Page 1

Nr. 12 (333) 2017. DECEMBRIS

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

. A N O AĻ s m e g u Iz a , S V E D n citi E B E Ļ u s j S e ž A d D A n s TA R V I s k o l o t ā j i , māsa spor t ist i, m gada ieki e i c e i p n j t e e r dz p s n e i V . S J E R AND

. A J I N AN eja eņģelis Bobsl Cena Eur 1,95


Uz 1. vāka Izmantoti AP/Scanpix, Daiņa Caunes, Sports un Danas Zundes foto

rā u m nu ā j a Š 10. MOTOSPORTS Dzelzs gulbis Andžejs Ļebedevs

4. TENISS Aļona Ostapenko

18. AKTUĀLI Tehnoloģijās iekausēta mode

26. MĒS VARAM Parabobslejiste Annija Krūmiņa

40. BMX Latvijas TOP 10

14. TAEKVONDO Māsas Tarvidas

32. GADA SPORTA

SKOLOTĀJI

Akmeņi, kas ripo

48. BASKETBOLS Uz olimpisko Tokiju

52. MANĀ NOVADĀ Engurnieku sporta šerifs

MĒNEŠA ŽURNĀLS Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība nr. LV40008097373

44. SVARCELŠANA Ritvars Suharevs

Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013 E-pasts: birojs@sporto.lv Galvenais redaktors: Dainis Caune Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne e-pasts: birojs@sporto.lv

56. AUTOSPORTS Gads ar Eiropas medaļām

74. PERSONĪBA Dzejnieks un maratonists Contra Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

60. FUTBOLS Kas var apturēt Ronaldo? 3


Aļona Aļonas Ostapenko panākumi šogad žilbināja ne tikai Latviju, bet arī visu tenisa pasauli. 20 gadu vecumā pirmā uzvara Grand Slam turnīrā — French Open, pēc tam likumsakarīga ielaušanās pasaules labāko desmitniekā un sezonas nogalē līdzdalība WTA labāko astoņu finālturnīrā Singapūrā. Aļona ir azartiska, un tāda vienmēr bijusi arī viņas spēle. Sportiste nekad nepadodas, cīnās līdz pēdējam un daudzām sāncensēm ir neparocīga pretiniece. Izcils gads, teicami panākumi, kurus nevar saukt par nejaušiem.

M

ūsdienu profesionālā tenisa līdzjutēju auditorija pārsniedz vienu miljardu — tas ir vispopulārākais individuālais sporta veids pasaulē. Turklāt šo spēli vienlīdz ciena abu dzimumu spēlētāji un līdzjutēji, arī naudas balvas tenisā vīriešiem un sievietēm ir ekvivalentas. Ieņēmumi prestižākajos jeb Grand Slam turnīros ir vislielākie, un šajā ziņā ar tenisu nevar sacensties neviens cits individuālais sporta veids. Aļona šogad kortos nopelnījusi gandrīz četrus miljonus ASV dolāru. Cik lieli ir ieņēmumi par reklāmu, to zina tikai tuvākie cilvēki un viņas aģents itālietis Ugo Kolumbīni. Teniss ir dominējošais sporta veids pasaulē no maija līdz jūlija vidum, kad notiek divi Grand Slam turnīri, šo tradīciju reizi četros gados izjauc tikai pasaules kausa finālturnīrs futbolā.

4

Tenisa okeāns Sacensības tenisā risinās visu gadu, labākajiem īsa atpūta tiek dota tikai pašā gada nogalē, bet zemākas raudzes turnīri turpinās arī tad. Nozīmīgas sacensības risinās visos piecos kontinentos, lielāko turnīru reitingi vadošajos pasaules TV sporta kanālos ir ļoti augsti, Vimbldonas finālu BBC vien parasti vēro ap 17—20 miljoni skatītāju. Teniss ir labi attīstīts visos kontinentos un reitinga simtniekā (vīriešiem un sievietēm) ir pārstāvji no vismaz 45 valstīm. Kādā no lielajiem Grand Slam turnīriem uzvarējuši sportisti no vairāk nekā 30 valstīm, tas ir unikāls tenisa izplatības rādītājs. Visbeidzot tenisā ir milzīga konkurence — reitingā iekļūst tikai paši labākie (sievietēm ap 1300 sportistēm pasaulē),

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


V

iņas bilance vienspēlēs ir viena no labākajām visā tūrē — 48 uzvaras un 20 zaudējumi, iegūti divi čempiones tituli — French Open Parīzē un Seulā. Vislabāk Aļonai veicies māla seguma laukumos — 21 uzvara un tikai četri zaudējumi. Pēc ieņēmumiem šogad viņa ir sestā bagātākā pasaulē, pēc uzvaru un zaudējumu bilances — arī sestā

a Aļon PENKO A OST Tenisiste Dzimusi

1997. gada 8. jūnijā

Augums, svars 177 cm, 68 kg Izglītība

Rīgas Zolitūdes ģimnāzija

Sportā

kopš piecu gadu vecuma (teniss un sporta dejas)

Pirmā trenere Jeļena Jakovļeva (māte)

Inventārs

Wilson raketes, Adidas tērpi

Talismans

padomju laiku multiplikācijas filmu tēls Čeburaška

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Lielākie sasniegumi Grand Slam turnīra čempione Parīzē 2017. gada jūnijā, Seulas WTA turnīra uzvarētāja septembrī. Pasaules WTA reitingā: pēc 2017. gada — 7. vietā, pēc 2016. gada — 44. vietā, pēc 2015. gada — 79. vietā, pēc 2014. gada — 308. vietā, pēc 2013. gada — 672. vietā, pēc 2012. gada — 892. vietā. Juniores vecumā augstākā pozīcija ITF reitingā — otrā vieta 2014. gada vasarā

Ar abām rokām no kreisās... Vienpadsmit­­ gadīgā Aļona Foto: Reuters/Scanpix

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

5


Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

desmitiem un simtiem tūkstošu spēlētāju nekad tā arī neiegūst nevienu reitinga punktu, kaut nebūt nespēlē amatieru līmenī. Visā šajā lielajā tenisa okeānā Aļona Ostapenko jau kļuvusi par ievērojamu zivi, savā ziņā tik tiešām unikāls fakts mūsu valstij. Tenisa sabiedrībā Aļonu (sacensību protokolos — Jeļenu Ostapenko) Latvijā zināja jau kopš mazotnes. Pats atceros vairākas viņas spēles jaunatnes starptautiskajos turnīros U-10 un U-12 vecuma grupā Mežaparkā. Jau tad viņa piesaistīja uzmanību ar savu centību, milzīgo cīņassparu un emocijām. Turklāt parasti Aļona spēlēja pret nedaudz vecākām pretiniecēm. Cīnītāja līdz galam, tas gan, bet tādēļ neapgalvošu, ka tobrīd būtu saskatījis viņā pasaules mēroga zvaigzni nākotnē. Ir tik daudz dažādu fakto-

Emocijas un neatlaidība. Aļona Ostapenko cīnās par Eiropas Jaunatnes olimpiādes zelta medaļu 2011. gada vasarā Trabzonā

ru, kas var ietekmēt turpmāko karjerā, ka tas nešķita īpaši ticami. Varbūt varēja būt runa tikai par iekļūšanu WTA labāko simtniekā, kas toreiz mūsu tenisistēm likās gandrīz neaizsniedzams sapnis. Laiks gāja uz priekšu, Aļonas panākumi tāpat. 2011. gada janvārī nepilnu 14 gadu vecumā viņa Francijā triumfēja pasaulē prestižākajā ziemas tenisa turnīrā jauniešiem Les Petits. Tad Latvijas presē parādījās pirmā informācija par viņu un tieši žurnālā Sports tika publicēts apjomīgs apskats, kā arī intervijas ar jauno sportisti un viņas māti un treneri Jeļenu Jakovļevu. Tā paša gada vasarā Aļona Ostapenko Turcijas pilsētā Trabzonā, kārtējo reizi cīnoties ar gadu vecākām pretiniecēm, kļuva par Eiropas jaunatnes olimpiādes čempioni, šajās sa-

6

censībās Latvijai izcīnot vienīgo zelta medaļu. Panākumi jaunatnes mačos kļuva regulāri, bet, kā zināms, tenisā arī tas vēl neko negarantē. Visu lietu mēraukla ir profesionālais līmenis, kurā nav vecuma iedalījuma, kur savstarpēji cīnās daudzi bijušie dažādu gadagājumu jaunatnes talanti. Pieskaitot iespējamo pubertātes gadu krīzi, savainojumus, līdzekļu un veiksmes trūkumu, viss var beigties jau pirms profesionālās karjeras sākuma. Tādu gadījumu ir vairāk nekā veiksmes stāstu. Daudzi lieli talanti pusaudžu gados vēlāk tā arī neko lielu nesasniedz. Aļona tam tika pāri, par to vislielākais nopelns ģimenei un tuvākajiem draugiem. Māte visu laiku bijusi blakus — mājās, treniņos, sacensībās, un viņas

ieguldījums meitas panākumos ir nenovērtējams. Sākumā treniņu apstākļi nebūt nebija ideāli. Atceros, — tikāmies treniņā Teikas rajonā Rīgā kādā padomju laiku sporta zālē ar dēļu grīdu, kas nebūt nav ideāls segums tenisam, turklāt vienlaikus nodarbībā uz viena laukuma bija kādi seši bērni. Nebūt ne ērta situācija, taču spēcīgiem raksturiem tā liek norūdīties vēl vairāk. Aļona nepadosies, viņa izmisumā nelūgs palīdzību debesu spēkiem vai trenerim tribīnēs, pati cīnīsies un bieži vien arī aizcīnīsies līdz uzvarai, kā tas notika Parīzē. Varbūt cīņas karstumā pat asi uzsauks mātei atstāt kortu, bet kopumā tas viss palīdzēs. Tā viņa tiek pāri grūtībām — nekā personiska, lai gan no malas dažkārt izskatās diezgan nešpetni.

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


Foto: Aivars Kārkls

Uzlecošā zvaigzne. Aļona kopā ar māti un treneri Jeļenu Jakovļevu pēc 2014. gada Latvijas Gada balvas sportā ceremonijas

A

ļona nepadosies, viņa izmisumā nelūgs palīdzību debesu spēkiem vai trenerim tribīnēs, pati cīnīsies un bieži vien arī aizcīnīsies līdz uzvarai, kā tas notika Parīzē. Varbūt cīņas karstumā pat asi uzsauks mātei atstāt kortu, bet kopumā tas viss palīdzēs. Tā viņa tiek pāri grūtībām — nekā personiska, lai gan no malas dažkārt izskatās diezgan nešpetni

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Foto: Dainis Caune, Sports

Bērnība. Bez akadēmijām Māte — tenisa trenere, tēvs — bijušais futbolists, kas spēlējis Ukrainā... Sportiskais gars Aļonai jau bija ielikts gēnos. Piecu gadu vecumā viņa sāka trenēties tenisā un sarīkojumu dejās. Aļona mācījās Zolitūdes ģimnāzijā ar matemātikas novirzienu. Ilgu laiku aizrāvās ar abiem sportiem, bet tenisā panākumi bija straujāki un no 12 gadu vecuma otram vaļaspriekam vairs laika nepietika. Visa enerģija tika veltīta tenisam, kaut dejot tenisiste vēlas arī tagad. Noteikti dejās gūtā ritma izjūta nākusi par labu arī spēlei laukumā. Gluži kā Helmuta Baldera nodarbošanās bērnībā ar daiļslidošanu viņam palīdzēja kļūt par izcilu pasaules klases hokejistu. Jeļena Jakovļeva pati bijusi tenisiste, bet treneres gaitās viņas lielākā pērle ir pašas meita. “Sāku strādāt ar Aļonu, kad viņai bija pieci gadi. Jau bērnībā Aļona spēlēja labā līmenī, izbaudīja tenisu un sacensības, bet tas vēl bija pavisam kas cits, tagad teniss ir visa viņas dzīve,” pēc pirmajiem lielākajiem panākumiem 2011. gadā sacīja tenisistes māte Jeļena Jakovļeva. Aļona jau tad atzina, ka emociju reizēm ir par daudz, bet tās paturēt sevī arī nav labi, tāda ir viņas daba. Uzvara Les Petits turnīrā Francijā bija nozīmīga arī tāpēc, ka 14 gadu vecumā profesionāļu turnīros vēl nevar spēlēt un Les Petits piedalās absolūti visi labākie jaunie tenisisti. Uzvarētājiem prognozē spožu nākotni profesionālajā tenisā, un daudzkārt šīs prognozes arī piepildījušās. Te savulaik spēlējušas tādas zvaigznes kā Rodžers Federers, Rafaels Nadals, Novāks Džokovičs, Martina Hingisa, Žistīne Enāna un Kima Kleistersa.

“Aļona parasti trenējas piecas reizes nedēļā pusotru stundu. Intensīvi, bet ne ļoti ilgi,” toreiz pēc uzvaras intervijā žurnālam Sports teica viņas māte. “Meitenei izdarītas skrupulozas medicīniskās pārbaudes un konstatēts, ka pašlaik viņa ļoti strauji aug, bet sirds vēl nav sasniegusi vajadzīgo apjomu. Šādā situācijā ļoti jāuzmanās ar treniņu slodzēm, vairāk tiek strādāts pie ķermeņa funkcionālās sagatavotības. Protams, vasarā treniņu ir vairāk, bet ziemā netiek pārāk forsēts.” Aļona nav kādas lielas tenisa akadēmijas audzēkne, kaut piedāvājumi ir bijuši, ko savulaik apstiprināja arī māte: “Ja paraksta līgumu, var trenēties kādā akadēmijā par brīvu. Katrai kompānijai ir kāds līgums ar tenisa akadēmijām, bet... Akadēmiju ir daudz, atrast patiesi labu treneri, kas strādā tikai ar vienu pašu spēlētāju, ir grūti.” Ostapenko ģimene izvēlējās iet savu ceļu, un tas ir atmaksājies. Aļonu ar inventāru sāka atbalstīt starp­ tautiskās kompānijas Nike un Wilson — viena rūpējas par apģērbu, otra — par raketēm. Kā zināms, tagad Aļona spēlē Adidas tērpos, par ko šī kompānija var berzēt rokas, bet galvenie konkurenti un pirmie atbalstītāji — nožēlot. Latvijas Tenisa savienība piešķīra Aļonai 160 latus (ap 230 eiro) mēnesī, taču treniņu darbam un izbraucieniem vajadzēja daudz vairāk. Federācija gan sedza arī izmaksas spēlēm Latvijas izlasē — sākumā jaunatnes līmenī Eiropas kausu turnīros, vēlāk arī Federācijas kausa izcīņā sieviešu izlasē, kurā Aļona debitēja 15 gadu vecumā. Atbalstīja ģimene, tēvs bija biznesmenis, viņam vēl piepalīdzēja daži draugi. 2010. gadā jauno sportisti sāka atbalstīt arī Grand Slam attīstības fonds (Grand Slam Development Fund jeb GSDF), atmaksājot ceļošanu uz vairākiem nozīmīgiem jaunatnes turnīriem. Tajā pašā gadā Ostapenko iekļāva Eiropas U-14 GSDF izlasē, togad septembra sākumā Aļona uzvarēja pirmajā ITF (Starptautiskā Tenisa federācija) jaunatnes turnīrā Latvijā. Vēlāk jaunā sportiste iekļuva U-16 un U-18 Eiropas GSDF izlasēs. 2012. gadā viņai papildus apmaksāja braucienu uz Austrāliju, lai piedalītos junioru Grand Slam turnīrā, vēlāk arī uz US Open Ziemeļamerikā. No 15 gadu vecuma tenisu var sākt spēlēt profesionālajos turnīros, bet tikai ierobežotu turnīru skaitu sezonā. Pirmo uzvaru turnīru pieaugušo turnīrā ITF līmenī Aļona Ostapenko guva jau 2012. gadā Stokholmā. Pēc diviem gadiem Aļona uzvarēja Vimbldonas junioru turnīrā un pasaules junioru reitingā sasniedza otro pozīciju. Jau toreiz viņa parasti trenējās ar vecāka gadagājuma puišiem. Tas attīstībai deva vairāk nekā spēle pret savām vienaudzēm.

7


2015. gada septembrī astoņpadsmitgadīgajai Aļonai Ostapenko jau izdevās ielauzties profesionālā tenisa Top 100, WTA reitingā izcīnot 77. vietu. Togad viņa saņēma speciālo ielūgumu jeb wild card uz Vimbldonas turnīru, kura pirmajā kārtā guva spožu uzvaru ar 6:2, 6:0 pār tābrīža Top 10 tenisisti Karlu Suaresu Navaro. Aļonas iekļūšana elitē gan nav tik strauja kā divām citām viņas vienaudzēm šveicietei Belindai Benčičai un horvātietei Anai Konjuhai, taču atbilstoša un likumsakarīga. Parocīgākais Ostapenko spēles stilam ir cietais jeb hard segums, taču ne vienmēr lielākie panākumi gūti uz tā. Vimbldonā spēlē zāles laukumos, Parīzē — uz māla... Iespējams, reizēm vēl pietrūkst pacietības laukumā, ko savulaik atzina arī pati sportiste: “Man jau labāk tīk spēlēt pret tādām pretiniecēm, kas aktīvi uzbrūk, nevis tikai tur bumbu spēlē, tad vajadzīga ļoti liela pacietība.” Pēc ģimnāzijas pabeigšanas visa vērība tika veltīta tenisam. Jau 2016. gada vasarā notika vairāki treniņi dienā — no rīta teniss, vēlāk fiziskās sagatavotības nodarbības. Daudz tika strādāts ar servi, kas reizēm mūsu sportisti pieviļ joprojām. Kā atzīst pati Aļona, tad servju precizitāti ietekmē un dubultkļūdas rada uztraukums. Bijušais profesionālais tenisists, tagad Latvijas Tenisa savienības ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks pērnajā vasarā par Aļonu izteicās kodolīgi: “Pats galvenais — viņa psiholoģiski ir kareivīgi noskaņota. Tāds raksturs, kas mūsdienās ir retums, kaujiniecisks, vienmēr cīnīsies, nekad neko neatdos tāpat vien.” Sportistei jau gadus septiņus astoņus ir savs aģents Ugo Kolumbīni, un var tikai uzteikt bijušā Itālijas tenisista spējas saskatīt zvaigzni agrīnā vecumā. Pirms tam to viņš spēja ieraudzīt argentīnietī Huanā Martinā del Potro (abi joprojām sadarbojas), vienubrīd Kolumbīni strādāja arī ar Endiju Mareju. Aģents ir kā menedžeris — viņš cenšas atrast arī sponsorus, sākumā sportistei no tik mazas valsts nav tādu iespēju kā lielo nāciju pārstāvēm. “Tad jāuzvar Grand Slam turnīrā”, savulaik intervijā teica māte, un nu tas ir noticis. Aļona ir interesanta visai tenisa pasaulei, jo viņas spēles stils un atraktivitāte laukumā ir vienreizēja. Miljonu reklāmas līgumiem gan priekšroka vienmēr būs lielo valstu sportistēm. Kritumus un kāpumus savā sniegumā pērn pirms Rio olimpiskajām spēlēm Aļona komentēja šādi: “Nevar jau visu laiku vinnēt, ir arī jāzaudē, neveiksmes padara mūs stiprākus. Nu esmu reitingā augstāk, visas pretinieces īpaši gatavojas spēlēm, spēlēt tagad ir grūtāk nekā iepriekš. Pirms tam mani īsti nepazina un

8

Foto: Reuters/Scanpix

Turpinājums. Pirmajā simtniekā

Pirmais Grand Slam tituls! Aļona Ostapenko 2017. gada jūnijā Parīzē pēc uzvaras Francijas atklātajā čempionātā

nezināja, kā pret mani spēlēt.” Un vēl piebilda: “Ir jāpanāk psiholoģiskā pārliecība ilgtermiņā, jāuzlabo arī vispārējā fiziskā sagatavotība, izturība. Jo tā labāka, jo mazāk tā dēvēto noguruma kļūdu.”

Pasaules elitē. Visjaunākā Pasaules sieviešu tenisa asociācijas (WTA) 2017. gada noslēguma reitingā Aļona Ostapenko ir septītā, bet sezonu sāka kā 44. labākā spēlētāja. Tenisa laukumos viņa nopelnījusi gandrīz piecus miljonus ASV dolāru, lauvas tiesu šogad. Tenisā naudas balvas nav nekāds noslēpums, aizvadītajā sezonā Ostapenko guvusi precīzi 3 miljonus 998 tūkstošus un 26 dolārus, viņas bilance vienspēlēs ir viena no labākajām visā tūrē — 48 uzvaras un 20 zaudējumi, iegūti divi čempiones tituli — French Open Parīzē un Seulā. Vislabāk Aļonai veicies māla seguma laukumos — 21 uzvara un tikai četri zaudējumi. Pēc ieņēmumiem šogad viņa ir sestā bagātākā pasaulē, pēc uzvaru un zaudējumu bilances — arī ses-

tā. Pasaules labāko desmitniekā Aļona ir visjaunākā, viņai vienīgajai vēl nav 21 gads, otra jaunākā Elina Svitoļina (sestā vieta reitingā) ir gandrīz par trim gadiem vecāka. Aļonas uzvara Grand Slam turnīrā vien ir ko vērts, pat daudzas pirmā desmitnieka spēlētājas nekad karjerā šādu titulu nav spējušas iegūt. Piemēram, pasaules reitinga līderei rumānietei Simonai Halepai ir 15 turnīru čempiones tituli, bet neviena Grand Slam. Tieši Halepu Aļona pieveica French Open finālā Parīzē, kaut spēles gaitā Halepa bija uzvarējusi pirmajā setā un visai drošā vadībā atradās arī otrajā... Dāniete Karolīna Vozņiaki reitingā tagad ir trešā, savulaik diezgan ilgi bijusi pirmā, uzvarējusi 23 turnīros karjerā, bet Grand Slam tituls pagaidām nav iegūts. Čehietei Karolīnai Pliškovai, kas reitingā atrodas ceturtajā pozīcijā, ir deviņi čempiones tituli, bet neviena Grand Slam, tāda pati bēda Elinai Svitoļinai un Karolīnai Garsijai. No pašreizējā TOP 10 dāmām pie Grand Slam tituliem bez

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


daudz pārmetumu tenisa sabiedrībā, jo savā uzrunā pēc spēles Aļona faktiski nepieminēja sāncensi un neapsveica viņu ar titulu, tik rezumēja, ka tas bijis pašas sliktākais mačs šajā turnīrā... Arī tādas kļūdas sākumā gadās. Maijā sasniegts pusfināls Prāgā, kurā vēlreiz zaudēts Karolīnai Pliškovai, un pēc tam izcilākais turnīrs karjerā Parīzē. Pirms French Open Aļona nu nekādi nebija favorīte, turklāt daudzi uzskatīja, ka māla seguma laukumi viņas stilam nav tik atbilstoši. Bet... Septiņas spēles un septiņas uzvaras! Tostarp apspēlēta olimpiskā čempione Monika Puiga, ceturtdaļfinālā Karolīna Vozņiaki un finālā Simona Halepa, trīs izcilas spēlētājas, lai gan Grand Slam turnīros vāju pretinieču vispār nav. Par godu lielajam panākumam Parīzē, Latvijas Pasts pat izdeva īpašu pastmarku ar Aļonu Ostapenko. Pēc šī triumfa, milzīgās psiholoģiskās slodzes (neskaitāmas tikšanās ar medijiem, dažādi reklāmas pasākumi) un fiziskā noguruma bija grūti uz ko lielu cerēt jau pēc trim nedēļām Vimbldonā, tomēr Aļona tika līdz ceturtdaļfinālam, kur līdzīgā cīņā zaudēja Venusai Viljamsai. Septembrī sekoja uzvara Seulas turnīrā Dienvidkorejā, pēc tam divos turnīros pēc kārtas Ķīnā sasniegts pusfināls, Uhaņā pieveikta arī ļoti spēcīgā Garvinje Mugurusa. Sezonas astoņu labāko spēlētāju finālturnīrs Singapūrā vēl daudziem labā atmiņā. Sākumā zaudējums Mugurusai, tad trīs stundu un 13 minūšu trillerī nācās atzīt Venusas Viljamsas pārākumu, bet pēdējā sezonas spēle spoža — 6:3, 6:1 pret Karolīnu Pliškovu. No grupas gan Aļona neizkļuva un pusfinālā netika, bet jādomā, ka tas nav viņas pēdējais gada finālturnīrs, vismaz pieredze gūta un pie atmosfēras arī pierasts. Dzīvē Aļonai viss vēl priekšā, ja nebūs nopietnu savainojumu, ir visas iespējas vēl gūt daudzus lielus panākumus. Tam ir visi nosacījumi — jaunība, cīņasspars, ātrums laukumā un uzvarētājas raksturs. Tehniski vēl jāveic šādi tādi uzlabojumi spēlē, galvenokārt jānostabilizē serve, kas dažkārt ir Aļonas lielākais klupšanas akmens. Jebkurā gadījumā, Aļona ir ienesusi jaunas vēsmas sieviešu tenisā, viņas spēles stils un azarts ir gluži vai neatkārtojams. Jau diezgan pasen tenisa sabiedrība alka jaunas vēsmas. Nu tās ir klāt. ©

Foto: LETA

Foto: LETA

Aļonas vēl tikusi tikai Garvinje Mugurusa un Venusa Viljamsa, tātad tikai trīs. Aļona cīnītājas raksturu apliecina arī viņas rezultāti izšķirošajos trešajos setos — 23 uzvaras un tikai septiņi zaudējumi — tā tik tiešām ir izcila bilance. Ne velti izšķirošā seta iznākumu bieži vien vairāk izšķir raksturs. 2017. gads Aļonai sākās ar sasniegtu pusfinālu Oklendā, Jaunzēlandē. Pirmajā gada Grand Slam turnīrā Australian Open viņa tika līdz trešajai kārtai, kurā visai dramatiskā mačā trešajā setā ar 8:10 zaudēja Karolīnai Pliškovai. Sekoja vairāki ne visai izdevušies turnīri, bet tad aprīlī Aļona iekļuva finālā Čarlstonā, ASV, kur gan diezgan smagi zaudēja savai vienaudzei Darjai Kasatkinai no Krievijas 3:6 un 1:6. Neizdevies mačs un pēc tam

Francijas čempiones sagaidīšana Rīgas lidostā. Augšējā attēlā Aļona Ostapenko kopā ar māti un treneri Jeļenu Jakovļevu Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Māris RĪMENIS, LTV Sports

9


ČEMPIONS AKTUĀLI

No zelta vestes līdz zelta medaļai. Eiropas čempionāta finālu Andžejs Ļebedevs (pirmais no labās) sāka līdera zelta vestē, bet pabeidza jau kā Eiropas čempions

Dzelzs gulbis jaunā lidojumā... Šogad Latvijas motosporta vēsturē tika atšķirtas divas jaunas slavas lappuses. Pirmo vēra 20 gadus vecais kalvenieks Pauls Jonass, kļūdams par mūsu pirmo pasaules čempionu motokrosā solo motocikliem (MX2), bet otro — 23 gadus vecais daugavpilietis Andžejs Ļebedevs, kļūdams par mūsu pirmo Eiropas čempionu spīdvejā. Abi jaunekļi pacietīgi un mērķtiecīgi gāja (brauca) līdz savai pagaidām pirmajai lielākajai virsotnei motosportā. 10

A

ndžejs Ļebedevs ar Eiropas čempiona titulu vainagoja savu līdz šim labāko sezonu. Latvijas izlases kapteinis Pasaules kausa izcīņā vispirms atveda maksimālo punktu skaitu kvalifikācijā Biķernieku mototrekā Rīgā, bet pēc tam bija īsts komandas līderis un ražīgākais punktu vedējs vispirms pusfinālā, tad arī race-off (pēdējās cerības pusfināls) sacensībās, un Latvijas izlase (vēl arī Maksims Bogdanovs, Ķasts Puodžuks un Jevgeņijs Kostigovs) otro reizi vēsturē šokēja spīdveja pasauli — 6. vieta Pasaules kausa izcīņā! Eskilstūnas komandas Smederna rindās viņš kļuva par čempionu pasaulē otrajā spēcīgākajā spīdveja klubu līgā — Zviedrijas Elitserien —, turklāt tieši Andžejs bija viens no komandas līderiem un ļoti būtiski sekmēja Eskilstūnas komandas triumfu pēc 40 gadu pārtrauku-

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


Foto: EPA/Scanpix

ČEMPIONS AKTUĀLI

ma. Vroclavas Sparta Betard kluba rindās Andžejs kļuva par vicečempionu pasaulē spēcīgākajā spīdveja klubu līgā — Polijas Ekstralīgā. Landshūtas komandas rindās Andžejs kļuva par Vācijas Bundeslīgas čempionu. Pirmā sezona karjerā tādā līmenī. Labākā sezona karjerā. Pagaidām...

Asinīs rūdīts Neatceros, kad pirmo reizi Andžejs tika nosaukts par Dzelzs gulbi. Katrā ziņā viņš tad jau bija viens no Daugavpils komandas līderiem, neņemot vērā viņa juniora vecumu un to, ka viņam tā bija tikai trešā sezona komandā. Skaisti skan, un bieži izmantots vārdu salikums par Andžeju, taču daudzi nezina, cik šī iesauka ir precīza un cik ļoti tā atbilst Andžejam. Daudziem prātā pat nevar ienākt, ka Ļebedevam varēja nebūt ne šīs sezonas, ne spīdveja vispār... Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Viņam bija tikai 14 gadu, viņš vēl nedrīkstēja braukt komandā, taču ar piebildi diemžēl, jo treniņos Andžejs bieži vien apsteidza ne tikai juniorus, bet arī kādu no lielajiem. Tajā dienā viņam tas bija tikai otrais treniņš ar kopēju startu jeb barā — kopā ar komandas junioriem. Zaudējis startus (starts joprojām nav Andžeja trumpis, kaut gan pēdējā laikā viņam tas ievērojami uzlabojies), jauniņais tik un tā apsteidza konkurentus. Tā tas bija arī pēdējā braucienā. Tiesa, tajā nekādi neizdevās tikt garām vienam no tolaik labākajiem komandas junioriem — Jevgeņijam Karavackim. Andžejs mēģināja apsteigt viņu pa iekšmalu, abi motocikli saķērās, un sekoja neizbēgams kritiens. No tālākā Andžejs neko neatceras. “Mūsu lielais talants laikam beidzies...” tāda bija pirmā klātesošo reakcija, jo ar vājiem nerviem — atklātais apakšdelma lū-

zums, lauztas delnas, sašķaidīti pirksti, sa­ plēsts gurns un asins peļķe uz celiņa — to labāk neskatīties... Andžejs neatceras ne sāpes, ne to, kā tas notika. Viņš atjēdzās slim­nīcā, pēc tam ar helikopteru tika nogādāts Rīgā, kur traumās viņu lāpīja. Pēc trim mēnešiem Andžejs kāpa uz mo­­tocikla un izbrauca treniņā. It kā nekas nebūtu bijis. Baiļu nebija, bija tikai lielāks uz­traukums. Viņš nebija toreiz sevi redzējis no malas. Tas bija kā stāsts par kādu ci­tu. Tas palīdzēja izvairīties no psiholoģiskas barjeras, kas līdzīgos gadījumos daudziem kļūst nepārvarama. Tagad uz toreiz notikušo var paskatīties arī citādi. Iespē­ jams, ka tas bija pārbaudījums no augšas — ja puika tiks galā, izturēs, ja nesa­ lūzīs morāli, tad būs lietaskoks. Iespē­jams, ka šis tikai zem­apziņā un citu nostāstos palikušais gadījums palīdzēja Andžejam pārvarēt nākamos šķēršļus.

11


ČEMPIONS

Pirms lielā sprādziena “19 gadus vecais daugavpilietis Andžejs Ļebedevs aizvadītajā spīdveja sezonā ne tikai kļuva par Daugavpils Lokomotīves līderi, bet arī varbūt vairāk nekā jebkad agrāk ļāva cerēt, ka arī Latvijā drīz varētu būt pasaules klases spīdveja meistars. Viens no labākajiem junioriem pasaulē Andžejs ir jau tagad,” tā Sports rakstīja par Andžeju Ļebedevu pēc 2013. gada sezonas, kad pirmo reizi ar viņu iepazīstinājām tuvāk. Toreiz tā bija līdz šim labākā Andžeja sezona, viņš tajā gadā iekļuva Latvijas Grand Prix izcīņas pusfinālā, jau bija stabils pamatsastāva braucējs Lokomotīvē, viņu jau bieži vien lika komandu mačā pieaugušo konkurencē, viņš bija kļuvis par Eiropas junioru vicečempionu, Latvijas izlases sastāvā piedalījies sezonas lielākā pārsteiguma tapšanā — 6. vietas gūšanā Pasaules kausa izcīņā. Īsi sakot — tūliņ sekos lielais sprādziens. Nesekoja. Par to gan vairāk, šķiet, uztraucās citi (apstājies izaugsmē? saķēris zvaigžņu slimību?), nevis Andžejs pats. Skaidrs, ka arī viņam gribējās braukt arvien ātrāk un labāk, gribējās kāpt arvien augstāk, taču laikam vispirms vajadzēja sagremot jau sasniegto. Andžejam, par laimi, pietrūka pacietības un uzņēmības, lai pēc nosacīti ne visai labām divām nākamajām sezonām (kaut arī Loko 2015. gadā uzvarēja Nice spīdveja līgā, bet Andžejs bija viens no labākajiem junioriem līgā) spertu nākamo plato soli. Proti — 2016. gadā Andžejs Ļebedevs kļuva par labāko braucēju Nice līgā (rēķinot vidēji vienā braucienā atvesto punktu skaitu), un bija skaidrs, ka šī ir viņa pēdējā sezona dzimtās Lokomotīves sastāvā. Tā bija likumsakarīga aiziešana, jo vajadzēja spert nākamo soli. Piedāvājumi no Ekstralīgas klubiem Ļebedevam bija arī iepriekš, taču viņš vēl nejutās gatavs sekmīgi braukt pasaules spēcīgākajā spīdveja klubu līgā.

