšējā ciklā, trenējo­ ties kopā ar nīderlandiešiem, galvenais uzsvars likts uz fiziskajām spējām un iz­

turību, pārāk neiedziļinoties taktikā un daudzpusīgos treniņos, tagad daudz laika pavadīts uz velosipēda, krosa trasēs, lo­ kanības treniņos sporta zālēs. Tomēr Roberto uzskata, ka laba fizis­ kā forma vien neko nedos, ja netiks pie­ mērotas taktiskas gudrības, kas spēkos līdzīgu slidotāju cīniņā bieži vien izšķir augstu vietu likteni. Par saviem olimpis­ kajiem mērķiem Roberto daudz runāt ne­ grib, taču uzsver, ka cīnīsies (iespējams, trijās distancēs) no visas sirds, un cer, ka viņa veikums būs krietni vien augst­ vērtīgāks nekā pirms četriem gadiem. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 63


Ventspilnieks Roberts Zvejnieks, kas tagad dzīvo un trenējas Jelgavā, pirmo reizi par olimpiskajām spēlēm kā nākotnes mērķi iedomājies 2013. gada Eiropas Jaunatnes olimpiādē, kad, būdams vēl 8. klases skolnieks, vecāku jauniešu konkurencē izcīnīja augsto ceturto vietu. Tobrīd viņa stāžs šorttrekā bija vēl pavisam niecīgs, vairāk viņš bija trenējies hokejā, arī basketbolā. 2015. gadā Roberts uzvarēja Eiropas kausa izcīņā jauniešiem un junioriem, sāka piedalīties pieaugušo sacensībās, kur augstas vietas vēl neizcīnīja, taču ieguva pieredzi, kas viņu aizveda līdz olimpiskajam sapnim.

pa īstam savām tiesībām uz vietu Latvijas olimpiskajā ko­ mandā Roberts noticēja vien pagājušā gada nogalē — pēc sekmīgām cīņām Pasaules kausa pēdējā posmā, kad tika paziņots šorttrekistu olimpiskais sastāvs. Kā akmens novēlās no sirds, tagad atzīst slidotājs. Phjončhanā Roberts startēs divās dis­ ciplīnās — 1000 un 500 metros. Atlēts atzīst, ka lielākas izredzes saskata īsajā sprintā, jo ne velti izlases konsultants, an­ glis Stjuarts Horspūls viņa spējas eksplo­ dēt startā sauc par Roberta superspēku. Tieši angļu speciālists, kas tiek dēvēts par vienu no pasaules pieciem labākajiem šorttreka treneriem, kopdarbībā ar Jelgavas un tagad arī Latvijas izlases treneri Evitu Krievāni-

64

Moiseičenko viņam šorttrekā pavēris jaunus apvāršņus. Vispirms jau ar citādiem treni­ ņiem — ne tikai veikt liela apjoma dar­ bu, bet darīt to ar prātu, cenšoties izprast katru kustību, apzināt savas stiprās puses, novērst trūkumus. Liela nozīme ir tam, ka Jelgavā vienkopus trenējas visi mūsu la­ bākie (izņemot Roberto Puķīti, kas trenē­ jas Itālijā), jo komandas spēks ir ļoti va­ jadzīgs arī treniņos, atslābināties nevar ne uz mirkli. Šorttreks, pēc Roberta domām, ir fi­ zisks, emocionāls un reizē arī taktisks spor­ ta veids. Tu vari būt stiprs un uzvarēt vie­ nu dienu, bet atliek tikai nedaudz zaudēt uzmanību, un tālākajā cīņā vairs nepieda­ lies. Sava nozīme šajā sporta veidā esot arī fiziskajam kontaktam, kas gan tiek tiesne­

šu stingri uzraudzīts (bieži vien strīdīgās situācijās tiek izmantoti arī videoieraksti), lai tas neietekmētu tālāko cīņu. Savureiz ir diskvalificēts gan Roberts, gan viņa sāncen­ ši. Tā ir šorttreka sastāvdaļa, jo no ķerme­ niskas saskarsmes izvairīties nav iespējams. Runājot par olimpiskajām spēlēm, Roberts atzīst, ka uz augstām vietām tēmēt pagaidām būs grūti, jo spēcīgo sāncenšu vidū viņš būs viens no jaunākajiem. Taču puisis kategoriski norobežojas no olimpiskā tūrista statusa — darīs, ko varēs, cīnīsies visiem spēkiem un cer gūt labu pieredzi, jo par savām īstajām viņš uzskata nākamās olimpiskās spēles pēc četriem gadiem. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Fiziska prāta spēle


Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

65


CERĪBA

Team Eiduki. Patrīcijas iznācie Viens tēvs, viena māte, septiņi bērni, divi olimpieši... Pirmais līdz olimpiskajām distanču slēpošanas trasēm 2006. gadā Turīnā Eiduku vārdu aiznesa Valts. Tagad kārta Patrīcijai, kura strauji kāpj augšup. Jau aizpērn sešpadsmitgadīgā Kokneses skolniece izcīnīja 21. vietu II Jaunatnes olimpiskajās spēlēs Lillehammerē, pērn viņa kļuva par absolūto Latvijas čempioni pieaugošo konkurencē. Šīs ziemas sākumā Skandināvijas kausa izcīņā Patrīcija finišēja ar Latvijas FIS punktu rekordu (65), janvārī Igaunijas čempionātā pārspēja visas slavenās kaimiņvalsts slēpotājas, bet īsi pirms došanās uz Phjončhanu finišēja devītā sprintā pasaules junioru čempionātā. Pirms tam tāda ranga sacensībās labāko desmitniekā iekļūt nebija izdevies nevienam mūsējam.

M

ūsu delegācijā Phjončhanā Patrīcija Eiduka ir otra jaunākā dāma, kurai, olimpiskajam mē­ nesim sākoties, palika astoņpadsmit. No tiem viņa slēpo jau kādus piecpadsmit. “Tiklīdz sāku staigāt, mani ņēma līdzi uz visām brāļu sacensībām,” smaida Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas 11. klases skolniece. Izskatās, ka Patrīcija nemaz nevarēja neslēpot. Vai tas bērnībā to­ mēr nebija drusku apnicīgi? “Man patika ļoti,” Patrīcija kategoriski noraida jebkā­ das aizdomas. “Ja vecākie bērni iet pa priekšu, nekāda pierunāšana nav vajadzī­ ga,” piebilst Patrīcijas tēvs un treneris Ingus Eiduks.

Parocīgais smagums Bet distanču slēpošana, jo sevišķi jau­ nām meitenēm, ir smags sporta veids, turpinu provocēt. “Ļoti smags,” Patrīcija piekrīt nekavējoties. “Vispusīgai jābūt. Daudz jāskrien, jāpeld... Jau bērnudār­ zā sāku apmeklēt peldēšanas treniņus. Joprojām patīk peldēt.” Šī vispusība, ie­

66

spējams, kaut nedaudz kompensē to, ka Eiduki reti kad varējuši atļauties agrās treniņnometnes uz sniega, kur nu vēl uz ledājiem. “Tas prasa lielas finanses,” jau­ nās slēpotājas balsī ieskanas lietišķība. “Mums ir tikai vietējie sponsori. Un pal­ dies viņiem! Šogad sezonu varējām sākt laikus — 9. oktobrī Voukati sniega tu­ nelī.” Vēl pirms šīs sezonas Patrīcija to­ mēr nav bijusi pilnīgi droša, ka izdo­ sies kļūt par olimpieti. “Nezinājām, ko dos vasaras darbs,” viņa skaidro. “Sprintā es tikai nedaudz biju priekšā Ingai Paškovskai, distancē mazliet vairāk — Andai Muižniecei.” Bet FIS punktu re­ kords decembrī 10 km distancē brīvajā stilā šīs bažas dzēsis. “Tā trase Somijā bija man parocīga — smaga, ar dau­ dziem kalniem,” atceras Patrīcija. Kā vi­ ņai var būt izdevīga trase ar gariem kā­ pumiem, jo, salīdzinot ar Skandināvijas slēpošanas centriem, Pļaviņas ir gandrīz līdzenums? “Mēs paši par to brīnāmies,” atzīst Patrīcija. “Vasarā galvenokārt rolle­

Pēc septītā Latvijas čempiones titula. Patrīcija Eiduka Smeceres sila trasē Madonā

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


ns

DISTANČU SLĒPOŠANA rējam Vecbebros pa Odzienas šosejas di­ vu kilometru posmu, kurā nav kāpumu.” Kas tad treniņu procesā aizvadītajā va­ sarā tika mainīts? “Mēs katru gadu kaut ko liekam mazliet klāt,” Patrīcija kļūst noslēpumaina. “Iepriekš pirmais treniņš bija divas stundas, bet tagad tas ir div­ arpus stundu... Tētim nepatiks, ja sīku­ mus izstāstīšu.” Nepavisam nav tā, ka olimpiete dzī­ vo tikai sportā vien. Patrīcija mācās spē­ lēt ģitāru, viņai patīk dziedāt korī, pieda­ lījusies divos Dziesmu svētkos. Pirmajos kā dejotāja, tagad gan šai nodarbei vairs laika neatliekot. Bet skolas korī Patrīcija dzied joprojām.

Foto: Dainis Caune, Sports

Mazā māsa, lielie brāļi

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Savulaik Patrīcija pamēģinājusi spē­ kus arī biatlonā, un veicies viņai itin labi, vienkārši sirdij tuvāka esot distanču slē­ pošana, kurā viņai labāk padodas brīvais stils. Sniega badā Latvijas bāzēs ne vien­ mēr izdodas ievilkt sliedi klasiskajam sti­ lam. “Treniņu kvalitāte sāk zust,” norāda sportiste. Šoziem arī slidsolī Patrīcijai la­ bu laiciņu kopā ar mazo brāli nācās tre­ nēties 1,3 km aplī pa pērnās ziemas de­ ponēto sniegu Igaunijas bāzē Jolumē. Uz viņas jakas lepni rakstīts Team Eiduki. Tādu uzrakstu cienīgi nesāt arī visi seši Patrīcijas brāļi, sākot ar vecā­ ko — Kasparu, kas bija pazīstams slē­ potājs. Valts kļuva par olimpieti. Krists vairāk pievērsās biatlonam, savulaik pa­ saules junioru čempionātā stafetē Latvijas komandā finišējot labāko sešniekā. Labi slēpotāji bija arī Nils un Ralfs. Aiz Patrīcijas seko četrpadsmitgadīgais pasta­ rītis Edijs, kam ir visas iespējas kļūt par trešo Eiduku olimpieti. Visiem treneris ir tēvs Ingus, karstākā līdzjutēja — mam­ ma Anita. Šoziem viss Team Eiduki gal­ venokārt strādā Patrīcijas labā. Šajā ziņā viņai ir daudz vieglāk kāpt augšup nekā vecākajiem brāļiem.

Bez mitriem kabatlakatiem Līdz Latvijas junioru čempionam trenera Knodzes izaudzinātais Ingus Eiduks no Pļaviņām uz 30 km attālajiem

67


Vecbebriem pārcēlās, sākot strādāt par sporta skolotāju turienes tehnikumā, pēc tam internātskolā. Tagad Vecbebros vairs nav ne tehnikuma, ne internātskolas, un Ingum par vienu darbu mazāk. Tagad viņš ir tikai treneris Aizkraukles spor­ ta skolā, kuras distanču slēpotāji un bi­ atlonisti lielākoties trenējas pie Pļaviņām Janku bāzē, kuras izveidē galvenie no­ pelni Ingus jaunākajam brālim Jānim. Savukārt Patrīcijas mammai — krievu valodas skolotājai Anitai — nu jābrauc

Foto: Dainis Caune, Sports

CERĪBA

† Eiduku olimpieši. Pēc finiša Latvijas čempionātā māsu sagaidījis Turīnas spēļu olimpietis Valts Eiduks

Foto: Dainis Caune, Sports

Ō Tehniskas problēmas vīriešu ziņā. Slēpes lamatiņas kondīciju uzlabo Ingus un Valts. Pa labi — ģimenes vienīgās dāmas Anita un Patrīcija

uz darbu Mārupes vidusskolā. Tas nozī­ mē, ka piecas dienas nedēļā viņa dzīvo pie dēla Rīgā un Vecbebru līvānietē, kam dots Gundegu vārds, galvenā saimniece ir Patrīcija. Ģimenes vienīgie papildu ienā­ kumi ir agro zemeņu audzēšana, un slē­ potājiem maijā starp treniņiem atpūtas vietā jāiet ravēt zemenes. “Bet tā jau ti­ kai norūdās,” smej Ingus. Protams, arī Eiduki gribētu lielāku at­ balstu no Latvijas Slēpošanas federācijas, bet viņi neraud, jo par mitriem kabatla­ katiem labākus uzskata racionālus rīcības plānus, publiski nesolot raut zvaigznes no debesīm, bet, izmantojot katru iespē­ ju, pakāpties tām tuvāk. Par saviem mēr­ ķiem gan šajās olimpiskajās spēlēs, gan sportā vispār Patrīcija nesaka ne pušplēs­ ta vārda, vien īsi piebilst: “Protams, ka man tādi ir.”

