__MAIN_TEXT__

Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

Nr. 1 (368) 2021. JANVĀRIS

3x3.

Labākās lietotnes sportošanai

Pasaules labākā komanda Ivans KLEMENTJEVS – senioru prezidents

Andris un Juris ŠICI.

Bagātākais čempionāts Patrīcijas EIDUKAS Tour de Ski

Cena Eur 1,95


Uz 1. vāka kolāža no Romāna Kokšarova foto

ŠAJĀ NUMURĀ

26. PADOMS Sporto gudri 14. SACENSĪBA UN LAUREĀTI Bagātākais Eiropas čempionāts

20. PERSONĪBAS

Gada sporta skolotāji

32. PROCESĀ Latvijas hokeja čempionāta anatomija

36. GAUDEAMUS Sporta stipendiātu līderu dzīve

40. RUNĀ PREZIDENTS Olimpiskais čempions Ivans Klementjevs

50. BROKASTIS ČEMPIONIEM

4. ČEMPIONI

Pasaules labāko ultramaratonistu diēta

Nauris Miezis, Agnis Čavars, Edgars Krūmiņš, Kārlis Pauls Lasmanis

58. TOREIZ UN TAGAD Liene Jansone

10. ZIBSNIS

Augstāk par iespējamo

52. VĒSTURE

Kad pakavi cērt ledu

46. CERĪBA Kristapa Miķelsona mērķis

Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība: nr. LV40008097373 Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013 E-pasts: birojs@sporto.lv

MĒNEŠA ŽURNĀLS

Galvenais redaktors: Dainis Caune Galvenā redaktora vietnieks: Kristaps Zaļkalns Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne

3


ČEMPIONI

Pasaules labākā komanda?

Šaubu nav!

Uz

šo jautājumu devām ­iespē­ju atbildēt latviešu skarbāko sāncenšu — serbu Liman un Novi Sad — pārstāv­jiem, kā arī gada lielākā pārsteiguma autoru Lietuvas Utena spēlētājam, bet neatkarīgā eksperta lomā piesaistījām FIBA 3x3 basketbola oficiālo balsi — visu nozīmīgāko tiešraižu komentētāju, amerikāni Kailu Montgomeriju, kurš ir redzējis visas (!) Pasaules tūres spēles pēdējos piecos gados. Pagājušais gads bija īpašs arī FIBA 3x3 basketbolā, jo Covid-19 pandēmijas dēļ tika atcelti daudzi starptautiskie turnīri, valstu izlases tā arī netika pie spēlēšanas, jo nenotika ne Pasaules kausa turnīrs, ne kontinentālie čempionāti. Protams, netika aizvadīts Tokijas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrs, kā arī pašas olimpiskās spēles, kas noteikti kļūtu par pasaules labāko 3x3 basketbolistu karjeras nozīmīgāko turnīru. Pretendentu pulkā sporta veida vēsturē pirmajam olimpiskajam turnīram bija un ir arī Latvijas izlases kvartets, kura sastāvs ir identisks Rīgas klasiskajam virknējumam.

4

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


ČEMPIONI

Foto: FIBA 3x3

Par 2020. gada Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) 3x3 basketbola Pasaules tūres finālturnīra čempioniem decembrī Džedā (Saūda Arābija) kļuva Rīgas kvartets — Nauris Miezis, Agnis Čavars, Edgars Krūmiņš un Kārlis Pauls Lasmanis. Par finālturnīra un visas sezonas vērtīgāko spēlētāju tika atzīts ķekavnieks Miezis. Vai Rīga ir pasaules labākā komanda un Miezis — labākais spēlētājs?

Ceļā uz finālu. Naura Mieža (ar bumbu) pārstāvētā Rīga pusfinālā uzveica četrkārtējo čempionvienību Serbijas Novi Sad Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

››› 5


ČEMPIONI

Tokijas olimpiskās spēles pārceltas uz šā gada 23. jūliju—8. augustu, tādēļ jau laikus tiek plānotas arī kvalifikācijas sacensības. FIBA izziņojusi, ka olimpiskais kvalifikācijas turnīrs ar 20 izlašu dalību gan vīriešiem, gan sievietēm notiks no 26. līdz 30. maijam Austrijas pilsētā Grācā. Gan vīriešiem, gan sievietēm uz spēles tiks liktas trīs ceļazīmes uz olimpisko Tokiju. Jūnija sākumā ieplānots arī papildu kvalifikācijas turnīrs, kurā tiks izspēlēts pa vienai atlikušajai vietai olimpiskajā turnīrā. Pašreiz tieši šie datumi ir svarīgākie, izstrādājot Latvijas labāko 3x3 basketbolistu gatavošanās plānu 2021. gada sezonai. Atgādināsim, ka 3x3 basketbola olimpiskajā debijas turnīrā Tokijā sacentīsies astoņas izlases kungu un dāmu turnīrā. Japāna kā sacensību saimniece tika tikai pie vietas vīriešu konkurencē, bet tai pievienojās pasaules ranga trīs labākās valstis — Serbija, Ķīna un Krievija. Savukārt sieviešu konkurencē visas četras vietas tika atvēlētas ranga izcilniecēm — Krievijai, Ķīnai, Mongolijai un Rumānijai. Atbilstoši šim pašam FIBA rangam vietu kvalifikācijas turnīrā ieguva tikai Latvijas vīriešu izlase, bet dāmas palika tuvu aiz svītras.

Pasaules tūres īsākā sezona

FIBA 3x3 basketbola Pasaules tūres devītā sezona bija īsākā šo klubu sacensību vēsturē, jo pat debijas reizē 2012. gadā notika pieci posmi un finālturnīrs. Pirms gada FIBA izziņoja, ka 2020. gadā Pasaules tūrē būs 14 Masters turnīri (posmi), bet čempions tiks noteikts novembrī Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Pandēmijas laikā noteikto ierobežojumu dēļ tika atcelts viens turnīrs pēc otra, labākajām klubu komandām satiekoties tikai augusta beigās vienā no 3x3 basketbola sacensību tradicionālajām vietām — Debrecenā (Ungārija). Turklāt tur notika uzreiz trīs turnīri, kuri ērtības labad tika pie atšķirīgiem nosaukumiem — Debrecenas, Ungārijas un Eiropas Masters. Ņemot vērā, ka 2020. gada 1. aprīlī tika iesaldēts arī komandu rangs, tad šajos turnīros Ungārijā piedalījās gandrīz nemainīgs vienību sastāvs, piesaistot arī dažu pasaulē tomēr izspēlēto kvalifikācijas turnīru uzvarētājus. Īpašo debitantu pulkā bija arī Latvijas abu kaimiņvalstu 3x3 basketbolisti — Lietuvas Utena un Igaunijas Tallinn. Tieši Utena parūpējās par lielāko pārsteigumu, jo uzreiz pirmajā turnīrā aizkļuva līdz pat finālam, bet sezonas ceturtajā turnīrā Dohā ieguva 3. vietu, tiekot arī pie iespējas spēlēt finālturnīrā. Rīgas 3x3 basketbolistiem šī bija ceturtā sezona Pasaules tūres apritē. Sagatavošanās posmā spēļu prakse vispirms tika iegūta no janvāra līdz martam Sanktpēterburgā (Krievija) notiekošās Eiropas Vienotās līgas četros turnīros, bet sacensību apritē latvieši atgriezās tikai jūnija pašā izskaņā, iesaistoties Igaunijas čempionātā, kura finālā augustā tika gūta 1. vieta. Pašmāju līdzjutējiem bija trīs ­iespējas redzēt Rīgas kvartetu darbībā —

6

PASAULES TŪRES FINĀLPOSMS (Vieta, vieta pirms gada, komanda, valsts) 1. (3.) Rīga (Latvija) 2. (7.) Liman (Serbija) 3. ( - ) Utena (Lietuva) 4. (1.) Novi Sad (Serbija) 5. (10.) Jeddah (Saūda Arābija) 6. (8.) NY Harlem (ASV) 7. ( - ) Ub (Serbija) 8. (4.) Amsterdam (Nīderlande) 9. ( - ) Šakiai (Lietuva) 10. ( - ) Ulaanbaatar (Mongolija) 11. (5.) Piran (Slovēnija) 12. (12.) Lausanne (Šveice)

Foto: FIBA 3x3

›››

RĪGAS SPĒLES PASAULES TŪRES FINĀLPOSMĀ Grupu turnīrs. Rīga—Jeddah 22:21 (Miezis 10 punkti, Lasmanis 6, Krūmiņš 4, Čavars 2), Rīga—Piran 18:16 (Lasmanis 8, Miezis 4, Krūmiņš 2, Čavars 2). 1/4 fināls. Rīga—Ub 21:11 (Krūmiņš 7, Lasmanis 6, Miezis 5, Čavars 3). Pusfināls. Novi Sad—Rīga 15:18 (Lasmanis 9, Miezis 5, Krūmiņš 3, Čavars 1). Fināls. Liman—Rīga 20:21 (Miezis 9, Lasmanis 8, Krūmiņš 3, Čavars 1).

RĪGAS VISI FIBA 3X3 BASKETBOLA PASAULES TŪRES TURNĪRI (Turnīra sākuma datums, pilsēta, valsts, sastāvs, uzvaras un zaudējumi, izcīnītā vieta). Izcelti Pasaules tūres finālturnīri. Rīgas rezervisti: Artūrs Strēlnieks, Jānis Antrops, Rihards Zēbergs. 25.08.2017. Lozanna (Šveice) Miezis, Čavars, Antrops, Zēbergs 3 — 1 3. 30.08.2017. Debrecena (Ungārija) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 3 — 1 4. 23.09.2017. Čendu (Ķīna) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 2 — 2 3. 28.10.2017. Pekina (Ķīna) Miezis, Čavars, Lasmanis, Antrops 2 — 2 4. 21.07.2018. Saskatūna (Kanāda) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 0 — 2 11. 24.08.2018. Lozanna (Šveice) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 3 — 1 3. 30.08.2018. Debrecena (Ungārija) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 4 — 1 2. 22.09.2018. Haiderabāda (Indija) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 3 — 1 3. 29.09.2018. Čendu (Ķīna) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 4 — 1 2. 27.10.2018. Pekina (Ķīna) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 3 — 2 2. 18.04.2019. Doha (Katara) Miezis, Čavars, Lasmanis, Strēlnieks 4 — 1 1. 1.06.2019. Čendu (Ķīna) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 3 — 2 2. 6.07.2019. Mehiko (Meksika) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 1 — 2 6. 3.08.2019. Prāga (Čehija) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 4 — 1 1. 27.08.2019. Debrecena (Ungārija) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 4 — 1 2. 12.10.2019. Naņdzjina (Ķīna) Miezis, Čavars, Lasmanis, Strēlnieks 2 — 2 4. 18.10.2019. Džeda (Saūda Arābija) Miezis, Čavars, Lasmanis, Strēlnieks 5 — 0 1. 2.11.2019. Ucunomija (Japāna) Miezis, Čavars, Lasmanis, Strēlnieks 3 — 1 3. 29.08.2020. Debrecena (Ungārija) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 3 — 1 3. 1.09.2020. Debrecena (Ungārija) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 4 — 1 1. 4.09.2020. Debrecena (Ungārija) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 2 — 1 5. 20.11.2020. Doha (Katara) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 5 — 0 1. 18.12.2020. Džeda (Saūda Arābija) Miezis, Čavars, Krūmiņš, Lasmanis 5 — 0 1.

Pasaules labākā 3x3 komanda. Rīgas klasiskais kvartets (no kreisās) — Agnis Čavars, Kārlis Pauls Lasmanis, Nauris Miezis, Edgars Krūmiņš

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


ČEMPIONI

Uz komandas biedru rokām. Nauris Miezis dodas uz vērtīgākā spēlētāja apbalvošanu

RĪGAS 3X3 BASKETBOLISTI FIBA 3X3 BASKETBOLA PASAULES TŪRĒ (Spēlētājs; spēles; 1 punkta metieni — iemests/mests, procentuāli; 2 punktu metieni — iemests/mests, procentuāli; soda metieni — iemests/mests, procentuāli; atlēkušās bumbas summā, vidēji spēlē; izšķirošās rezultatīvās piespēles summā, vidēji spēlē; gūtie punkti summā, vidēji spēlē). Spēlētājs Miezis Čavars Krūmiņš Lasmanis Strēlnieks Antrops Zēbergs

S 1p. 99 236/394 (59,9) 99 193/327 (59,0) 86 93/160 (58,1) 82 290/452 (64,2) 18 41/83 (49,4) 8 12/22 (54,5) 4 9/11 (81,8)

2p. 118/531 (22,2) 38/141 (27,0) 124/422 (29,4) 97/371 (26,1) 9/35 (25,7) 16/53 (30,2) 1/4 (25,0)

SM 38/65 (58,5) 33/64 (51,6) 52/75 (69,3) 66/92 (71,7) 4/11 (36,4) 3/4 (75,0) 2/4 (50,0)

AB 334 (3,4) 558 (5,6) 295 (3,4) 275 (3,4) 111 (6,2) 30 (3,8) 9 (2,3)

RP 197 (2,0) 69 (0,7) 49 (0,6) 61 (0,7) 3 (0,2) 6 (0,8) 6 (1,5)

Punkti 510 (5,2) 302 (3,1) 393 (4,6) 550 (6,7) 63 (3,5) 47 (5,9) 13 (3,3)

Foto: FIBA 3x3

Statistikas avots: FIBA 3x3. Autora apkopojums

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

jaunizveidotās Top Gun līgas divos atlases turnīros un finālā Rīgā Akropolē. Panākumi šajās sacensībās gan tika izcīnīti ar Ķekavas vārdu. Iesaldētajā pasaules rangā, kurā tika ņemti vērā klubu komandu spēlētāju iegūtie punkti vēl 2019. gadā, Rīga ieņēma augsto 3. vietu, tādēļ arī nešaubīgi tika pie iespējas spēlēt visos Masters turnīros. Jāpiebilst, ka atbilstoši rangam formālo favorītu statusā bija abi Serbijas grandi — Liman un Novi Sad. Četros posmos divas uzvaras izcīnīja tieši Liman un Rīga, bet četrkārtējie Pasaules tūres fināla triumfatori Novi Sad pagājušajā gadā ne reizi netika tālāk par pusfinālu.

