Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

Nr. 10 (331) 2017. OKTOBRIS

. S S A N O s J n o s i l p u a P le s če m u a s P a E JNIE KI. V Z s ī Tr u spēks ļ i n ā r e i B c lē St i

a k u b r nu

. S L O B T E K BAS eru hronika Tren Cena Eur 1,95


ā r u m u n ā Šaj

4. OLIMPISKĀ DIENA Vienmēr svaigā gaisā

8. FUTBOLS Latvijas sirdī

10. TAKU SKRIEŠANA Stirnu buka lēciens Līgatnē

20. #BEACTIVE Rekordu nedēļa

30. TRENERIS Arnis Vecvagars un 11 priekšteči

24. SKRITUĻSLALOMS Brāļu spēks

44. ATTĪSTĪBA MSĢ treneris Arnolds Straume

62. REGBIJS Miesnieki un livonieši

MĒNEŠA ŽURNĀLS Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība nr. LV40008097373

38. INTERVIJA Paula Jonasa garais gads

Iespiests PNB Print

56. LĪDERIS Artūrs Jurševskis Čehijā un Latvijā

Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013

64. FOKUSĀ

E-pasts: birojs@sporto.lv

Ērgļa Valmiera ceļā uz virslīgu Galvenais redaktors: Dainis Caune Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne e-pasts: birojs@sporto.lv

74. LEĢENDAS Marita Ārente. Rekordiste, trenere, māte Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

68. DZĪVESVEIDS Mareka Gaļinovska sporta skatuve 3


136 704 sportotāji 97 novados un pilsētās Tāds ir šogad sasniegtais Olimpiskās dienas dalībnieku rekordskaits. Šis Latvijas Olimpiskās komitejas tradicionāli rīkotais pasākums, kas šogad ievadīja Eiropas sporta nedēļu, tika organizēts 563 norises vietās visā valstī.

parasti centrā­ lais pasākums ri­ sinājās Rīgas Hanzas vidusskolas spor­ ta laukumā, kur kopīgā rīta vingrošanā šāgada komplek­ sa autores Ineses Ļubinskas vadībā piedalījās vairāk nekā 1000 skolēnu no dažādām galvaspilsētas mācību iestā­ dēm. LOK karogu mastā pa­ cēla Olimpiskās dienas vēst­

4

nesis — olimpietis bobslejists Oskars Ķibermanis, kurš, pro­ tams, pēc tam arī pats stā­ jās vingrotāju ierindā. Kopā ar skolēniem Olimpiskajai dienai iesildījās arī basketbola kluba VEF Rīga spēlētāji. Pēc tam risinājās 3x3 basketbola tur­ nīrs skolu komandām, kā arī dažādas stafešu sacensības. “Starptautiskā Olimpiskā ko­mi­teja, atzīmējot savu dzim­

šanas dienu, aicina visu valstu nacionālās olimpiskās komite­ jas organizēt Olimpisko dienu, popularizējot olimpiskās vērtī­ bas — draudzību, cieņu un izcilību,” pasākuma izcelsmi atgādināja LOK ģenerālsekre­ tārs un olimpiskais vicečem­ pions Žoržs Tikmers. “Latvijā šāgada Olimpiskās dienas de­ vīze bija Vingro svaigā gaisā!, atgādinot pasākuma dalībnie­

kiem par iespējām sportot brī­ vā dabā.” Vienlaikus ar sporta aktivitātēm izglītības iestāžu audzēkņi piedalījās foto, zīmē­ jumu un eseju konkursos. Pērn Olimpiskā diena pulcē­ ja 123 353 da­­līb­nie­kus 531 no­ rises vietā visā Lat­vijā. ©

Mārtiņš MĀLMEISTERS

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Ō Oskars Ķibermanis. Olimpietis — ­ olimpiskās vingrošanas vēstnesis

VEF Rīga basketbolisti. Iesilda skolēnus pirms 3 x 3 basketbola turnīra

Žoržs Tikmers. Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs un arī olimpiskais vicečempions Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

5


Sports nepieder tikai lielpilsētu laukumiem vai novadu centriem. Tikpat lielā mērā tas nepieciešams arī ciemiem, mazpilsētām un nomalēm ar savu īpašo šarmu. Šo patiesību Olimpiskās dienas novakarē akcentēja biedrība Attīstībai un nākotnei, projekta Sporto visi ietvaros ar Swedbank atbalstu pie Jaunciema pamatskolas atklājot īpaši funkcionālu vingrošanas staciju.

Foto: Dainis Caune, Sports

Vienmēr svaigā

Arī pirms vingrošanas jāiesildās. Ar personīgo piemēru mudina Kaspars Zlidnis

6

Foto: Dainis Caune, Sports

Šī

brīvdabas sporta iekārta patiesi ir unikāla, jo ļoti kompaktā, aplī izkārtotā teritorijā desmit personām vienlaikus ļauj izpildīt desmit dažādus vingrojumus. Turklāt treneris tiem visiem var ērti sekot, ikvienam sniedzot padomu vai citādu palīdzību. “Šajā stacijā var stiprināt itin visas ķer­ me­ ņa muskuļu grupas, no kāju pēdām sākot un ar kaklu beidzot,” norāda pro­ jekta Sporto visi vadītājs, ielu vingrotājs un mūziķis Kaspars Zlidnis. Pateicoties inženiera Alekseja Homutinina izprat­ nei, Sporto visi idejas materiālā perfek­

Būs vieglāk. Ar olimpietes Līnas Mūzes padomu

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

gaisā

Pusastoņos vakarā. Otrdienās un ceturtdienās Jaunciemā visus kopā vingrot aicina Rūdolfs Abiļevs

Foto: Dainis Caune, Sports

Katrā stacijas pieturā. Īsa pamācība, kā šajā vietā jāvingro

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

To dara tā. Kārtējo vingrojumu demonstrē Gatis Vanags

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Atklāšanas šķēres. Swedbank Konsultāciju servisa vadītājas Olgas Dadeikas rokās

Un tagad jautājumu un atbilžu pusstunda! Izsludina olimpieši Līna Mūze un Zigismunds Sirmais

ti īstenojis viņa vadītais Daugavpils uz­ ņēmums Element Fitness. Ar Swedbank atbalstu šādas stacijas ierīkotas arī Garkalnē, Salacgrīvā un Jēkabpilī. Priežu ieskautā omulīgā pļaviņā pie Jaunciema pamatskolas vingrošanas staci­ jas atklāšanu ar sajūsmu sagaidīja ne ti­ kai kupls pulks vietējo bērnu un jauniešu, bet arī vairāki itin stalti vīri un sievas. Izrādās, tur jau darbojas vietējais vin­ grotāju klubiņš New Village Workout, ku­ ra pārstāvis Rūdolfs Abiļevs, kam ir pat fitnesa trenera sertifikāts, aicināja visus otrdienās un ceturtdienās pusastoņos va­

karā uz kopīgām bezmaksas vingrošanas nodarbībām. Pirmie jaunās iekārtas iespējas de­ monstrēja projekta autori Kaspars Zlidnis un Gatis Vanags, uzsverot, ka tā pie­ mērota visiem vecumiem, dzimumiem un cilvēkiem ar dažādiem sagatavotības lī­ meņiem. Viņu teikto nekavējoties prak­ sē sāka pārbaudīt olimpiskie šķēpme­ tēji Līna Mūze un Zigismunds Sirmais, kuriem tūlīt pievienojās Jaunciema jau­ nā paaudze. Tā Olimpiskās dienas devīze Vingro svaigā gaisā! tika īstenota Jaunciemā. ©

7


Futbols Latvijas sirdī Eiropas Sporta nedēļa tika atklāta ar 12 stundu futbola turnīru Futbols Latvijas sirdī Rīgā, pie Brīvības pieminekļa. Līdz pat pusnaktij, sagādājot spilgtas emocijas sev un skatītājiem, kājbumbu azartiski spēlēja gan leģendāri sportisti, gan aizrautīgi amatieri, starp kuriem netrūka arī sabiedrībā pazīstamu dažādu profesiju personību.

8

Foto: Renārs Koris

Foto: Renārs Koris

Uz

īpaši iekārtota un aizsargtīkliem no­ robežota laukuma pašā Rīgas centrā 23. sep­ tembrī tika spēlēts nosacīts asfalta futbols — tikai uz mākslīgā seguma. Katrā ko­ mandā pa pieciem spēlētājiem cīnījās divus ceturtdaļstundu garus puslaikus — bez vārt­ sargiem, ar neierobežotu mai­ ņu skaitu un citiem atvieg­ lotiem noteikumiem. Savu prasmi demonstrēja gan le­ ģendārās 2004. gada Latvijas futbola izlases spēlētāji, gan Ghetto Football superfināla da­ lībnieki, gan policisti, uguns­ dzēsēji un politiķi, gan aktie­ ri un dziedātāji, gan dažādu futbola skolu un klubu pār­ stāvji. Viena no neparastā­ kajām turnīra spēlēm notika starp bioloģisko dvīņu ko­ mandām. ©

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Foto: Renārs Koris Foto: Renārs Koris Foto: Renārs Koris

Foto: Renārs Koris

REZULTĀTI

Foto: Renārs Koris

Foto: Renārs Koris

2004. gada Latvijas futbola izlase — Latvijas Futbola federācija 7:5 Olimpiešu un #BeActive vēstneši — olimpieši 12:9 Nacionālie bruņotie spēki — Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera 10:3 Aktieri — mūziķi 5:2 Futbola skola Rikor — futbola skola LEEVON 11:3 Ugunsdzēsēji — policisti 4:3 Riga FC — RFS 20:3 Ghetto Football sezonas ranga līderi — Ghetto Football superfinālisti 8:4 Olimpisko sporta veidu federāciju izlase — neolimpisko sporta federāciju izlase 14:9 Žurnālisti — mediji 9:4

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

9


Stirnu buka lēci Ieskandinot Eiropas sporta nedēļu, ar aptuveni 3000 skrējējiem Gaujas Nacionālā parka senlejā aizvadīts krāšņais Līgatnes Stirnu buks, kas bija ainaviskā taku skriešanas seriāla sezonas pirmspēdējais — sestais — posms. Visgarākajā — Lūša distancē — uzvaru svinēja siguldietis Uldis Kļaviņš un Anete Švilpe no Rīgas.

P

čempiona titulu. 29 km garo distanci si­ guldietis veica divās stun­dās 18 minūtēs un 21 sekundē, tuvākos sekotājus Jāni Kūmu un Arti Dāvidnieku apsteidzot attiecīgi par nepilnām 7 un 13 minūtēm. Sezonas galvenais favorīts Andris Ronimoiss šoreiz skrēja atjaunošanās režīmā un finišēja 17. vietā. Pēc izcīnītās sudraba godalgas pasaules čempionātā rogainingā 24 stundu distancē Ronimoisam jāatgūst spēki un, lai pretendētu uz čempiona titulu, Liepājas Karostā jāpaveic brīnums. Taču neteiksim hop!, pirms Stirnu buks ir lēcis Liepājā... Dāmu konkurencē Lūša trasē cīņa izvērtās sīvāka. Trīs dalībnieces veica dis­ tanci ātrāk par trim stundām, un par uzvarētāju kļuva Anete Švilpe (2.50:01), kurai divas minūtes zaudēja Linda Boldāne. Trešo vietu izcīnīja panākumiem bagātā orientieriste Vieda Lūsa. Čempione

Kļaviņš un Čakle piesakās čempiona titulam

Foto: Mareks Gaļinovskis

Visgarākajā — Lūša — distancē pār­ liecinošu uzvaru svinēja Uldis Kļa­ viņš, pirms sezonas izšķirošā posma Karostā kļūstot par galveno preten­ dentu uz

Ar olimpietes garu. Buka distancē laurus plūca Ilona Marhele

10

Foto: Andris Jermuts

ēc aizvadītā lietavu perioda, kas aiznesa ne vienu vien Stirnu buka tiltiņu un daudzviet ta­ kas pārvērta dubļos, kustīga dzīvesvei­ da draugus pārsteidza saulaini un silti laikapstākļi. Tradicionāli trasē pirmie devās vismazākie, taču allaž visazar­ tiskākie — Susuru — skrējienu dalīb­ nieki. Publiku priecēja arī kanikrosa cienītāji — skrējēji sasaitē ar suni. Un tad Stirnu buks varēja uzņemt apgrie­ zienus, drīz vien dodot starta šāvienus arī Lūšiem, Bukiem, Zaķiem, Vāverēm un skolu čempionāta dalībniekiem!

Sīkstie lūši. Lūša trases dalībnieki baudī­ ja apburošās Līgatnes ainavas 29 km garumā

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

ens Līgatnē

Gludo distanču speciālists. Dmitrijs Serjogins traucas pretī nu jau kārtējai šīs sezonas uzvarai arī pauguros

un sezonas līdere Laura Čakle finišēja ceturtā, saglabājot teicamas izredzes Liepājā nosargāt pērn iegūto titulu.

Foto: Andris Jermuts

Serjogins — laureāts Bukā, distancē — elites atlētes

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

21 km garajā Stirnu buka distancē laurus plūca Dmitrijs Serjogins (1.38:50), priekšlaikus nodrošinot sev čempiona ti­ tulu. Serjogins, kurš, lietojot azartspēļu terminoloģiju, šogad trijos no pieciem startiem paņēmis džekpotu — uz­ vara gan distancē, gan sprinta etapā —, iegūstot maksimālo punktu skaitu kopvērtējuma ieskaitē, trasē par pusotru minūti apsteidza Kristapu Vēju-Āboliņu un vēl par minūti — Daini Limanānu. Dāmu konkurencē dalībnieku pulku kuplināja arī divas Latvijas elites vieglatlētes — Anita Kažemāka un Ilona Marhele. Šoreiz uzvaru izcīnīja Rio olimpisko spēļu dalībniece Marhele (1.49:29), kura pašreizējo Latvijas čempioni maratonā — Kažemāku — ap­ steidza par septiņām minūtēm. Uz go­ da pjedestāla trešā pakāpiena kāpa se­ zonas vicelīdere Iveta Pūpola, uzvarētājai piekāpjoties par 13 minūtēm. Savukārt sezonas čempiones balvu jau Milzkalnē nodrošināja Zanda Ulanova, kura Līgatnē nestartēja.

11


Foto: Mareks Gaļinovskis

13 km garajā Zaķa trasē triumfēja pērnās sezonas absolūtais čempions Gints Lūsis, kuru Karostā tagad varēsim kronēt par Zaķa distances sezonas uzvarētāju. Talsenieks trasi veica apaļā stundā, tuvāko sekotāju Valdi Aņikejevu apsteidzot par vairāk nekā četrām minūtēm. Sīvāka cīņa risinājās par trešo vietu, kuru Kristaps Broks izcīnīja ar nieka 14 sekunžu pārsvaru pār savu komandas biedru Jāni Vītiņu no VSK Noskrien Rieksti. Dāmu konkurencē ar triumfu čem­ piones titulu priekšlaikus nodrošināja slēpotāja Patrīcija Eiduka no Vecbebriem (1.10:13). Uz goda pjedestāla kāpa arī Daiga Grickus un Elīna Kārkliņa.

Foto: Mareks Gaļinovskis

No vissīkstākā lūša par visātrāko zaķi

Kad emocijas palikušas trasē. Skolu čem­ pionātā risinās sīva cīņa par naudas balvām

Kalnu karaļi — Baunis un Blūmiņa Kalnu karaļa sprinta etapā neap­ turams bija Jānis Baunis (1:14), kurš tuvāko sekotāju apsteidza par 7 (!) sekundēm. Otrais ātrākais kalnu sprin­ teris bija Didzis Raits, bet trešais — jau pieminētais esošais un topošais čempions Gints Lūsis. Bravo! Dāmu konkurencē uzvarēja siguldie­ te Gunta Blūmiņa (1:51), iekabinot olim­ pietei Ilonai Marhelei un Evijai Melbergai.

Vāveres distancē, kas šoreiz bija 6 km gara, kārtējo reizi uzvaru svinēja Oļegs Gulua (27:25). Dāmu konkurencē — Gundega Pāķe (36:00) no Saulkrastiem. Skolu čempionātā, kas risinās Vāveres trasē un kur noteicošais kopvērtējuma kritērijs ir startējušo skolēnu skaits,

12

Foto: Andris Jermuts

Engures vidusskola ierodas ar diviem autobusiem

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Talsu Pakalnu Sporta Klubs (39 719), viņi var pat nosargāt pērn iekaroto troni. No pirmā trijnieka nedaudz atpaliek VSK Noskrien Vāveres (37 537), Kocēnu novads (36 959) un PATRIA SPORTLAND (36 954), kas ieņem sesto pozīciju. Savukārt SSK Bebra 1 veiksmes gadījumā vēl var pacīnīties par vietu olimpiskajā sešniekā. Distancē bieži vien varēja dzirdēt prieka pilnus pārsteiguma uzsaucienus, jūsmojot par Gaujas krastiem, kur skrējējus sveicināja laivotāji, veicot takas gar smilšu alām un pat dubļainās gravās. “Šis posms bija pats skaistākais visā Stirnu buka vēsturē!” atzina titulētā Laura

Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Gribu atgriezties Līgatnē!

Foto: Andris Jermuts

Stirnu buka ciltī. Prieks baudīt aina­ viskās trases ir gan lieliem, gan maziem, gan mūsu četrkājainajiem draugiem

Engures vidusskola sporta skolotājas Indras Krēgeres vadībā uz sacensībām bija iera­ dusies ar diviem autobusiem. Tomēr se­ zonas līderi — Jelgavas 4. vidusskola — pamanījās engurniekiem izgriezt po­ gas, piesaistot par vienu skolēnu vairāk. Tukuma 2. vidusskola ar 29 skolēniem bi­ ja trešā visvairāk pārstāvētā skola, tālāk uz papēžiem min skolēnu komanda Līgatne Var! un Aizputes vidusskola — katra ar 23 skolēniem —, bet olimpisko sešnieku noslēdza Daugavpils jaunsargu vienība ar 18 skolēniem. Šķiet, Jelgavas 4. vidusskolai galveno balvu — 1000 eiro — skolai spor­ ta inventāra iegādei engurniekiem neiz­ dosies nocelt un būs jāsamierinās ar 600 eiro. Toties intriga saglabājas cīņā Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

par 400 eiro vērto trešo pozīciju, kur Aizputes un Tukuma skolas šķir tikai 9 skolēni. Darbiņš sporta skolotājam — kurš labāk pratīs pārliecināt, ka Stirnu buks ir veselīgu atkarību raisošs!?

Komandu vērtējumā traka cīņa Stirnu buka komandu kopvērtējumā risinās spraiga cīņa gan par čempiona titulu, gan par TOP 6. Pirms sezo­ nas pēdējā posma joprojām vadībā ir pērnās sezonas trešās vietas ieguvēji Moller Auto Ventspils/MRC (41 149 punk­ ti), taču Līgatnē viņiem par 380 punk­ tiem pietuvojās RIEKSTI (40 983), kas diez vai otro gadu pēc kārtas gribēs samierināties otro vietu... Ja savu labāko rezultātu atkārto čempioni PROF.LV/

Čakle. “Paldies Stirnu buka komandai par ieguldīto darbu un pārsteigumiem trasē! Man ļoti patika, neskatoties uz to, ka gāja ļoti grūti, jo esmu fiziskās kondīcijas bedrē. Trase bija ideāla. Jau tagad gribu atgriez­ ties Līgatnē!” “Stirnu buks ir no tām sacensībām, kurās rezultātu ietekmē ne tikai skrējēja ātrums, bet arī spēja reaģēt un pielāgoties negaidītiem pagriezieniem, saknēm, dubļiem, stāviem kāpumiem, kā arī prasme visam izvēlēties piemērotus apavus,” vērtēja Uldis Kļaviņš. “Šoreiz veiksmīgāk par konkurentiem izdevās tikt ar to visu galā, tāpēc neizpalika arī rezultāts. Sezonu sāku ar mērķi palīdzēt RIEKSTU komandai kopējo punktu vākšanā, uz to koncentrēšos arī Stirnu buka pēdējā posmā, jo komandu kopvērtējuma ieskaitē Liepājā būs svarīgs katrs punkts.” Stirnu buka nākamais posms 21. oktobrī skarbajā Liepājas Karostas apvidū, kur pieliksim treknu punktu aizvadītajai sezonai. Dalībniekus priecēs milzu apsildāmā telts. Ies karsti! ©

Kristaps ZAĻKALNS 13


Foto: Anna Paula Kuzņecova

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Kores zālē Eiropas sporta nedēļas ietvaros norisinājās mūsu valstī pirmais sporta komunikācijas forums SPORTSCOMM ’17 — Pārmaiņas Latvijas tautas sporta mārketingā, kurā diskutēja par mārketinga metodēm sporta popularizēšanā un būtiskiem priekšnosacījumiem veiksmīgai sponsoru piesaistei.

Foto: Anna Paula Kuzņecova

Kā mainās sporta mārketings

“L

atvijas sportistu panākumi palīdz celt nācijas pašlepnu­ mu un mūsu pašapziņu, cik mēs esam spēcīgi kopā. Taču tas ne­ mudina sākt sportot kopā — mēs esam diezgan lieli individuālisti, jo puse lab­ prāt sporto vienatnē,” atzina Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) pre­ zidents Einars Fogelis, kurš foruma dalībniekus iepazīstināja ar pētījuma Interneta un mediju ietekme uz sportošanas paradumiem strādājošo Latvijas iedzīvotāju vidū rezultātiem.

14

Kā liecina LSFP un kompānijas Kantar TNS veiktā pētījuma dati, aptuveni ceturtā daļa jeb 23 procenti strādājošo Latvijas ie­ dzīvotāju — vecumā no 20 līdz 65 gadiem — atzīst, ka viņiem ir veselības problēmas, ko ārsti izskaidro ar nepietiekamo fizisko aktivitāti. Un tomēr 68 procenti strādājo­ šo aptaujā norādījuši, ka ikdienā sporto vai nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Vairāk nekā puse šo iedzīvotāju (56 %) ar sportu un fiziskajām aktivitātēm nodarbojas lielā­ ko savu dzīves daļu. 28 procenti iedzīvotā­ ju ir atzinuši, ka ikdienā nesporto — lie­

lākā daļa (43 %) aptaujāto nesporto, kopš beiguši skolas gaitas. Iedzīvotāji vecumā no 50 līdz 65 ga­ diem visbiežāk atzinuši, ka savulaik interesi par aktīvu dzīvesveidu viņiem radījuši spor­ ta skolotāji. Savukārt iedzīvotāji vecumā no 30 līdz 39 gadiem — un visbiežāk sievie­ tes — nonākuši pie pretēja atzinuma: spor­ ta skolotāji viņiem nav radījuši interesi par sportu un aktīvu dzīvesveidu. Salīdzinoši biežāk sievietēm un iedzīvotājiem vecumā no 20 līdz 29 gadiem fiziskās aktivitātes skolā raisījušas nepatiku pret sportu.

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Einars Fogelis. Sportā mēs esam diezgan lieli individuālisti

“Tas, kas ielikts ģimenē un ielikts skolā, — šie sportošanas paradumi pava­ da cilvēku visu atlikušo dzīvi,” pētījuma rezultātus skaidroja Einars Fogelis. Lielākā daļa aptaujas dalībnieku iedvesmu sportot smeļas sevī — to pauduši 67 procenti ap­ taujāto. Nodarboties ar fiziskām aktivitā­ tēm iedvesmo arī ģimene (to atzinuši 9 % aptaujāto) un draugi (4 %). Savukārt vēr­ tēšanas sistēma skolās un augstie norma­ tīvi sporta stundās, slikti sagatavotie sko­ lotāji, klasesbiedru vai skolotāju nievājošā attieksme par vājiem rezultātiem, indivi­ Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

duālas pieejas trūkums, neņemot vērā katra skolēna dotības, ir bijuši galvenie iemesli, kāpēc aptaujātajiem skolās radu­ sies nepatika pret sportošanu. Lai gan daudziem iedzīvotājiem dzī­ vesvietas tuvumā ir iespējas piedalīties bezmaksas sporta nodarbībās, 81 procents aptaujāto atzinuši, ka nevēlas izmantot ie­ spēju sportot. Ielu kultūra un ielu sports ir di­ mensija, kurā notiek patiesa tautas in­ tegrācija. Par to praksē pārliecinājies Ghetto Games līderis Raimonds Elbakjans.

Ghetto Games veik­ smes pamatā liela loma ir cilvēku piesais­ tei — neatkarīgi no sociālās pie­ derības, tautības, dzimuma vai politiska­ jiem uzskatiem. Sports pirmām kārtām ir saistīts ar disciplīnu, kas bieži vien ieliek pamatu labiem dzīves mirkļiem.

15


Foto: Anna Paula Kuzņecova Foto: Anna Paula Kuzņecova

Noels Mūnijs. Mums jārūpējas, lai bērniem sports kļūtu par patīkamu pieredzi

Digitālā mārketinga spēks Foto: Anna Paula Kuzņecova

Par tirgus izpēti, īsto partneru pie­ saisti un labākajiem piemēriem stāstīja Red Bull sporta mārketinga menedžeris Sergejs Vaido. Red Bull kā zīmols nojau­ cis nozaru robežas un kļuvis par mediju, kam līdzīga pasaulē nav. Katrs pasākums ir meistaru izstrādāts produkts.

Foto: Anna Paula Kuzņecova

Foto: Anna Paula Kuzņecova

Raimonds Elbakjans. Ghetto Games cilvēkus piesaista neatkarīgi no sociālās piederības, tautības, dzimuma vai politiskajiem uzskatiem

Artūrs Mednis. Digitālais mārketings iegūst arvien cilvēcīgāku raksturu

Revita Logina. Kantar TNS pētījums dod iespēju darbību uzlabot

Lai gan visā pasaulē futbols ir ļo­ ti populārs, Latvijā un pārējās Baltijas valstīs tā nav, uzskata Starptautiskās Eiropas futbola asociācijas (UEFA) mār­ ketinga menedžeris Noels Mūnijs. “Mums jāstrādā vairāk šajā reģionā,” viņš atzina. “Ja bērns spēlē futbolu regulāri līdz asto­ ņu gadu vecumam, ir liela varbūtība, ka viņš nāks uz futbola spēlēm un nodarbo­ sies ar sportu arī tad, kad izaugs liels. Tāpēc šobrīd sporta organizācijām ir jā­ domā ne tikai par to, kā uzrunāt savu tiešo auditoriju, bet arī kā parūpēties, lai ģimenēm un bērniem sports un ar sportu

“Digitālais mārketings iegūst arvien cilvēcīgāku raksturu,” vērtē sociālo me­ diju un digitālā mārketinga speciālists, aģentūras New Black dibinātājs Artūrs Mednis. Pēc viņa domām, satura mārke­ tinga, digitālās komunikācijas un sabied­ risko attiecību veiksmes formulu atklāt iespējams, vienīgi izstrādājot individuālu un precīzu komunikācijas stratēģiju. Forumā SPORTSCOMM ’17 savā piere­ dzē dalījās Lattelecom Rīgas maratona rīko­ tājs Aigars Nords, TV žurnālists Reinis Oše­ nieks, Kantar TNS speciālistes Revita Logina un Inta Priedola, kā arī citi eksperti. ©

16

saistītie pasākumi — spēļu apmeklējumi, treniņi — kļūtu par patīkamu pieredzi. Ja jūsu stadionā nav, kur uzlādēt telefo­ na bateriju, vai trūkst bezvadu interneta, viņiem šī labā pieredze jau tiek laupīta.” UEFA pārstāv 55 Eiropas nacionālās futbola federācijas, rīko izlašu un klubu turnīrus, nosakot plašsaziņas līdzekļu un sponsoru tiesības uz šiem pasākumiem. Izšķirošais spēks pasaules sporta karaļa virzībā ir tā fani un strauji augošais mār­ ketings. UEFA fanu kustībai velta milzu resursus un uzmanību, liekot lietā vis­ jaunākās digitālā mārketinga tehnoloģijas.

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Minam apkārt Rīgai! Vietā starp K. Barona un A. Čaka ielu, kur kādreiz atradās ASK, vēlāk — LU stadions un nesen bija iecerēts būvēt grandiozu Futbola Māju, un kas tagad izveidota par Rīgas Centra sporta kvartālu, Eiropas sporta nedēļas laikā tika sasniegts jaunās Velosolutions trases pirmrekords. Trijās stundās kopīgi tika veikti 116,5 km jeb attālums, kas vienāds ar Rīgas robežas perimetru.

A

kcijā Minam apkārt Rīgai! bija gai­ dīts ikviens interesents ar dažā­ diem braucamajiem — velosipē­ diem, skeitborda dēļiem, skrituļslidām un citiem rīkiem. Velotrase ir 310 m gara, attiecīgi pasākuma dalībniekiem bija jāveic 374 apļi, lai nobrauktu attā­ lumu, kas ir vienāds ar Rīgas perimetru. Pasākuma laikā bija iespējams uz kar­ tes sekot līdzi, cik liels attālums jau no­ braukts un cik vēl jāmēro. “Prieks un gandarījums par katru, kurš piedalās un brauc — jauns vai vecs, mazs vai liels, māk vai nemāk —, un, ja

krīt, tad ceļas un vienīgi ar smaidu,” at­ zina Kaspars Alksnis, Velosolutions Baltics pārstāvis un pasākuma rīkotājs. Šī sarežģītas konfigurācijas asfaltētā velotrase 3000 kvadrātmetru platībā at­ vērta vien pāris nedēļas, taču jau kļu­ vusi par rīdzinieku iecienītu atpūtas vie­ tu, jo to iespējams izmantot ar dažādiem pārvietošanās līdzekļiem — BMX, kal­ Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

nu vai pilsētas velosipēdiem, longbor­ diem, skrituļslidām, skeitbordiem un skrejriteņiem. Līdzīga velotrase 1. septembrī ti­ ka atklāta pie Rīgas Pļavnieku pamat­ skolas. Projektus īstenojis uzņēmums Velosolutions.lv, kas uzbūvējis asfaltētas velotrases arī Daugavpilī, Pērnavā un Cēsīs. ©

17


Foto: Renārs Koris

Foto: Renārs Koris

Pirmais pie Brīvības pieminekļa

“J

au notikuši septiņi pasaules čem­ pionāti frīstailā, kurā tiek vērtēta vingrojumu sarežģītība un izpil­ des kvalitāte, pieļaujot arī nelie­ lu subjektivitāti,” stāsta Pasaules Ielu vingrošanas federācijas prezidents Māris Šlēziņš. “Bet ir daudzi vingrotāji, kam nepatīk triku taisīšana. Tāpēc pasaules čempionātu papildinājām ar divām jau­ nām disciplīnām, kurās rezultāti viegli

18

Foto: Renārs Koris

Pirmo pasaules čempionātu pie Brīvības pieminekļa Eiropas sporta nedēļas ietvaros sarīkoja ielu vingrotāji. Turklāt tas bija pirmais, kurā tika kronēti pasaules čempioni divās jaunās disciplīnās — spēka un izturības vingrojumos.

izmērāmi. Spēka disciplīnu veido trīscī­ ņa: pievilkšanās ar 32 kg papildsvaru, atspiešanās līdztekās ar 50 kg un pietu­ pieni uz vienas kājas ar 16 kg. Izturību testējam distancē, kurā astoņās vai des­ mit minūtēs uz sešiem rīkiem — stieņa, zemajām un augstajām līdztekām, kas­ tes, līdzenas virsmas un horizontālās tre­ pes jāizpilda noteikts skaits vingrināju­ mu.”