Ienākšana un nostiprināšanās Izvēle krita uz Vroclavas Sparta Betard. Andžejs ne mirkli nenožēlo un šo komandu uzskata par labāko, kurā viņš var sevi pilnveidot. Sākumā gan viņam vēl vajadzēja tikt sastāvā komandā, kurā bija divkārtējais pasaules čempions brits Tais Vofindens, bijušais junioru pasaules čempions un viens no Grand Prix seriāla līderiem iepriekšējā sezonā — Macejs Janovskis, labākais čehu spīdvejists Vāclavs Miliks, poļu spīdveja uzlecošā zvaigzne Maksims Drabiks (šoruden kļuva par pasaules junioru čempionu), pieredzējušais komandas kapteinis Tomašs Jendžejaks... Turklāt uz komandu neilgi pirms sezonas atnāca j­auns galvenais treneris, savulaik ļoti labs braucējs — Rafals Dobruckis. Tieši Dobrucka uzticēšanās daugavpilietim kļuva par vienu no šīs sezonas

12

Eiropas čempionāta pirmais trio. No kreisās: Artjoms Laguta (Krievija, sudrabs), Andžejs Ļebedevs (Latvija, zelts) un Vāclavs Miliks (Čehija, bronza)

panākumu ķīlām. Pirmie mači Andžejam nebija īpaši sekmīgi, taču Dobruckis turpināja viņam uzticēties, un jau sezonas vidū Ļebedevs kļuva par vienu no Vroclavas komandas līderiem. Andžejam bija nepieciešams adaptācijas laiks. Pie vienas starta lentes ar pasaules labākajiem spīdveja meistariem viņš bija stājies jau arī iepriekš, nekādas bijības viņu priekšā vairs nebija, jo tie dažkārt bija arī pārspēti, taču tagad tas bija jādara katrā mačā un gandrīz vai katrā braucienā. To var salīdzināt ar jauna talantīga spēlētāja ienākšanu NBA vai NHL komandā. Spīdvejā Polijas Ekstralīga tas pats viens ir. Ļebedevs izkonkurēja no sastāva Jendžejaku. Tiesa, sezonas beigu daļā Andžeja rezultāti pēkšņi kritās. Bija problēmas ar tehniku, šķiet, ka bija sakrājies arī fizisks un — vēl vairāk — psiholoģisks nogurums, jo tādā spriedzē un tādā līmenī Andžejs taču brauca pirmo reizi dzīvē. Viņš izturēja arī šoreiz. Ieguvis iespēju bieži sacensties ar labākajiem spīdveja meistariem pasaulē, ieguvis iespēju tikt pie labākajiem dzinēju meistariem (līdz ar nokļūšanu bagātā Ekstralīgas klubā — arī finansiāli krietni lielākas rocības dēļ), Andžejs arī pats kā braucējs krietni izauga. Pirmo reizi aizvadītajā sezonā to pa īstam varēja vērot Pasaules kausa izcīņā Latvijas izlases rindās. Kvalifikācijas sacensībās Rīgā viņam no ārzemju konkurentiem bija tikai pāris vērā ņemamu pretinieku, bet pusfinālā un vēlāk race-off sacensībās tādi bija jau gandrīz visi. Pusfinālā Vēstervikas mototrekā Zviedrijā Latvijas izlasei pretī bez mājiniekiem stājās Dānija un Krievija. Vajadzēja apsteigt vismaz vienus

konkurentus, lai turpinātu braukt pēdējās cerības pusfinālā un — galvenais! — nodrošinātu iespēju nākamgad sākt Pasaules kausu uzreiz pusfinālā. Latvijas izlase, kā izteicās angļu komentētāji britu Eurosport TV kanālā, sarīkoja lielāko pārsteigumu Pasaules kausa vēsturē — proti, mēs apsteidzām piecpadsmitkārtējos (!) komandu pasaules čempionāta uzvarētājus — dāņus. Papildbraucienā (abām komandām bija pa 28 punktiem) Andžejs Ļebedevs uzvarēja vienu no saviem elkiem Nīlsu Kristianu Iversenu, bet pavisam atveda 15 no komandas 28 punktiem. Pēdējās cerības pusfinālā Latvijas izlase paredzami pārliecinoši apsteidza ASV, kuras rindās nebija tobrīd vēl pasaules čempiona Grega Henkoka, un tikai par 3 punktiem atpalika no Austrālijas ar nākamo pasaules čempionu Džeisonu Doilu priekšgalā. Ļebedeva rēķinā — 18 no komandas 30 punktiem, trešā vietā un — otro reizi — 6. vieta kopsummā Pasaules kausa izcīņā. Ļebedevs — cienīgs pasaules elites braucēju konkurents. Tagad tas bija acīm redzami.

Nejaušais un likumsakarīgais čempions Eiropas čempionāta finālposmos Andže­ jam Ļebedevam šosezon nemaz nevajadzēja būt... Uzvarējis savā pusfinālā Murekā (Austrija), daugavpilietis ieņēma tikai 13. vietu fināla pretendentu izšķirošajās sacensībās Goričanā (Horvātija). Finālā iekļuva pirmie septiņi. Eiropas čempionāta (SEC) rīkotāji piešķīra Ļebedevam Wild Card jeb īpašo ielūgumu. Vai toreiz kādam varēja ienākt prātā, kā viņš to izmantos?

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


Foto: EPA/Scanpix

ČEMPIONS

Pirmajā finālposmā Toruņā uzvarēja polis Jaroslavs Hampels, taču viņš startēja kā rīkotāju pārstāvis un kopvērtējumā nebija bīstams, jo nākamajos posmos nepiedalīsies. Ļebedevs iekļuva finālā, kur piekāpās tikai Hampelam, un ar 11 punktiem bija trešais kopvērtējumā. Otrajā finālposmā Gistrovā (Vācija) atkal izdevās iekļūt finālā, kur Andžejs piekāpās tikai Artjomam Lagutam (Krievija), taču kļuva par līderi kopvērtējumā — viņam bija 25 punkti. Par diviem punktiem atpalika Laguta, par četriem — kluba biedrs no Sparta Betard čehs Miliks. Trešajā posmā Hallstavikā (Zviedrija) — atkal fināls. Tajā Andžejs atkal bija otrais — šoreiz aiz Milika — un saglabāja kopvērtējuma līdera zelta vesti. Pirms pēdējā posma Ļubļinā (Polija) Ļebedevs par 4 punktiem apsteidza tuvāko sekotāju un vienu no saviem labākajiem draugiem Miliku. (“Mans čehu brālis,” teica Andžejs par Vāclavu, “mans latviešu brālis,” teica Vāclavs par Andžeju pirms pēdējā finālposma.) Par 6 punktiem atpalika Laguta un 2011. gada pasaules vicečempions zviedrs Andreāss Junsons. Tieši šie kvartetā bija galvenie pretendenti uz titulu un medaļām. Spīdveja ekspertu (treneru un bijušo braucēju) aptaujā priekšroka tika Milikam, bet līdzjutēju prognozes bija par labu Ļebedevam. Par Andžeju bija bažas, jo Polijā bija neveiksmīgas sezonas beigas Ekstralīgā, taču, no otras puses, viņš lieliski brauca Elitserien čempionāta finālā Zviedrijā. Nebija iespējams paredzēt, kā nobrauks Ļebedevs, un šajā ziņā laikam tikai par labu viņam nāca tas, ka lietus dēļ pēdējais finālposms divas reizes tika pārcelts. Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

žejs And DEVS E ĻEB Spīdveja braucējs Dzimis

1994. gada 4. novembrī Daugavpilī

Lielākie sasniegumi 2017. gada Eiropas čempions spīdvejā; 2017. gada Zviedrijas čempions Eskilstūnas Smederna sastāvā; 2017. gada Polijas vicečempions Vroclavas Sparta Betard sastāvā; 6. vieta Pasaules kausa izcīņā Latvijas izlasē 2013. un 2017. gadā; 2016. gada Polijas Nice līgas labākais braucējs; 2015. un 2016. gada Polijas Nice līgas čempions Daugavpils Lokomotīves sastāvā; pusfināls 2013. gada Latvijas GP izcīņā; 2013. gada Eiropas junioru vicečempions; 6. vieta 2012. gada Eiropas čempionātā; 2012. gada Eiropas vicečempions pāriem (kopā ar Puodžuku); 2013. gada labākais juniors Polijas 1. līgā; 2013. gada Latvijas čempions Ģimenes stāvoklis saderinājies, šogad ģimenē piedzima meita Monika. Brīvi runā latviešu, krievu un poļu valodā Vaļasprieki

cīņas sports un motokross

Elki sportā

BMX riteņbraucējs Māris Štrombergs un amerikāņu spīdvejists Gregs Henkoks

Tajās pauzēs tieši notika Elitserien fināls, kas noteikti palīdzēja nostiprināt pārliecību. Jau pirmajā braucienā Ļebedevs tikās ar diviem no trim saviem konkurentiem cīņā par titulu — Miliku un Lagutu. Padevās labs starts, pirms otrā līkuma Andžejs jau bija motocikla tiesu visiem priekšā, taču... Lagutas kritiena dēļ pirmajā līkumā brauciens tika apturēts. Atkārtojumā starts nesanāca, tikai pašās beigās izdevās apsteigt Andreju Kudrjašovu no Krievijas un atvest punktu. Laguta pietuvojās par diviem punktiem, Miliks — par vienu. Nākamajā braucienā atkal neizdevās starts un ne bez pūlēm, taču pārliecinoši izdevās finišēt otrajam. Laguta pietuvojās vēl par punktu, Miliks palika tajā pašā attālumā. Sākās nervu spēles, un Andžejs tās izturēja lieliski. TV kameras bieži rādīja viņu tuvplānā, kad pie starta lentēm stājās galvenie konkurenti. Andžeja sejā bija nesatricināms miers. Dzelzs gulbim, izrādījās, ir arī dzelzs nervi. Nākamajos trijos braucienos Ļebedevs pārliecinoši uzvarēja. Pirms pamatsacensību pēdējā 20. brauciena bija zināms, ka viņam vajag vienu punktu (jābūt trešajam), lai nodrošinātu titulu. Andžejs pārliecinoši uzvarēja. Finālā — jau Eiropas čempiona lomā — viņš bija trešo reizi pēc kārtas otrais (aiz 2014. gada pasaules vicečempiona poļa Kšištofa Kaspržaka), apliecinādams, ka četros finālposmos kopumā labāka par viņu nebija — Ļebedevs bija vienīgais, kurš visos finālposmos kāpa uz goda pjedestāla. Tuvākais sekotājs Laguta kopvērtējumā tika apsteigts par 7 punktiem. Kas tālāk? Jāpilnveidojas — to no An­ džeja pēc sezonas nācās dzirdēt visbiežāk. Nākamsezon viņš turpinās braukt Eskilstūnas un Vroclavas klubos, Eiropas čempionātā Andžejam jau ir vieta finālposmos. Latvijas izlase pasaules kausā — bez jautājumiem. Kapteinis būs klāt. Pasaules čempionāta Grand Prix seriāls? Ļebedevs piedalīsies kvalifikācijas sacensībās un centīsies tikt starp 2019. gada GP dalībniekiem. Ja rastos iespēja startēt jau nākamgad (šosezon pirms viena no GP posmiem viņš jau bija pirmais rezervists, ja vēl kāds būtu izkritis savainojuma dēļ)? Droši vien Andžejs neatteiktos, kaut gan viņš pats uzskata, ka vēl nav gatavs pilnā apjomā jeb visu sezonu startēt 12 GP posmos. Tam ir nepieciešams vēl labāk sagatavoties tehniskajā ziņā (motocikls), pašam arī tam ir jānobriest. Jāpilnveidojas — kā ne reizi vien Andžejs ir teicis. Soli pa solim. Jācer, ka nākamreiz, ne pēc četriem gadiem, bet agrāk, būs iemesls uzrakstīt par Dzelzs gulbi atkal kaut ko lielāku. ©

Anatolijs KREIPĀNS 13


Rozes un dzelkšņi “Man nodarboties ar taekvondo profesionālā līmenī Latvijā ir grūti — trūkst ne tikai finansiāla, bet arī sava sporta veida federācijas morāla atbalsta,” atzīst Latvijas talantīgākā taekvondo cīņas meistare Inese Tarvida, kura, izcīnot pasaules čempionāta bronzas medaļu svara kategorijā līdz 53 kilogramiem un kļūstot par Eiropas vicečempioni (līdz 57 kg), guvusi līdz šim augstākos sasniegumus Latvijas taekvondo vēsturē. Lai virzītos pretim sapnim par olimpiskajām spēlēm, tūlīt pēc 12. klases izlaiduma Bauskas 1. vidusskolā sapakoti koferi un mērots ceļš uz Vāciju.

Uz

pirmo treniņu taekvondo dzimtajā Bauskā Inese ieradās septiņu gadu vecumā. Šis sporta veids viņai jau toreiz bija labi zināms — ar to nodarbojās gan brālis, gan vecākā māsa. “Ja gāja viņi, tad arī man un jaunākajai māsai likās pašsaprotami, ka jāiet”, turklāt taekvondo Bauskā esot bijusi vienīgā interesantā nodarbība, kurp sūtīt bērnus, atceras Inese. Jau pašā sākumā licies, ka sava vieta atrasta, turklāt... “Kāds prieks — var sist ar kājām!” smīnot stāsta Inese, atzīstot, ka rokas viņai neesot tik stipras, bet kājās ir gan ašums, gan arī spēks, kas šķietami bez īpašas piepūles ļauj kāju paslidināt pa pretinieka ausi.

Prioritātes dēļ Redzot māsu potenciālu, nodarbības pārceltas uz Rīgu, bet vēlāk uz Mārupi — pie trenera Vitālija Lepina. No četrām Tarvidu ģimenes atvasēm tagad trenējas tikai abas jaunākās māsas. Inesei līdz šim izdevies gūt augstākos panākumus, taču arī mazā māsa Jolanta nedomā atpalikt. Novembra sākumā viņa izcīnīja trešo vietu Eiropas junioru čempionātā, bet pēc dienām desmit jau uzvarēja pieaugušo konkurencē pasaules reitinga mačos Zagrebā, kuros Inese... finišēja trešā. Decembrī Inese kļuva par Eiropas vicečempioni, bet Jolanta izcīnīja bronzas medaļu. Jau četrus mēnešus abas māsas dzīvo un trenējas Vācijā. Tur sportistēm pieejams labs taekvondo centrs, treneris un komandas biedri, kuri arī tēmē uz startu olimpis-

14

kajās spēlēs. “Aizbraucu, lai sevi labāk attīstītu,” stāsta Inese, uzsverot, ka Latvijā nav bijis iespējams nodrošināt trīs treniņus dienā, kā tas ir tagad vācu klubā. “Mērķis ir gatavoties nākamajām olimpiskajām spēlēm,” mierīgi nosaka Inese. Arī vecāki jaunietes lēmumu atbalstījuši. “Visticamāk, arī viņi gribētu redzēt olimpisko medaļu. Viņi zina, ka es to gribu,” piebilst sportiste.

Un vēl integrācija Jaunākajai māsai Jolantai pārvākšanās uz Vāciju nozīmē arī tālmācības vidusskolas pēdējās divās klasēs. “Tagad tur esam kopā,” stāsta Inese, uzsverot, ka tā ir vieglāk pierast pie jaunajiem apstākļiem. Viņa gan atzīst, ka integrācijai nav daudz laika — vajadzētu vairāk iet ārā, arī uz veikaliem, lai praktizētu valodu, iegūtu draugus. Māsas viena otru atbalsta. Inese stāsta, ka nereti rodas jautājumi, par kuriem nerunāsi ar treneri vai treniņu biedriem. “Un te ir māsa,” smaidot saka Inese. Viņa atzīst, ka ne vienmēr starp māsām viss noritot gludi, taču arī šādās situācijās abas uzvedoties kā sportistes. “Ja mums ir kādas nesaskaņas, mēs tās godīgā ceļā atrisinām uz laukuma sparingā,” smaida Inese, piebilstot, ka, iespējams, tāpēc starp abām lielu konfliktu neesot. Jolantai vēl jāmācās vidusskolā, bet Inese izglītības turpināšanai vispirms nolēmusi labāk apgūt vācu valodu. Viņa vēlas studēt agronomiju, tā ejot ģimenes pēdās, jo tētim ir liels lauksaimniecības uzņēmums.

e Ines IDA V TAR Taekvondo cīņas meistare, TCC Friedrichshafen (Vācija) Dzimusi

1998. gada 16. novembrī

Augums, svars

174 cm, 58 kg

Izglītība

Bauskas 1. vidusskola

Treneris

Markuss Kolefels

Lielākie sasniegumi 3. v. 2017. g. PČ svara kategorijā līdz 53 kg, 2. v. 2017. g. EČ (līdz 57 kg) Ģimenes stāvoklis neprecējusies Vaļasprieki

ēst gatavošana, dejošana

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


Uzlikt kāju uz galvas. “Trenējos kopā ar Nigērijas sportistu, kas ir 2,07 m garš,” stāsta Inese. “Varu uzlikt viņam kāju uz galvas. Pretinieces visbiežāk ir īsākas par mani. Man vienmēr jāsit drusku zemāk, un dažreiz tas rada problēmas. Tā ir arī manai māsai — abas esam pieradušas sist augstu.” Lai varētu pārstāvēt Latviju... Māsām Tarvidām nācās cīnīties ar... Latvijas Taekvondo federāciju

Gūt no stiprajiem Latvijā taekvondo nav pietiekami attīstīts, lai spētu sagatavoties lielākām sacensībām, pēc vairāk nekā desmit gadiem šajā sportā secinājusi Inese: “Pie mums tas ir kā pulciņš.” Inesei tas vairs neder, tāpēc sporta zāle Mārupē nomainīta pret tatami 1000 kilometru attālumā. Jaunais vācu treneris Markuss Kolefels Inesi un viņas māsu pamanījis kādā treniņnometnē. Saprotot, ka abas meitenes ir lietaskoki, arī uzaicinājis pie sevis. “Viņš zina, ka mums te ir problēmas ar federāciju un ka te nekas nesanāktu,” saka Inese. Mārupē māsām neesot bijis, ar ko trenēties, bet attīstībai vajadzīgi spēcīgi pretinieki. Vācijā nav viegli, taču iegūt var daudz vairāk. “Var būt grūti, var Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

reizēm nākties raudāt, ja iesit par stipru, bet vismaz notiek virzība uz priekšu,” uzskata Inese. Ņemot vērā dažādās problēmas ar treniņiem un pieteikumiem sacensībām, pirms pasaules čempionāta Inese uz goda pjedestālu nemaz neesot īsti cerējusi. Taču tieši izcīnītā bronzas medaļa ļāvusi pierādīt sev un citiem, ka olimpiskās spēles vairs nav nekas neiespējams.

Taekvondo bez asinīm Taekvondo cīņas parasti nav īpaši apmeklētas, lai arī tas ir olimpiskais sporta veids, atzīst sportiste. “Cilvēki, kas nāk skatīties cīņas, grib redzēt asinis, nokautus, bet taekvondo tas notiek ļoti reti. Skatītājus tas neuzrunā, jo sitieni nav tik bīstami,” prāto Inese. Viņa ir pārliecinā-

ta, ka skatītāju interesi Latvijā bremzē arī spožu sportistu un augstu sasniegumu trūkums. Tāpēc Inese cer, ka abu māsu panākumi spēs radīt taekvondo fanus Latvijā. Lai uzvarētu taekvondo, ir jāsit pretiniekam. Tomēr Inesei šķiet, ka šis sporta veids ir arī pietiekami sievišķīgs. Viņa atzīst, ka pretiniecēm pa seju ar kāju izdevies trāpīt diezgan bieži, taču... it kā aizstāvoties. Inese norāda, ka sportistes sargā mīkstie kāju aizsargi un ķiveres. “Tāpēc nav arī traumu,” paziņo Inese, sēžot ar... salauztu roku. Tūlīt viņa gan piebilst, ka visu šo gadu laikā tas esot tikai otrais lūzums. “Taekvondo ir žēlīgs — ir gan aizsargi, gan ķiveres, gan cimdiņi, pat zobu aizsargi. Tāpēc saku — taekvondo ir piemērots meitenēm,” uzsver Inese.

15


Ērtais svars Pasaules čempionātā bronzas godalgu Inese izcīnīja svara kategorijā līdz 53 kilogramiem, taču šādas kategorijas olimpiskajās spēlēs nav, tāpēc jāpārkvalificējas uz lielāku svaru — līdz 57 kilogramiem. “53 kilogramos man bija ērti — biju pati garākā, biju līderos, pasaules reitingā šajā svarā esmu ceturtā,” stāsta Inese, gan atzīstot, ka pēdējā laikā kļuvis aizvien grūtāk noturēt tik nelielu svaru. Jaunajā kategorijā daudz jaunu pretinieču, bet Inese cer, ka arī tajā izdosies ierindoties reitinga priekšgalā. Maskavas Grand Prix latviete debitēja šajā konkurencē, turpinājums bija paredzēts sacensībās Marokā, taču gadījās salauzt roku, un sacīkstes izpalika. Atgriešanās notika novembrī Zagrebā. Inese stāsta, ka arī kategorijā līdz 57 kilogramiem viņa jūtoties labi, lai gan tajā vairs nav pati garākā. “Kad svaru noMāsa pret māsu. Vecākā Inese (no labās) un jaunākā Jolanta tagad startē vienā svara kategorijā, bet pagaidām sacensībās šāda divcīņa nav notikusi, lai gan turnīros laurus jau plūkušas abas

Paldies vācu trenerim Markusam Kolefelam! Saka Inese (no kreisās) un Jolanta Tarvidas

dzenu līdz 53 kilogramiem, esmu vājāka. Bet 57 kilogramos jūtos labāk, jūtos kā es,” atzīst Inese. Viņa skaidro, ka svara kategorijas reizēm tiek izvēlētas stratēģisku apsvērumu dēļ un galvenais esot nevis svars, bet sagatavotība. “Zinu, ka varu pāris nedēļās nomest piecus sešus kilogramus, pirms pasaules čempionāta vajadzēja nomest sešus kilogramus,” atceras Inese.

Māsa pret māsu Svara kategorijas maiņa nozīmē arī to, ka tagad abas māsas startēs kopā. Tā arī notika gan Zagrebā, gan Eiropas čempionātā Sofijā. Tiesa, abās sacensībās savstarpēja cīņa bija iespējama tikai finālā, līdz kuram pirmajās sacensībās aizkļuva jaunākā — Jolanta, kur viņa atriebās

16

horvātietei Brunai Vuletičai, kas pusfinālā pārspēja Inesi, otrajās — Inese. Diemžēl olimpiskajās spēlēs vienu vals­ ti vienā svara kategorijā var pārstāvēt tikai viena sportiste. Tas var radīt problēmas. “Varbūt vienai no mums būs jāņem cita pase,” prāto Inese. Vai Inese gatava piekāpties jaunākajai māsai, pašai atsakoties no Latvijas pases? Tik tālu pagaidām netiekot domāts. Pilsonības piedāvājumi no citām valstīm gan bijuši, atzīst Inese. “Pagaidām pārstāvu Latviju. Protams, to darītu arī turpmāk, jo tā ir mana dzimtene.”

Krīze, kas jāatrisina Inese taekvondo pasaulē ir zināma personība. Pat Marokā, kur gan traumas dēļ

neizdevās startēt, cilvēki gribējuši ar viņu kopā fotografēties. “Nezināju, ka man ir fani Marokā!” smej Inese, piebilstot, ka priecātos, ja tāda interese būtu arī Latvijā, jo sponsori ļoti noderētu. Patlaban dzīvošanu Vācijā, treniņus un dalību sacensībās finansē galvenokārt Ineses vecāki un vācu klubs — sponsoru Latvijā neesot. Īsti neesot arī augsta līmeņa taekvondo. Septembra beigās Rīgā notika starptautisks taekvondo turnīrs Riga Open, kur no Latvijas pieaugušo konkurencē sievietēm piedalījās tikai Jolanta Tarvida, kura uz sacensībām ieradās no Vācijas. Ineses ieskatā, pie šādas situācijas lielā mērā vainojama Latvijas Taekvondo federācija, kas ne tikai neatbalstot, bet pat liekot spieķus sportistu attīstībā. “Ar federāciju mums — manai ģimenei — ir diezgan lielas nesaskaņas, pat naids. Mums nekad nav saskanējis, un viņi mūs nav atbalstījuši. Tā kā mums nesapas, bija jābrauc prom,” saka sportiste. Jāpaskaidro, ka tieši federācija ir attiecīgā sporta veida politikas veidotāja valstī, un māsas zināmā mērā kļuvušas par šīs organizācijas ķīlniecēm. Jācer, ka attiecību krīze atrisināsies. Māsas Tarvidas turpina pārstāvēt Latviju un gaida. ©

Anastasija TETARENKO, LETA.lv

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


AKTUĀLI

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

17


Tehnoloģijās iekausēta mode No Dienvidamerikas, kur risinājās Rio spēles, Latvijas olimpiskā delegācija vienota stila 4F zīmola tērpos dodas uz Āziju, lai gūtu panākumus Phjončhanas ziemas olimpiskajās spēlēs. Prezentēto komandas tērpu kolekciju veido apģērbs spēļu atklāšanas ceremonijai, treniņiem, ikdienai un plašs aksesuāru klāsts — kopā 45 priekšmeti katrā komplektā.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

“M

ēs darījām visu iespējamo, lai šajā kolekcijā apvienotu mūsdienu tehnoloģijas, piemēram, augstas kvalitātes elpojošus bezšuvju audumus, ūdensnecaurlaidīgus materiālus un tradicionālos latviešu elementus. Kolekcijas krāsas: balta, pelēka un latviešu sarkanais tonis; kolekcijas dizains papildināts ar Latvijas Olimpiskās komandas identitātes zīmi — pinumu, kas simbolizē komandas spēku un vienotību,” stāsta uzņēmuma OTCF vadītājs, kam pieder sporta preču zīmols 4F, Igors Klaja. “Latvijas olimpiskās delegācijas oficiālais ekipējumu piegā­dātājs 4F kopš mūsu sadarbības uzsākšanas ir strauji attīstījies un jau šobrīd nodrošina ar sporta apģērbu sešas nacionālās olimpiskās komitejas Eiropā — Polijas, Serbijas, Grieķijas, Horvātijas, Maķedonijas un Latvijas,” kolekcijas prezentācijas pasākumā atzina Latvijas Olimpiskās komitejas ­prezidents Aldons Vrubļevskis. “Jaunā Latvijas

Jau Rio izskatījāmies labi. Uz 4F kvalitāti norāda LOK prezidents Aldons Vrubļevskis

20 gadu pieredze. Par izaugsmi atgādina 4F šefs Igors Klaja

18

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

šo apģērbu kolekciju perfektu,” norādīja Igors Klaja. Kolekcija izgatavota no īpaši moderniem materiāliem — ūdensizturīgiem un tajā pašā laikā elpojošiem audumiem, softshell NeoDry ar DWR apdari, kas veiksmīgi aizsargā pret aukstumu un vēju, savukārt teflona apdare novērš ūdens absorbciju. Lāzera griezumi lielākai izturībai, ūdens­ necaurlaidīgi rāvējslēdzēji ar speciālu apdari kabatām, magnētiskās aizdares, atstarojoša un dekoratīva apdruka, skārienjutīga sistēma cimdiem un daudzi citi aizraujoši elementi izmantoti kolekcijas radīšanā.

Olimpiskās komandas apģērbu kolekcijā ir arī dažādi aksesuāri: apavi, cepures, cimdi, somas un veļa. Kolekciju veido 25 apģērba gabali, trīs pāri apavu, trīs somas un 14 dažādi aksesuāri. Olimpiskās komandas logotipu veido Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes, uzraksts Latvija, kas veidots, par pamatu ņemot Latvijas karoga krāsu proporcijas (2:1:2), un olimpiskie apļi. Lai vizuāli atveidotu Latvijas olimpiešu entuziasmu un spēku, izmantots grafisks elements — pinums, kas sastāv no trim atslēgvārdiem: dzīvs — cilvēcisks, nevis mehā­

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

komandas identitāte ļāva mums labi izskatīties un lepoties ar to jau Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs 2016. gada augustā. Tādēļ ceru, ka Phjončhanas ziemas spēlēm sarūpētā tērpu kolekcija ļaus mūsu sportistiem pozitīvi izcelties uz citu valstu fona arī ziemā.” Sporta apģērbu kolekciju Latvijas olimpiskajai delegācijai Phjončhana 2018 sagatavoja ­augstas klases radošie dizaineri, kurus vadīja pieredzējusī dizainere Ranita Sobaņska. “Mēs esam izmantojuši desmit gadu ilgu pieredzi ar olimpiešiem un 20 gadu pieredzi, strādājot ar profesionāliem sportistiem, lai padarītu

nisks; pārdabisks — dabisks, nevis zinātnisks; emocionāls — ga­ rīgs, nevis fizisks. Olimpiskās kolekcijas apģērbu modeļu replikas iespējams iegādāties 4F veikalos Domina, Riga Plaza, Origo un Valleta, kā arī olimpiskā centra Elektrum veikalā un e-veikalā faniem.lv. ©

Mārtiņš MĀLMEISTERS 19


KĀ TAS NOTIEK

Foto: Dainis Caune, Sports

Viens pret piecie

Mūžīgā cerība — tā ir biatlona burvība, jo laiku pa laikam kādam tā tiešām piepildās. Viņš varēja ieķerties Pasaules kausa (PK) izcīņas kopvērtējuma labāko desmitniekā, bet Anesī Legrānbornānā ar astoņām kļūdām 15 km distancē ar kopējo startu noslīdēja uz četrpadsmito pozīciju. Vienalga PK pirmais trimestris Latvijas biatlona līderim Andrejam Rastorgujevam ir karjerā labākais sezonas sākums.

S

ports Andreju Rastorgujevu satika PK pirmā posma izskaņā Estersundā, kur divām astotajām vietām 20 km klasiskajā biatlonā un 10 km sprintā viņš pievienoja divdesmito 12,5 km iedzīšanā.

Nedēļa sākas otrdienā Sacensības beidzas svētdienas vakarā, jau nākamajā rītā sportisti sēžas čārterreisa lidmašīnā un dodas uz

20

nākamo Pasaules kausa izcīņas posma norises vietu, lai pēc četrām dienām atkal stātos uz starta. Treneri, fizioterapeiti un tehniskais personāls ar slēpju kaudzēm busiņos jau iepriekšējā vakarā turp dodas pa autoceļiem. Pirmdiena ir vienīgā diena bez biatlona. Otrdiena tiek veltīta aktīvai atpūtai, un Andrejs parasti dodas vieglā krosa skrējienā. Vakara pusē ierodas treneri ar visu inventāru un, ja nepieciešams, var kādu laiku veltīt tukš-

šaušanai. Tā biatlonisti dēvē šaušanas imitāciju, bez patronām tēmējot pie sienas pielipinātā lapiņā ar uzzīmētu punktu vidū. Tas ļauj kontrolēt, cik nekustīgs paliek tēmēkļa un stobra stāvoklis, nospiežot mēlīti, kam nepieciešams puskilogramu liels spēks. Protams, katra diena sākas ar rīta rosmi. Andrejs tās laikā izpilda nepilnu pusstundu ilgu vingrojumu kompleksu, stiprinot mazos muskuļus, un vēl 10

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


m. Vienmēr

EVS rejs And TORGUJ RAS Biatlonists, NBS Dzimis

1988. gada 27. maijā Alūksnē

Augums, svars 182 cm, 70 kg Slēpes

Fischer (192 cm)

Nūjas

Swix (166,5 cm)

Šautene

Anschutz

Izglītība

Alūksnes vidusskola, LSPA

Sportā

kopš četru gadu vecuma. Trenējies arī džudo un sporta dejās. Biatlonā kopš 1998. gada. Pirmais treneris Sergejs Sverčkovs, pēc tam Intars Berkulis

Lielākie sasniegumi olimpiskajās spēlēs: 2010. g. — 50. v. 10 km; 2014. g. — 9. v. 12,5 km, 14. v. 15 km, 17. v. 10 km, 33. v. 20 km; Pasaules kausa izcīņas posmos: 2. v. 15 km (2016./2017.), 12 reizes finišējis labāko sešniekā; PK kopvērtējumā: 2013./2014. g. — 16. v., 2014./2015. g. — 27. v., 2015./2016. — 20. v., 2016./2017. — 21. v., patlaban — 14. v.; pasaules čempionātos: 2015. g. — 25. v. 12,5 km, 2016. g. — 20. v. 10 km, 27. v. 12,5 km, 26. v. 15 km; Eiropas čempionātos: 2014. g. — 1. v. 20 km, 3. v. 10 km, 2017. g. — 3. v. 12,5 km, 4. v. 10 km

Priekškars pacelts. Dramatiskais Estersundas vakara cēliens sācies, ar 8. numuru iedzīšanā metas Andrejs Rastorgujevs

minūtes iesilda arī šauteni ar tukššaušanu. Oficiālie treniņi notiek tajā pat diennakts laikā, kad būs sacensības. Ja tās paredzētas vakarpusē, tad brokastīm parasti seko krosa skrējiens. Sākoties PK seriālam, treniņos slodze ir krietni mazāka. “Kondīcijas noturēšanai,” treniņu uzdevumu norāda Rastorgujevs. “Galvenais — spēt atjaunoties starp mačiem.” Kaut ko mazliet var censties uzlabot vai mainīt vienīgi Ziemassvētku brīvdienās vai arī ņemot speciālu pauzi. Kā tas arī tagad notiks, Andrejam pilnībā izlaižot PK nākamo ceturto posmu janvāra sākumā Oberhofā. Fiziskās formas virsotne jāsasniedz februārī Phjončhanā. “Nekad iepriekš neesmu veicis tik liela apjoma darbu kā šajā sagatavošanās periodā,” atgādina Latvijas biatlona līderis. “Esmu spēcīgs, bet jūtu, ka tas vēl nav viss. Ir arī nianses, kas jāslīpē.” Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Kāds sniegs, cik patronas

Precizitāte

šaujot guļus — 82 %, stāvus — 76 %

Ģimenes stāvoklis precējies, ir meita Vaļasprieks

ģitāras spēle

Trešdien oficiālais treniņš sacensību trasē un šautuvē. “Parasti bez īpaša uzdevuma,” skaidro Andreja treneris Intars Berkulis. “Aptuveni pusotru stundu slēpojam ar šaušanu, izlietojot kādas 100 patronas. Pēc kļūdām Estersundā akcentēsim šaušanas ritmu. Lai guļus pirmais šāviens tiktu izdarīts pēc 14—16 sekundēm, būtu labi 14 sekundes pēc uzkāpšanas uz paklājiņa, pārējie ar 2—2,2 sekunžu intervālu. Stāvus pirmais šāviens jāizdara 2 sekundes ātrāk, bet starp nākamajiem var būt divas desmitdaļas ilgāks intervāls. Andrejs trasē var slēpot mierīgāk, bet pirms šautuves jāpaātrinās, lai ienākšanas pulss būtu tāds pats kā sacensībās — 180 sitieni minūtē. Tiesa, šādā treniņā pulss samazinās ātrāk nekā mačos. Vakarā — krosa skrējiens.” Vienlaikus Andrejs rūpīgi iepazīstas ar trases stāvokli. “Kāds sniegs, kā labāk

21


Foto: Dainis Caune, Sports

KĀ TAS NOTIEK

Divas minūtes pirms starta. Ķermeņa iesildīšana beigusies, Andrejs Rastorgujevs dodas uz savu vietu

veikt nobraucienus, kur var veidoties tīrs ledus, kur tiks sadzīti vaļņi,” uzskaita sportists. “Arī sacensībās visu laiku jāčeko, kas notiek ar trasi, pa kuru malu labāk slēpot, kur sniegs slīdīgāks.” Pirmssacensību dienā līdzīgs treniņš, tikai slēpošana papildināta ar ātruma darbu. Reizēm maču tempā tiek veikti divreiz pa 2,5 kilometriem, citreiz īsāki apļi, dažkārt tikai paātrinājumi, piemēram, piecreiz pa 40 sekundēm. Tas atkarīgs no Andreja fiziskās formas un nepieciešamības. Ienākšana šautuvē jau obligāti sacensību tempā. Estersundā, arī Rūpoldingā un olimpiskajā Phjončhanā trase uz šautuvi ved pēc nobrauciena, kurā pulss pats jau sāk kristies. “Ne vienmēr tas ir tik izdevīgi,” komentē Intars. “Pulss var nokrist arī par zemu. Labāk, ka sportistam nākas intensīvāk slēpot un pašam pulsu kontrolēt.” Riebīga ienākšana esot Oberhofas šautuvē — pret kalnu un pa līdzenumu, arī Antholcā — pret kalnu. “Bet jāpielāgojas visiem apstākļiem — augstkalnei, viduskalnei, sliktākai, labākai slēpju slīdamībai, paša kondīcijai,” norāda treneris. “Trase ir tāpēc, lai tajā cīnītos, un visiem vienāda,” uzsver Andrejs.