68

Foto: Dainis Caune, Sports

Ja

savā pirmajā olimpiādē izcīni piecdesmito vietu, nākamajā — četrdesmito, aiznākamajā — trīsdesmito, tad tam nav nekādas nozīmes. Vai tam jāvelta astoņi gadi? Tajā laikā jau var daudz ko citu dzīvē izdarīt

Patriarhs. Ingus Eiduks. Kā jau distanču slēpošanā ierasts, treneris ir arī slēpju smērētājs

Pirmās un pēdējās? Šīs viņai būs tikai pirmās spēles. Vai paliks arī pēdējās? “To redzēsim pēc tam, viss atduras pret finansēm,” skolniece at­ kal runā skolotājas nopietnībā. Pēc sko­ las beigšanas viņa nolēmusi Stradiņa uni­ versitātē studēt medicīnu. Tik nopietnas studijas ar lielo sportu taču apvienot nav iespējams?! “Skaidrs, ka tā,” atbilde ir īsa. “Vēl vienu gadu sportošu, tad būs jāizvēlas.” Visi Patrīcijas vecākie brāļi pēc vi­ dusskolas beiguši nopietni trenēties. Un ne tāpēc, ka izaugsmē būtu apstājušies. “Viņi saprata, cik daudz ģimene spēj pa­ vilkt,” man nemaz nešķiet, ka runāju ar padsmitgadnieci. “Ja savā pirmajā olim­ piādē izcīni piecdesmito vietu, nākamajā — četrdesmito, aiznākamajā — trīsdes­ mito, tad tam nav nekādas nozīmes. Vai

tam jāvelta astoņi gadi? Tajā laikā jau var daudz ko citu dzīvē izdarīt.” Tā, lūk. Patrīcija gan atzīst, ka viņa esot mazliet atšķirīgā situācijā. Brāļi jau lieli, var palī­ dzēt ne tikai ar padomu. Piemēram, olim­ pietis Valts beidzis Lauksaimniecības aka­ dēmiju, tagad vada pats savu uzņēmumu. Krists studējis finanses Amerikā, strādā vienā no pasaules lielākajām investīciju bankām Ņujorkā. ©

Dainis CAUNE

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


DISTANČU SLĒPOŠANA

īcija Patr KA EIDU

lis Indu E BIKŠ Distanču slēpotājs

Inga OVSKA K PAŠ Distanču slēpotāja

Distanču slēpotāja

Dzimis

1995. gada 15. septembrī Madonā

Dzimusi

2000. gada 1. februārī Rīgā

Dzimusi

1992. gada 20. janvārī Cēsīs

Augums, svars

177 cm, 65 kg

Augums, svars

160 cm, 50 kg

Augums, svars

165 cm, 57 kg

Izglītība

Madonas 1. vidusskola

Izglītība

I. Gaiša Kokneses vidusskola

Izglītība

Pirmais treneris

Zintis Bikše

Pirmais treneris

Ingus Eiduks

Priekuļu vidusskola, Biznesa vadības koledža

Treneris

Zintis Bikše

Treneris

Ingus Eiduks

Pirmais treneris

Ilgonis Pogulis

Treneris

Ivars Paškovskis

Rezultāti (2014.—2018. g.) 2017. g. PČ 57. vieta 50 km ar kopēju

startu, 58. vieta sprintā, 64. vieta 15 km brīvajā stilā 2016. g. PČ U-23 32. vieta sprintā, 40. vieta 15 km brīvajā stilā, 46. vieta 15 km klasiskajā stilā 2015. g. PČ junioriem 17. vieta 10 km brīvajā stilā, 33. vieta 10 km/10 km klasiskajā un brīvajā stilā, 52. vieta sprintā 2015. g. PČ 79. vieta 15 km brīvajā stilā

Rezultāti (2014.—2018. g.) 2017. g. Skandināvijas kauss 24. vieta 10

km brīvajā stilā 2017. g. PČ 56. vieta sprintā 2016. g. PJO 21. vieta 5 km brīvajā stilā, 30. vieta sprintā, 37. vieta krosā, 2018. g. PJČ 9. vieta sprintā (F)

Ģimenes stāvoklis neprecējusies Vaļasprieks

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017. g. PČ 62. vieta sprintā 2016. g. EČ biatlonā 61. vieta 7,5 km sprintā, 62. vieta 15 km individuāli

Ģimenes stāvoklis neprecējusies

ģitāras spēle

Ģimenes stāvoklis neprecējies Vaļasprieks

MTB riteņbraukšana

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

69


TOREIZ UN TAGAD

Divos dažādos fokusos Redzot trasē Lauru Ciaguni, ir skaidrs, ka kalnu slēpošanā jau ieradusies Ciagunu trešā paaudze, ar visu šai ģimenei raksturīgo mērķtiecību un ambīcijām. Lauras vectēvs Jānis Ciaguns ir vienīgais latvietis, kurš slalomā kļuvis par PSRS čempionu, turklāt to septiņdesmito gadu sākumā spējis izdarīt divreiz. Viņš ir arī pirmais latvietis, kurš startējis pasaules čempionātā un Pasaules kausa izcīņā. Pēc atlēta karjeras Ciaguns seniors bija prasmīgs treneris, ilgstoši arī Latvijas izlases meistarības slīpētājs.

V

iņa dēls un audzēknis Ivars Ciaguns savu olimpisko karjeru sāka 1998. gadā Nagano, beidza astoņas ziemas vēlāk Turīnā, augstā­ ko punktu sasniedzot 2002. gada spē­ lēs Soltleiksitijā, kur slalomā finišēja ar 25. rezultātu. Pārsteidzoši, bet tajās spēlēs Ivara sniegums Latvijas komandā bija labākais, kas gūts ar slēpēm. Viņš pārspēja ne tikai visus distanču slēpotājus, bet arī biatlonistus, no ku­ riem Soltleiksitijā gaidīja pat medaļas, bet kuri knapi aizsniedzās līdz trešā desmita beigām. Olimpiskajās trasēs Ivara 25. vie­ ta joprojām ir mūsu kalnu slēpotā­ ju nepārspēts rekords. Jācer, ka labo­ jums izdosies tagad. Tiesa, atšķirībā no Sočiem, kur mūs pārstāvēja pieci kalnu slēpotāji, Phjončhanā cīnīsies tikai divi — divkārtējā olimpiete Lelde Gasūna un Kristaps Zvejnieks, kuram

70

šīs būs jau trešās spēles. Bet tas ne­ nozīmē, ka mūsējie kļuvuši vājāki, gluži otrādi. Ja pēc Sočiem šajā sporta veidā netiktu ievērojami paaugstināti kvalifikācijas noteikumi, Latvijas ko­ mandā varētu būt pat desmit kalnu slēpotāji. Toties pirmo reizi kāds lat­ vietis startēs itin visās disciplīnās. Turklāt Kristapam Zvejniekam, kas līdz šim bija vairāk pazīstams kā slalomists, ir izredzes arī super­ kombinācijā (nobrauciens plus sla­ loms), kurā viņš ir Vispasaules studentu spēļu jeb universiādes čempions. Savukārt Ivars Cia­ guns tagad ir Siguldā pazīstams un sekmīgs uzņēmējs, un viņam savas četras atvases kalnu slēpošanā skolot, protams, palīdz arī Jānis Ciaguns. Sports Ivaru aicināja salīdzināt sevi ar Soltleiksitijas laikiem.

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


KALNU SLĒPOŠANA

Ivars CIAGUNS Dzimis 1977. gada 14. martā Rīgā

STATUSS i Tore

z

Pilna laika sportists. Pēc slēpošanas ģimnāzijas absolvēšanas Norvēģijā iestājies LSPA, bet kļuvis neaktīvs students.

d Taga

† Ne tikai slalomists. Ivars Ciaguns bija arī konkurētspējīgs cīnītājs supergiganta trasēs

Uzņēmējs, kas darbojas vairākās nozarēs un kura pazīstamākais zīmols ir Tarzāna parks Siguldā, Jūrmalā, Liepājā un Daugavpilī. Četru bērnu ģimenes tēvs.

ĢIMENES STĀVOKLIS i Tore

z

Man bija draudzene Aļona.

d Taga Aļona ir mana sieva un četru bērnu māmiņa. Jaunākā ir Maija — četri gadi, Patrikam nesen bija septītā dzimšanas diena, būs jāiet skolā. Heidijai ir astoņi gadi, Laurai — vienpadsmit. Visi slēpo.

Ō Jūrmalas Tarzāns. Ivars Ciaguns, ceturto Tarzāna parku atklājot Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

71


TOREIZ UN TAGAD

AUGUMS, SVARS i Tore

z

181 cm, 92 kg

d Taga 181 cm, 89 kg

INVENTĀRS ad iz Tore un Tag Soltleiksitijā startēju ar Atomic slēpēm, bet esmu lietojis arī Fischer inventāru. Abi cienījami zīmoli toreiz un tagad, kas ražo labas slēpes sportam.

Pēdējās spēles. Ivars pēc finiša kopā ar savu tēvu un treneri Jāni Ciagunu 2006. gada februārī Turīnas olimpiskajās spēlēs Sestrijērā

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI i Tore

z

Ar 160 kg stieni uz pleciem spēju veikt sešus dziļos pietupienus. Tajos laikos pēc šiem vingrinājumiem tika novērtēts kāju muskuļu spēks. Kalnu slēpošanai raksturīga anaerobā slodze, jo brauciens parasti nav garāks par divām minūtēm. Lai šīs īpašības trenētu, 90 sekundes skrēju pret kalnu, augšup pa Pilsētas trasi Siguldā. Bija sava

d Taga atzīme, kuru arvien centos pabīdīt uz augšu. Beigās no 330 m garā kalna nepieveikti palika kādi 70 metri. Vienmēr cīnījos pats ar sevi. Gaujas—Siguldas kāpumu pa šoseju no tilta līdz tagadējam Vienības brauciena finišam ar velosipēdu spēju veikt ātrāk par trim minūtēm. Ja nemaldos, rekords bija 2:46.

Esmu tīrs fizkultūrietis un sevi netestēju. Pirms slodzes vienkārši veicu nepieciešamos iesildīšanās vingrinājumus. Joprojām esmu ļoti labs lēcējs. No vietas vai piecas reizes uz vienas kājas — Norvēģijas ģimnāzijā šajos testos vienmēr biju labākais, un tie arī tagad ietilpst manos ikdienas treniņos.

MĒRĶI i Tore

z

Nemitīgi dzinu sevi vēlmē uzlabot katru rādītāju — gan ātruma, gan spēka, gan izturības. Tas pats attiecās uz sacensībām ziemā. Tomēr sev izvirzīju tikai reāli aizsniedzamus mērķus. Kaut arī Soltleiksitijas spēļu ciklā mana kondīcija arvien uzlabojās, nebija mērķa iekļauties Pasaules kausa izcīņas apritē, jo labi sapratu, cik augsts ir šis līmenis.

72

d Taga Man svarīgas ir divas lietas — ģimene un uzņēmumi. Vadot uzņēmumus, ģimenei cenšos nodrošināt ideālus apstākļus, lai viņi var attīstīt savas spējas gan mācībās, gan sportā. Rūpējos, lai uzņēmumiem netrūktu jaudas, lai tie spētu attīstīties. Arī sasniegtā līmeņa noturēšana nenotiek pati no sevis, tas prasa dar-

bu. Pirms septiņiem gadiem no Norvēģijas uz Siguldu pārcēlām nerentablu betona apdares lējumu ražotni Jotul kamīniem. Tās ir populāras Skandināvijā un Vācijā. Tagad ražojam Latvijā. Vēl ir nekustamie īpašumi, kas jāapsaimnieko. Tur arī ir, ko rakt un darīt. Viss pa Siguldu.

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


TOREIZ UN TAGAD

MŪSU OLIMPIEŠI KALNU SLĒPOŠANĀ ad iz Tore un Tag Tagadējie slēpotāji ir jaudīgāki. Mēs ar Ilzi Ābolu bijām 25—30 FIS punktu slēpotāji. Tagad jau līderi tuvojas 10 punktiem, viņi spicei ir divreiz tuvāk, nekā bijām mēs. Viņi reāli ir konkurētspējīgi ar pirmo trīsdesmitnieku. Bet priekšgals ar katru gadu kļūst arvien blīvāks. Kādreiz ar 15 punktiem pietika, lai būtu

pasaules ranga simtniekā. Slēpošana kļūst arvien izplatītāka. Vasarā Alpos uz ledājiem... kas tik tur netrenējas! — turki ar visu vecumu komandām, ķīnieši un citas agrāk mūsu sportā eksotiskas tautas. Viņi visi ar katru dienu kļūst arvien labāki, un konkurence aizvien sīvāka.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

Foto: Dainis Caune, Sports

i Tore

z

Diezgan emocionāli risināju savas problēmas. Nepratu savaldīties. Gadījās, ka pēc neveiksmīga finiša ar kulaku mašīnai pa jumtu iegāzu tā, ka bukte palika.

d Taga Esmu iemācījies emocijas savaldīt. Kaut kāds viedums ar gadiem ir atnācis.

DIENAS REŽĪMS i Tore

z

Diezgan primitīvs. Celties tā, lai līdz ar kalna atvēršanu jau būtu uz slēpēm. Trenēties, daudz un veselīgi ēst. Vakaros gatavot slēpes nākamajai dienai. Vienīgais, vakaros Austrijā skatoties televizoru, diezgan labi iemācījos vācu valodu.

d Taga No rītiem pirmais darbs — kopā ar sievu palaist visus bērnus uz skolu. Mans Tarzāna parka bizness ir ļoti sezonāls, un man ir divi dažādi pusgadi. Ziemā līdz diviem apdaru savus darbus, pēcpusdiena pakārtota bērnu treniņiem uz kalna, Patriks gan trenējas arī futbolā. Vasarā man primārais ir uzraudzīt Tarzāna parkus, kas darbojas no desmitiem rītā līdz astoņiem vakarā. Tad sestdienas un svētdienas nav manas brīvās dienas.

Personālais treneris. Ivars Ciaguns bērniem palīdz iepazīties ar trasi pirms starta sacensībās dzimtajā Pilsētas trasē Siguldā Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

73


TOREIZ UN TAGAD

LIELĀKAIS SASNIEGUMS i Tore

z

Norvēģijas pavasara tūrē izdevās iebraukt pirmajā trijniekā, konkurējot ar visiem šīs valsts tobrīd spicākajiem Pasaules kausa slēpotājiem — Jagi, Furusetu... Pēc pirmā brauciena slalomā es biju trešais, otrajā gan atkritu uz piekto vietu. Bet vienalga — tā bija ielaušanās augstākajā sabiedrībā. Kopš tā laika pavasara sacensības man ļoti patīk.

d Taga

Visi kopā savā Siguldā. No kreisās: Patriks, Laura, Maija, Ivars, Heidija un Aļona Ciaguni

Visu savu dzīvi uzskatu par veiksmi un sasniegumu. To man izdevies veidot tā, kā esmu gribējis. Ne katram tas izdodas. Man ir ģimene un bizness. Dzīvoju tur, kur vienmēr esmu gribējis dzīvot — Siguldā pie ezera. Brīnišķīga sieva un bērni, visi veseli. Tā arī ir veiksme. Paldies vecākiem, kas mani uzlika uz pareizajām sliedēm.

LIELĀKĀ NEVEIKSME i Tore

z Pazīstams stils. Milzu slaloma trasē Laura Ciagune

Esmu divas reizes ceļgala krusteniskās saites sarāvis. Vajadzēja būt piesardzīgākam, ieklausīties sliktajās priekšnojautās. Atceros — tajā rītā man nekas negāja no rokas, pat mašīnas atslēgas aizmirsu durvīs un beigās — celis lupatās. Jau no rīta kāds man centās iestāstīt — nebrauc uz kalnu, bet es nesapratu.

d Taga

Tagad cenšos saskatīt zīmes un neuzņemos nevajadzīgus riskus. Nav man tāda liela neveiksmju saraksta, ko uzskaitīt.