Par godu pirmajiem pasaules čem­ pioniem pie Brīvības pieminekļa skanēja Polijas un Čehijas himnas. Izturībā ar pārliecinoši labāko rezultātu (7:33,59) uzvarēja poļu atlēts Kšištofs Susidko, su­ drabu atvēlot krievam Dmitrijam Docenko (8:45,75), bet bronzu — savam tautie­ tim Marjušam Paravdrikam (8;49,62). Arī dāmu konkurencē pasaules zelts polietei Magdalenai Malekai.

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Foto: Renārs Koris Foto: Renārs Koris

Foto: Renārs Koris Foto: Renārs Koris

Pirmais pasaules čempionāta pjedestāls. Izturīgākie ielu vingrotāji pasaulē — Kšištofs Susidko (Polija), Dmitrijs Docenko (Krievija) un Marjušs Paravdriks (Polija) kopā ar Pasaules Ielu vingrošanas federācijas prezidentu Māri Šlēziņu (pa labi) un Ghetto Games vadītāju Raimondu Elbakjanu Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Par pasaulē spēcīgāko ielu vingrotāju ta­ gad uzskatāms čehs Mareks Matis. Otro vietu spēka vingrojumos izcīnīja polis Lu­ kašs Milčuks, trešo — krievs Gregorijs Šku­ rihins. No Latvijas atlētiem piektais — Rit­ vars Kārkliņš, izturības vingrojumos sep­tītais — Gvido Šalms, desmitais — Nils Miezis. Tautas klasē savus spēkus pasaules čempionāta formātā varēja pārbaudīt ik­ viens interesents. ©

19


Rekordu nedēļa Sākusies ar maveidīgu iesildīšanos Vislatvijas skolēnu rīta vingrošanā piektdien, Eiropas Sporta nedēļa sev pievienoja vēl vienu vīkendu, noslēdzoties ar trim vērienīgiem nakts pasākumiem. Kad viss paveiktais tika apkopots, projekta vadītāja Dace Zvaigzne varēja paziņot, ka sasniegts jauns rekords — Sporta nedēļā sportojuši 317 268 iedzīvotāji!

Komandas darbs. Uz panākumu atslēgu norāda #BEACTIVE projekta vadītāja Dace Zvaigzne. Kopā ar viņu pie Brīvības pieminekļa futbola maratona komentētāji Beiraks Eivazovs (pa kreisi) un Antons Semeņaks, kā arī Ričards Gramze — labākais spēlētājs ugunsdzēsēju komandā, kas uzvarēja policistus

“T

as ir par 100 000 vairāk, salī­ dzinot ar pagājušo gadu!” pre­ cizēja Dace Zvaigzne, uzsverot pašvaldību iniciatīvas nozīmi šā panā­ kuma gūšanā. “Pavisam kopā Latvijā Eiropas Sporta nedēļas ietvaros notika vairāk nekā 500 sportisku pasākumu, kas ļāva izbaudīt aktīvu dzīvesveidu un iedrošināt neaizmirst par sportu arī ik­ dienā, vislabāk — kopā ar ģimeni un draugiem.” Par savdabīgu rekordistu kļuvis arī arhitekts un gargabalnieks Dins Vecāns, kurš pavasarī trijās nedēļās veica unikālu 1836 km skrējienu apkārt Latvijai, vidēji dienā pieveicot vairāk nekā 80 kilometru. Eiropas Sporta nedēļu viņš atklāja, startē­ jot Stirnu buka skrējienā un spēlējot futbo­ lu, bet noslēdza, piedaloties nakts peldē­ jumā un nakts braucienā ar skrituļslidām pa K. Valdemāra ielu. Arī nakts peldējumā tika sasniegts jauns rekords stafetē, visiem dalībnie­ kiem nopeldot kopā 77,35 kilometrus. Pasākums tika rīkots Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Ventspilī. “Kopā ­sanākot

20

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

21

Foto: Renārs Koris

Foto: Renārs Koris

Foto: Renārs Koris

Foto: Renārs Koris

Foto: Renārs Koris

Foto: Renārs Koris


Foto: Renārs Koris

Foto: Renārs Koris

un citam citu uzmundrinot, sasniedzām augstāko rādītāju — Rīgā nopeldējām 34 kilometrus!” Ķīpsalas peldbaseinā gandarīts bija Dins Vecāns. Otrajā vie­ tā — Ventspils, kur dalībnieki nopeldēja 20,15 km, seko Liepāja ar 12,95 km un Daugavpils ar 10,25 kilometriem. Savukārt stundu pirms pusnakts ko­ pā ar Vecānu un 10 000 skrituļotāju, kas ar skrituļslidām, skrituļdēļiem vai skrejriteņiem startēja pie Brīvības pie­ minekļa, lai dotos iemēģināt jaunuzklā­ to Krišjāņa Valdemāra ielas segumu, de­ vās arī #BeActive vēstnesis parabobslejists Alvils Brants un Latvijas ratiņbasketbola veterāns Aigars Miklāvs. “Es ceru, ka ik­ viens, kurš atnāca uz pasākumu galvas­ pilsētā vai reģionā, ieraudzīja, ka būt fi­

Būt kustībā ir vienkārši! Tā uzskata parabobslejists Alvils Brants (no kreisās) un ratiņbasketbolists Aigars Miklāvs

ziski aktīvam ir vienkārši!” teica 2016. gada pasaules vicečempions parabobslejā Alvils Brants. Vislatvijas orientēšanās naktī Rīgā, Jūrmalā, Limbažos, Talsos un Vecumniekos piedalījās vairāk nekā 850 dalībnieku, kas sacentās nakts rogainingā. Tajās koman­ das, kas startēja dažādās grupās, kontrol­ punktos sagaidīja plāksnītes ar QR kodu, kuru atpazina speciāli šim pasākumam iz­ strādātā rogaininga lietotne sportistu vied­ tālrunī. Arī futbols tika spēlēts ne tikai 12 stundu maratonā pie Brīvības pieminekļa, bet gan visas Sporta nedēļas garumā un ļoti daudzos laukumos, lai demonstrētu šīs spēles pieejamību arī tādās vietās kā, piemēram, Pope, Nīca, Mērsrags, Tume, Brenguļi vai Mežvidi. ©

22

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

23

Foto: Ingus Evertovskis

Foto: Ingus Evertovskis

Foto: Ingus Evertovskis

Foto: Ingus Evertovskis

Foto: Renārs Koris


PROCESĀ

Brāļu spēks Miks Zvejnieks jauno kalnu slēpošanas sezonu uzsāks kā Eiropas čempions, viņa vecākais brālis un mūsu vīriešu izlases līderis Kristaps — kā pirmo Pasaules spēļu uzvarētājs. Tajās labāko sešniekā izdevās iekļūt arī jaunākajam brālim Dāvim. Runa gan ir par viņu pamatsporta veidam ļoti radniecīgo skrituļslalomu, kas pagarina ziemu.

I

espējams, Zvejnieku ģimenes panā­ kumi aizvadītajā vasarā būtu vēl lielāki, ja skrituļslalomistu sacensībām aktīvāk pievērstos Kristaps, kuram vispirms bija jāatrisina ziemas sezonas radītās veselības problēmas. Turklāt var uzskatīt, ka viņš šajā spor­ ta veidā jau visu izdarījis — kļuvis par Eiropas un trīskārtēju pasaules čempio­ nu, kā arī izcīnījis divus Pasaules kau­ sus. Viņam vēl nebija tikai vienas uz­ varas — tās, kuru pirmo reizi varēja izcīnīt tikai šāgada septembrī Ķīnas pilsētā Naņdzjinā pirmajās Pasaules rollersporta spēlēs, kurās piedalījās 60 valstu atlēti. Latviju vēl pārstāvē­ ja arī skrituļhokejistu komanda, kas, starp citu, pirmo reizi vēsturē ar 4:3 pārspēja ASV izlasi, guva uzvaru arī pār Kolumbiju (5:4) un ierindojās ses­ tajā vietā.

Vienatnē, bet vairāk nekā viens Naņdzjina arī bija Kristapa Zvejnieka vienīgais aizvadītās vasaras sporta mērķis. Lai gan spēļu atklā­ šanas ceremonijā Latvijas karogu ne­ sa Miks, kas ar uzvaru Eiropas čem­ pionātā un vietām labāko sešniekā PK izcīņas posmos bija kļuvis par mūsu komandas līderi, Kristaps slalomā, uz­ varot abos braucienos, atgādināja, kurš te ir vecākais brālis. Miks izcīnīja vis­ neērtāko — ceturto — vietu tūlīt aiz vāciešiem, iepriekšēja gada Pasaules kausa ieguvēja Marko Valca un šā­ gada PK izcīņas līdera Svena Ortela. Savukārt milzu slalomā, lietum līstot, Kristaps jau pirmajā braucienā uz kā­ jām nenostāvēja. Toties bronzas me­ daļu izcīnīja Miks un piektais finišēja Dāvis. Kombinācijā (pa vienam brau­

24

cienam slalomā un milzu slalomā) vēl vienu iespēju kāpt uz Pasaules spēļu goda pjedestāla trešā pakāpiena iegu­ va Miks, šoreiz viņam blakus ceturtajā pozīcijā nostājās Kristaps, bet Dāvis fi­ nišēja septītais. Vēl pēc dažām nedēļām visi trīs Zvejnieki jau centās atgūt sniega iz­ jūtas īsā treniņnometnē uz ledāja Austrijas Alpos. Vai skrituļslaloms pa­ līdz tām vasarā neizzust? “Noteikti,” pēc atgriešanās apgalvo Miks. “Kāpjot uz slēpēm, liekas, ka es jau visu va­ saru esmu to darījis. Mentālās sajūtas tās pašas.” Vārtu veikšana ar skrituļslidām to­ mēr ir atšķirīga. Vai tā nebojā slēpo­ šanas tehniku? “Tik ļoti ar skrituļsla­ lomu nemaz neaizraujamies, vasarā tas ir tikai viens no treniņu veidiem. Starp citu, ziemā ar slēpēm grieziena tehni­ ka ir krietni sarežģītāka,” turpina Miks. “Ļoti daudzi pasaules elites kalnu slēpotāji vasaras treniņos nodarbojas ar skrituļslalomu, bet nepiedalās sa­ censībās.” Latviešu sīvākie konkurenti skri­ tuļslaloma elitē var tikai apskaust Kristapu Zvejnieku par viņa sasnie­ gumiem ziemā ar slēpēm — ielauša­ nos pasaules slalomistu ranga pirma­ jā simtniekā vai šogad gūto uzvaru pasaules universiādē. Turklāt viņiem nākas izjust visu triju brāļu spēku. Kad pērn pasaules čempionātā para­ lēlajā slalomā mazliet negaidīti uzvarē­ ja septiņpadsmitgadīgais Dāvis, finālā pārspētais titulētais vācietis Marko Valcs jutās pagalam satriekts: “Tiklīdz viens Zvejnieks sakauts, tā tūlīt uzro­ das nākamais!” Šogad Eiropas čempio­ nāta finālā viņu pārspēja... Miks. Viņš

Slaloma distancē. Miks Zvejnieks parasti izmanto slidas ar četriem 110 mm diametra skrituļiem

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Foto no personīgā arhīva

Foto no personīgā arhīva

PROCESĀ

Nav medaļas, fotografē! Dāvis Zvejnieks, Pasaules rollerspēlēs izcīnījis piekto vietu, Naņdzjinā uzņem pašfoto kopā ar čempionu Kristapu Zvejnieku, divkāršo bronzas laureātu Miku Zvejnieku un komandas vadītāju tēvu Raivo Zvejnieku Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

25


PROCESĀ

uzskata, ka Pasaules spēlēs izcīnīt trešo vietu milzu slalomā izdevies tikai tāpēc, ka abi ar Dāvi cīnījušies par šo medaļu. “Pirmajā trasē Dāvis bija Mikam mazliet priekšā, viņi saprata, ka abi cīnās par pjedestālu, un tas vienmēr ir vairāk ne­ kā viens,” skaidro brāļu māte un pirmā trenere Jana Zvejniece. “Kombinācijā līdzī­ ga situācija Mikam bija ar Kristapu, tur­ pat atradās arī Dāvis. Un psiholoģiski tas jau ir cits līmenis. Kaut arī uz starta tu stājies viens, īstenībā neesi vairs viens.”

Kur iemāca mācīties Zvejnieki ir vieni no retajiem, kas cenšas augstvērtīgi cīnīties abās fron­ tēs, lai gan arī viņiem ziema ir gal­ venais sacensību periods. Turklāt vasa­ ras sezonu pilnvērtīgi iesākt ir grūti, jo PK izcīņas pirmie posmi skrituļsla­ lomā sākas pavasarī, kad brāļiem ir karstākais mācību laiks. Kristaps, ie­ guvis sporta zinātņu bakalaura grā­ du, LSPA maģistrantūrā apgūst spor­ ta psiholoģiju. Miks biznesa augstskolas Turība ceturtajā kursā studē tiesību zi­ nātnes un priecājas par Latvijas Sporta federāciju padomes piešķirto stipendi­ ju: “Tā motivē gan sportot, gan ievē­ rot mācību grafiku.” Savukārt Dāvis pēc pavasarī pabeigtās Mārupes vidusskolas kā pasaules čempions skrituļslalomā, iz­ mantojot RTU augsto sasniegumu spor­ tistiem piedāvāto programmu, kļuvis par šīs augstskolas studentu un sāk apgūt transporta sistēmu inženieriju. Kā izdodas studijas savienot ar spor­ tu, kas prasa ilgu prombūtni? “Mierīgi, tu taču pats esi izvēlējies studēt,” situāciju raksturo Miks, kas zina, ko saka, jo bez aizķeršanās nokļuvis jau ceturtajā kursā. “Mārupes vidusskolā iemāca mācīties — tas ir pats galvenais,” uzsver brāļu māte. Kristaps (17,34 FIS punkti slalomā) savos 25 gados gatavojas jau savām tre­ šajām olimpiskajām spēlēm, kurās vaja­ dzētu iespēt ko vairāk par līdz šim gūto augstāko 37. vietu Vankūverā. Mikam (22 gadi) slalomā ir 26,38 punkti. “Man vēl ir daudz, ko darīt, FIS sacensībās,” viņš atzīst. “Bet, ja kvalificēšos Phjončhanai, ideāli — labāk nevar būt.” Dāvis labi ap­ zinās, ka viņam jādomā par aiznākama­ jām spēlēm. “Beidzot esmu dabūjis pilnī­ gi jaunus Fischer sacīkšu zābakus!” viņš priecājas. “Visu laiku man bija jābrauc ar Kristapa lietotajiem, tagad pilnīgi ci­ ta sajūta!” Tagad brāļiem darbs uz slēpēm turpi­ nās Itālijā — starptautiskajā World Racing Academy komandā, kuras sastāvā Kristaps trenējas jau ceturto sezonu un kas vieno gan sportistus no valstīm, kurām nav sa­

26

Foto no personīgā arhīva

Iedzīt, lai apsteigtu

Pērn jau pasaules čempions. Dāvis Zvejnieks par pasaules čempionu kļuva septiņpadsmit gadu vecumā

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Piesakies LSFP Sporta stipendijām studentiem!

Foto no personīgā arhīva

Līdz 30. oktobrim bakalaura, maģistra vai doktora programmās studējošie Latvijas izlašu dalībnieki un kandidāti tiek aicināti pieteikties Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) Sporta stipendijai. Šogad pirmo reizi uz stipendiju var kandidēt tie Latvijas izlašu dalībnieki un kandidāti, kas sekmīgi studē augstskolās Eiropas Savienības valstīs. LSFP Sporta stipendiju konkursa mērķis ir sekmēt studējošo augstas klases sportistu iespējas apvienot studijas ar sportiskās meistarības izaugsmi, popularizējot studentu sportu un veicinot rezervju sagatavošanu Latvijas izlašu komandām.

Visa Zvejnieku komanda. No kreisās: Miks, Kristaps, māte un trenere Jana, Jurģis, Dāvis, tēvs un komandas galvenais atbalstītājs, menedžeris, servisa cilvēks, šoferis, pavārs Raivo

vu spēcīgu nacionālo izlašu, gan arī pat, piemēram, šveiciešus un austriešus, kas pēc traumām vai citiem apstākļiem gata­ vojas atgriezties savu valstu komandās. Šādi pieejami ne tikai kvalificētu trene­ ru padomi, bet arī spēcīgi sparingpartne­ ri, bez kuriem izaugsme nav iespējama. Arī sacensībās vairs neesi vientuļš vilks. Bet... Lai šādā komandā iekļūtu, nepie­ tiek tikai ar naudu, nepieciešams, lai FIS punktu būtu mazāk par 30. Dāvim šai zi­ ņā darbiņš vēl priekšā. Bet viņš jau pie­ radis vecākajiem brāļiem dzīties pakaļ un tagad jau reizi pa reizei arī apsteigt. Starp citu, trim brāļiem kalnu slēpoša­ nas trasēs jau naski seko cetur­ tais Zvejnieks — divpadsmit­ gadīgais Jurģis. ©

Konkursa kritēriji, izvēloties stipendiātus, ir kandidātu sekmes augstākās izglītības iestādē, kā arī sasniegumi sportā. Sporta stipendija tiks piešķirta tiem pretendentiem, kuri atbilstoši kritērijiem saņēmuši lielāko punktu skaitu. Piešķirto stipendiju apmērs atkarīgs no pieejamā stipendiju fonda attiecīgajā gadā, tomēr tas nepārsniedz 1500 EUR vienam studentam par vienu studiju gadu. Piesakoties stipendijai līdz oktobra beigām, stipendijas ieguvēji pirmo maksājumu saņems divu nedēļu laikā no līguma noslēgšanas ar LSFP. Pretendentu iesniegumus vērtēs Sporta stipendiju komisija, kuras sastāvā darbojas pārstāvji no Izglītības un zinātnes ministrijas, Latvijas Olimpiskās vienības, Latvijas Olimpiskās komitejas, Latvijas Augstskolu sporta savienības un Latvijas Sporta federāciju padomes. Pieteikties stipendijām var līdz 2017. gada 30. oktobrim, nepieciešamos dokumentus elektroniski nosūtot uz LSFP e-pastu lsfp@lsfp.lv, bet parakstītos dokumentu oriģinālus iesniedzot vai atsūtot uz LSFP biroju Grostonas ielā 6B, Rīgā, LV1013. LSFP prezidents Einars Fogelis: “Latvijas Sporta federāciju padome ar

Sporta stipendijas palīdzību rosina augstas klases Latvijas sportistus jau laikus domāt par duālās karjeras ceļu. Tie, kas uzrāda augstus rezultātus sportā un studijās, tiek pamanīti un novērtēti. LSFP Sporta stipendiju konkurss tiek organizēts jau desmito gadu, kuru laikā esam finansiāli atbalstījuši vairākus simtus jauno talantu. Esam aktīvi sekojuši līdzi duālās karjeras tendencēm, tādēļ šogad pirmo reizi dosim iespēju uz stipendijām pretendēt arī tiem sportistiem, kas izglītojas augstskolās Eiropas Savienības robežās.” LSFP Sporta stipendijas tiek piešķirtas kopš 2007. gada. Viens no konkursa galvenajiem mērķiem ir atbalstīt sekmīgi studējošos izlases līmeņa sportistus, sniedzot materiālo atbalstu mācību un treniņu darbam. Lēmumu par stipendiju piešķiršanu pieņem LSFP valde, pamatojoties uz Sporta stipendiju komisijas rekomendāciju, kas balstīta uz sportistu sekmēm un sportiskajiem sasniegumiem pēdējā gada laikā. Konkursa nolikums, kā arī pieteikuma un sportisko sasniegumu veidlapas ­pieejamas LSFP mājaslapā http://lsfp.lv/ federacijam sadaļā Lejupielādes.

Dainis CAUNE Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

27


ATTĪSTĪBA

Sporta brīvprātības saldās važas Gan abās pirmajās jaunatne ziemas olimpiskajās spēlēs, gan grandiozajā Soču olimpiādē bija zināms, ka kaut kur organizācijas komitejā darbojas savs, plašākai publikai gluži nepazīstams jauns cilvēks. Kopš pērnā gada Ilva Ciemite strādā Latvijas Sporta federāciju padomē (LSFP), kopš jūnija viņa ievēlēta Eiropas Nevalstiskās sporta organizācijas (ENGSO) valdē. Laiks iepazīties tuvāk.

Nebīties no durvīm

Olimpiskais pieprasījums

No dzimtās Ventspils 2010. gadā Ilva pasaulē devusies ar svaigu bakalaures diplomu ekonomikā, lai uzlabotu vācu va­ lodu, Austrijā piedaloties brīvprātīgo dar­ ba projektā. Vispirms Tirolē palīdzējusi organizēt jauniešu centra darbu, pēc tam kultūras centrā piedalījusies mājas lapas uzturēšanā, biļešu tirdzniecībā, mākslinie­ ku uzņemšanā. Kad projektā noteiktais gads pagājis, Insbruka sākusi gatavoties unikālam notikumam — I Jaunatnes zie­ mas olimpiskajām spēlēm. Ilva, jūtot, ka valoda vēl smalkākajās niansēs nav apgū­ ta, nolēmusi painteresēties, vai arī šādam pasākumam nav nepieciešami brīvprātī­ gie. Bijuši gan vajadzīgi, tomēr pirma­ jā mēģinājumā Ilva atraidīta. Bet vents­ pilnieces jau bieži pa vienām durvīm iet divreiz. Otrajā piegājienā organizācijas ko­ miteja tieši meklējusi personu, kas pār­ valda krievu valodu, bet nav no Krievijas un kas varētu būt koordinatore krieviski runājošo valstu delegācijām. Tā mūsu val­ stī oficiāli neatzītā divvalodība vāciski un angliski runājošai latvietei palīdzēja no­ nākt pie sporta. Insbrukā Ciemite (viņas uzvārdā nav nevienas garumzīmes!) tik sekmīgi dar­ bojusies ar piecpadsmit valstu koman­ dām, ka priekšniece viņu paņēmusi līdzi uz Eiropas Olimpisko komiteju ģenerālo asambleju, kurā Ilva iepazinusies ar Soču olimpisko spēļu organizācijas komitejas pārstāvjiem. Nākamais darbs Ilvai vairs nav bijis jāmeklē. Soču spēļu rīkotāji vi­ ņu uzaicinājuši paši.

Nacionālo olimpisko komiteju klien­ tu servisā Ciemite bija koordinatore div­ padsmit valstīm, no kurām par krievis­ ki runājošu nosacīti varēja uzskatīt tikai Gruziju. Visus pirms spēlēm tik dau­ dzos un dažādos jautājumus Ilva palīdzē­ ja risināt arī Austrijas, Šveices, Turcijas, Ungārijas, Polijas, Lihtenšteinas, Bosnijas un Hercegovinas un visu Baltijas val­ stu nacionālajām olimpiskajām komite­ jām. Pirmos divus gadus Ciemite dzīvoja Maskavā, uz Sočiem lidojot tikai koman­ dējumos. Pašā spēļu epicentrā Ilva nonā­ ca trīs mēnešus pirms to sākuma. Nu jau pieredze bija pietiekami liela, lai arī austrieši paši gribētu Ilvu pie sevis atpakaļ, jo viņiem kopā ar Lihtenšteinu bija jārīko Eiropas Jaunatnes ziemas olim­ piāde. Savukārt vēl pēc gada Ciemiti ai­ cināja uz Lillehammeri, kas gatavojās II Jaunatnes ziemas olimpiskajā spēlēm, nu jau departamenta vadītājas vietnieces sta­ tusā. Tagad nācās arī pašai mācīt ci­ tus — jaunos koordinatorus. “Šādam darbam ir priekšrocība. Beidzas projekts un vari izvēlēties — turpināt nākamajā vai atgriezties,” skaid­ ro Ilva, piebilstot, ka sirdī viņai vienmēr bijusi Latvija. Tā nu pēc Lillehammeres spēlēm Ilva nolēmusi beidzot sirdij pa­ klausīt. Kopš pērnā gada jūnija Ilva Ciemite strādā Latvijas Sporta federāci­ ju padomē (LSFP). Vispirms viņa bija projektu koordinatore, iesaistoties Eiropas Sporta nedēļas rīkošanā, tagad ir LSFP starptautisko programmu vadītāja. Eiropas

28

Parīzes runa. Ilva Ciemite ENGSO ģenerālajā asamblejā, kas šāgada jūnijā notika Francijas NOK mītnē Parīzē, prezentē savu skatījumu

Komisija, Pasaules spēles, Baltijas jūras Jaunatnes spēles... Tās ir viņas lielās or­ ganizācijas un pasākumi, bet ikdienā Ilva īsteno Beactive principu, piedaloties dau­ dzu un dažādu notikumu veidošanā, nule aizvadīto Eiropas Sporta nedēļu ieskaitot.

Nospiedumi apziņā Eiropas Nevalstiskā sporta organizāci­ ja (ENGSO) vieno 34 valstu sporta kon­ federācijas, arī Latvijas Sporta federāci­ ju padomi. “ENGSO pārstāv savu biedru intereses Eiropas Komisijā,” skaidro Ilva Ciemite. “Lobē aktuālos sporta politikas jautājumus, sadarbojas ar citām sporta organizācijām, olimpiskās komitejas ie­ skaitot, veicina informācijas un zināša­ nu apmaiņu, atbalsta kustību — sports visiem, tās īpašā mērķauditorija ir jau­ natne. Darbojas pat atsevišķa organi­ zācija ENGSO Jaunatne.” Pērn Ciemite piedalījās ikgadējā ENGSO forumā, ku­ rā nepavisam nebija pelēka klausītāja no Austrumeiropas. Viņas aktivitātes tika ie­ vērotas, piedāvājot gaidāmajā Ģenerālajā asamblejā kandidēt uz vietu ENGSO val­ dē. LSFP šādu ideju atbalstīja, un tā nu Ilva Ciemite ir jaunākā ENGSO val­ des locekle. Uz sešiem gadiem ievēlētajā valdē no deviņām personām trīs darbojas savu val­ stu (Albānijas, Dānijas, Serbijas) olim­ piskajās komitejās. Prezidents ir Karloss Kardozo no Portugāles, vicepreziden­ te — Lietuvas Sporta federāciju savie­ nības ģenerālsekretāre Agne Vanagiene, ģenerālsekretārs — Zviedrijas Sporta

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


ATTĪSTĪBA

Ilva ITE CIEM

Pieredzes krātuves. Ilva Ciemite kopā ar kolēģiem olimpiskajās spēlēs Insbrukā, Lillehammerē un Sočos

Eiropas Nevalstiskās sporta organizācijas (ENGSO) valdes locekle, LSFP starptautisko programmu vadītāja Dzimusi

1986. gada 20. jūnijā Ventspilī

Izglītība

Ventspils 4. vidusskola, Ventspils Augstskolas Ekonomikas un pārvaldības fakultāte

Pieredze

Eiropas Komisijas projektā Eiropas brīvprātīgais darbs jauniešu un kultūras centros Austrijā, Nacionālo olimpisko komiteju koordinatore I Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Insbrukā, XXII ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos, 2015. gada Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiādē, NOK klientu servisa departamenta vadītājas vietniece II Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Lillehammerē

Sportā

dažus gadus trenējusies peldēšanā, pērn sākusi spēlēt kērlingu

Ģimenes stāvoklis neprecējusies Vaļasprieki

klavierspēle, kērlings

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

ENGSO valdē arī Latvija. Pirmajā rindā (no kreisās): Lote Buherte (Dānija), ģenerālsekretārs Stefans Bergs (Zviedrija), prezidents Karloss Kardozo (Portugāle), Stavri Bello (Albānija), otrajā rindā: ENGSO Jaunatnes komitejas priekšsēdētājs Maikls Leiendekers (Vācija), Ilva Ciemite (Latvija), Nataša Jankoviča (Serbija), finanšu direktore Katrīna Matsone-Veiberga (Zviedrija)

konfederācijas ģenerālsekretārs Stefans Bergs. “ENGSO profils kļūs spēcīgāks,” jaunās valdes potenciālu vērtē Ilva. Viņa pati tajā koordinēs sadarbību ar ENGSO biedriem, cenšoties arī viņu skaitu kupli­ nāt. “Janvārī rīkosim plašu dalīborganizā­ ciju vadītāju sanāksmi, kurā diskutēsim par ENGSO attīstības stratēģijas virzie­ niem, lai mēs pilnīgāk varētu strādāt viņu interesēs,” nākamo lielo sava sabiedris­ kā darba plāna punktu iezīmē Ilva. Starp citu, sportā viņa joprojām lielā mērā ir brīvprātīgā, jo par darbu ENGSO valdē at­ algojums netiek maksāts. LSFP Ilva Ciemite ar Daci Zvaigzni un pārējiem kolēģiem jau prāto par nā­ kamā gada Eiropas Sporta nedēļu, prie­

cājoties, ka tā atstāj arvien paliekošāku nospiedumu daudzu tūkstošu apziņā, mu­ dinot sportot krietni ilgāk par vienu nedē­ ļu. Tepat pie apvāršņa jau spīd kārtējās Baltijas jūras Jaunatnes spēles, kas notiks Zviedrijā. Jāsāk domāt arī par nākamajām Pasaules spēlēm neolimpiskajos sporta veidos, kurās pēc četriem gadiem ASV Latvijai vajadzētu būt daudz kuplāk pārstāvētai nekā šogad Vroclavā. ©

Dainis CAUNE 29


TRENERIS

s Arni AGARS V VEC Latvijas valstsvienības galvenais treneris Dzimis

1974. gada 12. aprīlī

Lielākie sasniegumi spēlējis Latvijas komandās Bonus, ASK/Brocēni, Skonto, BK Ventspils un ASK Rīga (septiņkārtējs Latvijas čempions), kā arī Polijā no 1992. līdz 2005. gadam aizvadījis 90 spēles valstsvienībā, piedalījies Eiropas čempionātu firnālturnīros 2001. un 2003. gadā galvenais treneris LBL komandās BA Turība (2012.—2014.) un Jūrmala/ Fēnikss (2015.—2017.) Latvijas U-18 (2014.) un Latvijas U-20 izlašu galvenais treneris (2015.—2017.; labākais sasniegums — 5. vieta 2016. gadā)

Foto: Renārs Buivids, Sports

valstsvienības galvenā trenera palīgs 2012., 2013. un 2017. gadā

30

Ikdiena pēc svētkiem. Arnim Vecvagaram pirmajās spēlēs nāksies iztikt bez Dāvja Bertāna (8.), Kristapa Porziņģa un, iespējams, vēl dažiem valstsvienības līderiem, kas spoži pieteica Latviju EuroBasket 2017