Visvēlākās un visniknākās cīņas Starta laiki Starptautiskās Biatlona federācijas (IBU) sacensībās svārstās plašā amplitūdā — retāk tie ir desmitos no rīta, visbiežāk pusdienlaikā, pēcpusdienā vai vakaros. Visvēlāk cīņas sāksies par olimpiskajām medaļām Phjončhanā — visās disciplīnās, izņemot dāmu iedzīšanu (pl. 19.10), ne agrāk par astoņiem vakarā pēc vietējā laika. Eiropiešiem izdevīgi gan no sportistu, gan no TV skatītāju viedokļa. Arī Andrejam vakara starti

22

Foto: Dainis Caune, Sports

Slīdēs. Rastorgujevs team slēpju servisa meistars Pērs Olafs Treteruds un Intars Berkulis

Viss kārtībā? Piešaudei beidzoties, Andrejs vēlreiz pārjautā trenerim. Piešauta tiek arī rezerves šautene

šķiet tīkamāki. Vispirms jau tie ļauj viņam kārtīgi izgulēties. Parasti 24 stundas pirms sacensību sākuma notiek starta numuru izloze. Rastorgujevs kā TOP sportists var izvēlēties jebkuru no četrām starta grupām. To nosaka gaidāmie meteoroloģiskie apstākļi. Ja, piemēram, paredzams putenis, kas ap sacensību beigām rimsies, tad, protams, jāņem ceturtā grupa. Parasti alūksnietis tāpat kā pārējie līderi izvēlas pirmo vai otro grupu. Pirmssacīkšu dienas vakars ārēji ir tāds pats kā visi iepriekšējie. “No ierastā ritma cenšamies neko nemanīt,” skaidro Intars Berkulis. “Izrunājam mūsu komandas darba stratēģiju, cikos izbraucam,

cikos piešaude, ko kurš un kad dara. Nekāda kopīga rituāla nav. Andrejs psiholoģiski noskaņojas individuāli.” Lai arī karjerā augstākais rezultāts, izcīnot otro vietu pērnziem Holmenkollenas PK posmā, gūts 15 km distancē ar kopējo startu, Rastorgujevs savu reizi labāko sešniekā spējis iekļūt visās disciplīnās, apliecinot, ka trenera uzstādījums — jābūt stipram visos numuros — tiek īstenots.

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


KĀ TAS NOTIEK

ta, vēlama pasta jeb makaroni bez īpašām mērcēm un gaļas. Uzrīvēts siers gan var noderēt un, protams, salāti. Gaļa tiks ēsta, kad viss būs beidzies — vakarā, visbiežāk kaut kas no liellopa vai vistas.

Stabilitāte. Sešu lielo Pasaules kausu īpašnieks Martēns Furkads ir arī šīs sezonas līderis, jo visās astoņās sacensībās finišējis labāko trijniekā, gūstot divas uzvaras un divas trešās vietas, četras reizes izcīnot otro vietu

Kā riteņbraukšanā. Andrejs Rastorgujevs izmanto šveicieša Mario Doldera radīto aizvēju, bet visaerodinamiskāk paslēpies vācietis Johanness Kīns

Mazāk domāt, vairāk darīt Arī sacensību dienas rītu neievada fanfaru skaņas. “Andrejs vienkārši pamodina ķermeni, izstaipās, pavingro, mazliet pastrādā ar šauteni,” stāsta treneris. Kā mūsu līderis sevi mentāli noskaņo sacensībām? “Viss process ir noslēpums, citiem to nedrīkst atklāt,” nosmaida Andrejs. “Galvenais — ievērot ierasto ritmu un iepriekšējā vakarā saplānoto dienas kārtību. Mazāk domāt, vairāk darīt.” Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Brokastīs mūsu biatlona līderis ciena ātri vārāmās rīsu putras, ja līdz startam ilgāks laiks, tiek notiesāta, piemēram, arī kāda sieramaize. Andrejs uzturā nelieto cūkgaļu un kartupeļus. Ņemot vērā analīzes, viņam sastādīta īpaša ēdienkarte, kuras sīkumos sportists nevēlas iedziļināties. Ja starts vakarā, brokastīm seko viegls, stundu ilgs skrējiens, kas beidzas ar stiepšanās vingrojumiem. Pusdienās, kas tiek ieturētas aptuveni divas stundas pirms star-

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Struktūras, parafīni, pulveri Sākas gatavošanās, lai dotos uz starta vietu. Savā sacīkšu zonā ar pilnu jaudu jau strādā slēpju servisa meistari. Andrejam Fischer slēpes gatavo norvēģu guru Pērs Olafs Treteruds kopā ar savu brāli, Swix pārstāvi Ūli Bjērnu. Viņu rīcībā ir slēpes ar daudzām dažādām slīdvirsmas struktūrām, kas ļoti niansēti piemērotas dažādam sniegam — vairāk vai mazāk sasalušam, mitrākam—sausākam, siltākam—aukstākam, svaigākam—vecākam, mākslīgi veidotam—dabiskam... Kad šim vienādojumam atrasti pieci seši optimālie varianti, servisa vīri, testējot nesmērētas slēpes, atrod divus trīs labākos pārus. “Paralēli ar citām slēpēm tiek mēģināti parafīni un pulveri, meklējot labāko kombināciju,” skaidro Intars Berkulis. “Šis uzdevums sevišķi sarežģīts ir mainīgos laikapstākļos. Pusstundu pirms piešaudes Andrejs, kopā ar servisa vīriem testējot, no diviem trim pāriem atlasa vienu — vislabāko. Tas tad arī tiek pilnībā sagatavots startam sacensībās.” Stundu pirms starta sākas piešaude, kas sprintam un 20 km klasiskajam biatlonam ilgst 50 minūtes. Pēc 20 minūtēm seko piecu minūšu pārtraukums, kurā tiek uzlikti svaigi mērķi, lai treneri labāk redzētu ložu pēdas. Pirms iedzīšanas šis process ilgst tikai pusstundu, mērķus nemainot. Piešaudē Andrejs parasti iztērē 50—60 patronas. Vispirms šaujot bez slodzes, pēc tam jau, kā biatlonisti saka, ienākot ar pulsu. Ņemot vērā, ka iepriekš šajā šautuvē bijuši oficiālie treniņi, lielas korekcijas parasti nav nepieciešamas. Ja vien situāciju neiespaido vējš. Vienlaikus piešauta tiek arī rezerves šautene. Ja ar ieroci gadās kāda tehniska liksta vai, nedod Dievs, trasē krītot, tiek salauzta laidne, sportists šauteni var mainīt, bet tikai šautuvē. Ja ticība šautenei un savai nekļūdībai nostiprināta ātrāk par piešaudes beigām, var doties iesildīšanās aplī. Tad jānomarķē šautene, slēpes un pašā pēdējā brīdī pirms starta jāļaujas fizioterapeita Māra Eikena rokām, kas sagatavo muskuļus, ieziežot tos ar īpašu ziedi. Starta koridorā Andrejs nekad nav manāms priekšlaikus. Nereti, pat liekot nervozēt līdzjutējiem, viņš tajā parādās tikai divas minūtes pirms starta. “Kur steigties? Ko tur stāvēt? Ķermenim jābūt siltam,” skaidro biatlonists. “Ar divām minūtēm pietiek, lai tiesneši kājām uzliktu čipus un es varētu doties distancē.”

23


KĀ TAS NOTIEK

Foto: Dainis Caune, Sports

Brāļi. Vecākais Tarje Bē (1. numurs) un jaunākais Juhanness Tingness Bē (11.), kurš no PK pirmā trimestra astoņām sacensībām uzvarējis piecās, bet nav kļuvis par kopvērtējuma līderi

Ceļi šķirsies. Ēmils Hegle Svensens dosies uz vienu soda apli, Andrejs Rastorgujevs — uz diviem. Vienalga cīņa turpinās par katru sekundi

Kur palīdzēt nevar neviens

Rastorgujevs team cilvēki jau ieņēmuši savas vietas. Kas pie datora, sekojot Andreja pozīcijai distancē attiecībā pret konkurentiem, kas trasē ar rezerves nūjām un rācijām, lai nodotu šīs un no Intara saņemtās ziņas par nepieciešamajām tēmēkļa korekcijām, jo šautuvē treneri sportistiem nedrīkst teikt neko. Dažiem biatlonistiem distancē tiek rādīti magnētiskie mērķa tablo ar trāpījumu izklājumu. Andrejam šī informācija tiek nodota mutiski. Piemēram, pēc pirmās šautuves, kurā gan visi mērķi tika nogāzti: “Griez vienu pa labi! Vienu pa labi!” Tas nozīmē, visas lodes sagūlušas bīstami tuvu mērķa kreisajai pusei un ka tēmēklis jāpagriež vienu knikšķi pa labi. “Svarīgi ir arī ziņojumi par manu pozīciju distancē,” piebilst Andrejs. “Īpaši sprintā un 20 km biatlonā es nezinu, kāda ir kopējā situācija. Varbūt kāda sekunde kļūst ārkārtīgi izšķiroša, un tā ir jāatkaro.” Cik rūpīgi Andrejs kontrolē pulsu, ienākot šautuvē? “Sacensībās slēpoju bez pulsometra,” sportista atbilde pārsteidz. “Tās jostas man traucē justies brīvam, treniņos, protams, šo pulsometra sistēmu lietoju cītīgi, bet sacensībās sekoju izjūtām.” Ātrumi distancē ir tik lieli, ka būtiskas ir visas slēpošanas tehnikas nianses, ieskaitot no riteņbraucējiem aizgūto sēdēšanu citu aizvējā. Iedzīšanas mačā Estersundā Andrejs nopriecājās, ka pēc pirmās šautuves norvēģis Svensens, kas tobrīd kļuva par līderi, nodomāja, ka viņam astē sēž šveicietis Dolders. “Ja Svensens pamanītu mani, viņš noteikti distancē laistu sev priekšā, lai es viņu velku,” skaidro Andrejs. “Bet viņš domāja, ka aiz muguras turas šveicietis, kas ir vājāks slēpotājs.”

Ieslēpojot šautuvē, Andrejs paliek viens pret pieciem mērķiem. Neviens viņam neko vairs palīdzēt nevar. Koncentrējoties šaušanai, jānovērtē arī situācija ar vēju. Iespējams, ka tādēļ korekcija vairs nav vajadzīga vai gluži otrādi — tā nepieciešama lielāka, nekā ziņots. “Man šķita, ka vējš ir gandrīz norimis, ka jāgriež divi pa labi, tomēr pagriezu tikai vienu,” nepieciešamību slēpot soda aplī izskaidro Andrejs. “Visas lodes sagūla blīvi, tikai divas ārā pie paša gabarīta uz desmitiem un vienpadsmitiem,” vēlāk apstiprina Intars. Īpaši rūpīgs laikapstākļu analizētājs šau-

24

Vēl nekas nav beidzies! Tepat priekšā krievu līderis Antons Šipuļins, bet zviedrs Jespers Nelins vēl tikai sāks šaut. Krievs finišēs astotais, zviedrs 16 vietas aiz Andreja

Foto: Agnese Caune

Bez pulsometra

Spēle. Ja Svensens (4.) būtu pamanījis, ka viņam aiz muguras slēpo Rastorgujevs, noteikti provocētu viņu uzņemties vadību

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


Foto: Dainis Caune, Sports

KĀ TAS NOTIEK

Līderi vai čempioni

tuvē ir pēdējo sešu gadu Pasaules kausu ieguvējs Martēns Furkads, kas tādēļ gan ugunslīnijā pavada ilgāku laiku nekā viņa tuvākie konkurenti, bet lielākoties šis sekunžu zaudējums acīgajam francūzim atmaksājas. Kļūda šaušanā. Tā jāaizmirst, tā nedrīkst radīt bēdu straumes, tai jāpalīdz labāk koncentrēties nākamo piecu mērķu satriekšanai vai jo nesaudzīgākam darbam distancē, ja priekšā vairs tikai ceļš uz finišu. Tiesa, ja pozīcija ir tik slikta, ka reāli vairs nav aizsniedzams pat neviens PK ieskaites punkts, tad nav vērts velti tērēt spēkus. Cilvēks nav mašīna un mūžīgais dzinējs ne tik. Jāsāk jau domāt par nākamo startu.

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Sākas... Tūlīt pēc finiša filma tiek tīta atpakaļ. Kur tika pieļautas kļūdas?

Vieglāk būtu šaut pašam. Treneris Intars Berkulis aiz ugunslīnijas Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Nav taisnība tiem, kas pēc neveiksmēm, jo īpaši tādas, kāda tika piedzīvota gada pēdējā startā 15 km distancē ar kopējo startu, nopelnot astoņus soda apļus, apgalvo, ka Rastorgujevs nemāk šaut. Viņš prot šaut izcili! Tikai ne vienmēr Andrejam izdodas šo prasmi izmantot. Tāpat kā absolūtajam pasaules TOP biatlonistu vairākumam. Tikai daži ir tādi, kas šo prasmi iemācās pielietot ar vērā ņemamu regularitāti. Tie arī kļūst par Pasaules kausa izcīņas līderiem. Bet čempiona titulam pietiek ar vienu reizi. Neatkarīgi no tā, vai smaidījusi veiksme, vai aiz pirksta raustījusi neveiksme, pēc finiša jāpārģērbjas un jāatsildās kādu pusstundu ilgā rāmākā slēpojumā vai uz viesnīcu dodoties skriešus. Dienas cikliskos darbus noslēdz muskuļus atbrīvojoši vingrojumi un laktāta pārbaude, lai Intara vārdiem sakot “neaizietu gulēt saskābis”. Pienskābes daudzumu asinīs palīdz samazināt arī stundu pusotru ilgās fizioterapeita procedūras. Tajās piedalās arī Intars un abi ar Andreju aizvadīto maču saliek pa plauktiņiem, izanalizējot padarīto. Plusi un mīnusi tiek pārrunāti arī turpmākajās dienās, jo treneris ar savu audzēkni ļoti bieži dzīvo vienā viesnīcas numurā. Tiek pētīti arī sacensību videoieraksti, jo ļoti svarīgi pašam redzēt gan savu slēpošanas tehniku, gan rīcību šautuvē. Tikai tad var doties pelnītās vakariņās. Olimpiskajā Phjončhanā tas būs ne ātrāk par pusnakti. ©

Dainis CAUNE 25


MĒS VARAM

Bobsleja eņģelis Ceturtā sezona ratiņkrēslā, otrā sezona bobslejā. Dižstendes meitene Annija Krūmiņa ir pirmā sieviete, kura šajā sporta veidā uzvarējusi Pasaules kausa izcīņas posmā. Tiesa, parabobslejā. Un tomēr...

Var

uzskatīt, ka parabobslejs pat ir objektīvāks par savu lielo un veselo brāli. Tajā sportisti startē monokamanās — bez stūmējiem — un visu izšķir tikai un vienīgi pilota prasme trasē. Turklāt visiem dalībniekiem kamanas piegādā viens ražotājs, un pirms sacensībām tās tiek izlozētas. Nekādu iespēju konstruktīviem uzlabojumiem vai mahinācijām ar slieču slīdamības uzlabošanu!

Vīrieši, kas jāuzvar Tā nu Pasaules kausa izcīņas otrajā posmā parabobslejā Kalgari trasē Kanādā 24. novembrī startēja trīs sievietes un deviņi vīrieši. Līdz tam neviena dāma nebija apsteigusi kungus, bet šoreiz vienīgā Latvijas parabobslejiste Annija Krūmiņa, turklāt šajā kompānijā 22 gadu vecumā būdama vienīgā juniore, divu braucienu summā bija visātrākā, otrajā vietā atstājot komandas biedru Alvilu Brantu, bet trešajā — ASV sportistu Džeisonu Sturmu. “Mēs ar treneri Vitu Kotāni jokojām, ka reiz taču jāuzvar tie vīrieši!” bilst pati Annija. “Joks pārvērtās īstenībā. Nākamajā posmā vīriešu vidū bija jūtama daudz lielāka spriedze, jo kurš vīrietis gan priecātos, ka sieviete brauc labāk — viņi taču ir stiprais dzimums!” Pēc nedēļas Leikplesidā Annija finišēja piektā, bet ceturtā posma sacensībās tajā pašā trasē dalīja trešo vietu ar šveicieti Kristoferu Stjuartu. Pirms

26

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


Foto: Viesturs Lācis

MĒS VARAM

Pēc Kalgari zelta. Annija Krūmiņa trasē

Ziemassvētkiem arī PK izcīņas kopvērtējumā abiem dalīta trešā vieta, bet Alvils Brants atrodas piektajā pozīcijā. Lai gan Annijas sniegumā jau jūtama stabilitāte, viņa norāda, ka uzvara sacensībās atnākusi mazliet negaidīti, jo viņa ar bobu brauc tikai otro sezonu. Turklāt pirmajā posmā Kalgari trasē Krūmiņa bija tikai desmitā. “Protams, panākumi nav uzdāvināti, jo ļoti daudz strādāju,” Annija skaidro. “Cik reižu man gribējies teikt, ka es vairs nevaru... Tomēr esmu meitene un ļoti emocionāla, tāpēc man daudz kam jātiek pāri, lai saņemtos pēc kritieniem trasē un turpinātu braukt.”

Foto: Dana Zunde

Mis parabobslejs — cīnītāja

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Kā Annija nonākusi šajā vīrišķīgajā ātrumu sportā? Vienkārši — ar sociā­ lo tīklu palīdzību. Latvijas parabobslejistu komandas trenere Vita Kotāne viņai uzrakstījusi Facebook, aicinot iesaistīties parabobslejā. Pirms tam meitene bija pamēģinājusi ratiņtenisu, sēdvolejbolu, loku šaušanu, regbiju. “Tajos sporta veidos es nejutos tik labi, kā tad, kad vēl staigāju. Man likās, ka neko īsti labi nevaru izdarīt. Tāpēc nolēmu pamēģināt piedāvāto bobsleju,” stāsta Annija. “Kad 2016. gada rudenī satikāmies, Vita Kotāne nopētīja mani un teica, ka nelaidīšot vaļā. Jau pēc mēneša devāmies uz Pārksitiju Amerikā, kur notika treniņnometne.” Vita Kotāne par Anniju uzzinājusi Vaivaru rehabilitācijas centrā. Pēc tam kopā ar Alvilu Brantu, kurš parabobslejā ir jau ceturto sezonu un paspējis kļūt

par pasaules vicečempionu, braukusi satikt meiteni centrā Poga. “Ieraugot tās uguntiņas acīs, man uzreiz bija skaidrs, ka šī meitene ir gatava brīnumiem,” atceras trenere. “Aiz ārējā tēla — trausla, blonda eņģelīša — slēpās cīnītājas gars. Annija ir mērķtiecīga un spītīga, viņa pieņem to, ko liktenis viņai ir nodarījis, un ar prieku dzīvo tālāk.” Arī uz interviju Annija Krūmiņa ieradās saulaina un smaidoša, teju vai parabobslejā no debesīm iesūtīts bobsleja eņģelis. “Pirmajā sezonā, redzot, ka meitene daudz pucējas un jau septiņos no rīta ar uzkrāsotām acīm ierodas uz treniņu, likās, ka sports viņu neinteresēs. Mēs sākumā jokojām, ja rezultātu nebūs, tad vismaz mums būs sava skaistule Mis parabobslejs. Bet viņa arvien vairāk aizrāvās, pierādīja sevi, un atklājās Annijas lielā neatlaidība,” vērtē parabobslejists Alvils Brants, norādot, ka meitenei noteikti jāturpina strādāt tālāk, jo viņa var sasniegt vēl daudz vairāk.

Aizmirst par ratiņkrēslu Annija pirmo reizi dzīvē bobā iekāpa Pārksitijas olimpiskajā trasē. “Sākumā likās, ka neko nesaprotu, pilnīgi sveša pasaule man tas bobslejs,” pirmo dienu atceras sportiste. “Citi jau bija braukuši tajā trasē, bet es pat klātienē nekad dzīvē nebiju redzējusi, kā bobs iet lejā pa trasi. Turklāt visi teica: “Meitenei priekšroka!” Man pastāstīja, kā jāstūrē, un drošināja, ja es arī neko nedarīšot, gan jau bobs lejā pa trasi pats nobraukšot. Pirmajā

27


MĒS VARAM

b­raucienā smējos, raudāju, kliedzu un lejā biju! Bailes, satraukums un prieks — viss bija kopā. Man uzreiz iepatikās. Pats galvenais — tas ļauj man aizmirst par ratiņkrēslu, jo bobā neesmu ratos.” Annija arī līdz nokļūšanai ratiņkrēslā bija sportiska. Skrēja un apmeklēja aerobikas nodarbības, lai uzturētu sevi formā. “Tas bija tikai sev pašai, bet tagad ar sportu vairāk citiem parādu, ka arī es varu kaut ko,” meitene paskaidro atšķirību. Parabobam ir augstāki korpusa borti, lai kritiena gadījumā būtu lielāka drošība. Bet bez kritieniem neviens bobslejists vēl nav izticis... Annija atzīst, ka nemaz nav bijis tik viegli tikt galā ar bailēm, jo pēc avārijas viņa baidās pat sēsties mašīnā. “Es neuzticos nevienam šoferim, sākas panika, ka kaut kas notiks... Un te nu es braucu ar 120 kilometriem stundā! Bobslejs pilnveido manu raksturu, manu gribu. Jo mājās viss notiek tā, kā es vēlos. Bet sacensībās vai treniņos man jāceļas noteiktā laikā, jāpiespiež sevi iet laukā. Es nevaru niķoties: “Ai, man šodien

28

sāp galva, labāk nebraukšu!” Jāievēro disciplīna. Man ir raksturīgi kavēt, bet bobslejā es tā nevaru — jābūt vienmēr laikā. Tāpat jātrenē pacietība, jo reizēm ir diezgan ilgi jāgaida sava iespēja,” norāda sportiste. Lai attīstītu šo sporta veidu, kas ir dārgs, un piesaistītu jaunus sportistus, Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija parabobslejistiem piedāvā kamanas, kuras pirms katrām sacensībām izlozē. Ar tām tad arī visu nedēļu jābrauc. Tā ir zināma laimes spēle, jo var trāpīties kamanas, kas vairāk cietušas kritienos.

Gādāt vietu labajam 5. septembrī apritēja četri gadi kopš traģiskās autoavārijas, kurā no mašīnas tika izmesta astoņpadsmitgadīgā 12. klases skolniece Annija Krūmiņa. “Man nebija nekādas priekšnojautas, tā bija jauka, priecīga diena, tikai jutos it kā nogurusi no visas pasaules,” avārijas dienu atceras parabobslejiste. “Pie stūres bija mana labākā draudzene, tagad viņa nevēlas ar mani kontaktēties. Kad nācu pie samaņas, vienu manu

Foto: Viesturs Lācis

Iepazīšanās. Bobslejā piloti trasi izpēta, kāpjot augšup, parabobslejā — ripinot lejup. Priekšplānā Annija Krūmiņa

Vingrojot un masējot. Annijai pirms starta iesildīties palīdz trenere Vita Kotāne, kuru dēvē arī par parabobsleja mammu

roku turēja mans draugs, kurš bija mašīnā, otru — tētis, kurš bija tikko atsteidzies. Manī bija tāds miers, likās — ka visapkārt ir gaišs. Varbūt tāpēc, ka visu dzīvi man apkārt bijuši labi cilvēki, vienmēr mamma un tētis bijuši gatavi manis dēļ darīt jebko. Tajā brīdī nejutu kājas, bet likās, ka tūlīt jutīšu. Nedēļu nogulēju reanimācijā, un tad vecāki sāka stāstīt, ka man kakla skriemelis iesprādzis, atslēgas kauls lauzts, ribas iedūrušās plaušā, mugurkauls lauzts... Manam tētim ir problēmas ar muguru, un viņš reizēm ir atgādinājis — lai kas, bet

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


ija Ann MIŅA KRŪ Parabobslejiste Dzimusi

1995. gada 23. martā Talsos, dzīvo Dižstendē

Izglītība

Lībagu sākumskola, Talsu valsts ģimnāzija, Talsu mākslas skola

Augums, svars

170 cm, 56 kg

Trenere

Vita Kotāne

Lielākie sasniegumi sportā 1. v. 2017./2018. g. PK 2. posmā Kalgari, 3. v. PK 4. posmā Leikplesidā (2017. g.) Foto: Viesturs Lācis

Ģimenes stāvoklis neprecējusies Vaļasprieki

dziedāšana, ģitāras spēle, rokdarbi

Aizmirst par ratiņkrēslu... Annija tūlīt tāpat kā jebkurš cits pilots sēdēs bobsleja kamanās

jāsargā mugura. Es jau sargāju, bet notika kas tāds, ko nevarēju ietekmēt. Visi saka — es izskatos vecāka, bet man ir tikai 22 gadi. Tā rūgtā pieredze man likusi daudz ko dzīvē saprast.” Nekādu speciālu pavadoni Annijai tagad nevajag, jo viņai ir pietiekami stipras rokas un viņa jau sen iemācījusies pati visu izdarīt. “Daudzi ir tik aizņemti ar savu sūkstīšanos — naudas par maz, mašīnu vai telefonu vajag labāku —, ka nevar saprast tāda cilvēka prieku par rokām, kurš nevar kontrolēt pusi sava ķerŽurnāls Sports • 2017. gada decembris

meņa — ar rokām taču tik daudz var izdarīt! Esmu pateicīga par to, kas man ir dots, un vienkārši pieņemu dzīvi. Ja gulētu mājās un raudātu, neko negribētu darīt, nekur negribētu iet, tad nebūtu ne parabobslejā, ne šajā intervijā.” Vai reizēm tomēr nav sevis žēl? Citi var staigāt... “Uznāk arī man melnie, bet tad man ir jāizraudas,” Annija ir atklāta. “Citādi — ja ļoti krāj slikto sevī, nav vietas, kur labajam ienākt. Bieži nogurstu, nepārtraukti cīnoties ar tiem šķēršļiem, kas ir cilvēkam ratiņķrēslā.

Piemēram, kā lai Vecrīgā pabrauc pa šaurajām ietvēm vai bruģi? Bieži kafejnīcās nevar ratus novietot pie galdiņa, jo ir šauri. Citi cilvēki neuztraucas par tādām lietām kā pakāpieni, bet man tas ir nepārvarams šķērslis. Man ir brālis, tētis, vectētiņš, kuri izvadās un uznesīs, bet man taču jādzīvo pašai. Esmu Latvijas patriote un citur negribētu dzīvot. Bet daudzās valstīs ir tik viegli, jo vide pielāgota un nav visu laiku jāsaspringst bailēs, ka kaut kur netikšu iekšā,” norāda Annija Krūmiņa.

29


Foto: Viesturs Lācis

MĒS VARAM

Laureāti un konkurenti. Kopējs foto pēc šāgada pēdējām sacensībām — ­ Pasaules kausa izcīņas ceturtā posma Leikplesidā. Annija Krūmiņa ­— pirmajā rindā trešā no labās, Alvils Brants — ­ trešais no kreisās

Lai nekristu, jāmainās “Esmu iemīlējusi bobsleju!” emocionāli atzīstas jaunā sportiste. “Redzot, ka maniem treniņiem ir rezultāts, ka varu nobraukt arvien labāk un labāk, tas mani vēl vairāk aizrauj.” Kā notiek treniņi? Annija skaidro, ka speciālie treniņi notiek ar parabobu trasē, pārējie veltīti sava ķermeņa stiprināšanai. Fizioterapija, ūdensterapija, reitterapija ir ikdiena. Mājās viņa pati stāv, vingro, stiepjas. “Lai uzturētu sevi labā formā, augustā es katru dienu ar ratiem nobraucu 10 kilometrus. Protams, varu arī netrenēties, bet vai tas man nāktu par labu?”Annija skaidro, ka viņas treniņu galvenais mērķis ir darbs ar sevi, lai atkal reiz staigātu. “Es to ļoti vēlos. Ja arī netikšu uz kājām, piepildīšu savu dzīvi ar visu ko citu interesantu. Bet fiziskā izturība man vajadzīga bobslejā, jāstrādā arī ar emocijām, lai nevar izsist no līdzsvara.” “Es pārāk daudz domāju par citiem cilvēkiem, lai viņiem būtu labi, bet sports mani māca mīlēt pašai sevi,” atzīstas sportiste. “Ja sportists novirza domas citiem, tad tā enerģija aiziet tur. Bet, kad domā pats pa sevi un sakoncentrējas, tad arī notiek tas, kas notika Kalgari. Pirmajā posmā es biju desmitā, un man tas nepatika. Tāpēc ļoti saņēmos, un galvenais bija nevis uzvarēt, bet pēc iespējas labāk nobraukt. Tieši tā es tiku pie savas pirmās uzvaras.” Annijai bija kritiens treniņā tajā pašā Kalgari trasē, kura pēcāk viņai atnesa uzvaru. Krist neesot briesmīgi, vienīgais, ka galvai esot trieciens un tā pēc tam sāpot. “Katra kļūda māca,” apgāšanos ar bobu vērtē sportiste. “Ja vienreiz

30

nokrīti, tad otrreiz to negribi piedzīvot. Bet, lai tā nenotiktu, kaut kas ir jāmaina. Visu laiku galvā jāanalizē, kas jādara, jāatceras trase. Tas pats attiecas uz citiem dzīves pārbaudījumiem, kas liek mainīt vai nu uztveri, vai vidi, vai cilvēkus. Arī Leikplesidā otrajā braucienā gandrīz gāzos, bet pēc tam, sakoncentrējoties un mainot trajektoriju, gandrīz labāk no visiem izņēmu to virāžu. Ja vēlies ātri nobraukt, tad ir nopietni jāstrādā,” norāda sportiste. Annijai šosezon ir interesants sponsors — atpūtas bāze Viešūra kalns, tās īpašnieki paši pieteikusies meiteni atbalstīt. Viņa bilst, ka tas viņai ir stimuls censties un koncentrēties tikai uz bobsleju.

Nežēlīgi skaistais bobslejs Gada nogali Annija Krūmiņa aizvada savā dzimtajā Dižstendē un vairāk laika velta saviem vaļaspriekiem. “Es dziedu Talsu luterāņu draudzes korītī, spēlēju ģitāru,” viņa stāsta. “Daudz uzstājos arī ar solo dziedāšanu. Gatavoju dažādas kartītes, ielūgumus uz svētkiem, kāzu ielūgumus. Esmu tik daudz darbiņu saņēmusies, ka nepietiek laika ar visu tikt galā. Man ir sajūta, ka man jādod pasaulei, ko vien varu dot, jāiepriecina citi cilvēki.” Annija ir vecākais bērns ģimenē, tāpēc pieradusi, ka viņai ir lielāka atbildība un jārāda mazākajiem piemērs. “Brālim Ritvaram ir 20 gadu, māsai Ancei 11,” par ģimeni stāsta parabobslejiste. “Mēs visi ģimenē esam sirsnīgi cits pret citu. Mamma strādā par bērnudārza audzinātāju. Pirms avārijas es arī gribēju kļūt par bērnudārza audzinātāju. Tētim ir savs uzņēmums un dažādi biznesi.”

Parabobsleja Latvijas komandu vada Vita Kotāne, par kuru Annija saka: “Viņa ir tāds spridzeklis! Man brīžiem šķiet, ka viņa ir sirdī jauneklīgāka par mani. Turklāt ir tik neatlaidīga un spītīga! Kad es Kalgari nobraucu pirmā, viņa trases lejā mani sagaidīja un tā priecājās! Domāju, ka viņa ir pasaulē labākā trenere. Komandā vēl ir puiši, kas cilā bobus, sagatavo tos tehniski. Kopā ar mums ir bijušais boba pilots Edgars Maskalāns, viņš man daudz māca. Arī Alvils Brants palīdz ar padomiem.” Parabobslejā plānota dalība 2022. gada paralimpiskajās spēlēs, kurās šis sporta veids būs iekļauts pirmo reizi. Annija Krūmiņa sola līdz tam laikam krietni uzlabot braukšanas iemaņas, tomēr piebilst, ka tas vēl ir tālu un pa šiem četriem gadiem daudz kas var mainīties. Lai nu ko komandā domāja par sievišķīgo bobslejisti sākumā, viņi nezināja, ka šai meitenei piemīt tāda drosme. Pat veselie baidās izlēkt ar gumiju no vagoniņa Siguldā, bet Annija lēca ratiņkrēslā. Vērtējot gaidāmos sešus Pasaules kausa posmus nākamā gada sākumā, Alvils Brants prāto, ka Īglsā un Sanktmoricā Annija Krūmiņa varētu atkal parādīt, ko spēj, vienīgi Oberhofas trase varētu būt izaicinājums. Martā Norvēģijā notiks pasaules čempionāts, tāpēc atslābt nedrīkst. Annijai kāds esot teicis: “Tu esi labāka par tām, kuras staigā!” Viņa vēlas paskaidrot: “Dzīve ir nežēlīga, bet tā ir arī nežēlīgi skaista. Ir īpaši, ja tajā ir bobslejs...” ©

Iveta DAINE

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


ČEMPIONS

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

31


Akmeņi, kas ripo “Man pat prātā nenāca, ka būšu skolotāja, kur nu vēl sporta, bet dzīve izdara savus grozījumus. Bērnudārzā sapņoju kļūt par muzikālo audzinātāju kā mamma, arī tēvs brīvajā laikā spēlēja pūtēju orķestrī. Bet trenere Inta Andrejanova pamanīja manas dotības peldēšanā un prata mani noturēt peldēšanas sportā ilgstoši,” tā par ceļu uz savu profesiju stāsta Latvijas Gada balvas sportā pretendente Valmieras sākumskolas sporta skolotāja Signe Lūsiņa.

