__MAIN_TEXT__

Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

Igaunijas citādās prioritātes Pirmās republikas totālais sports

Nr. 10 (365) 2020. OKTOBRIS

Visvecākais drukātais medijs Latvijā! Basketbols ārpus sporta Pusgadsimts līdz liddēlim

Sandra GROSBERGA. Pasaules spēļu mēneša atlēte Eiropas sporta nedēļas bilance

Cena Eur 1,95


1. vāka foto: Dainis Caune (Sports)

ŠAJĀ NUMURĀ

28. PIEREDZE Ne sporta veids, bet vērtības kā prioritāte 8. ČEMPIONE

Sandra Grosberga. Kopš 2017. gada nepārspēta

14. BEACTIVE Eiropas nedēļas reportāža

36. PERSONĪBA

Sportiskā māksliniece Elita Blumbaha

44. IESPĒJA

Arī dzīvei ārpus sporta

56. AKTUĀLI

Kad Ķekava spridzina

74. BROKASTIS ČEMPIONIEM

48. DZĪVESVEIDS

Dabas zāles

78. VĒSTURE

Latvijas I sporta kongress

Latvijas rekordiste — salacgrīviete no Vīnes

60. ATTĪSTĪBA

No koka dēļa līdz liddēlim

52. ANALĪZE

Pludmales volejbola jaunais vilnis

UN TAGAD 88. TOREIZ Olimpiskais finālists Kristaps Zaļupe

Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība: nr. LV40008097373 Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013 E-pasts: birojs@sporto.lv

MĒNEŠA ŽURNĀLS

Galvenais redaktors: Dainis Caune Galvenā redaktora vietnieks: Kristaps Zaļkalns Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne

3


Visvecākais, bet Sports kļuvis par visvecāko drukāto nacionālo mediju Latvijā, kas ar nemainīgu nosaukumu un bez pārtraukuma vienīgais iznāk jau 65 gadus. Kad laikrakstam Sports bija pagājis pusgadsimts, neatrisināmo finansiālo problēmu dēļ tam nācās mainīt izdevēju. Ar LOK atbalstu šīs funkcijas pārņēma LSFP. Tika mainīts arī formāts, un jau piecpadsmit gadus jūs lasāt žurnālu Sports, kuram šis ir zīmīgais 365. numurs. Pirmā starptautiskā akreditācija. Sporta korespondents Dainis Caune Pasaules studentu spēlēs jeb universiādē 1973. gada augustā Lužņiku stadiona preses ložā Maskavā

S

ports gājis cauri dažādiem laikiem. No padomju preses izdevumiem obligātā lozunga Visu zemju proletārieši, savienojieties! līdz šodienas de­ vīzei Latvijā sporto simts veidos, mēs rakstām par visiem!, kas ar patiesu iedvesmu arī tiek īstenota.

Nebūtu ne Štromberga, ne Usmas... Tāpēc Sports ar šausmām seko karei­ vīgajām prasībām pēc prioritāriem spor­ ta veidiem, jo šādu sistēmu jau ir piedzī­ vojis padomju laikā. Totalitārā Maskavas plānošana noteica gan to, kādi sporta vei­

4

di jāattīsta katrā republikā, gan to, ar ko pienākas vai nepienākas nodarboties at­ sevišķām sporta biedrībām. Aizrautīgi ugālieši septiņdesmitajos gados blakus esošajā Usmas ezerā gluži loģiski nolēma nodarboties ar burāšanu, nodibināja tālaika Latvijā pirmo sabiedris­ ko jahtklubu un sāka būvēt jahtas. Tikai izrādījās, ka šīs aktivitātes nekādi nav iespējams legalizēt. Kolhozniekiem, kūtīs un druvās ceļot neuzceļamo komunismu, brīvajā laikā bija paredzēts nodarboties ar vieglatlētiku vai dambreti, jo vienīgā partija par viņu vajadzībām zināja labāk. Lauciniekus sportam vienoja sporta bied­

rība Vārpa, un burāšana nebija ­ nedz tās prioritāšu, nedz arī kādā citā sarakstā. Tagad Usmas jahtklubā ir viena no lielā­ kajām flotēm Latvijā, tas spējis uzņemt Eiropas un pasaules čempionātus maz­ tonnāžas jahtām. Ja deviņdesmito gadu vidū Latvijā ek­ sistētu prioritāro sporta veidu saraksts, mums, visticamāk, nebūtu arī pasaulē vienīgā divkārtējā olimpiskā čempiona Māra Štromberga. Jo tāds BMX tolaik nekādi nevarētu atbilst tagad karsti ap­ spriestajiem kritērijiem. Ne tam ar mak­ šķerniekiem salīdzināmas masveidības, ne starptautisku uzvaru elites sportis­

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


vienmēr jaunais tu konkurencē, ne audzēkņu sporta sko­ lās, ne dzimumu līdztiesības... Vien pliks entuziasms un pašdarbība. Kam tādiem valsts atbalstu?! To pašu var teikt par Latvijas ske­ letona dzimšanas laiku vai kamani­ ņu sportu septiņdesmitajos gados. Tik daudz kas ir panākts, sistēmai un rām­ jiem par spīti!

Kam pieder sports

Foto: Aivars Kārkls

Protams, valsts nevar vienādi dotēt visus aptuveni simts sporta veidus, ar kuriem Latvijā nodarbojas. Bet mums jau vairāk nekā 20 gadus eksistē lo­ ģiska prioritāro sporta veidu noteikša­ nas sistēma. Iespējams, pilnveidojama, iespējams, padarāma aptverošāka, bet tā nav autoritāra. Latvijas Olimpiskajā vie­ nībā, saņemot dažādu līmeņu finansēju­ mu, materiālo un medicīnisko nodroši­ nājumu, ir iespējams iekļūt jebkuram, kas sasniedz attiecīgas kvalitātes rezul­ tātus. Tiesa, tas attiecas uz olimpiska­ jiem sporta veidiem, bet šo sistēmu var paplašināt. Piemēram, vai pirms desmit

Pavasarī pēc savām divpadsmitajām olimpiskajām spēlēm. Dainis Caune kā grāmatas Latvija Phjončhanā redaktors, sastādītājs un līdzautors šī izdevuma atklāšanas svētkos kopā ar grāmatas māksliniecisko redaktori Intu Bērenti-Strengu Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

gadiem kāds varēja iedomāties, ka olim­ piskajā vienībā būs 3 x 3 basketbolis­ ti? Bet viņi tur ir un šo prioritāti izcī­ nīja paši. Ir nožēlojami dzirdēt mudinājumus uzskatīt, ka sports ir bizness. Īpaši, ja to kā vienīgo patiesību izsaka dažs pla­ šu sacensību rīkotājs, kam personīgi tas tiešām ir bizness, pelnot no sportistu da­ lības maksām un reklāmas ieņēmumiem. Bet sports pieder sportistiem, nevis rīko­ tājdirektoriem un citiem funkcionāriem. Sporta galvenā funkcija ir attīstīt, ne­ vis izklaidēt un iekasēt. Iepriekšējā Latvijas Olimpiskās ko­ mitejas ģenerālā asambleja ievēlēja šķie­ tami jaudīgu izpildkomiteju, kurā gan vairs nav neviena pašvaldības pārstāv­ ja. Bet LOK darbības stratēģiju nākama­ jiem desmit gadiem tika uzticēts izstrā­ dāt... reklāmas aģentūrai Nord DDB. Šīs nu jau apstiprinātās stratēģijas svarīgā­ kajos uzdevumos nav ne vārda par to, ar ko LOK bija unikāla Eiropā un pasaulē, vienīgā rīkojot savas olimpiādes gan va­ sarās, gan ziemās, gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Tātad šo LOK goda pre­ zidenta Viļņa Baltiņa iedibināto sporta dziesmu svētku vairāk nebūs?! Stratēģijā paredzēts arī “ieviest LOK sistēmā vienotu zīmolu”. Cik īsa atmi­ ņa! Pirms nepilniem pieciem gadiem Olimpiskā komiteja ar lielu pompu un pelnītu sajūsmu apstiprināja Latvijas olimpiskās komandas vizuālo identitā­ ti, kurā bija ietvertas gan trīs zvaig­ znes, gan latviskais pīnes jeb bizes tēls, gan Latvijas grafiskā dizaina pamatli­ cēja Anša Cīruļa izstrādātais burtu vei­ dols. Šis vienotais zīmols jau sekmīgi izgājis cauri Rio un Phjončhanas spē­ lēm, pasaules jauniešu ziemas un vasa­ ras olimpiskajām spēlēm, Eiropas olim­ piādēm. 2016. gadā Latvijas olimpiskās komandas vizuālā identitāte ieguva rado­ šās izcilības festivāla Adwards 2016 zelta medaļu. Un nu tā vairs neder? Tā vien liekas, ka aiz durvīm ar atvērtu maciņu stāv kārtējie rebrendin­ gotāji, kādus jau aplaimojis Latvijas Pasažieru vilciens. Identitāti stiprina ar darbiem. Nebūs olimpisko čempionu vai vismaz medaļnie­ ku, nebūs LOK identitātes, vienalga lai kādi dizaineri tās logo veidotu un uz cik stabiem to reklamētu.

5

›››


Brīvais tirgus muļķības granātām Manai pirmajai Sportā publicētajai fotogrāfijai 1972. gada septembrī re­ daktors lika noretušēt pasaules junioru čempiona Aleksandra Bogdanova attē­ lā redzamos garos matus. Tie esot pa­ domju sportista necienīgi. Biju nule at­ griezies no PSRS čempionāta vasaras biatlonā, kurā pats itin pieņemami no­ startējis, iesniedzu reportāžu par šīm sacensībām un... negaidīti ātri tiku pie­ ņemts darbā. Nākamo reizi ar piespiedu retu­ šu saskāros, kad biju kļuvis par žur­ nāla Liesma galveno redaktoru. Vēl astoņdesmito gadu otrajā pusē neviens preses izdevums nevarēja nākt klajā, ja to iepriekš ar savu lupu nebija pārraudzījis cenzors — Galvenās litera­ tūras pārvaldes jeb Glavļita darbinieks. Biju saņēmis diapozitīvus par ASV iz­ lases biatlonista Raimonda Dombrovska leģendāro 1988. gada rollerslēpojumu pāri Ziemeļamerikai no Aļaskas līdz Meksikai. Drukāšanai sagatavotajā publikācijā vienā attēlā bija redzams pavadošais busiņš ar uzrakstu “Brīvību Baltijas valstīm! un visi trīs mūsu nacionālie ka­ rogi. Ieradās biedrs cenzors un, demo­ krātijas vēsmas sajutis, piedāvāja trīs iespējas: 1. nepublicēt šo attēlu, 2. aizkrāsot uzrakstu un karogus, 3. ne­ publicēt materiālu vispār. Izvēlējāmies otro versiju. Pēc tam dažs mūs — redakciju —, nevis attiecīgo bied­ ru no Glavļita, kas vēlāk kļuva par... Latvijas Republikas Aizsardzības minis­ trijas preses sekretāru, apsaukāja par gļēvuļiem. Tātad, viņuprāt, labāk būtu bijis, ja Latvijā neviens par latviešu puiša iespējām un paveikto Rietumos neko nezinātu. Turklāt tiem, kas šo busiņu bija redzējuši oriģinālā, kļuva skaidrs, cik brīva prese jau slavenajos Gorbačova glasnostj (atklātības) laikos ir padomju Latvijā. Šī divkosība un nekaunība nekur nav pazudusi. Diemžēl brīvības atgū­ šana nenozīmē automātisku gudrības, taisnīgumu un godīguma uzvaru. Drīzāk otrādi — savtīgumam, stulbumam un nekaunībai ir pat lielākas iespējas iz­ pausties un gūt panākumus. Jo muļ­ ķības granātas kā demokrātijas prece ir pieejamas vairumā un mērkaķu, kas alkst tās mētāt, mums netrūkst.

hokejs, futbols un spožais humors; Gunāra Ernštreita Rīgas Dinamo un analītiskais prāts; Ulda Skujenieka ri­ teņbraukšana un valodas meistarstiķi; Gunta Grunduļa vieglatlētika un sir­ snība gan muzicēšanā, gan attieksmē; Māras Jurševicas (tolaik Riekstiņas) pašaizliedzīgā daiļslidošana un vingro­ šana; Gata Ķīša lēnīgais pamatīgums; Hermaņa Lasmaņa atturīgā svarcelšana; Pētera Karlsona klusā punktualitāte; Lidijas Dārziņas patriotiskais kamani­ ņu sports; Mairitas Solimas kaismīgais bobslejs; Jura Brežģa volejbols un šķel­ mīgā dzīve. Savukārt absolūtais atturībnieks, bas­ ketbola fans un Sporta fotogrāfs Zigurds Mežavilks uzskatāms par Latvijas selfi­ ju pionieri, jo viņš vienmēr nēsāja līdzi bildes, kuras lepni rādīja citiem teik­ dams: “Es un Karels Gots, es un Pāvo Nurmi, es un Jurijs Gagarins, es un Japānas princis...” Viņam gluži pretējs amata brālis bija pieticīgais, bet jebku­ rā stāvoklī un apstākļos darbam vien­ mēr gatavais Egons Šveheimers. Žurnālā SPORTS izdzīvoti astoņi olimpiskie cikli, kas sadarbībā ar LOK rezultējušies sešās grāmatās, Latvijas pieaugušo un jaunatnes olimpiādes. Bijuši Ērgļi, kas ceļ spārnos, un dau­

dzas citas sacensības. Aprakstīti ne­ skaitāmu personību piedzīvojumi un pieredze viņu dzīves ceļā cauri uzva­ rām un sakāvēm. Dokumentētas visas Latvijas olimpiādes, divas no tām arī grāmatās. Liepājnieki 2012. gadā, savējo rīko­ jot, lepni paziņoja, ka viņi būs laik­ metīgi un šīs plašās sacīkstes apkopos digitālā izdevumā, kuru gan joprojām nav izdevies ieraudzīt, bet Sports olim­ piādes norisi pilnīgi visos gandrīz 30 sporta veidos gan ar tekstiem, gan ar ilustrācijām un rezultātiem atspoguļoja jau nākamā mēneša numurā. Iespējams, mēs vairāk strādājam nā­ kotnei, tiem, kas gribēs zināt, kas un kā notika pagātnē, kura mums ir šo­ diena. Tagadējo Sportu kopā galveno redaktoru Daini Cauni, viņa vietnieku Kristapu Zaļkalnu, fotogrāfu Juri Bērziņu-Somu, maketētāju Baibu Barkāni, korektorēm Lauru Slišāni un Baibu Retigu veido pastāvīgie autori Kristiāns Girvičs, Renārs Buivids, Andris Zeļenkovs, Guntis Keisels, Viesturs Saukāns, Anatolijs Kreipāns, Santa Roze, Anastasija Tetarenko, Miķelis Rubenis, Ritvars Raits, Mareks Gaļinovskis, Toms Markss un citi. ©

Dainis CAUNE 6. gada pš 200 o k n u g. 1977. 72. līdz 9 1 o n SPORTS Medijā

›››

Nākotnei, kas mums ir šodiena Sportā strādāju divos laika posmos. No pirmā (1972.—1977. g.), kas, sa­ darbojoties kā autoram, turpinājās līdz astoņdesmito gadu beigām, manā at­ miņu lentē spilgtām krāsām ierakstī­ tas personību zīmes. Jura Robežnieka

6

pionātā as čem p o ir E gada 2018. Caune is in a Attēlā D

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Visu laiku Sporta darbinieki Laika upe visu šūpo uz aizmirstību. Drukātais vārds ir vienīgais stingrais aizsprosts tās ceļā. 65 gados Sportu tā dažādos formātos veidojuši gandrīz 250 žurnālisti, redaktori, maketētāji, korektori, ārštata autorus neskaitot. Šajā sarakstā atradīsiet daudzas personības, kas kļuvušas ievērojamas arī citos medijos, pat citās dzīves jomās.

Laura SLIŠĀNE

zares darbinieku

Medijā SPORTS ko

ne Eiropas meža no

pš 2004. gada

Attēlā: Laura Slišā , 2020. gadā Dušņikizdrojā, Polijā nā tlo bia ajā tēt ap meistarsacīkstēs ad

B

Roberts Baltiņš Andris Barkāns Baiba Barkāne (Zeiļa) Rasma Behmane Irēna Beinaroviča Harijs Beķeris Uldis Beķeris Biruta Bernacka Lita Bernarde Andris Bērziņš Arnis Bērziņš Ilvija Bērziņa Ilvija Bendzika Juris Bērziņš (BērziņšSoms) Viktorija Bērziņa Leons Bindars Solveiga Bindemane Ilvija Blaua Ruta Bokaldere Harijs Bondars Liesma Brahmane Raitis Brahmanis Agris Brasliņš Juris Brežģis Inta Brikše Edvīns Brikšis Gunārs Briņķis Alise Broce Viktors Brūvers Marija Bucvillo Renārs Buivids Zaiga Burnicka

Aivars Daukste Lidija Dārziņa Daiga Deksne Edgars Deksnis Andris Delle Erna Dinviete Artis Drēziņš Vallija Dukāne Liene Dupate Gunārs Dūzis Mārtiņš Dzenītis

D

Egils Eglītis Kārlis Eglītis Raimonds Emuliņš Jānis Erenbergs Eva Ernštreite Gunārs Ernštreits Silvija Ernštreite Velga Ernštreite Edmunds Everts Austra Freimane Ruta Frijāre Olafs Galkovs Antons Garančs Astrīda Giptere Kristians Girvičs Dace Gorbunova Ilga Gorbunova Inga Gorbunova Ruta Gredzena Sandis Grēlihs

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

E

F G

Andris Jansons Andra Jauce Aldis Jermaks Artjoms Jeļisejevs Egīls Jurisons Āris Jurkāns Ingrīda Jurševica Māra Jurševica Daniela Kaca Ojārs Kabuls Līga Kalnača Ints Kalniņš Juris Kalniņš Ārija Kamše Sofija Kamše Velta Kapteine Pēteris Karlsons Ērika Kaupmane Andrejs Kauss Ivars Kazāks Aija Kehre Ruta Kirilka Pāvels Kivliņš Nora Kļava Rita Kļaviņa Andris Kļaviņš Velta Klinte Inga Kokoreviča Ginta Koļķēna Juris Kotāns Brigita Kralliša Ligita Krastiņa Biruta Krauze

J

K

L

Vera Lācīte Artūrs Lācītis Modrīte Lagzdkalne Elza Lamstere Frīda Lanka Oskars Lapsiņš Hermanis Lasmanis Maija Levāne Ivars Lībietis Dzintra Ludborža Edīte Lūkina Ojārs Lūsis

M

Ruta Mackeviča Vija Malahova Egons Mālers Anita Mālniece Janīna Masalova Atis Meibergs Imants Melgailis Inese Mežavilka Zigurds Mežavilks Kārlis Miķelsons Dace Millere Laura Millere Māris Millers Brigita Mitte Nikolajs Muzis

Normunds Orlovs Ivars Ošiņš Ilona Ozoliņa Lilita Ozoliņa Lolita Ozoliņa Māra Ozoliņa Bruno Ozoliņš

O P

Mārtiņš Pagodkins Vija Paikena (Vāvere) Aivars Pastalnieks Beatrise Pauzule Iveta Pāvulsone Līvija Pekuse Jānis Penesis Ksaverija Pētersone Ojārs Petrovs Māris Pidiks Vilnis Plaudis Armands Podāns Harijs Poļevskis Valdis Priede Valerijs Prikulis Miervaldis Puķītis Kārlis Purvītis Valda Purvīte

Š

R

Ausma Radziņa Edgars Rāve Staņislava Rāve Baiba Retiga Inga Riba Ilze Riekstiņa Juris Robežnieks Daila Rotbaha Guntis Rožkalns Miķelis Rubenis Dace Rudene Leons Rudzišs Inese Rudzīte (Girviča) Ādolfs Runcis

S

Māra Sadovska Tabita Salmiņa Jāzeps Sarguns Viesturs Saukāns Dzidra Saule Gunārs Sautiņš Kaija Sedleniece Daina Sedleniece Sandis Semjonovs Valerijs Siļčenko Aleksandrs Siļins Jevgeņija Simsone Juta Skalberga Sofija Skopāne Arturs Skrebe Uldis Skujenieks Inarts Skujiņš Laura Slišāne Mairita Solima Ārija Sproģe Arvīds Sproģis Māris Stalidzēns Vairis Stašāns Eduards Strazds Andris Stavro Ilmārs Stūriška

Elita Šēnfelde Ilmars Šēnfelds Vilnis Škutāns Aija Šmuškevica Dzintra Štrause Maija Švānfelde Egons Šveheimers

T

Ģirts Timrots Zigfrīds Trenko Aivars Trops Juzefa Trusle Ligita Trusle Georgs Turlajs Askolds Uldriķis Silvija Upena Esmeralda Užāne Rūta Vaičuka Skaidrīte Vaivare Juris Valdmanis Brigita Vārpa Ieva Vasere Harijs Vecvagars Dzidra Vēliņa Valdis Vilciņš Vladislavs Viļčuks Juris Vingris Herta Vītola Guntis Vītoliņš

U V

Z

Zigismunds Zālmanis Kristaps Zaļkalns Māris Zembergs Juris Zemmers Andrejs Ziemelis Ilmārs Zommers Sniedze Zviedre Anis Zvirbulis Zinta Zvirbule Aina Žuromska

Ž

š 1991. g ada

Ķ

N

Baiba BARKĀNE

Medijā SP ORTS kop

I

Valdis Ieviņš

Margarita Ķikute Ausma Ķirse Gatis Ķīsis

Mairita Nagliņa Gints Narogs Diāna Nātiņa Dagnija Neimane Aivars Niedrītis Valters Nikans

s Magnēts

Diāna Krūmiņa Solveiga Krūmiņa Zinaīda Krūmiņa Alfrēds Kundziņš Baiba Kupče

sacensībā

Īrisa Grigule Ainārs Grīnbergs Gunārs Grīnbergs Inga Grumoviča Guntis Grundulis Ilga Grundule Svetlana Grundule

ne tautas

C

Sports redaktori 1955.04.10.—1960.23.01. 1960.15.12.—1963.28.03. 1963.11.05.—1969.14.08. 1969.11.09.—1979.03.01. 1979.07.04.—1991.07.04. 1991.01.06.—1992.15.05. 1992.26.05.—2005.30.12. kopš 2006.01.01.

iba Barkā

Anna Cara Dainis Caune Roberts Caune Juris Cekuls SilvijaCelma Maija Cine Ainis Cinis Toms Circenis Elita Cīrule

Attēlā: Ba

A

Mariss Andersons Tatjana Andrianova Māra Andrusa Maiga Andžāne Artūrs Andžs Valerijs Astahovs Lūcija Auguceviča Viktorija Avena Aina Ābelīte Alīda Āva

Ādolfs Runcis Ojārs Petrovs Inarts Skujiņš Edvīns Brikšis Andrejs Kauss Egīls Jurisons Dace Millere Dainis Caune

Saraksta sastādītājs Pēteris Karlsons atvainojas, ja kāds no Sporta veidotājiem palicis nepamanīts, jo visi redakcijas 65 gadu arhīva materiāli nav pieejami

7


ČEMPIONE

Nepārspējamā Oktobrī medijus pāršalca negaidīta un iepriecinoša ziņa — Latvijas orientieriste Sandra Grosberga atzīta par Pasaules spēļu mēneša atlēti! C-19 pandēmijas dēļ šogad nenotika ne Eiropas, ne pasaules čempionāti, ne arī citas plašas starptautiskas sacensības. Tāpēc Latvija, kas īstenoja gandrīz visu vasaras kalendāru, kopš jūnija vidus rīkojot sacensības katrā nedēļas nogalē, izcēlās gan Starptautiskās Orientēšanās federācijas, gan Pasaules spēļu kontekstā. Sandra uzvarējusi 21 Latvijas kausa izcīņas posmā pēc kārtas. Kopš 2017. gada rudens Latvijā viņa nav pārspēta nevienās sacensībās. Par Latvijas čempioni Sandra Grosberga šogad tāpat kā aizpērn kļuva visās četrās disciplīnās, kuras ir pasaules čempionātu programmā — sprintā, vidējā un garajā distancē, kā arī stafetē. “Grosberga — tas ir vārds, no kura nesējas jāuzmanās nākamā gada pasaules čempionātā un, protams, 2022. gada Pasaules spēlēs,” tā savu izvēli pamato Starptautiskā Pasaules spēļu asociācija.

“Š

ogad pasaules čempionātā bija paredzēts ieviest jaunu disciplīnu — Knock-Out jeb izslēgšanas sprintu, kas pil­ sētu ielās risinās četrās kārtās — kvalifikācija, ceturtdaļfināls un fināls, kurā startē sešas labākās,” sarunu ar Sportu Sandra Grosberga sāk ar atmiņām par nākotni. “Pērn Pasaules kausa Šveices posmā es iekļuvu pusfi­ nālā, ko uzskatu par vienu no saviem labākajam sasniegumiem. Tā ir disciplī­ na, kurā ātrumam ir ļoti liela nozīme. Arī psiholoģiskajai noturībai, jo tu visu laiku redzi savas konkurentes, tev jā­ skrien taktiski gudri. Tā nav tikai orientēšanās un fiziskā sagatavotība, tā ir arī tava spēja izvērtēt to, kas notiek apkārt. Toreiz Šveicē izdarīju maksimu­ mu — pusfinālā man bija jāstartē kopā ar vairākām pasaules čempionātu me­ daļniecēm. Diemžēl kovids šāgada pa­ saules čempionātu atcēla. Nākamgad Čehijā tas notiks kopā ar Eiropas čem­

8

pionātu un tik plašā programmā vēl vie­ nai disciplīnai nav vietas. Tādējādi no­ kautsprintā pirmo pasaules čempionu medaļu izcīnīs pēc diviem gadiem. Ļoti gribu tajā piedalīties.” — Jau trīs gadus no vietas Latvijā esi palikusi nepārspēta visās sacensībās, kurās vien esi startējusi! — It kā jau forši, bet vienlaikus arī mazliet skumji, jo situācija sievie­ šu izlasē ir mazliet vientuļa. Ir dažas jaunas meitenes, kas varētu ienākt iz­ lasē. Bet tā nav tāda stabila, veselīga un organiska nomaiņa kā vīriešu izla­ sē, kurā šobrīd ir ļoti liela konkurence. Latvijas čempionātā gandrīz neiespēja­ mi prognozēt, kurš uzvarēs, pat kurš būs trijniekā. — Kas noticis, ka puiši uz mežu iet, bet meitenes neiet? — Nav jau tā, ka neiet. Bet... Jau 2014. gadā, kad sākām gatavo­ ties 2018. gada pasaules čempionātam Latvijā, tika uzskatīts, ka vīriešiem ir

lielākas izredzes kaut ko izcīnīt, viņiem tika izvirzīti augstāki mērķi, veltīts vai­ rāk uzmanības. Kaut gan realitātē ir ot­ rādi, jo sievietēm konkurence ir mazliet mazāka. Tāpēc arī mums 2017. gada pasaules čempionātā stafetē izdevās iz­ cīnīt piekto vietu. Nebijām favorītes, bet visas nostartējām stabili. Vīrieši ar sa­ vu stabilitāti tik augstu tikt nevar. Katrs izdara savas izvēles. Es jau juniores vecumā nolēmu turpināt no­ pietni sportot. Tā ir izvēle, kas prasa upurus. Ne visas sievietes ir gatavas tos nest un ar tiem sadzīvot. — Kādus upurus tu esi nesusi? — Nu-u dažus arī personīgajā dzī­ vē... (Ilgi domā, kā to formulēt.) Nevienam nav viegli būt kopā ar cilvēku, kas ne­ mitīgi atrodas treniņnometnēs, sacensī­ bās, piedalās kaut kādos projektos. Tas aizņem laiku, kas tiek atņemts savstar­ pējām attiecībām. Bet tāda ir mana iz­ vēle, otram cilvēkam jāmācās to pie­ ņemt, ja attiecības viņam svarīgas.

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


ČEMPIONE

Visgrūtākajā mačā. Sandra Grosberga 2018. gada pasaules čempionāta garajā distancē. Tas viņai vienas nedēļas laikā bija sestais starts Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

9

›››


ČEMPIONE

— Kad tava izvēle mainīsies? — Nezinu. — Nezini, cik ilgi orientēšanās sports tavā dzīvē būs prioritāte? — Tas ir izturības sporta veids, kurā daudzi lielākās uzvaras guvu­ ši pēc trīsdesmit gadu sasniegšanas. Orientierists elitē var būt konkurētspē­ jīgs pat divdesmit gadus no vietas. Es vēl nevaru pateikt, ko darīšu pēc des­ mit gadiem. — Cik tev tagad ir gadu? — Divdesmit četri. Daudzi uzskata, ka mani labākie gadi šajā sportā vēl ir priekšā. Ceru, ka tā arī ir.

P

aliku ceturtā, bet manas klasesbiedrenes stāvēja uz pjedestāla. Toreiz nolēmu, ka tā es to neatstāšu, ka es arī gribu uzvarēt!

— Ar ko šis sports tevi tā notur? — Skolā mums bija obligāts orien­ tēšanās pulciņš. Atceros, kā deviņu gadu vecumā skolotāja mūs — visu klasi — aizveda uz orientēšanās sa­ censībām. Es paliku ceturtā, bet manas klasesbiedrenes stāvēja uz pjedestāla. Toreiz nolēmu, ka tā es to neatstāšu, ka es arī gribu uzvarēt! Šī doma un vēlme man nav nekur pazudusi.

— Bet tagad taču tu uzvari nemitīgi! — Jā, un man tas neapnīk. — Tas atsver to, ko dzīvē zaudē? — Es nesaku, ka esmu kaut ko zaudējusi. Es esmu izdarījusi izvēli. Iespējams, es varētu darīt arī kaut ko citu, bet es daru šo un nejūtos, ka bū­ tu kaut ko zaudējusi. — Kas ir tas cits, ko vēl varētu darīt? — Esmu beigusi Latvijas Univer­ sitāti, varu strādāt par žurnālisti. Kādu laiku biju Kamaniņu sporta federācijas preses sekretāre. Tagad meklēju dar­ bu. Orientēšanās Latvijā nav tas sporta veids, ar kuru var pelnīt iztiku. — Tavuprāt, sports eksistē tāpēc, lai ar to pelnītu naudu? — Nē, protams, ne. Arī es, lai arī mani atbalsta sponsori, sportā vairāk ieguldu, nekā nopelnu. Bet es jau tāpēc neesmu pārstājusi sportot. Tās emoci­ jas, tie daži retie brīži, kad viss izvēr­ šas tā, kā esi gribējusi... To sajūtu dēļ ir vērts turpināt. — Kādu tu redzi sevi pēc orien­ tēšanās sporta? — Es neplānoju beigt ar to nodar­ boties. Orientēšanās sports ir uz mūžu. — Bet reiz pienāks diena, kad tas vairs nevarēs būt tava prioritāte. Ko tad? — Vēl neesmu par to domājusi. Var­būt tas, kā es skrienu šodien, vēl ne tuvu nav manām maksimālajām spējām. Varbūt līdz tām vēl diezgan ilgs ceļš ejams. — Man šķita diezgan dīvaini tevi — brīvo meža meitu — ieraudzīt skrienam pa stadiona vienmuļajiem apļiem. — Skriešanai orientēšanās sportā kļūst arvien lielāka nozīme. Agrāk lē­

Foto: Jānis Līgats

›››

Ceturtais čempiones zelts sprintā. Uz Latvijas čempionāta pjedestāla (no kreisās) Elizabete Blūmentāle (sudrabs), Sandra Grosberga (zelts) un Vieda Lūsa (bronza)

10

nāku skriešanu varēja kompensēt ar āt­ ru kartes lasīšanu, labāku orientēšanos. Tagad tā vairs nav. Visi skrien ātri. Tāpēc mēs ejam stadionos, kur skrie­ nam 3000 vai 5000 metru distances. Arī sacensībās. Tādējādi vieglāk novēr­ tēt tās konkurentes, ar kurām tieka­ mies tikai pasaules mačos, jo stadio­ nā sasniegtais rezultāts ir objektīvs. Piemēram, es skaidri apzinos, ja pa­ saules čempionātā orientēšanās sprin­ tā gribu iekļūt labāko sešniekā, 3000 m stadionā man jāspēj noskriet aptu­ veni 9:40. Vasarā noskrēju 10:15. Man reāli jānomet pusminūte nost. Protams, tas nav tik strikti, jo orientēšanās spor­ tā vienmēr kāds kļūdās. Turklāt savu rezultātu sasniedzu ar rezervi, treneris neļāva skriet ātrāk. — Kas tevi trenē? — Skriešanā Jānis Razgalis, kas pats skrien 800 un 1500 m, kā arī va­ da sporta klubu Tērauds. — Un kas tevi trenē orientēšanās sportā? — Nav man tehnikas trenera. Šāda speciālista pietrūkst ne tikai man, bet ļoti daudziem orientieristiem Latvijā. — Ko orientēšanās sportā dara tehnikas treneris? — Tas ir cilvēks, ar kuru vari ana­ lizēt distances, kas tevi pavēro no ma­ las... — Kā viņš tevi var pavērot no malas?! Tu taču milzīgā ātrumā pazūdi mežā! — Mēs visas skrienam ar GPS ie­ rīcēm un paveikto maršrutu pēc tam varam uzlikt uz kartes un redzēt, kur esam skrējušas. Bet ne vienmēr pati varu izanalizēt, kur un kāpēc kaut kas nogājis greizi. Ir cilvēki, kuri palīdz to izdarīt. Bet šobrīd man nav neviena, ar ko konsultēties. — Latvijā ir daudz tādu speciālistu? — Ir cilvēki, kas var dot pado­ mus, bet nevienam tā nav profesija. Skandināvijas valstu izlasēs ir cilvēki, kuri strādā tikai ar analīzēm, tehnikām, distanču plānošanu. — Tu esi Latvijas čempione arī vieglatlētikas krosā... — Jā, pērn un aizpērn. Šogad neskrēju. — Krosa distance ir garāka par orientēšanās sprintu? — Jā, orientēšanās sprinta distance sievietēm ir trīsarpus četrus kilometrus gara. Vidējā distancē — jāskrien aptuveni pieci seši kilometri, garajā vismaz divreiz vairāk. Amplitūda liela. Pēc nepieciešamās fiziskās sagatavotī­ bas garo distanci var pielīdzināt pus­ maratonam.

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


ČEMPIONE

Sandra GROSBERGA Orientieriste Sporta klubi — Cēsu Meridiāns, starptautiski — IGTISA (Lietuva), Tērauds (vieglatlētikā) Dzimusi

1995. gada 18. novembrī Cēsīs

Augums, svars

158 cm, 45 kg

Izglītība

Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija, LU Sociālo zinātņu fakultāte, bakalaura grāds komunikācijas zinātnē

Sportā

no 9 gadu vecuma orientēšanās sportā

Pirmā trenere Aija Alksne Lielākie sasniegumi

2011. g. Eiropas junioru čempionātā 3. v. sprintā, 2017. g. PČ 5. v. stafetē (kopā ar Ingu Dambi un Lauru Vīķi), 2018. g. PČ 17. v. sprintā, 17. v. vidējā distancē, 2019. g. PK posmā pusfināliste nokautsprintā; vienpadsmitkārtēja Latvijas čempione elites konkurencē, 2018. un 2020. gadā uzvarējusi visās četrās disciplīnās, kuras ir arī pasaules čempionātu programmā; pēdējos četrus gadus pēc kārtas izcīnījusi Latvijas kausu

Ģimenes stāvoklis

neprecējusies, attiecībās

Vaļasprieki

ceļošana (nevis ar sportu saistīti braucieni)

Ziemeļu divdienas. Tā sauca Latvijas šāgada kausa izcīņas pēdējās sacensības septembrī Kalngalē, kurās Sandra Grosberga guva kārtējo uzvaru

— Un sprints pielīdzināms tiem pašiem 3000 metriem stadionā? — Zināmā mērā jā. Sprinta sacen­ sības vienmēr notiek ielās, pa cietu segumu. Līdzenā pilsētvidē, ja distance nav sarežģīta, kilometru skrienu ātrāk par četrām minūtēm. — Kura distance tev padodas labāk? — To man prasa visi, un man grūti atbildēt. Varu fokusēties uz katru no šīm distancēm, un katrā sasniegt labus rezultā­ tus. Joprojām neesmu izlēmusi, vai man va­ jadzētu vairāk pievērsties vienai disciplīnai. Bet sāk likties, ka tas varētu būt sprints. Tā ir ļoti intensīva orientēšanās, kurā jāspēj ātri pieņemt lēmumus, nešaubīties, Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

O

rientierists elitē var būt konkurētspējīgs pat divdesmit gadus no vietas

turklāt visā distancē ir skatītāji, kas rada vēl psiholoģisku spiedienu. Jau jauniešu un junioru vecumā mani labākie rezultāti bija sprintā. Bet, piemēram, pasaules čempionātā, kas notika Latvijā, man nācās startēt vi­

sās piecās disciplīnās. Ieskaitot sprinta kvalifikāciju, tie ir seši starti pēc kār­ tas tikai ar vienu atpūtas dienu pa vi­ du. Šādā situācijā ir problemātiski būt psiholoģiski noturīgai visās disciplīnās. Pēdējā bija garā distance, un es jau domās biju galīgi izsmelta. — Kā tas ir, kad domās galīgi izsmelts cilvēks skrien pa mežu? — Orientēšanās sportā fiziskais ar garī­ go ir ļoti saistīts. Pēc piecām sacensību die­ nām vēl fiziski jutos labi, tāpat vien pa ce­ ļu varēju paskriet, bet, kad mežā jāsāk ska­ tīties kartē, tad kājas vairs necēlās. Toreiz Siguldā distance bija vēl garāka nekā pa­ rasti, es tajā pavadīju stundu četrdesmit.

11

›››


ČEMPIONE

›››

Pēc kāda ceturtā piektā kontrolpunkta ju­ tu, ka vairs nespēju koncentrēties distan­ cei, ka jūtos fiziski pārgurusi, nav spēka. Bet izstāties nedrīkstu — ir taču pasau­ les čempionāts, turklāt savās mājās! Aizmocījos līdz skatītāju punktam, kas ie­ kārtots pēc distances garākās daļas, jau sāku kunkstēt izlases trenerim, ka vairāk paskriet nespēju, bet viņš man tikai iede­ va želeju un skarbi pamāja ar roku uz me­ ža pusi: “Nākamais kontrolpunkts ir tur!” Varbūt tas arī palīdzēja galvā atkal saslēg­ ties pareizajiem savienojumiem, bet līdz fi­ nišam atguvu piecpadsmit vietas. Kopumā tas nebija ļoti labs rezultāts — apmēram trīsdesmitā vieta, bet beigās tomēr biju priecīga, ka nepadevos. — Elites orientieristei ātri jāskrien un ātri jādomā. Kā trenēties skriešanai būtu skaidrs, bet kā trenē domāšanas ātrumu? — Kā mēs sakām — daudz jāskrien kartē. Lai arī nav ne sacensību, ne orga­ nizētu treniņu un dabā nav izlikti kontrol­ punkti, ņem karti, izplāno maršrutu un dodies tajā. Nedrīkst pazaudēt šo orien­ tierista sajūtu. — Tātad tavs smadzeņu GPS ir visu laiku ieslēgts! — Jā. Tā var teikt. — Cik daudz laika tu velti savam sportam? — Sagatavošanās periodā trenējos 40—50 stundas mēnesī — skrienu, slē­ poju, peldu, vingroju, daudz braucu ar velosipēdu... Treniņu process ir daudzvei­ dīgs. Sacensību periodā treniņi ir speci­ fiskāki. Piemēram, pirmdien pēc svētdie­ nas sacensībām atslodzei nepilnu stundu ilgs viegls krosiņš un spēka vingrināju­ mi kājām. Otrdien skrienu aerobā slodzē 60—70 minūtes mežā ar karti. Trešdien ir speciālās sagatavotības treniņš — in­ tervāli, vai nu mežā, vai sprints pilsētā, vai arī stadionā — atkarībā no tā, kā­ das sacensības nedēļas nogalē gaidāmas.

P

— Orientēšanās šķiet ir izteikts vienpatņu sports. — Jā! (Smejas.) Sprinta stafete ir vie­ nīgā disciplīna, kurā neesmu kļuvusi par Latvijas čempioni, pat nav izcīnīta ne­ viena medaļa, jo komandā jāskrien ko­ pā ar diviem puišiem un vienmēr kāds nokļūdās. — Bet par to vienpatnību... — Kā to ņem. Protams, distancē tu mo­ kies viens. Arī treniņos bieži esi viens. Bet sacen­ sībās star­tējam tuvu viens pēc otra. Tu kādu panāc, tevi kāds pa­ nāk. Ir daudz spor­ tistu, ka arī lielajos mačos izcīnījuši augstas vietas, jo, pateicoties izdevīgai starta vietai, varējuši turēties līdzi kādam no līderiem. — Tas ir atļauts — sacensībās skriet kopā? — Nav aizliegts, ja tevi kāds panāk. Bet elitē neviens kādam citam neskries

ietiek iedomāties, ka baigi labi iet, ka neesi vēl ne reizi sakļūdījies, lai tūlīt pazustu uz pāris minūtēm. Tā ir ļoti izplatīta kaitīga doma

Ceturtdien stundu pusotru viegli izminu ar riteni. Piektdien uzskrienu kāpināju­ mus — īss intervāliņš. Sestdien, svēt­ dien atkal mači. — Kad tu ej uz ballēm? — Ballēm!? (Nopūšas.) Tad, kad bei­ dzas sezona. Tagad varētu iet, bet ko­ vids nelaiž...

12

Knock-Out sprints. Sandra Grosberga Pasaules kausa Šveices posmā cīnās par vietu pusfinālā

līdzi, vienlaikus neorientējoties arī kar­ tē un dabā. — No kontrolpunkta uz kontrolpunktu skrienot, tu par kaut ko citu arī vari atļauties domāt? — Tad jau arī parasti rodas kļūdas. Pietiek iedomāties, ka baigi labi iet, ka neesi vēl ne reizi sakļūdījies, lai tūlīt pa­ zustu uz pāris minūtēm. Tā ir ļoti izpla­ tīta kaitīga doma. Bet konkurenti esam tikai distancē. Ārpus meža esam ģimene, kurā naidīgas attiecības vai intrigas neesmu manījusi. — Arī dzīvē vienmēr pati visu izdomā, pati pieņem lēmumus? — Jā, bet ne jau tāpēc nodarbojos ar orientēšanos. Drīzāk ir otrādi — to man šis sports iemācījis. Manuprāt, ar to ļoti svarīgi nodarboties bērniem. Tad viņi āt­ ri kļūs patstāvīgi, atbildīgi par sevi, spēs domāt līdzi ne tikai tam, ko dara, bet arī, kādas būs izdarītā sekas. ©

Dainis CAUNE

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


LEĢENDAS

Jānis LŪSIS

Pēcpusdiena ar leģendu

° Četru olimpisko spēļu dalībnieks, olimpiskā zelta, sudraba un bronzas medaļu īpašnieks, četrkārtējs Eiropas čempions. ° 1987. gadā Starptautiskā Vieglatlētikas federāciju asociācija (IAAF) viņu atzina par pasaules visu laiku izcilāko šķēpmetēju ° 2014. gadā IAAF Jāni Lūsi iekļāva savā Slavas zālē. ° Jānis Lūsis devās mūžībā šā gada 29. aprīlī nepilna 81 gada vecumā.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Rudenī, lapkritim sākoties, Latvijas Sporta muzejā sirsnīgā gaisotnē notika izcilā šķēpmetēja un olimpiskā čempiona Jāņa Lūša atceres pasākums. Interesantos atmiņu un pieredzes stāstījumos dalījās gan sportista līdzbiedri, gan žurnālisti, gan izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, gan dažādu sporta organizāciju pārstāvji, ieskaitot visus trīs šolaiku Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentus — Vilni Baltiņu, Aldonu Vrubļevski un Žoržu Tikmeru.

A

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

izraujošās grāmatas Lūsis. Laik­ meta iezīmētais autors Arnis Terzens atzinās, ka, savu darbu veidojot, viņš ar Lūsi mazāk centies runāt par rekordiem, metriem un medaļām, vairāk atklāt viņu ikdienā, izsekojot līdzi viņa dzīves stāstam no bērna kājas līdz čempiona mūža noslēgumam. Jānim šķēps visu laiku bijis galvenais. Ne velti Jelgavā, kur dzimis olimpiskais čempions, pilsētas stadions turpmāk nesīs Jāņa Lūša vārdu, bet viņa kausu izcīņa pārdēvēta par Jāņa Lūša piemiņas sacensībām. Vienīgi mūža otrajā pusē, kad Lūšu ģimene iegādājās lauku īpašumu Zuši Ogres novadā, Jāņa darbīgums izpaudās arī mājas pārbūvē un saimniecības iekārtošanā. Interesantas bija sporta darba veterāna un Jāņa Lūša kursabiedra Daumanta Znatnaja atmiņas par studiju gadiem, atklājot vairākus līdz šim nezināmus faktus. Sarīkojuma laikā varēja noskatīties arī divu Jānim Lūsim veltīto filmu fragmentus, iepazīties ar daudzām grāmatām, aplūkot izstādi Gadsimta leģenda. Šķēpmetējs Jānis Lūsis. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

13


EIROPAS SPORTA NEDĒĻA 23. - 30. septembris

Katru nedēļu kā Ar daudzveidīgiem bezmaksas sporta pasākumiem teju katrā Latvijas pašvaldībā aizvadīta Eiropas Sporta nedēļa. Par nedēļas kulmināciju izvērtās #BeActive pārgājiens dabas skatiem bagātajā Līgatnē, kur paugurainajās līkloču takās katrs ar atsevišķu startu devās 3000 cilvēku.