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


TRENERIS

Mantinieks Arņa Vecvagara (43) kļūšana par vīriešu basketbola valstsvienības galveno treneri sporta interesentu aprindās izraisīja teju tikpat pretrunīgas emocijas kā komandas starts EuroBasket 2017. Labākais sniegums kopš neatkarības atgūšanas — piektā vieta Eiropas čempionātā, sajūsminātas līdzjutēju un neitrālo skatītāju atsauksmes par efektīgo spēles stilu, turklāt galvenie spēki tik tikko sasnieguši vai vēl tikai tuvojas pašiem labākajiem basketbolistu karjeras gadiem — Latvijas valstsvienībai ir cienījama šodiena un pamatotas cerības uz saulaināku rītdienu. Tas nozīmē arī palielinātu ažiotāžu un psiholoģisko spiedienu, kas izpaudās kritiskos komentāros par sniegumu (tai skaitā treneru darbību) divās zaudētajās spēlēs un turpmāk gulsies uz visu komandu, īpaši tās jauno vadītāju. Ainars Bagatskis, kura vārds astoņus gadus šķita saaudzis ar valstsvienību, turpmāk vēlas koncentrēties darbam klubā, tāpēc laikus brīdināja Basketbola savienības vadību, ka neuztur savu kandidatūru. Stūresvīra nomaiņa sagādā gan risku, gan iespējas, uzmanības starmešus pavēršot pret Vecvagaru.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

LBS uzticas Latvijas precei

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Cilvēks, kuram glāze parasti izskatās pa pusei pilna, Latvijas komandas izcīnītās 5 uzvaras 7 EuroBasket spēlēs uztver kā veik­ smes stāstu, Vecvagara biogrāfijā akcentē līdzdalību valstsvienības darbā arī iepriekšē­ jās sezonās un bagāto spēlētāja pieredzi, turklāt piekrīt argumentam, ka jaunā sacen­ sību sistēma — atbildīgas spēles bez gara sagatavošanās posma — automātiski priekš­ roku dod treneriem, kuri jau strādājuši ar šo sastāvu. Savukārt, ja glāze šķiet pustuk­ ša, tīmeklī un ārpus tā var zelēt stāstu par sačakarēto izdevību izcīnīt medaļas un tre­ neru kļūdām, kuru dēļ tika zaudēts visā čempionātā ne reizi nezaudējušajai Slovēnijai, vaimanāt par spilgtu ierakstu trūkumu jau­ nā trenera CV un neseno izkrišanu no Eiropas U-20 čempionāta virslīgas, kā arī vīpsnāt par lēmēju zemo lidojumu. Proti, cenšanos jauno treneri izvēlēties no acu priekšā esošajiem resursiem, nevis likt lie­ tā vīzijas un sakarus, lai plašajā pasaulē sameklētu speciālistu, kurš būtu gatavs at­ kārtot amerikāņa Deivida Blata (Euro­Basket 2007 čempionu tituls ar Krieviju) vai serba Igora Kokoškova (Slovēnijas triumfs EuroBasket 2017) meistarstiķus. Pēdējais aspekts patiesi ir apdomāša­ nas vērts, taču LBS vadība, balstoties uz

savu un arī kolēģu pieredzi, nesteidz saukt par zeltu visu, kas skaisti spīd pa gabalu. Proti, valsts galveno komandu uzticēšana Latvijas speciālistiem pēdējos gados kļu­ vusi par nerakstītu tradīciju un neba tikai materiālu apsvērumu dēļ. “Ārzemniekiem ir interese vadīt Latvi­ jas valstsvienību, un pēc komandas spilg­ tā snieguma EuroBasket 2017 spēlēs tā ir pieaugusi,” atzīst LBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps. Un tūlīt piebilst, ka LBS prioritāte bijusi vietējā speciālista iesais­ te. “Pat treneris ar visiespaidīgāko biogrā­ fiju nevar garantēt labu rezultātu, jo kat­ ram karjerā ir dažādi pavērsieni. Kad Igors Kokoškovs, ko tagad visi slavē, četrus ga­ dus vadīja Gruzijas izlasi, par viņa izcilī­ bu neviens nerunāja. Tā izpaudās šogad, kad viņa rīcībā bija izcils saspēles vadī­ tājs (Gorans Dragičs). Var, protams, cerēt uz veiksmīgu izvēli no plašā piedāvājuma, bet nav pamata noniecināt Latvijas speciā­ listus. Pirms astoņiem gadiem, kad pie dar­ ba ķērās Ainars Bagatskis, arī viņa CV ne­ bija ļoti pārliecinošs. Tāpat skeptiski tika uztverta Mārtiņa Zībarta kļūšana par sie­ viešu valstsvienības galveno treneri. Jā, ta­ gad vīriešu valstsvienības kontekstā ir ļo­ ti augsts cerību un izredžu līmenis, tāpēc arī palielināta ažiotāža un prasības. Bet tas

31


TRENERIS

Jaunā maiņa. Arnis Vecvagars darbā ar LMT Basketbola akadēmijas audzēkņiem 2014. gada sezonā. Tagad daži no viņiem jau tiek minēti valstsvienības kandidātu sarakstā

nav arguments, lai par katru cenu meklē­ tu glābēju ārzemēs. Jo vairāk tāpēc, ka la­ bākajiem speciālistiem jau ir darbs klubos. Šī iemesla dēļ arī nebija pieejama daļa lat­ viešu speciālistu, jo jaunā sacensību sis­ tēma neļauj apvienot darbus. Starp reāla­ jiem pretendentiem Vecvagara trumpis bija iepriekšējais darbs valstsvienībā, iepazīstot spēlētājus un arī kopumā veiksmīgā piere­ dze jaunatnes izlasēs.”

Izmantot savus plusus Pats Vecvagars vērotāju skepsei lielu uzmanību nepievēršot, bet uz jautājumu, vai pats jūtas gatavs tik atbildīgam darbam, atbild bez liekas kautrības: “Kad priekšli­ kums izskanēja, biju gatavs to izskatīt un pieņemt. Neuzskatu, ka mana trenera kar­ jera bijusi neveiksmīga tikai tāpēc, ka vis­ maz pagaidām nav nācies vadīt kādu no Latvijas lielākajiem klubiem. Manuprāt, jau­ nās sacensību sistēmas dēļ darbā ar izlasi ļoti svarīga ir pēctecība. Sabraucot kopā uz dažām dienām, nebūs laika gatavoties un kardināli pārstrādāt komandas taktisko ar­

32

senālu. To nevarētu izdarīt neviens treneris. Izmaiņas var būt tikai niansēs. Arī spēlētā­ jiem svarīgi laikus zināt, kas viņus sagai­ da. Es pazīstu viņus, viņi pazīst mani. Nav iemeslu, kuru dēļ nevaram sastrādāties.” Ainara Bagatska visus astoņus darba gadus mēdza uzsvērt pozitīvās gaisotnes un komandas labā mikroklimata izšķirošo nozīmi apstākļos, kad Latvijas basketbo­ listi netiek materiāli motivēti spēlēt valsts­ vienībā. Lai nodrošinātu šos priekšnoteiku­ mus, Basketbola savienībai pēdējos gados izdevies sarūpēt gana kvalitatīvus darba apstākļus, savukārt galvenais treneris vi­ sumā pratis atrast veselīgu līdzsvaru starp prasīgumu un spēju ņemt vērā spēlētāju intereses (par laimi, pašreizējā basketbolis­ tu paaudze elementārās disciplīnas ziņā ir nesalīdzināmi profesionālāka par priekšte­ čiem, tāpēc treneriem nav jānodarbojas ar audzināšanu vai pāraudzināšanu). Šādai pieejai bijušas arī savas ēnas pu­ ses, piemēram, varētu padiskutēt, vai pa­ matpiecnieka savstarpējai sapratnei nebūtu nākusi par labu kāda papildu kopīgu tre­

niņu nedēļa un arī par to, vai tomēr no galvenā trenera puses neprasījās stingrāks vārds, lai panāktu dažu spēlētāju cītīgāku strādāšanu aizsardzībā. Bet var arī uzdot jautājumu, cik lietderīgs būtu mēģinājums kurtu padarīt par cīņassuni? Niansēs allaž var saskatīt citas, iespējams, labākas iespē­ jas, un jāatzīst, ka Bagatskis nebija nianšu cilvēks, praktiskajā darbā un komentāros vairāk pievēršoties stratēģiskām lietām. Bet Latvijas valstsvienības konsekventais prog­ ress apliecinājis izraudzītās stratēģijas efek­ tivitāti, un nebūt nav teikts, ka cita trene­ ra vadībā būtu noticis tas pats. Vecvagars atzīst, ka pieejas ziņā vi­ ņa rokraksts līdzinās Bagatska koman­ das vadīšanas stilam, kaut niansēs abu domas ne vienmēr sakritušas. “Spēļu lai­ kā mans pienākums bija nodot informā­ ciju un idejas galvenajam trenerim, kurš pieņēma lēmumu. Reizēm viņš manī ie­ klausījās, reizēm ne, un basketbolā tas ir dabīgi. Spēles laikā jebkurš treneris bieži rīkojas intuitīvi, nevis pēc iepriekš izstrā­ dātām formulām. Gadās, ka trāpa, gadās,

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


TRENERIS

trūka gan auguma centimetru, gan indivi­ duālās meistarības.”

Foto: Renārs Buivids, Sports

Vajadzīgs uzvarētāju gēns

ka kļūdās. Tāpat kā spēlētāji. Laukumā viss notiek instinktu līmenī, un valstsvie­ nībā nevar kardināli izmainīt spēlētāja sti­ lu, kas iestrādāts gadiem. Ja basketbolists klubā nevāc pa 10 atlēkušajām bumbām spēlē, nav pamata gaidīt, ka viņš to darīs izlasē. Tāpēc izlases trenera pienākums ir veidot komandas taktiku tā, lai maksimā­ li izmantotu visu spēlētāju trumpjus un noslēptu mīnusus. Tā strādāju Jūrmalas komandā, ar kuru divus gadus tabulā bi­ jām augstāk par konkurentiem, kuru sa­ stāvs uz papīra šķita spēcīgāks. Tā es­ mu strādājis jaunatnes izlasēs, ar kurām sasniedzām labus rezultātus — ceturt­ daļfināls U-18 čempionātā, 5. un 6. vieta U-20 čempionātos. Pat lietuviešiem iedzi­ nām respektu. Vairākus gadus pēc kārtas pārbaudes spēlēs viņiem zaudējām ar lielu punktu starpību, bet svarīgākajās spēlēs Eiropas čempionātos uzvarējām, atrodot veidu, kā neitralizēt viņu fizisko pārsva­ ru. Vēlamo rezultātu neizdevās sasniegt tikai šogad, kad robi sastāvā bija pārāk lieli un čempionātā mūsu komandai pie­ Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Trenera Bagatska stila raksturošanai gan labvēļi, gan kritiķi vilkuši paralēles ar Bagatski spēlētāju. Izteiktu snaiperi, kuram savulaik pamatoti un arī nepamatoti pār­ mesta nepietiekami laba darbība aizsardzībā un neiedziļināšanās spēles taktiskajos smal­ kumos, ar kuriem tradicionāli nodarbojas sa­ spēles vadītāji. Pēcteča gadījumā šāda pie­ eja nebūs tik daiļrunīga, jo savulaik valstsvienībā 90 spēles aizvadījušais un sep­ tiņus Latvijas čempiona titulus izcīnījušais Vecvagars laukumā bija noderīgs ar prasmi darīt visu — gan labi veikt melno darbu uzbrukumā un aizsardzībā, gan cīnīties pie groziem ar augumā pārākiem pretiniekiem, gan trāpīt pašā svarīgākajā brīdī (starp ci­ tu, tieši Vecvagars pagarinājumā iemeta ļo­ ti svarīgu trīspunktnieku EuroBasket 2001 mačā ar Slovēnijas izlasi, kas pavēra ceļu uz izslēgšanas turnīru). Vārdu sakot, vēr­ tīgs komandas spēlētājs, bet ne līderis. Interesanti, ka, vaicāts par Latvijas bas­ ketbolistu lielākajiem kopīgajiem mīnusiem, Arnis nosauc pašpārliecības un sportiskās nekaunības trūkumu, kas bieži neļauj pilnī­ bā izmantot meistarības trumpjus. “Basket­ bolā ne vienmēr uzvar individuāli meistarī­ gākais. Labu spēlētāju ir daudz, bet uz­ va­ rētāju — krietni mazāk. Iespējams, mūsu jauniešiem pietrūkst svarīgu, atbildīgu, sa­ springtu cīņu pieredzes un situāciju, kurās no līderiem prasa uzvarēt, lai iemācītos un pierastu sarežģītā situācijā uzņemties inicia­ tīvu un izraut uzvaru no pretinieka nagiem.” Pašreizējā valstsvienības spēlētāju paau­ dze šai ziņā gan neesot tipisks piemērs. Arī tāpēc, ka daudzi spēlētāji jau iekrājuši ba­ gātu pieredzi ārzemēs, turklāt labās koman­ dās, kuras regulāri cīnās par augstām vie­ tām. “Jānis Strēlnieks ir trīskārtējs Vācijas čempions, Dāvis Bertāns spēlē koman­ dās, kurās jācīnās par uzvaru katrā spēlē. Augsti mērķi bijuši un ir Daira Bertāna un Jāņa Timmas, Žaņa Peinera un Ojāra Siliņa komandām, arī Latvijas labākajiem klubiem un to pārstāvjiem valstsvienībā. Arī Kristaps Porziņģis ir uzvarētāja tips, un tas izpaužas ne tikai basketbola lauku­ mā. Viņš grib uzvarēt katrā dzīves situācijā, nepiekāpsies nevienam. Savukārt sezonas laikā viņš šīs emocijas nebija guvis pietie­ kami, bija izsalcis pēc uzvarām, un tas pie­ šķīla papildu emocijas gan viņam pašam, gan visai komandai.” Savā darbā vismaz pirmajos cēlienos Vecvagaram jābūt gatavam zemākai emo­ ciju temperatūrai. Jau zināms, ka novem­ brī un februārī valstsvienības ierindā no­ teikti nebūs NBA spēlējošo basketbolistu, uz jautājuma zīmes ir Eirolīgas klubu pār­ stāvju līdzdalība. Latvijas valstsvienībai no­

vembrī izbraukumā Turcijā un Rīgā pret Zviedrijas izlasi var iznākt spēlēt bez visa pamatpiecnieka — Jāņa Strēlnieka, Daira Bertāna, Jāņa Timmas, Dāvja Bertāna un Kristapa Porziņģa “Optimistiskais scenārijs — ja ierindā būs Eirolīgas spēlētāji, spēles stila ziņā kar­ dinālas pārmaiņas nebūs nepieciešamas. Nespēlēs Kristaps Porziņģis un Dāvis Ber­ tāns, toties varētu būt Andžejs Pasečņiks, Ojārs Silinš, Mareks Mejeris ar līdzīgu spē­ les stilu un savām kvalitātēm. Nebūs tā, ka ātrā basketbola vietā būs jāpāriet uz lēno. Lielāka loma būs spēlētājiem, kuri Stambulā ļoti labi palīdzēja epizodiski.”

Jauna kārtība, jauns mērķis Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) solītā jaunā sacensību kārtība pa­ tiesībā ir tā pati mazliet piemirstā vecā, jo valstsvienību spēles klubu sezonas laikā notika līdz pat 2003. gadam. Atšķirība ti­ kai tā, ka tagad kalendārā gada laikā sa­ censību kalendārā paredzēti veseli četri lo­ gi, kuru laikā nacionālās izlases cīnīsies par ceļazīmi uz lielu sacensību finālturnīru. Jauna ir arī likme — pirmo reizi atseviš­ ķā kvalifikācijas ciklā ir iespēja kvalificēties Pasaules kausa izcīņai (iepriekš ceļazīmes ieguva tikai Eiropas čempionātu finālturnī­ ros). Toties Eiropas čempionātiem mainīts norises grafiks — nākamais turnīrs būs ti­ kai 2021. gadā. Ceļš uz Ķīnu, kur 2019. gada rudenī notiks Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs, Latvijas valstsvienībai jāveic divos posmos. Pirmajā posmā paredzētas sešas spēles: 24. novembrī izbraukumā ar Turciju, 26. novem­ brī Arēnā ar Zviedriju, 2018. gada 23. feb­ ruārī Arēnā ar Ukrainu, 26. februārī Arēnā ar Turciju, 28. jūnijā Zviedrijā un 1. jūli­ jā Ukrainā. Šīs grupas trīs labākās koman­ das, ņemot līdzi visus punktus, otrajā pos­ mā tiksies ar trim komandām no A grupas četrinieka (Spānija, Slovēnija, Melnkalne, Baltkrievija). Spēles notiks 2018. gada no­ vembrī, kā arī 2019. gada februārī un jū­ nijā. Trīs labākās komandas no šī sešnie­ ka 2019. gada septembrī varēs doties uz Ķīnu, kur tiks dalītas ne tikai medaļas, bet arī ceļazīmes uz Tokijas olimpiskajām spē­ lēm un to kvalifikācijas turnīriem. Šogad pirmo reizi tiesības spēlēt Pa­ saules kausa izcīņā ieguva Latvijas sievie­ šu valstsvienība. Vīri ir gatavi sekot piemē­ ram. “Lai kāds būtu sastāvs, tuvākais mērķis un uzdevums ir skaidrs — izcīnīt ceļazīmi uz 2019. gada Pasau­les kausa iz­ cīņas finālturnīru. Mums tas ir pa spēkam,” Arnis Vecvagars noskaņots apņēmīgi. ©

Guntis KEISELS, www.basket.lv

33


11 priekšteči Kopš Latvijas vīriešu basketbola valstsvienības atjaunošanas 1992. gadā komandu vadījuši 11 speciālisti. Divi — Maigonis Valdmanis un Ainars Zvirgzdiņš — faktiski bijuši epizodisko lomu aktieri. Valdmanis 1992. gada vasarā bija komandas priekšgalā vienā pārbaudes turnīrā, bet Zvirgzdiņam 1993. gada novembrī iekrita nepateicīgā misija uz Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra spēli Kauņā pret Lietuvas izlasi vest cīņā otro vai pat trešo sastāvu, jo labākie spēki, ieskaitot galveno treneri, klubu sastāvos bija devušies komercturnejās uz ASV. Pārējie deviņi galvenie, neatkarīgi no aizvadīto spēļu skaita, atstājuši pamanāmas pēdas.

gads . 3 199 — . 2 199 Armanda Krauliņa vadībā valsts­ vienība itin cienījami atgriezās starptautiskajā arēnā un izcīnīja 11. vietu Eiropas čempionāta fi­ nālturnīrā. Taču nākamais atlases cikls tika sākts ar trim zaudēju­ miem, tai skaitā kaunpilno sagrā­ vi Kauņā (65:108), kas pamatīgi kaitēja valstsvienības un basket­ bola prestižam. Saruna par sirds­ apziņu gan veikli tika novirzīta uz sarunu par krekliem, atsauco­ ties uz toreizējās Basketbola sa­ vienības vadības nespēju nodroši­ nāt apstākļus normālam darbam, Krauliņš demisionēja.

ads g . 5 9 —19 . 3 9 19

Foto: Renārs Buivids, Sports

Pēteris Višņēvičs valsts­ vienību pārņēma līderu paaudžu maiņas procesa priekšvakarā, turklāt ar pagalam nesakārtotu saimniecību. Sastāvā tika iesaistīti jauni spēlē­ tāji, taču īsā laikā brīnumus pa­ veikt neizdevās un nepilnus divus gadus vēlāk, pēc Rīgā piedzīvo­ tā pēriena mačā ar pasaules vice­ čempioni Krievijas izlasi (71:112), Višņēvičs atkāpās.

34

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


ads g . 7 199 — . 5 199 Nākamo lappusi valstsvienības vēsturē sāka rakstīt Latvijas labāko klubu treneru apvienī­ ba — uz svarīgu spēli Igaunijā komandu gatavoja pieci speciā­ listi. Darba gaitā par līderi iz­ virzījās Jānis Zeltiņš. Pēc da­ žām korekcijām sastāvā viņa vadībā komandas jaunajam mo­ delim izdevās uzvarēt 8 no 10 spēlēm, tai skaitā ar 98:76 sa­ kaujot Vāciju un iegūstot ce­ ļazīmi uz Eiropas čempionātu. Tomēr LBS vadītājiem, ieskai­ tot Valdi Valteru, šķita, ka Zeltiņa kompetences nepietiks, lai kvalitatīvi sagatavotu ko­ mandu finālturnīram. Tas bi­ ja viens no diviem gadījumiem, kad galvenais treneris tika no­ mainīts pēc uzvaras.

ads g . 7 199

Neviens nezina, kā valstsvienība EuroBasket 1997 būtu startējusi Zeltiņa va­ dībā, taču viņa aizstājējam Igoram Migliniekam iznāca bilance 0-5 un pēdējā 16. vieta. Par iespēju turpināt darbu neviens pat neieminējās.

ads g . 8 199 — . 7 199 Pārmaiņu ideologs Valdis Valters pats uzņēmās atbildību par valsts­ vienību, taču lēmums nebija pie­ ņemts zem veiksmes zvaigznes. Sadūries ar objektīvām (traumas) un arī paša nekonsekvento lē­ mumu radītām grūtībām, ģenerā­ lis Eiropas čempionāta kvalifikāci­ jas turnīra pusceļā pameta kaujas lauku.

Foto: Renārs Buivids, Sports

ds a g . 1999 — . 8 199 Glābēja misija atkal tika uzticēta Jānim Zeltiņam, kurš sāka ar sensacionālu uzvaru pār Eiropas vicečempioni (un nākamo čempioni!) Itāliju (64:62), ta­ ču veiksmes limits ar to pašu bija iztērēts. Punktu zelta karjerai valstsvie­ nībā pielika zaudējums Zviedrijai (83:84), kas komandu nostūma uz priekš­ kvalifikācijas turnīru.

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

35


ads g . 3 0 —20 . 9 9 19

Spēļu skaits, uzvaras un zaudējumi kopā, spēles, uzvaras un zaudējumi FIBA turnīros

dējumi. Lietuvai (91:92) un Vācijai (86:94) ar cieņu, bet pēdējā mačā Izraēlai — ar nepadarīta darba pie­ skaņu (75:91). Krauliņa un vairāku ilggadējo līderu (Ainara Bagatska, Raimonda Miglinieka, Edgara Šnepa, Edmunda Valeiko) ēra bija beigu­ sies.

Ainars Bagatskis Armands Krauliņš Kārlis Muižnieks Nenads Trajkovičs Jānis Zeltiņš Ķēstutis Kemzūra Igors Miglinieks Pēteris Višņēvičs Valdis Valters Maigonis Valdmanis Ainars Zvirgzdiņš

112 107 61 18 17 13 13 12 7 3 1

56-56 62-45 39-22 9-9 11-6 5-8 2-11 2-10 2-5 0-3 0-1

54 55 18 6 11 3 5 7 5

29-25 27-28 9-9 4-2 7-4 1-2 0-5 2-5 1-4

1

0-1

Foto: Renārs Buivids, Sports

ads g . 8 200

gads . 7 0 —20 . 4 0 20 Kārļa Muižnieka laiks palicis atmiņā ar jaunu līderu (Kristaps Janičenoks, Armands Šķēle, Kristaps Valters, Jānis Blūms) pieteikšanos, emocionālām uz­ varām pārbaudes spēlēs ar basketbola pasaules varenajiem (Itāliju, Grieķiju, Krieviju, Lietuvu), drosmīgo lēmumu

36

atteikties no Kaspara Kambalas pret­ runīgajiem pakalpojumiem un Andra Biedriņa iesaistīšanos. Taču galvena­ jās sacensībās vajāja ne­veiksmes. Trīs zaudējumus EuroBasket 2005 varēja iz­ skaidrot ar pieredzes trūkumu, taču lieliskajam EuroBasket 2007 sākumam

Eksperiments ar serbu spe­ ciālista Nenada Trajkoviča pieaicināšanu beidzās ar kvalificēšanos kārtējam EČ fi­ nālturnīram un vispārēju ne­ apmierinātību nepārliecinošā snieguma un primitīvā spēles stila dēļ. Zaudējums pēdējā mačā Portugālē (92:93) neat­ ņēma ceļazīmi uz finālturnīru, toties palīdzēja Trajkoviču aiz­ sūtīt mājās.

— uzvarai spēlē ar Horvātiju (85:77) — sekoja pašu rokām sagrautās ce­ rības un izredzes mačā ar Portugāli (67:77). Muižnieks demisionēja, atstā­ jot sajūtu, ka šim komandas modelim labākais turnīrs būs nākamais.

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Foto: Renārs Buivids, Sports

Armanda Krauliņa atgriešanās vai­ nagojās ar leģendām apvīto uzva­ ru pār Lietuvas izlasi (98:76) un 8. vietu EuroBasket 2001. Jaunu talan­ tu parādīšanās rosināja cerības nā­ kamajā reizē pakāpties vēl augs­ tāk, bet EuroBasket 2003 spēlēs Norčēpingā tika piedzīvoti trīs zau­

VĪRIEŠU VALSTSVIENĪBAS GALVENIE TRENERI (1992.—2017.)


ads g . 9 200 Lietuviešu speciālists Ķēstutis Kemzūra bija un ir labs profe­ sionālis, taču tā laika labāko basketbolistu dzīvesstils nevei­ cināja stabilu rezultātu sasnieg­ šanu un basketbola dievu lab­ vēlību. EuroBasket 2009 pēdējā spēlē tika uzvarēta Vācijas izla­ se (69:63), bet, lai iekļūtu nāka­ majā kārtā, vajadzēja trīs punk­ tus vairāk... Novērtējot Kemzūras prasmes, LBS vadība viņam pie­ dāvāja turpināt darbu un veidot jaunu komandas modeli. Taču lie­ tuvietis izvēlējās citu darba pie­ dāvājumu — vadīt savas valsts izlasi, ar kuru pēc gada izcīnīja bronzu pasaules čempionātā.

ds a g . 2017 — . 0 201

Foto: Renārs Buivids, Sports

Ainars Bagatskis sāka darbu brīdī, kad valstsvienības un basketbola prestižs bija no­ slīdējis mīnusos, bet sastāva lielāko daļu veidoja debitan­ ti un LBL klubu spēlētāji. Ar katru gadu uzlabojās gan ko­ mandas spēles, gan Eiropas čempionātos ieņemtās vietas: 22.-11.-8.-5. EuroBasket 2017 Latviju pārstāvēja divi NBA, trīs Eirolīgas un vēl vairāki Eiropas elites klubu spēlētā­ ji, un vairākās pozīcijās bi­ ja pat ļoti plaša labu spēlē­ tāju izvēle.

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Guntis KEISELS, www.basket.lv

37


ČEMPIONS

Čempiona gara

Motosportista Paula Jonasa izcīnītais pasaules čempiona tituls MX2 klasē Latvijas sportā ir vēl viens nebijis panākums. Pirms diviem gadiem viņš izcīnīja sudraba medaļu, pērn guva nopietnu traumu un sezonu nepabeidza... Šogad, par spīti visam, Pauls pirmais no latviešiem ieguva MX2 pasaules zeltu.

Ko

šis tituls viņam maksājis, cik vientulīgs ir motospor­ tista ceļš uz visaugstāka­ jiem tituliem, kas ir viņa līdzgaitnieki, domubiedri un palīgi, kas — pretinie­ ki? Par to saruna ar šobrīd pasaulē labāko vīru MX2 motokrosā — Paulu Jonasu. — Eiforija pēc izcīnītā titula ir norimusi? — Domāju — cilvēkiem man ap­ kārt bija lielāks saviļņojums. Protams, arī manī emocijas sita augstu vilni. Smagais darbs atmaksājās. Es pats gai­ dīju, ka manī pēc finiša būs spēcīgākas emocijas. Vakar biju Cēsīs uz Latvijas čempionātu, nedomāju, ka tur būs tik

38

daudz cilvēku. Es četras stundas snie­ dzu autogrāfus un fotografējos ar fa­ niem. Mani pat apsveica tantītes gados ar lielu puķu pušķi, sakot, ka seko ma­ nām gaitām ik nedēļu. — Bet ko tu tomēr izjuti? — Zini, bieži nevar tādus brīžus piedzīvot, kad cilvēki visapkārt ir prie­ cīgi un lepni par tevi. — Esi pacēlis motokrosu Latvijā jaunā līmenī? — Neesmu par to iedomājies. Bet ir lielāka mediju uzmanība. Arī cil­ vēki vairāk atpazīst un zina, kas ir motokross. Vislielāko šoku piedzīvoju Holandē, kur ar māsu un viņas draugu apmeklējām atrakciju parku. Parkā bi­

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


ČEMPIONS

is gads

s Paul SS A JON Motobraucējs, Red Bull KTM Dzimis

1997. gada 13. janvārī

Izglītība

Kalvenes pamatskola, mācās Aizputes vidusskolā

Augums, svars 178 cm, 70 kg Sportā

kopš piecu gadu vecuma

Treneri

Kaspars Jonass (tēvs), Normunds Jansons, Stefans Everts, Džoels Smets, tagad Marks de Rūvers

Lielākie sasniegumi pasaules junioru čempions 85 (2011. g.) un 125 kubikcentimetru (2013. g.) klasē; Eiropas čempions 125 kubikcentimetru (2013. g.) klasē, pasaules vicečempions MX2 (2015 g.), pasaules čempions MX2 (2017.g.) riteņbraukšana, hokejs, basketbols, slēpošana

Foto: KTM

Vaļasprieki

P

arkā bija cilvēku tūkstoši. Un, ieejot tajā, mani atpazina jaunieši, saucot: “Lūk, kur Pauls Jonass!” Vairs nevar darīt blēņas uz ielām

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

ja cilvēku tūkstoši. Un, ieejot tajā, ma­ ni atpazina jaunieši, saucot: “Lūk, kur Pauls Jonass!” Vairs nevar darīt blēņas uz ielām. (Smejas.) — Ko tu ar savu uzvaru vēlētos pateikt latviešiem? — Es gribētu, lai tā jauniešos ie­ dveš pārliecību, ka ar smagu darbu arī no Latvijas daudz var sasniegt. Ir jā­ grib cīnīties. To pierāda arī Kristapa Porziņģa piemērs. Ja tev apkārt ir ģi­ mene un laba komanda, tad, izvirzot lielus mērķus, visu var sasniegt. — Pazīsti Porziņģi personīgi? — Nē. Bet mēs esam samainījušies ar krekliem. Vienmēr ir tā, kad viņam ir sezona, man ir brīvs. Vai otrādi. Nav vēl

iznācis satikties, bet gribētos. Viens no maniem paziņām ļoti labi pazīst Kristapa tēvu, kuram patīk motokross. Caur viņu arī notika kreklu maiņa. — Sportisti nereti apgalvo, ka jau otrajā dienā pēc titula izcīņas viņi domā par nākamo sezonu. — Man kādu brīdi vajag, lai viss nosēžas. Es vēl īsti nesaprotu, ko es­ mu izdarījis. Pēc sacensībām nav bijis tāda brīža, lai atslēgtos un padomātu. Bet motokrosa man pagaidām pietiek. Kādu laiku negribu to redzēt. — Kādi ir tavi plāni nākamajai sezonai? — Jāmēģina aizstāvēt pasaules čem­piona titulu.