Rīgai un tās līdzjutējiem 2020. gada Pasaules tūre noteikti paliks atmiņā ar fantastiskajiem tālmetieniem Dohas Masters un Džedas fināla izšķirošajos mačos. Vispirms Dohā to paveica Lasmanis, bet Džedā savu 3x3 basketbolista karjeras svarīgāko metienu realizēja Miezis. Abas reizes Rīga uzvarēja ar 21:20, un abas reizes zaudētāju lomā bija Serbijas Liman. Šādi zaudējumi ir īpaši sāpīgi. Šīs atmiņas vēl ilgi paliek spēlētāju prātā. Zaudējuma rūgtumu nebija grūti pamanīt arī Liman līdera Stefana Stojačiča atbildē uz žurnāla Sports jautājumu, vai Rīga šobrīd ir pasaules labākā 3x3 basketbola komanda.

7

›››


ČEMPIONI ›››

1.

Kāpēc FIBA Pasaules tūres finālturnīrā uzvarēja tieši Rīga?

2.

Vai Nauris Miezis pelnīti tika atzīts par fināla un gada labāko spēlētāju?

Pasaules tūres zelta spēle. Liman spēlētājs Stefans Stojačičs (ar bumbu) uzbrukumā pret Nauri Miezi

Kails MONTGOMERIJS Foto: FIBA 3x3

(The Voice, ASV)

8

Kails Montgomerijs strādā par FIBA 3x3 basketbola lielāko turnīru tiešraižu komentētāju un ir sporta veida eksperts. 36 gadus vecais amerikānis pazīstams ar pseidonīmu The Voice (Balss — no agļu val.), līdzjutēju simpātijas iegūstot ne tikai ar atraktīvo komentēšanas stilu, bet arī ar interaktīvo komunikāciju sociālajos tīklos, perfekti apgūstot 3x3 basketbolistu vārdu un uzvārdu izrunu. “Vairāk nekā 15 gadus strādāju sporta raidorganizācijās, ieskaitot astoņus gadus Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) televīzijas raidījumā NBA Gametime. 2015. gadā sākās sadarbība ar FIBA. Pašreiz jau vairs nevaru saskaitīt, cik 3x3 basketbola turnīru tiešraides ir manā rēķinā, vismaz kādu 50,” žurnālam Sports pastāstīja Kails Montgomerijs. “Beidzu spēlēt basketbolu pēc vidusskolas absolvēšanas. Pašreiz basketbolu uzspēlēju tikai ar draugiem, izaicinu dēlu uz 1:1 spēlēm.” Kopš 2013. gada Montgomerija pamatnodarbošanās ir Nacionālās futbola līgas (NFL) ziņu dienesta žurnālista darbs, pēc pārcelšanās uz Losandželosu Kails redzams arī dažādās lomās Losandželosas Clippers televīzijā.

1.

Finālturnīrā Rīga lieliski izmantoja savu trumpi — ātro spēli. Saspēle bija ļoti ātra, sāncenšiem bija grūti izsekot latviešu spēlētāju piespēlēm, šādi Rīgas basketbolistiem iegūstot ne mazums brīvu metienu. Sāncenšiem bija ļoti grūti apturēt Rīgu, jo spēlētāji ir bīstami no jebkuras distances. Nauris Miezis un Edgars Krūmiņš var realizēt tālmetienus, Kārlis Lasmanis — pustālos, kā arī izspēlēt sadarbības līdz pat groza apakšai, kur bīstami ir visi četri.

2.

Nauris Miezis pelnīti tika atzīts par labāko spēlētāju. Visas sezonas garumā viņš demonstrēja lielisku sniegumu, bija labākais arī daudzos statistikas rādītājos, izceļoties gan ar rezultatīvu darbību, gan rezultatīvajām piespēlēm. Visiem atmiņā paliks finālturnīra izšķirošais tālmetiens, ar kuru tika nodrošināta uzvara pār Liman un čempionu tituls, taču svarīgu trāpījumu Miezim netrūka arī citos mačos. Miezim ir ļoti ātrs pirmais solis, pārliecinošs caurgājiens un nesavtība bumbas piespēlēšanā — daudzpusīgi meistarīgs basketbolists.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

Foto: FIBA 3x3

Divi jautājumi 3x3 basketbola zvaigznēm


ČEMPIONI

Igns VAITKUS (Utena, Lietuva)

27 gadi, augums 1,97 m, svars 97 kg. Debija Pasaules tūrē — 2020. gada 29. septembrī Debrecenā (Ungārija). Lietuvas komandas Utena sastāvā piedalījies trijos Pasaules tūres posmos (ieskaitot vienu finālturnīru), aizvadījis 13 spēles, guvis 88 punktus (vidēji 6,8 punkti spēlē).

1.

Foto: FIBA 3x3

Rīga ir profesionāla komanda, arī kopumā kā 3x3 basketbola organizācija. Vienībā apvienoti lieliski spēlētāji — aizrautīgi, meistarīgi un gatavi ieguldīt milzu darbu treniņos. Bez ilgas un apjomīgas sagatavošanās nebūtu iespējams izcīnīt tik nozīmīgas uzvaras — iegūtais čempionu tituls ir kā spogulis viņu darbam. Rīgai katra uzvara ir pelnīta, it īpaši situācijā, kad Dohas finālā līdz spēles beigām bija palikusi tikai minūte un bija piecu punktu deficīts. No malas izskatās, ka latvieši ir vienoti kā ģimene — lieliski spēlētāji ar pārliecību par saviem spēkiem!

Stefans STOJAČIČS (Liman, Serbija)

31 gads, augums 1,94 m, svars 100 kg. Serbijas izlasē — pasaules čempions (2018.). Debija Pasaules tūrē — 2016. gada 26. augustā Lozannā (Šveice). Serbijas komandas Liman sastāvā piedalījies 22 Pasaules tūres posmos (ieskaitot trīs finālturnīrus), aizvadījis 94 spēles, guvis 592 punktus (vidēji 6,3 punkti spēlē).

2.

Liman sastāvā — Pasaules tūres fināla vicečempions (2020.); Pasaules tūres posmu septiņkārtējs čempions (2017. — 2, 2018. — 3, 2020. — 2), četras 2. vietas un divas 3. vietas.

Nauris Miezis nešaubīgi ir labākais spēlētājs, kurš noteikti palīdz pilnībā izpausties arī saviem komandas biedriem. Miezis stabili aizvadīja sezonu, demonstrēja stingru darbību aizsardzībā, kā arī pārliecinoši realizēja daudzus svarīgus metienus. Pašreiz viņš ir labākais 3x3 basketbolists pasaulē.

1.

Vispirms vēlos apsveikt Rīgu ar lielisko sezonu un uzvaru finālā. Nevarētu teikt, ka jūtos labi, kad jāatzīst Rīgas pārākums šajā sezonā. Drīzāk teikšu tā, ka finālā Liman piedzīvoja zaudējumu, bet Rīga nepiedeva mūsu kļūdas un uzvarēja. Bet tajā pašā laikā respektēju Latvijas vienību, kura pašreiz pelnīti ir pasaules komanda numur viens. Divus finālus pēc kārtas — Dohas posmā un Džedas finālā — Liman zaudēja Rīgai ar 20:21. Abas reizes mums bija vismaz viens metiens, lai nodrošinātu uzvaru, taču savas iespējas neizmantojām. Sportiskā veiksme vienmēr ir stiprāko pusē — šoreiz tā bija Rīgas pusē, jo viņi sevi apliecināja tieši izšķirošajos brīžos.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

Dejans MAJSTOROVIČS (Novi Sad, Serbija)

32 gadi, augums 2 m, svars 100 kg. Serbijas izlasē — trīskārtējs pasaules čempions (2016.—2018.), pasaules vicečempions (2014.); divkārtējs Eiropas čempions (2018., 2019.), Eiropas vicečempions (2016.). Debija Pasaules tūrē — 2014. gada 23. augustā Prāgā (Čehija). Serbijas komandas Novi Sad (2015.—2017. gadā Novi Sad Al Wahda) sastāvā piedalījies 37 Pasaules tūres posmos (ieskaitot septiņus finālturnīrus pēc kārtas), aizvadījis 161 spēli, guvis 891 punktu (vidēji 5,5 punkti spēlē). Novi Sad sastāvā — četrkārtējs Pasaules tūres fināla čempions (2014., 2015., 2018., 2019.), Pasaules tūres fināla vicečempions (2017.); Pasaules tūres 15 posmu čempions (2014. — 1, 2015. — 2, 2016. — 2, 2017. — 3, 2018. — 5, 2019. — 2), septiņas 3. vietas.

1.

Rīga pelnīti uzvarēja Pasaules tūres finālturnīrā, izšķirošajos brīžos tieši latvieši realizēja svarīgus metienus, apliecinot čempionu garu. Sāncenšiem bija iespējas cīnīties par uzvaru spēlēs ar Rīgu, taču viņi nebija precīzi. Tieši finālturnīra otrajā dienā Rīga spilgti nodemonstrēja savu svarīgāko ieroci — precizitāti tālmetienos.

2.

Foto: FIBA 3x3

2.

Sezonas noslēgumā, saliekot kopā un izvērtējot dažādus rādītājus, Nauri Miezi varam droši nosaukt par 2020. gada labāko spēlētāju. Tas noteikti nebūtu iespējams bez pārējiem trim komandas biedriem, bez Rīgas kopīgās saspēlētības, kas tad arī nodrošināja gan komandas panākumus, gan Mieža individuālos sasniegumus. Nauris ne uz mirkli neizslēdzās no spēles, bija tajā iekšā gan fiziski, gan psiholoģiski.

Foto: FIBA 3x3

Utenas sastāvā — Pasaules tūres fināla 3. vietas ieguvējs (2020.); Pasaules tūres posmos viena 2. vieta un viena 3. vieta.

Nauris Miezis pelnīti ir atzīts par sezonas labāko spēlētāju. Viņš šogad ne tikai demonstrēja lielisku darbību uzbrukumā, bet arī daudz strādāja aizsardzībā. Iespējams, ka Miezis pašreiz ir labākais 1:1 spēlētājs pasaules 3x3 basketbolā.

Renārs BUIVIDS 9


ZIBSNIS

Augstāk,

Foto: Scanpix/AP

nekā iespējams

Valmisteras 10 km iedzīšanas slēpojumā. Patrīcija Eiduka (25. numurs) aizcīnīsies līdz 22. vietai

10

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


ZIBSNIS

TOUR DE SKI

Patrīcija Eiduka Valmistera (Šveice) 1. janvārī 26. vieta sprintā brīvajā stilā (F) 2. janvārī 24. vieta 10 km ar kopējo startu klasiskajā stilā (C) 3. janvārī 22. vieta 10 km iedzīšanā (F) Toblaha (Itālija) 5. janvārī 22. vieta 10 km (F) 6. janvārī 26. vieta 10 km iedzīšana (C) Valdifiemme (Itālija) 8. janvārī 30. vieta 10 km ar kopējo startu (C) 9. janvārī 29. vieta sprintā (C) 10. janvārī 10. vieta 10 km ar kopējo startu (F) Kopvērtējums (finišēja 41 dalībniece) 1. Džesija Diginsa (ASV) 3.04:45,8 2. Jūlija Stupaka (Krievija) +1:24,8 3. Eba Andešone (Zviedrija) +2:00,8 4. Tatjana Sorina (Krievija) +2:58,1 5. Krista Permekoski (Somija) +3:23,0 6. Rozija Brenana (ASV) +3:27,6 7. Natālija Ņeprajeva (Krievija) +3:28,5 8. Katrīna Heniga (Vācija) +3:41,4 9. Terēze Štadlobere (Austrija) +5:10,8 10. Kateržina Razīmova (Čehija) +5:21,2 24. Patrīcija Eiduka (Latvija) +10:07,0

Desmit dienās astoņas sacensības jeb četri Pasaules kausa izcīņas posmi, kas parastā versijā ilgtu mēnesi — tāda ir pasaulē grūtākā distanču slēpošanas seriāla Tour de Ski būtība. Visās šajās sacensībās koknesiete Patrīcija Eiduka iekļuva labāko trīsdesmitniekā, leģendārajā fināla slēpojumā, kurā pēdējie 2,7 kilometri jāveic augšup pa kalnu slēpošanas trasi, latviete finišēja desmitā, kopvērtējumā izcīnot 24. vietu un gūstot apbrīnu ar rezultātu stabilitāti un cienījamo briedumu, lai gan 1. februārī Patrīcija svinēs tikai pašreizējam gadskaitlim atbilstošo 21. dzimšanas dienu.