Līgatnes taku vilinājums. Pārgājiena dalībnieki startēja komandās vienā no trim distancēm — īsajā 8 km, vidējā 15 km vai garajā 25 km, visiem kopumā nostaigājot ap 50 000 km

“F

iziskā slodze ir unikāla,” uzsver sporta medicīnas rezidente Laila Ušacka, “nav neviena medikamenta un ārstēšanas metodes, kuru lietojot labums būtu pilnīgi visam organismam, visām orgānu sistēmām, turklāt vienlaikus. Fiziskā slodze uzlabo sirds un asinsvadu sistēmas, skeleta un muskuļu sistēmas veselību, samazina vielmaiņas traucējumus un dažādu ļaundabīgu slimību un demences riskus, uzlabo kognitīvo funkciju.” Notikuši vairāk nekā 100 treniņi brīvā dabā un telpās, kā arī aptuveni 50 atklātās nodarbības peldbaseinā senioriem. “Lai mainītu ieradumus, protams, nepieciešams ilgāks laiks par vienu nedēļu. Taču mūsu mērķis ir radīt impulsu un parādīt, ka regulāra fiziska slodze ir iespējama ne vien jaunībā, bet arī 90 gados. Sports nav tabu arī cilvēkiem ar hroniskām sli-

14

mībām. Svarīgākais nav liet sviedrus un asaras, bet gan atrast nodarbošanos, kas sniedz gandarījumu un prieku. Fiziski aktīva var būt arī kopā būšana ar draugiem un ģimeni, un to lieliski apliecināja #BeActive pārgājiens Līgatnē,” skaidro Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) prezidents Einars Fogelis un aicina turpināt sportot. Diemžēl mazkustīgs dzīvesveids joprojām ir realitāte vismaz trešdaļā Latvijas sabied­ rības, kamēr Pasaules Veselības organizācija rekomendē fiziski aktīvam būt vismaz 30 minūtes dienā piecas reizes nedēļā. Latvija ir viena no 42 valstīm Eiropā, kurā no 23. līdz 30. septembrim sadarbībā ar paš­ valdībām un sporta veidu federācijām ik gadu tiek organizēti sporta pasākumi ar mērķi aicināt kļūt aktīvākiem ikdienā. Pārgā­ jienu organizēja Latvijas Sporta federāciju padome sadarbībā ar taku pazinēju Stirnu buku. ©

Atbilstoši izvēlētajai trasei. Dalībnieki distancē pavadīja vidēji četras līdz astoņas stundas. Pēdējie finišēja gandrīz deviņos vakarā un trasē bija pavadījuši pat 10 stundas

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


REPORTĀŽA

sporta nedēļu!

Pieprasītākais maršruts. 15 km distance pulcēja gandrīz pusi no visiem dalībniekiem. Viņu vidū — eiroparlamentārietis Roberts Zīle (priekšplānā) un LSFP prezidents Einars Fogelis ar četrkājaino mīluli, kuri trasē devās draugu un tuvinieku lokā Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Ejam komandā! Visi dalīb­nie­ki bija aicināti startēt ko­­mandās, aktīvākajiem sportotājiem paņemot līdzi kādu mazāk aktīvu draugu, tuvinieku vai kolēģi

15

Foto: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts, Santa Sinka

Ežu izzinošā spēle. Pārgājienu papildināja izzinoša interaktīva Ežu izaicinājuma spēle. Komandas to spēlēja viedtālrunī, kopīgi atbildot uz dažādiem jautājumiem, risinot uzdevumus, kas bija saistīti ar veselīgu dzīvesveidu un Latvijas dabas bagātībām. Tādējādi komandas noskaidroja, pie kādas zvēru cilts pieder

›››


›››

EIROPAS SPORTA NEDĒĻA 23. - 30. septembris

Olimpiskā diena. Olimpiskā diena 2020 bija kā starta signāls Eiropas Sporta nedēļai. Tā pulcēja dalībniekus no visiem Latvijas reģioniem, un vienlaikus ar Olimpiskās dienas aktivitātēm noslēdzās arī Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) organizētie Olimpiskā mēneša pasākumi. Attēlā — vienoto vingrojuma kompleksu izpilda Mārupes Valsts ģimnāzijas 12. klases meitenes, rādot piemēru 1. klases skolēniem

Eiropas Skolu sporta diena. Mārupes Valsts ģimnāzijā vienlaikus norisinājās gan Olimpiskās dienas, gan Eiropas Skolu sporta dienas aktivitātes. Iedvesmot šīs skolas skolēnus ieradās arī #BeActive vēstneši — skrituļslidotājs Nils Jansons un aktīva dzīvesveida piekritējs Dainis Kalns

Sporto ar prezidentu. Olimpiskās dienas centrālais pasākums šogad risinājās Babītes novadā, no kurienes notika RADIO SWH tiešraide piecu stundu garumā ar plašām sportiskām diskusijām. No kreisās — Babītes vidusskolas sporta skolotāja Inga Čaunāne, olimpietis Raimonds Bergmanis, Babītes novada domes priekšsēdētājs Aivars Osītis, LOK prezidents Žoržs Tikmers un Babītes vidusskolas sporta skolotāja Agnese Caica

Breiks Valmierā. Pēc Latvijas Sporta deju federācijas iniciatīvas visā Latvijā notika vairāk nekā 70 atklātie koptreniņi dažādos sporta deju stilos — standarta dejas un Latīņamerikas dejas, breiks un Argentīnas tango, hiphops un flamenko

16

Bokss dāmām. Labs veids, kā inte­resanti aizvadīt augstas intensitātes treniņu, izmantojot boksa metodiku. Rīgā vairāki klubi piedāvāja ­šādu bezmaksas iespēju

Fitnesa nodarbība svaigā gaisā. Pasta salā Jelgavā risinājās fitnesa treniņi, kas bija pielāgoti arī iesācējiem

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


REPORTĀŽA Nakts peldējums. Septiņās Latvijas pilsētās — Rīgā (attēlos), Siguldā, Valmierā, Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī un Salaspilī piedalījās teju 800 dalībnieku, kopā nopeldot 750 250 metru. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem šoreiz katrs nakts peldējuma dalībnieks devās 30 minūšu ilgā peldējumā, sev piemērotā stilā un tempā cenšoties nopeldēt pēc iespējas garāku distanci

Foto: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts, Santa Sinka

Nākums un Kaža. Jaunais nakts peldējuma formāts pulcēja gan ģimenes, gan peldēšanas entuziastus un profesionālus sportistus. Tāpat Ķīp­salas peldbaseinā disko gaismās izgaismotajos peldceliņos varēja sastapt divu olimpisko spēļu dalībnieku Andreju Dūdu, kā arī populāro mūziķi un #BeActive vēstnesi Kārli Būmeisteru, bet pasākumu vadīja biatlona olimpietis Jēkabs Nākums

Sporta forums SportsComm’20. Eiropas Sporta nedēļā notika ikgadējais sporta forums SportsComm’20. Šogad forumam bija izveidota īpaša programma, kas bija veltīta sporta mārketingam un komunikācijai jaunajos, mainīgajos apstākļos. Foruma gaitā notika arī diskusija par gaidāmajām pārmaiņām Latvijas sporta sistēmā, ko atklāja Izglītības un zinātnes ministrijas sporta departamenta vadītājs Edgars Severs (tribīnē), diskusijā piedalījās LSFP prezidents Einars Fogelis, Handbola federācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis, Motosporta federācijas prezidents Mārtiņš Lazdovskis un Rimi Rīgas maratona organizators Aigars Nords Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

››› 17


›››

EIROPAS SPORTA NEDĒĻA 23. - 30. septembris

Olimpietes vadībā. Saulkrastu sporta centra vadītāja, bijusī kamaniņu braucēja un divu olimpiešu mamma Aiva Aparjode vadīja atklātos funkcionālos treniņus

Orientēšanās nakts. Šogad vienlaikus 13 Latvijas pilsē­ tās — Siguldā (attēlā), Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Talsos, Valmierā, Rēzeknē, Salaspilī, Vecumniekos, Cēsīs, Ikšķilē, Saulkrastos, Pļaviņās — risinājās Latvijas orientēšanās nakts pasākumi

Tautas velobrauciens. Piņķos risinājās kopīgs velobrauciens uz Ložmetējkalnu

Seminārs federāciju vadītājiem. Eiropas Sporta nedēļas pasākumu pro­ grammas ietvaros norisinājās federāciju vadītāju profesionālās efektivitātes attīstības seminārs. Seminārā piedalījās tā lielāko sporta federāciju vadošie darbinieki — Latvijas basketbola līgu direktors Kristaps Janičenoks (attēlā pa labi) un Latvijas Futbola federācijas ģenerālsekretārs Edgars Pukinskis (attēlā), kuram pretī sēž Latvijas Zēģelētāju savienības ģenerālsekretāre olimpiete Vita Matīse (attēlā)

18

BTA Pump Track čempionāts. Rīgā, Centra sporta kvartālā, BTA Pump Track čempionātā pulcējās ekstrēmo sporta veidu cienītāji, lai pārbaudītu savas spējas un fiksētu laiku, kādā var izbraukt aizraujošo trasi ar velosipēdu, skūteri, skrituļdēļi vai skrituļslidām. Iedvesmot dalībniekus iera­dās arī pasaules slavenais skrituļslidotājs un #BeActive vēstnesis Nils Jansons, kurš jaunos sportistus aicināja būt veselīgiem ne tikai sportojot, bet arī sekojot līdzi uzturam un atturoties no kaitīgiem ieradumiem, kā arī pats rādīja piemēru trasē

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


REPORTĀŽA

#BeActive pludmales spēles. Daudzveidīgi, aktīvi un bezgala jautri — tā tika aizvadītas #BeActive Ģimeņu pludmales spēles. 23 ģimenes pierādīja, kas ir īsts komandas gars un kāpēc aktīva atpūta ģimenes lokā ir tā vērta. Spēļu dalībnieku loterijas uzvarētāju komandas kapteine Baiba Ozola — vienpadsmit bērnu mamma — uzsvēra: “Kad jaunākās atvases pieradinātas pie aktīva dzīvesveida, paši bērni neļauj vecākiem ierūsēt un mudina iesaistīties sportiskās aktivitātēs.”

Nūjošana Pļavniekos. Pareizi nūjojot, tiek nodarbināti 90 pro­ centi muskuļu grupu. Vienlaikus tas ir saudzējošs treniņš locītavām, mugurkaulam un sirdij, tādēļ nūjošana senioriem ir ļoti piemērota

Spēks no Elitas. Trenere un māksliniece Elita Blum­ba­ha savā Eiropas Sporta nedēļas treniņu plānā bija iekļāvusi arī Lau­cie­nas pansionāta apmeklējumu. Sirmgalvjus saviļņoja sirsnīgais Elitas koptreniņš

Rehabilitācijas nedēļa. Eiropas Sporta nedēļā rehabilitācijas centrā Poga ar sportisku programmu bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām atklāja Rehabilitācijas nedēļu

Sporta nedēļa Mērsraga skolā. Mērsraga vidusskolā ESN notikumi risinājās visas nedēļas garumā Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Foto: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts, Santa Sinka

Mācāmies peldēt. Ņemot vērā, ka 2020. gadā Latvija noslīkušo skaita ziņā ir līdere starp Eiropas valstīm, bezmaksas peldētapmācības Elektrum olimpiskajā centrā bija vērtīga iespēja ikvienam

Roņu pelde. Ķekavā papildu ierastajai nūjošanai, vingrošanai un riteņbraukšanai nedēļas ietvaros notika arī Roņu peldējums un paklāju boulings

19


Pirmie desmit

grūtākie, bet neaizmirsta Pirmā darbavieta pirmajos desmit laikraksta Sports gados — ar šādu ierakstu biogrāfijā var lepoties leģendārais futbola tiesnesis, 20 grāmatu autors Miķelis Rubenis — žurnālistikā joprojām aktīvs mūsu pastāvīgais autors. RS gada PS

7. tjor 197 as Šah k c e ņ o nu D da sitie 1 m so 1 ir ķ š pie ubenis iķelis R M . lā ē Att

pēle cīņas s kausa iz Dinamo skavas pret Ma

Miķelis IS RUBEN

N

Medijā

eesmu pārliecināts, taču do­ māju, ka neviens cilvēks ne­ var plānot un arī neplāno sa­ vas dzīves vai mūža ilgumu. Tāpēc, ja izdodas sasniegt un vēl pārsniegt 80 gadus, tas atbilst starptau­ tiskas klases šķēpmetēja pārsniegtiem 80 metriem, kaut gan pasaulē labākie šo rīku met pat pāri 90. Tie, kas nodzīvo 90 un vairāk gadu mūsdienu stresa un slimību laikmetā, būtu pielīdzināmi rekordistiem savā specifiskajā gadu klasifikācijā. Bet slavenais bērnu ķirurgs profesors Jānis Volkolakovs, ko labi atceros kā slaidu jau­ nekli RMI basketbola komandas punktu guvēju, nesen kādā žurnāla intervijā cilvēka vecumu nosauca par lielu cūcību. Es uzdrošinos oponēt Māra Čaklā vārdiem. “Es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis”, jo arī vecumam, tāpat kā katrai medaļai, ir divas atšķirīgas puses. Neviens

20

S no

SPORT

adam

965. g

līdz 1 1955.

no veterāniem (vai senioriem) nenoliegs — jo garāks mūžs, jo vairāk ir, ko piedzīvot. Atmiņas ir katra cilvēka bagātība, kaut arī neveiksmes, nelaimes un citi tumšie brīži aizēno pusi medaļas. Bet, ja tieši vecumā jādzīvo trūkumā vai vientulībā vai ja zāles ir, taču tik dārgas, ka nevar atļauties, tad tā patiešām ir cūcība arī daudz jaunākiem cilvēkiem. Taču nenovēršamais laika zobs grauž vai arī liek apsūnot pat nejūtīgam, mēmam akmenim, nerunājot jau nemaz par izbālējušiem laukumiem cilvēka atmiņā. Un tomēr, pašam nemanot, arvien ātrāk izgaist nule kā notikušas sarunas, uzvārdi un skaitļi, taču bērnības un jaunības no­ tikumi vizuāli it kā atplaukst, saglabājas kā spilgtas krāsas senās gleznās. Vai var aizmirst savu pirmo darbavietu, pirmos soļus dzīves pieredzes apgūšanā un — gal­ venais — tos cilvēkus, kas tevi pieņēma,

neliedza padomu un arī audzināja, jo jau­ najiem visos laikos ambīcijas bija un ir lielākas nekā pacietība, spējas un griba.

Vienā plaknē ar spēlētājiem, publikācija un nelabvēļi Manas atmiņas par gandrīz desmit ga­ diem manā pirmajā darbavietā — avīzē Sports — arī ir pabālējušas, jo kā nekā pagājuši jau vairāk nekā 65 gadi — tieši tik, cik šāgada oktobrī paliek Sportiņam. Savās dienasgrāmatās Kompensācijas laiks (2013. g.) un nu kopdarbā ar avīzes vēl vienu veco kadru Pēteri Karlsonu Futbols rīmēs un “Sports” atmiņu zīmēs (2016. g.) manas dzīves darbi un ne­ darbi aprakstīti pietiekami, tāpēc šeit atkārtoties nav pieklājīgi, tomēr vēl šo to atcerēties var. Jaunībā aizrāvos ar spor­ tu. Spēlēju visu ko (izņemot kārtis) — futbolu, hokeju, basketbolu, mēģināju

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


mie

Kad futbols bija karalis. Pie Daugavas stadiona pirms Daugavas spēles sešdesmito gadu sākumā

trenēties un cīnīties arī boksā, piedalījos slidošanas sacensībās. Taču ne augstāk par dalībnieka vai rezervista līmeni. Visnopietnāk pievērsos futbola tiesā­ šanai. Dzīvoju Valmierā, bet uz pirmo tiesnešu semināru braucu uz Rīgu. Galvā iesitās ķecerīga doma — futbola tiesnesis allaž ir ne tikai laukuma, bet arī spēles vi­ su svarīgāko situāciju centrā. Turklāt ties­ nesis visas 90 minūtes ir vienā plaknē ar futbolistiem! Lūk, kas mani vilktin vilka un ievilka tiesāšanā un vairs nelaida vaļā visu dzīvi. Pēc horoskopa esmu Lauva, vai tad Lauva var slēpt savu godkārību? Agrā specializācija sākās jau 16 gadu jaunumā. 1950. gadā, kad Vidzemes mežos vēl šāva, es ar Sporta komitejas motociklu IŽ (bez amortizatoriem un braukšanas tie­ sībām) nesos uz Aloju, Staiceli, Valku tie­ sāt. Valmierā un Cēsīs rakstīju par futbolu attiecīgi Liesmā un Starā, dažkārt arī Cīņai. Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Maskavā beidzu PSRS jauno (līdz 30 g.) tiesnešu semināru un jau 22 gados bi­ ju līnijtiesnesis (asistents) PSRS virslīgas spēlē Ļeņingradas Zenit — Kijevas Dinamo. Viss sākās ar to, ka, neviena nemudi­ nāts, 1955. gadā iedrošinājos žurnālam Fi­ ziskā Kultūra, kas bija avīzes Sports priekš­ tecis, uzrakstīt godīgu, taču nejauki kritisku rakstu par nebūšanām tiesnešu darba orga­ nizācijā. Tas izraisīja draugu atbalstu, bet nedraugos — ļoti lielu sašutumu. Latvijas futbola valoda tolaik bija krievu, un es biju vienīgais tiesnesis lat­ vietis, kas varēja to pārtulkot krieviski. Svīzdams to arī darīju. Tiesnešu komite­ jas lēmums bija skarbs un negrozāms: jānoskaidro autors (rakstu parakstīju ar pseidonīmu N. Ķesteris) un nopietni jāsoda. Pēc gadiem desmit, kad es pats krietni sašūpoju zaru, uz kura sēdēju, labvēļi palīdzēja to nolauzt uz astoņiem gadiem.

Kā šodien — uz Brazīliju Taču šī publikācija kļuva par reko­ mendāciju darbam Sportā 1955. gadā — ārštatā, gadu vēlāk — jau štatā. Ko man nozīmēja štats? Visu, kas vien bijis ļoti svarīgs un vajadzīgs: darbu, algu un pat honorāru. Es taču biju jauns ģimenes cilvēks. Štats deva vēl vairāk — iespēju pārbaudīt sevi, ko es gribu un ko es varu darīt un izdarīt. Manā pārziņā bija tādi skatāmie un apskatāmie skandalozie spor­ ta veidi kā futbols, hokejs un piedevām vēl arī bokss! Tas man, vienkāršam un vienam no Valmieras puikām, negaidīti pavēra ceļu pa visu plašo PSRS, protams, sporta cen­ trus Maskavu, Ļeņingradu, Kijevu, Tbilisi u. c. ieskaitot. Ārzemes toreiz gan pat sapņos nerādījās un, ja arī reizēm rādījās, tad par to nedrīkstēja pat labākajam drau­ gam ieminēties. Ārzemes likās kaut kas aizliegts, aizslēgts un nesasniedzami tāls.

21

›››


›››

Tāpēc reālie izbraukumi uz pasaules hoke­ ja čempionātu (1957. g.) Maskavā, uz Anglijas — PSRS futbola maču (1958. g.) ar leģendārā E. Streļcova pēdējo spēli pirms ieslodzījuma, uz Kanādas ama­ tieru un veterānu Kelounas Packer (5:0 pret slaveno PSRS izlasi) man, provincie­ tim, šodien būtu pielīdzināmi iespējai no Rīgas tikt uz pasaules futbola čempionātu Amerikā vai Brazīlijā. Lepojos par intervijām ar Kanādas ho­ keja treneri Reiliju, ar Anglijas futbola valstsvienības kapteini leģendāro Bilu Rai­ tu, izlases treneriem, autogrāfiem, ko pub­ licēja arī Sports — tas viss varēja sa­gro­zīt (un sagrozīja arī) galvu un ne visai labi ietekmēja manu raksturu. Turklāt negaidīti labi man veicās, arī debitējot kā PSRS fut­ bola virslīgas tiesnesim un 1964. gadā iekļūstot pat PSRS 10 labāko arbitru skaitā. Un tas viss notika apvienojumā (un tieši) ar maniem darba gadiem Sportā! Tiesneša hobijs paplašināja redzesloku, deva iespēju iepazīt slavenus cilvēkus, kā arī saskatīt ne tikai aisberga krāšņāko, redzamo, pusi, bet iepazīt arī tumšo, kas uz ārpusi netika rādīta. Ar novēlotu, taču sirsnīgu pateicību tagad atceros tos veiksmes gadus un, protams, cilvēkus, kas veidoja koman­ du jeb — kā tajos laikos bija jāsaka — kolektīvu. Tā bija dažādu visai atšķirīgu cilvēku kopa gan pēc vecuma, gan izglītības, pieredzes, uzskatiem un — kā agrāk mēdza mērīt — inteliģences, ne­ vis piederības partijai vai uzskatiem. Visi — preses, dzīves un sporta veterāni — vairāk vai mazāk, bet sapratās ar jaunā viļņa pārstāvjiem caur galveno uzdevumu — mazajai avīzītei (trīs reizes nedēļā) jārunā par sportu un sportistiem tautai saprotamā latviešu valodā, ar sausajiem punktiem un sacensību rezultātiem nenomācot emocionālo pusi, cik to atļāva cenzoru un pie varas esošo priekšnieku neparedzamā sapratne.

Interesantas un odiozas personības Darba gaitās dabūju iepazīt ne ti­ kai avīzes pirmo redaktoru Ādolfu Runci, bet arī iecienīt atbildīgā sekretāra, vēlākā TV Panorāmas dibinātāja Leona Rudziša pieredzi, preses darba debitantu Gunāru Briņķi, kluso, sirsnīgo un labestīgo māk­ slinieku Imantu Melgaili, kas bija autors sporta avīzes galviņai jeb — kā tagad teik­ tu — logo. Imantu dzīve nebija lutinājusi. Viņš, bijušais vieglatlēts, kara laikā tika iesaukts vācu Gaisa spēku palīgdienestā un par to dabūja trīs gadus piespiedu dar­ ba Igaunijas akmeņlauztuvēs, bet par to viņš stāstīt nemēdza. Rīgā Imants atgriezās 1947. gadā un kļuva par Sporta ilustratoru, karikatūristu un mākslinieku. Redakcijas dāmu korpusa koman­ diere bija Aija Kehre, nevar nepieminēt

22

Mana pēdējā spēle. Miķelis Rubenis septiņdesmito jubileju atzīmē kā galvenais tiesnesis Skonto stadionā, kur 2003. gadā tiekas Latvijas Futbola federācijas un tiesnešu komandas

nepārspējamo balamuti fotogrāfu Zigurdu Mežavilku, kas sevi uzskatīja par poliglo­ tu, mašīnrakstītāju Dzidru Vēliņu, kas lai­ kam vienīgā gandrīz desmit gadus spēja saprast mana nejaukā rokraksta ķeburus, un citus kolēģus. Taču redakcijas galvenie balsti bija sporta un avīžu darbā rūdītie veterāni: Nikolajs Muzis, Roberts Baltiņš un tehnis­ kais redaktors Voldemārs Viļčuks. Viņi katrs bija odioza, bezgala in­ teresanta personība, cits no cita pilnīgi atšķirīgi, bet darbā — vienoti. Neviens no šiem dzīves pieredzes bagātajiem vīriem mūs, jaunos, nekad nenosauca par zaļajiem gurķiem, mācēja pieciest mūsu izdarības vai kļūdas un pacietīgi mācīja gan. Nikolajs, kam tuvojās septiņdesmit, bija nepārspējams stāstītājs, piedzīvojumu un humora pilns, īpaši par avīžu puiku darbībām un studentu izdarībām pirmskara Latvijā. Likās, ka viņš ik dienu ir tikai labā, pacilātā omā. Viņa brālis Vitauts, arī cilvēks gados, strādāja izdevniecībā Liesma par tulkotāju, un, pate­ icoties brāļa būšanai, arī es jau 1958. un 1961. gadā guvu iespēju no krievu valo­ das tulkot divas mācību grāmatas par fut­ bolu un hokeju. Ar apbrīnojamu atbildību, neatlaidību un gudrību strādāja ārēji tik klusais un it kā sevī ieslēdzies Gunārs Ernštreits (saukts par Šproti), kura uzvārdu sporta žurnālistikā ar TV starpniecību tālāk nes Dāvis. Viņš bur­ tiski urbās dziļi jebkurā sporta veidā, kam pieķērās. Arī tik atšķirīgiem kā volejbols un vēlāk — hokejs. Gunārs īsā laika sprīdī

par to zināja vairāk nekā viens otrs hoke­ ja veterāns — žurnālists. To viņš panāca klusēdams, kafijodams un... pīpēdams, kas laikam gan veicināja Gunāra dzīves pavedie­ na pāragro pārtrūkšanu. Manos darba gados Sportu vadīja trīs redaktori: jau pieminētais Ādolfs Runcis, pēc viņa Ojārs Petrovs un pēc tam — Inarts Skujiņš. Nevienam no viņiem nebi­ ja redaktora pieredzes, tāpēc par viņiem varu teikt vai nu tikai labu, vai neko. Ja nu bija kādi konflikti vai nesaprašanās, tad vietā būtu atcerēties, ka viena paga­ le nedeg. Tomēr no vainas sajūtas par Ojāra Petrova izjokošanu man jāsarkst vēl šodien un jāatvainojas puiciski bīstama pārkāpuma dēļ (dažu Sporta eksemplāru nodrukāšanu ar Pioniera iekšējām lapām). Labi, ka tas nebeidzās ar redaktora infark­ tu un palika bez nopietnām sekām gan joka idejas autoram, gan tā izpildītājiem. Tāds dzīvesveids — lidošana, braukšana, rakstošais darbs redakcijā — mani pilnībā apmierināja, bet manu jauno ģimeni nemaz, jo tās dzīvei es izrādījos absolūti nesaga­ tavots. Ar laiku mani pārņēma nevis vecu­ ma, bet gan jaunuma krīze, jo laikam nebi­ ju iztrakojies. Apgūstot neapgūto, zaudēju mēra sajūtu un ne pie kā laba tas nenove­ da. Taču šis stāsts nav par to, bet gan... par 10 gadiem Sportā. 1965. gada aprīlī uz paša (un redak­ tora vēlēšanos) no Sporta aizgāju. Tāpēc turpinājums nesekos. Bet pirmie desmit darba gadi bija brīnišķīgi un neaizmirsta­ mi. ©

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


3301 diena

ar Sportu Eg JURISO īls NS

Izvēli noteica treneris “Paklau, es tevi pieteicu Universitātes latviešu filoloģijas fakultātē,” kādā pava­ sara pēcpusdienā pavēstīja mans treneris Elmārs Krūze. Latvijas Valsts universitāte (LVU) togad uz iestājpārbaudījumiem jau jūnija sākumā, nevis kā parasti augustā, aicināja sportistus, kuriem vasarā jāpie­ dalās atbildīgās valsts mēroga sacensībās, piemēram, Vissavienības skolēnu sparta­ kiādē, lai viņi jau priekšlaikus nokārtotu savu nākotni un startiem gatavotos bez lieka stresa. Aicināto listē bija arī mans uzvārds, jo nesen Rīgas jauniešu čempio­ nātā uzvarēju 800 metru skrējienā, pirmo reizi finišu sasniedzot ātrāk nekā divās minūtēs. Mācoties Rīgas 2. vidusskolas izlaiduma klasē, domāju par jurispruden­ Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Egīls Ju

risons

(362. n

umurs)

Latvijas

ces studijām, lai kļūtu advokāts, taču pe­ ļama nebija arī trenera izvēle. Skolā man patika un itin veicās sacerējumu rakstī­ šana, trīs gadu treniņos bija radusies in­ terese un kaut kāda sajēga par sportu. Universitātes filologos tolaik gan varēja apgūt galvenokārt skolotāja profesiju, to­ mēr piecos studiju gados varbūt kas mai­ nītos. “Lai notiek,” sacīju trenerim, “mē­ ģināšu mācīties par sporta žurnālistu.” Saprotams, ka ārpuskārtas eksāmenu sesija nebija vis kāda labdarība, bet gan Universitātes sporta kluba vēlēšanās citām augstskolām nocelt talantus no de­ guna priekšas. Pirmais eksāmens mums, izredzētajiem, bija vēsturē, un man mati stāvus cēlās, klausoties, kādas muļķības eksaminētājam iestāstīt cenšas pazīstams

1968.

gada č

empion

ātā

1500 m

Attēlā:

distanc

ē

Medijā

SPORT

S 1970

. gadā

un no 1

976. lī

dz 199

3. gada

m

Mans darba stāžs laikraksta Sports redakcijā sanāk apmēram 17 gadi jeb 3301 diena divu piegājienu summā. To izskaitļoju savā personas dokumentā zaļos vāciņos ar uzrakstu Trudovaja kņižka (Darba grāmatiņa) un PSRS ģerboni augšpusē. Klāt gan var pieskaitīt vēl pusotru gadu pirms pieņemšanas algotā darbā, kad, būdams students, redakcijā piepelnījos ārštatā. Piedzīvoju piecus galvenos redaktorus, pašam sevi ieskaitot.

sporta meistars galda tenisā. Skolā būtu sulīgs divnieks pēc piecu ballu sistēmas, bet meistaram ielika četri. Sapratu, ka ceļš uz Universitāti man tikpat kā vaļā, lai gan nebiju ģēnijs ne vēsturē, ne pārējos iestāju priekšmetos.

Pie darba bez kavēšanās Jau pirmajā studiju nedēļā uzmeklēju LVU avīzītes Padomju Students redakci­ ju, pieteicos par talcinieku un tiku laip­ ni uzņemts. Rakstīju par sporta dzīvi gan paša fakultātē, gan citās, par savu stu­ diju biedru sekmēm lielajā sportā un vēl par visu ko. Pilnai laimei pietrūka vien tā, lai par šiem tekstiņiem saņemtu ne vien paldies, bet arī kādu rubli. Taču stu­ dentu avīzīte honorārus nemaksāja.

23

›››


›››

Tādēļ pēc trešā kursa paziņoju trene­ rim, ka nevēlos arī turpmāk sēdēt sa­ viem vecākiem uz kakla, saņemot tikai LVU stipendiju un ēdināšanas talonus treniņa nometņu laikā. Zinot, ka starp Krūzes kolēģa Jāņa Kambalas drau­giem ir Sporta galvenais redaktors Inarts Skujiņš, palūdzu, lai Kambala viņam i­eteic dot man vasarā kādu darbiņu, kaut vai tipogrāfijā par palīgstrādnieku. Drīz vien treneris man sacīja, lai pošos pie Skujiņa. Sporta redakcija tajos laikos rezidēja kādā no tagadējās Tērbatas ielas pirmajiem namiem līdzās Vērmanes parkam. Galve­ nais redaktors mani sagaidīja laipni, uz­ klausīja un teica, lai liekot mierā tipo­ grāfiju, ja jau esot paspējis ievingrināt roku rakstīšanā. Iepazīstināja mani ar re­ dakcijas Masu fizkultūras un sporta veidu nodaļas vadītāju Gunti Grunduli, paģērot viņam likt puisi pie darba bez kavēšanās. Šķiet, ka Guntis pat nopriecājās un tūlīt pat nosauca dažus aprakstīšanai vajadzīgus tematus. Nudien neatceros, kurš no tiem pirmais īsiņā tekstā ar manu parakstu parādījās Sporta trešajā lappusē 1968. ga­ da jūlija otrajā pusē. Taču maisam gals bija vaļā. Pamazām iepazinos arī ar ci­ tiem redakcijas ļaudīm, un dažs no viņiem labprāt piespēlēja man pa sev ieplānotajam tematam, kas pašam dažādu iemes­ lu dēļ nebija pa prātam, piemēram, par kādas rūpnīcas fizkultūriešu sekmēm, GDA normas kārtojot. Gadījās arī kas interesantāks, teiksim, pa intervijai ar kādu vietējo sporta slavenību. Tās nenācās meklēt tālu, jo Elmāra Krūzes vadībā trenējās arī vairāki Latvijas čempioni ar starptautiskiem panākumiem — sprinteris Juris Ābelītis, šķēpmetēji Vilnis Feldmanis un Jānis Zirnis, vesera metējs Austris Upelnieks un citi. Igors Blumanskis bija viens no ātrākajiem latviešiem 800 met­ ru skrējienā, pats pamazām tuvojos spor­ ta meistarkandidāta normai gan 1500, gan 5000 metros, kur man vēl joprojām pie­ der Latvijas Universitātes rekords. Tādēļ Grundulis viendien palūdza man aprakstīt savus piedzīvojumus un pārdzīvojumus gaidāmā Latvijas čempionātā 3000 metru skrējienā ar šķēršļiem un, saņēmis gatavo tekstu, tam uzlika virsrakstu Kad pašam līst sviedri. Dieva laime, ka tajās sacensībās neizgāzos, bet dabūju bronzas medaļu.

Kā smilts caur pirkstiem Pēdējā studiju semestra sākumā mani pieņēma redakcijas štatā par vēstuļu uzskaitītāju ar mēnešalgu 60 rubļi. Inartu Skujiņu galvenā redaktora krēslā pa to laiku bija nomainījis Edvīns Brikšis, kas apsolīja pacensties, lai es pēc LVU beigšanas paliktu darbā tepat, nevis tik­ tu kaut kur aizsūtīts par latviešu valo­ das skolotāju. Laikam jau biju pagu­

24

1983. gads, Helsinki, pirmais pasaules čempionāts vieglatlētikā. Zigurds Mežavilks Egīlu Jurisonu fiksējis blakus pasaules čempionam un rekordistam 400 m barjerskrējienā Edvīnam Mozesam

vis iemantot zināmu reputāciju, kuras dēļ mani pieņemt vēlējās vēl divos laik­ rakstos, kā arī Latvijas radio Drāmas raidījumu redakcijā, jo pēdējos četros se­ mestros Universitātē apguvu arī teātra vēstures un kritikas speckursu, ko vadīja tagadējais profesors Gunārs Bībers. Taču visas četras vilinošās iespējas iz­ bira kā smilts caur pirkstiem, jo noteicošo piekto vārdu teica padomju armija. Puišiem Universitātē reizi nedēļā nācās apmeklēt Kara katedru, un dažas dienas pēc izlai­ duma 32 no mums bija spiesti pases nomainīt pret leitnanta uzplečiem un diviem gadiem vada komandiera amatā dažādās karaspēka daļās no Tālajiem Austrumiem līdz Vidusāzijai. Man trāpījās Kaļiņingrada.

Slikti rādās, labi būs Jutos pats nelaimīgākais visā pasau­ lē, tomēr liktenim labpatika apmest kūle­ ni. Baltijas kara apgabala armijas sporta klubā (ASK) vieglatlēti bija vecākā leit­ nanta rūjenieša Ojāra Gaņģa pārziņā, un viņš, iespējams, uzklausījis Elmāru Krūzi, atsauca mani mājās jau nedēļu pēc iera­ šanās Kaļiņingradā. Vēlāk tikai retu reizi parādījos šajā Vācijai atņemtajā pilsētā, jo Ojārs vēlējās, lai es ne tikai pieda­ los sacensībās ASK formā, bet arī palī­ dzu viņam visdažādākajās darīšanās spor­ ta klubā. Dzīvoju savās mājās kopā ar vecākiem, civilapģērbā staigāju pat spor­ ta klubā, reizi mēnesī devos uz pastu sa­ ņemt no Kaļiņingradas atsūtīto mēnešal­

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


pusvārdā, uzblieza plaukstu galdā: “Kurš te ir redaktors — tu vai es?” Pagriezos un aizvēru durvis aiz sevis, apņemoties turpmāk šajā vietā ne kāju nespert. Tikmēr mani teksti bija iekrituši acīs laikraksta Padomju Jaunatne spor­ ta nodaļas vadītājam Atim Jansonam, un viņš, uzzinājis par manu šķiršanos no Sporta, piedāvāja izmēģināt roku savā lauciņā. Saprotams, ka piekritu, jo nevēlējos rokas ierūsēšanu, turklāt kara dienests tuvojās beigām. Demobilizēties braucu uz Kaļiņingradu, raizēdamies, kā manā pulkā sagaidīs leitnantu, kurš di­ vu gadu vietā šeit nokalpojis knapi divus mēnešus, bet atgriezos par 500 rubļiem bagātāks.

Tieku priekšniekos

gu, kas dienesta pirmajā gadā bija 180 rubļi, otrajā — 200. Var pat sacīt, ka šie man bija vienīgie gadi profesionālajā sportā, kuru laikā tiku pie kārotās spor­ ta meistarkandidāta nozīmītes 1500 met­ ru skrējienā. Turpinājās arī mana karjera Sportā, protams, atkal ārštatnieka statusā. Taču vairs ne tik gludi. Lielāku pašcieņu iegu­ vis, nespēju vairs paciest, ka mani tek­ sti joprojām tiek īsināti kā zaļknābim. Vadzis lūza dienā, kurā pēc vairākiem īsinājumiem pat nevarēja īsti saprast, par ko runa. Man pačukstēja, ka tekstam roku pielicis pats galvenais. Devos pie Edvīna Brikša uz skaidrošanos, bet viņš bija gauži sliktā omā. Pārtrauca mani Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Atis bija pierunājis pilnu galvu Padomju Jaunatnes šefam Voldemāram Krustiņam, ka Jurisonu vajadzētu aicināt algotā darbā pie pirmās izdevības, lai gan paša nodaļā brīvu vietu nebija. “Gan jau agri vai vēlu būs,” viņš mani drošināja, “pacieties un pagaidām pieņem jebkuru amatu.” Pieņēmu un pusgadu aprakstīju jaunos strādniekus un kolhozniekus piec­ gades frontē, pēc tam tikpat ilgi gatavo­ ju humora un satīras lappusi Asā slota. Beidzot krēsls sporta nodaļā bija brīvs, taču dzīve apmeta vēl vienu kūleni — trīs dienas vēlāk Krustiņš paaugstināja Ati par laikraksta atbildīgo sekretāru un mani iecēla par sporta nodaļas vadītāju. Sākums bija grūts. Krustiņš saviem žurnālistiem vienmēr nežēlīgi un skarbi pieprasījis talanta un darba spēju mak­ simālu atdevi, kā arī saprašanu, kas īs­ ti notiek šajā pasaulē. Dažs nespēja to izturēt, taču izturējušie nonāca Šefa lab­ vēlības un uzticēšanās lokā. Gatavojoties pārejai Galvenās enciklopēdiju redakci­ jas atbildīgā sekretāra augstajā amatā, Krustiņš gaišāku nākotni nodrošināt cen­ tās arī mums un pārsteidza mani, piedā­ vādams kļūt par Sporta galvenā redaktora vietnieku — tūlīt šis postenis būšot brīvs un ar Brikši jau sarunāts. Piekritu. Ja jau Šefs iet prom, ko tad vairs es. Bijusī un nākamā kolēģe Sportā man pārmeta — kur gan tavs pašlepnums, ja atgriezies vietā, kurā tevi tā piecūkojuši. “Atgriežos baltā zirgā,” es atbildēju.

Vissīkākajiem burtiņiem Sporta redakcija bija pārcēlusies uz Puškina ielu gandrīz pašā Daugavmalā, un daļēji mainījies arī personāls — dažs aizgājis, cits atnācis. Mani nosēdināja va­ ren plašā kabinetā, ko pirmo reizi mūžā nenācās dalīt ar kādu citu. Galvenie pienākumi — veidot redakcijas ikmēneša darba plānu, apkopojot nodaļu vadītāju iesniegumus, izrakstīt honorārus teks­

tu un bilžu autoriem, pilnībā uzņemties vieglatlētikas atspoguļošanu, galvenā re­ daktora prombūtnē lasīt iesniegtos raks­ tus, vizējot tos nosūtīšanai uz tipogrāfiju. Gadījumos, kad Brikšis nebija darbā ilgāku laiku — slims vai atvaļinājumā, viņa vietā parakstīju visu avīzi. Pirmajā reizē biju tā satraucies, ka piemirsu mūsu tipogrāfijas vīriem nosūtīt ko labu dvēseles priekam, un viņi atriebās, manu parakstu ieliekot vissīkākajiem burtiņiem. Reiz Edvīns Brikšis pazuda uz pāris mēnešiem un atgriezies drūmi pavēstīja: “Mani ņem nost.” Neteica — kādēļ, bet es jau biju dzirdējis runas, ka Sporta redakcijā ejot vaļā varena uzdzīve. Krietni pārspīlēti — gadījās, ka vīri, dienas dar­ bus apdarījuši, pasēdēja pie glāzītēm un šaha galdiņa, ielēja arī man, taču ne­viens mājup nedevās četrrāpus. Lai nu kā, bet komunistiskās partijas centrālkomitejā par grēkāzi pataisīja galveno redaktoru.

Ierodas Kauss Avīzi parakstīju apmēram pusga­ du, kamēr sagaidījām jaunu galveno — Andreju Kausu. Bijām mazliet pazīstami kopš kopējas darbošanās dažos televīzijas projektos, un viņš man atklāti pateica, ka atsūtīts uzlabot redakcijas morālo klimatu. Nospriedu — tad jau atsūtījuši nedzērāju. Taču, kad kopīgi atstājām redakciju, divmetrīgais Andrejs negaidīti piedāvāja: “Ieiesim aptiekā?” Par aptiekām toreiz sauca Rīgā šur tur sastopamās simtgramu bodes, kuru gandrīz vienīgā prece bija glāze šņabja un baltmaizes šķēle ar cep­ tu olu uzkodai. Te tev nu bija nedzērājs! Taču viņš nebija arī dzērājs, bet gan lāga cilvēks ar plašu un jūtīgu sirdi, kurš vienmēr pieteicās palīgā kādam grūtdie­ nim, liekot lietā savus sakarus un pa­ ziņas iepriekšējās darba vietās komjau­ natnes un partijas komitejās, Latvijas Riteņbraukšanas federācijā un televīzijā. Taču gana stingrs priekšnieks. Nereti gadī­ jās, ka manā kabinetā izsūdzēt bēdas ieslī­ dēja kolēģe, kuru galvenais bija nostrostē­ jis par, viņaprāt, slikti paveiktu darbu, bet pēc brīža tajā pašā klubkrēslā iesē­ dās Andrejs, lai pažēlotos, ka nekā netie­ kot galā ar šo personu. Smējos, ka ma­ na veste allaž pieraudāta no abām pusēm. Viena no Andreja vājībām bija tehni­ ka. Sarunājis ar armijniekiem, viņš uz re­ dakciju atstiepa ērmīgu diktofonu, kas skaņu ierakstīja bezgala garā stieplē, pasta priekšniecībai izlūdzās teletaipa aparātu, lai Latinform un TASS ziņu len­ tes pienāktu tieši mūsu redakcijā, nevis Preses nama kopējā sakaru mezglā. Jā, mēs jau bijām ievākušies jaunā Preses nama debesskrāpī, kur Sportam atvēlēja virkni divvietīgu kabinetu 12. stāvā ar skatu uz Vecrīgas klasisko panorāmu.

25

›››


›››

Sporta 1990. gada modelis. No kreisās: Gatis Ķīsis, Mairita Nagliņa, Artis Drēziņš, Inga Gorbunova, Jānis Erenbergs, Edgars Deksnis, Māris Stalidzēns, Egīls Jurisons, Andrejs Kauss, Dzidra Vēliņa, Pēteris Karlsons, Modrīte Lagzdkalne, Mārtiņš Pagodkins, Ilmars Šēnfelds, Māra Jurševica un Dace Millere

Datoru ēras rītausmā Andrejs mums vai tik ne pirmajiem visā Preses namā pagādāja aparātu Robotrons. Redakcijas tiešajam darbam tas nebija piemērojams, taču nu mēs brīvajos brīžos varējām vingrināties datorspēlēs. Viņš ļoti labprāt rīkoja arī dažā­ dus pasākumus. Fizkultūriešu dienā mēs Doma laukumā iekārtojām redakci­ jas filiāli sporta un Sporta reklamēšanai. Tuvojoties Oktobra revolūcijas apaļai ju­ bilejai, visi pēc kārtas tikām komandēti uz brālīgo republiku sporta izdevumiem, lai savstarpēji apmainītos ar publikācijām. Pilnā sastāvā devāmies uz Andreja dzim­ to Alūksni, tikāmies un runājāmies ar tu­ rieniešiem gan sporta bāzēs, gan skolās un darba vietās. Veselu žurnālistu bri­ gādi Kauss aizsūtīja arī uz PSRS tautu ziemas spartakiādi Krasnojarskā. Ar vi­

26

ņa palīdzību vairāki dabūja komandējumus uz sacensībām ārzemēs, protams, sociālis­ ma valstīs — Polijā, Rumānijā, VDR un citās. Uz olimpiskajām spēlēm Maskavā 1980. gadā devās tikai pats galvenais re­ daktors, līdzi ņemot vienīgi fotomeista­ ru Zigurdu Mežavilku. Taču man viņš to kompensēja ar tiesībām strādāt pirmajā pasaules čempionātā vieglatlētikā 1983. gadā Helsinkos.