“P

anākumi peldēšanā tiešām bi­ ja — Valmieras izlase, Latvijas izlase, Vissavienības mači un pirmā sacensību pieredze ārzemēs,” turpina Signe Lūsiņa. “Skolas laikā vēlējos kļūt par sporta ārsti, bet Latvijā tajā laikā šīs studiju programmas nebija, bet studēt Igaunijā nevēlējos, tādēļ iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā ar mērķi kļūt par peldēšanas treneri. Pēc studijām atgriezos Valmierā. Te brīvas izrādījās tikai sporta skolotāju, ne treneru vietas. — Kā iemācīt bērniem mīlēt sportu? — Recepte? Tad jābūt sastāvdaļām! Nepieciešams mazliet drosmes pamēģināt, mazliet čakluma, mazliet neatlaidības, lai pie pirmajām grūtībām neapstātos, mazliet veiksmes, mazliet uzmundrinājuma, mazliet humora. To visu samiksējot, lai, no malas skatoties, šķiet viegli, mīlestība pret sportu būs gatava. — Jūsu īpašais paņēmiens, kā bērnus rosināt aktivitātēm? — Pēc labi padarīta darbiņa pienākas balva — klasei tīkama spēle vai aktivitā-

32

te. Katra semestra noslēgumā viena stunda ir tā sauktā brīvstunda — klase vienojas par spēli, rotaļu vai aktivitāti. Ļauju no sporta noliktavas paņemt sev tīkamu sporta inventāru un darboties ar to. — Kad jūs sakāt — šī stunda man iz­ devās! Kas liecina par to? — Redzot sārtos bērnu vaigus, gandarījumu par paveikto, patīkamo nogurumu — atslābumu, mierīgumu ķermenī un gaitā, kad stundā darbojušies muskuļi, prāts, emocijas. — Kā tiekat galā ar skolas sportis­ tiem, kas reizēm sporta stundās ir augst­ prātīgi, jo prot vairāk nekā citi? — Ļauju šiem sportistiem spīdēt, jo tas ir viņu nopelns, daudzus gadus trenējoties. Viņi ļoti kvalitatīvi var parādīt citiem skolēniem sava sporta veida elementus, palīdzēt izprast nianses. Klasesbiedri pēc tam viņiem velta aplausus. Tomēr uzmanu, lai viņi nesaslimst ar zvaigžņu slimību, nerada kompleksus citos, ciena skolotāja, tiesneša lēmumus. Stundās viņus ir grūtāk iekustināt, jo viņi ir raduši, ka pēc

iesildīšanās seko pamatīgs treniņa darbs, kamēr citi skolēni ir nocietušies pēc kustībām, draiskuļojas un ar šo vieglumu profesionāļus pavelk līdzi. — Ko darāt ar nepaklausīgiem dauzo­ ņām un lielajiem sliņķiem? — Sportā tādi labdabīgi palaidņi ir zelta fonds — ļoti enerģiski, tikai jāprot ievirzīt šo enerģiju pareizajā gultnē, atrast pielietojumu. Kā klases līderi — liec tik lietā, nodrošinās kārtību, pamanīs slinkotāju, palīdzēs sakārtot inventāru, nebaidīsies ko pajautāt un uzzināt un vēl pēc gadiem tevi atpazīs, pasveicinās. Vienmēr paturu prātā, ka varbūt sports ir šo palaidņu īstā joma, kur tie ir izveicīgāki par citiem vienaudžiem. Sliņķīšiem — atgādinu: “Tu to dari nevis manis, bet sevis, savas veselības un izskata dēļ. Tad izdari kārtīgi!” Esmu klāt, blakus, sekoju līdzi, topu apnicīgi neatlaidīga, lai bērnam labi. — Kas sagādā gandarījumu? — Skolēni, kuri neiet vieglāko ceļu, neatkāpjas grūtību priekšā, bet neatlaidīgi turpina darīt, līdz dažreiz paši ir pārsteigti par

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


e Sign ŅA I LŪS Valmieras sākumskolas sporta skolotāja Dzimusi

1975. gada 1. februārī Valmierā

Izglītība

Valmieras Pārgaujas ģimnāzija, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija (LSPA) — sporta skolotāja un peldēšanas trenere

Darba pieredze Valmieras Valsts ģimnāzija, Valmieras sākumskola Sporta aktivitātes aerobika, fitness, peldēšana

savām spējām. Patīk, ka ieguldītās pūles, skaidrojot kādu uzdevumu, rādot, uzmundrinot, atmaksājas. Tas dod apstiprinājumu, ka mācīts, darīts ir tieši tā, kā to vajag bērniem. Man peldētapmācības nodarbībās vienmēr ir gribējies nofilmēt bērnus pirmajā nodarbībā un pēdējā, lai viņi paši pamanītu atšķirību — pirms un pēc. Gandarījumu sniedz bērnu iniciatīva kustēties, iesaistīties sporta aktivitātes — gan senāk Aigara Fadejeva soļošanas festivālā, gan Valmieras maratonā. Tajā vairākus gadus esam skola ar vislielāko dalībnieku skaitu. Tā ir pašu bērnu vēlme. Bērnu vēlme bija arī iesaistīšanās NBA junioru basketbola turnīrā, dalība hokeja turnīrā Zelta ripa un kā balva Latvijas izlases pārbaudes spēļu vērošana. — Kā pilnveidojat sevi? — Turu acis vaļā, pieredzes nekad nevar būt par daudz, un tu nezini, kurā brīdī tā tev būs nepieciešama. Cenšos uzzināt no preses, grāmatām, sarunās ar drauŽurnāls Sports • 2017. gada decembris

Vaļasprieki

velosports, laivošana ar ģimeni, pirts procedūras, literatūra; fano par Valmieras ORDO basketbola komandu un Valmieras florbola kluba spēlētājiem

Ģimene

dēls Reinis Niks (10 gadi), mācās Valmieras sākumskolā un trenējas peldēšanā

giem, paziņām par aktuālākiem notikumiem sportā, veselīgu dzīvesveidu, psiholoģiju. Smeļos idejas internetā. Galvenais, lai nav tikai un vienīgi sports, jo nepieciešama vispusīga pilnveide. Sanāk katru gadu ko jaunu, nebijušu pamēģināt. Uzsākot darbu sākumskolā, man nepatika zaudējumi skolu futbola sacensībās. Mērķtiecīgi sāku aicināt uz skolu futbola trenerus, rīkojām klašu futbola turnīrus, ļāvām garajos starpbrīžos skolēniem uzspēlēt pagalma futbolu mūsu skolas darbinieku ierīkotajā futbola laukumā. Bija rezultāti! Arī projektā Sporto visa klase, sadarbībā ar skolas vecāku domes vadītāju esam otro gadu. Šajā mācību gadā jau tajā sporto septiņas klases. Skolēni stāsta par savām sportiskajām veiksmēm, sasniegumiem, rāda medaļas. Arī kolēģi, iesakot pamēģināt, aizraujas un sporta aktivitātes kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. — Vai jūtama saikne starp skolēnu sporta stundās un Latvijas atlētu startu pasaules līmeņa sacensībās? — Jā, saikne ir. Vienu brīdi skolas sporta topā bija pludmales volejbols, futbols, citreiz BMX un šī sporta veida zvaigznes. Šobrīd lielākā skolēnu interese ir par basketbolu, hokeju, florbolu. Ik pa brītiņam pārrunājam Latvijas sportistu sasniegumus. Skolēni zina, ka sportisti mācās tāpat kā viņi. Pārrunājam, kā jātrenējas, lai sasniegtu vairāk. Tiekoties ar sportistiem, bērni var uzdot jautājumus un saņemt atbildes no profesionālā sportista. — Kā sadarbojaties ar pašvaldību? — Ar Valmieras pilsētas pašvaldības atbalstu skolas komanda ļoti daudzos un dažādos sporta veidos ar panākumiem piedalās Valmieras pilsētas un starpnovadu sacensībās, atsevišķos sporta veidos Vidzemes reģionā un pat valsts līmenī. Esam cienīgi konkurenti citām skolām. Ir laba sadarbība ar skolu sporta metodiķi Inetu Zviedri. Kolēģei varu lūgt padomu par dažādiem sporta jomas jautājumiem un aktualitātēm. — Jūsu aizraušanās ārpus sporta. — Brīvo laiku veltu aktīvai atpūtai ar ģimeni, radiem, draugiem. Patīk braukt ar velosipēdu, laivot kopā ar ģimeni, kolēģiem. Relaksējos pirts procedūrās, lasot grāmatas, sevišķi detektīvus un grāmatas par vēsturi. Dēla ietekmē interesējos par autotehniku, autosportu. Tas viss palīdz uzturēt možumu. Savs laiks darbam, savs — atpūtai. Mans moto: “Akmeņi, kas ripo, neapsūno!” ©

Santa ROZE 33


Mazās skolas lielais spēks Viņš bija viens no tiem vīriem, kura izvietotos kontrolpunktus šogad meklēja pasaules čempionāta dalībnieki rogainingā. Viņš ir arī Smiltenes novada sieviešu volejbola čempionāta galvenais tiesnesis un Smiltenes sporta centra valdes loceklis, kā arī pilda citus pienākumus, jo sevišķi aktīvi orientēšanās sportā. Bet vispirms Māris Stabiņš ir Grundzāles pamatskolas sporta skolotājs un klases audzinātājs.

“K

ad mācījos Rankas pamatskolā, uz skolu atnāca strādāt fizkultūras skolotāja Aina Pūce. Viņa mani pieradināja pie slodzēm, un Gulbenes rajona skolu sacensībās sāku gūt panākumus skriešanā,” savu sākumu sportā ieskicē Māris Stabiņš. “Pļavā netālu no Rankas krejotavas biju izveidojis sporta laukumu, kur visi Rankas puiši nāca spēlēt volejbolu un futbolu. Savā starpā rīkojām arī sacensības ar velosipēdiem. Ziemā uz Rankas vecā parka dīķa notika hokeja mači, brīvdienās devāmies spēlēt hokeju uz Rēveļiem, bet nākamajā nedēļā rēveļnieki nāca pie mums. Devītajā klasē mācījos Murjāņu sporta internātskolā. Trenējos skriet vidējās distances pie Arņa Bisenieka un Jāņa Hasnera. Pēc tam mācības turpināju Lejasciema vidusskolā, kur fizkultūras skolotājs bija Roberts Rutkasts. Tur ar tūrismu aktīvi darbojās fizikas skolotājs Arkādijs Petaško, kas mani uzaicināja uz treniņiem orientēšanās sportā un pievērsa startiem Alūksnes

34

Horizontā. Toreiz tas bija pirmais Horizonta gads, šogad noslēdzām jau 33. sezonu. Pateicoties šiem abiem skolotājiem, esmu izvēlējies savu dzīves ceļu. Pēc dienesta padomju armijā stājos Fizkultūras institūtā, bet paliku aiz strīpas. Uzzināju, ka Grundzāles pamatskolā vajadzīgs fizkultūras skolotājs. Darbā mani pieņēma toreizējais skolas direktors Vilis Sarmulis. Viņš man deva daudz padomu, kā strādāt. Pēc gada iestājos Fizkultūras institūta neklātienē. Divreiz gadā bija jādodas uz sesijām Rīgā. Kādā no tām sanāca pabūt arī barikādēs Vecrīgā. Sporta akadēmiju pabeidzu bez aizķeršanās, tomēr joprojām sapņos redzu, ka man tā jābeidz, bet neesmu nokārtojis eksāmenu anatomijā.” — Vai jums ir sava recepte, kā iemā­ cīt bērniem mīlēt sportu? — Bērniem dabiski ir kustēties — tātad sportot. Ja uz skolu atnāk kāds, kam nepatīk kustēties, tad ir jādomā, kas tam par iemeslu. Svarīga ir ģimene. Ja vecāki ar savu atvasi kopā mājās atrod laiku

uzspēlēt jebkuru spēli, bērnam sportot patiks. Vēl labāk, ja tētis vai mamma kopā ar bērniem piedalās kādās tautas sacensībās. Tad vēl būtiski ir draugi un klases biedri. Ja visa klase ir aktīva sportā, tad pavilks līdzi jebkuru. Sporta skolotāja personībai arī ir liela nozīme. Mana recepte ir ļoti vienkārša: mīli sportu un aizrauj citus! — Jūsu īpašais paņēmiens, kā bērnus rosināt aktivitātēm? — Skolā vismaz reizi gadā rīkojam sacensības kopā ar vecākiem, kad visa skola tiek sadalīta komandās. Komandā ir dažādu dzimumu un vecumu bērni, tādējādi vecāko klašu skolēni ir ieinteresēti palīdzēt, atbalstīt un pat apmācīt jaunākos. Sadalīšana komandās ir bijusi dažāda. Piemēram, organizējot ziemas festivālu, komandās dalījāmies pēc horoskopiem. Mācību gada pēdējā dienā pēc apbalvošanas visi sporta laukumā nakšņo teltīs. Pirms tam pasēžam pie kopīga ugunskura.

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


is Mār IŅŠ B STA Grundzāles pamatskolas sporta skolotājs, klases audzinātājs

Starpbrīžos sporta zāle nav aizslēgta. Ir iespēja uzspēlēt volejbolu, kartupeļus vai pamētāt bumbu grozā. Futbola un basketbola laukumā vienmēr ir kāda bumba. Uz Grundzāles pamatskolas bāzes esmu arī Smiltenes BJSS orientēšanās un vieglatlētikas treneris, uz treniņiem atļauju nākt arī tiem, kas oficiāli nav sporta skolas audzēkņi. Vecāko klašu meitenes reizi nedēļā nāk uz pagasta sieviešu volejbola komandas treniņiem. Bieži spēlē skolas komanda pret pagasta sieviešu komandu. Spēki ir līdzīgi, un spēlēs ir daudz emociju, kas, sportojot šajā līmenī, ir pats galvenais. Skolas meiteņu komanda piedalās arī Smiltenes novada sieviešu volejbola čempionātā. — Kad jūs sakāt — šī stunda man iz­ devās! Kas liecina par to? — Šogad uz mūsu skolu kādā no vecākajām klasēm atnāca mācīties meitene. Tā kā šajā klasē ir pieci skolēni, kas atnākuši no citām skolām, stundā mācīju to, kas viņiem iepriekš nebija iemācīts. Pēc stunŽurnāls Sports • 2017. gada decembris

das šī meitene teica: “Beidzot man sāk patikt sports!” Tā arī ir atbilde uz jautājumu. Skolotājam ir jāmāk iejusties bērna lomā un, kopā strādājot, panākt vēlamo. — Kā tiekat galā ar skolas sportis­ tiem, kas reizēm sporta stundās ir augst­ prātīgi, jo prot vairāk nekā citi? — Es viņiem piedāvāju sacensties ar mani. Ja kādā sporta disciplīnā mani pārspēj, tad paspiežu viņam roku. Šī atzinība viņiem ir ļoti svarīga. Pašreiz skolā tādu ir maz. 2017. gada izlaidumā vairāk nekā puse klases bija sportisti, bet viņi nebija iedomīgi. Tieši otrādi — paši uzņēmās iniciatīvu, piemēram, iemācīt draugiem mest šķēpu. Tas ir īpašs stāsts. Viņi bija pirmklasnieki, kad skola uzvarēja IZM projektu konkursā un varējām iegādāties inventāru par 6000 latiem. Ar šo inventāru klase izauga. Šovasar šīs klases audzēkņi izcīnīja vienīgās trīs zelta medaļas Smiltenes novadam Latvijas Jaunatnes olimpiādē. Tas izdevās šķēpmetējam Klāvam Ozoliņam

Dzimis

1968. gada 11. janvārī Gulbenē

Izglītība

Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija

Darba pieredze

2009.—pašlaik orientēšanās treneris Smiltenes BJSS; 2012.—pašlaik vieglatlētikas treneris Smiltenes BJSS; 1996.—pašlaik sporta metodiķis Grundzāles pagastā; 1995.—2009. VFS treneris Valkas rajona BJSS; 2001.—2009. orientēšanās treneris Valkas rajona BJSS; 1995.—1998. sporta skolotājs un klases audzinātājs Palsmanes speciālajā skolā

Citi pienākumi

Smiltenes sporta centra valdes loceklis, OK Azimuts valdes loceklis, Smiltenes novada sieviešu volejbola čempionāta galvenais tiesnesis, viens no Smiltenes novadā rīkoto orientēšanās sacensību organizatoru komandas vilcējspēkiem

Trenera aktivitātes A kategorijas treneris orientēšanās sportā, Latvijas izlases treneris 2017. gadā Baltijas čempionātā Lietuvā un pasaules skolēnu čempionātā Itālijā, Sicīlijā Ģimenes stāvoklis meitas Zanda (16 gadi) un Anete (10 gadi), draudzene Anita Vaļasprieki

Eiropas apceļošana, piedaloties orientēšanās sacensībās, sēņošana, dambrete, šahs, 80. gadu mūzika

35


ČEMPIONS

36

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


un orientieristēm Agnijai Caunei, Zandai Stabiņai un Elīnai Skopānei stafetē, kā arī Agnijai Caunei vidējā distancē. Šī klase bija komandas kodols arī toreiz, kad uzvarējām vieglatlētikas sacensībās Ziemeļu stīga Ziemeļvidzemes skolu konkurencē. — Ko darāt ar nepaklausīgiem dauzo­ ņām un lielajiem sliņķiem? — Tādu mūsu skolā nav. Mēs lepojamies, ka mūsu skolā nav arī smēķētāju, jo skolēniem ir interesanta, saturīga dzīve. Vienmēr gan ir bijuši tā saucamie futbolisti, kam patīk, skolotājam neredzot, iespert

Starta laukums. Te sākas Grundzāles bērnu ceļš uz sportu

Foto: Dainis Caune, Sports

Katrs septītais skolēns izlasē! Māris Stabiņš kopā ar Grundzāles kamaniņu braucēju komandu Ziemas olimpiskajā festivālā Ērgļos. Tā ir tikai puse no skolas izlases, bet Grundzāles pamatskolā mācās... tikai 83 skolēni. Iepriekšējos gados skola piedalījusies vēl arī hokeja turnīrā

ar volejbola bumbu pa griestiem. Tad uz pāris nedēļām zāle starpbrīžos ir aizslēgta. Tā mēģinu viņus audzināt ar kolektīvo metodi, jo jācieš visiem. Ir tādi mazi sliņķīši vai aizmāršas, kas nāk uz stundu bez sporta tērpa. Pirmo reizi tiek piedots. Ja tas kļūst par ieradumu, tad klases audzinātāja iesaista vecākus un sporta tērps izmazgājas, salāpās vai atrodas. — Kas darbā sagādā gandarījumu? — Draudzīgais kolektīvs — labākais skolotāju kolektīvs Latvijā! Esam kā ģimene. Kopā tiek atzīmētas jubilejas, braukts ekskursijās. Jebkurā jautājumā būs, ar ko aprunāties, kam palūgt padomu, metodisko vai kādu citu palīdzību. Skolotāju kolektīvā esam tikai trīs vīrieši. Šogad piedalījāmies Latvijas skolotāju kausa izcīņā volejbolā Koknesē. Gandarījumu sagādā arī tas, ka, būdama mazā lauku skola ar 83 skolēniem, kā līdzīgs ar līdzīgu varam konkurēt novada sacensībās ar Smiltenes vidusskolu un Latvijas sacensībās ar lielajām Rīgas skolām. Šogad Latvijas skolu Ziemas olimpiskajā festivālā Ērgļos tikām pie bronzas medaļām kamaniņu sportā un orientēšanās sacensībās ar slēpēm. Lielajā skolu stafetē, kur uzdrīkstējās piedalīties tikai 10 skolas, konkurencē ar vidusskolnieŽurnāls Sports • 2017. gada decembris

kiem tikām pie sestās vietas. Divus gadus Ērgļos esam startējuši arī ar savu hokeja komandu. Startējām Latvijas skolu orientēšanās kausā un finālsacensībās Jelgavā izcīnījām piekto vietu vairāk nekā 40 skolu konkurencē. Konkurenci sastāda arī paša audzēkņi no sporta skolas, kas šajās sacensībās pārstāv Valmieras Pārgaujas ģimnāziju un Smiltenes vidusskolu. — Kā pilnveidojat sevi? — Vairākas reizes gadā apmeklēju dažādus skolotāju un treneru kursus. Esmu ieguvis tiesības mācīt sportu speciālās izglītības programmās vispārizglītojošās izglītības iestādēs. Ar prieku piedalos Latvijas Sporta veterānu sporta spēlēs vieglatlētikā, orientēšanās sezonas laikā kopā ar audzēkņiem startēju visās orientēšanās sacensībās pēc kārtas. Gadās, ka sanāk pieci starti nedēļā. — Savos sportiskajos hobijos iesais­ tāt arī skolēnus? — Šovasar kopā ar skolēniem startējām orientēšanās sacensībās Rumānijā Transilvania OPEN. Brīvajā laikā apmeklējām Turdas sālsraktuves un Turdas aizu, kur pēdas atstājis pats Drakula. Pa ceļam uz Rumāniju peldējāmies Miškolcu termālajos baseinos, kur viena telpa skolēniem īpaši patika, jo tās griesti bija kā planetā-

rijā ar zvaigznēm un telpā bija ļoti interesanta akustika. Pagājušajā gadā startējām sacensībās OO-CUP, tās notika trijās valstīs — Austrijā, Itālijā un Slovēnijā. Es nenodalu darbu skolā no darba sporta skolā. Domāju, ka ieguvēji no tā ir skolēni, kam rodas vairāk stundu fiziskajām aktivitātēm. Savukārt sporta skolas audzēkņiem rodas iespēja iejusties trenera amatā, apmācot savus biedrus. — Vai jūtama saikne starp skolēnu sporta stundās un Latvijas atlētu startu pasaules līmeņa sacensībās? — Lai radītu lielāku interesi par Eiropas čempionātu basketbolā šogad Smiltenes novada skolēniem noorganizēju konkursu Eurobasket 2017 trijās kārtās. Jautājumi bija publicēti portālā smiltene.lv. Pats esmu izaudzinājis Latvijas orientēšanās izlases dalībnieku, divkārtēju Stipro skrējiena laureātu Artūru Pauliņu. Artūra augstākais sasniegums ir šogad pasaules čempionātā Igaunijā izcīnītā 20. vieta garajā distancē. Artūram ir fenomenālas darbaspējas, un viņš sevi vēl pierādīs. Ar audzēkņiem bijām arī Igaunijā atbalstīt Latvijas izlases stafešu komandu un Cēsīs, kad notika Pasaules kausa izcīņas posms. Meitenēm bija ļoti svarīgi nofotografēties ar pasaules labākajiem orientieristiem.

37


Artūrs joprojām ir labs padomdevējs maniem vecākajiem audzēkņiem. Panākumi ir arī viņiem. Par to liecina Matīsa Slikšjāņa iegūtā LSFP stipendija. Šovasar Ilgvars Caune Latvijas izlases sastāvā izcīnīja 2. vietu Eiropas jauniešu čempionātā stafetē. — Kā sadarbojaties ar pašvaldību? — Grundzāles pagasta pārvaldes vadītāja Alda Zvejniece vairākus gadus startējusi tautas orientēšanās sacensībās un izprot mūsu vajadzības, palīdz sagādāt transportu. Viņa uzrakstīja projektu Lauku atbalsta dienestam, un skolas sporta laukumā tika izbūvēts 125 m garš celiņš ar modernu vieglatlētikas segumu. Vēl netālu no skolas ar viņas gādību ir tapusi rampa un āra trenažieru laukums. Vecāko klašu puiši aizgāja pie viņas ar stāstu, ka vajag sporta laukumā stieni, uz kura vingrot — tas ir iekļauts nākamā gada budžetā. Kad pagājušajā gadā radās iespēja nopirkt jaunus basketbola grozus ar vairogiem, viņa slēdza līgumu ar firmu un kārtoja visus jautājumus, lai ātrāk varētu tikt pie jaunā inventāra. Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis ir mans bijušais audzēknis. Ja ir kāds aktuāls finansējuma jautājums, cik iespējams, tiek sniegts atbalsts. Ļoti laba sadarbība izveidojusies ar Smiltenes sporta centra vadītāju Guntaru Marksu. Izcila sadarbība ir ar Smiltenes novada Jaunsardzes vadītāju Mārtiņu Latveru. Jaunsardzei ir vajadzīgi mani audzēkņi, īpaši orientieristi, jo ir vieni no labākajiem Latvijā. Jaunsardze atbalsta mūs ar inventāru un finansējumu sacensībām. Mūsu sadarbības rezultātā skolēni ir startējuši Latvijas jaunsardzes komandā Baltijas biatlona sacensībās. Paldies jāsaka arī Smiltenes BJSS par atbalstu maniem audzēkņiem. — Jūsu aizraušanās ārpus sporta. — Ārpus sporta tā ir sēņošana. To gan grūti no sporta nodalīt, jo visās manās sēņu vietās ir uzzīmētas orientēšanās kartes. Patīk arī fotografēt. — Kāds ir Grundzāles pamatskolas un paša augstākais sasniegums sacensī­ bās? 2015. gadā skolas meiteņu komanda pasaules skolēnu čempionātā orientēšanās sportā Turcijā izcīnīja otro vietu komandu vērtējumā. Individuāli Agnija Caune kļuva par pasaules skolēnu čempioni vidējā distancē. Par savu augstāko sportisko sasniegumu uzskatu to, ka Siguldas kalnu maratona 55 km distanci esmu noskrējis trīs reizes. ©

Santa ROZE 38

Valša solī ar olimpisko ku “Bērnībā mamma lika daudz sportot, veda uz dažādām nodarbībām peldēšanā, mākslas vingrošanā, dejošanā. Man vienmēr paticis sportot un piedalīties dažādās aktivitātēs. Droši vien tāpēc, mācoties 5. klasē, sāku nopietni trenēties volejbolā. Tas ir ietekmējis arī augstskolas izvēli,” tā par savu ceļu uz profesiju stāsta Rīgas Austrumu vidusskolas sporta skolotāja Irina Tihomirova.

“1986. gadā absolvēju Fizkultūras institūtu pedagoģijas studiju programmā,” sarunu turpina Irina Tihomirova. “Likumsakarīgi sāku strādāt skolā par fizkultūras skolotāju. Darba apstākļi bija dažādi. No pirmās darba dienas nācās strādāt radoši, ar izdomu, jo skolai nebija sporta zāles. Ieguvusi pirmo pieredzi, sapratu, ka esmu gatava pārmaiņām. Bija vēlme strādāt centra rajonā. Tas sakrita ar laiku, kad Rīgas 24. pamatskola meklēja sporta skolotāju, un tā nonācu šajā skolā, kur nostrādāju 30 gadus. Pēc divu skolu reorganizācijas nu strādāju Rīgas Austrumu vidusskolā.” — Vai jums ir sava recepte, kā iemācīt bērnus mīlēt sportu? — Receptes var atrast kulinārijas grāmatā, kur viss sadalīts noteiktās devās. Bet mīlestību var attīstīt un veidot, mainot skolēnu attieksmi, domas par sportu un aktīvu dzīvesveidu. Jāņem vērā daudzas svarīgas komponentes. Būtiska ir sporta skolotāja sadarbība ar vecākiem, klašu audzinātājiem, priekšmetu skolotājiem, skolas administrāciju, ka arī pašiem audzēkņiem. Jārada bērnos izpratne

par kustību nozīmīgumu ikdienas dzīvē un sporta stundu vērtību. Nodarbībām jābūt radošām un interesantām, jārada pozitīvs noskaņojums. Visbeidzot nedrīkst skopoties ar uzslavām par paveikto. — Jūsu īpašais paņēmiens, kā bērnus rosināt aktivitātēm? — Ņemt vērā katra skolēna dotības, veselības stāvokli, intereses. Svarīgi ir laikus uzslavēt par padarīto darbu. Iemācīt gūt prieku no fiziskām aktivitātēm. — Kad jūs sakāt — šī stunda man iz­ devās! Kas liecina par to? — Stunda ir izdevusies, ja ir bijusi atgriezeniskā saite. Kad bērni ar mirdzošām acīm saka paldies un jautā: “Vai nākamreiz spēlēsim vēlreiz šo spēli?!” — Kā tiekat galā ar skolas sportis­ tiem, kas reizēm sporta stundās ir augst­ prātīgi, jo prot vairāk nekā citi? — Cenšos skaidrot, ka viņu pieredze ir svarīga un ka viņi var palīdzēt klasesbiedriem. Vienlaikus cienu viņu sportiskos panākumus. Apspriežam rakstura īpašības, kas veido cildenu personību un kas ne.

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


A Irina MIROV TIHO Rīgas Austrumu vidusskolas sporta skolotāja Dzimusi

1965. gadā Rīgā

Izglītība

Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts; Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija — maģistra grāds sporta pedagoģijā, sertifikāts par pedagoģijas doktora studiju programmas apguvi

Darba pieredze Rīgas 23. vidusskola, Rīgas 24. pamatskola, kopš 2014. gada Rīgas Austrumu vidusskola

stību

— Ko darāt ar nepaklausīgiem dau­ zoņām un lielajiem sliņķiem? — Cenšos iesaistīt interesantās, radošās darbībās, pārslēgt uz citām aktivitātēm, aizraut ar daudzveidību. — Kas darbā sagādā gandarījumu? — Kad tuvojos tam, kas bija plānots. Galvenais sākt stundu ar pozitīvu noskaņojumu, smaidu un labvēlīgu attieksmi. Tas notiek neapzināti, bet strādā ļoti precīzi. Bērni to sajūt uzreiz. — Kā pilnveidojat sevi? — Piedalos tālākizglītības kursos, semināros un meistarklasēs. Ar savu pieredzi dalos starptautiskās konferencēs. Organizēju un vadu kursus, meistarklases, pasākumus un sacensīŽurnāls Sports • 2017. gada decembris

Sporta aktivitātes peldēšana, koriģējošā vingrošana, dejas Vaļasprieki

foto, dejas

Ģimenes stāvoklis šķīrusies, ir dēls

bas. Vadu dažādus projektus. Piemēram, Vienoti Olimpiskajā kustībā! Pildu senatora pienākumus Latvijas Olimpiskajā akadēmijā, popularizēju olimpisko kustību. — Vai ar saviem sportiskajiem vaļas­ priekiem ieinteresējat arī skolēnus? — 20 gadus vadīju Rīgas 24. pamatskolas sporta klubu ANTEY. Vairāki kluba padomes skolēni savu turpmāko dzīvi saistījuši ar sportu. Piemēram, Anastasija Tetereva ir vadoša aerobikas trenere, Artūrs Saulīte — sporta skolotājs, Sergejs Saulīte taekvondo kluba ČinGu prezidents un vecākais treneris, docents Dr. paed. LSPA. — Vai jūtama saikne starp skolēnu sporta stundās un Latvijas atlētu startu pasaules līmeņa sacensībās? — Ir daudz skolēnu, kuri tad, kad notiek sacensības pasaules, Eiropas vai Latvijas mērogā, sagatavo prezentācijas, īsu informāciju par Latvijas sportistu panākumiem. Kā Latvijas Olimpiskās akadēmijas senāta locekle popularizēju olimpisko kustību un iepazīstinu bērnus ar kustības vēsturi un mērķiem. Saviem audzēkņiem esmu organizējusi vairākus pasākumus, piemēram, ekskursiju uz Tukuma ledus halli Tukumā pēc smukuma, lai popularizētu ziemas sporta veidus, asfalta zīmējumu konkursu Olimpiskais talismans. Iepazīstinu skolēnus ar olimpiskajām idejām, palīdzu dzīvot līdzi Latvijas sportistu startiem olimpiskajās spēlēs. Regulāri skolā organizējam tikšanās ar slaveniem sportistiem. Pie mums ciemos bijuši olimpieši Raimonds Bergmanis, Jānis Lūsis, Uļjana Semjonova, Inese Jaunzeme, Ivans Klementjevs, Pāvels Seļivanovs, Vsevolods Zeļonijs un citi. — Kā sadarbojaties ar pašvaldī­ bu? — Piedalos pilsētas un rajona pasākumos, darba grupās, konferencēs un konkursos. Iesaistos dažādos projektos. — Jūsu aizraušanās ārpus sporta? — Man ļoti patīk dejošana un fotografēšana. Ik pa laikam nožēloju, ka man tam atliek ļoti maz laika un nevaru nodarboties ar to vairāk. Maijā skolā 1.—6. klašu audzēkņiem organizējām festivālu Ziedu valsis. ©

Santa ROZE 39


ATSKATS

Ņemam trepes! Par spīti panākumiem un augstiem mērķiem, kā arī sajūtām, pie kurām pieradinājuši mūsu izcilnieki, olimpiskais BMX sports pēc spēļu gada liek vilties, jo augsti peldošais burbulis ir nodzīts lejā, no visām pusēm skatoties. Bet labi, ka ir trepes — atkal jākāpj uz augšu, jo zemāk vairs nav kur! Cits teiks, paaudžu maiņai esam nobrieduši. Jā esam, esam arī nobrieduši jaunai mūsdienīgajai trasei Valmierā un esam gatavi svinēt Latvijas BMX 30 gadu jubileju. Viss vienā un kopā Valmierā jau septembrī!

S

astādot tradicionālo Latvijas BMX braucēju TOP 10, izlases galvenais treneris Ivo Lakučs vērā ņēmis sniegumu pasaules čempionātā, Pasaules kausa izcīņas posmos, Eiropas čempionātā, kas pielīdzināts Amerikas kontinenta sacensībām, un Latvijas čempionātā.

40

1. Edžus TREIMANIS 170 p. 2016. gadā — 2. vieta 2016. gada sniegums lika ķerties pie jauna izaicinājuma, grūdiena ikdienas procesos, lai pēc olimpiskās sezonas meklētu pavadiņu, aiz kuras aizķerties un palikt sportā, lai kāptu augstāk. Uzsācis individuālu sadarbību ar cienījamu un respektējamu BMX bijušo braucēju Kurtu Pikāru no Jaunzēlandes. Tas nepārprotami ir pienesums Edžum gan sportā,

gan ārpus sporta. Cienījams sniegums PK posmā savā otrajā mājas trasē Beļģijā, gūstot 3. vietu un iespēju pacīnīties par labāko sešnieku arī kopvērtējumā, bet diemžēl trauma pārsvītro labos plānus. Labs punktiņš Eiropas čempionātā izcīnītā 5. vieta, kas gūta spēcīgā konkurencē un neprognozējamā trasē. Latvijas mērogā nepārprotams līderis, kaut gan valsts čempio­nātā finišēja tikai otrais.

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


2.

Latvijas BMX sākas dāmu ēra? Trasē Vineta Pētersone (Nr 3) un Vanesa Buldinska (Nr 150)

Foto: Sanda Tūtere

Vineta PĒTERSONE 145 p. 2016. gadā — 7. vieta

3.