Olimpiskās Lillehammeres Hafjelas trasē. Ivars Ciaguns ar Latvijas bērnu komandu — ar 24. numuru Patriks, tālāk pa kreisi Laura un Heidija

74

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


VĒRTĪBAS i Tore

taps KS s i r K JNIE E V Z

e Leld ŪNA GAS

z

Biju pārāk ieklemmējies sportā. Likās — nekā svarīgāka par to nav. Tagad atceroties, tas liekas diezgan smieklīgi. Kaut gan, no vienas puses, labi. Koncentrējies uz vienu divām lietām un dari, cik vien labi spēj. Vai es sasniedzu savas robežas? Droši vien, ka ne.

d Taga

Kalnu slēpotāja

Kalnu slēpotājs

Dzimusi

1990. gada 17. septembrī Siguldā

Dzimis

1992. gada 15. februārī Rīgā

Augums, svars

169 cm, 62 kg

Augums, svars

184 cm, 87 kg

Izglītība

Siguldas Valsts ģimnāzija, LSPA

Izglītība

Mārupes vidusskola, LSPA

Pirmā trenere

Gunta Gasūna

Pirmā trenere

Jana Zvejniece

Treneris

Kaspars Loss

Treneris

Martins Fārners

Rezultāti (2014.—2018. g.)

Es uz sevi nekoncentrējos vispār. Tikai tik daudz, lai būtu vesels, spētu funkcionēt un rūpēties par savu ģimeni un saimniecību.

2017. g. PČ 39. vieta milzu slalomā 2017. g. PK posmā 22. vieta slalomā

Olimpiskajās spēlēs

2014. g. Sočos 30. vieta slalomā, nefinišēja milzu slalomā

Ģimenes stāvoklis neprecējusies Vaļasprieki

kalnos kāpšana, peldēšana

Rezultāti (2014.—2018. g.)

2017. g. PČ 32. vieta slalomā 2017. g. Pasaules ziemas universiādē 1. vieta kombinācijā 2015. g. PČ 37. vieta milzu slalomā

Olimpiskajās spēlēs

2014. g. Sočos 43. vieta milzu slalomā, nefinišēja slalomā 2010. g. Vankūverā 37. vieta slalomā, 62. vieta milzu slalomā

Ģimenes stāvoklis neprecējies

VAĻASPRIEKI

Vaļasprieki

ūdens sporta veidi

ad iz Tore un Tag Ūdens sporti, makšķerēšana, motoru sporti. Kad ziemās kā slēpotājs dzīvoju pa Austriju, brīvdienās bieži gāju pabraukt uz kādu kartinga halli. Slēpošanu par hobiju neuzskatu. Arī tagad tā ir mana ikdiena. Vienīgi tagad man nepatīk slēpot vienatnē. Tas vairs neliekas aizraujoši. ©

Dainis CAUNE Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

75


PĒC PJEDESTĀLA

Dzīvei pēc sporta Cilvēka dzīvi var mērīt posmos. Ir bērnība, skolas laiks, augstskolas gadi, darba dzīve un, vēlams, cienīgas vecumdienas. Tomēr šādā mūža konstrukcijā nereti grūti ierakstīt sportistus, kuriem ir iespēja izdzīvot mūžu mūžā. Bet pēc sporta karjeras nākas atgriezties parastajā dzīvē, un tas visbiežāk nav vienkārši. Ko darīt, kā nopelnīt, kur likties? Šie un citi jautājumi nereti kā sniegs uz galvas uzkrīt ne vienam vien sportistam, kad viņš pēdējo reizi nokāpj no pjedestāla. Uz šiem jautājumiem atbildes var sniegt Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) Atlētu karjeras programmas instruktore, olimpiete Keidija Kanutē Tunkara.

R

īgā norisinājās SOK Atlētu karjeras programmas Trenē treneri seminārs, kura mērķis bija iepazīstināt ar vai­ rāk nekā 10 gados gūtajām atziņām par sporta karjeru beigušo sportistu iesaisti dar­ ba tirgū. Sarunā ar žurnālu Sports Keidija Kanutē Tunkara, kas Pekinas olimpiskajās spēlēs startēja Mali basketbola komandā, kas kļuvusi par pieckārtēju Francijas čem­ pioni, bet pēc tam Ņujorkā studējusi mārke­ tingu un menedžmentu, atzina — jo agrāk sportists sāks domāt par to, kas notiks pēc viņa pēdējā finiša lielajā sportā, jo sekmīgāk viņam veiksies turpmākajā karjerā. — Kāpēc sportistiem nepieciešama šāda programma? — Sportisti no citiem cilvēkiem ļoti at­ šķiras. Laiks, ko viņi iegulda sportā, nere­ ti nedod iespēju padomāt par savu nākot­ ni, jo viņi nemitīgi strādā, lai tiktu sporta pasaules elitē. Tas prasa daudzas darba stundas. Programma piedāvā jaunu skatīju­ mu, kā domāt par dzīvi pēc sportista kar­ jeras ­— kā sabalansēt sportu, karjeru un izglītību. Sporta karjerai, kas patiesībā ir īss posms, visbiežāk seko ļoti garš dzīves posms, un programma palīdz sagatavoties dzīvei pēc sporta. Programmā, kas sākta 2005. gadā, tiek uzsvērti trīs galvenie pī­ lāri — izglītība, dzīves prasmes un nodar­ binātība, un katrs no tiem izstrādāts, bal­ stoties uz vajadzībām un resursiem, kas vislabāk der attiecīgajam sportistam. — Raksturojiet šo periodu, kurā sportists pabeidz savu sportista karjeru. — Neviens sportists nav priecīgs, bei­ dzot karjeru. Tā ir bijusi viņa identitāte vairāku gadu garumā. Tas nav viegli, un, ja sportists tam nav sagatavojies, tas var kļūt depresīvi un neizturami. Sportistiem jāspēj pārvarēt virkni psiholoģisko grūtību, pastāv arī mentālu problēmu risks — tas ir sarežģīts dzīves posms, taču daudz sa­ režģītāks tas ir tad, ja tam nav gatavs. — Ir zināmi stāsti par sportistiem, kas savas karjeras laikā bijuši pasaules elitē,

76

Par savu nākotni pēc sporta rūpējoties. Semināra klausītāju rindās olimpietes Lauma Grīva un Agnese Pastare

bet pēkšņi attopas pie sasistas siles, viņu dzīve vairs nevienu neinteresē... — Šī vienmēr ir bijusi problēma. SOK uzmanību tā piesaistīja 20. gadsimta bei­ gās, strādājot ar daudzām sporta federāci­ jām ASV. Tā ir problēma un izaicinājums, kas izplatīts visā pasaulē. Sportisti nav sliktāki un nav arī dumjāki par citiem — viņi bieži vien vienkārši nav gatavi tam, kas nāk pēc karjeras beigām. Šī nav atse­ višķu valstu vai pasaules reģionu problē­ ma. Arī ASV, kas citviet pasaulē tiek uz­ skatīta par sportam ļoti labvēlīgu valsti, ir gadījumi, ka izbijušas sporta zvaigznes dzī­ vo uz ielas, guļ mašīnās un strādā maz­ kvalificētus darbus. Realitāte ir tā, ka pa­ līdzība nepieciešama atlētiem visā pasaulē. — Kā izvairīties no drūmās realitātes? — Pirmais solis jāsper vēl pirms kar­ jeras beigām, proti, laikā, kad sportists vēl ir aktīvs sacensību dalībnieks. Ir jādomā par to, ka, neskatoties uz daudzajām stun­ dām treniņos un sacensībās, jārod laiks izglītības iegūšanai, nākotnes karjeras re­ dzējuma veidošanai. Jo agrāk sportists par to sāk domāt, jo labāks būs rezultāts, tā­ dējādi neveidojoties pārrāvumam starp di­ vām dzīvēm. Atbildēm uz jautājumiem, ko darīt, kuras ir manas stiprās puses, jābūt jau tad, kad cilvēks ir iesaistīts sportā.

— Kā veicināt šādu domāšanas veidu? — Tas ir šīs programmas uzdevums. Sportistam savas karjeras laikā jau ir jārī­ kojas tā, lai, noslēdzot karjeru, ir skaidrs turpmākās rīcības plāns, zināmi cilvēki, kas sniegs palīdzīgu roku. Mēs pagaidām neesam šo domu novadījuši līdz visiem sportistiem, taču programma ir domāta tie­ ši tam. Mēs gribam, lai tajā tiek iesaistī­ ti visi sportisti. Dažās valstīs ir vienošanās ar personā­ la rekrutēšanas uzņēmumu Adicco — mū­ su partneri. Mēs esam Latvijā, jo te nav Adicco aģentūras, līdz ar to veidojam dar­ ba grupas. Mans mērķis nav apmeklēt vi­ sas valstis — mēs vēlamies apmācīt vie­ tējos darba grupas cilvēkus, lai viņi tālāk izplatītu zināšanas citiem. — Diemžēl ne visi sporta karjeras laikā patiesi nopietni domā par izglītību un karjeru. Kāpēc? — Tas saistās ar nemitīgām rūpēm par savu sportisko sniegumu. Taču domāšana mainās, saprotot, ka sportisti pēc sporta karjeras saskaras ar tiem pašiem izaicinā­ jumiem, ar ko saskaras visi cilvēki. Mēs esam piedzīvojuši virkni dramatisku gadī­ jumu, kad sportisti, noslēdzot karjeru, nav gatavi dzīvei pēc sporta, nav spējīgi nodro­ šināt savu dzīvi, pelnīt iztiku. Līdz ar to

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


PĒC PJEDESTĀLA

sportistiem ir jādomā, ko darīt — sportis­ tiem ir nopietni jādomā par duālo karjeru. — Kā sabalansēt sporta dzīvi un mācības tad, kad esi augsta līmeņa sportists? — Tehnoloģijas piedāvā dažādas iespē­ jas. Sportisti daudz ceļo, bet tas vairs nav šķērslis, lai attālināti tiešsaistē apgūtu zi­ nāšanas un studētu. Tāpat sportistiem jāsa­ prot, ka viņiem ir jāiekļauj izglītība kā daļa no savas dienaskārtības, jo sportista karjera ir īsa un vienubrīd tā beigsies. Tas ir spor­ tistu pienākums panākt risinājumus kopā ar savām federācijām, sponsoriem, lai no­ drošinātu izglītības iekļaušanu dienaskārtībā. — Bet vai, piemēram, sponsori ir ieinteresēti investēt sportistu izglītībā? — Sponsori piekritīs visam, kas vaja­ dzīgs sportistam, jo viņiem vajadzīgi spor­ tisti. Ja sponsori sapratīs, ka izglītība ir viena no sportista prioritātēm, viņi mēģi­ nās palīdzēt. Jārod kompromiss. Visi grib, lai sportisti, pabeidzot karjeru, dzīvotu la­ bi. Tāpēc tam ir jābūt visu kopīgam uzde­ vumam to nodrošināt. — Varbūt runāt par to jāsāk jau skolās, sporta stundās? — Noteikti! Tas ir veids, kā no ma­ zotnes topošajiem sportistiem iestāstīt, ka viņiem ir jādomā par savu nākotni ārpus sporta. Iespējams, sporta skolās, universi­ tātēs būtu vajadzīgi arī speciāli kursi, ku­ ros skaidrotu, kā nodrošināt gludu pāreju no sporta uz normālu dzīvi. — Kā sportistam saprast, kuras vēl ir viņa stiprās puses, ja viņš jau ir sportā? — Programmā tiek piedāvātas lekcijas, lomu spēles, karjeras konsultanti. Adicco materiāli balstīti 10 gadu pieredzē darbā ar šīm problemām. Mēs negribam, lai spor­ tisti pēc sporta karjeras noslēguma darbo­ Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

tos, neņemot vērā savu potenciālu, bet iz­ vēloties vieglāko ceļu. — Vai valstij ir jāpiedalās sportistu atbalstīšanā pēc karjeras noslēguma? — Protams. Tas jādara, kaut vai nodro­ šinot iespējas īstenot šādus projektus vai pie­ dāvājot karjeras konsultācijas. Tas ir valsts uzdevums — sportisti reprezentē val­ sti un ir par piemēru citiem. Sportisti ir ta­ lantīgi, un mēs gaidām rezultātus. Augst­ skolās sportistiem būtu jāpiedāvā stipendi­ jas dažādās jomās, ne tikai tradicionālajās. — Vai programmā ir apkopota informācija par to, ko sportisti izvēlas darīt, beidzot savu sportista karjeru? — Nevēlamies kategorizēt. Programmas mērķis ir likt saprast, ka sportisti var da­ rīt jebko! Mums jāatver sportistu domā­ šana un redzesloks. Tas lēnām arī no­ tiek — daudzi ir ieinteresēti uzņēmējdar­ bībā, un sportisti vēlas apgūt uzņēmējdar­ bības prasmes. Galvenais uzstādījums ir at­ vērt acis un ļaut saprast, ka viņi var darīt visu. Mums ir mērķis ar Adicco līdz 2020. gadam aptuveni 1000 sportistiem rast dar­ bavietas. Daudzi uzņēmumi izrāda iniciatīvu un piedāvā dažādas nodarbinātības iespējas. — 1000 sportistu nodarbināšana nešķiet daudz, zinot, cik liels ir sportā iesaistīto cilvēku skaits... — Tas jau ir vērā ņemams daudzums un labs žests. Ir jārunā ar sponsoriem, ci­ tiem atbalstītājiem, jāmēģina norunāt t. s. ātrās tikšanās ar sportistiem. Nereti spor­ tisti, kuriem ir arī laba izglītība, neapzi­ nās savas spējas ārpus sporta, līdz ar to ir svarīgi vienkārši viņus uzrunāt un ļaut izmēģināt sevi jaunā laukā. — Nereti no sportistiem tiek gaidīts viens — kļūt par treneriem...