Jauni laiki Andrejs bez kavēšanās izmantoja iespējas, ko pavēra jaunie laiki ar ­ dzelzs priekškara aizvākšanu, aizlidoja ciemos pie Austrālijas latviešiem, iegūstot jau­ nus paziņas un noderīgus sakarus, un leģendārā soļotāja Jāņa Daliņa dēls Jānis redakcijai uzdāvināja skaistu kausu, ko pasniegt Sporta redakcijas ikgadēji

rīkoto soļošanas sacensību uzvarētājam. Laikrakstā arvien biežāk parādījās agrāk aizliegtās ziņas par gulagā bojā gājušajiem pirmskara Latvijas sportistiem un inter­ vijas ar izdzīvojušajiem. Mēs bijām vieni no retajiem, kas publicēja daudzo sporta zvaigžņu parakstīto aicinājumu atjaunot Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) darbību un latviešu līdzdalību olimpiskajās spēlēs ar sarkanbaltsarkano karogu, tāpat sīki un vispusīgi atspoguļojām LOK atjaunošanas procedūru 1988. gada 19. novembrī. Es par to nopelnīju tiesības būt vienam no diviem Latvijas rakstošajiem žurnālistiem, kuri Barselonā bija acu­ liecinieki pirmajām vasaras olimpiskajām spēlēm pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas. Taču gadu pirms Barselonas drama­ tisku laiku piedzīvoja gan Sports, gan citi

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Foto: Māris Millers

Diemžēl Starts finišēja negaidīti ātri. Izdevuma īpašnieks jau pēc dažu numu­ ru iznākšanas saprata, ka šis projekts viņam nerentējas, un mūsu bijušo kolēģu trijniekam pateica — paldies, esat brīvi. Andreja sirds to neizturēja, un kādā rītā viņš nepamodās. Bet mēs izturējām un pēc augusta puča izgāšanās atgriezāmies Preses namā. Vēl Latvijas liftos kolēģi mani vienbalsīgi ievēlēja par galveno redaktoru un par ma­ nu vietnieku — Pēteri Karlsonu, lai gan biju centies visus pierunāt savas balsis atdot Dacei Millerei, kuras apsviedība un perfekcionisms man palīdzētu vadības grožus turēt stingrāk. Taču panācu, ka otra vietnieka statuss tiek piešķirts re­ dakcijas komercdirektoram Egilam Eglī­ tim, jo pašam finanšu lietās nebija ne saprašanas, ne gribēšanas. Tā nu turpinājām strādāt laikā, kad dzīve ar katru dienu kļuva dārgāka, spiežot lejup ļaužu pirktspēju. Sporta ļaudis savā trūcībā arvien skaļāk vai­ noja Eglīti, pārmetot tam neprasmīgu darbošanos, un Egils neizturēja šo spiedie­ nu — uzlika galdā atlūgumu. Dažas die­ nas vēlāk no amata atkāpos arī pats, pa­ skaidrodams: “Man ar Eglīti bija kopēja pozīcija, un neredzu iespēju strādāt kopā ar citu.” Taču lūdzu atļauju turpināt darbu Sportā kā ierindas žurnālistam, un jaunā galvenā redaktore Dace Millere to man neliedza.

drukātās preses izdevumi. 1991. gada 2. janvārī Preses namu ieņēma komunistiskās partijas centrālkomitejas nolīgtā speciālo kaujinieku vienība Omon, un mēs dabūjām ultimātu — vai nu pārstājiet propagandēt Latvijas neatkarības atjaunošanu, vai arī vācieties prom. Izvēlējāmies otro vari­ antu un Sporta nosacīti nākamo numu­ ru četrās A4 formāta lappusītēs, patei­ coties Latvijas Universitātes skaitļošanas centra datoriem un ražošanas apvienības Poligrāfists tipogrāfijai, izdevām jau 4. janvārī. Turpmāk savu avīzi divreiz nedēļā drukājām Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas tipogrāfijā, melnā perioda pēdējos mēnešos — Talsu tipogrāfijā, iespiedmateriālu tai piegādājot ar maršruta autobusu. Bet redakcijai pa­ jumti deva uzņēmums Latvijas lifti pie Gaisa tilta. Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Nodevīgais trieciens Kādā jaukā dienā Andrejs tur mani apdullināja gluži kā Mairis Briedis sa­ vu pretinieku boksa ringā. Vēl Preses namā bijām ar kāda turīga uzņēmēja at­ balstu līdztekus avīzei laiku pa laikam sagatavojuši un izdevuši krietni biezāku izklaidējošu lasāmvielu Sports Latvijā un pasaulē. To pirka labi, mums tika honorāri, atbalstītājam — peļņa. Tagad šis atbalstītājs bija nolēmis savu īpašumu pārvērst regulārā nedēļas izdevumā Starts, nolīgstot trīs mūsu redakcijas atslēgas per­ sonas — galveno redaktoru, fotogrāfu un vienīgo datormaketētāju, kurš mācēja sa­ gatavot avīzes lappuses. Andrejs man to paziņoja, acīm redzami jūtoties neērti, jo saprata, ka viņa pamestais kuģītis šajā vētrainajā laikā var neizturēt milzīgo sūci un aiziet uz grunti.

Atpakaļ pie Krustiņa Jutos neizsakāmi atvieglots, nome­ tis ilgi staipīto priekšnieka nastu un beidzot simtprocentīgi pievērsies savam jaunības mērķim — rakstīšanai. Taču to apēnoja redaktores pieticīgi noteiktā mēnešalga — 7500 Latvijas rubļu. Pats kaut kā izdzīvotu, bet manā apgādībā bija divi lieli bērni — meita gatavojās beigt augstskolu, dēls uzsāka mācības vidusskolā. Pirmo un pagaidām pēdējo reizi mūžā biju spiests līst parādos līdz algas dienai, lai atdevis aizņemtos atkal. Nelīdzēja arī iespēja publicēties citos izde­ vumos, jo grašus maksāja visi. Mani izglāba Voldemārs Krustiņš un abi viņa vietnieki — kādreizējie sporta žurnālisti Viesturs Serdāns un Alfrēds Kundziņš, pārliecinot Šefu, ka viņa pirms pieciem gadiem dibinātajai Lauku Avīzei, turpmāk iznākot ne vairs vienu, bet divas reizes nedēļā, nebūtu pieklājīgi iztikt bez sporta lappuses. Nodaļas vadītāja amatā man solīja trīs reizes lielāku mēnešalgu par līdzšinējo un plus vēl labu honorāru. Dace, to uzzinājusi, sacīja, ka gatavoju­ sies mani iecelt par savu vietnieku ar al­ gas palielinājumu. Taču par vēlu. Lauku/ Latvijas Avīzē es nostrādāju 27 gadus. ©

27


PIEREDZE

Ne sporta veids,

bet vērtības kā prioritāte

Aizvien biežāk dzirdams, ka Latvijā jāmaina sporta pārvaldības modelis un jānosaka prioritārie sporta veidi. Tālab žurnāls Sports nolēma palūkoties ziemeļu kaimiņu igauņu virzienā un uzaicināt uz sarunu Zoom Igaunijas Olimpiskās komitejas (IOK) viceprezidentu Tomasu Tenisi, kurš savā karjerā pieredzējis gan divu valsts vadošo sporta organizāciju apvienošanu, gan atteikšanos no prioritārajiem sporta veidiem.

28

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


PIEREDZE

Foto: Arvo Mēks / Lõuna-Eesti Postimees

Kēriku. Jaunas iespējas sportot ir Kēriku sporta centrā turpat blakus Otepei. Centrā ietilpst vieglatlētikas stadions ar palīgēkām, āra trenažieru zāle, atsevišķs šķēpa, diska un vesera mešanas sektors un atsevišķa lodes grūšanas zona, āra peldbaseins, pirts un kopumā septiņas dzīvojamās ēkas komandām un apkalpojošam personālam

T

omass Tenise IOK strādā kopš 1989. gada. No 2000. gada līdz 2012. gadam Te­ niste bija IOK ģenerāl­ sekretārs, pēc tam ievēlēts viceprezidenta amatā, un šo amatu ieņem joprojām. Sarunā lokām ne tikai prioritāšu jē­ dzienu, bet arī diskutējam par atbalstu nestandarta sporta bāzēm, tehniskajiem, olimpiskajiem un neolimpiskajiem spor­ ta veidiem. Kādēļ Igaunijas valdība de­ dzīgi atbalsta starptautisku sporta pa­ sākumu rīkošanu un kāpēc atteicās no idejas par Sporta ministriju, apvienojot vadošās sporta organizācijas. — Vai tiesa, ka Igaunijā nav prioritāru sporta veidu? — Tieši tā — nav. Pie šāda lēmuma nonācām jau pirms 25 gadiem. Atteikt atbalstu, piemēram, paukotājiem vai airē­ tājiem tāpēc, ka valstī tiks attīstīta tikai vieglatlētika un peldēšana, ir grūti un ne­ Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

taisnīgi. Igaunijā visi sporta veidi ir prio­ ritāri — atbalsts galvenokārt atkarīgs no rezultātiem, jauno atlētu un treneru skai­ ta, sportistu un federāciju aktivitātes. Ja noteiksim prioritārus sporta veidus, at­ griezīsimies padomju laikos, kur noteiku­ mus diktēja Centrālā komiteja. — Kā ir ar jaunatnes sportu? — Šogad mums ir izdevies spert pla­ šu soli uz priekšu. Igaunijā sporto 215 tūkstoši bērnu un jauniešu vecumā no pieciem līdz 18 gadiem. Vairāk nekā pu­ se no tiem — 108 tūkstoši — iesaistīti sporta klubos un trenējas dažādos spor­ ta veidos. Ja sporta federācija aktīvi po­ pularizē un attīsta savu sporta veidu, tā rada interesi un piesaista vairāk sportot­ gribētāju. Piemēram, Futbola federācija atrada iespēju izbūvēt mākslīgā seguma laukumus, pievēršot pastiprinātu uzmanī­ bu futbolam. Recepte pavisam vienkār­ ša — katrā Igaunijas reģionā izveidot spēcīgu futbola klubu. Un tas strādā!

— Runājot par reģioniem, Siguldā ir bobsleja un kamaniņu trase, Otepē — slēpošanas, biatlona un tramplīnlēkšanas centrs, kas tika uzbūvēts padomju laikos. Aptuveni pirms 13 gadiem Igaunijas valdība investēja šajā sporta bāzē ievērojamu naudas summu, uzbūvējot jaunu K-90 tramplīnu ar mākslīgo segumu. Diez vai no šādas reģionālas sporta bāzes var gūt tiešus ienākumus. Kā un kāpēc uzturat šādu sporta ­centru? — Attīstīt ziemas sporta veidu cen­ tru Otepē — tas bija politisks lēmums, ko atbalstīja arī sporta nozares speciā­ listi. Turklāt lieliska kombinācija, jo ap­ tuveni 10 km attālumā no Otepes ir Kēriku, kur tiek attīstīts vasaras spor­ ta veidu centrs — ar stadionu, futbo­ la laukumu, tenisa kortiem un iekštelpu sporta laukumiem. Atbalstot šādu spor­ ta centru izveidi, mūsu mērķis ir piesais­ tīt uzmanību Igaunijai, spējot noorgani­ zēt maksimāli daudz sporta pasākumu,

29

›››


›››

piemēram, Pasaules kausu izcīņas posmus slēpošanā, biatlonā, tramplīnlēkšanā, zieme­ ļu divcīņā. Tā ir teicama infrastruktūra, kur investēts daudz valsts un Eiropas fon­ du līdzekļu. — Kādēļ starptautiskas sacensības jums ir tik svarīgas? — Tam ir dažādi iemesli. Gribētu iz­ celt divus galvenos. Pirmkārt, tā ir tū­ ristu piesaistīšana un ekonomikas at­ tīstīšana. Otrkārt, sporta un veselīga dzīvesveida popularizēšana. — Kāds ir Igaunijas redzējums par valsts atbalstu tām sporta federācijām, kurām nav olimpisku sasniegumu? — Tā ir diezgan sarežģīta sistēma ar vairākiem ienākumu avotiem. Kultūras ministrija, kas Igaunijā pārrauga sporta nozari, sadarbībā ar IOK ir izstrādājusi komplicētu punktu tabulu jeb kritērijus, no kuriem svarīgākie ir, pirmkārt, sportistu skaits, īpaši jauno sportistu skaits, otrkārt, licencētu treneru skaits, treškārt, sportistu rezultāti starptautiskās sacensībās, piemē­ ram, olimpiskajās spēlēs vai pasaules un Eiropas čempionātos. Tāpat pastāv dažā­ das papildu prasības, piemēram, noteikumi par labu pārvaldību — ja federācija īsteno­ jusi labas pārvaldības principus, tā saņem papildu punktus. Punkti tiek konvertēti naudā, ko saņem federācijas. Sporta fede­ rācijas ir sadalītas trijās grupās naudas lī­ dzekļu sadalei — sporta spēles, olimpis­ kie un neolimpiskie sporta veidi. — Tātad Igaunijā valsts līdzekļi tiek piešķirti arī neolimpisko sporta veidu federācijām. Latvijā sporta veidu federācijas saņem bāzes finansējumu kā garan-

N

eviena sporta federācija nesaņem mazāk par 5000 eiro gadā, to vidū ir arī ļoti mazas federācijas

tētu minimumu, lai nodrošinātu pamatu administratīvajiem izdevumiem. — Igaunijā federācijām nav noteikts finansējuma minimums, taču, ja nekļūdos, neviena sporta federācija nesaņem mazāk par 5000 eiro gadā, to vidū ir arī ļoti mazas federācijas. Mazās federācijas sa­ ņem finanšu līdzekļus no dažādiem pub­ liskiem avotiem — no Kultūras ministri­ jas, no Igaunijas Kultūras fonda, kas ir galvenais atbalsts fiziskās aktivitātes vei­ cināšanai valstī, un no Treneru atbalsta fonda, ko vadu es. Kopumā sporta federā­

30

Foto: Jānuss Rē/Red Bull Content Pool

PIEREDZE

Savās mājās. 2019. gada pasaules čempionu Ota Tanaka un Martina Jerveoja ekipāža FIA WRC Igaunijas posmā Tartu šāgada septembrī

cijas saņem finansiālu atbalstu (lielākoties caur IOK) 20 miljonu eiro apmērā gadā. Protams, naudas apjoms, ko saņem federācijas, ir ļoti atšķirīgs. Trīs vadošo sporta veidu federācijas saņem 30% no kopējā finanšu līdzekļu apjoma. Šie spor­ ta veidi ir basketbols, vieglatlētika un fut­ bols vai volejbols, vai slēpošana — tas mainās gadu no gada. — Latvijā olimpiskie sporta veidi ir nošķirti no pārējiem — tie pēc definīcijas ir prioritāti, jo caur Olimpisko komiteju var pretendēt uz lielāku finansiālo atbalstu. Neolimpiskie sporta veidi, kas ir Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) pārraudzībā, saņem mazāku finansējumu, savukārt mazajām federācijām pašām jāpiesaista vairāk līdzekļu. Cik nošķirti Igaunijā ir olimpiskie sporta veidi no pārējiem? — Kā zināms, pirms 20 gadiem IOK tika apvienota ar Igaunijas Centrālo spor­ ta savienību, kura bija atbildīga par ne­ olimpiskajiem sporta veidiem. Pēc ap­ vienošanas vairs nav lielas nozīmes, vai tas ir olimpiskais sporta veids vai nav.

Protams, olimpiskajiem sporta veidiem mediji pievērš vairāk uzmanības, taču tā nav prioritāte atbalstīt olimpiskos sporta veidus. Tiesa, 70% iedzīvotāju, kuri spor­ to, ir izvēlējušies tieši olimpiskos sporta veidus, liela daļa no tiem — sporta spē­ les. Tādēļ arī olimpisko sporta veidu fe­ derācijām ir vairāk valsts naudas. Tāda ir sporta politika kopš 2001. ga­ da — visas sporta veidu federācijas ir IOK locekles. Saskaņā ar likumu ir trīs kritēriji, lai sporta organizācija kvalificētos sporta federācijas statusam. Federācijai vai savienībai ir jāapvieno klubi, kas nodarbo­ jas ar konkrēto sporta veidu. Tas ir vieg­ li. Otrkārt, federācijai ir jābūt starptautis­ kās federācijas loceklei. Treškārt, tai jābūt IOK loceklei. Šobrīd IOK ir 68 federāci­ jas — puse ir olimpisko sporta veidu, pu­ se — neolimpisko sporta veidu federācijas. — Pēdējā laikā liela uzmanība tiek pievērsta tehniskajiem sporta veidiem — motosportam un autosportam. Igaunija var lepoties ar rallija ekipāžu — pilotu Otu Tanaku un viņa stūrmani Martinu

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


PIEREDZE

SPORTS IGAUNIJĀ 3400 sertificēti treneri

Jerveoju, kuri pērn kļuva par pasaules čempioniem rallijā WRC klasē. Cik liels ir valsts ieguldījums viņu panākumos? — Valsts tiešā veidā sportistus neat­ balstīja. Tiem labs atbalsts ir no Toyota un Hyundai — no rūpnīcu komandām, kurās ir startējuši. Taču valsts ir investējusi 2,5 mil­ jonus eiro gadā, lai Igaunijā varētu notikt WRC pasaules rallija čempionāta posms. Un valdība tikko apsolīja to darīt arī nākamajā sezonā. Kopumā tā ir liela nauda, ņemot vērā, cik pavisam tiek piešķirts sportam. Mēs esam paanalizējuši sporta federāciju ienākumus — 2018. gada sporta federāciju ienākumi kopumā veidoja 30 miljonus eiro. Valdības atbalsts veidoja nepilnus 16 miljo­ nus eiro, pārējie bija sponsoru līdzekļi, ie­ nākumi no sporta federāciju aktivitātēm un starptautisko federāciju finansējums. Katrā sporta veidā situācija ir atšķirīga — tādos olimpiskajos sporta veidos kā paukošanā, svarcelšanā vai kanoe airēšanā federāciju budžetu 80% apmērā veido valsts finansē­ jums. Taču futbolā vai motokrosā valsts at­ balsts ir 10—15% apmērā. Mums nav tā­ Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

da zelta likuma, kas noteiktu, cik lielam ir jābūt valsts atbalstam — tas ir atkarīgs no pašas federācijas aktivitātes. Kā jau mi­ nēju, ja valsts kam piešķir naudu, tas tiek darīts saskaņā ar kritērijiem, kas visiem ir vienādi — lielākoties nauda nonāk sporta klubos, sportistiem tiek piemērotas dažādas atlaides — bezmaksas sabiedriskais trans­ ports vai nodrošināts automobilis. — Tas nozīmē, ka rallija ekipāžām valsts nauda seko tāpat kā jebkuram citam sportistam. Taču kā vienas starptautiskas sacensības var tikt pie tik liela finansiāla atbalsta? — Igaunijā ir izstrādātas vadlīnijas, kā atbalstīt eksportu, tai skaitā tūrismu — ir izveidots speciāls finanšu atbalsta fonds. Tas atbalsta federācijas, lai Igaunijā varē­ tu notikt starptautiskas sacensības, piešķi­ rot tām ik gadu 200—300 tūkstošus ei­ ro. WRC rallijs ir izņēmums, jo šie līdzekļi tiek piešķirti ar valdības lēmumu, kas tiek pamatots ar plašāku Igaunijas tūrisma un vietējās uzņēmējdarbības veicināšanu — vairāk tūristu nozīmē lielākus ieņēmumus.

2600 sporta organizācijas — 2400 sporta klubi, 120 sporta savienības un 68 sporta federācijas, 19 reģionālās, pilsētu un ciematu sporta asociācijas un Igaunijas Olimpiskā komiteja Katru gadu Igaunijas sportisti starptautiskās sacensībās izcīna 160 medaļas, no kurām aptuveni katra desmitā ir olimpiskajā sporta veidā 184 481 amatieru sportisti (13% iedzīvotāju), kuri ir kādā sporta klubā vai apmeklē sporta skolas, to vidū 108 438 skolēni

Ar sporta aktivitātēm nodarbojas pavisam 215 000 bērni vecumā no pieciem līdz 18 gadiem

3300 sporta un treniņu laukumi

››› 31


PIEREDZE

›››

T

ādos olimpiskajos sporta veidos kā paukošanā, svarcelšanā vai kanoe airēšanā federāciju budžetu 80% apmērā veido valsts finansējums. Taču futbolā vai motokrosā valsts atbalsts ir 10— 15% apmērā

— Kā jums izdevās zem vienas organizācijas jumta apvienot tādus sporta veidus kā volejbolu, basketbolu, futbolu, handbolu un orientēšanos, motosportu, deju sportu, šahu un ralliju? — Kā jau minēju, agrāk mums bi­ ja līdzīga situācija kā Latvijā: divas jumta organizācijas sportam — IOK un Igaunijas Centrālā sporta savienība. Mūsu sporta konfederācijā bija triju veidu lo­ cekļi: sporta veidu federācijas, reģionālās sporta savienības, kas saskaņā ar admi­ nistratīvo iedalījumu nozīmē 15 reģionu + četru lielo pilsētu reģionālās sporta sa­

32

vienības, kā arī sporta asociācijas — kā skolu sporta, lauku sporta, augstskolu sporta un sporta medicīnas apvienība, kas veidoja daudzveidīgu kopējo sporta ainu. Tolaik IOK bija organizācija, ko veidoja fi­ ziskas personas, kuras pārstāvēja savas olimpisko sporta veidu sporta federācijas. Kad apvienojām abas jumta organizācijas, nolēmām, ka vissvarīgākais ir dalība, pār­ stāvot organizāciju. Tas nozīmē, ka, pie­ mēram, Biljarda federācijai ir jābūt pār­ stāvētai IOK primāri nevis personu, bet organizācijas līmenī. Tādēļ piekritām, ka saglabāsim locekļu vidū juridiskas perso­

nas un fiziskas personas saskaņā ar olim­ pisko tabulu. Pēc apvienošanās sākums nebija viegls, sporta federācijas bažījās, ka jau­ nā Olimpiskā komiteja varētu darboties ti­ kai olimpisko sporta veidu vai tieši pretēji — tautas sporta interesēs. Veselais saprāts ņēma virsroku — ja jumta organizācija ap­ tver visas sporta organizācijas, tad tai ir jābūt aktīvai visās jomās. Problēmas bija pirms organizāciju apvienošanas, jo abas organizācijas dublēja viena otras funkcijas. Izveidojās situācija, ka sporta veida vadošā figūra vienlaikus sēž divās dažādās laivās, lemj pēc būtības par vienu un to pašu jau­ tājumu, taču atšķirīgi — pirmdien tā, otr­ dien — šitā. Līdz ar to bija problemātiski strādāt kopā ar valdību: ja tev ir divi vai trīs lielie partneri, nav iespējams realizēt lielas idejas. Ja ir viena organizācija, kas argumentē, vienojas vai izdara spiedienu, ir daudz vieglāk sasniegt rezultātu. Tagad esam apmierināti. Pirms apvieno­ šanās analizējām situāciju, kāda bija Eiropā. Tolaik bija 14 valstis, kurās bija līdzīga si­

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


PIEREDZE

LIELĀKĀS STARPTAUTISKĀS SACENSĪBAS IGAUNIJĀ Eiropas čempionāta finālturnīrs futbolā zēniem U-17 Triatlons Ironman Tallina 2018, 2019, 2020 WRC Igaunijas rallijs 2018, 2019, 2020 Tallinas maratons (kopš 2010) Eiropas čempionāts biatlonā 2020 Eiropas čempionāts burāšanā Optimist klasē 2020 Eiropas čempionāts orientēšanās sportā 2020 Pasaules kausa izcīņas posms ziemeļu divcīņā 2019, 2020 Pasaules kausa izcīņas posms daiļslidošanā junioriem 2020 Eiropas čempionāts triatlonā 2018, 2020 Pasaules kausa izcīņa junioriem cīņā 2019 Eiropas čempionāts šaha ātrspēlē 2019 Pasaules kausa izcīņa orientēšanās sportā skolēniem 2019 Eiropas čempionāts kērlingā 2019 Pasaules čempionāts biatlonā jauniešiem un junioriem 2018

Foto: Arvo Mēks / Lõuna-Eesti Postimees

Skats no tramplīna. Līdzīgi kā varam lepoties ar kamaniņu trasi Siguldā, tā igauņi Otepē ar K-90 tramplīnu ziemas sporta veidu centrā, kas ir svarīgs starptautisku sporta pasākumu piesaistīšanai

tuācija ar dubulto pārvaldību, taču šobrīd tādas ir palikušas sešas vai septiņas — Latvija, Lietuva, Ungārija, Zviedrija un vēl dažas. Neilgi pēc mūsu apvienošanās līdzī­ gu soli spēra Vācija, Slovēnija un Islande. — Igaunijā sports ir Kultūras ministrijas pakļautībā. Vai jums nav idejas par savu sporta ministru? — Tāda ideja bija pirms 25 gadiem. Tad pastāvēja naiva cerība, ja būs sporta likums un atsevišķa sporta ministrija, viss kļūs labāk. Taču reāli dzīvē tas nav tik svarīgi — mēs sadarbojamies ar ministri­ ju un esam apmierināti, ka valstī ir viena jumta organizācija — kopš pagājušā gada ministrija naudu vairs nepiešķir federācijām un visu finanšu apjomu nodod IOK, kas to pārdala federācijām. Finansējuma sadales kritēriji gan ir mantoti vecie, ko savulaik izstrādāja Kultūras ministrija, taču tuvāko divu triju gadu laikā plānojam tos modificēt. Taču neplānojam veidot prioritāro sporta veidu listi, plānojam izstrādāt kritērijus, lai motivētu sporta federācijas darīt vairāk — lai būtu vairāk sportistu, treneru, sacensī­ bu un progresa. Gatavošanās olimpiskajām spēlēm ir daļa no budžeta, uz ko, protams, nevar pretendēt neolimpisko sporta veidu federācijas, tāpat dalība pašās olimpiskajās vai jaunatnes olimpiskajās spēlēs prasa pa­ pildu izdevumus. Tādēļ arī kopumā olim­ pisko sporta veidu federācijas saņem lielā­ ku labumu, tas ir nenoliedzami, taču, kā jau minēju, šajos sporta veidos ir lielāks sportistu skaits. — Izklausās, ka Kultūras ministrijai ir maz jāiejaucas IOK darbā. — Jā, mums jau sen ir sadarbības lī­ gums, kurā atrunāts, kas ir Kultūras mi­ nistrijas un kas IOK pārraudzībā. Sporta nozari pārraugošās ministrijas galvenais uzdevums ir izstrādāt politiku, kas ietver likumu un dažādas juridiskās nianses, kas var regulēt un palīdzēt sportam. Tāpat subsīdijas un sporta infrastruktūra, bet pārējais ir sporta organizāciju ziņā. — Pēc manām domām, Latvijā ministrijas ir atkarīgas no politiskajām partijām. Līdz ar to starp ministrijām ir novilktas sarkanās līnijas, kas ierobežo to sadarbību, taču partijām dod iekšēju politisko stabilitāti. — Vadošie sportisti ir autoritātes, vi­ ņi tiek sadzirdēti. Arī jums Saeimā ir spē­ cīgas sporta personības, kas var risināt šo jautājumu. Taču tam nav vienas univer­ sālas receptes, jo sports nav valsts galve­ nā prioritāte, tādēļ noteicošās ir savstarpē­ jās attiecības. ©

Pasaules čempionāts enduro (motosports) 2018 Eiropas čempionāts ātrumlaivām GT-30, F-250 un F-1500 klasēs Pasaules čempionāts ledus burāšanā 2018 Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Kristaps ZAĻKALNS 33


EIROPAS SPORTA NEDĒĻA 23. - 30. septembris

Asnu laiks Citādāku un krietni daudzpusīgāku rosmi nekā ierasts Rīgas Centra Sporta kvartālā varēja vērot dienā, kad tur Eiropas Sporta nedēļas laikā sadarbībā ar Latvijas Vieglatlētikas savienību risinājās pasākums Iepazīsti vieglatlētiku!. Desmitiem bērnu un jauniešu izmēģināja vairākus šā sporta veida disciplīnu elementus — 30 metru sprintu, barjeru pārvarēšanu, dažādus citus vingrinājumus un, protams, šķēpmešanu, kas pulcēja visvairāk interesentu. Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

34

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

FOTOREPORTĀŽA

N

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

otika arī divi atklātie treniņi, kurus vadīja mūsu šobrīd labākā šķēpmetēja olimpiete Līna Mūze un pasaules junioru eksrekordists Zigismunds Sirmais. Pēc iesildīšanās vingrinājumiem bērni (arī vairāki vecāki) sacentās visparastākā sērkociņa mešanā. Lai kļūtu par pasaules rekordistu, tas jāmet tālāk par 40 metriem! Rīgā dažiem jau izdevās pieveikt gandrīz pusi no šā attāluma. Līna Mūze, uzrunājot bērnus, atzina, ka šķēpmešana ir viena no skaistākajām vieglatlētikas disciplīnām, kurā daudzpusīgi treniņi, kas reizēm ir smagi un nogurdinoši, vainagojas ar brīnumaino šķēpa lidojumu tik tālu, cik pelnīts. Viņa bērniem, galvenokārt gan vecākiem, atgādināja, ka pie šķēpa jānonāk ap gadiem divpadsmit, četrpadsmit, bet pirms tam jāizmēģina daudzi un pēc iespējas dažādāki sporta veidi, jo daudzpusīga vispārēja fiziskā sagatavotība ir viena no šīs disciplīnas pamatvērtībām. Otru atklāto treniņu vadīja Sindija Bukša un Jānis Leitis — Latvijas rekordisti 100 un 400 metru skrējienos. Kā atzina divu, trīs un piecu gadu veco puišu māmiņa Elīna, kas pati kādreiz trenējusies vieglatlētikā, bērni bijuši sajūsmā par iespēju izmēģināt savus spēkus skriešanā tik lieliskā gaisotnē. Vecākais dēls pagaidām trenējoties florbolā, taču ir doma pēc kāda laika izmēģināt spēkus arī vieglatlētikā. Darbojās arī radošā telts, kurā tapa sportiski zīmējumi, un ar patiesām sporta vērtībām bērnus iepazīstināja Latvijas Antidopinga birojs. Klātienē nodarbības vēroja arī vairāki treneri, kuri, iespējams, pamanīja kādu nākamo čempionu. Viss sākas no asniem. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 35


EIROPAS SPORTA NEDĒĻA 23. - 30. septembris

Sportiskā

māksliniece Talsiniece Elita Blumbaha sevi apliecinājusi kā aizrautīgu Eiropas Sporta nedēļas treneri, aktīvi strādājot ar senioriem. Lai gan Elita treniņos allaž ir iedvesmojoša — smaidīga, rosīga un enerģijas pilna — sports patiesībā ir mazākā daļa no treneres ikdienas, turklāt vingrinājumi tiek rādīti, pārvarot sāpes kājā. Elitai pieder sava mākslas studija Art, kurā viņa rada gan gleznas, gan tetovējumus.

K

ad zvanu Elitai, lai sarunā­ tu intervijas laiku, viņa ir īpaši aizkustināta — spor­ tiskā māksliniece tikko sa­ ņēmusi Talsu pašvaldības apbalvojumu nominācijā Sakoptākā vēsturiskā ēka. Talsos, Lielajā ielā 41, Elita pirms astoņiem gadiem iegādājusies uni­ kālu ēku ar tornīti, kurš senajā pilsētas daļā — baznīcas pakājē — nu ir pacēlies kā Fēnikss no pelniem. Kā norāda Talsu pašvaldībā, Elita Blumbaha ar milzīgu pa­ cietību un cieņu pret vēsturiskajām vērtī­ bām bijušo rakstāmpiederumu un grāmat­ veikala ēku salīdzinoši īsā laikā pārvērtu­ si par mākslas galeriju. Ēkas atjaunošanā piesaistīts arī pašvaldības līdzfinansējums, savukārt pašas Elitas devums ir skaitļos neizsakāms. “Te ielijusi arī viņas mīlestī­ ba,” uzsver domes pārstāvji. Līdzīgi, kā tas notiek arī Elitas spor­ ta darbā.

Elita BLUMBAHA Dzimusi

Nodarbošanās māksla, tetovēšana, sporta trenere Izglītība

Sports senioriem Kas nāk no sirds, tas iet uz sir­ di. Šis ir sauklis, kas raksturo ikvienu Elitas darbu. “Ja varētu uz mirkli samai­ nīt vietām veselus cilvēkus ar tiem, kuri ir spiesti sēdēt ratiņkrēslā, senioru skaits sporta nodarbībās būtu trīs reizes lielāks. Cilvēki nenovērtē to, kas viņiem ir dots!” uzsver trenere. Elita ir aktīva dzīvesveida piekritēja un vada dažādus treniņus — pilates un TRX treniņus, iepriekš ļoti il­ gu laiku strādāja par deju pasniedzēju, kā arī skolotāju bērnu nometnēs. Tagad vairāk strādā ar projektiem, jo tas ir in­ teresanti.

36

1971. gada 8. janvārī Ukrainā

LU Psiholoģijas un mākslas fakultāte, C kategorijas trenere, Rīgas celtniecības tehnikums (ēku konstruēšana), Talsu 2. vidusskola

Pirmais treneris

skolotājs Jansons

Trenē

bērnus, jauniešus, pieaugušos un seniorus projektu ietvaros

Ģimenes stāvoklis

precējusies

Mūzika

Depeche Mode

Rakstnieks

Ogs Mandino

Filma

Kaukāza gūstekne

Šobrīd Elitas automobilī vairākas reizes nedēļā tiek iekrauti pašas darinā­ ti sporta atribūti, lai veselīgi nodarbinā­ tu pirmsskolas bērnus. Savukārt Eiropas Sporta nedēļas laikā lielāka uzmanība pie­ vērsta senioriem, Elita pat vadīja treniņus Laucienas pansionāta iemītniekiem. Gadu no gada Latvijā populārāks kļūst senioru sports veselības uzturēša­ nai. Mēdz teikt, ka veci cilvēki ir kā bērni. Elita dalās savā pieredzē: “Bērniem sportā svarīgs ir process, ar viņiem neva­ jag daudz runāt, bet parādīt, kā lēkt, rā­ pot vai mest kūlenes. Bērni ārkārtīgi ātri sajūt, kurš viņus mīl — tad viss zibenīgi saslēdzas un nodarbība izdodas. Savukārt

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


#BeActive. Fitnesa trenere un māksliniece Elita Blumbaha pārliecinājusies — īpaši reģionos un īpaši pensijas vecuma cilvēki izmanto bezmaksas iespējas iesaistīties Eiropas Sporta nedēļas nodarbībās un dara to labprāt, taču kopumā sirmgalvju skaitam sporta treniņos vajadzētu būt daudz lielākam

senioriem tieši pretēji — būtiskākais ir sirsnīgi izrunāties, lai sportošana būtu iz­ devusies.” “Trenerim ir jābūt līderim, uz kuru var paļauties, kuram var uzticēt noslēpumu. Lai vai kā es justos, vienmēr eju uz nodarbī­ bu paceltu galvu un dodu spēku cilvēkiem. Gadās, ka treniņā ir jāierodas ar paaugsti­ nātu temperatūru, bet neviens par to ne­ nojauš un nedrīkst nojaust. Tas ir trenera šovs,” Elita piebilst, ka mazpilsētās ir ļo­ ti svarīga trenera reputācija — jāpiedomā, kādas vietas tu apmeklē un kā uzvedies. Par treneri piedzimst, uzskata Elita: “Tas būtībā ir vairāku profesiju apvieno­ jums — psiholoģija, pedagoģija, sports. Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Man sportā palīdzējusi arī māksla — de­ jās uzburt priekšnesuma ideju. Manuprāt, sievietei trenerei ir izaicinājums saglabāt sievišķību, jo pēc būtības tā ir vīrišķīga profesija.” Sports ir labākās zāles arī Covid pan­ dēmijas laikā. “Ņemiet sevi aiz čupra un velciet no mājas ārā — es pati esmu tam gājusi cauri. Neviens cits nevar palīdzēt la­ bāk kā pats sev!” uzsver Blumbaha, norā­ dot, ka pārāk bieži meklējam vainu citos.

Kad piesalst asaras Kā pati smej, temperaments ir no tē­ va, kurš pēc tautības ir ukrainis, turklāt muzikāla personība un karjeru aizvadī­

jis vadītāja amatā. Dienējis Latvijā un tā saticis Elitas mammu, taču Elita dzimu­ si Ukrainā. Piecu gadu vecumā ar mammu atgrie­ zušās Latvijā. “Bērnību atceros ir jauku, ir skarbu,” Ziedoņa vārdiem stāsta Elita. Dzīvojuši pie Ābeļu ezera Kamparkalna pusē. “Gājām kājām trīs kilometrus uz bērnudārzu, pat nenormālā salā čāpojām, mani ietina vairākās šallēs. Atceros, kā reiz pieturā stāvēju un man pie sejas pie­ sala asaras un degungalā veidojās lāste­ kas... Pēc tam mamma tos trīs kilomet­ rus gāja atpakaļ uz mājām un brauca tālāk uz Sabili, kur strādāja par šuvēju. Visu nedēļu bija prom.”

37

›››


›››

EIROPAS SPORTA NEDĒĻA 23. - 30. septembris Dienas aizritējušas fiziski aktīvi. “Kamparkalna takas — tās ir manas bērnības takas. Ar kaimiņu bērniem mači bija uz dzīvību un nāvi. Kāpām kokos, lēcām un kritām, metām akmeņus,” Elita vērtē, ka tādējādi ielikusi labus pamatus vispārējai fiziskai sagatavotībai. Starp ci­ tu, pētījumi liecina — tie bērni, kas tieši piecu līdz septiņu gadu vecumā regulāri veic kilometriem garas pastaigas kopā ar vecākiem, vēlāk izceļas ar rakstura notu­ rību un attīstās veselīgāk.

Liktenīgais lēciens Fizisko aktivitāšu klāsts bijis tik daudzveidīgs, ka vairāk līdzinājusies pui­ kam. Reiz notikusi lēkšana no traktora uz grants kaudzes. “Man bija basas kā­ jas, un piezemējos ar papēdi uz lielāka akmens. Sasituma rezultātā Elita iedzī­ vojās osteomielītā — kaula smadzeņu ­iekaisumā. Kāja iekaisa, pamatīgi sapam­ pa un neizturami sāpēja. Tobrīd ārsti ilg­ stoši nevarēja tikt skaidrībā, kas tieši bērnam kaiš, un tikai laimīgas sakritības rezultātā Elita nonāca zinošu ārstu ro­ kās — kāju nekavējoties operēja, citādi pastāvētu pat amputācijas risks... Ilgais bērnu slimnīcā pavadītais laiks ļāvis at­ tīstīt Elitai mākslinieces un pedagoga ta­ lantu. “Man varēja iedot papīru un zī­ muli ēdiena vietā. Atceros, ka slimnīcā dakteres man uzticēja dezinficēt šļirces, bet es taisīju jautrību palātā — biju īsta zīmēšanas skolotāja un riktēju citus bēr­ nus,” atminas Elita. Gandrīz gadu kāja bija ģipsī. Taču Elitai tas nebija šķērslis, lai ar puišiem dotos uz ledus spēlēt hokeju, stāvot vārtos... uz kruķiem. Azarts ņēma virs­ roku, lai gan ārsti bija piekodinājuši, ka traumētais kauls ir stipri jāsaudzē vēl piecu gadu garumā. Protams, kādā brīdī ripa trāpīja tieši pa vārīgo potīti. Par lai­ mi šis trieciens aprobežojās ar pampumu un mammas rājienu. Tolaik traumu rehabilitācijai nepie­ vērsa tādu uzmanību kā mūsdienās. Pēc nostaigāta gada ģipsī, kājas pēda ar kau­ lu bija saaugusi faktiski nekustīgā L bur­ ta formā. Traumas korekcijas noteiktas vien pieaugušā vecumā, taču Elita par to nepārdzīvo, bet — sadzīvo. “Ārsti man bi­ ja gatavi piešķirt invaliditātes grupu, to­ mēr uzskatu, ka citiem cilvēkiem šāds atbalsts ir daudz vairāk vajadzīgs, jo va­ ru pati sevi nodrošināt.” Tādēļ no grupas atteikusies. Par traumas sekām trenere tiešām nesūdzas, lai gan pēc treniņiem naktīs kāja joprojām sāp. Ilgi kautrējusies publiski runāt par savainojumu un tā se­ kām, taču tagad saprot, ka svarīgi runāt, lai lauztu sabiedrības aizspriedumus pa­ šiem pret sevi, nevajadzīgi ierobežotu sa­ vas iespējas un statusu.

38

Glezno. Tā top treneres klasiskākie mākslas darbi

Tetovē. Elitu iedvesmo cilvēku ķerme­ niskās rētas pārvērst mākslas darbos

Mākslinieciskais sports informātikas klasē Pēc Latvijas Universitātes absolvēša­ nas Elita sākusi strādāt Laucienas pamat­ skolā par vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotāju. Pavērojot audzēkņus, bijis jūtams, ka bērniem nepieciešams vai­ rāk kustēties. “Nezinu. Kas tie par bēr­ niem, kuri nekustas, nesporto, netrako?” Elita bijusi sašutusi par skolēnu pasivi­ tāti. Tādēļ skolotāja pēc pašas iniciatīvas aizvedusi audzināmo klasi uz brīvo infor­ mātikas kabinetu, kur bērniem novadīju­ si nelielu ritmiskās vingrošanas nodarbī­ bu, lai sapurinātu. Mazajiem stipri paticis. Sākusi vingrot ar citām klasēm, un sportošana no skolēnu un skolas vadības puses guvusi tik plašu atsaucību, ka drīz jau bijis jāpārceļas uz Tautas namu, lai

Restaurē. Atjaunojot Talsu Lielās ielas 41 namu, kur iekārtota galerija Art

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


DZĪVESVEIDS

Elita uzsver, ka tetovēšanas jomā viņai sirdij tuvākie klienti ir tie, kuri vēlas savas ķermeniskās rētas pārvērst par mākslas darbiem. Vai nācies tetovēt kādu sportistu? “Kāds airētājs vēlējās, lai uztetovēju viņam vilni. Un mums tapa tiešām varens vilnis,” stāsta māksliniece. Puisim gan nācies vis­ pirms mammai prasīt atļauju tetovējumam, jo airētājs nav bijis pilngadīgs. Taujāta, vai tetovējumos klienti vēlējušies ietvert sim­ boliku, kas saistās ar sportu, Elita pēc il­ gāka pārdomu mirkļa atminas vienu gadī­ jumu — kāds klients vēlējies, lai viņam uztetovē Nike logo.

Gleznās balets

Pie dabas krūts. Māksliniecei patīk gan trenēt citus, gan pašai sporto brīvā dabā

Supojot. Meditatīvā atpūtā uz ūdens

organizētu dejošanas fakultatīvas nodarbī­ bas. Lai gan skolā bija sporta skolotājs, Elita organizējusi skolēniem braucienus uz peldbaseinu Ventspilī, notikuši pārgā­ jieni, riteņbraucieni un vēlāk pat izcīnītas uzvaras dejošanas festivālos, izgriežot po­ gas rīdziniekiem. “Tā es attīstījos un vē­ lāk ieguvu C kategorijas trenera sertifikā­ tu.” 18 gadus vasarās strādājusi nometnēs ar Rīgas doma kori par deju pedagogu. Talsos uzcēlusi fitnesa klubu, kurā arī pati 12 gadus vadījusi treniņus. Taču gadu gaitā koncepts izsmēlis sevi, un Elita klu­ bu likvidējusi, vairāk pievērsusies mākslai.

Airētājam uztetovē vilni Elita šogad bija nominēta arī Radošākā novadnieka titulam. Pašas ilgi lolotā, no pārtapšanas par gaļas veikalu izglābtā Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

vēsturiskā ēka Lielajā ielā 41, kas senāk tika saukta par Beķeru namiņu, soli pa solim izauga līdz nominācijai Sakoptākā vēsturiskā ēka. Vietējie stāsta — viņas ieguldītais darbs ir kā piemērs vēsturis­ ­ ko ēku atjaunošanai, saglabāšanai, uztu­ rēšanai un otrās elpas piešķiršanai. Pirms vairākiem gadiem Elita namu nopirka no kāda vācieša bez tālākas vīzijas. Ēka uzcelta 1910. gadā, tā ir pavi­ sam netipiskā formā: vienā galā platāka, otrā — manāmi šaurāka. Tā kā atrodas līkumā pie slīpas ielas, tad, no austrumu puses ejot, ēkas pirmajā stāvā atrodas te­ tovēšanas salons, bet Galerija Art ir otrajā stāvā. Savukārt pieejot namam no ielas jeb rietumu puses, var padomāt, ka galerija ir 1. stāvā, bet tetovēšanas salons — pagra­ bā. Te viss apkārt ir interesanti.

Ēkas šaurākajā galā, paceļot skatienu nedaudz uz augšu, redzams jūgendstila zie­ du motīvs. Kā atzīst galerijas īpašniece, lie­ lākā daļa cilvēku, ikdienā staigājot garām šai ēkai, pat nepamana šo skaisto elemen­ tu. Galerijas stāvā vienā no telpām Elita ir izveidojusi arī ēkas runājošo sienu jeb vēstures ekspozīciju, kas vēsta par nama ­iepriekšējiem īpašniekiem un tā hroniku. Ekspozīcijas mākslas darbus, protams, var iegādāties ikviens. Darbu tēmas ir da­ žādas, dominē ainavas, taču sportisko ne­ manu. “Nebiju par to iedomājusies — spor­ ta tēmai neesmu veltījusi nevienu izstādi, taču tā ir interesanta ideja,” teic Elita. Kustības viņas gleznās gan parādās baleta formā, patiesībā balets gleznās esot attēlots pat ļoti daudz. Parāda gleznu. Māksliniece ļoti, ļoti vēlējusies pati kļūt par balerīnu, taču pēc traumas tas neizbēgami palicis kā neizsapņots sapnis. “Nespēju baletu skatī­ ties. Tas plosa manu sirdi. Maza griezu pi­ ruetes un pa māju vien uz pirkstgaliem staigāju. Esmu domājusi — es noteikti bū­ tu kļuvusi par labu balerīnu — iedomājies, kāda augstprātība!” Elita piebilst, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Galerijā viņa vada nodarbības gan gru­ pām, gan individuāli — kā pieaugušajiem, tā mazajiem. Vēl viena Elitas aizraušanās ir senu pastkartīšu krāšana. Viņas kolekcijā ir pat 140 gadus vecas pastkartes, tās visas vieno mīlestības tēma un pārīši, kas tajās attēloti. Vērtīga laikmetu liecība. Elita gan atzīst, ka nu jau ir sasniegts tas dzīves posms, kad gribas vienkārši bau­ dīt. Baudīt sevi, vīru, mājas dzīvi, laukus, suni un atpūtu pēc iespējas tuvāk dabai. “Tad, kad man nav sports, tad man ir su­ ņu sports — trīs reizes nedēļā ar mūsu vācu aitu suni dodamies uz suņu skolu un nedēļas nogalēs piedalāmies konkursos!” ©

Kristaps ZAĻKALNS 39


20 futbola gadi

Sportiņā

Šomēnes Sports svin 65. gadadienu, savukārt es nu jau 20 gadus Sportiņā rakstu par futbolu. Pirmos sešus gadus vēl paspēju nostrādāt, kad Sports iznāca avīzes formātā, un tieši šajā laikā Latvijas futbols piedzīvoja ziedu laikus, ko arī šoreiz īpaši gribētos atcerēties.