Foto: Sanda Tūtere

Rihards VEIDE 100 p. 2016. gadā — 3. vieta Pavisam klusi un vienkārši Rihards izšauj pašmāju lielākajā BMX notikumā, kļūstot par Latvijas elites čempionu. Uzkrātā pieredze, apstākļu sakritība un veiksme vienmēr būs nepieciešama, lai uzvarētu sacensībās. Diezgan blāva starptautiskā sezona, lai gan sagatavošanos iesāka ASV un akcenti bija augstvērtīgi. Vēl viens pierādījums jaunajiem sportistiem, ka bez gadiem krātas meistarības un sirds prieka par uzvarētājiem nekļūst. Kaut vai pats savā ciemā.

Vineta vēl ir tikai juniore, bet viņas līderes īpašības, uzvarētājas domāšana, skaidrais redzējums un pārliecinošais cīņas spars trasē nebeidz pārsteigt. Eiropas junioru čempionātā izcīnīta sudraba medaļa, pasaules junioru čempionātā — bronza, pārliecinoša uzvara Latvijas čempionātā absolūtajā vērtējumā un jau izmēģināti spēki arī elites dāmu konkurencē Pasaules kausa izcīņas posmos, reiz aizcīnoties līdz TOP 10. Bez šaubām viena no reālākajām kandidātēm uz 2020. gada olimpiskajām spēlēm Tokijā. Vai mūsu BMX sākusies sieviešu ēra?

Foto: Sanda Tūtere

Foto: Sanda Tūtere

4.

Foto: Sanda Tūtere

Mikus Dāvis STRAZDIŅŠ 98 p. 2016. gadā — 8. vieta

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Emocionāls gads, beidzamā iespēja junioru konkurencē sevi parādīt un sev pierādīt, ka viss ir saliekams kopā. Veselības problēmas gada sākumā, pieņemts uzaicinājums trenēties UCI (Starp­ tautiskā Riteņbraukšanas savienība) augstākajiem standartiem atbilstošā centrā Šveicē. Un ne bez rezultāta. Iegūta pārliecība, padzīvojot ārpus esošās ikdienas rutīnas, un vēlamais rezultāts sāk formēties. Cīņā par Eiropas kausa labākā juniora titulu tikai nedaudz

piekāpjas uzvarētājam, stabils sniegums un uzvara Latvijas junioru čempionātā. Lielākā diena, kurā uzspīdēja Mikus zvaigzne, piedzīvota pasaules junioru čempionātā pašā ASV BMX sporta sirdī, kad superpašaizliedzīgā cīņā viņš kļuva par bronzas medaļas īpašnieku. Visiem atbalstītājiem, it īpaši vecākiem, tas bija kā milzīgs paldies par neatsveramiem ieguldījumiem dēla izaugsmē. Nākamais elites gads, un tad jau pavisam drīz cīņas par vietu olimpiskajās spēlēs sāksies!

41


ATSKATS

Foto: Sanda Tūtere

6.

Vēl viena mūsu junioru dāma, kas agrāk palikusi ēnā. Speciālisti teic, ka potenciāls meitenei ir liels un, skatoties uz Vanesas braukšanas stilu, ir prieks, ka mums BMX sportā ir meitenes. Pir­mā nopietni aizvadītā sezona, gan gatavojoties pēc augstākiem standartiem, gan arī prasot no sevis cīņu ar sa­viem iepriekšējiem uzskatiem un stereotipiem. Pavisam ne slikti, izaugsme milzīga, rezultāts — Eiropas junioru čempionāta bronza un ļoti pieklājīgs sniegums pasaules čempionātā, kurā tikai mazliet pietrūka, lai iekļūtu labāko astoņniekā. Garšai vajadzētu būt, vēl tikai tas izsalkums ikdienā nepieciešams...

psiholoģiskā noturība. Darbs ar sevi, citas apzinātas un neapzinātas lietas, kas nākušas klāt, ir nenovērtējams pienesums tālākā ce­ļā gan dzīvē, gan sadzīvē. Lai zinātu, kāda ir atšķirība starp cukuru un sāli, jānogaršo tie abi. Tagad tikai jāsaprot, kam pieķerties vairāk...

Foto: Sanda Tūtere

Labi aizvadīta sagatavošanās sezonai. Kristens (Nr 996, Nr 81 Štrombergs) iezīmējās kā Lat­vijas komandas līderis, un visi rādītāji liecināja par vienu — šim ir jābūt viņa lielajam augšupejas gadam! Ja ieskatās rūpīgi, tad tā arī bija, nav tikai rezultāta. Toties iegū­ta mācība, jauna pieredze un

9.

Foto: Sanda Tūtere

5.

Kristens KRĪGERS 88 p. 2016. gadā — 4. vieta

Vanesa BULDINSKA 85 p. 2016. gadā — 10. vieta

7.

Māris ŠTROMBERGS 70 p. 2016. gadā — 1. vietā Ja top netiktu sastādīts pēc stingriem noteikumiem, tad, ņemot vērā Māra gigantiskās sporta ģenētikas īpašības, viņa auru un ietekmi uz citiem sportistiem, parādoties braucēja statusā, pirmā vieta būtu aizņemta uz visiem laikiem. Visu vai neko, skarbi, ja piepildās otrais nosacījums, bet ja reiz esi varējis visu, tad nekas nespēj tev likt domāt,

vēlēties un gribēt ko citu! Uzva­ rēts pasaules čempionāta trasē sezonas sākumā, ar saviem lielākajiem trumpjiem labi sagatavots cīņai sezonas kulminācijā. Tre­ nerim jau elpa aizrāvās priekā, ka sportists var, jo ātrums, laiks un izskats rādīja, ka arī 30 gados viss ir iespējams! Kā viss beidzās? 7. vieta Latvijas TOP 10 braucēju sarakstā!

Helvijs BABRIS 45 p. 2016. gadā — 7. vieta

42

Edvards GLĀZERS 25 p. 2016. gadā — desmitniekā neiekļuva

Foto: Dainis Caune, Sports

Valmieras augstas klases sportistu sagatavošanas centra audzēknis. Jau pirmajā elites gadā aizcīnījās līdz 3. vietai Eiropas kausā, labs ieraksts biogrāfijā. Cerēsim uz vēl vairākiem labiem ierakstiem turpmāk. Labs piemērs, kā veiksmīgi apvienot mācības ar profesionālo sportu, ko spēj ne pirmo gadu. Sistēma veido sportistu — vienu ātrāk, otru sportā, citu sportam. Viennozīmīgi — pakāpiens uz priekšu sperts.

Sezona iesākās ne gluži tā, kā bija cerēts, arī turpinājums bija vairāk nervozs un nesakārtots. Iespējams, par daudz gribēts. Kritieni, paviršības neļāva sajust ritmu un to noturēt. Kaut gan cienīga 3. vieta Latvijas čem­ pionātā nopelnīta, un turpat blakus visiem Kristaps vien ir. Jā­ turpina meklēt risinājumus un cīnīties par sportiskiem sapņiem.

Foto: Sanda Tūtere

8.

Foto: Sanda Tūtere

Kristaps VEKŠA 30 p. 2016. gadā — 6. vieta

Neviens top saraksts līdz šim nav izticis bez jaunajiem un perspektīvajiem, un arī šis gads nav izņēmums. Tas tikai pierāda, cik BMX sports ir interesants, aizraujošs un latviešu tautai pa kaulam. Edvarda izcīnītā 2. vieta Eiropas čempionātā vecāko jauniešu grupā vieš cerības, ka būs

10.

mums labs turpinājums junioros un būs mums savs elks, par ko turēt īkšķus gaidāmajā Eiropas čempionātā 2019. gadā Valmierā. ©

Ivo LAKUČS

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


AKTUĀLI

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

43


CERĪBA

Ritvars, kas var! Svarcēlājs Ritvars Suharevs cīnās ne tikai ar kilogramiem, bet arī ar pretinieku gadiem. Lai gan pašam ir vien astoņpadsmit, oktobrī Albānijā viņš kļuva par Eiropas U-20 čempionu. Turklāt divās iepriekšējās sezonās divdesmitgadnieku konkurencē Ritvars izcīnīja Eiropas sudrabu. Pirms tam kļuva par kontinenta čempionu U-17 un U-15 grupā, protams, startējot pie vecākiem puišiem.

“Ja

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

44

teiktu, ka uz Albāniju braucu tikai pēc zelta, es nedaudz mānītos, jo nepavisam nebiju ideālā formā, taču treneris mani iedrošināja, teica, ka jāsaņemas un viss būs labi,” sarunu ar Sportu Ritvars Suharevs sāk pieticīgā tonī. “Personīgos rezultātus gan nesasniedzu, taču pirmajai vietai pietika. Esmu priecīgs par zeltu, ne tik daudz — par rezultātiem.” — Esi jau pieradis pie me­ daļām!? — Kāpēc tad es trenējos? Par Eiropas medaļām prieks vairs nav tik liels, jo tagad mērķi ir augstāki. Pasaules čempionātā man tik labi negāja, jo paliku vien ceturtais, trešajai vietai zaudēju vienu kilogramu... Nākamgad gribu pacīnīties par zeltu.

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

CERĪBA

ars Ritv AREVS SUH

T

reneris vienmēr saka — pirmajam mēģinājumam jābūt pārliecības nostiprināšanai. Nav svarīgi, ar cik tu sāc, svarīgi ir — ar cik tu beidz. Zelta likums

Vairāk apmierināts esmu ar astoto vietu Eiropā pieaugušo konkurencē, taču arī tur varēja būt labāk. Šogad jau drīkstēju startēt arī pieaugušo pasaules čempionātā, kurā Rebeka Koha izcīnīja bronzas medaļu, bet treneris mani piebremzēja un teica, ka šāgada mērķi ir izpildīti un par pieaugušo pasauli domāsim nākamgad. — Kad dzīvoji Dobelē un tikko sāki iet skolā, daudz ko zināji par svarcelšanu? — Jā, mēs, puikas, visu zinājām par Viktoru Ščerbatihu, par viņa uzvarām. Puikas lauzās, lai tiktu uz svarcelšanas treniņiem. Es arī sapņoju viņu ieraudzīt, jo Viktoru biju redzējis tikai avīzēs. Mans brālis Raivis, kas ir trīs gadus vecāks par mani, sāka trenēties svarcelšanā (viņš gan ātri aizgāja no svarcelšanas, kaut gan viņam talants bija lielāks) un paņēma mani līdzi uz svarcēlāju treniņu... peldēšanā. Tur es pirmo reizi redzēju Viktoru, citus īstos svarcēlājus — uh, kādi milzīgi! Tad man bija vien astoņi gadi. Treneris Jurijs Andruškevičs (Ščerba­ tiha trenera Eduarda Andruškeviča brālis) Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Svarcēlājs, skolnieks Dzimis

1999. gada 11. janvārī Dobelē

Izglītība

Dobeles pamatskola, Ventspils 6. vidusskolas 12. klases skolnieks

Augums, svars 170 cm, aptuveni 80 kg

mani ievēroja un uzaicināja uz treniņiem. Sākumā stieni mums nemaz nedeva, visādi vingrinājumi, spēles, bija jautri ar draugiem. Man tas nelikās ļoti nopietni, taču — kad sākām strādāt ar svariem un kaut ko jau sapratu par paceltajiem kilogramiem, situācija mainījās. Kad nokavēju kādu treniņu, Viktors bija dusmīgs un teica, ka tā nevar, ja gribu pēc pāris gadiem kļūt par čempionu. Atceros, ka viņš un treneris Eduards brauca pie manis uz mājām, lai novērstu manu treniņu kavēšanu. Toreiz vēl nedomāju, ka svarcelšana kļūs par manu dzīves aizrautību un reizē darbu. — Kad nonāci pie šādas atziņas? — Kad parādījās pirmie rezultāti, sāku apjaust, ka viss, ko tu dari treniņos, ikdienā, vēlāk ietekmē tavus rezultātus. Jo vairāk dari, jo vairāk iespēju paveras. Mums treniņos viss ir ļoti stingri, un nav svarīgi, vai esi čempions vai tikko sāc. Iespējams, ka man palīdz tas, ka pēc rakstura esmu tāds, kas, kaut ko darot, visu grib izdarīt līdz galam un no sirds.

Sporta gaitas ar svarcelšanu nodarbojas kopš astoņu gadu vecuma Personīgie rekordi (svara kategorijā līdz 77 kg) raušanā — 158 kg, grūšanā — 190 kg, divcīņā — 340 kg Treneri

pirmais treneris Jurijs Andruškevičs, tagad Eduards Andruškevičs, palīdzot Viktoram Ščerbatiham

Lielākie sasniegumi Eiropas čempions U-20 (2017. g.), Eiropas vicečempions U-20 (2016. un 2015. g), Eiropas čempions U-17 (2015. un 2014. g.). Eiropas čempions U-15 (2013. g.), pasaules vicečempions U-17 (2015. g.), 8. vieta Eiropas pieaugušo čempionātā (2017. g.) Vaļasprieki

zīmēšana, kino

45


CERĪBA

46

to vai šito, bet nekad nemēģinu iebilst, jo citādi nevar — neticēsi trenerim, tad neko arī nesasniegsi. Vai es to gribu?... — Svarcelšana no malas liekas diez­ gan monotona nodarbe, it sevišķi treniņi. Reizēm neapnīk? — Nē, mums ir sava pasaule, kas nepavisam nav apnicīga. It sevišķi tad, kad sāc saprast, kas jādara, lai rezultāti augtu. Katrs jauns rekords liek sniegties pēc jauniem rezultātiem. Tā ir nepārtraukta dzīšanās pēc katra kilograma. Tāpat ir svarīgi izrēķināt tā, lai tev katrs no sešiem mēģinājumiem būtu veiksmīgs. Reizēm tā ir ļoti gudra taktiska spēle, kurā es vienmēr cenšos klausīt treneri. Reiz pasaules čempionātā otrajā veidā — grūšanā — es ietiepos un pirmo mēģinājumu sāku ar pārāk lielu svaru. Bija labi gājis raušanā, un jutos baigi stiprs un pārliecināts. Nekā — sanāca čiks un dabūju nullīti. Treneris bija ļoti dusmīgs, un es tādus eksperimentus vairs netaisu. Treneris vienmēr saka — pirmajam mēģinājumam jābūt pārliecības nostiprināšanai.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Spēks, ar ko daudziem saistās svarcelšana, vēl neko nenozīmēs, kāds tur puišelim spēks... Ļoti svarīgs ir ātrums, tehnika, eksplozija. Spēku jau var uztrenēt viegli, bet pareizi likt to lietā ir daudz grūtāk. Vēl svarīgs ir dienas režīms, pareiza pārtika, tam jāseko ļoti stingri. To mums sevišķi aizrāda Viktors, nedod, Dievs, ēst snikerus vai dzert kokakolu! Vasarā, kad nav jāiet skolā, mums 7.50 ir rīta rosme, tad desmitos pirmais treniņš, pēc kura noteikti trīs stundas jāatpūšas, jāguļ. Nedrīkst nekur apkārt staigāt, tikties ar draugiem. Tad vakara treniņš, vakariņas, pēc tam vēl viegls vakara treniņš, un tad treneris liek mācīties. Ar mācībām mums ir ļoti stingri, treneris visam seko, un sliktas atzīmes nedrīkst būt. Tas nav viegli, jo slodze ir pamatīga, pēc tādas neko citu darīt negribas. Treneris man reizē ir arī kā tētis, kā draugs, un bez viņa es nebūtu nekas. Vismaz svarcelšanā. — Kur jūs Ventspilī dzīvojat? — Mēs dzīvojam kopmītnēs, kas nav tālu no treniņu vietas. Apstākļi mums ir ļoti labi. Starp citu, Rebeka Koha, kas pati ir ventspilniece, arī dzīvo kopmītnēs. Treniņu nometņu laikā vecāki brauc tikties ar viņu, nevis Rebeka iet uz mājām. Desmitos vakarā mums ņem nost arī mobilos telefonus... 22.30 jāizslēdz gaisma un jāguļ. Tāds ir mūsu režīms. — Vai jaunam puisim tas neliekas ap­ grūtinoši? Kur paliek draugi, tusiņi? — Sākumā likās grūti, kam tas viss tev vajadzīgs?! Jaunība paies, un neko nebūsi izbaudījis... Bet tad tu padomā un saproti, kāpēc tas viss ir jādara. Ja gribi ko nopietnu sasniegt, citādi nevar. Kad atslodzes laikā esi brīvāks, tad nemaz īsti nezini, ko darīt, jo viss, kas ārpus sporta, liekas neinteresants. Arī tad, kad aizbraucu uz Dobeli, uz mājām, ātrāk gribas atpakaļ uz Ventspili, kur viss ir pierasts, pazīstams. Jau sesto gadu dzīvoju Ventspilī un domāju, ka labāki apstākļi mums nemaz nevar būt. — Treneris arī dzīvo kopmītnēs? — Trenerim ir dzīvoklis tieši blakus kopmītnēm, viņš visu laiku ir mums blakus. Viņam ir vislielākā loma mūsu rezultātos. Domāju, ka Eduards ir viens no pasaulē labākajiem svarcelšanas treneriem, viņš mums ziedo visu, tāpēc nekad pat nemēģinu viņu pievilt. Ļoti daudz palīdz arī Viktors, kas svarcelšanu pazīst caurcaurēm. — Vai ar treneri reizēm domas neat­ šķiras, piemēram, par kādu vingrināju­ mu, sākuma svaru sacensībās? — Nē, treneri es nekad neapšaubu, jo viņš noteikti visu zina daudz labāk. Reizēm es varu pateikt, ko jūtu, darot

Kas to būtu domājis! Slavenais svarcēlājs Viktors Ščerbatihs gan zināja, kad teica, lai nofotografēju arī septiņgadīgo dobelnieku Ritvaru — būs čempions! (2007)

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

CERĪBA

Ir! Latvijas Jaunatnes olimpiādē Cēsīs Ritvars Suharevs pārliecinoši uzvarēja ik startā (2015)

Nav svarīgi, ar cik tu sāc, svarīgi ir — ar cik tu beidz. Zelta likums. — Tu vēl audz un veidojies. Vai domā par nākamo svara kategoriju? — Garumā vairs neaugu — pie 1,70 m laikam turēšos. Tāpat gribu palikt 77 kg kategorijā, jo ar manu augumu startēt pie 85 kg smagajiem nebūtu īsti prātīgi — cik garš, tik plats. — Vai svara dzīšana sagādā problē­ mas? — Par problēmām es tās nesauktu. Sportā, kur viss notiek svara kategorijās, tas ir tikai normāli, ka pirms svēršanās tu ievēro diētu (nekādi saldumi, kečupi, majonēzes), centies maksimāli nesāpīgi nodzīt svaru līdz vajadzīgajiem kilogramiem. Reizēm man jānodzen pieci kilogrami, un tas nemaz nav tik grūti. Pirts, speciālas termojostas sviedrēšanai... ar visu var tikt galā. Kategoriski Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

aizliegts lietot ķīmiskas vielas svara nodzīšanai. Tas tiek pielīdzināts dopingam. — Svarcelšana saistās ar dopinga lie­ tošanu, daudzu valstu sportisti tiek dis­ kvalificēti. Ir bijušas aizdomas par kādu konkurentu netīrajiem darījumiem? — Tas nav mans pienākums kādu ķert vai apsūdzēt. Jā, dažreiz liekas, ka izskatās aizdomīgi, bet tāpēc ir dopinga kontrole, kas mūsu sporta veidā ir ļoti stingra. No malas grūti pateikt, jo vāji sportisti dopingu nelieto, un tad nepateiksi, vai viņš ir ļoti spēcīgs vai kaut kas neatļauts viņam palīdz. Reizēm ir žēl, ka patiesi talantīgus un slavenus sportistus noņem no sektora, jo viņu panākumi iedvesmojuši daudzus. Tā pirms Rio diskvalificēja slavenu kazahu — divkārtēju olimpisko čempionu, kas tomēr bija iedvesmojis tik daudzus pievērsties svarcelšanai, bija atzīts un godāts. Tad es

nesaprotu, vai ir vērts tik smagi un neatlaidīgi trenēties, lai riskētu un izmantotu neatļautus paņēmienus. Es pat aptiekā bez konsultācijas neko nepērku, lai muļķības dēļ neiekristu un visu sasniegto neaizlaistu vējā. Ja mēs tik daudz varam sasniegt godīgā cīņā, kāpēc nelietīgi mānīties? Nekad neesmu domājis par kaut kādiem palīglīdzekļiem. — Ko teiksi par Rebekas Kohas izci­ lo sasniegumu? — Rebeka man ir laba draudzene — kopā esam tik daudz paveikuši. Man liels prieks, ka viņa tikusi tik augstu. Tas ir pelnīti, jo viņa ir ļoti mērķtiecīga, visu pakļauj sportam. Viņa morāli ir ļoti spēcīga. Televīzijas pārraidēs no pasaules čempionātā es redzēju, cik ļoti viņa koncentrējusies, cik apņēmīgi dodas uz paaugstinājumu. Viņa ir arī skaista meitene. Pēc Rebekas panākumiem Ventspils meitenes arvien vairāk nāk pieteikties svarcelšanā, un domāju, ka zudīs uzskats, ka svarcelšana nav meiteņu padarīšana. — Vai savu dzīvi esi sadalījis pa pos­ miem — jauniešu, junioru, pieaugušo ga­ di? — Es tā nedalu, jo visam jānotiek pakāpeniski, kaut gan man visu laiku jāstartē pie gados vecākiem sportistiem. Tas varbūt nav slikti, jo ātrāk iepazīstu tos, ar kuriem tikšos pieaugušo sacensībās. Visu laiku gribas ātrāk būt pieaugušam un sacensties visstiprāko konkurencē. Šobrīd nedomāju, cik ilgi startēšu, domāju, ka sportošu tik ilgi, cik varēšu, kamēr vien augšu meistarībā. — Tavs mērķis ir startēt jau 2020. gada olimpiskajās spēlēs Tokijā? — Protams, visciešākais mērķis. Tas nebūs viegli, jo saprotu, ka Latvija kā komanda ceļazīmi neiegūs, jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem un individuāli jāiekļūst laikam labāko septiņniekā vai astoņniekā. Pagaidām pēc personīgajiem rezultātiem es tur vēl netieku, bet tik daudz nemaz vairs nav jāpieliek. Vēl ir divi gadi laika, un es darīšu visu, lai to paveiktu. Kaut gan jau tagad kļūst arvien grūtāk palielināt rezultātus. Vairāk jādomā par tehniku, spēks nav tik svarīgs. Mums treneri ir ļoti labi, un mūsu tehniku uzteic visās starptautiskās sacensībās. Jābūt arī pareizai domāšanai. Ir tādi, kas treniņos ceļ daudz, bet sacensībās uztraucas un nevar savākties. Man arī pagaidām vēl vienmēr neklājas tikai gludi, raksturs vēl jānorūda. Man ir, kur augt! ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 47


ATSKATS

Milzu soļiem uz olimpisko Tokiju Nedaudz vairāk nekā piecu gadu laikā Starptautiskā Basketbola federācija īstenojusi saukli No ielām līdz olimpiskajām spēlēm, panākot, ka 3x3 basketbola pirmos olimpiskos medaļu komplektus izcīnīs 2020. gadā Tokijā. Ghetto Basket darbība nodrošinājusi Latvijas 3x3 basketbola nokļūšanu jaunā sporta veida avangardā, latviešiem šogad kļūstot par Eiropas kausa ieguvējiem. Komandas līderis Nauris Miezis tika kronēts par Gada 3x3 basketbolista balvas ieguvēju, pirmo reizi viņam līdzās stājās arī labākā dāma — Dina Rozenberga.

S

stāvot Rīga Ghetto Basket, labāko klubu komandu konkurencē izcīnīja ceturto vietu. Ņemot vērā, ka jaunajā olimpiskajā sporta veidā 3x3 basketbolā Eiropas kausa izcīņa ir nozīmīgākais kontinenta turnīrs, Latvijas izlases uzvara tajā tika atzinīgi novērtēta arī valsts augstākajās sporta institūcijās. 13. decembrī Latvijas Olimpiskajā komitejā (LOK) notika īpaša tikšanās, kurā Latvijas 3x3 basketbola izlase tika uzņemta Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sastāvā 2018. gadam. Abu olimpisko struktūru vadība tikās ne tikai ar potenciālajiem olimpiešiem, bet arī ar Latvijas Basketbola savienības (LBS) un Ghetto Basket rīkojošās biedrības Streetbasket pārstāvjiem, lai izrunātu turpmāko sadarbību.

Jau tagad skaidrs, ka 2018. gadā Latvija spers nākamo soli 3x3 basketbola pasaules iekarošanā, jo atbilstoši FIBA rangam Latvijas 3x3 vīriešu izlase ieguvusi ceļazīmi uz jūnijā Manilā (Filipīnas) notiekošo Pasaules kausa izcīņu, kur būs pārstāvētas labākās 20 valstis. Protams, latviešiem būs jāaizstāv arī Eiropas kausa ieguvēju tituls. LBS šogad atzīmēja arī 3x3 basketbola nozīmi kopīgajā valsts basketbola dzīvē, pasniedzot biedrībai Streetbasket Gada balvu par ieguldījumu basketbola attīstībā. “Šī balva ir kā pateicība visiem Ghetto Basket spēlētājiem par aktivitāti, jau kopš 2009. gada regulāri piedaloties turnīros gan Grīziņkalnā, gan ārpus tā,” komentēja Ghetto Basket izveidotājs Raimonds Elbakjans.

Foto: Renārs Koris

tarptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) 3x3 basketbola aktivitātēs pēdējā gada laikā bijušas iesaistītas 194 valstis, saņemot ranga punktus par spēlētāju sekmēm, sarīkotajiem turnīriem un reģistrētajiem spēlētājiem. Latvija šajā kopējā valstu rangā pašreiz ieņem augsto sesto vietu, bet vīriešu konkurencē — pat ceturto vietu pasaulē. Mūsu valsts augsto vietu 3x3 basketbola elitē apliecina sportiskie sasniegumi, jo Latvijas izlase (Nauris Miezis, Kārlis Pauls Lasmanis, Agnis Čavars un Edgars Krūmiņš) jūlijā Amsterdamā (Nīderlande) kļuva par Eiropas kausa ieguvējiem, bet oktobrī Pekinā (Ķīna) FIBA 3x3 basketbola Pasaules tūres finālturnīrā Miezis, Lasmanis, Čavars un Jānis Antrops, pār-

Labākie Latvijas basketbolā. FIBA 3x3 basketbola pasaules ranga labākie Latvijas pārstāvji — Dina Rozenbera (pirmajā rindā otrā no labās) un Nauris Miezis (pirmajā rindā pirmais no labās)

48

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


ATSKATS

KARJERAS AUGSTĀKAIS PUNKTS — Basketbolista karjeras laikā trīs sezonas esi pārstāvējis arī Latvijas Basketbola līgas pirmās divīzijas klubus, bet nozīmīgākos triumfa brīžus esi piedzī­ vojis tieši 3x3 basketbolā? — Noteikti varu tam piekrist. Biju īstajā laikā un vietā, lai šogad izmantotu visas iespējas sasniegt savas basketbola karjeras augstāko punktu. To apliecina Eiropas čempiona nosaukums un vērtīgākā spēlētāja balva. — 2016. gadā Latvija uz Eiropas kau­ sa kvalifikācijas turnīru sūtīja jau gatavu komandu, kura uzvarēja atlases sacensī­ bās. Panākumu nebija, bet šogad izvēlē­ tais izlases variants iekaroja 3x3 basket­ bola pasauli. — Ghetto Basket arī iepriekšējos gados uz starptautiskajiem turnīriem sūtīja nevis jau iepriekš izveidojušās komandas, Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Foto: Renārs Buivids, Sports

Sāncensis apspēlēts. Nauris Miezis (ar bumbu) FIBA 3x3 basketbola Pasaules tūres spēlē Debrecenā (Ungārija)

LBS otro gadu vienu no Gada balvām pasniedza arī labākajam 3x3 basketbolistam, kurš tika noteikts pēc FIBA 3x3 pasaules individuālā ranga. 2016. gadā šo balvu ieguva Mārtiņš Šteinbergs, bet šoreiz labākais no latviešiem pasaules rangā bija 26 gadus vecais Nauris Miezis. bet tādas kā izlases. Līdz ar to darbs pie labākā sastāvā atrašanas nebūt nesākās tikai šogad. Piemēram, 2016. gada vasarā Moscow Open jau spēlēju kopā ar Krūmiņu un Lasmani, bet Nika Saknīša vietu ieņēma Čavars. Prieks, ka šis Ghetto Basket un menedžera Jāņa Āres izveidotais kvartets tika apstiprināts par Latvijas izlasi dalībai Eiropas kausā. — Garākais no jūsu kvarteta ir Lasmanis — tieši divus metrus garš. — Jau pirms dažiem gadiem sapratām, ka dominējošiem centra spēlētājiem 3x3 basketbolā vairs īsti nav vietas, jo šis sporta veids ir ļoti ātrs. To nosaka uzbrukumam atvēlētās 12 sekundes, jo tieši šis laika limits ir izšķirošs 3x3 basketbola taktikā. Mūsu komandai ir īsās sadarbības, kuras ilgst piecas sešas sekundes. Ja šajā laikā neizdodas rast iespēju gūt grozu, tad

viens no spēlētājiem paņem bumbu, lai apspēlētu savu sedzēju viens pret vienu. — Pāris nedēļu laikā no nevienam nezināmiem 3x3 basketbolistiem tikāt līdz Eiropas kausam un ceļā pēc titula uzveicāt gan pasaules čempionus serbus, gan tobrīd aktuālos Eiropas čempionus slovēņus. — Līdz šim starptautiskajos turnīros pārstāvējām Ghetto Basket, bet vismaz man šovasar bija pirmā iespēja pārstāvēt Latviju, piedaloties 3x3 izlases sastāvā Andorā notikušajā Eiropas kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā. Braucām ar domu parādīt maksimāli labāko sniegumu, jo par spēku samēru šādā līmenī bija grūti spriest. Andorā ne tikai izcīnījām vienu no ceļazīmēm uz finālturnīru, bet arī ieguvām pirmo vietu, nokļūstot uzmanības centrā. Pirms finālturnīra Francijā jau bijām nosaukti par vieniem no pretendentiem uz medaļām.

49


ATSKATS

— Kādi bija jūsu galvenie ieroči uzvaru gūšanai? — Spēlējām ātri, lai nogurdinātu pretiniekus. Bet pēdējās trijās minūtēs sākām darboties vēl ātrāk, šādi salaužot sāncenšus. Tuvāk spēles izskaņai pretinieki sāka spēlēt lēnāk, cenšoties izvairīties no kļūdām un mēģinot piešķirt katrai izspēlei daudz lielāku lomu. Mēs darbojāmies pretēji, tiekot pie iespējas pārspēt pašas spēcīgākās pasaules komandas. — Esmu pamanījis, ka jūsu kvarte­ tā nav viena izteikta rezervista, jo katrā spēles apstādināšanas brīdī notiek spēlē­ tāja maiņa. — Andorā vēl neizmantojām šādu taktiku, taču citu komandu spēļu novērojumi lika to izvēlēties, jo pat 20 sekunžu atpūta ir ļoti nozīmīga. Visi esam gandrīz viena garuma, tādēļ arī nav nepieciešams pēc katras spēlētāja maiņas pārdalīt sedzamos. Vienmēr aizsardzībā sedzam

tuvākos sāncenšus. Ja mēģinātu vienmēr izskriet līdzi tieši savam oponentam, tad ļoti bieži zaudētu konkrētās epizodes. — Viens no Ghetto Basket filozofijas stūrakmeņiem ir spēles bez tiesnešiem. Tradicionāli cīņas bijušas skarbas. Kā iz­ devās pielāgoties FIBA 3x3 basketbola noteikumiem, kur spēles vada divi ties­ neši, bet pēc septītās komandas piezīmes jau iestājas bargas sankcijas — divi so­ da metieni? — Komandas pārkāpumu norma ir ļoti svarīga 3x3 basketbola taktikas sastāvdaļa. Ne mazums vienību apzināti meklē iespējas sagādāt sāncenšiem pēc iespējas ātrāk šo normu, lai turpinātu krāt punktus no soda metienu līnijas. Tajā pašā laikā FIBA 3x3 basketbola tiesneši daudz mazāk fiksē noteikumu pārkāpumus, ļaujot fizisku kontaktspēli. Līdz ar to mums pēc Ghetto Basket cīņām nemaz nebija tik sarežģīti pielāgoties. Cīnījāmies katrā epi-

zodē līdz galam, negaidot lieki tiesnešu svilpes. — Cik daudz vēl ir iespēju uzlabot jū­ su komandas spēli? — Noteikti vēl vairāk jātrenējas un jāspēlē kopā tieši šādā sastāvā. Klasiskā basketbola sezonā to nav viegli izdarīt, jo Lasmanis profesionāli cīnās Liepājas kluba rindās, bet pārējie trīs pārstāv Latvijas Basketbola līgas otrās divīzijas klubus. Lai arī cik atšķirīgi būtu Liepājas, Ķekavas un Jelgavas klubu darbības režīmi, mēģinām regulāri tikties un kopīgi darboties arī ziemas sezonā. Noteikti noderētu arī kāds cits spēcīgs 3x3 basketbolistu kvartets, ar ko varētu aizvadīt sparingspēles, paaugstinot savu meistarību. — FIBA 3x3 basketbola oficiālajā vietnē play.fiba3x3.com apkopoti tavi šā gada turnīri. No maija līdz novembrim esi piedalījies 25 turnīros, ārpus Latvijas spē­

CETURTDIENĀS PRIORITĀTES MAINĀS Latvijas sieviešu 3x3 basketbola izlase (Ieva Veinberga, Ieva Vītola, Kristīna Pētermane, Liene Stalidzāne) šovasar Francijā nepārvarēja Eiropas kausa izcīņas kvalifikācijas turnīru, tādēļ valstsvienības dalībniecēm nebija iespēja tikt pie FIBA 3x3 basketbola pasaules ranga lielajiem punktiem. Līdz ar to visas svarīgākās cīņas risinājās katru ceturtdienas vakaru Rīgā, Grīziņkalnā, kur par Ghetto Basket čempionēm kļuva Blacskports — jau pieminētās Veinberga, Vītola kopā ar Lauru Auderi un nākamo LBS Gada balvas ieguvēju Dinu Rozenbergu. “Katras ceturtdienas Ghetto Basket turnīrs ir nopietns pārbaudījums,” sarunā ar žurnālu Sports uzsver 28 gadus vecā 3x3 basketbola izcilniece Dina Rozenberga. “Lai arī sieviešu komandu skaits nav liels, taču spēku samēri ir ļoti līdzīgi. Salīdzinot ar citām vasarām, meistarības līmenis ir pieaudzis, bet pagaidām neizdodas ievērojami palielināt masveidību. Piedalīšanās Ghetto Basket ir labs stimuls arī ziemas sezonā nepamest basketbola treniņus, vismaz amatieru līmenī pārstāvēt kādu komandu. Iepriekš klasiskajā basketbolā spēlētāju Jaunās sieviešu basketbola līgas klubos, bet šis rudens pagāja, atgūstoties no rokas pirksta traumas. Darbs, mammas pienākumi un basketbols nosaka manu dzīves ritmu.” — Ghetto Basket Sieviešu grupas turnī­ ri ir īpaši ar to, ka mīļā miera labad organi­ zators Raimonds Elbakjans noteicis spēlē­ šanu ar tiesnešiem.