39


ČEMPIONS

— Tātad tu paliec MX2. ar riteni. Tad devos brokastīs. Pēc tam apmeklēju masāžu un devos uz pludmali, — Jā. Sapnis ir piepildīts, esmu kur gulēju visu atlikušo dienu, līdz kļuva čempions, bet vēl viens uzdevums nav tumšs. Vakarā paēdu vakariņas un skatī­ izpildīts. Neesmu uzvarējis savās mājās. — Un tu plāno to izdarīt? jos zvaigznēs. Tas arī viss. — Runāji arī ar cilvēkiem? — Motokrosā ir grūti kaut ko plānot. — Ja godīgi, nē. Tikai ar masieri. Bet es centīšos. — Šogad Ķegumā bija tava grūtākā — Slava nevienā brīdī nav ņēmusi un atbildīgākā sacīkste? pār tevi virsroku? — Grūti teikt. Protams, spiediens no skatītājiem bija jū­ ilvēki no manas komandas un tams. 2015. gadā, kad cilvēki no malas apgalvo, ka Ķegumā finišēju ot­ šogad trasē ir cits Pauls Jonass. rais, neviens no manis Tas vairs nav vecais trakais, to negaidīja. Šogad cil­ kurš krīt un kāpj pats sev pāri vēki gaidīja, ka kāpšu uz augstākā pakāpiena. Diemžēl pirms Ķeguma biju apslimis un mocījos ar veselību. — Nē, esmu parasts lauku puika no — Pats laikam nebiji īpaši apmieriKalvenes. Es arī nesaprotu, kāpēc daž­ nāts? kārt, kad cilvēki grib iepazīties, viņi man — Nebiju gan. Pirmajā braucienā bi­ tuvojas sakautrējušies un trīcoši. Es es­ ju pirmais, bet otrajā braucienā mani ap­ mu parasts cilvēks. dzina. Kopvērtējumā paliku otrais. Cilvēki priecājās, nāca mani apsveikt, bet man savu prieku vajadzēja tēlot. Iekšēji es ne­ priecājos. Nedrīkstu faniem izrādīt dus­ mas. Bija grūti smaidīt brīdī, kad ne­ gribas. — Kā tu dusmojies? — Uz citiem nemēdzu dusmoties. Neārdos arī. Drīzāk dedzinu sevi iekšēji. — Pa ķiveri nesper? — Nē, tik traks neesmu. Šķiet, vie­ nā posmā nometu brilles zemē. Tā gan ir patiesība. — Skatoties šīs sezonas atspoguļojumu bildēs, tavā sejā var manīt lielāku nopietnību. — Šogad esmu daudz mainījies. Pagājušajā gadā, kad mana sezona bei­ dzās pāragri, viens pats braucu atpūsties, tad arī daudz ko pārdomāju un izanalizē­ ju. Domāju, ka smagais kritiens un trau­ ma mainīja mani pozitīvā virzienā. Tas bi­ ja solis uz priekšu manā karjerā. Cilvēki no manas komandas un cilvēki no malas saka — šogad trasē ir cits Pauls Jonass. Tas vairs nav vecais trakais, kurš krīt un kāpj pats sev pāri. — Arī pats tā jūties? — Dažkārt uz sevi dusmojos, jo esmu pārāk mierīgs un pārlieku maz riskēju. — Kur tu atpūties? — Pērn viens pats nedēļu nogulēju saulītē Turcijā. Esot Rīgā, iegāju tūris­ ma aģentūrā. Darbiniecei teicu, ka gribu aizbraukt atpūsties uz vietu, kur ir silts un ir jūra. Turcija bija vienīgais piedāvā­ jums. Tā es nopirku biļeti un pēc divām dienām jau devos ceļā. — Kā pavadīji to atvaļinājumu? — Mana ikdiena bija vienveidīga. No Prakse un teorija. Pauls Jonass šāgada maijā Ķeguma GP trasē un boksā, diskutējot ar treneri Marku de Rūveru un komandas mehāniķi Raiens Dekerts rītiem gāju uz zālīti, paskrēju un paminos

40

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Foto: Jānis Pastars

C


Foto: Jānis Pastars

Foto: Jānis Pastars

ČEMPIONS

Kad viss padarīts. Skatītājiem uz mirkli var pievienoties arī Paula mehāniķis Gatis Frinde Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Šogad biju Beļģijā uz F-1 sacīkstēm. Kad ieraudzīju zināmos braucējus, pats sāku trīcēt. Bet, kad parunājām, sapratu, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā es. — Iepazinies arī ar kādu zināmu F-1 pilotu? — Es kā Red Bull atlēts tiku viņu no­ metnē, kur bija Daniels Rikjardo un Makss Verstapens. Ar viņiem arī sanāca parunā­ ties. — Atgriezīsimies pie tevis sportā. Saki, vai pats sezonas laikā rēķināji punktus? — Nerēķināju, bet pēdējos posmos punktiem sāku pievērst uzmanību. Es zi­ nāju, kurš ir mans sāncensis. Sīvers bija vienīgais, kurš sezonas otrajā pusē varē­ ja apdraudēt manu titulu. Man viņu vaja­ dzēja kontrolēt. Ja Sīvers man brauca pa priekšu, viss bija kārtībā. Bet, ja priek­ šā biju es, situācija kļuva pavisam laba. — Kāds ir Sīvers salīdzinājumā ar Hērlingu? — Hērlings ir galvastiesu pārāks pār Sīveru. Jo MX2 klasē Hērlings bija iz­ teikts līderis. — Tātad Sīveram arī nākamgad nav izredžu? — Viņš nākamgad pāriet uz MX GP klasi. Man vēl gads jāpavada turpat. Ja izcīnīts tituls, tad nākamajā gadā to var aizstāvēt, bet vēl pēc gada jāpāriet MX GP rindās. — Motokross kļūst ātrāks? — Protams. Tehnoloģijas attīstās, amortizatori kļūst labāki, motori — spē­ cīgāki un šasijas stabilākas, trases dina­

miskākas, bet braucēji vēl ātrāki. Vairāki cilvēki man teikuši, ka mūsdienās būtu grūti izcīnīt vairāk par pieciem tituliem. Viss attīstās tik lieliem soļiem, ka top braucēja mūžs kļūst īsāks. — Liels nopelns titula izcīņā esot arī tavam mehāniķim Gatim Frindem? — Ne tikai šogad. Viņš palīdzējis visus pēdējos gadus. Pirmo gadu mēs pat dzīvo­ jām kopā. Gatis ir aisberga neredzamā da­ ļa. Tāpat kā mana ģimene un menedžeris. Ar Gati kopā es pavadu visvairāk laika. Es domāju, ka viņš par mani zina visvairāk. Viņš ir daudz ziedojis. Beļģijā viņš dzīvo viens, tāpat kā es, arī Gatis ir iz­ rauts no savas vides. Domāju, ka viņam brīžiem ir grūtāk nekā man. Es ikdienā esmu noslogots, jo trenējos. Šīs sezonas vidū nevarēju aizvadīt tik daudz treniņu, cik vēlētos, jo kritienā atkal sasitu galvu. Līdz ar to Gatim bija daudz brīva laika, un jādomā, ka brīžiem viņš jūdzās nost. — Kā tev sokas sadarbība ar jauno treneri Marku de Rūveru? — Mūsu sadarbība sākās caur joku. Mēs ar Gati bijām treniņā, kurā atra­ dās arī Marks. Tu jau zini, ka pagājuša­ jā gadā mans treneris Džoels Smits tikai skaitījās mans treneris, bet nekādus pie­ nākumus kā treneris nepildīja. Tuvojās Lomelas smilšu posms. Es Gatim teicu: “Varbūt paprasām padomu Markam? Viņš bija ļoti labs smilšu brau­ cējs.” Kādā telefonsarunā tēvs man jautā­ ja, ko dara de Rūvers? Es atbildēju, ka mēs ar Gati tieši par viņu domājam. Man nebija Marka numura, tāpēc uzrakstīju vi­ ņam tviterī. Viņš atbildēja, ka labprāt pa­ mācītu mani. Pirmajā treniņā es sapratu, ka gribu ar šo džeku strādāt. — Kā tu raksturotu savu tagadējo treneri? — Daudzi zina, ka viņš ir jautrs. Marks bieži joko. Braucot uz treniņu, bu­ siņā vienmēr valda jautrība. Savukārt tra­ sē esam nopietni, koncentrējamies tikai uz treniņiem. Markam vienmēr ir, ko pie­ bilst, vērojot manu darbu trasē. — Tavs bijušais treneris Stefans Everts bija arī padomdevējs dzīves jautājumos. Marks arī konsultē šajā ziņā? — Tagad viņš var dot padomus, jo dzīvē pats izdarījis daudz sliktu lietu. Viņš zina, kā ir būt augšgalā. Taču viņš sevi bija arī noracis. Marks bija ļoti labs braucējs. Viņš dzīvoja zaļi, bet tagad vi­ ņam nav nekā. Viņš visu notrieca ballītēs un ar meitenēm. Marks man ir piemērs, kā nedarīt. Viņš arī reiz teica, ka Everts zina tikai to, kā ir būt augšā. — Kā apkārtējie uztvēra faktu, ka tevi trenēs vīrs ar šādu slavu? — Pagājušā gada Loketas posmā Marks man atbrauca līdzi. Visi jau zi­ nāja, ka mēs kopā esam sākuši strādāt.

41


42

— Kad sākām strādāt ar Marku, pir­ mais noteikums no viņa puses bija — ne­ kādu draudzeņu. — Bet tagad, pēc titula izcīņas, tev raksta daudz meiteņu? — Nezinu. Diezgan. Es esmu mierīgs puika. (Iesmejas.) Aiziet uz kino ar meite­ ni, protams, varu. Bet nopietnas attiecības nevaru atļauties. — Kurš posms tev visspilgtāk palicis atmiņā? — Protams, mājas posms. Vēl man ļo­ ti patika pirmais Francijas posms. Es la­ bi nobraucu. Negaidīju, ka spēšu tur uzva­ rēt. Arī Argentīnā man patika. Gan trase, gan daba tur ir kā pasaka. Arī pirmā uz­ vara Katarā bija forša. — Kur norisinājās dubļu posms? — Indonēzijā. Tas bija murgs. Kad ie­ radāmies, apkārt valdīja nekārtība un ne­ tīrība. Trase galīgi nekāda. Es piektdienas vakarā gribēju izstaigāt trasi. Man kājās bija krosenes. Pretī nāca viens no organi­ zatoriem, viņš paskatījās uz mani un pa­ teica, ka ar tādiem apaviem trasē varu nerādīties. Vietējie staigāja nevis ar zā­ bakiem, bet ar plikām kājām. Bija bildes, kurās redzami cilvēki, kas trasē iegrimu­ ši līdz viduklim. — Kāpēc jūs šādos apstākļos laida trasē? Parasti jau atceļ.

Foto: Jānis Pastars

Apkārtējie domāja, ka esmu galīgi apju­ cis un ka mūsu sadarbība nenesīs rezul­ tātus. Bet lielais komandas boss teica: “Viņš ir ļoti traks. Tu esi ļoti mierīgs. Varbūt jums saskan.” — Ar Evertu esi sastapies un parunājis? — Dažkārt tiekamies trasē. Tur gan tikai sasveicināmies. Bet pirmo reizi ilgāk parunājām, tiekoties F-1 sacīkstēs. Stefans šogad bija Sīvera treneris. Stefans mani la­ bi pazīst, es zinu arī viņu, taču — jādomā — viņš nenojauta, cik ļoti šogad esmu mainījies. Viņš pats man pateica, ka mē­ ģinājuši mani novirzīt no sliedēm un izsist no ritma. Bet viņiem tas neizdevās. Es zi­ nu Stefana gājienus. Viņš pats man tos iemācīja. Tāpēc zinu, kā uz tiem reaģēt. — Bet kā tu uztver Evertu? Kā konkurentu? — Viņam manos sasniegumos ir ļoti liels nopelns. Viņš man daudz iemācīja un daudz manī ieguldīja. Bet, atbildot uz tavu jautājumu, jāsaka, uztveru viņu kā paziņu. — Aizvadītajai sezonai sāki gatavoties krietni agrāk nekā pārējie. Un cilvēki runāja, ka tas, iespējams, nemaz nav tik labi, jo sezonas beigās būsi vairāk noguris. — Sezonas sākumā biju ļoti, ļoti stiprs. Tikko pēdējā posmā Francijā apritēja gads, kopš es trenējos bez apstājas. Šīs sezo­ nas beigās man jau vairs ne pārāk gribē­ jās braukt uz treniņiem. Motokross bija līdz vienai vietai. Vēl arī galva par sevi lika ma­ nīt. Nespēju koncentrēties. Bija tiešām grū­ ti un smagi. Pēdējo mēnesi skaitīju dienas, kad varēšu braukt mājās. Es varu skriet un mīties ar riteni, bet treniņos ar moto­ ciklu par sevi atgādina galvas ievainojumi. Šogad dakteri apmeklēju tik bieži, cik savā mūžā kopumā neesmu to darījis. — Ko dakteri saka? — Lai atpūšos. Tāpēc nebraukšu Nāciju motokrosā. Līdz novembrim uz motocikla nekāpšu. — Pastāsti par sezonas pēdējo mēnesi. Grūti taču braukt, ja negribas... — Tā ir. Gadījās pieļaut daudz kļūdu. Iedomājies, Beļģijā esmu pavisam viens, bet treniņā ar moci pabraukt nevaru. No tā man sākās stress. Kad biju mājās, stre­ su remdēju ar izsalkumu. Sāku daudz ēst. — Kā dāmas amerikāņu filmās! — Jā, gluži kā dāmas. Dod tik iekšā visu, kas pa rokai. Viegli nebija. Bet pēc pirmā brauciena pēdējā gonkā viss sma­ gums nokrita. Otro braucienu es nudien iz­ baudīju. Viss bija beidzies. Vēl pēdējā laikā grūtāk bija vakara stundās. Ziemā ir vieg­ lāk. Ātri paliek tumšs, agrāk var iet gulēt. Bet vasarā ārā gaišs, laukā plus 30 grā­ di. Grūti aiziet gulēt, tāpēc gāju ārā stai­ gāt. Vietējie, iespējams, domāja, ka esmu ar putniem. — Dažkārt, lai izdzīvotu šādus grūtus posmus, palīdz sievietes.

Foto: KTM

ČEMPIONS

Tā sākas ceļš. Pauls Jonass pirms deviņiem gadiem Latvijas čempionāta posmā Popē un šoruden... pēc finiša pasaules čempiona statusā

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


ČEMPIONS

Ir

bijuši brīži, kad negribas braukt uz treniņu. Bet, ja tētis saka — jābrauc, es to daru. Būtībā motokross vienmēr man ir paticis. Tā nekad nav bijusi spiesta lieta. Dzīve ir pārāk īsa, lai darītu lietas, kas nepatīk

— Tas ir neliels cirks. Tas ir organiza­ toru bizness. Ja atceļ posmu, bizness zaudē. — Indonēzijā centies? Vai arī nemēģināji forsēt? — Es centos. Pirmajā braucienā biju līderis. Viss bija labi, līdz iestigu dubļos. Manuprāt, seši džeki manu motociklu vilka ārā. 20 metru posmā dubļos bija iestigu­ ši septiņi braucēji. Biju nenormāli noguris, kamēr tiku ārā no tiem dubļiem. — Šogad sporta dēļ esi lējis asaras? — Jā, un, šķiet, toreiz vēl pie manis Beļģijā ciemojās māsa. Raudāju dēļ galvas problēmām. Treniņā nevarēju pabraukt, tāpēc nolēmu četras dienas atpūsties, cerot, ka pēc tam būs labi. Taču pēc pauzes, ie­ braucot trasē, atkal viss sākās no jauna. Tajā brīdī biju beigts. Nesapratu, kas ar mani notiek. Biju panikā. Jutos depresīvi. — Bet kā tu no visas šīs situācijas izķepurojies? — Mani izvilka fiziskās sagatavotības treneris Villijs un jau pieminētais Marks. Arī Gatis un visa pārējā komanda, ģimeni ieskaitot. Mani kājās piecēla mērķis. — Ņemot vērā tavu noskaņojumu un vientulības sajūtu, neprasījās sociālajos tīklos ierakstīt kaut ko emocionālu? Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

— Es publicēju vienu bildi, kurā sē­ žu kanāla malā domīgs. Jau tad visi ko­ mentāros vaicāja — kas ar mani noti­ cis? Šādi ieraksti konkurentiem ir medus maize. Viņi saprot, ka šis džeks vairs il­ gi neturēs. Cik top sportistu savos pro­ filos raksta, ka viņiem ir slikti? Viņiem visu laiku ir labi... Tikpat labi sociā­ los tīklus var izmantot taktiskajām spē­ lītēm. Piemēram, esi labā formā, bet ie­ raksti, ka jūties morāli slikti, un trasē visus sakapā. — Draugi lūdza, lai uzdodu tev šo jautājumu — pēc sacensībām čurā stāvus vai sēdus? — (Smejas.) Pēc sacensībām joprojām stāvus. Bet naktī gan sēdus. Es nekad naktī, ejot uz tualeti, neieslēdzu gaismu. Ja ieslēgtu, pamostos. Bet, lai netrāpītu ga­ rām, drošības pēc apsēžos. To man iemācī­ ja Stefans Everts. — Pirms četriem gadiem, kad runājām pirmo reizi, tavs tētis stāstīja, ka motokrosa komentētājs Ēriks Fogelis kādam fanam, kurš teicis, ka Pauls būs nākamais Roksens, aizrādījis, piebilstot, ka Pauls būs Pauls Jonass. Tagad tu esi piemērs citiem.

— Jā, cilvēki ņem piemēru no manis. Kad tikko pārrados mājās, mani sagaidīja viss Kalvenes ciems. Es pats nesapratu, kas notiek. Jocīgi. Laikam neesmu pieradis pie tādas uzmanības. Un es jūtos nedaudz neērti. Es taču esmu parasts cilvēks. — Bet toreiz, pirms četriem gadiem, spēji iztēloties, ka būsi tur, kur esi tagad? — Tāds mērķis, protams, bija. Tomēr tas šķita nedaudz neaizsniedzams. Ja man būs bērni, nespiedīšu viņus braukt. Bet ļaušu, ja vien viņi paši to vēlēsies. — Pats esi kādreiz pildījis tēva gribu, braucot motokrosā? — Protams, ir bijuši brīži, kad negri­ bas braukt uz treniņu. Bet, ja tētis saka — jābrauc, es to daru. Būtībā motokross man vienmēr ir paticis. Tā nekad nav bijusi spiesta lieta. Dzīve ir pārāk īsa, lai darītu lietas, kas nepatīk. — Kā tētis reaģēja, kad uzvarēji? Viņš kaut ko zīmīgu pateica? — Viņš neko neteica. Bet pēc emocijām varēja redzēt, ko tas viņam nozīmē. Tas, kur esmu, ir tēta nopelns. Tajā ir ieguldīts viņa darbs, nervi un milzum daudz līdzekļu. ©

Augusts BRANTS 43


ATTĪSTĪBA

Lai būtu iemesls jautāt Vēl pavisam nesen viņš spēlēja Latvijas rokasbumbas virslīgā un Ogres komandas rindās kļuva par vicečempionu, bet tagad ir Latvijas junioru izlases treneris un vada savu MSĢ/LAT-2000 komandu SynotTip virslīgas spēlēs, kā arī trenē jaunos handbolistus Murjāņu sporta ģimnāzijā. Tas nav nekas ārkārtējs, ka spēlētājam nākas pārlēkt no vienas lomas citā un no sportista kļūt par treneri. Tā noticis arī ar Arnoldu Straumi, taču viņš sevi šādam pavērsienam sāka gatavot jau spēlētāja karjeras laikā.

S

vaigas asinis ik pa laikam nepie­ ciešamas ne tikai komandās, bet arī treneru korpusā. Murjāņu spor­ ta ģimnāzijā, kas vienmēr bijusi hand­ bola rezervju kalve (Latvijas izlasē tikai retais nav mācījies MSĢ), tieši Arnolds Straume ienesa svaigas asinis. Tas sāka izpausties MSĢ komandas sportiski ne­ kaunīgākā spēlē virslīgā, un pēdējos ga­ dos ar murjāniešiem spiestas rēķināties visas virslīgas komandas. Nekāda res­ pekta pret lielajiem, nekāda respekta pret pieaugušo izlases esošajiem vai bi­ jušajiem spēlētājiem. “Jau tad, kad vēl spēlēju Ogrē, biju sācis trenēt mazos puikas, savācu gru­ piņu Pārogrē un sākām mācīties spē­ lēt,” stāstu par savām trenera gaitām sāk Arnolds Straume. “Spēlēdams pie Andra Gulbja ASK/AB.LV komandā, arī vienu gadu trenēju bērnus, arī Vācijas 3. līgā spēlēdams, reizi nedēļā kopā ar dažiem citiem handbolistiem gāju trenēt skolas vecuma puišus. Minimālas iema­ ņas man jau bija, un trenera arods ne­ nokrita pēkšņi no gaisa. Varbūt neapzi­ nāti, bet uz to jau gāju. Tagad mācos neklātienē LSPA — ar spēlētāja pieredzi vien ir stipri par maz. Patlaban gan es­ mu paņēmis akadēmisko gadu, jo darba kļuvis divreiz vairāk...” — Pats nāc no tā laika Celtnieka sporta skolas, esi spēlējis kopā ar nākamo olimpisko vicečempionu Islandes izlases rindās un Vācijas čempionu Aleksandru Pētersonu, ar Mārtiņu Kazinieku. Visi trīs esat bijuši Islandē...

44

— Rokasbumbā sāku trenēties pie Ilmāra Kazinieka, kurš man iemācī­ ja šīs spēles pamatus. Mārtiņš un Saša uz Islandi aizbrauca gadu ātrāk, pēc tam — es. Islandieši bija atbraukuši uz Murjāņiem, skatījās mūsu jaunos spēlētā­ jus un uzaicināja gan Mārtiņu, gan Sašu. Mārtiņam kaut kas nesanāca, un pēc ga­ da viņš bija atpakaļ. Tad uz Islandi devos es. Visi bijām vienā klubā Grotta, taču es spēļu laikā galvenokārt sēdēju uz rezer­ vistu soliņa — fiziski nebiju pietiekami nobriedis, lai spēlētu. Pāris gadus padar­ bojos un atgriezos Latvijā. Vispirms gan Andris Gulbis mani uzaicināja Latvijas junioru izlasē uz Eiropas čempionāta fi­ nālturnīru Grieķijā (pirmā Latvijas hand­ bola izlase, kas iekļuva Eiropas čempio­ nāta finālturnīrā — A. K.), tad atgriezos Latvijā, un Gulbis aicināja pie sevis klu­ bā. Piekritu. ASK nospēlēju septiņas vai pat astoņas sezonas. Tad komanda izju­ ka. Pat domāju beigt spēlēt, taču radās iespēja aizbraukt uz Vācijas 3. līgu, un tas manu spēlētāja karjeru pagarināja, at­ griezos pat izlasē. Tiesa, bija divu gadu pauze, kad handbola bumbu nebiju vis­ pār ņēmis rokā — likās, ka pietiek spē­ lēt. Labs paziņa Andris Pozņaks uzaici­ nāja spēlēt Ogres komandā — kļuvu par Latvijas vicečempionu un tad gan beidzu karjeru. Tiesa, ja nebūtu savainojuma, tad vēl nedaudz būtu spēlējis, lieks laukumā vēl nebiju... — Izlasē tev bija spilgta spēle ar Franciju 2010. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijā. Francija gan nebija labā-

kajā sastāvā, taču tik un tā viņu trenera Kloda Onestā uzslavas ir jānopelna... — Toreiz uzvarējām (27:24 — A. K.), biju saspēles vadītājs, un pēc mača Onestā izteica atzinību. Patīkami atcerē­ ties. Visas spēles izlasē ir patīkami at­ cerēties, arī tās, kurās zaudējām, jo iz­ lase — tā ir īpaša komanda. — Mērķtiecīgs trenera darbs laikam tomēr sākās tikai Murjāņos? — Noteikti. Pirms tam tā bija drīzāk palīdzēšana. Man patika trenēt, taču tad vēl biju spēlētājs. No Handbola federāci­ jas piezvanīja Renārs Līcis un piedāvāja pārņemt trenēt 1998. gadā dzimušo un jaunāku spēlētāju grupu Murjāņos. Toreiz no Murjāņiem aizgāja Ivars Serafimovičs un komanda palika bez trenera. Ilgi ne­ domāju — jau nākamajā dienā pieņēmu piedāvājumu. Toreiz MSĢ strādājām mēs ar Valdi Rozentālu, kurš tagad ir pensijā, bet savu padomu neliedz. Dobelnieku vārt­ sargs Ivars Lācis tagad darbojas ar vārt­ sargiem, pērn atnāca Gatis Ciematnieks, bet augustā pēkšņi paziņoja, ka iet prom. Nācās piesegt otro fronti, proti, man ta­ gad sanāk divas komandas, tāpēc nācās paņemt pauzi mācībās LSPA. — Un kas notiks, ja tev Murjāņos neatradīs palīgu? — Nezinu... Prom neiešu, bet stei­ dzami jāmeklē vēl viens treneris. Cietīs kvalitāte, ja ilgi būs tik liela slodze. Vēl taču vajag skatīties spēles, gatavoties tre­ niņiem... Nav labi, ja bieži mainās trene­ ri. Īpaši jaunajiem, jo katrs nāk ar kaut ko savu un atkal kaut kas ir jāmaina.

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

ATTĪSTĪBA

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

45


ATTĪSTĪBA

— Neviens negrib iet uz MSĢ par treneri? — Nezinu. Uz sitienu nevienu nevar atrast, nav jau to handbola treneru tik daudz. Tas nav arī darbs, kur uz mai­ zes ir biezākā sviesta kārta. Vienojāmies, ka šo sezonu tādā režīmā — četri treni­ ņi dienā — nostrādāšu, taču ilgi tā ne­ var un nedrīkst — zūd kvalitāte. Labi vēl, ka Ivars Lācis palīdz, Handbola fe­ derācija nāk pretī ar iespēju vecākajiem spēlētājiem apmeklēt papildu jeb speciā­ los fiziskos treniņus, arī lielās izlases fi­ zioterapeite Agate Ādiņa palīdz. Man bija 1998. gadu komanda, nu nāca klāt 2000. gadā dzimušie un jaunāki. — Katru gadu virslīgā parādās jauni un perspektīvi spēlētāji, taču retais pēdējā laikā ir aizbraucis uz ārzemēm. Mūsējos nepamana vai arī viņi nav pietiekami labi? — Mūsu puiši nav mazāk talantī­ gi par saviem vienaudžiem ārzemēs, ta­ ču mums pietrūkst iekšējās konkurences, daudzi apstājas tā sauktajā pārejas pos­ mā. Savulaik, kad Andra Gulbja vadībā bija ASK/AB.LV komanda, pēc Murjāņiem tu divus trīs gadus nostrādā profesionā­ lā vai gandrīz profesionālā līmenī, tevi paspēj pamanīt izlasē vai Eiropas kau­ sa izcīņā un praktiski vari braukt uz ārzemēm. Latvijā uzvarējām bez lielas konkurences, Eiropas kausos ar mums rēķinājās nopietnas komandas, uzvarējām Baltijas līgā, izlase par divām trešdaļām sastāvēja no ASK spēlētājiem — ar to rē­ ķinājās gan Čehija, gan Rumānija. Tāpēc no trenera Gulbja komandām mums arī ir visvairāk spēlētāju ārzemju klubos. Bija, kur dzīvot, gandrīz katru dienu bija divi treniņi, maksāja naudu, bija iespēja ap­ vienot treniņus ar mācībām. Tagad arī Baltijas līga būtu laba vie­ ta, kur sevi apliecināt, taču tagad nav tā­ das komandas, kurā pēc Murjāņiem bū­ tu profesionāls darbs. Vienkārši nav tādu iespēju. Tāpēc jāmeklē iespējas aizbraukt jau pēc Murjāņiem vai vidusskolas, kā to savulaik izdarīja Dainis Krištopāns, kā šogad to izdarīja Raivis Gorbunovs. Žēl, ka neizdevās aizbraukt Emīlam Kurzemniekam, taču pēc šīs sezonas viņš, cerams, būs prom. Par vairākiem mūsu jaunajiem spēlētājiem ir interese no ārzemju klubiem, kuros viņi varētu turpināt attīstīties. Ar dažiem treniņiem nedēļā progresa nebūs. Nobriedis meis­ tars var tā sevi uzturēt labā formā vai­ rākas sezonas, bet ne jaunais spēlētājs. Vienam vai vēl labāk vismaz diviem kaut vai pusprofesionāliem handbola klubiem Latvijā vajadzētu būt. Mums taču virslī­ gas komandās gandrīz nav treneru, kuru pamatdarbs vai vismaz pirmais darbs bū­ tu trenēšana.