Irbes preses relīze Sportā sāku darboties vēl 1999. gada novembrī, kad uz redakciju aizsūtīju aprakstu par futbola nozīmi pasaulē, uzreiz saņemot darba piedāvājumu no toreizējiem laikraksta šefiem Daces un Māra Milleriem — bez iesildīšanās bi­ ja jābrauc uz pasaules hokeja čempionāta kvalifikācijas turnīru Anglijas pilsētā Šefīldā. Sākotnēji bija brīva hokeja reportiera vakance, ko labprāt pieņēmu, taču jau no paša sākuma zināju, ka agrāk vai vēlāk rakstīšu par savu sirdslietu — futbolu. Jau kopš neatkarības atgūšanas neizlaidu Latvijas izlases mājas spēles, kā arī ar tēvu ne reizi vien braucām uz iz­

40

braukuma mačiem, tādējādi Sportā nonācu savā stihijā. Avīzē biju nostrādājis tikai pusga­ du, kad pienāca pirmais lielais pārbau­ dījums — pasaules hokeja čempionāts Sanktpēterburgā, kur Latvijas hokejisti svinēja savu slavenāko uzvaru, pārspē­ jot zvaigžņoto Krievijas izlasi. Joprojām mājās glabāju preses relīzi ar mūsu le­ ģendārā vārtsarga Artūra Irbes pēcspē­ les interviju, kas šokēja vietējos žur­ nālistus un preses centrā tika izķerta zibens ātrumā, lai gan Irbe tikai godīgi īsumā atgādināja par mūsu valsts vēs­ turi, deportācijām un saviem vectēviem leģionāriem.

Jaunā kareivja skola Man pavisam sanāca strādāt sešos pasaules čempionātos hokejā, taču tā ir tikai liriska atkāpe, jo jau pirmajā gadā sagaidīju iespēju darboties futbola druvā, kad 2000. gada rudenī Sports vienojās ar Latvijas Futbola federāciju par pieli­ kuma Futbola Vēstis izdošanu, kas pāris gadu iznāca divreiz mēnesī. Var teikt, ka futbols laikrakstā bija privileģētā stāvoklī, jo par katru no sporta veidiem Sportiņā parasti rakstīja ­ viens re­ portieris, bet par futbolu visus šos avīzes gadus mēs draudzīgi rakstījām ar kolēģi Vilni Plaudi, tāpēc lepni varējām sevi saukt par Futbola nodaļu. Tas vēl bija

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


veco tehnoloģiju laikmets ar savu darba specifiku — piemēram, 2000. gada rudenī, nākamajā dienā pēc Latvijas futbola izlases uzvaras Sanmarīno, pusi dienas pa Itālijas degvielas uzpildes stacijām meklēju faksa aparātu, lai nosūtītu uz redakciju spēles aprakstu. Uz hokeju vai futbolu Eiropā parasti braucu kopā ar latviešu fanu klubu Sarauj, Latvija!, kas pati par sevi jau bija īsta jaunā kareivja skola. Līdz 2004. ga­ dam Sporta redakcija atradās Preses namā, kas bija slavens ar savu īpašo auru.

Fans nav žurnālists Kad sāku strādāt Sportā, pie Latvijas valstsvienības vadības pults atradās angļu Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

treneris Gerijs Džonsons, un 2001. ga­ da pavasarī sanāca nokļūt liela skandāla epicentrā, kad pēc kaunpilnā neizšķirta ar Sanmarīno Skonto stadionā pa ceļam uz preses konferenci Džonsons metās ar dūrēm virsū žurnālistam Askoldam Uldriķim, tāpēc nekas cits neatlika, kā līst pa vidu un izšķirt oponentus. Ar to arī Džonsona liktenis Latvijā bija izšķirts, bet angļa vietā valstsvienības grožus pārņēma Aleksandrs Starkovs, jau pēc pāris gadiem izcīnot mūsu futbola vi­ su laiku lielāko panākumu — ceļazīmi uz Euro 2004 finālturnīru. Jāsaka godīgi, tajā laikā vēl nebiju ticis vaļā no sava futbola līdzjutēja gēna, tāpēc Euro 2004

atlases ciklā parasti centos sarunāt ar kolēģi un draugu Vilni, lai viņš uzraksta operatīvo spēles aprakstu, bet es varētu baudīt maču kaislīgāko Latvijas fanu sektorā — tāpēc leģendārās uzvaras Polijā un Zviedrijā, kā arī Rīgā pār Ungāriju un Turciju bija vēl saldākas. Izšķirošo maču Turcijā gan skatījos mājās pie TV ekrāna, bet vēlāk kopā ar vēl simtiem fanu visu nakti gaidījām Latvijas izlases atgriešanos Rīgas lidostā. Pāris dienu vēlāk arī bija tas gods būt lieciniekam mūsu zelta komandas audien­ cei Rīgas pilī pie Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas.

41

›››


›››

Kad futbolu skatās Valsts prezidente Tomēr Euro 2004 finālturnīrā par fanošanu tribīnēs nācās aizmirst, divas nedēļas strādājot Portugālē pēc labākās sirdsapziņas. Skaidrs, ka Euro 2004 jeb­ kuram latviešu futbola cilvēkam ir gal­ venais dzīves notikums, bet vēl jo īpaši to varēju izbaudīt, jo uz Portugāli devos kopā ar Latvijas delegāciju vēl piecas dienas pirms pirmās spēles ar Čehiju. Latviešu žurnālisti arī dzīvoja tajā pašā mazpilsētā Anadijā, kur mūsu futbolisti. Neiztika arī bez kurioziem, jo izrādījās, ka četriem žurnālistiem paredzētajā numuriņā ir tikai trīs gultas, taču iztikām bez skandalēšanās, jo žurnāla Privātā Dzīve pārstāvis Juris Vaidakovs secināja, ka Portugāles klimatā var nakšņot arī uz balkona. Portugālē tika pastrādāts godam, bet īpaši prātā palikusi epizode pirms atgriešanās dzimtenē. Portu lidostā runājos ar saviem futbola biedriem no FK Alberts, kad pie mums pienāca Latvijas valstsvienības spēlētājs Valentīns Lobaņovs, sakot neaizmirstamus vārdus: “Neuztraucieties, Krieviju mēs uzvarēsim — viņi pārāk daudz zīmējas!” Respektīvi, visi saprata, ka jau 2005. ga­ da vasarā Latvijas futbolu gaida vēl v­iens vēsturisks pārbaudījums — Pasaules kausa atlases spēles ar Krieviju, kas jebkuram kārtīgam latvietim vienmēr ir īpašs notikums. Sports mačus ar Krieviju uztvēra ļoti nopietni — uz pirmo spēli

Izlūkos. 2005. gadā pirms spēles ar Krieviju Sanktpēterburgā. No labās: Sporta reportieri Vilnis Plaudis un Kristiāns Girvičs kopā ar ilggadēju futbola līdzjutēju Valdi Girviču

42

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Sports, sports un visa dzīve Latvijas futbols nav tikai valstsvienība, tāpēc ir vērts atcerēties arī mūsu valsts meistarsacīkšu īpašo notikumu, kad 2005. gadā Liepājas metalurgs kļuva par Latvijas čempioniem, pārtraucot 14 gadu Skonto hegemoniju. Zīmīgi, ka šis Latvijas futbo­ lam tik vēsturiskais notikums sakrita ar Sporta 50 gadu jubileju. Regulārie brau­ cieni uz Liepāju vienmēr bija svētki, bet tajā gadā jo īpaši palikusi atmiņā sezo­ nas atklāšana, kad vispirms Sporta futbo­ la nodaļa bija Ventspilī uz bēdīgi slavenās Kuldīgas Ventas pirmo spēli, bet pēc tam pa taisno braucām uz Liepāju. Atgādināšu, ka 2005. gadā pirms sezonas ļoti tika gaidīta jaunizveidotā superkluba Venta spēles — Ventas pirmssezonas preses kon­ ferences viesnīcā Radisson ar karstajiem ēdieniem vien bija ko vērtas, taču ātri­­vien tā izrādījās grandioza afēra. Nobeigumā vēl jāpiebilst, ka laikraksts Sports ne tikai rakstīja par notikumiem sporta laukumos, bet arī paši bijām gatavi sportot — piemēram, 2005. gadā sarīkojām Sporta balvas izcīņu minifutbolā, kur mūsu redakcijas vīri sacentās ar Saeimas koman­ du, Sarauj, Latvija! fanu klubu un Latvijas žurnālistu izlasi. Pats visu šo laiku esmu spēlējis futbolu klubā Alberts, kas nākamgad arī svinēs 20 gadu jubileju. Savukārt vēl šogad dienasgaismu vajadzētu ieraudzīt grāmatai Mūsu lielās spēles par atjaunotās Latvijas valstsvienības vēsturi, kur lieti noderēja daudzu gadu laikā Sportiņā iegūtā pieredze. Sportā satiku arī savu sievu, tāpēc ko tur vēl vairāk piebilst... © Gadsimta spēle. 2004. gadā Portugāles pilsētā Portu tūlīt sāksies Latvijas futbola izlases visu laiku slavenākā spēle ar Vāciju

Attēlā: gas

lī nāta II čempio

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Medijā

Latvijas

199 S kopš SPORT

. gada s 2018

9. gada

s Girvič Kristiān

Sanktpēterburgā, kur vilciena sastāvam bija pievienoti pāris papildu latviešu līdzjutēju vagoni, Sportiņam bija sava ku­ peja, kur iekārtojās divi rakstošie — šo rindu autors un Vilnis, fotogrāfs Renārs Buivids un mans tēvs Valdis Girvičs — futbola līdzjutējs ar milzu pieredzi. Brauciens nebija viegls, no rīta vairs nevarēju atrast savas kurpes, tāpēc uz maču un arī pēcspēles preses konfe­ renci nācās doties pirts čībās — lai gan spēli zaudējām, Sportiņā reportāža bija uz sešām lappusēm, pēc labākajiem ārzemju paraugiem. Krieviem revanšējāmies pēc pāris mēnešiem — Rīgā, kur atstātie di­ vi punkti viņiem vēlāk dārgi maksāja. Par šīs spēles nozīmi vislabāk liecina fakts, ka tautas iemīļotā Valsts preziden­ te Vaira Vīķe-Freiberga uz futbolu atnāca divas reizes — uz pirmo Euro 2004 atla­ ses izslēgšanas spēli Rīgā ar Turciju un šo tikšanos ar mūsu visprincipiālākajiem pretiniekiem.

ns Kristiā S Č I GIRV

ēc pēd

spēlē p

ārtiem

ūtiem v

ūtē g ējā min

43


IESPĒJA

Arī dzīvei

ārpus sporta Ja vien nebūtu iejaukusies visa 2020. gada garumā dzīvi bojājošā nepārvaramā vara, no 19. līdz 22. oktobrim Gulbenē, Talsos un Rīgā uz īsām treniņu un izglītojošām nometnēm pulcētos Latvijas reģionu izlašu dalībnieki — puiši līdz 14 gadu vecumam (2007. dzimšanas gads un jaunāki), kuri dažādu sporta skolu komandās pieteikuši savu talantu Latvijas Jaunatnes basketbola līgas spēlēs. Jaunais projekts, kura īstenošana atlikta, taču nav apturēta, ir tikai viena no Latvijas Basketbola savienības pavasarī izveidotās Reģionu komisijas pamanāmākajām aktivitātēm.

“M

ūsu misija — neļaut pa­ zust talantiem,” sarunā uzsver komisijas vadītājs LBS valdes loceklis Klāvs Olšteins.

Basketbolists dzīvē nepazudīs — Esi bijis politiķis, tagad — uzņēmējs. Kāda ir motivācija iesaistīties basketbola dzīves organizēšanā? — Kā visus cilvēkus, arī mani vada merkantilas intereses. Pats esmu spēlējis, tagad spēlē mans dēls. Esmu reālists — tikai 0,1% no visiem bērniem un jaunie­ šiem, kas patlaban spēlē Jaunatnes līgā, izaugs par profesionāļiem un spēs ar bas­ ketbolu nodrošināt sevi dzīvei. Bet esmu pārliecināts, ka tieši sports, jo īpaši bas­ ketbols, nodrošina labas iespējas, kā jau­ nietim attīstīt sevi, ieaudzināt mērķtiecī­ bu. Tāpēc ir ļoti svarīga vides kvalitāte, iespē­jas augt kā sportistam un personībai. Basketbola sabiedrībai jādod ģimenēm skaidrs signāls — nāciet pie mums, ar basketbolā iegūto pieredzi jūsu bērns dzī­ vē nepazudīs. Tas ir svarīgi man kā tē­ vam, tas ir svarīgi man kā uzņēmējam, jo pieredze liecina, ka uz basketbolā norūdītiem cilvēkiem var paļauties visās jomās. Basketbola sabiedrība šai ziņā jau bijusi un ir pietiekami progresīva, bet man ir vīzija, ko vēl gribu izdarīt vairāku gadu laikā, attīstot dažādus izglītojošus projektus.

44

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


IESPĒJA

Klāvs OLŠTEINS LBS Reģionu komisijas vadītājs, zvērināts advokāts, uzņēmējs

Studijas ar basketbola akcentu. Gan Latvijas Universitāte, gan Biznesa augstskola Turība jau vairāk nekā 10 gadus piedāvā motivējošos noteikumus studentiem, kuri veiksmīgi pārstāv augstskolas basketbola laukumos. Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Foto: Renārs Buivids, Sports

Tuvāk saknēm. Basketbola savienības delegācija iepazīstas ar sporta infrastruktūru Balvos. No kreisās: LBS ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss, Balvu novada domes priekšsēdētājs Aigars Pušpurs, LBS prezidents Raimonds Vējonis un LBS Reģionu komisijas vadītājs Klāvs Olšteins

— Kāda bijusi paša pieredze basketbolā? — Sāku trenēties salīdzinoši vēlu — 7. klasē. Gadu vēlāk ar basketbola aprin­ dās pazīstamā Ivara Bambja palīdzību no Vānes pārcēlos uz Kandavas internātskolu. Nekāds dižais sportists no manis neiznāca, bet kaislība uz basketbolu palika. Vēlāk nedaudz pieliku roku BK Valmiera lielāka­ jam panākumam — uzvarai Latvijas čem­ pionātā. Valmierā dzīvo radi, esmu labos draugos ar kluba galvenajiem rīkotājiem Mārtiņu Bērziņu un Guntaru Galvanovski. Oficiāla statusa klubā man nebija, bet bi­ ju klāt procesos, palīdzēju piesaistīt atbals­ tītājus. Tagad Basketbola savienībai varu palīdzēt ar dažādiem projektiem tikt līdz lēmumu pieņēmēju līmenim. — Valmieras zelta pasakai gan drīz pienāca sāpīgas beigas... — Svarīgi, ka Valmierā basketbols jo­ projām ir. Jauns klubs, citi cilvēki, ku­ ri jau paguvuši daudz izdarīt. Prieks, ka pilsētā attīstās sporta infrastruktūra — peldbaseins, lielisks medicīniskais nodroši­ nājums. Lieliski, ka izdevies piesaistīt brā­ ļus Bertānus, nodibinot Bertānu Valmieras basketbola skolu. Turklāt uzreiz divas mā­ cību iestādes — Valmieras tehnikums un Vidzemes Augstskola — piedāvā stipen­ dijas basketbolistiem un mācību program­ mas, kas saskaņotas ar vietējiem uzņē­ mējiem. Jaunieši var ne tikai trenēties un

Dzimis

1983. gada 12. aprīlī

Izglītība

Kandavas internātvidusskola un sporta skola, Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte

Profesionālā darbība

10. un 11. Saeimas deputāts, Ekonomikas un Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs; kopš 2020. gada februāra — Latvijas Basketbola savienības valdes loceklis, LBS Reģionu komisijas vadītājs

spēlēt, bet arī apgūt pieprasītas profesijas ar lieliskām iespējām atrast darbu turpat pilsētā. Tieši tas, kas vajadzīgs. — Cik lielā mērā uzņēmējs Olšteins var taustāmi palīdzēt basketbolam? — Bizness attīstās, būvējam trīs kuri­ nāmo produktu rūpnīcas Latgalē, tūliņ uz­ sāks darbu Daugavpils rūpnīca, Limbažos rūpnīca jau strādā vairākus gadus. Ir ļo­ ti daudz ideju, kā attīstīt uzņēmējdarbību, un ceru, ka nākotnē basketbola rūdītie puiši un meitenes man nāks talkā, lai ra­ dītu ko lielu un ievērojamu Eiropas un Pasaules līmenī līdzīgi, kā to ir izdarījuši mūsu sportisti.

Reģionu komisijas misija — Ziņa par Reģionu komisijas veidošanu daļā basketbola sabiedrības tika uztverta piesardzīgi — kādi uzdevumi, vai nedublēsies funkcijas utt. — Latviju nosacīti var sadalīt di­ vās daļās — Rīga un reģioni. Karte, kurā bija redzamas vīriešu valstsvienības spēlētāju dzimšanas vietas, uzskatāmi parādīja reģionu lielo ieguldījumu, bet nevar paļauties, ka šī tendence turpināsies pati no sevis. Mūsu misija — neļaut pazust talan­ tiem. Ticu, ka reģionu reforma palīdzēs laukiem attīstīties, nostiprinot novadu cen­ trus. Tur dzīvo ģimenes, aug bērni, ku­ riem jādod iespēja trenēties un attīstīties.

45

›››


IESPĒJA

›››

Pats zinu, ko nozīmē dzīvot dziļos laukos un pēc spēles soļot garus kilometrus uz mājām. Saikne ar dzimtajām vietām man saglabājusies, un redzu, ka lauki var dot lielāku pienesumu, ja talants tiek laikus pamanīts un atbalstīts. Gan izaudzinot la­ bus sportistus, gan spožus prātus, kuri var sasniegt virsotnes savās profesijās, sagla­ bājot mīlestību pret basketbolu. Reģionu izlases ir viens no veidiem, kā palīdzēt talantiem. — Kāpēc reģionu izlases tiek veidotas tieši U-14 vecumā? — Tas ir vecums, kad sākas pāreja no bērnu uz jauniešu basketbolu. Gatavošanās kļūst nopietnāka, tiek veidota pirmā Latvijas izlase. Šis ir pilotprojekts. Palaidīsim proce­ su, izanalizēsim kļūdas, izdarīsim secināju­ mus, domāsim, kā piesaistīt naudu. Ja viss izdosies kā iecerēts, varētu pievienot arī ci­ tas grupas — U-15, U-16. Arī meitenes bū­ tu pelnījušas šādu programmu. — Projekts paredz četrus sabraukumus sezonā. Ko var izdarīt tik īsā laikā? — Daudz. Latvija sadalīta sešos reģio­ nos, būs Latgales, Vidzemes, Kurzemes, Zem­gales un divas Rīgas komandas. Prak­ sē — treniņos un nodarbībās — iepazīsim lielu skaitu bērnu un novērtēsim gan spor­ tisko potenciālu, gan rakstura īpašības. Dar­bā tiks iesaistīti attiecīgo reģionu spor­ ta sko­ lu treneri, bet procesu pārraudzīs Lat­vi­jas izlašu vadītāji un Treneru komisi­ jas dalībnieki — ieguvēji būs gan puiši, gan treneri. Bez sportiskajām nodarbībām būs izglīto­ joši semināri par sportistu uzturu un psiho­ loģiju — jomām, kurās, teikšu diplomātis­ ki, varam būt daudz labāki. Informācija būs pieejama un noderīga visiem — bērniem, vecākiem un treneriem. Ne tikai izredzēta­ jiem — reģionu izlašu dalībniekiem. Mate­ riā­li būs pieejami visiem, kam vien būs par to interese. Izlases vadītājiem būs vieglāk izraudzīties spēlētājus pirmajiem starptautis­ kajiem turnīriem, tiem, kuri netiks U-14 iz­ lasē, ceru, būs gan stimuls trenēties vēl cītī­ gāk, lai panāktu līderus, gan arī zināšanu bā­ze, kas palīdzēs attīstīties. Pēc diviem ga­ diem U-16 vecumā Latvijas izlases sastāvs, ļoti iespējams, jau būs pavisam citāds. Bet arī tad, ja netiks izlasē, būs iespēja kvali­ ficēties ASV vai Latvijas augstskolu basket­ bola ­sistēmai. — Dzirdēta versija, ka reģionu izlases esot dāvana aģentiem, kuriem vairs nebūs jāapbraukā visas skolas dziļos laukos. — Aģentu līdzdalība basketbola proce­ sos ir realitāte. No tās neizvairīsimies, jo nav jēgas iet pret tirgus likumiem. Bet ko­ munikācijā ar aģentiem neslēpju, ka, ska­ toties ārzemju virzienā, stratēģiski tālredzī­ gāks mērķis ir ASV, nevis, piemēram, Spā­nija, kur nopietns mācību process fak­ tiski pārtrūkst un neviens basketbolists ne­

46

studē. Protams, ir lieliski, ja iznāk karje­ ra, kā Kristapam Porziņģim. Bet, piemēram, no Fuenlabrada jaunatnes sistēmā iesaistī­ tajiem jauno basketbolistu desmitiem par īstu profesionāli izauga tikai Rolands Šmits. Ko dzīvē dara un darīs pārējie? — Nesen basketbola sabiedrībā uzvirmoja kārtējais konflikts — perspektīvs spēlētājs no reģiona komandas pāriet uz Rīgu. Neiedziļinoties būtībā un necenšoties līdz niansēm izpētīt, kuram vairāk taisnības, pievērsīšu uzmanību citam aspektam. Proti, it kā aplaupītais kā pozitīvu piemēru pieminēja cita spēlētāja pāreju uz Itālijas komandu, kaut par šī gājiena sportisko lietderību no izlašu treneriem dzirdētas kritiskas atsauksmes. Jautājums, vai reģionos populārā greizsirdība pret Rīgu nav kļuvusi pārāk akla un nekonstruktīva. — Katrs gadījums ir individuāls, un nebūtu pareizi vispārināt. Tāpat nav tā, ka viena puse ir pilnīgi balta un pūkaina. Cilvēciski saprotams, ka daudzu jauniešu, viņu vecāku un arī treneru ausīs Spānija vai Itālija skan labāk nekā Rīga. Arī aģen­ tam vieglāk uzburt sapņu pilis par lieliska­ jiem apstākļiem siltajos dienvidos un drīz nopelnāmu miljonu. Labākā atbilde būtu Rīgas piedāvājuma kvalitāte un veiksmes stāsti. Un te atgriežamies pie izglītības no­ zīmes. Ja cilvēks ne tikai spēlē basketbolu, bet arī nopietni mācās, viņam ir galva uz pleciem, un tas palīdz neatsaukties lētiem vilinājumiem un nenoiet no ceļa. — Kādi signāli nāk no treneru vides — Reģionu izlašu projektā saskata iespējas vai draudus?

— Iespējas. Un neviens neprasa, cik man par to maksās. Tātad nav tik slikti, kā daždien domājam. Mūsdienās ir svarīgi katru dienu mā­ cīties — gan uzņēmējdarbībā, gan attiecī­ bās. Arī basketbola saimei jāmācās katru dienu, lai, kopā attīstoties, varam piedāvāt vislabāko vidi sabiedrībai. Jo tuvākajā nākotnē gaida ļoti asa cīņa par katru bērnu, basketbolam jābūt gatavam konku­ rēt ar futbolu un hokeju jau no četru gadu vecuma. Jāiet bērnudārzos, jārāda piemērs. Tas jau tiek darīts Liepājā, Saldū, tādi pie­ mēri jāpopularizē un jāatbalsta. — Kā veidojas sadarbība ar pašvaldībām? — Pašvaldību atbalsts būs ļoti bū­ tisks, jo izmaksas, protams, ir lielākas ne­ kā iepriekš, kad U-14 vecumā tika veido­ ta tikai viena izlase ar īsu darba ciklu. Ekonomējot līdzekļus, katrā vietā pulcēsies divu reģionu komandas. Par laimi, gribētā­ ju rīkot sabraukumus netrūkst. Acīmredzot tiek novērtēts ieguvums pilsētai, tās bēr­ niem un arī sporta skolai.

Latvijas realitāte: studentu basketbols, nevis Eirolīga — Basketbola norišu dalībnieki un vērotāji kā labākos laikus Latvijas basketbolā mēdz piesaukt treknos gadus, kad labāko klubu budžeti bija mērāmi septiņu ciparu skaitļos un valsts čempionātā spēlēja vismaz puse valstsvienības dalībnieku. Kā vērtēt pašreizējo situāciju — objektīva realitāte vai neizmantotas iespējas nostabilizēt profesionālo klubu sistēmu Latvijā?

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


IESPĒJA

Dzīvs piemērs. Kristaps Dārgais savulaik netika Latvijas jaunatnes izlasēs, toties ieguva ceļu būves inženiera diplomu, ar Latvijas Universitātes komandas starpniecību ieguva stabilas pozīcijas Latvijas Basketbola līgas saimniecībā un veiksmīgi apvieno Latvijas vicečempionvienības BK Ogre kapteiņa funkcijas ar darba pienākumiem savā profesijā

— Gan skatoties uz procesiem no ma­ las, gan pēdējo pusgadu aktīvi iesaistoties darbā, esmu pārliecināts, ka Latvijā nav sporta organizācijas, kas labāk par LBS būtu piesaistījusi naudu brīvajā tirgū, iz­ mantojot mūsu zvaigžņu potenciālu un bas­ ketbola sistēmas daudzveidīgo piedāvāju­ mu. Tas ir bijušā LBS ģenerālsekretāra Edgara Šnepa nopelns. Bet, ja runa ir par mūsu klubiem, tad es kā uzņēmējs ska­ tos uz to aptverto auditoriju — cik seko­ tāju Instagram, Facebook, Youtube profiliem. Diemžēl tie skaitļi nav ļoti lieli, un pie tā nav vainojami mūsu klubi, bet gan ierobe­ žotais tirgus.

P

Ivars Rudzītis trijos gados ieguldīja 1,5 mil­ jonus eiro un atzīst, ka dzīvē neesot bijis patīkamākas sajūtas kā tad, kad komanda uzvarēja septītajā finālspēlē. Bet otra tāda stāsta Latvijas reģionos var nebūt. Latvijas uzņēmējdarbības vidē ienāk ār­­ zemju investori, kuri atbildīgi maksā no­ dokļus, bet neredz atdevi, lai atbalstītu klu­ bus, kuru spēles skatās 300—500 cilvēki. Pat 1000 skatītāju nemainīs šo attieksmi. Visu cieņu Edgaram Jaunupam par to, ko viņš izdarījis, piesaistot naudu VEF Rī­ gai — profesionāls klubs ir liels pluss vi­ sam Latvijas basketbolam. Bet būšu reā­ lists — mūsu nākotne ir pusprofesionālie klubi. — Un Latvijā nebūs Eirolīgas kluba? — Tikai tad, ja kāds basketbolu mī­ lošs cilvēks izveidos miljardu vērtu uzņē­ mumu. Varbūt kāds no mūsu NBA spēlētā­ jiem varētu mēģināt attīstīt lielu projektu, kā to dara Tonijs Pārkers. Taču Francijā ir daudz lielāks tirgus — nebūtu korekti salī­ dzināt. Zinu, ka Lietuvā Žalgiri atbalsta gan pilsēta, gan valsts, bet Latvijā nebūs vieg­ li paskaidrot, kāpēc nodokļu maksātājiem jāuztur šāds projekts. Auglīgāk būs nelolot veltas ilūzijas par profesionālā basketbola uzplaukumu Latvijā. Visam atlikušajam mū­ žam varēs nopelnīt tikai tie, kuri būs kon­ kurētspējīgi augstākajā līmenī starptautiska­ jā basketbola tirgū, bet tādu nebūs daudz. Pārējiem jābūt gataviem dzīvei ārpus sporta. — Kam tad būtu jāspēlē Latvijas līgā? — Manuprāt, perspektīvākais vir­ziens ir klubu sadarbība ar augstskolām, kas vien­ laikus ļauj domāt par diviem mērķiem. Sportiskā ziņā komandas modelis ar 3—5 pieredzējušiem un meistarīgiem profesionā­ ļiem, kā arī 5—7 talantīgiem un enerģis­ kiem studentiem un skolēniem ir pietieka­ mi jaudīgs, lai tiektos pēc laba spor­ tis­ kā rezultāta vietējā līgā. Savukārt iespēja vien­ laikus tre­nē­ties, spē­ lēt un mācīties palīdz jaunietim tikt skaidrī­ bā ar sevi — mēr­ ķiem un iespē­jām tos sasniegt. Pilnībā sapro­ tu tos astoņpadsmit­ gadīgos čaļus, ku­ ri ir pārliecināti, ka drīz spēlēs NBA, un negrib dzirdēt brīdi­ nājumus, ka kaut kas varētu neizdo­ ties. Pazīstu puišus, kuri Amerikā mācījušies biznesa program­ mās labās augstskolās un vismaz līdz tre­ šajam kursam domājuši, ka būs profesio­nāli basketbolisti. Jaunībai raksturīgs optimisms, un sapņi motivē strādāt ar vēl lielāku at­ devi. Bet sistēmai jābūt tādai, lai sportis­ kās karjeras neizdošanās gadījumā jaunais

ēc praktisko profesiju cilvēkiem drīz darba devēji stāvēs rindā. Somi to ir lieliski sapratuši un pārbaudījuši gan hokejā, gan basketbolā — internāta audzēkņi vienlaikus ar pastiprinātajiem treniņiem apgūst profesiju

Nelolosim ilūzijas — Latvijā profesio­ nālajā sportā jūtami vairāk naudas nebūs. Klubi balstās uz pašvaldību atbalstu, bet tā apjoms ir ierobežots. Jā, strādā lokālpatrio­ tisms. Draugi, paziņas, spēlētāju vecāki — viens palīdz ar pieciem, cits ar 10 vai 20 tūkstošiem. Jā, bija Valmieras/ORDO stāsts. Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

cilvēks nebūtu izmests no laivas un ne­ ieslīgtu depresijā. Stabilitāti tādā situācijā nodrošina apgūta profesija, un tai nav no­ teikti jābūt saistītai ar augstāko izglītību. Tāpēc esam izstrādājuši izglītības program­ mu, kam devām starptautiski saprotamu nosaukumu Win-win. — Ko tā paredz? — Basketbola treniņu un spēlēšanas sasaisti ar mācību procesu, iezīmējot vai­ rākus virzienus. Pirmais — palīdzēt jauniešiem mērķtie­ cīgi sagatavoties studijām ASV augstskolās. Esam sākuši sadarbību ar ASV vēstniecī­ bu, kas piedāvā savu atbalstu jauno basket­ bolistu informēšanā, kas nepieciešams, lai dotos studēt uz ASV. Veidosim informatī­ vos materiālus par prasībām, kam jāatbilst sportā un mācībās, par iespējām. Process ar ilgtermiņa efektu, jo kvalitatīva izglītība paver iespējas strādāt gan Latvijā, gan ār­ zemēs. No tā nav jābaidās, jo pasaulē ro­ bežas zūd, fiziskā atrašanās vieta zaudē nozīmi. Galvenais, lai būtu vēlme saglabāt cilvēciskos kontaktus ar Latviju un vēlme palīdzēt mūsu sistēmai augt kvalitatīvākai. Otrais virziens — Latvijas augstskolu potenciāla izmantošana. Ļoti svētīgu darbu jau dara Latvijas Universitāte un Vidzemes Augstskola, milzīgs potenciāls ir Rīgas Tehniskajai universitātei, Rīgas Stradiņa universitātei, Latvijas Lauksaimniecības universitātei. Jelgavā jau bijusi pozitīva sa­ runa, šīs pilsētas komanda ir pirmā aiz sliekšņa, kas varētu pievienoties augstā­ kā līmeņa komandām. Līdz šim nepietie­ kami izmantots potenciāls — klubu sadar­ bība ar augstskolām. Piemēram, kāpēc BK Ogre nevarētu apvienot spēkus ar LSPA? Trešais virziens — profesionālā izglī­ tība. Kvalificēts elektriķis, automehāniķis, pavārs var nopelnīt vairāk nekā biroja dar­ binieks. Redzot, kas notiek darba tirgū — pēc praktisko profesiju cilvēkiem drīz dar­ ba devēji stāvēs rindā. Somi to ir lieliski sapratuši un pārbaudījuši gan hokejā, gan basketbolā — internāta audzēkņi vienlai­ kus ar pastiprinātajiem treniņiem apgūst profesiju. Patlaban VEF Rīgā spēlējošais Aleksandrs Madsens ir apguvis pavāra profesiju un dzīvē nepazudīs, lai kā veido­ tos karjera basketbola laukumā. Jaunajiem latviešiem jāpiedāvā līdzīgas iespējas. Izcils piemērs — Kristaps Dārgais. Nav spēlējis jauniešu izlasēs, bet absolvējis RTU, strādā par ceļu būves inženieri, vienlaikus būdams viens no BK Ogre līderiem un vēl slam dunk zvaigzne. Viss ir iespējams, ja ti­ kai ir vēlēšanās un motivējoša sistēma. ©

Guntis KEISELS, www.basket.lv

47


DZĪVESVEIDS

Latvijas rekord salacgrīviete no V Diāna Džaviza, gatavojoties Spartatlonam — teju pārcilvēciskam skrējienam no Atēnām līdz Spartai, veica savdabīgu treniņu cēlienu. Vispirms, spītējot Covid-19 ierobežojumiem, Diāna dzīvoklī veica sešu stundu skrējienu. Pēc tam treniņu nolūkos viņa startēja 107 km skrējiensoļojumā no Rīgas līdz Valmierai un laboja savu pērn uzstādīto trases rekordu. Spartatlonu koronavīruss atcēla, taču tā vietā Vīnē dzīvojošā, bet Salacgrīvā uzaugusī Džaviza 4. oktobra rītā Vācijā kļuva par Latvijas rekordisti 24 stundu skrējienā. Distancē Džaviza pieveica 228 kilometrus un 962 metrus un gāza Tamārai Merzļikinai 31 gadu piederošo rekordu par nepilniem septiņiem kilometriem, izcīnot sacensībās skaistu uzvaru.

L

atvijas ultra garo distanču sta­ tistikā Diānas + vārds atro­ dams tikai pēdējo pāris gadu ierakstos. Kāds ir enerģiskās vīnietes ceļš līdz Latvijas rekordu virsotnēm, to žurnāls Sports centās noskaidrot sarunā ar pašu skrē­ jēju. Diānas bērnība Salacgrīvā bija ļoti aktīva. Brīvajā laikā ar brāli un kaimiņu puikām raktas alas, bedres, spēlēti ka­ riņi un tarzāni. Skolas laikā Salacgrīvas vidusskolā Diānas lielā aizraušanās bi­ ja basketbols. Vienlaikus trenējusies ai­ rēšanā, piedalījusies arī vietējās skrieša­ nas sacensībās, kur bijuši labi panākumi, taču toreiz skriešana nav aizrāvusi. Aizrāvusi jaunsargu kustība — bijusi pat doma pēc skolas absolvēšanas iet armi­ jā, taču mamma aizliegusi. Tagad savu patiku pret disciplinētību var izpaust ga­ ro distanču skrējienos.

48

Nevaru vai tomēr negribu? Par savu motivāciju sportot skolas gados Diāna stāsta: “Salacgrīvā pie spor­ ta zāles ir siena, kur tiek izliktas labā­ ko skolas sportistu fotogrāfijas, un es vienmēr sapņoju būt starp viņiem. Tā bi­ ja liela diena, kad beidzot arī es tiku fo­ tografēta! Sporta skolotāja Rasma Turka toreiz mani motivēja. Vēl šodien bieži grūtos brīžos sacensību laikā atceros viņas vārdus: “Nav tāda es nevaru, ir tikai es negribu”. Pēc 8. klases Diāna devusies uz Rīgas 47. vidusskolu ar basketbola novir­ zienu. Šķitis, ka nav pietiekami talantīga, bez tam nav varējusi iedzīvoties internā­ tā un klasē, tādēļ pēc gada pārgājusi uz Āgenskalna Valsts ģimnāziju. Īsi pirms 12. klases beigām dažādu apstākļu dēļ no Āgenskalna skolas aizgājusi, 12. kla­ si pabeidzot Rīgas 1. vakara ģimnāzijā.

Diāna DŽAVIZA Dzimusi

1987. gadā Salacgrīvas pagastā

Izglītība

vidējā profesionālā (ofisa un sociālo mediju menedžere)

Nodarbošanās informācijas tehnoloģiju nozare Sporta aktivitātes

ultra garo distanču skriešana, riteņbraukšana, joga, fitness

Ģimenes stāvoklis

šķīrusies, ir meita

Lielākie sasniegumi sportā

Rīga—Valmiera dubultuzvara un trases rekords (2019., 2020.)

Latvijas rekordi

Rīga—Valmiera 107 km 9.26:49 (2020.), 24 h skrējiens 228,962 km (2020.)

Personīgie rekordi

100 km 8.48:12 (2020.), sieviešu trases rekords Wörthersee Ultratrail (72 km 2700 m kāpums) 8.14:56,080 (2018.)

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


DZĪVESVEIDS

Foto: Aija Valtmane

iste – īnes

››› Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

49


DZĪVESVEIDS

›››

Gribēja nomest svaru Pēc vidusskolas pametusi Latviju. Ilgāku laiku dzīvojusi Skotijā, tad piecus gadus Maldivu salās, bet pēdējos septiņus gadus — Vīnē. Tur arī ieguvusi izglītī­ bu — ofisa un sociālo mediju menedžere. Atsākusi nodarboties ar sportu — maz­ liet skriet, lai samazinātu ķermeņa svaru. Tās parasti bijušas 35—50 minūtes, ki­ lometriem uzmanību nepievēršot. Pēc kā­ da laika vēlējusies atmest smēķēšanu un sākusi skriet vairāk. Pirms pieciem gadiem noskriets pir­ mais pusmaratons, un pirmais mara­ tons — pirms 4 gadiem. Kad izlēmusi skriet savu pirmo maratonu, sapratusi, ka no cigaretēm patiešām jāatvadās, un tas arī izdevies. Vēl pēc gada, 2017. gadā, tika no­ skrieta pirmā ultras distance — 60 km, tajā pašā gadā arī otrā ultra, kas bi­ ja 130 km — šajās sacensībās Wien Rundumadum pārsteigusi pati sevi, kopvērtējumā ierindojoties Top 10 un bi­ jusi pirmā no sievietēm.

Priekam! “Skrienu, jo man tas sagādā prie­ ku, tie ir mirkļi, kad varu būt ar sevi, savām domām, dabu, klusumu. Audzinu meitiņu viena jau septiņus gadus, strā­ dāju uz pilnu slodzi. Kad liekas, ka viss jūk un brūk, tad mieru rodu ārā savos soļos. Es neskrienu maratonus un pus­ maratonus uz rezultātu, tiem īpaši ne­ gatavojos. Man patīk gan šosejas skrē­ jieni, gan takas, bet visvairāk patīk būt kalnos — esmu kalnu cilvēks un ļoti labprāt tur skrienu. Šoseju skrienu, tikai lai trenētu psiholoģisko izturību (aizskriet no punkta A uz punktu B). Bet aplī skriet ir kas īpašs — tās ir prātam neaptveramas emocijas, jo no sākuma līdz beigām 24 stundu garumā var redzēt vienus un tos pašus cilvēkus, kā tie mainās — no smaida līdz asarām, līdz neizturamām sā­ pēm un tad atkal līdz smaidam. Dzīvoju līdzi, jūtu to pašu, ko pārējie. Tā ir īpa­ ša sajūta, tāpēc apli skriet nav garlaicīgi. Nakts skrējieni man ir vismīļākie. Naktī skrienot, jūtos vislabāk,” — par savām izjūtām skrienot stāsta Diāna.

Četros no rīta Diānas treniņi parasti notiek ļoti agri no rīta. Lai paspētu izskriet garos treni­ ņus, bieži jāceļas jau īsi pirms četriem no rīta. Treniņu apjoms ir atkarīgs no nāka­ majām sacensībām. Nedēļas nogales bieži tiek izmantotas, lai aizbrauktu uz kalnai­ nākām vietām. Laika trūkuma dēļ mēģina visu pēc iespējas vairāk organizēt tā, lai nav lieki jātērē minūtes ceļā. Vienlaikus jāmenedžē arī desmitgadīgās meitas treni­

50

Absolūti labākā. 24 stundu sacensībās Vācijā, veicot gandrīz 229 kilometrus, Diāna Džaviza pārspēja arī visus vīriešus

ņi, kura agrāk trenējusies akrobātikā, bet šobrīd pārgājusi uz taekvondo, kur atklā­ jies talants. Gan dzīvē, gan trasē ļoti no­ derot Diānas horoskopa zīmei raksturīgā Auna spītība. Šīs vasaras Rīga—Valmiera skrē­ jienam Diāna īpaši nav gatavojusies. Piedalījusies tikai tādēļ, ka skrējienu pār­ cēla uz vēlāku laiku, jo jūnijā vēl nebū­ tu bijusi gatava pievārēt 107 km. Šai sezonai sākusi gatavoties vēlu — ārstēts iekaisums, kas iegūts, gatavojoties 2019. gada pasaules čempionātam 24 stundu skrējienā. Ļoti daudz strādāts dzīvoklī uz velo­ trenažiera. Skrējusi agri no rīta un īsus gabaliņus. Ar dažādiem fiziskiem vingri­ nājumiem stiprināta ķermeņa stabilitāte. Tas viss bez treniņa plāna, jo nebija iz­ virzītu mērķu. Kad martā uzzinājusi, ka tikusi pie biļetes leģendārajā Spartatlona skrējienā, beidzot atradusi sev piemērotu treneri. Pirms tam visus treniņa plānus sastādījusi pati.

Spartatlona vietā... rekords Uz Valmieru netika skriets uz pilnu slodzi, jo tas bija starpposms, audzējot spēku un izturību Spartatlonam, kurš bi­ ja paredzēts septembra beigās, taču tika atcelts Covid-19 dēļ (kā jau vairums citu skrējienu šogad visā pasaulē). Tā vietā nāca 24 stundu skrējiens Berlīnes pievārtē Bernavā. 24 stundu skrē­ jiens Bernavā bija tikai 3 mēnešus pēc Rīgas—Valmieras skrējiensoļojuma. Tur ap­ zināti iets uz 24 stundu rekordu: “Tas bija mans mērķis jau pagājušajā gadā pasaules čempionātā Francijā. Ticēju, ka varu to sa­ sniegt. Bija pārsteigums atstāt visus stiprā dzimuma pārstāvjus aiz muguras, taču ne­ kad neesmu jutusies vājāka par pretējo dzi­ mumu. Ultrās sievietes ir izturīgākas, mēs spējām labāk tikt galā ar sāpēm. Ultras skrējēji ir ļoti vienoti, kā ģime­ ne, nekad uz nevienu neskatos kā konku­ rentu, jūtu vienlīdzību pilnīgi visā — iz­ celsmē, sociāli, emocionāli. Tā ir tāda kā kopiena. Protams, lepojos ar sevi, jo di­

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Foto: Aija Valtmane

DZĪVESVEIDS

Pēc uzvaras ar trases rekordu Rīga­—Valmiera skrējiensoļojumā. Diāna pateicas saviem lielākajiem faniem — ­ brāļadēliem un savai meitai (pa labi)

vi no tiem skrējējiem, kas palika aiz ma­ nis, bija spēcīgi Vācijas nacionālās izlases TOP skrējēji. Domāju, ka daudzi ar skrē­ jienu netika galā, jo bija ļoti silta, saulai­ na un vējaina diena, kas ļoti nogurdināja.”

Foto: Aija Valtmane

Atjaunošanās caur vēderu

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Pēc ultru garajām slodzēm svarīga ir atjaunošanās, kas atkarīga no skrē­ jiena garuma, kāpuma metriem, ātruma, kādā distance noskrieta, kā arī seguma un sagatavošanās. Diāna dalās ar saviem atjaunošanās noslēpumiem: “Jebkurā ga­ dījumā vismaz vienu nedēļu pēc skrējiena vajadzētu sevi ļoti saudzēt. Šoreiz pēc diennakts skrējiena ļaušu ķermenim atpūsties vismaz trīs nedēļas. Labākā atjaunošanās ir veselīgs ēdiens, cita sporta veida aktivitātes — garā­ ki pārgājieni, riteņbraukšana, peldēšana. Galvenais visu mierīgi darīt, sev neļaujot aizelsties. Jāsadziedē arī tulznas. Nedrīkst aizmirst par masāžām, kā arī daudz lai­ ka veltīt miegam.”