50

— Apzīmējums prieka pēc ir spēkā tikai līdz brīdim, kad ierodies turnīrā, piereģistrē komandu, bet līdz ar spēļu sākumu viss mainās. Vasaras sākumā ar pretiniecēm vēl sasveicināmies, bet uz augusta beigām jau dažreiz ne. Pēc tam jau sākas skarba cīņa. Jāatzīst, ka sieviešu basketbols ir briesmīgs, jo nereti fiziskais kontakts ir pat pārāk liels. Zilumi un sasitumi ir ierasta lieta. Neslēpšu, ka Grīziņkalna laukumos atstāju visu nedēļas laikā sakrāto slikto enerģiju. Zaudēt man ļoti nepatīk! Ne velti sievietes atšķirībā no vīriešiem spēlē ar tiesnešiem. — Kā izveidojās jūsu kvartets Blacksports? — Sākumā mana jaunākā māsa Dita Rozenberga spēlēja kopā ar Ievu Vītolu un Ievu Veinbergu, bet līdz ar Ditas iekļaušanos Latvijas sieviešu izlases kandidātu pulkā viņai tika liegta šāda ie-

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


ATSKATS

Foto: Ghetto Games

lējot Somijā, Andorā, Francijā, Krievijā, Rumānijā, Šveicē, Ungārijā un Ķīnā. — Vasarā man nācās izdarīt izvēli starp darbu un 3x3 basketbolu, jo tik biežu sacensību dēļ vairs neizdevās tikt galā ar saviem darba pienākumiem. Atvadījos no darba... Pašreiz nenožēloju! Prieks, ka Čavaram darba devēji ir saprotoši, dodot piekrišanu pienākumus veikt attālināti. Protams, nepieciešami līdzekļi, tādēļ prieks, ka pavisam nesen Latvijas 3x3 basketbola izlases dalībnieki tika uzņemti LOV sastāvā. Esam ar komandas biedriem to izrunājuši, ka visam pāri ir olimpiskais mērķis. Kas gan var būt labāks par to, ka tavs hobijs un brīvā laika pavadīšanas veids 3x3 basketbols pēkšņi kļuvis par darbu! — Tava individuālās apspēlēšanas mā­ ka izpelnījusies FIBA 3x3 basketbola or­ ganizatoru uzmanību, publicēti arī video­ rullīši.

Dāmu cīņas Grīziņkalnā. Blacksports pārstāve Dina Rozenberga (ar bumbu) Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

— Nav jau tā, ka individuālās apspēlēšanas tehnikai treniņos veltu īpašu laiku. Tas varbūt vairāk bija bērnībā, kad mēģināju atdarināt televīzijā redzēto slaveno spēlētāju darbības. Protams, individuālajai meistarībai 3x3 basketbolā ir ļoti liela loma, bet tā vairāk ir kā improvizācija. Tādos brīžos ir jāizdara viss, lai apspēlētu pretinieku un gūtu komandai tik svarīgo punktu. — Kuras ir pasaulē labākās 3x3 bas­ ketbola komandas? — Par pašreiz spēcīgākajām komandām uzskatu Serbijas Novi Sad Al Wahda un Slovēnijas Piran, pie grandiem pieskaitot arī Pasaules tūres jauno čempioni Serbijas Zemun. Ar saviem sportiskajiem panākumiem esam apliecinājuši, ka arī Rīga Ghetto Basket var iekļaut šo komandu pulkā.

spēja. Māsas vietu sastāvā ieņēmu es, bet pastāvīgu komandas ceturto dalībnieci tā īsti nav izdevies atrast. Ar abām Ievām esam tik labi saspēlējušās, ka laikam nav nepieciešams meklēt man kādu profesionālāku aizstājēju. Šajā sastāvā Vītolu varam saukt par garo spēlētāju, Veinbergu — par snaiperi, bet es tam visam pa vidu maisos, cenšoties maksimāli sekmēt komandas spēli. Lomas ir jau sen sadalītas. Vienmēr esam mēģinājušas ceturto spēlētāju atrast tādu, kas noteikti padarītu spēcīgāku mūsu trio. — Cik daudz 3x3 basketbols atšķiras no klasiskā basketbola? — Pat pašām meistarīgākajām klasiskā basketbola pārstāvēm būtu nepieciešams laiks adaptācijai. To apliecināja arī Latvijas U-18 izlases meiteņu piemērs, kuras vasarā ar katru Ghetto Basket ceturtdienas turnīru ievērojami progresēja, arvien vairāk saspēlējās un pamazām kļuva par reālām konkurentēm. Reiz spriedām par to, kā būtu, ja TTT-Rīgas līderes, piemēram, Gunta Baško-Melnbārde un Ieva Krastiņa paaicinātu vēl kādas komandas biedrenes un ierastos Grīziņkalnā. Ja Latvijas čempionēm nebūtu izteiktu centra spēlētāju, tad spēļu iznākumu būtu grūti prognozēt. Brīvdabas apstākļiem nav nemaz tik viegli pielāgoties!

FIBA 3X3 PASAULES RANGA LABĀKIE LATVIJAS SPĒLĒTĀJI (Vieta Latvijā, vieta pasaulē, spēlētājs, ranga punkti) 1. (18.) 2. (20.) 3. (21.) 4. (25.) 5. (144.) 6. (207.) 7. (255.) 8. (277.) 9. (286.) 10. (299.) 11. (308.) 12. (345.) 13. (352.) 14. (366.) 15. (380.) 16. (407.) 17. (423.) 18. (466.) 19. (474.) 20. (488.) 21. (527.) 22. (532.) 23. (548.) 24. (551.) 25. (555.) 26. (583.) 27. (619.) 28. (624.) 29. (665.) 30. (699.)

Vīrieši Nauris Miezis Agnis Čavars Kārlis Lasmanis Edgars Krūmiņš Jānis Antrops Mārtiņš Šteinbergs Kārlis Večens Artūrs Kramiņš Andris Justovičs Kristaps Jurjāns Linards Jaunzems Andris Epners Niks Saknītis Renārs Uzraugs Ivars Rihards Žvīgurs Arvis Savčenko Gatis Justovičs Uģis Kasparāns Toms Straudovskis Roberts Žubulis Mikus Jačmenkins Artūrs Dušelis Kristaps Šteinbergs Dainis Ulāns Hedijs Šliters Rihards Zēbergs Jānis Ābols Roberts Pāže Artūrs Ausējs Kristers Puķītis

1. (174.) 2. (187.) 3. (220.) 4. (244.) 5. (280.) 6. (305.) 7. (313.) 8. (348.) 9. (365.) 10. (397.) 11. (438.) 12. (441.) 13. (739.) 14. (832.) 15. (833.) 16. (905.) 17. (938.) 18. (1126.) 19. (1259.) 20. (1359.)

Sievietes Dina Rozenberga Marita Puļļa Ieva Vitola Zane Neilande Ieva Veinberga Rendija Misus Ieva Jundase Ance Seikstule Diāna Dude Ligita Līga Golovko Elīna Elizabete Pabērza Annija Skārleta Ķergalve Kitija Štolce Liene Stalidzāne Ruta Pētersone Lelde Bērziņa Luīze Rasima Kristīna Petermane Laura Keistere Nikola Kuzmina

887 900 843 500 820 400 713 500 282 800 240 800 218 200 210 000 205 800 200 600 196 200 189 000 187 800 185 400 181 800 176 400 172 400 163 800 163 100 160 260 154 800 153 800 150 900 150 440 150 000 146 400 142 800 142 200 136 700 133 200

65 700 63 900 59 480 56 700 52 850 50 100 49 600 46 500 45 130 43 010 41 000 40 840 30 600 28 520 28 500 27 550 26 580 23 720 22 000 20 700

— LBS Gada balvas ieguvējus 3x3 bas­ ketbola nominācijās nosaka vieta FIBA Pasaules rangā. — FIBA 3x3 basketbola pasaules rangā šovasar ieskatījos diezgan regulāri, jo mani un Maritu Puļļu šķīra visai maz punktu. Ghetto Basket finālturnīrā motivēju arī savas komandas biedrenes, lai nepalaistu priekšā Maritas komandu. Tobrīd vēl gan nezināju, ka Latvijas Basketbola savienība pirmo reizi piešķirs Gada balvu arī 3x3 basketbolistei! Man šī bija ļoti nozīmīga atzinība. Iespējams, ka cīņa par šādu balvu 2018. gadā motivēs arī citas basketbolistes veidot komandas dalībai sieviešu turnīros Grīziņkalnā un ārpus Rīgas. ©

Renārs BUIVIDS 51


MANĀ NOVADĀ

Sporta tradīciju Vakarā futbola spēle, nākamajā dienā — divi hokeja mači... Ne jau televizorā skatoties, bet pašam spēlējot laukumā. Tomēr vēl lielāku cieņu Normunds Šērs guvis, vadot citus spēlētājus daudz plašākā laukumā — viņš ir Engures pagasta sporta darba organizators, novada deputāts. Bet ikdienā lielisks galdnieks, kas arī tiešajā darbā saistīts ar hokeju, jo aicināts mēbelēt komandu ģērbtuves.

unds m r No S ŠĒR Engures pagasta sporta dzīves organizators, pašvaldības deputāts, galdnieks Dzimis

1965. gada 5. decembrī Liepājā

Izglītība

Apšuciema skola, Engures vidusskola, Liepājas arodvidusskola

Ģimenes stāvoklis precējies, dēls Aleksis (7) Engurē

kopš 1972. gada

Vaļasprieks ceļošana

Ar Šerifu, kā Normundu jau izsenis dēvē Engurē, tiekamies piektdienas pēcpusdienā. Viņš tikko atgriezies no Engures vidusskolas, kur sportiskos pieredzes stāstos dalījies ar skolēniem. Tā ir tradīcija, kad izglītības iestādē uzstājas kāda skolēna tētis vai mamma, lai iepazīstinātu ar savu amatu vai dzīvesveidu. “Kad vaicāju skolēniem, par ko stāstīt — par galdnieka darbu vai par sportu —, protams, visi izvēlējās sportu,” nosmejas Normunds. “Centos bērniem pateikt, ka vērtība ir ne jau tajā, kuram ir labāks mobilais telefons, bet dvēseliskajā — draugos un attiecībās.” Engures sporta dzīves vadītājs skolā dalījies atmiņās par saviem spilgtākajiem līdzjutēja piedzīvojumiem. Šērs ceļojis kopā ar hokejistiem un līdzjutējiem uz Sibīriju, apmeklējis pasaules hokeja čempionātu Kanādā (Halifaksā), tostarp paviesojoties Hokeja slavas zālē Toronto. “Tā ir hokeja līdzjutēju virsotne — tas ir jāredz! Tur ikviens var pieskarties Stenlija kausam. Man parādīja, kur uz tā ir iegravēts Sanda Ozoliņa vārds,” Normunds piebilst, ka Latvijā diez vai kāds atļautu pieskarties trofejai. Hokejistiem nerakstīts likums — nepieskaries Stenlija kausam, kamēr neesi to izcīnījis pats. Normunds stāstījis arī par slaveno ceļojumu, lai klātienē izdzīvotu Ziemas klasiku (Winter Classic) ASV pilsētā Pitsburgā, kur notika ikgadējā Nacionālās hokeja līgas spēle zem klajas debess. Engures jau-

52

Filma

Forests Gamps, Dejas ar vilkiem, Vella kalpi

Grāmatas

37 stāsti par Kārli, Ozo. Cilvēks uz ledus, Ainars Virga. Pēdējais Līvs

Foto: Andris Jermuts

Pieskarties Stenlija kausam

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


MANĀ NOVADĀ

Foto: Andris Jermuts

Šerifs

Dzīvot sportā. Vasarā Šērs ir sastopams uz futbola zāliena, ziemā — hokeja laukumā

Zvaigznes Engurē. Pateicoties Šēram, Engures jauniešiem ir bijusi iespēja tikties ar daudzām Latvijas sporta personībām — ar Verpakovski, Gorkšu un Rēdlihu priekšgalā

nieši šo Normunda piedzīvojumu labi zina, jo pirms vairākiem gadiem pagasta kultūras namā Šērs iedzīvotājiem organizēja tikšanos ar Artūru Irbi, kurš izlīdzēja, lai ceļojums izdotos. Katrā ziņā Šērs bieži ir manāms dažādās vietās dažādu hokejistu sabiedrībā.

Foto: Andris Jermuts

Apšuciema skolas spēks

Svētku velo. Ironiski par materiālām vērtībām...

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Normunds, izvēloties galdnieka profesiju, nostājies uz vectēva takas. “Viņš bija galdnieks un taisīja zvejnieku laivas. Apšuciemā viņu pazina ar iesauku Koka Žanis,” stāsta Normunds. Bet kā namdaris var tā aizrauties ar sportu? “Man vienkārši patīk, un cilvēkiem ir prieks,” Normunds saka. Šo patikšanu Šerifam jau agrā bērnībā ierādījuši Apšuciema sporta pedagogi Ivars un Aija

Mūrmaņi. “Basketbolā divi skolēni, ar rokām veidojot apli, bija grozi, bet pārējie meta iekšā,” Normunds ilustrē pedagogu darbu, kas ielikuši pamatus vairākiem nākamajiem čempioniem, viņa klasesbiedru — triju olimpisko spēļu dalībnieku Modri Liepiņu — ieskaitot. “Apšuciema skolai parādoties soļošanas sacensību apritē, citi bija šokā — no kurienes tāds Apšuciems te uzradies,” atminas Normunds. Jā, latvieši visos laikos ar lielu darba sparu gāzuši kalnus. Hokejā Normundu ar savu piemēru ievilcis cits apšciemnieks — Harijs Kaupiņš, kurš gan pats labi spēlējis, gan bijis radošs organizators. “Mēs pie viņa skatījāmies hokeju, bļāvām par Čehoslovākiju tikai viena iemesla pēc — jo viņi varēja pieveikt PSRS,” smejas Normunds.

53


MANĀ NOVADĀ

Pusdienlaikā — futbols un novuss Teju visa dzīve Normundam aizritējusi sportiskā garā. “Manā pirmajā darbavietā Klapkalnciemā bija sportisks kolektīvs — katru pusdienlaiku spēlējām futbolu, notika novusa turnīri. Tad es sāku vadīt futbola un hokeja pulciņu. Izveidojām hokeja komandu, ar kuru spēlējām vispirms Vārpas čempionātos, pēc tam jau Latvijas hokeja čempionātā. Hokeju kūrējām visu laiku, Engures vārds šajās aprindās regulāri pazibēja. Nākot juku laikiem, engurnieki kļuva par pēdējiem kolhozu spartakiādes čempioniem.”

Normunds savulaik izcīnījis bronzas medaļu Latvijas hokeja čempionāta 1. līgā, bet Latvijas kausa izcīņā pamanījies iemest ripu arī Pārdaugavas vārtos, kas deviņdesmitajos gados kļuva par Latvijas izlases bāzes komandu. “Zaudējām ar 2:20... Pēdējo ripu viņi iemeta, spēlējot bez vārtsarga, bet spēles gaitā man izdevās panākt 1:1. Patīkamas atmiņas,” atceras Normunds. Pēcāk pagasta sporta dzīvē iestājies panīkums. Vasarās Engures stadionā tikai vējš svilpojis. “Pirms gadiem astoņiem ar Ediju Zanderu izdomājām, ka vajadzētu atkal sarīkot sporta svētkus Engurē — svētkus pašiem sev, lai mūsu komandām būtu, kur uzspēlēt. Par spīti tam, ka mums budžeta faktiski nebija — 50 lati uz rokas un labi draugi, svētki izdevās!” Šērs gandarīts atceras. “Ja pēc tam ballītē cilvēks tev pienāk klāt un pasaka paldies, saproti, ka kaut kas labs ir sanācis.” Tā engurniekiem izdevies spert pirmo soli, lai pagastā atdzīvinātu sporta svētku tradīcijas.

54

Foto: Andris Jermuts

Veterāns met. Engurnieks rezultatīvi spēlē Latvijas hokeja veterānu čempionātā

Jūras svētkos. Pēc finiša Jautrajā jūrnieku skrējienā Šērs lūko pēc motocikla

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


MANĀ NOVADĀ

veiksmīgi darboties citu skolu vai universitāšu komandās.” Normunds priecājas, ka Engurē atvērts brīvā laika pavadīšanas centrs. “Tur iet cilvēki, kam patīk darboties ar trenažieriem. Kādu laiku viņi ņēmās pa mājām. Tagad rīdzinieki atbrauc un brīnās — jums te viss bez maksas?” stāsta Normunds.

Latvijas patriots

Izbauda arī pats. Normunds janvārī organizē Sniega dienas hokeja aktivitātes un uzspēlē arī pats

Normunds novērojis, ka engurniekiem ar sportu veicas kā pa Baltijas jūras viļņiem — te viena paaudze sportiskāka, te atkal pēc dažiem gadiem situācija pretēja. Tagadējai jaunajai maiņai — piecus līdz astoņus gadus vecajiem — piemītot liels potenciāls. Viņu vidū ir arī 7 gadus vecais Normunda dēls.

Jaunie čempioni no Engures Tagad Engurē ir hokeja veterānu komanda, izveidojusies arī laba futbola komanda. “Katram cilvēkam ārpus darba jābūt kādam vaļaspriekam — tā nevar dzīvot: atnāk no darba un kājas gaisā pie televizora!” piktojas Normunds Šērs. “Reizēm jau man aiziet par traku — tikko vienā vakarā nospēlēju futbola spēli, bet nākamajā rītā — divus hokeja mačus. Tādos brīžos jāpaskatās pases datos...” “Man ir patiess prieks par Engures jaunajiem florbolistiem Deivisu Deividu Ozoliņu un Matīsu Fogeli, kuri pavasarī kļuva par Latvijas jauniešu līgas čempioniem un ir jau Latvijas junioru izlases Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

kandidātu lokā. Ja mēs Engurē varam izaudzināt divus tāda līmeņa florbolistus, mums jābūt gandarītiem!” uzskata sporta organizators. Pēdējos gados vasarās Engures stadionā redzam jauniešus volejbola laukumā, zem basketbola groziem un slidotavas plašumos, kur tiek spēlēts gan ielu hokejs ar bumbiņu, gan florbols, šeit notiek arī Engures pagasta turnīri. “Nezinu, kāpēc, bet jauniešiem īpaši patīk spēlēt stadionā, kad apkārt valda tumsa. Puiši ieslēdz mūziku, un ir forši. Jaunieši nav slikti, kā bieži vien izsakāmies, ar viņiem jāmāk runāt un strādāt. Viņi ir jāuztver kā vienlīdzīgi. Kādreiz nevarēja puikas piespiest tīrīt ledu. Ja tu pats paņem lāpstu un sāc šķūrēt laukumu, viņi paši sāk slaucīt ledu. Viss ģeniālais ir vienkāršs,” atgādina Šērs. “Manuprāt, mācības un sports stimulē aktīvai tālākai rīcībai,” turpina Normunds. “Tas palīdz arī turpmākā socializācijā. Sportiskie engurnieki, kas aizgājuši mācīties citur, pauduši gandarījumu, ka var

Engures sporta dzīves organizatoram sāpīgs jautājums ir jauniešu emigrācija. “Cik mēs vispār esam palikuši? Cik daudz jauniešu ir izbraukuši un sporto tur... Bet tas jau ir lielās politikas jautājums,” piebilst Normunds. Jaunieši izbrauc, lai strādātu labāk atalgotu darbu. “Es esmu tāds, kurš strādās par mazāku naudu, bet dzīvos savā dzimtenē. Tādēļ es stipri pārdzīvoju, ka gudri un perspektīvi jaunieši atstāj savu zināšanu bagāžu Anglijā un citās ārzemēs.” Te gan Normundam iebilstu, ka nedrīkst aizmirst medaļas otru pusi — patriotisko audzināšanu. Normunds stāsta, ka viņam, divas nedēļas pavadot ārzemēs, gribas mājās. Mēs nespējam novērtēt to vietu, kur dzīvojam, — te valda pilnīgs miers un drošība. Ja cilvēki teic, ka padomju laikos ļaudis šeit dzīvoja labāk... tad, ziniet, mīļie, ja mēs nebūtu 50 gadus okupēti un būtu gājuši tādu ceļu kā Zviedrija, jūs redzētu, kā mēs dzīvotu! Cilvēkus Latvijā tā sačakarēja... Cilvēkiem ir iemācīts zagt tā, ka par to nesoda. Un liela daļa tautas to turpina... Dažas sporta federācijas vada čekisti. Tas nav normāli! Un tagad grib, lai desmit gadu laikā sabiedrība attopas?”

Par Rīgas lauvām Normunds kādreiz bija aktīvs Rīgas Dinamo līdzjutējs. Viņš gan uzskata, ka atjaunotā hokeja kluba nosaukums jau saknē ir slikts. “Rīgas ģerbonī ir attēlotas lauvas. Kādēļ komandai nevarēja būt nosaukums Rīgas lauvas?” Interesanti, ka Šerifs kļuvis par pazīstamu meistaru hokeja aprindās — taisījis ģērbtuves Rīgas Dinamo, Mogo, Lido, Tukumā ledus hallē. Vasarā darinājis fasādi Oļega Znaroka mājai. Normunds pačukst, ka bijušajam Latvijas hokeja izlases kapteinim valstsvienības krekls stāv goda vietā... Visi Normunda ceļi ved uz hokeju. Panākumus laukumā un vēl daudz labu darbu paveikt! ©

Kristaps ZAĻKALNS 55


ATSKATS

Gads ar Eiropas medaļām Latvijas autosporta gads noslēdzies ar lielisku starptautisko sasniegumu bilanci. Justs Grencis kļuvis par Eiropas čempionu JuniorBuggy klasē autokrosā, viņa tēvs Ervins atkārtojis savu pērno sasniegumu, SuperBuggy klasē izcīnot vicečempiona titulu. Savukārt Eiropas rallijkrosa čempionātā otro vietu Super 1600 klasē guvis Artis Baumanis. Kā sasniegti šie panākumi? Justs Grencis izaug līdz čempiontitulam Valmierietis Justs Grencis Eiropas JuniorBuggy klasē debitēja 2014. gadā, būdams vēl tikai 12 gadus vecs — minimālais vecums, kādā jaunais braucējs varēja startēt Eiropā. Tas nesolīja lielus panākumus uzreiz, jo galvenajiem seriāla līderiem bija krietni vairāk gadu —16—18. Toties tas solīja ilgu izaugsmes laiku, vairākus gadus trašu un tehnikas iepazīšanai, konkurentu pāraugšanai un pieredzes gūšanai. Justs Grencis gan ilgi nevilcinājās ar izaugsmi un pieredzes gūšanu, arī konkurentu pāraugšanu veica četrās sezonās. Jau pērn Grencis Eiropas čempionātā izcīnīja otro vietu, bet šogad tika sakauti visi konkurenti — Justs kļuva par Eiropas čempionu!

56

Sezonas deviņos posmos Grencis guva četras uzvaras, vēl trīs sacīkstēs finišēja otrais. Sniegums visai pārliecinošs, tomēr galveno konkurentu — krievu Matveju Furažkinu — izdevās salauzt tikai čempionāta otrajā pusē, kad Furažkins, netiekot galā ar Grenča spiedienu, sāka pieļaut kļūdas un zaudēt punktus. Izšķirošas bija sezonas septītās sacīkstes Ungārijā, kurās Furažkins sasita lupatās savu bagiju, bet Justs guva punktu maksimumu. Latvietis ieguva pārsvaru, kuru vēlāk vairs neatdeva. Grencis ir pirmais Eiropas autokrosa čempions no Latvijas kopš 2000. gada, kad šādu titulu izcīnīja Uģis Traubergs. Šajos gados starp Uģa un Justa panākumiem bijušas arī citas Eiropas autokrosa medaļas, taču ne zelts.

Ervins Grencis —vēlreiz vicečempions Justa tēvs Ervins Grencis startē Eiropas čempionāta prestižākajā klasē SuperBuggy. Pirms gada abi ar dēlu svinēja Eiropas seriāla vicečempiona titulus. Šogad juniors sasniedza kāroto rezultātu, seniors — ne gluži. Ervins un vācietis Bernds Štūbe jau pirms sezonas tika nosaukti par galvenajiem SuperBuggy klases favorītiem, lielā mērā balstoties uz 2016. gada rezultātu un spēku samēru tendencēm. Štūbe favorīta statusu arī spoži apliecināja, pirmajos trijos posmos gūstot divas uzvaras. Grencim sezonas sākums izvērtās par murgu, jo pirmajos divos posmos netika gūti augstvērtīgi rezultāti tehnikas problēmu dēļ. Likās, ka šāds sezonas turpinājums atsviedīs

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


ATSKATS

Solis līdz maksimumam. Tēvs un dēls Ervins un Justs Grenči 2017. gadā sasnieguši gandrīz maksimumu Eiropas autokrosa čempionātā: juniors kļuva par Eiropas čempionu JuniorBuggy klasē, bet seniors — otro gadu pēc kārtas vicečempions SuperBuggy. Suminājumi arī no LAF prezidenta Jāņa Nagļa

Ervinu uz sekojošo konkurentu lielo pulku, iejaucot kaut kur starp piekto un 12. vietu. Taču meistars sakopa savu sezonu, turklāt spoži un pārliecinoši. Visos nākamajos septiņos posmos Ervins kāpa uz goda pjedestāla, divas reizes arī uz augstākā pakāpiena. Tas ļāva kopvērtējumā pārliecinoši izrauties no kopējās braucēju masas un pat ķert Štūbi, saglabājot teorētiskas izredzes uz čempiona titulu līdz pat pēdējam posmam. Nebūtu to pirmo posmu neveiksmju... Grenči neapšaubāmi kļuvuši par vieniem no titulētākajiem Latvijas autosportistiem. Justs Grencis ir ceturtais autosportists, kurš kļuvis par FIA Eiropas čempionāta uzvarētāju absolūtajā ieskaitē. Panākums seko pēc minētā Trauberga Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

2000. gada autokrosa čempiontitula, kā arī Reiņa Nitiša un Jāņa Baumaņa čempiontituliem rallijkrosa Super 1600 klasē, attiecīgi 2013. un 2015. gadā. Ervins Grencis kā divkārtējs Eiropas vicečempions kļuvis par vienu no vadošajiem nečempioniem — divreiz otrais Eiropā bijis vēl tikai Andris Dambis, kura krājumā ir arī viena Eiropas bronza.

Kā Eirokrosā veicās pārējiem? Sezonas sākumā daudzsološa likās ziņa, ka Eiropas SuperBuggy klasē startēs arī Jānis Boks un Māris Līcis, kurš debijai Eiropas lielākajā klasē sagatavojis jaunu tehniku. Taču abu sezona, maigi sakot, izvērtās ļoti sarežģīta. Jau ziņojām, ka neilgi pirms Eiropas čempionāta pirmā posma smagu avā-

riju kartingā Latvijā piedzīvoja Boks. Lai gan pēc briesmīgās avārijas bija pat neliels procents bažu par Jāņa dzīvību un spēju pilnvērtīgi atveseļoties, Boks jau bija dalībnieku sarakstā sezonas pēdējā posmā Francijā. Tiesa, uz sacīkstēm viņš netika ģimenes apstākļu dēļ. Taču atgriešanās sacīkstes tika aizvadītas pēc Eiropas sezonas, kad Jānis startēja Čehijas čempionāta posmā. Spēcīgā konkurencē Boks guva otro vietu, no kā jāsecina, ka savainojumus izdevies lieliski apārstēt. Līcim sezona mazāk dramatiska, taču jaunais bagijs izspļāva vairākus tehnikas defektus, kuri lika SuperBuggy debijas plānus apturēt, lai pārbūvētu mašīnu.

57


ATSKATS

Eiropas vicečempions. Artis Baumanis savā otrajā sezonā Eiropas rallijkrosa čempionātā izcīnīja otro vietu Super 1600 klasē

Vēl viens Eiropas vicečempions — Artis Baumanis Autokrosa braucēji nav vienīgie, kuri sarūpējuši Eiropas čempionāta medaļas. Eiropas rallijkrosa seriālā Super 1600 klasē otro vietu sezonā guva Artis Baumanis, tiekot pie medaļas, kura pērn pēdējā brīdī izslīdēja no rokām. Artis sezonu sāka jaunā komandā, pārceļoties no somu SET Promotion (šīs vienības sastāvā minētos Eiropas čempiontitulu guva gan Nitišs, gan Arta jaunākais brālis Jānis) uz vācu Volland Racing. Iekļaušanās komandā, pierašana pie nepazīstamās tehnikas izdevās pārliecinoši, jo jau ar pirmajiem posmiem Baumanis metās cīņā par kāroto čempiona titulu. Sezonas pirmajā pusē kļuva skaidrs, ka, izvairoties no negadījumiem, tieši Artis un viņa titulētais ungāru komandas biedrs Kristians Šabo ir galvenie pretendenti uz titulu. Diemžēl sezonā bija izteikts lūzuma periods. No čempionāta sešiem posmiem sliktākais izrādījās tieši Latvijas posms Biķerniekos, kurā tehnisku problēmu dēļ pēdējā brīdī Baumanis netika uz fināla starta. Šabo ieguva pietiekamu pārsvaru, lai pēdējā posmā kontrolēti sasniegtu otro čempiona titulu pēc kārtas. Interesanti, ka Artis Baumanis savā karjerā guvis jau trešo starptautiska seriāla sudraba medaļu. 2014. gadā viņš bija otrais NEZ rallijkrosa čempionāta Super 1600 klasē. Gadu vēlāk Artis kļuva par Eiropas mēroga seriāla Rallycross Challenge otrās vietas ieguvēju. Šogad izcīnīta Eiropas čempionāta medaļa. Panākums nozīmīgs, zinot ievērojamo konkurenci šajā klasē. Tomēr skaidrs, ka Baumanis gribēja kaut ko nedaudz vairāk.

Citi eiropieši Šogad pirmo reizi Eiropas rallijkrosa Super 1600 klasē startēja vairāk nekā

58

Pirmais pilots. Pasaules rallijkrosa čempionātā augstāko rezultātu no Latvijas sportistiem sasniedza Jānis Baumanis, sarežģītā sezonā iegūstot 12. vietu

viens Latvijas sportists. No sešiem posmiem četros cīnījās Juris Spīķis, trijos — Arnis Odiņš, bet Latvijas posmā viņiem pievienojās arī Mārtiņš Lapiņš un Edijs Ošs. Pēdējiem diviem ar vienu posmu bija par maz, lai līdz galam izgaršotu sacīkstes, lai gan zināms, ka abos mīt lielisks potenciāls. Tikmēr Spīķis un Odiņš patīkami pārsteidza, parādot, ka sacīkstēs bez kļūdām un veiksmes/neveiksmes īpašām kombinācijām abi ir gatavi braukt pat fināla top 6. Taču ir kāda nianse, ko uzrādīja abu gandrīz regulārais starts Eiropā. Lēciens no vietējā krosa, ar to saprotot Latvijas autokrosa čempionātu, Latvijas, Baltijas un NEZ rallijkrosu, uz Eiropu ir lēciens pāri milzīgai aizai. Protams, galvenokārt finansiālā ziņā. Viens posms sportistam Eiropā maksā ievērojami — ar pieciem cipariem rakstāmu summu. Šādus līdzekļus, ja tie vairāk vai mazāk nav brīvi pieejami no sava biznesa, sponsorēšanas ceļā iegūt ir sarežģīti. Tas nozīmē, ka daudzas blakus aktivitātes formas uzturēšanai ir jāziedo, lai varētu koncentrēt spēkus plānotajām sacīkstēm. Zūd daļa treniņu un citas sacīk-

stes, kuras noderētu nepārtrauktai sportiskā azarta uzturēšanai. Un pēc šādas sezonas, kurā ar pārdzīvojumiem veiktas trīs četras sacensības, var rasties pārdomas, vai tas ir tas, kas braucējam nepieciešams emociju gūšanai. Vērosim, vai Juris un Arnis turpinās šogad uzsākto ceļu Eiropā un vai viņiem būs citi sekotāji no Latvijas.

Sarežģītā pasaule Tomēr Latvijas autosporta galvenie aktieri arī šogad bija pasaules rallijkrosa čempionāta dalībnieki Jānis Baumanis un Reinis Nitišs. Patosa pilnam sezonas vērtējumam īsti iemesla nav, jo pirmo reizi pasaules rallijkrosa čempionāta vēsturē (tas ir, kopš seriāla dibināšanas 2014. gadā) neviens no latviešiem nav kopvērtējuma top 10. Jānim 12. vieta, Reinim 14. pozīcija. Tiesa, abu stāsts par šo sezonu krietni atšķiras. Baumanis startēja čempionātā faktiski debitējošā STARD privātkomandā un pēc sarežģīta sezonas sākuma sāka ražot daudzsološus rezultātus, kopvērtējumā apsteidzot savu pie-

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


ATSKATS

Lemānas diennakts izdzīvota. Konstantīns Calko kļuvis par pirmo Latvijas autosportistu, kurš startējis un sasniedzis finišu leģendārajās Lemānas 24 stundu sacīkstēs

redzējušo un titulēto komandas biedru Timuru Timerzjanovu. Nitiša stāsts — sezonā, kad Reinis nonāca čempionkomandas EKS trešajā mašīnā, viņš kopvērtējumā guva 14. vietu. Kopvērtējuma tabula uzrāda 45 pasaules čempionāta dalībniekus, līdz ar to rezultāts matemātiski nav slikts. Taču no braucējiem, kuri startējuši visos 12 posmos, zemāk — 20. vietā — ir tikai Niklass Gronholms. Reinim šī nav spožākā sezona karjerā...

to Latvijas braucējs pierakstījies Lemānas finišētāju pulkā. Lemānas cīņa ir tikpat leģendārs pasākums autošosejā kā Dakara rallijreidos, Indy 500 jūdzes vai Monako F1 posms formulu disciplīnās, Deitonas 500 jūdzes NASCAR. Šogad Latvijas līdzjutēji var ievilkt ķeksīti Lemānā — otro pēc nu jau piemirstajiem Dakaras varoņdarbiem. Indy 500, Monako un Deitona mūsējos vēl lai pagaida.