P

irmo apliecinājumu tam, ka šoziem nonākusi vēl augstākā līmenī, Patrīcija Eiduka, kas trešo gadu trenējas divkārtējās olimpiskās čempiones Justīnas Kovaļčikas (Polija) komandā, ierakstīja Davosas sniegā, decembrī Pasaules kausa posmā vispirms sprintā izcīnot 18. vietu, pēc tam 10 kilometru slē­ pojumā brīvajā stilā finišējot astotā. Vēl iepriekšējā ziemā Patrīcijai tikai reizi izdevās iekļūt PK labāko trīsdesmitniekā, kas, protams, arī bija kārtējais Eidukas ieraksts Latvijas distanču slēpošanas vēsturē. Bet, kāpjot elites virsotnē, katrs nākamais solis prasa lielāku piepūli un smalkākas zināšanas. Tiesa, Davosā, pandēmijas nobaidī­ tas, nestartēja spēcīgās Skandināvijas slēpotājas, no kurām dažas latvieti noteikti ap­ steigtu. Bet Tour de Ski, kura kopvērtējumā labāko trijniekā ierindojās olimpiskā čempio­ ne Džesija Diginsa (ASV), pasaules čempionātu laureāte Jūlija Stupaka (Krievija) un olimpiskā vicečempione Eba Andešone (Zviedrija), nebija pārstāvēta tikai Norvēģija. Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

11

›››


ZIBSNIS

Nebarojot stresu Tour de Ski sākās augstkalnē 1600 m virs jūras līmeņa Šveices rietumu ciematiņā Valmisterā pie robežas ar Dienvidtiroli Itālijā, pēc tam pārceļo­ ties arvien zemāk. Vispirms uz Toblahu (1300 m v.j.l.) Bolcāno provincē un tad uz Valdifiemmi (1000 m v.j.l.) Trentīno, lai pēdējā posmā pieveiktu 420 metrus pa vertikāli un atgrieztos gandrīz tādā pašā augstumā kā startā. “Centos saglabāt mieru,” par pir­ mo startu Jaunā gada 1. janvārī saka Patrīcija. “Mierināju sevi ar domu, ka vi­ su smago, garo darbu esmu izdarījusi va­ sarā, tagad jāsaspringst tikai īsam brī­ dim un jāparāda, ko protu. Lieks stress ēd enerģiju un pat kropļo soļa tehniku, es kļūstu stīva, sāku slēpot nepareizi un zaudēju ātrumu. Šogad ar stresu tieku galā daudz labāk. Ļoti palīdz sarunas ar tēti un ar Justīnu (Kovaļčiku), jo viņa ir arī laba psiholoģe. Šoreiz ar abiem nācās runāt attālināti, jo arī Justīna mums līdzi nebrauca, bet kontaktu uzturējām nemi­ tīgi.” Sprints brīvajā stilā Eidukai kļuvis par vienu no parocīgākajām disciplīnām. Valmisterā Patrīcija iekļuva ceturtdaļfinālā un tika klasificēta 26. vietā. PK posmos augstāk viņa bijusi tikai jau pieminētajā Davosā, kur arī apstājās pirms pusfināla. Nākamajā dienā — 10 km klasiskajā stilā ar kopējo startu. Iepriekš Patrīcijai klasiskajā solī PK nebija izdevies ne reizi iekļūt pat labāko četrdesmitniekā. Valmisterā Eiduka finišēja 24. vietā. “Pēdējos divus gadus sevišķi cītīgi strā­ dājam, lai uzlabotu klasiskā stila soļu tehniku. Nu jau sāk izdoties, esmu uzķē­ rusi būtiskas nianses,” lēcienu rezultātos skaidro slēpotāja. “Biju ļoti priecīga, ka klasikā spēju noturēties līdzi stiprākajām meitenēm. Ļoti cerēju uz iekļūšanu labā­ ko trīsdesmitniekā, bet īsti droša par to nebiju. Izdevās!” Kā jau cerēts, 10 km iedzīšanā brīva­ jā stilā Patrīcija pakāpās vēl augstāk — 22. vieta. “Noķēru divas zviedrietes un pēc tam nokļuvu diezgan neērtā situāci­ jā,” skaidro Eiduka. “Pārējo distanci nā­ cās slēpot vienatnē, jo nākamā konkuren­ te bija kādu pusminūti priekšā.” Tajā pašā pēcpusdienā visas koman­ das sasēdās savos busiņos (Eiduka — Polijas), turpat Valmisterā devās uz kār­ tējiem kovidtestiem un, sagaidījušas negatīvas atbildes, stūrēja pāri robežai četru stundu braucienā uz Toblahu Dienvidtirolē.

Ārprāts, ieraugot finiša vietu Pirmajā brīvdienā pēc kārtīgas iz­ gulēšanās Tour de Ski dalībnieces devās ­iepazīties ar nākamo 10 km trasi. “Tā bi­ ja kalnaināka, ar garākiem, stāvākiem kā­

12

pumiem un sarežģītākiem nobraucieniem,” atzina latviete, kura pirmo vakaru Itālijā noslēdza ar vieglu krosiņu. Toblahas brī­ vā stila slēpojumā Patrīcija Eiduka vēlreiz finišēja 22. vietā, kura pēc FIS punktiem (48,70) bija augstvērtīgāka, jo uzvarētājai tika zaudēts mazāk (+1:32). Nākamajā dienā atkal 10 kilometri, kas tāpat kā visi iepriekšējie jāslēpo āt­ rāk, nekā šķiet iespējams. Atkal iedzī­ šana, tikai tagad klasiskajā stilā. “Tā man bija visgrūtākā sacensība,” atzīstas Patrīcija. “Tik sarežģītā reljefā vairāk bi­ ja jūtamas manas tehniskās nepilnības.” Tomēr zemāk par četrām vietām latvie­ te nenoslīdēja. Tūlīt pēc sacensībām busiņu ka­ ravāna devās tālāk Dolomītu Alpos uz Valdfiemmi Trentīno provincē, lai veiktu kārtējo kovidtestu un iekārtotos Tour de Ski finiša sacensību viesnīcā. Seriāla ot­ rā atpūtas diena bija krietni emocionālā­ ka nekā pirmā, jo dalībnieces iepazinās ne tikai ar nākamajā dienā paredzēto sa­ censību apli, bet arī aizslēpoja pa fināl­ sacensību trases līdzenāko daļu septiņus kilometrus līdz milzu kāpuma sākumam.

Foto no Patrīcijas Eidukas personiskā arhīva

›››

Pusotra latviete Tour de Ski. Patrīcija Eiduka pēc pēdējā finiša lielā kalna galā kopā ar amerikānieti Heiliju Swirbul, kuras dzimtas kokā patiesi ir latviešu Zvirbuļi un kas kopvērtējumā ierindojās sešas vietas augstāk

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


ZIBSNIS

ko vicečempioni un seškārtējo pasaules čempionātu laureāti Kristu Permekoski no Somijas un jauno Krievijas zvaigzni Natāliju Ņeprajevu, kuras rēķinā jau ir divas iepriekšējā pasaules čempionāta bronzas medaļas. Finišā, saļimusi bez­ spēkā, Patrīcija Eiduka minūtes trīs gu­ lēja sniegā laimīga par savas karjeras augstāko rezultātu — 10. vietu, kas iz­ cīnīta visaugstākajā finišā šo vārdu bur­ tiskajā nozīmē. “Un tu zini, ka rīt tev nav sacensību, ka parīt nav sacensību un ka arī aizparīt nebūs jāstājas uz starta!” Patrīcija smejot atzīstas, kas vēl vairojis šo laimes sajūtu.

Foto: Scanpix/AP

Ar piekto vietu PK rangā

Svētlaime sniegā. Tour de Ski astotajā sacensībā pēdējos 2,7 kilometros pievārēti 420 metri pa vertikāli. Pirmā finišējusi zviedriete Eba Andešone (pa kreisi), kopvērtējumā izcīnot trešo vietu, otrā — seriāla uzvarētāja amerikāniete Džesija Diginsa (pa labi). Mērķim tuvojas francūziete Delfīne Klodēla, kurai kopvērtējumā 16. vieta. Aiz viņas Tour de Ski vicečempione Jūlija Stupaka no Krievijas. Vēl tālāk — Tatjana Sorina (Krievija), kura visas tūres vērtējumā paliks blakus pjedestālam — ceturtā

Tur sportistes tika sasēdinātas busiņos un pa serpentīnu uzvestas līdz kalnu slē­ pošanas trases pacēlāja gala stacijai, pie kuras atrodas lielais finišs. “Ārprāts! Vai te vispār uzslēpot augšā ir iespējams?!” bijusi pirmā Patrīcijas reakcija, ieraugot stāvo un garo nogāzi. Tūlīt gan arī ra­ dusies spītīga apņēmība tikt līdz galam, lai tur vai kas!

Pārcilvēcīgā vienveidībā Bet pirms tam vēl bija godam jānoturas divās disciplīnās, slēpojot klasiskajā stilā. 10 kilometros ar kopējo startu grūtības ziņā Toblahai līdzīgā trasē Patrīcija finišēja trīsdesmitā. “Distancē ju­ tos ļoti labi,” mūsu slēpotāja liek no­ prast, ka šādā konkurencē tomēr nevaja­ dzētu no viņas katru dienu gaidīt arvien labākus rezultātus. Sprintā Eiduka vēl­ reiz ­ iekļuva ceturtdaļfinālā. “Šoreiz gan par mata tiesu,” atzina sportiste. Ikdienu rīkojoties precīzi pēc Justīnas Kovaļčikas plāna un ievērojot atjauno­ šanās procedūras, pirms finālslēpojuma Patrīcija noguruma smagumu neesot ju­ tusi. Mentāli gan tāds fonā vīdējis. Bet visvairāk biedējis milzīgais kalns, jo nav bijis nekāda priekšstata, kā viņa jutīsies tādā kāpumā. Turklāt pēdējos 10 kilomet­ ros visas dodas brīvā stila slēpojumā no kopējā starta. Ļoti jāuzmanās, lai drūz­ mā nesalauztu nūju, jo šī distance ved Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

no punkta A uz punktu B, nevis vairā­ kas reizes pa vienu apli, kur neveiksmes gadījumā jaunu nūju var saņemt salīdzi­ noši ātri. Pie lielā nezināmā Patrīcija pieslēpo­ ja lielās grupas viducī ar šādai situācijai relatīvi labu pašsajūtu. Sākoties augšup­ ceļam pa kalnu slēpošanas trasi, drīz ju­ tusi, ka var būt ātrāka par priekšējām. “Kādu brīdi prātoju, ka gan jau pieredzē­ jušās meitenes zina, ko dara,” atceras Patrīcija. “Bet tad nolēmu, ka nav ko se­ vi bremzēt, un sāku iet viņām garām.” Pēc kalnu slēpošanas klasifikācijas tā ir stāvākā — melnā trase. Kāp un kāp un šajā pārcilvēcīgi nogurdinošajā vien­ veidībā nezini, cik tālu vēl līdz finišam. “Kopumā jāpieveic nepilni trīs kilometri un drīz zūd priekšstats, cik uz šīs sienas jau palicis aiz muguras, cik vēl priekšā,” pieredzētajā dalās Patrīcija. “Visstāvākajās vietās trase iet pa serpentīnu, kas tikai šķietami atvieglo augšupceļu, jo ārkārtī­ gi jāsasprindzinās, lai slēpes neizslīdētu sāniski. Ja tas notiktu, nāktos pamatī­ gu gabalu šļūkt pa kalnu uz leju. Pirms starta mūs brīdināja — ņemiet slēpes ar vissvaigākajām kantēm, bet arī tās mums nav no metāla kā kalnu slēpotājiem.” Kad finišs beidzot bija acīmredzams, Patrīcija pat uzsāka spurtu, pašās bei­ gās apdzenot Austrijas komandas līde­ ri Terēzi Štadloberi, divkārtējo olimpis­

Otra Justīnas Kovaļčikas audzēkne Izabella Marciša virsotni sasniedza div­ desmit sestā, kopvērtējumā iegūstot 29. vietu. Vēl pērn abas startēja pasaules ju­ nioru (U-20) čempionātā, kurā poliete iz­ cīnīja divas sudraba medaļas, bet latvie­ tei augstākā bija ceturtā vieta. Šogad abām jāstartē U-23 konkurencē. Pirms 8.—14. februārī Vuokati (Somija) gaidā­ mā pasaules čempionāta PK absolūtajā kopvērtējumā Patrīcija Eiduka atrodas 28. vietā, bet U-23 viņa ir piektā. Šajā ran­ gā līderes ir zviedrietes Linna Svāna, kas Tour de Ski izcīnīja 14. vietu, un Frīda Karlsone, kura pēc vairākām vie­ tām labāko desmitniekā seriālu nepabei­ dza. Savukārt trešā ir latviskas izcelsmes amerikāniete Heilija Zvirbule (18. vieta Tour de Ski), ceturtā — norvēģiete Helēna Marija Fosesholma. Eiduka plāno piedalī­ ties arī lielajā pasaules čempionātā, kam no 22. februāra līdz 7. martam jānotiek Oberstdorfā (Vācija). Diemžēl pandēmijas ēnā par nākotnes pasākumiem joprojām jārunā nenoteiksmē. Pēc Tour de Ski Patrīcija Koknesē aiz­ vadīja pilnīgas atpūtas nedēļu negaidī­ ti skaistā Latvijas ziemā, tēva Ingus un tēvabrāļa Jāņa iekārtotajā biatlona cen­ trā Jankas pie Pļaviņām ik dienu mie­ rīgā garā noslēpojot 15—20 kilometrus. Pēdējā — Rīgas dienā — bija vizīte pie LOV galvenās ārstes Līgas Cīrules, kas atzina, ka ar veselību Patrīcijai viss kār­ tībā. Pēc tam spēka treniņš vienatnē publikai slēgtajā Kokneses Sporta centrā. Vakariņās mammas ceptā medījuma kar­ bonāde ar kartupeļiem un pašu audzētās zemenes ar putukrējumu. Nākamajā rītā Patrīcija Eiduka devās atpakaļ uz to pa­ šu Toblahu, lai kalnos gatavotos cīņām par nākamajām virsotnēm. ©

Dainis CAUNE 13


SACENSĪBA UN L AUREĀTI

Bagātākais

čempionāts Lai gan olimpiskie vicečempioni brāļi Andris un Juris Šici bija guvuši uzvaras ne tikai Pasaules kausa izcīņas posmos, bet pat kopvērtējumā, kā arī kļuvuši par divkārtējiem Eiropas čempioniem komandu stafetē, tikai Siguldā, izcīnot kontinenta zeltu, abi savā vairāk nekā divdesmit gadus ilgajā karjerā pirmo reizi kāpa uz tik augsta pjedestāla individuālajās sacensībās. Patiesībā tas bija mazākais pārsteigums. Par bronzas laureātiem kļuva Mārtiņš Bots un Roberts Plūme, kuri vēl iepriekšējā sezonā ne reizi nekvalificējās PK pamatsacensībām. Un arī tas vēl nebija viss. Brāļi kopā ar Elīzu Tīrumu un Artūru Dārznieku finišēja sudraba pozīcijās stafetē. Vēl Artūrs Dārznieks tikai otrā brauciena pēdējā virāžā pazaudēja bronzas medaļu, finišējot ceturtais. Vēl, Kendijai Aparjodei piedzīvojot kritienu, dāmu konkurencē līderes lomu uzņēmās divdesmitgadīgā Elīna Ieva Vītola, kura izcīnīja piekto vietu, vienlaikus tāpat kā Bots/Plūme kļūstot par Eiropas U-23 čempioni. Savukārt sestā bija Elīza Tīruma, septītā — Ulla Zirne. Vēl astoņpadsmitgadīgais Gints Bērziņš izcīnīja U-23 sudrabu. Uz šī fona Oskara Gudramoviča/Pētera Kalniņa sestā vieta un Rika Kristena Rozīša vienpadsmitais rezultāts vairs pat neliekas ievērības cienīgi sniegumi.