Zīmola vēstnese Par sajūtām finišā, kādas ir pēc la­ bi paveiktas distances, Diāna stāsta: “No runners high viedokļa, nekad neaizmirsīšu skrējienu Wien Rundumadum 130 km, kur es izbaudīju katru sekundi, kā arī šī ga­ da Rīgas—Valmieras sacensības, kur ma­ ni sagaidīja mani lielākie fani — meiti­ ņa un brāļadēli. To maģisko zosādu, kura man bija, skrienot 24 stundu rekorda pār­ kāpšanas aplī, nesīšu sev līdzi visu dzīvi.” Diāna skrien ar On Running apaviem un ir šī zīmola vēstnese: “Mīlu šo zīmolu! Apavi tiek mainīti skrējienos, kas garā­ ki par 80 km. Gadās arī izņēmumi. Man tas palīdz psiholoģiski.” Diānas nākotnes sportiskie mērķi un izaicinājumi ir nākamā gada pasaules čem­ pionāts 24 stundu skrējienā un Spartatlons, kuram dalība nodrošināta. Lai izdodas! ©

Santa ROZE 51


ATSKATS

Foto: CEV

Zelts un sudrabs

Latvijas pludmales volejbolam šī dīvainā vasara, kurā beigu beigās notika tikai Eiropas mēroga čempionāti, vēsturē paliks ar Varvaras Brailko un Anetes Namiķes zelta medaļām Eiropas U-20 čempionātā Brno (Čehijā), kā arī ar Kristiana Fokerota un Kārļa Ābelīša vicečempionu titulu kontinenta U-18 meistarsacīkstēs Izmirā (Turcijā). Šoreiz savas mājas priekšrocības, uzņemot vētraino Eiropas pieaugušo čempionātu Jūrmalā, netika izmantotas, jo mūsu bīčvolejbolistu augstākais sasniegums bija vien dalība ceturtdaļfinālā.

L

atvija bija pārstāvēta visos trijos Eiropas čempionātos — U-22 un U-18 vecuma grupā Izmirā un U-20 — Brno. Brailko un N­ a­ miķe par Eiropas U-20 čempio­ nēm kļuva 18 gadu vecumā, bet sudraba medaļas izcīnījušie puiši noteikti pārsteidza visus konkurentus, jo Fokerots 16. dzim­ša­ nas dienu svinēs tikai nākamā gada 31. janvārī, bet Ābelītis karjeras lielāko pan­­ ā­ kumu sasniedza 17 gadu vecumā. Intere­ santi, ka trenera Laura Iecelnieka šogad

52

izveidotais duets Fokerots/Ābelītis šovasar dalību sacensībās sāka ar dalītu 21. vietu Latvijas čempionāta posmā Jūrmalā, bet pēc tam uzvarēja Latvijas U-18 izlases atlases turnīrā. Eiropas U-22 čempionātā Latviju pārstā­ vēja četri dueti, taču tikai viens no tiem — Rinalds Aišpurs/Ardis Daniels Bedrītis — pilnvērtīgi atbilda vecuma ierobežojumiem — 1999. gadā dzimušie un jaunāki spēlētāji. Pārējie sportisti bija vismaz divus gadus jaunāki, taču gan Artūrs Rinkevičs/Rūdolfs

Stankevičs, gan Brailko/Namiķe izcīnīja dalītu 5. vietu. Šiem faktiem pievienojot informāciju par to, ka 2018. gada Eiropas U22- čempions Kristaps Šmits aizvadītajā vasarā vairs n­e­ bija atrodams pludmales volejbola lau­ku­mos, varētu aktualizēt sporta veida attīstības vājo punktu — jauniešu un junioru adaptēšanos un savas pieraksta vietas atrašanu pie­ au­ gušo konkurencē... Tomēr šoreiz par lab­ vēlīgo augsni medaļu kaldināšanai 2020. ga­ da Eiropas čempionātos.

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


ATSKATS

Foto: CEV

Zelta čempionāts. Ar Varvaras Brailko (no kreisās) serves uzņemšanu sāksies viņas un Anetes Namiķes uzbrukums

Tituls izcīnīts! Varvara Brailko (no kreisās) un Anete Namiķe kopā ar treneri Rihardu Finsteru

FINSTERS: vispirms panākumi jauniešos un junioros Varvara Brailko un Anete Namiķe 2020. gada vasarā piedalījās uzreiz trijos Eiropas čempionāta finālturnīros. 18 gadus vecās bīčvolejbolistes sāka ar Eiropas U-20 čem­ pionāta zelta medaļām, kurām tika pievienota dalīta 25. vieta Eiropas pieaugušo čempionātā Jūrmalā un dalīta 5. vieta Eiropas U-22 čempionātā. “Varvaru Brailko trenēju sešus, bet Aneti Namiķi — piecus gadus. Lai gan abas kopš 2016. gada trenējās vienā grupā kopā ar Vanesu Grosbergu, Kristu Paegli un Kristīni Briedi, šis duets tika izveidots tikai sagata­ vošanās posmā 2018. gada pavasarī,” sarunā ar žurnālu Sports stāsta Eiropas U-20 čempioņu treneris Rihards Finsters. “Tajā laikā pats vēl aktīvi startēju pludmales volejbola sacensībās, tādēļ prombūtnes laikā mani aizvie­ toja Alek­ sandrs Solovejs. Treniņu grupā noritēja kopīgs darbs, mums kā treneriem uz­sverot arī lielo nozīmi darbam treniņos, attieksmi pret kopīgo procesu. Pamazām ieskicējām arī plānoto sadalījumu pa pāriem, jo priekšā bija atlase uz Eiropas U-18 un U-20 čempionātiem.” — Nojaušu, ka šajā brīdī sekos bet? — Treneru mērķis bija izveidot divus spēcīgus duetus, labākajām aizsardzības spēlētājām pieliekot klāt bloķētājas. Konkurence par konkrētajām vietām atrisinājās pavisam negaidīti, jo pēc manas un Soloveja atgriešanās no turnīra ārzemēs tikām iepazīstināti ar informāciju, ka Kristīne Briede Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

un Vanesa Grosberga, baidoties par sev netīkamu duetu sadalījumu, izlēmušas pāriet pie trenera Genādija Samoilova. Mūsu treniņu grupā palika trīs spēlētājas. Paegle vēl nebija gatava starptautiskajam līmenim, tādēļ sanāca pāris Brailko/Namiķe. Skaidrs, ka auguma centimetru trūkuma dēļ šis duets ir bez liela potenciāla pieaugušo pludmales volejbolā, taču aktuālais mērķis bija medaļas jauniešu čempionātos. Tādēļ turpinājām kopīgi strādāt, arī meitenēm bija liela motivācija, bet man un klubam Beach Box Gepardi nācās apliecināt savu profesionālismu. Pirmie panākumi jau bija 2018. gadā, kā arī turpmāk pamazām virzījāmies augšup Eiropas jauniešu čempionātos. — Brailko/Namiķei vēl priekšā ne viena vien vasara junioru vecumā. Kāds ir nākamais mērķis šā dueta darbībā? — Mērķis ir katru gadu progresēt rezultātā, fiziskajā sagatavotībā un spēles ziņā. Pagaidām mani viss apmierina, jo katru gadu parādām labākus rezultātus, meitenes arī sa­ prot, ka mums jāspēlē ātrāks volejbols. Man daudzi jautā par pāra maiņu — varbūt sadalīt viņas un atrast labas bloķētājas? Iespējams, ka, pārejot pieaugušo konkurencē, meitenēm pienāks laiks domāt katrai par savu bloķētāju. Tad mūsu treniņgrupā jau būs izaugušas pāris slaidas meitenes no jaunākās grupas. — Pašreiz — 29 gadu vecumā — esi paspējis gan aizvadīt starptautisko karje-

ru kā pludmales volejbolists, visvairāk duetos ar Aleksandru Soloveju un Edgaru Toču, gan arī gūt panākumus kā tre­ neris. — Vispirms liels paldies manam pirmajam volejbola trenerim Aivaram Liniņam, kurš man iemācīja — kas ir volejbols un kas ir disciplīna. Paldies vēlos teikt Genādijam Samoilovam par to, ka mani iepazīstināja ne tikai ar pludmales volejbolu, bet arī uzsvēra svarīgāko — nepadošanos un ticību savam partnerim un trenerim. Un pateicība Aigaram Birzulim, kurš lika saprast, kā taktiski pareizi jāveido spēle un kā veidot treniņu procesu. 2014. gadā mani uzaicināja Beach Box novadīt amatiera treniņus. Atceros, ka pēc treniņa puiši un meitenes bija sajūsmā. Tad ar bīčboksu norunājām, ka trenēšu vēl kādu laiku. Darbs ar amatieriem gan nesniedza vēlamo gandarījumu, jo dažādu iemeslu dēļ audzēk­ ņiem nereti pazuda interese par trenēšanos. Sanāca, ka es ieguldīju savu darbu, samaksu saņēmu, taču rezultāta nebija, radot domu par bērnu grupas izveidi. Darbs sākās ar pirmo astoņu bērnu grupu vecumā līdz 14 gadiem. 2015. gadā sarunā ar Beach Box pārstāvjiem izlēmām, ka izveidosim pludmales volejbola skolu Gepardi. Dabā gepards ir viens no ātrākajiem dzīvniekiem ar spēcīgu ķepas sitie­ nu — ideāli pludmales volejbola kluba simbo­ lam. Pašreiz gepardos darbojas aptuveni 90 dažādu vecumu sportisti.

53

›››


ATSKATS

IECELNIEKS: pludmales volejbols atvaļinājuma laikā Latvijas U-18 klasiskā volejbola izlases dalībnieki Kristians Fokerots un Kārlis Uģis Ābelītis ziemas sezonā darba dienās visbiežāk ir sastopami Murjāņu sporta ģimnāzijas sporta zālē, kur valstsvienības galvenā trenera Laura Iecelnieka vadībā vairo meistarību dalībai Latvijas un Lietuvas Nacionālās līgas čempionātam OC Limbaži/MSĢ rindās. Gan jauniešu izlašu darbībā, gan šā turnīra norisē pagaidām gan iestājies pārtraukums valstī noteikto sporta sacensību rīkošanas ierobežojumu dēļ. “Vienkārši teikt tā sanāca laikam nav īstais brīdis, jo tomēr Latvijas pludmales volejbola atlases sacensībās izcīnījām šo ceļazīmi un mērķtiecīgi gatavojāmies dalībai Eiropas čempionātā,” sarunā akcentē treneris Lauris Iecelnieks. “Nav jau tā, ka U-18 vecuma čempionātā visu izsaka spēlētāju vecums vai auguma centimetri. Apakšgrupas spēlē pret zviedriem Linusu Isaksonu/Hampusu Ekstrandu puiši izcīnīja setos attiecīgi tikai 14 un 12 punktus, bet ceturtdaļfinālā bija iespēja revanšēties. Pamainījām taktiku, un zviedri tika uzvarēti. Un 2,07 metrus garajam Ekstrandam ar saviem spēcīgajiem sitieniem vairs nebija iespēja izšķirt mača likteni.”

Panākums 15 gados. Kristians Fokerots priecājas par kārtējo punktu čempionātā Izmirā

LATVIJAS PLUDMALES VOLEJBOLISTU MEDAĻAS JAUNIEŠU/JUNIORU ČEMPIONĀTOS 2010.—2020. GADĀ Gads (vieta)

Foto: Renārs Buivids, Sports

›››

Spēlētāji

Vieta

Eiropas U-22 čempionāts 2018. (Jūrmala, Latvija) Kristaps Šmits/Mihails Samoilovs 2018. (Jūrmala, Latvija) Tīna Laura Graudiņa/Anastasija Kravčenoka 2016. (Saloniki, Grieķija) Tīna Laura Graudiņa/Anastasija Kravčenoka

1. 2. 1.

Pasaules U-21 čempionāts 2017. (Naņdzjina, Ķīna) Kristaps Šmits/Mihails Samoilovs

3.

Eiropas U-20 čempionāts 2011. (Telaviva, Izraēla) Haralds Regža/Armands Āboliņš 2020. (Brno, Čehija) Varvara Brailko/Anete Namiķe

2. 1.

Pasaules U-19 čempionāts 2016. (Larnaka, Kipra) Kristaps Šmits/Mihails Samoilovs

3.

Eiropas U-18 čempionāts 2015. (Rīga, Latvija) Tīna Laura Graudiņa/Paula Nikola Nečiporuka 2020. (Izmira, Turcija) Kristians Fokerots/Kārlis Ābelītis

1. 2.

Pasaules U-17 čempionāts 2017. (Akapulko, Meksika) Tīna Laura Graudiņa/Linda Elizabete Gramberga 3.

Izmantoti fakti no statistiķa Ainara Cīruļa apkopotās informācijas

Starp klasiku un pludmali. Kārlis Ābelītis (no kreisās), treneris Lauris Iecelnieks un Kristians Fokerots Murjāņos — Kristians Fokerots ir vienīgais 2005. gadā dzimušais Latvijas klasiskā volejbola U-18 izlases dalībnieks. Tad jau nav nejauša viņa izvēle arī pludmales volejbolā? — 15 gadus vecais Kristians Fokerots apspēlē 18 gadus vecus pretiniekus. Tas noteikti ir saistošs virsraksts avīzes rakstam, bet dzīvē jau nekas tik unikāls nenotika. Protams, atzīšu, ka pirms brauciena uz Turciju uz jautājumu par prognozēm saistībā ar puišu sa­ sniegtajiem rezultātiem Eiropas čempionātā atbildētu — būs dalīta 9. vieta.

54

Šim duetam viss vēl ir priekšā, taču šāds pozitīvs pārsteigums — sudraba medaļas — noteikti bija patīkams. Šis panākums kalpos par lielisku stimulu turpmākajam darbam. Prieks, ka kuldīdznieka Fokerota un jūrmalnieka Ābelīša, un viņu vecāku izvēle volejbolista karjeras attīstībai ir saistīta ar Murjāņu sporta ģimnāziju, gūstot panākumus ne tikai savā tiešajā specializācijā klasiskajā volejbolā, bet arī pludmales volejbolā. — Uzvaru Latvijas U-18 izlases atlases sacensībās varbūt var izskaidrot ar mazo konkurenci, bet Eiropas čempionātā nejaušību nevar būt.

— Iespējams, ka no malas varētu arī neatrast loģiku visā notikušajā, jo Fokerots un Ābelītis apsteidza daudzus tieši pludmales volejbola lielvalstu labākos audzēkņus, kuros ieguldīti krietni lielāki resursi — gan finansiālie, gan piesaistītajā personālā sagatavošanās posmā. Iespējams, ka šādā jauniešu vecumā ne visu izšķir videotrenera sagatavotais materiāls par sāncenšiem, bet gan psiholoģiskā sagatavotība katram konkrētam mačam. Ja puiši nebaidīsies no gaidāmās cīņas, tad arī laukumā tiks parādīts maksimāli labākais sniegums. Pludmales volejbols ir īpašs ar to, ka tajā nav spēlētāju

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

e Buivida

maiņas iespējas, aizstājot konkrētās dienas vai stundas neveiksminieku ar komandas biedru, kurš uz šo brīdi varētu būt labāks. Pirms fināla pieļāvu vienīgo kļūdu, jo neatņēmu puišiem mobilos tālruņus. Pēc uzvaras pusfinālā bija četras stundas, kurās internetā redzētais un pēkšņi pievērstā uzmanība kļuva par pārāk smagu psiholoģisko slogu. Ja vēl atnāk informācija, ka Eiropas čempionāta laikā Jūrmalā iecerēts uz lielā ekrāna rādīt U-18 fināla tiešraidi, tad ir grūti koncentrēties tikai pašai spēlei. Fināls pret ukraiņiem Jevgeņiju Boiko un Vladislavu Omeļčuku kļuva par mūsu dueta vienu no divām sliktākajām spēlēm čempionātā. — Latvijas jauniešu un junioru izlašu dalībnieki tika noteikti vienā atlases turnīrā. Vai tas ir samērīgi? — Es iestātos par atlases sistēmu, kura tika izmantota 2015. gadā, kad Tīna Graudiņa un Paula Nikola Nečiporuka kļuva par Eiropas U-18 čempionēm. Latvijas atlases turnīra uzvarētāju treneris izvēlējās, piemēram, asto­ ņus puišus, kuri uzsāka kopīgus treniņus kā izlases kandidāti. Pēc tam jau sagatavošanās posmā izmēģināja dažādus virknējumus, lai atrastu spēcīgāko, kuri pārstāvētu Latviju attiecīgajā čempionātā. Pašreizējā situācijā, kad notiek savstarpējā konkuren­ce arī starp pludmales volejbola hallēm, cīņā par ceļazīmēm uz lielajiem turnīriem dodas konkrēti dueti, īsti nepastāvot iespējai apvienot resursus vēl labāka pāra izveidei. — Kāpēc Latvijas U-18 klasiskā volej­ bola izlases treneris iesaistās arī pludmales volejbolā?

— Man jau formāli kā MSĢ klasiskā volejbola trenerim nav nekādas tiešas saistības ar pludmales volejbolu. Savu audzēkņu iesaistīšanos pludmales volejbola aktivitātēs redzu kā iespēju citādākām emocijām, un gūtie panākumi vasarā palīdz arī būt motivētiem treniņiem ziemas sezonā sporta zālē. Latvijas čempionāta pirmajā posmā Ventspilī Fokerots startēja kopā ar Klāvu Vildi, iegūstot dalītu 17. vietu. Nākamajā turnīrā Vildi nomainīja Ābelītis. Tieši jaunais virknējums manī ieviesa pārliecību, ka šis būs labākais MSĢ audzēkņu duets, kas varēs cīnīties šajā vasarā. — Eiropas U-18 pludmales volejbola vicečempioni ziemā tiešām netrenējas smiltīs? — Neticami, bet fakts! Oktobrī mūsu treniņu zālē nav nekādu liecību par pludmales volejbolu, pat bumbas jau ir ieziemotas noliktavā. Ja MSĢ būtu pludmales volejbola sekcija, kurā darbs noritētu arī ziemā, tad noteikti būtu vairāki spēkos līdzīgāki dueti, bet vai augstākais sa­ sniegums būtu medaļas Eiropas U-18 čempio­ nātā? To es nevaru garantēt! — Varbūt šis panākums būs par pamatu diskusijai par pludmales volejbola vietas nostiprināšanu Murjāņu sporta ģimnāzijā? — Jau kādu laiku mēģinu panākt to, ka Murjāņos būtu atsevišķa pludmales volejbola programma. Pagaidām tas tā nav, jo visas aktivitātes pludmales volejbolā veicu savā vasaras atvaļinājuma laikā, kad mierīgi to varētu aizvadīt ar ģimeni. Pēc klasiskās volejbola sezonas beigām 12 no apmēram 20 Murjāņu volejbo­ listiem piedāvāju uzsākt treniņus smiltīs, pamazām atlasot labākos sešus, kuri tad jau izmēģināja spēkus arī sacensību režīmā.

Attēlā: R

enārs Bu

Labākie divi vasaru pabeidza ar sudraba medaļām. Iespējams, ka man kāds pludmales volejbola speciālists nepiekritīs, taču esmu pārliecināts — var apvienot klasisko volejbolu ziemā un pludmales volejbolu vasarā. Pludmales volejbola spēlēšanā izmantotās kustības un bumbas apstrādes tehnikas nianses noteikti nekaitē jaunie­ šiem kopīgajā meistarības attīstīšanā. Šeit gan ir viens nosacījums — tas der tikai spēlētājiem, kuri volejbola apgūšanu uzsākuši tieši zālē. — Iespējams, ka Latvijā nevar strikti nodalīt pludmales volejbola un klasiskā volejbola karjeru? — Panākumu gūšanas recepte jaunatnes vecumā mūsu treneriem nav sveša, bet grūtāk ir saglabāt konkurētspēju brīdī, kad nepieciešams iekļauties pieaugušo sacensību apritē. 2018. gada Eiropas U-22 čempions Kristaps Šmits sacensību apritē vēl bija 2019. gadā, kad saņēma Latvijas Olimpiskās vienības finansējumu, bet šovasar viņš vairs nav pludmales volejbolā. Diez vai ir daudz šādu piemēru citās valstīs, jo šaubos, vai citur šādus panākumus guvušam jaunajam sportistam ļautu tā aiziet no pludmales volejbola. Šmits ir atgriezies klasiskajā volejbolā, bet viņa pārinieks Mihails Samoilovs turpina karjeru pludmales volejbolā, apvienojot spēkus ar Aleksandru Soloveju. — Ja jau pludmales volejbola bumbas ieziemotas, tad kādas ir sportiskās aktua­ litātes? — Šajā sezonā MSĢ volejbola programmā ir kopumā 23 jaunieši no 8. līdz 11. klasei. Star­ tēsim Latvijas—Lietuvas nacionālajā līgā kā OC Limbaži/MSĢ, bet jaunatnes čempionātā puiši pārstāvēs savas dzimtās puses sporta skolas. ©

ivids 201

1. gada

Ghetto B

asket turn

Foto: Lien

Foto: CEV

ATSKATS

īrā Kuld īgā

Renārs BUIVIDS Medijā S

ports kop

š 1993.

gada

55


PROCESĀ

Ķekava

spridzina Ar aizraujošām cīņām sācies 28. Latvijas čempionāts florbolā. Elvi vīriešu virslīgā nemainīgi startē 12 komandas, vienīgās izmaiņas — RTU/ Rockets jaunie censoņi nomainījuši Ogres vilkus. Sieviešu virslīgā eksperimentālā kārtā šosezon startē astoņas komandas, jo virslīga apvienota ar 1. līgu, turklāt dāmu florbola saimi papildinājusi jaunizveidotā Līgatnes komanda, kura līgā debitējusi uzreiz ar uzvaru. Tikmēr vīriešu pasaules čempionāts pārcelts par gadu, kas sola starptautisku florbola meistarsacīkšu vilni 2021. gadā.

56

“D

arām visu iespējamo, lai sa­ glabātu sacensību režīmu,” sarunā ar žurnālu Sports uz­ svēra Latvijas Florbola sa­ vienības (LFS) prezidents Ilvis Pētersons. LFS vadītājs norāda, ka, protams, pirmajā vietā ir spēlētāju veselī­ ba un drošība, taču tikpat būtiski ir no­ drošināt visu turnīru nepārtrauktu norisi: “Ja būs nepieciešams, esam gatavi spēlēt bez skatītājiem. Svarīgi, lai nezūd sportis­ kā interese.” Stājoties spēkā jaunajiem 17. oktobra ierobežojumiem, paredzēts, ka se­ zonu var turpināt elites līgas komandas, taču ar spēlētājiem, kas sasnieguši vismaz 18 gadu vecumu (starptautiskie noteikumi paredz — vismaz 15 gadu vecumu).

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


PROCESĀ

ELVI VĪRIEŠU VIRSLĪGA # Komanda Spēles Punkti 1. Ķekava 6 15 2. FBK Valmiera 6 15 3. Lielvārde/FatPipe 5 12 4. Lekrings 5 12 5. Oxdog Ulbroka 5 11 6. Rubene 7 11 7. FK Kurši 7 9 8. Irlava/Avant 6 7 9. SK Pārgauja 6 7 10. Talsu NSS/Krauzers 5 3 11. RTU/Rockets 6 2 12. Bauska 6 1

ELVI SIEVIEŠU VIRSLĪGA

Dinamīts. Klāvs Jansons no Somijas Latvijā atgriezies jaunā kvalitātē. Dzimtās Ķekavas rindās jau ieguvis ne vien Elvi līgas septembra mēneša vērtīgākā spēlētāju balvu, bet arī uzšķīlis kluba veterānos jaunu dzirkstelīti un pacēlis Ķekavu uz 1. vietu turnīra tabulā

Aptaujājot klubus, komandas nolēma se­ zonu turpināt. Pavasarī ārkārtējās situācijas dēļ, ko izraisīja Covid-19 pandēmija, iepriekšējās sezonas čempionāts tika pārtraukts iz­ slēgšanas spēļu fāzē un čempionvienības palika nenoskaidrotas. Nu pirms sezonas visiem licencētajiem florbolistiem — vi­ su pieaugušo florbola līgu Latvijas čem­ pionāta dalībniekiem, lai piedalītos tur­ nīrā, bija jānodod Covid-19 analīzes un komandas pārstāvim jāiesniedz apliecinā­ jums, ka spēlei pieteikto dalībnieku testi ir negatīvi. Tas izsauca spēlētāju šūmē­ šanos. Taču visās sporta spēlēs apstākļi ir vienādi, kas izriet no epidemioloģiskās drošības pasākumiem un milzīgās Slimību Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

profilakses un kontroles centra noslodzes, kādēļ specifiskie noteikumi tika publiskoti vēlāk, nekā plānots. Šoreiz vairāk aplūkojām situāciju vīriešu florbola virslīgā. Vadoties pēc līdz­ jutēju apmeklējuma klātienē, tas nemai­ nīgi ir viens no populārākajiem sporta spēļu nacionālajiem čempionātiem Latvijā. Savukārt dāmām jau februārī Valmierā plānots pasaules čempionāta kvalifikāci­ jas turnīrs.

Ar jaunu intrigu Iedvesmojošas pārmaiņas piedzīvoju­ si Ķekavas komanda. No Somijas mājās atgriezies Klāvs Jansons, kurš jau pir­ majā spēļu mēnesī izcēlās ar 16 (6+10)

Foto: Ritvars Raits

# Komanda 1. Ķekavas Bulldogs 2. Rubene 3. Rubene-1 4. FK Ķekava 5. Līgatne 6. Lekrings 7. Irlava/Tukums 8. NND/RJTC

Spēles Punkti 5 12 3 9 4 8 3 6 3 6 4 4 3 0 5 0

rezultativitātes punktiem un tika nosaukts par Elvi līgas septembra mēneša labā­ ko spēlētāju. Florbolā atgriezušies kād­ reizējie komandas līderi Gints Klēģers un Toms Mežotnis, kuri izlaida pagājušo se­ zonu, taču spēlējuši kopā kopš Ķekavas 1986. gadā dzimušo jauniešu koman­ das laikiem. Tāpat komandā atgriezies vēl viens ķekavietis — Henrijs Uzraugs, kurš savā labākajā sezonā virslīgā ir gu­ vis 42 vārtus, atpakaļ ierindā ir Jānis Liepa. No Pārgaujas vienībā atgriezies Endijs Kleisterovs. Komandu papildināju­ ši rezultatīvie Ogres vilku brāļi Januševski. Vienīgi vārtos vairs nav pieredzējušā Jāņa Bramaņa, kurš šobrīd ir trenera statusā. “Atgriezos mājās, jo nonācu pie slē­ dziena, ka vispareizāk studijas būtu sākt Latvijā,” sarunu ar žurnālu Sports iesāk Klāvs Jansons. “Kādēļ atgriezos Ķekavā? Treniņi vasarā apstiprināja, ka koman­ dai ir liels potenciāls un ka ar lielu dar­ bu ir iespējams parādīt konkurētspējīgu sniegumu.” Klāvs uzsver, ka gan viņam kā spēlētājam, gan komandai ir izdevies pieņemt taktiku un strādāt treniņos spē­ les tempā. “Pagājušais gads Somijā ļāva man spert platu soli uz priekšu individu­ ālā meistarībā. Tas dažkārt ļauj palīdzēt partneriem ar padomu vai uzmundrināt puišus. Komandas atrašanās vieta tabu­ lā tikai parāda to, cik daudz mēs darām, lai tur atrastos.” “Redzot Ķekavas komandas sastāvu un dažādo citu klubu gatavību sezonai, ķekaviešu veiksmīgais starts nav pārstei­ gums,” Pētersons ir pārliecināts, ka vado­ šās komandas vēl tikai uzņem apgriezie­ nus. Pie favorītiem viņš šosezon pieskaita Cēsu Lekringu, Lielvārdi/FatPipe, Oxdog Ulbroku, Valmieru un, protams, Ķekavu.

57

›››


PROCESĀ

›››

Pašreizējie vicečempioni Oxdog Ulbroka, kuri pērn arī regulāro turnīru pabeidza 2. vietā, daļēji šķīrušies no perspektīvā Daniela Aņa. 18 gadus vecais talants de­ vies vienas no pasaulē spēcīgākās līgas vir­ zienā — uz Čehijas ekstralīgas Vitkovices klubu, kur sevi jau iespaidīgi pieteicis, U-19 čempionātā gūstot četrus vārtus vienā spē­ lē. Lai pabeigtu vidusskolu, Daniels sezonas gaitā atgriezīsies Latvijā. Ulbrokas koman­ das sastāvā sezona būs jāizlaiž vienam no Latvijas izlases vīriem — Edžum Ceriņam, dziedējot pavasarī gūto smago ceļgala trau­ mu. Toties joprojām aktīvi karjeru turpina leģendārais vecmeistars Atis Blinds, kurš ar 10 vārtiem piecās spēlēs pēc 6. kārtas ir čempionāta rezultatīvākais spēlētājs.

Vidzeme tur latiņu Pagājušās sezonas regulārā turnīra uz­ varētāja un visu laiku titulētākā Latvijas čempionāta komanda Cēsu Lekrings sagla­ bājusi teju nemainīgu sastāvu. Lēcējpeles ir vienīgās, kas šosezon spējušas uzvarēt Ķekavu, svinot panākumu viesos ar 7:6. Tiesa, pēc tam cēsnieki nedaudz negaidīti paklupa cīņā ar Stalbes Pārgauju. Stalbes florbola komandai šosezon jā­ iztiek bez vairākiem pieredzējušiem spēlē­ tājiem. Punktu aktīvajām florbola gaitām pielicis Mārtiņš Rajeckis, komandā nebūs vairāku veterānu, kā arī jau pieminētā ta­ lantīgā Kleisterova. Savainojuma dēļ pērno sezonu nepabeidza Lauris Ābols, taču šo­ sezon meistars ir atpakaļ ierindā. Valmieras komanda, kura gan 2017., gan 2018. gada pavasarī Arēnā Rīga cīnī­ jās par medaļām, pērn caur adatas aci iekļu­ va izslēgšanas spēļu turnīrā. Buļļi da­ līja vienādu punktu skaitu ar 9. vietā pali­ kušo Irlavu, taču ieguva kāroto ceļazīmi la­ bākas gūto un zaudēto vārtu attiecības dēļ. Komanda būtībā saglabājusi līdzīga kalib­ ra sastāvu ar visu laiku rezultatīvāko flor­ bola leģionāru Latvijā Pāvelu Semjonovu priekšgalā, taču laukumā vairs neredzē­ sim vienu no vienības aizsardzības bals­ tiem Aigaru Belasovu. Lai palielinātu kon­ kurenci par vietu sastāvā, piesaistīta virkne jauno spēlētāju. Šosezon komandā debitējis pērn komandai piesaistītais Edijs Hammers. Kocēnu Rubenes komanda pēdējo reizi Latvijas čempionāta medaļas izcīnīja 2015. gada pavasarī, kad tika pie bronzas godal­ gām. Komanda tiek raksturota kā stabila vidusmēra vienība, kas var uzvarēt teju jebkuru, taču allaž paliek aiz pirmā trij­ nieka. Iepriekšējā sezonā Rubene ilgu lai­ ku cīnījās par uzvaru regulārajā sezonā, taču sezonu tomēr noslēdza ceturtajā pozī­ cijā. Kocēnus pametis komandas vadošais vārtsargs Roberts Trepšs, kurš pārcēlies uz Norvēģijas virslīgu. Vārtsargu pieteikumā parādījies pieredzējušais Āris Aldiņš, kurš aktīvi darbojas LFS.

58

Cerība. Daniels Anis no Ulbrokas līdz sezonas vidum pārcēlies uz Čehiju. Viņš tiek raksturots kā specifisks spēlētājs — gara auguma, ar labu vārtu garšu, tendēts uz vārtiem un netipiski gudrs savam vecumam labu pozīciju meklēšanā, apveltīts ar teicamu metienu, ko prot likt lietā

Jāvelk vezums. Jānis Salcevičs šobrīd ir Latvijas labākais florbola vārtsargs, un Lielvārdes turpmākie panākumi lielā mērā būs atkarīgi no viņa snieguma gan vārtos, gan viņpus laukuma apmales...

Starpsezonu periodā pēdējā 2019. ga­ da Latvijas čempionvienība Lielvārde/ FatPipe. Komandas sastāvā vairs nav Sandra Virsnīša un Jura Gribusta, kuri beiguši aktīvās sporta gaitas. Tāpat dar­ ba dēļ komandai vismaz sezonas pirma­ jā daļā nevarēs palīdzēt Aivis Kusiņš. Toties komandu pastiprinājis baušķenieks Reinis Kirilko, kurš pērn veiksmīgi sargāja Ķekavas vārtus un šosezon sastāda konku­ renci Latvijas izlases pirmajam numuram Jānim Salcevičam. Komandas vecākais lau­ kuma spēlētājs ir 26 gadus jauns. Varētu domāt, ka diez vai komanda cīnīsies par medaļām, taču šosezon jau uzvarēti gan visi pastarīši, gan arī spēcīgā Ulbroka.

Kurzemes katls Lielākās pārmaiņas starpsezonu perio­ dā piedzīvojuši Liepājas Kuršu florbolisti. Kārtējo reizi pērn izgāzušies komandas mēr­ ķi iekļūt TOP4, pie komandas stūres ilg­ gadējo galveno treneri Mārtiņu Krūmu no­ mainījis Toms Akmeņlauks, kurš debitējis spēlējošā trenera statusā. Spēlētāja gaitām punktu nolēmis likt Kuršu simbols meistarī­ gais Gints Siliņš, tāpat nespēlēs vairs viens no visu laiku talantīgākajiem Latvijas flor­ bolistiem Mihails Kostusevs. Karjeru nolē­ muši beigt arī vārtsargi Mārtiņš Saulītis un Miķelis Krūms, bet Ričards Dēvits pārcē­ lies uz Ulbroku, vienību atstājusi vēl virk­ ne puišu. Jauno komandas modeli papildi­

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


turiskā ciemata vienība pastiprinājusi vārt­ sargu līniju un papildinājusi komandu ar vairākiem jaunajiem spēlētājiem. Pagājušās sezonas jaunpienācēji pērn savā uznācienā vairākkārt uz lāpstiņām nolika līgas līderus, bet šosezon ar 5:3 pārsteidza kaimiņus Talsus un ir parūpējušies par vienīgo sauso uzvaru turnīrā, ar 6:0 sakaujot Bausku.

raidē demonstrēta LTV7. “12 gadus sadar­ bojamies ar Latvijas Televīziju, un katru gadu speram soli uz priekšu. Uzticības kre­ dīts arī mūsu komentētājiem, kuri visbei­ dzot ir no florbola vides. “Mēs cenšamies, lai būtu konkurētspējīgi starp sporta spē­ lēm!” uzsver Pētersons.

Bauskas tumšais un raķetes

Sieviešu čempionāts sākās ar debi­ tanšu Līgatnes uzvaru pār Irlavas dāmām (6:3), kurām tāpat kā NND/RJTC meitenēm jāsaņemas — jānoskaņojas smagākam un mērķtiecīgākam treniņdarbam. Turnīra ta­ bulas augšdaļā rit gana sīvas cīņas, kas dos iespēju arī dāmām labāk sagatavoties pasaules čempionāta kvalifikācijai, kas gai­ dāms jau ziemā Latvijā. Mūsu zeltenēm būs jācīnās vienā apakšgrupā pret Somiju, Vāciju, Krieviju, Nīderlandi un Beļģiju. 2021. gads florbola saimei solās būt in­ tensīvs. Vispirms no 2. februāra līdz 6. feb­ ru­ ā­ rim pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrs dāmām Valmierā, tad pavasarī divi junioru čempionāti puišiem un pārceltais tur­ nīrs meitenēm, bet 2021. gada decembrī di­ vi pasaules čempionāti teju vienlaikus gan dā­ mām, gan vīriešu komandām. Kuluā­ ros runā, ka somi un zviedri spēlējuši šahu, lai sa­lāgotu kalendārus — lai abas meistar­sa­ cīkstes nenotiktu vienlaikus, taču tāpat da­ žas čempionātu dienas pārklāsies. Starp ci­ tu, ja vīriešu izlase izcīnīs 5. vietu 2021. ga­ da meistarsacīkstēs, tad LFS kalen­ dāru papildinās vēl viens notikums — Pasaules spēles ASV 2022. gada va­sarā. Bet vispirms jāuzvar... Covid-19. ©

Bauska tāpat kā Lekrings ir tikai vie­ na no divām virslīgas komandām, kas ne­ mainīgi līgā spēlē kopš čempionāta izvei­ došanas. Baušķenieki otro gadu turpina iespēlēt jaunu sastāvu — puse no koman­ das spēlētājiem ir vecumā ap 16 gadiem. Komandā vairs nav kādreizējā uzbrukuma motora Māra Akmentiņa, kurš pērn bija at­ griezies laukumā pēc triju sezonu pārtrau­ kuma. Savukārt uz Irlavu devies komandas pirmais vārtsargs Jānis Goža, taču viņa vie­ tā atgriezies uzticamais Elvis Holsts. Pērn regulārajā turnīrā Bauska zaudē­ ja visas 22 (!) spēles, taču šosezon parā­ dās gaisma tuneļa galā — tagad līdzvērtīgi var cīnīties ar Elvi līgas jaunpienācējiem RTU/Rockets, kuri arī spēlē stipri jaunu spēlētāju sastāvā. Tiesa, rīdzinieku kodo­ lu veido spēlētāji, kuru vecums ir tuvāk ap 20 gadiem, taču, no otras puses, koman­ dai trūkst virslīgas pieredzes, jo pērn spē­ lēja 1. līgā. Komandas šosezon savā star­ pā jau tikās Bauskā. Rīdzinieki pieveica baušķeniekus vien pēcspēles metienu sērijā, cīņai noslēdzoties ar spēles rezultātu 4:5. Šosezon florbola draugiem ir jau­ nums — nedēļas centrālā spēle tiek tieš­

Dāmām — PČ kvalifikācija Valmierā

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

a Tallina 018. gad aļkalns 2 ristaps Z Attēlā: K

nās gados jaunie spēlētāji no 1. līgas un jauniešu komandām. Interesanti, ka Talsu NSS/Krauzers sa­ glabājusi visus komandas spēlētājus no pērnās sezonas. Turklāt komandu pastipri­ nājuši Andris Blumbahs, atgriežoties mājās no Vācijas elites līgas, un Emīls Krūmiņš, kurš pārmigrējis atpakaļ no Irlavas/Avant. Ar pieredzējušo Arti Raitumu un Tomu Bitmani sastāvā talsiniekiem tiek progno­ zēta vieta tabulas augšdaļā, taču sezo­ na iesākusies ar četriem sāpīgiem zaudē­ jumiem piecās spēlēs. Četrās spēlēs cīņas likteni izšķīris tikai viens gols. Irlavas komandas vienīgais zaudējums sastāvā ir Krūmiņš. Livonijas ordeņa vēs­

s marato

Foto: Ritvars Raits

nā (42 k

m)

Foto: Ritvars Raits

PROCESĀ

Medijā S

PORTS k

opš 201

1. gada

Kristap ZAĻKALN s S 59


Foto: Egons Šveheimers

No koka dēļa Radīts vienkāršībai un pieejamībai, izpriecām un sportam, pusgadsimta laikā regates vējdēlis piedzīvojis nemitīgas pārmaiņas. Modernie kompozītmateriāli un jaunākās tehnoloģijas to uznesušas līdz popularitātes virsotnēm, lai pēc tam gandrīz vai nomestu iznīcības aizā, no kuras tas atkal pacēlies spārnos, lai vārda tiešajā nozīmē lidotu tālāk. Mūsu pusē šī ceļa sākuma posmam bija īpašs segums. 60

Ja

padomju cilvēks, piespie­ du kārtā dzelzs mucā dzīvodams, gribēja baudīt kaut ko no tiem prie­ kiem, kas bija pa mucas retajām un šaurajām šķirbiņām saskatāmi Rietumu pasaulē, viņam nācās būt asprā­ tīgam, jo rūpniecībai viņa vēlmes neinte­ resēja. Rūpniecībai vajadzēja gādāt par padomijas varenību, vispirms ražojot pie­ tiekamā daudzumā Kalašņikova automā­ tus, lai Ļeņina, Staļina un tamlīdzīgu sar­ kano teroristu idejas piespiestu īstenot visos kontinentos, ar mazattīstītāko Āfriku sākot. Maskavā joprojām tika ģenerēts murgs par vispasaules proletariāta revolū­ ciju. Tad nu, lūk, asprātīgais padomju cil­ vēks, uzzinājis par divu Kalifornijas pui­ šu — burātāja Džona Dreika un viļņu sērfotāja Hoila Šveicera — 1968. gada 27. martā ASV patentēto ģeniālo ideju par visvienkāršāko buru rīku — pagari­ nātu sērfotāju dēli, kas stūrējams ar vi­

sās plaknes kustināmu buru, ķērās pie radīšanas, izmantojot savā rīcībā esošos materiālus un iespējas.

Stiklšķiedras aizkari un priedes masts Gluži no dēļiem vien buru dēlis tai­ sīts netika. No priedes koka līstēm sa­ montētam ribojumam augšā un apak­ šā pielocīja klāt divas attiecīgas formas saplākšņa plāksnes, kuras gar malām piepakoja ar putuplasta strēmelēm. Tās ieguva, pie sadzīves tehnikas veika­ liem vaktējot televizoru vai ledusskap­ ju pircējus, lai no viņiem izdiedelētu šo materiālu, kas tika izmantots apa­ ratūras iepakojumam. Lai iegūtu daudz­ maz ciešamu ūdensnecaurlaidību, šo veidojumu derēja aplīmēt ar stiklšķied­ ras audumu. To visgodīgākajā veidā va­ rēja iegūt, saimniecības preču veika­ lā nopērkot no stiklšķiedras šūtus... aizkarus. Pirms mērcēšanas poliestera sveķos no šiem aizkariem ar gludekli

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


ATTĪSTĪBA

Četrdesmit pieci gadi. Tāds laika periods šķir šos attēlus. Pa kreisi — ­ Jūrmalas mūzikas skolotājs Ņikiforovs ar paštaisītu vējdēli 1975. gada augustā Lielupē. Pa labi ­— Latvijas Olimpiskās burāšanas skolas sērfotāji treniņā ar liddēļiem 2020. gada augustā Ķīšezerā Foto: Dainis Caune, Sports

līdz liddēlim gan vajadzēja iztvaicēt ārā audumā iekausēto parafīnu. Buras šūšanai vislabāk noderēja iz­ pletņu audums. Lai pie tāda tiktu, va­ jadzēja pazīšanos pie zaglīgiem armij­ niekiem. Ja militāra aerodroma tuvumā nebija, nācās izlīdzēties ar biezāku spil­ vendrānu vai palagu. Tiesa, jahtsmeņiem jau tad pat padomijā bija pazīstams sin­ tētiskais lavsāns un pie apvāršņa vīdēja daudz blīvākais dakrons, bet to zināja ti­ kai burātāji. Mastam tāpat kā hercoga Jēkaba lai­ kos derēja priedes koka kārts, giku bi­ ja ieteicams salīmēt no līstītēm. Švertu un spuru izzāģēja no saplākšņa. Šīs de­ taļas bija nepieciešams pamatīgi nola­ kot, citādi tās ūdenī piebrieda tā, ka, ie­ liktas iekšā, vairs nebija dabūjamas ārā. Lai nodrošinātu masta pēdas kustīgu­ mu savienojuma vietā ar korpusu, ori­ ģinālā tika lietots no plastmasas izga­ tavots kardāna pārvads. Mūsējie vēlāk tādus frēzēja no dūralumīnija, kas gan Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

jūras ūdenī visai ātri korodēja, bet sēr­ finga rītausmā varēja izlīdzēties ar kā­ das stiprākas auklas vai nerūsējošā tē­ rauda trosītes cilpiņām.

Grib visi, nopirkt nevar neviens Šim līdzīgu vējdēļa būves aprakstu ar attiecīgiem rasējumiem, atklāti nemudinot gan uz nelegālām rīcībām materiālu iegu­ vē, 1975. gadā publicēja padomju žurnāls Katera i Jahti. Jau dažus mēnešus vēlāk pēc Cēsu entuziasta Jura Rudzīša ietei­ kuma to pārpublicēja laikraksts Padomju Jaunatne. Un sakās neiedomājamais. Vārds vindsērfings jauniešiem kļuva tikpat popu­ lārs kā pavisam nesen SUP. Ar to gri­ bēja nodarboties visi, tikai, kā jau no­ jaušat, tas nekur nebija nopērkams. Ar vienu izņēmumu — ļoti niecīgā daudzumā vējdēļus sāka ražot kāds jahtu būves uz­ ņēmums Tallinā, kas šo mantu izplatīja tikai attiecīgā profila sporta organizāci­ jām. Tātad tiem laikraksta lasītājiem, kas oficiālajā padomju burāšanas sistēmā ne­

bija iesaistīti, bet paradoksālā kārtā vē­ lāk veidoja vindsērfinga saimes absolūti lielāko daļu, šie rīki nekādi nebija pieeja­ mi. Paggi korpusu veidoja divas noapaļo­ ti garenas, plakanas ar putuplastu pildī­ tas un kopā salīmētas plastmasas čaulas, pa kuru šuvēm ūdens sūcās iekšā ar tā­ du prieku, ka šis dēlis nereti, pat vasaras vidu nesagaidījis, burtiskā nozīmē kļuva nepanesami smags. Katrā šķūnītī varēja uzmeistarot ko labāku. Līdz bezjēdzībai unikāls bija vairā­ kus gadus vēlāk Ukrainā ražotais viens Mustang modelis. Ņemot vērā, ka padom­ ju savienībā uz nez cik desmitiem ģime­ ņu bija tikai viens vieglais automobilis, ar kuru bez vējdēļiem nācās pārvadāt vēl miljons citu mantu, šī Mustang kor­ puss bija... trīsdaļīgs un saliekams, lai to varētu transportēt arī pilsētas autobusā. Starp citu, ir zināms stāsts, ka Rīgā ar 11. tramvaju uz sacensībām Ķīšezerā aiz­ vests vējdēlis veselā veidā.

