Page 1

Nr. 11 (332) 2017. NOVEMBRIS

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

s a k , a iZ em j elpu u a r a i z bobs l e j s ,

s , i s a n k o s l i t p a i m b i l O l eto n s , oš a n a , ske na, slēp orts p a s š o u d s l i ka ma n i ņ s n i t r Ma

S R U K DU

Cena Eur 1,95

Deniss VASIĻJEVS


rā u m u n ā j Ša 35. ĀTRSLIDOŠANA Vairāk nekā cerības

32. ŠORTTREKS 100 iespēju

6. SKELETONS Jaunie brāļi

14. RUNĀ PREZIDENTS Jānis Kols

24. TRENERIS Kaspars Dumpis

38. KĒRLINGS Divas no septiņām

42. VOLEJBOLS Limbažu un Murjāņu kopprojekts

46. PROCESĀ Sporto 5240 skolēnu 233 klasēs

48. RADOŠAIS KONKURSS

MĒNEŠA ŽURNĀLS

Mana sporta zāle dabā

Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība nr. LV40008097373 Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013 E-pasts: birojs@sporto.lv

56. GOLFS Kristas Puisītes rudens iedvesma

53. LEĢENDAS Intrigas bruņinieks Arturs Vaiders

60. CERĪBAS Dejasdarbs pirms balles

Galvenais redaktors: Dainis Caune Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne e-pasts: birojs@sporto.lv

64. FUTBOLS Virslīgas paradoksi Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

72. HOKEJS Garākā bārda līgā 3


Foto: Dainis Caune, Sports

Pēc tā, kā vēl nav

Uz Phjončhanu februārī viņi dosies pēc tā, kā viņiem vēl nav. Pieckārtējais pasaules čempions un astoņu Pasaules kausu īpašnieks skeletonā Martins Dukurs ir tikai divkārtējs olimpiskais vicečempions. Viņa vecākais brālis Eiropas vicečempions Tomass olimpiskajās spēlēs divas reizes finišējis ceturtais, pasaules junioru eksčempione Lelde Priedulēna tajās pagaidām tikai debitējusi ar 14. vietu. Savukārt Ivo Šteinbergs gatavojas kļūt par olimpieti.

V

isi trīs līderi sezonu sāka, dzie­ dējot savainojumus. Pirms Jāņiem neplānotu ceļgala operāciju Austrijā nācās veikt Tomasam, izsitot viņu no ie­ rindas gandrīz uz diviem mēnešiem. Vasarā sāpes ceļgalā sajuta arī Martins, kuru dēļ nācās koriģēt sagatavošanās pos­ ma plānu, tajā iekļaujot arī komandas fi­ zioterapeita Edvīna Lešenkova procedūras. Augustā treniņā, gluži ikdienišķu vingrinā­ jumu veicot, Lelde sarāva ceļgala kruste­ niskās saites. Operāciju tika nolemts atlikt uz pavasari, un traumas sekas līdz spēlēm censties novērst ar fizioterapijas palīdzību. 2. oktobrī, kad Siguldas trase ar pilnu jau­ du sāka savu darbu ziemas režīmā, Lelde trasē devās kopā ar pārējiem.

4

Spēlēs startēs 20 skeletonistes — 16 pēc ranga, vēl trīs kontinentu labākās brau­ cējas un mājiniece. Lelde pirmajā PK pos­ mā sarežģītajā Leikplesidas trasē, kur pērn bija septītā, nostājās uz robežšķirtnes — 16. vietā (pirmajā braucienā — desmitā), toties starta sprintā bija pat labāka ne­ kā pirms gada, sasniedzot 8.—9. rezultā­ tu. Tātad savainojums ieskrējienam daudz netraucē. Vaina bija kļūdās trases augšda­ ļā un trajektoriju izvēlē. Pēc pirmā testa ar uguni jānomierinās un jāatgūst īstās brauk­ šanas sajūtas. Par to, ka tas ir iespējams, liecina Leldes septītā vieta pērnās sezonas PK izcīņas kopvērtējumā. Martins Dukurs šaubas par savu fizis­ ko formu un tehnikas kvalitāti izdzēsa jau

ar pirmo startu. Atšķirībā no pērnās sezo­ nas, kad Leikplesidas trasē viņš bija spiests palikt blakus pjedestālam, šoreiz siguldie­ tis uzvarēja abos braucienos, kļūstot arī par olimpiskās sezonas Pasaules kausa iz­ cīņas līderi. Zīmīgi, ka kamanas lielāku pa­ ātrinājumu ieguva tieši trases lejasdaļā, lai gan īsto kaujas skeletonu Martins taupot Siguldā. Arī Tomass par slīdamību nevarēja žēloties, un izcīnītā sestā vieta liecina, ka par spīti ilgajai pauzei sagatavošanās perio­ dā viņš jau ir tuvu savai pērnās sezonas fi­ ziskajai formai. Katrā ziņā kamanu sezonai sagatavots vairāk nekā iepriekš. Tikai siltā rudens dēļ ne visas jau izdevies pienācīgos apstāk­ ļos notestēt. “Bet vienmēr labākais etalons

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Foto: Viesturs Lācis

SKELETONA SEZONA 17.—18. 17.—18. 24.—25.

Novembris PK 2. posms EK 3., 4. posms PK 3. posms

Pārksitija Vinterberga Vistlera

8. 15. 15.—16.

Decembris PK 4. posms PK 5. posms, EČ EK 5., 6. posms

Vinterberga Īglsa Laplaņa

Foto: Viesturs Lācis

Foto: Dainis Caune, Sports

Janvāris 4.—5. SK 5., 6. posms 5. PK 6. posms 12. PK 7. posms 12. EK 7. posms 12.— 13. SK 7., 8. posms 19. PK 8. posms 19. EK 8. posms 26. PJČ

Sanktmorica Altenberga Sanktmorica Altenberga Altenberga Kēnigszē Īglsa Sanktmorica

Februāris 15.—17.

OS

Phjončhana

Saīsinājumi OS — olimpiskās spēles PK — Pasaules kausa izcīņa PJČ — pasaules junioru čempionāts SK — Starpkontinentālā kausa izcīņa EČ — Eiropas čempionāts

Līderi. Martins Dukurs (augšējā attēlā) un Lelde Priedulēna šīs sezonas PK pirmajā posmā Leikplesidā, Tomass Dukurs Siguldā

MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 2002.—2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs

2. vieta Martins Dukurs

1. vieta 2. vieta Martins Dukurs

10. vieta

14. vieta Lelde Priedulēna

7. vieta Martins Dukurs

20. vieta 21. vieta Tomass Dukurs

30. vieta

2002. Soltleiksitija Kungi Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

2006. Turīna

2010. Vankūvera Dāmas

2014. Soči

netiek aiztikts,” uz profesionālu apdomību norāda galvenais treneris un konstruktors Dainis Dukurs. “Kāpēc gan skeletonu, kas labi iet Phjončhanā, vest uz Ameriku un dauzīt pa kantainajām Leikplesidas virā­ žām!?” Ar svaigām idejām skeletona bū­ vē iesaistījies bijušais bobslejists Rodžers Lodziņš. “Viņš tās turpina pilnveidot,” stās­ ta Dukurs. “Ļoti interesanti risinājumi, kas varētu noderēt nākotnē.” Pagaidām par Phjončhanas olimpie­ ti sevi var saukt vienīgi dienvidkorejietis Sunbins Juns, kam šādas tiesības pienākas kā mājiniekam un kas Leikplesidā izcīnīja otro vietu, divu braucienu summā Martinam zaudējot tikai 0,11 sekundes. Pārējiem olimpiskā kvalifikācija beigsies janvāra vi­ dū pēc septītā PK posma. Vīriešiem atvē­ lētas 30 vietas. Lai kādu no tām iegū­ tu arī Ivo Šteinbergs, viņam jāiz­ konkurē kāds no vadošo nāciju trešajiem numuriem. ©

Dainis CAUNE 5


CERĪBA

Jaunie brāļi? V

ispirms II Jaunatnes ziemas olim­ piskajās spēlēs Lillehammerē goda pjedestālu nopietni apdraudēja Krists Netlaus un Paula Kristiāna Lāce, kas izcīnīja ceturto vietu, piektā finišēja Dārta Estere Zunte. Vienlaikus Eiropas kausa izcīņas posmā pirmo uzvaru guva Ivo Šteinbergs. Pērnās sezonas pašā sākumā šis panākums tika dubultots divējādi, jo otro vietu EK Siguldas

6

posmā aiz Ivo izcīnīja Krists Netlaus. 10 dienas vēlāk Šteinbergs jau kāpa uz pakāpi augstāka pjedestāla pēc trešās godalgas Starpkontinentālā kausa izcī­ ņas Kēnigszē posmā. Bet pasaules junio­ ru jeb U-23 čempionātā lielāko pārsteigu­ mu sagādāja astoņpadsmitgadīgais Krists Netlaus, kurš izcīnīja sudraba medaļu. Ivo Šteinbergs finišēja tūlīt aiz viņa, bet — ceturtais. Nu gluži vai brāļu Dukuru si­

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Foto: Dainis Caune, Sports

Sekojot Martina un Tomasa Dukuru žilbinošajiem un ilggadīgajiem panākumiem skeletonā, zemapziņā jau labu laiku smīnēja jautājums — bet kas nāks pēc brāļiem? Jo pat visspožākā sezona vienlaikus ir solis tuvāk karjeras beigām. Nu šķiet atbilde uz šo jautājumu jau ir ar panākumiem iezīmēta.


CERĪBA Dubultuzvara. Pērnās sezonas sākumā Eiropas kausa izcīņas posmā Siguldā ātrākais bija Ivo Šteinbergs (pa labi), sudraba medaļu izcīnīja Krists Netlaus

S Ivo NBERG I ŠTE

ts Kris AUS L NET

Skeletonists, RTU 3. kursa students

Dzimis

1999. gada 14. janvārī Rīgā

Augums, svars

178 cm, 83 kg

Izglītība

Berģu pamatskola, Siguldas Valsts ģimnāzijas 12. klases skolnieks

Sportā

kopš četru gadu vecuma, trenējies džudo, sporta dejās, futbolā, tenisā, hokejā, regbijā, basketbolā

Pirmais treneris futbolā — Artūrs Zakreševskis, skeletonā — Gints Dzērve

tuācija, kurā vecākais (Tomass) mūždien cenšas panākt jaunāko (Martinu). “Abi forši puikas, Ivo mazliet vecāks, viņam skaidri dzīves uzdevumi,” nākamos līderus raksturo Latvijas skeletona tēvs Dainis Dukurs. “Ar profesionālu attieksmi pret to, ko dara. Krists — mazliet pofi­ gists. Viņam daudz kas pie kājas. Nezinu, uzspēlēta tāda bravūra vai patiesa, bet ie­ spējams, ka palīdz. Viņš jauns vēl.” Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Lielākie sasniegumi 2. v. 2017. g. pasaules junioru čempionātā, 9. v. 2016. g. pasaules junioru čempionātā, 4. v. II Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs 2016. g. Lillehammerē Vaļasprieki

atpūta dabā, makšķerēšana

Dzimis

1993. gada 18. de­ cembrī Valmierā

Augums, svars

185 cm, 82 kg

Izglītība Mazsalacas vidusskola (līdz 8. klasei), Murjāņu sporta ģimnāzija, studē RTU 3. kursā muitas un nodokļu administrēšanu Sportā

kopš deviņu gadu vecuma, sākot trenēties vieglatlētikā

Pirmā trenere

Baiba Kaufmane, skeletonā — Dainis Dukurs

Foto: Dainis Caune, Sports

Skeletonists, Siguldas Valsts ģimnāzijas 12. klases skolnieks

Lielākie sasniegumi 4. v. 2017. g. pasaules junioru čempionātā, 1. un 3. v. 2015. g. Eiropas kausa izcīņas posmos, 1. v. 2016. g. Eiropas kausa izcīņas posmā, 3. v. 2017. g. Starpkontinentālā kausa izcīņas posmā Vaļasprieks

lauku darbi Mazsalacā

Ģimenes stāvoklis neprecējies

Ģimenes stāvoklis neprecējies

7


CERĪBA

Ivo Šteinbergs. Mērķtiecīgs students

“Esmu dzimis Valmierā, bet vi­ su mūžu dzīvojis Mazsalacā,” uzsver Latvijas skeletona pieaugušo koman­ das trešais numurs, kurš ir pastarītis četru bērnu ģimenē. “Māsas un brālis augstskolu pabeiguši, dzīvē iekārtoju­ šies, nodibinājuši ģimeni, es vēl esmu ceļā.” Lai arī patlaban viņš īrē dzī­ vokli Siguldā, Mazsalacas Lībiešos Ivo Šteinbergs sastopams vai katru brīvo brīdi. “Tur ir manas mājas, tur ir ma­ na ģimene, tur ir visa mana bērnība,” itin dzejiski noskaita Ivo. Varbūt vi­ ņā pat tek arī lībieša asinis? “Oi, tas jau būtu...” iesaucas plecīgais atlēts un tūlīt godīgi atzīstas: “Bet ne. Manī drīzāk varētu atrast vāciešu un krie­ vu asinis.”

Biedē un vilina Kā no mītiskā Skaņā kalna, kas gan nav nekāds ziemas sporta centrs, nonākt skeletonā? “Mana sporta skolo­ tāja Ligita Piešiņa pamudināja braukt uz Valmieru un sākt trenēties viegl­ atlētikā pie Baibas Kaufmanes,” savu vēl ne pārāk garo ceļu sportā iezīmē Ivo. Bet no Mazsalacas līdz Valmierai

8

ir 45 km!? Mamma dēla un, iespē­ jams, Latvijas sporta nākotnes labā šo ceļu ar auto mērojusi divas trīs rei­ zes nedēļā. Valmierā Ivo sācis ar sprintu, ku­ ru pamazām nomainījis ar garākām distancēm un Murjāņu sporta ģimnāzi­ jā jau nonācis, specializējoties 800 un 1500 m skrējienā, no kuriem atkal at­ griezies pie 400 m. Pēc ģimnāzijas ga­ du izticis bez stadiona, bet sapratis, kas bez sporta nevar. “Televīzijā paskatījos, kā brāļiem Dukuriem klājas Soču olimpiādē,” Ivo norāda, kas viņu pamudinājis pieteik­ ties 2014. gada pavasarī izsludināta­ jos skeletonistu atlases testos. Tagad Daini Dukuru viņš sauc par savu ske­ letona tēti, norādot, ka komandā ir arī Mareks Mezencevs, Mihails Arhipovs un vēl citi vīri. Tieksme pēc adrenalī­ na viņā vienmēr bijusi. Jau izdomājis, ka pēc skeletonista gaitu beigšanas noteikti apgūs izpletņu lēkšanu, lai varētu pievērsties vēl ekstrēmākai no­ darbei — planēšanai ar lidspārnu jeb Wingsuit. “Neteikšu, ka nebaidos, bai­ dos,” skaidro Ivo. “Augstumi mani bie­

Foto: Dainis Caune, Sports

Viņam ir mērķis un vēlēšanās to sasniegt,” par Ivo Šteinbergu saka Martins Dukurs. “Tehnikā iedziļinās. Cenšas visu analizēt. Brīžiem liekas, ka pat par daudz domā. Braukšanā tas var arī traucēt. Cītīgi trenējas. Reizēm pat par daudz cītīgi, un tad mēs sakām — tagad divas dienas atpūties mājās un trasē nerādies!”

Sarežģīts uzdevums. Pirmajos četros Starpkontinentālā kausa izcīņas posmos Ivo Šteinbergam vienatnē bija jāapgūst sarežģītās Kanādas trases. Vispirms pasaules ātrākajā trasē Vistlerā viņš palika 21. vietā, pēc tam finišēja trīspadsmitais, savukārt Kalgari bija četrpadsmitais un divpadsmitais, patlaban kopvērtējumā ieņemot 14. pozīciju

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Foto: Dainis Caune, Sports

CERĪBA

Trajektoriju noturot. Virāžā Ivo Šteinbergs

dē un reizē vilina. Pat pirms visvien­ kāršākā treniņbrauciena sirds mazliet uzsitas, un tas man patīk.”

Sūrā vītne attīstības spirālē “Uz lietām vajag paskatīties arī no citas puses,” savu izvēli studēt nosvēr­ ti argumentē Ivo. “Tā var ieraudzīt jaunas nianses. Visu mūžu sportists nebūšu.” Starp citu, tieši kļuvis par skeletonistu, Šteinbergs atgriezās stu­ dentu saimē un nu mācās RTU 3. kur­ sā. Pirms tam viņš vienu gadu pava­ dījis Juridiskajā augstskolā. “Sapratu, ka tas nav man,” tāds ir arguments. “Attieksme vislabākā!” savu augstsko­ lu cildina Šteinbergs, kurš RTU stu­ dē sporta budžeta grupā. “Varu visu sakārtot tā, ka treniņi ar mācībām ir apvienojami.” Pēc divus gadus gūtām uzvarām Eiropas kausa izcīņas Siguldas pos­ mos pērnziem Šteinbergam izdevās gūt pirmo panākumu konkurentu kaujas laukā un pakāpi augstvērtīgākā cīņā. Viņš finišēja trešais Starpkontinentālā kausa izcīņas posmā Kēnigszē trasē. Pasaules junioru čempionātam Siguldā Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

vajadzēja pavilkt viņu vēl par loku uz augšu attīstības spirālē. Iekļūšana la­ bāko trijniekā Šteinbergam ļautu star­ tēt arī pasaules pieaugušo čempionātā. Tas savukārt dotu iespēju pretendēt līdzdalībai šīssezonas Pasaules kausa izcīņā, kurā ļauts piedalīties tikai 30 labākajiem. Bet... Ivo izcīnīja cetur­ to vietu. “Viņš pieļāva kļūdu trases augšdaļā, tas finišā radīja divu sekun­ des simtdaļu deficītu un vietu blakus pjedestālam,” analizē Dainis Dukurs. “Sajūta nepatīkama, zinu, ko tas no­ zīmē (neapšaubāmi, pēc dēla Tomasa rūgtās pieredzes). Bet, ja šīs simtdaļas iedos spēku cīnīties tā, lai viņš turp­ māk kādam citam būtu tikpat daudz priekšā, tad ir okei.”

Savs ceļš, sava cīņa Pats Ivo tobrīd juties tik satriekts, ka bija gatavs no skeletona atvadīties. Sapnis par Phjončhanu šķita izsapņots. Tad, visu apsverot vēsāku galvu, ti­ ka secināts, ka četros gados skeletonā var tikai pabeigt pamatkursu, ka, tik­ pat plānveidīgi un mērķtiecīgi turpinot, ir vērts tomēr noskaidrot, kāds ir mak­

simums, ko Ivo Šteinbergs šajā sporta veidā var sasniegt. Turklāt arī caur Starpkontinentālā kausa posmiem Phjončhanas olimpis­ ko ceļazīmi tomēr iespējams izcīnīt. Tie gan sākās viņam nepazīstamajās Kanādas olimpiskajās trasēs Vistlerā un Kalgari. Tiesa, par uzvaru šo sacensību posmā pienākas tikpat punktu, cik par 11. vietu PK seriālā. Salīdzinot ar savu tehniku un braukšanas manieri, par vājāko elemen­ tu Ivo uzskata starta ieskrējienu. “Tas nav traģisks, Starpkontinentālā kausa līmeņa pirmajam desmitniekam atbils­ tošs,” tūlīt precizē sportists. “Bet, ja grib braukt pa labām vietām, tad ir jā­ skrien.” Olimpiskajai kvalifikācijai svīt­ ra tiks pavilkta 14. janvārī, kad Altenbergā beigsies Starpkontinentālā kausa izcīņa. “Ar labām sajūtām do­ dos uz sacensībām,” pirms izlidoša­ nas uz Ziemeļameriku, kur viņam visas problēmas nācās risināt vienatnē, teica Ivo Šteinbergs, piebilstot: “Man ir savs ceļš, sava cīņa, nav laika žēloties.”

9


CERĪBA

Krists Netlaus. Talantīgs ģimnāzists

Dabas dots braucēja ķēriens,” tā Kristu Netlauu vērtē Martins Dukurs. “Labi nolasa trasi un, kā mēs sakām, meklē tajā ātrumu. Auguma parametri atbilstoši tam, lai jau drīz varētu cīnīties pieaugušo konkurencē.”

“Esmu vienīgais skeletonists, kas ne­ kad nav trenējies vieglatlētikā!” šo faktu Krists min gandrīz vai ar lepnumu balsī. Vārtsarga posteni esot izvēlējies pats, lai nebūtu tik daudz pa laukumu jāskraida. Tātad taisnība Martinam Dukuram, kas izteicās, ka reizēm Krists liekoties drusku paslinks? “Nu, nē! Sevi par sliņķi neno­ saukšu!” Krists kļūst kategorisks. “Varbūt mācībās kādreiz paslinkoju, bet treniņos un darbos gan ne. Ja kaut ko iesāku, vienmēr padaru līdz galam.” Faktiski gan arī vieglatlētika Kristam nav bijusi sveša. Sporta skolotāja Zinta Šestakovska, puiša fiziskos dotumus ievē­ rojusi un mazliet viņu patrenējusi, vedu­ si zēnu aizstāvēt Berģu pamatskolas go­ du skolēnu mačos, kuros Krists ne tikai skrējis sprintus un lēcis tālumu, bet pat startējis barjerskriešanā un nebūt nav pa­ licis pēdējais. Bet par Netlaua nonākšanu skeleto­ nā jāpateicas Berģu basketbola trenerim Dainim Ļeļevam, kurš Kristā radījis inte­

10

Kā Porsche tālās gaismas lukturi “Izskatās, ka beidzot trāpīju īstajā sporta veidā,” atzīst Krists. Kādas viņam attiecības ar ātrumu, augstumu, adrenalī­ nu? “Nevar teikt, ka ir bail,” prāto ske­ letonists. “Ir tā foršā sajūta, ka nezini, kā būs. Ir tā odziņa, tā jautājuma zīme, kā būs. Būs labi, ļoti labi vai ne tik labi.” Šos vārdus sakot, viņa acis iedegas

Foto: Dainis Caune, Sports

Futbolists, kas spēlēja basketbolu

resi par skeletonu. “Futbolistu, kurš spēlē basketbolu, iesēdināja mašīnā un aizveda uz skeletonu,” smejas Krists. Precīzāk aiz­ veda uz Murjāņiem, kur Mihails Arhipovs, notestējis jaunā censoņa ātruma un spēka īpašības, atzina, ka esot ņemams.

Foto: Dainis Caune, Sports

Krists Netlaus sportā bijis kopš vien sevi atceras. Sācis ar džudo, sporta de­ jām. Tad pats un vecāki sapratuši, ka šis virziens nav īstais. Ķērušies pie komandu sporta veidiem — futbola, hokeja, regbi­ ja, basketbola... “Meklēju sevi,” šo perio­ du raksturo Krists, piebilstot, ka visu šo laiku — septiņus gadus līdz pat skele­ tonam eksperimentiem paralēli bijuši pa­ stāvīgi treniņi Jura Docenko futbola skolā Alberts. Viņu trenējis pazīstamais centra aizsargs Artūrs Zakreševskis, un Krists Netlaus sargājis komandas vārtus.

Augstākais pjedestāls. Krists Netlaus šāgada pasaules junioru vicečempions kopā ar federācijas prezidentu Jāni Kolu (pa labi) un ģenerālsekretāru Zinti Ekmani

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Foto: Dainis Caune, Sports

CERĪBA

Analīze. Pēc treniņa — Krists Netlaus un viņa treneris Gints Dzērve

Sirds braucieni

Līderis. Izcīnot otro un pirmo vietu Lillehammerē, Krists Netlaus kļuvis par Eiropas kausa izcīņas līderi. Astotajā un devītajā pozīcijā atrodas juniores Endija Tērauda un Dārta Zunte

kā Porsche tālās gaismas lukturi. “Šis sporta veids tiešām liek acīm spīdēt,” pie­ krīt Krists Netlaus. “Tas nav salīdzināms ne ar ko citu, ko iepriekš esmu darījis. Pašreiz nekur citur sevi nevaru iedomā­ ties. Šis ir tas, ko gribu darīt.” Šīs darīšanas dēļ Krists Netlaus viens pats jau trešo gadu mitinās īrētā dzīvok­ lī Siguldā un mācās Siguldas Valsts ģim­ nāzijā, kuras 12. klase viņam pavasarī jāpabeidz. Starp citu, viņam skaidrs arī tas, kur un ko mācīties tālāk, jo, kā zi­ nāms, skeletonā ar vidējo izglītību nevie­ nam nepietiek. Latvijas Lauksaimniecības universitāte — tā ir augstskola, uz ku­ ru Netlaus ir notēmējis. Viņa vecmāmiņai Jaunpils pusē piederot bioloģiskā saim­ niecība un pēc skeletona Krists sevi redz tur. “Mēslu smaka un svaigs gaiss — tas mani nebiedē!” paziņo jaunais sportists. Pirmais lielais mērķis Ginta Dzērves treniņu grupā bija jāsasniedz divu ga­ Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

du laikā. Mazliet nobaudījis no Eiropas kausiem vieglajā Īglsas trasē, Krists Netlaus debitēja pasaules junioru čem­ pionātā Vinterbergā, savos sešpad­ smit gados kā jaunākais iekļūstot labā­ ko desmitniekā. Vēl pēc dažām nedēļām mērķis tika sasniegts — Krists Netlaus kļuva par olimpieti, II Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Lillehammerē gan izcīnot visnepateicīgāko ceturto vietu. Pērn Siguldā Krists šādas neērtības vairs nepieļāva un kļuva par pasaules junioru vicečempionu, piekāpjoties tikai Krievijas talantam Ņikitam Tregubovam, kas jau pērnsezon bija stabils savas valsts pie­ augušo izlases otrais numurs, Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā gūstot asto­ to vietu. “Mans lielais sapnis bija di­ vas medaļas, mājas priekšrocības jāprot izmantot,” pēc finiša izteicās Dainis Dukurs. “Kristam abi braucieni salikās labāk. Īpaši pirmais, kas bija ekselents.”

Krists jūsmo par iespēju trenēties ko­ pā ar brāļiem Dukuriem: “Es redzu, ko viņi ar savu darbu panāk, un tas pašam liek strādāt vairāk.” Saņemt padomu no pieckārtēja pasaules čempiona — tas pa­ tiesi ir iedvesmojoši! “Krists veidojas par tāda stila braucēju, kas jūt skeletonu, saprot skeletonu un necenšas skeletonam trasē daudz traucēt, ļaujot tam skriet,” savu audzēkni vērtē junioru izlases gal­ venais treneris Gints Dzērve. “Tas krietni palīdz adaptēties jaunās trasēs. Turklāt daba viņam dāvājusi tādas ķermeņa pro­ porcijas, kas skeletonā ļauj veikt ļoti āt­ ru starta ieskrējienu.” Par Phjončhanu Krists Netlaus vēl nesapņo. Viņa olimpiskās spēles būs Pekinā. Šosezon kopā ar Endiju Tēraudu un Dārtu Esteri Zunti (Paula Kristiāna Lāce karjeru skeletonā beigusi) jāpacīnās par Eiropas kausu, apgūstot arī Laplaņas un Altenbergas trases, un jāaizstāv savs tituls pasaules junioru čempionātā, kurā viņš varēs startēt vēl četrus gadus un kas šosezon risināsies Sanktmoricas da­ ļēji dabiskajā un mūžam mainīgajā ledus līklocī. “Esam satrenējušies labi. Braukšu no sirds!” cieti sola Krists Netlaus. ©

Dainis CAUNE 11


Foto: EPA/Scanpix

Atgriešanās Pēc gandrīz ceturtdaļgadsimta Latvija atkal būs pārstāvēta olimpiskajā daiļslidošanā. Drošs par savu debiju var būt tikai astoņpadsmitgadīgais daugavpilietis Deniss Vasiļjevs. Savukārt par vietu dāmu konkurencē uzvirmojusi savstarpējā cīņa.

O

limpiskās ceļazīmes sportisti izcīna valstīm, kuru federācijas pēc tam nosaka, konkrēti kurš tās izmantos. Martā pasaules čempionātā Helsinkos ar 22. vietu šādu iespēju Latvijai sagādāja Angelīna Kučvaļska. Pirms diviem gadiem viņa daiļslidošanā kļuva par neapšaubā­ mi spilgtu uzlecošo zvaigzni: 2015. gada Eiropas čempionātā septītā vieta — aug­ stākais rezultāts valsts daiļslidošanas vēs­ turē, kurš pērn sensacionāli tika uzlabots līdz ceturtajai pozīcijai. Bet pirmsolimpiskās sezonas EČ tikai 19. vieta, un olimpiskā ceļazīme arī tika izcīnīta ar pieticīgāku rezultātu, nekā gaidīts. Astoņpadsmitgadīgo

sportisti bija sākušas vajāt traumas, ar kurām viņa cer beidzot tikt galā. Patlaban labākā sportiskā formā ir sešpadsmitgadīgā Diāna Ņikitina, kura ie­ vērību guva 2016. gadā, II Jaunatnes zie­ mas olimpiskajās spēlēs izcīnot otro vietu komandu sacensībās un piekto — individu­ āli. Tikai šajā sezonā, pirms kuras Diāna sāka sadarbību ar Denisa Vasiļjeva trene­ ri — olimpisko vicečempionu no Šveices Stefanu Lambjēlu —, viņa debitē pieaugu­ šo konkurencē. Arī Denisa Vasiļjeva (attēlā) zvaigzne daiļslidošanas debesīs iemirdzējās 2016. gada februārī Lillehammerē, kad viņš in­

dividuāli kļuva par jaunatnes olimpisko vi­ cečempionu, bet komandu sacensībā izcīnī­ ja bronzas medaļu. Tiesa, mēnesi iepriekš viņš jau debitēja pieaugošo konkurencē, EČ finišējot 12. vietā. Šāgada Eiropas meistarsacīkstēs Deniss jau bija septītais, bet pasaules čempionātā — četrpadsmi­ tais. Novembrī ar karjeras labāko rezultā­ tu (158,29) izvēles programmā viņš izcīnīja sesto vietu Grand Prix sacensībās Japānā. Skaidrs, ka uz Phjončhanu Vasiļjevs ne­ brauks tikai piedalīties. Tiesa, lai cerētu uz labāko sešnieku, programmā nepiecie­ šams arī kāds četrkāršais lēciens. ©

Dainis CAUNE

MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 1992.—2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs 1. vieta

8. vieta Jeļena Berežnaja/ Oļegs Šļahovs, pāru slidojumā

10. vieta 20. vieta Alma Lepina-Lāce

20. vieta 20. vieta Konstantīns Kostins

30. vieta 1992. Albērvila

12

1994. Lillehammere

1998. Nagano

2002. Soltleiksitija

2006. Turīna

2010. Vankūvera

2014. Soči

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Foto: Viesturs Lācis

Zirgos, kas jāiebrauc

BOBSLEJA SEZONA

Novembra vidū uz Pasaules kausa skatuves Parksitijas trasē iznāca mūsu bobsleja līdz šim varenākais spēks — četrinieki. Vai tas tāds būs arī turpmāk, to uzzināsim februāra pēdējā vīkendā Phjončhanā. Olimpiskā vicečempiona Oskara Melbārža kvartets Amerikā testē uzlabotas Soču olimpiskās kamanas, Oskara Ķibermaņa vīri apgūst jauno Walner bobu. Savukārt divniekos Ķibermanis un Uģis Žaļims palikuši uzticīgi mūsu pašu BTC ražojumiem, bet Melbārdis seglo Walner kaujas zirgu, kas vēl jāiebrauc.

P

irms sezonas komanda veiku­ si vairāk nekā 40 braucienus Lillehammeres trasē, izmēģinot arī Eurotech jaunumus, kuri pēc trūku­ mu novēršanas vēl atgriezīsies mūsējo rīcībā. Olimpiskā kvalifikācija beigsies 14. janvārī Sanktmoricā pirms pēdējā PK posma. Mūsējo mērķis — Phjončhanā cīnīties ar trim divniekiem un diviem četriniekiem. Startēt ar trim ekipāžām būs ļauts tikai trim spēcīgākajām nāci­

jām. “Mums par šīm tiesībās jācīnās ar ASV, Kanādas varbūt vēl Krievijas treša­ jiem numuriem,” vērtē Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis. “Visas trīs vāciešu eki­ pāžas, šķiet, būs vienādi augstā līmenī.” Vēl, protams, svarīgi iegūt iespējami augstāku vietu rangā, lai būtu labāka star­ ta grupa. Leikplesidā, kur notika divu PK posmu sacensības divniekiem, abos astoto vietu ieņēma Oskars Ķibermanis ar stūmē­

17.—18. 23.—25. 24.—25.

Novembris PK 2. posms EK posmi PK 3. posms

Parksitija Altenberga Vistlera

1.—3. 9.—10. 15.—17. 16.—17.

Decembris EK posmi PK 4. posms EČ, EK posmi PK 5. posms

Kēnigszē Vinterberga Īglsa Īglsa

Janvāris 5.—6. EK posmi 6.—7. PK 6. posms 12.—14. EK posmi 13.—14. PK 7. posms 20.—21. PK 8. posms 27.—28. PJČ

Īglsa Altenberga Vinterberga Sanktmorica Kēnigszē Sanktmorica

Februāris 18.—25.

OS

Phjončhana

(OS — olimpiskās spēles; PK — Pasaules kausa izcīņa; PJČ — pasaules junioru čempionāts; SK — Starpkontinentālā kausa izcīņa; EČ — Eiropas čempionāts)

ju Matīsu Mikni. Oskara Melbārža divnie­ kam 14. un 11. vieta, Uģa Žaļima ekipā­ žai — 17. un 15. vieta. Pēdējā braucienā finišējot sestais, Melbārdis sasniedza mūsējo labāko rezultātu atsevišķos startos. To atzinīgi novērtēja izlases galvenais treneris Sandis Prūsis, uzsverot, ka pilotam jāapgūst jauno kamanu atšķirīgās vadības nianses. Tā teikt — līdz pilnībai vēl tālu, bet tuvojamies. ©

Dainis CAUNE

MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 1992.—2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs 1. vieta

10. vieta

14. vieta Sandis Prūsis, Juris Tone, Ivars Bērzups, Adris Plūksna

8. vieta Edgars Maskalāns, Daumants Dreiškens

10. vieta Zintis Ekmanis, Aldis Intlers 5. vieta Sandis Prūsis, Jānis Elsiņš

7. vieta Sandis Prūsis, Mārcis Rullis, Jānis Silarājs, Jānis Ozols

2. vieta Oskars Melbārdis, Arvis Vilkaste, Daumants Dreiškens, Jānis Strenga

6. vieta Jānis Miņins, Daumants Dreiškens Mārcis Rullis, Jānis Ozols

20. vieta

30. vieta 1992. Albērvila

1994. Lillehammere

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

1998. Nagano

2002. Soltleiksitija

2006. Turīna

2010. Vankūvera

2014. Soči

13


RUNĀ PREZIDENTS

Par brīžiem, kad

Foto: Viesturs Lācis

Mūsu saruna notiek jebkuras citas valsts bobsleja federācijas prezidentam droši vien nebūtiskas, bet Jānim Kolam ļoti nozīmīgās Reformācijas 500. gadadienā. Dzimtās Alūksnes baznīcā šim notikumam par godu viņš uzstādījis Martina Lutera krūšutēlu. Blakus ailē iecerētā vieta dižajam alūksnietim Johanam Ernstam Glikam pagaidām palikusi tukša, jo — izrādās — neviens nezina, kāds īsti Bībeles latviskotājs izskatījies, un viņa portreta meklēšana ārzemju arhīvos turpinās. Vai tas nozīmē, ka Jānim Kolam raksturīga brīvdomība un arī viņš savos darbos ir refor­mators?