— Sportisti sabiedrībā nereti tiek uz­ tverti ļoti stereotipiski, arī viņu dzīve un karjeras izvēle. Cilvēki vienkārši nevar ie­ domāties, ka ilggadēji sportisti var veik­ smīgi darboties arī citās, nereti no sporta ļoti attālās jomās. Esmu satikusi sportis­ tus, kas kļuvuši par ārstiem, juristiem, uz­ ņēmējiem, fermeriem. Ir vienkārši jāsaprot, kas sportistu dara laimīgu un kādas ir vi­ ņa spējas. Vissvarīgākais ir būt laimīgam par to, ko dari. — Sporta karjeru pabeidz daudzas spilgtas pasaules sporta zvaigznes. Vai tās piedalās šādā programmā? — Mēs nevērtējam atlētus, skaitot vi­ ņu medaļas un sasniegumus. Taču, jā, arī lielas sporta zvaigznes piedalās šajā pro­ grammā. Programma ir domāta visiem. Tā ir SOK prezidenta Tomasa Baha prioritāte — arī viņš ir bijis sportists, kuram ir sa­ protama šī problēma. Mēs gribam, lai cilvē­ ki būtu veiksmīgi ne tikai sacensību lauku­ mā, bet arī ārpus tā. Sportisti ir ļoti gudri, talantīgi un spējīgi. Uzņēmumiem tādi dar­ binieki ir vajadzīgi. Programmā jau iesais­ tīti 35 000 sportistu 119 valstīs. — Latvijā valda bezdarbs, daudziem cilvēkiem, īpaši attālākos reģionos, nav darba. Vai ticat, ka sabiedrība spēj izprast to, ka sportistiem vajadzīgs īpašs atbalsts situācijā, kad bez darba ir ļoti daudzi? — Mums ir jāatzīst, ka sportisti ir īpaši cilvēki. Viņi ieguldījuši neskaitāmas stundas treniņu procesā. Sportisti nes pa­ saulē savas valsts vārdu, gūst medaļas un nodrošina atpazīstamību sev, sporta veidam un valstij. Domāju, ka visiem vajadzētu sa­ prast, ka sportistiem pēc karjeras beigām ir nepieciešams atbalsts. — Jautāju to, ņemot vērā, ka sabiedrībā nereti ir plašas diskusijas arī par naudas balvām sportistiem... — Protams, sabiedrībā pastāv dažādi uzskati par sportistiem un to, kas viņiem varētu vai nevarētu pienākties. Cilvēki ru­ nā par to, cik naudas pelna sportisti, ta­ ču ļoti reti tiek runāts par to, kādu naudu uz sportistu sasniegumu un darba rēķina pelna, piemēram, viņu sponsori. Galu galā sports ir lielākais notikums, kas var vienot cilvēkus, un sportisti ir paraugi sabiedrībai. Sportisti ziedo savu dzīvi augstiem sasnie­ gumiem, sportam, medaļām, par ko priecā­ jas sabiedrība, un tas ir jāņem vērā. Cilvēki nereti nesaprot, ka nauda, ko pelna spor­ tisti, tiek pelnīta ierobežotas un nereti īsas sporta karjeras laikā, savukārt viņu vien­ audži jau ir darba tirgū, arī pelnot naudu. Savas dzīves ziedošana sportam ir jāatzīst, jāsaprot un jāatbalsta. ©

Anastasija TETARENKO, LETA.lv 77


PROCESĀ

Laiks gatavot olimpiskās likmes

P

ludmales volejbols olimpisko spē­ ļu programmā pirmo reizi tika ie­ kļauts 1996. gadā Atlantā (ASV). Kopš tā laika Latvijas pārstāvji sacensī­ bās piedalījušies trijos no sešiem olimpis­ kajiem turnīriem. 2008. gadā Pekinā dalīto devīto vietu izcīnīja Aleksandrs Samoilovs un Mārtiņš Pļaviņš, pēc četriem gadiem Samoilovs kopā ar Ruslanu Sorokinu at­ kārtoja šo sasniegumu, bet 2012. gada Londonas turnīrs daudz spilgtākā atmiņā paliks ar Pļaviņa un Jāņa Šmēdiņa iegū­ tajām bronzas medaļām. Savukārt 2016. gadā Riodežaneiro (Brazīlija) Latviju pār­ stāvēja jau ceturtais atšķirīgais duets — Samoilovs un Šmēdiņš. Emocijas aizmir­

sušās, bet vēsturē palikusi pašreiz jau atpazīstama zīmola statusā nonākušā uz­ vārdu salikuma SamŠmē izcīnītā dalītā 17. vieta. Nav pagājuši pilni 10 gadi un Aleksandrs Samoilovs un Mārtiņš Pļaviņš atkal ir vie­ nā nometnē, abiem spēcīgākajiem Latvijas duetiem aizvadot kopīgu gatavošanos, ku­ ras viens no posmiem noritēja Hurgadā (Ēģipte) trenera Genādija Samoilova vadībā. Pirmo reizi kāds no Latvijas olimpiskajiem duetiem — Samoilovs un Šmēdiņš — pre­ tendēs uz dalību jau otrajās kopīgajās olim­ piskajās spēlēs, bet Pļaviņš ies, iespējams, grūtāko ceļu — uz savām trešajām olim­ piskajām spēlēm ar citu pārinieku.

Foto: FIVB

Pludmales volejbols nav pokers, kur uzvarēt var arī ar sliktām kārtīm, pārliecinoši blefojot, tādēļ par 2020. gada Tokijas olimpiskajām spēlēm tiek domāts jau 30 mēnešus pirms to atklāšanas. Trīs no četriem olimpiskajās spēlēs jau startējušiem Latvijas pludmales volejbolistiem — Jānis Šmēdiņš, Mārtiņš Pļaviņš un Aleksandrs Samoilovs — mērķē arī uz olimpisko Tokiju, bet par ceturto biedru pasaules pludmales volejbola iekarotāju saimē kļuvis 29 gadus vecais Edgars Točs.

Pirmais tituls. Edgars Točs (attēlā pa labi) kopā ar Mārtiņu Pļaviņu kļuva par FIVB Hāgas turnīra uzvarētājiem

Pļaviņš tēmē ceturto reizi 2012. gada Londonas olimpisko spēļu bronzas medaļniekam Mārtiņam Pļaviņam kopš tā laika bijuši vairā­ ki pārinieki, ar kuriem aizvadīts atšķi­ rīgs turnīru skaits un dažādi ir arī sa­ sniegtie rezultāti. Pašreiz 32 gadus vecais Pļaviņš spēlējis kopā ar Jāni Pēdu, Aleksandru Soloveju, Hermanu Egleskalnu, bet cīņā par 2016. gada Riodežaneiro olimpisko ceļazīmi viņš startēja kopā ar Haraldu Regžu. Pļaviņš ar savu jauno pārinieku Toču paspējuši aizvadīt trīs turnīrus. Janvāra sākumā Latvijas jaunais duets triumfēja FIVB četru zvaigžņu turnīrā

78

Hāgā (Nīderlande), bet nedēļu vēlāk izcī­ nīja bronzas medaļas CEV turnīrā Čehijā. “Mainījies ne tikai pārinieks, bet arī sagatavošanās posms sezonai,” sarunā ar žurnālu Sports uzsver Mārtiņš Pļaviņš. “Janvārī un februārī kopumā Ēģiptē aiz­ vadīsim 30 dienas, bet no marta vidus — vēl mēnesi. Ļoti ceru, ka ieguldītais darbs nesīs augļus šajā vasarā.” Pļaviņam un Točam vasaras sezo­ na sāksies 20. februārī Irānā, piedalo­ ties FIVB triju zvaigžņu kategorijas tur­ nīrā Kiša salā. “Šajā vasarā plānojam piedalīties visos FIVB triju līdz piecu zvaigžņu turnīros,

kā arī Eiropas čempionātā Nīderlandē. Lielu pārtraukumu sacensību kalendā­ rā nebūs līdz pat septembrim,” stāsta Pļaviņš. “Eiropas čempionāts kļūs par svarīgāko šīs vasaras turnīru. Mērķis ir iekļūt labāko astoņu duetu skaitā.” Lai arī Pļaviņš un Točs trenējas kopā ar Samoilovu un Šmēdiņu, taču tas nebūt nenozīmē, ka neturpināsies Mārtiņa Pļaviņa sporta kluba darbība. Pļaviņš prognozē, ka šajā gadā klubu varētu pārstāvēt arī Atvars Vilde un Arnis Tunte ar pāriniekiem, kā arī Alise Lece/Ilze Liepiņlauska un Agnese Caica/ Marta Ozoliņa.

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


PROCESĀ

FIVB PASAULES RANGS VĪRIEŠIEM (rangā iekļauti punkti par astoņiem labākajiem oficiālajiem turnīriem pēdējo 365 dienu laikā) 1. Losjaks/Kantors (Polija) 14 4400 2. Evandro/Andre (Brazīlija) 14 4180 3. Nikola/Lupo (Itālija) 11 3920 4. Krasiļņikovs/Ļamins (Krievija) 13 3900 5. Dalhauzers/Lucena (ASV) 7 3840 6. Alvaro Filju/Saimons (Brazīlija) 15 3760 7. Elisons/Bruno Šmits (Brazīlija) 12 3340 8. Doplers/Horsts (Austrija) 11 3256 9. Bruvers/Mēuvzens (Nīderlande) 13 3240 10. Pedro Solbergs/Guto (Brazīlija) 13 3100 11. Erera/Gavira (Spānija) 12 2800 12. Koekelkorens/van Valle (Beļģija) 14 2720 13. J. Šmēdiņš/A. Samoilovs (Latvija) 13 2700 14. Brils/Fijaleks (Polija) 12 2600 15. Stojanovskis/Jarcutkins (Krievija) 12 2560 16. Hidens/Dohertijs (ASV) 6 2480 17. Virgens/Ontiveross (Meksika) 9 2460 18. Pedlovs/Šahters (Kanāda) 7 2400 19. Džefersons/Čerihs (Katara) 15 2260 20. Makhags/Šumans (Austrālija) 15 2216 29. Regža/Pļaviņš (Latvija) 13 1740 49. Pļaviņš/Točs (Latvija) 3 1150 55. Finsters/Točs (Latvija) 12 930 57. Finsters/Solovejs (Latvija) 6 900 107. Solovejs/T. Šmēdiņš (Latvija) 10 432 136. Šmits/M. Samoilovs (Latvija) 9 318

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Točs pilnībā pludmales volejbolā Edgars Točs, kurš dzimis Madonā un volejbola pamatus apguvis pie sporta sko­ las trenera Valentīna Rakstiņa, karjeru veidoja Daugavpils Universitātes sastāvā, piecas sezonas cīnoties ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā. Sportiskie sasniegumi ne­ palika nepamanīti arī RTU/Robežsardzes galvenajam trenerim Raimondam Vildem, kurš Toču uzaicināja pārstāvēt Rīgas ko­ mandu. 2014. un 2015. gada pavasarī rīdzi­ nieki ar Edgaru sastāvā kļuva par valsts čempioniem, taču jau starp šīm divām se­ zonām Točs pilnvērtīgi pievērsās pludma­ les volejbolista karjerai kopā ar Rihardu Finsteru. Trīs sezonas tika aizvadītas, ta­ ču pēc Eiropas čempionāta Jūrmalā, ku­ rā tika izcīnīta dalīta 17. vieta, Edgara un Riharda ceļi šķīrās. Otro ziemu Točs nespēlē klasisko volejbolu, uzsvaru liekot vienīgi uz pludmales volejbolu, tādēļ tika meklēts cits pārinieks.

“Klasiskā volejbola spēlētāju tirgus ir pārsātināts, tādēļ tajā ir grūti ielauzties un tikt pie profesionālā atalgojuma kā, piemēram, Hermanam Egleskalnam. Nu jau kādu laiku mēģinu pelnīt naudu ar pludmales volejbola spēlēšanu un tā mā­ cīšanu citiem,” atklāj Edgars Točs. “Kopā ar Rihardu Finsteru trijās sezonās aizva­ dījām ne mazums labu spēļu, uzveicām daudz stipru pretinieku, taču līdz galam tomēr nebija gandarījuma par sasniegto. Pārmaiņas bija nepieciešamas. Es turpinā­ šu ar Mārtiņu Pļaviņu, bet Finsteram būs labas izredzes sasniegt augstus rezultātus kopā ar Aleksandru Soloveju.” — Kļūstot par Mārtiņa Pļaviņa pārinieku, noteikti esi nokļuvis citā pasaulē, kur tiek darīts viss iespējamais maksimālo rezultātu sasniegšanai? — Pateicoties atbalstītājiem, varēsim ne tikai piedalīties visos iecerētajos tur­ nīros, bet arī maksimāli labi sagatavoties

79


sezonai, pilnībā sevi veltot tikai treni­ ņiem. Ēģiptes treniņnometnes laikā tre­ nējamies trīs reizes dienā piecas dienas nedēļā. Treniņu dienās divreiz darboja­ mies smiltīs, bet vienreiz — trenažieru zālē. Prieks, ka domas varu saistīt tikai ar treniņiem, nevis kā iepriekš, kad pēc treniņiem skrēju uz darbu, lai uzturētu sevi un ģimeni. — Tātad jaunajā sezonā būsi labākajā sportiskajā formā? — Fizisko sasniegumu dati pludma­ les volejbolā izsaka daudz, taču ne visu. Ja galvā nav pareizās pludmales volej­ bola izpratnes, tad tos visus fizisko sa­ sniegumu datus var iebāzt šortos. Ar lē­ ciena augstumu un fizisko sagatavotību lielu problēmu nav bijis arī līdz šim, tā­ dēļ man atliek piestrādāt pie tehnikas un spēles lasīšanas.

Foto: FIVB

PROCESĀ

Triumfa brīdis. Edgars Točs (pa kreisi) un Mārtiņš Pļaviņš turnīrā Nīderlandē

Samoilovs sāk ar veselības nostiprināšanu Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš turpina 2013. gadā aizsākto sadarbību. Jaunā gada janvārī SamŠmē piedalījās turnīros Nīderlandē un Čehijā, abos no tiem izcīnot dalītu devīto vietu. “Pirmo reizi gada pirmie turnīri tika aizvadīti jau janvārī, tādēļ ierastais saga­ tavošanās posms nedaudz mainījās,” ak­ centē Aleksandrs Samoilovs. “Decembrī sākām ar gatavošanos pludmales volejbo­ lā hallēs Rīgā, tad spēlējām Nīderlandē un Čehijā, tikai pēc šiem turnīriem no­ kļūstot Ēģiptē uz mēnesi ilgu treniņno­ metni. Vasaras sezonu sāksim FIVB pie­ cu zvaigžņu turnīrā februāra beigās ASV, piedaloties Fort Lauderdale Major. Sezonas plānā ir starts visos FIVB četru un pie­ cu zvaigžņu turnīros, kā arī Eiropas

čempionātā. Protams, vēlētos izcīnīt arī vienu no astoņām ceļazīmēm uz FIVB Pasaules tūres finālu augustā Vācijas pil­ sētā Hamburgā. Šis turnīrs būs kā ģe­ nerālmēģinājums pirms Hamburgā notie­ košā 2019. gada pasaules čempionāta.” — Kādas vēl izmaiņas ieviestas sagatavošanās posmā? — Pirmo reizi kā fiziskās sagatavo­ tības treneri piesaistījām vieglatlētu un LSPA studentu Krišjāni Eikenu, kurš ir pazīstamā fizioterapeita Māra Eikena dēls. Divus mēnešus trenējāmies Krišjāņa vadībā. Īpaši svarīgi tas bija man, jo mērķis bija nostiprināt ceļu muskuļus, lai jaunajā sezonā lielu fizisko slodžu laikā man vairs netraucētu sāpes vienā no ceļgaliem.