46

lds Arno UME A STR MSĢ handbola nodaļas un Latvijas junioru handbola izlases treneris Vecums

37 gadi

Izglītība

studē LSPA neklātienē

Handbolā

kopš Rīgas Celtnieka sporta skolas laikiem

Pirmais treneris Ilmārs Kazinieks Lielākie sasniegumi spēlējis Islandes virslīgas klubā Grotta, Rīgas ASK/AB.LV un ASK, Vācijas 3. līgas klubos ISV Ibbenburen un HSC Bad Neustadt, kā arī HK Ogre/ Miandum. Latvijas izlases sastāvā piedalījies 80 spēlēs (pēdējā spēle — 2014. gada 1. novembrī Dobelē pret Slovēniju 2016. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā). Latvijas junioru izlasē piedalījies 2000. gada Eiropas junioru čempionāta finālturnīrā

— Ja būs profesionāla komanda vai pāris pusprofesionāli klubi, tad atkal viss būs skaidrs Latvijas virslīgas čempionātā... — Jā, piekrītu, virslīga no tā cie­ tīs, intriga nebūs tik liela, kāda tā ir pē­ dējos gados, taču izlases interesēs un jauno spēlētāju izaugsmes interesēs tas būtu tikai ieguvums. Koks ar diviem ga­ liem. Profesionāls klubs pašreiz laikam pie mums nemaz nav iespējams, taču, pašam sevi organizējot, arī pusprofesio­ nālā līmenī var labi uztrenēties. Jābūt ti­ kai mērķim, jāgrib vispirms pašam kaut ko sasniegt. — Ko darīt jaunajiem? — Trenēties. Un tiekties aizbraukt uz spēcīgākām komandām spēcīgākās lī­ gās. Pareizi Dainis Krištopāns teica — nav jāskrien tur, kur tev maksās par 100 eiro vairāk, bet gan tur, kur ar te­ vi strādās, kur tu augsi, kur ar tevi rē­

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


ATTĪSTĪBA

augt paši. Mums ne no viena nav jābai­ dās, lai baidās no mums, lai ir ­ kauns zaudēt jaunajiem un zaļajiem. Tāds ir mans uzstādījums. Pagājušajā sezonā virslīgā regulārajā čempionātā palikām 5. vietā, un, ja drīkstētu piedalīties iz­ slēgšanas spēlēs, tad tur arī nebūtu pe­ ramie zēni. Izslēgšanas spēlēs puiši spē­ lēja savos klubos, kur daudziem jau ir svarīga loma. Ja Murjāņos tik ilgi nebūtu ritējusi sporta zāles rekonstrukcija, ku­ ras dēļ mēs dažreiz vārda tiešā nozīmē trenējāmies uz ielas, tad progress būtu vēl lielāks. Visvairāk prie­ cē tas, ka lielā­ kā daļa puišu grib kaut ko sasniegt — vispirms Latvijā, bet pēc tam tikt ārzem­ ju komandās. — Jaunie spēlē gan MSĢ, gan savos klubos. Nav par daudz spēļu? — Nedrīkst būt vairāk kā divas spē­ les nedēļā, citādi patiešām ir par daudz. Es būtu par to, lai MSĢ būtu tikai sava komanda, ta­ ču pašreiz tas nav iespējams, jo jāie­ vēro klubu intereses un mums nav arī tik daudz audzēkņu, lai pietiktu spēlē­ tāju savai komandai. Nedrīkst teikt, ka mums nav nekā. Ludzā un Dobelē regu­ lāri parādās perspektīvi jaunie spēlētā­ ji, taču gribētos vairāk un no vairākiem centriem. Vēl viena mūsu problēma ir masveidība — Lietuvā, piemēram, 2000. gadā dzimušajiem vietējā čempionātā ir 16 komandas, bet mums ir tikai četras vai piecas... Igaunijā arī ir vairāk nekā mums, viņiem ir divas handbola akadē­ mijas — Pilvā un Tallinā. Ir atrasti un ieguldīti līdzekļi, ir treneru apmācība, ir sadabūta tā sauktā Eiropas nauda. Turklāt handbolam ir milzīga kon­ kurence, jo mums taču gandrīz visās lielajās sporta spēlēs trūkst spēlētāju. Šķiet, ka tikai basketbolā jaunatnes zi­ ņā mums viss ir sakārtots. Savulaik, kad es sāku spēlēt, uz vienu vietu Murjāņos bija 10 pretendenti, bet ta­ gad ar uguni jāmeklē. Visi vecāki ne­ grib laist bērnu prom no mājām. Ko vi­ ņiem drīkst pārmest? Tas nav ne viena, ne divu un ne dažu cilvēku darbs, lai handbolu kopumā paceltu augstākā lī­ menī. Tas ir visu darbs handbola sa­ biedrībā. — Minihandbols, kas pēdējā laikā plaši attīstās, nevarētu kļūt par glābiņu? — Varētu. Tas ir tikai apsveica­ mi, ka minihandbols aptver daudz bēr­

nu, tieši tā daudziem tagad notiek pir­ mā iepazīšanās ar handbolu jau bērnībā, taču tas ir tikai pats sākums. Interese radīsies, gribēsies spēlēt, un jābūt ie­ spējām to darīt, kad bērns izaugs no minihandbola vecuma. MSĢ handbolā uzņem no 8. kla­ ses, kaut kur jātrenējas un jāspēlē līdz tam, lai sasniegtu līmeni, kas intere­ sētu sava vecuma izlasi. Jābraukā pa skolām, jārunā, jāieinteresē bērni, sko­ lotāji un vecāki. Izlases līmenī hand­

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Mēs

ķinās nākotnē arī kā ar spēlētāju, ku­ ru var izdevīgi pārdot, piemēram, uz Vāciju, Franciju, Spāniju vai kādas citas valsts augsta līmeņa klubu. Nav jābrauc uz kuru katru Vācijas 3. līgas klubu, tur paspēsi aizbraukt arī pēc 30 gadu vecuma. Protams, ir izņēmumi, Vācijas 3. līgā spēlē 1. bundeslīgas komandu fārmklubi, tur ir komandas, kam ir lieli mērķi nākotnē un kas tiecas attīstīties. Rūpīgi jāizpēta piedāvājumi, ja grib ne­ vis tikai aizbraukt uz ārzemēm, lai tur strādātu un brīvā laikā spēlētu. Jāmeklē iespējas, lai jaunie spē­ lētāji tiktu uz ārzemju komandām, ja reiz pašreiz paši nevaram piedāvāt kaut vai pusprofesionālas komandas līmeni. Kamēr mācies skolā vai MSĢ, tikmēr spēlēšana Latvijas virslīgā nāk tikai par labu, jo spēlēs pret vīriem norūdās gan fiziski, gan morāli. Mēs cenšamies ne­ vienam negriezt ceļu, jo tikai tā varam Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

cenšamies nevienam negriezt ceļu, jo tikai tā varam augt paši. Mums ne no viena nav jābaidās, lai baidās no mums, lai ir kauns zaudēt jaunajiem un zaļajiem

bols nav sporta veids, no kura būtu jā­ kaunas — pēdējā laikā drīzāk otrādi. Mums ir arī augsta līmeņa spēlētāji ār­ zemēs — Čempionu līgu un Vācijas 1. bundeslīgu ieskaitot. Ir, ar ko ieinte­ resēt un piesaistīt, taču... Tas ir jāda­ ra. Neapgūts lauks ir Rīga, tāpēc prie­ cē, ka virkne jaunu spēlētāju parādījās Rīgas Celtnieka rindās. Taču viens pats Celtnieks visu Rīgu nevar aptvert. Var pamācīties, kā savulaik Islande sāka attīstīt handbolu, kā to dara Lietuvā un Igaunijā, nav nekas jākopē, bet daudz var pārņemt. Tikai ­— kas to darīs... Ja mums būtu daudz vairāk bērnu un jau­ niešu komandu, tad parādītos vēl vairāk talantīgu spēlētāju. — Tev jau ir kāds spēlētājs, kuru tu drīksti nosaukt par savu audzēkni? — Daži ir, taču tik strikti nevar teikt, ka tie ir tikai mani audzēkņi. Vēlāk viņi droši vien nonāks citu trene­ ru rokās un varbūt tad arī tiks pamanīti un kaut ko sasniegs. Tad vēlāk viņiem pašiem varēs jautāt — kuru viņi uz­ skata par savu pirmo treneri. Svarīgāk, lai būtu iemesls viņiem šo jautājumu ­uzdot... ©

Anatolijs KREIPĀNS 47


48

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Foto: Viesturs Lācis

LEĢENDAS IESPĒJA

Pirmie metri ūdens motosportā. Treniņā Alūksnē

Sākumskolas teicamnieki No Formula Future pasaules čempionāta ūdensmotosportā latvieši šovasar pārveda vienpadsmit dažādas godalgas. No tām Budapeštā deviņas izcīnīja trenera Reiņa Paegles audzēkņi, starp kuriem bija arī trīspadsmitgadīgais Nils Slakteris — pasaules un Eiropas čempions. Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

F

ormula Future dēvē arī par ūdens motosporta sākumskolu. Tā ir kla­ se, kurā var trenēties un startēt jaunieši vecumā no 6 līdz 18 gadiem. Klase radusies 1998. gadā, Krievijā. Formula Future visi sportisti izmanto pil­ nīgi vienādu inventāru — ar ķiverēm sākot un laivu korpusiem un motoriem beidzot. Tādēļ panākumi šajā sporta veidā ir atkarīgi tikai un vienīgi no meistarības.

49


Foto: Viesturs Lācis

Reinis Paegle ir Formula Future Latvijas izlases treneris jau otro gadu. Tagad iegūts bakalaura grāds sporta pe­ dagoģijā un iespēja pielietot zināšanas realitātē. Tās liktas lietā, lai izveidotu treniņu programmu, jo tādas līdz šim ne­ esot bijis, visu nācies izdomāt pašiem. “LSPA prakses laikā biju florbola tre­ neris,” stāsta Reinis. “Bet arī no šīs spē­ les metodikas daudzas lietas varēju pielā­ got ūdens motosportam. Bija liela slodze,

Foto: Viesturs Lācis

IESPĒJA

is Rein LE G PAE Treneris un čempions. Reinis Paegle kopā ar 2017. gada Formula Future pasaules čempionu Nilu Slakteri

kāpumi un kritumi. Pusotru mēnesi trenē­ jāmies ik dienu.” Divās grupās audzēkņu tik daudz, ka startē 10 rītā un pabeidz 17 vakarā. Gandrīz katra diena pavadīta laivā vai ap laivām, tomēr sarežģītākais aspekts treniņu procesā noteikti ir drošī­ ba. Bērniem ir viss nepieciešamais aprī­ kojums, tiek skaidroti noteikumi un pro­ cess nemitīgi uzraudzīts. Reinis atzīst, ka tas nemaz neesot tik grūti, jo bērniem pārsvarā ir nopietna attieksme, ko uztur sīva iekšējā konkurence treniņu procesā. Pasaules čempionātā Budapeštā ne­ kas neesot mainījies, gluži otrādi — pie­

50

Formula Future Latvijas izlases galvenais treneris Dzimis

1994. gada 22. maijā

Augums, svars

185 cm, 85 kg

Izglītība

LSPA, bakalaura grāds sporta zinātnē

Sporta gaitas

vieglatlētika, florbols, ūdens motosports

Sasniegumi

3. vieta Eiropas čempionātā T-550 laivu klasē, pasaules čempiona sagatavošana

Ģimenes stāvoklis neprecējies

Treneris kā pilots. Reinis Paegle, gatavojot tehniku F2 ātrumlaivu izturības sacīkstēm

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Foto: Viesturs Lācis

IESPĒJA

Foto: Viesturs Lācis

Mājas trasē. Treniņi Bauskā

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

rādījies, ka izbraukumā komanda kļūst vēl saliedētāka. Brīvo laiku visi pavadīju­ ši kopā, kaut arī tādu vecuma atšķirību bērniem grūti atrast kopīgu valodu. “Katrs bērns ir citādāks, līdz ar to katram sava pieeja,” spriež treneris Reinis. “Kam tre­ niņos bija labāki rezultāti, tie arī parādīja to sacensībās, nekādi brīnumi jau nenoti­ ka. Bet par pasaules čempionu visi bijām priecīgi. Mums pirmā tāda medaļa!” Atšķirībā no sīvākajiem konkurentiem vāciešiem un krieviem latvieši saviem au­ dzēkņiem var veltīt vairāk laika. Krievijā uz 10 vietām izlasē pretendē 1600 brau­ cēju, Vācijai — 600. Bet Latvijas Formula Future čempionātā Bauskā startēja 22 bērni. Vairāk iespējams koncentrēties uz pilotu treniņiem. “Man kā trenerim svarīgi, ka viņi ie­ mācās cīnīties,” stāsta Reinis Paegle.

“Uzskatu, ka sports audzina raksturu, sports iemāca zaudēt. Visi šie braucē­ ji būs tie, kuri glābs nelaimē nokļuvušo, aizrādīs, ka bez vestes uz ūdens nevar. Zinās, kā var izglābt cilvēku.” Bērniem Latvijas Ūdens motosporta fe­ derācija nodrošina iespēju startēt Latvijas čempionātos, vecākiem tas ir salīdzinoši lēts sporta veids. Tiek audzināti jauni pi­ loti klasiskajam ūdens motosportam. Reinis Paegle pats startē F4, bet... “Sezona pierādīja, ka ir grūti būt trene­ rim un pilotam vienā personā, izvēlējos prioritāti — darbu ar nākama­ jiem pilotiem.” ©

Viesturs LĀCIS 51


ATSKATS

Jāuzvar, lai kāptu augstāk

52

Ņ

ikita Lijcs sevī apvieno vairākas personas — pats pilda koman­ das menedžera pienākumus, pats sagatavo tehniku un pat tre­ nē jaunāko ūdens motosporta paaudzi Formula Future sacensībām. Šajā spor­ tā viņš drīz būs jau desmit gadus, sa­ vulaik jauniešu klasē JT-250 izcīnījis pasaules čempiona zeltu. Šādu titulu ieguvis arī astoņu stundu izturības sa­ cīkstēs RIB laivu klasē. Lielu pieredzi uzkrājis, esot F1 un F2 ātrumlaivu ko­ mandās un paša rokām gatavojot teh­ niku jau no savas pirmās ātrumlaivu sezonas. F4 pasaules čempionāts šogad no­ tika sešos posmos. Augstākais sezo­ nas punkts tika sasniegts ceturtajā — ­ Stjūvartbejā, Lielbritānijā, kur Ņikita uzvarēja. Pēc šā panākuma bija lie­ la iespēja sasniegt mērķi un kļūt par

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Foto: Viesturs Lācis

Ātrumlaivu klasē F4 jūrmalniekam Ņikitam Lijcam šī bija pārdzīvojumiem bagāta sezona — avārijas, tehniskas problēmas un pat mistiski notikumi, kas liedza sasniegt mērķi un stāties uz augstākā goda pjedestāla pakāpiena. Tomēr pasaules vicečempiona sudrabs izcīnīts.


Foto: Viesturs Lācis

čempionu, bet, atgriežoties mājās, tika konstatēts, ka labākā dzenskrūve mis­ tiski pazudusi. Tas sezonas spriedzi ne­ žēlīgi palielināja. Lai saglabātu izredzes uzvarēt, tika būvētas jaunas dzenskrū­ ves. Ar tikko radītu zaudējuma kopiju septītajā un astotajā pasaules čempio­ nāta posmā augusta beigās Kupiškos, Lietuvā, tika sasniegta 3. vieta kvalifi­ kācijā. Bet tad notika pats ļaunākais. Tikko uzbūvētā dzenskrūve nolūza un kopā ar cerību kļūt šogad par pasaules čempionu nogrima ezera dzīlēs. Tomēr sportists nepadevās, turpināja cīņu ar aizlienētām dzenskrūvēm, rezultātā ie­ gūstot pasaules vicečempiona titulu. Nākamās sacensības bija Eiropas čempionāts septembrī Rensburgā, Vācijā. Lieki teikt, ka gatavošanās tām bija ļoti saspringta. Jaunu dzenskrūv­ ju būvēšana, nepārtraukts darbs pie Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

laivas, kura dēļ treniņus nācās veikt gandrīz vai tumsā. “Mūsu komandas mērķis ir uzvarēt katrās sacensībās, kurās piedalāmies,” Ņikita atklāj savu principu. Tas pierādījās arī kvalifikā­ cijas sacensībās, kurās tika iegūta 3. vieta un laba iespēja cīnīties par līde­ ra pozīciju. Tomēr pirmais brauciens izvēr­ tās pavisam neveiksmīgs — bojāts motora leņķi regulējošais mehānisms un tādēļ pirmajā aplī piedzīvots lido­ jums. Nākamajā braucienā Ņikita ap­ liecināja savu meistarību un neatlaidī­ bu. Startējot no 11. vietas, viņš finišēja trešais, tomēr nākamajā braucienā spor­ tistu atkal piemeklēja tehniska ķibe­ le, kas neļāva finišēt. Pēdējā braucie­ nā sasniegtā otrā vieta Ņikitam Lijcam Eiropas čempionātu ļāva noslēgt piekta­ jā pozīcijā.

Ņikitas augstākais mērķis, protams, ir kļūt par F1 pasaules čempionu, bet viņš labi apzinās, ka līdz tam ļoti garš ceļš ejams. “Vispirms jāuzvar šajā klasē. Jāiet prom ar čempiona titulu,” uzska­ ta Ņikita Lijcs. Tieši sarunā par nākotni nonākam pie Formula Future, kurā Ņikita ir Jūrmalas komandas treneris, un vi­ ņa jaunākais audzēknis, sešgadīgais Oto Varkalis, šāgada pasaules čempionātā ie­ guvu 3. vietu savā vecuma grupā. Tas iedvesmo abus. ©

Viesturs LĀCIS 53


SABIEDRĪBA AKTUĀLI

Ārkārtas kopsapulcē ie pieci jauni LSFP valdes

54

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

LSFP biedru kopsapul­ ce tika atklāta ar Latvijas Olimpiskās komitejas prezi­ denta Aldona Vrubļevska uz­ runu, kurā viņš runāja par tik aktuālo amatpersonu sta­ tusa piemērošanas jautājumu. “Manā skatījumā likumdoša­ na nav mainījusies — šā ga­ da martā bija spēkā tādi pa­ ši likumi, kādi tie ir šobrīd. Ir mainījusies politiskās varas attieksme pret sabiedriskajām organizācijām. Ir jācīnās pret uzskatu, ka nevalstiskais sek­ tors ir pretvalstisks. Uzskatu, ka amatpersonu statusa pie­ mērošana šajā kontekstā ir nepareiza jau pēc būtības. Apsveicami, ka Saeimas depu­ tāti ir gatavi apspriest šo jau­ tājumu par likumdošanas iz­ maiņām, bet es domāju, ka mums no sabiedrisko organi­ zāciju puses būs jāveic ievē­ rojams darbs, lai nostiprinātu sabiedrībā pārliecību, ka mēs neesam pretvalstiskas organi­ zācijas, bet esam sabiedriskās organizācijas, kas bieži vien valsts pārvaldes iestāžu vietā veic sabiedrībā ļoti vajadzīgu un derīgu darbu.”

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) ārkārtas kopsapulcē ievēlēti pieci jauni valdes locekļi. Kopsapulcē piedalījās 64 no 89 padomes biedriem. Jaunajā valdē līdz 2021. gada 14. martam darbosies arī Latvijas Basketbola savienības prezidents Valdis Voins, Latvijas Handbola federācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis, Latvijas Motosporta federācijas prezidents Mārtiņš Lazdovskis, Latvijas Biatlona federācijas viceprezidents Gundars Upenieks un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sporta un jaunatnes pārvaldes priekšniece, departamenta direktora vietniece Dina Vīksna.

Jaunie valdes locekļi. Dina Vīksna, Gundars Upenieks, Valdis Voins (ievēlēts arī par viceprezidentu), Mārtiņš Lazdovskis un Mārtiņš Bičevskis. Raimonds Emuliņš turpmāk būs arī viceprezidents

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


SABIEDRĪBA AKTUĀLI

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

vēlēti locekļi Būs olimpiešu Goda zāle

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Gatavojoties Latvijas simtgades svinībām, Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) un Latvijas Sporta muzejs ieplānojis izveidot pastāvīgu ekspozīciju Latvijas olimpiešu Goda zāle. Zelts. Sudrabs. Bronza. Lai ieceri īstenotu, LOK prezidents Aldons Vrubļevskis un Sporta muzeja direktore Agra Brūne parakstīja sadarbības līgumu.

Turpmāk piespiedu kārtā citā sastāvā. LSFP ārkārtas kopsapulci atklāj Einars Fogelis (centrā), Māris Liepiņš (pa kreisi) un Jānis Naglis

Turpinot kopsapulci, klāt­ esošos uzrunāja Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents Einars Fogelis, uz­ sverot, ka būtiskākās izmai­ ņas LSFP valdes vēlēšanās šoreiz saistāmas ar to, ka valdē varēs ievēlēt tikai tos kandidātus, kuriem var piemē­ rot valsts amatpersonas statu­ su. “Ir Latvijas vēsturē noticis bezprecedenta gadījums, kad valsts tiešā veidā ir iejauku­ sies, izmantojot ne īpaši precī­ zās likuma normas, un ierobe­ žojusi to personu loku, kuras no biedru vidus bija deleģētas strādāt LSFP valdē,” norādīja prezidents. “Saņemot piešķirto amatpersonas statusu, vairā­ ki valdes pārstāvji bija spies­ ti no šī sabiedriskā pienāku­ ma atteikties. Īpašu paldies vēlos pateikt Atim Sausnītim, Jānim Naglim, Agrim Blauam un Pēterim Apinim, kuri pēdē­ Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

jo aizvadīto piecu gadu laikā deva lielu ieguldījumu LSFP lomas stiprināšanā Latvijas sporta nozarē un tālākajā vir­ zībā. Kā zināms — valdes sa­ stāvu līdz šim mēs esam vei­ dojuši pēc paritātes principa, lai visiem — gan olimpiska­ jiem, gan neolimpiskajiem — sporta veidiem, darbības jo­ mām un tehniskajiem sporta veidiem būtu sava pārstāvnie­ cība valdē.” LSFP valde, kurā kopā ar jaunajiem locekļiem turpi­ na strādāt Agita Ābele, Einars Fogelis, Māris Liepiņš, Jānis Upenieks, Raimonds Emuliņš un Andris Smočs, par LSFP viceprezidentiem ievēlēja Raimondu Emuliņu un Valdi Voinu. Iepriekš šos pienāku­ mus pildīja Pēteris Apinis un Atis Sausnītis. ©

“Viens no Latvijas Olimpis­kās komitejas mērķiem ir veicināt olimpisko izglītību, veidojot un realizējot atbilstošas programmas,” teica Aldons Vrubļevskis. “Mūsu un Sporta muzeja intereses šajā jautājumā sakrīt. Esmu gandarīts, ka tiks izmantoti abu iestāžu rīcībā esošie resursi un intelektuālais

potenciāls.” Sadarbības apliecinājumam LOK prezidents muzejam dāvināja Latvijas olimpieša tērpu no Rio spēlēm, kā arī unikālu Latvijas Ziemas sporta savienības valdes sēžu protokolu grāmatu, kas aptver periodu no 1930. gada janvāra līdz 1940. gada janvārim. ©

LATVIJAS SPORTA PEDAGOĢIJAS AKADĒMIJA IZSLUDINA KONKURSU

uz akadēmiskā personāla amatiem akadēmiskajās un profesionālajās studiju programmās: SLĒPOŠANAS, ŠAUŠANAS, ORIENTĒŠANĀS, TŪRISMA un REKREĀCIJAS katedrā — ­ Profesors (Sporta zinātnes nozare, sporta pedagoģijas apakšnozare; Slēpošana; Tūrisms; Radošums sporta pedagoģijā (maģistrantūrā); Zinātnisko pētījumu prezentācija (doktorantūrā)). SPORTA SPĒĻU katedrā — ­ Profesors (Sporta zinātnes nozare, sporta pedagoģijas apakšnozare; Basketbols; Pētnieks informatīvajā telpā; Efektīva mācīšanās un mācīšana (maģistrantūrā); Zinātne sportā (doktorantūrā)). SPORTA un TRENIŅU TEORIJAS, PEDAGOĢIJAS, PSIHOLOĢIJAS un PEDAGOĢISKO PRAKŠU katedrā — ­ Profesors (Sporta zinātnes nozare, sporta pedagoģijas apakšnozare; Pirmsskolas, skolas sporta didaktika; Pieaugušo izglītība; Pedagoģiskās prakses vispārizglītojošā skolā; Sporta pedagoģija). Dokumenti saskaņā ar Nolikumu par akadēmiskā personāla vēlēšanām iesniedzami mēneša laikā pēc sludinājuma publicēšanas žurnālā Sports 2017. gada oktobra numurā, LSPA zinātniskajai sekretārei, Brīvības gatvē 333, 221. kabinetā. Uzziņas pa tālr. 67543355.

Līga VANAGA 55


LĪDERIS

Sūrs darbs, skai Latvijas izlases aizsargs Artūrs Jurševskis šoruden kļuva par pirmo Latvijas florbolistu, kurš spēlē spēcīgajā Čehijas elites līgā. Apņēmīgais Pārgaujas florbola skolas audzēknis pastiprināja Brno Bulldogs komandas rindas, jau debijas mačā pamanoties iekļūt čempionāta pirmās kārtas labāko momentu video izlasē.

I

espējams, kādam, kas nesen vie­ sojies Brno, šī pilsēta asociējas ar skandalozā skulptora Dāvida Černija ekspozīciju — rozā tanku, kas novietots pilsētas centrā pie baznīcas. Tomēr Latvijas florbola faniem tagad šī otra lielākā Čehijas pilsēta (gandrīz pusmiljons iedzīvotāju), kas atrodas pie Austrijas un Slovākijas robežas, asociēsies ar Jurševski. 23 gadus ve­ cais latviešu spēlētājs jau pašā startā sevi Čehijā pieteica ar blīkšķi, gūstot skaistus vārtus un turpinot mest bum­ biņas pretinieku vārtos arī nākamajās spēlēs. Bet par visu pēc kārtas.

Florbols Čehijā — latviešiem pazīstams Čehijā florbols ir populārs. Valstī ir 39 tūkstoši licencētu spēlētāju, bet elites līgā cīnās 14 komandas. Pilnā nosau­ kumā Tipsport Superliga uzskatāma par trešo spēcīgāko nacionālo florbola čem­ pionātu, atpaliekot tikai no Zviedrijas superlīgas un Somijas meistarsacīkstēm. Čempionāta finālu pēdējos gados klā­ tienē apmeklē vairāk nekā 10 tūkstoši skatītāju, šopavasar zelta spēli Prāgas O2 arēnā vēroja pat 11 200 līdzjutēju. Pirms vairākiem gadiem piedāvāju­ mu pievienoties tā brīža Čehijas čem­ pionvienībai Mlada Boļeslavas Billy Boy (tagad — Technology Floorball MB) saņēma viens no visu laiku rezulta­ tīvākajiem Latvijas florbola čempionā­ ta spēlētājiem Atis Blinds. Pāreja gan nesekoja, jo klubam neizdevās atrast Blinda prasībām atbilstošu darbavietu. (Jāsaprot, ka florbols tiek klasificēts kā augstas klases sasniegumu sports, ta­ ču, atskaitot Kimu Nilsenu, ar spēlēša­ nu te nenopelnīsi.)

56

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


LĪDERIS

sti bullīši

rs Artū EVSKIS Š JUR Florbolists Dzimis

1994. gada 31. jūlijā Cēsīs

Augums, svars

179 cm, 77 kg

Izglītība

bakalaura grāds uzņēmējdarbības loģistikā

Pirmā trenere

Inga Stulpāne

Lielākie sasniegumi Latvijas čempions florbolā 2013., 2014., 2015. un 2017. gadā, Latvijas izlasē 5. vieta PČ (2014. g.) un 10. vieta PČ (2016. g.), Latvijas U-19 izlasē 5. vieta PČ (2011. g.) un 6. vieta (2013. g.) Ģimenes stāvoklis neprecējies

TIKA S I T STA

Savukārt aizpagājušajā sezonā šīs valsts spēcīgākajā sieviešu florbola lī­ gā spēlēja Latvijas sieviešu valstsvienī­ bas vārtsardze Lauma Višņevska, izcī­ not Čehijas čempiones titulu. Jurševska Brno klubs Bulldogs di­ bināts 1993. gadā. Pērnajā sezonā 22 spēlēs suņi izcīnīja 36 punktus, kas regulārajā turnīrā deva piekto vietu, bet izslēgšanas turnīra ceturtdaļfinālā ar 0—4 piekāpās Vitkovice komandai, kaut arī visi mači aizritēja līdzīgā cīņā.

Virslīgā 2017./18. Brno Bulldogs (Čehija), 3 sp. (3+1) 4* 2016./17. Triobet/Ulbroka (19+26) 45 2015./16. Ulbroka/FS Masters (24+22) 46 2014./15. Cēsu alus/Lekrings (18+16) 34 2013./14. Lekrings (11+14) 25 2012./13. Lekrings (35+18) 53 2012./13. Lekrings-2, 2. līga (2+3) 5 2011./12. Pārgauja (31+14) 45 2010./11. Pārgauja (22+15) 37 2009./10. Pārgauja (18+10) 28 2016. 2014.

Latvijas izlasē pasaules čempionātos Rīga, 6 sp. (3+1) 4 Zviedrija, 7 sp. (4+0) 4

U-19 Latvijas izlasē pasaules čempionātos 2013. Vācija, 4 sp. (1+1) 2 2011. Vācija, 4 sp. (0+1) 1 *sezona, komanda, spēles, (vārti+piespēles), punkti

Foto: Ritvars Raits

Pamanāms kā tanks pie dievnama

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Šī sezona buldogiem iesākās ar ­ueli pret aizvadītās sezonas zelta me­ d daļu ieguvējiem. “Laikam jau labāku pretinieku pirmajai spēlei nevarēja iz­ vēlēties,” debiju komentē Jurševskis. Čodovas komandai gan tika piedzīvots

Vaļasprieki

pludmales volejbols, kāršu spēles

Filmas, seriāli

Prison Break, Breaking Bad

Grāmatas

sportistu biogrāfijas

zaudējums pēcspēles metienu sērijā ar 5:6. “Spēle iesākās veiksmīgi — izvirzī­ jāmies vadībā ar 3:0. Lai gan pretinie­ ki izlīdzināja rezultātu un bija mazliet labāki visas cīņas garumā, iespējas uz­ varēt bija arī mums,” stāsta Jurševskis. Artūrs spēles gaitā, izpildot bullīti, panāca 5:3 buldogu labā. “Šajā situācijā visus nopelnus atdotu savam partnerim. Viņš aizsardzībā izcīnīja bumbu un at­ rada mani uzbrukuma smailē skrējienā viens pret vienu ar pretinieku vārtsar­ gu. Piespēli pa gaisu aizsargs kavēja ar neatļautu paņēmienu, un tiesnesis piesprieda soda metienu. Izpildīt bullīti treneris uzticēja man. Devos to veikt, jau iepriekš zinādams, ka mēģināšu taisīt savu pirueti un skatīšos, kā uz to reaģēs divus metrus garais vārt­ sargs. Paveicās, — un bumbiņa bija pretinieku vārtos,” Jurševskis komentē

57


LĪDERIS

Sāk pamanāmi. Artūrs Jurševskis Čehijas superlīgas pirmajās spēlēs izcēlies ar filigrānu, rezultatīvu un pretinieku nesaudzējošu sniegumu

savu pirmo golu Čehijas elitē. Latvietis šos vārtus guva tādā pašā stilā kā aiz­ vadītajā pasaules čempionātā Rīgā, kad Jurševskim roka nenodrebēja izšķirošajā cīņā pret Dāniju. Toreiz vieni to nosauca par traku bullīti, citi ierindoja starp čem­ pionāta skaistākajām epizodēm. Artūra bullīši kļuvuši par spēlētāja fir­ mas zīmi. Pieminētā pasaules čempionāta epizode nobruģēja, ja ne ceļu, tad vismaz plašāku izbrauktuvi uz ārzemēm jau nu noteikti. Jurševskis dažās sekundēs aplie­ cināja augstu meistarību — atbildīgā brī­ dī saglabāt vēsu prātu, nospēlēt viltīgi un filigrāni gūt vārtus pret vienu no pasaules vislabākajiem florbola vārtsargiem. Video ar šo epizodi aplidoja florbola pasauli. “Šis bullītis radās, kad sāku spēlēt Cēsu Lekringā. Iesākumā pamēģināju tre­ niņos. Kad bija iespēja, centos to paveikt arī spēlēs — sanāca. Ik pa laikam šādu bullīša izpildījuma tehniku mēģinu pielie­ tot arī tagad,” Artūrs raksturo savu sle­ peno ieroci, “jebkurā gadījumā varbūtība realizēt bullīti ir apmēram 50 pret 50. Ne vienmēr tas izdodas.”