L

Sekmīgs. Eiropas čempionātu Siguldā novērtē Latvijas Kamaniņu sporta federācijas (LKSF) prezidents Atis Strenga (no labās), Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) prezidents Einars Fogelis un LKSF viceprezidents Klāvs Vasks

14

atvijas Kamaniņu sporta fede­ rācijas prezidents Atis Strenga gan norāda, ka pieaugušo konkurencē klusībā cerēts uz četrām medaļām: “Pa vienai vajadzēja izcīnīt meitenēm un puišiem, diemžēl mūsu līderis Kristers Aparjods decembrī guva traumu, toties viņa vietu ar teicamu rezultātu ieņēma Artūrs Dārznieks. Savukārt Bots un Plūme div­ niekos plānu pārsniedza.” Prezidenta maksimālisms jau drusku atgādina klīrē­ šanos, jo nekad iepriekš Latvija Eiropas čempionātos nav izcīnījusi trīs visos tri­ jos metālos kaltas medaļas. Pirms di­ viem gadiem Oberhofā arī bija trīs god­ algas, bet visas bronzas krāsā.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


SACENSĪBA UN L AUREĀTI

Eiropas vicečempioni stafetē. No kreisās: Juris un Andris Šici, Elīza Tīruma un Artūrs Dārznieks

Strengu priecē spēcīgā konkurence pašmāju kamaniņu sportā, jo īpaši div­ niekiem un dāmām: “Bez Elīnas Ievas Vītolas, kas šajā čempionātā negaidīti kļuva par līderi, mums ir tikpat jaunā un ne mazāk meistarīgā Sigita Bērziņa, ka ļoti sīvos atlases mačos komandā ne­ iekļuva.” Toties U-23 konkurencē gan mūsē­ jie ar divām zelta un vienu sudraba me­ daļu sapņus pārvērta īstenībā. Elīna Ieva Vītola atzina, ka uzvara bijusi negaidīta: “Cerēju uz diviem labiem braucieniem, bet nedomāju, ka būšu visātrākā no latvie­ tēm. Pirmajā braucienā bija nelielas kļū­ das, arī starts nebija labs, bet otrajā izde­ vās uzraut labu startu.” Lūk, jums jaunās Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

sportistes stabilitāte! Kad cīņa ­ iedegas, rezultāts kļūst labāks. Elīna vēl šogad ir juniore (U-20), bet šai vecuma grupai tāpat kā jauniešiem pandēmija visas starptautiskās sacensī­ bas atcēlusi. Gribot negribot jākļūst pie­ augušai. Sezonas sākumā viņai gan ko­ mandā iekļūt neizdevās, bet to ietekmēja oktobrī veiktā plānveida operācija, ku­ ras dēļ labu laiku bija jāiztiek bez ledus un bez treniņiem. “Bet degunu nenokā­ ra,” norāda izlases treneris un menedže­ ri Kristaps Mauriņš. “Un cītīgi trenējās Siguldā Pētera Cīmaņa un Zinta Šaicāna vadībā.” Astoņpadsmitgadīgajam Gintam Bērziņam nācās minimāli piekāpties vie­

nīgi daudz pieredzējušākajam vācietim Maksam Langenhānam, kas savulaik bi­ ja lielākais Kristera Aparjoda konkurents. Starp citu, par veikumu pagājušajā sezonā jaunatnes olimpiskais čempions Gints Bērziņš saņēma balvu kā Eiropas labākais jaunais atlēts ziemas sporta vei­ dos. Tā viņam piešķirta Eiropas Nacionālo olimpisko komiteju asociācijas Ģenerālās asamblejas balsojumā. Ir zvaigznes un lec zvaigznītes pie mūsu kamaniņu sporta debe­ sīm. ©

Dainis CAUNE

››› 15


SACENSĪBA UN L AUREĀTI ››› Iepazīstieties! Mārtiņš Bots (no labās) un Roberts Plūme

Uzmanību,

Roboti! “Tik platu soli uz priekšu no viņiem neviens negaidīja,” Mārtiņa Bota un Roberta Plūmes veikumu Eiropas čempionātā vērtē Latvijas izlases treneris un menedžeris Kristaps Mauriņš. “Izlases komandā viņi ienāca pērn, pussezonu nobrauca pa Nāciju kausiem, Pasaules kausa cīņām nekvalificējoties. Kā ceturto divnieku paņēmām līdzi arī uz pasaules čempionātu Sočos, lai iegūst pieredzi un varbūt kaut ko parāda kontroltreniņos. Bet tur viņiem pasmagi gāja, pāris reizes nokrita, un aizsūtījām mājās jau pirms čempionāta.”

B

et puikas pie lielajiem bija apostījuši gaisu un sapra­ ta, ka šajā kompānijā grib noturēties, un sāka rīko­ ties.

Kam putra, kam diēta “Roberts pavasarī par 13 kilogra­ miem nometa savu svaru, jo kā apakšē­ jais braucējs viņš bija krietni par smagu,” turpina Mauriņš. “Salīdzinot ar pērnā ga­ da bildēm, tagad šis divnieks izskatās pa­ visam citādāks — jau pēc kaujas spējī­ gas ekipāžas. Mārtiņš (Rubenis), Sandris

16

(Bērziņš) un Inārs (Kivlenieks) pieķērās pie kamanām — pārtaisīja ragus, uzlika jaunas slieces, un jau oktobrī Siguldā abi sāka rādīt atzīstamus rezultātus. Vinnēja arī pirmajā atlasē un tika uz Pasaules kausa izcīņas sākumposmiem. Vinterbergā pirmajā braucienā pat bija ceturtie, otra­ jā — uzsita stress un sakļūdījās, bet ten­ dences bija ļoti labas. Kēnigszē posmam gan abi atlasi neiz­ turēja, bet tagad izskatās, ka tas pat bija labi. Viņi varēja kārtīgi piebraukt Siguldas trasi, atlasē atkal izdevās pārspēt Putinu/ Marcinkēviču. Ziemassvētku un Jaungada

Mārtiņš BOTS Dzimis

1999. gada 12. maijā Siguldā

Augums, svars

185 cm, 75 kg

Izglītība

Murjāņu sporta ģimnāzija

Sportā

10 gadu vecumā sācis trenēties volejbolā, nodarbojies ar ielu dejām, kamaniņu sportā kopš 2012. gada

Pirmā trenere Dace Ozoliņa — volejbolā, Ingrīda Amantova — kamaniņu sportā Lielākie sasniegumi

2021. gadā: 3. v. EČ, 1. v. EČ U-23

Ģimenes stāvoklis

neprecējies, ir draudzene

Vaļasprieki

volejbols, riteņbraukšana

Roberts PLŪME Dzimis

2000. gada 6. martā Rīgā

Augums, svars

180 cm, 73 kg

Izglītība

Murjāņu sporta ģimnāzija, LSPA 1. kursa students

Sportā

7 gadu vecumā sācis trenēties volejbolā, kamaniņu sportā kopš 2011. gada

Pirmā trenere Dace Ozoliņa — volejbolā, Ingrīda Amantova — kamaniņu sportā Lielākie sasniegumi

2021. gadā: 3. v. EČ, 1. v. EČ U-23

Ģimenes stāvoklis

neprecējies

Vaļasprieki

volejbols, basketbols

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


SACENSĪBA UN L AUREĀTI

Divas sekundes simtdaļas. Artūram Dārzniekam pietrūks līdz bronzas medaļai

† Katra sacensība sākas no nulles. Četrkārtējai olimpiskajai čempionei, desmit Pasaules kausu īpašniecei Natālijai Geizenbergerei līdz Siguldas zeltam pietrūks piecas sekundes simtdaļas Ō Vai par maz? Siguldā Vācijas sportisti izcīnīja vienu uzvaru, trīs sudraba medaļas un vienu bronzu, bet izlases galvenais treneris un titulētā Fēliksa Loha tēvs Norberts Siguldā jūtas norūpējies, jo Krievijai divi čempionu tituli Joprojām nepārspējams. Trīskārtējais olimpiskais čempions un Pasaules kausa izcīņas līderis Fēlikss Lohs uzvar arī Siguldā

brīvdienās veica braucienus divdesmit un pirms Eiropas čempionāta trasē izskatījās patiešām labi. Siguldas čempionātā viņiem galvenais bija pēc labā pirmā brauciena nesadegt, nesastresoties un muļķīgi nekļūdīties ot­ rajā. Bet viņi pat uzrāva ātrāku startu un veica vēl labāku braucienu. Fiziskā kondīcija abiem laba. Gan sprintos ātri, gan spēka pietiek. Mārtiņš vienīgi varētu kļūt mazliet smagāks. Bet putra viņam labumā neiet. Viņš ar saviem 75 kilogramiem, šķiet, ir pasaulē vieglā­ kais augšējais braucējs. Kaut gan pat­ laban izsvarojums viņu kamanām ir ļo­ ti labs.”

Un vēl ielu dejas Kamaniņu sportā divnieki neizbēga­ mi pirmie tiek pie iesaukām. Kurš gan sadzīviskās sarunās, apspriežot rezul­ tātus, teiks Kristens Putins un Imants Marcinkēvičs, piemēram, labi izgāja no četrpadsmitās vai — Oskars Gudramovičs un Pēteris Kalniņš uzrāva teicamu star­ tu. Tāpēc šos divniekus sauc attiecīgi par Putiniem un Pēčiem, savukārt brā­ Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

ļi Šici ir Bračkas. Tagad šim trio pievie­ nojušies Roboti. Turklāt Mārtiņam Botam un Robertam Plūmem šī iesauka tā iepa­ tikusies, ka no tās izveidojuši pat savas ekipāžas logo. Volejbolistu Mārtiņu, kas Ropažos aiz­ rāvies arī ar ielu dejām, kamaniņu spor­ tā ievilcis draugs kopš Ropažu bērnu­ dārza laikiem — Roberts, kas jau gadu trenējies pie olimpiskās laureātes Ingrīdas Amantovas. Teicis, lai atnākot pamēģi­ nāt, jo pa trasi braukt esot ļoti forši. Izrādījies, ka tas patiešām ir forši. “Pašu pirmo braucienu no 13. virāžas izbraucu bez bortiem,” ar prieku atceras Mārtiņš. “Nu forši!” Roberts Plūme Murjāņu sporta ģim­ nāzijā ieradies jau pēc 7. klases pa­ beigšanas Ropažos. Kad viņam pievie­ nojies arī Mārtiņš Bots, trenerim Zintim Šaicānam radusies ideja abus sasēdināt divniekā un šādā sastāvā mēģināt kvali­ ficēties 2016. gada Jaunatnes olimpiska­ jām spēlēm Lillehammerē. Nodoms ne­ izdevās, arī paši vienās kamanās labi nejutās, kaut gan bija gluži vai nešķi­ rami draugi.

Nākamajā sezonā Mārtiņam tika at­ rasts cits pārinieks, bet rezultāti neuzla­ bojās, un treneri nosprieda, ka draugiem draudzība tomēr jāturpina vienās kama­ nās. Šis lēmums sāk sevi attaisnot. Izaugsmi nenoliedzami veicina arī spē­ cīgā konkurence. Patlaban Latvijā ir čet­ ras potenciāli līdzvērtīgas ekipāžas, di­ vas ar vairākkārtēju olimpisko pieredzi. “Vecie padomus neliedz,” aizdomas par nenovīdību noraida Mārtiņš. Pēc panākuma Siguldas Eiropas čem­ pionātā Roberts ierakstīja savā sejgrā­ matā: “Guvu daudz jaunas pieredzes un vārdiem neaprakstāmas emocijas. Šis no­ teikti nav viss, uz ko esam spējīgi. Tas ir tikai sākums.” Mārtiņš Rubenis piebilda: “Šis tie­ šām ir tikai sākums. Tagad atliek pa­ celt latiņu un uz tāfeles uzrakstīt nāka­ mo mērķi.” ©

Dainis CAUNE

››› 17


SACENSĪBA UN L AUREĀTI ›››

Ātra un nepielūdzama. Sigulda kļūdas nepiedod...

† Prieks dzisīs. Pēc dažām minūtēm četrkārtējie olimpiskie čempioni Tobiass Vendls un Tobiass Artls vairs nebūs līderi

¨ Zelts! Andra un Jura Šicu uzvaras finišs

… Trakā Sigulda. Vairākkārtējie pasaules čempioni Tonijs Egerts un Saša Benekens pirmajā braucienā finišēs ar kritienu

18

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


SACENSĪBA UN L AUREĀTI

EIROPAS ČEMPIONĀTS/PK POSMS Dāmas (28 dalībnieces) 1. Tatjana Ivanova (Krievija) 2. Natālija Geizenbergere (Vācija) 3. Viktorija Demčenko (Krievija) 5. Elīna Ieva Vītola (Latvija) 6. Elīza Tīruma (Latvija) 7. Ulla Zirne (Latvija)

1:23,59 + 0,05 + 0,16 + 0,40 + 0,43 + 0,46

Kungi (32 dalībnieki) 1. Fēlikss Lohs (Vācija) 2. Johanness Ludvigs (Vācija) 3. Dominiks Fišnallers (Itālija) 4. Artūrs Dārznieks (Latvija) 11. Riks Kristens Rozītis (Latvija) 14. Gints Bērziņš (Latvija)

1:35,88 + 0,22 + 0,28 + 0,30 + 0,73 + 0,88

Divnieki (24 ekipāžas) 1. Andris Šics/Juris Šics (Latvija) 1:23,61 2. Tobiass Vendls/Tobiass Arlts (Vācija) + 0,02 3. Mārtiņš Bots/Roberts Plūme (Latvija) + 0,10 6. Oskars Gudramovičs/Pēteris Kalniņš (Latvija) + 0,35 Komandu stafete 1. Krievija (Tatjana Ivanova, Semjons Pavļičenko, Vsevolods Kaškins/Konstantīns Koršunovs) 2. Latvija (Elīza Tīruma, Artūrs Dārznieks, Andris Šics/Juris Šics) 3. Vācija (Natālija Geizenbergere, Fēlikss Lohs, Tobiass Vendls/Tobiass Arlts)

2:12,833 + 0,167 + 0,189

Pelnīta uzmanība. Latvijas komandas debitante Elīna Ieva Vītola Siguldā kļuva par līderi

Paldies, brāl! Andris un Juris Šici, zelta medaļas saņemot

Ne tikai zelts. Tatjana Ivanova (attēlā) kļūs par čempioni, bet Viktorija Demčenko Krievijai izcīnīs bronzas medaļu Kļūda! Kendija Aparjode 15. virāžā uzlidojusi par augstu. Tūlīt sekos kritiens... Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

Mareka GAĻINOVSKA (FIL) fotoreportāža 19


Jau sešpadsmito reizi Izglītības un zinātnes ministrija īpašā konkursā nosaka gada labākos sporta skolotājus, kuri šogad tiek nominēti Trīs zvaigžņu balvai. Šoreiz Covid-19 ierobežojumu dēļ nenotika konkursa spraigā otrā kārta, kurā seši labākie pedagogi sacenšas klātienē, vadot sporta stundu neitrālā laukumā. Vērtēšanas komisijai labāko trijnieku nācās noteikt, izvērtējot pedagogu profesionālās darbības aprakstus un video pieteikumus. Iepazīstinām ar trim labākajiem. Konkursa uzvarētājs tiks paziņots Trīs zvaigžņu balvas ceremonijā, kad — tas pandēmijas dēļ šobrīd vēl nav zināms.

