Page 54

VĒSTURE

Foto: Atis Ieviņš

Vjačeslavs Semenkovs: “Man kā akrobātikas pārstāvim ne visai patika skriet, lai gan futbols un citas sporta spēles gāja pie sirds. Beigu beigās nolēmu pamēģināt pēdējā simtniekā. Iekļuvu to 30 cilvēku skaitā, kurus uzņēma.” Laimonis Brauns: “Es 43 gadu vecumā ar kaujas svaru 110 kg un nesen operētu celi, un vēl apsaitētu kāju rikšoju pa kāpām tā, ka zaļš gar acīm metās. Pēc skrējiena biju tā piekusis, ka nevarēju paiet. Biju izlicis sevi visu, lai tikai paliktu karatē.” Aleksandrs Ribaks: “Kalngalē ir ļoti skaista un savdabīga ainava. Tur ir gan priežu mežs, gan daudz smilšu kāpu, gan brīnišķīgs liedags. Nevar teikt, ka tajā treniņā būtu bijis kaut kas neparasts. Vienkārši skrējiens, lēcieni, kūleņi, dažādas atspiešanās, vārdu sakot — VFS. Nesagatavotiem cilvēkiem tā varēja būt

Mākslinieks un žurnālists. Ar karatē aizrāvās arī šo fotoattēlu autors mākslinieks Atis Ieviņš (no kreisās) un Liesmas žurnālists Kārlis Baumanis

Brīvība Kalngalē. Akcijas foto

diezgan liela slodze. Jāpiebilst, ka šajā uzņemšanā bērnu nebija, jaunākajiem, kas piedalījās, varēja būt kādi sešpadsmit vai septiņpadsmit gadi. Domāju, ka lielākā pārbaudes dalībnieku daļa nāca no dažādiem sporta veidiem, kuros viņi bija no bērnības trenējušies un guvuši vajadzīgo fizisko attīstību un rūdījumu. Kad mēs beidzot izskrējām no meža, ieraudzījām, ka jūrmalā stāv aplis baltos kimono.” Leonīds Vasiļjevs: “Finiša vietā puiši baltos kimono bija izveidojuši kvadrātu, apmēram 30 x 30 m lielumā, kurā ieskrēja pirmie četrdesmit, tad tas aizvērās un nevienu vairs iekšā neielaida. Šie pirmie četrdesmit tika pielaisti pie nākamās kārtas. Tā notika nākamajā svētdienā Rīgas 20. vidusskolā. Sākumā

54

lielajā sporta zālē uz katru kvadrātmetru bija pa cilvēkam. Bija jāveic dažādi fiziskie vingrinājumi. Tos, kuri nevarēja izdarīt tik ilgi, cik to vajadzēja, atskaitīja, līdz mēs palikām kādi septiņdesmit. Tādas pārbaudāmās grupas šajā vienā vakarā bija vairākas. Tos, kuri eksāmenu bija izturējuši, sadalīja pa grupām pēc dzimšanas gadiem. Ar to arī sākās mans ceļš karatē, kurš turpinās jau 40 gadus.” Laimonis Brauns: “Jau uz pirmo treniņu vajadzēja ierasties kimono. Varat iedomāties, kas tas toreiz bija par deficītu. Sieva visu nakti šuva kimono no palaga, es no rīta gāju uz treniņu, bet viņa — gulēt.” Vjačeslavs Semenkovs: “Karatē mani piesaistīja ar savu dažādību, reālo pielieto-

jumu dzīvē atšķirībā no akrobātikas, kurā kustības ir atstrādātas, bet dabā tādas grūti sastapt. Patika arī izjust slodzi visiem muskuļiem. Pēc septiņu mēnešu treniņiem karatē es varēju iesēsties špagatā. Atceros — aizgāju uz akrobātiku, kurā joprojām turpināju trenēties, iesēdos špagatā, un citiem mutes palika vaļā.” Laimonis Brauns: “1982. gadā devos uz Roju — tolaik slēgtu robežpilsētiņu — kā angļu valodas skolotājs. Skolas direktori interesēja, kāds ir mans hobijs. Pateicu, ka karatē. To izdzirduši, Rojas puikas lūdza, lai es viņus sāku trenēt. Daudziem ar savu piemēru es aizvietoju tēvus, kuri ilgus mēnešus atradās jūrā. Cilvēki no kaimiņu rajoniem brauca desmitiem kilometru, lai tiktu uz treniņiem.”

Žurnāls Sports • 2019. gada oktobris

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada oktobra numurs

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada oktobra numurs

Profile for sporto.lv
Advertisement