Tu esi traks! Jurševskis stāsta, ka Čehijas koman­ das biedri bija redzējuši viņu izpildām lī­ dzīgu soda metienu gan treniņos, gan kā­ dā no pārbaudes spēlēm. Un čempionāta atklāšanas spēlē partneri pa īstam varē­ ja izbaudīt šo latvieša numuru. “Trenera asistents pēc realizētā soda metiena pie­ nāca klāt un, uzsitot uz pleca, teica: “You are crazy man” (Tu esi traks! — angļu val.),” atstāsta spēlētājs. Ne tikai paša iespētais, bet arī lauku­ mā valdošais trilleris debiju padarījis ne­ aizmirstamu. “Lai arī bijām vadībā teju vi­ su spēli, galotnē pretiniekiem, spēlējot ar sešiem laukuma spēlētājiem, izdevās iz­ raut neizšķirtu. Turpinājumā — pagarinā­

58

jums, ko, sākot ar šo sezonu, spēlē trīs pret trīs — līdzīgi kā hokejā. Momentiem bagātajā piecu minūšu papildlaikā arī man bija iespēja nosvērt vakaru par labu mūsu komandai. Izskrējām divi pret vienu pretinieku aizsargu, bet izšķīros par me­ tienu un trāpīju pa vārtu konstrukciju...” Pārgaujas florbola skolas audzēknim pavi­ sam nedaudz pietrūka, lai kļūtu par varo­ ni. Bet piekritīsiet — iesākumam pietiks ar vakara naglu. “Pēcspēles metienu sērijā paspēlējām, un, manuprāt, tas bija likumsakarīgs pun­ ktu sadalījums turnīra tabulā,” uzskata Jurševskis. Arī čempionāta 3. kārtā pret Prāgas Bohemians Jurševskis bija pamanāms, ar 2+1 (diviem gūtiem vārtiem un rezulta­ tīvu piespēli!), noorganizējot komandai 3 no 7 goliem spēlē.

Vide jāmaina — spēks, ātrums, tehnika Vaicāts, kā nonācis Čehijas komandā, Jurševskis stāsta, ka pirmo ziņu no buldogiem saņēmis aprīļa izskaņā, kad viņu uzrunājis kāds no kluba spēlētājiem — galvenā trenera brālis. “Klubs bija noska­ tījis mani pasaules čempionātā, tāpēc uz­ reiz tika aktualizēts jautājums: vai esmu ieinteresēts uzspēlēt Čehijas superlīgā?” Kā izrādās, jau citās sezonās spēlētā­ jam doti mājieni no ārzemēm, bet — kā norāda Artūrs — izglītība pirmajā vietā. “Man bija vēlme ko pamainīt savā dzī­ vē, tādēļ ilgi nedomāju un izrādīju inte­ resi. Vārds pa vārdam, un klubs jau bija gatavs mani redzēt treniņu procesā jūnija vidū. Nācās atteikt, jo tobrīd bija svarīgāk pabeigt augstskolu... Jūlijā jau saņēmu zi­ ņu, ka klubs vēlas mani redzēt augusta sākumā, piedaloties treniņos un starptau­ tiskajā florbola turnīrā Czech Open. Piekritu piedāvājumam un jūlija beigās jau biju ko­

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


LĪDERIS

AR STABILITĀTES ATSLĒGU

nekā Latvijas virslīgā. Čehijas čempionā­ tā spēlētāji ir fiziski stiprāki un masīvāki nekā Latvijas čempionātā. Tehniskais iz­ pildījums ir augstākā līmenī. Kopumā arī ātrumi lielāki,” uzskaita Jurševskis. Pieņemot jaunus izaicinājumus, attie­ cīgi tiek paņemta noderīga pieredze, ba­ gāža turpmākajiem gadiem. “Slikta vai laba pieredze, bet noteikti vērtīga piere­ dze,” uzsver spēlētājs. “Mīnusi — kā jau jaunā vietā, atrodoties prom no Latvijas... Viss jauns un pašam no nulles jāizcīna. Neviens šeit neko nedāvinās tāpat vien.”

Foto: Ritvars Raits

Andis BLINDS, vārtsargs: “Artūrs ir viens no Latvijas labākajiem aizsargiem. Galvenā viņa panākumu atslēga ir stabilitāte. Viņš ir nosvērts, atbildīgs un ar viņu ir viegli saprasties uz laukuma. Artūrs lieliski prot pieslēgties uzbrukumam un apdraudēt pretinieku vārtus. Lielisks bullīšu realizētājs.”

mandas treniņā,” Artūrs Brno pavadīja di­ vas nedēļas. Treniņi, dažādas pārbaudes un noslēgumā pieminētais turnīrs Prāgā, kur buldogi pirms sezonas varēja sevi no­ testēt Eiropas spēcīgāko sabiedrībā. Pēc turnīra atgriezies Latvijā, un nedē­ ļas laikā nācies pieņemt lēmumu. “Pozitīvo saskatīju vairāk nekā negatīvo, tāpēc lē­ mums bija par labu Čehijai,” Jurševskis ne­ pavisam nebija steidzies ar atbildi klubam, rūpīgi apdomājot karjeras turpinājumu. “Plusi — jauna vieta izaugsmei, atšķi­ rīga vide. Florbola līmenis tomēr augstāks

Gatavoties līdera lomai. Latvijas florbola izlasē notiek paaudžu maiņa un prognozējams, ka Jurševskis varētu kļūt par vienu no valstsvienības balstiem

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

59


LĪDERIS

iegūtajā profesijā, bet sliktākajā gadījumā rūpals tiek solīts turpat kluba sistēmā. Tāpat klubs spēlētājam apmaksā trīs lidojumus uz Latviju.

Pārkvalificē par uzbrucēju Brno buldogu mērķis šogad ir cīnīties par medaļām. “Pagājušajā sezonā koman­ da apstājās ceturtdaļfinālā, šosezon minimā­ lais mērķis ir tikt pusfinālā,” kluba vadība vēlas redzēt soli uz augšu. “Kāda ir ma­ na loma komandā? Jau pēc pirmās treni­ ņu nedēļas, galvenais treneris mani saska­ tīja kā uzbrucēju, nevis aizsargu. Patlaban tieku iespēlēts kā kreisās malas uzbrucējs. Šobrīd tieku pie spēlēšanas arī skaitliska­ jā vairākumā. Kā jau no uzbrucēja, trene­ ri gaida rezultatīvu pienesumu uzbrukumā, kā arī smagu darbu aizsardzībā. Pagaidām nav doti konkrēti uzdevumi, bet — domā­ ju — ar laiku tādi varētu būt,” Artūrs stās­ ta par pārmaiņām. Jau iepriekš citos turnīros klubos un Latvijas izlases sastāvā Artūrs epizodiski iespēlēts uzbrucēja pozīcijā.

Foto: Ritvars Raits

Klubs ir parūpējies, lai leģionārs Brno dzīvotu gana komfortablos apstākļos. Pēc pāris pavadītām nedēļām pilsētā Artūrs ju­ tās jau apradis ar jauno vidi. “Dzīvoju piecu minūšu gājienā no komandas spēļu halles un 10 minūšu attālumā no treniņu zāles, tāpēc nav īsti vēl sanācis apskatīt pilsē­ tu plašāk.” Jurševskis apmeties klubam piederoša­ jā dzīvoklī: “Tiek nodrošināts viss nepie­ ciešamais inventārs treniņiem un spēlēm. Katram spēlētājam ik mēnesi tiek maksāta tā sauktā kabatas nauda, kas ir atkarīga no statusa komandā, spēles laika, attieksmes un treniņu apmeklējuma. Ar to pietiek, lai varētu nodrošināt izdevumus, kas saistīti ar pārtikas un sadzīves lietām, taču tā noteikti nav tik liela, lai pietiktu visiem izdevu­ miem. Kabatas nauda var kalpot kā papil­ du ieņēmums pie darba algas. Palikt bez darba un paļauties tikai uz kabatas naudu — šeit Čehijā tā nav izeja,” stāsta Artūrs. Intervijas brīdī algota darba meklējumi vēl bija procesā. Amats tiek meklēts spēlētājam

Foto: Ritvars Raits

Kabatas nauda atbilstoši statusam

Spēles labākais spēlētājs. Aizvadītā pasaules čempionāta spēlē pret Kanādu (11:1) Artūrs Jurševskis tika atzīts par mača labāko spēlētāju

Sensacionālais tituls. Pavasarī kopā ar komandu Triobet/Ulbroka Artūrs Jurševskis nedaudz negaidīti izcīnīja savu 4. Latvijas čempiona titulu, bet pirmo — kopā Ulbrokas puišiem, gāžot no troņa Lielvārdi

SĀKA APAĻŠ TUKLĪTIS

Neaizmirstamais čempionāts Latvijā

Ilvars BALODIS, treneris: “Kad Artūram bija 11 gadu, diez vai kāds no malas pieļāva domu, ka no viņa sanāks augsta līmeņa sportists — viņš bija tāds apaļš tuklītis. Taču jau tad bija redzams, ka viņš ir apveltīts ar mērķtiecību un neatlaidību, tādēļ iespēlēju viņu komandā pie gadu un divus gadus vecākiem puišiem. 13 gadu vecumā viņa augums bija ieguvis sportiskas aprises. Jurševskis ir gana ātrs un fiziski jaudīgs spēlētājs, taču laukumā viņu labāku padara augstā spēles izpratne un prasme spēlēt ar galvu. Neesmu redzējis vēl nevienu sezonu, kurā viņš būtu meistarībā stagnējis — viņš joprojām nemitīgi progresē! Lietaskoks, ar ko lepojos gan sportā, gan ārpus laukuma.”

Lai arī daudziem spēlētājiem 2016. gada pasaules čempionāts florbolā, kas notika Rīgā, sportiskā izteiksmē sais­ tās ar negatīvām emocijām, Jurševskim tas allaž paliks atmiņā kā neaizmirs­ tams piedzīvojums divu nedēļu garumā. “Visspilgtāk prātā palikusi atklāšanas spēle pret Zviedrijas valstsvienību, kad Arēna Rīga bija gandrīz pilnībā aizpildīta. Visa cīņa tika izbaudīta simtprocentīgi, sākot no Latvijas himnas dziedāšanas līdz brīdim, kad 8000 skatītāju klātienē tika mēģināts uzstādīt skaļumu rekordu,” no­ vērtē Jurševskis, minot šo kā savu neaiz­ mirstamāko mirkli, kas piedzīvots sportā. Viņš gan cer, ka individuāli viņa labā­ kā spēle vēl ir tikai priekšā. Atbildot uz

60

jautājumu par savu slavas stundu, viņš atminas iespēto kluba Lekrings rindās. 2013. gada pavasarī pārpildītā Cēsu spor­ ta namā aizsargs izcēlās ar hat-trick pret RTU/Inspecta, kas ieveda cēsniekus finā­ lā, vēlāk Artūram tiekot pie sava pirmā (no četriem!) Latvijas čempionāta zelta. Runājot par valstsvienības klupienu pērn Rīgā, Jurševskis ir to vidū, kurš vēr­ tē, ka atbildība par izgāšanos jāuzņemas visiem — spēlētājiem, treneriem un arī federācijai. “Labā ziņa ir tā, ka nākamais čempionāts nenotiks Latvijā un mēs va­ rēsim koncentrēties izlases sagatavošanai, nevis turnīra organizēšanai. Šķiet, abus darbus vienlaikus mums nebija iespējams paveikt vienlīdz labi. Augsta līmeņa pār­ baudes spēlēm ir liela nozīme sagata­ vošanās periodā. Kamēr spēlētājiem un

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


LĪDERIS

Gladiatoru cīņas. Kad laukumā satiekas divi florbola simboli — Pārgaujas florbola skolas audzēknis Jurševskis pret vienu no Ķekavas florbola etaloniem Gintu Klēģeri, kurš iepriekšējās sezonās aizstāvēja Lielvārdes krāsas

treneriem nebūs pietiekamas šādu spēļu pieredzes, mūsu iespējas pietuvoties va­ došajām komandām ir tikai teorētiskas,” analizē mērķtiecīgais spēlētājs. “Pieļauju, ka sarežģīti ir noorganizēt treniņspēles pret somiem vai zviedriem, jo pretinieki tajās nav ieinteresēti, taču savlaicīga tre­ neru korpusa izvēle ir un būs federācijas pārziņā. Treneru norīkošanu vien deviņus mēnešus pirms pašmāju čempionāta nevar nodēvēt par tālredzīgu rīcību,” uz lielā­ kajiem piedzīvotās neveiksmes zemūdens akmeņiem norāda Jurševskis. Domājot par tālāku Latvijas valstsvie­ nības progresu, Artūrs saglabā piesardzī­ bu. “Nedomāju, ka šobrīd, kad Latvijas izlasē notiek paaudžu maiņa, svarīgākais būtu par katru cenu mēģināt tikt pasau­ les čempionāta TOP-4. Svarīgākais ir vei­ dot sistēmu, kas spētu izlases spēli ar gadiem uzlabot.”

Islandē no Stalbes Pavasarī plaši aprakstījām Pārgaujas ceļu uz izcīnīto vēsturisko bronzas godal­ Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

gu. Par notiekošo komandā savs viedok­ lis ir arī vienam no talantīgākajiem klu­ ba audzēkņiem. “Man ir divējādas sajūtas. Pozitīvi, ka komanda tik strauji progre­ sējusi, kopš pie Pārgaujas stūres darbo­ jas Ingus Laiviņš. Liels prieks par spē­ lētājiem, kas gadiem veltījuši savu brīvo laiku treniņiem un spēlēm, — viņi bei­ dzot ir atalgoti ar Latvijas čempionāta medaļām. No otras puses, žēl, ka šobrīd florbola piramīda Pārgaujā praktiski ir sagrauta. Varbūt pat neatgriezeniski.” Vietējie gan Artūram iebildīs, ka gluži vienkārši reģionā vairs nav pienācīga pla­ šuma jaunās paaudzes, ar ko strādāt. Artūrs turpina: “Manuprāt, pastāv di­ vi būtiski faktori: pirmkārt, iespējas un arī vēlme pavadīt savu brīvo laiku spor­ ta zālē. Jauniešu gados mums bija čet­ ri pieci treniņi nedēļā, varējām piedalīties gan jauniešu, gan virslīgas treniņos. Zāle vienmēr bija vaļā, un brīvajos brīžos bija iespējas individuāli piestrādāt pie savas tehnikas, kā arī mācīties no pieredzēju­ šajiem spēlētājiem. Otrkārt, cilvēks–or­

ķestris, treneris ar lielo burtu — Ilvars Balodis, kurš ar rokām, kājām, sirdi un dvēseli bija iekšā florbolā,” tostarp veido­ jot Jurševski kā spēlētāju un personību. “Man grūti prognozēt, kā varētu at­ tīstīties florbola dzīve Stalbē. No Latvijas augstākā līmeņa florbola kartes šogad iz­ svītrota Rīga, un tā arī nav laba zīme,” brīdinājuma zvanus šķindina spēlētājs. Katrā ziņā Stalbes klubā darbu ap­ ņēmīgi tagad turpina Pārgaujas sporta kluba aizrautīgais šefs Monvīds Krastiņš, kurš ir klāt katrā virslīgas komandas tre­ niņā un tur roku uz pulsa. Ceram uz jau­ niem talantiem no Stalbes kalves, kuri arī nākotnē varētu rotāt Latvijas florbolu Eiropā. Būs labi! ©

Kristaps ZAĻKALNS 61


AKTUĀLI

Miesnieki čempionu livonieši krāj kausus Pēc gada pārtraukuma regbija klubs Miesnieki atgriezies Latvijas čempionu tronī klasiskajā regbijā. Kā zināms, Latvijā valda divi regbija klubi — Miesnieki un Livonia. Šogad miesnieki kļuva par valsts čempioniem arī regbijā 7, toties livonieši abos šā sporta veida paveidos izcīnīja Latvijas kausu. Sezonas izskaņā vēl cīņā dosies Latvijas izlase, sākot jaunu Eiropas čempionāta ciklu.

L

atvijas čempionāta izšķirošajā mačā miesnieku komanda Stats/Ķekava ar 8:12 zaudēja galvenajiem kon­ kurentiem Garkalne/Livonia, taču Ulda Bautra vadītajai komandai ar to pietika, lai turnīra tabulā nosargātu pirmo vie­ tu, jo pirms sezonas pēdējā savstarpējā mača miesnieki bija par pieciem punktiem priekšā livoniešiem (24 pret 19). Tas no­ zīmēja, ka Livonijai ar parastu uzvaru nepietika, jo par to pienākas tikai četri punkti. Lai apsteigtu miesniekus, livoniešiem bija jāgūst vismaz par trim pieze­ mējumiem vairāk nekā pretiniekiem, par ko pienākas bonusa punkts, kā ar jāuz­ var ar vismaz 24 punktu pārsvaru, at­ spēlējot pirmajā savstarpējā mačā zaudē­ to deficītu — pirmajā aplī Stats/Ķekava uzvarēja ar 53:30 (interesanti, ka pir­ majā mačā livonieši pēc pirmā puslaika bija vadībā ar 17:15, bet otrajā puslaikā miesnieki bija neapturami).

62

Nepaliekot tukšām rokām Ja pagājušajā sezonā viss izšķīrās čem­ pionāta finālmačā, kur tikās regulārā čem­ pionāta pirmās divas komandas un livonieši pārspēja miesniekus ar 13:10, tad šogad mainījās čempionāta izspēles kārtība, iztie­ kot bez atsevišķas finālspēles — vispirms astoņas komandas aizvadīja apļa sacensī­ bas, bet tad labākajam četriniekam bija jā­ tiekas vēl pa reizei. Finālturnīra izšķirošajā mačā Kristaps Martinsons ar piezemēju­ mu ātri izvirzīja livoniešus vadībā ar 5:0, bet puslaika izskaņā vēl vienu reizi bum­ bu pretinieku ieskaites zonā ienesa Dāvis Jaunalksnis — dodoties pārtraukumā, re­ zultāts bija 12:3. Tomēr otrajā puslaikā piezemējumu guva tikai miesnieks Artūrs Kozels, un livoniešiem nebija reālu iespē­ ju uzvarēt ar nepieciešamo pārsvaru — 12:8. RK Miesnieki tas jau bija 11. valsts čempionu tituls, taču tikai trešais triumfs kopš 2007. gada (miesnieki zeltu ieguva arī

2012. un 2015. gadā, bet pērn triumfēja livonieši). Savukārt bronzas medaļas cetur­ to gadu pēc kārtas izcīnīja LMT/Eži reg­ bisti, bet pirmie aiz godalgoto trijnieka pa­ lika RK Jūrmala. Šogad miesniekiem izdevās arī triumfēt Latvijas čempionātā regbijā 7, pārtraucot livoniešu četru gadu čempionu sēriju. Tas miesniekiem bija jau 15. čempionu tituls olimpiskajā regbija veidā. Viss izšķīrās tikai čempionāta trešajā posmā, jo pirmajā sacīk­ šu reizē triumfēja Baltic XL/Livonia, finālā pārliecinoši pārspējot Stats/Ķekava ar 24:0, bet otrajā posmā miesnieki finālā revanšējās ar 12:7. Tā ka trešā posma izšķirošo spē­ li droši varēja saukt par īstu superfinālu, kur miesnieki katrā puslaikā guva pa pie­ zemējumam, ne reizi neļaujot izcelties livoniešiem — 10:0. Tiesa, RFC Livonia šosezon nepali­ ka pavisam tukšā, izcīnot Latvijas kausu abos regbija veidos. Ja pavasarī Baltic XL/

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

AKTUĀLI

Uzvara! Ar Latvijas čempionu balvu RK Miesnieki komandas Stats/Ķekava kapteinis Leno Bramanis

Livonia regbija 7 kausa izšķirošajā mačā pārspēja Stats/Ķekava papildlaikā (17:12), tad lielajā regbijā abi mūsu vadošie reg­ bija klubi tikās kausa pusfinālā. Garkalne/ Livonia uzvarēja ar 22:7. Savukārt finālā Garkalne/Livonia ar 17:14 pieveica Eži/EK Sistēmas, iegūstot Latvijas kausu tikai otro reizi vēsturē (iepriekšējā reize bija 2014. gadā, bet pēc tam divreiz triumfēja miesnieki). Šāds fināla pāris Latvijas kausa finālā bija pirmo reizi, bet eži izrādījās ļo­ ti cienīgi pretinieki, jo vēl desmit minūtes pirms mača beigām livonieši bija zaudētā­ jos ar 12:14, taču tad Livonia lietuvietis Vītars Blošķis guva uzvaras piezemējumu. RFC Livonia trofeju kabinetu šogad pa­ pildināja, arī uzvarot Latvijas atklātā sievie­ šu čempionātā regbijā 7 (pie mums dāmas nespēlē lielo regbiju), kur LSPA/Livonia uz­ varēja visos četros posmos. Kopvērtējumā otrajā vietā palika RK Selena, bet treša­ jā — Viļņas Regbija akadēmija. Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Eiropas līmenī Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

tronī,

Zelta spēle. Latvijas čempionu titula liktenis atkal izšķīrās abu mūsu vadošo regbija klubu miesnieku un livoniešu divcīņā

Sezonas izskaņā — 21. oktobrī — ar spēli Ungārijā jaunu Eiropas čempionāta cik­ lu 1. konferences Ziemeļu grupā sāks Latvijas izlase klasiskajā regbijā. Pēc tam 28. oktobrī mūsu regbisti Jelgavā uzņems Lietuvas izlasi, bet vēl divas spēles ar Ukrainu un Zviedriju notiks pavasarī. Conference 1 ir Eiropas regbija ceturtais līmenis. Labākās sešas Eiropas izlases sa­ cenšas Sešu nāciju turnīrā, kur jau kopš 2000. gada ir nemainīgs dalībnieku sastāvs (Anglija, Skotija, Velsa, Īrija, Francija un Itālija). Nākamās sešas spēcīgākās izlases spēlē Rugby Europe Championship, vēl tik­ pat vienību startē Rugby Europe Trophy, bet mūsu līmenis ir sadalīts divās reģionālajās grupās pa piecām vienībām. Pagājušajā ciklā, kas beidzās šajā pava­ sarī, Latvijas izlase 1. konferences Ziemeļos finišēja trešajā vietā, palaižot priekšā Čehiju un Lietuvu, bet apsteidzot Zviedriju un Luk­ semburgu. Pēc tam čehi veiksmīgi pārvarē­ ja play-off kārtu un tika klasi augstāk, ieņe­ mot ukraiņu vietu, bet luksemburgieši no­ laidās līmeni zemāk, atdodot vietu ungāriem. Arī šajā ciklā mūsu grupas uzvarētāji iegūs iespēju aizvadīt izšķirošo spēli ar 1. konfe­ rences Dienvidu uzvarētājiem par iekļūšanu Europe Trophy, bet vājākā komanda bez jeb­ kādām pārspēlēm izkritīs uz 2. konferenci. Savukārt regbijā 7 gan Latvijas vīrie­ šu, gan sieviešu izlase šogad cīnījās Eiropas čem­pionāta otrajā līmenī European Trophy, kur sacenšas 12 komandas (ducis labāko Ve­cā kontinenta izlašu spēlē Grand Prix turnīrā). Mūsu vīru izlase divos posmos 11 spē­ lēs izcīnīja tikai vienu uzvaru, ar kuru gan pietika, lai kopvērtējumā izcīnītu desmito vietu, kas ļāva saglabāt vietu šajā turnīrā

(līmenī zemāk izkrita divas vājākās komandas). Pirmajā posmā Čehijas pilsētā Ostravā Latvijas komanda ieņēma astoto vietu, izcīnot savu vienīgo uzvaru pār tur­ nīra rīkotājiem čehiem (22:17), bet zaudē­ jot Rumānijai (0:42), Zviedrijai (10:38), Luksemburgai (12:26) un Izraēlai (5:22). Savukārt otrajā posmā Rumānijas galvaspil­ sētā Bukarestē mūsu komanda palika pē­ dējā — 12. — vietā, zaudējot visos piecos mačos — Izraēlai (5:12), Rumānijai (0:21), Dānijai (0:17), Čehijai (5:14) un Moldovai (5:14). Neatkarīgi no tā Latvijas izlase kop­ vērtējumā tomēr apsteidza Moldovu un Čehiju, bet pirmo vietu un ceļazīmi uz Grand Prix divīziju izcīnīja Zviedrija. Jāpiebilst, ka gan Latvijas izlasi regbijā 7, gan klasiskajā regbijā trenē Krievijas spe­ ciālists Sergejs Lisko. Latvijas regbija 7 izlase European Trophy turnīrā spēlē jau kopš 2014. gada, bet mū­ su dāmas šajā līmenī debitēja tikai šogad, pērn uzvarot pirmajā konferencē. Ulda Bautra trenētā sieviešu izlase pirmajā pos­ mā Ostravā ar vienu uzvaru (Malta 20:15) un četriem zaudējumiem (Ukraina 0:19, Rumānija 12:21, Čehija 12:26, Moldova 5:10) palika desmitajā vietā. Otrajā posmā Ungārijas pilsētā Estergomā latvietes svinē­ ja vienu uzvaru (Moldova 25:0) un piedzī­ voja piecas neveiksmes (Ukraina 0:31, Rumānija 5:26, Skotija 0:50, Šveice 0:31, Somija 17:21), ar ko pietika astotajai vie­ tai posmā un devītajai kopvērtējumā, bet pirmo vietu ieņēma Skotijas regbistes. ©

Kristiāns GIRVIČS 63


FOKUSĀ

Ērgļa Valmiera ceļā uz virslīgu Nākamgad pēc ilgiem laikiem Latvijas futbola virslīgā atkal var atgriezties Valmiera. Bijušā Latvijas valstsvienības aizsarga Gata Ērgļa trenētā komanda Valmiera Glass ViA ir ļoti pārliecinošā vadībā pirmajā līgā — lai nodrošinātu pirmo vietu un attiecīgi ceļazīmi uz virslīgu, valmieriešiem pēdējās trīs čempionāta spēlēs pietiek izcīnīt vienu punktu. Tiesa, Valmieras klubam vēl būs jāpiestrādā, lai iegūtu licenci dalībai virslīgā, bet cerēsim, ka viss būs kārtībā.

Bez zaudējumiem Pagājušajā gadā Valmieras klubs pir­ majā līgā finišēja tikai ceturtajā vietā, piedzīvojot deviņus zaudējumus, tāpēc pirms sezonas Gata Ērgļa vadītā koman­ da diez vai tika uzskatīta par galvena­ jiem favorītiem uz pirmo vietu. Šī loma drīzāk tika atvēlēta Olaines Progresam, kas pērn bija otrajā vietā un sīksti cīnī­ jās pārspēlēs par iekļūšanu virslīgā, bet pirms sezonas pat aizvadīja treniņnomet­ ni Ēģiptē, kas pirmajā līgā bija kaut kas neredzēts. Tāpat automātiski par pre­ tendentiem uz atgriešanos elitē tika uz­ skatīta pirmo reizi no virslīgas izkritusī Daugavpils, bet čempionāta startā līderos izvirzījās Grobiņa, kur bijušā FK Liepāja galvenā trenera Viktora Dobrecova vadī­ bā spēlēja arī vairāki no Liepājas aizlie­ nētie futbolisti. Tomēr, kamēr citi konku­ renti agrāk vai vēlāk piedzīvoja krīzes un negaidītus klupienus, Valmieras futbolisti visu sezonu aizvadīja ļoti stabili, izšķiro­ šajā brīdī veicot iespaidīgu deviņu uzva­ ru sēriju. Pavisam 19 spēlēs Valmieras komanda svinējusi 15 uzvaras, čet­ ras reizes spēlējot neizšķirti (pavasa­ rī Valmiera Glass ViA cīnījās neizšķir­ ti arī ar FK Ogre, taču vēlāk Ogres un Jēkabpils vienības par spēļu ma­ hinācijām tika diskvalificētas, bet šo komandu rezultāti anulēti). Septembrī Valmieras klubs savu spēku īpaši apliecināja tieši mačos ar tuvākajiem konkurentiem, vis­ pirms ar 1:0 uzveicot FK Progress/

64

AFA Olaine, bet vēlāk ar 5:1 sagraujot arī Grobiņu. Mačā ar Grobiņu Jāņa Daliņa sta­ dionā pulcējās aptuveni 600 skatītāju, bet par spēles galveno zvaigzni kļuva valmie­ riešu uzbrucējs Alvis Dubovs, kurš izcēlās ar pokeru jeb četriem vārtiem. 31 gadu ve­ cais Dubovs, kurš jau ilgus gadus spē­ lē Valmieras klubā, bet pagāju­ šo sezonu izlaida, ar 25 gūtajiem vārtiem

Foto: vidzemesfutbols.lv

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Foto: vidzemesfutbols.lv

FOKUSĀ

Snaiperis. Šosezon pārliecinoši rezultatīvākais pirmās līgas spēlētājs ir valmierietis Alvis Dubovs

KOMANDA.LV 1. LĪGA Valmiera Glass VIA 19 15 14 0 Grobiņas SC 19 13 2 4 Progress/AFA Olaine 19 13 2 4 BFC Daugavpils 19 12 2 5 FK Tukums 2000/TSS 19 9 3 7 Rēzeknes FA/BJSS 19 7 4 8 JDFS Alberts 20 7 4 9 RTU/Skonto Academy 20 8 0 12 FK Auda 20 6 4 10 FK Smiltene/BJSS 20 6 4 10 Preiļu BJSS 20 4 1 15 Staiceles Bebri 20 1 2 17

63:18 59:31 38:13 43:14 34:28 34:39 18:28 38:45 35:41 23:44 24:62 11:57

49 41 41 38 30 25 25 24 22 22 13 5

Rezultatīvākie spēlētāji: Alvis Dubovs (Valmiera Glass VIA) — 25, Devids Dobrecovs (Grobiņas SC) — 18, Vugars Askerovs (FK Progress/AFA Olaine) — 15, Igors Kovaļkovs (RTU/Skonto Academy) — 13, Ričards Žaldovskis (BFC Daugavpils) — 12, Emīls Knapšis (Grobiņas SC) — 11, Kuadio (BFC Daugavpils) — 10.