Dzīve kustībā Ņemot līdzi bērnībā ieaudzināto taisnīguma izjūtu, Iveta Caune pēc Madonas ģimnāzijas beigšanas devusies uz Rīgu, lai stātos Policijas akadēmijā ar vēlmi kļūt par izmeklētāju. Apzinājusies, ka nevarēs atļauties studēt, ja netiks budžeta grupā. Tā arī noticis — palikusi aiz svītras. Tad nu īstenots plāns B, iestājoties Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Lai gan skolas laikā nevienā sporta veidā nav trenējusies, sacensībās Iveta bieži piedalījusies, jo bijusi aktīva meitene, kurai sportošana un kolektīva interešu aizstāvēšana nav bijusi sveša.

T

agad Iveta Caune par savu izvēli jūtas gandarīta un novērtēta, jo konkursā piedalīties virzījuši kolēģi — Rīgas 49. vidusskolas vadība.

Ar pārsteiguma dzirksti

Svarīgi, lai sporta stundas būtu interesantas, uzskata skolotāja Caune, nodarbībās ik pa laikam cenšoties sagādāt kādu pārsteigumu — jaunu aktivitāti vai jau zināmu, bet ar pilnīgi citiem spēles noteikumiem. Arī humorīga gaisotne esot noderīga, lai sporta stundā skolēniem vieglāk smelties enerģiju turpmākajai mācību dienai. Tāpēc skolotāja apņēmusies nekad nevadīt stundu ar sliktu garastāvokli! Attālinātai mācīšanai neviens nebija gatavs, tādas metodes augstskolā nemācīja, norāda Iveta Caune. Bet arī šādā situācijā var atrast priekšrocības, un tās jācenšas izmantot. Skolotāja izstrādā un audzēkņiem dod uzdevumus, kuros pašiem jāizlemj, kā nonākt līdz vēlamajam rezultātam. Skolēni paši pieņem lēmumu un ir atbildīgi par tā izpildi. Rezultāti liecina, ka skolēni uzdevumiem nodevušies ar interesi un izdomu.

Vektors enerģijai

Iveta Caune strādā ar 7.—12. klasēm. Šajā vecumā pusaudži jau ir ar zināmu atbildības izjūtu un arī ar saviem knifiņiem. Ja gadās, ka šādi skolēni cenšas dezorganizēt stundu vai skolēnus, skolotāja pārbaudījusi dažādas metodes — dusmojusies, rājusies, apturējusi skolēnus, stundu, bet efektīvāka izrādījusies pavisam vienkārša lieta — jādod dum-

20

Latvijas skolu kausa izcīņā telpu futbolā. Skolotāja Iveta Caune kopā ar skolas meiteņu komandu

piniekiem iespēja būt līderiem, vadīt, organizēt. Process tiek pārredzēts un pieskatīts, kaut gan itin bieži, kad šiem skolēniem jākļūst par reāliem līderiem, kam jānoorganizē kvalitatīvs uzdevums, viņi mēdz apjukt. Šādā situācijā noteikti nedrīkst nosodīt, bet jāpalīdz īstenot uzdevumu līdz galam. Tā šie skolēni saprot, kā ieguldīt savu enerģiju lietderīgi. Ir lietas, pie kurām skolotāja Caune pieturas nemainīgi un principiāli — disciplīna, savstarpējā cieņa un godīgums. Skolēni to zina un ir pieņēmuši.

Mēdz gadīties, ka skolēni, kas aktīvi trenējas ārpus skolas, ir vai nu patiešām pārguruši, vai reizēm tikai aizbildinās ar šādu ieganstu. Tādos gadījumos sportistiem tiekot atgādināts, ka stunda nav treniņu nodarbība, kurā varētu uzkrāt pārgurumu. Tiem, kas trenējas kādā sporta veidā, skolotāja stundā izpildāmajos uzdevumos ļauj demonstrēt savas prasmes, bet lietderīgi. Šie skolēni tiek iesaistīti par darba grupu vadītājiem, kas palīdz tiem, kam nepadodas. Tādās situācijās viņi lieliski var demonstrēt savas līderu dotības.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


Iveta CAUNE Rīgas 49. vidusskolas sporta skolotāja Dzimusi

1978. gada 15. decembrī Varakļānos

Izglītība

Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija — bakalaura grāds sporta zinātnē ar specialitāti sporta skolotāja, veselības mācības skolotāja, izglītības un sporta darba organizatore, pedagoģijas zinātnes maģistre

Darba pieredze

kopš 2000. gada darbs pirmajā un vienīgajā skolā — Rīgas 49. vidusskolā

Sportā

aktivitātes, kurās var sevi izaicināt, būt ārpus komforta zonas, dažādu skrējienu un piedzīvojumu aktivitāšu piekritēja

Ģimenes stāvoklis

precējusies, divas meitas

Vaļasprieki

suņu trenēšana, aktīva atpūta ar ģimeni un draugiem, rosīšanās virtuvē, prāta spēles

Nereti gadās, ka kādā meža trasē vai citā aktīvā tautas sporta pasākumā skolotāja satiek savus pašreizējos vai bijušos audzēkņus, tad gribas ticēt, ka tās zināmā mērā ir sekas arī viņas piemēram, dzīvesveida pozicionējumam un ieguldītajam darbam. Iveta Caune vienmēr aicinājusi un motivējusi skolēnus dažādām sacensībām. Četrdesmit devītie bijuši aktīvi Rīgas maratona skolu ieskaites dalībnieki, saorganizējušies arī Stirnu buka skrējienam, liela skolēnu interese un atsaucība bijusi telpu orientēšanās pasākumā.

Īpašs vaļasprieks

Par sevi un par četrdesmit devītajiem! Iveta Caune bobsleja trasē, cīnoties kārtējās piedzīvojumu sacensībās (augšējā attēlā) un uzmundrinot savas skolas komandu

Skolēni — sadarbības partneri

Iveta uzskata, ka stunda ir izdevusies, ja tās nobeigumā daļai skolēnu ļoti gribas vēl turpināt. Ir gandarījums, ja nākamā klase, atnākot uz stundu, jautā — vai viņi savā stundā arī varēs darboties tāpat kā iepriekšējā klase, jo skolēni jau paspējuši savstarpēji padalīties ar informāciju par stundas aktivitātēm. Gandarījumu sagādā sajūta, ka ir ar saviem skolēniem tā sastrādājusies, ka var viņiem uzticēties, un ļoti cer, ka uzticība ir abpusēja. Šī savstarpējā uzticēšanās veicina sadarbību,

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

stundās ļaujot piedāvāt un īstenot aizraujošas un jaunas idejas. Skolēni tās pieņem, izmēģina, izsaka savu viedokli. Ne vienkārši patīk, nepatīk, bet — kas bija labākais vai ko vajadzētu pamainīt. Tieši šī sadarbība skolotāju mudinot pilnveidoties, meklēt ko jaunu un aizraujošu. Profesionāli varot augt, ne tikai apmeklējot dažādus kursus. Ivetai esot daudz fantastisku kolēģu, sporta skolotāju, kas ir arī lieliski ideju ģeneratori, ar kuriem varot runāt stundām, rosinot īstenot jaunas idejas vai palīdzot atdzimt sen aizmirstām.

Arī ģimenē tiekot piekopts aktīvs dzīvesveids. Vecākā meita trenējas vieglatlētikā, jaunākā — sākusi nodarboties ar orientēšanos. Dzīvesbiedrs piekāpies lēnāk, bet tagad jau nereti aktivitāšu iniciators esot tieši viņš. Brīvajā laikā Ivetai ir kāds īpašs vaļasprieks. Viņas draugi esot pieraduši, ja aizsākas saruna par dienesta suņiem, par sadarbību un treniņiem ar četrkājainajiem mīluļiem — sarunas var ieilgt! Arī šajā jomā Ivetai ir savi mērķi, savas ambīcijas. Darbojoties ar suņiem, varot smelties fantastisku enerģiju. Tā ir aizraušanās, sirdslieta, kur ieguldītais laiks un resursi netiekot skaitīti. Iveta ir arī ziemas peldes cienītāja, un viņas moto skan — dzīve ir kustībā! ©

Santa ROZE 21


Mīli pats un aizrauj citus Grundzāles nakts un Grundzāles izaicinājums — tie ir tikai daži pasākumi, ar kuriem asociējas Māra Stabiņa vārds. Par sporta stundās gūto viņam pateicīgas gan augstas amatpersonas, gan politiķi, gan bijušie un topošie čempioni. Māra Stabiņa vadībā Grundzāles pamatskola, kurā mācās tikai 95 skolēni, sportā spēj konkurēt ne tikai ar novada centra — Smiltenes vidusskolu, bet ir pazīstama visā Latvijā. Turklāt vairākos sporta veidos, ar orientēšanos sākot un hokeju beidzot.

M

āris Stabiņš sporta skolotāja profesiju izvēlējies, savu sporta pedagogu iedvesmots. Rankas pamatskolas fiziskās audzināšanas skolotāja Aina Pūce pieradinājusi pie slodzēm, un Māris sācis gūt panākumus Gulbenes rajona skolu sacensībās. 9. klasē mācījies Murjāņu sporta internātskolā, trenējoties pie Arņa Bisenieka un Jāņa Hasnera vidējo distanču skriešanā. Lejasciema vidusskolā fizkultūras skolotājs bijis Roberts Rutkasts. Tur arī tūrisma entuziasts fizikas skolotājs Arkādijs Petaško uzaicinājis atnākt uz treniņu orientēšanās sportā, ar ko aizsākusies šī aizraušanās.

Ģimene, klase, personība

Likumsakarīgi, ka pēc dienesta armijā Māris nolēmis stāties Fiziskās kultūras institūtā, taču palicis dažas vietas zem svītras. Tad uzzinājis, ka Grundzāles pamatskolā vajadzīgs fizkultūras skolotājs, tur arī ticis pieņemts darbā. Pēc gada — 1989. gadā — iestājies LVFKI neklātienē, divreiz gadā dodoties uz sesijām Rīgā. Vienā no tām sanācis pabūt arī uz barikādēm Vecrīgā. Augstsko­ la — nu jau Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija — pabeigta bez aizķeršanās piecos gados. “Bērniem dabiski ir kustēties, tātad sportot,” spriež Māris Stabiņš. “Ja uz skolu atnāk kāds, kam nepatīk kustēties, tad ir jādomā, kas tam ir par iemeslu. Ja vecāki savu atvasi no mazotnes ņem līdzi uz sacensībām un kopā mājās atrod laiku uzspēlēt jebkuru spēli, bērnam sportot patiks. Vēl labāk, ja arī tētis vai mamma kopā ar bērniem piedalās kādās tautas sacensībās. Būtiski ir arī draugi un klases biedri. Ja visa klase ir aktīva sportā, tad tā pavilks līdzi jebkuru.

22

Māris STABIŅŠ Grundzāles pamatskolas sporta skolotājs Dzimis

1968. gada 11. janvārī Gulbenē

Izglītība

Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija

Darba pieredze

kopš 1988. g. Grundzāles pamatskolas sporta skolotājs, tagad arī 9. klases audzinātājs; kopš 1996. g. sporta organizators Grundzāles pagastā; kopš 2009. g. orientēšanās treneris Smiltenes BJSS; 1995.—1998. g. sporta skolotājs un klases audzinātājs Palsmanes speciālajā skolā; 1995.— 2009. g. VFS treneris Valkas rajona BJSS; 2001.—2009. g. orientēšanās treneris Valkas rajona BJSS; 2012.— 2020. g. vieglatlētikas treneris Smiltenes BJSS

Sporta skolotāja personībai arī ir liela nozīme.” Māra recepte ir ļoti vienkārša: mīli sportu pats un aizrauj līdzi arī citus!

Bumba vienmēr atrodas spēlē

Skolēnu aktivitāti un vēlmi kustēties var veicināt, nodrošinot pieeju sporta infrastruktūrai, tādēļ Grundzālē starpbrīžos sporta zāle nav aizslēgta un ir iespēja uzspēlēt volejbolu, kartupeļus vai vienkārši tāpat iemest bumbu grozā. Futbola un basketbola laukumā vienmēr ir kāda bumba. Vecāko klašu meitenes reizi nedēļā piedalās pagasta sieviešu volejbola komandas treniņos. Skolas meiteņu komanda startē arī Smiltenes novada sieviešu volejbola čempionātā. Šobrīd attālinātās mācīšanās apstākļos visgrūtākais esot tas, ka pietrūkst emociju no kopā būšanas un nenotiek sacensības. Tādēļ Māris skolēniem organizē dažādus izaicinājumus. Piemēram, kurš ilgāk nostāvēs plankā? Pavasarī savai audzināmajai klasei reizi nedēļā rīkojis attālinātās sacensības riteņbraukšanā. Katram jānobrauc 10 km distance un pēc tam jāiesūta aplikācija ar rezultātu. Skolotājs arī iesaistījies šajās sacensībās, un puiši atdevuši visus spēkus, lai viņu pārspētu. Pēc mēneša jau varējuši vērot rezultātu izaugsmi. Sporta stundās Māris Stabiņš māca bērniem domāt, ātri domāt un ātri pieņemt lēmumus da­žādās situācijās. Viņš uzskata, ka skolotājam jāmāk iejusties bērna lomā un tad, kopā strādājot, panākt vēlamo. Stundu uzskata par izdevušos, ja stundā gūtas pozitīvas emocijas. Ja arī visiem kaut ko neizdodas ­iemācīt — tas nekas, jo mācīšanās ir radošs process un katra klase ir atšķirīga.