Sākums Nīderlandē. Aleksandrs Samoilovs

Foto: CEV

Foto: Renārs Buivids, Sports

Vēl divi dueti ar ambīcijām

Starptautiskajā arēnā. Haralds Regža (attēlā pa kreisi) un Rihards Finsters

80

Pasaules un Eiropas turnīru apritē šo­ sezon iecerējuši iekļauties vēl vismaz divi Latvijas pāri, turklāt jaunos virknējumos. Rihards Finsters un Aleksandrs Solovejs jau paspējuši sevi pieteikt FIVB turnīrā Nīderlandē, kurā izdevās iekļūt pamatturnīrā un ieņemt dalītu 25. vie­ tu. Jaunais duets pabija arī CEV turnīrā Čehijā, iegūstot dalītu 17. vietu. “Pagājušās vasaras vidū, kad Edgars Točs saņēma labu piedāvājumu sadar­ boties ar Mārtiņu Pļaviņu, sāku mek­ lēt arī sev jaunu pārinieku. Varētu pat teikt, ka vispirms joka pēc piedāvājumu izteicu Haraldam Regžam, bet viņš vēl nebija gatavs atbildēt par savām iece­ rēm 2018. gadā. Līdz ar to bija paliku­

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto no Aleksandra Samoilova personiskā arhīva

PROCESĀ

Īpaši žurnālam Sports no Ēģiptes. Latvijas pludmales volejbola avangards (no kreisās); Aleksandrs Samoilovs, Jānis Šmēdiņš, treneris Genādijs Samoilovs, Mārtiņš Pļaviņš un Edgars Točs

Foto: FIVB

PLUDMALES VOLEJBOLS 2020. GADA TOKIJAS OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS

si tikai viena atbilstoša kandidatūra — Aleksandrs Solovejs, kura sadarbību ar Tomu Šmēdiņu nebija plānots turpināt,” jaunā dueta veidošanās procesu atklāj Rihards Finsters. “Pastāvēja pat variants, ka koncentrēšos tikai darbam jauniešu pludmales volejbola skolā Gepardi. Tomēr pēc sarunas ar Soloveju sapratu, ka va­ ram spēlēt kopā un izvirzīt augstus mēr­ ķus. Nu jau kopš pagājušā gada oktob­ ra kopā ar Aleksandru esam piedalījušies sešos starptautiskajos turnīros.” — Kādi mērķi ir izvirzīti pirmajai kopīgajai sezonai? — Plāni jau mums lieli! Pašreiz viss atkarīgs no finansējuma piesaistīšanas. Visus šos turnīrus praktiski esam aizva­ dījuši par savu naudu, kura gan ļoti āt­ ri beidzas. Ar melnām mutēm strādājam Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

µ Pludmales volejbols notiks Shiokaze Park ar vietām 12 000 skatītājiem. µ Gan vīriešiem, gan sievietēm Tokijas olimpiskajās spēlēs startēs 24 dueti. Katru valsti gan vīriešiem, gan sievietēm maksimums var pārstāvēt divi dueti. µ Pa vienai vietai ir garantēta sacensību saimniecei Japānai. µ 15 vietas saņems olimpiskā ranga labākās komandas. Ranga punktu skaitīšana ilgs no 2019. gada sākuma līdz 2020. gada vidum. µ 2019. gada pasaules čempioni izcīnīs savai valstij vienu ceļazīmi uz Tokiju. µ Vienu ceļazīmi saņems katra no piecu kontinentu čempionu valstīm. µ Divas ceļazīmes tiks izspēlētas īpašā olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, kurā varēs piedalīties komandas (valstis) atbilstoši FIVB pasaules rangam uz 2018. gada 31. decembri.

ar jauniešiem un amatieriem, lai varētu sagrabināt naudiņu aviobiļetēm uz nāka­ mo turnīru. Skaidrs, ka februārī dosimies uz FIVB Pasaules tūres posmu Irānā. Apzināmies arī to, ka nepieciešams tre­ neris un atbilstoša sportiskā līmeņa spa­ ringpartneri. Pašreiz treniņos spēlējam ar pludmales volejbola entuziastiem Beach Box hallē. Ticība saviem spēkiem nav pa­ zudusi, tādēļ turpināsim cīnīties! Irānas turnīra dalībnieku pulkā ir arī vēl viens jaunizveidotais pāris — Haralds Regža un 19 gadus vecais Kristiāns Šmits, kurš ieņēma iepriekš Tomam Šmēdiņam prognozēto vietu. “Jaunajā sezonā spēlēšu kopā ar Kristiānu Šmitu, kurš pludmales volejbo­ lā darbojas ar lielu degsmi, redzams arī milzīgs potenciāls,” komentēja Haralds

Regža. “Kristiāns vēlas progresēt, tiek­ ties pēc pašiem augstākajiem mērķiem. Protams, svarīga ir arī savstarpējā saprat­ ne. Plānojam startēt FIVB Pasaules tūres 15 posmos, kā arī Eiropas un Latvijas turnīros. Viens no svarīgākajiem mērķiem ir iekļūt Eiropas čempionāta dalībnie­ ku pulkā. Savukārt Šmitam ļoti svarīga būs arī dalība Eiropas U-22 čempionātā Jūrmalā.” ©

Renārs BUIVIDS 81


MANĀ NOVADĀ

16 tonnas stundā Māris Magurs ar svarbumbu celšanu nodarbojas vairāk nekā pusgadsimtu. Pērnruden Baltkrievijas pilsētā Vitebskā šā sporta veida olimpiādē viņš veterānu ieskaitē palika nepārspēts trijās disciplīnās, kā arī palīdzēja Latvijas komandai izcīnīt 3. vietu stafetes sacensībās. “Sportā esmu līdz ausīm,” saka Magurs.

Kad

zvanu talsinie­ kam, lai sarunā­ tu interviju, iz­ plūst nevaru: “Tūdaļ cels Plēs­ nieks!” sarunas noslēgumā telefo­ na klausulē atskan azartisks Ma­ gura komentārs un fonā dzirdama TV komentētāja balss no pasaules čempionāta svarcelšanā. Ierodoties Talsos pie ve­ terāna mājās, viņš sagaida ar diviem kaķiem — Billiju un Emīliju. “Viņi vienmēr mani tā gaida mājās,” teic omulīgais saimnieks.

Austrumeiropiešu sports Latvijā svarbumbu celšanas sacensī­ bas visbiežāk redzamas sporta svētkos. Taču, piemēram, Krievijā ar šo spor­ ta veidu nodarbojas 150 sporta skolās. Svarbumbu celšanas sports ir populārs Austrumeiropas valstīs. Bieži vien citu zemju pārstāvji, kas startē pasaules čem­ pionātos, vēsturiski nāk no NVS valstīm. Svarbumbu celšanas olimpiāde no­ tiek reizi trijos gados, un Vitebskā ri­ sinājās trešās šādas sacensības. Pēc olimpiādes turpat notiek arī pasaules čempionāta mači.

82

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


MANĀ NOVADĀ

2x24 kg. Grūšanas mačos 2006. gadā Dagdā

Formā. Māris vingro, lai uzturētu fizisko spēku

is Mār URS MAG Svarbumbu cēlājs, strādā SIA Talsu tehnika Dzimis

1951. gada 24. oktobrī Ventspilī

Izglītība Valdemārpils vidusskola, matrožu kursi Pirmais treneris Atis Briedis Lielākie sasniegumi trīskārtējs svarbumbu celšanas olimpiādes čempions veterāniem (2017. g., Vitebska), divkārtējs pasaules čempions (2017. g., Vitebska un 2009. g., Roķišķi) Citi sporta veidi svarcelšana, vieglatlētika, galda teniss, basketbols Ģimenes stāvoklis precējies ar Aiju, dēls un meita, pieci mazbērni Mūzika

šlāgermūzika

Vaļasprieks

sēņošana

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Pasaules čempioni. Viestura Gagurņa mājās Piņķos vienkopus pulcējušies visi latviešu pasaules čempioni veterāniem, lai noskaidrotu attiecības

Olimpiādē startēja 300 dalībnieki, pār­ stāvot 28 valstis. Kā stāsta Māris, sacensī­ bas klātienē noskatījušies vairāki simti ska­ tītāju, bet Latvijā uz svarbumbu celšanas sacensībām atnākot vien pāris līdzjutēju.

Iznāca labāk “Mums olimpiādē no Baltijas val­ stīm bija lielākā delegācija — 14 spor­ tisti —, no Lietuvas un Igaunijas bija ti­ kai pa vienam pārstāvim, lai gan Lietuvā un Igaunijā vietējās sacensībās startē pul­ ka svarbumbu cēlāju,” stāsta Magurs. Māris bijis pārsteigts, ka piedalījušies pat pārstāvji no Āfrikas. Magurs uz olimpiādi devās ar mērķi iz­ cīnīt vietu labāko trijniekā. “Iznāca labāk,” piebilst veterāns. Olimpiādē viņš startēja trīs disciplīnās — 10 kg svarbumbas grū­ šanā (trīs minūšu laikā — 114 reizes),

raušanā pamīšus ar kreiso un labo roku (trīs minūšu laikā — 93 reizes) un gara­ jā ciklā (50 reizes). Un visās trijās dis­ ciplīnās talsiniekam uzvara! “Neteikšu, ka man klājās pārāk viegli, jāpacīnās ar sma­ gumu bija. Nākamajā dienā dabūju vēl pa­ saules čempiona titulu garajā ciklā,” ko­ mentē Māris. Vispārliecinošāk talsinieks triumfēja pirmajā startā — grūšanā, paceļot svar­ bumbu par deviņām reizēm vairāk nekā tu­ vākais sekotājs. Raušanā un garajā ciklā risinājās sīvāka sacensība. 2. vietas iegu­ vējs no Krievijas raušanā tika nokosts par trim cēlieniem. “Celšana notiek vienlaikus ar pārējiem sportistiem, un tu spied no se­ vis maksimumu ārā, lai konkurenta rezul­ tātu pārspētu kaut vai par vienu reizi. Es ar vienu aci skatījos, cik viņš var pacelt,” Magurs smaida.

83


AKTUĀLI

jumus. Es nopirku sešas kristāla glāzītes, un četras vēl ir saglabājušās,” amizantu gadījumu atceras Magurs.

Paraugs sportā

Dienasgrāmata. Jau daudzu gadu garumā Māris sporta veikumu datē dienasgrāmatā, kurā atrodami arī avīžu izgriezumi no spožākajām sacensībām

Nākamajā dienā kopā ar vēl četriem Latvijas pārstāvjiem Magurs startēja sta­ fetē, kur piedalījās 8 kg svarbumbas cel­ šanā stāvus (60 reizes). Rezultātā Latvijas izlase ieguva 3. vietu un bronzas godalgu. Stafetē par uzvaru cīnījās septiņas koman­ das, un Māris sacensībās ielika visu sirdi, lai Latvijas valstsvienība izcīnītu iespējami labāko rezultātu. Savukārt izbraukuma no­ slēgumā, startējot garajā svarbumbu grūša­ nas ciklā, viņš ieguva pasaules čempiona titulu garajā ciklā. Jāpiebilst, ka pasau­ les čempionātā atšķirībā no olimpiādes vin­ grinājuma izpildei laika ir par minūti ma­ zāk — divas minūtes.

Treniņā paceļ 16 tonnas Latvijā vienas no tradīcijām bagātā­ kajām svarbumbu celšanas sacensībām ir Viestura kausa izcīņa, kas pavasarī notiks 12. reizi. “Tur ir vienu stundu jārauj bum­ ba ar vienu roku. Man, rokas mainot, ilgā­ kais ir izdevies strādāt 30 minūtes, 2005. gadā Laucienē paceļot 16 kg svaru bumbu 624 reizes,” stāsta Māris. Pēc tāda snie­ guma nākamajā dienā Mārim bijis vien pa­ tīkams nogurums, jo fiziskā sagatavotība visu laiku tiek uzturēta formā. “Trenējos divas trīs reizes nedēļā pa 40 minūtēm. Vidēji vienā treniņā izpildu piecus dažādus vingrinājumus, vienu treniņu veltu grūša­ nai, nākamo — raušanai, tad — kombi­ nācijai vai taisu garo ciklu,” nevīstošo pa­ nākumu stūrakmeņus atklāj Māris. “16 tonnas man šogad ir bijusi lielākā tonnā­ ža, ko pacēlu vienā treniņā. Tas gan bija stundu garš treniņš,” stāsta Māris. Kopš viņš ceļ svaru bumbas, garākā dīkstāve bez treniņiem bijusi divas nedē­ ļas. “Ilgāk bez celšanas nevaru izturēt!” atzīstas Magurs.

Basketbola komandas kapteinis Jaunībā Magurs nodarbojies ar viegl­ atlētiku, galda tenisu un bijis pat sko­ las basketbola komandas kapteinis. “14 gadu vecumā mani mātes brālēns, svar­

84

cēlājs un vieglatlēts Atis Briedis, pamu­ dināja pievērsties spēka sporta veidiem. Slimoju ar plaušu ēnām un, lai kļūtu stip­ rāks, Valdemārpils vidusskolā sāku trenē­ ties svarcelšanā,” stāsta Māris. “16 gadu vecumā iekļuvu Talsu rajona izlasē — to­ brīd jau spēju pacelt 100 kg,” lepojas ve­ terāns. Soli pa solim jaunībā nākuši pir­ mie panākumi, un 1970. gadā Māris kļuva par sporta biedrības Vārpa Latvijas jaunat­ nes čempionu svarcelšanā. Sekoja arī citas godalgas, taču Mārim neizdevās iestāties Fizkultūras institūtā, un dzīvē prioritātes mainījās. 20 gadi pagāja jūrā, zvejojot la­ šus, mencas, brētliņas, reņģes un ik pa lai­ kam arī uz kuģa klāja ceļot svarbumbas. Matroža darbs sportu atbīdīja otrajā plānā.