14

“D

zīves vērtību nosaka nevis ieelpu un izelpu skaits, bet brīži, kad aizraujas elpa,” sēžoties pie intervi­ jas galda, iepriekšējā vakarā kādā grāmatā atrastu atziņu citē Jānis Kols. Tā trāpīgi raksturojot viņa motivāciju dzīvē iet uz priekšu. “Reformācijai zināms tikai sā­ kuma datums, beigu nav, pro­ cess turpinās,” piebilst Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidents. — Sākot pirmo prezidenta ziemu, 2006./07. gada sezonas sākumā teicāt: “Ceru, ka uz mani Ceplī teiktos vārdus, ka jauns un­ teroficieris nolaida plaukstošu uz­ ņēmumu, nevarēs attiecināt.” Nu sā­ kas prezidenta divpadsmitā ziema.

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


RUNĀ PREZIDENTS

Foto: Viesturs Lācis

aizraujas elpa

Jānis S KOL Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidents, uzņēmējs

D

ivpadsmit gados: trīs olimpiskie sudrabi, seši pasaules čempionu zelti, desmit Eiropas čempionu zelti, divpadsmit reizes iegūti Pasaules kausi

Bobslejā vairs neesat ne jauns, ne unter­ oficieris... — (Smejas.) Tad jau cerības esmu attaisnojis! Uzņēmums nav nolaists, bet, varam pat palielīties, pacelts nebijušos augstumos ne tikai Latvijas, bet arī starp­ tautiskā mērogā. Ar Zinti (federācijas ģe­ nerālsekretāru Zinti Ekmani) apkopojām, kas šajos divpadsmit gados jeb trijos olimpiskajos ciklos izdarīts: trīs olimpis­ kie sudrabi, seši pasaules čempionu zel­ ti, desmit Eiropas čempionu zelti, divpad­ smit reizes iegūti pasaules kausi. Kopumā olimpiskajos, pasaules un Eiropas mačos skeletonisti un bobslejisti uz pjedestāla kāpuši vairāk nekā 150 reižu! Fantastiski rezultāti! Turklāt, atrisinoties Krievijas dopinga sāgai, Martins Dukurs skeleto­ nā un Oskara Melbārža bobsleja četri­ nieks var tikt pasludināti par olimpiska­ Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

jiem čempioniem, bet Tomass Dukurs un Oskara divnieks saņemt bronzas medaļas. Tad būs jāraksta pielikums nesen izdota­ jai grāmatai par Latvijas bobsleja pirma­ jiem 36 gadiem, kas ir ļoti aizraujoša la­ sāmviela ziemas vakaros sezonas sākumā. Jebkurā gadījumā bobslejs un skeletons ir tik dinamiski sporta veidi, ka nekad nav iespējams pielikt punktu. Tātad neesmu uzņēmumu nolaidis uz grunti... Protams, tas ir visu kopējs no­ pelns. Šo divpadsmit gadu laikā federāci­ jā izdevies radīt sapņu komandu. — Šī komanda ir federācijas valde vai sportisti? — Primārā ir valde, tā veido vīziju, nosaka attīstību, pieņem lēmumus. Līdz 2006. gadam šos jautājumus galvenokārt risināja tikai viens cilvēks — Zintis Ekmanis. Visi pārējie esam nākuši klāt.

Dzimis

1959. gada 20. februārī Alūksnē

Izglītība

Alūksnes 1. vidusskola, Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas fakultāte

Sportā

no astoņu gadu vecuma trenējies ātrslidošanā (treneris Juris Cukurs), pēc tam vieglatlētikā (treneris Ilgvars Vaskis); Latvijas jauniešu izlases dalībnieks daudzcīņās

Darba gaitas

no 1982. gada galvenā inženiera vietnieks Rīgas Elektromontāžas uzņēmumā (REMUS), no 1988. gada valsts uzņēmums LATESA filiāles vadītājs Vācijā, no 1992. gada kompānijas LEC valdes priekšsēdētājs, īpašnieks, no 2007. gada valdes priekšsēdētājs vairākās daudznozaru kompānijās

Ģimenes stāvoklis precējies, trīs bērni, trīs mazbērni Vaļasprieki

viss, izņemot medības

15


RUNĀ PREZIDENTS

No Turīnas spēļu laika bobslejistiem pa­ likuši tikai Dreiškens un Dambis, notiku­ si gandrīz simtprocentīga paaudžu maiņa. Te arī ir tā komanda — spēcīgs adminis­ tratīvais sastāvs, prasmīgs tehniskais per­ sonāls, ieskaitot, trenerus, mehāniķus, ār­ stus, un talantīgi, motivēti sportisti. Šāda komanda, uzkāpjot vienā virsotnē, no ku­ ras paveras skats uz nākamo, tūlīt mek­ lē ceļu uz to. — Bet šāds virsotņu alpīnisms lielajā sportā bez naudas nav iespējams, un jeb­ kurai federācijai finansiālais jautājums ir pats būtiskākais. Un toreiz, stājoties ša­ jā amatā, solījāt darīt visu, lai sponsoru finansējums būtu tikpat liels kā valsts. Turklāt atzināt, ka valsts, kā par brīnumu, pieņēmusi šo izaicinājumu, veicot uzrāvie­ nu, un ka federācijai nopietni jāsaspringst! — Jā, valsts izaicinājumu pieņēma un godam izturēja. Varu tikai teikt paldies valstij, Olimpiskajai komitejai. Beidzot lī­ dzekļi tiek piešķirti atbilstoši rezultātiem, ne pēc deguniem, blatiem, ambīcijām vai prasītāju balss skaļuma. Ir kritēriji, ja tos izpildām, ir arī nauda. Valsts šos spēles nosacījumus pilda ļoti korekti un godīgi. — Un jums saspringums turpinās, jo no sponsoriem jāpiesaista arvien vairāk līdzekļu! — Jā, federācijas budžets palielinājies, bet proporcija saglabājusies abām pusēm vienādi augoša. Sponsoru līdzekļi joprojām veido aptuveni 40 procentus no budžeta. — Valsts jums sagatavojusi dāvanu — izmaiņas uzņēmumu ienākumu nodokļu atlaidēs ziedojumiem sabiedriskā labuma organizācijām... — (Smagi nopūšas.) Nu jā... Tā ir bumba ar laika degli. Sekas redzēsim tū­ līt pēc Phjončhanas, sākoties nākamajam olimpiskajam ciklam. Tās skars ne jau ti­ kai bobsleju un skeletonu vien. Iespējams, vēl skarbāk citas federācijas, kuras dar­ bojas, galvenokārt pateicoties sponsoru atbalstam. Ja atvieglojumi nodokļu sis­ tēmā tiks samazināti, tad atrast motivā­ ciju, lai piesaistītu uzņēmumu līdzekļus, būs daudzkārt grūtāk. Jau tagad vairāki mūsu sponsori naudu izvelk tieši no sava maciņa, nevis no nodokļa. Ja būs vēl skarbāk, nezinu, kādam fanātiķim jābūt, lai turpinātu atbalstīt sportu. Tāpēc visu cieņu tiem sponsoriem, kuri mums ir un — ceru — būs arī turpmāk. Ir arī citi, pat bagātāki atbalstītāji, bet no paša sā­ kuma un visuzticamākie ir Arčers, Binders, RECK un Abora. Cepuri nost viņu priekšā! — Ko darīt, lai atbalsta apjoms nesa­ mazinātos? — Jāskatās plašāk, jāmeklē atbals­ tītāji arī ārzemēs. Pieredze mums jau ir — šveiciešu Sika vairākus gadus at­ balstīja skeletonistus, Zintis Ekmanis bob­ slejam savulaik piesaistīja Šveices kom­

16

Nopietni jautājumi. Zintis Ekmanis un Jānis Kols diskutē ar Soču olimpiskās trases šefu Normundu Kotānu

pāniju Fuchs AG. Aiznākamās ziemas olimpiskās spēles pēc četrarpus gadiem notiek Ķīnā — valstī ar pasaulē otru lie­ lāko ekonomiku, kurai to vajag arī rekla­ mēt un prezentēt starptautiskajos tirgos. Sports ir viena no jomām, kurā to visla­ bāk izdarīt, un sevišķi labi tam noder lī­ deri. Gribas cerēt, ka šī ir niša, kurā at­ balstu var atrast ne tikai Latvijas, bet arī Starptautiskā Bobsleja un skeletona fede­ rācija. Sarunas ar prezidentu Ivo Feriani liecina, ka arī viņš raugās šajā virzienā. — Tās ir tikai cerības vai arī jau uzsākta konkrēta rīcība? — Esam jau veikuši pamatīgu dar­ bu. Nodibinājuši kontaktus gan ar Ķīnas Bobsleja un skeletona federāciju, gan Ķīnas uzņēmējiem, organizējuši tikšanās Ķī­ nas vēstniecībā, prezentējuši savas ie­ spējas, parakstījuši nodomu protokolus. Pēc mūsu iniciatīvas aktivizēts Latvijas un Ķīnas valdību sadarbības līgums kul­

tūras un izglītības jomā, kas ietver arī sportu. Sākusies kustība, kas varbūt iz­ raisīs pat lavīnu. Tā ir viena iespēja, kur ņemt līdzekļus, bet ne vienīgā. — Šīs sezonas ievada preses kon­ ferencē no federācijas puses skanēja kaut kas nedzirdēts: paldies valdībai — naudas pietiek! Mūsu tehniskās vajadzības apmie­ rinātas gandrīz par 100 procentiem... — Mēs jau sen tādu atbalstu bijām pelnījuši. Dažām citām, jo sevišķi tehnisko sporta veidu federācijām, tiek piešķirtas milzīgas naudas summas motokrosu un ralliju rīkošanai. Tas, protams, nav slikti, tomēr manās acīs tie vairāk ir hobija sporta veidi. Beidzot kaut kāda paritāte ievērota un atbilsto­ ši līdzekļi iedoti arī olimpiskajam spor­ ta veidam, kas sevi starptautiski aplie­ cinājis. Šī valsts nauda netiek tērēta ne sportistu, ne administratoru algām, ne treneru prēmijām. Tā visa līdz pēdējam

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Foto: Ilmārs Znotiņš, LOK

RUNĀ PREZIDENTS

centam saskaņā ar valsts iepirkuma — Kāpēc nerunājat par sadarbību procedūru iztērēta, lai iegādātos pasaulē ar mūsu pašu Bobsleja tehnisko centru labāko tehniku. (BTC)? — Tie ir divi austriešu Walner četri­ — Ko tur runāt — mēs viņu kamanas nieki un viens divnieks — prototipi paš­ lietojam. Divi mūsu piloti — Oskars reizējā pasaules čempiona Vācijas pilota Ķibermanis un Uģis Žaļims — joprojām Frančesko Frīdriha kamanām... brauc ar BTC divniekiem. BTC kamanas — Paralēli tur­ pinās sadarbība ar Eurotech, uz kuru vie­ ūsu situāciju ļoti izteiksmīgi nu brīdi likām ļoti lie­ raksturo ģenerālsekretāra las cerības. Bet, redzot Zinta Ekmaņa teiciens: viņu ieguldījumus un “Bobslejā jūs bagāti fanātisko tieksmi bob­ nekļūsiet, bet slaveni gan!” sleja kamanu būvē at­ rast kaut ko absolūti jaunu, man ir pārlie­ ir vienas no pieprasītākajām pasaules tir­ cība, ka tuvākajā laikā tas arī izdosies. Tie jaunie modeļi, kurus rudenī testējām gū. Cepuri nost šī kolektīva priekšā! Bet, Lillehammerē, vēl bija mazliet par jēliem, ja visaugstākā mērķa sasniegšanai ir ie­ lai tos dažu mēnešu laikā varētu paspēt spējams izvēlēties labāko no vislabākā, novest līdz olimpiskajai kondīcijai. tad tas jādara.

M

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

— Pirms vienpadsmit gadiem sprie­ dāt, ka grūtākās būs Vankūveras spēles. Tā arī bija? — Tā droši vien runāju pieredzes trūkuma dēļ. Jo katras nākamās spēles ir grūtas. Soči jau ne ar ko nebija vieglāki. Par Phjončhanu var teikt to pašu. Katrās spēlēs ir citi izaicinājumi un citi nezināmie. Vankūveras trase Vistlerā mūs gaidīja ar milzīgiem ātrumiem un relatīvi nedrošu trasi. Soči ar dažādām mahināci­ jām, Phjončhanā arī nav skaidrs, kāda iz­ skatīsies trase spēļu laikā. Diemžēl rīko­ tāji līdz pēdējam brīdim cenšas saglabāt kādu trumpi savās rokās un nepatīkamu pārsteigumu konkurentiem. — Izvēloties Phjončhanu par spēļu vietu, likās, ka beidzot viss būs objektī­ vi, jo tolaik viņiem pašiem tikpat kā ne­ bija ne skeletonistu, ne bobslejistu. Bet tagad viņi abos šajos sporta veidos ir vis­ nopietnākie konkurenti uz medaļām! — Iespēja rīkot spēles viņiem deva arī spēcīgu motivāciju attīstīt šos spor­ ta veidus. Bet motivācija un aizrautība ir daudz svarīgāka par naudu un labiem sa­ kariem. Ja darbam neatdod sirdi un dvē­ seli, rezultāta nebūs. — Kā federācija savējos iedvesmo aizrautībai? — Katram vīrietim dzīvē ir trīs kri­ tēriji: kas tu esi, ko tu dari un cik vari nopelnīt. Mūsu situāciju ļoti izteiksmīgi raksturo ģenerālsekretāra Zinta Ekmaņa teiciens: “Bobslejā jūs bagāti nekļūsiet, bet slaveni gan!” Šo slavu jāprot izman­ tot, meklējot atbildi uz trešo jautājumu. Kaut gan pēdējos gados arī par naudu sportistiem būtu grēks žēloties. — Tātad varam būt droši, ka pēc gaidāmajiem panākumiem Sandi Prūsi neviens nepārpirks? — Šādi priekšlikumi ir tikai loģiski. Sandis ir izveidojis Latvijas bobsleja augstākos sasniegumus. Lai arī mums ir vīri, kas sekmīgi strādājuši vai strādā ar ārzemju izlasēm — Jānis Ķipurs, Jānis Skrastiņš, Gatis Gūts, tagad Jānis Miņins, tas būtu smagi, ja Sandis dotos prom. — Kas viņā ir tas īpašais? — Tas, ka viņš ir Sandis. Un no Kurzemes. Mums tagad kurzemnieki uz­ metušies par ģenerāļiem, kas komandē vi­ dzemniekus un latgaļus. — Izņemot skeletonu... — Lai arī esam vienā federācijā, mums ir viens jumts, tas ir blakus dzī­ voklis. — 2006. gadā, kad kļuvāt par prezi­ dentu, jūsu organizāciju visi sauca par bobsleja federāciju, skeletonu tikai pie­ domājot klāt. Tagad skeletons federāci­ jas nosaukumā jāmin gandrīz vai pirmais! — Pēc rezultātiem viennozīmīgi. Bet, ja ņem vērā popularitāti, tad bobslejs,

17


RUNĀ PREZIDENTS

kas tomēr piesaista plašāku skatītāju auditoriju, nemaz tik daudz nezaudē. Nav svarīgi, kurš ir pirmais vai otrais, galvenais, ka abos divos sporta veidos mēs esam tik spēcīgi, lai ar mums rēķi­ nātos jebkurš konkurents cīņās par vis­ augstākajām uzvarām. Vēl pat pirms viena olimpiskā cikla bija bažas, vai skeletons Latvijā nav tikai viena Dukuru ģimene un vai līdz ar brāļu sporta gaitu beigām tas arī nepazudīs no skatuves, bet tagad, atkal sakot paldies tai pašai Dukuru ģimenei, radīta pienācīga maiņa gan vīriešu, gan sieviešu skeletonā. Un esam droši, ka skeletons dzīvos. — Pēc Vankūveras spēlēm par pilo­ tu dumpjiem vai tamlīdzīgām domstarpī­ bām nekas vairs nav dzirdēts. Esat ievie­ sis prezidentālu pārvaldi? — (Smejas.) Esi vadītājs aizmugu­ rē un ļauj citiem justies kā priekšgalā. Tas vadītājam ir pats būtiskākais — ne­ maisīties lietās, kurās citi ir daudz pro­

šiem. Viņam ar iepriekšējiem darba devē­ jiem radās domstarpības, un mēs tās pra­ tām izmantot. — Esat lieli meistari konfliktu izman­ tošanā! Pie Valnera kamanām arī laikam tādā veidā tikāt? — Taisnība. Bet mēs konfliktus nera­ dām, tikai izmantojam citu konfliktu se­ kas. Nevienam nav iemesla uzmest lūpu, ka esam pret kādu necienīgi izturēju­ šies. Vācieši ne jau mūsu dēļ atteicās no Valnera un sava galvenā trenera Langena pakalpojumiem. Viņa pazīstamais sauciens — Jawohl! — vairs neliecina par vāciešu uzvaru. Langens tagad strādā ar Šveices izlasi, un vāciešiem, iespējams, to vēl nāksies nožēlot. — Pār Krievijas sportu krīt ļoti melna dopinga ēna, bet tās ietekme IBSF arvien ir ļoti liela. Gazprom joprojām ir federāci­ jas ģenerālsponsors... — Viens no diviem. Turklāt Gazprom finansējums nav ļoti milzīgs, tikai ne­ daudz vairāk par vienu miljonu eiro, un mūsu prezidents Ivo Feriani izsakās, ka evaram rīkoties pret sieviešu nākamajā olimpiskajā gribu un ar varu viņas dzīt uz ciklā viņus varētu no­ bobsleju, mums viņu ir mazāk mainīt. Iespējams, kā­ da Ķīnas kompānija. par miljonu un pat sievišķajiem Tomēr krievu iespaids sporta veidiem nepietiek IBSF joprojām ir ļo­ ti jūtams. Lai gan jau fesionālāki, bet izšķirošos brīžos prast pagājuši gandrīz divi gadi kopš bēguļo pieņemt pareizus lēmumus. Toreizējais Krievijā aizdomās par krāpšanu turētais gadījums mums visiem bija ļoti pamā­ uzņēmējs Georgijs Bedžamovs, viņš jo­ cošs. Mikroklimats komandā ir ļoti labs. projām skaitās starptautiskās federācijas Cik vien labs tas var būt starp vīriem, viceprezidents komunikācijas jautājumos. kam ir ambīcijas kļūt par pasaules zvaig­ Aizdomās par dopinga lietošanu tiek tu­ znēm. Bet konkurence ir veselīga, un tas rēts arī divkārtējais Soču olimpisko spē­ ir galvenais. ļu čempions Aleksandrs Zubkovs, kas — Paipuisīši par čempioniem ne­ tagad Bedžamovu nomainījis Krievijas kļūst... bobsleja federācijas prezidenta amatā. — Starp citu, visbiežāk, bet tas ne­ Uz jautājumu, kā viņš vērtē šo situāci­ nozīmē, ka regulāri, sankcijas vērstas ju, Zubkovs atcērt: “Būs rezultāts, tad pret vispieredzējušāko — Daumantu runāsim!” Dreiškenu, kurš, manuprāt, komandā ir — Par ko vēl bija runa IBSF kārtē­ morālā klimata noteicējs, un Daumants jā kongresā? galvenā trenera sodus pieņēmis klusējot, — Atkal tika cilāts mūžīgais jautā­ bez komentāriem. Tādam jābūt līderim. jums — kas īsti notiks ar sieviešu bob­ Viņš spēj savas kļūdas atzīt. sleju? — Kā zināms, slidas visiem jāiz­ — Tas taču jau ir olimpisko spēļu gatavo no viena materiāla, bet dažās programmā! — Par maz, par maz... Starptautiskā valstīs speciālisti prot tās apstrādāt, lai olimpiskā komiteja arī kļuvusi par ciparu slīdamību uzlabotu. Vai arī mēs kaut ko darām šajā ziņā? un procentu organizāciju, kas jau sāk no­ — Ir sadarbība ar Rīgas Tehnisko teikt, ar cik procentiem attiecīgajā spor­ universitāti, panākts valsts naudas piešķī­ ta veidā jābūt pārstāvētām sievietēm. Tas rums šādu iespēju izpētei, kas noderētu nekas, ka bobslejs viņas neinteresē! ne tikai bobslejam, bet arī, piemēram, — Tad vīriešiem drīz būs jāstartē metāla jumtu kvalitātes uzlabošanai. Tiek mākslas vingrošanā... — ...un sinhronajā peldēšanā! Tas ir mēģināts pašiem atrast formulu, un ­ej­ ne tikai smieklīgi, bet arī skumīgi. Šādu am arī pa otro ceļu — komandai pie­ saistīts slieču sagatavošanas eksperts no nostāju izmanto tās nacionālās federāci­ Šveices, kas iepriekš strādāja ar korejie­ jas, kurām nav labu panākumu vīriešu

N

18

Dārgākais metāls. Soču olimpisko spēļu vicečempioni Daumants Dreiškens (no kreisās), Oskars Melbārdis, Jānis Strenga un Arvis Vilkaste

bobslejā. Tie paši beļģi, kuru dāmas tre­ nē mūsu Jānis Skrastiņš, pārmet Latvijai, ka mēs viņus nostādot nevienlīdzīgā situ­ ācijā. Jo mēs visu naudu ieguldot vīriešu komandas sagatavošanā, bet viņiem nā­ koties dalīties ar sievietēm. Tāpēc starp­ tautiskā apritē vajadzētu ieviest tādu kār­ tību — ja gribi startēt ar divām vīriešu ekipāžām, jāsagatavo arī viena sieviešu, ja ar trim, tad divas. Uz manām iebil­ dēm, ka nevaram rīkoties pret sieviešu gribu un ar varu viņas dzīt uz bobsleju, ka mums viņu ir mazāk par miljonu un pat sievišķajiem sporta veidiem nepietiek, ka vispār grūti atrast sievietes, kas grib izskatīties pēc vīriešiem, saņēmu atbildi:

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Foto: Ilmārs Znotiņš, LOK

RUNĀ PREZIDENTS

Divi latvieši. Beļģijas dāmu izlases galvenais treneris, Bobsleja tehniskā centra (BTC) vadītājs Jānis Skrastiņš un Latvijas izlases galvenais treneris Sandis Prūsis

mazināšana tajā ir nepareiza. Bija astoņ­ padsmit gadu, tagad ar vecāku piekrišanu jau ir sešpadsmit. Fiziski tāds jaunietis bobslejam varētu būt arī gatavs, bet sa­ vā galvā viņš vēl neaptver šī sporta vei­ da patieso bīstamību, riskus, ko uzņemas pats un par tiem puišiem sev aizmugurē. — Kopš Pasaules kausa izcīņā pie­ dzīvots precedents, sacensības divnieku un četrinieku ekipāžām rīkojot atsevišķi, reālāka kļuvusi šādu sacensību rīkošanas iespēja Siguldā. — Jau vairākus gadus uz to mērķtie­ cīgi ejam. Divus gadus pēc kārtas Siguldā bija Eiropas kausa izcīņas posmi divnie­ kiem un skeletonā. No skatītājiem, ties­ nešiem, sportistiem tika saņemtas vislabā­ kās atsauksmes. Šī sezona no loģistikas viedokļa mums nebija labvēlīga. Tagad iz­ skatās, ka nākamā PK pirmais posms va­ rētu risināties Siguldā, kas mums būtu ļoti izdevīgi. Tad daudzi te ierastos arī uz rudens ledus treniņiem. — Sigulda tagad visā bobsleja pasau­ lē kļuvusi unikāla. Ir vēl kāda vieta, kur gandrīz blakus trasei un mākslīgā ledus starta estakādei atrodas daudzfunkcio­ nāls sporta centrs, peldbaseins? — Es tādu nezinu. — Pēc jūsu federācijas statūtiem — uz cik termiņiem prezidentu var ievēlēt atkārtoti?

— Eiropas un pasaules čempions ir Arturs Klots, regulāri panākumus Pasaules kausa izcīņas posmos gūst Alvils Brants, kas iepriekšējā gadā bi­ ja pasaules vice­ čempions. Bet par to vispirms jāpatei­ ākamā PK pirmais posms varētu cas izcilam organi­ risināties Siguldā, kas mums būtu zatoram Kristapam ļoti izdevīgi. Tad daudzi te ierastos Kotānam, kas ko­ pā ar savu māti arī uz rudens ledus treniņiem Vitu Kotāni radīja pateicīgu vidi šīs disciplīnas attīstībai. Kristaps šajā jo­ — Tas nav reglamentēts. Kaut gan, mā sekmīgi darbojas arī starptautiska­ kandidējot LOK prezidenta vēlēšanās, es­ jā federācijā. mu izteicies, ka šo laiku vajadzētu iero­ — Viņš IBSF nav vienīgais latvietis? bežot līdz trim termiņiem. Pirmajā — tu — Gatis Gūts no IBSF puses pār­ mācies, otrajā — strādā, trešajā — gata­ rauga Eiropas kausa izcīņas rīkošanu, vo maiņu. Ar neaizvietojamiem cilvēkiem apliecinot, ka vecajiem, pieredzējušajiem ir pilni kapi. Nākamgad mans trešais ter­ organizatoriem izaugusi spēcīga jaunā miņš beidzas. maiņa. Materiālu komisijā darbojas Dainis — Pēc divarpus gadiem atkal būs Dukurs un Sandis Prūsis LOK prezidenta vēlēšanas! — Normunds Kotāns, kas bija trases — Pilnīgi droši — man garām. šefs Sočos, tagad to pašu dara Korejā! Iepriekšējā reizē bija tāda apstākļu sa­ — Un cer uz līdzīgiem pienākumiem kritība, ka biju gatavs šādu izaicinājumu uzņemties. Turklāt pirms sešiem gadiem arī aiznākamajās — Pekinas — spēlēs, jo apliecinājis sevi kā spilgtu un apzinī­ es biju tuvāk piecdesmit, tagad — tu­ gu personību, kas jau uzkrājusi arī uni­ vāk sešdesmit. Tas arī kaut ko nozīmē! Aksakalu principu — jo vecāks, jo gud­ kālu pieredzi. — Pirmajās Jaunatnes ziemas olim­ rāks — sportā nebūtu īsti labi piekopt. © piskajās spēlēs pazaudējām medaļu, bet atradām Ķibermani. Otrajās — nepiedalī­ jāmies. Kā būs ar trešajām? — Uzskatu, ka bobslejs ir elitārs sporta veids, kas domāts īstiem večiem. Dainis Ziemas Pirmā formula. Vecuma cenza sa­ CAUNE

Foto: Aivars Liepiņš

N

“Kola kungs, visa Eiropa dzīvo 21. gad­ simtā, jūs tur Latvijā esat aizķērušies de­ viņpadsmitajā!” — Šī beļģu ideja gūst atbalstu? — Jā, no Ganas, Nigērijas, Venecuēlas, kas, šo jautājumu cilājot, cer uz SOK atbalstu. — Dāmu bobslejs Latvijā jau ir bijis! — Vienmēr esam uzsvēruši, ja būs sportistes ar atbilstošu fizisko sagatavo­ tību, kam actiņas degs un spulgos par bobsleju, atbalstīsim. Meklēsim papildu līdzekļus, kamanu, slieču, treneru mums pietiek. Bet nav jau gribētāju. — Toties parabobslejā gan mūsējie regulāri gūst godalgas pasaules mačos! Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

19


20

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Pēdējā lode, pirmā reize BIATLONA SEZONA

Biatlons Latvijā diemžēl kļuvis par viena līdera sportu. Olimpiskās ceļazīmes kungiem gan iegūtas divas, un par tiesībām izmantot otro gaidāms ļoti nikns cīniņš.

P

ašā pērnās sezonas pēdējā Pasaules kausa izcīņas sacensībās — 15 km distancē ar kopējo startu — Andrejs Rastorgujevs beidzot trāpīja arī ar pēdējo lodi un pirmo reizi karjerā kāpa uz PK goda pjedestāla pēc sudraba godalgas. Viņš jau sen to bija pelnījis, neskaitāmas reizes paliekot viena šāviena attālumā no laureātu trijnieka. Pat pirms trim gadiem šajā pašā Holmenkollenas trasē un šajā pašā disciplīnā Andrejs uz pēdējo šautuvi slēpoja vairāk nekā pusminūti visiem varenajiem pa priekšu, bet pārliecinošas uzvaras vietā tika nopelnīti trīs soda apļi. Lai nekas tāds vairāk neatkārtotos, aizvadītajā sagatavošanas periodā ar Andreju strādāja norvēģu šaušanas trenere Hanne Gisova Tūresena un arī citādi nopiet-

1. vieta 1. vieta

10. vieta 10. vieta

nais un smagais treniņu process bija jaunumiem piesātināts. Bet Latvijas biatlona kopējā olimpiskajā liktenī zīmīga bija Phjončhana. Tieši nākamo spēļu trasēs pēc ilgstošas balansēšanas starp būt vai nebūt Latvijas vīriešu komanda, kurai pērnsezon talkā devās arī 46 gadus vecais Ilmārs Bricis, nāciju vērtējumā beidzot nostabilizējās 20. vietā, kas olimpiskajām spēlēm ļauj pieteikt pilnu komandu. Diemžēl šo iespēju Latvijai PK priekšpēdējā posmā savās mājās Kontiolahti tomēr atņēma somi, kas atšķirībā no mums cīnījās kā vienota komanda, individuālās ambīcijas atmetot kopēja mērķa labad. Tādējādi Latvijai vīriešu konkurencē pienākas divas vietas. Viena Andrejam, kam otra? To uzzināsim

Novembris 24.—3.12. PK 1. p. Estersunda

tikai pēc Pasaules kausa izcīņas 6. posma Antholcā. Uz to pretendē Daumants Lūsa, Aleksandrs Patri­ juks, Roberts Slotiņš, Oskars Muiž­ nieks un Ilmārs Bricis — visi, kas kvalificējušies PK pirmajam trimestrim. 22. novembrī Sjūsenā IBU kausa izcīņas divos sprintos norisināsies atlase par tiesībām kopā ar 1. vietaposRastorgujevu startēt PK pirmajā mā Estersundā. Latvijai individuālajās distancēs ir trīs vietas. Kurš līdz 19. janvārim rangā nokļūs 10.augstāk, vieta tas būs olimpietis. Pērnā PK nāciju vērtējumā dāmām Latvija ar 26. vietu palika aiz 20. vieta bet olimpiskās kvalifikācijas svītras, ne bez olimpiskās iespējas. Šādu valstu biatlonistēm atvēlētas sešas individuālās ceļazīmes, kuras sada30. vieta līs, ņemot vērā PK pērnās sezonas

5.—10. 12.—17.