Calko pieveic Lemānas 24 stundas

Latvieši NEZ

Vēl viens nozīmīgs notikums 2017. gada Latvijas autosportā ir Konstantīna Calko starts Lemānas 24 stundu sacīkstēs. Daugavpilietis ir pirmais Latvijas pārstāvis, kurš stājies uz starta un arī sasniedzis finišu leģendārajā izturības sacīkstēs autošosejā. Calko startēja Slovākijas komandas ARC Bratislava sastāvā, LMP2 ieskaitē. Lai gan sacīkstes murgainais sākums komandai atņēma daudz laika un apļu attiecībā pret līderiem, Calko vienība tika līdz finišam un saņēma klasifikāciju. Līdz ar

Latvijas sportisti veiksmīgi startējuši arī NEZ rallijkrosa un kroskartu čempionātā. Rallijkrosā Roberts Vītols kļuva par NEZ Super 1600 klases čempionu, arī pārējās medaļas latviešiem — Edijam Ošam un Elisam Dukaļskim. Kroskartu cīņās trešā vieta CK 250 klasē nonākusi Ingus Beļakova rīcībā.

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Jaunais, daudzsološais. Roberts Vītols šogad uzvarēja gan NEZ rallijkrosa čempionātā Super 1600 klasē, gan guva posma uzvaras NEZ kroskartu CK 125 klasē. Šāda karjera nedrīkst apstāties!

Interesanti, ka vairākas neveiksmes un arī vairākas veiksmes piedzīvotas gadā pirms lielām pārmaiņām Latvijas Automobiļu federācijā (LAF). Līdz marta beigām notiks vairāku komisiju vadības pārvēlēšanas, bet fināls būs LAF prezidenta vēlēšanas — Jānis Naglis pēc diviem termiņiem noslēgs savu darbošanos šajā amatā. Jebkuram, kurš nāks viņa vietā, būs atstāts labs starptautiskās sadarbības mantojums — Latvijas autosports gan sportiskā, gan organizatoriskā līmenī šajos gados veicis krietnu izrāvienu. Taču pēdējie gadi radījuši arī bažas, vai zem krāšņā, stabilā jumta, kā varētu raksturot starptautiskos panākumus, nesāk grīļoties autosporta nama sienas — vietējais sports — tautas un pusprofesionālais līmenis. Neapgalvosim, ka viss ir slikti, tā noteikti nav. Taču sienu stiprināšanai būs nepieciešami biezi un stabili materiāli. ©

Vietējais mērogs? Ko gads nesa Latvijas autosportā — šeit, uz vietas? Sezona neapšaubāmi sarežģīta gandrīz visos sporta veidos.

Viesturs SAUKĀNS 59


TIESNESIS

Kas var apturēt Ronaldo? Neviena futbola spēle nesākas ar brīdinājuma kartīti, taču šoreiz gribu lasītājus brīdināt, ka šīs rindas nebūs ne par pasaules labāko futbolistu, ne par viņa vienīgo nopietno konkurentu Mesi. Par abiem superfutbolistiem ir pietiekami uzrakstīts, aprakstīts un vēl vairāk sadomāts un piedomāts, un ir grūti izšķirties, kam ticēt, kam ne? Atstāsim šo karsto ziņu meklētājiem un sensāciju kārotājiem. Arī konkrētu atbildi uz virsraksta it kā intriģējošo jautājumu še neatrast, taču zināmu mājienu caur futbola puķēm varēsiet nojaust šī teksta pašā nobeigumā.

P

rotams, ja par futbolu, tad ne jau tikai par futbolistiem, bet arī par aizdomās turētājiem — tiesnešiem, viņu uzdevumiem, spēles noteikumiem, to interpretāciju (vienotu izpratni un pielietošanu) un citām futbola it kā sausākajām lietām, kas laika gaitā izvērtušās pamatīgās problē­ mās. Šoreiz nerunāsim par Latvijas tiesnešu līderi Andri Treimani, bet gan par vienu no viņa tuvākajiem palīgiem katrā starptautiskajā spēlē un, protams, arī Latvijas virslīgā — asistentu Haraldu Gudermani, kas nu jau astoto gadu pēc kārtas ir atzīts par Latvijā labāko. Asistenta loma futbola tiesāšanā pieaugusi un pieaug ar katru gadu, neraugoties pat uz augsto tehnoloģiju ieviešanu.

Kopējā katlā nevārīts Pirms runāt ar Haraldu (un rakstīt par viņu), ieminējos — varbūt pagaidīsim līdz apaļākai jubilejai — desmit gadiem asistentu reitinga virsotnē?

60

— Nē, tad mēs nebūsim atzīmējuši pirmos astoņus, — atsmēja Haralds. Es viņu saprotu, jo futbola tiesneša, arī viņa tuvākā palīga — asistenta — darbs nav apdrošināts pret nelaimes gadījumiem — nejaušu kļūdu —, nerunājot par svarīgu, taču nepareizu lēmumu, kas noved pie spēles netaisnīga rezultāta. Tiesnesim tāpat kā jebkuram futbolistam pirms katras spēles ir tikai dosjē ar biogrāfiskajiem datiem, taču neviens no viņiem nezina un nevar paredzēt, kā (un vai) veiksies konkrētajā spēlē. Kā liecina futbola vēsture 1990. ga­ da pasaules čempionātā Itālijā, galvenie tiesneši un līnijtiesneši vārījās vienā katlā — katram no galvenajiem sava reize bija jāatstrādā arī par līnijtiesnesi. Turnīra laikā atklājās, ka galvenie — arī savu valstu spēlēs — ir galvenie, un tāpēc viņiem nav ne līnijtiesneša spe­ cifiskās pieredzes, ne teorētisko zināšanu, īpaši par aizmugures paragrāfa izpratni. Līnijtiesnesis vienkārši vaktēja bumbas iziešanu pāri laukuma līnijām

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


TIESNESIS

lds IS HaraERMAN GUD FIFA tiesneša asistents, Latvijas Futbola federācijas infrastruktūras speciālists

un tikpat kā neiejaucās — t. i., nepalīdzēja galvenajam spēli vadīt kā tiesnešu ko­ mandai. Tāpēc jau 1994. gada pasaules čempionātam ASV tika ievies­ta atšķirīga specializācija, izstrādāta pilnīgi jauna metodika, kas ievērojami paplašināja bijušo līnijtiesnešu funkcijas un atbildību. Arī visās FIFA un konfederāciju valstīs notika un notiek futbola tiesnešu sagatavošanas specializācija. Bet pirms katras spēles visa tiesnešu ko­ m anda (pēc kopīgas iesil­ dīšanās stadionā publikas priekšā) liek galvas kopā un galvenais tiesnesis izklāsta konkrētu sadarbības plānu visiem arbitriem — kā asistentiem, tā papildtiesnešiem (ja tādi paredzēti) un arī ceturtajam (rezerves tiesnesim). Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Vai tiešām valsts noslēpumi? Taču galvenā futbola auditorija, fanu simti, tūkstoši un vēl miljoni pie TV ekrāniem, paliek neziņā, jo, no malas skatoties, gandrīz nekādas krasas, jaunas izmaiņas karogoto vīru darbībā ieraudzīt grūti. Skatītāju neinformētības dēļ cieš futbola spēles popularitātes galvenais princips un uzdevums, ar ko tik ļoti lepojas gan paši futbolisti, gan organizatori, gan vadītāji — mēs spēlējam skatītājiem. Taču skatītāju vairums spēles laikā nesaprot, jo nezina, kāpēc asistents ar novēlošanos ceļ karogu par aizmuguri, kāpēc tiesnesis vienā gadījumā rāda brīdinājuma kartīti, bet citā — ne, redz, ka tiesneši sarunājas ar komunikācijas sistēmas palīdzību, taču par ko viņi runā? Varbūt anekdotes stāsta? Vai tiešām futbola, tā tiesāšanas nianses ir līdzīgas valsts noslēpumam, un tāpēc ne velti TV ekrānos redzamo futbolistu un tiesnešu nedzirdamo sarunu laikā mutei priekšā ir roka. Un

Dzimis

1979. gada 14. oktobrī Rīgā

Augums, svars

183 cm, 83 kg

Izglītība

Carnikavas pamatskola, Rīgas 2. ģimnāzija (līdz 9. klasei), Rīgas Hanzas vidusskola, gadu studējis LU, absolvējis LSPA

Sportā

no 4 gadu vecuma futbolā

Pirmais treneris

Dainis Gudermanis (tēvs)

Lielākie sasniegumi Latvijas U-16 un U-18 izlašu spēlētājs Ģimenes stāvoklis precējies, divi bērni Vaļasprieks

ceļošana

61


TIESNESIS

vēl. Ja jau paši reklamē un lepni paziņo, ka spēlē skatītājiem, kāpēc tiesāšana notiek tikai par godu inspektoram, kas vērtē arbitru darbību ar 10 ballu atzīmi, paredzētu tikai dienesta vajadzībām un vēl grupiņai speciālistu (žurnālisti, sponsori, klubu prezidenti, protams, ar futbolu sirgstošie miljonāri). Bet toreiz 1994. gada pasaules čem­ pionātā Amerikas stadioni tika bagātīgi apgādāti ar vienkāršā (tautas) valodā skaidrojošiem futbola spēles galvenajiem noteikumiem. Šī vērtīgā pašizglītošanās ābece izraisīja Krievijas sporta preses ironiju par amerikāņu atpalicību utt. Taču amerikāņu futbola, beisbola un basketbola izlutinātā publika ātri iepazina Eiropas futbolu.

Futbols, ne noteikumi Par minētajām un neminētajām futbola tiesāšanas niansēm runāju ar Andra Treimaņa brigādes asistentu Haraldu Gudermani, kas novembra nogalē Milānā slavenajā San Siro stadionā vadīja Eiropas līgas kārtējo spēli starp Itālijas Milan un Austrijas klubu Austria. Taču vispirms par paša Haralda pa­ veikto ceļu līdz FIFA tiesneša karodziņam, viņa biogrāfijā 38 gadu vecumā ir jau aptuveni 90 starptautisko spēļu. Ārzemēs viņš pārstāv Latviju, taču sevi uzskata par īstu Carnikavas iedzimto. Viņi, Latvijas nēģu galvaspilsētas iedzīvotāji, esot sava novada, savas pilsētas patrioti no paau­ dzes uz paaudzi. Tēvs Dainis Gudermanis, savā laikā Daugavas sporta skolas direktors, no Latvijas neatkarības atgūšanas laika līdz pat savai 70 gadu jubilejai, ko svinēja 24. novembrī, Latvijas Futbola federācijā saņemot valsts apbalvojumu — Triju Zvaigžņu ordeņa Atzinības krustu, savām rokām uzcēla māju, kuras vienā istabiņā mitinājās visi četri — tēvs, māte, Haralds un trīs gadus vecāks brālis Guntars. Puikas kā jau visi Carnikavas puikas sita futbola bumbu, un, kā par Haraldu teica mamma, aktīva futbola līdzjutēja arī šodien, Ha­ ralds bijis labs spēles maisītājs. Taču skolā viņš mācījās labi un slinkākajiem klasesbiedriem deva norakstīt savus mā­ jasdarbus. Pēc vidusskolas beigšanas nokļuva dzīves pirmajās krustcelēs: stājās ekonomistos, taču šīs zināšanas nevilka. Tad izšķīrās par Fizkultūras institūtu, protams, futbola specializācijā. Tolaik mēs trijatā — Vitālijs Liholajs, Romans Lajuks un šo rindu autors — vadījām LFF tiesnešu lietas un, dabīgi, ievērojām inteliģento, labi audzināto sportisko puisi, un pierunājām viņu piedalīties jauno tiesnešu seminārā. Kā apliecina pats Haralds: “Toreiz futbols mani interesēja, taču nemaz tā īsti nezināju pat spēles

62

noteikumus. Un nemaz tā īpaši necentos tos nedz apgūt, nedz izprast.” Un arī par galveno laukumā viņš īpaši nejūsmoja un netīkoja būt, taču uzmanīgi vēroja gan. Mēs, vadītāji, toreiz grozījām galvas: laikam ne svilpe, ne karogs Haraldam sirdslieta nebūs, turējās viņš savrup, atteicās no vairākām spēlēm, aizbildinoties ar mācībām. Taču futbola prasības ir stingras un nepakļaujas kompromisiem, tāpēc futbolam vai nu visu, vai neko. Ne velti laika gaitā viens otrs puisis, kam no rakstura lien laukā ķēriens uz tiesāšanu, sevi nepārbaudot un neapgrūtinot, no futbola loka pazuda. Vitālijs Liholajs bija neatlaidīgākais un ar zināmu sapratni nelika mieru Haraldam, piedāvādams jaunas spēles. Un, jo Haralds vairāk iedziļinājās spēles noteikumos, to analīzē, jo labāk attīstīja pats savas spējas šajā grūtajā hobijā, kas pamazām izpaudās kvalifikācijas izaugsmē. 2008. gadā viņš tika intervēts kā kandidāts FIFA asistentu sarakstam.

Kur pelna tiesneši No 2004. gada Gudermanis juniors strādā LFF ar lepnu nosaukumu — infrastruktūras speciālists, latviski pārtulkojot — atbildīgais par lauku­miem, arī mākslīgiem, stadionu un laukumu licencēšanu, laukumu būvniecību, kontroli utt. (Uzskaitot šos pienākumus, Haralds nopietni nopūtās un ar prieku uzņēma manu piebildi, ka par neuzbūvēto stadionu K. Barona ielā es jautājumu neuzdošu.)

FIFA Latvijas tiesnešu brigāde un inspektors. Tiesneša asistents Aleksejs Spasjonņikovs (no kreisās), tiesneša papildasistents Aleksandrs Golubevs, UEFA tiesnešu inspektors Roberto Rozeti (Itālija), laukuma tiesnesis Andris Treimanis, tiesneša asistents Haralds Gudermanis un tiesneša papildasistents Aleksandrs Anufrijevs

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


TIESNESIS

Darbībā. Tiesneša asistentam ne tikai jāseko spēlei, bet arī jāspēj spurtot tikpat ātri kā uzbrucējiem. Haralds Gudermanis Latvijas virslīgas spēlē

Gudermanis II un Gudermanis III. Haralds šoreiz kā skatītājs kopā ar dēlu, topošo futbolistu Gustavu Nou Camp stadionā Barselonā pirms Spānijas superkausa fināla Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

LFF aparātā ir četri FIFA tiesneši: A. Treimanis — jurists, Haralds un A. Spasjoņņikovs (sacensību daļa), kā arī tiesnešu daļā — A. Anufrijevs. Ne visiem pa prātam, jo viņi saņem arī atalgojumu no UEFA un FIFA par tiesātajām spēlēm. Nelūrēsim svešā ķešā — katrs nopelna par savu specialitāti, un LFF viņiem maksā ne jau par tiesāšanu, bet par veikto darbu futbola sistēmā. Turklāt nav lieki piebilst, ka tiesāšana ir gabal­ darbs uz neplānojamu, neparedzami īsu laiku un ka FIFA silti ieteic visu valstu federācijām iekārtot darbā arī savus FIFA tiesnešus, nodrošinot viņus ar iztiku, ja tiesāšanā gadās pārtraukumi. Atceros, ka PSRS pēdējos pastāvēšanas gados no katras (!) starptautiskās spēles 80 procenti saņemtās naudas bija obligāti, bet brīvprātīgi jāiemaksā valsts kasē. Ja ne, tad uz ārzemēm vairs netiksi... Ko par savu tiešo (LFF) darbu domā pats Haralds? Saka — viņu vairāk nogurdina nevis darba, bet gan nepadarītā un atliktā darba daudzums: “Un man vēl pa-

galam nepatīk, ja manas neizdarības dēļ tiek uzkrauti papildpienākumi kādam citam.” Nekādu nepaveikto sarakstu viņam nav, visu turot savā galvā. Pagaidām. Ar kādu domu viņš dodas uz kārtējo starptautisko spēli? Ar nesalīdzināmi augstāko atbildības sajūtu un koncen­ trēšanos. Viņš negrib pievilt savu komandu, tiesnešus — kolēģus. Šodien Haralds dzīvo paša celtajā mājā Kadagā, Ādažu novadā. Sieva Guna ir fizioterapeite, desmitgadīgais puika Gustavs mācās un trenējas futbolā, viņam ir māsiņa Hanna. Pats Haralds jaunībā dejojis tautasdejas un par bērnu nākotni ir mierīgs — izaugs par tiem, ko paši izvēlēsies. Daudz laika Haralds pavada pie BMW stūres, jo jāpalīdz gan sievai, gan bērniem, gan pašam ik dienu jāveic rallijs Carnikava—Rīga—Carnikava. Viņš ir ātrs, taču nav agresīvs braucējs. Gluži tāds pats kā laukuma malā ar karodziņu. Pirms pieņem lēmumu, zibeņātri ap­ sver variantus un ārēji ir nesatricināmi mierīgs.

63


TIESNESIS

Reglaments un pienākumi Es kā bijušais tiesnesis tagadējo jauno skatījumā nāku no pagātnes, un tieši tāpēc man piestāv savdabīga opozicionāra loma diskusijās par futbola un tiesāšanas jautājumiem un atbildēm. Futbola un šīs spēles spēks un maģija daļēji slēpjas tra­ dīcijās un arī konservatīvismā. Šis apstāklis ļauj faniem tik ilgā atmiņā saglabāt ne tikai senās spēles senos varoņus un meistarus, bet arī nodrošina tiem neapsūbējošo romantisku leģendu rāmi. Un tajā pašā laikā liek apšaubīt un kritizēt vai vilkt garumā katru izmaiņu vai tehnoloģisku jauninājumu. FIFA aktīvam tiesnesim nebūtu ētiski kritizēt šo organizāciju, un es nemaz to negrasos, taču gribu izteikt savas subjektīvās domas. Kā zināms, FIFA gadu desmitiem cīnās, raksta un runā par nepieciešamību visā futbola pasaulē vienādi izprast (traktēt) spēles noteikumus un vienādi tos pielietot visu rangu spēlēs.

FIFA tiesnešiem obligāts. Vispārējās fiziskās sagatavotības tests Latvijas Olimpiskās vienības laboratorijā

Luksemburga pret Franciju. Pirms Pasaules kausa Eiropas zonas kvalifikācijas spēles 2017. gada 25. martā. No kreisās: Aleksejs Spasjonņikovs, Andris Treimanis un Haralds Gudermanis

Taču pati FIFA pieļauj vai veicina gandrīz katrā valstī vai reģionā atšķirīgu tiesnešu skaitu — no trīs līdz četriem, bet UEFA Eiropas līgas spēlēs pat sešus tiesnešus. Bet tiesāšanas metodika nav atšķirīga. Par kādu vienotību var runāt, ja pat videoiekārtas pieteikšana nav stingri reglamentēta, vienā valstī videoinspektora pienākumus veic trīs speciālisti, citā — viens, bet vēl citā — neviens, un laukuma tiesnesis pilnīgi atklāti jož metrus 50 no laukuma, līdz tiek līdz laukuma malā noliktajam TV ekrānam un pats izšķir sev par labu (vai sliktu) sarežģīto spēles momentu. Šo nekonsekvenču sarakstu varētu turpināt, un, nedod Dievs, ka arī futbolā tiks pārņemta basketbolā TV redzamā prakse, kad dažu minūšu laikā viens vai trīs spēles noteikumu sargi pēta, kurai komandai jāizdara auta iemetieni... Es pilnīgi piekrītu, ka tiesnešu skaits arī dažāda mēroga starptautiskajās spēlēs ir jāunificē. Protams, mazajām valstīm, kurās tiesnešu daudzums nav nekāds kuplais,

64

sešu tiesnešu (ieskaitot divus papildasistentus) izsaukums ir kā prēmija vai balva. Un tā ir arī lieliska skola un iepazīšanās ar starptautisko spēļu specifiski grūto un atbildīgo gaisotni. Taču arī apmācībai un metodika jābūt attiecīgai.

Tehnoloģijas un cilvēciskais faktors “Mani kā asistentu tie papildasistenti nemaz netraucē,” saka Haralds Gudermanis. “Man pat ir nedaudz vieglāk, jo vairs nav jāatbild par to — bija vai nebija bumba pāri vārtu līnijai. Taču UEFA ir vairāk par cilvēcisko faktoru, kamēr FIFA — par modernajām tehnoloģijām futbolā. Es esmu par cilvēku, jo nekāds robots nespēs izjust spēles garu, tempu, likmi un ar visu to saistīto spiedienu, kas jāiztur cilvēkam, un viņš ir vienīgais, kas to var. — Un kas notika tavā malā Vācijas— Azerbaidžānas spēlē, kad vārtu guvumu fiksēja elektroniskā sistēma gols? — Tas man bija atklājums. Interesanti, ka es ar acīm jau biju fiksējis vārtu guvu-

mu, kad tikai pēc sekundes simtdaļām iepīkstējās speciālais rokas pulkstenis, kas rādīja — gols. Tātad pulkstenim arī bija vajadzīgs acumirklis, lai pieņemtu lēmumu. — Ātri pārskriesim noteikumu sva­ rīgākajiem paragrāfiem un jaunākajām atziņām un norādēm par to izpratni. Piemēram, komunicēšana brigādes starpā. — Ja sarunas pa radioiekārtu notiek nepārtraukti, tad tiesnesim nebūs iespējas koncentrēties un vadīt spēli. Tāpēc asistenta vārdiem jābūt lakoniskiem, skaidri

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


TIESNESIS AKTUĀLI

kausa finālturnīra kapitulējot Zviedrijai.

dalībnieku

skaitā,

No citas planētas

Spēlei gatavi. Pirms Latvijas kausa finālcīņas 2017. gada 18. oktobrī Skonto stadionā starp FK Liepāja/Mogo un FC Riga komandām. No kreisās: tiesneša asistents Edgars Maļcevs, laukuma tiesnesis Andris Treimanis, tiesneša asistents Haralds Gudermanis, tiesneša papildasistents Mareks Ķere un spēles ceturtais tiesnesis Vasilijs Botošs. Tiesneša asistents Romāns Platonovs vēl pārbauda spēlētāju ekipējumu

Ar treneriem nesarunāties! Šī komunikācija ir spēles ceturtā tiesneša ziņā

formulētiem, kas jau iepriekš tiek norunāts pirmsspēles instrukcijā ar galveno tiesnesi. Piemēram, ja es dodu padomu tiesnesim un trīs reizes ātri atkārtoju dzeltenā, viņa kompetencē ir pieņemt lēmumu. Ne strīdiem, ne diskusijām nav laika. Ja es saku sarkanā un arī to atkārtoju, tad parasti arī tiesnesis ir tādās pašās domās. Taču asistents ir tikai padomdevējs, bet nav tiesīgs atturēties no momenta novērtēšanas. Pie iespējamās aizmugures es skaitu — nav, nav jeb ir, ir aizmugure. Pie garajām Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

tālajām pie­ spēlēm, ja aizmugurē esošais nereaģē, karodziņš nav jāceļ, taču, ja pārkāpējs izdara aktīvu kustību pretinieka vārtu vai bumbas virzienā, tas jādara pēc pauzes. Taču skatītājiem liekas, ka asistents šajā situācijā ir aizmidzis. Spēle ar roku... Viens no visgrūtā­kajiem lēmumiem, kad fiksēt un kad ne. Gandrīz katrā seminārā katram UEFA vai FIFA lek­ toram (no Anglijas, Grieķijas, Ziemeļīrijas vai Krievijas) ir nedaudz atšķirīgas domas. Šaubu nav par augstu paceltām vie­ nu vai abām rokām, taču, ja spēlētājs sit pa bumbu ar kāju, bet bumba trāpa pa savu roku, tā jāfiksē nav, jo spēlētāja nolūks bijis spēlēt ar kāju, bet roka — gadījums. Ja uzbrūkošās komandas spēlētājam bumba noslīd pa roku vai negaidīti pieskaras, ieteicams biežāk svilpt nekā nefiksēt. Bet laukuma vidū un tālāk no soda laukuma censties nefiksēt maznozīmīgas bumbas saska­ res ar roku. Ja spēlētājs ir pakri­tis un bumba atsitas pret atbalsta roku — nav jāfiksē. — Un vēl par jūsu pēdējo spēli Itā­ lijā. Leģendārais angļu valstsvīrs un ievērojamais politiķis Vinstons Čērčils kādreiz izteicies, ka itālieši ir visdīvainākā tauta pasaulē, jo uz futbolu iet kā uz karu, bet karā dodas kā uz futbolu. Kādu iespai­ du uz jums atstāja itāļu fani Milan—Austria spēlē 23. novembrī? — Bija nepilni 20 tūkstoši, tikai karstākie ULTRAS. Par slikto spēli valsts čempionātā fani boikotējot slaveno klubu. Mūsuprāt, Izraēlas, pat Kipras un arī Ukrainas fani ir nesavaldīgāki, karstāki par dienvidniekiem. Varbūt viņus ietekmēja arī Itālijas valstsvienības neiekļūšana Pasaules

Jau gadus desmit pasaules gudrākie, veiksmīgākie un tāpēc arī labākie futbola treneri vairs nelauza galvu par to, kā neitralizēt, kā apturēt planētas futbola virtuozus — portugāli Ronaldo vai argentīnieti Mesi. Pirmais drāžas uz pretinieka vārtiem viesuļa ātrumā, vienalga, pa brīvo malu vai taranē tieši pa centru. Sīkais, nepavisam ne atlētiskais Mesi, atlaidis nelielu bārdiņu, tieši vislielākajā pretinieku aizsardzības kāju drūzmā jūtas kā zutis ūdenī. Viņš kā tāds burvju rūķītis aptin ap pirkstu varenos aizsardzības atlētu atlētus un trāpa bumbu vārtos no jebkura laukuma punkta, un tikai zvērināti nelabvēļi iedrošinās viņu vēl dēvēt par vienkāji, jo kreisā ir šī snaipera vārtu šāvēja galvenais ierocis. Kārtējais pasaules čempionāts tuvojas tikpat strauji, kā krīt kalendāra lapiņas. Var jau būt, ka Portugāles un Argentīnas komandu treneri cer, ka līdz Maskavas futbola forumam kā Ronaldo, tā Mesi vairs nebūs tik stabilā fiziskajā un psiholoģiskajā formā, kādā bija pirms dažiem gadiem, taču nav ne mazāko šaubu, ka abi apbrīnojamie futbola meistari to sagaidīs bez vecām un jaunām traumām un arī savā gulbja dziesmā (ja tā vispār var teikt) nebūs pārspējami. Tāpēc, liekas, vietā būs minēt vēl vie­ na izcila pasaules klases futbolista — bra­ zīlieša Kakā — izteikumu: “Es esmu pē­dē­ jais no šīs pasaules parastajiem futbolistiem. Ar to arī mūsu ēra futbolā ir beigusies, jo viņi — Ronaldo un Mesi — ir no citas planētas, un es neredzu nevie­ nu, kas viņu rekordus un viņu spēli varētu pārspēt.”

Nenopietni par nopietno Un nobeigumā nenopietni par nopietno. Tik izcilus, jau šodien leģendāros futbola meistarus laukumā var apturēt tikai futbola pasaules trešās (tiesnešu) koman­ das kvalificēts dalībnieks — tas, kurš bez svilpes, bet ar karodziņu, fiksējot noteikumu pārkāpumu — aizmuguri. Ne velti viena no vecākajām latviešu tautas anekdotēm stāsta par dzelzceļa pārmijnieces karodziņa maģisko ārstnie­cisko spēku. Kādam vīram apsāpējies vēders. Ne zāles, ne nezāles nav līdzē­ jušas, skrejamais nav bijis apturams. Un tad viens vecāks vīrs ieteicis uzaicināt pārmijnieci, līdzi ņemot karodziņu. Kāpēc karodziņu? Tāpēc, ka ar to viņa varot apturēt pat Berlīnes ātrvilcienu... ©

Miķelis RUBENIS 65


ATSKATS

Mūsu futbols 2017 Lai gan šogad Latvijas futbola draugiem vilšanos bija vairāk nekā prieku, par garlaicību gan nevarējām sūdzēties. Pavasarī notika treneru maiņa Latvijas valstsvienībā, vasarā Rīgā darbībā redzējām par pasaules labāko futbolistu atzīto Krištianu Ronaldu, rudenī par patīkamu pārsteigumu parūpējās mūsu jaunieši, bet vietējā mēroga mačos kaislības sita augstu vilni visu sezonu.

Gada FUTBOLISTS Artūrs Karašausks Ņemot vērā, ka Latvijas valstsvienība šogad daudz biežāk sarūgtināja, nekā iepriecināja savus līdzjutējus, mums nav pārāk daudz pretendentu uz gada labākā futbolista godu. Iepriek­ šējos divus gadus tradicionālajā Latvijas Futbola federācijas Gada futbolista aptaujā triumfēja Lat­ vijas izlases vārtsargs Andris Vaņins, kurš arī šogad bija galvenais favorīts uz šo titulu. No valstsvienības futbolistiem tieši Vaņinam vismazāk var pārmest par daudzajiem zaudējumiem, tāpat viņš no Latvijas futbolistiem spēlē visaugstākajā līmenī, esot Šveices Superlīgas kluba Zurich pirmais numurs. Vaņins noteikti ir cienīgs piekto reizi kļūt par Latvijas Gada futbolistu, tomēr Sports balsoja par FK Liepāja uzbrucēju Artūru Karašausku, kurš šosezon bija labākais Latvijas čempionāta futbolists. Diemžēl 25 gadus vecajam

66

Karašauskam šogad nebija iespēja pierādīt sevi Latvijas valstsvienībā, jo izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs principiāli ignorē vienu no mūsu talantīgākajiem futbolistiem. Toties kluba rindās liepājnieku līderis aizvadīja ļoti spilgtu sezonu, izceļoties ar vārtu guvumiem tieši vissvarīgākajos mačos, kas ir īsta meistara zīme. Par īpašu Karašauska benefici oktobrī kļuva Latvijas kausa izcīņas finālspēle ar Riga FC, kur Artūrs guva abus vārtus (pirmie vārti ar skaistu tālsitienu droši var pretendēt kā Latvijas gada iespaidīgākie vārti), nodrošinot Liepājai vēsturisku uzvaru 2:0 — atjaunotās republikas laikā Liepāja Latvijas kausu izcīnīja tikai otro reizi, pēc 11 gadu pārtraukuma. Tieši Karašausks kaldināja liepājnieku dramatiskāko gada uzvaru, ar mača kompensācijas laikā gūtajiem vārtiem

ļaujot FK Liepāja divu spēļu summā uzvarēt Ziemeļīrijas klubu Crusaders un pārvarēt Eiropas līgas kvalifikācijas pirmo kārtu. Savukārt Latvijas virslīgā Karašausks ar 10 vārtu guvumiem dalīja rezultatīvākā spēlētāja godu ar diviem leģionāriem — FK Ventspils nigērieti Adeleki Akinjemi un Jūrmalas spartakieti Jevgeņiju Kozlovu no Krievijas. Vēl divus vārtus Karašausks guva arī mačos ar vēlāk diskvalificēto komandu Babīte/Dinamo, bet šie goli tika anulēti. Simboliski, ka Artūrs īpaši izcēlās mačos ar abām ambiciozajām Rīgas komandām — ieskaitot kausu, viņš piecus vārtus guva mačos ar Riga FC, bet vēl četrus golus raidīja Rīgas Futbola skolas vārtos.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

ATSKATS

Foto: LFF

Gada PANĀKUMS

Sensācija. Latvijas U-19 izlase negaidīti apsteidza Horvātijas vienaudžus, tiekot Eiropas čempionāta atlases Elites kārtā

Latvijas U-19 izlase Pēc ilgāka pārtraukuma Latvijas U-19 jauniešu izlasei izdevās pārvarēt Eiropas čempionāta kvalifikācijas pirmo barjeru, iekļūstot Elites kārtā, kur spēlē 28 labākās kontinenta izlases. Latvijas U-19 izlase tikai trešo reizi vēsturē spēlēs Elites kārtā — iepriekš tas izdevās 2002. un 2008. gadā, bet vēl pāris reizes (2004. un 2013. g.) tik tālu tikusi arī Latvijas U-17 izlase. Šajā novembrī Aleksandra Basova trenētā Latvijas U-19 izlase (1999. gadā dzimušie un jaunāki) Eiropas čempionāta atlases pirmajā kārtā Horvātijā izcīnīja otro vietu grupā, palaižot priekšā Dānijas vienaudžus, bet apsteidzot turnīra saimniekus un Sanmarīno. Mūsu jaunieši jau pirmajā mačā ar dāņiem ātri izvirzī-

jās vadībā (vārtus guva Jānis Grīnbergs), taču nenoturēja pārsvaru, zaudējot ar 1:2. Toties otrajā mačā ar Horvātijas komandu Latvijas jaunieši parādīja raksturu, kad pirmā puslaika izskaņā mūsu komanda pēc kapteiņa Vladislava Soloveičika noraidījuma palika mazākumā, taču spēja nosargāt bezvārtu neizšķirtu. Lai tiktu tālāk, mūsējiem ne tikai pēdējā spēlē bija jāuzvar Sanmarīno jaunieši, bet arī jācer, ka horvāti zaudēs dāņiem. Tā arī sanāca — horvāti zaudēja, bet Latvijas U-19 izlase svinēja pārliecinošu uzvaru 4:0 (rezultatīvi nospēlēja Kristers Tobers, Bogdans Samoilovs, Marko Regža un Kristers Aldis Puriņš). Zīmīgi, ka šajā U-19 izlases sasaukumā puse no pamatsastā-

va spēlētājiem apgūst futbola gudrības pazīstamu Eiropas klubu sistēmās — vārtsargs Rihards Matrevics (West Ham United, Anglija), aizsargs Roberts Veips (Sampdoria, Itālija), pussargi Vladislavs Soloveičuks (Zeņit, Krievija), Aleksejs Saveļjevs (Verona, Itālija), Bogdans Sa­ moilovs (Koln, Vācija), uzbrucēji Jānis Grīnbergs (Schalke, Vācija) un Oskars Rubenis (CSKA, Krievija). Nākamā gada martā Elites kārtā Latvijas U-19 izlases pretinieki būs Anglijas, Ungārijas un Maķedonijas vienaudži, bet ceļazīmi uz finālturnīru iegūs tikai septiņu grupu uzvarētāji. Līdz šim Latvijas jauniešiem vēl nekad nav izdevies tikt Eiropas čempionāta finālturnīrā.