Spartakiāde un divpudenes Māris svarbumbu celšanai nopietni pievērsās 1979. gadā, kad šis sporta veids parādījās zvejnieku kolhozu spartakiādēs. “Āķis bija lūpā! Sacensības notika pa sva­ ra kategorijām. Varu palielīties, ka divas divpudenes vienās sacensībās esmu pacē­ lis 40 reizes, bet ar katru roku šādu 32 kg bumbu rāvu 45 reizes,” Māris stās­ ta. “Tagad, protams, veterāna vecumā tā­ di smagumi vairs netiek celti, bet to aiz­ mirst nevar...” “Vienubrīd es biju triju kungu kalps — nodarbojos ar pauverliftingu jeb spēka trīscīņu. Bija jāizvēlas starp svarcelšanu, svarbumbu celšanu un pauverliftingu — izvēlējos svarbumbu celšanu, jo tur man bija labākie rezultāti un iespējas progre­ sēt,” atceras Māris. Vēlāk, kopš 1997. gada, kad sāka organizēt veterānu čempionātu, sports Mārim pavēra iespējas apceļot bijušās Padomju Savienības republikas, Vāciju un Baltiju. Kā jau ceļojot, daudz interesan­ tu situāciju piedzīvots. “Braucot uz pir­ mo veterānu čempionātu Ļipeckā, vilcie­ nā vagonā ienāca tirgotāji. Mēs braucām cauri pilsētai, kur ražo kristālu. Un tirgo­ tāji piedāvāja iegādāties kristāla izstrādā­

Pirms trijiem gadiem iepriekšējā svar­ bumbu celšanas olimpiādē piedzīvoti tra­ ģiski notikumi. Divi Kazahstānas sportisti pārvērtējuši savas spējas un turpat sacen­ sību vietā zaudējuši dzīvību. “Acīmredzot kazahi gribēja sagrābt medaļas un abi pa­ ņēma piecus vingrinājumus vienā dienā.” Pēc traģiskajiem atgadījumiem noteikti ierobežojumi. “Agrāk līdz 70 gadu vecumam varēja celt 16 kg svarbumbas, bet tagad veterāni var celt vairs tikai 10 kg. Tādēļ sacensībās man ir viegli, jo treniņos strā­ dāju ar 16 un 24 kg smagām bumbām.” Dzīvespriecīgais Magura kungs rāda savu jaunāko godalgu, kas kā paraugam sportā saņemta sporta laureātu gada balvā, bet mājās sarkanajos stūrīšos viņam ir vai­ rāk nekā 100 medaļu un plaukts ar kau­ siem. 66 gadu vecumā Magurs mēro ceļu uz darbu ar velosipēdu, izvēlas pareizi saba­ lansētu uzturu, ēd augļus un dārzeņus, vāra zupas, dzer vitamīnus, bet alkoholu pēdējo reizi lietojis pirms diviem gadiem. Māris atklāj, ka labs proteīna avots pirms sacensībām esot mazsālīts lasis, bet pirms starta veterāns ēd šokolādi kombinācijā ar banāniem. Uz kuģa strā­ dājis par pavāru, tā ka ēst gatavošana ir kā vēl viens hobijs.

Var sākt arī 85 gados Svarbumbu celšanas sportam nekad nav par vēlu pievērsties. Latvijā ir kāds vīrs, kurš ar to sācis nodarboties tikai 85 gadu vecumā un tagad savos 93 gados tiek uz­ skatīts par vecāko svarbumbu cilātāju pa­ saulē. “Tas ir Paulis Gīlis no Piņķiem, Viestura Gargurna audzēknis. Viņš arī ak­ tīvi nodarbojas ar peldēšanu. Pērn Jāņa Kuģenieka piemiņas turnīrā Valgalciemā Paulis pēc sacensībām aicināja visus jū­ rā nopeldēties, kad ūdens vēl bija gana vēss. Viņš vienīgais aizgāja peldēt,” no­ smej Māris. Atbilde uz jautājumu, kas Māri mo­ tivē nodarboties ar svarbumbu celšanu, liek aizdomāties: “Mans tēvs bija muzi­ kants un nodzīvoja līdz 59 gadiem... Man ir 66 gadi, un gribas arī ilgāk redzēt mazbērnus.” Sarunas noslēgumā Māris piebilst: “Ja dzīvi nāktos sākt no jauna, dzīvotu tieši tāpat. Neko nenožēloju!” Katram tādu fizisko un garīgo spē­ ku! ©

Kristaps ZAĻKALNS

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


KĀ TAS NOTIEK

Bez kartes nekādi. Ziemas orientēšanās sacīkstēs var iztikt bez kompasa, bet karte tiek piestiprināta uz speciālas planšetes krūšu augstumā

Bobslejs orientieristiem Orientēšanās sports Latvijā vienmēr izcēlies ar to, ka ir brīvi pieejams ikvienam — ņem karti un skrien. Tomēr tā paveids — orientēšanās ar slēpēm —, pēc Latvijas ziemas orientēšanās izlases līdera Raivo Kivlenieka domām, pat mūsu platuma grādos ir kaut kas ļoti ekskluzīvs.

o Raiv ENIEKS KIVL Orientierists Dzimis

1991. gada 29. septembrī

Augums, svars 187 cm, 77 kg Slēpes

Fischer

Sportā

uz slēpēm kopš trīs gadu vecuma

Pirmā trenere mamma Iveta Holcmane

Ar

orientēšanās sportu Raivo no­ darbojas jau kopš bērnības, jo to dara arī mamma un tētis, kā arī vecākais brālis Andris. Jauniešu un junioru vecumā Raivo aktīvi pieda­ lījās klasiskās orientēšanās sacensībās, taču šobrīd mežā bez slēpēm dodas ļoti reti, jo vienkārši dod priekšroku slēpo­ šanai, nevis skriešanai: “Slēpošana ir sporta veids, kurā iesaistās viss ķer­ menis, bet skrienot strādā tikai kājas. Skrējēji bieži vien gūst traumas un ie­ Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

kaisumus, slēpošanā tādi praktiski ne­ eksistē.” Abi brāļi jau daudzus gadus ir labākie Baltijā. Pagājušajā ziemā Raivo Kivlenieks finišēja divpadsmitais pasaules čempionātā ziemas orientēšanās garajā distancē, kas ir līdz šim labākais Latvijas orientieristu panākums starptautiskās sacensībās. Tādu pašu vietu 2015. gadā sprinta distancē izcīnīja viņa brālis Andris. Abi kopā vairākas reizes finišējuši labāko sešniekā stafetēs pasaules un Eiropas čempionātos.

Izglītība

RTU profesionālais bakalaura grāds būvniecībā, šobrīd RTU maģistrantūras students

Labākie sasniegumi 2. vieta pasaules čempionātā ziemas orientēšanās garajā distancē, 6. vieta stafetē, 13. vieta Eiropas čempionātā ziemas orientēšanās garajā distancē, 5. vieta stafetē

85


KĀ TAS NOTIEK

Iespējas 100 kilometru trasēs Lielākā atšķirība starp klasisko orien­ tēšanos un orientēšanos ar slēpēm ir tā, ka ziemā distances veikšanai jāizman­ to mežā speciāli iebrauktas špūres vai visai šauras brīvā stila slēpošanai sa­ gatavotas stigas. “Viss ir ļoti konkrē­ ti — brauc pa trasi un citu iespēju nav,” smej Raivo. “Vasarā var vairāk izpaus­ ties. Atzīmējoties punktā, vari vēl īsti ne­ zināt, kā skriesi uz nākamo, jāzina tikai virziens un jāpagriežas, jo ir vienalga, vai apskrien kokam pa labo vai pa kreiso pusi. Ziemā ir daudz krustojumu un liels ātrums, un, ja vienkārši nepagriezies pa­ reizi, tad tā jau ir kļūda. To tu saproti pārāk vēlu, tev atkal ir jābremzē, jāgrie­ žas atpakaļ, un tādas nianses laika iz­ teiksmē maksā ļoti dārgi,” stāsta Raivo Kivlenieks. “Vasaras orientēšanās ir tau­ tas sports, ziemā tas ir kā bobslejs.” Būtiska atšķirība ir arī tā, ka ziemā var neizmantot kompasu, jo orientēšanās tāpat notiek pēc špūru tīkla. Reizēm gan var neizmantot jau iebrauktās špūres, bet slēpot pa taisno cauri mežam. “Piemēram, ja ir sērsna,” skaidro Kivlenieks. “Arī va­ riantu izvēlēs ar to jārēķinās — ja jā­ brauc liels līkums apkārt, tad slēpot tais­ ni var būt ļoti izdevīgi, it sevišķi lejup no kalna.”

86

Pa trasi. Ziemā distances veikšanai jāizmanto speciāli iebrauktas špūres vai arī visai šauras brīvā stila slēpošanai sagatavotas stigas, ir daudz krustojumu un liels ātrums, nepareizs pagrieziens maksā dārgi

Orientēšanās ar slēpēm pamatā tāpat ir karte. Špūru tīklu plāno, izmantojot ceļus, kas dabā jau eksistē, kā arī vei­ dojot jaunas mazās špūres. Orientēšanās sacensību organizators un distanču plāno­ tājs Gunārs Ikaunieks piebilst, ka ir sva­ rīgi domāt par to, lai orientēšanās būtu pēc iespējas sarežģītāka. “Labs distances plānojums iespējams tad, ja krustojums ir T veida,” stāsta Ikaunieks. “Sanāk kat­ ru reizi griezties pa labi vai pa kreisi.

Mazās špūres dabā parasti ir metru līdz metru divdesmit centimetrus platas, sa­ vukārt vidējās špūres iebrauc divus līdz trīs metrus platas. Ja sacensības nori­ sinās slēpošanās bāzēs, tad špūru pla­ tums var sasniegt pat desmit metrus. Trašu sagatavošanas process ir laikietil­ pīgs.” Vienām sacensībām parasti tiek sa­ gatavots 50 līdz 80 kilometru garš špūru tīkls. Ļoti lielās sacensībās tas var arī pārsniegt 100 kilometru.

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


KĀ TAS NOTIEK

rā vienā komandā startē trīs dalībnieki, parasti ir līdzīga vidējai distancei. Raivo Kivlenieks dod priekšroku garajai distan­ cei: “Pamatā trenēju slēpošanu, garajā distancē arī špūru tīkls ir retāks, jo tiek izmantots lielāks apvidus. Akcents ir tie­ ši uz variantu izvēli, tāpēc arī man tas padodas labāk.” Atzīmēšanās kontrolpunktos notiek ar bezkontakta atzīmēšanās sistēmu jeb touch-free identiem vai emitiem, kas tiek plaši izmantota gan orientēšanās sportā, gan skriešanas un slēpošanas sacensībās. Orientēšanās sportā šī sistēma nodroši­ na to, ka pie punktiem nav jāapstājas, jo atzīmēties var ar rokas vēzienu aptuveni 30 centimetru attālumā no kontrolpunkta. Raivo atzīst, ka, orientējoties ar slēpēm, tas ir krietni sarežģītāk: “Tev ir jāzina uzreiz, kur pēc punkta paliksi, īpaši tad, ja brauc no kalna. Viss notiek daudz āt­ rāk nekā vasarā, daudz vairāk ir jāredz uz priekšu, ir jāplāno, kur tu paliksi nā­ kamajā krustojumā, lai nebūtu jābremzē.” Pareizo slēpju un smēru izvēle ir svarīga arī orientēšanās sportā, taču tā nav tik izšķiroša kā klasiskajā slēpoša­ nā, jo kļūdās var zaudēt daudz vairāk. “Parādās tādi kalnu slēpošanas elementi, kuros veiklība nobraucienos nozīmē vairāk par slīdamību,” komentē Raivo Kivlenieks. “Es izmantoju tikpat garas slidsoļa slē­ pes kā distanču slēpošanā. Arī pārējais inventārs ir tieši tāds pats, klāt nāk vēl planšete kartei. Daži orientieristi izmanto nedaudz īsākas slēpes un nūjas, lai būtu labākas manevrēšanas iespējas.”

Taisni no kalna vai apkārt

Bezkontakta atzīmēšanās sistēma. Pie punktiem nav jāapstājas — atzīmēties var ar rokas vēzienu aptuveni 30 centimetru attālumā

Nebremzēt krustojumos Tāpat kā klasiskajā orientēšanās spor­ tā, arī orientēšanās ar slēpēm ir četras disciplīnas — sprints, vidējā, garā dis­ tance un stafete. Sprinta distance pa­ rasti tiek plānota veikšanai 15 minūtēs, kas ir aptuveni 5 kilometri, vidējā dis­ tance — 35 līdz 40 minūtēm jeb 10 ki­ lometriem, bet garā distance — 90 līdz 100 minūtēm, kur distances garums var sasniegt pat 30 kilometru. Stafete, ku­ Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Tāpat kā vasarā, arī ziemā starta po­ zīciju nosaka pēc pasaules ranga punk­ tiem. Jo augstāku vietu rangā ieņem, jo vēlāku starta minūti vari iegūt, tāpēc vi­ si stiprākie sportisti parasti startē bei­ gās. Vasarā tas ir būtiski, jo pēdējiem dalībniekiem mežā jau var būt iemītas ta­ kas vai izlauzti krūmi, kas atvieglo skrie­ šanu, taču arī orientēšanās ar slēpēm tam ir liela nozīme. “Ziemā ir vēl būtis­ kāk startēt pēdējam, jo var būt iebrauk­ tas sliedes pa taisno uz kontrolpunktu,” stāsta Raivo. Garajā distancē visi dalīb­ nieki startē masu startā, kur šādi faktori nestrādā, taču ir vēl svarīgāk nekļūdīties, lai turētos grupā ar citiem. Gatavošanās svarīgākajiem startiem — Eiropas un pasaules čempionātiem — no­ tiek līdzīgi kā slēpošanā, vienīgi klāt nāk treniņi ar karti. “Ideālā variantā pirms sa­ censībām ir nometne augstkalnē un treni­ ņi ar karti divas nedēļas,” uzskata mūsu līderis. “Parasti gan tas tā nenotiek, ir vienkārši slēpošanas nometne. Pārējā lai­ kā vai nu slēpoju un braucu ar rollerslē­ pēm, vai skrienu. Darbdienu vakaros tie

pārsvarā ir intervāla treniņi ar rollerslē­ pēm, sestdienās un svētdienās — kaut kas garāks.” Raivo Kivlenieks uzskata, ka rezultāts orientēšanās sportā ar slēpēm ļoti lielā mērā ir atkarīgs no koncentrēšanās star­ tam: “Ja neesi pienācīgi koncentrējies, tad ļoti ātri var pieļaut kļūdas. Nav jau nekā­ da raķešu zinātne — ir vienkārši krusto­ jumi un ir jāzina laikus, kur braukt. Tas viss notiek ātri un ir komplicēti — tu esi uz slēpēm, tev ir jāreaģē uz sniega un trases stāvokli, jānovērtē reljefs. Reizēm domā, ka nekļūdies, izvēloties variantu, bet tas beigās nav ātrākais, jo vienkārši neesi novērtējis reljefu un to, ka no kal­ na ir ļoti liels ātrums un neatmaksājas slēpot lielus līkumus apkārt.”

