Page 40

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

ANALĪZE

Koņevs droši vien būs kārtējais īslaicīgais viesis — iebraucējs. Vietējie speciālisti — treneri un dažādu paaudžu futbolisti — gan zināja, ka Koņevs ir kluba Rīga dublieru treneris, Rīgā dzimis, audzis, beidzis Fizkultūras institūtu, futbolu spēlējis no bērna kājas līdz Jāņa Skredeļa un Georgija Gusarenko trenētajai Latvijas (toreiz — Latvijas PSR) labākajai komandai — Rīgas Daugavai, kas 1985. gadā PSRS 1. līgas čempionātā izcīnīja pirmo vietu un mazās zelta medaļas, bet bija un tā arī palika tikai dažus soļus līdz PSRS augstākajai līgai. Lai kaut cik (un kaut kā) kompensētu neveiksmes rūgtumu, Daugavai PSRS futbola vadītāji izrakstīja nomierinošus plāksterus — dažus braucienus ne jau pa Eiropu, bet gan uz Āfrikas valstīm. Tur, protams, eksotika bija augstāka par futbola līmeni. Taču, piemēram, Tanzānijā spēle notika stadionā ar skatu uz leģendārā Kilimandžāro kalna sniegoto cepuri. Mihails bija uz rezervistu sola, tablo rādīja 0:0, un tad Jānis Skredelis teica: “Miša, gatavojies!” Miša izgāja un no metriem 18 kā blieza, tā ieblieza bumbu vārtu augšējā stūrī. Daugava uzvarēja. Šodien šo epizodi citkārt noslēgtais un ne visai runīgais treneris stāsta ar smaidu. Lūk, viņš esot vienīgais no Latvijas, kas guvis vārtus zem Kilimandžāro saules... Un ne jau tikai patīkamo atmi­­ ņu dēļ Mihails no Latvijas trene­ riem augstu vērtē Skredeļa—Gusarenko sadarbību un darbu, atsevišķi izceļot galvenā trene­ ra psiholoģisko iedarbību komandas sagatavošanā un vadīšanā, un

40

Gusarenko — spēlētāju praktiskajā trenēšanā. Šodien Koņevs seko Anglijas čempionvienības Manchester City izcilā trenera Pepes Gvardiolas panākumiem un darba metodēm. Vērtīgākās spāņu trenera atziņas Mihails saglabājis savos pierakstos. Valmieras komandas treneris Tamazs Pertija savulaik atklāja, ka viņam visvairāk imponē Aleksandra Starkova metodes un nopelni Skonto un Latvijas valstsvienības sagatavošanā un starts Euro 2004 čempio­ nātā. No ārzemniekiem Tamaza ideāls ir ukrainis Valerijs Loba­novskis, ko savā laikā par labāko Eiropā atzina UEFA.

Nevar augt klusējot Mihaila Koņeva futbolista (un arī tre­ nera) biogrāfiskās dzīves, sporta un darba gaitu apraksts aizņemtu visai lielu lasītplatību, tāpēc aprobežošos ar dažām epizodēm. Pats sākums. Daugavas stadiona ho­ keja arēnai vēl nebija ne sienu, ne jumta, tikai apmales. Miša kopā ar citiem puikām stadionā siroja bieži, galvenokārt — lai savāktu hokejistu salauztās nūjas, kas toreiz bija liels dārgums, un, protams, lai uzspēlētu futbolu. Pēc tam, kad Daugavas meistari bija tikko beiguši treniņu, puikas ieņēma lielo futbola laukumu un spēlēja viens pret vienu. Un tad kāds nevainojami ģērbies, vēl jauneklīgs vīrietis Mišu uzrunājis un aicinājis trenēties futbolā. Tas bija Daugavas bijušais futbolists Oļģerts Birzgalis, kas strādāja Rīgas futbola skolā. Jau pēc divu mēnešu treniņiem Mišu iecēla par komandas kapteini. Pēc Birzgaļa par viņa ot-

ro treneri kļuva Igors Solomonovs (Darba rezerves). Miša saprata, ka viņš kā spēlētājs augstāk par savu augumu neuzlēks, un Solomonovs ieteica viņam patrenēt sīkos, vismazākos. Tas jau bija institūta studenta gados. Tolaik Jānis Skredelis vadīja komandu Progress, un Koņevs tajā iekļuva kopā ar Aleksejenko, Miļevski un citiem vēlāk tik populārajiem Daugavas un citu komandu futbolistiem. Vēlāk viņi pārcēlās uz PSRS 2. līgas komandu, jau Daugavu. Jau agrāk — skolas gados — viņš alka kļūt par treneri. Vēl tagad mājās glabājas sporta dienasgrāmatas ar piezīmēm un foto bildēm. Žuka un Skredeļa laikā Progresa sastāvā viņš turpināja pierakstus. “Es jau jaunībā nekautrējos vecākajiem treneriem vaicāt, lai uzzinātu to vai citu trenēšanas noslēpumu,” stāsta Mihails. “Arī šodien jaunajiem treneriem iesaku šo metodi, jo citādi — klusējot — nevar augt. Zināšanas ir viena no pamatlietām, taču vēl jābūt arī intuīcijai, nojautai gribēt zināt vēl un vēl. Jāieklausās pašam sevī, lai patstāvīgi pieņemtu lēmumu.” No institūta Mihails uz pusotru gadu nokļuva armijā un pēc pusgada ierindas dienesta jau spēlēja komandā ar nosaukumu Zvezda. Vēlāk bija instruktora darbs RVR stadionā Mežaparkā, un paralēli tam viņš arī izmēģināja sevi kā tiesnesi, te palīdzēja Vladimirs Direktorenko. “Ar jau minētā Solomonova ieteikumu sāku strādāt Darba rezervēs. Pēc šīs biedrības likvidēšanās gan audzēkņi, gan treneri pārgāja Rīgas futbola skolas sastāvā,” atceras Koņevs. “Pēc pāris gadiem, kad nodibi-

Žurnāls Sports • 2019. gada oktobris

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada oktobra numurs

Žurnāls ''Sports''  

2019. gada oktobra numurs

Profile for sporto.lv
Advertisement