Labākais. Šogad Latvijas futbola laukumos uzmanības centrā bija FK Liepāja līderis Artūrs Karašausks Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

67


ATSKATS

Zvaigzne un cerība. Viens no Latvijas izlases debitantiem Dāvis Indrāns (no kreisās) laukumā pret pasaules Gada futbolistu Krištianu Ronaldu

Gada DEBITANTS Dāvis Indrāns Šogad Latvijas valstsvienībā debitēja deviņi futbolisti. Tikai pāris pārbaudes mačos laukumā tika FK Jelgava aizsardzības balsts Mārcis Ošs un liepājnieku pussargs Dmitrijs Hmizs, pasaules čempionāta atlases mačos nedaudz uzspēlēja Rīgas Futbola skolas pārstāvji Roberts Uldriķis un Daniils Ulimbaševs, tomēr tajā pašā laikā šogad Latvijas izlasē parādījās arī uzreiz pieci jauni pamatsastāva spēlētāji. Tiesa, ne visus no viņiem var saukt par jaunekļiem, piemēram, gada pirmajā spēlē Šveicē izlases pamatsastāvā debitēja 29 gadus vecais Aleksandrs

68

Solovjovs, kurš jau pirms 10 sezonām sāka spēlēt mūsu virslīgā, šajā laikā paspēja arī pabraukāt pa ārzemju līgām, taču tikai šogad RFS pārstāvis nonāca Latvijas izlases uzmanības lokā, uzreiz kļūstot par mūsu galveno kreisās malas aizsargu. Par īstu debitantu maču kļuva Latvijas izlases tikšanās ar Eiropas čempioniem portugāļiem, kad mūsu valstsvienības vecais jaunais treneris Aleksandrs Star­ kovs jau savā pirmajā atgriešanās spēlē riskēja sūtīt laukumā četrus šāda līmeņa maču iesācējus — aizsargs Ņikita Koļesovs un pussargs Jevgeņijs Kazačoks

tika iekļauti pat starta vienpadsmitniekā, bet pussargi Dāvis Indrāns un Edgars Vardanjans iesaistījās spēlē uz maiņu. FK Ventspils aizsargs Koļesovs, kurš vēl var spēlēt arī U-21 izlasē, vienīgais no visiem jaunpienācējiem pēc savas debijas valstsvienībā šogad vairs neizlaida nevienu maču. Ļoti zīmīga bija nākamā atlases spēle Ungārijā, kad mūsu vidējās līnijas centra pussargu trio veidoja debitanti Kazačoks, Indrāns un Var­ danjans. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka abos šajos mačos mēs piedzīvojām zaudējumus — attiecīgi 0:3 un 1:3.

Tikai laiks rādīs, vai šie izlases jaunpienācēji attaisnos cerības, bet pēc sezonas beigām Starkovs no šīs kompānijas īpaši slavēja 22 gadus veco Dāvi Indrānu, kurš varot kļūt par izlases jauno līderi. Interesanti, ka Indrāns tikai pagājušajā gadā sāka regulāri spēlēt Latvijas virslīgā, pārstāvot mūsu čempionāta septīto komandu FK Metta/LU. Toties Indrāna vienaudzis Kazačoks no Jūrmalas Spartaka jau pērn tika atzīts par virslīgas sezonas labāko pussargu, tāpat nu jau divkārtējos Latvijas čempionus pārstāv arī 24 gadus vecais Vardanjans.

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


ATSKATS Gada VIESIS Krištianu Ronaldu

Foto: LFF

Šāgada lielākais notikums Latvijas futbolā bija Eiropas čempionvienības Portugāles un viņu galvenās zvaigznes Krištianu Ronaldu viesošanās Rīgā. Latvijas galvaspilsētā arī agrāk ciemojušies izcili futbolisti, kuri dažus gadus pirms vai pēc tam atzīti par labākajiem pasaulē FIFA versijā vai arī ieguvuši Zelta bumbu (futbolā ir divas tradicionālas prestižas individuālās balvas), bet pirmo reizi Latvijā spēlēja tieši tā brīža pasaules labākais futbolists. Savulaik Rīgā darbībā redzējām itālieti Roberto Badžo un bulgāru Hristo Stoičkovu, kuri dažus gadus iepriekš bija tikuši pie visaugstākās futbola atzinības,

savukārt portugālis Luišs Figu par labāko futbolistu pasaulē tika atzīts jau vairākus gadus pēc ciemošanās Latvijā. Kopš 2008. gada pasaules labākā futbolista godu izpelnījušies tikai divi kājbumbas lielmeistari — pa pieciem gadiem labākais bijis Ronaldu un argentīnietis Lionels Mesi. Skaidrs, ka Krištianu Ronaldu ierašanās Latvijas galvaspilsētā izraisīja lielu ažiotāžu un vienīgo reizi šogad Skonto stadionā nebija brīvu vietu. Tiesa, vēl pāris mēnešus pirms mača bija šaubas, vai spēle varēs notikt mūsu lielākajā futbola arēnā, kur īpašnieku strīda rezultātā jau tika no-

skrūvēti krēsli, tāpēc vairs netika izslēgti rezerves varianti par spēles pārcelšanu uz Liepāju vai pat ārzemēm. Par laimi, viss nokārtojās, un mūsu jau tā pēdējā laikā daudz cietušais futbols nepiedzīvoja vēl vienu apkaunojumu. Savukārt Ronaldu attaisnoja savu līdzjutēju cerības, gūstot divus vārtus, bet Portugāles izlase svinēja pārliecinošu uzvaru 3:0. Starp citu, Ronaldu Rīgā spēlēja jau otro reizi — arī 2004. gadā pasaules čempionāta atlases cikla mačā tolaik vēl pavisam jaunais Krištianu ar gūtiem vārtiem palīdzēja portugāļiem svinēt uzvaru (2:0).

Gada ATKĀPŠANĀS

Marta izskaņā pēc graujoša zaudējuma 0:5 pārbaudes spēlē Gruzijā par atkāpšanos no amata paziņoja Latvijas valstsvienības galvenais treneris Marians Pa­ hars, kurš pie valsts galvenās komandas stūres atradās nepilnus četrus gadus. Protams, pie vainas nebija tikai neveiksmīgā spēle Tbilisi, bet šāds pavērsiens brieda jau kādu laiku. Bijušais Latvijas izlases uzbrucējs Pahars valstsvienības vadību pārņēma 2013. gada vasarā, kad pēc tikpat graujoša zaudējuma 0:5 Bosnijai un Hercegovinai no darba šķīrās toreizējais izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs. Pahara komandas pirmā lielā pārbaude bija pagājušais Euro 2016 kvalifikācijas turnīrs. Lai gan Latvijas izlase aizvadīja vairākas labas spēles, atņemot punktus vēlākajām finālturnīra dalībniecēm Turcijai (1:1 un 1:1), Čehijai (1:1) un Islandei (2:2), tomēr visai bezcerīgais zaudējums cikla pēdējā mačā Kazahstānai (0:1) nozīmēja, ka ar 10 mačos izcīnītajiem pieciem punktiem mūsu valstsvienība pirmo reizi vēsturē Eiropas un pasaules čempionāta atlases turnīrā palika pēdējā vie-

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

tā. Tajā pašā laikā Latvijas izlase Pahara vadībā arī divreiz (2014. un 2016. gadā) uzvarēja Baltijas kausa izcīņā, tāpēc kopumā pirms šī pasaules čempionāta atlases cikla ap izlasi valdīja pietiekami optimistisks noskaņojums. Vēl cikla atklāšanas spēlē Andorā, demonstrējot ļoti neizteiksmīgu sniegumu, ar lielas veiksmes palīdzību izdevās izmocīt uzvaru 1:0, bet jau nākamajā mačā Pahara vadītā izlase piedzīvoja kaunpilnu zaudējumu 0:2 savā laukumā mačā ar Fēru salām. Pēc šīs katastrofas visvairāk šokēja pat ne zaudējums, bet gan trenera attaisnojumi, ka nekas traks nav noticis. Vēlāk sekojušie zaudējumi Ungā­ rijai, Portugālei un Šveicei jau liecināja, ka šajā ciklā lielus uzdevumus mēs vairs nerisināsim. Lai gan izmaiņas ļoti prasījās, minimālais zaudējums martā Šveicē (0:1) it kā ļāva Paharam atviegloti uzelpot, taču jau dažas dienas vēlāk notika liktenīgā sagrāve Gruzijā. Pavisam Pahara vadībā Latvijas izlase aizvadīja 33 valstsacīkstes, svinot astoņas uzvaras, deviņas reizes spēlējot neizšķirti un piedzīvojot 15 zaudējumus (gūto un zaudēto vārtu attiecība — 28:49).

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Marians Pahars

Neveiksme. Pēc vairākiem sāpīgiem zaudējumiem Marians Pahars atkāpās no Latvijas izlases galvenā trenera amata

69


ATSKATS

Gada ATGRIEŠANĀS

Mariana Pahara atkāpšanās no Latvijas izlases galvenā trenera amata nebija pārsteidzoša, bet viņa aizstājēja izvēle gan mulsināja — pie izlases vadības pults atgriezās Aleksandrs Starkovs, kuru tieši Pahars bija nomainījis 2013. gadā. Jā­ pie­ bilst, ka kopš pagājušā gada sākuma Starkovs jau darbojās Pahara izlases treneru štābā, tā ka reāli pārmaiņas izlasē bija pavisam minimālas. Lai gan mūsu izlasei noteikti derētu jaunas vēsmas, piemēram, kāda ārzemju speciālista izskatā, zinot mūsu futbola vadības īpatnības, nevar teikt, ka šāda izvēle bija pārsteigums. Protams, izvēloties treneri, jau nav noteikti jāizdabā līdzjutēju vēlmēm, taču atceroties, cik vienbalsīgi pirms četriem gadiem fani un prese prasīja Starkova aiziešanu no izlases, nebija skaidrs, kāpēc jau tā tik daudz kritizētā LFF pieņēma šo nepopulāro lēmumu. Tiesa, dzīve rāda, ka mūsu līdzjutēji ir ļoti pacietīgi.

Turklāt ar Stakovu tika noslēgta vienošanās par darbu ar izlasi ne tikai līdz šā cikla beigām (to vēl varētu saprast, ja mūsu pieredzējušais treneris pārņemtu izlasi uz dažiem mačiem, kamēr tiek atrasts jauns treneris), bet Starkovam uzreiz tika atdots arī nākamais Euro 2020 atlases cikls. Nav šaubu, ka Starkovs ir mūsu izcilākais treneris un par Euro 2004 brīnumu viņa vārds uz visiem laikiem mūsu futbolā paliks rakstīts ar zelta burtiem, taču laiki mainās un gribētos, ka arī mēs beidzot sāktu skatīties uz priekšu, nevis tikai gremdētos pagātnē. Diemžēl Starkova trešā izlases darba posma pirmais gads apliecināja skeptiķu bažas — pēc treneru maiņas Latvijas izlase astoņos mačos piedzīvoja sešus zaudējumus, tikai ar lielas veiksmes palīdzību noturēja bezvārtu neizšķirtu Fēru salās un apspēlēja vienīgi Andoras izlasi (4:0).

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Aleksandrs Starkovs

Kapteinis. Pēc 12 gadu spēles no valstsvienības atvadījies mūsu aizsardzības balsts Kaspars Gorkšs

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Kaspars Gorkšs un Oskars Kļava

Trešā reize. Pie Latvijas izlases vadības pults atkal atgriezies Aleksandrs Starkovs

70

Pēc šā pasaules čempionāta atlases cikla par atvadām no Latvijas valstsvienības paziņoja ilggadējais izlases kapteinis Kaspars Gorkšs, savukārt pēc sezonas beigām par futbolista karjeras beigšanu informēja cits ilggadējais valstsvienības aizsargs Oskars Kļava. Gorkšs Latvijas izlasē spēlēja 12 gadus, šajā laikā aizvadot 89 spēles un gūstot piecus vārtus. Par Gorkša spilgtāko brīdi valstsvienības rindās jānosauc pasaules čempionāta atlases spēle Izraēlā 2009. gadā, kad Kaspara pārliecinošā spēle aizsardzībā un īsta centra aizsarga stilā ar galvu pēc stūra sitiena gūtie vārti nodrošināja minimālu uzvaru 1:0. Pēc Lat­ vijas izlases rekordista Vitālija As­ tafjeva karjeras beigām 2010. gadā Gorkšs kļuva par valstsvienības kapteini. Šosezon Gorkšs spēlēja Latvijas virslīgas vienībā Riga FC, bet viņa kluba karjeras kulminācija bija 2012. gadā, kad Reading sa-

stāvā Kaspars pusgadu uzspēlēja Anglijas premjerlīgā. Gorkšs divas reizes arī atzīts par Lat­vijas Gada futbolistu — 2009. un 2010. gadā. Tagad 36 gadus vecais futbolists ir paziņojis par apņēmību nākamgad kandidēt Latvijas Futbola federācijas prezidenta vēlēšanās. Savukārt 34 gadus veco Os­ karu Kļavu droši var saukt par Lie­ pājas futbola leģendu. Kļava kopā ar uzbrucēju Kristapu Grebi ir vienīgie futbolisti, kuri spēlētāju statusā palīdzējuši Liepājai izcīnīt visus trīs atjaunotās valsts čempionu titulus (2005. un 2009. gadā ar Liepājas metalurgu, bet 2015. gadā ar FK Liepāja). Bez Liepājas Kļava vēl ir spēlējis arī Azer­baidžānā un Krie­ vijas premjerlīgā, kur Mahač­kalas Anži rindās viņa komandas biedrs vienubrīd bija leģendārais brazīlietis Roberto Karloss. Arī pēc futbolista karjeras beigām Oskars turpinās darboties dzimtās pilsētas futbola labā, papildinot FK Liepāja treneru štābu.

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Gada DRĀMA

Veiksminieki. FK Ventspils futbolisti tika pie Latvijas kausa, uzvarot pēcspēles 11 m sitienu sērijā

FK Ventspils—Riga FC

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Gada ATVADAS

Liepājnieks. Pēc šīs sezonas futbolista karjeru beidza trīskārtējais Latvijas čempions Liepājas komandu sastāvā Oskars Kļava Interesanti, ka Kļava kopā ar Gorkšu debitēja valstsvienībā vienā mačā 2005. gada Ziemassvētku vakarā, kad starptautiskajā turnīrā Taizemē spēlē ar mājiniekiem Gorkšs sāka maču pamatsastāvā, bet jau pirmajā puslaikā guva traumu un viņu nomainīja Kļava.

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Pavisam izlasē Oskars aizvadīja 65 spēles, pēdējo reizi izejot laukumā 2013. gadā. Tiesa, šajā pavasarī Latvijas izlases galvenais treneris Marians Pahars atkal uzaicināja Kļavu uz valsts galveno komandu, taču savainojums liedza Oskaram izmantot šo iespēju.

Šosezon Latvijas futbola vietējos mačos netrūka aizraujošu maču — Latvijas SynotTip Virslīgā gan pietiekami pārliecinoši otro reizi pēc kārtas triumfēja Jūrmalas Spartaks, taču pārējās medaļas un arī divas ceļazīmes uz nākamā gada Eirokausiem tika sadalītas tikai čempionāta pēdējā kārtā. Tad izšķirošā loma izrādījās FK Jelgava, kas pēdējā mačā ar 1:0 uzvarēja Rīgas Futbola skolu, atstājot Latvijas izlases bāzes klubu bez iespējas nākamgad spēlēt Eiropā un uzdāvinot šo iespēju FK Ventspils. Tomēr par vietējā futbola sezonas aizraujošāko un dramatiskāko spēli būtu jāmin Latvijas kausa izcīņas fināls maijā, kad FK Ventspils pēcspēles 11 m sitienu sērijā pārspēja ambiciozo klubu Riga FC. Šajā mačā izšķīrās uzreiz trīs klubu liktenis — ventspilniekiem interesēja tikai trofeja, bet ambiciozajai Riga FC uzvara kausā dotu iespēja jau šogad spēlēt Eirokausos un rīdzinieku neveiksme šo vietu Eiropā ļāva ieņemt Liepājas klubam. Riga FC ar diviem no vadošajiem Latvijas izlases spēlētā-

jiem — kapteini Kasparu Gorkšu un labāko snaiperi Valēriju Šabalu — priekšgalā bija viena precīza 11 m sitiena attālumā no kausa iegūšanas, taču nekā. Finālspēles pamatlaiks beidzās neizšķirti 1:1, papildlaikā rīdzinieki izvirzījās vadībā, taču nenoturēja pārsvaru (2:2), tāpēc cīņas liktenis izšķīrās pēcspēles 11 m sitienu sērijā, kur Riga FC Krievijas spēlētājam Hiziram Apajevam bija iespēja pielikt uzvaras punktu, taču tas viņam neizdevās, un galu galā FK Ventspils uzvarēja vienpadsmitnieku sērijā ar 6:5, bet par mača galveno varoni kļuva ventspilnieku vārtsargs Andrejs Pavlovs, kurš atvairīja trīs pendeles. Šis bija īpašs gads, jo notika uzreiz divas Latvijas kausa izcīņas un interesanti, ka Riga FC vēlreiz piedzīvoja pendeļu sērijas drāmu, tikai šoreiz ar laimīgām beigām, ceturtdaļfinālā pēcspēles sitienos ar 3:1 pārspējot FK Jelgava. Tiesa, rīdzinieki arī šoreiz netika pie kausa, oktobrī finālmačā jau pamatlaikā ar 0:2 zaudējot FK Liepāja. ©

Kristiāns GIRVIČS 71


AKTUĀLI

72

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


SABIEDRĪBA

Miljonu vērta vēsture Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

“Nesatraucieties, tas nav honorārs!” Tā vieglatlētikas statistiķa un vēsturnieka Andra Staģa grāmatas atvēršanas svinību dalībniekus mierināja vakara vadītājs Gunārs Jākobsons. Izrādās, autoram bija vajadzīgs miljons rakstu zīmju, lai taptu 689 lappušu bieza un 1,4 kilogramus smaga Latvijas vieglatlētikas vēsture (1944—1991).

Š

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

ajā sērijā tā ir Andra Staģa otrā grāmata, kas veltīta Latvijas vieglatlētikai, kura svin 120 gadu jubileju. Pirmajā apkopoti vieglatlētikas pirmsākumi līdz 1941. gadam. Būs arī trešā grāmata, kurai jaunākos faktus sportisti vēl gādā. Staģa apskaužamās darbaspējas, enciklopēdiskās zināšanas, arī prasme izmantot daudzo palīgu pienesumu ļāvusi izveidot unikālu grāmatu par mūsu vieglatlētikas slavas gadiem. Tieši šajā periodā startēja Inese Jaunzeme, Jānis Lūsis, Elvīra Ozoliņa, Dainis Kūla — viņi visi kļuva par olimpiskajiem čempioniem šķēpmešanā — un daudzi citi vieglatlētikas izcilnieki. Šīs uzvaras tika gūtas ar burtiem CCCP uz krūtīm, jo Latvija starptautiskās sacensībās piedalīties nevarēja, taču lepnumu par lat-

Gaidām trešo sējumu! Andri Staģi sveic Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidente Ineta Radēviča, kura ar saviem sasniegumiem tāllēkšanā nopelnījusi cienījamu vietu sporta veida vēstures trešajā sējumā, kurā tiks apkopots nākamais laika periods. Pa labi — grāmatas atvēršanas svētku vadītājs leģendārais sporta žurnālists Gunārs Jākobsons

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

viešu sasniegumiem tas nemazināja. Tā šo laika posmu raksturoja visu triju kalumu olimpisko medaļu īpašnieks Jānis Lūsis. Toreiz tas nebija tikai sports, bet arī divu kardināli atšķirīgu politisko sistēmu cīņa, un padomju vara, lai demonstrētu savu šķietamo pārākumu, augstu sasniegumu sportam līdzekļus nežēloja. Andra Staģa veikumu sirsnīgi uzteica Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidente Ineta Radēviča, kurai ar saviem rezultātiem vienmēr esot gribējies nokļūt pazīstaŽurnāls Sports • 2017. gada decembris

mā statistiķa veidoto top sarakstu augstākajās vietās. Piebildīsim, ka tas arī sekmīgi izdevies. Pateicība pienākas arī apgāda Jumava valdes priekšsēdētājam Jurim Visockim, kurš, pats būdams basketbolists, vienmēr augstu vērtējis sporta karalienes devumu jebkurā sporta veidā. Vieglatlētikas vēstures grāmata veltīta arī Latvijas simtgadei, jo vēsture ir pagātne, kas noteikti ietekmē arī nākotni. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 73


PERSONĪBA

Igauņu mūža pastnieks Contra Par godu Eduarda Veidenbauma 150. jubilejai igaunis Marguss Konnula veica skrējienu no mūsu dzejnieka studiju vietas Tartu, kas tolaik bija pazīstama kā Tērbata, līdz viņa mājām Kalāčos. Apmēram 170 kilometri 34 stundās, ne uz mirkli neaizverot acis. Tā nebija vien igauņa iegriba, jo savulaik arī Veidenbaums kājām aizgājis no Kalāčiem līdz Tartu. Esot gājis, ik pa brīdim apstājoties kādā krogā, nolasījis dzeju un dabūjis kādu kausu alus: “Bet vienmēr dzeru alu, Kaut sadzertu ar galu!” Taču ne tādēļ brašais igaunis šogad kļuva par Veidenbauma prēmijas laureātu.

Šo

balvu Contra (aiz šāda psei­ do­ nīma Marguss Konnula slēpjas literātu pasaulē) godam nopelnīja par Veidenbauma darbu atdzejošanu igauņu valodā. Igaunijā viņam iznākuši vairāk nekā 30 dzejoļu krājumi, dzejas un prozas grāmatas bērniem, viņš ir vairāku dziesmu vārdu autors. Contra populārs kļuvis arī mūszemē, kur sastopams itin bieži. Caurcaurēm radošā un atraktīvā personība ar fiziskām aktivitātēm nebūt nav tālās attiecībās, jo savos 43 gados 64 reizes noskrējis maratonu, un viņa labākais rezultāts 3.35:05 amatierim ir cienījams. Ar Margusu sarunājam tikties kādā Miera ielas kafejnīcā gana laicīgi, jo tobrīd viņš veica eksperimentu — vienu mēnesi centās iztikt bez mobilā telefona, jo gribēja padzīvot kā senāk.

Veravietis — igauņu malēnietis Marguss dzimis, audzis un turpina dzīvot nelielā igauņu pilsētiņā Urvastē

74

(ap 1300 iedzīvotāju), kas atrodas kilometrus trīsdesmit no Latvijas robežas Alūksnes pusē. Šeit daudzi vietējie runā veraviešu izloksnē jeb, kā patīk teikt pašam dzejniekam, — valodā, kas ir tikpat līdzīga igauņu literārai valodai kā mūsu malēniešu latviešu skolās mācītai. Veraviešu mēlē Igaunijā runā ap 70 000 vietējie, divreiz nedēļā iznāk laikraksts, diezgan bieži tiek izdotas grāmatas. Arī televīzijā tiek uzņemti seriāli veraviešu valodā. Vienā no tiem pastnieku tēlo Marguss. Jau bijušas piecas sērijas, decembrī būšot vēl četras. Pastnieka loma nav nejauša, jo vairāk nekā pirms 20 gadiem viņš savā dzimtajā pilsētiņā tik tiešām bijis pastnieks. Igaunijā populārs kļuvis, kad medijos parādījusies ziņa, ka jau tolaik zināmais daudzsološais dzejnieks ikdienā strādā par pastnieku. Marguss, kurš sen jau kā nestaigā ar smago pastnieka somu, smej, ka šis tēls viņam joprojām iet līdzi — mūža pastnieks!

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


) gussA (Contra r a M ULL KON Igauņu dzejnieks un gargabalnieks Dzimis

1974. gada 22. martā Urvastē (Igaunija)

Izglītība

Urvastes pamatskola, Antslas vidusskola

Sporta gaitas kopš 2003. gada skrien maratonus un supergarās distances Lielākie sasniegumi klasiskajā maratonā — 3.35:5, garākā distance Tartu—Kalāči apmēram 170 km 34 stundās Profesija brīvrakstnieks Sasniegumi profesijā ap 30 dzejas un bērnu grāmatas Igaunijā, Eduarda Veidenbauma literārās prēmijas ieguvējs (2017), raksta dzeju arī latviski Ģimenes stāvoklis precējies, divi dēli (16 un 14) Vaļasprieki

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

sports, senu laikrakstu pētīšana

75


PERSONĪBA

ļoti iespējams ka pirms tavas bučas es arī biju varde

kur viņš dabū ja tik skaistu uzvalku? Valmieras stac ijā prasīja: lūdzu uz Valku *** ja igauņu dzej niekam iedvesma nenā ks tad ir skaidrs mūza ir latviete

76

Vakars dzejai. Internacionālais trio — Contra (Igaunija), Juris Kronbergs (latvietis no Zviedrijas) un Guntars Godiņš (Latvija) dzejas vakarā kādā no Miera ielas kafejnīcām

Sākumā vicojis kājām, bet, kad televīzijā paradījušās ziņas par viņu, skatītāji saziedojuši naudu diviem velosipēdiem. Kļuvis vieglāk darbā, un reizē Marguss iesaistījies riteņbraucēju sacensībās. Tie bijuši pirmie soļi sportā, jo nekā vairāk par obligātajām sporta stundām skolā agrāk nav bijis.

Maratons narkotiku vietā Kad populārāki kļuvuši dažādi tautas skrējieni garajās distancēs, nolēmis bez īpašiem treniņiem noskriet maratonu, kas risinājās dzimtajā pusē. Pirmais skrējiens bijis pārsteigumu pilns (cik tālu vēl jāskrien!), tomēr 42 km 195 metrus pieveicis četrās stundās divdesmit minūtēs. Turpmāk gatavojies jau nopietnāk un 2004. gadā populārajā maratonā no Otepes līdz Tartu krietni pārpildījis savu nodomu noskriet ātrāk par četrām stundām — 3.35:05.

Skriešanu turpinājis, taču radošā dzīve ar visiem pielikumiem reizēm ņēmusi virsroku un bijuši arī maratoni, kuros nav izdevies līdz finišam tikt ātrāk pat par piecām stundām. Tad nolēmis atmest pīpēšanu un nu jau astoņus gadus dzīvo bez dūma. Gājis laiciņš, un malā nolikts arī ikdienas alus kauss. Tiesa, pēc Tartu—Kalāči skrējiena pats sev piešķīris divus kausus Brenguļu alus, kas liekoties varen garšīgs. Margusam kā jau igaunim ļoti interesants liekas pats vārds “Bren-gu-ļi”! Viņš gan atzīst, ka interesants ne vienmēr ir garšīgs, bet šoreiz gan abi apzīmējumi sadodas rokās. Kad jautāju, vai skrienot top dzeja, Marguss nosmej, ka maratona stundās domājot vien par prozaiskām lietām, kaut vai — kādi tuvākie rēķini jāmaksā...

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


PERSONĪBA

Karos mēs uzvaram reti atmostas Baltija atmostas Baltija Igaunija Latvija atmostas blakus vienā gultā viena otrai aiz rokas turēdamās Lietuva? Lietuva būs vēlāk

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

*** ES un TU ES esmu ba Eiropas Savienī TU esi te Tartu Universitā

Viens dzejolis par sportu gan esot radies futbola spēles laikā:

ja futbola laikā sākas lietus tad trenerim Ir jautājums vai apmainīt pussargu vai aizsargu vai vārtsargu pret lietussargu

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Marguss prāto, ka igauņiem un latviešiem karos uzvarēt izdodoties reti, tad nu sports esot tā vieta, kur vicināties ar valsts karogiem un skatīties uz citiem no augšas. Prieks, ka kāds no mūsējiem stāvot uz augstākā pakāpiena vislielākajās sacensībās. Īpaši tuvs Margusam ir futbols, arī viens no diviem dēliem Otepē spēlē šo bumbas spēli. Prieks par valmieriešiem (Valmieru Marguss uzskata gandrīz vai par savām otrajām mājām), kuri nākamsezon atgriežas Latvijas augstākajā līgā. Viņš sacensībās vienmēr jūt līdzi latviešiem, vienīgi, kad notiek savstarpēji cīniņi, tad gan īkšķus tur par igauņiem. Tā bija šogad jūnijā, kad Rīgā Igaunijas izlase ar 2:1 pieveica Latviju. Tā esot bijusi pirmā igauņu uzvara viesos kopš 1931. gada... Jautāts, kāpēc latvieši un igauņi futbolu nespēlē tikpat labi kā krietni mazākā islandiešu tauta, Marguss smej, ka islandieši futbolu varot spēlēt cauru gadu, jo laukumus apsilda apakšzemes geizeri... Vispār mūsu un igauņu sasniegumi sportā esot pārsteidzoši, tāpat kā mūzikā, mākslā. Mēs esam mazi skaitliski, bet lieli savā garā. Marguss bieži uzturas Valmierā un Rīgā, lasa dzeju, iepazīstina ar saviem atdzejojumiem:

Igaunis atzīst, ka skrienot citiem neko negribot pierādīt, visdrīzāk cenšoties pārvarēt pats sevi. Skriešana viņam esot kā dažam narkotikas, kurām pretī turēties grūti. Braucot tikties ar klausītājiem un lasītājiem gan Igaunijā, gan Latvijā, bieži ņemot līdzi sporta tērpu un skrejkurpes. Parasti treniņos nekādu īpašu maršrutu neizvēloties, skrienot uz labu laimi, bez hronometriem un pulsometriem, galvenais esot neapmaldīties. Marguss stāsta (bet lūdza galīgi par pilnu visu neņemt, jo dokumentējis to neesot) dažādus faktus par līdzīgas sērgas apsēstajiem — kāds soms mūžā esot noskrējis divus tūkstošus maratonu, kāds dānis apņēmies gada laikā noskriet 366 maratonus — katru dienu pa vienam, bet beigās divus dienā. Margus atzīst, ka tik cēliem mērķiem atvēziena neesot, pat domājot nākamgad pēc dižskrējiena Rīga— Valmiera savu maratonu epopeju beigt, esot jau iegādātas nūjas un turpmāk nūjošot. Tomēr īsti drošs par savu nodomu piepildīšanu neesot, varbūt sāksies abstinences jeb lomkas un būs vien jāskrien... Laiks rādīs.

ieras Prom no Valm rā ie Valm ir daudz miera tā Valmiera ir a valga un mierīg kā ritulis siera bet Rīga a ir ļoti brīnišķīg aļa sk ir ļa da na vie ļa za otra daļa ir un galu galā var teikt noteikti teresanta ka Rīga ir tik in ta an m īvo jo tur dz a ud na īvo dz r jo tu a ud ba ki lvē ci un

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 77


Vispusīgi jautājumi, bet par vienu tēmu. Denīzei Hermanei jāatbild, kā divās ziemās distanču slēpotājai nonākt līdz uzvarai PK posmā biatlonā?

Kas jādara, lai uzvarētu? “Dūšīgāk jāpiepūš vaigi,” pēc otrās vietas PK Estersundas posmā norāda franču biatloniste Žistīne Brasā

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Vēl viens Stefans! Pēc pusgada kopdarba Šveices trenera Stefana Lambjēla vadībā jelgavniece Diāna Ņiktina ieguvusi tiesības startēt olimpiskajās spēlēs Phjončhanā. Veiksmei trenera izvēlē varbūt palīdzēja tas, ka Diānu mājās gaida kaķis, arī Stefans...

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PIESPĒLE

Tikai šņabi ar skābētu gurķi! Rodčenkova dopinga kokteiļa lietošanu noliedz uz mūžu no olimpiskajām spēlēm diskvalificētais krievu skeletonists Aleksandrs Tretjakovs

78

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Jauns aizsardzības veids. EYBL spēlē tiekas Vents­pils BS Spars un Belgorod 2003 no Krievijas

Jāievieš kārtība! Krievijas TSOP Kondrashina trenerim Iļjam Bražņikovam un spēlētājam Patrikam Ngollem viedoklis sakrīt

Foto: Renārs Buivids, Sports

Puiši, lūdzu spēlējam aktīvāk! Arvīda Saboņa basketbola centra treneris Edgars Voronovs

Foto: Renārs Buivids, Sports

Lidojumam labvēlīgs laiks. Māris Citskovskis (Baltic Wood Trading/ Garkalne) maksibasketbola spēlē

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Anna Paula Kuznecova

Vinterbergā gluži kā Siguldā. Visapkārt latvieši — kopējam foto sakārtojas Dainis, Martins un Tomass Dukuri

Šoreiz komandas biedram. Jēkabpils Lūsis Dāvis Melnis (nr. 13) noraugās, kā Ēriks Voroņko uzņems servi

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris


Kuras slēpes labā­ kas? “Fischer !” ir pārliecināts Juhan­ ness Tingness Bē, kas ar tām šo­ziem jau guvis piecas uzvaras. “To­mēr Pasaules kausa līderis ir Martēns Furkads, kas tāpat kā es slēpo ar Rossignol!” smaida Ēmils Hegle Svensens

Vinter — vāciski nozīmē ziema. Puteni Vinterbergas trasē, sasveicinoties ar latviešu līdzjutējiem, izskaidro Oskars Melbārdis

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PIESPĒLE

Gravitāciju nepiemānīsi. Daugavpils Universitātes volejbolistu nesekmīgais mēģinājums atspēlēties aizsardzībā Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Foto: Renārs Buivids, Sports Foto: Renārs Buivids, Sports

Apķērienu laiks. Attēlā pa kreisi: Latvijas basketbolists Anžejs Pasečņiks un Tomass Masamba (Zviedrija), attēlā pa labi: Sauļus Ragausks (Ikšķile) apskauj Ati Bērziņu (BK Tukums)

Foto: Renārs Buivids, Sports

Kad labā nūja par garu. Baltkrievijas biatloniste Nadežda Skardino šautuvē ķer zaķi

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Ievērojiet secību! Līdzjutēji Oskara Ķibermaņa četrinieka ekipāžai atgādina par vietu kārtību kamanās

Mīļais veterānu florbols. Kristīnes Matisones (nr. 21) dāmu komanda Cielaviņu armija sacenšas vienā turnīrā ar vīriešiem

79


o t r po s ā j i s v o t La veid 0 0 1 t, kā –

Ē N O B A lu

inā z i Grib ā n r u ž

m a d a g . 8 1 0 2 ēša

a c en s a n

s:

R 0 EU 23,4 UR m 5E ada 17,5 UR m/g ešie n 0E ē 7 , 11 12 m ešiem EUR ēn 5,85 R 19 m ešiem EU ēn 1,95 16 m ešiem ēn 13 m esim ēn m 11

n Abo

Žurnālu iespējams abonēt: 2018. gadam un janvāra mēnesim: līdz 27. decembrim Latvijas Pasta nodaļās (ar tiešsaistes pieslēgumu un pie pastnieka) līdz 27. decembrim Latvijas Pasta interneta vietnē https://abone.pasts.lv (meklē 1003) līdz 22. decembrim, sūtot e-pastu uz redakcijas adresi birojs@sporto.lv vai zvanot pa tālruni 29602443 un norādot precīzu piegādes adresi. Rēķinu samaksai nosūtīsim pa pastu interneta vietnē ABONE.LV līdz 27. decembrim

80

Žurnāls Sports • 2017. gada decembris

Žurnāls ''Sports''  
Žurnāls ''Sports''  

2017. gada decembra numurs

Advertisement