Janvāris 2.—7. PK 4. Oberhofa 9.—14. PK 5. Rūpoldinga 16.—21. PK 6. Antholca 23.—28. EČ Valridanna 30.—4.02 EJČ Pokļuka Februāris 10.—23. OS Phjončhana 1. vieta 26.—4.03. PJČ Otepe Marts 6.—11. PK 7. Kontiolahti 13.—18. 10.PKvieta 8. Holmenkollena 20.—25. PK 9. Tjumeņa (OS — olimpiskās spēles; PK — Pasaules kausa izcīņa; PJČ — pasaules junioru čempionāts; EČ — Eiropas čempionāts; EJČ — Eiropas junioru čempionāts

20. vieta

pēdējo trimestri un šīs ziemas pirmos divus. Sezonu sākot, mūsu līdevieta šajā rangā ir pirre Baiba30. Bendika mā. ©

Dainis CAUNE

MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 1992.—2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs 13. vieta Oļegs Maļuhins 10 km

40. vieta

4. vieta Ilmārs Bricis 12,5 km

5. vieta Ilmārs Bricis, 20 km Jēkabs Nākums, 10 km

Decembris PK 2. Hohfilcene PK 3. Anesī Legrānbornāna

40. vieta 9. vieta Andrejs Rastorgujevs 12,5 km

50. vieta 50. vieta

10. vieta Madara Līduma 15 km

25. vieta Ieva Cēderštrēma (Volfa), 15 km

20. vieta 20. vieta 19. vieta Gundars Upenieks 20 km

60. vieta

14. vieta Ilmārs Bricis 12,5 km

60. vieta

70. vieta

30. vieta 30. vieta

28. vieta Ieva Cēderštrēma (Volfa), 7,5 km

38. vieta 70. vieta Madara Līduma 10 km

30. vieta Oļegs Maļuhins 12,5 km

40. vieta 40. vieta

80. vieta 80. vieta

85. vieta 1992. Albērvila

85. vieta

50. vieta 50. vieta

1992. Albērvila

1994. Lillehammere

Kungi

60. vieta 60. vieta

199 Lilleham

Kungi

Dāmas

58. vieta Anžela Brice 7,5 km

70. vieta 70. vieta

79. vieta Žanna Juškāne 7,5 km

80. vieta 80. vieta 85. vieta 85. vieta

1992. 1992. Albērvila Albērvila

1994. 1994. Lillehammere Lillehammere

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Kungi Kungi

Dāmas Dāmas

1998. 1998. Nagano Nagano

2002. 2002. Soltleiksitija Soltleiksitija

2006. 2006. Turīna Turīna

2010. 2010. Vankūvera Vankūvera

2014. 2014. Soči Soči

21

1998. Nagano


Bāze, kas jāpapildina 1. vieta

10. vieta

Phjončhanā latviešu uz slēpēm būs mazāk nekā Sočos. Toties, iespējams, ka pirmo reizi mums Latvijas krāsām nāksies sekot visās kalnu slēpošanas disciplīnās. Turklāt varbūt beidzot startēsim arī snovbordā. 20. vieta

K

alnu slēpotāju atlasei kopš 2016. gada 1. jūlija tiek veidots īpašs olimpiskais reitings, kas atšķiras no klasiskās FIS ranga listes. Tajā tiek vērtēti pieci labākie starti divās discip­ līnās. Piemēram, Kristapam Zvejniekam, kas novembra vidū ieņēma 635. vie­ tu, — slalomā un kombinācijā. Mūsu līderei Leldei Gasūnai (614. vieta) un visiem pārējiem — slalomā un milzu sla­ lomā. Saraksts ir kopējs gan dāmām, gan kungiem. Tam šobrīd ir četri līderi — Mikaela Šifrina, Ilka Stuheča, Kjetils Jansrūds un Marsels Hiršhers. Ja esi 320 labāko skaitā, nav bažu. Tiesa, vienu valsti ļauts pārstāvēt ne vai­ rāk par 22 kalnu slēpotājiem, turklāt ne

vairāk par 14 sievietēm un tikpat vīrie­ šiem. Ne visas stiprās nācijas vēlas pilnī­ bā aizpildīt izcīnītās vietas. Te mums ro­ das papildu iespējas. 21. janvārī reitingam pavelk svītru, līdz 25. janvārim parādās re­ zerves vietas, 26. janvārī jāapstiprina olim­ piešu saraksts. “Lai būtu pārstāvēti ar pieciem spor­ tistiem kā Sočos, kādam mūsējam sta­ bili jācīnās Pasaules kausa izcīņas labā­ ko trīsdesmitniekā,” jauno atlases principu stingrību raksturo kalnu slēpotāju galve­ nais treneris Dinārs Drošs. Izpildīt tā dē­ vēto bāzes kvotu, kas spēlēs ļauj startēt vienai dāmai un vienam kungam, mums nav nekādu problēmu. Tehniskajās discip­ līnās šim nolūkam jānokļūst zem 140 FIS

punktu barjeras. Mūsu līderiem to ir pat mazāk par 20. Leldei Gasūnai slalomā — 18,66, milzu slalomā — 20,28, Kristapam Zvejniekam slalomā — 17,34, milzu slalo­ mā — 23,75, supergigantā — 33,25, kom­ 40. vieta binācijā — 42,70, nobraucienā — 62,26. Ļoti iespējams, ka viņš Phjončhanā star­ tēs visās kalnu slēpošanas disciplīnās, ak­ kombināciju, kurā pērn kļuva par 50.centējot vieta universiādes čempionu. Mūsējie cer izcīnīt vēl kādu vie­ tu. Globālajā listē nākamās vietas ieņem 60.Agnese vieta Āboltiņa, Liene Bondare, Miks Zvejnieks, Evelīna Gasūna un Žaks Gedra. Visiem atmiņā, protams, Leldes Gasūnas pērnziem izcīnītā 22. vieta Pasaules kausa 70. vieta izcīņā slalomā. Tomēr situāciju rangā vieg­ 30. vieta

75. vieta

MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 1992.—2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs

1992. Albērvila

1994. Lillehammere

Kungi

Dāmas

1. vieta

10. vieta

25. vieta Ivars Ciaguns Slaloms

20. vieta

27. vieta Mārtiņš Onskulis Slaloms

31. vieta Ilze Ābola Milzu slaloms 37. vieta Kristaps Zvejnieks Slaloms

30. vieta

30. vieta Lelde Gasūna Slaloms

34. vieta Ivars Ciaguns Milzu slaloms

40. vieta

46. vieta Renārs Doršs Nobrauciens

50. vieta

49. vieta Liene Fimbauere Slaloms

60. vieta

70. vieta 75. vieta 1992. Albērvila

22

Kungi

1994. Lillehammere Dāmas

1998. Nagano

2002. Soltleiksitija

2006. Turīna

2010. Vankūvera

2014. Soči

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

1998. Nagano


1. vieta

Foto: Emīls Luško

10. vieta

Arvien universālāks. Par Kristapa Zvejnieka pamatdisciplīnu tiek uzskatīts slaloms, lai gan spožākā medaļa — pasaules universiādes zelts — izcīnīta kombinācijā, kurā slalomu summē ar nobraucienu

lāk uzlabot, startējot pareizi izvēlētās FIS sacensībās, kurās pie labiem punktiem tikt vieglāk. Evelīnai, kas pērno sezonu gan­ drīz pilnībā izlaida traumas dēļ, tagad ne­ pieciešami pa pieciem labiem startiem di­ vās disciplīnās. Grūti, bet ne neiespējami. Nav šaubu, ka Latvija ar vienu dāmu un vienu kungu būs pārstāvēta arī distan­ ču slēpošanā, kurā šādam nolūkam jātiek

zem 300 FIS punktu atzīmes. Tas dod tie­ sības startēt sprintā, kas Phjončhanā no­ tiks klasiskajā stilā, un brīvajā stilā slē­ pot 10 km sievietēm, 15 km — vīriešiem. Uz šo iespēju pretendē septiņpadsmitgadī­ gā Patrīcija Eiduka, Inga Paškovska un Anda Muižniece. Vīriešu konkurencē līde­ rim Indulim Bikšem olimpiskajā reitingā ir labāka situācija — 68,79 punkti dis­

tancē, 116,98 — sprintā. Viņš var cerēt uz iespēju Phjončhanā startēt visās dis­ 20. vieta ciplīnās, tāpat kā to Sočos spēja Arvis Liepiņš. Olimpiskas cerības lolo arī Raimo Vīgants. Teorētiski iespējams spēlēm kva­ lificēties arī trijatā. 30. vieta Jau kopš 2006. gada uz olimpiskajām spēlēm tēmē mūsu snovbordisti. Iespējams, ka beidzot trāpīs. Phjončhanas snovbor­ davieta parkā demonstrēt savu prasmi sloup­ 40. stailā un bigeirā labas izredzes ir Tomam Petrusevičam, kas jau vairākkārt spējis ie­ kļūt PK labāko trīsdesmitniekā. Novembra vidū 50. vietaolimpiskās kvalifikācijas rangā viņš atradās 47. pozīcijā, spēlēm kvalificēsies 40. Par šīm tiesībām Tomam jācīnās PK posmos novembra beigās Ķīnā, decembrī 60. vieta un ASV, janvārī ASV un Šveicē. Vācijā Paralēlajā milzu slalomā olimpiskās kvalifikācijas sacen­ sībās piedalās arī Paula Anna Vītola. © 70. vieta

Dainis CAUNE

75. vieta

MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 1992.—2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs

1992. Albērvila

1994. Lillehammere

Kungi

1998. Nagano

Dāmas

1. vieta

10. vieta

20. vieta

30. vieta

40. vieta

48. vieta Ineta Kravale 30 km (C)

53. vieta Anžela Brice 30 km (F)

50. vieta

60. vieta

66. vieta Jānis Hermanis 50 km (F)

49. vieta Juris Ģērmanis 15 km (C)

50. vieta Oļegs Maļuhins Sprints (F)

61. vieta Jānis Hermanis 50 km (C)

62. vieta Jānis Paipals Sprints (C)

60. vieta Roberts Raimo 50 km (F)

59. vieta Inga Dauškāne Sprints (F)

70. vieta Anete Brice 10 km (F)

70. vieta

59. vieta Arvis Liepiņš 50 km (F)

75. vieta 1992. Albērvila Kungi

1994. Lillehammere

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Dāmas

1998. Nagano

2002. Soltleiksitija

2006. Turīna

2010. Vankūvera

2014. Soči

23


TRENERIS

Kaspars Dumpis. Pirmais cikls Hokejā un futbolā katrs sevi cienošs līdzjutējs zina labāk par komandas galveno treneri, kas un kā viņam jādara. Kamaniņu sportā šī amata pildītājs plašākai publikai ir gandrīz vai nemanāms. Ko tad īsti dara Latvijas izlases galvenais treneris Kaspars Dumpis, kurš mūsu kamaniņu sporta pusgadsimtu ilgajā vēsturē ir gados pats jaunākais.

P

irms viņa četriem olimpiskajiem cikliem cauri Latvijas izlasi iz­ vadīja Pēteris Cīmanis. Viņa lai­ kā tika izcīnītas visas mūsu olimpiskās godalgas: 2006. gadā Turīnā Mārtiņš Rubenis sāka ar bronzas medaļu, nā­ kamajās spēlēs Vankūverā brāļi Andris un Juris Šici kļuva par olimpiskajiem vicečempioniem, 2014. gadā Sočos savu kolekciju papildinot ar divām bronzām, kas gūtas gan divnieku sacensībās, gan kopā ar Elīzu Tīrumu-Cauci un Mārtiņu Rubeni komandu stafetē. Pēc tam iz­

24

lases vadība tika uzticēta Kasparam Dumpim. Vai tas būtu uzskatāms par pateicīgu brīdi šādai debijai? “Man bija jāsaņemas, lai nenobītos,” uz šo jau­ tājumu Kapars Dumpis atbild ar vieg­ lu smaidu. “Pirmās divas sezonas bija diezgan smagas.” — Tas nozīmē, ka olimpiskajā sezo­ nā ir vieglāk? — Mums tagad ir komanda, ļoti labs treneru sastāvs, man ir palīgi... Tāpēc varu būt drusku mierīgāks, ir vieglāk. — Kas ir tavā komandā?

— Sandris Bērziņš, Jānis Liepa, Maija Tīruma, šajā sezonā arī Mārtiņš Rubenis. — Divi tavi bijušie cīņubiedri un kon­ kurenti... — Trīs! Sandris Bērziņš vēl startē­ ja, kad es parādījos kamaniņu sportā. Ar Maiju vienlaikus sākām braukt. Mārtiņš Rubenis — ne tikai cīņubiedrs un kon­ kurents, bet bieži arī skolotājs. Kad ienā­ cu izlasē, no kamanu būves neko daudz nesapratu. Mārtiņš šajā ziņā jau daudz bija apguvis. Protams, palīdzēja arī ma­ na trenere Vera Zozuļa, Anna Orlova,

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


ars p s a K PIS M U D Latvijas kamaniņu braucēju izlases galvenais treneris Dzimis

1982. gada 23. decembrī Ogrē

Foto: Dainis Caune, Sports

Izglītība Rembates pamatskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, LSPA Pirmais treneris Jānis Ozoliņš, Aivars Kalniņš, pēc tam — Vera Zozuļa Lielākie sasniegumi 17. v. 2006. g. OS, 20. v. 2003./2004. g. PK kopvērtējumā, 22. v. 2005. g. PČ Darba gaitas

autoservisa darbinieks, Latvijas Bērnu un jaunatnes kamaniņu sporta skolas treneris, FIL komandas treneris, 2012.—2014. g. Latvijas junioru izlases treneris, kopš 2014. g. Latvijas izlases galvenais treneris

Ģimenes stāvoklis precējies, divu bērnu tēvs Vaļasprieki

futbols un medības

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Sandris... Tāds pašdarbnieku klubiņš bija. Paši muļļājāmies, mācījāmies un augām. — Pēcolimpiskajā sezonā, kļūstot par galveno treneri, tavs galvenais uzdevums droši vien bija komandu noturēt tajā pašā līmenī? — Likās jau, ka nebūs labi. Tomēr sezonas beigās Eiropas čempionātā brā­ ļiem Šiciem izdevās iegūt bronzu. Tas de­ va pārliecību, ka tomēr varam. 2016. gadā pasaules un Eiropas čempionātos stafetē izcīnījām sudraba medaļas, Elīza Cauce kļuva par Eiropas vicečempioni. Tad jau

mērķi kļuva augstāki. Treneru komanda papildinājās ar Maiju un Mārtiņu, kļuvām drošāki par saviem spēkiem. — Galvenais treneris, kurš atbild par visu, vairāk ir menedžeris, koordinators? Vairākiem izlases dalībniekiem taču ir arī savi treneri. — Sākumā domāju — nu tik būs, nu tik trenēšu! Bet patiešām vairāk vajadzē­ ja darboties kā menedžerim, kas man ļo­ ti nepatika. Tāpēc tagad mums ir Maija, kas atbild par finansēm, viesnīcu rezer­ vāciju, biļetēm, loģistiku un tamlīdzīgām lietām. Man vairāk laika atliek sagatavo­ šanās procesa un sacensību plānošanai, tehnikas gatavošanai. Daļai komandas va­ du fiziskās sagatavotības treniņus. Tā ir joma, kurā varam pilnveidoties. Mums va­ jadzētu vienu īpašu treneri, kas strādā ti­ kai ar sportistu fiziskās formas uzturēša­ nu un vēl startā. — Arī atsevišķu trases treneru kā bobslejā jums nav? — Nē. Trasē strādā visi — gan Sandris Bērziņš un Mārtiņš Rubenis, kas oficiāli ir mehāniķi, gan menedžere Maija Tīruma, gan es. Tas ir viens no galvena­ jiem nosacījumiem — visi sportistiem pa­ līdz trasē. Ja Olimpiskā vienība mums lī­ dzi iedevusi fizioterapeitu, arī viņam mēs spiežam rokās planšeti un lūdzam filmēt kādu finišam tuvāku posmu. — Tava iepriekšējā pieredze saistīta ar Starptautiskās Kamaniņu sporta fede­ rācijas (FIL) komandas trenēšanu. — Sākoties dižķibelei, iestājās grū­ ti laiki arī Latvijas Kamaniņu sporta fe­ derācijai. Lai četri jaunie talanti — Ulla Zirne, Riks Kristens Rozītis, Kristens Putins un Ieva Gudramoviča — varētu turpināt izaugsmi, piedalīties treniņnomet­ nēs un sacensībās ārzemju trasēs, mūsu federācija lūdza palīdzību starptautiskajai federācijai. FIL piekrita, bet ar piebildi — dodiet līdzi arī treneri, kas varētu strādāt arī ar citu valstu sportistiem. Piedāvāja man, un tā es trīs gadus biju FIL tre­ neris. Starptautiskajai komandai eksoti­ ku piedeva Turcijas, Taivānas un Tongas pārstāvji, bet vairākums bija no kamaniņu

25


Foto: Dainis Caune, Sports

TRENERIS

sportā labi zināmām valstīm — Japānas, Čehijas, Slovākijas, Ukrainas, Bulgārijas... Pavisam 20 sportisti, kurus kopā ar če­ hu treneri Petru Kinclu gatavojām 2012. gada I Jaunatnes ziemas olimpiskajām spēlēm. — Labi sagatavojāt — Ulla Zirne Insbrukā izcīnīja bronzas medaļu, Riks Kristens Rozītis — sudraba! — Man regulāri pārmeta, ka pārāk aizraujos ar savējiem. FIL komanda eksis­ tēja tikai sezonas laikā, vasarās joprojām strādāju kā Siguldas sporta skolas tre­ neris. Tātad arī ar mūsu FIL jauniešiem. Līdz ar to viņi bija nepārtrauktā procesā, kamēr daļa sportistu rudenī FIL koman­ dā atgriezās vājāki, nekā pavasarī sezonu beidza. Viņi vasarā bija tikai slinkojuši, daži arī ziemā trasē biežāk fotografējās, nekā brauca. Šāda tūristu stila attieksme man ļoti nepatika.

Sports vai tehnoloģijas — Pēc Turīnas olimpiskajām spēlēm, kurās pats finišēji septiņpadsmitais, uz­ reiz sāki strādāt par treneri? — Pussezonu vēl pabraucu. Pēc tam autoservisā Ogrē pastrādāju, labas iema­ ņas apguvu — špaktelēšanā, pulēšanā, krāsošanā. Tās man tagad labi noder ka­ manu būvē. — Kamaniņu sports ar to ir īpašs, ka ar treniņiem un sacensībām vien nepie­ tiek. Neizbēgams ir darbs darbnīcās. Cik

26

jaunu kamanu pa aizvadīto vasaru izlases kandidātiem sabūvēts? — Katrs uzbūvēja vēl pa vienām ka­ manām. Šici divas vai pat trīs. — Ko jūs tik daudz tur varat kons­ truēt un būvēt? Cik detaļu vispār ir ka­ manām? — Divi kronšteini, aptecētājs, divi ra­ gi, divas slidas. Bet būtisks ir izvieto­ jums, grādi, leņķi... Tiklīdz kronšteinu pa­ maini kaut vai par vienu grādu, kustība kļūst citādāka, turklāt jātaisa jauns ap­ tecētājs. Phjončhanas olimpiskajā trasē interesanta tā devītā virāža, pēc kuras mums vienmēr kamanas grieza šķērsām. Izdomājām, ka jāpagarina slidu aizmugu­ rējā daļa. Līdz ar to arī ragi jauni jātaisa. Vēl ir idejas arī par tiem pašiem ragiem, par kronšteina skrūvju augstumu, kas mainītu kustību kārbiņā. Slidas izlieku­ ma augstāko punktu var panest uz vienu vai otru pusi. Vēl ir aptecētāja stiprināju­ mi, tos arī jaunus uztaisījām. Testējam... — Bet... Atbrauks vācieši ar slidām no jauna supermateriāla un... spēlīte būs beigusies! — Mēs arī pāris gadus cīnījāmies, lai būtu prasība visiem slieces izgatavot no viena materiāla. Bet izrādās, ka bobslejisti, kam šāda norma jāievēro, vairs nemaz tik priecīgi nav. Jo slidu apstrāde vienalga notiek, un īpašas tehnoloģijas, kas maina materiāla īpašības, pieejamas tikai dažiem.

— Tātad kamaniņu sportā godīgs sports nav iespējams! Uzvarētāju izšķir tehnoloģijas. — Tehnoloģijas nosaka ļoti daudz — 50 procentus, varbūt pat vairāk. Protams, ar tām kamanām jāprot arī nobraukt. — Tad drīz kamaniņās un pārējos le­ dus trašu sportos cīnīties interesanti būs tikai dažu valstu sportistiem, kam pie­ ejami šo augsto tehnoloģiju pakalpoju­ mi! — Uz to jau arī iet. Diemžēl. — Bet tas novedīs pie strupceļa, spor­ ta veida beigām. — Ir arī cerību stariņš. Tagad, sākot ieviest dāmu divniekus, FIL vienojās, ka kamanas būs absolūti vienādas. Tās izga­ tavos viens ražotājs. Bet baidos, ka pēc III Jaunatnes ziemas spēlēm, kad dāmu ekipāžas sāks cīnīties par vēl spožākām medaļām, šo principu atcels. — Bet tu nebaidies... — Cenšas jau daudz ko aizliegt, bet rezultāti arvien iet uz augšu. Kad pats braucu, ar 119 kilometriem stundā es jau biju piektajā vietā Pasaules kausā. Tagad Siguldā sportisti brauc ar 123—124 km/h, kaut gan trase tādam ātrumam nemaz nav projektēta. Progress 10 gados bijis neie­ domājams. — Tikai uz tehnikas rēķina? — Viennozīmīgi. Paši sportisti pirms 10 gadiem jau sliktāki nebija, varbūt pat labāki.

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


TRENERIS

KAMANIŅU SPORTA SEZONA 18.—19. 25.—26.

Novembris PK 1. posms PK 2. posms

Īglsa Vinterberga

2.—3. 7.—10. 8.—9. 15.—16. 16.—17. 27.—28.

Decembris PK 3. poms PK junioriem PK 4. posms PK 5. posms PK junioriem Latvijas kausa izcīņa

Altenberga Oberhofa Kalgari Leikplesida Kēnigszē Sigulda

6.—7. 11.—14. 13.—14. 20.—21. 20.—21. 27.—28.

Janvāris PK 6. posms PK junioriem PK 7. posms PK 8. posms PK un EČ junioriem PK 9. posms, EČ

Kēnigszē Īglsa Oberhofa Lillehammere Vinterberga Sigulda

Februāris 2.—3. PČ junioriem 10.— 15. Olimpiskās spēles 2.—3.

Marts Latvijas čempionāts

Altenberga Phjončhana Sigulda

Līdzīgi. Novembra pārbaudes sacensībās Phjončhanā pa uzvarai guva gan Oskara Gudramoviča/Pētera Kalniņa (attēlā pa kreisi), gan brāļu Andra un Jura Šicu ekipāžas, kuriem startā asistē iepriekšējais ilggadējais Latvijas izlases galvenais treneris Pēteris Cīmanis. Abas reizes trešie finišēja Kristens Putins/Imants Marcinkēvičs

— Jums jāpiesaista inženieri, pētnie­ ki... — Braucam jau uz dažādām labora­ torijām pie speciālistiem, prasām padomu, šo to testējam. Mārtiņš (Rubenis) mums atbild par metāliem, Sandris (Bērziņš) — par kompozītmateriāliem. RTU tagad tai­ sām vairākas kamanu detaļas. Esam iz­ strādājuši un arī izgatavojuši oriģinālus nagliņu uzpirksteņus starta pingvīnu veik­ šanai. Uz tiem asmenīši pareizāk izvietoti, labāk ķeras ledū un tādējādi uzlabo startu.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Četras kamanas katram?

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

— Kādi laikapstākļi olimpiskajās spēlēs būtu labvēlīgāki mūsējo sliecēm? — Mīnus viens grāds, nullīte. Galve­ nais, lai nesnieg un ir tīrs ledus. — Kāds laiks tur parasti ir februāra pirmajā pusē, kad sacentīsies kamaniņu braucēji? — Pērn bija arī mīnus 15 un milzīgs vējš. Tieši sacensību laikā temperatūra gan paaugstinājās līdz mīnus pieciem sešiem grādiem. Mums klājās itin pieklājīgi, tas bija pat veiksmīgākais Pasaules kausa izcīņas posms, izņemot divniekus. Aparjods finišēja ceturtais, Kivlenieks — piektais, Dārznieks — astotais, Zirne — septītā, Cauce — vienpadsmitā, stafetē bijām tre­ šie. Varbūt uz tā rēķina, ka konkurenti kamanas bija uztaisījuši vieglāk vadāmas, līdz ar to arī lēnākas. Mēs stabilitāti pa­ lielinājām tikai mazliet.

27


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

TRENERIS

— Tātad jums vajadzīgs neliels sals! — Nē, labāk ap nullīti. Aukstam laikam mums nav vēl īsti labu slieču. Tagad gan ir izgatavotas, bet nav izmē­ ģinātas. Nezinu, kad būs auksts laiks. Smejamies, ka laikam tikai Leikplesidā, kad trīs PK posmi Eiropā jau būs aizva­ dīti, varēsim tās pārbaudīt. — Sacensību laikā drīkst mainīt slie­ ces? — Drīkst mainīt pēc katra braucie­ na. Ir tā darīts. Var pat sēsties citās ka­ manās. Esmu redzējis — vācietim slikts brauciens, bāž kamanu maisā, no mašī­ nas velk ārā otru un sasniedz labāko re­ zultātu. — Tad jums arī tā jādara! Kamanas tagad esat sabūvējuši... — Tāpēc jau uz treniņnedēļu Korejā ņemam līdzi jaunās un vecās kamanas.

28

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


TRENERIS

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Un Phjončhanā tāda nav. Protams, ir sa­ vi knifiņi — devītā virāža, vidusdaļa, ku­ ras dēļ mēs centāmies stabilākas kama­ nas uzbūvēt. — Ar ko šī devītā virāža izceļas? — Nezinu, vai tā ir pareizi projektē­ ta, bet tā nav betonā pareizi uzbūvēta. Jābrauc galīgi ačgārni, lai daudzmaz jē­ dzīgi no tās tiktu ārā. Šo vainu var labot ledus meistari, bet pērn viņiem to neļā­ va darīt. Vēl gadu iepriekš trases homo­ gulācijā šī virāža bijusi izveidota gluži pieņemama. Kā būs spēlēs, to neviens nezina. FIL Tehniskajā komisijā runā­ jām, ka organizatoriem jāuzklausa tre­ neru viedoklis. Protams, viedokļi atšķi­ ras. Pērn lielākā daļa bija par to, ka virāža jāpārtaisa. Bet itāļi uzskatīja, ka viss ir labi, jo viņiem kamanas lēnākas, sarežģītu konfigurāciju ar tādām vieglāk izbraukt. Uzvarēja itāļu viedoklis.

Foto: Dainis Caune, Sports

Līderi bēg. Kontrolsacensībās pa divām uzvarām guva gan Inārs Kivlenieks (attēlā pa kreisi), gan Elīza Cauce (attēlā lejā) — katram 12 punkti, pa divām otrajām vietām izcīnīja Kristers Aparjods (attēlā augšā) un Kendija Aparjode — katram 8 punkti. Tālākajā olimpiskās atlases rangā vīriešiem — 3. Artūrs Dārznieks (3 punkti), 4. Riks Kristens Rozītis (2), 5. Kristaps Mauriņš (1). Dāmām — 3. Ulla Zirne (4), 4. Elīna Ieva Vītola (2)

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Tās savā starpā sacentīsies, tad redzēsim, vai esam uzbūvējuši ko vēl labāku. — Teorētiski uz olimpiskajām spē­ lēm var ierasties ar četrām kamanām un katrā braucienā startēt ar citām? — Nav aizliegts. — Ar ko vēl bez devītās virāžas Phjončhanas trase ir īpaša? — Man šķiet nozīmīga ledus struktū­ ra, ūdens sastāvs, no kā tas tiek veidots. Piemēram, Austrijas Īglsā mums nekad kamanas nav labi skrējušas, vienalga — lieli plusi vai lieli mīnusi. Aizbraucam uz Oberhofu, un tur viss iet, viss notiek. Pa Korejas ledu pērn mums slīdēja. — Un olimpiskās trases konfigurāci­ ja? — Mums pateicīga. Garās virāžas mū­ sējiem patīk. Vienīgi apļi — ne sevišķi.

Stipro problēma — Kā noteiks, cik lielā sastāvā Lat­ vijas kamaniņu braucēji drīkstēs startēt nākamajās spēlēs? — Ātrumā nemaz nepateikšu. Vienmēr esam tik stipri, ka varam startēt ar pilnu komandu — pa trim dāmām un kungiem plus divas divnieku ekipāžas. Būtiska ir iekšējā atlase, kuri Latviju pārstāvēs? Tā ir smagākā cīņa un izšķiršanās. — Kuras uz šīm trim vietām pretendē no mūsu dāmu pulciņa? — Elīza Cauce, Ulla Zirne, Kendija Aparjode un juniore Elīna Ieva Vītola. Olimpiskajās spēlēs nevar startēt tie at­ lēti, kas nav piedalījušies nevienā treniņ­ nedēļā olimpiskajā trasē. Oktobrī pirms braukšanas uz pēdējo nometni Phjončhanā bija jāizšķiras, kura būs mūsu ceturtā kandidāte. Vēl pretendēja arī Anda Upīte un Sigita Bērziņa. Viņas visas trīs ir tik vienādas, ka diskusijas bija ļoti smagas. Izšķīra tas, ka pērnās sezonas junioru Pasaules kausa kopvērtējumā Elīna bija vienu pozīciju augstāk par Andu. — Vīriešu komandas kandidātu sa­rak­ stā jums pat ir divi olimpiskie medaļnieki — Lillehammeres Jaunatnes spēļu čem­ pions Kristers Aparjods un Riks Kristens Rozītis, kas izcīnīja sudrabu I Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Insbrukā! — Bet pēc pērnās sezonas reitin­ ga pirmais numurs ir Inārs Kivlenieks. Kristers Aparjods piedalījās tikai pēdējos divos PK posmos, bet abos iekļuva labā­ ko astoņniekā. Turklāt Phjončhanā finišē­ ja ceturtais. Kivleniekam trīs vietas seš­ niekā, arī olimpiskajā trasē, kurā viņš bija piektais, savukārt astotais — Artūrs Dārznieks. Piektais kandidāts mums ir Kristaps Mauriņš, kuram pērn bija prob­ lēmas ar tehniku. Šķiet, būsim tās no­ vērsuši.

29


TRENERIS

— Ekipāžu konkurencē pērnajā se­ zonā brāļiem Andrim un Jurim Šiciem ļoti cienīgu konkurenci izrādīja Oskars Gudramovičs/Pēteris Kalniņš... — PK kopvērtējumā brāļi izcīnīja piekto vietu, Oskars ar Pēteri — septī­ to. Viņus piesegs Kristens Putins/Imants Marcinkēvičs, kas ar olimpisko trasi ie­ pazinās novembra sākumā. — Kad būs zināms Latvijas Olimpis­ kās komandas sastāvs? — Jau pirms Ziemassvētkiem — pēc Pasaules kausa (PK) izcīņas piektā posma Leikplesidā. Pirmos ieskaites punktus sportisti sāka vākt jau pirms sacensību sezonas — divos kontroltreni­ ņos Phjončhanas trasē, to viņi turpinās darīt PK posmos pēc principa par 1. vie­ tu 15 punkti, par 12. vietu — viens. Bet arī pēc Jaunā gada viņi visi vēl būs izla­ ses kandidāti, kas par olimpiešiem kļūs, tikai ierodoties Phjončhanā, jo mūs gai­ dīs vēl pieci PK posmi, no kuriem pēdē­ jais kopā ar Eiropas čempionātu notiks Siguldā. Ceru, ka mūsējiem tie sagādās tikai prieku, nevis problēmas. Bet... le­ dus ir slidens. Tāpēc, labi, ka mums ir rezerve. — Sezonas otrajā pusē var atplaukt trešais — ceturtais numurs, kas kļūst pārliecinoši labāks par kādu decembrī iz­ lasē jau ieskaitīto! Ko tad? — Tāpēc federācijā vienojāmies, ka galvenajam trenerim ir tiesības komandas sastāvu mainīt līdz pēdējam iespējamam brīdim. Protams, ja tam ir pietiekami, rezultātos balstīti argumenti.

Phjončhanā 2017. gada novembrī. Dāmu kvartets (no kreisās): Ulla Zirne, Elīna Ieva Vītola, Kendija Aparjode un Elīza Cauce. Puišu trio bez līderiem: Kristaps Mauriņš, Riks Kristens Rozītis un Artūrs Dārznieks

MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 1992.—2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs 1. vieta 11. vieta Anna Orlova

9. vieta Anna Orlova

3. vieta Elīza Tīruma-Cauce, Mārtiņš Rubenis, 3. vieta Andris Šics, Juris Šics Andris Šics, Juris Šics

9. vieta Anna Orlova 13. vieta Anna Orlova

10. vieta 11. vieta Aivars Polis, Roberts Suharevs

11. vieta Aivis Švāns, Roberts Suharevs

1992. Albērvila

1994. Lillehammere

20. vieta

3. vieta Mārtiņš Rubenis

2. vieta Andris Šics, Juris Šics

13. vieta Roberts Suharevs, Dairis Leksis

10. vieta Ivars Deinis, Sandris Bērziņš

7. vieta Anna Orlova

9. vieta Maija Tīruma

12. vieta Elīza Tīruma-Cauce

30. vieta

Kungi

30

1998. Nagano

2002. Soltleiksitija

2006. Turīna

2010. Vankūvera

2014. Soči

Dāmas

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


— Vienmēr paliku otrais vai trešais. Rēķim Sigulda bija mīļākā trase, Rubenis arī bija ātrs. Vienīgi Latvijas kausu gan reiz ieguvu. — Tagad viegli strādāt kopā ar biju­ šajiem konkurentiem? — Ar Mārtiņu saprotamies lieliski. Guntis strādā Kanādā ar junioriem un jauniešiem, reizēm tiekamies. — Pēc Turīnas spēlēm nākamajā sezonā sportu pameti. Kāpēc? — Sapratu, ka nebūs. Tolaik mūsu kamaniņu sportā bija divas frontes, kat­ rai savas kamanas. Ko darīsi, ja brauc, kā gribi, bet neiet. Turklāt 24 gadu vecu­ mā man joprojām finansiāla palīdzība bi­ ja jālūdz vecākiem. Nolēmu beidzot sākt patstāvīgu dzīvi un devos strādāt uz kā­ du Ogres autoservisu, kur, špaktelējot un pulējot, krāsošanai sagatavoju auto virsbūves. Tas nebija diez cik veselīgi. Pašmācības ceļā sāku apgūt celtniecību un Rembatē remontēt vecāku saimniecību.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Maija Tīruma

TRENERIS

Pirms kāpt kamanās. Pirmssezonas preses konferencē pirmajā rindā (no kreisās): mehāniķis Mārtiņš Rubenis, Inārs Kivlenieks, Ulla Zirne, Kendija Aparjode, Kristens Putins, Imants Marcinkēvičs, Kristaps Mauriņš; otrajā rindā: Artūrs Dārznieks, Riks Kristens Rozītis, Pēteris Kalniņš, Oskars Gudramovičs, Kristers Aparjods, menedžere Maija Tīruma. Attēlā nav olimpisko medaļnieku brāļu Andra un Jura Šicu, kā arī Elīzas Cauces

— Phjončhanā lielākās cerības mūsu divniekiem? — Cerības ir visiem. Divnieku ekipā­ žas abas pa sešnieku rīvējas. Viena var izšaut, var arī abas izšaut. Un var arī ne­ izšaut neviena. Lielākas cerības ir stafe­ tes komandu cīņā.

Gribi strādāt, sēdi auditorijā! — Kā gandrīz Ziemassvētkos dzimis rembatietis kļuva par kamaniņu braucēju? — Mans vecākais brālis Armands bija nonācis Murjāņos kā bobslejists, bet pār­ Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

kvalificējās uz kamaniņu sportu. Tādējādi man kā puikam, kas grib sportot, ceļš bija skaidrs. Pabeidzis Rembates pamat­ skolu, iestājos Murjāņu sporta ģimnāzijā un 1998. gadā sāku kļūt par kamaniņu braucēju. Vecāki gan atgādina, ka vēl di­ vus gadus iepriekš uz garāžas jumta pā­ ri siltumnīcai esot uzbūvējis sniega un ledus trasīti ar divām virāžām. Manām pirmās konstrukcijas kamanām slieču vie­ tā bija slēpes. — Par olimpieti kļuvi, par Latvijas čempionu tomēr ne...

Šajos darbos mani satika Vera Zozuļa, kas aicināja uz kamaniņu sporta skolu Siguldā. Domāju — iešu un tūlīt strā­ dāšu par mehāniķi. Bet — nekā nebija! “Tev izglītība vajadzīga,” tā toreizējā sko­ las direktore Ingrīda Amantova piespieda mani iet mācīties. ©

Dainis CAUNE 31


100 iespēju Phjončhanas olimpisko tērpu cenšas pielaikot divi vai pat trīs Latvijas šorttrekisti. Konkrētus uzvārdus vēl minēt pāragri, jo vietas spēlēs sportisti izcīna valstīm, bet — kas tieši kļūs par olimpiešiem, to izšķir nacionālās federācijas. Spēlēm kvalificēsies pa 32 šorttrekistiem 500 un 1000 m distancēs, bet 36 — ­ 1500 metros. Tātad 100 iespēju... Ja vienai valstij labāko sarakstā būs vairāk par trim sportistiem, ceļazīmi iegūs ranga nākamie labākie citu valstu slidotāji.

Š

obrīd Latvijā individuālajās dis­ tancēs līderi ir Roberto Puķītis, Roberts Zvejnieks, brāļi Kārlis un Roberts Krūzbergi. Vēl izlasē tre­ nējas Tomass Bakevics un Reinis Bērziņš. Mūsu komanda ar vidējo ve­ cumu 17,5 gadi ir visjaunākā pasau­ lē, bet pasaules rangā atrodas devītajā vietā. Tiesa, atsevišķi trenējas Roberto Puķītis, kas olimpiskajām spēlēm ga­ tavojas ārzemēs.

32

Šorttrekistus satieku Jelgavas ledus hallē īsi pirms izbraukšanas uz pēdējiem diviem Pasaules kausa izcīņas posmiem Šanhajā un Seulā, kur novembra beigās izšķirsies olimpisko ceļazīmju liktenis.

