Page 41

ANALĪZE

par netaktiskiem. Angļiem ir tāds sens teiciens: ir trīs lietas, par ko džentlmeņi nemēdz skaļi runāt, — par to, cik daudz viskija var izdzert, cik uzticīgs sievai un cik nopelna...

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Pēcvārds

nājās Skonto klubs un tam bija vajadzīgas jaunatnes grupas, mēs ar saviem puikām pārgājām uz Skonto. Tur es nostrādāju veselus 20 gadus. Vēlāk bija pirmās un virslīgas komanda Gulbene, kas bagātināja manu pieredzi, bet izaugsmes izredzes bija visai niecīgas, kaut arī Gulbenē uzvarējām Liepāju un citas komandas.” Ar jaunajiem skontiešiem dažādās vecuma grupās Koņevs kopā ar komandām katru gadu gāja augšup. Trenējis vairākus valstsvienības tagadējos dalībniekus — Laizānu, Lukjanovu, Fertovu, arī Māliņu.

Par ko džentlmeņi runā un nerunā Kad Viktors Skripņiks aizgāja no FC Riga galvenā trenera amata, izcīnītais Latvijas čempiona tituls Rīgā palika kā piemiņas plāksne par labi paveikto darbu. Savā dublieru trenera līmenī palika arī Mihails. Drīz stadionos informatori ziņoja, ka viņš ir pienākumu izpildītājs. Kas un kā notika klubā, tas zināms tikai klubam. Taču nav un nevar būt noslēpums, ka kluba sporta direktors Aleksandrs Romašins un izpilddirektors Romans Lajuks bija par Koņeva kandidatūru, jo ticēja viņa spējām un gatavībai. Mihailam bija arī laba prakse, skola un pieredze ar Gulbenes vienību. Tieši tajos Gulbenes darba grūtajos apstākļos rūdījās Koņeva raksturs un darba griba. Tagad, kad jaunā galvenā trenera Rīga ir pārspējusi Polijas (!) un Īrijas čempionus, lieliski cīnījusies visās trīs Eirolīgas kārtās, pat neveiksme Čempionu līgas spēlē, izpildot pēcspēles 11 m sitienus, nav liekama blakus Latvijas valstsvienības nevarībai Žurnāls Sports • 2019. gada oktobris

pat savā soda laukumā, par pretinieka vārtu apdraudēšanu nemaz nerunājot. Neticami, bet Rīgas kluba spēles pirmo reizi pēdējos 10 gados skatītājos radīja pozitīvas emocijas, prieku un cerības par futbola reanimēšanu. Nezinu, vai sarunā Mihails gaidīja manus jautājumus par to, kā viņš mobilizēja spēlētājus, ko teica spēles pārtraukumos utt. Varbūt negaidīja. Un labi vien ir. Jo trenera labākā atbilde ir viņa darbs, taktika, spēlētāju augstā koncentrēšanās, spēku atdeve un acij tīkamais izpildījums. Kaut arī prognozēt Rīgas kluba pēdējo (oktobra—novembra) spēļu rezultātus ir tikpat slideni kā pirmajā salā slidot pa Māras dīķa ledu, Mihails īsi, bet kodolīgi atbildēja, ka čempiona tituls jāsaglabā, arī Latvijas kausa izcīņā jāuzvar. Viņa vārdos skanēja pārliecība un ticība bez pašpārliecinātības nokrāsas. Un gandrīz ne vārda par to, cik ļoti spēlētājus nomoka traumas, cik viņi ir noguruši pēc cīņām trijās frontēs — čempionātā, Eirokausos un arī Latvijas kausa izcīņā. Neveiksmju gadījumā daudzi treneri allaž šos argumentus liek galdā kā objektīvus nenovēršamus iemeslus. Zīmīgi un patīkami, ka pēc atbildīgā un smagā starptautisko spēļu cikla savās kārtējās Latvijas čempionāta spēlēs Rīga rādīja stabilu, pārliecinošu taktisko darbību, kaut arī vārtu momentu realizēšana varētu būt augstāka. Bet tas jau ir cits — galve­ nokārt tehnikas — jautājums, kas visām Baltijas valstu komandām ir problēma. Speciāli neprasīju, cik futbolisti saņēma prēmijās, jo tādus jautājumus uzskatu

Vai tiešām Latvijā vairs nav futbola treneru? Bija — nu jau viņā saulē aizgā­jušie — Vadims Ulbergs, Jānis Gilis, Jānis Skredelis u. c. Ir — ar savām komandām izaugu­šie — Aleksandrs Starkovs, Jurijs Andrejevs, Jurijs Ševļakovs, Marians Pahars, ārzemēs strādājošie Romans Grigarčuks (no Ventspils uz Ukrainu, tālāk uz Azerbaidžānu un vēl tālāk uz Kazahstānas Astan, kas nesen Londonā līdzīgā spēlē zaudēja 0:1 slavenajai Manchester United), Vitālijs Astafjevs strādā Kiprā, Andrejs Štolcers — Honkongā, bet Mihails Koņevs Rīgā. Tie ir tikai daži uzvārdi. Lai aina būtu pilnīgāka, vērsos Latvijas Futbola federācijā, kurā Jurijs Andrejevs jau astoto gadu ir treneru apmācības vadītājs. Treneri no Latvijas strādā arī Lietuvas un Igaunijas virslīgu klubos. Aptuveni 50 cilvēki ir iesācēji. Bet pēc pārskatiem un atskaitēm Latvijā sagatavoti ar A kategorijas licenci 112, ar B — 189, ar C — 298 treneri. Bet ar PRO licenci, kas ļauj strādāt jebkurā Eiropas valstī — 24! Pirmais PRO treneru izlaidums bija 2014. gadā — 14 tre­ neriem, 2017. gadā — 12. Tiek gata­ vots 3. izlaidums. Jurijs Andrejevs nenoliedz, ka ne jau visi licenču ieguvēji strādā par trene­ riem, jo meklē, kur ko labāk nopelnīt. Taču viņš stāsta arī par neizdevušos mēģinājumu ar ārzemju treneri Antonu Jori no Holandes, kas pirms gadiem pieciem apmēram divus gadus strādāja ar Latvijas U-17 izlasi, taču nekādi nespēja adaptēties Latvijas futbola dzīvē. Mihails Koņevs bija viņa palīgs. Par palīga darbu Andrejevs izsakās visai atzinīgi un ir pārliecināts, ka uzskats par ārzemniekiem, kas strādā labāk par mūsējiem, nav pareizs. Pāris gadu paiet, līdz treneris iepazīst Latvijas jauniešus, likumus un tikumus, par dzīves apstākļiem nemaz nerunājot. Ko te iebilst? Vai mums trūkst treneru? Jā un nē. Trūkst darbam ar puikām piemērotu, gudru un kulturālu treneru, kas acīgi prot at­ lasīt talantīgākos, perspektīvākos. Attie­cībā uz valstsvienības kandidātu izraudzīšanu vispirms jāmaina iesīkstējušie stereotipi, jātic un jāuzticas savējiem. Tas arī ir vienīgais ceļš mū­ su treneru izaugs­mei. ©

Miķelis RUBENIS 41

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada oktobra numurs

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada oktobra numurs

Profile for sporto.lv
Advertisement