Citi pienākumi OK Azimuts valdes loceklis; tradicionālo starpnovadu futbola sacensību Grundzāles izaicinājums lauku skolām organizators un orientēšanās sacensību Grundzāles nakts organizators; Smiltenes novadā rīkoto orientēšanās un citu tautas sacensību organizators; Latvijas meiteņu izlases treneris 2019. gada pasaules skolēnu čempionātā Lietuvā Ģimenes stāvoklis

meitas Zanda un Anete, draudzene Anita

Vaļasprieki

Eiropas apceļošana, piedaloties orientēšanās sacensībās, sēņošana, dambrete, šahs, 80. gadu mūzika

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


Viens un kolektīvā. Māris Stabiņš starptautiskajās orientēšanās sacensībās Lietuvā un kopā ar skolas komandu, kura uzvarējusi novada sacensībās basketbolā

Stundās ar disciplīnu lielu problēmu neesot. Arī hiperaktīvajiem skolēniem svarīga ir atzīme sportā, tādēļ vērtēšanas kritērijos iekļauts arī punkts par sporta veida noteikumu, uzvedības noteikumu un drošības noteikumu ievērošanu. Ja ar disciplīnu ir problēmas, cieš vērtējums. Strādājot attālināti, mazkustīgie un sliņķi esot daudz lielāka problēma. Grundzāles pamatskolas vērtības ir atbildība, godīgums, cieņa. Šīs trīs lietas Māris Stabiņš skolēniem cenšas ieaudzināt. Ne visi būs sportisti, bet šīs ir īpašības, kas dzīvē noteikti noderēs.

Mazā pagasta lielie cinīši

Lielākais gandarījums Mārim Stabiņam ir par to, ka bijušie audzēkņi ir veiksmīgi turpmākajā dzīvē. Piemēram, Gints Kukainis bijis Smiltenes novada mērs, tagad vada ZAAO, bet Armands Ruks šobrīd ieņem Valsts policijas priekšnieka amatu. Skolā abi bijuši pareizie puikas, ne izcilnieki kādā vienā sporta veidā, bet darbojušies universāli visos. Stabiņš var lepoties arī ar savu bijušo audzēkņu spor­ tiskajiem sasniegumiem, no kuriem augstākos panākumus sasniedzis Artūrs Pauliņš orientēšanās sportā. Pieaugušo konkurencē pirmos panākumus sākuši gūt arī Ilgvars Caune un Matīss Slikšjānis. Viens no lielākajiem gandarījumiem bija, kad šie trīs puiši no viena maza Latvijas pagasta septembrī Latvijas orientēšanās čempionātā izcīnīja otro vietu stafetē. Panākumus gūst arī LSPA/Livonijas regbija komandu spēlētāji Daniela Šakociņa un Dāvids Bērtiņš.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

23

›››


›››

Olimpiskais zelts Ērgļos! Grundzāles pamatskolas komanda pēc uzvaras Skolu ziemas olimpiskajā festivālā slidošanā

Māris uzskata, ka strādā labākajā skolotāju kolektīvā Latvijā. Kopā tiekot atzīmētas jubilejas, braukts ekskursijās, vienmēr ir, ar ko aprunāties, kam palūgt padomu, metodisko vai kādu citu palīdzību. Būdama maza lauku skola ar 95 skolēniem, Grundzāle kā līdzīga ar līdzīgu var konkurēt novada sacensībās ar Smiltenes vidusskolu un Latvijas sacensībās ar citām lielajām skolām. 2019. gadā Latvijas skolu Ziemas olimpiskajā festivālā Ērgļos izcīnītas zelta medaļas slidošanas stafetē. Vairākus gadus Ērgļos ­grundzālieši startē arī ar savu hokeja komandu. 2019. gada decembrī skolas meiteņu volejbola komanda izcīnīja 2. vietu Latvijas pamatskolu kausa izcīņā volejbolā nelicencētām spēlētājām. 2019. gada maijā trešo reizi uzvarēts starpnovadu vieglatlētikas sacensībās Valkā Ziemeļu stīga 8.—9. klašu grupā.

Pieredze un Trīsstabiņu ceļš

Māris Stabiņš konkursā par labāko sporta skolotāju piedalās jau trešo reizi, jo pēdējos trīs gados patiesi raženi pastrādāts — gan daloties pieredzē, gan piedaloties Erasmus+ projektos, kā arī pašam īstenojot projektu par slēpošanas un orientēšanās inventāra iegādi, iegūtas tiesības mācīt speciālās izglītības programmās vispārizglītojošās izglītības iestādēs. Noteikti iesaka konkursā piedalīties kolēģiem, taču uzsver, ka jāsāk gatavoties jau gada sākumā un racionāli jāizvērtē — ko esmu paveicis, ko es daru, vai man ir, ko pateikt ko-

24

lēģiem, vai man ir, ar ko aizraut bērnus. Pieteikumu gatavojis naktī, jo dienai stundu esot par maz. Arī šobrīd, kad dabasmāte Grundzālei piešķīrusi mazliet sniega, tiekot bērnudārza bērniem mācītas pirmās iemaņas slēpošanā. Mārim visas aizraušanās vairāk vai mazāk saistītas ar fiziskajām aktivitātēm. Rudens pusē dodoties sēnēs un ogās uz vietām, kas tiek noskatītas, rīkojot orientēšanās sacen­ sības vai pašam piedaloties tajās. Šoruden daļu no kāda orientēšanās treniņa ar audzēkņiem veltījuši dzērveņu lasīšanai. Katrs no treniņa atgriezies ar litra spainīti dzērveņu, ko likt pie savas brokastu putras. Pērn pavasarī, kad sākās attālinātā mācīšanās, Māris daudz braucis ar velosipēdu un meklējis dažādus dabas objektus, ko fotografēt, to darīt rosinājis arī audzēkņus. Pāris reizes gadā Māris ar savām meitām piedalās rogaininga sacensībās. Viņu komandas nosaukums ir Trīsstabiņu ceļš. Dabā Latvijas valsts mežiem tāds ceļš patiešām eksistējot un ap to esot labas sēņu vietas. Noslēgumā Māris Stabiņš atklāj, ka Grundzāles pagastā ir lielākā Latvijā dzīvā Ziemassvētku egle. Tā dodot daudz spēka un enerģijas turpmākajam darbam un sasniegumiem sportā. ©

Santa ROZE

Radoši baudīt sportu Pateicoties vecākiem, kuri neliedza atbalstu un resursus, lai varētu piepildīt dēla tā brīža ieceres trenēties basketbolā, badmintonā, vēlāk arī vieglatlētikā, sports ir Jura Zilvera vaļasprieks un pašrealizācijas veids kopš bērnības. Vispirms gan viņš kļuva par datorspeciālistu, jo, beidzot pamatskolu, tā šķitusi moderna profesija ar lielām iespējām nākotnē. Tomēr ātri vien Zilvers sapratis, ka sports ir sirdij tuvāks, tādēļ iestājies Sporta pedagoģijas akadēmijā. Studiju laikā trenējies skriešanā vidējās distancēs pie Māra Raimonda Gaiļa, kurš ne tikai trenējis, bet arī detalizēti iedevis galvenās vadlīnijas darbā ar skolēniem, pēc kurām Juris strādā vēl šodien.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


Juris ZILVERS Liepājas Raiņa 6. vidusskolas sporta skolotājs Dzimis

1987. gada 17. maijā Saldū

Izglītība

2012. g. — Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, profesionālā bakalaura studiju programma — sporta skolotājs, vieglatlētikas treneris; 2013. g. — ERASMUS mobilitāte Foro Italico universitāte (Itālija, Roma); 2014. g. — Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, profesionālā maģistra augstākās izglītības programma Sporta zinātne; 2017. g. — sporta speciālista sertifikāts ar tiesībām strādāt par vieglatlētikas treneri

Darba pieredze

kopš 2019. g. Liepājas Raiņa 6. vsk. sporta skolotājs, mācību jomas koordinators; 2012.— 2013. g. sporta skolotājs privātajā vidusskolā Laisma; 2013.—2017. g. sporta skolotājs Druvas vsk.; 2017.— 2019. g. vieglatlētikas treneris Liepājas Sporta spēļu skolā

Sporta aktivitātes

vieglatlētika, basketbols

Ģimenes stāvoklis

neprecējies

Vaļasprieki ēdiena gatavošana, ceļošana

J

uris Zilvers uzskata, ka, lai iemācītu bērniem mīlēt sporta stundas, fiziskās aktivitātes, ir jāpalīdz skolēniem izprast savu emociju un personisko īpašību sasaisti ar fiziskajām aktivitātēm, noteikt savas slodzes robežas, izvērtēt sava ķermeņa specifiku un, galvenais, daudzveidīgumu. Kad bērns saprot un uzticas savam ķermenim, nav nepieciešams piespiest mīlēt sportu, tas nāk dabiski no paša bērna, jo cilvēka attīstības pamatā ir vēlēšanās kustēties. “Es neesmu redzējis bērnu, kurš negribētu iemācīties staigāt, kad vēl to nemāk, vai uzrāpties uz galda, kad jau spēj sasniegt krēslu. Cilvēka būtība ir kustība. Katra kustība ir vērtīga viņa prātam un pašapziņai,” savu viedokli pamato skolotājs.

Iekļaujot ikdienas ritmā

Pēc Jura domām, attālinātā mācīšanās neatšķiroties no ikdienas mācībām, ja uz to skatās kopumā ar bērnu ikdienas ritmu: “Klātienē vai neklātienē, galvenais princips ir veidot skolēnos motivāciju plānot savu personisko laiku, ēšanas paradumus, fiziskās aktivitātes un garīgās nodarbes tā, lai veicinātu emocionāli un fiziski veselas personības attīstību mūžizglītības kontekstā. Ja var dot atjautīgus uzdevumus matemātikā, kāpēc tādus nevar dot arī sportā, piemēram, mācēt labi izskatīties bez kosmētikas. Protams, pirmajā mirklī var šķist, ka tam nav nekādas saistības ar sportu, tomēr, endorfīns, ko dod aktīva kustība, ir laimes hormons, kas aizkavē ķer-

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

meņa novecošanos un veicina labsajūtu. Bērniem jāveido izpratne par ķermeņa un dzīvestila savstarpējo mijiedarbību. Stunda vienmēr ir izdevusies tad, ja, stundai beidzoties, skolēni joprojām ir zālē vai stadionā un turklāt, ejot projām, kaut ko aizmirst paņemt — jaku, bikses vai telefonu. Tas norāda, ka viņi ir aizrāvušies sportā un viņu ķermenis ir ieguvis vajadzīgo endorfīna un enerģijas devu, lai veiksmīgi turpinātu savu dienu. Mans pavilkšanas veids ir iedvesmot skolēnus baudīt sportu, ļauties radošumam un pašizpausmei, kas dod īsto uzrāvienu, nevis likt sevi rāmī.”

Uzticība un dialogs

Lai tiktu galā ar sportistiem, kas reizēm sporta stundās ir augstprātīgi, pēc Zilvera pieredzes pirmais solis ir uzticības veidošana. Sportisti bieži vien domā, ka skolotājs par viņu dzīvi neko nezina, un ir pārsteigti, ja ir informēts par viņu sasniegumiem, ja zina par jaunākajiem notikumiem ne tikai vieglatlētikā, bet arī citos sporta veidos — futbolā, peldēšanā, ekstrēmos sporta veidos. Tā var veiksmīgi veidot dialogu, un savstarpēja cīņa par varu izpaliek. Lai stundā valdītu disciplīna un savstarpējā sapratne, svarīgi pirms tam aprunāties ar skolēniem un saprast viņu emocionālo stāvokli. Tad var precizēt, kāda veida uzdevumi katrai klasei būtu piemēroti attiecīgajā brīdī. Ja bērniem iepriekšējā stundā ir bijis grūts pārbaudes darbs, tad nevar atkal dot uzdevu-

mus, kas rada vēl lielāku emocionālo spriedzi, jo tad hiperaktīviem bērniem būs pārslodze.

Plašāk par sportu

Piedalīties konkursā Juri rosinājis skolas direktors Kārlis Strautiņš. Liepājas Raiņa 6. vidusskolā saprot sporta un aktīva dzīvesveida nozīmi veselas personības attīstībā. Viens no skolas pirmspandēmijas laika labākajiem pasākumiem vienmēr bijis skolotāju basketbola spēle pret skolēnu komandu. Darbā gandarījumu Jurim sagādā kolēģi, it īpaši metodiķes un jomu koordinatores Lauras Katkevičas darbs. Laura redz saikni starp eksāmenu un neeksāmenu priekšmetiem, neatdalot tos, bet parādot virzību, kā sports un citi radošie mācību priekšmeti var palīdzēt skolēniem labāk sagatavoties eksāmeniem. Lielākais gandarījums ir radīt izpratni par fiziski izmērāmu rezultātu sasaisti ar katra bērna personīgo perspektīvu, dzīves uztveri un ķermeņa specifiku, turklāt iesaistot šajā procesā visu skolas komūnu: skolēnus, skolotājus, vecākus. Enerģiju dod labi padarīts darbs un klātesamība bērna izaugsmē. Jura Zilvera aizraušanās ārpus sporta ir ēdienu gatavošana un ceļošana. “Izmēģināt jaunas garšas un jaunas kultūras ir viens no rīkiem, kā veidot plašāku redzesloku, lai būtu iespēja redzēt arī katra bērna iespējas tālākā dzīvē,” uzskata skolotājs Juris Zilvers. ©

Santa ROZE 25


PADOMS

Sporto gudri Pieredzējušiem amatiersportistiem bieži vien noteicošais sporta pulksteņa izvēlē ir lietotne, ar kuru fiksētie fizisko aktivitāšu dati pieejami analīzei viedierīcē. Latvijā pieprasītāko sporta pulksteņu ražotāju — Garmin, Polar un Suunto — funkcionālākie modeļi sasniedz līdzīgas virsotnes, kādas vēl pavisam nesen bija pieejamas tikai sporta laboratorijās. Kādas lietotnes piedāvā paši viedpulksteņu ražotāji? Kuras ir noderīgākās un interesantākās sportošanai ar mobilajiem tālruņiem un sportošanai mājās? Kur visu informāciju apkopot vienuviet un kura lietotne 2021. gadā kļūs par vadošo sporta pasaulē? Žurnāls Sports atbildes mēģināja rast, konsultējoties ar sportistiem un ekspertiem, analizējot lietotnes, pētījumus un pašu pieredzi. Interesanti, ka arī Latvijā radītas sporta sacensībām noderīgas lietotnes.

S

ports iet roku rokā ar tehnoloģijām, tālab arī viedtālruņos šobrīd pie­ejams plašs klāsts ar īpašām datorprogrammām — lietotnēm, kas piedāvā dažādas funkcijas veselīga dzīvesveida aktivitātēm. Koro­navīrusa pandēmija bija kā benzīns ugunī — fizisko aktivitāšu fiksēšana ar viedtālruni kļuva tik populāra, ka atsevišķas lietotnes pārslodzes rezultātā nokārās.