Olimpiskās Solidaritātes spēks Kopā ar sportistiem uz ledus ir Latvijas izlases trenere, mūsu Turīnas olimpiete Evita Krievāne un britu spe­ ciālists Stjuarts Horspūls, kurš mūsu

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 1992.—2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs 1. vieta

10. vieta 23. vieta Evita Krievāne 1000 m, 1500 m

20. vieta

10. vieta Haralds Silovs 1500 m

15. vieta Roberto Puķītis 1500 m

30. vieta 1992. Albērvila

1994. Lillehammere

Kungi

1998. Nagano

2006. Turīna

2010. Vankūvera

2014. Soči

Dāmas

šorttreka izlasei piesaistīts SOK olimpis­ kās Solidaritātes programmas ietvaros. Horspūls gan kā sportists, gan kā trene­ ris piedalījies sešās olimpiskajās spēlēs, pats izcīnījis astoņas medaļas pasaules un Eiropas čempionātos. Stjuarts Horspūls atklāj, ka viņa un mūsu sportistu 2016. gada 1. maijā sāk­ tās sadarbības galvenais mērķis ir olim­ piskās spēles pēc četriem gadiem un četriem mēnešiem. Angļu speciālists ir Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

2002. Soltleiksitija

patīkami pārsteigts par mūsu jaunās tre­ neres Evitas Krievānes grandiozo darbu, īsā laikā izveidojot jaunu, bet ļoti mērķ­ tiecīgu un talantīgu komandu, no kuras nākotnē var gaidīt augstus rezultātus. Anglis uzteic Evitas prasmi ielikt pareizos šorttreka tehnikas pamatus. Pagaidām mūsu trenerei kopā ar komandu pietrūkst starptautisko cīņu pieredzes, bet tā ir lai­ ka gaitā labojama lieta. Katrā ziņā viņš mūsu komandu uzskata par ļoti daudz­

sološu, kurai pasaulē šobrīd nav daudz līdzīgu. Kā pozitīvu piemēru Stjuarts min to, ka labākie valsts šorttrekisti var tre­ nēties un dzīvot vienā centrā, par kuru ar LOK un Jelgavas domes atbalstu tapu­ si Jelgavas ledus halle. Tieši tā par savu šorttrekistu nākotni rūpējoties vadošajās šā sporta veida valstīs. Interesanti, ka Jelgavas ledu kopā ar mūsu sportistiem izmanto arī Lietuvas un Zviedrijas šorttrekisti.

33


ŠORTTREKA SEZONA Novembris 16.—19.

PK 4. posms

Seula

Janvāris 12.—14. EČ

Drēzdene Februāris

10.—22. OS

Phjončhana

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PK — Pasaules kausa izcīņa EČ — Eiropas čempionāts OS — olimpiskās spēles

Solidaritāte un debijas. Olimpiskās Solidaritātes programmas ietvaros ar mūsu šorttrekistiem strādā pieredzējušais britu speciālists Stjuarts Horspūls. Savukārt Latvijas izlases galvenās treneres postenī debitē Evita Krievāne, kas bija pirmā mūsu šorttreka pārstāve olimpiskajās spēlēs — 2006. gadā Turīnā

Tāpat starptautiskais eksperts augstu vērtē kaujiniecisko noskaņojumu mūsu izlasē, tehnisko nodrošinājumu, fiziotera­ peita Artūra Ķirpa ieguldījumu, arī psiho­ loģisko stabilitāti, kas mūsdienu sportā ir ļoti nozīmīga. Pasaules labāko divdesmit­ niekā, pat desmitniekā no simtās vietas var nokļūt daudzi un salīdzinoši ātri, bet cīņā par medaļām iesaistās ne tikai teh­ niski un fiziski labākie, bet raksturā un garā stiprākie. Ļoti svarīgs ir komandas mikroklimats. Veselīga konkurence rezultātus tikai veici­ na. Visiem jāsaprot, ka uz galvenajām sa­ censībām aizbrauks tobrīd labākie, nevis kāds, kurš kādreiz kaut ko labu izdarījis. Stjuarts domā, ka jau šajās olimpiska­ jās spēlēs varētu startēt divi vai pat trīs mūsu sportisti. Tas būtu labs sešu ga­ du sadarbības cikla (2016.­—2022. g.) ie­ sākums.

Jaunie latvieši šorttrekā Ikdienā ar mūsu sportistiem vairāk strādā Evita Krievāne, kura kopš 2016. gada janvāra kļuvusi par Latvijas šort­ treka izlases galveno treneri. Kopš 2010. gada Evita strādāja (un turpina to darīt)

34

par Jelgavas Ledus sporta skolas treneri. Tagad lielāko laiku aizņem izlases gata­ vošana olimpiskajām spēlēm. Krievāne stāsta, ka mūsu straujā šort­ treka attīstība nav palikusi arī ārzemju speciālistu nepamanīta. Pat nīderlandie­ ši, ar kuriem mums ir laba sadarbība, brīnās, kur radušies šie jaunie latvieši, kuri, neņemot vērā padsmitnieku vecu­ mu, strauji ienākuši starptautiskajā apri­ tē. Evita smej, ka daudz ēdot rupjmaizi. Pirmo reizi Latvijas šorttreka vēstu­ rē izveidota stafetes komanda, kas savā debijas sezonā Pasaules kausa izcīņā ie­ guva desmito vietu. Eiropas rangā esam pat piektie. Tas ir pārsteidzoši, jo tikai pasaules astoņas labākās komandas iz­ cīna tiesības startēt olimpiskajās spēlēs. Šorttrekā pat valda uzskats: ja valstij nav stafešu komandas, tad arī individuāli grū­ ti cerēt uz medaļām. Kad pērn Evita sāka darbu SOK Solidaritātes programmā, šīs olimpis­ kās spēles pat īsti nebija plānā, taču darbs deva tik straujus augļus, ka mēr­ ķis par Phjončhanu ieguva reālas apri­ ses. Starptautiskā programma nāca īs­ ti laikā, jo tādas pieredzes kā Stjuartam

Horspūlam (vairāk nekā 50 viņa audzēk­ ņi guvuši medaļas pasaules nozīmīgāka­ jās sacensībās) Evitai nebija un nevarēja būt, jo trenerei tikai šogad palika trīs­ desmit gadi. Par galveno Evita uzskata to, ka Stjuarts izveidojis pareizu sistēmu, kurā šorttreka attīstību vada viens centrs, kurš izveidojies Jelgavas ledus hallē. Tikai vi­ sus spēkus sakopojot vienuviet, var ra­ cionāli attīstīt tādu nelielu sporta veidu kā šorttreks. Olimpiskā atbilde gaidāma jau 5. de­ cembrī, kad tiks apkopoti rezultāti un sa­ dalītas vietas katrai valstij. Evita pieļauj, ka Stjuartam viss būs skaidrs jau agrāk, jo viņš esot skaitļu cilvēks un ātri visu sarēķinās. Lai kā arī beigtos olimpiskā at­ lase, paveiktais darbs ir pamatīgs stūrak­ mens nākotnei. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Vairāk nekā cerības

Haralds Silovs paliks ziemas olimpisko spēļu vēsturē kā pirmais sportists, kurš vienā dienā startējis divos sporta veidos — šorttrekā un ātrslidošanā. To viņš paveica 2010. gadā Vankūverā. Kopš 2012. gada Haralds pievērsies tikai ātrslidošanai un savās trešajās olimpiskajās spēlēs cer debitēt arī tās jaunajā disciplīnā — slidojumā ar masu startu. Tajā sezonas pirmajā Pasaules kausa izcīņas posmā Hērenvēnā viņš finišēja astotais.

C

eļā uz Phjončhanu Haralds Silovs Pasaules kausa posmos ātrslido­ šanā vairākkārt izcīnījis vietas la­ bāko trijniekā, bet 2015. gada pasau­ les čempionātā Hērenvēnā slidojumā ar kopējo startu viņš finišēja augstajā ce­ Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

turtajā vietā. Olimpiski tik nozīmīgajā Dienvidkorejā — Pasaules kausa izcīņas posmā Seulā — latvietis ilgu laiku bija pat līderis un finišā izcīnīja otro vietu. Tas gan notika jau patālajā 2014. gadā, kad ātrslidotāji tikai sāka gatavoties šīs

disciplīnas olimpiskajai debijai. Novembra sākumā Haraldu Silovu satieku Jelgavas ledus hallē ar... īsā celiņa slidzābakiem kājās, trenējoties kopā ar Latvijas šort­ treka izlasi.

35


LĪDERIS

— Tomēr gatavojies arī startam šort­ trekā? — Noteikti nē. Šorttrekā ir elemen­ ti, kas palīdz ātrslidošanā. Piemēram, īsie pagriezieni mazajā aplī, kas ļauj labāk ie­ mācīties izmantot centrbēdzes spēku, pa­ līdz nostiprināt tam vajadzīgos muskuļus. Vairāki valstu ātrslidotāji treniņu nolūkos velk kājās īsās slidas. Labprāt šorttreku izmantotu vairāk, bet trenējoties kopā ar norvēģiem, kuri ar šorttreku neaizraujas, man jāpakļaujas viņu plāniem. — Kāda ir tava fiziskā sagatavotība trīsdesmit viena gadu vecumā? — Viss kārtībā, traumu nav, jūtos labi, varu gatavoties ar pilnu spēku. Protams, tagad nevaru atļauties to, ko jaunībā, jo spēki vairs tik ātri neatjau­ nojas. Tomēr daudz ko nosaka tava do­ māšana. Ja jutīsies, ka esi baigi noguru­ šais veterāns, tad tāds arī būsi. Jādomā pozitīvi un racionāli, maksimāli jāizman­ to visas iespējas, un gadus nav ko skai­ tīt. Vairāk jāiesildās, arī pēc treniņiem nevar visu nomest un aizskriet, ķerme­ nim slodze jānoņem pakāpeniski, vairāk jāatpūšas. Daudzi sportisti manā vecumā un pat vecāki joprojām ir labā formā un gatavi cīnīties par medaļām. — Kā tavs trešais mēģinājums ieka­ rot olimpiskās virsotnes atšķiras no pir­ majiem diviem? — Ar stabilitāti darbā un domās. Pirms Sočiem bieži mainījās sagatavoša­ nās plāni. Toreiz trenējos ar holandie­ šiem un brīžiem jutos kā piektais ritenis. Īsi pirms spēlēm pat iznāca trenēties vienam pašam. Šoreiz esmu kopā ar nor­ vēģiem. Par savu treneri uzskatu fran­

lds Hara VS SILO Ātrslidotājs Dzimis

1986. gada 7. aprīlī Rīgā

Augums, svars 176 cm, 76 kg Izglītība

Rīgas 94. vidusskola, Ventspils Augstskola, vadības zinātņu bakalaurs

Sportā

kopš piecu gadu vecuma (BMX), vēlāk šorttrekā un ātrslidošanā

Pirmie treneri Karīna Palasius, Lāsma Kauniste, Jana Migliniece, Edvīns Silovs (tēvs), tagad — Tristans Luā Lielākie sasniegumi pieckārtējs Eiropas čempions šorttrekā (divreiz daudzcīņā), trīs sudraba, viena bronzas medaļa šorttrekā EČ, olimpiskajās spēlēs Vankūverā ātrslidošanā 5000 metros — 20. vieta, šorttrekā 1500 metros — 10. vieta, Sočos (2014. g.) ātrslidošanā 1500 metros — 14. vieta Ģimenes stāvoklis neprecējies, ir draudzene Vaļasprieki

riteņbraukšana, kalnu slēpošana, literatūra, kino

MŪSĒJO LABĀKIE REZULTĀTI 1992.—2014. gada ziemas olimpiskajās spēlēs 1. vieta 14. vieta Haralds Silovs 1500 m

10. vieta 20. vieta Haralds Silovs 5000 m

25. vieta Ilonda Lūse 3000 m

20. vieta

28. vieta Ilonda Lūse 3000 m

30. vieta Ilonda Lūse 3000 m

30. vieta 1992. Albērvila Kungi

36

1994. Lillehammere

1998. Nagano

2002. Soltleiksitija

2006. Turīna

2010. Vankūvera

2014. Soči

Dāmas

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

ĀTRSLIDOŠANAS SEZONA Novembris 17.—19.

PK 2. posms

Stavangera

Decembris 1.—3. 8.—10.

PK 3. posms PK 4. posms

10.— 24.

OS

Kalgari Soltleiksitija

Februāris

Vērtīgas iemaņas. Haralda Silova (priekšplānā) šorttreka sacensībās gūtā pieredze un treniņi īsajā celiņā kopā ar Latvijas izlasi uzlabo iemaņas, kas ļoti noderīgas cīņai jaunajā olimpiskajā ātrslidošanas disciplīnā — distancē ar kopējo startu

cūzi Tristanu Luā, ar viņu jau biju kopā pirms vairākiem gadiem, kad Vācijā tre­ nējos KIA šorttreka akadēmijā. Viņš ma­ ni pavada uz Pasaules kausiem, būs arī olimpiskajās spēlēs. Protams, es viņu ne­ varu noalgot tikai sev, bet mums ir la­ ba sadarbība, viņš mani labi pazīst, zina manas iespējas. Gatavošanos nevar nosaukt par ide­ ālu, jo līdzekļu visam nepietiek, bet būšu gatavs. Paldies norvēģiem, kas man vi­ sādi nāk pretim, pat neprasa naudu par treniņiem Norvēģijā. Saprotu, ka esmu viņiem konkurents, taču tas viss ceļ ko­ pējo līmeni. Viņiem šosezon ir ļoti spē­ cīga komanda, uz vietu izlasē kandidē desmit, piecpadsmit slidotāji. — Vai olimpiskā ceļazīme tev jau ka­ batā? — Vēl nav, novembra vidū ar sacen­ sībām Hērenvēnā tikai sākas Pasaules kausa izcīņa. Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Man ir divas iespējas tikt uz spē­ lēm — gan pēc vietas kopvērtējumā, gan pēc rezultāta. Vispiemērotākajā dis­ tancē — 1500 metros — man jāiekļūst starp 40 ātrākajiem. Domāju, ka pirma­ jā divdesmitniekā man jātiek bez īpašām problēmām. Lielas cerības saistu ar jauno olim­ pisko disciplīnu — masu startu, kurā 30 sportisti sacenšas 16 apļu (aptuve­ ni seši kilometri) cīņā, starpfinišos vācot punktus. Temps ir augsts, jābūt ļoti la­ bai taktiskajai domāšanai, asai domāša­ nai, gatavam vajadzīgajā brīdī eksplodēt. Tas prasa arī ļoti labu fizisko sagatavotī­ bu, jo atšķirībā no parastajām distancēm te neko nevar īpaši prognozēt un visu var izšķirt pareiza rīcība pareizajā laikā. Vienīgais mīnuss, ka man nav pa­ gājušā gada rangu tabulas iestrādes un viss jāsāk no B grupas. Pagājušo sezonu es praktiski izlaidu brāļa (arī 33 gadus

Phjončhana

OS — olimpiskās spēles PK — Pasaules kausa izcīņa

vecais Helmuts bija viens no Latvijas šorttreka pionieriem) pāragrās nāves dēļ, un tagad man viss ātri jāatgūst. — Kad beigsies olimpiskā kvalifikā­ cija? — Pirms Ziemassvētkiem. Ceru, ka būšu ieguvis tiesības cīnīties 1500 met­ ros un distancē ar masu startu. Savās pēdējās olimpiskajās spēlēs Phjončhanā gribu izdarīt vairāk, nekā pats no se­ vis gaidu. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 37


AKTUĀLI

Divas no septiņ Septiņas sieviešu kērlinga izlases no 5. līdz 10. decembrim Čehijas alus brūvēšanas galvaspilsētā Pilzenē cīnīsies par divām ceļazīmēm uz 2018. gada Phjončhanas olimpiskajām spēlēm. Latvijas valstsvienība — Iveta Staša-Šaršūne, Ieva Krusta, Santa Blumberga, Evelīna Barone, Zanda Bikše — mērosies spēkiem ar Čehijas, Dānijas, Ķīnas, Somijas, Vācijas un Itālijas pārstāvēm, pretendējot uz Latvijas kērlinga debiju olimpiskajās spēlēs. 38

P

ēdējos divos pasaules čempionā­ tos — 2016. un 2017. gadā — kērlinga izlases krāja olimpiskos kvalifikācijas punktus, lai automātis­ ki izcīnītu ceļazīmes uz Dienvidkoreju. Sieviešu konkurencē olimpisko spēļu saimniecei Dienvidkorejai 2018. gada februārī Phjončhanā pievienosies Kanāda, Krievija, Šveice, Lielbritānija (tika ie­ skaitīti Skotijas izcīnītie punkti), ASV, Zviedrija un Japāna, bet atlikušās divas vietas tiks izspēlētas Čehijā.

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Foto: Renārs Buivids, Sports

ām Tiesības startēt olimpiskajā kvalifi­ kācijas turnīrā Pilzenē saņēma izlases, kuras no 2014. līdz 2017. gadam vis­ maz vienu reizi bija cīnījušās pasau­ les čempionātā. Latvijas sieviešu valsts­ vienība piedalījās 2014. gada pasaules čempionātā Kanādā. Savukārt Latvijas vīriešu izlasei šajā laika posmā ne rei­ zi neizdevās iekļūt pasaules čempionā­ ta dalībkomandu pulkā, tādēļ tā neva­ rēja pretendēt uz līdzdalību olimpiskajās spēlēs. Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Pieredzējušā kapteine. Latvijas izlase Ivetas Stašas-Šaršūnas (vidū) vadībā startējusi gan pasaules, gan Eiropas čempionātā, bet šoreiz priekšā cīņa par ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm

Pilzenē septiņas sieviešu komandas vispirms aizvadīs apļa turnīru, pēc kura rezultātiem trīs labākās izlases saglabās izredzes uz vienu no divām ceļazīmēm uz Dienvidkoreju. Tad pamatturnīra pirmās un otrās vietas ieguvēju spēles uzvarētājs izcīnīs ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm, bet šī mača zaudētājs vēl cīņā ar trešās pozīcijas īpašnieci izspēlēs otro pilno lozi. Sešām Eiropas valstu izlasēm dalība kontinenta čempionātā Šveicē (17.—25. novembris, Sanktgallenē) kļūs par savda­

bīgu ģenerālmēģinājumu pirms atbildīga­ jām sacensībām Čehijā. Latvijas sieviešu kērlingu abos šajos turnīros pārstāvēs Ivetas Stašas-Šaršūnes komanda. Žurnāla iznākšanas laikā tika progno­ zēts, ka komanda abos turnīros gan ne­ startēs identiskā sastāvā. Iveta Staša-Šaršū­ ne, Ieva Krusta, Santa Blumberga, Evelīna Barone pārstāvēs Latviju gan Šveicē, gan Čehijā, piekto vietu sastāvā Eiropas čempionātā ieņemot Madarai Bremanei, bet olimpiskajā kvalifikācijā — Zandai Bikšei.

39


AKTUĀLI

(17.—25. novembris, Sanktgallene, Šveice)

(5.—10. decembris, Pilzene, Čehija)

Vīrieši A divīzija. Austrija, Itālija, Krievija, Nīderlande, Norvēģija, Skotija, Slovākija, Šveice, Vācija, Zviedrija. B divīzija. Anglija, Beļģija, Čehija, Dānija, Francija, Igaunija, Izraēla, Latvija, Lietuva, Polija, Slovēnija, Somija, Spānija, Turcija, Ungārija, Velsa.

Vīrieši Čehija, Dānija, Itālija, Krievija, Ķīna, Nīderlande, Somija, Vācija.

Šāgada janvārī par Latvijas kērlinga 16. čempionāta uzvarētājām sieviešu kon­ kurencē kļuva JKK/Rudzītes pārstāves — Rasa Brūna, Daina Barone, Līga Avena, Ieva Rudzīte, Ieva Palma, taču atbilsto­ ši Latvijas Kērlinga asociācijas (LKA) no­ teiktajai jaunajai sistēmai automātiski ne­ saņēma tiesības pārstāvēt Latvijas izlasi oficiālajos turnīros. — Latvijas čempionātā jūsu komanda ieņēma tikai ceturto vietu, taču ar to bija pietiekami, lai paliktu pretendentu pul­ kā par tiesībām pārstāvēt valsts izlasi? — Ziemā kļuva zināmas četras labā­ kās Latvijas čempionāta komandas, ku­ rām rudenī bija jācīnās īpašā turnīrā par iespēju pārstāvēt Latvijas izlasi Eiropas čempionātā Šveicē. Pamatojums šai jau­ najai sistēmai ir tāds, ka uz Eiropas čempionātu dodas tobrīd spēcīgākā Latvijas vienība, — sarunā ar žurnālu Sports pastāstīja Latvijas izlases kaptei­ ne Iveta Staša-Šaršūne. — Pagājušā ga­ da oktobrī pasaulē nāca mans mazulis, tādēļ valsts čempionāta laikā nebiju la­ bākajā sportiskajā formā, komandai palie­ kot ceturtajā vietā. Tomēr jaunā sistēma mums nodrošināja vēl vienu iespēju aplie­ cināt, ka esam cienīgas pārstāvēt Latviju arī šajā Eiropas čempionātā. Septembra un oktobra mijā uzvarējām šajā kvalifi­ kācijas turnīrā. — Olimpiskajam kvalifikācijas tur­ nīram varējāt gatavoties jau kopš pava­ sara? — Papildu pārspēles par iespēju pārstāvēt Latviju olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā bija neplānots pasākums. Tā kā Latvijas čempionātā palikām bez medaļām, tad četru gadu ranga summā mūs noķēra Nicoll/Regža. Latvijas Kērlinga asociācija nolēma rīkot īpašu spēļu sēriju, lai noteiktu komandu, kura brauks uz Čehiju. Maijā notikušajā cīņā bijām pārākas ar 3:0. Līdz ar to no maija jau varējām sākt gatavošanos olimpiskajai kvalifikācijai, bet izcīnītā ceļazīme uz Eiropas čempio­ nātu ļāva papildināt to ar dalību aug­ sta līmeņa sacensībās. Vasarā esam labi pastrādājušas gan pie fiziskās izturības,

40

Sievietes Čehija, Dānija, Itālija, Ķīna, Latvija, Somija, Vācija.

ST.GALLEN SWITZERLAND

2017

Foto: Latvijas Kērlinga asociācija

Sievietes A divīzija. Čehija, Dānija, Itālija, Krievija, Skotija, Šveice, Turcija, Ungārija, Vācija, Zviedrija. B divīzija. Anglija, Baltkrievija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Somija, Spānija.

O E LY P VE M P ils N I en T C Q - 201 U C ze 7 | AL ch D IFI E R C CA ep 5 T ub -10 IO N lic

OLIMPISKAIS KVALIFIKĀCIJAS TURNĪRS

EIROPAS ČEMPIONĀTS

Eiropas čempionāta sastāvs. Latvijas izlase (no kreisās): Ieva Krusta, Santa Blumberga, Iveta Staša-Šaršūne, Madara Bremane, Evelīna Barone

gan savstarpējās psiholoģiskās sapratnes. Pēc ledus treniņu uzsākšanas secinājām, ka mums tomēr nepieciešams treneris — padomdevējs no malas. Prieks, ka Latvijas kērlinga meistars Ritvars Gulbis piekrita mums palīdzēt, iepazīstinot mūs arī ar savu gadu gaitā izveidoto skatīju­ mu uz spēli. — Divus tik nozīmīgus turnīrus šķirs nedaudz vairāk par nedēļu. — Nešaubīgi, ka Eiropas čempio­ nāts ir ļoti svarīgs turnīrs, bet sekmīgs starts olimpiskajā kvalifikācijā ir daudz nozīmīgāks. Nesenajā Latvian International Challenger turnīrā Tukumā varējām pārlie­ cināties, ka esam sasniegušas labu spor­ tisko formu un ir potenciāls parādīt labu sniegumu arī Šveicē. Ar domām par sa­ vas spēles kvalitātes uzlabošanu startē­ sim Eiropas čempionātā. Šveicē startēsim B divīzijā, taču šīs grupas vadošo izlašu meistarības līmenis ir ļoti līdzīgs A divīzijas lejasgala komandām. Skaidrs, ka iepriekš vietu sadalījumu būs grūti prognozēt.

— Kuras būs favorītes cīņā par olim­ piskajām ceļazīmēm? — Ķīnas kērlinga izlase noteikti būs kvalifikācijas turnīra favorīte, bet pārējās sešas komandas ir spēkos līdzīgas. Apļa turnīra noslēgumā nepieciešams iekļūt la­ bāko trijniekā, bet pēc tam jau visu iz­ šķirs viens vai divi mači. Katrai izlasei var gadīties viena ļoti veiksmīga spēle vai arī mačs, kurā nekas neizdodas, tā­ dēļ prognozēt, kā viss notiks Čehijā, ir ļoti grūti. — Cik lielas ir Latvijas kērlinga izla­ ses ambīcijas? — Skaidrs, ka Eiropas čempionātā mērķēsim uz B divīzijas medaļām, arī olimpisko sapni varam piepildīt — ne­ pieciešams doties cīņā ar maksimālo at­ devi un koncentrēšanos kat­ rā epizodē. ©

Renārs BUIVIDS

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


AKTUĀLI

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

41


PROCESĀ

Limbažu un Murjāņu kopprojekts

Latvijas volejbola čempionāta Nacionālās līgas pagājušās sezonas sudraba medaļu ieguvēja OC Limbaži/MSĢ šoruden veikusi nozīmīgu soli komandas attīstībā, debitējot Baltijas līgā. Latvijas izlases ilggadējā spēlētāja Laura Iecelnieka trenētie puiši pirmos mērķus — uzvarēt setu, izcīnīt punktu, triumfēt visā spēlē — sasniedza jau 1. novembrī. 42

B

altijas nozīmīgākajā volejbola klu­ bu turnīrā, kurš novembra sāku­ mā tika pārsaukts par Credit24 Meistarlīgu, šosezon Latviju pārstāv pieci klubi. Ierindā palikusi Latvijas čempion­ vienība RTU/Robežsardze, bronzas medaļu ieguvēja Biolars/Jelgava, kā arī Jēkabpils Lūši un Daugavpils Universitāte. Dalībnieku pulkā vairs nav Poliurs/Ozolnieki un ASK/ Kuldīga, bet par vienīgo Baltijas līgas de­ bitanti kļuvis OC Limbaži/MSĢ.

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


PROCESĀ

OC LIMBAŽI/MSĢ SASTĀVS (Spēlētāja numurs, vārds un uzvārds, dzimšanas gads, augums, svars, ampluā) 2. Andris Širjakovs 3. Toms Mārtiņš Smilga 6. Roberts Kļaviņš 7. Jānis Jansons 8. Atvars Ozoliņš 9. Edgars Šimanskis 10. Zigmārs Keišs 11. Kristaps Šmits 12. Mikus Podkalns 17. Mareks Maksimovs 18. Kristaps Platačs 21. Artūrs Alberts Krams

2000. 1998. 2000. 2000. 1998. 1997. 1999. 1998. 1999. 2000. 1999. 1999.

194 197 194 194 195 208 194 184 197 201 202 186

73 75 85 85 95 90 83 80 90 70 87 78

2. temps 1. temps universāls cēlājs 2. temps 1. temps 1. temps 2. temps 1. temps 1. temps universāls libero

Galvenais treneris — Lauris Iecelnieks, treneris — Klāvs Zaļkalns, fizioterapeits — Agris Lazdiņš, ārsts — Ilgonis Zemītis, kluba prezidente — Baiba Mārtiņsone.

CREDIT24 MEISTARLĪGAS TABULA (pēc 11. novembra spēlēm) 8 — 1 7 — 1 6 — 2 6 — 2 6 — 2 4 — 4 4 — 5 5 — 4 4 — 5 3 — 5 2 — 6 1 — 8 2 — 7 1 — 7

Foto: Renārs Buivids, Sports

Parnu VK 9 Saaremaa VK 8 Bigbank Tartu 8 Rakvere VK 8 Selver Tallinn 8 Jēkabpils lūši 8 Raseiniai Norvelita 9 RTU/Robežsardze 9 Biolars/Jelgava 9 Daugavpils Universitāte 8 Jarvamaa VK 8 OC Limbaži/MSĢ 9 EMI SM Dubysa 9 TTU 8

Cīņā pret Latvijas čempionvienību. OC Limbaži/MSĢ sezonas pirmo punktu izcīnīja spēlē pret RTU/Robežsardzi. Uzbrukumā Edgars Šimanskis

— Kāds ir lomu sadalījums šajā Lim­ bažu un Murjāņu kopīgajā projektā? — Murjāņu Sporta ģimnāzijā ir ta­ lantīgi volejbolisti, kuriem meistarības iz­ augsmei ir nepieciešama augsta līmeņa spēļu prakse, — uzsver OC Limbaži/MSĢ galvenais treneris Lauris Iecelnieks. — Ņemot vērā, ka klasiskā volejbola stan­ dartiem atbilstošas sporta zāles būvniecība Murjāņos ir palikusi tikai ideju līmenī, nācās meklēt sadarbības partnerus tu­ vā­ Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

kajā apkārtnē. Atsaucīgus ļaudis izdevās atrast Limbažos — gan pašvaldībā, gan olimpiskajā centrā Limbaži —, mūsu ko­ mandai tiekot ne tikai pie iespējas iz­ mantot atjaunoto Limbažu 3. vidusskolas sporta zāli, bet arī saņemot finansiā­ lu atbalstu. Tādā veidā šajā sezonā OC Limbaži/MSĢ jaunie volejbolisti gūst pie­ redzi Baltijas valstu klubu turnīrā. — Kāpēc puiši izvēlas kļūt par MSĢ audzēkņiem?

24:6 22:5 20:7 20:12 20:13 17:15 18:17 16:18 16:19 13:18 10:21 10:25 8:25 8:121

24 21 19 17 17 13 13 12 12 9 6 6 4 4

— Latvijas volejbolā talantīgiem pui­ šiem, kuri sasnieguši 17 vai 18 gadu ve­ cumu, nav lielu iespēju sekmīgi pāriet uz pieaugušo volejbolu, turpinot karjeru ko­ mandā, kura startē, piemēram, Baltijas lī­ gā. Tāpēc bija ideja MSĢ pulcēt labākos spēlētājus no dažādām pilsētām, lai viņi trenētos un mācītos uz vietas 11. vai 12. klasē. Plāns īstenojās dzīvē pat daudz āt­ rāk, nekā biju iecerējis, jo radās iespēja Baltijas līgā ieņemt Kuldīgas kluba vietu. Lai kā mums arī klātos sezonas turpinā­ jumā, jau tagad esmu pārliecināts, ka šis ir pareizs solis, lai attīstītu talantīgu jau­ niešu meistarību. — Vai šo komandu var saukt par Latvijas jauniešu izlases bāzes vietu? — Protams, OC Limbaži/MSĢ rindās neesam pulcējuši visus labākos attiecīgā vecuma Latvijas volejbolistus, taču viens ir skaidrs — ne visi no viņiem regulāri tiek pie spēlēšanas tāda līmeņa pieaugu­ šo turnīrā kā Baltijas līga. Katra laukumā aizvadītā pilnā spēle nodrošina puišiem neatsveramu pieredzi. Pat pašam lielā­ kajam bambusam dod iespēju progresēt! 1999. gadā dzimušo un jaunāku spēlētāju izlasē astoņi no 12 dalībnie­ kiem pašreiz pārstāv OC Limbaži/MSĢ. Viņiem sezonas laikā ir laba iespēja sa­ spēlēties, pārbaudīt savu varēšanu cīņā ar pieredzējušākiem un m ­ eistarīgākiem

43


­retiniekiem, nebūt pārsteigtiem par to, p ka sāncenši spēlē ātri, augstu un sit stipri! Tādā veidā ugunskristības tiek piedzīvotas jau Baltijas līgā, un Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā būs daudz vieglāk cīnīties ar saviem vien­ audžiem. — Vai pēc MSĢ absolvēšanas spēlē­ tājiem jāmeklē cits klubs? — Šāda komanda noteikti būtu laba vieta, kur jaunajiem talantiem turpināt spēlēšanu vēl vienu vai divus gadus pēc vidusskolas absolvēšanas. Skaidrs, ka uz vietu MSĢ pretendē ne visi labā­ kie attiecīgā vecuma volejbolisti valstī. Murjāņos nodrošināta dzīvošana, divrei­ zēja ēdināšana, bet pietrūkst volejbo­ la standartiem atbilstošas sporta zāles. Protams, būtu nepieciešama vēl kāda vo­ lejbola trenera likme, jo nav viegli no­ drošināt treniņu darbu divām vecuma grupām, vienlaikus mēģinot paspēt izpil­ dīt visus darbus saistībā ar komandas dalību Baltijas līgā. — Kāda ir situācija ar jaunatnes vo­ lejbola attīstību Limbažos? — Limbažu sporta skolā ir tikai mei­ teņu volejbola sekcija. Noteikti jādomā arī par puišu grupas izveidi, jo OC Limbaži/MSĢ komanda būtu lielisks pie­ mērs un mērķis, uz kuru tiekties talan­ tīgākajiem vietējiem spēlētājiem. — Pirmie mērķi Baltijas līgā bija vir­ zība soli pa solim — uzvarēt setā, izcī­ nīt punktu, bet pēc tam gūt arī pirmos panākumus spēlē. — To visu sagaidīju, bet ne tik āt­ ri. Nedaudz palīdzēja mums labvēlīgais spēļu kalendārs, jo bija ne tikai spē­ les pret čempionāta favorītiem, ļaujot mums izvairīties no 0:3 zaudējumu sē­ rijas. Izdevās aizķerties kādā setā, pa­ mazām puišiem gūstot pārliecību par saviem spēkiem. Pirmā uzvara tika iz­ cīnīta viesos pār Igaunijas TTU, bet vēl punkti saņemti par trijiem zaudējumiem piektajā setā. Pieskaitot Latvijas kau­ sa izcīņas spēli pret Jēkabpili, vēl šose­ zon nav izdevies uzvarēt nevienā piekta­ jā setā. Tas parāda pieredzes trūkumu, jo izšķirošā seta vērtība puišiem vismaz pagaidām uzliekt pārāk lielu atbildības slogu. Tad nereti izlec dažādi brīnu­ mi — spēlētāji nevar ne tikai pieņemt pareizu lēmumu, bet arī izpildīt piespēli vai arī trāpīt servi laukumā. Trenerim jau vienmēr gribas strauju progresu, bet es tomēr apzinos — nedaudz jāpaciešas! — Spēles laikā aktīvi reaģē uz sek­ mīgām epizodēm, uzvarētajām izspēlēm, bet skaļi izteiktu pārmetumu ir daudz mazāk. — Ja spēlētāji lielu daļu kļūdu pie­ ļauj pārliekā satraukuma dēļ, tad jau trenera kliegšana no malas diez vai pa­