61

›››


ATTĪSTĪBA

›››

Alumīnija šverts un vindsērfinga Jēzus Majoros Bet atgriezīsimies ar dzemdību sā­ pēm un priekiem apvītajā 1975. gada vasarā, kad presē publicētā ideja par teorētiski katram pieejamu vindsērfin­ gu apaugļoja daudzu prātus un aiz­ rautību. Man veicās, jo draugs Māris Gailis, tas pats, kas vēlāk ar Mildu apburāja apkārt pasaulei, nule bi­ ja kļuvis par kokapstrādes inženie­ ri. Tādējādi mūsu koka dēlis kādā Valteru nama pagalmā pie Lielupes tika būvēts tehnoloģiski precīzi, man galvenokārt pildot palīgstrādnie­ ka funkcijas ar vīli un smilšpapīru. Neiztikām arī bez jaunrades. Šajā pro­ cesā, ar burāšanu saskaroties pirmo reizi mūžā, nekādi nevarējām saprast, kāda vella pēc dēļa vidū jābūt šverta kastei, kuru tur grūti korekti iebū­ vēt un kas neapšaubāmi rada lielas iespējas sūcēm? Visu lielo tipu jah­ tām taču ir ķīļi, kas netiek kustinā­ ti uz augšu un uz leju! Mēs arī, sa­ vā garā lieli kā šīs jahtas, pieņēmām revolucionāru lēmumu — mūsu kor­ puss būs ar iebūvētu, stacionāru šver­ tu! Turklāt, lai iegūtu kaut cik cie­ nījamu stingrību, tas tika izgatavots no... divām kopā sakniedētām dūralu­ mīnija plāksnēm. Ja pretvēja kursos mūsu baltzaļo brīnumu izdevās izcelt uz glisi, tas patīkami gaudoja, biedē­ jot konkurentus. Brīvajos kursos, me­ tot kūleņus, mēs ātri sapratām, ka tie, kas švertu var paraut ārā, par mums smīn gluži pamatoti. Bet mūsu buru rīks vēl bija tikai tapšanas stadijā, kad, pildot Sporta ko­ respondenta pienākumus, motorlaivā pa Lielupi no ūdensslēpošanas pie Kārļa Zāles Priedainē devos intervēt aka­ dēmiskos airētājus viņu Dinamo bāzē Majoros. Aiz upes asā līkuma pret Varkaļiem pavērās satriecošs skats. Lielupes vidū vīdēja balts buras trijstū­ ris, zem kura rēgojās divas kājas. Un vairāk nekā... Vindsērfinga Jēzus bija dzimis! Tikai pavisam tuvu piebraucot, bija redzams, ka zem kājām — starp ūdens virsmu un Lielupes dibenu — ir arī dēlis. Braucu kopā ar Sporta foto­ grāfu Egonu Šveheimeru, un tā nu šis brīnišķais kādas 1975. gada augusta pēcpusdienas mirklis tika apturēts un iekonservēts. Pirmais dokumentāli fik­ sētais Latvijas sērfotājs bija Jūrmalas mūzikas skolotājs Ņikiforovs. Rakstot publikāciju par šo vēsturisko mirkli, tika radīts arī jaunvārds — vējdēlis, lai gan vēlāk pašam šķita, ka parei­ zāk būtu bijis to nosaukt par burdēli.

62

Startam gatavs. 1976. gada vasara. Māra Gaiļa un Daiņa Caunes būvētais vējdēlis ar stacionāru dūralumīnija švertu uzkrauts uz moskviča jumta, lai dotos uz pirmajām sacensībām

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


ATTĪSTĪBA

Pirmais teikums vēsturē Savukārt ar Paggi (droši vien ar jeb­ kāda tipa vējdēli vispār) Ķīšezerā pir­ mais 1976. gada 8. maijā izburāja spor­ ta meistars burāšanā Romāns Armanovičs. Nākamais bija viņa draugs un cīņubiedrs arhitekts Māris Dāle, kas Latvijā kļuva par vindsērfinga kustības formālo un ne­ formālo līderi, turpmāk tiekot saukts par Prezidentu. Vēlāk vasarā turpat iepretim tagadējai sporta bāzei Mežaparks sākās Latvijas vindsērfinga sacensību vēsture. Tur tolaik vēl ar jahtām pilnā līča krastā at­ radās Republikas Centrālais jahtklubs, ku­ ru kā Rīgas jahtklubu pirms Pirmā pasau­ les kara bija cēluši baltvācieši, uzbūvējot arī joprojām eksistējošo ziemeļu molu. Saglabājusies arī kluba galvenā ēka, kurā tagad saimnieko Latvijas Olimpiskā vienība. Tolaik vēl bija jaušamas arī dienvidu mola paliekas. Tas nebija apstādīts ar papelēm, kuru saknes labi stiprina šādu hidrotehnis­

Nacionālais Solo ku būvju pamatus, un viļņi pusgadsimta lai­ kā to lēnām ieskaloja atpakaļ ezerā. Tagad šo vietu iezīmē vienpadsmitkārtējā Latvijas čempiona Riharda Akmentiņa vindsērfinga skolas peldošais plosts. Pirmajās sacensībās 1976. gada vasa­ rā un nereti arī vēlāk kā vienu no starta līnijas zīmēm izmantoja ziemeļu mola ga­ lu. Latvijas sērfinga rītausmas regatēs do­ minēja tie, kam bija Paggi, jo viņi bija burātāji. Bet drīz šo vīru pozīcijas kļuva nestabilākas. Pietika ar pliku entuziasmu, asu prātu, amatnieka iemaņām un apsvie­ dību, lai padomju vieglo rūpniecību atstā­ tu jaņos. Bija skaidrs, ka dēļu korpusus atbilstoši Windsurfer ražošanas tehnoloģi­ jām no polietilēna šķūnīšos štancēt neva­ rēsim, bet tos tikpat eleganti spožus un varbūt pat vēl vieglākus iespējams izga­ tavot no stiklplasta, turklāt ar itin vien­ kāršu roku darbu.

† Karjera ar Solo. Māris Gailis septiņdesmito gadu beigās ar Solo vējdēli kļuva par Latvijas čempionu un reitinga līderi

Latvijā pirmo matricu korpusu lī­ mēšanai no stiklplasta izgatavoja modeļu konstruktors Jānis Bite un Pēteris Melzobs. Galaprodukts bija vi­ sai līdzīgs 3,5 m garajam Windsurfer Class regates dēlim, no kura tas, iz­ mantojot dažā ārzemju žurnālā at­ rodamos foto, tika kopēts. Šis pro­ cess notika Lielupes labajā krastā, kur iepretim Valteriem atradās kolho­ za Padomju Latvija kantoris. Padomju laikos katram uzņēmumam bija pienā­ kums dibināt fiziskās kultūras kolek­ tīvus. Tas zināmā mērā bija formāls process, kas nereti aktivizējās, tikai kārtojot obligātās GDA (gatavs dar­ bam un aizsardzībai) normas. Bet, ja kolektīvā bija īsteni sporta entuzias­ ti, ja uzņēmums bija bagāts, tad ra­ dās pat sporta klubi un tādi zīmoli kā Radiotehniķis volejbolā, Celtnieks hand­ bolā vai VEF basketbolā. Un Padomju Latvija bija viens no bagātākajiem kolhoziem, par kura zīmolu sportā kļuva... vindsērfings. Pateicībā par at­ balstu kolhoza kokapstrādes darbnīcu stūrī izgatavotie Latvijā pirmie sērij­ veida vējdēļi tika nosaukti par Solo, korpusa priekšgalā iekopējot kolho­ za priekšsēdētāja Jāņa Sologubova uz­ vārda paraksta pirmos četrus burtus. Ar pirmajiem pašdarinātā vindsēr­ finga dzīves mēnešiem tā audzināšanā iesaistījās pazīstamais buru meistars un leduszēģelētājs Visvaldis Briedis. Meistars savas atbilstoši Windsurfer klases parametriem šūtās 5,7 kvad­ rātmetru buras mīļi sauca par pala­ dziņiem, it kā paredzot nākotni, ku­ rā vējdēļu zēģeles būs gandrīz divreiz lielākas un ar caurejošām latām vai­ rāk atgādinās aerodinamiskos spār­ nus. Vienā ziņā mēs no attīstītās, bet mums neredzamās Rietumu pasaules nemaz tik daudz neatpalikām. Pirmais pasaules čempionāts Windsurfer kla­ sē kursa burāšanā, ko dēvē arī par regatēm, notika tikai 1974. gadā. Latvijā pirmie sērfotāji uz sacensībām izburāja divas vasaras vēlāk, un drīz jau tika rīkots vairāk par desmit regatēm sezonā. Vējš sērfošanu bez okeāna bangām, radot gan arī tai līdzīgas akrobātiskas disciplīnas, āt­ ri aizpūta līdz visiem kontinentiem un milzu popularitātei, drebinot arī kon­ servatīvo olimpisko onkuļu kabinetu durvis. Tās atsprāga vaļā negaidīti āt­ ri un mums pavisam tuvu.

Ō Vindsērfinga dzīve Ķīšezerā sākusies. Visticamāk, attēls uzņemts 1976. gada vasarā Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

››› 63


ATTĪSTĪBA

Foto: Ojārs Martinsons

›››

Foto: Uldis Pāže

Foto: Uldis Pāže

Usmas parāde. Astoņdesmito gadu otrā puse, startam kārtojas vējdēļi, kas gandrīz visi kā Windglider kopijas būvēti tepat Latvijā

Kopijas un oriģināls. Zvejniekciema sērfotāji ar pašdarinātiem vindglīderiem un pasaules 1982. gada čempionāta bronzas laureāts Egdars Terjohins (attēlā pa labi) ar oriģinālu, dodoties 161 km garā maratonburājumā

Windglider olimpiskais sprints 1980. gada olimpisko spēļu burāša­ nas regates laikā Tallinā, Starptautiskās Burāšanas savienības, kas tolaik saucās IYRU, kongress nolēma burāšanu ar vēj­ dēli iekļaut nākamās olimpiskās regates programmā. Tobrīd starptautiskās klases statusu bija ieguvis ciltstēvs Windsurfer un mazliet modernākais Windglider, kas arī vēlāk tika pasludināts par 1984. ga­ da olimpisko vējdēli. Ar nedaudz lielāku buru (6,5 kvad­ rātmetri) komplektētais Windglider korpuss empīriski tika konstruēts par 40 cm ga­ rāks (3,9 m), ar platāku priekšgalu un atvieglotu aizmugurējo daļu jeb ahteri, un tas patiesi pār viļņiem slīdēja itin elegan­ ti, vairs nerokoties tajos iekšā kā lāpsta

64

kūdras kaudzē. Bet brīvajos kursos šverts joprojām bija jārauj ārā un jākarina uz el­ koņa, kur tas dauzījās gar sērfotāja sā­ niem. Savukārt no vaļējās šverta kastes, glisējot lielākā ātrumā, ūdens dažkārt gā­ zās ārā kā no fontāna reizēm pat tieši burātāja pārpūlē elsojošajā mutē un acīs. Čaklo roku meistariem Latvijā atkal bija jauns darbiņš. Turklāt iedvesmai no rokas rokā jau klīda atsevišķi bagātīgi ilustrētā vācu žurnāla Surf Magazine numu­ ri, kurā publicētos attēlus atjautīgi kons­ truktori spēja izmantot olimpiskā vējdēļa izmēru noteikšanai. Matricas stiklplas­ ta korpusu līmēšanai jau tika izgatavo­ tas vairākās vietās, un sākās itin vērie­ nīga Windglider kopiju pavairošana. To

iedvesmoja arī Edgara Terjohina panāku­ mi. Neatlaidīgais rīdzinieks gada laikā pār­ kvalificējās no jahtu klases 470, kurā bija izcīnījis pat 1978. gada Eiropas čempio­ na zeltu, iekļuva pirmajā PSRS sērfotāju izlasē un 1982. gada pasaules čempionā­ tā Maltā izcīnīja bronzas medaļu. Zināmā mērā arī tam par godu 1988. gada Usmas regatē uz starta izburāja 284 vējdēļi, no kuriem gandrīz visi tepat vien bija būvēti. Bet Windglider olimpiskā dziesmiņa jau bija nodziedāta. Arī Terjohinam ne­ kāds solo nesanāca — PSRS vienkārši nolēma boikotēt 1984. gada olimpiskās spēles Losandželosā. Kādā vējainā pirm­ solimpiskās sezonas rudens dienā viņš ar to pašu Windglider 12 stundās un 11 mi­

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


ATTĪSTĪBA

Baļķis vai jahta... ši ierādīt vietu aiz sevis. Bet, ja atnāk daudzmaz nopietna brāzma, smejas pa­ visam citi vīri. 1992. gada olimpiskajai regatei Lechner 6,7 kvadrātmetru buru nomainī­ ja pret lielāku zēģeli (7,3 kvadrātmet­ ri) ar caurejošām latām, šo modeli no­ saucot par Lechner A-390. Burājot ar Lechner, jau drīkstēja izmantot trapeci, korpusā bija iemontēta sliede, pa kuru bīdīt masta pēdu (pretvēja kursos — uz priekšu, pavēja — atpakaļ), šverts bi­ ja ievāžams un ahteri rotāja divas kāj­ saites. Labākajiem Latvijas amatniekiem arī šāds projekts bija realizējams. Ar Lechner olimpiskajā regatē 1992. gadā debitēja Ansis Dāle, izcīnot 29. vietu 40 vīru konkurencē, un Ilona Dzelme (tagad Grīnberga), kas bija 21. ātrā­ kā dāma.

Foto: LOK arhīvs

Foto: Ojārs Martinsons

Par 1988. gada olimpisko vēj­ dēli, šo statusu saglabājot vēl vienu četrgades ciklu, negaidīti kļuva pavi­ sam dīvains radījums, kas atgādinā­ ja baļķa un švertjahtas krustojumu. Tiesa, pateicoties šaurajam, ceturtdaļ­ metru biezajam un 3,9 m garajam kor­ pusam, Lechner pretvēja kursos spēja iet nepārspējami cieši un ātri. Toties, burājot pa vējam, stiprākā pūtienā un viļņos noturēšanās uz klāja, kas bi­ ja tikai nedaudz platāks par pusmetru (maksimums — 63 cm), prasīja mēr­ kaķa veiklību. Bija radusies biezo vēj­ dēļu jeb II Divīzija, kas pastāv jo­ projām. Arī Latvijā vadošo Raceboard (klase, kas vieno visus šverta vējdē­ ļus) burātāju arsenālā arvien ir pa kā­ dam lehnerim, ar ko Atklātās klases regatēs vājākā vējā pārējiem pārliecino­

nūtēs noburāja 100 jūdzes (161 km) no Rīgas līdz Pērnavai un nākamajā die­ nā arī tālāk līdz Tallinai, ar šo marato­ nu sacīkšu sērfotāja karjeru beidzot. Bet Windglider klase cerēja uz olimpisku tur­ pinājumu 1988. gadā Seulā, ar nokavēša­ nos sākot pēkšņu atjaunošanās sprintu. Tallinā 1986. gadā Goodwill Games re­ gatē ar Windglider logo uz burām pir­ mo reizi tika izmantoti rīkotāju piegā­ dātie Aquata 370 vējdēļi, kas izcēlās ar pārsteidzošu novitāti. Korpusi bija aprīko­ ti ar ievāžamiem švertiem jeb klapenšver­ tiem un kājsaitēm, bet buras konstruētas caurejošām latām, to noturēšanai varēja lietot trapeces sistēmas. Bet bija jau par vēlu. Pareizāk sakot, mazliet par agru! Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Foto: Dainis Caune, Sports

Vairāk laiva, nevis dēlis. Ansis Dāle astoņdesmito gadu beigās ar Lechner sacensībās Latvijā (attēlā pa kreisi) un ar Lechner A-390 1992. gadā Barselonas olimpiskajā regatē

Apsteidzot laiku. 1986. gadā Goodwill Games regate Tallinas līcī notika ar tiem laikiem negaidīti modernajiem Aquata 370 vējdēļiem

››› 65


ATTĪSTĪBA

66

Foto: Atis Ieviņš

Bet konkurence turpināja dzīt uz priekšu attīstību, un pie kursa burāša­ nas horizonta ausa Mistral One Design saule. Tikai 15 kg smags, 3,72 m garš, visai plakans (tilpums 235 l) korpuss ar ievāžamu švertu, mas­ ta sliedi, visiem kursiem piemērotām 8 kājsaitēm, ļoti variabla 7,4 kvad­ rātmetru bura ar caurejošām latām, trapeces sistēma — šādam rīkam 40 km/h vairs nebija nekāda tālo sapņu robeža, pienācīgi sagatavoti meistari ar to spēja burāt pat vējā, kura ātrums pārsniedza 15 m/s (konstruktoru no­ teiktā maksimālā robeža bija 18 m/s). 1989. gadā izveidotā Mistral One Design (MOD) starptautiskā klase spēja vie­ not vairāk nekā 50 valstu nacionālās MOD organizācijas. Jau 1990. gada septembra sāku­ mā Latvijas sērfinga Prezidenta dēls Ansis Dāle Atlantijas okeāna piekras­ tē Duarnenē (Francijā) kļuva par pa­ saules čempionu (nākamo pēc virsleit­ nanta Kārļa Kļavas, kas ar Latvijas krāsām šādu titulu izcīnīja 1937. ga­ dā Helsinkos ātršaušanā ar pistoli). Tolaik burātājus dalīja svara kategori­ jās, un Ansis bija labākais smagsvars, absolūtajā vērtējumā kļūstot par vi­ cečempionu. Vēl pēc diviem gadiem Dāle izcīnīja bronzas medaļu absolūtajā vērtējumā. Paradoksāli, ka Mistral One Design pasaules čempionātu listē, ku­ rā pēdējais ieraksts veikts 2006. gadā, Ansis Dāle fiksēts kā Dienvidāfrikas Republikas (RSA) pārstāvis. Arī olimpisko Mistral teorētiski va­ rēja uzbūvēt garāžā, bet pēc tā vairs nebija īpašas vajadzības. Rietumu pa­ saule, no kuras tik ilgi tikām sargā­ ti, pēc Atmodas dziesmotās revolūcijas norautajiem priekškariem, aizkariem un mūriem, pati atnāca pie mums. Vienīgi tās košo mantu tirgus laukumā apju­ kuši grozījāmies pliki un nabagi. Bet izrādījās, ka nomaļākā šī laukuma stū­ rī ir arī lietoto mantu tirgus, caur ku­ ru Mistral OD flote Latvijā kļuva itin prāva un vadošajās pozīcijās turējās vēl arī nākamās simtgades sākumā. Lehneru padzīt no olimpiskās re­ gates mistrālam gan izdevās tikai pēc 1992. gada spēlēm, toties uz trim olim­ piskajiem cikliem, pēc kuriem vindsēr­ finga pasaulē sākās pavisam krasas pārmaiņas. Visu šo periodu olimpiskajā spēlēs Mistral burai spējām uzlīmēt arī Latvijas karogu. 1996. gadā Atlantā Ilona Dzelme (Grīnberga) finišēja as­ toņpadsmitā, Ansis Dāle — divdes­ mitais. Vita Matīse tūkstošgades mi­ jā Sidnejā izcīnīja 22. vietu, bet 2004. gadā Atēnās — divdesmito.

Foto: Atis Ieviņš

Iecienītā Mistral OD saule

Ātrs un kustīgs. Olimpiete Vita Matīse ar olimpisko Mistral One Design

Foto: Dainis Caune, Sports

›››

Rio olimpiskā regate. Ketija Birzule ar RS:X

Formula pirms Formulas un pankūka ar švertu Bet Mistral OD nebija pats ātrākais vējdēlis. Brīvajos kursos to itin viegli va­ rēja noskriet ar vieglo funboard, kas sa­ vukārt bija bezspēcīgs pretvēja kursā, jo tam nebija šverta, tikai — spura. Bet kā­ da mīkla šajā kombinācijā slēpās. Pie tās risināšanas ķērās uzņēmīgi francūži. Par Mistral OD kādu metru īsākam un krietni vieglākam funboard piemontējot ievērojami garāku spuru, kas stiprākā vējā jau ļāva daudzmaz ciešami nesties arī pret vēju. 1998. gadā ar šādiem saīsinātiem dēļiem un pamatīgām — 10 kvadrātmetru — bu­ rām Brestas piekrastē tika noorganizētas pirmās sacensības kursa burāšanā, kurās 20 dalībnieki apliecināja, ka tas ir iespē­ jams un ka tas ir pat interesanti! To uzskata par Formula Windsurfing dzimšanas brīdi, kaut gan pati formula ti­ ka noformulēta vēlāk. Tās būtība izpaužas

noteikumos, ka sacensībām drīkst pieteikt vienu korpusu, kam limitēts tikai maksimālais platums (1005 mm, dēļa ga­ rums ātri sarāvās zem divarpus metriem) un minimālais svars (9 kg), trīs buras (maksimālais izmērs 12,5 kvadrātmetri) un divas spuras (līdz 70 cm garas). Šāda viegla vēja mašīna, kuras detaļās domi­ nēja karbons un citi jaunākie kompozīt­ materiāli, spēja glisēt ātrāk par 50 kilo­ metriem stundā! Vienīgais trūkums — tai bija nepieciešams attiecīgas jaudas dzi­ nējs — vējš. Ja tas nepūta stiprāk par 4 m/s, formulai ātrumu ieslēgt nebija ie­ spējams. Itin visi ražotāji šo problēmu mēģināja atrisināt, sākot būvēt hibrīdkorpusus, kas bija apgādāti ar švertiem, bet tādējādi tie uzreiz kļuva divreiz smagāki un vairs ne tik viegli spēja pacelties glisēšanas režī­

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


ATTĪSTĪBA

Foto: Dainis Caune, Sports

2005. gada daudzveidība. Usmas regates dalībnieki ar saviem vējdēļiem. Pirmais no kreisās: vindsērfinga Prezidents Māris Dāle ar Mistral OD, otrā: divkārtējā olimpiete Vita Matīse ar RS:X. Piektais no labās: vindsērfinga pionieris Romāns Armanovičs ar Lechner A-390

Sērfings ir mūžīgs! Šo devīzi vislabāk īsteno Raceboard klase, kas pagaidām pārdzīvojusi visas pārmaiņas. Attēlā Latvijas šāgada vicečempions Alvis Ozoliņš

mā, tiem nebija vairs klasiskās Raceboard elegances pretvēja kursos. Kompānijas NeilPryde radītais olimpis­ kais RS:X bija labākais kompromiss starp Raceboard un Formula, tomēr kā jau visi kokteiļi tas negaršoja ne pēc kolas, ne pēc ruma. Īsā un platā korpusa dēļ vājā vējā RS:X bija lēns un nebaudāms, jo pretvēja kursā gāja ļoti zemā leņķī. Stiprākā pūtie­ nā atšķirībā no formulas tas bija grūtāk iz­ ceļams glisēšanas režīmā uz spuras, jo kor­ puss iebūvētā ievāžamā šverta konstrukcijas dēļ bija krietni smagāks. Tomēr, ja vējš ie­ pūta pavisam kārtīgi, RS:X pāri viļņiem li­ doja itin naski un spēja konkurēt ar klasis­ ko Raceboard dēli. Pankūka ar švertu — tā šis dēlis tika nodēvēts 2005. gada Usmas regatē, kur pir­ mo reizi Latvijā to iemēģināja Vita Matīse. Līdz olimpiskajām spēlēm bija palikušas trīs Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

vasaras, bet jaunajā olimpiskajā klasē vēl nebija noticis neviens Eiropas vai pasau­ les čempionāts. Iepriekš, lai pretendētu uz olimpisko statusu, klasei bija jāpierāda tās pieejamība visos kontinentos, jārīko kup­ li pārstāvēti pasaules čempionāti. Bet lai­ ki bija mainījušies. Lielā mērā pateicoties tehnoloģiju straujajam lēcienam un Formula Windsurfing (FWC) neatlaidīgajai vēlmei kļūt par olimpisko klasi, kas bija... bezcerīga. Ar jebkuru olimpisko buru rīku jāspēj veikt distanci arī tad, ja vēja ātrums ir tikai 3 mezgli (mazāk par 2 m/s), jo neviens nevar simtprocentīgi garantēt, ka pēc četriem ga­ diem olimpiskajā akvatorijā būs baudāmas mundras 5 balles pēc Boforta. Bet tolaik popularitāti strauji audzējošā formula vājvē­ jā vienkārši mīcījās uz vietas. Ko nespēja formula, to izdarīja lobis­ ti un konstruktori, panākot, ka 2008. ga­

da spēļu olimpiskā klase tiek izraudzīta jaunu modeļu konkursā, kurā daži tes­ ta piloti nosaka, kurš modelis regatei bū­ tu piemērotākais. Uzvarēja NeilPryde piedā­ vājums, un ar 2005. gada sezonu klases dzīve sākās no apaļas nulles. Lai arī Pekinas spēļu olimpiskajā regatē, kas ri­ sinājās galvenokārt vājos vējos, šis dēlis vairāk laiski šūpojās viļņos, nekā daudz­ maz cienījamā gaitā kustējās uz priek­ šu, RS:X kļuva par olimpisko ilgdzīvotāju. 2012. gadā Londonas mundrajos vējos tas attaisnoja visas uz sevi liktās cerības, bet 2016. gadā Rio sagaidīja arī Latvijas karoga atgriešanos olimpiskajā regatē, Ketijai Birzulei izcīnot 24. vietu. RS:X vēl arvien ir 2020. gada Tokijas olimpisko spēļu vējdēlis, bet 2024. gadā Parīzē spār­ nos (burtiskā nozīmē) būs cēlies pavisam cits buru rīks.

67

›››


ATTĪSTĪBA

Bet pēc Mistral OD olimpiskās nā­ ves par neapšaubāmi izplatītāko starp­ tautisko vējdēļu klasi kļuva Formula Windsurfing (FWC), kuras nosaukumā vārds formula netiek attiecināts uz ātru­ mu, bet gan uz algoritmu — viens dē­ lis, trīs dažādas buras un divas spu­ ras, kas ļauj burāt pienācīgā ātrumā dažādu stiprumu vējos, kā arī izlīdzināt sportistu auguma un svara atšķirības. Izvēlētais komplekts tiesnešiem jā­ piesaka pirms starta regatē, bet, pie­ mēram, pasaules čempionāts ilgst gan­ drīz nedēļu. Ir ko palauzīt galvu par gaidāmajiem meteoroloģiskajiem apstāk­ ļiem. Buras šuj no 9 līdz 12,5 kvadrāt­ metriem, solis ik pa puskvadrātmetram. Vienas cena var sasniegt pusotru tūk­ stoti. Dažādajām burām nepieciešams at­ tiecīgs skaits mastu un giku, kas tiek izgatavoti no visdārgākā karbona. Vēl pa pusotram tūkstotim uz komplektu klāt! Vismaz dēlis viens, bet arī par tūkstošiem divarpus. Piekabē aiz sevi cienoša FWC sērfotāja auto uz kārtē­ jo sacīkšu norises vietu līdzi vilkās in­ ventārs vismaz 20 000 eiro vērtībā. Te nu jums bija visvienkāršākais un lētā­ kais buru rīks! Savu roku šīs mantības sadār­ dzināšanā pielika arī latvieši. Par spu­ ru, kas kādreiz maksāja nepilnus simt eiro, uzvarētgribētājiem tagad jau bija jā­ atdod reizes septiņas vairāk, jo no vien­ kārša kursa stabilizatora tā bija pārvēr­ tusies cēlējspēkā. Svarīgi, kā spura zem ūdens lokās. Kurā vietā un cik daudz? Tas bija jauns pētījumu lauks, kurā ak­ tīvi iesaistījās Elmārs Smiltenieks, Jānis Preiss, Jānis Rencis, Kārlis Veidemanis, RTU zinātnieki... 2014. gadā ar viņu fir­ mas ELK spuru tika izcīnīts pasaules zelts, 2015. gadā — divas pirmās vietas. Tādējādi uz uzvaru cerēt varēja tikai tie, kas spēja sekmīgi piedalīties dār­

gajā ražotāju sacensībā par iksezonas labākajām tehniskajām novitātēm, sevi apgādājot ar visekskluzīvāko inventāru. Pārējiem šī dubultsacensība kļuva nein­ teresanta un nepanesama. FWC ar sa­ vu tehnoloģiju spirāli žņaudza nost pa­ ti sevi. Iepriekšējā pasaules čempionātā vīriešu konkurencē startēja tikai 18 da­ lībnieki no 7 valstīm. Formula Windsurfing ziedu laikos pa­ saules čempionāti norisinājās pat ar kvalifikācijas sacensībām vairākās flo­ tēs (pa aptuveni 60 dalībniekiem katrā). FWC kalendārā un pasaules reitinga vei­ došanā nozīmīgu vietu ieņēma NeilPryde Baltijas kausa izcīņa, kas atsevišķos posmos pulcēja krietni vairāk par simt formulistiem. Tūkstošgades sākumā pa­ saules čempionātos no latviešiem labā­ kais bija Ansis Dāle, kas par pasaules čempionu 2003. gadā gan kļuva tikai Master (vecāki par 35 gadiem) vērtēju­ mā, līdz pamazām viņu apsteigt sāka Jānis Preiss. 2013. gadā Preiss pirmo reizi kļu­ va par FWC pasaules ranga līderi, nāka­ majā vasarā ieguva Eiropas kausu, kura izcīņa noritēja divpadsmit posmos. Jānis Rencis šajā maratonā finišēja trešais. 2015. gada aprīlī Azoru salās Preiss Latvijai izcīnīja pirmo pasaules čempio­ nāta medaļu, finišējot otrais, bet Master vērtējumā uzvarot. 2018. gadā Jānis bija labākais Eiropas čempionātā, bet — kas vēl būtiskāk — finišēja otrais aiz pa­ zīstamā austrāliešu daudzkārtējā pasau­ les čempiona (FWC) Stīva Alena pirma­ jā kontinenta čempionātā Formula Foil, oficiāli šajā klasē kļūstot par pirmo Eiropas čempionu. Nākamajā — 2019. gadā — Jānis Preiss vēlreiz uzvarēja Formula Windsurfing pasaules čempionā­ tā, kas šajā klasē pagaidām ir bijis pē­ dējais. Vai uz visiem laikiem?

Foto: Dainis Caune, Sports

Pašnāvība tehnoloģiju cilpā

Formula Windsurfing popularitātes virsotnē. Pasaules 2012. gada čempionāts Liepājā

Foto: Dainis Caune, Sports

›››

Techno 293 ģimnāzija. Veiksmīga jauniešu klase, kurā sagatavoties pieaugušo burāšanai

Vienādo iespēju pasaule Šīs tūkstošgades sākumā vindsērfinga pasaules varenie attapās, ka bez jaunās paaudzes audzināšanas viņu karjera drīz var beigties. Tīņiem nepieciešami ne tikai mācību dēļi, no kuriem uz lielajiem kursa burāšanas rīkiem pārkāpt grūti, bet arī viegli un atraktīvi vējdēļi, ar kuriem piedalīties savās regatēs, citādi viņi olim­ piskajai kasei un arī FWC var aiziet garām. Lai šo robu aizpildītu, tika radīts patiesi iz­ teiksmīgs monotips Techno 293, kura nosau­

68

kumā skaitlis norāda korpusa garumu cen­ timetros. Tā svars ar visu ievāžamo švertu ir tikai 12,5 kg. Noteikumi apsveicami de­ mokrātiski — visiem viens vienāds dēlis un viena vienāda bura (7,8 kvadrātmetri) — klasisks One Design princips. Sacensības notiek divās vecuma grupās: U-15 un U-17, bet ar mazākām burām šo dēli var izman­ tot arī krietni jaunāki bērni. Ar 2006. gada pirmo pasaules čem­ pionātu sākās Techno 293 uzvaras gājiens,

kas nav apstājies joprojām. Patlaban šīs starptautiskās klases asociācija vieno 55 valstis visos sešos kontinentos, kuros va­ sarās nav sniega. Uzskata, ka šo dēli lie­ to aptuveni 10 000 jauno sērfotāju. Jāņa Jēkabsona vadībā Liepājā rīkota­ jā atklātajā 2015. gada Eiropas čempio­ nātā Techno 293 piedalījās 300 jauno bu­ rātāju, kas pārstāvēja 24 nācijas. Tā ir visu laiku lielākā vienas klases regate Latvijā. 2009. gadā liepājnieki iesildījās

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Foto: Dainis Caune, Sports

ATTĪSTĪBA

Formula Foil. Un šīs klases līderis Jānis Preiss

Un neaizmirst ķiveri!

ar Raceboard Eiropas čempionātu, kam nākamajā vasarā sekoja šīs klases pasau­ les čempionāts, bet 2012. gadā Liepājas spodri baltajā pludmalē varēja vērot cīņu par Formula Windsurfing pasaules zeltu. Savukārt Ķīšezerā noticis kluba 360 or­ ganizēts Raceboard pasaules Master čem­ pionāts (2016. g.) un Eiropas čempionāts (2018. g.), bet nākamvasar augustā risi­ nāsies cīņa par pasaules čempionāta me­ daļām. Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Bet konstruktorus iedvesmoja ar­ vien jaunāku tehnoloģiju iespējas un viņu domas lidojums bija neapturams. 2017. gada rudenī Latvijas Zēģelētāju savienības toreizējais prezidents Ansis Dāle no Dānijas atsūtīja dažu minūšu garu videoierakstu, kurā viņš bija re­ dzams, rāmi stāvot uz dēļa, kas pusmet­ ru virs ūdens tikpat rāmi nesās taisni uz priekšu kā pa diedziņu. Sūtījums bija parakstīts ar jautājumu: “Vai klasiskā vindsērfinga beigas?” Bija dzimis vējdēlis uz zemūdens spārniem, kas nekavējo­ ties tika ierāmēts jaunā klasē Formula Foil (FF), iekļaujot to FWC sastāvā, un Jānis Preiss uzskatāms par pirmo FF Eiropas čempionu (2018. g.). Šāgada augustā Formula Foil pasaules čempionā­ tā Silvaplana ezerā Šveicē jau startēja 133 lidsērfotāji no četriem kontinentiem. Latviju pārstāvēja tikai Ansis Dāle, ku­ ram tās bija tāda ranga sacensības jau piektajā vējdēļu klasē.

Izrādījās, ka nav nemaz vajadzīga viesuļvētra vai milzu bura, lai vējdēli paceltu lidojumam. Pietika ar nepilnu metru platu pareizos leņķos konstruē­ tu divu spārnu sistēmu, kas ar gandrīz metru garu spuru iestiprināma tajā pa­ šā Formula Windsurfing korpusā. Atlika tikai iemācīties to vadīt un neaizmirst ķiveri, jo ātrumi būtiski pieauga, turklāt nu jau katapultas kritieni varēja gadī­ ties no metru liela augstuma. Jaunā formula (FF) ir visai līdzīga iepriekšējai: 1 + 3 + 2. Tātad — viens korpuss, trīs buras (līdz 12,5 kvadrāt­ metriem, galvenokārt lieto 8, 9 un 10 kvadrātmetrus lielas), divi dažādu platu­ mu zemūdens spārnu komplekti (līdz 1 m, pieprasītākie varianti — 60, 80, 100 cm). Lielāka izmēra spārnu lieto vājā­ kā vējā. Šie noteikumi nekādi neierobe­ žo tehnoloģiju sacensību, kas gan kādu laiku varbūt nebūs iespējama, jo, šķiet, jau sasniegts viss augstākais.

69

›››


ATTĪSTĪBA

›››

Vāks olimpiskajam katliņam Nekavējoties tika uzlikts vāks arī katliņam, kurā jau ilg­ stoši vārījās jautājums — kurš būs 2024. gada olimpiskās regates vējdēlis? Atbilde bija skaidra — liddēlis jeb vējdē­ lis ar zemūdens spārniem. Tūlīt tika radīta klase ar pretenciozu nosaukumu — iQFOIL, ievēro­ jot olimpiskajai regatei obligātos monotipa jeb One Design princi­ pus. Šāgada oktobrī par šīs jau­ nās olimpiskās klases preziden­ tu ievēlēja Latvijas pārstāvi Ansi Dāli.

2024. gada olimpiskais dēlis iQFOIL. Krastā un vējā uz ūdens

Windsurfer Korpuss garums — 3,5 m Bura 5,7 m2 Windglider (1984. g. olimpiskā klase)

svars — 27 kg

Korpuss garums — 3,9 m svars — 20 kg Bura 6,5 m2 Lechner un Lechner A-390 (1988. g., 1992. g. olimpiskā klase) Korpuss Bura

garums — 3,9 m

svars — 15 kg

6,7 m2 (1988. g. OS)

7,3 m2 (1992. g. OS)

maksimālais platums — 0,63 m

biezums — 0,25 m

tilpums — 350 l

Mistral OD (1996., 2000., 2004. g. olimpiskā klase) Korpuss garums — 3,72 m Bura 7,4 m2 Formula Windsurfing

svars — 17 kg

Korpuss garums — ap 2,3 m svars — 9 kg Buras trīs, maksimālais izmērs — 12,5 m2 Spuras divas, maksimālais garums — 70 cm RS:X (2008., 2012., 2016., 2020. g. olimpiskā klase) Korpuss Bura Raceboard

garums — 2,86 m 9,5 (dāmām — 8,5) m2

svars — 15,5 kg

tilpums — 235 l

maksimālais platums — 1005 mm

tilpums — ap 150 l

maksimālais platums — 93 cm

tilpums — 231 l

Korpuss garums — 2,7—3,8 m svars — ne mazāk par 14 kg Buras divas, maksimālais izmērs — 9,5 m2 (8,5 dāmām) Spura līdz 70 cm Techno 293 (Jaunatnes olimpisko spēļu klase) Korpuss garums 2,93 m Bura 7,8 m2 iQFOIL (2024. gada olimpiskā klase)

tilpums — līdz 330 l

svars 12,5 kg

Korpuss svars — 11,1 kg Bura 9,0 (dāmām — 8,0) m2 Spārna spura 95 cm Spārni priekšējais 900 cm plats aizmugurējais — 255 cm attālums starp spārniem 95—115 cm Spura 68 (dāmām — 66) cm

70

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Foto: Dainis Caune, Sports Foto: Dainis Caune, Sports

Prezidents Prezidenta dēls. Latvijas vindsērfinga kustības aizsācējs Māris Dāle tika saukts par Prezidentu. Viņa dēls — divkārtējais olimpietis Ansis Dāle šāgada oktobrī ievēlēts par starptautiskās olimpiskās iQFOIL klases prezidentu

Uz zemūdens spārniem 1982. gada 11. septembrī. Aldis Eglājs Ķīšezerā labo pasaules ātrumrekordu

121 km/h ar buru un Eglāja sapnis Tātad Parīzes 2024. gada augusta vē­ jos lidos Starboard korpusi (11,1 kg) ar Severne burām (9,0 kvadrātmetri kungiem, 8,0 — dāmām). Celtspēju nodrošinās 95 cm garai spurai piemontēta divu spārnu sistēma, no kuriem priekšējais ir 900 cm, aizmugurējais — 255 cm plats. Katram gadījumam spārnu iespējams nomainīt ar spuru (68 cm kungiem, 66 cm dāmām). Tas varētu būt nepieciešams, ja viļni ir tik augsti, ka virs tiem lidot nav iespējams. Vienlaikus tiek ražots mazāku izmēru iQFOIL — jauniešiem. Dīvainākais, ka šis rīks ar salīdzino­ ši nelielo buru spēj darboties arī minimā­ lā olimpiskā vēja limita apstākļos — ap 2 m/s. Mazāk dīvaina ir tā cena — 9 500 eiro. Tomēr Latvijā jau šovasar, kad jau­ najā olimpiskajā klasē tikai notiek pirmās starptautiskās sacensības, prezentēti devi­ ņi iQFOIL liddēļi. Tādējādi radīta iespēja bez kavēšanās sākt gatavoties Parīzes spē­ ļu kvalifikācijas sacensībām. Turklāt atšķi­ rībā no RS:X šis ir dēlis, ko jaunieši uz­ tver ar sajūsmu. Šausminoties par šo visu tehnoloģiju un naudas trakumu, nolēmis atdzimt klasiskais Windsurfer. Tā vienkāršajā korpusā tagad ie­ montēts klapenšverts, toties 5,7 kvadrāt­ metru bura atkal ir kā paladziņš, ko gan ļauts turēt ar trapeces palīdzību. 2018. ga­ dā Gardas ezerā pie Torbolē notika jaunās vecās klases Windsurfer LT pirmais pasau­ les čempionāts, kas bija kupli apmeklēts. Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

“Kad vējdēli izdosies uzlikt uz zem­ ūdens spārniem, tas nesīsies vēl ātrāk,” šos vārdus daudzkorpusu jahtu konstruk­ tors Aldis Eglājs teica 1982. gada 11. sep­ tembrī, kad Ķīšezerā ar paša būvēto asi­ metrisko katamarānu Centaurus 2 uz zem­ ūdens spārniem 500 m distancē izdevās ­ sasniegt vidējo ātrumu, kas lielāks par 50 km/h, pārspējot tālaika pasaules ātrumre­ kordu. Pats konstruktors tehniski šo tēmu tālāk neattīstīja. Izmantojot ar savu āt­ rumkatamarānu gūto pieredzi, Eglājs de­ viņdesmitajos gados konstruēja un paten­ tēja trīs dažādu izmēru trimarānus Catri ar zemūdens spārniem. Tās bija ātrgaitas jahtas, kuras varēja izmantot arī drošiem ģimenes burājumiem. Tika uzbūvēti un sekmīgi izmēģināti vairāki prototipi. Diemžēl dažādu nesaskaņu dēļ iecerēto Catri trimarānu sērijveida būvniecību no­ organizēt tā arī neizdevās. Ar vējdēli pirmais absolūtais pasaules ātrumrekords (vidējais ātrums 500 m dis­ tancē) tika sasniegts 1986. gadā, kad francūzis Paskāls Makā ar 71,96 km/h iz­ beidza gandrīz 20 gadus dominējošo Crossbow katamarānu un proa ēru. Vēl pēc diviem gadiem brits Eriks Bīls pirmais pārsniedza jūrniecības pasaulē ma­ ģisko 40 mezglu robežu — 74,96 km/h. Bet 2005. gadā francūzis Senmarī latiņu pacēla virs vēl vienas robežas — 90,10 km/h!

Turpmāk absolūto ātrumrekordu cīņās ar lielākiem panākumiem iesaistījās kār­ tējie jaunpienācēji — kaitotāji jeb pūķsēr­ fotāji. 2010. gadā francūzis Aleksandrs Kezergē ar savu pūķi nodibināja simtnie­ ku klubu, sasniedzot 100,19 kilometrus stundā. Trīs gadus vēlāk viņš šo rezultā­ tu uzlaboja līdz 104,86 km/h. Vējdēlim šāds ātrums vēl priekšā, bet tas joprojām ir savas klases (buru lau­ kums līdz 10 m2) rekordists — 98,66 km/h, kurus 2015. gada 5. novembrī sa­ sniedza francūzis Antuāns Albo, turklāt bez zemūdens spārnu palīdzības. Bet pūķsērfotājiem arī vairs nav lielā­ kās teikšanas. Kopš 2012. gada absolū­ tais pasaules ātrumrekords — 121,1 km/h (!) — pieder austrālietim Paulam Larse­ nam. To viņš sasniedza ar savu asimetris­ ko katamarānu Vestas Sailrocket 2 (buras laukums 21,84 kvadrātmetri). Starp citu, tā konstrukcija principiāli ir ļoti līdzīga Alda Eglāja uzbūvētajam Centaurus 2 uz zemūdens spārniem, kas jau 1982. gadā Ķīšezerā spēja būt ātrāks par savas kla­ ses (buru laukums līdz 13,9 kvadrātmet­ riem) pasaules ātrumrekordu — 50,04 km/h. Drīz Ķīšezerā gaidāmas zīmes ar ātruma ierobežoju­ miem. ©

Dainis CAUNE 71


ATSKATS

Miesnieki krāj

regbija titulus Saīsinātā Latvijas regbija sezona izvērtās par kluba Miesnieki triumfu, kas triju mēnešu laikā ieguva visas galvenās trofejas, kļūstot par Latvijas čempioniem abos sporta veida variantos, kā arī izcīnot Latvijas kausu klasiskajā regbijā. Savukārt Latvijas regbija izlasei šis bija tukšais gads, jo pandēmijas dēļ visi mači tika atcelti.

P

avasarī noteikto pandēmijas ierobežojumu dēļ Latvijas regbija sezona sākās tikai pēc Jāņiem ar abu vadošo regbija klubu — Miesnieki un Livonia — tikšanos Baltijas Top līgas ma­ čā. Jau sezonas atklāšanas spēle iezīmēja šā gada spēku samērus — Miesnieki uz­ varēja ar 40:23.