Tikai līdz nākamajam T Kā vasarā, tā arī ziemā mežā ir ie­ spējams apmaldīties, taču Raivo atklāj, ka orientēšanās ar slēpēm ir ļoti vien­ kāršs veids, kā no tā izvairīties: “Ja mē­ ģini atcerēties visu etapu [no punkta līdz punktam], tad var ļoti viegli pazust. Ja visu laiku atceries tikai pa vienam krus­ tojumam, tad, ja būs neskaidrības, no­ bremzēsi un ātri aizbrauksi, kur vajag. Tā ir metode, kas strādā visiem, tāpēc visi tā arī brauc.” Lai kļūtu par labu un konkurētspējī­ gu ziemas orientieristu, ir jātrenē ne ti­ kai slēpošana, bet arī orientēšanās tehni­ ka, kas ziemā un vasarā krietni atšķiras, tomēr ziemai ir iespējams gatavoties ar vēl viena orientēšanās sporta paveida pa­ līdzību — velo orientēšanos jeb MTB-O: “Pēc būtības tas ir tieši tas pats — kar­ te atrodas speciālā planšetē, ir ceļu tīkls, pa kuru jāorientējas. Priekš ziemas orien­ tēšanās tas ir ļoti labs treniņš. Es tre­ nējos sacensībās, jo man jau ir daudzu gadu pieredze. Slēpošanā ir ļoti liels āt­ rums, un, ja ir biezs ceļu tīkls, tad nevar paspēt visu izdarīt — sanāk pāris reizes uzstumties un jau atkal ir jāskatās kar­ tē. Tādā ziņā skandināviem ir priekšrocī­ ba, jo viņiem ir iespēja pa tādām trasēm braukt daudz vairāk.” Skandināvu dominance orientēšanās sportā gan vasarā, gan ziemā ir nenolie­ dzama. Kā atklāj Raivo, orientēšanās ar slēpēm uz vietu pasaules labāko desmit­ niekā pretendē aptuveni 20 sportisti, no kuriem 15 var iegūt arī medaļas. To vidū ir zviedri, somi, norvēģi, arī krievi un švei­ cieši. Latvijā patlaban spēcīgākie ziemas orientieristi ir Raivo Kivlenieks un Nauris Raize. ©

Sandra GROSBERGA 87


ars p s a K LS ŠĶĒ Florbolists Dzimis

1989. gada 4. maijā Rīgā

Augums, svars 186 cm, 92 kg Izglītība augstākā Pirmais treneris Mārtiņš Kveska Lielākie sasniegumi trīskārtējs Latvijas čempions (2017. g., 2010. g., 2006. g.), Latvijas florbola 1. līgas čempions, Latvijas bērnu un jauniešu līgas čempions

Ar killera instinktu

Ģimenes stāvoklis saderinājies, ir meita Vaļasprieki

futbols, bokss, pludmales volejbols

Filmas, seriāli The Shawshank Redemption, Sicario, Narcos Grāmatas

Cilvēks uz ledus

Čempions pret talantu. Kaspars Šķēls cenšas apspēlēt perspektīvo Lielvārde/Fat Pipe aizsargu Uldi Dūniņu. “Ar vienu titulu ir par maz. Gribas pierādīt, ka tā nebija nejaušība un šogad aizstāvēt iegūto kausu!” norāda Šķēls

Latvijas čempionvienības Betsafe/Ulbroka līderis Kaspars Šķēls ir viens no spicākajiem vārtu guvējiem ELVI florbola virslīgā. Pērnajā pavasarī Šķēls atnesa Ulbrokai ilgi kārotās medaļas, taču patriotiskais uzbrucējs, kurš novembrī tika nosaukts par ELVI virslīgas čempionāta labāko uzbrucēju, nekad nav spēlējis pasaules čempionātos ne junioru, ne pieaugušo nacionālajā izlasē.

Bija tādas aizdomas

Foto: Ritvars Raits

Brīdī, kad tapa šīs rindas, Kaspars bi­ ja labākais latviešu vārtu guvējs Latvijas atklātajā florbola čempionātā — ELVI virslīgā. Trīs kārtas pirms regulārā tur­ nīra noslēguma bombardieru sarakstā ar 29 vārtiem Kaspars ieņēma otro pozīciju, atpaliekot vienīgi no Igaunijas komandas

88

EMU SK uzbrucēja Pāvela Semenova, ku­ ra kontā ir par trim precīziem metieniem vairāk. Kaspars šim faktam gan nepie­ vērš uzmanību. “Ja izdosies kļūt par la­ bāko vārtu guvēju, tas būs patīkami. Ja neizdosies — nepārdzīvošu,” sarunu iesāk 28 gadus vecais spēlētājs. “Florbols ir ko­ mandas sporta veids. Un es labāk izvē­

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: Ritvars Raits

LĪDERIS

los pacelt virs galvas čempiona kausu ar komandu, nevis iegūt labākā bombardiera titulu,” teic Šķēls. Novembrī Kaspars otro reizi karjerā saņēma mēneša labākā spēlētāja balvu. “Man jau bija tādas aizdomas,” pārlieci­ nāts ir Kaspars. “Komanda spēlēja ļoti la­ bi, un pašam izdevās gūt daudz punktu. Novembris laikam ir mans mēnesis — pirms diviem gadiem tieši novembrī saņē­ mu šo pašu titulu.” Betsafe/Ulbroka ar Kasparu uzbruku­ ma smailē viņa laimīgajā mēnesī piedalī­ jās četrās spēlēs, trijās uzvarot, bet vienā piedzīvojot zaudējumu. Ulbrocieši viesos ar 9:3 sakāva Stalbes Pārgauju (Šķēlam 4 (2+2) punkti), savā laukumā ar 7:3 uz­ varēja Kocēnu Rubeni (Šķēla kontā pieci goli) un ar 12:6 — Ogres Vilkus (Šķēlam trīs goli), kā arī viesos tikai pēcspēles metienos ar 3:4 atzina Cēsu Lekringa pā­ rākumu (Šķēlam viens gols). Ulbrocieši ELVI florbola līgas kopvērtējumā trīs kār­ tas pirms regulārā turnīra noslēguma ie­ ņēma 2. vietu. Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Kad skolai uzceļ sporta zāli FS Masters florbola skolas audzēknis florbolu sāka spēlēt 5. klases vecumā Āgenskalna ģimnāzijā. “Es tur mācījos, skolai uzcēla jaunu sporta zāli un iegā­ dājās florbola apmales. Klasesbiedri sāka apmeklēt florbola pulciņus. Nesen biju pa­ metis basketbolu un izdomāju, ka jāpamē­ ģina sava varēšana jaunajā sporta veidā. Pēc stundām teju visa klases devāmies uz florbola pulciņu,” atceras Kaspars. Līdzīgi kā jau daudzviet Latvijā, arī Āgenskalnā florbols aizsākās ar bumbo­ šanu. Sākumā organizēti treniņi izpalika. “Nevar salīdzināt, kā jauniešiem treniņu process tiek veidots mūsdienās. Mēs at­ nācām uz pulciņu, treneris uzmeta uz laukuma bumbiņu, un tā nu mēs to tur dzenājām — kā nu katrs māk,” stās­ ta Kaspars. Skolas vadība, redzot jauniešu azar­ tu un velmi spēlēt florbolu, piesaistīja tre­ neri Mārtiņu Kvesku no florbola kluba Saulkalne. “Gada laikā viņš mums iemācī­ ja tik daudz, ka jau pirmajā gadā, startējot

bērnu un jaunatnes čempionātā, ieguvām bronzas medaļas,” spēlētājs novērtē pirmā trenera Kveskas pienesumu. Tiesa, par spī­ ti veiksmīgajiem rezultātiem, florbola no­ darbības skolā pajukušas, bet Kaspars jau bija uzsēdies uz florbola adatas. Spēlēt gribošos, tostarp Kasparu, sa­ vā azotē paņēma treneri Ainārs Juškevičs un Andris Pīlups. Un karjera varēja uz­ ņemt apgriezienus!

Dažādie zelti Tie, kam patīk rotaslietas, zina, ka juvelieri piedāvā dažādu veidu zeltu — rozā, dzeltenu, baltu... Tēlaini pārfrāzējot, sportā princips ir līdzīgs. Arī Kaspars var lepoties ar trim dažādām medaļām, kas katra mirdz savā zelta tonī. Emocionāli. Vispirms gan jābilst, ka pacietība at­ maksājas — tā var raksturot Kaspara gaitas Ulbrokas florbola skolā. Titulu ar iemīļoto, sirdij daudz tuvāko Ulbrokas ko­ mandu Kaspars gaidījis ļoti ilgi. Spēlējis klubā 14 gadus, pēdējās septiņas sezonas komandas virslīgas kreklā, līdz ticis pie

89


LĪDERIS

Visinteresantākais fināls? 2017. gada Latvijas čempionāta fināl­ spēlē pret tā brīža čempioniem Lielvārdes florbolistiem Kaspars izcēlās ar hat-trick. Spēles sākumā uzbrucējs divas reizes iz­ līdzināja rezultātu, bet mača beigās ar metienu tukšos vārtos gluži simboliski pielika cīņai punktu — 7:4. “Pirms zelta spēles ne man, ne komandai nebija ne­ kāda satraukuma. Tomēr, kad sākās cī­ ņa, neviens vairs nebija savā ādā. Pirmo periodu aizvadījām vāji, un mums pavei­ cās, ka pretinieks neizmantoja savas ie­ spējas. Kad guvu pirmos vārtus, jutu at­ vieglojumu un spēle visiem aizgāja. Otro un trešo periodu jau spēlējām tā, kā to vajadzēja darīt no paša sākuma. Galotnē bijām spēcīgāki par pretinieku un vairāk gribējām izcīnīt zeltu,” neaizmirstamo fi­ nālspēli pārdomā Kaspars. “Es pats sapratu, ka zelts ir mūsu, kad guvām sestos vārtus nepilnas di­ vas minūtes pirms pamatlaika beigām. Manuprāt, šī bija viena no interesantāka­ jām finālspēlēm Latvijas čempionāta vēs­ turē.”

Bez izlases Lai gan Betsafe/Ulbroka komandas septītais numurs ilggadēji ir viens no ko­

90

IZTEIKTS LABĀS MALAS UZBRUCĒJS Betsafe/Ulbroka komandas galvenais treneris Andris Pīlups: “Augumā ražens izteikts labās malas uzbrucējs, ap kuru ir jāveido spēle un kurš ir apveltīts ar izteiktu vārtu guvēju instinktu — spēlētāji ar tādām killera īpašībām Latvijā ir tikai daži. Viņam ir nāvējošs metiens, ko Kaspars ir panācis, uztrenējot precizitāti — ne velti viņš šobrīd ir līgas otrais labākais vārtu guvējs. Kaspars ir patriotisks spēlētājs — viņš 14 gadus ir uzticīgs savam klubam. Agrāk viņš radījis par sevi ārēji vienaldzīga spēlētāja reputāciju, taču Kaspars ir mainījies — pirms četriem

mandas līderiem un virslīgas čempionātā allaž bijis rezultatīvāko spēlētāju pulkā, uzbrucējs nav ticis pat Latvijas junio­ ru izlases sastāvā. “Tas bija attieksmes jautājums,” Kaspars apjauš tīņu gados pieļautās kļūdas, taču neko nenožēlo. “Gatavojoties 2007. gada pasaules junioru čempionātam, sagatavošanās cikla spēlēs biju starp komandas trim rezultatīvāka­ jiem spēlētājiem, taču savas paviršās at­ tieksmes dēļ nekur netiku,” Kasparam paralēli sportam un mācībām parādījušās arī citas intereses, kas traucējušas izla­ ses gaitām. Šķēla uzvārds epizodiski locīts arī nacionālās valstsvienības sakarā, viņam nonākot kandidātu lokā. Vistuvāk iekļū­ šanai izlases pamatsastāvā startam pa­ saules čempionātā Kaspars bija 2016. gadā, kad meistarsacīkstes risinājās Rīgā, bet viņa plāniem pāri pārskrē­ ja melns kaķis. “Mana pirmā un vie­ nīgā trauma, ko esmu guvis līdz šim, pārvilka svītru cerībām spēlēt Latvijas izlasē savu līdzjutēju priekšā... Esmu pārliecināts, ka būtu ticis sastāvā, bet diemžēl muļķīgā epizodē treniņā izmež­ ģīju potīti.” Kaspars ir skeptisks par izredzēm nākotnē iekļūt Latvijas izlases sastāvā. “Domāju, oficiāli tā arī izlases sastāvā vairs nespēlēšu. Jauno somu treneru, ku­ ri tagad vada Latvijas izlasi, spēles kon­ ceptā es neiederos. Varbūt tas pat ir la­ bi,” nosaka Kaspars, norādot, ka tagad viņam jaunas prioritātes nosaka jaunā tē­ va statuss.

gadiem, kad atgriezos Ulbrokas klubā, viņš būtiski izmainīja savu attieksmi un strauji uzlaboja meistarību. Nedomāju, ka valstsvienības sakarā viņa laiks ir pagājis — pēc titula izcīnīšanas daudziem spēlētājiem vairs nav tādas uguntiņas acīs, taču, ja Kaspars būs motivēts un viņam — galvenais! — tiks dota iespēja, viņš var būt noderīgs izlasei. Lai cīnītos elites līmenī, jāuzlabo fiziskā sagatavotība. Ātruma īpašības Kaspars kompensē ar labu spēles izpratni.”