44

Foto: Renārs Buivids, Sports

PROCESĀ

Solim pa solim uz priekšu! OC Limbaži/MSĢ galvenais treneris Lauris Iecelnieks

līdzēs pēkšņi kaut ko mainīt. Protams, ir brīži, kad kāds konkrēts spēlētājs ir pelnījis un arī saņem skarbu komentā­ ru par savu darbību laukumā. Mums vi­ siem kopā ir jāmācās, jo es savukārt esmu salīdzinoši maz pieredzējis trene­ ris. Sezonas sākumā kopā ar asistentu Klāvu Zaļkalnu ļoti rūpīgi gatavojāmies spēlēm, izstrādājām detalizētu plānu, ku­ ru vēlējāmies arī īstenot dzīvē. Taču realitāte bija cita, jo pārāk liels infor­ mācijas apjoms nebija lietderīgs, spē­ lētāji laukumā nevarēja atcerēties vi­ sas nianses. Pašreiz pirms katra mača sniedzam svarīgākos norādījumus trijos līdz piecos teikumos, kā arī katrā no spēlēm aicinot izpildīt kādu jaunu ieceri vai uzdevumu. Šobrīd puišiem svarīgā­

kais ir pašiem parādīt labu sniegumu, bet pēc tam jau pētīt, ko dara katrs no pretiniekiem. — Kāds uzdevums komandai varētu būt sezonā kopumā? — Manas ieceres vairāk saistās ne­ vis ar konkrētu vietu Baltijas līgas čem­ pionāta noslēgumā, bet gan ar konku­ renci Latvijas klubu vidū. Mērķis ir iekļūt Latvijas labāko komandu četrinie­ kā, lai piedalītos valsts čempionāta iz­ slēgšanas turnīrā. ©

Renārs BUIVIDS

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


LSFP Sporta stipendiju nākamajam mācību gadam saņems 25 Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas, 14 Latvijas Universitātes, 12 Rīgas Tehniskās universitātes, 6 Latvijas Lauksaim­ niecības universitātes, 5 Rīgas Stradiņa universitātes, 3 Daugavpils Universitātes un 2 Biznesa augstskolas Turība studenti, kā arī — pa vienam studentam no Vidzemes Augstskolas, Rēzeknes Augstskolas un Banku Augstskolas. Tāpat kā pērn, arī šogad stipendiju komisija saņēma 81 pieteikumu, no kuriem stipendija piešķirta 48 pretendentiem. Kopumā pieteikumi saņemti no 20 sporta veidu pārstāvjiem, viņu vidū — 6 vieglatlēti, 6 orientieristi un 5 pludmales volejbolisti. Aktīvi sevi pieteica arī basketbolisti, florbolisti un cīņu sporta veidu pārstāvji. LSFP Sporta stipendijas no valsts budžeta līdzekļiem tiek piešķirtas kopš 2007. gada, lai sekmētu studējošo augstas klases sportistu iespējas apvienot studijas ar sportiskās meistarības izaugsmi un arī lai popularizētu studentu sportu un veicinātu rezervju sagatavošanu Latvijas izlašu komandām. Šogad pirmo reizi uz stipendiju varēja kandidēt arī tie Latvijas izlašu dalībnieki un kandidāti, kuri sekmīgi studē augstskolās Eiropas Savienības valstīs. Un šo iespēju izmantoja orientierists Rūdolfs Zērnis, kurš studē Zviedrijā. Pieteikties stipendijai tika aicināti visu Latvijas izlašu sportisti, kuri studē akreditētā augstākās izglītības iestādē un startē sporta veidos, kuru starptautiskās federācijas ir Starptautisko sporta federāciju ģenerālās asociācijas biedres vai atzītas Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā. Stipendiju piešķiršanas kritēriji nenodala budžeta vai maksas, pilna vai nepilna laika studiju programmas, tomēr studiju ilgums nedrīkst pārsniegt studiju programmas apguvei paredzēto laika periodu. Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents Einars Fogelis: “Esam gandarīti, ka jau Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) valdes sēdē apstiprināti LSFP Sporta stipendijas saņēmēji 2017./18. studiju gadam. Šāds atbalsts panākumus guvušiem atlētiem, kas ir arī sekmīgi studenti, tiek sniegts jau desmito reizi.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Sekmīgākie sportā un studijās

Čaklākās. Lielāko LSFP sporta stipendiju nopelnījušas Latgales studentes — vieglatlēte Gunta Latiševa-Čudare Rēzeknē un cīkstone Anastasija Grigorjeva Daugavpilī desmito gadu Latvijā tiek piešķirtas stipendijas tiem, kuri sasniedz augstus rezultātus sportā un studijās, rosinot augstas klases sportistus domāt par duālo karjeru. Materiālajam atbalstam no valsts ir arī psiholoģiska nozīme. Tas parāda, ka Latvija ir valsts, kurā rūpējas par sportistiem gan ceļā uz augstākajiem sasniegumiem sportā, gan par viņu iespējām attīstīt sevi un dzīvot kvalitatīvu dzīvi arī pēc tam, kad viņi bijuši pasaules sporta uzmanības centrā un ar saviem panākumiem nesuši Latvijas vārdu pasaulē.” LSFP sporta stipendiju ieguvēji 2017./18. akadēmiskajā gadā 1500 eiro stipendija piešķirta vieglatlētei Guntai Latiševai-Čudarei un cīkstonei Anastasijai Grigorjevai. 1400 eiro stipendija piešķirta pludmales volejbolistei Anastasijai Kravčenokai. 1200 eiro stipendija piešķirta pludmales volejbolistam Aleksandram Samoilovam, cīkstonim Aleksandram Jurkjanam, basketbolistiem Renāram Birkānam un Linardam Jaunzemam, kalnu slēpotājam Kristapam Zvejniekam, sporta deju dejotājai Danai Jākobsonei un orientieristei Sandrai Grosbergai. 1000 eiro stipendija piešķirta pludmales volejbolistiem Mihailam Samoilovam, Mārtiņam Pļaviņam un Kristapam Šmitam, orientieristam Raivo Kivleniekam, peldētājam Ģirtam Feldbergam, vieglatlētei Sindijai Bukšai, džudo cīkstonim Dāvim Dūdam, grieķu-romiešu cīkstonim Ņikitam Masjukam, smaiļotājam Aldim Artūram Vildem un basketbolistei Ievai Krastiņai.

800 eiro stipendija piešķirta MTB riteņbraucējam Mārtiņam Blūmam, šāvējai Agatei Rašmanei, florbolistam Jānim Salcevičam, paukotājam Vitālijam Kucebam un orientieristam Uldim Upītim. 700 eiro stipendija piešķirta vieglatlētei Anetei Kociņai. 600 eiro stipendija piešķirta kalnu slēpotājām Lienei Bondarei un Agnesei Āboltiņai, džudo cīkstoņiem Dmitrijam Fedosejenkovam un Filipam Mikuckim, handbolistam Igoram Ignatjevam, florbolistiem Krišam Lužinskim un Ivo Popovam, orientieristiem Matīsam Slikšjānim, Endijam Titomeram un Alvim Reinsonam un basketbolistei Sindijai Kudulei. 500 eiro stipendija piešķirta vieglatlētam Jānim Viščeram, vieglatlētei Annai Paulai Auziņai, pludmales volejbolistei Alisei Lecei, galda tenisistei Viktorijai Majorovai, vieglatlētam Paulam Ārentam, autosportistam Jānim Baumanim, florbolistam Tomam Bitmanim, skeletonistiem Ivo Šteinbergam un Endijai Lāsmai Tēraudai, kā arī vieglatlētei Gundegai Grīvai. 400 eiro stipendija piešķirta BMX riteņbraucējam Helvijam Babrim un orientieristam Rūdolfam Zērnim. Lēmuma pieņemšanā valde pamatojas uz Sporta stipendiju komisijas rekomendāciju. Komisijas sastāvā ir pārstāvji no Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas, Latvijas Sporta federāciju padomes, Latvijas Olimpiskās komitejas un Latvijas Olimpiskās vienības.

Laura DABARE 45


Vidzemes olimpiskajā centrā Valmierā dots starts Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) organizētā projekta Sporto visa klase jaunajai, ceturtajai, sezonai. Tajā iesaistās vēl 112 trešās klases no 92 izglītības iestādēm visā Latvijā.

Foto: Raivo Sārelainens

Foto: Raivo Sārelainens

5240 skolēnu 233 klasēs

Uzticams. Arī šo projektu atbalsta LOK ģenerālsponsors Latvijas Mobilais Telefons (LMT). Attēlā: LMT prezidents Juris Binde kopā ar idejas autoru — LOK ģenerālsekretāru Žoržu Tikmeru

S

avukārt 4. klašu gru­ pā dalību projektā tur­ pina 80 klases, 5. kla­ šu grupā — 35 klases, bet 6. klašu grupā piecas reizes nedēļā sportos sešas projekta pilotklases. Tādā veidā kat­ ru mācību dienu visā Latvijā sportos jau vairāk kā 5240 skolēnu no 233 klasēm. “Esmu gandarīts, ka pro­ jekts Sporto visa klase ir ie­ guvis plašu pašvaldību un izglītības iestāžu atbalstu, vienlaikus aktualizējot disku­

46

siju par ikdienas fizisko ak­ tivitāšu nozīmi skolā”, atklā­ šanas pasākumā teica LOK ģenerālsekretārs un projekta idejas autors Žoržs Tikmers. “Vēlamies aktualizēt jautā­ jumu par mūsu bērnu vese­ lību un fizisko sagatavotību. Projekts jau tagad ir pierā­ dījis, ka papildu sporta stun­ das nepalielina noslodzi, bet gan ir ieguldījums bērnu attīs­ tībā un veselībā, kā arī uzla­ bo viņu spējas darīt ikdienas lietas. Izsaku gandarījumu, ka

projekts Sporto visa klase ir ra­ dījis tik plašu interesi sabied­ rībā un — pats galvenais — ka tas ir radījis interesi bērnu vidū.” Atklāšanas pasākumā pie­ dalījās 3. klašu grupu dalīb­ nieki jeb tie, kuri projektā ie­ saistās pirmo gadu. Atklāšanas ceremonijā katras klases kap­ teinis saņēma projekta Sporto visa klase karogu, kas simbolizē viņu piederību projektam. Jaunos projekta dalībnie­ kus priecēja Andžeja Grauda

Bungu skolas audzēkņi, ku­ riem pievienojās arī mūzi­ ķis Miks Dukurs, savukārt dažādus trikus demonstrē­ ja Parkour dalībnieki, bet ar skaļām ovācijām zālē ti­ ka sagaidīta talismanu parā­ de, kurā gāja Valmieras pil­ sētas vērsēns Voldiņš, BK Valmiera/Ordo talismans Grifs, Skrien Latvija Lācis, florbola kluba Valmiera Vērsis, hokeja kluba Dinamo Rīga talismans Dinamīts, Latvijas Futbola fe­ derācijas Bumba un, protams,

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


SABIEDRĪBA

Foto: Raivo Sārelainens

Jau ceturtais! IOC prezidents Tomass Bahs no Aldona Vrubļevska rokām saņem kārtējo Genādija Maričeva Olimpiskās enciklopēdijas sējumu

projekta Sporto visa klase talis­ mani Klasīte un Klasēns. Projekta klases ir sadalī­ tas sešos reģionos. Katrā re­ ģionā projekta gaitā tiks rīko­ tas draudzības sacensības un vērtētas arī skolēnu sekmes. Labākajai klasei no katra re­ ģiona būs iespēja piedalīties fināla sacensībās, kas notiks nākamā gada 16. maijā. Dalība projektā Sporto vi­ sa klase skolēniem ir bez mak­ sas, un tas paredz iesaistīto skolu 3., 4. 5. un 6. klašu skolēniem katru nedēļu nodro­ šināt papildus trīs fakultatīvās sporta nodarbības, kas notiek saskaņā ar Latvijas Sporta pe­ dagoģijas akadēmijas (LSPA) izstrādātu metodisko materiā­ lu. Projekta mērķis ir palieli­ nāt projektā iesaistīto izglītī­ bas iestāžu, klašu un audzēk­ ņu skaitu un četru mācību gadu laikā mērķtiecīgi uzlabot visu klases skolēnu fizisko sa­ gatavotību, veselību, stāju, ro­ Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

sinot motivāciju nodarboties ar sportu. Projekts Sporto visa klase paredz trīs fakultatīvās sporta nodarbības nedēļā: • vispārējā fiziskā sagata­ votība; • futbola iemaņu apguve; • peldēšana vai sporta no­ darbība svaigā gaisā. Veicot projekta dalībnieku aptauju, 92 procenti skolēnu atzina, ka viņiem patīk pieda­ līties projektā Sporto visa klase, 91 procents vecāku ļoti po­ zitīvi novērtēja projektu, ļoti pozitīvi projektu novērtēja arī 94 procenti skolotāju. Projektu organizē LOK sa­ darbībā ar Olimpisko Solidaritāti un pašvaldībām, to atbalsta Izglītības un zinātnes ministri­ ja un Aizsardzības ministrija, LOK ģenerālsponsors Latvijas Mobilais Telefons, LOK partne­ ris LDz Cargo un sporta preču veikalu tīkls SIA Sportland. ©

Mārtiņš MĀLMEISTERS

Par līdztiesību, pret kolektīvo sodīšanu S

tarptautiskās Olimpiskās komitejas (IOC) pasākumu par sieviešu līderības lomas palielināšanu sportā Viļņā laipni uzņēma Lietuvas Olimpiskās komitejas prezidente, Sidnejas olimpisko spēļu čempione stenda šaušanā Daina Gudzinevičūte. Viņa ir Eiropas Nacionālo olimpisko komiteju (ENOC) Dzimumu līdztiesības komisijas vadītāja, kurā darbojas arī mūsu Ineta Radēviča. Šī foruma ietvaros notika Baltijas valstu olimpisko komiteju līderu tikšanās ar IOC prezidentu Tomasu Bahu. Tās laikā LOK prezidents Aldons Vrubļevskis Tomasam Baham pasniedza jau ceturto rīdzinieka Genādija Maričeva izdotās Olimpiskās enciklopēdijas sējumu. Pēc tam Nacionālo olimpisko komiteju asociācijas (ANOC) ģenerālajā asamblejā Prāgā, kas vieno 206 biedrus, ar attiecīgu rezolūciju visai lielā vienprātībā vērsās pret mēģinājumiem pielietot kolektīvās sodīšanas principu. “Sodīt var tikai tos, kas dopinga lietošanā pieķerti,” skaidro Vrubļevskis. “Nevis diskvalificēt no spēlēm veselas valstis, tādē­jādi sodot arī gluži nevainīgus sportistus.” ©

Pēc lietišķām sarunām. Olimpiete Ineta Radēviča, Lietuvas NOK prezidente Daina Gudzinevičūte, IOC prezidents Tomass Bahs, Lietuvas NOK pirmais prezidents Artūrs Paviļūns, LOK prezidents Aldons Vrubļevskis

47


Mana sporta zāle dabā Tāda bija šāgada Olimpiskās dienas radošā konkursa tēma, kuru vajadzēja atainot rakstos, zīmējumos un fotografētos attēlos.

ta I vie LEVIČA

“Jaunieši ne vien sporto, bet arī lasa, turklāt ne tikai īsziņas sociālajos tīklos,” tāds bija eseju vērtētāja, mūsu žurnā­ la galvenā redaktora Daiņa Caunes seci­ nājums. “Bez lasīšanas nevar neko īpaši spožu uzrakstīt, bet labākajos darbos jū­ tams literatūrā gūts pamats.” Konkursam bija iesūtītas 19 ese­ jas no Druvas un Vārkavas, no Babītes un Sīļukalna, no Ropažiem un Stalbes, no Nīcas un Riebiņiem, no Kalupes un Rugājiem, no Jelgavas un Lielvārdes, no Rēzeknes un Stāķiem, no Liezēres, Ķeguma, Liepājas, Jaunpiebalgas, Ber­ ģiem... no Latgales, Vidzemes, Zemgales. Bet uzvarēja vienīgā rīdziniece — Anna Onufrijeva, kas mācās Rīgas 74. vidus­ skolas 11. klasē un ar asprātīgu tēlainī­

bu un pamatotu dramaturģiju pierāda, ka arī viņai, kas cītīgi trenējas daiļslidoša­ nā, īstā sporta zāle tomēr atrodas dabā, tikai mazliet citā dimensijā. “Darbi, kas piesaista uzmanību,” at­ zina mākslas darbu vērtētāja grafiķe, di­ zaina studijas DUE radošā direktore Inta Bērente-Strenga. “Veiksmīgas kompozī­ cijas, interesanti sižeti, kontrasti... patie­ si olimpiska atmosfēra!” Šajā krāsu, līniju un kompozīciju sacensībā uzvarēja Anna Jurgeleviča no Jūrmalas Mākslas skolas. “Pārsteidzoša!” ar šo vārdu uzvarētājas, Salacgrīvas vidusskolas 12. klases skolnie­ ces Karlīnas Karlsones, darbu novērtēja preses fotogrāfs un foto mākslinieks Ilmārs Znotiņš, mudinot arī pārējos konkursantus būt savos darbos oriģināliem. ©

di 1 ga E la, 1 G o k R s U J s Anna s Māksla la a m r Jū

48

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


ta I vie SONE,

se 2. kla ARL sskolas 1 K a Karlīn īvas vidu gr Salac

Es pieņemu vētras un rudens miglu, es kustos Sports ir mana dzīve, tā ir daiļslidošana. Pat ja neesmu uz ledus, manas domas lido uz treniņu, uz ledu. Brīžiem šķiet, ka tieši tur es sajūtos kā dabas daļa, es taču arī esmu daba, esmu cilvēks, un sports notiek ne tikai ar mani, bet manī. Kustas katrs muskulis, katrs asinsvads un nervs, es lidoju pa ledu, lidoju dubultos vai trīskāršos lēcienos traucos, un vējš sitas man sejā... Es, dabas daļa, savā sportā kā dabā. Mans treniņš ir mana dzīve, kur dažreiz viss ir labi un no laimes esmu septītajās debesīs, bet dažreiz debesis uzkrīt man, nav spēka pat piecelties. Uzgulst kā rudens migla neveiksmju smagums, tomēr es zinu — būs ziema, ledus un pavasara veiksme cels mani spārnos. Tomēr šis ritums uz ledus prasa lielu un smagu ikdienas darbu. Kā jau teicu, treniņš ir mana dzīve. Treniņā man domas ir tikai par to, kā labāk un skaistāk veikt lēcienu vai pagriezienu. Uz ledus es atpūšos no savas īstās dzīves. Ja dzīvē gadās pakrist, kaut kas neiet no rokas, tas nozīmē, ka jāiet uz treniņu. Es kavēšu stundas, atteikšos no pastaigas ar draugiem... un vēl daudz ko ziedošu. Daba mēdz būt nežēlīga, ir vētras, nogruvumi un citas bēdas. Cilvēka daba tai tiek pakļauta, treniņa un sporta daba arī. Ne jau tikai sāpīgie kritieni uz ledus, ne jau tikai noberztās kājas, bet arī klases biedru un skolotāju nesapratne, vecāku nauda un sekmes mācībās. Tomēr tajā dabā man tik ļoti vajag kustību... Es pieņemu vētras un rudens miglu, es kustos. Turpinot spēlēties ar vārdu daba, es sapņoju par treniņu dabā. Aukstajā ziemā, uz sasaluša ezera, un vēl apkārt ir sniegoti kalni.

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

ta I vieRIJEVA

lase 11. k F s U la N O ko Anna 4. viduss 7 s a Rīg

Ledus ir gluds un spīdīgs... un man viss sanāk — visi trīskāršie lēcieni un griezieni augstākā līmenī, es lidoju, esmu ledus karaliene. Es mīlu dabu un it īpaši — trenēties dabā. Kuram gan nepatīk paskriet pa mežu? Tā meža smarža un skaistie koki, krūmi, debesis.... Tā skaistā daba! Kad biju maziņa, mēs ar tēti braucām uz mežu, lai paskrietu, pastaipītos un vienkārši pastaigātu. Patiesību sakot, tas bija diezgan grūti — uzskriet kalniņā, noskriet no kalniņa, uzskriet atkal kalnā, neaizķerties aiz koka saknes, neieskriet krūmos vai pat kokos. Pēc skriešanas jāizstaipās, lai nākamajā dienā varētu paiet un nesāpētu muskuļi. Noliec paklāju uz zemes, un tur ir kukainīši, zirneklīši, skudras... Viņi arī ir mana daļa, tāpat kā es esmu dabas daļa, viņi arī kustas, stiepjas. Dabas ikdiena ir ritmiski sportiska. Mēs esam raduši dabu uzskatīt par savu draugu un vietu atpūtai. Būtiski ir runāt ne tikai par sporta sasniegumiem, bet arī par relaksējošo dabas ietekmi šābrīža tik skrienošajā laikmetā. Meditācija — tik populārs sevis atslābināšanas un sakārtošanas veids mūsdienās, joga... sporta zāle. Aizej līdz mežam, aizej līdz jūras krastam un ieklausies klusumā, ieklausies viļņu čalās īstajā dzīvē, ne diska ierakstā. Dabā mūsu ķermenis un smadzenes atpūšas no pilsētas rutīnas, no spriedzes. Pastaigāt klusumā vai klausīties putnu dziedāšanā ir tik relaksējoši! Ir ļoti interesanti vērot dabu, būt tās daļai. Brīžos, kad jāatpūšas, sports dabā ir īstais palīgs.

49


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Laureāti un žūrija. Laureāti (pirmajā rindā no kreisās): Anna Jurgeleviča, Elīza Kivleniece, Līva Ašmane, Anna Marija Grīnberga, Anna Onufrijeva, Marta Hedviga Oše, Kristīne Oļhovika, Kristaps Lisicins un Karlīna Karlsone. Žūrija (otrajā rindā no kreisās): māksliniece Inta Bērente-Strenga, fotogrāfs Ilmārs Znotiņš, LOK prezidents Aldons Vrubļevskis, LOK ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers un žurnālists Dainis Caune

Brīvība un sports... Man ļoti patīk sports, un iespēja ar to nodarboties dabā ir lieliska, jo es sevi uzskatu par dabas bērnu. Turklāt, sportojot dabā, es kļūstu par daļu no plašās pasaules, jo debesis, zeme, ūdens, koki ir gan enerģijas, gan prieka avots. Daba ir ļoti plaša, un tā piedāvā neierobežotas iespējas sportiskām aktivitātēm un izaugsmei, proti, lēkt, skriet, rāpties, orientēties, peldēt, slēpot, braukt ar velosipēdu. Un tas ļauj iemīlēt sportu vēl vairāk, jo iespējams ir viss. Uzturoties svaigā gaisā un aktīvi darbojoties dabā, es pastāvu par veselīgu dzīvesveidu, jo sports — tas ir aktīva, veselīga dzīvesveida pamats jeb sākums. Ja man būtu iespēja uzbūvēt pašai savu sporta zāli vai laukumu dabā, es to noteikti veidotu tā, lai visiem šī vieta būtu pieejama. Tā būtu krāsaina, koša, jo sports manā uztverē nav viena konkrēta krāsa vai tonis — vienveidīgs un nemainīgs. Sports man asociējas ar oriģinalitāti, kontrastiem, konkurenci, prieku, laimi, satraukumu, neveiksmēm, augstiem mērķiem, tādējādi — krāsainību. Lai izceltu dažādību, manā dabas sporta zālē būtu iespēja izpausties visiem: gan skrējējiem, gan beisbolistiem. Tas būtu kas neredzēts un iepriekš uzskatīts par neiespējamu. Visapbrīnojamākais un pārdrošākais vispirms norisinās domās un sapņos. Katram ir iespēja iztēloties savu sapņu sporta zāli, jo kalnus var gāzt arī bez dārga aprīkojuma, un ne vienmēr materiālās vērtības ir noteicošās. Visu var sākt no paša sākuma, būvēt to no pamatiem. Un kas ir pamati? Kas ir visa sākums? Daba. Ne tikai lasot grāmatas, muzicējot, gleznojot vai spēlējot teātrī, var attīstīt savu iztēli. Lai cik jocīgi tas šķistu, arī sportojot to var

50

ta II vieNE

klase s 8. a ij z ā n s ģim AŠMA Līva s Spīdola a v Jelga attīstīt, jo, manuprāt, meklējot piedzīvojumus, skrienot, spēlējot kādu sporta spēli, cilvēks atbrīvo sevi garīgi, atbrīvo no steidzīgās, stresainās, dažkārt drūmās un pelēcīgās ikdienas. Skrienot brīvā dabā — visi pasaules ceļi un neceļi ir mana sporta zāle. Lai kas arī būtu man zem kājām skrienot — akmeņi vai asfalts, manis noskrietais ceļš piederēs man pašai — es būšu to iekarojusi. Veselīgs dzīvesveids iet roku rokā ar sportu svaigā gaisā. Brīvība un sports — vārdi, kas tik bieži netiek likti kopā, jo visos sporta veidos pastāv savi ierobežojumi un noteikumi. Taču, skatoties uz puikām un meitenēm, kas pagalmos — iztēlotajās sporta zālēs un laukumos — jau no bērnības spēlē futbolu, skraida, kāpelē, skatoties tieši uz viņiem, pirmais vārds, kas iešaujas prātā, ir brīvība. Tas ir laiks, kad futbolu vai citas spēles vari spēlēt ar sevis izdomātajiem noteikumiem, un tur mīt sava burvība, jo pulciņš draugu, atrodoties brīvā dabā, velta laiku nevis bezmērķīgai nīkšanai, bet kustībām, draudzīgai sāncensībai, priekam. Tātad sporta zāli dabā raksturo brīvība, plašums, neatkarība, nerimtīga kustība, dažādība, draudzība — mīlestība sportam citā oriģinalitātē. Lai kur atrastos mana sporta zāle — dabā, iekštelpās vai domās, es vienmēr būšu par veselīgu dzīvesveidu un sportu. Arī bez sporta zāles, bez skrejceliņa un skriešanas kurpēm skrējējs paliek skrējējs, tāpat arī futbolists bez bumbas ir un paliek futbolists, jo priekšmeti ir tikai priekšmeti. Mana sporta zāle ir cilvēku, mērķu, centības, sporta, priecīgu seju un smaidu pilna, jo cilvēkus var vienot sports, lai ko mēs darītu un ar ko nodarbotos. Tādēļ nesēdi mājās, bet dodies ārā, baudi dabu un brīvību, sportu un prieku!

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


ta II vie GRĪNBERG6A gadi

a , Marij aciņa Anna s PII Pas e t Aizpu

ta II vieNIECE

lase 10. k s LE la IV o K k Elīza 2. viduss u n ā īv L Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

51


s ieta III vedviga OŠE ārdes vidusskola

H ielv Marta Kauliņa L a r Edga lase k b . 1 1

Izlaušanās no ikdienas Vikipēdijā īsi un kodolīgi rakstīts, ka sports ir fiziskas aktivitātes un spēles, kas tiek veiktas, lai tiktu saglabāta un uzlabota cilvēka fiziskā un garīgā veselība. Tas mums tiek mācīts skolā. Tomēr tikai šī viena definīcija neliks cilvēkam krasi mainīt savu dzīvesveidu. Es uzskatu, ka ir vajadzīgs izšķirošs grūdiens, vēlme vai pilnīgi vienkārši — tikai aizrautīgs sporta skolotājs. Sporta stundām ārā nebūtu jāsaistās tikai ar nodarbībām pavasarī vai rudenī. Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, tomēr mani patiesi sajūsmina izlaušanās no ikdienas sporta normu kārtošanas. Un, man par prieku, tāda iespēja ir — un tā ir slēpošana. Ir pieteikts, ka uz skolu jāpaņem siltas drēbes un cimdi (pirkstu atsaldēšana nav nedz patīkama, nedz nepieciešama). Kājas tiek ieautas piešķirtajos zābakos, un ar vieglu klikšķi pie tām piestiprina garos plastmasas dēļus. Ir zināms, ka ar speciālu aprīkojumu var slēpot arī iekštelpās, taču tas nav nedz viegli pieejams, nedz arī vajadzīgs. Daždien ir tik auksti, ka sals dur vaigos un degunā, tos padarot viegli (lai gan patiesībā ļoti) iesārtus, taču mani tas nesatrauc. Sniegu klāj plāna sērsnas kārta, kas to padara gurkstošāku un slidenāku. Un pat nedaudzie kritieni uz pēcpuses nespēj aizbiedēt rotaļīgo garastāvokli, kuru var iegūt, tikai izslidinoties no skolas teritorijas ar slēpēm pie kājām. Pastāv iespēja, ka drīz varēs arī slidot, un es to gaidu ar nepacietību. Arī siltajos laikapstākļos āra stundas ir interesantas. Nemelotu, ja teiktu, ka uz sporta nodarbībām kādreiz gāju ne tuvu ar tik lielu pa-

ieta III v ĻHOVIKA

ieta v I I I ICINS

klase s LIS kolas 10. p a t Kris uss u vid Riebiņ cilātību kā tagad, lai gan zināju, ka sports ir vajadzīgs, un, ja to var apvienot ar svaiga gaisa devas uzņemšanu, kas var būt labāks? Braukšana ar riteni, skeitbords un slēpes, bet viss pārāk mazās devās. Līdz ar iestāšanos vidusskolā aizvien vairāk aizrāvos ar sportu. Neteikšu, ka līdz tam biju ļoti nesportiska, taču tas bija nepietiekami. Tā nu neilgi pirms vasaras brīvlaika sāku nodarboties ar skriešanu. Mani iespaidoja maijā noliktā ieskaite. (8 apļi jeb 2 km uz laiku.) Atzīme mani nesatrauca, taču nopietni novēroju sliktās sajūtas un ģīboņa tuvošanos pēc to noskriešanas. “Redzi,” es sev teicu, “nevari noskriet vai paliek slikti!? Ne­ skrien.” Tomēr spīts bija, un es to izdarīju. Sa­pra­ tu, ka varu labāk. Tad arī sāku skriet. Gan­drīz katru vasaras dienas rītu žāvādamās devos uz stadionu. Iesildīšanās, skriešana, atsildīšanās, mājās. Protams, saskāros ar grūtībām laikapstākļu dēļ, jo stadiona skrejceļš pārvērtās par dubļu un

ūdens šķēršļu joslu, tomēr neļāvu tam sevi apturēt. Un mani vadīja spīts. Rādītāji ne­mai­ nījās uzreiz, bet lēni pamanīju izmaiņas. Kājās parādījās saredzami muskuļi, mainījās figūra, un, man par prieku, arī sajūta pēc skriešanas. Mans ķermenis pierada arī pie internetā atrastajiem muskuļu stiprināšanas vingrinājumiem. Lietderīgi izmantoju arī stadiona soliņu pakāpiena vietā un arī turpat esošos stieņus. To, ka daba var kalpot par milzīgu sporta zāli, sapratu pirms pāris gadiem, kad ar ģimeni devos ceļojumā uz Augstajiem Tatriem. Patiesībā tas arī bija brīdis, kad apjautu, ka man patīk pārvarēt savas spēju robežas un pieņemt pasviestos izaicinājumus. Kalns bija augsts un stāvs, taču kāpienu tajā nevarētu nosaukt par alpīnismu, jo lielākoties, tas sastāvēja no stāviem klinšu gabaliem, kas nedaudz atgādināja akmenī izcirstas kāpnes. Katra diena tika pavadīta pārgājienos pa kalnu takām, kas nenoliedzami bija ļoti labs treniņš kāju muskulatūras nostiprināšanai. Tas bija piedzīvojums un aktīva atpūta vienlaikus. Mans lielākais sasniegums bija uzkāpšana Maly Svah, 2005 metru augstumā, virsotnē, no kuras pavērās iespaidīgs skats uz ieleju. Doma, ka šis attālums pieveikts pašas kājām, deva gandarījumu. Aizmirsās elpas trūkums, tulznas un nobrāzumi, jo jutos paveikusi ko iespaidīgu. Mana sporta zāle dabā atšķiras no citu iedomātā ideāla. Tā nav perfekta, taču ietver sevī visdažādākos sporta veidus. Es uzskatu, ka katram cilvēkam ir jāatrod savs sporta veids, kas to aizrauj un ļauj tam attīstīties. Un, ja cilvēks saka — viņam sports nepatīk, tas vienkārši nozīmē tikai to, ka viņš nav atradis sportu, kas būtu piemērots tieši viņam.

klase s 6. la o k nāts īne O Krist s 2. inter a v Žurnāls Sports • 2017. gada novembris Jelga

52


LEĢENDAS

Intrigas bruņinieks Pērnruden pēc savām divpadsmitajām olimpiskajām spēlēm pāragri mūžībā devās sporta žurnālists Arturs Vaiders, kas bija labi pazīstams arī mūsu lasītājiem. Viņu aizsaulē pavadot, tika izveidots Artura Vaidera fonds, kura mērķis ir profesionālas un atbildīgas žurnālistikas veicināšana, jaunatnes sporta attīstība, izcilā žurnālista darbu un piemiņas saglabāšana. Pērn ar Artura Vaidera balvu pirmo reizi tika godināts Gada sporta žurnālists, šovasar noorganizēta Artura Vaidera kausa izcīņa futbolā. Novembrī fonda dibinātāja, Artura dzīvesbiedre, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere, prezentēja apjomīgu Jumavas apgādā izdotu grāmatu Vaiders. Tajā apkopoti 123 Artura draugu, kolēģu, laikabiedru stāsti. Ieskatam publicējam vienu no tiem. Pārējos 122 meklējiet grāmatā!

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Č

etrās olimpisko spēļu grāmatās pēc kārtas, kas kopš 2008. gada tiek veidotas pēc vienotas koncepcijas kā vairāku žurnālistu reportāžu krājumi, Artura Vaidera teksti par pludmales volejbolu, ātrslidošanu, vieglatlētiku, tenisu, peldēšanu, dzīvi olimpiskajos ciematos, spēļu tiesnešiem vai mūsu kaimiņvalstu atlētu veikumu

allaž piesaistīja uzmanību ar izteiksmī­ go, raito valodu un asprātīgo drama­ turģisko risinājumu. Arī piektajā grā­ matā Latvija Rio viņš gatavojās rakstīt trīs nodaļas, bet tajā varējām ievietot tikai autora portretu sēru rāmī un vie­ nu — šādos gadījumos tradicionālu — rindiņu.