Uzreiz gan jāsaka, ka Baltijas Top līgā mūsu labākie klubi neplūca laurus, sešu komandu konkurencē palaižot sev priekšā visas četras Lietuvas vienības — abas latviešu komandas mačos ar lietuviešiem tā arī nesvinēja nevienu uzvaru, bet Livonia pat uzstādīja sacensību antirekor­ du, ar 0:93 zaudējot vēlākajiem Baltijas čempioniem Šauļu Baltrex. Tiesa, Livonia vismaz vienu spēli ar lietuviešiem beid­ za neizšķirti, cīnoties 20:20 ar Šauļu Vairas, kamēr miesnieki četros mačos ar mūsu dien­ vidu kaimiņiem palika tukšā. Tādējādi Baltijas turnīra izskaņā Latvijas klubi tikās vēlreiz spēlē par piekto vietu, bet šoreiz livonieši revanšējās ar 25:23. Savukārt Latvijas čempionātā klasiskajā regbijā šogad sacentās sešas komandas, kas aizvadīja viena riņķa sacensības — Garkalne/Livonia, Ķekava/Miesnieki, Eži/EK Sistēmas, RK Jūrmala, Valmieras Fēnikss un Rāmavas Lāči. Salīdzinot ar pagājušo gadu, klāt bija nākusi viena jauna ko­ manda — RK Miesnieki dibinātāja un go­ da prezidenta Ulda Bautra organizētie un trenētie Rāmavas Lāči, kuri gan savā debi­ jas čempionātā piedzīvoja tikai zaudējumus. Latvijas čempionāts sākās jūlija vidū, un jau

72

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Neuzvaramie lietuvieši un Latvijas debitanti

Pārsteigums. Par sezonas galveno regbija sensāciju parūpējās eži, Latvijas kausā apspēlējot livoniešus

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


ATSKATS

LATVIJAS ČEMPIONĀTS REGBIJĀ

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Ķekava/Miesnieki Garkalne/Livonia Eži/EK Sistēmas Fēnikss Jūrmala Rāmavas Lāči

Čempionu svinības! RK Miesnieki regbisti iegūst kārtējo Latvijas kausu

5 4 1 0 185:55 5 4 0 1 164:63 5 3 1 1 142:62 5 2 0 3 70:137 5 1 0 4 107:151 5 0 0 5 43:243

21 19 17 9 6 0

varu 37:35. Arī otrajā pusfinālā neizti­ ka bez piedzīvojumiem, lai gan miesnieki mačā ar Valmieras Fēniksu jau otrā puslai­ ka sākumā bija iekrājuši nopietnu pārsvaru (24:0), taču valmierieši nepadevās un beigās nonāca viena piezemējuma attālumā no favorītiem, taču ar to nepietika — 24:19. Arī Latvijas kausa finālmačā Baldonē ko­ mandas Ķekava/Miesnieki regbistu pārākums sākumā neradīja šaubas (pēc pirmā puslai­ ka — 27:9), taču eži cīnījās līdz galam un Kristapa Andersona trenētajiem mies­niekiem nācās pasvīst, lai noturētu uzvaru — 32:28. RK Miesnieki Latvijas kausu izcīnīja jau 14. reizi vēsturē. Miesnieki arī kļuva par Latvijas čem­pio­ niem sporta veida olimpiskajā variantā — regbijā 7. Šogad mazā regbija čempionāts risinājās vienā posmā Baldonē, kur visos mačos uzvarēja miesnieku ko­manda KrownPack/Ķekava, izšķirošajā mačā ar 12:7 pieveicot arī galvenos konkurentus no kluba Livonia. Par turnīra vērtīgāko spēlētāju tika atzīts čempionu pārstāvis Lauris Dūzelis. Regbijā 7 miesniekiem šis jau bija 18. Latvijas čempionu tituls.

Livoniešu vienīgā trofeja pēc diviem mēnešiem tika noteikti jaunie čempioni — kā jau bija gaidāms, izšķirošajā mačā tikās Miesnieki un Livonia. Pirms savstarpējās tikšanās livonieši čempionātā bija svinējuši tikai uzvaras, bet miesnieki bi­ ja vienreiz nospēlējuši neizšķirti — 26:26 ar ežiem (turklāt nākamie čempioni tikai pēdējās minūtēs izglābās no zaudējuma, atspēlējot 10 punktu deficītu).

Kad tumsa izslēdz spēli Diemžēl Latvijas čempionāta izšķiro­šajā mačā Upesciemā neiztika bez skandāla, jo spēle sākās vakarā un tumsas dēļ tā neti­ ka aizvadīta līdz galam, bet tika pārtraukta pēc 67 minūtēm, kad rezultāts bija 13:10 miesnieku labā. Miesnieki jau pēc pirmā puslaika bija izvirzījušies vadībā ar 13:3 (piezemējumus guva Elmārs Šefanovskis un Hardijs Nungurs), bet 54. minūtē livonieši samazināja rezultāta starpību līdz tri­ ju punktu deficītam (piezemējumu veica Reinis Pepa) un turpināja aktīvi uzbrukt, taču sliktās redzamības dēļ tiesnesis Kārlis Sarkans izšķīrās dot finālsvilpi. Jāņem arī vērā, ka pirms sacīkstes pārtraukšanas laukumā sākās ļoti agresīva cīņa, kad kulminācijas brīdī livonietis Dāvids Bērtiņš ar atklātu sitienu aizsūtīja nokautā mie­ nieku Viktoru Silvoniku. Skaidrs, ka šāds Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

notikumu pavērsiens nevarēja apmierināt zaudētājus, taču Latvijas Regbija federācija skaidroja, ka laukuma saimnieki Livonia paši nav piekrituši pārcelt maču uz agrāku laiku vai citu norises vietu. Uz spēli Upesciema stadionā mača rīkotāji bija sarūpējuši ap­ gaismes prožektorus, taču izrādījās, ka ar to bija par maz. Starptautiskie notei­ kumi paredz, ka ir jānospēlē 60 minūtes jeb vismaz 75 procenti spēles laika, lai rezultāts oficiāli paliktu spēkā, tāpēc RK Miesnieki 13. reizi vēsturē tika kronēti par valsts čempioniem (no esošajiem klubiem pie titula vēl četras reizes tikusi Livonia, bet vienu reizi — Eži).

Ne bez sviedriem RK Miesnieki savu trofeju kabine­ tu papildināja arī ar Latvijas kausu, kur šogad finālā iztika bez abu mūsu regbi­ ja grandu tikšanās, jo par pārsteigumu parūpējās Eži, pusfinālā izsitot no cīņas par kausu livoniešus. Šajā mačā eži ar pirmajām minūtēm izvirzījās vadībā, vēl astoņas minūtes pirms spēles beigām iekrājot 10 punktu pārsvaru, taču livonieši aizvadīja lielisku pamatlaika galotni, iz­ raujot neizšķirtu 32:32. Tomēr papildlaikā vienīgo piezemējumu guva Ežu/EK Sistēmas spēlētājs Dainis Turkins, nodrošinot uz­

Tādējādi šogad RFC Livonia savā īpa­ šumā ieguva tikai vienu trofeju, triumfējot Latvijas kausa izcīņā regbijā, kur livoniešu komanda Grundzāle uzvarēja visos mačos, finālā ar 17:0 sagraujot arī miesniekus. Par turnīra vērtīgāko spēlētāju tika atzīts uzvarētāju pārstāvis Dāvids Bērtiņš. Regbiju Latvijā spēlē arī sievietes, kas gan sacenšas tikai mazajā regbija paveidā — par Latvijas čempionēm ce­ turto reizi pēc kārtas kļuva LSPA/Livonia meitenes, kas uzvarēja divos no trim valsts meistarsacīkšu posmiem. Savukārt otrajā vietā palika komanda Selena, kas toties tika pie Latvijas kausa, uzvarot četru komandu konkurencē. Diemžēl šogad Latvijas regbisti palika bez starptautiskās prakses, jo par gadu ti­ ka pārcelti visi Eiropas čempionāta mači abos regbija veidos. Tāpat Latvijas klubi nedevās uz ārzemju turnīriem, tāpēc visa uzmanība tika veltīta vietējām sacensībām. Regbija sezona gan vēl nav beigusies, jo šogad visu oktobri vēl noritēs Rīgas atklātais čempionāts, kur sa­ cenšas četras vienības. ©

Kristiāns GIRVIČS 73


Dabas Vitamīni un minerālvielas sportistam, no vienas puses, nedod nekādu labumu — ne tie sniedz ogļhidrātu enerģiju intensīvam darbam, ne mitrumu, kad ūdens iekšējo resursu sāk pietrūkt. Tomēr bez šīm barības vielām nevar iztikt. Lai gan pavisam sīkas, tās, uzņemtas pietiekamā daudzumā, nodrošina optimālu organisma veiktspēju, bet, kad to trūkst, ķermenis sāk buksēt. Kurām mikrouzturvielām sportistiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība un kur tās rast it sevišķi tagad — rudens periodā?

K

ad vien ir runa par pilnvērtīgu uzturu, uzreiz tiek pieminēta mūžsenā attiecība starp ogļhidrātiem, olbaltumvielām un taukiem. To loma organismā ir vairāk vai mazāk skaidra — vieni dod enerģiju slodzes laikā, otri labo uzplēstās muskuļšķiedras un palīdz muskulim augt izmēros, bet trešie ir nepieciešami, lai pasargātu orgānus un visas dzīvās šūnas, kā arī organismam palīdzētu pārdzīvot grūtus laikus. Domājot par šādām un tādām diētām un uztura principiem, nereti aizmirstas, ka arī dažādu vitamīnu un minerālvielu uzņemšanai ir ļoti liela nozīme tajā, vai mēs maz būsim pie labas veselības un spēsim panest iecerētos slodzes apjomus.

74

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


BROKASTIS ČEMPIONIEM

zāles MIKROVIELAS AR MAKROSPĒKU Vitamīni un minerālvielas, sauktas arī par mikroelementiem, ir vismaz 30 dažā­ das ķīmiskas vielas, kuras organisms iz­ manto kā izejmateriālu, lai radītu pats savus organiskos savienojumus, kas ne­ pieciešami dažādu dzīvības norišu nodroši­ nāšanā augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem. To diennakts ieteicamā deva vairumā ga­ dījumu nepārsniedz dažus miligramus, ta­ ču ar šo relatīvi nelielo koncentrāciju pietiek, lai paveiktu neatsveramu darbu. Gan vitamīni, gan minerālvielas piedalās enerģijas vielmaiņas procesos, veicina op­ timāla kaulu blīvuma un redzes asuma noturību, kā arī veic vēl daudzas citas funkcijas. Vitamīnus, līdzīgi kā minerālvielas, kuras augi un pēc tam dzīvnieki iegūst no augsnē esošajiem elementiem, cilvēks lielākoties nespēj pats sintezēt un uzkrāt un var uzņemt tikai ar uzturu. Tos uz­ sūkšanās un šķelšanās īpatnību dēļ ­iedala ūdenī un taukos šķīstošajos vitamīnos. Ja pirmie ir ļoti uzņēmīgi pret vides sārmai­ numu un temperatūru (slikti panes kar­ sēšanu), tiek ātri pārstrādāti organismā un vienlaikus arī neveido rezerves, tad otrie — K, E, D, A — šķīst taukos un nelielos daudzumos tiek noglabāti aknās un taukšūnās. Daudzi vitamīni, bet seviš­ ķi ūdenī šķīstošie (C un B grupas) tiek izmantoti, lai īstenotu enerģijas apmaiņu Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

mitohondrijos, kas varētu likt domāt, ka to papildu uzņemšana varētu palielināt sportista izturību. Tomēr tā tas vis ne­ strādā — viss liekais ar ūdens palīdzību no organisma tiek izvadīts ārā vai daž­ kārt no pārdozēšanas pat var radīt lie­ kas problēmas. Ja vien cilvēka uzturs ir daudzveidīgs un ar enerģijas pieprasīju­ mam atbilstošu uzņemto kaloriju apjomu, par papildu vitamīnu uzņemšanu visbiežāk nav jālauza galva. Arī attiecībā uz minerālvielām nereti tiek dzirdēti apgalvojumi, ka sportistiem tās būtu jāuzņem ar koncentrētiem uztu­ ra bagātinātājiem. Līdz šim gan nav pie­ rādīts, ka, piemēram, dzelzs vai kalcija uzņemšana virs ieteicamās diennakts de­ vas pozitīvi ietekmētu sportisko sniegu­ mu, taču to trūkums var bremzēt fizis­ ko izaugsmi vai pat novest pie nopietnām veselības problēmām. Kā galvenās riska grupas, kurām potenciāli varētu attīstīties kādas minerālvielas deficīts, minami iztu­ rības sporta veidu pārstāvji ar zemu ķer­ meņa tauku masas procentu un tie, kas nodarbojas ar sporta veidiem, kur jāspēj ietilpt konkrētā svara kategorijā. Tāpat īpaša uzmanība uzņemtā uztura daudz­ veidīgumam un sabalansētībai jāpievērš cilvēkiem ar dažādām pārtikas produktu nepanesamībām vai ierobežojumiem, pie­ mēram, veģetāriešiem.

75

›››


BROKASTIS ČEMPIONIEM

›››

GALVENO VITAMĪNU UN MINERĀLVIELU ŠPIKERIS Mikroviela

Funkcija organismā

Deficīta sekas

Ieteicamā diennakts deva

Saturošie produkti

VITAM±NI Antioksidants, imunitātes stiprināšanai

Pasliktināta imunitāte, redze, sausa āda

Sievietēm: 0,7 mg Vīriešiem: 0,9 mg

Sviests, siers, siļķes, zaļie lapu un oranžie dārzeņi

Ogļhidrātu vielmaiņai, nervu sistēmai

Anoreksija, vājums, sāpes ikru muskulī, sirds slimības

Sievietēm: 1,1 mg Vīriešiem: 1,2 mg

Pilngraudu produkti, pupas, cūkgaļa

B2 riboflavīns

Enerģijas apmaiņai, proteīna sintēzei, acu un ādas veselībai

Sausa āda mutes un acu kaktiņos, vājums, gaismas jutīgums, nogurums

Sievietēm: 1,1 mg Vīriešiem: 1,3 mg

Piens un piena produkti, tumši zaļie lapu dārzeņi, pilngraudi

B3 niacīns

Ogļhidrātu un tauku vielmaiņai

Anoreksija, ādas izsitumi, demence

Sievietēm: 14 mg Vīriešiem: 16 mg

Olas, putnu gaļa, pākšaugi, pilngraudu produkti

Enerģijas apmaiņai

ĻOTI RETI! Slikta dūša, sāpes vēderā, muskuļu krampji

5 mg

Vistas un liellopa gaļa, olas, sēnes, avokado

Aminoskābju sintēzei, ogļhidrātu un tauku vielmaiņai, nervu impulsu pārvadīšanai

Slikta dūša, muskuļu vājums, depresija, novājināta imunitāte

Taukskābju sintēzei

A

B1 tiamīns

B5 pantotēnskābe

Sievietēm: 1,3—1,5 mg Vīriešiem: 1,3—1,7 mg

Olas, gaļa, pilngraudu produkti

ĻOTI RETI! Matu izkrišana, sarkani izsitumi uz sejas, pasliktināta imunitāte

30 μg

Olu dzeltenums, raugs, aknas

Sarkano asinsšūnu sintēzei, aminoskābju sintēzei

Nogurums, vājums, sirdsdarbības traucējumi

400 μg

Brokoļi, briseles kāposti, pākšaugi, tumši zaļie lapu salāti

Proteīna sintēzei, ogļhidrātu un tauku vielmaiņai, nervu impulsu pārvadīšanai

Vājums, nervu sistēmas traucējumi, anēmija

C

Antioksidants, dzelzs uzsūkšanās veicināšanai, kolagēna izveidei

ĻOTI RETI! Asiņojošas smaganas, muskuļaudu noārdīšanās, pēkšņa nāve

D

Kalcija līdzsvaram, imunitātes stiprināšanai, asinsspiediena normalizēšanai

Mīksti kauli, muskuļu vājums, sāpes kaulos

E

Antioksidants

Nespēks, sirdsdarbības vājums, mazasinība

K

Brūču sadzīšanai, asins sarecēšanai

Pasliktināta asins sarecēšana

Zn Cinks

Šūnu augšanai un spējai dalīties, DNS sintēzei, brūču dzīšanai, insulīna sintēzei, reproduktīvās sistēmas darbībai

Raksturīgāk zīdaiņiem, bērniem! Palēnināta augšana, ādas izsitumi, pasliktināta imunitāte

Fe Dzelzs

Skābekļa transportam, asinsradei, imunitātei

Anēmija, vājums, paātrināta sirdsdarbība

Ca Kalcijs

Kaulaudiem, zobiem, nagiem un matiem, asinsrecei, muskulatūrai

Pasliktināta kaulu attīstība, osteoporoze (kaulu trauslums)

Sievietēm: 1000 mg Vīriešiem: 1200 mg

Šūnu osmotiskā spiediena uzturēšanai, nervu impulsu pārvadīšanai

Sirds vājums un aritmija, muskuļu vājums, caureja, anoreksija

3—4 g

Muskuļu sasprindzināšanai un atslābināšanai, asinsspiediena samazināšanai

Ātrāk parādās nogurums, muskuļu krampji

Sievietēm: 310—320 mg Vīriešiem: 400—420 mg

B6 pirodoksīns

B7 biotīns

B9 folijskābe

B12 ciānkobalamīns

2,4—2,5 μg

Sievietēm: 75 mg Vīriešiem: 90 mg

Līdz 4000 SV (starptautiskās vienības)

Līdz 1500 SV

Sievietēm: 90 μg Vīriešiem: 120 μg

Olas, piena produkti, gaļa, graudaugi

Svaigi augļi, it īpaši citrusaugļi un ķirši, un dārzeņi

Treknas zivis, zivju eļļa

Augu eļļas, graudaugi, tumši zaļi lapu salāti

Brokoļi, spināti, augu eļļas, graudaugi

MINERĀLVIELAS

K Kālijs

Mg Magnijs

76

Sievietēm: 8 mg, Vīriešiem: 11 mg Uzņemot jāseko, vai ir pietiekams A vitamīna, dzelzs un vara līmenis organismā Sievietēm: 15 mg Vīriešiem: 10 mg Svarīgs arī feritīna (dzelzs rezervju) līmenis

Liellopa un jēra gaļa, it īpaši to subprodukti, pilngraudu produkti, rieksti, lēcas, pupas, sēnes, ķirbju sēklas Tumši zaļi lapu salāti, sarkanā gaļa, zivis

Piens un piena produkti, pākšaugi, lasis, brokoļi, sēnes, rieksti

Pākšaugi, kāposti, ķirbji, banāni, tomāti, bietes, upenes, sēnes Graudaugi, pākšaugi, spināti, kartupeļi, avenes, banāni, smiltsērkšķi, zaļo lapu dārzeņi

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


BROKASTIS ČEMPIONIEM

Cenšoties palielināt kāda vitamīna vai minerālvielas daudzumu organismā, svarīgi saprast, ka ne visi mikroele­ menti savā starpā draudzējas, tādējādi multivielu burciņu iegāde biežāk ir ti­ kai izmesta nauda nekā reāls labums. Arī tāpēc, ka mums reti kad varē­ tu vienlaikus būt ento vitamīnu defi­ cīts. Tā, piemēram, A vitamīns, uz­ ņemts kopā ar D vitamīnu, samazina tā ­ iedarbību, savukārt magnijs darbo­ jas uz vienu roku un palīdz organis­ mā sintezēt D vitamīna aktīvo formu.

Tāpat arī dzelzs labāk uzsūcas tievajās zarnās, ja tas tiek uzņemts kopā ar C vitamīnu saturošiem produktiem — āboliem, citrusaugļiem, ķirbjiem, kāpos­ tiem u.c., bet uzsūkšanos ievērojami kavē kafija, šokolāde, spināti, piens, pilngraudu produkti un kalcija prepa­ rāti (tos labāk lietot katru savā dien­ nakts laikā). Tieši tāpēc, ja mērķis ir palielināt dzelzs līmeni organismā, ga­ ļas ēšana kopā ar kviešu vai rudzu maizi un putrām vai makaroniem tam nekādā veidā nepalīdzēs.

BETA-ALANĪNS UN PĀRĒJIE DRAUGI Bez vitamīniem un minerālvielām pa­ stāv vēl citas dabīgas mikrovielas, ku­ ras nereti sportistiem var sniegt izšķiro­ šo grūdienu uz priekšu, lai spētu izturēt intensīvo treniņslodzi vai uzskrietu sprin­ tu pašā maratona galotnē. Tās ir dažā­ das aminoskābes un taukskābes, kuras koncentrētā veidā bieži vien piejauc klāt dzērieniem, želejām, batoniņiem ar mēr­ ķi īsā laikā uzlabot sportista sniegumu. Taču šīs mikrovielas ar bieži vien savā­ dajiem nosaukumiem var tikpat labi uz­ ņemt ar standarta uzturu un izmantot to labo ietekmi ilgtermiņā. Tā, piemēram, daudz apspriestās taukskābes Omega-3 un Omega-6, kas ir svarīgs šūnu membrānu izejmateriāls un tāpat palīdz organismam tikt galā ar ie­ kaisumiem un sarecējumiem asinsvados, pasargājot sirdi, ar uzturu bez kādiem iz­ teiktiem produktu ierobežojumiem tiek uz­ ņemtas pietiekamā daudzumā. Zinātnieki gan ir uzsvēruši, ka cilvēki attīstītajās valstīs apēd krietni vairāk (pat līdz 10 reizēm) Omega-6 salīdzinājumā ar tās mā­ sām, lai gan attiecībai starp šīm divām taukskābju grupām jābūt 1:1. Tas galve­ nokārt saistīts ar gana trekno uzturu, jo nozīmīgākie Omega-6 avoti ir saulespu­ ķu un kukurūzas eļļa, saulespuķu sēk­ las, valrieksti un ķirbju sēklas, kamēr Omega-3 produkti — treknas zivis, lin­ sēklas, aļģes un čia sēklas — tiek atstāti mazākumā. Te gan jāpiebilst, ka svarīgā­ kā no neaizstājamajām Omega-3 taukskā­ bēm ir alfa linolēnskābe, kura krietnā daudzumā atrodama linsēklu eļļā, taču grūtības rada tas, ka organisms spēj tā­ lāk izmantot tikai aptuveni 1% no visa uzņemtā apjoma, tāpēc liesa uztura pie­ kritējiem Omega-3 var izteikti trūkt un var parādīties sirdsdarbības traucējumi. Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Otra populārākā mikroelementu gru­ pa, par kuru tieši pēdējos gados ir ru­ nāts arvien vairāk, ir dažādas aminoskā­ bes, bet īpaši beta-alanīns un kreatīns. Šie abi -īni ķermenī tiek sintezēti tik un tā un atbild par to, lai organisms spētu labāk tikt galā ar slodzi un darbotos vēl jaudīgāk. Ja beta-alanīns kavē noguruma iestāšanos un palielina pienskābes utili­ zēšanu, ļaujot ķermenim pat par 10% il­ gāk strādāt augstā intensitātē, tā teikt, skriet un diet, tad kreatīns, kurš musku­ ļos nodrošina tūlītējas, eksplozīvas ener­ ģijas padevi, papildu devās pasargā mus­ kuļšķiedras no sabrukšanas smaga darba laikā, attiecīgi veicinot muskuļmasas pa­ lielināšanos, un sniedz sparu celt lielā­ kus svarus. Uzskata, ka beta-alanīnu nevajadzē­ tu lietot vairāk kā 2—5 g dienā, lai uz ādas neizjustu nepatīkamu, kutinošu sa­ jūtu, savukārt kreatīns gan ir dozējams daudz lielākās, līdz pat 5 g apjomīgās devās, sasniedzot 20 g dienā un tā uz­ lādējoties 5—7 dienas, lai gūtu manā­ mu efektu. Turklāt abas aminoskābes var lietot vienlaikus, kas tikai palielina to iedarbību un ļauj darboties vēl sekmī­ gāk augstas intensitātes apstākļos. Taču atkal jāpiebilst, ka šo aminoskābju pa­ pildu uzņemšana organismam nav vitā­ li nepieciešama un sportot var arī tāpat, tomēr atsevišķos gadījumos īstā deva īs­ tajā laikā palīdzēs rezultātus pacelt jau­ nā līmenī.

Agnese ZĪMELE 77


Vesture

Valsts sporta plāns

F

iziskās kultūras un sporta kongresa ideja bija briedusi jau kopš 20. gadsimta 20. gadu otrās puses, kad to rosināja tā laika sporta jumtorganizā­ cijas — Latvijas Sporta organizāciju apvienības (LSOA) — priekšnieks un Latvijas Olimpis­ kās komitejas (LOK) prezidents Jānis Dikmanis. Arī vēlāk bija izskanējis viedoklis par kongresa nepie­ ciešamību, taču no runām pie darbiem sporta nozare nonāca 30. gadu otrajā pusē, kad pēc 1934. gada 15. maijā noti­ ku­šā valsts apvērsuma un Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma izveides arī fiziskās audzināšanas un sporta joma arvien vairāk nonāca valsts kontrolē un uzrau­ dzībā. Demokrātija vairs nebija modē, un arī sporta nozare sāka kļūt centralizētāka un plānveidīgāka.

78

Foto: autors nezināms (Latvijas Sporta muzeja krājumā)

1938. gada 22.—24. aprīlī Sporta namā Rīgā pulcējās pāris tūkstoši sporta darbinieku, fiziskās audzināšanas speciālistu, sportistu delegātu, valsts darbinieku un pašvaldību pārstāvju, lai piedalītos pirmajā tāda mēroga nozares pasākumā — Latvijas fiziskās kultūras un sporta kongresā. Triju dienu laikā kongresa dalībnieki apsprieda nozares aktualitātes, kā arī tika iepazīstināti ar jauno sporta politiku Latvijā.

Būs jauna kārtība! Kongresa organizācijas komisijas locekļi un goda viesi kongresa atklāšanas ceremonijas laikā 1938. g. 22. aprīlī

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Vesture

Foto: autors nezināms (Latvijas Sporta muzeja krājumā)

un varas vertikāle

Starta ielas Sporta namā, kur notika 1937. gada Eiropas čempionāts basketbolā. Norisinās I Latvijas fiziskās kultūras un sporta kongress

Ciešā Ministru kabineta uzraudzībā Pārmaiņas Latvijas sporta organizā­ cijā nāca pakāpeniski, bet arvien pama­ tīgāk. 1936. gada 5. maijā Ministru ka­ binets pieņēma un 7. maijā Valsts un Ministru prezidents izsludināja Likumu par fizisko kultūru un sporta organizācijām, ar kuru tika izveidota jauna valsts spor­ ta jumtorganizācija — Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komiteja (LFKSK), un turpmāk visām valsts sporta norisēm bija jānotiek tās uzraudzībā un virsva­ dībā. Likumā tika noteikts, ka turp­ māk Latvijas sporta dzīves vadītāju — LFKSK priekšsēdētāju — ieceļ Ministru kabinets. LFKSK sastāvā līdzās spor­ ta organizāciju pārstāvjiem iekļāva arī Rīgas pilsētas valdes un dažu ministru ieceltus LFKSK locekļus. Noteikts bija arī tas, ka priekšsēdētāja pirmajam viet­ Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

niekam jābūt no militārā resora, bet ot­ ro vietnieku ievēlēja komiteja pati. Jaunā institūcija drīzumā aizstāja līdz tam laikam valsts sporta dzīvi organi­ zējošo Latvijas Sporta organizāciju ap­ vienību (LSOA), kura gadu gaitā bija izpelnījusies plašu kritiku, tostarp par organizācijas neefektivitāti un lēmumu partijiskumu. Jaunās kārtības nolūks — sporta organizāciju tiešāk pakļaut valsts pārvaldes aparātam un padarīt tās dar­ bību efektīvāku. Pēc jaunā likuma pie­ ņemšanas LSOA 1936. gada 9. jūnija sēdē nolēma izbeigt darbību, un turpmā­ kajos mēnešos norisinājās LSOA likvidā­ cijas process. 9. jūnijā uzreiz pēc LSOA pēdējās sēdes sanāca pirmā LFKSK sēde, kuru vadīja ministru prezidenta biedrs Marģers Skujenieks, līdzšinējais LSOA priekšnieks, kurš pirms brīža bi­

ja vadījis LSOA sēdi un tagad bija kļu­ vis par LFKSK priekšnieku.

Audzinātāji pret krējuma smēlējiem LFKSK pakāpeniski īstenoja virk­ ni jaunievedumu. Viens no redzamāka­ jiem LFKSK jauninājumiem bija grozījumi sportistu pārreģistrācijas kārtībā, ar ko reglamentēja sportistu pāriešanu no vie­ na sporta kluba uz citu. LFKSK un LOK kopsēdē 1936. gada 26. oktobrī konstatē­ ja, “ka līdzšinējā kārtība bojā īstu sporta garu”, un sprieda: “Nevar pielaist, ka no biedrībām, kuras upurē lielus līdzekļus jaunu sportistu audzināšanai, citas tos pārņem ar visādu vilinošu solījumu palī­ dzību.” Pārvilināšanas gadījumi īpaši pa­ manāmi bijuši jaunatnes futbola vienībās.

79

›››


Vesture

›››

Lai šo staigāšanu ierobežotu, speciālai komisijai tika uzdots izstrādāt pārejas no­ teikumus, bet līdz turpmākam lēmumam sportistu pārreģistrēšanās no viena kluba uz citu tika apturēta. 1936. gada 19. no­ vembrī notikušajā LFKSK un LOK kopsē­ dē jaunie sportistu pārreģistrācijas noteiku­ mi tika apstiprināti. Tajos tika postulēts: “Organizācijām noliegts ar dažādiem labu­ miem un solījumiem saistīt pie sevis citu organizāciju sportistus.” Tiem, kuri tomēr būs nolēmuši mainīt sporta klubu, tika no­ teikts gadu ilgs pārejas posms, kura “laikā nav tiesības piedalīties atklātās un starp­ tautiskās sacīkstēs”. Pārreģistrācijai tika no­ teikts viens mēnesi ilgs laika posms gadā. Sporta prese jauno kārtību uztvēra kopu­ mā atzinīgi. Sporta Pasaule rakstīja, ka vie­ ni sporta klubi audzina sportistus, bet citi “mīl vairāk “nosmelt krējumu” nekā darīt melno darbu”.

Disciplinēt un dozēt 1936. gada novembrī tika izveidota Sporta disciplīnas kolēģija, kas darbojās LFKSK paspārnē un bija instance, kurā izskatīja disciplīnas pārkāpumus dažādos sporta veidos. Par kolēģijas priekšsēdētā­ ju kļuva virsnieks Teodors Spāde, bet par locekļiem — kādreizējais LSOA priekš­ nieks Jānis Dikmanis un virsnieks Rūdolfs Ceplītis. Ar militārpersonu iesaisti bija ie­ cerēts padarīt valstī sporta organizāciju kārtīgāku un disciplinētāku. Lai kontrolētu informācijas plūsmu, LFKSK un LOK kopsēdē 1936. gada 26. oktobrī arī tika nolemts, ka LFKSK turp­ mākās sēdes būs slēgtas, bet par sē­ žu lēmumiem informāciju sniegs LFKSK ģenerālsekretārs Alberts Rumba. Ar šādu informācijas plūsmas regulējumu sporta priekšniecība centās ierobežot iespējamo domstarpību un neafišējamas informācijas nokļūšanu preses slejās. Komiteja pakāpeniski reglamentēja un arī zināmā mērā sakārtoja dažādus sporta jomas jautājumus, kas iepriekš bija diez­ gan neorganizēti un haotiski. Piemēram, 1937. gada februārī sporta savienības ti­ ka informētas par LFKSK lēmumu, ka ne­ vienai sporta organizācijai nav atļauts vēr­ sties pie valsts vai pašvaldību iestādēm “ar lūgumiem vai citāda veida iesniegu­ miem sakarā ar atsevišķu sportistu vai ko­ mandu braucieniem uz ārzemēm, iekams katrā atsevišķā gadījumā nav izprasīta un saņemta” LFKSK piekrišana. Turpmāk jeb­ kādi braucieni uz sacīkstēm ārzemēs drīk­ stēja notikt tikai ar komitejas atļauju.

Iecelt, nevis ievēlēt Būtiskas pārmaiņas sporta organi­ zācijas jomā norisinājās 1938. gadā.

80

Vadoņa sagaidīšana pēc tā laika kanoniem. Sporta namā uz kongresa atklāšanu ierodas tā goda protektors jeb aizbildnis Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis

Togad februārī ministru prezidenta biedrs Marģers Skujenieks veselības stāvokļa dēļ lūdza atbrīvot viņu no amatiem. Ministru kabi­neta sēdē 1938. gada 17. februārī M. Sku­ jenieks tika atbrīvots arī no LFKSK priekšsēdētāja amata, un “uz Valsts un Ministru Prezidenta priekšlikumu” par LFKSK priekš­ sēdētāju iecēla sabiedris­ ko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu. Tas vienlaikus nozīmēja identiskas pārmaiņas LOK prezidenta postenī. 21. februārī no­ risinājās svinīga LFKSK un LOK kopsē­ de, kurā notika vadības nomaiņas akts. M. Skujenieks atvadījās un nodeva vadī­ bu jaunajam priekšniekam A. Bērziņam, kurš iepazinās ar sporta vadības pārstāv­ jiem un teica runu. “Ja priekš [1934. ga­ da] 15. maija sports vēl bija tikai privāta lieta, tad jaunajos apstākļos sports ierin­ dots valsts dzīvē redzamā vietā,” norādī­ ja Alfrēds Bērziņš. Latvijas sporta norišu centralizācijas un valstiskas uzraudzības pastiprināšanas

process jaunā sporta vadītāja darbības lai­ kā tika turpināts. Viens no būtiskākajiem jauninājumiem tika pieņemts jau LFKSK un LOK kopsēdē 1938. gada 25. februārī, kad veica izmaiņas sporta savienību va­ dības iecelšanas kārtībā. Līdz tam brīdim dažādo sporta veidu savienību vadītājus un valdes locekļus ievēlēja šo savienību sastāvā esošās sporta biedrības jeb klubi. Kopsēdē tika norādīts, ka vēlētie vadītāji savā “darbā bieži vien vadījās arī no savu biedrību interesēm”. Tādēļ tika nolemts, ka turpmāk, lai attiecīgo sporta veidu va­ dītāji “labāk pildītu savus pienākumus”, sporta savienību vadītājus un valdes lo­ cekļus iecels jaunais LFKSK priekšsēdē­ tājs A. Bērziņš. Tajā pašā 25. februā­ ra kopsēdē tika pārrunāts jautājums par Latvijas sporta organizāciju sakariem ar ārzemēm. Šajā jautājumā tika nolemts ie­ viest stingri reglamentētu kārtību valsts sportistu startiem ārvalstīs un ārzemju sportistu aicināšanai uz Latviju.

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Foto: autors nezināms (Latvijas Sporta muzeja krājumā)

Vesture

Valsts plānu sportam! Jau kopš 1936. gada LFKSK bija sprie­ dusi par vienotu valsts fiziskās kul­ tūras un sporta plānu, bet 1937. ga­ dā komiteja nonāca pie atzinuma, ka spor­ ta nākotnes plānošanai būtu nepieciešama plašāka fiziskās audzināšanas un spor­ ta darbinieku sanāksme. Par kongresa norises datumu tika izvēlēts 1938. ga­ da 22.—24. aprīlis. 1938. gada februārī LFKSK jau ar pilnu sparu ķērās pie kon­ gresa organizēšanas. Tika ievēlēta kongre­ sa organizācijas komisija ar LFKSK vice­ priekšsēdētāju ģenerāli Rūdolfu Klinsonu priekšgalā, izveidots kongresa sekretariāts un vairākas apakškomisijas: Propagandas, informācijas un mandātu; Delegātu un viesu uzņemšanas; Administratīvi saim­ nieciskā; Sarīkojumu un demonstrējumu; Redakcijas. Tām bija jākārto kongresa organizatoriskie un saturiskie jautājumi. “Arī Latvijas fiziskās kultūras un spor­ ta dzīvi ir skāris lielā celtniecības laikme­ Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

ta pavasaris. Likumdošanas ceļā sportam un fiziskai kultūrai dotas plašas pilsonības tiesības, bet tai pašā laikā uzlikti arī lie­ li pienākumi,” pirms kongresa rakstīja ofi­ ciālais LFKSK mēnešraksts Fiziskā Kultūra un Sports. Galvenais pienākums — audzināt pilnvērtīgus un veselus sabiedrības locekļus, kam, protams, nepieciešami spējīgi organi­ zatori un kvalificēti speciālisti. Lai to sa­ sniegtu, sporta vadība bija uzsākusi valsts fiziskās kultūras un sporta plāna iz­ strādi, kura tapšanā un, pats svarīgākais, īsteno­ šanā būs nepieciešama plašākas sporta sa­ biedrības iesaiste. Lai iesaistītu ekspertus un sabiedrību plāna izstrādē un arī radītu līdzdalības efektu lēmumos, kur valsts va­ dība neplānoja prasīt sporta sabiedrības vie­ dokli, tika sasaukts kongress. “Pirms pie­ ņemt svarīgos lēmumus un dot tiem likuma spēku, ir ļoti vērtīgi uzklausīt darba darītā­ ju domas un atzinumus. Tieši to darbinieku domas un atzinumi, kas visos mūsu dzim­ tenes, pat attālākos tās novados veic mel­

no ikdienas fiziskās audzināšanas un spor­ ta darbu, var būt lielākās ievērības cienīgi,” 1938. gada aprīlī ziņoja oficiālais rupors Fiziskā Kultūra un Sports. “Spriežot pēc kongresa organizācijas ko­ misijas pieņemtā darbības plāna, kongresa galvenais uzdevums būtu nospraust skaid­ ras un noteiktas līnijas, pa kurām jāiet Latvijas nākotnes fiziskās kultūras un spor­ ta dzīvei,” tika formulēts oficiālajā izdevu­ mā. Galvenais uzdevums tika fokusēts uz valsts fiziskās kultūras un sporta plānu, ta­ ču sporta vadībai bija nodoms risināt arī virkni sasāpējušu jautājumu un domstarpī­ bu, kas bija izveidojušās sporta vidē. Viena no sāpēm — atšķirība starp galvaspilsē­ tu un pārējo Latviju sporta jomā. “Ir neap­ šaubāmi un nenoliedzami, ka šāda sporta kongresa sanākšanu no sirds sveic ikviens latvju sporta draugs. Kongresam reiz par visām reizēm ir jāizveido tas plāns un jā­ izteic to domu, kā turpmāk veidojama lat­ vju sporta celtne, lai nekas to vairs neva­ rētu satricināt. Nav noslēpums tas, ka starp Rīgu un provinci dažādos sporta dzīves jau­ tājumos vēl vienmēr pastāv itkā plaisa, kas galvenā kārtā veidojas pateicoties apstāk­ ļu dažādībai. Sporta kongress visu to grib novērst — izveidot mūsu sporta saimi pil­ nīgi viengabalainu — ar vienādiem mēr­ ķiem, vienādām ilgām, vienādiem centie­ niem,” pirms kongresa avīzē Sporta Pasaule rakstīja žurnālists Arnolds Šmits. Jāpiebilst, ka kongresā bija paredzēta plaša Latvijas novadu pārstāvniecība. “Kongress sniegs fiziskas kultūras ta­ gadējā stāvokļa ainu valstī, bet vēl lielāka nozīme tam būs kā jaunu ceļu un iespē­ ju uzrādītājam turpmākam saskaņotam un vienotam darbam,” pirms kongresa ziņo­ ja Jaunākās Ziņas un citi preses izdevumi.

Kam drosme ir un skaidra sirds Piektdien, 1938. gada 22. aprīlī, pirms kongresa atklāšanas, kas bija paredzēta pulksten 10, uz Sporta namu plūda ļaužu simti. Prese ziņoja, ka kongresā bija iera­ dušies aptuveni 2500 delegātu — aktīvie sportisti, sporta biedrību un klubu vadītāji, jaunatnes audzinātāji, skolu direktori, valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki, ārsti, ar­ mijas un robežsardzes virsnieki, aizsargu organizācijas pārstāvji “un citas personas, kam pienākumi, uzdevumi un iespējas dar­ boties pie tautas dzīvā spēka audzināšanas, veidošanas un uzturēšanas”. Pārējās vietās zālē tika ielaisti arī daži simti interesentu, kuri nebija kongresa delegāti. Jāpiebilst, ka kongresa norisei ar preses un radio starp­ niecību sekoja līdzi teju vai visa Latvija. Kongresa darbības plāns un ziņas par tā norisi vairākas dienas bija viens no galve­ najiem tematiem avīzēs un rotāja centrālo laikrakstu pirmās slejas.

81

›››


Vesture

Pirms gada Eiropas basketbola čem­ pionāta norisei iekārtotais tam laikam modernais Sporta nams Starta ielā par godu kongresa norisei bija īpaši rotāts. Galvenā zāle bija greznota ar sporta organizāciju karogiem, tautiskiem orna­ mentiem, lauriem, palmām un kadiķu zariem, dažādu sporta inventāru un em­ blēmām, bet “gar sienām izlikti zīmē­ jumi un diagrammas, kas rāda spor­ ta rosību un sasniegumus valstī”. Pirms atklāšanas pie ieejas nostājās godasar­ dze, ko veidoja sporta biedrības Latvijas Arodorganizāciju Sports (LAS) sportisti, savukārt priekštelpās un zālē godasar­ dzē bija mazpulku jaunatnes organizā­ cijas biedri. Kongresa atklāšanu ar klātbūtni pa­ godināja daudzi goda viesi — ārlietu mi­

82

Foto: autors nezināms (Latvijas Sporta muzeja krājumā)

›››

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Vesture

nistrs, tautas labklājības ministrs, izglītī­ bas ministrs, valsts kontrolieris, virsnieki. Kad norises vietā bija ieradušies kongre­ sa dalībnieki un godaviesi, īsu brīdi pēc pulksten 10 pie Sporta nama piebrau­ ca kongresa goda protektors jeb aiz­ bildnis — Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Prezidenta klātbūtne at­ klāšanā un arī kongresa darbības sāku­ mā apliecināja valsts varas nopietno at­ tieksmi. Ulmani svinīgi sagaidīja sabiedris­ ko lietu ministrs un LFKSK priekšnieks Alfrēds Bērziņš un kongresa organizāci­ jas komisijas locekļi ar Rūdolfu Klinsonu priekšgalā. Sagaidītāju pavadībā caur LAS sportistu un mazpulku ierindu prezidents ienāca Sporta nama zālē, kur tika sagai­ dīts ar fanfarām un tautastērpos ģērbtu meiteņu pasniegtām rozēm. Kad Ulmanis nonāca goda ložā, koris izpildīja dziesmu Kam drosme ir un skaidra sirds.

Kongresu ar runu atklāja sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, kurš uz­ svēra orientēšanos uz valsts sportu un notiekošās pārmaiņas. “No tā var arī droši secināt, ka sports tagadējos lai­ kos arī Latvijā vairs nav privāts jautā­ jums, nav privāta lieta, nav atsevišķu sporta biedrību jautājums, bet ka spor­ ta dzīves kārtošanā un veidošanā jo ak­ tīvu līdzdalību grib ņemt valsts vadība. To liecina arī jau agrāk izdotie likumi par sporta dzīves kārtošanu un tie, kas turpmāk gaidāmi, lai jo sekmīgāk izvei­ dotu un turpinātu sporta dzīves tālā­ ko virzīšanu. To liecina arī budžets, ku­

Foto: autors nezināms (Latvijas Sporta muzeja krājumā)

Foto: autors nezināms (Latvijas Sporta muzeja krājumā)

Sports nav privāts jautājums

rā tagad paredzētas nevis tikai pabalstu summas, bet gadskārtēji fiksēti līdzekļi visas sporta dzīves kārtošanai un veido­ šanai. Šim sporta kongresam ir jo svarī­ ga nozīme, jo apstākļos, kad no privātā sporta, no privātās biedrībās organizētiem sportistiem maz pamazām sāk veidoties valsts sports, ir nepieciešams ne tik vien sporta dzīves vadītājiem, bet arī jo pla­ šas aktīvās sporta saimes locekļiem no visas zemes izteikt uzskatus un domas, kā labāk un pareizāk būtu ievadāma un vadāma mūsu sporta dzīve, lai mēs va­ rētu panākt tos sasniegumus, kuriem kā aktīvie sportisti, tā sporta dzīves vadītā­ ji ar visnopietnāko vēlēšanos cenšas iet pretim,” pauda Bērziņš. Sabiedrisko lietu ministra un spor­ ta vadītāja atklāšanas runā tika uzsvērta sporta un sportistu disciplinētības nozīme, nesot Latvijas vārdu pasaulē. Valsts vadī­ ba to patiešām novērtēja. Tāpat Bērziņš akcentēja sporta medicīniskās uzraudzības nozīmi, kas pamazām kļuva par valsts sporta politikas neatņemamu sastāvdaļu. “Bieži dzirdam jautājumu, vai sports vien­ mēr ir attaisnojis sevi, vai nav bijuši dau­ dzi gadījumi, kad pārmērības sportā ne tikai nav veicinājušas fizisko attīstību, bet dažkārt pat traucējušas veselību. [..] Pēdējā laikā mēs cenšamies visiem spē­ kiem šinī ziņā darboties tā, lai pārmetumi atkristu. Tāpēc tika iekārtots pie sporta komitejas veselības pārbaudes institūts, kur katram sportistam, ja ne tagad, tad visdrīzākā laikā būs obligātoriski jāiziet cauri un jādabū attiecīga atzīme, vai viņš var piedalīties sportā vai arī tam uz lai­ ku jāatturas no attiecīgiem smagākiem sporta veidiem,” Alfrēda Bērziņa teikto atstāstīja prese. Uzrunas beigās Bērziņš pasludināja kongresu par atklātu. Tam sekoja valsts himna, Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa īsa uzruna kongresa dalīb­ niekiem, koris izpildīja Tev mūžam dzīvot, Latvija. Tam sekojošā izglītības ministra Augusta Tenteļa runā parādījās galvenie uzdevumi, kuru risinājumu gaidīja skolas un pedagogi. “Mūs, izglītības resoru, vis­ vairāk interesē tie principi un norādījumi, kādus kongress izstrādās, lai, tiem seko­ jot, mēs sasniegtu mums visiem spraus­ to mērķi: izaudzināt veselīgu un spēcīgu jaunatni, kas gaišu galvu, miesā stipra, vingriem locekļiem, krietnu raksturu stā­ tos pie to pienākumu un darbu veikša­ nas, ko viņiem tauta un valsts uzliek un arī turpmāk uzliks,” uzrunā teica iz­ glītības ministrs. Viņš ar nožēlu atzina, ka fiziskā audzināšana skolās ir paliku­ si novārtā.