Savējais. Bijušais Latvijas izlases aizsargs Gatis Ērglis dzīves lielāko daļu veltījis Valmieras futbolam Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

ir pārliecinoši rezultatīvākais pirmās līgas spēlētājs. Pēc šīs iespaidīgās uzvaras Valmiera ar tādu pašu rezultātu sagrāva arī Audu, kas pērn bija priekšā valmierie­ šiem, ieņemot trešo vietu. “Pagājušajā gadā mums bija paaudžu maiņa, bet šogad izvilkām divus džoke­ rus — pēc gada pārtraukuma atkal sā­ ka spēlēt Alvis Dubovs, bet sezonas vi­ dū komandā atgriezās arī Niks Savaļnieks (pagājušās sezonas pirmās līgas labākais snaiperis sezonu sāka virslīgas klubā SK Babīte/Dinamo — K. G.). Vēl jāatzī­ mē arī jaunais uzbrucējs Alvis Jaunzems no Staiceles, kurš tagad ir izsaukts uz Latvijas U-19 izlasi. Tomēr kopumā jāiz­ ceļ visa komanda. Galvenais, ka koman­ das iekšienē viss ir kārtībā. Liels no­ pelns, ka beidzot man parādījās palīgs — Normunds Zvejnieks, ar kuru vēl savu­ laik kopā spēlējām LPSR jauniešu izlasē. Tas atnesa jaunas vēsmas, arī palīdzēja psiholoģiski. Runājot par konkurentiem, šogad Olaine vairs nebija tik pārliecinoša,

sezonas laikā arī Grobiņa palika vājāka, bet pēc treneru maiņas patika Daugavpils (sezonas vidū par BFC Daugavpils galve­ no treneri kļuva ilggadējais Skonto fut­ bolists Viktors Morozs — K. G.), viņi arī trāpīja ar brazīliešu leģionāru (Kuadio), kurš ļoti izcēlās. Daugavpilij arī apakšā ir laba skola,” Valmieras galvenais trene­ ris Gatis Ērglis atklāj veiksmīgās sezo­ nas panākumu atslēgu.

Labas tradīcijas Lai gan pēdējo reizi Valmieras ko­ mandas virslīgā spēlēja pirms 14 ga­ diem, valmieriešiem ir visai nopietnas mūsu augstākās raudzes futbola tradīci­ jas. Neatkarības gados Valmieras futbola komandai ir bijuši dažādi nosaukumi — Gauja, Valmieras FK, bet tagad ar šo se­ zonu kluba pilnais nosaukums ir Valmiera Glass ViA, kas apvieno trīs stūrakme­ ņus — pilsētu, lielāko vietējo uzņēmu­ mu Valmieras stikla šķiedra un Vidzemes Augstskolu.

65


FOKUSĀ

Grūtā pāreja Nevar noliegt, ka starp virslīgu un pirmo līgu ir ļoti liela atšķirība. Par to valmierieši ne reizi vien ir pārliecināju­ šies, piedaloties Latvijas kausa izcīņā, kur Valmieras klubam sen nav izdevies pār­ spēt virslīgas pretiniekus (pēdējo reizi val­ mierieši to paveica 2010. gadā, pēcspē­ les 11 m sitienu sērijā pārspējot tā laika virslīgas vājāko komandu Rīgas Jaunību). Šogad kausa astotdaļfinālā Valmiera Glass

66

ViA savā laukumā ar 0:3 zaudēja virslīgas septītajai komandai FK Metta/LU. Pirms diviem gadiem valmierieši ar Mettu jau ti­ kās pārspēlēs par vietu virslīgā, bet toreiz studentu pārākums šaubas neradīja — 1:3 un 2:6. Piebildīšu, ka pagājušajā gadā pār­ spēlēs par vietu virslīgā gan bija pietieka­ mi spraiga cīņa, jo Metta ne bez grūtībām pieveica Olaini — 1:1 un 1:0. Atgādināšu, ka pirms trim gadiem pir­ majā līgā notika būtiskas pārmaiņas — turnīrā vairs nepiedalās virslīgas klubu dublieru komandas, kas agrāk tur spēlē­ ja pietiekami svarīgu lomu. Pēdējā laikā pirmās līgas uzvarētājiem virslīgā ir gājis ļoti dažādi — pērnie čempioni SK Babīte šogad tika izslēgti no Latvijas čempionāta par spēļu sarunāšanu, tāds pats liktenis drīz pēc iekļūšanas virslīgā gaidīja 2014. gada pirmās līgas uzvarētājus FB Gulbene, toties 2015. gada pirmās līgas čempioni Caramba/Dinamo pirms debijas virslīgā no­ mainīja gan pilnīgi visu sastāvu, gan arī nosaukumu, pārtopot par Riga FC. “Kausa izcīņā pret Mettu ļoti ātri ielaidām vārtus, bet otrajā puslaikā jau spēlējām labi. Viņi bija labāki, arī pa­ teicoties iebraucēju puikām. Pirmajā lī­

Foto: LFF

Gauja var pat lepoties ar 1990. gada Latvijas čempionu titulu, taču šo turnīru īsti nevarēja saukt par pilnvērtīgām valsts meistarsacīkstēm, jo togad trīs mūsu ko­ mandas joprojām piedalījās PSRS meis­ tarsacīkstēs, bet vēl sešas vienības pirmo un vienīgo gadu startēja jaunizveidota­ jā Baltijas čempionātā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Gauja piedalījās arī pāris pirmajās jaunās virslīgas sezonās, taču tad uz vairākiem gadiem (1994.— 1996.) Valmiera nonāca pirmajā līgā, at­ griežoties elitē 1997. gadā. Vairākus ga­ dus jaunizveidotais Valmieras FK bija virslīgas vidusmēra komanda, vairākkārt ieņemot piekto vietu, kas arī ir neatka­ rības laiku Valmieras augstākais sasnie­ gums. Lai gan sportiskajā ziņā Valmiera nezaudēja vietu virslīgā, tomēr naudas trūkuma dēļ 2004. gadā Valmiera attei­ cās no dalības virslīgā, turpmāk spēlē­ jot pirmajā līgā. Šajā laikā Valmieras ko­ manda divreiz pirmajā līgā ieņēma otro vietu (2006. un 2015. g.), taču abas rei­ zes pārspēlēs par pacelšanos klasi augs­ tāk zaudēja virslīgas priekšpēdējai vienī­ bai — attiecīgi FK Rīga un FS Metta/LU. Tiesa, pērn Valmierai tāpat tika piedāvāta iespēja spēlēt virslīgā, ieņemot bankrotē­ jušā Latvijas titulētākā kluba Skonto vie­ tu, taču valmierieši no šādas iespējas at­ teicās. Arī tagad Valmieras klubam būs vēl jānokārto lietas, lai atbilstu virslīgas prasībām un iegūtu dalības licenci. “Es personīgi esmu gatavs spēlēt virslīgā, bet mums vēl būs jāpiestrā­ dā, lai varētu to darīt. Mums nav sa­ vas jaunatnes akadēmijas, kas ir obli­ gāta prasība. Ir gan Vidzemes futbola centrs, bet ir jāpaspēj līdz nākamajai se­ zonai visu nokārtot. Mēs varētu kļūt par tādu kā Vidzemes galveno komandu, kur spēlētu arī puiši no apkārtējām pilsē­ tām — Smiltenes, Staiceles. Daudzi jau­ nieši jau tāpat dodas uz Valmieru mācī­ ties Vidzemes Augstskolā. Nākamgad arī sāksies Daliņa stadiona rekonstrukcija, tā ka tur nevarēs spēlēt. To remontu gribēja sākt jau šogad pēc Jāņiem, tomēr varējām nospēlēt līdz rudenim. Nākamgad būs jā­ spēlē olimpiskā centra stadionā, kur gan laukuma segums varbūt pat ir labāks,” stāsta Ērglis.

Treneris. Gatis Ērglis (centrā) pēc PRO-UEFA licences saņemšanas kopā ar LFF izglītības nodaļas vadītāju Juriju Andrejevu (no kreisās) un LFF ģeneralsekretāru Jāni Mežecki

gā pēdējos gados čempionāta līmenis ir izlīdzinājies. Kad spēlēja dublieri, netika ievērots sportiskais princips, jo vienā mačā viņi varēja spēlēt stiprā sastāvā, bet citā ne. Tagad arī vairāk dzird lat­ viešu valodu,” klāsta Valmieras galvenais treneris. Šobrīd Valmiera Glass ViA sastāvā ir tikai daži spēlētāji ar virslīgas piere­ dzi — visvairāk mūsu klubu futbola aug­

stākajā līmenī spēlējis pussargs Artūrs Pallo, kurš agrāk pārstāvējis FS Metta/ LU, Skonto un FK Jelgava, aizsargs Madis Oskars Miķelsons drusku ir uzspēlējis FK Liepāja sastāvā, bet vēl šo sezonu virslī­ gas jaunpienācēju SK Babīte/Dinamo rin­ dās sāka uzbrucējs Niks Savaļnieks, kurš gan jau vasarā atgriezās dzimtajā pilsētā. Interesanti, ka Valmieras kluba kapteinis ir trenera dēls Mārcis Ērglis.

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Foto: vidzemesfutbols.lv

FOKUSĀ

Uz augšu. Valmieras futbolisti šogad ir pārliecinoši labākie pirmajā līgā

“Šobrīd reāli komandā ir kādi asto­ ņi futbolisti, kuri ir gatavi spēlēt virs­ līgā. Mēs noteikti nebūsim profesionāla komanda, leģionārus arī nepiesaistīsim. Varētu vēl uzaicināt kādu labāko spēlē­ tāju no Smiltenes, bet Staiceli mēs jau agrāk esam aptīrījuši (smejas). Domāju, ka vēl varētu izīrēt spēlētājus no stiprā­ kajiem virslīgas klubiem,” atklāja Ērglis.

Gada valmierietis Toties par pieredzes trūkumu nevar sūdzēties valmieriešu galvenais treneris Ērglis. Žurnāla iepriekšējā numurā atce­ rējāmies atjaunotās Latvijas valstsvienības pirmos gadus, kad notika leģendārie ma­ či ar Spāniju un Dāniju. Arī Ērglis pieda­ lījās šajā 1994. gada pasaules čempionāta atlases ciklā, tiesa, Gatis debitēja izlasē jau pēc šiem mūsu slavenajiem neizšķir­ tiem Rīgas mačos, kļūstot par pamatsa­ stāva centra aizsargu cikla otrajā pusē. Pavisam pirmajos trīs atjaunotās valstsvie­ nības gados Ērglis aizvadīja desmit spēles. No Valmieras futbola pārstāvjiem Latvijas valstsvienībā bez Ērgļa vēl ir spēlējuši ti­ kai Vadims Mikuckis (1994.—1995. g.) un Gatis Kalniņš (2004.—1907. g.), kurš šo­ sezon vēl turpina spēlēt virslīgā FK Metta/ LU rindās, bet deviņdesmitajos gados re­ dzamas figūras Latvijas virslīgā bija arī Modris Zujevs un Dzintars Savaļnieks Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

“Manā karjerā īpašā atmiņā ir divas (šobrīd Latvijas futbolā ir labi pazīstami Dzintara dēli — par Niku jau minējām, spēles — Spānijā, kur pēc pirmā puslaika bet Roberts spēlē virslīgas klubā RFS un bija 0:0, bet vēlāk ielaidām piecus vārtus, jau ir aicināts uz Latvijas valstsvienību). un Dānijā, kur ilgi turējāmies, tikai bei­ Starp citu, Ērglis vēl paguva uzspē­ gās zaudējot divus vārtus. Lai arī kā ar lēt PSRS čempionā­ ta otrajā līgā Jelgavas RAF sastāvā, bet jau obrīd reāli komandā ir kādi Latvijas virslīgā viņš astoņi futbolisti, kuri ir gatavi RAF rindās pa divām spēlēt virslīgā. Mēs noteikti reizēm izcīnīja valsts nebūsim profesionāla komanda, meistarsacīkšu sudra­ leģionārus arī nepiesaistīsim ba un bronzas medaļas, kā arī vienreiz ieguva Latvijas kausu. Kopumā virslīgā RAF un Valmieras komandu sa­ to meistarību, bet cīņasspars toreiz bija stāvā Ērglis aizvadījis vairāk nekā di­ liels,” atceras Ērglis. “Ar RAF spēlēju arī Eirokausos, kur vus simtus maču. 2002. gadā Ērglis kļu­ va par Valmieras FK galveno treneri, pēc arī piedzīvoju nepatīkamu kuriozu, kad li­ trim gadiem viņš pārcēlās uz Jūrmalu, dojām uz Farēru salām kravas lidmašī­ kur sākumā bija bijušā Latvijas izlases nā ar koka beņķiem sānos, bet tur bija migla, tāpēc mūsu vecā lidmašīna divās komandas biedra FK Jūrmala galvenā tre­ dienās tā arī nevarēja nosēsties Farērās. nera Jurija Popkova palīgs, bet 2007. ga­ Lai gan pirmo spēli bijām uzvarējuši ar dā Ērglis uz vienu sezonu jau ieņēma 1:0 un bija labas izredzes tikt tālāk, sa­ FK Jūrmala galvenā trenera amatu. Kopš 2010. gada Ērglis vada Valmieras koman­ ņēmām tehnisko zaudējumu.” © du pirmajā līgā. Šogad Ērglis arī ieguva augstākās raudzes trenera licenci Eiropas futbolā — PRO-UEFA. Valmierieši ir aug­ sti novērtējuši trenera darbu, jo 2015. ga­ da pilsētas dome viņam piešķīra goda no­ Kristiāns saukumu Gada valmierietis. GIRVIČS

Š

67


DZĪVESVEIDS

Skatuve sporta Pusmaratonos un vēl garākās distancēs notiekošo viņš fotografē, skrienot kopā ar dalībniekiem, bet ne tikai tāpēc vien pērn atzīts par gada fotogrāfu vieglatlētikā. Mareks Gaļinovskis...

Šis

Siguldas pašpuika jau kopš bērnības ir kaislīgs sporta draugs, kurš spor­ tā izgājis caur uguni un ūdeni, ka­ maniņu sportā pat aizsniedzoties līdz izlases līmenim, tādēļ labi pazīst drē­ bi un brīnišķīgi spēj iemūžināt citus sportistus. Šķiet, Mareku Gaļinovski vislabāk raksturo tas, kā sākās viņa aizliegtā kamaniņbraucēja karjera, aiz­ mūkot no vecākiem pa balkona dur­ vīm, un biežā došanās skriešanas tra­ sē ar spoguļkameru un dalībnieka numuru. — Marek, tu esi pazīstams kā pozitīvismu starojošs sporta fotogrāfs, kurš liek pasmaidīt gan saviem kadru varoņiem, gan pats ar kameru kaklā noskrien pusmaratonu, lai tikai sacensību dalībniekus un organizatorus iepriecinātu ar iespējami labākiem kadriem. Kā tu to dabū gatavu? — Kolēģu un bilžu varoņu kompli­ menti mani motivē, emocionāli ceļ spār­ nos un liek nepārtraukti uzlabot savas prasmes un izdomāt jaunus paņēmie­ nus, lai uzņemtās fotogrāfijas izskatītos interesantas, neparastas un liktu notrī­ sēt kādām dziļākām dvēseles stīgām. — Dzirdēts, ka tev ir sava pieeja sporta fotogrāfa darbam. — Reiz kāds uzņēmums rīkoja pa­ sākumu, kurš ilga gandrīz 48 stundas. Notikumu gaita bija jāiemūžina visās pasākuma stadijās, ievērojot komplicē­ tas pasūtītāja vēlmes. Pasākums notika

68

gan brīvā dabā, vairākas stundas pava­ dot Latvijas mežos, pļavās un purvos visnotaļ plašā teritorijā, gan iekštel­ pās. Uzņēmums uzrunāja mani, jo ie­ priekš, strādājot ar citiem fotogrāfiem, viņi saprata, ka tie, kas ir perfekti stu­ dijā un ir izcili žurnālu vāku autori, ne vienmēr der aktīviem brīvdabas pa­ sākumiem. Īpaši, ja tajos daudz jāpār­ vietojas un iespējamas arī ekstremālas situācijas... Tur ir vajadzīgs īpašs ķē­ riens, drosme, specifiskas iemaņas, brī­ žiem pat apzināta pārgalvība un galu galā fiziska un psiholoģiska noturība.

— Tātad, ja sporta fotogrāfam ir ambīcijas, jābūt arī labā fiziskā kondīcijā? — Ir gadījies, ka man piedāvā fo­ tografēt uzņēmumu sporta spēles vai saliedēšanas pasākumus, kuros dalīb­ niekiem ir daudz fizisku aktivitāšu, jo pieredze ar iepriekšējo fotogrāfu nav bijusi visveiksmīgākā. Kolēģis pēc di­ vu triju stundu intensīva darba vien­ kārši bijis izpumpējies un nav spējis ne fiziski, ne radoši tikt līdzi pasā­ kuma aktivitātēm. Šādos pasākumos svarīgas ir gan tehniskās prasmes un

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


DZĪVESVEIDS

burvībai

iemaņas, gan spēja perfekti plānot un paredzēt savas darbības un pasāku­ ma attīstību, atrasties īstajā laikā un īstajā vietā. — Vai ģimenē tu nāc no sportiska zara? — Man rados nav neviena profe­ sionāla sportista. Vienīgi tēvam jaunībā padevās un patika distanču slēpošana.

Divreiz gadā slimnīcā — Esi nodarbojies ar kamaniņu sportu, skriešanu, kalnu slēpošanu. Piedalies arī Stirnu buka taku skriešaŽurnāls Sports • 2017. gada oktobris

nas sacensību organizēšanā. Kā tu nonāci sportā? — Par to varētu uzrakstīt veselu grāmatu. Pēc piedzimšanas mani pie­ meklēja nopietnas veselības problēmas un divu gadu vecumā pārcietu smagu operāciju, kas atstāja iespaidu uz visu turpmāko dzīvi. Kad sāku mācīties sko­ lā, noskriet 200 metrus bija mocības — fiziski biju ārkārtīgi vājš, taču to at­ svēra raksturs un dzīvesprieks. Mācoties 2. klasē, pārcietu vēl vie­ nu smagu operāciju, no kuras atkopos vairākus gadus, ievērojot īpašu diētu

un režīmu, divas reizes gadā viesojo­ ties slimnīcā... Tajā pašā laikā starp šiem saasinājumiem man bija absolū­ ti normāla mazpilsētas puikas dzīve ar rosīgu, piedzīvojumiem un blēņām pilnu ikdienu. Tolaik sapratu, ka, par spīti bēdīgajai pagātnei, man ir svarīgi turēt puikām līdzi — līdz 11 gadu vecumam biju paguvis jau pamēģināt futbola tre­ niņus, moto pulciņu, vieglatlētiku un pat aerobiku, kas tolaik bija modes lie­ ta un kur biju viens no retajiem pui­ kām meiteņu pulkā.

69


DZĪVESVEIDS

Nopietnāk pievērsos futbolam, taču sē­ tā, spēlējot futbolu, guvu augšstilba lūzu­ mu un... tiku ieģipsēts līdz padusēm. Uz pusgadu. Sākumā ar kruķiem lēcu uz sko­ lu — nācās celties stundu agrāk, jo sko­ la bija divu kilometru attālumā. Atceros to dienu, kad man noņēma ģipsi un ierau­ dzīju kāju — tā bija tieva kā diegs, tais­ na kā miets un nefunkcionēja, taču dakteri maniem vecākiem pateica: “Ejiet!” — Izklausās gluži kā asa sižeta filmā. Kā notikumi attīstījās tālāk? — Bija agrs pavasaris. Kliboju uz skolu un atpakaļ un sapratu, ka mū­ žīgi tā nevarēs... Sāku vingrot, masē­ ju locītavu, staipījos, taisīju pietupienus, strādāju ar hantelēm, kas piesietas stri­ ķī — turēšanai un cilāšanai. Pēc divām nedēļām kāja sāka izskatīties dzīvāka, es jau varēju ceļgala locītavā to saliekt 90 grādu leņķī. Un tad man nejauši rā­ dās iespēja kopā ar klasesbiedru divreiz nedēļā apmeklēt baseinu, ko uztvēru kā lielisku rehabilitācijas iespēju. Vasarā at­ sāku spēlēt futbolu un pagalmā mana sporta dzīve burtiski atkal mutuļoja. Nākamajā rudenī skolā parādījās j­auns matemātikas skolotājs. Viņš ik rītu skrēja krosiņus un aicināja arī skolēnus pievie­ noties. Darba dienu rītos skolotājs skrēja piecus līdz septiņus kilometrus, bet nedē­ ļas nogalēs — 10 kilometrus. Viņš cen­ tās atraktīvi skolēniem stāstīt, kādēļ viņš skrien un kā no 120 kg tukla vīrišķa pār­ tapis par 80 kg vieglu skaliņu. Protams, tas stāsts mūs galīgi neiedvesmoja... Bet kaut kas manā apziņā tomēr aizķērās. Un es sāku skriet! Sākumā divreiz nedēļā — no mājām uz bobsleja trasi un atpakaļ, kas kopā veidoja piecus kilometrus. Vēlāk jau šad tad pievienojos skolotājam, bet 12 gadu vecumā jau varēju noskriet 10 kilo­ metrus bez diskomforta. Tā es sapratu, ka sportam piemīt kaut kāda maģija — kāds augstāks spēks. — Tu pieminēji bobsleja trasi... — Jā, nākamajā mācību gadā skolu apmeklēja kamaniņu braukšanas treneris, kurš meklēja jaunus audzēkņus. Vecāki, ņe­ mot vēra manu slimības vēsturi un diētas īpatnības, bija pret iesaistīšanos kamaniņu sportā. Tomēr uz pirmo atlases treniņu es aizmuku no mājām pa kluso — pa balkona durvīm... Ar to arī bija pielikts punkts ma­ na cilvēka ar īpašām vajadzībām pagātnei. Es sāku trenēties kamaniņu sportā. Iemīlēju šo sporta veidu un izaugu līdz Latvijas junioru izlasei. Treniņi, normatīvi, nometnes, braucieni, sacensības, kritieni, traumas... Tas norūdīja raksturu. Aizmirsu par visām savām iepriekšējām kaitēm, arī vecās traumas vairs par sevi neatgādināja. Tā kā kamaniņnieku treniņos garie skrē­ jieni nebija iekļauti, ar baudu periodiski uzskrēju pats — dzīvoju Siguldā un man

70

IS eks Mar NOVSK I GAĻ Apdrošināšanas speciālists, fotogrāfs, kalnu slēpošanas instruktors Dzimis

1976. gada 4. novembrī Siguldā

Augums, svars 185 cm, 95 kg Izglītība

Siguldas 2. vidusskola, Rīgas Valsts tehnikums, Baltijas Krievu institūts

Pirmais treneris Atis Strenga (kamaniņu sportā) Lielākie sasniegumi pusmaratons — 1.32, maratons — 3.41, noskrieti vairāki Siguldas kalnu maratoni (aptuveni 50 km), divreiz startējis 107 km ultramaratonā Rīga— Valmiera Ģimenes stāvoklis attiecībās, bērni Markuss (11), Annija (8) un draudzenes bērni Toms (12) un Markuss (9) Citi vaļasprieki rogainings, ēst gatavošana, darbs ar bērniem un jauniešiem

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


DZĪVESVEIDS

sagādāja īpašu prieku aizskriet no mājām līdz Turaidai vai Krimuldai un atpakaļ, vei­ cot līdz 12 kilometriem. Ļoti patika skriet ekstrēmos apstākļos — karstumā, vētrā, lietusgāzēs ar pērkona negaisu vai krusu. Dabas spēks ļoti uzlādēja emocionāli. Līdz kādā vasaras dienā iezagās prātā doma noskriet... maratonu!

Vientuļais maratonists un riteņbraucējs — Tu taču esi traks! Kur tu skrēji? — Uzzināju no čaļiem, kas trenējās ri­ teņbraukšanā, ka aplis Sigulda—Turaida— Ragana—Sēnīte—Sigulda ir aptuveni 32 kilometri. Piemetot klāt vēl 10 kilometru,

sanāk maratona distance. Kā šodien atce­ ros — bija svelmains jūlija pusdienlaiks, zilas debesis, saulīte cepina... Tobrīd man vispār nebija saprašanas par dzeršanu un ēšanu, skrienot tādā distancē. Tā nu es aizskrēju — Sigulda, Turaida, Ragana, Murjāņi... Nolūzu pēc Sēnītes. Visticamāk, iestājās dehidratācija. Kājas sarāva kramp­ jos, knapi turējos pie samaņas. Kaut kā uz ceļa apturēju garām braucošu žigulīti. Mani aizveda līdz Siguldai. Palūgt aizvest līdz mājām vai aizdot naudu, lai varētu no­ pirktu gastronomā ko dzeramu, — to man pašcieņa neļāva. Tā apmēram vēl trīs kilo­ metrus no šosejas līdz mājām vilkos pats... Pilnīgs spēku izsīkums, sāpes visos mus­ kuļos, slikta dūša, karstums... Pārnācis mājās, vienkārši sabruku. Atdzēros, atpū­ tos un nevienam neko nestāstīju. Pēc pāris dienām jau biju atkal normā­ lā stāvoklī, paldies Dievam — bez sekām. Tā mana vēlme skriet daudz un ilgi uz kā­ du laiku noplaka, bet vēlāk atkal atgriezās. — Ļauj man minēt — vietā nāca kāds cits hobijs, kas papildināja kamaniņu sportu? — Sāku daudz mīties ar velosipēdu. Tas bija olimpiskais gads — vasaras olim­ piskajās spēlēs Barselonā. Ķiksis pārstā­ vēja Latviju trekā, bet šosejā triumfēja Dainis Ozols, kurš grupas braucienā izcī­ nīja bronzu. Tas mani iedvesmoja. Paralēli kamaniņu braukšanai ar baudu braucu ar šosejas riteni — vienkārši prieka pēc va­ rēju nomīties 50 kilometrus. Tiesa, tas bi­

ja dārgs prieks, jo ļoti bieži plīsa riepas. Tajos laikos man nebija pieejamas labas riepas, mācījos 10. klasē un varēju at­ ļauties vienīgi padomju ražojuma — tā saukto cīsiņu. Vismaz divi tādi vienmēr bi­ ja jāvadā līdzi rezervē. Vēl paspēju izmēģināt nobraucienu ar skeitbordu. Viss notika pašmācībā un ek­ sperimentālā ceļā. Nedaudz pārbūvēju vei­ kalā nopērkamo Ripo un mēģināju dragāt lejā no Siguldas apkaimes asfalta kalniem. Viss beidzās ar to, ka kādā nobraucienā tieši gar bobsleja trasi kļūdījos un kritu... Paveicās — nobrāzu vienu sānu no potītes līdz plecam —, bet iztiku bez lūzumiem. Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

71


DZĪVESVEIDS

Pa balkona durvīm kamaniņu trasē — Un kā izvērtās tava kamaniņu sporta karjera? — Pienāca 1994. gads, un pabeidzu vidusskolu. Bija jāsāk mācīties, jāmeklē darbs, jo vecāki nespēja tik lielā mērā pa­ līdzēt un uzturēt — man bija četras jau­ nākas māsas. Kādu laiku vēl mēģināju ap­ vienot mācības, treniņus, vēlāk arī darbu, bet zaudēju motivāciju. Braukšanas teh­ nikas ziņā biju viens no labākajiem ko­ mandā savā vecuma grupā, fiziskā sagata­ votība bija laba. Vienīgi cīnījos ar to, ka nevarēju pienācīgi pieņemties svarā — bi­ ju 10 kg vieglāks par konkurentiem, tādēļ trasē zaudēju simtdaļas vai pat varbūt des­ mitdaļas. Mēģināju braukt ar svara kom­ pensatoru vesti, kas ir piebāzta ar svina plāksnēm, taču tas bija diezgan neefektīvi. — Kādēļ? — Svaru tā palielināja, bet apgrūtināja kustību dabiskumu. Es vairs tik labi nejutu kamanas un attiecīgi nekontrolēju braucie­ nu. Laika gaitā manas kamanas arī kļuva morāli un fiziski novecojušas, neatbilstošas manam augumam. Vajadzēja jaunu inventā­ ru, taču tolaik federācijai diez ko spoži ne­ gāja — bija skaidrs, ka vismaz vēl viena vai pat divas sezonas būs jādeldē tās pa­ šas vecās kamanas, jāvalkā tas pats vecais kombinezons, kas pēc kritieniem bija ne­ skaitāmas reizes lāpīts... Treneri deva mā­ jienus, ka ir visas iespējas tikt uz Nagano spēlēm, ja izdosies salikt kopā vienu labu divnieka ekipāžu. Bet manī zuda ticība sis­ tēmai un ticība solījumiem. Tas bija smags lēmums, un es aizgāju no kamaniņu sporta. Kamaniņu sports — tas man bija kā ot­ ra dzīve. Joprojām ar aizvērtām acīm varu izbraukt Siguldas trasi — zinu katru virāžu. — Ko tieši tev iemācīja kamaniņu sports? — No slimīga vārguļa es kļuvu par kaut ko tādu, ko var jau saukt par atlētu. Tas bija tuvu profesionāla sporta līmenim. Kamaniņu sports manī attīstīja centību, mērķtiecību, psiholoģisku noturību, drosmi un ļaušanos izaicinājumiem. Tāpat iemā­ cījos savākties, paļauties uz saviem spē­ kiem, mobilizēties īsā laikā un vienmēr būt gatavs risināt nestandarta situācijas. Kamaniņu sportā esi tikai tu, ledus re­ ne un ātrums, kas brīžiem pārsniedz 100 km/h. Nekādu bremžu, nekādas stūres. Prāts, reakcija, spēks — tu vari paļauties tikai un vienīgi uz sevi. Elementārs pie­ mērs — man nekad dzīvē vairs nav bijis satraukuma pirms eksāmeniem vai kādiem atbildīgiem pasākumiem, jo sports ieaudzi­ nāja manī psiholoģisku noturību. Tāpēc es joprojām nekur tālu no sporta nevaru atrauties. Ar prieku palīdzu sportot citiem, palīdzu organizēt sporta pasākumus, palīdzu bērniem un jauniešiem kā varu. Daudz strādāju ar bērniem kā kalnu slē­

72

pošanas instruktors. Tagad arī ar vēl vienu savu pamatīgu hobiju — fotografēšanu — parādu visiem, cik sportot ir forši un vaja­ dzīgi. Fotogrāfija šobrīd ir viens no maniem instrumentiem, mana skatuve, uz kuras es sabiedrībai rādu sportošanas burvību.

ta pasākuma ritmā, gaitā, gaisotnē un spēj pacelties spārnos virs tā, tad ir ļoti viegli strādāt, tad bieži vien stundas un kilomet­ ri paskrien nemanot... Tad arī nav grūtību fotografējot noskriet maratonu.