53


LEĢENDAS

Soči, 2014. gada februāris. Arturs Vaiders savās vienpadsmitajās olimpiskajās spēlēs

Pirmo reizi olimpiskajās spēlēs mēs tikāmies mums visvēsturiskākajās dienās — 1992. gadā Albērvilā, kad Latvija at­ griezās olimpiskajā saimē un kad vēstur­ nieks Arturs Vaiders žurnālistikā bija gan­ drīz tikpat svaigs kā jaunais Republikas laikraksts Diena, kurā viņš vadīja spor­ ta nodaļu. Lai arī daudz kas toreiz bija jauns un nezināms, netiku manījis, ka viņš kristu panikā vai zaudētu savaldību. Šķiet, viņš vispār nekad un nekur īpaši nesteidzās, bet gandrīz vienmēr paspēja ierasties īsta­ jā brīdī. Arturs arī necentās būt notikumu epicentrā, bet viņš prata vērot un klausī­ ties. Drīz vien ne tikai bobslejs, volejbols, futbols vai vieglatlētika, bet arī daudzi ci­ ti sporta veidi viņam kļuva pazīstami ne tikai pēc skatlogā izliktā medaļu spožu­ ma. Procesus tajos viņš spēja noteikt jau pēc garaiņu smaržas virtuvē un šefpa­ vāra mices krokām. 1992. gadā Arturu Vaideru ievēlēja Latvijas Olimpiskās ko­ mitejas (LOK) Izpildkomitejā, drīz viņam nācās darboties arī Latvijas Sporta pre­ ses asociācijas vadībā. Albērvilai sekoja Lillehammere un vi­ sas nākamās ziemas olimpiskās spēles pēc kārtas. Vasaras olimpiskās cīņas klā­ tienē Arturs sāka apgūt ar 1996. gadu Atlantā, un, izlaižot 2004. gada Atēnas, Rio viņš saņēma savu divpadsmito olim­ pisko spēļu žurnālista akreditācijas karti. Arturs redzēja ne tikai spēlētāju, bet arī laukumu un ātri kļuva par vienu no nedaudzajiem sporta žurnālistiem, kas spēj veidot ekselentus analītiskus rakstus un izdarīt loģiskus secinājumus. Tajā pa­ šā laikā viņš bija intrigas bruņinieks, kas

54

Foto: Dainis Caune, Sports

Garainis, kas uzbur kopainu

Žurnālists sporta notikumos nav galvenais varonis. Arturs Vaiders kopā ar Zinti Ekmani 2010. gada februārī Vistleras olimpiskajā trasē, mūsu bobslejistu finišu gaidot

ar apskaužamu meistarību mācēja pie­ saistīt lasītāju savam tekstam, ļoti veik­ li izmantojot paradoksus. Vīrs ar izcilu humora izjūtu, kas, tuviem draugiem tie­ koties, mēdza arī to iekrāsot melnākā to­ nī. Piemēram: “Nu, kad dedzināsim eglī­ ti? Neizskaties pārāk labi, diezin vai līdz Ziemassvētkiem tu izvilksi...”

Kluss kā stārķis ar vardi knābī Reizumis gan presē izmestais meta­ foras joks kā bumerangs lidoja atpakaļ, lai trāpītu pašam. Varētu pat teikt, ka reiz tā dēļ tika apdraudēta autora dzīvība. Tas notika kādā aukstā 1994. gada feb­ ruāra dienā sešu kilometru augstumā virs Baltijas jūras. Bija beigušās ziemas olim­ piskās spēles Lillehammerē, un Latvijā pirmās privātās un nacionālās aviosabied­

rības RiAIR mazā propelleru lidmašīnīte īpašā čārterreisā olimpiešus, viņu trene­ rus un arī nedaudzos žurnālistus vizinā­ ja mājup. Bobslejisti pēc ne sevišķi spožā star­ ta, kārtojot savstarpējos rēķinus, bija at­ laiduši visas bremzes. Un te vēl pienāca ziņas (tas bija pirmsinterneta laikmets), ka žurnālisti viņus bargi kritizējot. Jo se­ višķi Vaiders Dienā, kurš jau iepriekš šajā ziņā bija izcēlies, kādam rakstam liekot apskaužami kolorītu virsrakstu — Vanckars ērgļu ligzdā, ar šo puvušo olu domājot izlases līderpilota un vienlaikus galvenā trenera Zinta Ekmaņa lepnumu — pirmās Vācijā pirktās bobsleja divnie­ ka kamanas. Kur tas maitasputns ir? Tāds ne­ kavējoties jāmet no lidmašīnas ārā!

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


LEĢENDAS

klases slēpes, ne izkoptā slēpošanas soļu tehnika — Arturs Vaiders par 0,009 se­ kundēm bija ātrāks! Tad es atcerējos, ka viņš ne tikai regulāri iet uzspēlēt plud­ males volejbolu vai futbolu, bet pavasarī jau trešo gadu pēc kārtas bija sekmīgi fi­ nišējis Latvijas Stipro skrējienā, ko bez ie­ priekšējas gatavošanās nemaz nav iespē­ jams izdarīt.

Polučai, fašist, granatu!

Kopā. Arturs kopā ar dzīvesbiedri Inesi Vaideri, Londonas olimpisko pludmales volejbola turnīru šoreiz no skatītāju tribīnēm vērojot

“Maitasputns” kluss kā stārķis ar var­ di knābī sēdēja vienā no pēdējās rin­ das krēsliem pašā lidmašīnas astes ga­ lā. Bobslejistu komandas pirmais numurs Zintis Ekmanis, saukts par Zinču, pie­ trausās kājās, pārlaida apkārtējiem asi­ nīm pielijušu skatu, ievilka elpu, izgrie­ za krūtis un devās uz priekšu. Vaideru glāba biatlonistu un distančnieku slē­ pes, kas mazās lidmašīnītes šaurajā ejā bija sakrautas gandrīz līdz griestiem. Brašais bobslejists, mazliet pakārpījies, šim Everestam pāri netika. Likās gan, ka vienlaikus viņš bija arī itin apmierināts ar šādu attaisnojošu iemeslu un drīz lai­ dās miermīlīgā snaudā.

Stipro skrējienā Arturs Vaiders nebaidījās un kāpa uz varžacīm arī likumīgajiem čekistiem — gan Guntim Indriksonam, kas vadī­ ja Latvijas Futbola federāciju, gan Jurim Savickim, kura Rīgas Dinamo hokeja pro­ jektu viņš pamatoti uzskatīja par Krievijas maigās varas izpausmi. Vaiders bija ­stingrs Latvijas un Latgales patriots, kas vienmēr lepojās ar savu izcelsmi, paziņām Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

no citiem novadiem liekot lūkot, kur īsti tā viņa dzimtā Arendole un Āmuļu pamat­ skola atrodas. Vēl nesen Arturs lepojās, ka dažs viņa skolas rekords tā arī palicis nepārspēts. Viņš patiesi nebija viegli pārspējams. Un ne tikai žurnālistikā. Sportiskā cīniņā mēs tikāmies vēl 2013. gada novembrī, kad, Siguldas Laurenčos atklājot mākslī­ gi saldēto distanču slēpošanas trasi, tās izveides iniciators Jānis Lazdāns bija iz­ sludinājis īpašu sacensību žurnālistiem. Man, bijušam biatlonistam, kas joprojām ik ziemu vismaz pustūkstoti kilometru ar distancenēm noslēpo, likās — te nu līdz­ vērtīgu sāncenšu nebūs. Bet Lazdāns vēl nebija pateicis, kā īsti mūsu sacensība notiks. Tas tika atklāts pēdējā brīdī. Lai demonstrētu savu elektronisko hronomet­ ru iespējas, viņš paziņoja, ka uzvarētāju noteiks... 5 metru distancē, izmērot, kurš sasniegs lielāko maksimālo ātrumu. Šaha cienītājs būdams, Arturs uzreiz aptvēra, ka slēpes ātrāk lido pa gaisu, nevis slīd pa sniegu, un, vareni sastūmies ar nū­ jām, veica Radēvičas cienīgu lēcienu. Tam nebija vajadzīgas ne manas elites Racing

Divus mēnešus vēlāk mēs devāmies uz XXII ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos, kur neviens no mums nejutās īpa­ ši labi. Noskaņu bojāja gan Putina drau­ dzes lielkrievnieciskā plātība un slīpētu blēdību veicēju nekaunīgi aukstais acu skats, gan gluži sadzīviski baciļi, kas, pa augstkalnu caurvējiem klejojot, mums lipi­ nāja klāt klepu, iesnas un dzina uz aug­ šu ķermeņa temperatūru. Bet puņķu dēļ jau spēles neatcels, un žurnālistiem tajās allaž bijis jāstrādā kā frontē. Rīgā atklājās, ka Arturu piemeklējis kas daudz nopietnāks par parastu saauk­ stēšanās infekciju. Tomēr uz triviālo pie­ klājības jautājumu: “Kā klājas?” viņš tur­ pināja atbildēt ar ierasto šķelmi: “Nevaru iepriecināt — labi.” Un turpināja strādāt, pēdējos gados publicējoties arī žurnālā Sports. Ja kāds raksts tapa lēnāk, ne­ kā cerēts, e-pastā tas parasti iekrita ko­ pā ar mundru sveicinājumu: “Polučai, fa­ šist, granatu!”* Kādu mēnesi pirms Rio spēlēm Artura tonis mainījās. Nu jau uz tradicionālo ap­ vaicāšanās jautājumu viņš atbildēja, ka varētu klāties arī labāk. Bet domas bi­ ja tikpat asas un griba dzelžaina, lai gan stāvs — divreiz plānāks. Viņam vēl bija paredzētas kādas medicīniskas manipulā­ cijas, un, godīgi sakot, pēc tikšanās jūlija otrajā pusē, ar skumjām sāku ļoti šaubī­ ties, vai viņš patiesi pēc divām nedēļām spēs atbraukt līdz paša tik bieži aprak­ stītajām Kopakabanas smiltīm, no kurām mūsu pludmales volejbolistiem vajadzētu mēģināt izskalot olimpisko zeltu. Tomēr Rio viņš ieradās. Kā paras­ ti — gandrīz nemanāmi un gandrīz ne­ ko nenokavējot. Bet pirmajā brīdī pazīs­ tamas bija tikai viņa acis, kurās dega savāds spīdums. E-pastu ar tradicionālo granātu no Artura vairs nesagaidīju. ©

Dainis CAUNE *Še tev, fašist, granāta! (krievu val.)

55


LĪDERE

Rudens iedvesma pirms Tokijas Vasara Latvijas golfā allaž ir nozīmīgākais gadalaiks, kad risinās svarīgākie sezonas turnīri un var izvērtēt, cik daudz katrs jaunais talants pielicis meistarības izaugsmē. Tomēr šogad īpašs bija arī rudens, jo pēc ilgāka laika pāris nedēļas mūspusē varēja satikt Kristu Puisīti — pirmo Latvijas un visas Austrumeiropas golferi ar pasaulē prestižākās LPGA tūres karti.

vien gribas teikt, ka Krista paviesojās mājās, jo pro­ fesionālajai golferei sezo­ nas sekojušas cita citai teju vienā el­ pas vilcienā un Atlantijas viņā pusē bez pārtraukuma pagājuši gandrīz trīs gadi. Mājās Krista iedvesmoja jaunos spēlētājus cīņā par augstākajiem mēr­ ķiem, kā arī guva iedvesmu pati, jo lepojas pasaulē pārstāvēt Latviju, ku­ ras krāsās ir apņēmusies startēt 2020. gada Tokijas olimpiskajās spēlēs.

Ar bērnības smaržu Viesturos un Floridā Krista noteikti neuzskata sevi par profesionālu treneri, tomēr profesio­ nālā golfa spēlētāja ir mācījusies pie dažiem pasaulē labākajiem speciālis­ tiem un ieguvusi vērtīgas zināšanas, ar ko padalīties. Īpaša Kristas audito­ rija gan Ziemeļamerikā, gan mājās — Latvijā — ir bērni un jaunieši, kam

56

golfere sniedza vērtīgus padomus savā bērnības dienu golfa laukumā Viesturi. Latvijā redzētais Kristu patiesi ie­ priecinājis. “Ļoti forši izskatās, man ļoti patīk, priecājos, ka varēju at­ braukt. Daba skaista, Rīgas vēsturis­ kais centrs... Satikt ģimeni ir jauki, arī atbraukt uz Viesturiem vienmēr ir inte­ resanti, jo atgādina bērnību,” pastāstī­ ja spēlētāja. Kopš Krista ar golfa stipendiju ab­ solvēja Teksasas Valsts universitā­ ti, viņa pastāvīgi dzīvo Floridā, ziemā un starp turnīriem trenējoties Orlando Grand Cypress Golf Club. Pērn Kristai pirmo reizi izdevās kvalifikācijā izcīnīt LPGA tūres karti, un tas ir panākums, ko nevar novērtēt par zemu. Tenisā, piemēram, dažādu līmeņu turnīros var krāt ranga punktus un tikt spēlēt ar­ vien augstākā līmenī, bet golfā jaun­ pienācējām praktiski ir tikai viena ie­ spēja — izlauzt sev ceļu kvalifikācijā,

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


ta Kris ĪTE PUIS Profesionāla golfere Dzimusi

1990. gadā Rīgā

Izglītība

Rīgas Valsts 1. ģimnāzija (2009.), Teksasas Valsts universitāte (2013.)

Sportā

golfā trenējas kopš 9 gadu vecuma, mājas klubs Viesturi

Lielākie sasniegumi 5 uzvaras NCAA turnīros, 4 vietas TOP 10 LPGA fārmtūres turnīros, trīskārtēja Latvijas čempione (2008., 2011., 2012.), divas uzvaras (2010., 2011.) Latvijas atklātajā amatieru čempionātā Foto: Billijs Locs

Ģimenes stāvoklis neprecējusies

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Vaļasprieki

dejas, literatūra

kur LPGA tūrē dažādos atlases pos­ mos startē teju tūkstoš spēlētāju, bet tūres karti sezonai saņem tikai da­ ži desmiti. Golfs ir sporta veids, kur panā­ kumus nenosaka reakcijas ātrums vai spēks, bet psiholoģiskā noturība un daudzas šķietami sīkas lietas spēles tehnikā. Pasaulē ir vairākas spēcīgas tūres, īpaši Āzijā, tomēr Krista prog­ nozē, ka LPGA droši vien saglabās pasaules līdera pozīcijas. Eiropas tū­ rei, kur spēlē Latvijas pirmā profe­ sionāle Laura Jansone, pēdējos gados nav labi klājies, bet arī tur ir cerī­ bas uz pozitīvām pārmaiņām. Krista teic, ka viss ir atkarīgs no sponso­ ru piesaistīšanas — Āzijā uzņēmumu interese par golfu ir ļoti liela un ir arī stipras spēlētājas. Tā ir ļoti spē­ cīga kombinācija, lai Āzijas tūres ar­ vien nostiprinātos.

57


LĪDERE

Krista jau ir pieradusi, ka visu noti­ kumu gaitu izplānot nav iespējams. 2009. gadā dodoties studēt uz ASV, viņa gribēja Teksasas Valsts universitātē aizvadīt tikai vienu gadu un tad pārcelties uz citu augst­ skolu. Taču plāni mainījās — augstsko­ lā jaunajai golferei patika, komanda strauji progresēja, un līdz ar to visi bija apmierinā­ ti. Arī māsas Māras parādīšanās tās pašas augstskolas golfa komandā gadu vēlāk bija patīkams pārsteigums. Universitātes gaitu sākumā Krista vēl nezināja, vai izvirzīt sev mērķi spēlēt golfu profesionāli. Viņa paļā­ vās, ka izstudēs finanses, un tad redzēs. Pirmos divus gadus universitātē rezultāti nebija izcili, bet, sasniegumiem kļūstot ar­ vien labākiem, pēc skolas beigām Krista nolēma turpināt spēlēt. Pēdējais augstskolas gads vecākajai no māsām Puisītēm sportā bija spožs, un golfere noticēja, ka uzreiz strauji kāps pa karjeras kāpnēm un ātri tiks LPGA. Tādēļ nonākšana fārmtūrē bija zināma vilšanās, bet patiesībā lieliska pieredze, tagad uz ne tik senu pagātni atskatās spēlētāja. Krista teic, ka turpinājumā ļo­ ti daudz iemācījusies par savu spēli, un droši vien toreiz nav bijusi gatava LPGA. Kad LPGA tūres karti beidzot izdevās izcīnīt, sekoja jauns pārbaudījums. Jau se­ zonas sākumā pirmajā turnīrā parādījās sāpes rokā, taču tobrīd netrenēties un nespēlēt bija pāri Latvijas golferes spē­ kiem. Tagad viņa atzīst, ka turpināt spē­ lēt un nepievērst uzmanību sāpēm bijis slikts lēmums, kas atstājis smagas sekas uz visu sezonu.

Foto: Gundars Galkins

Vilšanās, kas bagātina pieredzi

Mudinot sekotājus. Krista Puisīte šoruden dzimtajā Viesturu klubā, sava kausa izcīņu rīkojot

sacensībās, pirms kurām vispār nevarē­ ja pakustināt roku, ieguvu 10. vietu. Tas stiprināja pārliecību par sevi,” viņa saka.

Gudri un cītīgi

Tagad Krista ir apņēmusies trenēties gudri un cītīgi, nevis tikai gudri vai cī­ tīgi. Ir spēlētāji, kas trenējas ļoti daudz un tādēļ gūst savainojumus, pārpūles dēļ padarot savus centienus bezjēdzīgus. Tādēļ savu merikā viņas angļu valodā treniņu plānu Latvijas saklausa akcentu, bet mājās golfere padarīs maksimā­ draugi teic, ka akcents jūtams, li efektīvu, un tam ir visi priekšnoteikumi. Kristas runājot latviski vēziena treneris ir Šons Hogans — viens no pa­ “Vajadzēja par prioritāti noteikt rokas saulē labākajiem treneriem, kurš trenēja izārstēšanu, nevis spēlēšanu turnīros, ta­ arī Lidiju Ko, kad jaunzēlandiete nesen bi­ ču pirmajā gadā LPGA tūrē gribējās se­ ja pasaules ranga līdere. Tāpat Krista ir piesaistījusi fiziskās sagatavotības treneri, vi pierādīt un likās, ka nevaru atļauties sporta psiholoģi un fizioterapeitu, kas pa­ nedēļu netrenēties vai nespēlēt. Nenāca pat prātā, ka viss izvērtīsies tik nopietni,” līdz savainojumu gadījumā. Latvijas profe­ nepatīkamo pavērsienu atceras sportiste. sionālo golferi atbalsta golfa klubs Viesturi, “Bet nu jau viss ir gandrīz sadzijis un va­ un par savas komandas stūrakmeni viņa rēšu mēnesi trenēties pirms LPGA tūres nešaubīgi uzskata ģimeni. Gan māsu Māru, kvalifikācijas novembra beigās. Treniņus kura kā kedijs (asistents) laukumā palīdz svarīgākajās sacensībās, ja vien spēj tikt ripināšanā varēju turpināt arī ar savaino­ tu roku, tādēļ prāts būs mierīgāks. Ja ne­ prom no darba pienākumiem Teksasā, gan būtu varējusi neko treniņos darīt, tad gan vecākus Aldi un Daigu. Lai arī cik ilgi Krista būtu prom no būtu pamats lielam uztraukumam.” Lai gan traumas ietekmē sezona izvēr­ mājām, viņa uzsver, ka, Amerikā spēlē­ tās ne tāda, kā gribētos, Krista piekrīt, ka jot, jūtas ļoti piederīga Latvijai. Golfere ne viss bija minorīgās noskaņās. “LPGA pasmejas, ka Amerikā viņas angļu valodā tūrē labi spēlēju turnīrā Viskonsinā, kur saklausa akcentu, bet mājās draugi teic, mazliet nepaveicās, bet fārmtūrē pēdējās ka akcents jūtams, runājot latviski. “Tad

A

58

pie kā es piederos? Ne pie kā?” pasmai­ da Krista. “Latvija man vienmēr būs mā­ jas, un pasaulē esmu lepna būt latviete, kas nes savas valsts vārdu.” Arī turnīros Ziemeļamerikā pie Kristas mēdz pienākt parunāties tautieši, kas par piemiņu dod karodziņus, krekliņus un ce­ purītes. Golfere priecājas satikt latviešus turnīros, kā arī ir pārliecināta, ka 2020. gadā viņas spēli varētu vērot olimpiskajā Tokijā. Tagad Kristas galvenais mērķis ir LPGA kvalifikācijas turnīrs, lai uz nāka­ mo sezonu dabūtu pilnu tūres karti, ta­ ču pat tad, ja dalība pasaules spēcīgāka­ jā tūrē būs ierobežota, arī LPGA fārmtūrē varēs krāt punktus pasaules rangā, pēc kura nosaka olimpisko spēļu dalībniekus. Profesionālajām golferēm pērn aiz­ vadītās Rio olimpiskās spēles bija gana populārs sarunu temats, un sentiments meitenēm bijis pozitīvs. Krista ir maz­ liet vīlusies, ka golferi vīrieši pirms Rio nebija tik entuziastiski noskaņoti. Tas ne­ bija diez ko labi, ka daudzi atteicās, jo olimpiskās spēles ir pasaules sporta tradī­ cija, turklāt pārstāvēt savu valsti kā olim­ pietim ir liels gods un sapņa piepildījums, uzsvēra Latvijas golfere.

Domino efekts Ziemeļamerikā panākumus guvusī spē­ lētāja uzskata, ka Latvijā valsts atbalstu iespēju robežās būtu pelnījuši visi sporta veidi, lai tādējādi iedrošinātu cilvēkus tiek­ ties uz augstiem mērķiem un nebaidīties no konkurences. Atbalsts mērķtiecīgiem

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


LĪDERE

Paškritiski, bet bez negatīvisma

Foto: Gundars Galkins

tu vēl jo vairāk stiprina ticību. Kristas iedvesmas avots vienmēr bijusi Natālija Gulbis — ASV golfere ar latviešu uzvār­ du un tēvu latvieti. “Kad Evian turnīrā Francijā sati­ ku Natāliju Gulbi, tas bija riktīgi forši. Nodomāju, ka es arī varētu tikpat labi spēlēt, jo viņa taču ir tāds pats cilvēks, nevis kāda pilnīgi citādāka,” savu piere­ dzi atklāja Krista. “Tādēļ ir svarīgi kād­ reiz aizvest bērnus uz sacensībām, lai vi­ ņi savām acīm skatītu televīzijā redzētos elkus un pārliecinātos, ka tie nav kādi pārcilvēki, bet visu sasnieguši ar savu ne­ piekāpīgo attieksmi un darbu.” Arī Latvijas golfā tas ir kā domino efekts — pēc Lauras un māsām Puisītēm ceļu uz ASV augstskolām ir atradušas jau daudzas golferes, un Krista uzsver, ka vēl ne viena vien talantīga Latvijas ju­ niore tuvojas tam, lai Amerikā tiktu pie golfa stipendijas. Kā tas iespējams valstī ar tik nelielu golferu skaitu? Laikam labs piemērs iedvesmo ļoti pārliecinoši.

Gluži kā pirms astoņpadsmit gadiem. Krista Puisīte kopā ar savu pirmo treneri Valdi Liepiņu

amatieriem, pēc viņas domām, noteikti pa­ mudinās vairāk jauniešu iesaistīties jel kā­ dās sporta nodarbībās un atraus viņus no citām, ne tik vēlamām lietām, kā arī būs ieguldījums veselīgā dzīvesveidā. Kristas pašas piemērs apliecina, ka, sasniedzot augstu līmeni jebkurā spor­ ta veidā, pozitīvais piemērs rada sekotā­ jus, jo jaunajiem nostiprinās ticība saviem spēkiem. Un iespēja satikt iedvesmas avo­ Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

N

ebūtu nekāda prieka profesionāli spēlēt golfu, ja tas būtu viegli. Tas, ka neizdodas, ir daļa spēles

Krista neslēpj, ka šaubu mirkļi profesio­ nālas sportistes karjerā ir neizbēgami. Izaug­ smes periodam seko ne tik labi panākumi, un ilgu laiku nav rezultātu, lai kā trenētos un censtos uzlabot savu spēli. Tad pēkšņi parādās ļoti liels progress un seko kāpuma laiks, kas arī nav bezgalīgs, un cikls atkal atsākas no jauna, bet kopumā pa meistarī­ bas kāpnītēm tiek kāpts arvien augstāk. Ir svarīgi gan ticēt sev, gan analizēt sa­ vu spēli, neizslēdzot paškritiku, bet bez ne­ gatīvisma, savu pieredzi atklāj Krista. Viņa teic, ka nebūtu nekāda prieka profesionāli spēlēt golfu, ja tas būtu viegli. Tas, ka neiz­ dodas, ir daļa spēles, tādēļ jābūt analītiskai un jāspēj trenēties efektīvi. Ja treniņos kaut kas neizdodas vienu nedēļu vai divas, tre­ šajā — izdosies, nešaubās Krista. Universitātes laikā un arī pēc tam Kristas golfa gaitas Teksasā bija plašāk atspoguļotas nekā mājās Latvijā, taču viņa par to nepārdzīvo. Krista sagaida, ka golfa popularitāte neizbēgami pieaugs, jo sporta veida iespējas ir universālas. Vari spēlēt piecas stundas un pārbaudīt sevi vienatnē vai uzaicināt draugus un ģimeni, lai labi pavadītu laiku. “Golfs ir unikāls sports, ko katram vismaz reizi vajadzētu pamēģināt. Tas nav fiziski smagākais sporta veids, ta­ ču izskatās vieglāk, nekā ir patiesībā,” sa­ vu skatījumu atklāj profesionāle. Ja arī golfā gūtie panākumi Latvijā pa­ liek ēnā, Krista tic, ka pienāks viņas laiks, jo ārpus golfa sabiedrības lielāka interese būs tad, kad būs lielāki sasniegumi. Pašlaik Kristu priecē, ka viņa var iedvesmot bērnus izvirzīt nopietnus mērķus un pārvarēt grūtī­ bas ceļā uz tiem. Mājās golfa spēlētājai tas bijis patīkams pārsteigums un viens no argu­ mentiem, lai turpinātu uzturēt saziņu sociā­ lajos tīklos. Golfere gan atzīst, ka sociā­lajos tīmekļos nav visaktīvākā sportiste, tomēr cen­šas visu noturēt līdzsvarā, lai par daudz nenovērstu savu uzmanību no pašas mēr­ ķiem. Krista kā iedvesmas avots ir arī ASV, kur turnīros viņa kā brīvprātīgā iesaistās sponsoru vai laukuma īpašnieku rīkotās bērnu nodarbībās. “Ir forši palīdzēt citiem, bieži vien bērniem trūkst pārliecības, bet nevajag tikai šaubu dēļ liegt sev sasniegt svarīgus mērķus,” uzsver Latvijas golfere. Nereti teic, ka latviešus raksturo nepie­ tiekama ticība saviem spēkiem, tomēr Krista ASV ir pārliecinājusies, ka arī amerikāņi zem ārējās čaulas mēdz būt tikpat nepār­ liecināti par sevi, bet jebkuram var pietikt ar kādu iedrošinošu vārdu un patiesu uz­ mundrinājumu, lai palīdzētu sa­ sniegt ļoti daudz. ©

Gundars GALKINS, lsm.lv

59


CERĪBAS

Dejasdarbs pirms balles Pasaules jauniešu čempionātā standartdejās, kas notiks 16. decembrī 36. starptautiskā sporta deju festivāla Baltic Grand Prix ietvaros, uz pašmāju deju grīdas Ķīpsalā izies latvietis Ričards Šteinfelds un lietuviete Atile Žukaite — septiņpadsmitgadīgu jauniešu pāris, kurš dejo kopā tikai pusotru gadu.

V

ēlā vakarā pēc treniņa jauniešu stājā un sejās jaušams pamatīgs garās dienas nogurums, jo sporta deju sezona rit pilnā sparā, teju katrās brīvdienās jādodas uz sacensībām. Vīnes valsis, tango, fokstrots, kviksteps, lēnais valsis — ir skaisti un emocionāli to vē­ rot skatītājam, bet nodejot sacensībās vairākas reizes piecas standartdejas spēj tikai sportisti, kas veltījuši tam milzu pūliņus vairāku gadu garumā.

Rādīja soļus un virpuļoja Kā tas sākās? “Esmu dzimusi un au­ gusi Lietuvā. Kāda klasesbiedrene, ku­ ra dejoja, starpbrīžos rādīja soļus un virpuļoja,” latviešu valodā iesāk Atile Žukaite. “Klasesbiedrene uzaicināja ma­ ni līdzi uz sporta deju nodarbībām, bet toreiz manī neradās interese, pamēģinā­ ju un sāku dejot tikai trešajā klasē pēc Ziemassvētkiem. Tātad šajā sporta veidā ienācu tikai 10 gadu vecumā.” Atiles pirmais sporta deju klubs bija Kauņas Kaspinas. Gadu nodejojusi, meite­ ne gribēja šo sportu pamest, bet atradās deju partneris no kluba Sūkurys un aiz­ raušanās turpinājās. Tagad viņa ar sajūs­ mu apgalvo: “Man ļoti patīk dejot, neva­ ru dzīvot bez tā!” Ričards Šteinfelds ir no Valdemārpils un sācis dejot četru gadu vecumā. “Mammas draudzenes dēls dejoja, un mamma gribēja, lai arī es pamēģinu,” draudzeņu vienošanos par bērnu nodarbināšanu atceras Ričards. “Vairākus gadus man nepatika tā braukāša­ na uz dejām — citi puikas gāja ārā spēlēt bumbu, bet man bija jākāpj mašīnā un jā­ dodas uz dejām,” atklāj staltais dejotājs.

60

rds Riča NFELDS I ŠTE

AtileAITE ŽUK

Sporta dejotājs, skolnieks

Sporta dejotāja, skolniece

Dzimis 2000. gada 20. jūlijā Talsos

Dzimusi 2000. gada 1. jūlijā Viļņā

Izglītība Valdemārpils vidusskola, pašlaik Rīgas 93. vidusskolas 11. klase

Izglītība vairākas skolas Lietuvā, skola Valensijā, pašlaik Rīgas Lietuviešu vidusskolas 11. klase

Sportā kopš 4 gadu vecuma

Sportā kopš 10 gadu vecuma

Pāris sporta dejās

Klubs

sporta deju klubs Dzintars

Treneri

Raimonds Piševs, Andrejs Rogovenko

Pāra sasniegumi standartdejās Latvijas U-21 čempionāts — 1. vieta (2017); Latvijas jauniešu čempionāts — 2. vieta (2017); pasaules U-21 čempionāts — 6. vieta (2017); Ziemeļeiropas čempionāts — 1. vieta (2017)

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


CERĪBAS

Talsu deju klubā Sara Ričarda Šteinfelda pirmais treneris bija Aleksandrs Aļošins. Treneris puikā saskatīja poten­ ciālu un ierunājās par Rīgu. Reizēm ie­ radās viestrenere Iveta Zīle, kas pasnie­ dza Latīņamerikas dejas, arī viņa dejotāja mammu pamudināja turpināt treniņus Rīgā, lai sasniegtu augstāku līmeni. Tā Ričards no 8. klases sāka dejot Rīgas sporta deju klubā Daugava, kur viņa tre­ neris bija Gundars Briedis. Rezultāti strau­ ji uzlabojās. Tā kā bija jābraukā trīs reizes nedēļā no Valdemārpils uz treniņiem Rīgā, Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Ričardam laika trūkuma dēļ nācās atteik­ ties no Latīņamerikas dejām un viņš tur­ pināja treniņus tikai standartdejās.

Rīgā bez mammām Atile Žukaite un Ričards Šteinfelds ir deju partneri kopš 2016. gada jūlija, satik­ šanos veicināja abu šķiršanās no iepriek­ šējiem pāriniekiem. Atilei bija deju part­ neris Spānijā un viņa gan mācījās skolā, gan dzīvoja Valensijā, Spānijā. “Pēc trim gadiem abi pārcēlāmies uz Lietuvu, jo pie mums sporta dejās ir augstāks līmenis.

Tomēr mans spāņu partneris nolēma pār­ traukt dejošanu,” situācijas maiņu atstās­ ta Atile Žukaite. Ričards nav pārāk gara auguma, bet ie­ priekšējā partnere Laura Bernāte auga āt­ rāk — auguma starpības dēļ bija jāšķiras. Savukārt Atile tai brīdī, būdama bez part­ nera, bija nolēmusi beigt dejot. Paziņojusi to treneriem, viņa devās atpūsties uz divām nedēļām, bet tad viņai uzrakstīja Ričards, aicinot pamēģināt dejot kopā. Raimonds Piševs labi pazina Atiles treneri, un abi šo savienību bija apsprieduši.

61


CERĪBAS

Jaunieši pārcēlās uz Rīgu. Ričards sā­ ka mācīties Rīgas 93. vidusskolas 10. kla­ sē un kopā ar Atili, kura kļuva par Rīgas Lietuviešu vidusskolas skolnieci, sāka mi­ tināties vecāku īrētā dzīvoklī galvaspilsētā. Jaunieši piemetina, ka ir tikai deju part­ neri, jo, viņuprāt, dejas ir darbs un darbā nevar būt attiecības. Ričarda vecāki turpi­ na dzīvot Valdemārpilī, bet Atiles vecāki Lietuvas pilsētā Kauņā. Dejotāji paši kār­ to sadzīvi un saimnieciskās lietas — nav mammu, kas mazgātu grīdas vai pagata­ votu vakariņas. Brīvdienās, ja nav sacen­ sību, tad katrs dodas mājās uz savu pusi, bet, ja sacensības ir Latvijā, tad parasti uz tām ierodas arī vecāki.

Nav ceļa atpakaļ Deju klubā Dzintars Atili Žukaiti un Ričardu Šteinfeldu trenē spor­ ta deju pasaules autoritātes — treneri Raimonds Piševs un Andrejs Rogovenko. Andrejs pats vēl arvien dejo profesionā­ ļos un visbiežāk dodas līdzi pārim uz starptautiskajām sacensībām. Jaunieši aug­ sti vērtē abus trenerus, bilstot, ka viņu popularitāte deju pasaulē ļauj izvēlēties iespējas pamācīties pie citiem profesionā­ ļiem pasaulē, uzaicināt viestrenerus, ku­ riem ir cits skatījums un kuri var iemā­ cīt ko jaunu. Ričards gan skumji piebilst, ka tās ir lielas izmaksas, reizēm varot pa­ ņemt vairākas nodarbību stundas pie tā­ da trenera, reizēm finanšu dēļ varot at­ ļauties tikai vienu stundu. “Unikāla kombinācija, — šiem jaunie­ šiem patīk dejot, abi ir mērķtiecīgi,” pāri vērtē treneris Raimonds Piševs. “Ričards ir mazliet kautrīgs, ļoti sirsnīgs un go­ dīgs. Savukārt Atilei piemīt karavīra rak­ sturs, viņa nekad nepadosies. Ar Atili var iet izlūkos, kā mēdz teikt. Šiem jaunie­ šiem nav ceļa atpakaļ, ir tikai viens ceļš — uz priekšu!” Vaicāts par gaidāmo lielo konkurenci pasaules jauniešu čempionātā standartdejās, Raimonds Piševs precizē: “Milzīga, nevis liela konkurence! Plānots, ka varētu būt 65 pāri no 35 valstīm, to­ mēr centīsimies tikt finālā.”