Endomondo ēras noriets 2021. gadā noslēgusies vesela ēra spor­­ta lietotņu pasaulē — darbību beidzis leģendārais sporta sociālais tīkls Endo­mondo, kas motivējis sportot miljoniem cilvēku. Pa­ teicoties Endomondo, daudzi sākuši vai atsā­ kuši sportot. Endomondo aptvēra divas būtiskas funkcijas: tā bija gan lietotne mobilajā tālrunī, kas fiksēja aktivitātes, piemēram, distanci kartē, rezultātu, gan tīmekļa vietne, kurā varēja vienuviet apkopot datus no jebku­ ra sporta viedpulksteņa un citām lietotnēm. Sportiskajai apetītei augot, nākamais solis — pāriet uz sporta pulksteni, kuram, tāpat kā viedtālruņiem, ir GPS funkcija. Tad mobilais tālrunis nepieciešams tikai pēc treniņa, sinhronizējot jeb iegūstot datus no sporta pulksteņa. Piemēram, no skrējēja Garmin sporta pulksteņa dati tiek saglabāti gan Garmin Connect lietotnē, kas ir nepieciešama, lai nodrošinātu pulksteņa sasaisti ar telefonu, gan vienlaikus dublēti arī En­do­ mondo, ja lietotājs tā vēlējās. Kādēļ? Jo, līdzīgi kā sociālajā tīklā Facebook, Endo­mon­ do ziņu lentē varēja paskatīties, cik daudz un kā sportojuši draugi, izmantojot visdaž­ ā­ dākās viedierīces. Draugu kopienas, sporta skolas, klubi un pat darbavietas Endomondo veidoja savus iekšējos izaicinājumus.

26

Nevis strāva, bet Strava Sporta tehnoloģiju draugi rosina nenokārt galvu — ir alternatīvas, kur vienuviet apkopot datus no dažādām sporta lietotnēm. Piemēram, Strava, kas arī darbojas gan kā lietotne mobilajā tālrunī, fiksējot fiziskās aktivitātes, gan kā vienots tīkls citu lietotņu un sporta pulksteņu lietotājiem. Stravu izmanto iesācēji mobilajos tālruņos, amatieri un pat profesionāļi (!), kuri lieto Garmin, Polar, Caros, FitBit, Apple, Samsung un Xiaomi pulksteņus. Strava jau pāris gadus mērķtiecīgi piesaista sev interesi, pat maksājot pasaules labākajiem sportistiem par savu datu publicēšanu lietotnē. Tā, piemēram, pasaules rekords 5 km skrējienā papildus oficiālajai laika kontrolei 2020. gadā Monako tika fiksēts arī tiešsaistē skrējēja profilā Strava lietotnē. Tas to pacēla citā svara kategorijā, taču straujās attīstības dēļ ar Strava nedraudzējas konkurējošās kompānijas, kas specializējušās tieši oficiālo virtuālo sacensību rīkošanā. Tādēļ Rimi Rīgas maratona virtuālajām sacensībām vai Latvijas skolu Ziemas festivāla 2021 dalībniekiem Strava nav un nebūs pieejama rezultāta fiksēšanai. Taču ikdienas lietošanai Strava būs laba izvēle tiem, kam patīk izaicinājumi un kam patīk salīdzināt savus rezultātus ar citu, arī elites sportistu rezultātiem.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


Pētījums — lietotnes motivē sportot Rīgas Stradiņa universitātes veselības aprūpes un sabiedrības veselības zinātnes mācībspēki pirms vairākiem gadiem, veicot nelielu, bet unikālu pētījumu Latvijā Viedtālruņu sporta aplikāciju izmantošana sportošanas veicināšanā, secināja — aptaujāto jauniešu vidū vislielāko popularitāti ir guvis Endomondo. Puse respondentu to bija minējuši kā līdzekli, lai izmērītu noskrieto distanci, ātrumu un laiku. Secināts, ka 68% sporta spēļu komandu sportistu fizisko aktivitāšu laikā izmanto sporta lietotnes mobilajā tālrunī; 45% šīs lietotnes izmanto, lai izmērītu noskrieto distanci, 13% seko dažādu piedāvāto treniņu programmu pildīšanai, 10% — slodzes apjoma un intensitātes noteikšanai. Prognozējams — Endomondo nākotnē masveidīgi aizstās Strava. Tāpat secināts basketbola komandās viedtālruņu sporta lietotnes izmanto salīdzinoši biežāk nekā citu sporta spēļu komandās. Vīriešu rokasbumbas un florbola komandās, kas spēlē augstākajā līmenī, izmanto īpašas lietotnes spēļu videoanalīzei un komandas taktikas uzlabošanai. Vairākums sporta spēļu sportistu uzskata, ka lietotnes motivē sportot un ­iegūtie dati palīdz virzīties uz rezultātu.

Lietotnes palielina darbaspējas

Foto: unsplash.com

Darba drošības un vides veselības institūta speciālisti norāda, ka lietotņu izmantošana kolektīva iekšējo sacensību rīkošanai ir svētīga — uzņēmumos samazinās darba nespējas dienu skaits mēnesī, daļa darbinieku atsāk ikdienas treniņus, daļa — pirmo reizi pievēršas sportam.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

››› 27


PADOMS

›››

Sporta lietotnes daudzveidīgai sportošanai Standarta mūsdienu sporta pulkstenis fiksē miega ilgumu un kvalitāti, dienas gaitā noietos soļus, kājām uzkāptos stāvus, brīdina par pārāk ilgu mazkustīgumu dienas laikā, apkopo nedēļas datus par fiziskajām aktivitātēm un treniņiem. Tomēr katrs ražotājs cenšas izcelties ar ko oriģinālu, un bieži vien āķis slēpjas lietotnē, kurā var apstrādāt datus.

Garmin Connect Garmin Connect ir universāla lietotne veselības un fiziskās formas uzturēšanai, aptverot plašu sporta veidu klāstu. Garmin pulkstenis spēj no rokas pa tiešo nolasīt sirdsdarbības informāciju*, ko sinhronizē ar viedierīci. Pateicoties Garmin viedierīču precīzajiem datiem un lietotnes funkcionalitātei, kas papildus uzkrāj datus lietotāja profilā mājaslapā connect.garmin.com, to iecienījuši tūkstošiem elites sportistu un labākie amatieri. Lai gan primāri lietotne paredzēta zīmola sporta pulksteņu lietotājiem, to izmanto arī svara vērotāji un sievietes, lai sekotu līdzi menstruālajam ciklam. Būtiskākās funkcijas un iespējas: skatīt veselības datus personalizētā lapā My Day; analizēt savas aktivitātes un statistiku; izveidot pielāgotus treniņus un trases; sinhronizēt ar citām lietotnēm, piemēram, MyFitnessPal un Strava; pārskatīt noietos soļus, attālumu un tempu; pelnīt žetonus par paveikto; skatīt savus rezultātus salīdzinājumā ar citiem Connect lietotājiem Insights sadaļā; saņemt atbalstu saistībā ar Garmin ierīcēm un funkcijām.

28

Suunto

Polar Flow

Suunto ar saukli Dzīvo piedzīvojumu dzīvi piesaka sevi kā sporta pulksteņu ražotāju tiem, kuri tiecas uz mērķi. Suunto pulkstenis spēj no rokas pa tiešo nolasīt sirdsdarbības informāciju*, ko sinhronizē ar viedierīci. Lietotne ir paredzēta, lai palīdzētu dzīvot aktīvāk un azartiskāk, dodot labāku izpratni par treniņiem, atjaunošanos pēc tiem un miegu. Šeit var atrast jaunus maršrutus un dalīties ar paveikto ar draugiem vai līdzīgi domājošās kopienās. Novērots, ka Suunto sporta pulksteņi kalpo ilgāk nekā citi. Iecienīti vadošo atlētu vidū.

Polar sporta pulkstenis, tāpat kā Garmin un Suunto, spēj no rokas pa tiešo nolasīt sirdsdarbības informāciju*, ko sinhronizē ar viedierīci. Polar Flow funkcionalitāte ir līdzīga kā galvenajiem konkurentiem. Lai gan Garmin Connect sportisti vērtē nedaudz augstāk (pēc Google Play datiem to lejuplādējuši ievērojami vairāk lietotāju), Polar sporta pulksteņiem ir labāka cenas un kvalitātes attiecība, un arī lētākie Polar modeļi būs uzticami un kalpos ne tikai garantijas laikā.

Būtiskākās funkcijas un iespējas: noteikt treniņu mērķus un sekot līdzi progresam; sekot līdzi aktivitātēm, miega ilgumam un kvalitātei, lai pārliecinātos par pietiekamu atpūtu un atjaunošanos atrast populārākos vai tieši pretēji — retākos maršrutus, izmantojot heatmap opciju; sekot līdzi pulsam, proti, no pulsa līdz attālumam, ātrumam, ilgumam un ka­lo­ rijām — iespēja pielāgot statistiku, ku­ru sniedz pulkstenis jau aktivitāšu laikā; plānot jaunu maršrutu, sinhronizēt un parādīt to pulksteņa displejā; izveidot savienojumu ar Strava, TrainingPeaks, Relive un citām lietotnēm.

Būtiskākās funkcijas un iespējas: iegūt pārskatu par treniņu, esot jau distancē; analizēt katru treniņa detaļu; izveidot strukturētus treniņu plānus, mēr­ķus un sinhronizēt tos ar sporta pulksteni, lai saņemtu norādījumus treniņa laikā; skatīt treniņu datus kalendārās nedēļas kopsavilkumā; izvēlēties kādu no vairāk nekā 130 sporta veidiem; uzzināt, kā pietrūkst ikdienas mērķa sasniegšanā, un saņemt norādījumus, kā to sasniegt. *Lai iegūtu precīzus datus mainīgos intervāla treniņos, ar visu ražotāju sporta pulksteņiem ieteicams papildus lietot pulsa jostiņu zem krūtīm; īpaši tas attiecināms uz mazāk zināmiem pulksteņu ražotājiem.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


PADOMS

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Google Fit Google Fit sadarbībā ar Pasaules Veselības organizāciju un Amerikas Sirds slimību asociāciju izstrādājusi motivatoru kardio treniņiem, kas atbilst organizāciju ­ieteikumiem — samērīgi sportot 30 minūtes piecas reizes nedēļā. Tā aplikācijā lietotājs iegūst vienu kardio treniņa punktu par katru vidējas intensitātes aktivitātes minūti, piemēram, paātrinot soli pastaigā ar suni, un dubultu skaitu punktu par augstākas intensitātes aktivitātēm, piemēram, skriešanu. Lietotne saderīga ar TomTom Sports — vēl vienu universālu sporta aplikāciju.

Pērn Prezidenta kausa izcīņā. Dmitrijs Serjogins (priekšplānā) 5000 metru distancē

Runkeeper Dmitrijs SERJOGINS, Latvijas rekordists 10 km šosejas skrējienā “Izmantoju viedpulksteni atkarībā no sponsoriem. Parasti ražotāji elites sportistiem piešķir kādu jaunāko modeli no augstvērtīgākās sērijas. Patlaban lietoju Polar ražoto Vantish V, līdz ar to izmantoju Polar Flow lietotni, kā arī datus sinhronizēju lietotnē Strava, kas ir līdzīga Endomondo. Tiesa, Strava ir funkcionāli daudzveidīgāka un vairāk līdzinās sportistu sociālajam tīklam — sākotnēji bija grūti noticēt, ka Džošua Čeptegejs Monako noskrējis jaunu pasaules rekordu 5 km skrējienā ārpus stadiona un visi dati no viņa pulksteņa uzreiz pēc finiša bija apskatāmi Strava. Man pašam Strava lietotnē vairāk patīk sekot līdzi amatieriem — kad kāda meitene, kura skrien kilometru 6:30 min, pēc mačiem ārzemēs ­ieliek kādu bildi un interesantu aprakstiņu. Viedpulkstenis palīdz sekot līdzi sirdsdarbības ritmam jeb pulsam, ātrumam un veiktajai distancei, turklāt vairs nav jāraksta treniņu dienasgrāmata, kas palīdz ievērojami ietaupīt laiku, jo visi dati tiek apkopoti pulksteņa lietotnē un interneta mājaslapā. Varu salīdzināt, cik ātri esmu skrējis treniņos konkrētajā sezonas posmā pirms trim četriem gadiem. Latvijā laik­apstākļi vienos un tajos pašos mēnešos katru gadu mēdz būt atšķirīgi, es jau vairs neatceros, kāds bija laiks, piemēram, 2017. Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

gada augustā, taču viedpulkstenis fiksējis gaisa temperatūru, mitrumu un valdošo vēja virzienu. Tas ir būtiski, lai vēlāk salīdzinātu rezultātu — bez viedpulksteņa būtu ārkārtīgi laikietilpīgi, pat neiespējami šādus datus apkopot. Precīzi tiek fiksēts arī soļa garums distancē jeb lidojuma fāze — man tie pašam nav būtiski, taču, tā kā attālināti trenēju citus, Strava ļoti palīdz attālinātu treniņu vadīšanai un sekot līdzi klientu rezultātiem — detalizēti redzams, kā sportists veicis intervālu treniņu un kā organisms reaģējis uz slodzēm, kāda veidojas kopaina ilgtermiņā. Piemēram, amatierim gatavojoties maratonam, lai izvairītos no kāju traumām, bieži vien ir nepieciešams mazināt soļa garumu. Pandēmijas laikā piedalījos vairākās attālinātās sacensībās, kuru iniciatīva nāca no organizatoriem Kazahstānā un Krievijā. Dalībnieki skrēja dabā maršrutu katrs savā valstī. Šādas sacensības attīstās, tajās parādās balvu fondi un tiek ieviesti dažādi kritēriji un noteikumi, lai tās noritētu godīgi. Piemēram, nedrīkst skriet tikai vienā virzienā vai no kalna lejā, viedierīces fiksē augstuma metrus. Motivējoši piedalīties, ja uzvarētājs tiek pie 900 eiro.”

Lietotne paredzēta mērķtiecīgiem skrējējiem. Tajā var uzstādīt mērķus, atskatīties uz jau sasniegto un salīdzināt rezultātus. Runkeeper var ērti izveidot personalizētu skriešanas plānu. Lietotne piedāvā iesaistīties dažādos izaicinājumos vai pievienoties kādai no virtuālajām skriešanas grupām, kurās gūt atbalstu un iedvesmu. Ļoti līdzīga un populāra ir arī lietotne Nike Run Club.