Buršanās vannas istabā un rajons pret rajonu

— Šķiet, tev nu jau gluži par ikgadēju tradīciju kļuvis skriet un fotografēt Lattelecom Rīgas maratonu... — Esmu skrējis pusmaratonus un ma­ ratonus kā dalībnieks, bet, jā, tagad jau vairākus gadus daru to ar fotoaparātiem ro­ kās. Pēdējos trijos Lattelecom maratonos es­ mu skrējis pusmaratona distanci un vien­ laikus fotografējis dalībniekus. Tādās reizēs, fotografējot pusmaratonu, sanāk noskriet apmēram 23—24 kilometrus, jo nepār­ traukti nākas joņot gan zigzagā, gan turp un atpakaļ, ķerot kadrus. Turklāt aptuve­ ni ceturto daļu no distances sanāk noskriet atmuguriski, ik pa laikam pietupjoties, ar izklupieniem... Pēc finiša bieži vien dodos tālāk distancē turpinu skriet un fotografēt... Šogad tā noskrēju aptuveni 32 kilometrus. — Vai tā nav sevis mocīšana — dragāt vairākus desmitus kilometru ar smagu fotokameru kaklā? — Ar mazo ziepīti esmu skrējis Rīga— Valmiera 107 kilometru ultramaratonu, pie­ dalījies 24 stundu piedzīvojumu un ro­ gaininga sacensībās, bet maratonus un pusmaratonus esmu veicis, fotografējot ar lielajiem verķiem. Tā noteikti nav sevis mo­ cīšana, drīzāk — sevis izaicināšana un pa­ sākuma pilnīgāka izgaršošana gan kā da­ lībniekam, gan kā reportierim. Tā kā nu jau divus gadus aktīvi neskrienu, Rīga— Valmiera 107 km pieteicos par brīvprātīgo un vairāk nekā 48 stundas pavadīju nomo­ dā, fotografējot ultramaratonu un veidojot tiešsaistes reportāžas no distances, kas sa­ vāca pat vairākus desmitus tūkstošus lie­ lu auditoriju. Tas ir kā apburtais loks — es iedves­ moju kādu, kāds iedvesmo mani, mēs saņemam enerģijas lādiņu, atdodam to un saņemam pretī. — Varētu teikt — sinerģija. — Tas laikam ir līdzīgi kā skatuves māksliniekiem — tu izliec visus spēkus un sirdi, visus 100 procentus, bet pretī sa­ ņem jaunus 100 procentus un dragā tālāk. Tas strādā kā lielisks dzīves akumulators un katalizators. Jo vairāk tu mauc, jo vai­ rāk vari. Tā nav mocīšana, tas ir ceļš, ko eju ar baudu.

— Kā aizsākās šī tava kaislība fotografēt sportu? — Jau kopš mazotnes man līdzās bi­ ja daži draugi, kuri prata fotografēt, to­ laik vēl ar filmiņu kamerām — smenām un zenītiem... Apbrīnoju šos puišus un ar aizrautību piedalījos viņu fotografēšanas pasākumos — sākot ar pagalma futbola spēļu fotografēšanu, štābiņu iemūžināšanu Gaujas senlejas gravās un beidzot ar bur­ šanos ap filmiņu attīstīšanu un fotogrāfiju fizisku radīšanu vannas istabās, pieklusinā­ tu sarkano lampu staros, eksperimentos ar fotoķīmiju, filmiņām un fotopapīru. Tur aiz­ sākās mana patika pret fotogrāfiju. Sporta foto sekoja krietni vēlāk, kad jau pats bi­ ju izgājis cauri vairāku sporta veidu sko­ lai kā sportists vai entuziasts. Savu pir­ mo puslīdz nopietno fotoaparātu iegādājos 2004. gadā. Aptuveni tad arī mani sāka aicināt šo un to pafotografēt kā draugam. — Neesmu fotogrāfs, bet labi atceros pirmo foto, ko uzņēmu savā dzīvē, — nobildēju Jūrmalā vectēvu. Bez cepures, kura tobrīd viņam bija galvā. Vai tu atminies savu pirmo uzņemto bildi? — Pirmās fotogrāfijas uzņēmu bērnībā ar draugu fotoaparātiem. Bija atļauts iztē­ rēt vienu vai — maksimums — divus fil­ miņas kadrus. Lieki piebilst, ka pirmie kad­ ri bija mākslinieciski stipri vērtīgi... Diemžēl līdz šai dienai tie nav saglabājušies un si­ žetu arī vairs neatceros — tas noteikti bija kaut kas no astoņdesmito gadu mazpilsētas puiku ikdienas dzīves ainiņām. Visspilgtāk atminos futbola fotogrāfijas, kad puikas no dažādiem pilsētas rajoniem sacentās impro­ vizētajos pagalmu turnīros — rajons pret rajonu. Tas bija kaut kas! — Tu pieminēji, ka sporta fotogrāfam vissvarīgākā prasme, kas jāattīsta, ir priekšnojauta. Kā tas notiek? — Fotografējot sporta pasākumu, man ir svarīgi būt pārākam par to. Tas nozīmē: ietekmēties no pasākuma jau krietni pirms starta, lai pašā pasākumā meistarības un fantāzijas lidojumam piešķirtu visplašākās robežas. Būt un justies tā, it kā tu kontro­ lētu pasākumu. Ja ir šāda sajūta, tad ir arī īstā garša — visas darbības notiek harmo­ niski, īpaši neiespringstot, ļaujoties, no vie­ nas puses, savām fantāzijām un vēlmēm, no otras — ļaujot pasākumam atkal un atkal tevi aizraut un parādīt sevi no jau­ nas puses. Kad sasniedz tādu brīvības sa­ jūtu un jūti, ka esi iekļāvies konkrētā spor­

Nevis mocības, bet ceļš

Kā nevajag skriet... — Un kādas atziņas nāca, veicot ultramaratonu Rīga—Valmiera? Kaut kas tik garš, ilgs, fiziski mokošs... — Noskriet 107 kilometrus nav ne­ maz tik grūti, ja tev patīk tas, ko dari. No 2009. gada līdz 2015. gadam es aktī­

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


DZĪVESVEIDS

vi skrēju. Lai gan nekad neesmu trenējies skriešanā, man bija savi mazie mērķi, ku­ rus arī sasniedzu, — maratonu noskriet āt­ rāk par četrām stundām, pusmaratonu — par 100 minūtēm. Pēc kāda laika nāca arī apziņa, ka gribu noskriet 100+ kilometru distanci. Vienmēr esmu skrējis ar baudu. Nebija nekādas treniņu programmas. — Ārprāts... Tiešām bez nekādas treniņprogrammas!? — Tādā ziņā skriešanai piegāju neno­ pietni vai vieglprātīgi. Vienkārši maucu, cik bija iekšā un kā patīk... Varēju nedē­ ļā uztaisīt trīs skrējienus pa 20—30 kilo­ metriem un varēju pāris nedēļas neskriet. Tas viss, protams, atsaucās uz ve­ selību. Traumas un mikrotraumas, kas iekrātas, piekopjot šādu skriešanas politiku, deva par sevi ziņu. Pārmērīgas slodzes un ne­ pareizs treniņu režīms — esmu uzskatāms piemērs tam, kā nevajag darīt. (Smejas.) Tagad varētu dot skrējējiem iesācējiem daudz vērtīgu padomu, lai viņi neatkārto­ tu manas kļūdas. Jau pirmajā sezonā, kad sāku aktīvi skriet, noskrēju gan pusma­ ratonu, gan Siguldas kalnu maratona 33 kilometru distanci un bez laika kontroles devos arī 55 kilometru distancē. Skrēju Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

daudz, bez metodikas, neregulāri, bet bieži. Pēc visa tā man tagad ir izoperēti meniski un esmu spiests stipri padomāt par skrie­ šanas tehniku un seguma izvēli... Ticu, ka pienāks brīdis un skriešanu atkal atsāk­ šu — prātīgāk un saudzīgāk. — Kas ir neaizmirstamākais, ko, būdams fotogrāfs, sportā esi piedzīvojis? — Spilgtākās un neaizmirstamākās emocijas biežāk sniedz vienkārši cilvēki, kuri ar saviem unikālajiem stāstiem pie­ rāda un parāda, ka dzīve ir kustība un kustība ir dzīve. Vēl viena kategorija, kas sniedz neizmērojamu prieku un neaizmirs­ tamas emocijas, ir bērni, kuri startē dažā­ dās sacensībās, kuri sporto, kuri jau ar pir­ majiem dzīves gadiem izbauda, ko nozīmē sports, ko nozīmē aktīvs dzīvesveids. Bērni, kuri izbauda sportu kopš bērnības, noteikti ir pat lielāks emociju un gandarījuma avots nekā profesionāļi, kurus pazīst visa pasaule.

Sporta veids avantūristiem — Vēl viena tava aizraušanās ir gaisa baloni. Kādēļ nodarboties ar ko tik ekstrēmu — lidināties grozā pa mākoņiem? — Liktenis mani saveda kopā ar gaisa balona piloti Ingu Ūli. Kļuvu gan par ko­

mandas biedru, kurš palīdz uz zemes un gaisā, gan par ekipāžas fotogrāfu, kam jā­ spēj pielāgoties neparastiem ap­stākļiem un sabliezt skaistus kadrus. Kad tu lido ar lid­ mašīnu un atrodies kastē ar iluminatoriem, lai cik lieli un dzidri tie arī būtu, tu ne­ kad nesajutīsi to burvību, ko sniedz lido­ jums, atrašanās debesīs... Tas miers un klu­ sums, ainava, rāma, nemanāma gaita — to var izbaudīt tikai lidojumā ar gaisa balonu. Nenoliedzami — sporta veids avantūristiem. — Esmu ievērojis, ka feisbukā aktīvi posto par bērnu mazkustīgumu un atkarību no IT tehnoloģijām, aicinot vecākus atraut bērnus no zilajiem ekrāniem un nodarbināt viņus sportā vairāk. Cik saprotu, tev ir pamatotas bažas par sabiedrības nākotni? — Neveselīgas tendences ir novēroja­ mas, bet tas nav kritiski, jo mani novēro­ jumi liecina, ka bērni labprāt sportotu un kustētos, ja viņiem būtu motivācija, iespē­ ja un mērķis. To var iedot tikai pieaugušie — vispirms vecāki, pedagogi, treneri un ti­ kai pēc tam — valsts vai pašvaldība. Mēs bieži vien plātam rokas un gaidām, kad mums kāds uzbūvēs stadionu vai olimpis­ ko centru. Un tad mēs sāksim trenēties, vest bērnus uz klubiem un sporta sekcijām, tad bērni sportos.... Nesportos! Vispirms jābūt iniciatīvai, milzīgam entuziasmam, aizrautībai, jāspēj pavilkt aiz sevis bērnus un viņu vecākus. Un tikai tad var cerēt, ka, smagi strādājot, tevi un tavus centienus pamanīs, atbalstīs, iedos par to burkānu. — Pēdējā laikā ar jaunu sparu tiek kultivēts tautas sports... — Latvijā ir viena liela problēma — nav izpratnes par to, ka tautas sports sā­ kas no mazotnes... Bērnam sporta nepie­ ciešamība ir jāiepotē no dzimšanas, lai tā kļūst par dzīves normālu sastāvdaļu, — kā izglītība. Tad arī pavērsies reāla iespē­ ja, ka cilvēks veidosies veselīgs un tādā pašā garā audzinās savus bērnus. Kas Latvijā ir vidusmēra skrējējs? Cilvēks, kurš, visticamāk, jau ir sasnie­ dzis brieduma gadus, saskāries ar veselības traucējumiem, varbūt lieko svaru. Cilvēks sāk skriet, sasniedzot 30—40 gadu slieks­ ni. Ko viņš ir darījis iepriekš? Bendējis se­ vi! Jo nedz ģimene, nedz pedagogi, nedz apkārtējā sabiedrība nav nodemonstrējusi, ka kustīgums cilvēkam ir vitāla nepiecie­ šamība. Tāpēc es vienmēr priecājos par ģi­ menēm, kurās bērniem mīlestība pret spor­ tu tiek ieaudzināta no autiņbikšu posma. Visticamāk, šis bērns arī 18 un 28 gados turpinās sportot, būs aktīvs, vesels un ga­ lu galā — laimīgs un produktīvs. Sāciet ar sevi, negaidiet! ©

Kristaps ZAĻKALNS 73


LEĢENDAS

Atļauties vieglatlētiku Marita Ārente pēdējās desmitgadēs vairāk pazīstama kā sekmīga vieglatlētikas trenere, taču statistikas draugi zina, ka viņai pieder astotais vecākais Latvijas rekords nebūt ne eksotiskā disciplīnā — 800 metros, kā arī 1000 metros (abi sasniegti 1984. gadā). Latvijas čempionu sarakstā atrodami četru Ārentu vārdi: Maritas vīrs Pēteris — vidusdistančnieks, vecākais dēls Mareks — kārtslēcējs, olimpietis, kā arī jaunākais dēls Pauls — vidusdistančnieks. Savulaik jauniešu konkurencē sekmīgi startēja arī meita Petra. Īstena vieglatlētu dinastija.

M

aritas rekords 800 m skrējie­ nā joprojām ir pārsteidzošs — ātrāk par divām minūtēm ne­ viena Latvijas sportiste joprojām šo distanci nav veikusi. Tagad varam cerēt uz Līgu Velveri, kura 2016. gadā sa­ sniedza 2:02,71. Marita ātrāk par divām minūtēm savulaik skrējusi piecas reizes! Ar rekordisti un treneri Maritu Ārenti tiekos pirms bērnu treniņa, kas notiek vienā no Purvciema skolām, jo Rīgā, kā zināms, neviena īstena vieglatlētikas sta­ diona šobrīd nav. — Zinot padomju laiku paradumus augstu sasniegumu sportā, neviļus rodas jautājums — šie izcilie rezultāti sasniegti ar dopingu? — Jūs neesat pirmais, kas to pra­ sa, bet atbilde man var būt tikai vie­ na — nezinu, kas tas ir, jo nekad to ne­ esmu mēģinājusi. Kā zināms, milzīgajā Padomju Savienībā labu sportistu netrūka, un es ar savu 1:58 pat netiku desmit­ niekā. Līdz ar to nebiju padomju sporta funkcionāru uzmanības lokā, kas uz tā­ du soli būtu piespieduši, ja skrietu ne­ daudz ātrāk. Turklāt mana biogrāfija pēc tālaika uzskatiem nebija īpaši tīra — es­ mu dzimusi izsūtījumā lietuviešu ģimenē Krasnojarskas apgabalā. Tikai tad, kad man bija pieci gadi, mūsu ģimene pārcē­ lās uz dzīvi Latvijā, Daugavpilī. Dopinga pārbaudes man bijušas kādas piecas rei­ zes... Vienmēr esmu uzskatījusi, ka sportā veselību nedrīkst sabeigt. Man galvenais bija ģimene, bērni. Ja nu rastos problē­

74

mas? Starp citu, savus rekordus sasnie­ dzu pēc meitas Petras piedzimšanas, no­ pietnā vecumā — 26 gados, kad jau vairs netiku uzskatīta par perspektīvu. — Kā kļuvāt par vieglatlēti? Izmē­ ģinājāt arī citus sporta veidus? — Nē, vieglatlētika bija mans pir­ mais un vienīgais sporta veids. Atceros, ka tolaik slavenais treneris Jāzeps Vitānis (viņa meita Irēna bija Eiropas junioru čempione daudzcīņā) ilgu laiku mani pie­ runāja, līdz atnācu uz stadionu. Sāku tre­ nēties 14 gadu vecumā. Sākumā darīju visu — izmēģināju spēkus arī daudzcīņā, kuru joprojām uz­ skatu par vieglatlētikas pamatu (un pēc tā vados arī savā darbā), jo tikai tur var saprast, kura varētu būt īstā disciplīna. Veicās labi, patika barjerskriešana, tāl­ lēkšana, lēcu ap 5,90 m, vienīgi nevei­ cās ar lodes grūšanu — netiku pat līdz deviņiem metriem... Vēlāk vairāk skrēju 200 un 400 m. — Kad sākāt skriet 800 m? — Par tik garu distanci pat nedomā­ ju, taču tad uz Daugavpili no Ventspils pārcēlās jauns, stalts un smuks 400 un 800 m skrējējs Pēteris Ārents. Viņš bi­ ja izdomājis, ka jātrenējas pie tālaika la­ bākā vidusdistančnieku trenera Romualda Zigmunda, tāpēc mēroja 400 km garo ceļu. Trenējamies kopā, ieskatījāmies viens otrā un 19 gadu vecumā apprecējāmies. Vīra pierunāta, arī kādu pusgadu trenē­ jos pie Zigmunda.

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


ita Mar NTE gaite) E si Ruz ĀRim u (dz

Vieglatlētikas trenere Dzimusi

1957. gada 5. decembrī Krasnojarskas apgabalā, kopš piecu gadu vecuma dzīvo Latvijā

Izglītība

Daugavpils 11. vidusskola, LVFKI (tagad — LSPA), pedagoģijas maģistre

Sporta gaitas

no 14 gadu vecuma trenējas vieglatlētikā

Treneri

Pēteris Ārents, pirmais treneris Jāzeps Vitānis, vēlāk Romualds Zigmunds

Lielākie sasniegumi Latvijas rekordiste 800 un 1000 m (1984.), sešpadsmitkārtēja Latvijas čempione, divkārtēja PSRS meistarsacīkšu bronzas medaļu ieguvēja 4x400 m stafetē Labākie rezultāti 200 m — 24,2, 400 m — 52,4, 800 m — 1:58,64, 1500 m — 4:13,70, 400 m/b — 1:01,7 (Latvijas pirmrekords), septiņas reizes labojusi Latvijas rekordu

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Darba gaitas

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

vieglatlētikas trenere SK Arkādija, bijusi docente Latvijas Policijas akadēmijā, pulkvežleitnante

Ģimenes stāvoklis precējusies (1976.) ar Pēteri Ārentu, bērni — meita Petra, dēli Mareks un Pauls, ir divi mazbērni Vaļasprieki

izbraukumi pie dabas, ceļojumi

75


LEĢENDAS

Turpinājām trenēties kopā arī vēlāk, kad pārcēlāmies uz Aizkraukli, ko tolaik sauca par Stučku. Mums kā perspektī­ viem sportistiem iedeva atsevišķu dzīvok­ li, un bijām laimīgi, tad jau trenējos ti­ kai pie Pētera. Vēlāk pārcēlāmies uz Rīgu. Pēteris sāka strādāt par pilntiesīgu treneri, jo sa­ censībās vairs nestartēja. Viņš kā spor­ tists noteikti būtu sasniedzis vairāk, bet muguras traumas dēļ viņa sporta gaitas agri aprāvās. Pēteris bija tas, kas pirmais saprata, ka manas sprintera dotības īsajām distan­ cēm ir nepietiekamas, un pamazām sā­ ka mani trenēt stadiona diviem apļiem. Interesanti, ka 800 m man likās vieglāki nekā 400. Vairāk varēja padomāt, sadalīt spēkus, nodarboties ar taktisku cīņu. Tas bija interesanti. Piedzima Petra, atgriezos sportā un tā pa īstam sāku skriet 800 m. — Vai atceraties pirmo reizi, kad noskrējāt ātrāk par divām minūtēm? — Pirmo reizi to paveicu Rīgā PSRS kausu izcīņas pusfinālā 1983. gadā. Interesanta bija nākamā reize. Tolaik pava­ saros trenējāmies PSRS dienvidos un mo­ des lieta bija jau sezonas sākumā sasniegt labus rezultātus. Toreiz Sočos finiša taisnē pūta briesmīgs vējš, kas noteikti kādas se­ kundes pēdējos 100 m atņemtu, tāpēc orga­ nizatori nolēma startu un finišu pārcelt uz 200 m atzīmi (tā manā dzīvē vairs nav ga­ dījies). Tā, vējam pūšot (800 m vēja spēku nemēra), finišēju 1:58,67. Tas bija jau kriet­

Soli solī. Pēteris un Marita trasē jau vairāk nekā četrdesmit gadus

Uzvara! Marita Tartu stadionā uzvar Igaunijas un Latvijas valstssacīkstēs 800 metros (1983)

76

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


LEĢENDAS

ni ātrāk par Sarmītes Štūlas Latvijas rekor­ du (2:00,8). Pēc tam vēl divas reizes laboju Latvijas rekordu. Pavisam piecas reizes no­ skrēju ātrāk par divām minūtēm. Skrēju arī 1500 m (4:13,70), bet tas man likās par garu, vairākas reizes pat izstājos. 800 m man derēja kā uzlieti. Interesanti, ka kļuvu par Latvijas pirmre­ kordisti 400 m barjerskrējienā, jo agrāk tādas disciplīnas sievietēm nebija. Vēl ku­ riozs — mums toreiz bija nevis 10 barje­ ras, kā jābūt, bet 11. — Pēc dēla Mareka piedzimšanas 1986. gadā vairs nedomājāt atgriezties sportā? — Domāju, bet ģimene bija svarīgā­ ka, arī gadu jau nebija mazums, un sā­ ku strādāt par treneri. Viens no mērķiem bija ar laiku vieglatlētikā iesaistīt arī bēr­ nus. Sāku ar meitu Petru, kura labi skrē­ ja gludo sprintu, arī barjeras. Vēlāk trenē­ ju Mareku, bet, kad viņš nolēma sevi veltīt kārtslēkšanai, pārcēlu viņu pie daudzcīņnie­ ku trenera Maigoņa Pūliņa, vēlāk nodarbo­ ties ar dēlu pierunāju īsteno kārtslēcēju tre­ neri Igoru Izotovu, tas nebija viegli, jo neko perspektīvu viņš dēlā nesaskatīja. Droši vien tagad viņš to nenožēlo, jo Mareks startējis divās olimpiskajās spē­ lēs un gatavojas Tokijas spēlēm. Mareks ir neatlaidīgs, īsts cīnītājs, un es ticu, ka viņš savu meistarību vēl pierādīs. Jaunāko dēlu Paulu trenēju es. Pirms trim gadiem 800 m viņš sasniedza daudz­ sološu rezultātu — 1:48,68, taču tad ne­

daudz sabremzēja, turklāt guva kājas trau­ mu. Arī mācības LU maģistrantūrā prasa laiku. Domāju, ka labs stimuls censties vairāk bija viņa starts universiādē Taibejā. Ceru, ka viņš vēl spēs noskriet ātrāk. Es gan reizēm viņam saku, ka jātre­ nējas tik daudz, cik es un tēvs agrāk tre­ nējāmies, tad rezultāti būs, taču mūsdie­ nu jaunatni grūti pierunāt tādām slodzēm, jo tagad ir daudz citu prioritāšu... — Vai šajos 33 gados tiešām nav bijusi neviena skrējēja, kas varētu labot jūsu rekordu? — Dīvaini, bet nevienu tādu nemanī­ ju. Te nav runa tikai par talantu, nav arī tādu treneru, tādu meiteņu, kuru mērķis būtu pasaules klase un nekas cits. Ir va­ jadzīgs milzu darbs, lai sasniegtu tādus rezultātus. Mūsdienās (ne tikai vieglatlēti­ kā) labus rezultātus sasniedz jaunieši, bet junioru kārtā sportistu kļūst mazāk, ne­ maz nerunājot par pieaugušo sportu, kur reizēm nav, kam dot medaļas. Ar cerībām skatos uz Līgu Velveri. Viņai ir dotības. Atliek smags darbs un, ko tur liegties, reizēm vienmuļš darbs. Lai nu kā toreiz dzīvojām, bet ma­ nos sporta gados bija citādāk. Bija daudz un dažādas sporta biedrības, starp kurām notika Vissavienības sacensības. Piedalīties tajās bija katras biedrības goda lieta un pienākums. Tāpēc bez zvaigznēm bija arī daudz labu sportistu, kurus dažādos veidos atbalstīja, deva talonus ēšanai, par brīvu ņēma uz nometnēm dienvidos, labākie tika

Pašiņš. Marita kopā ar dēliem Paulu (no kreisās) un Mareku Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

noformēti kaut kādos darbiņos (oficiāli spor­ tisti bija amatieri un naudu par to saņemt nedrīkstēja), kur saņēma nelielu, bet to­ mēr algu. Tas ļāva sevi ziedot sportam arī pieaugušo kārtā, un konkurences netrūka. Manā laikā Latvijas čempionātā 400 m sievietēm vispirms bija priekšsacīkstes, tad pamatsacensības un tikai tad fināls. Tagad fināla astoņnieku grūti savākt... Viss prasa naudu. Ja nav turīgu ve­ cāku, ja neesi LOV sastāvā, tad līdz lie­ lajam sportam nokļūt ir grūti. Bet ir tā­ di, kuri varētu uzplaukt vien pēc gadiem divdesmit. Es arī tāda biju. Esmu ievērojusi, ka audzēkņu kļuva vairāk tad, kad Rīgā skolēniem par satik­ smes pakalpojumiem vairs nebija jāmak­ sā. Tomēr atspaids. — Nav grūti katru rudeni nokomplektēt jaunas audzēkņus grupas? — Lai cik dīvaini, bērni joprojām nāk un grib trenēties vieglatlētikā. Atnāk paši, ved vecāki, bijušie vieglatlēti, mani kādreizējie audzēkņi. Reizēm pabrīnos, jo šobrīd vieglatlētiem nav jaunu, modernu un ērtu sporta celtņu. Ir grūti konkurēt kaut vai ar hokeju, kur ik pa brīdim nāk klāt kāda jauna sporta halle, kur vecāki var pasēdēt mājīgā kafejnīcā, kur ir la­ bas dušas telpas, ērtas ģērbtuves. Mums vecajā manēžā jāvelk ziemas drēbes, lai nenosaltu. Pat šobrīd likvidētā Daugavas stadiona manēža-koridors jāvērtē kā zau­ dējums vieglatlētikas nākotnei. Domāju, ka drīzumā uzcels (ceru, ka uzcels) jauno sporta manēžu, bet arī tad paies gadi, līdz sportisti izaugs. — Vieglatlētikai sāksies grūti laiki? — Kad tie ir bijuši viegli? Nedomāju, ka vieglatlēti pazudīs, bērni trenēsies, gūs medaļas jauniešu mačos, ar pieau­ gušajiem gan būs grūtāk. Kad aizies šī paaudze — šķēpmetēji, Misāns, Leitis, Prokopčuka, citi, kas nāks viņu vietā? Kaut gan prognozēt ir grūti, jo ik pa brī­ dim uzrodas kāds tīrradnis, fanātisks tre­ neris, veidojas tandēms, un viss notiek. Man bija laba sapratne ar trīssoļlēcē­ ju Pāvelu Kovaļovu un augstlēcēju Lieni Karsumu, kuri Eiropas U-20 čempionātā ieguva bronzu un sudrabu. Vieglatlētika nekur nepazudīs. Pirm­kārt, sportā tas ir pamatu pamats, tāpat netrūks tādu, kuri grib pašu spēkiem visu sasniegt, nevis paļauties uz komandas biedriem kā sporta spēlēs. Tas, ka bērni tumsā brauc ar sabiedrisko transportu uz nemājīgo ma­ nēžu Rīgas otrā galā, par kaut ko liecina. Vieglatlētiku mēs varam atļauties, un tā ir jāatļaujas vienmēr! ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 77


Uz Alūksni! Biatlona treneru cerību virzienā skatās Valdis Bērziņš

Izbaudīsim atvasaru! Ventspils un Jelgavas 3x3 basketbolisti skrējienā uz zālāju gatavi aizmirst pat par bumbu

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Sausām kājām neizkļūsi... Rudens regbijs meitenēm

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

PIESPĒLE

Abi eksponāti muze- Matjuhins skan tikpat vareni kā Maļuhins! Savam audzēknim jam? Ķekavas florbola Kirilam cenšas ieskaidrot Oļegs Maļuhins treneris Ints Vancāns ar dāvanām jaunās sporta zāles atklāšanā

Foto: Renārs Buivids, Sports

Mati tik noplīvoja. OC Limbaži/MSĢ spēlētāja servētā bumba lido tieši virs komandas biedru galvām

Foto: Renārs Buivids, Sports

Spēlējam līdz sienai! Betsafe/Ulbroka un Lielvārdes/Fat Pipe florbolisti jaunajā sezonā vēlas lielākus laukumus

78

Šoreiz neizdevās. OC Limbaži/MSĢ volejbolistiem tomēr zaudējums piecos setos pret čempioniem

Foto: Renārs Buivids, Sports

Šim iepriekšējā numurā publicētajam attēlam pareizais paraksts ir šāds. Bloks jāliek šādi! Latvijas Paralimpiskās komitejas bijušais ģenerālsekretārs Andris Ulmanis palīdz Latvijas pludmales volejbolistiem Eiropas čempionātā Jūrmalā. Atvainojamies Andrim Ulmanim un Latvijas Paralimpiskajai komitejai par sagādātajām neērtībām!

Foto: Renārs Buivids, Sports

Kļūdas labojums

Vainīgā meklējumos. Ķekava ielaidusi vārtus — kurš pieļāva kļūdu?

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris


Foto: Renārs Buivids, Sports

PIESPĒLE

Foto: Renārs Buivids, Sports

Metrs un 25 centimetri. Egils Ziņģītis, Ērtības jābauda arī noraidījuma laikā. kas savulaik izaudzinājis pasaules junioru Lielvārdes/Fat Pipe spēlētājs Atis Blinds (no labās) Ulbrokas sporta zālē vicečempionu Ivaru Silupu, jaunajam trenerim Rolandam Pužulim norāda, starp cik gariem puikām Madonā jāmeklē biatlona lietaskoki

Foto: Agnis Melderis

Foto: Dainis Caune, Sports

Volejbols ir bezkontakta spēle, arī vārdos. Tiesnesis Ilgvars Ozoliņš aicina nekonfliktēt

Pretējos virzienos! Vienā florbola laukumā tiekas divas Ķekavas komandas Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports, Nikon

Citiem 1. janvāris, mums 4. februāris. Jaunam savas dzīves gadam kopā pretī soļo biatlona personības Vitālijs Urbanovičs un Jēkabs Nākums. Uzminiet, kuram tas būs jau septiņdesmitais!

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Kad veloveltņi palikuši mājās. Iesildīšanās, atvēsinot muguru

Vēl jaukāk nekā uz goda pjedestāla. Pirms starta vasaras biatlonā jūtas Rūdis Balodis

Šampanieti stadionā! Livonia vīri sveic savas meitenes — Latvijas čempiones regbijā

79


o t r po s ā j i s v o t La veid 0 0 1 t, kā –

Ē N O B A lu

inā z i Grib ā n r u ž

m a d a g . 8 1 0 2 ēša

a c en s a n

s:

R 0 EU 23,4 UR m 5E ada 17,5 UR m/g ešie n 0E ē 7 , 11 12 m ešiem EUR ēn 5,85 R 19 m ešiem EU ēn 1,95 16 m ešiem ēn 13 m esim ēn m 11

n Abo

Žurnālu iespējams abonēt: 2018. gadam un janvāra mēnesim: līdz 27. decembrim Latvijas Pasta nodaļās (ar tiešsaistes pieslēgumu un pie pastnieka) līdz 27. decembrim Latvijas Pasta interneta vietnē https://abone.pasts.lv (meklē 1003) līdz 18. decembrim pa tālruni 67008001, 27008001 līdz 22. decembrim, sūtot e-pastu uz redakcijas adresi birojs@sporto.lv vai zvanot pa tālruni 29602443 un norādot precīzu piegādes adresi. Rēķinu samaksai nosūtīsim pa pastu interneta vietnē ABONE.LV līdz 27. decembrim

80

Žurnāls Sports • 2017. gada oktobris

Žurnāls ''Sports''  

2017. gada oktobra numurs