Foto: Ritvars Raits

pirmās medaļas virslīgā tieši ar Ulbrokas komandu. Un uzreiz zelts! “Visus savus jaunieša gadus pavadīju Ulbrokas kluba sistēmā. Lai pilnveidotos, nācās pamest Ulbrokas komandu, jo pirms gadiem desmit Ulbrokai vēl nebija koman­ das virslīgā. Ulbroka tad bija Latvijas Avīzes fārmklubs. Labākos jauniešus aicināja pie­ vienoties avīžniekiem. Pēc vairāk pavadītām sezonām virslīgā ar Latvijas Avīzi un RTU atgriezos pie saknēm,” Kaspars nemaz ne­ piemin divus iegūtos Latvijas čempiona ti­ tulus abās elites vienībās. Virslīgas gaisu Kaspars apostīja 2006. gada sezonā, kad par čempioniem kļu­ va avīžnieki. Savukārt 2010. gadā studentu rindās viņš bija jau vērā ņemams komandas pa­ pildinājums, kurš spēja gūt vārtus arī fi­ nālsērijā. “To pat tā īsti nevar salīdzināt ar Ulbrokas komandā pieredzēto. RTU zel­ tu sagādāja man, nevis es pats to no­ pelnīju. Domāju, arī bez manis RTU bū­ tu čempioni. Pagājušogad cīņā par titulu ar Ulbroku mans pienesums un loma ko­ mandā bija pavisam citādāka,” salīdzina Kaspars. “Arī atmosfēra bija pavisam ci­ ta. RTU laikā fināls notika Valmierā pie pustukšām tribīnēm un bez līdzjutēju at­ balsta. Ar Ulbroku spēlējām Arēnā Rīga 4000 skatītāju priekšā, no kuriem kāda puse bija mūsu atbalstītāji,” stāsta labās malas uzbrucējs.

Mūža spēle. Zelta finālā Šķēls noņem skaidu Artūram Skadiņam

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: Ritvars Raits

LĪDERIS

Trofeja, kas jāaizstāv. Šķēls paceļ Ulbrokas ilgi kāroto Latvijas čempiona kausu

NEPATĪK ZAUDĒT Betsafe/Ulbroka uzbrucējs Kārlis Bulāns: “Kasparu pazīstu gandrīz 20 gadus, no kuriem lielāko daļu esam spēlējuši kopā — sākot no jauniešu čempionāta. Ārpus laukuma Kaspars ir labs draugs, izpalīdzīgs un solidārs. Tagad Kaspars ir kļuvis arī par gādīgu ģimenes cilvēku. Kā jau uzbrucējam pienākas, vairāk domā par uzbrukumu nekā aizsardzību, taču arī par aizsardzību pilnībā netiek aizmirsts. Katram laukumā ir savi uzdevumi, un savus uzdevumus Kaspars veic, kā pienākas.

Runājot par motivāciju, ik pa laikam florbolists sev uzdod jautājumu: kāpēc es to daru? Tad tiek nospēlēta laba sezona vai spēle, pavadīts labs laiks ar komandas biedriem un par azarta zudumu var aiz­ mirst. Līdzīgi kā komandas biedrs vienau­ dzis Kārlis Bulāns, ilgi spēlēt Kaspars vairs neplāno — vēl pāris sezonu. Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Kasparam nepatīk zaudēt, ar cīņassparu viss ir kārtībā — līderim tādam ir jābūt. Ja komanda nebūs noskaņojusies spēlei vai nerādīs savu labāko sniegumu laukumā, viņš pateiks arī kādus skarbākus vārdus. Ir reizes, kad uz laukuma aizsvilstas, taču tādi ir spēlētāji, kuriem svarīgi uzvarēt. Kaspars ar savu spēli laukumā spēj pavilkt citus komandas biedrus, lai komanda pēc spēles laukumu varētu atstāt ar paceltām galvām.”

Bet kurš tad rādīs piemēru jaunajai florbola paaudzei? ©

Kristaps ZAĻKALNS 91


LATVIJAS GADA BALVA SPORTĀ

Gada sportisti − Aļona Ostapenko un Kristaps Porziņģis Latvijas Gada balvas sportā 2017 svinīgajā noslēguma ceremonijā kinoteātrī Splendid Palace gada labākā sportista balvas saņēma Latvijas basketbola valstsvienības līderis, Nacionālās basketbola asociācijas zvaigzne Kristaps Porziņģis un tenisa pasauli pārsteigusī Aļona Ostapenko. Savukārt līdzjutēju balsojumā populārākā sportista balvu izpelnījās pasaules čempions MX2 klasē Pauls Jonass.

L

astoto reizi Pasaules kausā triumfējušais skeletonists Martins Dukurs. Kristaps labākā sportista balvu ieguva otro gadu pēc kārtas. Labākās Latvijas sportistes balvu saņē­ ma Francijas atklātā tenisa čempionāta uzvarētāja Jeļena Ostapenko, kura 2017. gadā pakāpās līdz septītajai vietai WTA rangā. Tas ir labākais rezultāts sieviešu vienspēļu konkurencē Latvijas vēsturē. Labākā trenera balvu ieguva svarcēlāju treneris Eduards Andruškevičs, kura au­

dzēkņiem 2017. bija varen ražīgs gads. Artūrs Plēsnieks izcīnīja sudraba medaļu pasaules čempionātā divcīņā, Rebeka Koha pasaules čempionātā divcīņā tika pie bronzas medaļas, kā arī triumfēja Eiropas un pasaules čempio­ nātos divcīņā U-20 un U-23 vecuma grupā, Armands Mežinskis kļuva par Eiropas čempionu divcīņā U-17 vecuma grupā, bet Dana Ivanova pie tāda paša panākuma tika U-15 grupā. Spilgtākais notikums sportā 2017. gadā bija Eiropas čempionāts pludmales volejbo-

Foto: Ilmārs Znotiņš

Foto: Ilmārs Znotiņš

atvijas Olimpiskās komitejas (LOK) izveidotajai žūrijai labāko izvēlē neklājās viegli, jo šogad ar augstvērtīgiem rezultātiem bija priecējuši vairāki sportisti. Cīņā par labākā sportista balvu Kristapam Porziņģim, kurš ar teicamu sniegumu palīdzēja Latvijas basketbola izlasei izcīnīt piekto vietu Eiropas čempionātā un pats kļuva par trešo rezultatīvāko spēlētāju turnīrā, spēcīgi konkurenti bija šogad par pasaules čempionu boksā kļuvušais Mairis Briedis un piekto reizi karjerā pasaules čempionātā un

Lai arī turpmāk varam lepoties. Labākās Latvijas sportistes balvu Jeļenas Ostapenko vietā no Latvijas Sporta federāciju padomes prezidenta Einara Fogeļa rokām saņēma Latvijas Tenisa savienības ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks

92

Labākā komanda individuālajos sporta veidos. Balvu saņēma Oskara Melbārža, Daumanta Dreiškena, Arvja Vilkastes un Jāņa Strengas bobsleja četrinieka ekipāža. Bobslejisti visu sezonu uzrādīja stabilus rezultātus un pasaules čempionātā ierindojās ceturtajā vietā. Reizē ar balvu laba vēlējumus bobsleja komandai Phjončhanas spēlēs no olimpiskā čempiona Jāņa Ķipura saņem Daumants Dreiškens

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: Ilmārs Znotiņš

LATVIJAS GADA BALVA SPORTĀ

Foto: Ilmārs Znotiņš

lā Jūrmalā. No 16. līdz 20. augustam notikušais pasākums bija līdz šim vērienīgākais pludmales volejbola pasākums Latvijā un arī gada nozīmīgākais notikums pludmales volejbolā visā Eiropā. Pašmāju smiltis izrādījās labvēlīgas vairākiem mūsu pāriem — Aleksandrs Samoilovs/ Jānis Šmēdiņš ieguva otro vietu, bet Mārtiņš Pļaviņš/Haralds Regža un Tīna Graudiņa/ Anastasija Kravčenoka ierindojās piektajā vietā. 2017. gada Paraugs sportā žūrijas vērtējumā ir ilggadējais hokeja valstsvienības

Foto: Ilmārs Znotiņš

Svētku kūkas gabaliņš. Gods veikt pirmo griezienu svētku tortē bija Latvijas dzelzceļš valdes priekšsēdētājam Edvīnam Bērziņam un gada uzlecošajai zvaigznei Guntai Latiševai-Čudarei, kura titulu izpelnījās par Eiropas čempiones lauriem U-23 čempionātā 400 m skrējienā un valsts rekorda uzstādīšanu savā vecuma grupā

Tradīcija. Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta Aldona Vrubļevska (no kreisās) sagaidīti, Latvijas Gada balvas sportā 2017 svinīgajā noslēguma ceremonijā ierodas Valsts prezidents Raimonds Vējonis ar kundzi Ivetu Vējoni Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

vārtsargs Edgars Masaļskis, kurš licis punktu ilgajai un ražīgajai karjerai. Viņš šobrīd ir vienīgais sportists Latvijas vēsturē, kurš piedalījies 15 pasaules čempionātos pēc kārtas. Savukārt LTV speciālbalva tika pasniegta basketbola valsts­ vienības kapteinim Jānim Blūmam. Latvijas Televīzijas speciālbalva tika pasniegta devīto reizi. LTV Sporta redakcija augstu vērtē sportistu atsaucību gan pēc lielām uzvarām, gan sāpīgiem zaudējumiem. Jānis Blūms, kurš vienmēr bijis atsaucīgs, labprāt uzņēmis ciemos pie sevis mājās. Viņš bija vienīgais, kurš no uzrunātajiem Latvijas izlases basketbolistiem bija gatavs runāt pēc atgriešanās no Eiropas čempionāta, kur ceturtdaļfināla spēlē sīvā cīņā zaudēts nākamajai čempionei Slovēnijai. Ceremoniju Latvijas Gada balva sportā 2017 organizē Latvijas Olimpiskā komiteja sadarbībā ar Igo Japiņa sporta aģentūru ar Izglītības un zinātnes ministrijas un Latvijas Sporta federāciju padomes, kā arī sponsoru finansiālu atbalstu. ©

93


Foto: Ilmārs Znotiņš

Komanda komandai. Balvu Latvijas labākajai sporta spēļu komandai pasniedz filmas Sapņu komanda 1935 varoņi ar treneri Baumani (Vili Daudziņu pirmais no labās) priekšgalā

Vēlreiz basketbols. Kristapam Porziņģim pienākošos Labākā

sportista balvu saņem Latvijas Basketbola savienības priekšsēdētājs Valdis Voins

Foto: Ilmārs Znotiņš

Ō Par mūža ieguldījumu Latvijas sportā. Balvu no Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām saņēma ilggadējais velomehāniķis, sešu olimpisko spēļu dalībnieks Arkādijs Svece

Katram savas virsotnes. Balvu par Spilgtāko notikumu sportā 2017. gadā Latvijas Volejbola federācijas viceprezidentam Mārim Pelēkajam pasniedz alpīnists Ilgvars Pauls

Foto: Ilmārs Znotiņš

Foto: Ilmārs Znotiņš

Foto: Ilmārs Znotiņš

§ Labākā Latvijas sporta spēļu komanda. 2017. gadā par to atzīta basketbola valstsvienība, kuras iegūtā piektā vieta Eiropas meistarsacīkstēs ir augstākais panākums kopš neatkarības atjaunošanas. Attēlā: ar balvu izlases galvenais treneris Ainārs Bagatskis

Foto: Ilmārs Znotiņš

Latvijas Paralimpiskās komitejas speciālbalva. Balvu ieguva izcilus rezultātus sasniegusī vieglatlēte Diāna Dadzīte. Viņa šogad pasaules čempionātā triumfēja šķēpmešanā ar jaunu pasaules rekordu, kā arī izcīnīja zelta medaļas diska mešanā un lodes grūšanā. Balvu titulētajai sportistei pasniedza ārsts reanimatologs Pēteris Kļava

94

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris


Foto: Ilmārs Znotiņš

Gada notikums tautas sportā. Balvu saņem taku skriešanas seriāla Stirnu buks rīkotāju komandas vadītājs Rimants Liepiņš. Aizvien lielāku popularitāti iegūstošā pasākuma katrā no septiņiem posmiem piedalījās vismaz 2000 dalīb­ nieku, un pavisam kopā mežu un pļavu takas iemēģināja gandrīz 5000 skrējēju Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Foto: Ilmārs Znotiņš

Artura Vaidera fonda balva Gada sporta žurnālists. To saņēma Sporta Avīzes galvenais redaktors Ingmārs Jurisons. „Ingmāra veikumu raksturo analītiski komentāri, fiksējot arī Latvijas sporta sistēmā pastāvošās pretrunas un problēmas, pievēršot tām uzmanību un iezīmējot iespējamos risinājumus,” žūrijas izvēli pamatoja balvas iniciatore, Artura Vaidera fonda dibinātāja Inese Vaidere

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Riteņbraukšana vieno. Siguldas novada do­ mes priekšsēdētājs Uģis Mitrevics (no kreisās) ar kundzi Ilzi Mitrevicu kopīgā fotogrāfijā ar Latvijas Gada balvas sportā iniciatoru Igo Japiņu un viņa kundzi Mudrīti Grunduli

Foto: Ilmārs Znotiņš Foto: Ilmārs Znotiņš

Par savu treneri. Labākā trenera balvu svarcēlāju trenera Eduarda Andruškeviča vietā saņemt devās pasaules čempionāta bronzas medaļniece Rebeka Koha. Attēlā balvu pasniedz olimpiskā čempione kamaniņu sportā Vera Zozuļa

Foto: Ilmārs Znotiņš

Foto: Ilmārs Znotiņš

Līdzjutēju balsojumā. Balsojumā par gada populārāko sportistu portālā DELFI finālā iekļuva trīs sportisti, kuru vārds pasaulē izskanējis ļoti skaļi — Mairis Briedis, Pauls Jonass un Jeļena Ostapenko. Vislielāko fanu atbalstu saņēma pasaules čempions MX2 klasē Pauls Jonass

Labākais Latvijas tehnisko sporta veidu sportists. Par to tika atzīts Pauls Jonass, kurš ieguva zelta medaļu pasaules čempionātā MX2 klasē, uzvarot sešos posmos un 14 braucienos. Viņa panākumu vēl unikālāku padara fakts, ka iepriekš visā karjerā talantīgais motobraucējs bija uzvarējis tikai vienā braucienā

Gada sporta skolotāja. Par gada sporta skolotāju pasludināta Signe Lūsiņa no Valmieras sākumskolas

Mārtiņš MĀLMEISTERS 95


96

Žurnāls Sports • 2018. gada janvāris/februāris

Žurnāls ''Sports''  

2018. gada janvāra/februāra numurs

Žurnāls ''Sports''  

2018. gada janvāra/februāra numurs

Advertisement