Atalgojumā — sacensību atmosfēra Liela atbildība, smags treniņu darbs ik vakaru, lieli finansiāli izdevumi... Kāpēc? Atilei Žukaitei ir mērķis: “Gribu būt dejo­ šanas trenere, man ir svarīgi, lai man bū­ tu vārds, panākumi un lai mani zinātu. Tāpēc ir svarīgi redzēt visu, kā citi strā­ dā, kā notiek sacensības, un apliecināt se­ vi, uzvarot sacensībās. Cik man būs spē­ ka, dejošu, jo esmu nolēmusi visu dzīvi saistīt ar dejošanu.” Ričards nākotnē negribētu būt de­ ju treneris. “Man žēl mammas, pārdzīvo­ ju, ka mani panākumi ģimenei maksā tik dārgi,” godīgi atzīst sportists. “Ja aizeju uz treniņiem un kaut kas nesanāk, tad gara­

62

stāvoklis krītas.” Atile piebilst, ka reizēm viņai Ričards jāuzmundrinot, esot svarīgi visu laiku nospraust mērķus: “Arī man rei­ zēm neko negribas, gribas atpūsties, bet visi izdara spiedienu, grib vēl labāk, lielā­ kus panākumus. Liela motivācija saņem­ ties ir katras nākamās sacensības, šoreiz pasaules čempionāts.” Atceroties to laiku bērnībā, kad nepati­ ka dejot, Ričards novērtē vecāku neatlaidī­ bu: “Varu teikt paldies mammai, kad viņa mani mudināja doties uz treniņu. Arī tagad reizēm ir dienas, kad galīgi nav spēka, es­ mu noguris no skolas un treniņiem, bet, kad iedomājos par pasaules čempionātu un tā atmosfēru... Ja man nebūtu lielu panāku­ mu, ja nebūtu izjutis to, kā tas ir, tad būtu citādāk, bet esmu jau divas reizes dejojis pasaules čempionāta finālā. Cilvēku atbalsts, skaisti dejotāji, orķestris — tas ļoti uzlā­ dē,” mirkļus, kuru dēļ tiek pieliktas tādas pūles, atceras Ričards Šteinfelds. “Man ļoti spilgti palikusi atmiņā pirmā reize, kad de­ joju pasaules čempionātā junioru II grupā 2015. gadā Kišiņevā un tiku finālā.”

Atbalsts skolā un ģimenē Mācības 11. klasē ir abu jauniešu pa­ matdarbs. “Mācāmies vakaros pēc deviņiem, nereti tiekam mājās vēlāk,” dienas režīma smagāko daļu akcentē Atile. “Skolā pa­ tīk valodas, kas viegli padodas, bet nepa­ tīk matemātika.” Savukārt Ričardu piesais­ ta viss, kas saistīts ar loģisko domāšanu, piemēram, matemātika, politika, ekonomika. “Protams, ir nenokārtoti pārbaudījumi, bet skolotāji ir atsaucīgi un var sarunāt, kad uzrakstīt pārbaudes darbu,” dejotājs skaid­ ro. Ričarda skolā ir sporta deju pulciņš, tā­

pēc sporta dejotāji tiek novērtēti. Savukārt Atiles Rīgas Lietuviešu vidusskolā abi ir ai­ cināti uzstāties ar deju šovu. Atilei ir trīs brāļi un māsa. “Mamma ir astroloģe, tētis — dizainers un fotogrāfs. Maniem vecākiem patīk dejot, kaut viņi nav sporta dejās trenējušies. Redzot, kā man tas patīk, viņi ar prieku atbalsta.” Ričarda mamma ir zobārste, māsa — zobārstniecī­ bas māsa. “Lielākais atbalsts man ir mam­ ma, kas vairāk iesaistās vadāšanā uz sa­ censībām,” par savu ģimeni stāsta Ričards Šteinfelds. “Tētis strādā Talsos Valsts mežu dienestā. Viņam ne visai patīk dejas, īpaši subjektīvā vērtēšanas politika. 9—10 gadu vecumā paralēli trenējos arī vieglatlētikā, tur gan tētis mani virzīja. Skrēju sprintu un lēcu tālumā, mani vienu brīdi trenēja Madaras Palameikas mamma.” Ko iemācās, jau pusaudža gados uzsā­ kot tik intensīvu dzīvi, kādu prasa sports un starti nozīmīgās sacensībās daudzviet ārzemēs? “Dzīves ritms ar disciplīnu, ce­ ļojumiem un sporta deju sacensībām mūs pieradina pie patstāvības, atbildības, attīs­ ta komunikācijas prasmes, kas ļoti noder dzīvē,” Atilei atbilde nav jāmeklē kabatā. “Turklāt mēs nevaram vienmēr gaidīt, ka kāds mūs bakstīs un pamudinās, pašiem jāiemācās sevi mobilizēt. Ja mēs to nespē­ tu, tad nebūtu nonākuši līdz brīnišķīgajai iespējai startēt decembrī gaidāmajos deju svētkos — pasaules čempionātā Rīgā.” ©

Iveta DAINE

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

63


ATSKATS

Futbola virslīgas Čempioni. Otro gadu pēc kārtas Latvijas futbola virslīgā triumfēja Jūrmalas Spartaka futbolisti ­— uzvarētāju kauss komandas kapteiņa Edgara Gaurača rokās

Ar Jūrmalas Spartaka otro čempionu titulu pēc kārtas noslēdzies Latvijas futbola SynotTip Virslīgas čempionāts. Nevar gan teikt, ka Spartaks demonstrēja kaut ko īpašu, bet izrādījās, ka citiem problēmu un neveiksmju bija vairāk, un Jūrmalas klubs pierādīja, ka ar pareizu stratēģiju un treneru izvēli var izspiest maksimumu. Katrā ziņā vismaz par intrigas trūkumu līdzjutēji nevarēja sūdzēties, jo vēl pirms pēdējās čempionāta kārtas četras no septiņām komandām varēja finišēt kā otrajā, tā arī piektajā vietā. Cita lieta, ka spēku izlīdzināšanās notika galvenokārt tāpēc, ka pat turīgākie mūsu klubi īsti neprata realizēt savu potenciālu. 64

B

eigās sudrabu izcīnīja FK Liepāja/ Mogo, bet bronzu — Riga FC. Pirmo reizi 20 gadu laikā uz goda pjedestāla netika FK Ventspils, taču mierinājuma balvā tāpat saņēma ceļazīmi uz Eirokausiem. Abi Kurzemes klubi FK Liepāja un FK Ventspils arī iepriecināja sa­ vus fanus ar iegūtu Latvijas kausu (jā, šis bija unikāls gads, jo notika divas valsts kausa izcīņas ar finālmačiem pavasarī un rudenī). Savukārt par gada galvenajiem neveiksminiekiem jādēvē Rīgas Futbola skola, kas ar kuplu Latvijas valstsvienības futbolistu kompāniju sastāvā pamanījās finišēt tikai piektajā vietā un attiecīgi palika bez biļetes uz Eiropu. Abi bagātie Rīgas klubi uzskatāmi parādīja, ka ar labu futbolistu sastāvu

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


paradoksi

vēl nepietiek, nepieciešams arī labs me­ nedžments jeb, pirmkārt, pareiza trenera izvēle. Šajā ziņā rīdzinieki var pamācīties no čempioniem Spartaka. Tukšais gads sanāca arī pagājušās sezonas sudraba ieguvējiem FK Jelgava, kas šoreiz palika tikai sestie, bet Rīgas FK Metta/LU, kā jau parasti, tiesības spēlēt virslīgā atkal jāpierāda pārspēlēs ar pirmās līgas otro komandu. Šogad pirmajā līgā uzvarēja un virslīgas ceļazīmi ieguva Valmiera Glass ViA, bet iespēju piedalīties pārspēlēs otro ga­ du pēc kārtas — FK Progress/AFA Olaine. Diemžēl ne pirmo reizi virslīgas sezonu nepabeidza visas komandas, jo vēl turnīra pirmajā pusē par spēļu sarunāšanu no dis­ tances tika noņemti virslīgas debitanti SK Babīte/Dinamo. Tas, protams, šogad ļoti Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

ietekmēja virslīgas ritējumu, tomēr jebkurā gadījumā nākotnē čempionāta rīkotājiem derētu vairāk padomāt par līdzjutējiem — lai nav tā kā šogad, kad vasarā Latvijas virslīgā gandrīz nav maču, bet agrā pavasarī spēlējam uz rezerves laukumiem.

Jūrmalas know-how Pirms sezonas retais paredzēja, ka pa­ gājušā gada Latvijas čempioni Jūrmalas Spartaks arī šosezon spēs iesaistīties cī­ ņā par titulu. Galu galā pēc kluba pir­ mās čempionu sezonas Spartaks šķī­ rās no galvenā panākuma kaldinātāja balt­ krievu trenera Oļega Kubareva, kurš at­ griezās dzimtenē. Arī Spartaka sastāvs pēc uzvār­ diem ne tuvu nebija labākais, nobā­ lot, piemēram, abu bagāto Rīgas klubu priekšā.

Foto: Nora Krevņeva-Baibakova

ATSKATS

Tomēr Spartakam izdevās saglabāt pagājušā gada zelta komandas galvenās zvaigznes — pērn par labāko čempionāta pussargu atzīto Jevgeņiju Kazačoku un pagājušās sezonas virslīgas otro rezul­ tatīvāko spēlētāju Dmitriju Platonovu no Baltkrievijas, bet agrākais Latvijas izlases uzbrucējs Edgars Gauračs šogad spēlēšanu apvienoja ar kluba ģenerāldirektora amatu. Tiesa, Platonovs pavasarī guva nopietnu traumu, uz pāris mēnešiem izkrītot no ierindas un šajā čempionātā gūstot tikai četrus vārtus. Toties uzbrukuma līdera lo­ mu uzņēmās krievu leģionārs Jevgeņijs Kozlovs, kurš ar 10 vārtiem Latvijas čempionāta rezultatīvāko spēlētāju listes pirmo vietu dalīja ar Ventspils nigērieti Adeleki Akinjemi un FK Liepāja līderi Artūru

65


ATSKATS

66

daļā izrāva uzvaru 1:0 pār Riga FC (sim­ boliski, ka tik svarīgos vārtus guva klu­ ba kapteinis un direktors Gauračs). Jau nākamajā mačā ar FK Jelgava jūrmalnieki varēja nodrošināt pirmo vietu, taču negaidīti piedzīvoja zaudējumu 0:1, tāpēc par zelta spēli kļuva priekšpēdējās kārtas uzvara 2:0 pār FK Liepāja/Mogo. Par to, ka Spartaka pirmā vieta bija pilnīgi pelnīta, liecina arī savstarpējo spēļu statistika pret abiem pārējiem medaļu ieguvējiem — astoņos mačos ar FK Liepāja/Mogo un Riga FC jūrmalnieki nepiedzīvoja nevienu zaudējumu, svinot sešas uzvaras. Inte­ resanti, ka sezonas izskaņā publiskajā telpā nonāca Spartaka futbolistu sūdzības par mēnešiem nemaksāto algu, taču, kā redzam, jūrmalniekiem tas nebija šķērslis gūt panākumus. Šogad Spartaks arī debitēja Čempionu līgas kvalifikācijas turnīrā, kur cienīgi nospēlēja ar daudz bagātāko un Eiropas cīņās rūdītāko Kazahstānas klubu Asta­ na — 0:1 mājās un 1:1 viesos.

Karašauska benefice Pirms sezonas daudz tika gaidīts no Liepājas kluba, kur šosezon vadības grožus ieguva bijušais liepājnieku niknāko pretinieku Skonto treneris Tamazs Pertija. Sezonas sākumā liepājnieki kluba nosau­ kumam uz trim gadiem pievienoja arī sponsoru Mogo vārdu. Protams, pie mums tas varbūt nav nekas pārsteidzošs, bet tomēr žēl, ka atsakāmies no civilizētās Eiropas futbola tradīcijām, kur kluba no­ saukums ir svēta lieta. Virslīgā liepājnieki pēdējā kārtā izrāva otro vietu, kas ir jūtams uzlabojums, salīdzinot ar pagājušā gada ceturto vietu. Tomēr no čempioniem Liepāja atpalika par deviņiem punktiem, turklāt četros mačos ar Spartaku liepājnieki izcīnīja ti­ kai vienu punktu. FK Liepāja/Mogo arī tikai otro reizi pilsētas vēsturē izcīnīja Latvijas kausu (neskaitot padomju laikus, pirms tam Liepājas metalurgam to izdevās paveikt ti­ kai 2006. gadā). Oktobrī kausa finālmačā liepājnieki ar 2:0 pārspēja bagāto Riga FC. Par spēles galveno varoni kļuva liepājnieku uzbrucējs Artūrs Karašausks, kurš lieliskā stilā guva abus vārtus. Karašausks izcēlās ne tikai kausa izcīņā, bet ar 10 goliem bija arī viens no virslīgas spilgtākajiem spēlētājiem. Kārtējo reizi var tikai pabrīnīties, ka 25 gadus vecajam Karašauskam šogad tā arī neatradās vie­ ta Latvijas valstsvienībā, jo izlases gal­ venais treneris Aleksandrs Starkovs veco strīdu dēļ pat izlasei pagalam neveiksmīgā laikā principiāli ignorē vienu no mūsu labākajiem futbolistiem. Jāpiebilst, ka šogad liepājniekiem nebija lielas lomas Latvijas valstsvienībā — tikai atlases cikla pēdējā

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Karašausku. Zīmīgi, ka tas ir mazākais golu skaits vēsturē, ar ko ir pieticis, lai kļūtu par virslīgas labāko snaiperi. Kozlovs ar Karašausku gan guva pa vārtiem arī divās spēlēs ar vēlāk diskvalificēto koman­ du Babīte/Dinamo, taču šo maču rezultāti un attiecīgi vārtu guvumi tika anulēti. Salīdzinot ar pagājušo sezonu, lielākās sastāva izmaiņas Spartakam bija pēdējā līnijā — Vladislavs Kurakins pārcēlās uz Riga FC, bet viņa vietu jūrmalnieku vārtos ieņēma Jevgeņijs Ņerugals no Daugavpils. Labs papildinājums bija arī pussargs Edgars Vardanjans, kurš pārnāca no FK Metta/LU un kopā ar Kazačoku ne tikai šogad debitēja, bet arī regulāri spēlēja Latvijas valstsvienībā. Savukārt aizsardzībā joprojām svarīga figūra bija 37 gadus ve­ cais aizsargs Pāvels Mihadjuks, kurš sa­ vulaik bijis Latvijas čempionu godā arī Ventspils un Liepājas komandās. Šosezon Spartaka krāsas virslīgā pavisam aizstāvēja 10 leģionāri. Tomēr svarīgākais, ka Spartaka vadība atkal trāpīja desmitniekā ar galvenā trenera izvēli, uzaicinot poļu speciālistu Mareku Zubu, kurš nesen jau bija ļoti veiksmīgi strādājis Lietuvā, divreiz aizvedot līdz valsts čempionu titulam Viļņas Žalgiri (2013. un 2014. gadā). Arī Jūrmalā Zubam uzreiz izdevās izveidot labu komandu un jau čempionāta pirmajā pusē ielikt labus pamatus vēl vienai zelta sezonai. Poļu treneris nebaidījās arī veikt kardinālas izmaiņas sastāvā, piemēram, uzbrucēju Elvi Stugli pārkvalificējot par centra aiz­ sargu. Pēc 11 kārtām, kad Spartaks bi­ ja izvirzījies turnīra līderpozīcijās, Zubs pārcēlās uz Baltkrieviju, kur ir ļoti tuvu tam, lai izcīnītu valsts čempionu titulu ar Soļigorskas Šahtjor. Pēc Zuba aizbraukšanas Spartaka galvenā trenera amatā stājās slovēnis Jozefs Vukušičs, kurš gan nenostrādāja ar komandu līdz sezonas beigām, septembra otrajā pusē atdodot vietu lietuviešu trener­ im Valdam Urbonam, kurš savulaik piecas reizes (2008.—2012.) uzvarēja Lietuvas čempionātā ar Paņevēžas Ekranas. Ja komandu sezonas laikā vada divi tre­ neri, kuri izcīnījuši septiņus Lietuvas čempionu titulus, tad daudz kas par Spartaka panākumiem kļūst skaidrs. Šīs sezonas pirmā trenera Zuba laikā Spartaks 11 mačos izcīnīja 22 punktus, Vukušiča vadībā jūrmalnieki septiņās čempionāta spēlēs ieguva 12 punktus, bet vēl pie tikpat acīm viņi tika arī Urbona vadībā pēdējos sešos mačos. Kad sākās treneru maiņas, radās lielas šaubas par Spartaka spējām noturēties visiem priekšā, turklāt septembrī koman­ da zaudēja trīs no četriem mačiem, taču tad mēneša pēdējā dienā izšķirošajā brīdī jūrmalnieki Skonto stadionā mača beigu

spēlē ar Andoru piedalījās naturalizētais argentīnietis Kristians Toress. Protams, izlases apritē visu laiku ir arī perspektīvais pussargs Jānis Ikaunieks, kuru vasarā Liepājas klubs līdz sezonas beigām izīrēja no Francijas augstākās līgas kluba Metz, taču drīz vien pēc atgriešanās Liepājā Jānis guva traumu, izkrītot no ierindas uz trim mēnešiem. Sezonas beigās uz Latvijas izlases novembra pārbaudes spēlēm pirmo reizi uzaicinājumu saņēma arī 25 gadus vecais pussargs Dmitrijs Hmizs. Liepājas komandā šosezon joprojām pietiekami svarīga loma bija nopelniem bagātajiem veterāniem — aizsargiem Oskaram Kļavam un Denisam Ivanovam, uzbrucējiem Kristapam Grebim un Ģirtam Karlsonam, kurš vasarā atgriezās dzimtajā pilsētā pēc trim Ventspilī pavadītajiem ga­ diem. 36 gadus vecais Grebis, pārsvarā nākot laukumā uz maiņu, ar sešiem

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


ATSKATS

Līderis. Šosezon Latvijas čempionātā teicamu sniegumu demonstrēja Liepājas kluba uzbrucējs Artūrs Karašausks, kurš gan diemžēl kritis Latvijas izlases vadības nežēlastībā

gūtajiem vārtiem kļuva par komandas otro labāko snaiperi (un sesto — visā līgā). Pēc sezonas beigām par futbola kar­ jeras beigšanu paziņoja bijušais Latvijas valstsvienības aizsargs un Liepājas futbo­ la leģenda 34 gadus vecais Oskars Kļava, kurš gan paliks klubā, papildinot tā trene­ ru korpusu. Kļava ar Grebi ir vienīgie fut­ bolisti, kuri spēlētāju statusā palīdzējuši Liepājai izcīnīt visus trīs atjaunotās re­ publikas laiku čempionu titulus (2005. un 2009. gadā ar Liepājas metalurgu, bet 2015. gadā jau FK Liepāja rindās). Šogad Liepājas klubs arī izmēģināja laimi, uzaicinot vairākus afrikāņu futbolis­ tus — no pāris mauritāniešiem nekāda labuma nebija, savukārt senegāliešu aizsar­ gi Keita un Gueije izrādījās gana noderīgs pastiprinājums. Šosezon Liepājas sastāvs bija ļoti internacionāls (kopumā virslīgā laukumā izgāja 10 leģionāri), bet nevar Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

teikt, ka šī jaunā pieeja sevi pilnībā at­ taisnoja, turklāt otrajās lomās tika atbīdīti vietējie jaunieši (piemēram, Latvijas U-21 izlasē spēlē pieci liepājnieki, taču savā klubā viņi visi ir rezervisti). Diez vai šāda politika ir tālredzīga, turklāt Liepāja vienmēr varējusi lepoties ar labu futbo­ la skolu — atcerēsimies, ka pirms di­ viem gadiem FK Liepāja kļuva par Latvijas čempioniem tikai ar pāris leģionāriem sastāvā. Pēc sezonas jau gan izskanēja informācija, ka nākamgad Liepājas klubs mainīs stratēģiju un atvadīsies no lielākās daļas leģionāru, atkal liekot uzsvaru uz vietējiem futbolistiem. Kā ierasts, šogad Liepājā atkal bi­ ja labākais skatītāju spēļu apmeklējums (vidēji vairāk par 700 skatītājiem uz spēli), bet sezonas rekords tika uzstādīts 18. jūnijā Kurzemes derbijā, kas kļuva par vienīgo maču čempionātā, kad tika

sasniegta divu tūkstošu skatītāju robeža. Sezonas izskaņā Liepāja arī saņēma labu ziņu no Latvijas Futbola federācijas, kas piekritusi ar līdz pat miljonu eiro lielu līdzfinansējumu piedalīties futbola halles celtniecībā Kurzemes lielākajā pilsētā. Šogad liepājniekiem arī ļoti paveicās, ka pavasarī gada pirmajā Latvijas kausa finālā FK Ventspils pārspēja Riga FC, tāpēc FK Liepāja/Mogo ieguva iespēju vasarā spēlēt Eiropas līgas priekšsacīkstēs. Lai gan liepājniekiem trāpījās laba Eirokausu izloze, komanda to līdz galam nespēja izmantot — pirmajā kārtā, tiekoties ar Ziemeļīrijas Crusaders, Karašausks ar Liepājas mača kompensācijas laikā gūtajiem vārtiem gan izrāva ļoti drama­ tisku uzvaru divu spēļu summā (1:3 viesos un 2:0 mājās), bet otrajā kārtā liepājnieki atzina lietuviešu kluba Sūduva pārākumu (0:2 Liepājā un 1:0 Marijampolē).

67


ATSKATS

Dažādība. Šogad virslīgā varējām redzēt gan daudzus Latvijas izlases futbolistus ar kapteini Kasparu Gorkšu no Riga FC priekšgalā (pa labi), gan arī desmitiem ārzemnieku, ieskaitot FK Ventspils nigērieti Tosinu Aijegunu

Liela brēka, maza bronza Ar lielām ambīcijām šo sezonu sagai­ dīja Riga FC, kas savās rindās pulcēja vairākus Latvijas valstsvienības vadošos spēlētājus — kapteini Kasparu Gorkšu, uz­ brukuma līderi Valēriju Šabalu, pussargus Artūru Zjuzinu un Oļegu Laizānu. Tiesa, Zjuzinam traumas dēļ sezona beidzās jau pēc divām spēlēm. Tāpat pirms šīs sezonas komandai pievienojās vēl vairāki agrāk Latvijas izlasē spēlējušie futbolisti — aizsar­ gi Vitālijs Smirnovs un Antons Kurakins, pussargs Andrejs Kovaļovs un uzbrucējs Daniils Turkovs. Sezonas laikā Riga FC sastāvā uzspēlēja vēl arī ducis ārzemnieku, no kuriem visjūtamāko ieguldījumu kom­ andas spēlē deva pussargs no Igaunijas Bogdans Vaščuks, kurš ar astoņiem vārtu guvumiem bija ceturtais rezultatīvākais čempionāta spēlētājs. Par jaunā kluba no­ pietnajiem plāniem jau liecināja arī divu nedēļu pirmssezonas treniņnometne lepnos apstākļos Apvienotajos Arābu Emirātos, kā

68

arī iekārtošanās valsts galvenajā futbola arēnā — Skonto stadionā. Komandas sastāva komplektācija ļāva rīdziniekiem sapņot par visaugstākajiem mērķiem, taču kluba vadība pieļāva gal­ veno kļūdu, neatrodot īsto treneri, kurš varētu izpildīt izvirzītos uzdevumus. Tāpēc sezonas laikā Riga FC galvenā trenera amatā nomainījās trīs speciālisti, bet ne­ viens īsti neattaisnoja cerības. Pirmais laimi izmēģināja Vladimirs Volčeks no Krievijas, kurš pie komandas stūres stājās jau pagājušās sezonas otrajā pusē, taču šajā čempionātā šķīrās no darba jau pēc ceturtās spēļu kārtas. Viņam aizstājējs atkal tika meklēts aiz mūsu austrumu robežas — šoreiz kārta pienāca Jevgeņijam Perevertailo, kurš pirms tam ilgus ga­ dus bija strādājis Krievijas pirmajā līgā. Perevertailo vadībā rīdzinieki atkal kal­ nus negāza, tāpēc jūlija izskaņā viņa vietā pie darba ķērās treneris no Slovēnijas Stojanovičs, kurš varēja lepoties ar visai

iespaidīgu CV, jo agrāk bija vadījis gan Slovēnijas valstsvienību, gan slavenāko Serbijas klubu Crvena Zvezda. Tomēr arī Stojanoviča vadībā Riga FC spēlēja ar mainīgām sekmēm, bet par šīs sezo­ nas simbolisku nobeigumu kļuva koman­ das pēdējā spēle priekšpēdējā kārtā ar FK Jelgava (pēdējo kārtu Riga FC izlaida), kurā rīdzinieki pēc pirmā puslaika bija vadībā ar 2:0, taču spēle beidzās neizšķirti 2:2. Ja Riga FC konkurenti RFS un FK Ventspils būtu uzvarējuši savus pēdējos mačus, tad bagātais Rīgas klubs palik­ tu bez ceļazīmes uz Eirokausiem, taču abi konkurenti zaudēja, un Riga FC finišēja cienījamā trešajā vietā. Jāpiebilst, ka Riga FC bija apņēmības pilni jau šogad spēlēt Eirokausos — lai iegūtu šādu iespēju, rīdziniekiem pavasarī bija jāuzvar gada pirmajā Latvijas kausa izcīņā, kur Perevertailo vadībā komanda tika finālā un mačā ar FK Ventspils bi­ ja pāris minūtes no triumfa, taču zaudēja

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


ATSKATS

vārtus papildlaika izskaņā un pēc tam piekāpās arī 11 m sitienu sērijā (zīmīgi, ka arī pendelēs rīdzinieki bija viena precīza sitiena attālumā no uzvaras, taču Krievijas spēlētājs Hizirs Apajevs neiesi­ ta). Vēlāk rudenī Riga FC vēlreiz tika kausa finālā, taču atkal zaudēja, šoreiz gan jau pamatlaikā nespējot tikt galā ar Liepājas līderi Karašausku — 0:2. Pirmo reizi kopš savas virslīgas debi­ jas 1997. gadā bez Latvijas čempionāta medaļām palika seškārtējie valsts čem­ pioni FK Ventspils. Ar ceturto vietu gan pietika, lai ventspilnieki nākamvasar, jau 20. gadu pēc kārtas, varētu piedalīties Eirokausos. Par to Ventspils klubam jāpateicas FK Jelgava futbolistiem, kuri pēdējā mačā apspēlēja Rīgas Futbola skolu, ļaujot ventspilniekiem tikt pie biļetes uz Eiropu (paši ventspilnieki pēdējā mačā ar 2:3 zaudēja Spartakam, atstājot savu likteni citu varā). FK Ventspils gan izdevās iegūt pozitīvu savstarpēju spēļu bilanci mačos ar čem­ pionvienību Spartaku (divas uzvaras, viens neizšķirts un zaudējums, turklāt abas uz­ varas ar graujošiem rezultātiem — 4:0 un 3:0). Pēc Babītes maču anulēšanas sanāca, ka ventspilnieki pirmajās 11

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Bez medaļām, bet uz Eiropu

spēlēs bija izcīnījuši tikai divas uzvaras, tad gan FK Ventspils guva četras uz­ varas pēc kārtas, tomēr kopumā visā čempionātā angļa Pola Ešvorta trenētā komanda svinēja tikai deviņas uzvaras. Pērn FK Ventspils galvenā zvaigzne bi­ ja čempionāta pārliecinoši labākais snai­ peris Ģirts Karlsons, bet šogad jau se­ zonas pirmajā mačā gūtie vārti izrādījās viņam arī pēdējie FK Ventspils rindās, un pēc ilgākas sausās sērijas ventspilnieki jūlijā atlaida jau 36 gadus veco uzbrucēju uz dzimto Liepāju. Ventspils klubs gan bi­ ja atradis Karlsonam labu maiņu priekšējā līnijā — divus jaunus nigēriešus Adeleki Akinjemi un Tosinu Aijegunu, kuri pa di­ viem guva 16 vārtus (attiecīgi — desmit un sešus). Pavisam FK Ventspils rindās šosezon spēlēja deviņi leģionāri, tai skaitā arī lietuviešu pussargs Simons Pauļus, kurš Ventspils krāsas aizstāv jau kopš 2012. gada. Savukārt Latvijas izlasē Ventspili šogad pārstāvēja vienīgi jaunais aizsargs Ņikita Koļesovs, kurš vasarā 20 ga­ du vecumā debitēja valstsvienībā un uz­ reiz kļuva par pamata centra aizsargu. Septembrī Ventspils komandai pievienojās arī pieredzējušais aizsargs Nauris Bulvītis, kurš priekšpēdējā mačā ar RFS guva di­ vus vārtus, palīdzot izcīnīt uzvaru 4:2, kas,

Medaļnieki. Oktobrī Latvijas kausa finālā tikās virslīgas otrā un trešā komanda — ­ FK Liepāja/Mogo uzvarēja Riga FC Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

69


ATSKATS

kā vēlāk izrādījās, arī ļāva FK Ventspils pēc papildu rādītājiem apsteigt RFS cīņā par ceļazīmi uz nākamā gada Eirokausiem. Bez trofejas gan šogad FK Ventspils nepalika, pavasarī ļoti dramatiskā spēlē, ti­ kai pēcspēles 11 m sitienu sērijā pārspējot Riga FC un septīto reizi kluba vēsturē izcīnot Latvijas kausu. Īpaši priecīgam par šo panākumu bija jābūt Ešvortam, kurš Latvijā ieradās jau 2001. gadā, ar pārtraukumiem šeit strādājot 12 gadus, taču pie trofejas viņš līdz šim vēl nebi­ ja ticis, vairākkārt gan izcīnot Latvijas čempionāta sudraba un bronzas godalgas. Diemžēl FK Ventspils neveiksmīgi nospēlēja Eiropas līgā, jau pirmajā kvalifikācijas kārtā piekāpjoties Islandes klubam Valur — 0:0 mājās un 0:1 izbraukumā. Tagad par Latvijas valstsvienības bāzes klubu var saukt Rīgas Futbola skolu, kas šogad uz valstsvienību deleģēja aizsargus Kasparu Dubru, Aleksandru Solovjovu, Robertu Savaļnieku, pus­ sargus Alekseju Višņakovu, Daniilu Ulim­ baševu, uzbrucējus Robertu Uldriķi un Eduardu Višņakovu. Turklāt pavasarī uzaicinājumu uz izlasi bija saņēmis arī pussargs Igors Kozlovs, kuram tikai trau­ ma liedza to izmantot, bet RFS rindās bi­ ja vēl vairāki futbolisti ar iepriekšējo ga­ du Latvijas izlases pieredzi (Renārs Rode un Aleksandrs Fertovs). Bez daudzajiem vietējā futbola meistariem RFS sastāvā arī uzspēlēja astoņi leģionāri, no ku­ riem īpaši būtu jāizceļ Gruzijas izlases aizsargs Laša Šergalašvili, kurš izcēlās arī ar pāris skaistiem vārtiem. Diemžēl par reālu palīgu rīdziniekiem nekļuva arī ­viens no labākajiem šīs desmitgades mūsu futbolistiem Aleksandrs Cauņa, kuru jau vairākus gadus nomocījušas traumas, tāpēc šajā pavasarī viņš pēc sešu gadu aizvadīšanas Maskavas CSKA atgriezās dzimtenē. Tomēr veselības problēmu dēļ Cauņa šajā čempionātā RFS kreklā izgāja laukumā tikai pāris mačos uz maiņu. Skaidrs, ka ar šādu sastāvu komandai mērķis var būt tikai viens — visaugstākā kaluma godalgas. Tāpēc piektā vieta rīdziniekiem neapšaubāmi ir pamatīga izgāšanās. No otras puses, tas gan rada arī jautājumus par mūsu izlases treneru izvēlēm. Lai gan RFS rindās spēlēja uzreiz divi Latvijas izlases uzbrucēji, komandai tā arī neatradās īsta snaipera — vienības rezultatīvākais spēlētājs ar septiņiem goliem bija pussargs Ulimbaševs, bet valstsvienības uzbrucēji Roberts Uldriķis un Eduards Višņakovs guva tikai attiecīgi piecus un četrus vārtus. RFS ļoti vāji sāka čempionātu, piedzīvojot piecus zaudējumus pirmajās

70

Foto: fkrfs.lv

Mazās izlases fiasko

Neveiksme. Tāpat kā šajā epizodē RFS pussargam Aleksejam Višņakovam neizdevās tikt garām Spartaka aizsargam Sergejam Pušņakovam, tā arī visā sezonā RFS nesasniedza savus mērķus

septiņās spēlēs, pēc tam gan komanda sāka regulāri vākt punktus. Kad sešas kārtas pirms turnīra beigām RFS jau trešo reizi čempionātā ar 3:1 uzvarēja Spartaku (četros mačos ar čempioniem RFS ieguva deviņus punktus, kas tikai apliecina komandas potenciālu), jau šķita, ka RFS nopietni var iesaistīties cīņā par titulu. Taču jau nākamajā mačā Andreja Kaļiņina trenētā komanda negaidīti zaudēja FK Metta/LU, bet kopumā RFS pēdējos pie­ cos mačos piedzīvoja četrus zaudējumus. RFS bija spilgtākais piemērs, cik maz šajā sezonā šķīra katastrofu no panākuma — ja pēdējā mačā RFS iegūtu vismaz punk­ tu Jelgavā, tad rīdzinieki finišētu ceturtajā vietā, bet iegūtu ceļazīmi uz Eirokausiem un varētu saukt sezonu par izdevušos. Taču rīdzinieki pilnīgi pelnīti zaudēja (0:1). RFS arī neizdevās tikt pie biļetes uz Eiropu nevienā no abām šā gada Latvijas kausa izcīņām, abas reizes apstājoties pusfinālā — pavasarī ar 0:1 zaudējot Ventspilī, bet rudenī ar 1:4 ciešot sagrāvi Liepājā. Kluba vadība gan laikus jau sākusi domāt par nākamo sezonu, pārvilinot pie sevis FK Jelgava un Latvijas valstsvienības vidējās līnijas spēlētāju 25 gadus veco Gļebu Kļuškinu, kurš pērn ti­ ka atzīts par Latvijas čempionāta labāko spēlētāju.

Godīgi sakot, redzot kluba nopietnās investīcijas komandā, pārsteidza, ka RFS nesameklēja kādu pārbaudītu galveno tre­ neri, bet visu sezonu palika uzticīgi jau­ najam Andrejam Kaļiņinam, taču pēc zaudējuma pēdējā mačā jau pats trene­ ris atzina, ka viņam “nav argumentu, lai paliktu trenera amatā”, un RFS šefi tam piekrita.