Sports ir visas tautas lieta. Vingrojumu paraugdemonstrējumi kongresa dalībniekiem

››› Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

83


Vesture

Visas valsts un tautas lieta

Arī izglītība un sporta medicīna Turpinājumā Rūdolfs Klinsons snie­ dza valsts fiziskās kultūras un sporta plā­ na izklāstu. Galvenais uzstādījums — šis plāns ir nepieciešams un attiecas uz pil­

84

nīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem, sākot no bērnības līdz vecumdienām! Plāna īste­ nošanā bija paredzēti četri virzieni: 1) tie­ šā fiziskā audzināšana; 2) militāri fiziskā audzināšana; 3) sports; 4) “speciālas vin­ grošanas programmas ievešana pieaugu­ šiem, bez izņēmuma visiem pilsoņiem kā uz laukiem, tā pilsētās: garīgā un fizis­ kā darba darītājiem”. Visiem fiziskās au­ dzināšanas virzieniem tika nosaukts viens mērķis, par ko jau agrāk izteicās armijas pārstāvji — “fiziski pilnvērtīgs pilsonis, vesels un derīgs savas tautas dzīvo spē­ ku saglabāšanai, darbam un savas valsts aizsardzībai”. Lai ieceres būtu īstenojamas, būtu nepieciešama kvalificētu fiziskās audzinā­ šanas un arī sporta medicīnas darbinie­ ku sagatavošana. Tādēļ bija iecerēti gan kvalifikācijas celšanas kursi esošajiem darbiniekiem, gan jaunu struktūru izvei­ de. Saskaņā ar Klinsona ziņojumu bija paredzēts dibināt Fiziskās audzināšanas katedru Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē ārstiem un fiziskās audzināša­ nas darbiniekiem. Turklāt bija iecerēts

Foto: autors nezināms (Latvijas Sporta muzeja krājumā)

Kā nākamais runu teica Armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis. Viņš pauda to, ko no spor­ ta un fiziskās audzināšanas sagaida ar­ mija un valsts aizsardzība. Galvenā tēze: “Fiziskās kultūras un sporta gala mēr­ ķis ir viens visiem, proti: veidot un sa­ gatavot mūsu valsts pilsoņus fiziski un garīgi spēcīgus grūtajam valsts neatkarī­ bas sargātāju uzdevumam.” Hartmaņa ru­ nā tika iztirzāta arī sporta nozares prob­ lemātika. Tika uzdots jautājums, vai ar sporta sarīkojumiem, kas pulcē skatītāju tūkstošus, pietiek, lai cilvēkus piesaistītu sportam. Jautājums bija, kā sporta nori­ sēs iesaistīt cilvēkus, kas ir ārpus spor­ ta biedrībām un klubiem. Hartmanis arī noradīja uz domstarpībām starp sporta biedrībām, kuras tiecas tikai uz rekor­ diem un sporta komandu trenēšanu, un to sporta sabiedrības daļu, kas orientē­ jas uz vispārēju fizisko sagatavotību pla­ šākās tautas masās. Ģenerālis Hartmanis atzina, ka bez rekordiem nevar, taču būtu jāuzmanās, “lai jaunatni neaizrautu pa tādiem ce­ ļiem, kur, izņemot domas par sacīkstēm un rekordiem, tai nebūtu vairs nekādu ci­ tu interešu”. Jauniešus vajadzētu sagata­ vot daudzpusīgāk, sprieda ģenerālis. Un arī šajā runā parādījās jaunās vēsmas — sportam jākļūst par visas Latvijas lie­ tu, protams, papildinot tēmu ar militārā resora gaidīto. “Ja mēs varam vienoties par mērķi, kas uzstādīts sportam kā fi­ ziskās kultūras celšanas līdzeklim valstī, tad nenāktos grūti vienoties arī par ce­ ļiem, kādi ejami, lai mūsu sporta lietu padarītu par visas valsts un tautas lie­ tu. Galvenā kārtā še vajadzētu domāt par tām sportiskām nodarbībām, kas noder valsts aizsardzībai un praktiskai dzīvei, kā šaušana, soļošana, peldēšana, slēpo­ šana, skriešana, lieli pārgājieni,” norādīja ģenerālis Hartmanis. Ar to kongresa atklāšanas akts bija noslēdzies, un kongresa goda protektors Kārlis Ulmanis devās prom, bet kongress turpinājās ar darba sēdi. Tās sākumā bez iebildumiem tika pieņemta kongresa or­ ganizācijas komitejas izvirzītā kongresa vadība, prezidija un sekretariāta sastāvs. Kongresa vadītājs bija Alfrēds Bērziņš, kongresa prezidija priekšnieks — Rūdolfs Klinsons. Vēl prezidijā tika iekļauti gan sporta darbinieki, gan pilsētu pašvaldību vadītāji un skolu pārstāvji.

Foto: autors nezināms (Latvijas Sporta muzeja krājumā)

›››

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Foto: autors nezināms (Latvijas Sporta muzeja krājumā)

Vesture

Valsts sporta plāna daļa. Jaunatnes fiziskajai audzināšanai kā vienam no mērķiem pievērsās vairāki ziņotāji, bet ieskatu tās praktiskajā pusē sniedza paraugdemonstrējumi, kas norisinājās visas trīs kongresa dienas. Attēlos: Rīgas pilsētas 27. pamatskolas skolnieki (skolotājs Roberts Senakols) kongresa dalībniekiem demonstrē vingrojumus uz zirga; lappusē pa kreisi: Rīgas pilsētas 3. ģimnāzijas audzēknes (skolotāja Elfrīda Karlsone-Kukaine) — vieglatlētikas sagatavošanās vingrojumus vieglatlētikā un Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas audzēknes (skolotāja V. Priedīte) — vingrojumus ar lecamauklām

izveidot augstskolu — “nodibināt akadē­ misku fiziskās audzināšanas institūtu pie universitātes — kā nodaļu pie medicīnas fakultātes ar pedagoģisko, militāri-peda­ goģisko, sporta un zinātniski-ārstniecis­ ko nodalījumu”. Tas bija svarīgs solis! Tobrīd Latvijas Tautas universitātes pa­ spārnē darbojās Fiziskās audzināšanas institūts, taču tā nebija akadēmiska mā­ cību iestāde un nesniedza augstāko iz­ glītību. Valsts fiziskās kultūras un sporta plā­ na uzdevums bija arī parūpēties par pie­ mērotu sporta laukumu un telpu tīkla iz­ veidi visā Latvijā. Protams, tika izklāstīti arī finansēšanas jautājumi — gan no­ rādot finansēšanas virzienus (resoru un pašvaldību budžeti, LFKSK budžets, spe­ ciālas valsts nodevas par labu LFKSK), gan uzsverot aktīvas pašdarbības nepie­ ciešamību. Svarīga plāna sastāvdaļa bija LFKSK jau pakāpeniski ieviestā sporta medicī­ niskā uzraudzība. “Par pareiziem uzska­ tāmi pārmetumi sporta darbiniekiem tanī daļā, kurā ir runa par nepilnīgo jaunat­ nes sporta nodarbību vadību un uzrau­ Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

dzību un arī par visu sportot gribētāju pielaišanu sacīkstēs, nemaz sīkumos ne­ pārbaudot, vai sportot gribētājs savu fi­ zisko dotību dēļ maz drīkst izdarīt tādu sava ķermeņa piepūli, kādu prasa pie­ dalīšanās sacīkstēs,” bija teikts Klinsona runā. Tika ziņots, ka ar LFKSK lēmu­ mu pieņemts, ka interesents nedrīkstēs piedalīties sacensībās, ja veselības stā­ voklis to neļauj. Turklāt tika uzsvērts, ka jāievieš obligāta ārstnieciskā kontro­ le visos fiziskās audzināšanas un spor­ ta pasākumos.

Vidusceļu sportam skolās Valsts fiziskās kultūras plāna izklāstā arī tika aizrādīts, ka skolās 34—40 mā­ cību stundu nedēļā fiziskai audzināšanai tiek veltītas tikai viena vai divas stun­ das, ar ko ir krietni par maz jauniešu pilnvērtīgai un vispusīgai attīstībai. Šajā jomā tika solītas pārmaiņas, jo, “audzi­ not un veidojot garīgo cilvēku, nedrīkstam aizmirst to fizisko ēku, kurā šis garīgais cilvēks mīt”. Tomēr tika uzsvērts, ka arī šajā ziņā jābūt līdzsvaram un arī fiziskā

audzināšana nedrīkst dominēt. Klinsona runā tika norādīts: “Mēs nedrīkstam savā audzināšanas darbā aizrauties vienā vai otrā virzienā, bet mums jāstrādā tā, lai tiešām izveidotu mūsu jaunatni pēc iespē­ jas harmoniskāku un pilnīgāku. Ko līdzēs, ja mūsu jaunatne gan zina daudzas gudrī­ bas, bet ja viņa nevarēs šīs gudrības lie­ tā likt sava fiziskā vārguma un nespēka dēļ; no otras puses — vai daudz ko tau­ tai un valstij dos tādi cilvēki, kuri gan ir pārpilni ar fizisku spēku, bet kuru garīgā bagāža ir par daudz trūcīga?” Ģenerāļa Klinsona sniegto ieskatu valsts plānā papildināja arī LFKSK lo­ cekļi Aleksandrs Bieziņš un Voldemārs Cekuls. Bieziņš kā mediķis pamatoja plānu no tautas veselības perspektīvas. Savukārt Cekuls kā fiziskās audzināšanas instruktors un arī Latvijas Tautas uni­ versitātes Fiziskās audzināšanas institū­ ta vadītājs skaidroja valsts plāna nozīmi skolu jaunatnes audzināšanas darbā. V. Cekuls arī uzsvēra: “Fi­zis­kai audzināšanai jāattīsta bērna ķermenis un viņa fiziskās spējas, neizveidojot no skolnieka vienpu­ sīgu sportistu vai vingrotāju, bet gan ve­ selīgu, spēcīgu, labi norūdītu un fiziskām grūtībām pieradušu cilvēku.” Tādēļ spe­ ciālista skatījumā: “Tomēr sporta pasā­ kumiem skolās nedrīkst piešķirt tādu lo­ mu, ka tie jauniešus padarītu nevīžīgus un vienaldzīgus pret saviem tiešiem dzī­ ves uzdevumiem, ka tie notrulinātu vi­ ņu pienākuma apziņu pret ģimeni, skolu, pret ikdienas darbu.” Izklāstot valsts fiziskās kultūras un sporta plānu, LFKSK pārstāvji uzsvēra, ka Plāna izstrādāšanas komisija ir saga­ tavojusi tikai plāna pamatprincipus, tiek gaidīti kongresa dalībnieku viedokļi un novērtējums. Tas no dalībniekiem tika gaidīts kongresa turpmākajās dienās.

Par daudz biedrību Pēc nelielas pauzes kongresa pirmās dienas darbs turpinājās ar speciālistu re­ ferātiem, pauzēs starp kuriem norisinājās dažādi vingrošanas un sporta paraugde­ monstrējumi. Profesors Jēkabs Prīmanis referēja par fizisko audzināšanu kontek­ stā ar veselības aizsardzību un eigēniku, Aleksandrs Bieziņš — par sporta medi­ cīnisko kontroli, Sporta disciplīnas kolē­ ģijas priekšnieks Teodors Spāde — par disciplīnas un iniciatīvas nozīmi fiziskās audzināšanas un sporta jomā. Bieziņš uzsvēra, ka ne tikai pirms sportošanas sākuma nepieciešama medicīnas pār­ baude, bet vēl vismaz 2—4 reizes ga­ dā. “Sportistu sasniegumi būs sekmīgā­ ki, ja viņi vairāk un biežāk pēc padoma griezīsies pie lietpratējiem — sporta ārstiem,” uzsvēra Aleksandrs Bieziņš.

85

›››


Vesture

›››

Tajā laikā daudziem Latvijā tas vēl nebi­ ja pašsaprotami. Savukārt Spāde aicināja sportistus aktīvāk iesaistīties un sporta laukumus ierīkot pašu spēkiem, nevis gai­ dīt pabalstus. Šajā kontekstā tika skarts jautājums par daudzām mazām sporta biedrībām. “Ja jau daudzas biedrības ne­ var pastāvēt pašas saviem spēkiem, tad nopietni jāpārdomā, vai pie mums nav par daudz sporta biedrību. Mazas, sīkas bied­ rības nīkuļo. Apvienojoties tām rastos cie­ šāka materiāla bāze zem kājām. Biedrībās jāattīsta lielāks pašdarbības un atbildības gars,” sprieda Teodors Spāde. Tas zināmā mērā nozīmēja, ka viens no uzdevumiem ir sīko, sadrumstaloto sporta biedrību ap­ vienošana, kas daļēji arī tika īstenota.

Sekcijas un priekšlikumi Kongresa otrajā dienā, 23. aprīlī, darbs tika turpināts jau no paša rīta vairāk nekā 20 sekcijās. Darbojās dažā­ das tematiskās sekcijas, kur tika ska­ tīti organizatoriskie jautājumi — sporta laukumu un telpu tīkla izveide, sportistu medicīniskā pārbaude, militārais sports, fiziskās attīstības normas, sporta propa­ ganda un svētku rīkošana, izdevējdarbī­ ba un citas. Vēl bija atsevišķas konkrētu sporta veidu sekcijas. Sekcijas darbojās gan Sporta namā, gan arī Rīgas pilsētas Viļa Olava komercskolas un Rīgas pil­ sētas 1. ģimnāzijas telpās. Daļa sekciju darbu sāka jau pulksten 8 no rīta, bet vairums sekciju — pulksten 10. Sekciju darbā kongresa delegāti izteica savus at­ zinumus, kurus sekciju prezidiji pierak­ stīja un iesniedza kongresa vadībai. Otrās dienas pēcpusdienā kongresa dalībnieki atkal sanāca uz kopēju sēdi Sporta namā. Tika nolasīti pāris referāti un pārtraukumos tika turpināti sporta pa­ raugdemonstrējumi. Daktera Vītola referā­ tā tika sniegti skolu ārstu vērojumi, ku­ ros secināts: “Galvaspilsētas skolu ārstu novērojumi rāda, ka vājo un kroplo sko­ lēnu skaits pastāvīgi pieaug. Apmēram 10 proc. no visiem galvaspilsētas skolēniem sirgst ar nepareizu mugurkaula attīstību, starp pamatskolu skolēniem ir pāri par 3000 bērnu ar visādiem skeleta kropļoju­ miem.” Tas bija skaidrs pamatojums, ka šajā situācijā ir nepieciešamas pozitīvas pārmaiņas. Savukārt LFKSK ģenerālsek­ retārs Alberts Rumba referēja par spor­ ta laukumu un sporta telpu izbūves tīklu valstī. Rumba, kurš faktiski pauda valsts politikas viedokli, uzsvēra, ka par sporta laukumu izbūvi vispirms jārūpējas jau pa­ šām sporta organizācijām, bet gadījumos, kad tas nebūtu iespējams, palīgā jānāk pašvaldībām — vai nu izbūvējot, vai ar resursiem: finansēm, darbaspēku, būvma­ teriāliem. Kongresā bija pulcējušies daudz

86

Vienvadība. Sabiedrisko lietu ministrs un Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājs, kā arī LOK prezidents Alfrēds Bērziņš uzrunā kongresa dalībniekus

pašvaldību pārstāvju, un šis vēstījums bi­ ja adresēts viņiem. Otrās dienas noslēgumā pēc kopsēdes kongresa vadība un sekciju vadītāji pulcē­ jās uz kopēju sēdi šaurākā lokā LFKSK medicīniskās pārbaudes telpās. Rūdolfa Klinsona vadītajā sēdē tika iztirzāti sek­ ciju iesniegtie atzinumi.

“No sporta sarīkojumiem nodokļi nav ņemami” Kongresa noslēgums bija svētdien, 24. aprīlī. Trešās dienas darbs sākās ar pāris referātiem. Tostarp Veselības departamenta direktora Oskara Alka referātu Dzīvosim savai tautai, kurā skatīja tautas iedzimtības un dabiskās izlases jautājumus. Arī trešajā die­ nā norisinājās sporta paraugdemonstrējumi. Pēc referātiem kongresa dalībnieki no­ klausījās sekciju ziņojumus un uz tiem balstītās izstrādātās tēzes. Tās bija kon­ gresa darba rezultāts un nākotnes uzde­ vumi, kurus bija iecerēts iekļaut vienotā valsts fiziskās kultūras un sporta plānā. Tas bija prāvs apjoms dažādu veicamu uz­ labojumu dažādos virzienos un dažādās in­

stancēs. Tēzes un atzinumi bija gan vispā­ rīgi, gan arī diezgan konkrēti. Piemēram, viena no pamattēzēm: “Sportam piegrieža­ ma izcila vērība valsts mērogā.” Jau kon­ krētāks risinājums: “No sporta sarīkoju­ miem nodokļi nav ņemami.” Virkne atzinumu tika attiecināti uz jaunatnes fizisko audzināšanu. Sporta sa­ vienību sekcijā tika noteikts: “Vingrošana liekama visas fiziskās audzināšanas pa­ matā. Vēlams skolēniem ik gadus sarīkot vieglatlētikas un citu paidagoģisko sporta veidu pārbaudes. Jaunatne jāsāk pieradi­ nāt pie šaušanas sporta skolās un jaunat­ nes organizācijās.” Tāpat tika izvirzīts nā­ kotnē realizējams uzdevums, ka skolās ir vajadzīga viena fiziskās nodarbības stun­ da dienā, un tā būtu obligāta visiem sko­ lēniem. Turklāt nākotnē skolēniem vaja­ dzētu ieviest peldēšanas mācību.

Riteņbraucēju ceļi un mākslīgais ledus Tika pieņemti vairāki ieteikumi spor­ ta laukumu ierīkošanai. Vispirms jau tika noteikts: “Katrā pilsētā jābūt vismaz vie­

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Foto: autors nezināms (Latvijas Sporta muzeja krājumā)

Vesture

nam sporta laukumam. Laukos un mazā­ kās pilsētās sporta laukumi savienojami ar aizsargu apmācību, parādes un sarīko­ jumu laukumiem.” Aizsargu pulku spor­ ta klubi bija viens no sporta dzīves stūr­ akmeņiem laukos. Tēzes paredzēja, ka Rīgā izbūvējama slēgta manēža jāšanas sportam. Pilsētās un lauku centros pie peldēšanai piemērotām ūdenskrātuvēm iz­ būvējamas brīvdabas peldētavas. Kā vē­ lama bija norādīta moderna riteņbrauk­ šanas treka izbūve. Rīgā vai tās tuvumā tika iecerēta modernas šautuves ierīko­ šana, bet lauku apdzīvotās vietās bija jā­ ierīko mazkalibra šautuves skolu vajadzī­ bām. Slēpošanai piemērotos centros bija jāierīko modernas slēpošanas stacijas. Rīgā iekārtojama ziemas peldētava, bet provinces lielākajos centros — slēgti zie­ mas peldbaseini. Bija paredzētas jaunas jahtu ostas izbūve. Un vēl interesants at­ zinums: “Visos valsts novados vēlams ie­ kārtot atsevišķus ceļus riteņbraucējiem.” Sporta kongresa atziņās, ierosināju­ mos un tēzēs tika arī norādīts, ka Rīgā jāiekārto mākslīgā ledus slidotava! Tas bija nopietns solis ledus sporta veidu at­ Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

tīstībai. “Rīgā ierīkojama mākslīgā slidota­ va, kas izmantojama cauru gadu, un pro­ vincē, katrā pilsētā ar vietējo pašvaldību un organizāciju atbalstu iekārtojama vis­ pārībai pieejama slidotava,” kongresa tē­ zes atreferēja Sporta Pasaule. Starp sporta medicīnas sekcijas atzi­ numiem bija gan norāde uz akadēmiska fiziskās audzināšanas institūta dibināša­ nu, gan nostādne, ka ieviešama obligāta un vispusīga ārstniecības kontrole, kurai pakļaujamas visas sacensības un treniņi, kā arī “ievedama obligāta sporta nelaimes gadījumu reģistrācija”. Par to, ka kongresa sekciju tēzēm un valsts plānam nākotnē būtu jāskar pilnīgi visi valsts iedzīvotāji atgādināja uzdevums: “Līdz 1939. g. 1. janvārim izstrādājamas fiziskās attīstības normas dažādām pilsoņu grupām, dzimumiem un auguma pakāpēm un noteikumi par psī­ ho-fizisko spēju pārbaudi. Pārbaude vis­ pirms iesākama visiem organizētiem pil­ soņiem un, pakāpeniski, visiem valsts iedzīvotājiem.” Protams, kongresa ieteikumu un at­ zinumu apjoms bija milzīgs un nebija īs­ tenojams nedz vienas dienas, nedz arī gada laikā, taču visā nopietnībā bija ie­ cerēta pakāpeniska šo plānu realizācija. Kongresa lēmumiem nebija likuma spē­ ka, tie bija rekomendējoši, un kongress varēja vienīgi aicināt, starp citu, arī kon­ gresa darbā iesaistītos, kā arī valsts un pašvaldību amatpersonas uzņemties to īs­ tenošanu. “Beigās kongress pieņēma lē­ mumu, kurā atzīst, ka fiziskās audzinā­ šanas un sporta jautājumi prasa viņu paātrinātu izlemšanu valsts vadošās ies­ tādēs kongresā apskatītā garā, un tā­ dēļ lūdz sabiedrisko lietu ministru un Latvijas fiziskās kultūras un sporta ko­ miteju kongresa daudzos ierosinājumus apstrādāt un gādāt par viņu realizēšanu,” rakstīja Jaunākās Ziņas. Vēl arī kongresa dalībnieki Valsts un Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim nosūtīja telegrammu, ku­ rā pateicās par iespēju izteikt savas va­ jadzības un gūt vērtīgus norādījumus, kā arī apsolīja sekot prezidenta norādīju­ miem un audzināt krietnu jaunatni. Tāda bija nodeva autoritārā režīma etiķetei.

Mazāk demokrātijas Pirmo Latvijas fiziskās kultūras un sporta kongresu noslēdza Alfrēda Bērziņa runa. Tajā sabiedrisko lietu ministrs un sporta priekšnieks slavēja kongresa de­ legātus par to, ka tie nonākuši pie se­ cinājuma par vienota plāna nepieciešamī­ bu. Bērziņš izteicās, ka “ir labi, ka jūs esat vienbalsīgi atzinuši un nākuši pie atziņas, ka nav iespējams labi nostādīt fizisko audzināšanu un uz šīs labi nostā­

dītās fiziskās audzināšanas nevar izveido­ ties spēcīgs sports, iekams nav šā vieno­ tā fiziskās kultūras plāna”. Piebilstams, ka kongresa delegāti bija nostādīti fakta priekšā. Kongresā jau runāts bija nevis par to, vai šādu plānu vajag, bet par to, kas tajā jāiekļauj. “Viens no svarīgāka­ jiem jautājumiem ir fiziskās kultūras un sporta plāns, pie kura realizēšanas būs jāstājas. Šis plāns būs jauns posms un jauna ceļa sākums visai mūsu nākošai fi­ ziskai kultūrai un tās izpausmei,” dekla­ rēja Bērziņš. Noslēguma runā Bērziņš bija iekļāvis daudzpusīgas jau kongresa gaitā sniegtās atziņas. Gan attiecībā uz medicīniskajām pārbaudēm, gan laukumu iekārtošanu, gan sporta disciplīnām. Ministrs arī in­ formēja par nesen izlemtajām pārmaiņām sporta veidu savienību (mūsdienu izprat­ nē — federāciju) darbībā: “Mēs esam sa­ gatavojuši arī svarīgu pārgrozību fiziskās kultūras un sporta likumā — mēs gribam pārkārtot savienību dzīvi. Organizējot jau­ nās savienības, vēlēšanu vietā būs iecel­ šanas kārtība. Mēs esam pārliecināti, ka ar šo sporta dzīvē sasniegsim daudz lielā­ ku spraigumu kā līdz šim.” Sporta organi­ zācijā, tāpat kā citās autoritārās Latvijas dzīves jomās, demokrātijai vietas atlika arvien mazāk... Alfrēds Bērziņš izteica pateicību ag­ rākajam LFKSK priekšniekam Marģeram Skujeniekam, kura darbības laikā tika ie­ rosināts sasaukt kongresu. Ap pulksten 15 Pirmais Latvijas fiziskās kultūras un sporta kongress tika slēgts. Jāpiebilst, ka valsts varas iestādes sporta lietām bija nopietni pievērsušās un daļu kongresa ieteikumu izdevās īs­ tenot. Kongresā paustās atziņas iezīmēja sporta politiku Latvijā, un dažas no tām bija progresīvas, kaut mūsdienās šķiet diezgan pašsaprotamas. Īpaši jau attie­ cībā uz sporta medicīnas aprūpes un fi­ ziskās audzināšanas izglītības nepiecieša­ mību. Tomēr lielāko daļu valsts fiziskās kultūras un sporta plānā iekļaujamo pun­ ktu īstenot neizdevās, vismaz ne tuvāka­ jos gados. Nākamajā gadā visām iecerēm svītru pārvilka Otrā pasaules kara sā­ kums, kas Latvijā radīja ne vien ārpoli­ tisku katastrofu, bet arī ekonomikas krīzi. Turpmāk sekoja okupācija, kas iznīcinā­ ja Latvijas sporta iekārtu un ieceres. ©

Andris ZEĻENKOVS Īpaša pateicība Latvijas Sporta muzejam par kongresa fotomateriāliem.

87


TOREIZ UN TAGAD

Pekinas ūdeņi. Olimpiskajās spēlēs Kristaps (pa kreisi) pārī ar Kristu Straumi izcīnīja augsto septīto vietu (2008)

Limbažnieka

laimes hormons

Smaiļotāju Kristapu Zaļupi no Limbažiem var uzskatīt par vienu no mūsu neatlaidīgākajiem olimpiešiem. Savu cīņu par vietu olimpiskajā regatē viņš sāka jau tālajā 1996. gadā, šo sapni īstenojot vien ceturtajā mēģinājumā 2008. gadā, kad 32 gadu vecumā Kristaps Zaļupe divniekā kopā ar Kristu Straumi Pekinas spēlēs 1000 m distancē iekļuva finālā, kur finišēja septītie. Uz pusi īsākā airējumā abi izcīnīja 10. vietu. Limbažnieks par olimpisko ceļazīmi cīnījās arī 2012. gadā, taču nedaudz pietrūka, un 36 gadu vecumā viņš savas profesionālā sportista gaitas beidza. Tagad Kristaps Zaļupe vietējā sporta skolā strādā par treneri basketbolā.

B

ija gluži loģiski, ka pēc fini­ ša lielajā sportā Kristaps smaiļošanu nepameta — viņš turpat Lielezerā uzsāka trenera gaitas. Taču dzīve veica korekcijas — Zaļupe atsaucās spor­ ta skolas vadības aicinājumam strādāt arī ar jaunajiem basketbolistiem, kas pēkšņi

88

bija palikuši bez trenera. Par lielu brīnu­ mu gan to uzskatīt nevarēja, jo arī bas­ ketbols Kristapam bijis tuvs kopš bērnī­ bas. Jauniešu gados limbažnieki ar Zaļupi sastāvā pat cīnījušies tolaik populārās Oranžās bumbas finālā. Arī vēlāk Zaļupe turpinājis uzspēlēt groza bumbu un šobrīd to braši dara vecmeistaru konkurencē.

Pēc vairākiem gadiem divās laivās, trenējot gan smaiļotājus, gan basketbo­ listus, Kristaps Zaļupe beidzot izšķīries par labu tikai basketbolam. Tagad sporta skolā viņš trenē basketbolistus trijās ve­ cuma grupās, bet rīta stundās kā sporta skolotājs kustību pasaulē ieved Limbažu bērnudārzniekus.

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


TOREIZ UN TAGAD

Toreiz MĒRĶI SPORTĀ Kad sāku trenēties, nekādu īpa­ šu mērķu nebija. Mēs, tāds do­ mubiedru pulciņš, vienkārši trakoti gribējām airēt. Manā gadī­ jumā tas nekāds brīnums nebija, jo mans tēvs Sergejs Zaļupe bija daudzkārtējs Latvijas čempions un 1976. gadā PSRS sastāvā gandrīz tika uz olimpiskajām spē­lēm, mamma Diāna strādāja par smaiļošanas treneri. Kad sāka veikties sacensībās, gribēju uzvarēt pēc iespējas vairāk. Kādu laiku gāja tīri labi, biju līderis, bet tad pusaudžu gados, kā tas mēdz būt, pēkšņi mani vienaudži strauji izauga un nobrieda, bet es gandrīz paliku uz vietas. Kādu laiku airēju visiem aiz muguras. Vēlāk arī es pamodos un atkal varēju sākt cīnīties par augstām vietām. Olimpiskajā atlasē pirmo reizi cīnījos divniekā pirms 1996. gada Atlantas spēlēm. Bet man bija tikai 19 gadi, un smaiļošanā juniori reti uzreiz sekmīgi startē pieaugušo konkurencē. Tāds supertalants es nebiju. Man bija trīs tukšās olimpiskās lozes un tikai ceturtā bija pilnā, kad es pārī ar Kristu Straumi nokļuvu uz olimpisko Pekinu.

. j ū lij ā R ī g ā

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Toreiz

da

12

Kristaps ZAĻUPE

Trenera darbs nav viegls un labi apmaksāts, krietni jāro- Tagad sās, lai varētu uzturēt ģimeni. Kad trenēju, tad par algu gan nedomāju. Mans vienīgais mērķis nav izaudzināt puišus par profesionāliem basketbolistiem. Gribu iemācīt disciplīnu, kārtību, lai viņiem ir gandarījums par sportā pavadīto laiku. Cenšos, lai sportā panāktais noder turpmākajā dzīvē, ne tikai basketbola laukumā. Galu galā sporta laika biedri vēlāk var kļūt noderīgi arī tavā biznesā.

Dzi

mis 1 9 7 6 .

ga

AUGUMS, SVARS

STATUSS

Toreiz

Profesionāls smaiļotājs, olimpisko spēļu dalībnieks, daudzkārtējs Latvijas čempions.

Profesionāls basketbola treneris.

Tagad

Toreiz

1,82 m, 88 kg.

1,82 m, ap 90 kg.

Tagad

››› Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

89


TOREIZ UN TAGAD

INVENTĀRS Smaiļotāja gaitas sāku 10 gadu vecumā, jo pēc padomju laiku priekšrakstiem agrāk ar šādu ūdens sporta veidu nodarboties nedrīkstēja. Šo vecuma slieksni gaidīju kā traks, beigās pat skaitīju dienas! Tolaik īpašu jauniešu laivu nebija, pārgrieztām sejām stiepām milzīgās, garās un smagās pieaugušo koka laivas, divnieks bija pat astoņus metrus garš. Arī airi toreiz visiem bija vienādi. Tikai tad, kad sākām gatavoties olimpiskajām spēlēm, tikām pie labākām laivām un Pekinas ciklā problēmu ar inventāru vairs nebija. Arī basketbolā speciālie basketbolista apavi jaunībā nebija tik vienkārši pieejami. Ja kādam tolaik tādi bija, tad tas bija kings. Atceros, ka par pēdējo naudu ārzemēs bija iespēja tādus iegādāties. Es, sevišķi neiedziļinoties, nopirku nevis piemērotākos, bet smukākos. Pēc pāris nedēļām, kad čības pamazām sāka jukt, sapratu, ka tie bija vienkārši brīvā laika apavi. Kļūdu atzīt bija kauns, tās čības līmēju un lāpīju vēl ilgi, līdz meklēju pagultē vecos.

Toreiz

Manā laikā Limbažos praktiski bija tikai divas iespējas trenēties — vai nu smaiļošanā, vai vieglatlētikā. Bērnu, kas gribēja trenēties, netrūka, jo Limbažos toreiz dzīvoja ap 10 000 iedzīvotāju, tagad labi ja 5000.

Toreiz

Limbažos, tāpat kā visā Latvijā, tagad bērnu dzimst ma- Tagad zāk, daudzi pārceļas uz ārzemēm. Man pašam divi labi puiši aizbrauca... Tāpēc savās grupās ņemu visus, kas grib, nekādu atlasi nevaram atļauties. Turklāt arī sporta veidu ir vairāk, konkurence skarba. Vienīgi trenera darba kritēriji nemainās, audzēkņu skaitam jābūt tikpat lielam — vienā treniņu grupā 12. Paldies dievam, ka basketbols joprojām ir populārs un man nav tik grūti atrast nepieciešamo skaitu. Smaiļošanā ir sarežģītāk, jo treniņu apstākļi tomēr ir skarbāki. Šodienas komfortablajā dzīvē ne tik daudzi grib salt agros pavasaros un vēlos rudeņos. Vēl viens iemesls, kāpēc ne tik ļoti pārdzīvoju sporta veida maiņu. Atceros, ka smaiļošanā man daudzi bija jāpierunā turpināt treniņus, gandrīz vai jālūdzas. Vēl viena problēma — jāuzmanās, lai labākos audzēkņus neaizvilina. Jā, ik pa brīdim kādu no labākajiem uzrunā pārstāvji no citām pilsētām. Nekādu striktu noteikumu jauniešu sportā par skolas maiņu nav. Par šo tēmu man bijušas sarunas ar vienu otru audzēkni, kurus noskatījuši citi. Cenšos paskaidrot, ja tu esi talantīgs, tad nekur nepazudīsi, arī trenējoties pie mums. Pagaidām savējos esmu nosargājis. Liela priekšrocība ir tā, ka Limbažos basketbolā var trenēties praktiski par brīvu.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Smaiļošanā jau labu laiku ir pieejamas īpašas jauniešu laivas, kas Tagad ir gan īsākas, gan divreiz vieglākas. Arī airi ir piemēroti katram vecumam. Basketbolā vecāki bērniem tagad var nopirkt pasaules klases apavus, kas gan nav lēti (100—200 eiro), toties ērti un izturīgi. Reizēm jauniešu vidū kāds sāk lielīties — man ir Nike Lebron, bet tev... To cenšos nocirst jau saknē, jo ne jau apavos ir spēks.

SPORTA VEIDA STĀVOKLIS

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

›››

Lielezerā. Pretim uzvarai starptautiskajās sacensībās Sudraba airi Limbažos (2009)

90

Atbalsts. Kristaps ar saviem lielākajiem līdzjutējiem — ģimeni (2020)

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


TOREIZ UN TAGAD

Tagad

Padoms. Kristaps treniņā ar savu stiprāko komandu — U-15 puišiem (2020)

LIELĀKĀ VEIKSME

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz

Apprecējos vēl sporta gaitu pilnziedā 2005. gadā. Starplaikos starp treniņiem un sacensībām piedzima arī bērni.

Joprojām esmu precējies ar Sandiju, Kristofam jau piecpads­ Tagad mit, Aleksai vienpadsmit. Puika pamēģināja basketbolu, bet tagad trenējas tikai smaiļošanā, meita nodarbojas ar vieglatlētiku.

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Pekinā noteikti bija izcils sasniegums: limbažnieks — septītais olimpiskajās spēlēs! Bet par manu un Krista Straumes lielāko sasniegumu es noteikti uzskatu piekto vietu pasaules čempionātā, kur konkurence ir daudz spēcīgāka nekā olimpiskajās spēlēs. Veiksme ir arī tā, ka varēju tik ilgi startēt airēšanā.

Toreiz

Tā noteikti ir ģimene, paldies par pacietību sievai Sandijai, kas Tagad arī manās sporta gaitās prata tikt galā ar bērniem, mājas soli. Veiksme ir arī tā, ka varu strādāt tīkamu darbu.

LIELĀKĀ NEVEIKSME Pirms Sidnejas spēlēm mums gāja labi, bijām īriena attālumā no spēlēm, tikai gaidījām jaunu laivu. To saņēmām pārāk vēlu, nepaspējām īsti apgūt un pietrūka kāda sekunde, lai startētu tur, kur domās jau bijām.

Toreiz

Katrai neveiksmei ir savs izskaidrojums, tāpēc to nevērtēju kā neveiksmi. Vai kovids, kas mums izjauca visus plānus, ir tikai neveiksme?

Tagad

››› 91


TOREIZ UN TAGAD

›››

VĒRTĪBAS Par savu vērtīgāko īpašību uzskatu neatlaidību, 12 gadus ilgais ceļš līdz olimpiskajām spēlēm to apliecina. Jau labu laiku pirms Pekinas spēlēm draugi mani aicināja iet biznesā, nevis kult ūdeni, vienmēr atteicos, jo vēl bija jāairē, vēl mērķis nebija sasniegts. Vērtība ir ieguldītais darbs, gribu ticēt, ka tas vienmēr atmaksājas.

Toreiz

Pamatvērtības nemainās, lai arī kā mainās dzīve. Par vērtību savā Tagad darbā uzskatu saskaņu starp treneri un audzēkņiem, jo mēs tomēr esam atkarīgi viens no otra. Vienmēr cenšos uzsvērt, ka rezultāts nav galvenais, sports ir arī rakstura, biedriskuma audzināšana. Domāju, ka ar jauniešiem spēju saprasties. No rītiem strādāju arī bērnudārzā, kur cenšos ierādīt pirmos soļus sportā, un ir prieks, ja reizēm redzu, ka veikalā mazie sačukstas un baksta vecākus — redz, kur mūsu sporta skolotājs.

PROBLĒMAS UN TO RISINĀŠANA Man lielu problēmu nav bijis. Iespē­ jams, ka manā sportošanas laikā prasību bija arī mazāk, jo, kā zināms, tad zāle bija zaļāka, ūdens siltāks. Jā, reiz salauzu roku, mēnesis bez treniņiem — tā bija problēma, citu neko ne­sauktu tik skaļā vārdā. Kaut kā viss atrisinājās. Atceros, ilgi mocījāmies ar vecajiem, lielajiem un smagajiem airiem. Bet, kamēr nedabūju jaunā tipa airi, ko mēs saucām par karoti, esošo uztvēru kā normu, nevis problēmu. Galvenais, ka no rīta līdz vakaram varējām dzīvoties pa ezeru

Toreiz

Joprojām sportā. Kristaps no darba brīvajā laikā labprāt piedalās MTB maratonos

Neesmu no tiem, kam patiktu kādu pārliecināt vai lūgties, tāpēc Tagad vairāk cenšos katru gadījumu izrunāt, lai saprastu, kā ar visu tikt galā. Pirms trim gadiem viens jauneklis grasījās basketbolu pamest, jo viņam šķita, ka nekas neizdodas un arī neizdosies. Neteikšu, ka viņu īpaši pierunāju, izrunājamies, un paskaidroju, ka ar darbu var daudz ko panākt, un tagad viņš man ir viens no labākajiem savā vecuma ­grupā. ©

VAĻASPRIEKS Toreiz

Sports. Airēju, spēlēju basketbolu, futbolu, labi padevās vieglatlētikas disciplīnas, patika skriet krosus.

atvijas

gada L ā

glatlētik nātā vie čempio

92

Tagad

1970.

Varbūt labi, bet nevienu īpašu kuriozu neatceros.

ērziņš

Tādi noteikti bijuši daudzi. Pie­ mēram, gatavojāmies startēt četriniekā un saņēmām jaunu laivu. Mēģinājām iesēsties, bet ceturtais numurs — dūšīgais Arnis Laz­de­nieks — kā iesēdās, tā ārā vairs netika. Diviem nācās turēt laivu piespiestu pie zemes, bet vienam vilkt viņu ārā. Tas nebija viņa izmērs. Turpmāk, kad domājām par jaunu laivu, viss tika pieskaņots Arņa sēžamvietai.

Toreiz

Juris B

LIELĀKAIS KURIOZS

Attēlā:

Tas pats. Klāt nākusi vēl riteņbraukšana, startēju arī MTB mačos. Tagad Kad iespējams, slēpoju. Nu jau arī sievu esmu ievilcis savās nodarbēs. Bez sporta diemžēl vai, par laimi, nevaru, tas man dod laimes hormonu. Ceru, ka tā paliks uz ilgu laiku.

Juris S Š-SOM BĒRZIŅ

Medijā

S

5. g

dz 197

972. lī

no 1 PORTS

. gada

š 2006

n kop adam u

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


SABIEDRĪBA

Būs grāmata: Gods kalpot sportam Populārais futbola tiesnesis un žurnālists Miķelis Rubenis savām grāmatām pievienojis vēl vienu, kurā apkopojis gan publicētos (žurnālā Sports un citur), gan nepublicētos vēstījumus par sporta dzīvē mazāk ievērotām, taču svarīgām personībām — sporta spēļu treneriem, spēlētājiem un tiesnešiem — visdažādāko profesiju pārstāvjiem, kas šo savu hobiju sekmīgi savieno ar pamatdarbu.

T

ie ir stāsti par futbola treneri, kas aizved komandu līdz valsts čempiona titulam, bet kuru atlaiž no darba, par hokeja tiesnesi, kas četrus gadus atzīts par labāko KHL un pēc spēlē gūta smaga savainojuma un operācijas atgriežas uz ledus, par futbola vārtsargu Laimoni Laizānu, kas no Juglas aizceļojis un spēlējis Maskavā un Montevideo, par sporta statistikas lomu un nozīmi futbola vēsturē. Autoram vistuvākie sporta veidi, ar kuriem amatiera līmenī pats nodarbojies, ir futbols, hokejs un basketbols. Bet, lai šī grāmata nebūtu tikai vīriešiem un par vīriešiem, pirmā vieta ierādīta dāmai, kas 2019. gadā par mūža ieguldījumu sportā saņēma Gada balvu — Latvijas Radio sporta ziņu moderatorei, slavenās TTT basketbola komandas dalībniecei Initai Kresai-Katkovskai.

Kaut arī Latvijas futbola valstsvienībā sākusies cerīga renovācija, bet tās rezultāti vēl neiepriecina, šai spēlei veltīta lielākā uzmanība. Sevišķi to pelnījuši mūsu tiesneši, kas pēdējos gados iekarojuši Eiropas un pasaules līmeņa atzinību un, protams, autoritāti. Andra Treimaņa vadībā Haralds Gudermanis un Aleksejs Spasjoņ­ ņikovs Brazīlijā vadīja pasaules čempionāta finālturnīru jauniešu komandām, finālspēli Brazīlija—Meksika ieskaitot. 2021. gada jūnijā Latvijas Fut­ bola federācijai apritēs apaļi 100 gadi. Arī tāpēc federācija sniegusi atbalstu grāmatas izdošanai kā pirmo veltījumu valsts galvenās futbola organizācijas jubilejai. ©

PIEMIŅAI

Rudenim sākoties, mūžībā aizsaukts divkārtējais pasaules junioru čempions modernajā pieccīņā Uldis Putniņš (1954.—2020.) Talantīgais Ainara Lejas audzēknis pirmo reizi par pasaules junioru čempionu kļuva 1974. gadā komandu vērtējumā. Pēc gada pasaules čempiona zeltu viņš izcīnīja individuāli (attēlā — Rīga sagaida savu čempionu). Uldis Putniņš strādājis par treneri Latvijā un Vācijā. Deviņdesmito gadu sākumā viņš bija Latvijas Modernās pieccīņas federācijas ģenerālsekretārs, kā arī Latvijas pirmās olimpiskās pieccīņnieku komandas galvenais treneris mūsu valsts atgriešanās spēlēs Barselonā. Latvijas Modernās pieccīņas federācija

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

93


Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

PIESPĒLE

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Jūrmalā atbilstoši noteikumiem. Varvara Brailko (attēlā pa kreisi) uzreiz pēc spēles steidz uzvilkt masku, bet Aleksandrs Solovejs laukumā nav ierobežots savās emocijās

Ticams tēlojums! Tiesnesis Māris Mētra pārkāpumu pret Madaru Rogu (uz grīdas) novērtējis kā nesportisku

Foto: Renārs Buivids, Sports

Ko tad es? Bet Rāmavas Lāču regbists gar zemi

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Kopā ātrāk! RTU/Robežsardzes/Jūrmalas volejbolists Ingars Ivanovs steidz palīgā apkalpojošajam personālam

Atšķirīgs viedoklis. RTU/Robežsardzes/ Jūrmalas volejbolisti Vitālijs Ščitņikovs un Aivis Āboliņš

Uzbrukums no divām pusēm. Tiesnesim Pāvelam Poršņevam nav iespēju aizmukt no diskusijas ar Ingaru Ivanovu un treneri Raimondu Vildi

94

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Riktīgs sods. Nav šaubu, ka maksibasketbolists Lauris Jākobsons (BK Tukums) apstādināts ar noteikumu pārkāpumu

Rezerves variants. Regbijs nav bokss, bet sakodienu pēc katras spēles koriģēt negribētos

Nu, nepārkāpām divu metru distanci! Pie tiesnešu godaprāta vēršas TTT treneris Mārtiņš Gulbis

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Var noderēt. Pludmales volejbolā nereti noder māka spēlēt ar kājām. Tīna Laura Graudiņa trenējas

Uz svaru zāli! Tiek pārbaudīts Mettas/ LU vārtsarga Helmuta Saulīša bicepsu apkārtmērs

Foto: Renārs Buivids, Sports

Futbolā nemēdās! Mettas/LU spēlē pret Spartaku ar garu degunu palika abi — neizšķirts

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Koris

Varenais pacēlājs. Garkalnes runču basketbolists Kaspars Kambala palīdz apgūt Slam Dunk Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Piespēle noteikti jāatdod. Mārupes maksibasketbolists Uģis Viļums izraujas no garkalniešu ielenkuma

Par bumbu var aizmirst. Ķekavas maksibasketbolists Jānis Odiņš cīņā pret ventspilnieku Arti Stūri

Arī attieksme. Pret Selenas regbistēm Latvijas kausa izcīņā LSPA/Livonias meitenēm nekādi paņēmieni nepalīdzēja

95


96

Žurnāls Sports • 2020. gada oktobris

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

2020. gada oktobra numurs

Žurnāls ''Sports''  

2020. gada oktobra numurs

Profile for sporto.lv
Advertisement