Jelgavas tukšais gads Pēc pagājušajā sezonā izcīnītajām su­ draba medaļām ar pamatotām cerībām šo sezonu varēja gaidīt FK Jelgava līdzjutēji. Tiesa, starpsezonu periodā jelgavnieki bija šķīrušies no lietuviešu galvenā trenera Sauļus Širmeļa, kura vietu ieņēma bijušais Moldovas izlases spēlētājs un treneris Aleksandrs Kurtejans. Lai gan FK Jelgava rindās palika pagājušā ga­ da komandas līderi — vārtsargs Kaspars Ikstens, aizsargi Gints Freimanis un Mārcis Ošs, pussargi Gļebs Kļuškins un Artis Lazdiņš, kā arī no FK Ventspils klāt nācis vēl viens Latvijas izlases kandidāts Alans Siņeļņikovs, jau diezgan ātri kļuva skaidrs, ka šogad jelgavnieki nespēs at­ griezties pagājušā gada augstumos. Kurtejana vadībā FK Jelgava demonstrēja ļoti agresīvu spēles stilu, kas attaisnojās atsevišķos mačos, taču jelgavniekiem

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


ATSKATS

Spartaks 24 14 4 6 FK Liepāja/Mogo 24 11 4 9 Riga FC 24 10 7 7 FK Ventspils 24 9 8 7 RFS 24 11 2 11 FK Jelgava 24 8 5 11 FK Metta/LU 24 3 6 15 SK Babīte/Dinamo diskvalificēta

36:26 32:25 28:20 32:22 29:31 22:30 21:46

46 37 37 35 35 29 15

Rezultatīvākie spēlētāji: Jevgeņijs Kozlovs (Spartaks), Adeleke Akinjemi (FK Ventspils), Artūrs Karašausks (FK Liepāja/Mogo) — 10, Bogdans Vaščuks (Riga FC) — 8, Daniils Ulimbaševs (RFS) — 7, Kristaps Grebis (FK Liepāja/ Mogo), Tosins Aijeguns (FK Ventspils) — 6.

bija lielas problēmas ar vārtu gūšanu. Kopumā FK Jelgava šajā virslīgas sezonā guva tikai 22 vārtus, kas ir mazāk nekā vidēji vieni vārti spēlē, bet par koman­ das labāko snaiperi kļuva aizsargs Mārcis Ošs, kurš guva piecus vārtus (vēl divus vārtus Mārcis guva arī vēlāk anulētajā mačā ar Babīti). Šogad jelgavnieki īsti netrāpīja ar ārzemniekiem — lai gan komandā Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

spēlēja pusducis leģionāru, neviens no viņiem nekļuva par īstu vilcēju, turklāt no ārvalstu futbolistiem visu sezonu no sākuma līdz beigām komandā nospēlēja tikai austrāliešu aizsargs Ante Bakmazs un igauņu uzbrucējs Kevins Kaubers. Daudz tika gaidīts no brazīliešu saspēles vadītāja Rafaela Ledesmas, kurš savulaik bija spīdējis Lietuvas virslīgā, taču nu jau 34 gadus vecā meistara labākie gadi ir aiz muguras. Pēc 10 kārtām ar piecām uzvarām un tikai četriem zaudējumiem FK Jel­ gava vēl atradās līderu grupā, taču tad sākās lejupslīde, un nākamajos as­ to­ ņos mačos Zemgales klubs ieguva ti­ kai divus punktus, izstājoties no cīņas par medaļām. Augusta sākumā, kad FK Jelgava vēl atradās ceturtajā vietā, Zemgales klubs nolēma šķirties no mol­ dāvu trenera, tad nepilnu mēnesi ko­ mandu vadīja iepriekšējo galveno treneru palīgs Dāvis Caune, taču četros mačos FK Jelgava izcīnīja tikai vienu punktu, un jau septembrī jelgavniekus cīņā ve­ da treneris no Krievijas Ravils Sabitovs, kurš pirms pieciem gadiem vienu se­ zonu jau bija strādājis Latvijā, vadot Daugavpils Daugavu. Lai gan FK Jelgava vairs nespēja pacelties augstāk par ses­ to vietu, čempionāta beigās jelgavnieki kļuva par īstiem miera traucētājiem, vienam pēc otra atņemot punktus gan­ drīz visiem medaļu pretendentiem un pēdējos sešos mačos piedzīvojot tikai vie­ nu zaudējumu mačā ar FK Ventspils (0:1). Toties pēdējā riņķī FK Jelgava uzvarēja Liepājā (1:0) un Jūrmalā (1:0), spēlējot mazākumā, mačā izskaņā panāca neizšķirtu 2:2 pret Riga FC, bet pēdējā kārtā iznīcināja ambiciozās RFS sezonas plānus (1:0). Iepriekšējos gados FK Jelgava trīs reizes pēc kārtas izdevās izcīnīt Latvijas kausu, bet šogad abos kausa turnīros jelgavnieki izstājās jau ceturtdaļfinālā. Turklāt abas reizes visai dramatiskā veidā — pavasarī mačā ar Spartaku vienīgie vārti tika zaudēti pamatlaika kompensācijas laikā, bet rudenī spēlē ar Riga FC jelgavnieki, tāpat kā vēlāk čempionātā, atspēlēja divu vārtu deficītu (2:2), taču zaudēja pēcspēles 11 m sitie­ nu sērijā. Vasarā FK Jelgava spēlēja arī Eiro­ pas līgas kvalifikācijā, kur divreiz ar kopējo rezultātu 0:3 zaudēja slavena­ jam ungāru klubam Ferencvaros. Ņemot vērā, ka nākamgad FK Jelgava nespēlēs Eirokausos, tad droši vien nāksies arī samazināt kluba budžetu. Ne velti jau šogad sezonas vidū jelgavnieki esot pār­ gājuši uz darbu ekonomiskā režīmā, turklāt šajā rudenī FK Jelgava par sa­ viem līdzekļiem sāka būvēt sev treniņbāzi.

Studentu pārspēles Kā jau ierasts, piekto gadu pēc kār­ tas sezonas izskaņā pārspēlēs par vietu virslīgā jāpiedalās Rīgas FK Metta/LU — savā debijas sezonā virslīgā 2012. gadā studenti bija astotie no 10 komandām, bet pēc tam Metta allaž palikusi priekšpēdējā vietā. Tiesa, šogad čempionāta pēdējo ko­ mandu SK Babīte/Dinamo vēl sezonas pir­ majā pusē izslēdza no čempionāta, tāpēc Lat­ vijas valstsvienības galvenā trene­ ra pa­ līga Andra Riherta vadītajai komandai nebi­ ja jāuztraucas par palikšanu pēdējā vietā. Lai gan FK Metta/LU no sestās pozī­ci­ jas šķīra 14 punkti, spēles ar studen­ tiem nebija viegla pastaiga nevienai no vadošajām komandām. Pietiek minēt, ka FK Metta/LU šosezon nespēja tikt pie punktiem tikai četros mačos ar čempionvienību Spartaks, bet sarūgtināja visus pārējos favo­ rītus. Kopumā gan Riherta komanda čempionātā tika tikai pie trim uzvarām, divreiz apspēlējot RFS (3:1 un 2:0), kā arī negaidīti tiekot pie trim punktiem Liepājā (1:0). Vēl sešas reizes FK Metta/LU cīnījās neizšķirti, pa divām reizēm atņemot punktus FK Ventspils, Riga FC un FK Jelgava. Zīmīgi, ka tikai trīs no 15 zaudējumiem Metta pie­dzī­ voja sagrāvi, par ko tradicionāli tiek uz­ skatīts zaudējums ar vismaz trīs vārtu pārsvaru — 0:4 mačā ar Riga FC, 0:3 Vents­pilī un 2:5 pret FK Liepāja/Mogo, tur­ klāt šajā mačā Metta pat bija vadībā ar 2:0. Šogad gan FK Metta/LU varēja svinēt svētkus, jo pirmo reizi kāds klu­ ba spēlētājs tika uzaicināts uz Latvijas valstsvienību — 22 gadus vecais pussargs Dāvis Indrāns ātri kļuva par izlases pamatsastāva spēlētāju. Tiesa, Indrānu ne­ var saukt par īstu kluba audzēkni, jo FK Metta/LU viņš pievienojās tikai pagājušajā gadā. Indrāns ar pieciem gūtajiem vārtiem šogad bija arī Mettas labākais snaipe­ ris. Šogad Latvijas valstsvienībā debitēja arī Edgars Vardanjans, kurš ilgus ga­ dus, vēl no pirmās līgas laikiem, bija Mettas vidējās līnijas līderis, bet pirms šīs sezonas pārcēlās uz Spartaku. Vēl pie­ ci FK Metta/LU futbolisti šomēnes tika iekļauti Latvijas U-21 izlasē. FK Metta/LU tradicionāli ir gados ļoti jauna komanda, šogad virslīgā debitēja piecpadsmitgadīgais Renārs Varslavāns, bet joprojām ierindā bija arī vienības vienīgais veterāns 35 ga­ dus vecais Gatis Kalniņš. Tajā pašā laikā arī FK Metta/LU nelaida garām iespēju iz­ mantot ārzemju futbolistu pakalpojumus — šosezon komandā spēlēja četri afrikāņi un viens japānis. ©

Kristiāns GIRVIČS 71


LĪDERIS

Garākā bārda līgā HK Liepāja aizsargs Mārtiņš Oskars Freimanis ir viens no rezultatīvākajiem Optibet Latvijas hokeja čempionāta spēlētājiem. Augumā raženais aizsargs palīdzēja Liepājas komandai iesākt sezonu ar uzvaru sēriju, izpelnoties čempionāta mēneša vērtīgākā spēlētāja balvu. Ar liepājnieku runājam arī par hokeju Lietuvā un Moldovā, atalgojumu Austrijas 2. līgā, nākotnes plāniem Kanādā...

72

Mārtiņš vai tomēr Oskars? “Visi mani sauc par Oskaru,” atbildot uz triviālo jautājumu, sarunu iesāk 23 gadus vecais skūtgalvis ar kuplo bārdu. “Oma gri­ bēja, lai mani sauc par Oskaru, bet mam­ ma — par Mārtiņu. Ielika abus vārdus,” stāsta hokejists. Tēvs šajā diskusijā pali­ cis malā, jo no viņa dēlam taču ir uzvārds. Pasē gan kā pirmais vārds hokeja aizsar­ gam ­ ierakstīts Mārtiņš. Taču pašam labāk patīk, ka viņu uzrunā otrajā vārdā. “Tikai Kārlis Ozoliņš mani sauc Mārtiņu — viņš mani pazīst jau no bērna kājas uz zina, kā man var palīst zem ādas un izprovocēt,” nosmej Oskars. Hokeja aprindās viņu dēvē vienkārši par Frenku. Uz hokeju puisi septiņu gadu vecumā at­ veda omīte. “Viņa ir liela hokeja līdzjutēja.

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Foto: Ģirts Gertsons

LĪDERIS

Kopš astoņdesmitajiem gadiem dedzīgi se­ ko līdzi hokejam. Kad Liepājā atvēra le­ dushalli, viņa nāca uz spēlēm un paņē­ ma mani līdzi. Vecmāmiņa prasīja, vai es arī gribētu spēlēt? Es nekavējoties atbil­ dēju: “Jā!” Pirmajā nodarbībā nokritu uz ledus un pateicu, ka vairāk negribu slidot. Man acu priekšā aiztaisīja ciet bortu un pa­ teica: “Nē! Tu paliksi!”” smejas Oskars. Vēlāk jaunatnes čempionātā Oskars iz­ cēlies ar daudziem kautiņiem. “Es labāk spēlēju, nevis kaujos, bet, ja vajadzētu, bū­ tu gatavs kļūt par hokeja policistu, taču tad būtu jāaiziet uz ringu vēl patrenēties,” stāsta hokejists. Sasniedzot 18 gadu vecumu, Liepājā uzaugušais aizsargs sapratis, ka ceļa no Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

hokeja atpakaļ vairs nav un jāturpina tiek­ ties uz profesionāļa karjeru. “Hokejs — tas man vairs nav hobijs, tā ir dzīve. Jūtu, ka esmu soli pirms profesionāļa līmeņa. Pa vasarām nedaudz piestrādāju darbā, bet tagad visus spēkus, uzmanību un lai­ ku veltu hokejam,” spēlētājs ir apņēmī­ bas pilns.

Balva uzkurina Brīdī, kad tapa šis raksts, Liepājas ko­ manda pirms gaidāmā 15. novembra ma­ ča čempionātā bija nospēlējusi 12. kārtas, turnīra tabulā ieņemot otro ­ pozīciju — par punktu liepājnieki atpalika no Mogo, bet par sešiem punktiem apsteidza trešajā pozīcijā esošo čempionu Kurbadu. Oskars ar 18 (6+12) rezultativitātes punktiem re­

zultatīvāko spēlētāju tabulā ieņēma tre­ šo pozīciju, tikai par punktu atpaliekot no uzbrucējiem Sanda Zolmaņa (Kurbads) un Edgara Homjakova (Liepāja). Savukārt sezonu Liepājas hokejisti ie­ sāka ar piecu uzvaru sēriju. Pirmie čet­ ri panākumi tika izcīnīti septembrī, un Oskars uzvaras kaldināja ar trim vārtiem un septiņām rezultatīvām piespēlēm, to­ brīd kā aizsargs nostājoties čempionāta rezultatīvāko spēlētāju galvgalī. Atceroties, kā aizsargam nāca vi­ ņa pirmā Optibet Latvijas hokeja čempio­ nāta mēneša vērtīgākā spēlēja balvu, pārrunājam septembra spēles un komandu kondīciju. Sezona tika atklāta ar bik­ lu uzvaru izbraukumā pret gados jau­ no HS Rīga (6:5), kuru izdevās nolauzt

73


LĪDERIS

tikai papildlaikā. Turpinājumā sekoja di­ vas uzvaras pret pērnās sezonas finā­ listiem HK Mogo (9:5) un HK Kurbads (3:2). Pirmajam spēļu mēnesim trekns punkts tika pielikts, sakaujot HK Prizma (6:0) spēlētājus. “Mums jau pirmssezo­ nas treniņos izveidojās laba maiņa ar Bruno Zabi, Egilu Kalnu, Māri Diļevku un Robertu Mamčicu aizsardzībā. Bet tad savainojumos iedzīvojās Bruno un Egils un šķita, ka sezonas sākums vairs neiz­ dosies tik labs, kā bijām cerējuši, jo mai­ ņas nācās samaisīt. Taču izšķirošajos brī­ žos mums uzsmaidīja veiksme un guvām vārtus,” pozitīvo sezonas sākumu komen­ tē Freimanis. “Mums ir izdevies izveidot labus virknējumus — visas maiņas var gūt vārtus un labi nospēlēt aizsardzībā.” Redzot vareno liepājnieku startu, lie­ kas savādi, kā pirmajā spēlē kurzemnie­ ki mocījās pret turnīra pastarīšiem “Bijām pārāk tendēti uz vārtu gūšanu, un viņiem pavērās izdevības samest mums vieglus vārtus. Pietiekami nepacentāmies,” atzīst Oskars. “Mogo sniegumā nekas būtiski nav mainījies. Es zinu, ko viņi darīs lauku­ mā un kā pārvietosies. Vienmēr ir patīka­ mi uzspēlēt pret tādām komandām, kurās pats esi cīnījies. Tādos mačos īpaši gribas uzvarēt un ir vairāk spriedzes. Savukārt Kurbadam ir ļoti labs sastāvs. Manuprāt, Kurbadam pret mums patraucēja tas, ka viņi ļoti gribēja izcīnīt vēsturisko pirmo uzvaru savā laukumā, savā jaunajā hal­ lē. Labi nospēlējām aizsardzībā un savus momentus uzbrukumā atstrādājām. Vārtos mums bija ielikts jaunais vārtsargs Nauris Mažis, sezonu iesākot labi. Galvenais, ja palīdzēsi vārtsargam, vārtsargs palīdzēs tev. Komandai ir jāguļas zem ripām un jābloķē metieni. Domāju, Kurbada hoke­ jistiem vispirms bija galva jāsakārto — Latvijas čempionātā nav tādas komandas, kas ļaus pretiniekiem darīt laukumā vi­ su, kas ienāk prātā. Arī HS Rīga čaļi cī­ nīsies līdz galam — visiem ir, ko pierā­ dīt. Īpaši — kad ir sezonas sākums, visi grib tikt vadošajās maiņās.” Tāpat veiksmīgi izdevās nospēlēt pret Prizmas hokejistiem. “Ideāli aizsardzībā un labi uzbrukumā, atļāvām viņiem veidot maz epizožu — pārtvērām viņu uzbruku­ mus jau viduszonā, un komanda spēlēja vienoti kā dūre, precīzi izpildot trenera norādījumus,” stāsta Oskars. Aizsargs neslēpj, ka, saņemot vērtīgā­ kā spēlētāja balvu, sajūtas bijušas patīka­ mas. “Vismaz ir kāds rādītājs manai cen­ tībai. Mani tas uzkurina — ir, uz kurieni tiekties, jo tas pārada, ka cilvēki no malas novērtē sniegumu,” hokejists pēc atzinības saņemšanas izjūt lielāku atbildību un nav ieslīdzis pārliecībā. “Visiem ir iespēja gūt vārtus, taču ne visiem uzsmaida veiksme.”

74

Nekur nav tik labi kā mājās Savu rezultativitāti Oskars skaidro vispirms ar emocionālo faktoru. “Patīkami ir atkal spēlēt mājās — ar saviem ča­ ļiem, tās ir citas emocijas, trenera uzti­ cība, cits atbalsts laukumā un ārpus tā.” Te mazā atkāpē jāpiebilst, ka arī pērno sezonu Oskars iesāka Liepājas klubā, ta­ ču radās nesaskaņas ar komandas vadī­ bu un aizsargs pārgāja uz Oļega Sorokina trenēto Mogo. Lai iejustos Rīgas koman­ dā, vajadzēja laiku. Kad galva bija sa­ kārtota, aizsargam spēle aizgāja uz ur­ rā, taču play-off turnīrā spēle no rokas vairs nevedās. Šosezon savus gūtos vārtus un rezultatīvās piespēles spēlētājs skaidro ar pārdomātu komandas darbu. “Mūsu rezul­ tativitātes pamatā ir komandas sadarbība. Un ripas gan veiksmīgi atlec pie spēlētā­ jiem, gan arī krīt vārtos,” uzsver Oskars. “Pretinieki zina, ka varu gan bīstami uz­

kars s O tiņš Mār MANIS I FRE Hokejists Dzimis

1994. gada 19. janvārī Liepājā

Augums, svars

187 cm, 100 kg

Pirmais treneris

Gints Jansons

Izglītība

Liepājas Katoļu pamatskola, Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskola

Ģimenes stāvoklis draudzene Samanta Lielākie sasniegumi trīskārtējs Latvijas čempions hokejā, 9. vieta PČ U-18 Citi sporta veidi

futbols, florbols, basketbols

Vaļasprieks

pastaigas ar suni Rumu

Filma

Stulbs un vēl stulbāks

mest pa vārtiem, gan atdot piespēli, tādēļ man pretspēlētājs ļoti tuvu spēlē. Jo vai­ rāk es kustēšos laukumā, jo grūtāk būs mani nosegt. Vairākās epizodēs, kad gu­ vām vārtus, paliku nepiesegts.” Ar centnera masu grūti būt sprinte­ rim. Oskars iebilst: “Galvenais nav ātru­ ma īpašības, bet slidošanas prasme. Ja la­ bi mācēsi slidot, mazāk vajadzēs skriet. Kopumā daudziem Latvijas čempionāta ho­ kejistiem piemīt labas ātruma īpašības, un mums aizsargiem ir grūtāk. Tādēļ vajag iedot kaulā, un viņš nekur neaizskries,” skarbs ir Oskars. “Visu dzīvi esmu augu­ mā bijis lielāks par vienaudžiem un ta­ gad — par citiem spēlētājiem. Par to gan paldies jāsaka maniem vecākiem,” pasmai­ da hokejists.

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Foto: Ģirts Gertsons

LĪDERIS

Cietais rieksts. Centneru smagais Freimanis parūpēsies gan par savas komandas vārtu drošību, gan arī pats regulāri sagādās galvassāpes pretinieku aizsargiem

Hokejs Lietuvā un Rumānijā 2013. gadā, kā zināms, Liepājas ho­ kejs nonāca smagā situācijā. Hokejisti izklīda pa dažādiem klubiem, un Oskars nonāca Lietuvā. Tobrīd 19 gadus vecais aizsargs spēlēja Viļņas Baltica jauniešu komandas sastāvā, kas cīnījās MHL B līgā. Līdz ar Liepājas metalurga bankro­ tu pilsētas hokeja kluba vairs nebija un komandas galvenais treneris Valērijas Kuļibaba devās uz Viļņas Baltica klu­ bu, kur kļuva par Aigara Ciprusa palī­ gu. “Valērijam radās iespēja sev paņemt līdzi cilvēkus, kurus viņš pazīst un ku­ riem uzticas. Mēs Viļņas komandā bi­ jām 11 liepājnieki. No mums izveidojās viena stipra un rezultatīva maiņa. Es spēlēju ar partneriem, ar kuriem trenē­ Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

jamies kopā jau kopš pirmajām dienām hokejā,” spēlēto hokeju Lietuvā rakstu­ ro Oskars. Sezonas gaitā arī Viļņas komandai radās finansiālas problēmas. “Tad treneris Kuļibaba devās uz Moldovu trenēt Kišiņevas Platina jaunos hokejistus, kuri arī spēlēja MHL B līgā. Treneris mūs paņēma līdzi arī uz Kišiņevu, tāpat arī tur lielākā daļa bijām liepājnieki — 9 spēlētāji.” Platina komanda, kas iepriekš bija bā­ zējusies Tiraspolē, oficiāli tika pārcelta uz Kišiņevu un iekārtota futbola komandas Zimbru bāzē. Tomēr spēles tā aizvadīja Tiraspolē. “Spēlējām labi, bet pietrūka, lai tiktu tālāk par izslēgšanas spēļu pirmo kārtu.

Spēli var uzvarēt viena maiņa, bet viens virknējums nevar vinnēt visu čempionātu,” Oskars stāsta, ka Moldovā pietrūcis saba­ lansēta komandas sastāva. “Nezinu, kā ir tagad, bet — kad tur spēlēju, hokejs kā sporta spēle Moldovā nebija atzīts. Mēs centāmies to ieviest, tika atvērtas vairā­ kas slidotavas, plānoja uzcelt lielu hoke­ ja halli. Jo vairāk cilvēku spēlē, jo vairāk iespēju paveras arī mums Latvijā,” uzska­ ta hokejists. Kišiņevā tolaik tika solīts uzcelt le­ dus halli ar 5500 skatītāju vietām, tomēr, pēc internetā atrodamās informācijas, vis­ maz pagaidām moldāvi nav tikuši tālāk par slidotavu pie lielveikala un ledus lau­ kumu ar piepūšamo jumtu.

75


LĪDERIS

Zelts no Austrijas Nākamajā gadā Freimanis atgrie­ zās Latvijā, jo tika izveidots hokeja klubs Liepāja. 2014. gada sezonas sāku­ mā Latvijas čempionātā viņš bija koman­ das rezultatīvākais aizsargs, līdz Oskaru panāca viņa pārinieks Mārtiņš Gipters. “Nāca piedāvājums no Austrijas otrās spē­ cīgākās līgas kluba EHC Lustenau, kas ir bāzēts pie Šveices robežas — starp slave­ no Bodenezeru un Lihtenšteinu. “Ilgi domā­ ju, ko darīt, kā tur būs... un sapratu, ka ir jābrauc. Hokejs tur bija citā līmenī — gan laukumā, gan ārpus laukuma.” Spēlētājs nodrošināts ar visu sadzīvei un hokejam nepieciešamo — dzīvošanu, ēdināšanu, inventāru, kā arī saņem atalgojumu 750 ei­ ro mēnesī. Spēlētāji, kas ir vecāki par 22 gadiem, saņem lielāku naudu, bet vārtsar­ gi un komandas labākie hokejisti — ap 3000 eiro. “Tas nav tā kā dažos Latvijas klubos — tev iedod vienu nūju un — aiz­ iet — spēlē,” Oskars sākotnēji apjucis, kā­ dēļ austrieši viņam pēc paša izvēles iedod piecas nūjas un saka: “Prasi vēl, ja vajag.” Lustenavas komandā spēlēja vēl viens latvietis — Andris Siksnis. “Mēs ar Siksni veidojām spēli pirmajā maiņā. Vēlāk ko­ mandu pastiprināja arī vārtsargs Mārtiņš Raitums. Ļoti laba komanda izveidojās — play-off uzvarējām 10 no 11 spēlēm un kļuvām par čempioniem.” Pēdējā fināla spēlē zelts izcīnīts, spē­ lējot vairs tikai triju aizsargu sastāvā. “10 sekundes pirms beigām izkāvos. Mani no­ raidīja, bet fani man nometa laukumā ko­ mandas karogu. Es bez ķiveres plivināju karogu un sāku svinēt iegūto čempiona titulu,” emocionāli savu līdz šim spilgtā­ ko brīdi karjerā atceras Oskars. “Tas bija labs gads manā karjerā,” rezumē aizsargs. Tomēr brīdī, kad šķita, ka Oskars ir tuvu tam, lai karjerā pastieptos jau­ nā augstumā, laimes lācis viņam uzgrie­ za muguru. “Biju jau parakstījis līgumu ar austriešiem uz nākamo sezonu, bet vasarā pārrāvu ceļgala krusteniskās sai­ tes. Sezona faktiski bija beigusies, vēl nesākusies.” Un šķita, ka sapnim par pro­ fesionāļa karjeru ir pārvilkts krusts. Spēlētāja rehabilitācija ilga sešus mēne­ šus “Pirms gadiem 20 pēc tādām traumām spēlētāji lika punktu hokejista gaitām,” me­ dicīnas attīstības un pieejamības līmenis mūsdienās sportistu karjeras glābj pat šķie­ tami bezcerīgos brīžos. Rehabilitācijas laikā Oskars ievērojami bija zaudējis arī muskuļu masu — spēcīgākā aizsarga svars bija sa­ rucis par 12 kilogramiem. Oskaram gan fi­ ziski izdevās veiksmīgi veselību savest kār­ tībā, taču pēc traumas radās psiholoģiskas grūtības. “Es ilgi nespēju laukumā atdot vi­ sus spēkus, jo baidījos, ka izdarīšu kādu

76

Foto: Ģirts Gertsons

Trauma liek iepauzēt

Liepājas brāļi. Freimanis kopā ar Liepājas rokmūziķi Ivo Fominu, saņemot vērtīgākā spēlētāja balvu

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


LĪDERIS

KĀ VĒRTĒ CITI

Foto: Ģirts Gertsons

HK Mogo galvenais treneris Oļegs SOROKINS: “Spēlētājs ar labu, spēcīgu metienu un lielu vēlmi spēlēt hokeju. Patīkams cilvēks. Frenkam ir jāuzlabo spēles izpratne un slidošanas prasme. Pērn, kad viņš vēl spēlēja Mogo, viņam neaizgāja spēle izslēgšanas turnīrā. Ja viņš būtu spēlējis savā līmenī, esmu pārliecināts, ka Mogo būtu kļuvis par čempionu... Liepāja pareizi izmanto šo hokejistu — viņš ir spēlētājs, kurš var uzmest pa vārtiem un kuram arī patīk mest pa vārtiem. Pērn mēģināju viņu ievirzīt Latvijas izlasē. Statistika viņam vienmēr ir bijusi laba Latvijas čempionātā, tādēļ viņš ir Latvijā pieprasīts spēlētājs. Cits jautājums, vai viņš kā hokejists meistarības ziņā ir gatavs pakāpties nākamajā līmenī... Savā galvā viņš vēl ir jaunietis — viņam stipri patīk hokejs, taču laukumā mēdz pārāk aizrauties ar daudzām lietām. Emocionāli jāmācās sevi saregulēt. Ceru, ka viņam vēl kas izdosies lielajā hokejā.”

Vārtu garša. Patīk mest pa vārtiem — šis instinkts ir viens no aizsarga rezultativitātes stūrakmeņiem

nepareizu kustību un atkal iedzīvošos sa­ vainojumā. Man vajadzēja ilgu laiku, lai tik­ tu ar sevi galā un sakārtotu galvu,” atzīst aizsargs. Sezonas izskaņā Oskaram izdevās atgriezties ierindā, nospēlējot dažas spēles Liepāja juniors un Liepājas komandas sastā­ vā, tostarp tiekot arī pie Latvijas čempiona titula, ko spēlētājs sarunā nemaz nepiemin. 2016. gada rudenī sezonas gaitā Freimanis pārgāja uz Mogo. Aizvadījis la­ bu regulāro turnīru (5+20), Oskars pazu­ da izslēgšanas spēlēs. Sezonas izskaņā tas atspoguļojās arī komandas sniegu­ mā — dramatiskā septiņu spēļu sērijā pret Kurbadu tika izlaists trīs uzvaru pār­ svars un nācās samierināties ar sudrabu.

Hārtlija padoms Freimanis ir bruģējis aizsardzī­ bu Latvijas U-17 un U-18 valstsvienī­ bās. Pasaules čempionātā hokejā vecu­ mā līdz 18 gadiem elites divīzijā, kas 2012. gadā notika Čehijā, Latvijas valsts­ vienība aizvadīja spilgtu turnīru. Ar Ivaru Punnenovu vārtos, Rihardu Bukartu, Teodoru Bļugeru, Edgaru Kuldu, Robertu Lipsbergu, Ņikitu Jevpalovu uzbrukumā un, protams, Mārtiņu Oskaru Freimani aizsardzībā Latvijas valstsvienība paku­ tināja nervus tagadējās NHL zvaigznes Filipa Forsberga spārnotajai Zviedrijai (1:3), pieveica Šveici (4:2) un Vāciju (5:4) Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

un pārliecinoši zaudēja tikai Krievijai (1:6), kuras vārtus sargāja vēlākais pa­ saules čempions un NHL Tampas koman­ das pirmais numurs Andrejs Vasiļevskis. Vēlāk gan U-20 izlasē neizdevās ie­ kļūt. “Komanda slikti nospēlēja visas trīs spēles Sergeja Žoltoka kausa izcīņā, bet es neizmantoju savu izdevību,” tiešs ir Oskars, komentējot, kā pietrūcis, lai no­ nāktu junioru izlases sastāvā dalībai pa­ saules meistarsacīkstēs. Sociālajā tīklā Facebook Oskars profila bildē ir redzams kopā ar Latvijas izlases galveno treneri Bobu Hārtliju. Vai no šī attēla, kas uzņemts nacionālās izlases tre­ niņa laikā, varam ko secināt? “Aizvadītajā pavasarī mani izsauca uz lielās izlases pārbaudes treniņu. Viņš pamācīja man, kā jāspēlē vārtu priekšā — jānoliek nūja tā, lai pretiniekam, dodot piespēli, ripa lido galvā nevis uz bortu, un skaidroja, kā gu­ ļus efektīvāk bloķēt ripas.” Hārtlijs devis mājienu Oskaram, ka arī viņam nākotnē pastāv visas cerības ielauzties valstsvie­ nības sastāvā. “Viņš deva daudzus labus padomus un pēc treniņa bija apmierināts ar manu darbu. Ar viņu varēja paru­ nāt ne tikai par hokeju, bet arī par dzī­ vi.” No hokejistiem daudzkārt dzirdēts, ka Latvijas treneriem šādas sadzīviskas pras­ mes pietrūkst. Hokejists neslēpj, ka pir­ majā treniņā Latvijas nacionālajā izlasē

sākumā rokas un kājas drebējušas, taču nodarbības gaitā ātri vien iejuties.

Nākamais Kanādas fizioterapeits? Oskara ģimene dzīvo Ziemeļamerikā, kur veiksmīgi uzsākta uzņēmējdarbība loģistikas nozarē. Vecāki jau ieguvuši Kanādas pilsonību, un nākotnē uz to cer arī Oskars. “Es daudz neplānoju nākot­ ni — skatos, kā lietas laiks izveido un saliek pa plauktiņiem. Dzīvoju momen­ tam,” izvairīgi un rāmi nākotnes plānus komentē hokejists. “Domāju, mani spēka gadi būs ap 30. Spēlēšu, līdz kājas vairs nevarēšu pavilkt.” Viņš uzskata, ka Latvijas hokeja čem­ pionāta līmenis svārstās, bet nākotnē va­ jadzētu vairāk komandu, lai spēlētājiem būtu interesantāk un līga progresētu. “Es būtu priecīgs, ja, piemēram, Latvijā bū­ tu 14 komandas. Kāds ir Freimaņa nā­ kamais mērķis? “Garākā bārda līgā!” at­ joko Oskars. Šķiet, jau tagad viņš varētu pretendēt uz šo titulu. Nākotnē Oskars gribētu kļūt par fizioterapeitu. Cerams, Latvijā, nevis Kanādā. ©

Kristaps ZAĻKALNS 77


Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

PIESPĒLE

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Sezonas jaunums. BMW īpaši ledainiem ceļiem

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Tik atšķirīgās emocijas! Talsu jaunās volejbolistes LVF U-12 kausa izcīņā

Cīņa par vietu pie groza. Latvijas basketbola Jāsit ar galvu? Daugavpils volejbolists Raimonds Vilmanis izvēles priekšā leģendas — ­ Andris Vanags pret Igoru Lūķi

78

Foto: Mārtiņš Mālmeisters

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Vēl ir ko smelt! Haralds Silovs gatavojas jau Drošības pēc! RTU/Robežsardzes Piezvani man! Liepājas futbolists Artūrs volejbolisti Aleksandrs Avdejevs un Vladimirs Karašauks kādam ziņo par kārtējo vārtu savām trešajām olimpiskajām spēlēm Visockis guvumu

45 grādu leņķis! Sporta fotogrāfijas kvalitātes kritēriju atklāj Ilmārs Znotiņš

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris


Foto: Renārs Buivids, Sports

Kā skorpions? Babītes basketbolists Ivo Līdums cīņā par bumbu ar Andri Liepiņu (SC Group) mēģina likt lietā arī kāju

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

PIESPĒLE

Ko tu lielam padarīsi? EYBL spēlē saskrējušies Iļja Zaicevs (Krievijas Kalininskaya) un Utams Arjals (Somijas Sykki)

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Galvenais ­— trešais solis! Ventspilī ilgi strādājušā Māra Bružika padomu vērā ņēmis Ventspils maksibasketbolists Valts Straujais

Sieviešu divnieks... Kamaniņu sporta nākotnē lūkojas Ulla Zirne un Maija Tīruma

Foto: Renārs Buivids, Sports

Uz kuru pusi gāzīsies? Spēļu starplaikā sacenšas Cēsu jaunie volejbolisti

Ļoti precīza sitiena treniņš. Cēsu volejbolists un balons Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Pārmetumi tikai sev. Šoreiz bumba pieveikusi jauno Cēsu volejbolistu

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Varens aizsegs. Limbažu un Salacgrīvas apvienotās komandas meitenes

Audzini nākotnei, Māri! LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis uzteic liepājnieku futbola komandas prezidenta Māra Verpakovska rūpes par Liepājas futbola nākotni

79


o t r po s ā j i s v o t La veid 0 0 1 t, kā –

Ē N O B A lu

inā z i Grib ā n r u ž

m a d a g . 8 1 0 2 ēša

a c en s a n

s:

R 0 EU 23,4 UR m 5E ada 17,5 UR m/g ešie n 0E ē 7 , 11 12 m ešiem EUR ēn 5,85 R 19 m ešiem EU ēn 1,95 16 m ešiem ēn 13 m esim ēn m 11

n Abo

Žurnālu iespējams abonēt: 2018. gadam un janvāra mēnesim: līdz 27. decembrim Latvijas Pasta nodaļās (ar tiešsaistes pieslēgumu un pie pastnieka) līdz 27. decembrim Latvijas Pasta interneta vietnē https://abone.pasts.lv (meklē 1003) līdz 18. decembrim pa tālruni 67008001, 27008001 līdz 22. decembrim, sūtot e-pastu uz redakcijas adresi birojs@sporto.lv vai zvanot pa tālruni 29602443 un norādot precīzu piegādes adresi. Rēķinu samaksai nosūtīsim pa pastu interneta vietnē ABONE.LV līdz 27. decembrim

80

Žurnāls Sports • 2017. gada novembris

Žurnāls ''Sports''  

2017. gada novembra numurs

Advertisement