››› 29


PADOMS

›››

Gundars UPENIEKS, Latvijas Biatlona federācijas prezidents Tā kā biatlons ir izturības sporta veids, kas lielākoties risinās apvidū ar dažādu reljefu, biatlonisti viedpulksteņus izmanto, lai analizētu pulsa līknes — sirdsdarbības datus treniņos un sacensībās. Pulsa rādījumi ir būtiski, ieslēpojot šautuvē, pirms pirmā šāviena un starp šāvieniem. Jo vairāk datu, jo labāk — analīzei paveras plašākas iespējas. Viedpulksteņu dati lielākoties tiek izmantoti pēc sacensībām, tiesa, tā kā katram biatlonistam ir savs vēlamais sirdsdarbības ritms šaušanai, iespējams, ka sportistam svarīgi ­ieskatīties pulkstenī arī distancē. Atkarībā no tā, kurā vietā distancē atrodas šautuve, dažādās trasēs vienam un tam pašam sportistam būs atšķirīgs pulss, piemēram, Rūpoldingā šautuve ir pēc garāka nobrauciena, tādēļ sirdsritms būs mierīgāks — teiksim 150 sitienu robežās, varbūt pat mazāk. Savukārt tādās trasēs kā Antholca vai Hohfilcene — pulss tam pašam sportistam, visticamāk, būs virs 160. Viens no sponsoriem — viedpulksteņu ražotājs Polar gribēja ieviest sistēmu, ka

sacensību dalībnieku pulsa un citiem pulksteņu sniegtajiem datiem var sekot līdzi skatītāji televīzijas tiešraidē. Vērojot Pasaules kausa izcīņas sacensības, redzams, kā finišējot sportists tūdaļ ar otru roku aptur viedpulksteni. Tāpat redzams — ne visi sportisti papildus lieto viedpulksteņu pulsa jostas, daži sportisti joprojām nelieto viedpulksteņus vispār. Reljefa dēļ biatlonā pulksteņa ātruma datiem nav vērts pievērst uzmanību, tam noderīgāki būs sacensību organizatoru oficiālie sacensību apļu un sektoru dati.

Lietotnes sportošanai mājās

Nike Training Club Nike Training Club ģimenēm draudzīgā lietotne aicina virtuāli trenēties pasaules sporta zvaigžņu vadībā, izpildot Krištianu Ronaldu vai Serēnas Viljamsas demonstrētos vingrinājumus. Lietotnē pieejama plaša bibliotēka ar dažādiem vingrinājumiem — vairāk nekā 200 treniņu programmas atsevišķām ķermeņa zonām vai konkrētiem treniņu mērķiem. Vingri­nājumu ilgums — no 15 līdz 45 minūtēm. Personīgi veidotās uzdevumu kolekcijas palīdz fokusēties uzstādītajiem mērķiem, savukārt personalizētie ieteikumi tiek balstīti treniņu izvēlē.

30

PEAR Personal Fitness Coach Lietotne, ar kuras palīdzību ērti vingrot — nav nepieciešams ņemt rokās viedtālruni, lai pārslēgtu vingrinājumu, vai skatīties video, jo lietotne ietver izsmeļošas audio apmācības. Daudzveidīgs treniņu klāsts dažādu līmeņu trenētībai un intensitātei. Lietotni iespējams savienot ar fitnesa inventāru un ierīcēm, kas dod iespēju detalizētāk sekot līdzi iespētajam, kā arī dalīties sasniegumos citās populārās sportošanas aplikācijās.

Workout Trainer Orientēta uz meistarības līmeņiem, piedāvājot vingrinājumus un treniņu plānus gan iesācējiem, gan pieredzējušiem sportistiem. Ar vienkāršas anketas palīdzību tiek noskaidrota fiziskā sagatavotība, ieteikti piemēroti vingrinājumi un treniņu plāni, kas tiek pielāgoti izvirzītajiem mērķiem. Dažādi paziņojumi, atgā­ dinājumi un sasniegto rezultātu vizuali­ zācija palīdzēs turēties pie mērķa.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


PADOMS

Esi reāls — Zwift Riteņbraukšana un skriešana ir sporta veidi, kuri arī virtuālajā vidē ar Zwift lietotnes palīdzību fizisko un pat taktisko sagatavotību var pārbaudīt pilnā apmērā. Pateicoties tehnoloģiju attīstībai, pat mājās vienatnē var nodoties pilnvērtīgam treniņam, lejot sviedrus un virtuāli dodoties grupas braucienos vai skrienot koptreniņā. Atbilstoši izvēlētajam sporta veidam cilvēks vai nu skrien uz skriešanas trenažiera, vai minas uz ikdienas (!) sporta velosipēda, kuram aizmugurējā rata vietā ievietots statisks Zwift mehānisms. Savukārt monitorā ar interneta starpniecību tiek tiešraidē straumēts sāncenšu sniegums. Zwift platformā 3D attēls ļauj sekot līdzi savam ātrumam un jaudai, tāpat arī šiem konkurentu datiem. Azartu dod iespēja ap-

steigt konkurentus. Brauciena laikā atkarībā no reljefa mainās slodzes — jo stāvāks un garāks kalns, jo mīties ir grūtāk, nobraucieni vieglāki. Jāņem vērā, ka pedāļi jāmin visas distances garumā. Lai panāktu maksimāli objektīvus pretestības simulācijas apstākļus, Zwift trenažieris konfigurēts atbilstoši dalībnieka svaram un augumam. “Sistēma piedāvā iespēju izmantot citu riteņbraucēju radīto aizvēju, kas ļauj taupīt spēkus, veidot stratēģiju, tuvinot apstākļus realitātei. Iespējams iegūt aerodinamiskos palīglīdzekļus, no kuriem populārākā ir aeroķivere. Šāda ķivere palīdz gūt pārsvaru pār konkurentiem solo atrāvienos,” stāsta Toms Markss, kurš Latvijas Riteņbraukšanas federācijā rīkojis oficiālas šādas sacensības, pulcējot pašmāju labākos elites braucējus. Zwift sacīkšu vizualizācijas iespējas papildus rada realitātes sajūtu.

Ražots Latvijā

FitOn

Foto: Ģirts Freijs

Lietotnē pieejams plašs videovingrinājumu klāsts — treniņi gan pilatēm, augstas intensitātes intervālu treniņiem un dejām, turklāt pieejams arī nodarbību grafiks. Videotreniņos ir iekļautas balss un videopamācības. “Šīs instrukcijas ļaus jūsu viedtālruni, planšetdatoru vai klēpjdatoru pārvērst par portatīvu sportošanas asistentu,” uzsver aplikācijas veidotāji.

Qrenteerings darbībā. Latvijā izstrādātā aplikācija jau pāris gadus tiek izmantota arī ESN Orientēšanās nakts sacensībās

Fitbit Couch Lietotne izmanto datus par cilvēka ikdienas aktivitātēm, kuras uzkrāj paša viedtālrunis vai fitnesa viedierīce, lai ­ieteiktu efektīvākus treniņus un papildu aktivitātes. Lejuplādējot Fitbit Coach savā viedtālrunī, aproci vai pulksteni var izmantot vēl pilnīgāk. Fitbit ražo dažas no labākajiem tirgū pieejamajām fitnesa vied­ierīcēm.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

Zināms, ka šobrīd Latvijā virkne speciālistu starptautiskos uzņēmos strādā pie dažādu aplikāciju izstrādes. 2020. gada pavasarī par to varēja pārliecināties pirmajā sporta hakatonā Latvijā, kura žūrijā bija arī žurnāla Sports pārstāvis. Hakatonā tika prezentēts sporta tērpa prototips, kas ar lietotnes atbalstu viedierīcē, spēs aizstāt treneri, pie šī projekta Elektronikas un datorzinātņu institūtā turpinās darbs. Latvijā tiek izstrādātas jaunas mobilās lietotnes laivu nomai ar mobilā tālruņa starpniecību, lietotnes, kas mudina vingrot dažādas vecuma grupas, piemēram, seniorus, un sistēmas, kas atvieglo amatieru sporta sacensību video producēšanu.

Viena no plašāk lietotajām Latvijā radītajām sporta aplikācijām ir Qrenteerings, ko publicējis Aivars Žogla. Lietotni galvenokārt izmanto orientēšanās sporta pārstāvji — atzīmēšanās kontrolpunktos notiek, ar mobilo tālruni skenējot QR kodus. Šābrīža situācijā būtiski — sacīkstes iespē­jams organizēt dabā, dalībniekiem nekontaktējoties. Organizatori lietotnē var pievienot kontrolpunkta aprakstus vai testa jautājumus kontrolpunktos. ©

Kristaps ZAĻKALNS 31


PROCESĀ

Latvijas hokeja čempionāta

anatomija Lai novērtētu izvirzītos mērķus un to īstenošanu, tikos ar vienu no mūsu pieredzējušākajiem hokeja speciālistiem — HK Prizma galveno treneri, Volvo Sporta centra direktoru un Latvijas ledus haļļu asociācijas priekšsēdētāju Ēriku Miļunu.

Ē

riks Miļuns savulaik pats bi­ jis labs hokejists, Latvijas Bērza komandā kā vārt­ sargs spēlējis kopā ar savu vienaudzi izcilo mūri Artūru Irbi, vēlāk pārtapis par aizsargu. Bijis galvenais treneris Latvijas U-18 un U-20 komandās, vadījis Latvijas valstsvienību pārbaudes spēlēs, bijis palīgs Haraldam Vasiļjevam olimpiskajā kvalifikācijas tur­ nīrā, kaujā vedis valsts studentu izlasi universiādē. 2014. gadā pie Prizmas stū­ res, kuru vada jau 20 gadus, ieguva Latvijas čempiontitulu. — Mērķi ir saprotami, cita lieta — kā tos sasniegt? — Skatoties Latvijas čempionāta pē­ dējo 10 gadu vēsturi, var novērot, ka vispārējais meistarības līmenis ir ļoti da­ žāds. Tas bijis gan pilnīgs amatieru tur­ nīrs, bet citās sezonās tajā spēlējuši gan bijušie Latvijas izlašu dalībnieki, gan tā­ di, kuri joprojām ir izlases treneru uz­ manības lokā. Pēdējos gados vispārējā meistarība stipri augusi. Piemēram, šogad trīs čet­ ras komandas ar labu spēlētāju sastā­ vu sīvi cīnās par čempionāta medaļām.

32

Nedomāju, ka daudzi ir valsts izlases kandidāti, taču pilnīgi droši to nevar ap­ galvot. Čempionāta gaitā viena otra ko­ manda tiek papildināta ar labiem spēlē­ tājiem, kuriem tobrīd nav komandas un gribas iegūt spēles praksi. Tā Mogo ko­ mandā šosezon spēlēja talantīgais jau­ nais aizsargs Kārlis Čukste, kurš pērnā gada nogalē debitēja valstsvienībā un kopā ar Latvijas klubu komandu izcīnīja Deutschland Cup. Pandēmijas laikā Kārlis ASV nevarēja spēlēt savā Kvinipekas universitātes komandā, bet cīņas gaisot­ ni gribējās. 2015. gadā viņu draftā iz­ vēlējās Sanhosē Sharks, un tagad viņam ir līgums ar fārmklubu AHL Barracuda. Pēc labām spēlēm Latvijā viņš devies prom uz ASV. Latvijas čempionāts ir ļoti svarīgs jaunajiem hokejistiem. U-20 vecuma puiši lielākoties spēlē dažādos ārzemju klubos, valstsvienības spēlētāji Latvijā ir tikai daži. Savukārt U-18 izlases kandi­ dāti mūsu čempionātā ir vairāki, un spē­ les ar pieredzējušajiem veterāniem vi­ ņiem ir laba skola. Pamata komanda viņiem ir HS Rīga, kur pulcināti labākie mūsu jaunie hokejisti.

1.1. Noskaidrot 2021. gada Latvijas čempionu hokejā. 1.2. Pilnveidot hokejistu meistarību un gatavot rezerves Latvijas hokeja valstsvienībai, ievērojot Latvijas nacionālās izlases, U-20 un U-18 izlašu intereses. 1.3. Popularizēt hokeju valstī (no Latvijas čempionāta 2020./2021. hokejā Optibet hokeja līgas nolikuma)

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

PROCESĀ

Ēriks MIĻUNS Hokeja treneris Dzimis

1967. gada 22. janvārī Rīgā

Izglītība

Rīgas 55. vidusskola (tagad Rīgas Sergeja Žoltoka vidusskola), maģistra grāds LSPAA, bakalaurs, jurists Baltijas krievu institūts (tagad Baltijas Starptautiskā akadēmija)

Sporta gaitas no astoņu gada vecuma hokejā, spēlējis Dinamo jauniešu un junioru komandā, Latvijas Bērzs, sākumā bijis vārtsargs, vēlāk aizsargs

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

Trenera gaitas

No 20 gadu vecuma strādājis ar pirmo specializēto hokeja klasi, šobrīd virslīgas komandas HK Prizma treneris, 2014. gada Latvijas čempioni, bijis galvenais treneris Latvijas U-18 un U-20 izlasēs, pārbaudes turnīros vadījis Latvijas pieaugušo izlasi, 2006. gadā Haralda Vasiļjeva palīgs olimpiskās izlases kvalifikācijas turnīrā, vadījis Latvijas studentu izlasi Universiādē (6. vieta)

Darba gaitas

Volvo Sporta centra direktors, Latvijas ledus haļļu asociācijas priekšsēdētājs

Ģimenes stāvoklis

precējies, divas meitas

Vaļasprieks

hokejs

››› 33


›››

Šīs sezonas čempionātā, kurā savus la­ bojumus ienesusi pandēmija, daudzi augstā­ kas klases spēlētāji, arī treneri, novērtējuši to, ka, atšķirībā no dažām citām valstīm, mēs tomēr spēlējam, līdz ar to vispārē­ jais līmenis ir stipri audzis. Tas vien, ka Jelgavas komandu Zemgale vada tik augstas klases treneris kā Artis Ābols, to apliecina. Arī Normunds Sējējs, kurš vada Liepājas komandu, savulaik bijis Rīgas Dinamo tre­ neris. Tikko Mogo/LSPAA noslēdzis līgumu ar treneri Ģirtu Ankipānu, kas vairākus ga­ dus strādājis Rīgas Dinamo, sezonu bijis arī tās galvenais treneris. Vairākās komandās spēlē arī leģionāri. — Ja ir meistarīgi spēlētāji, nepiecie­ šami lieli finanšu līdzekļi. Jo vairāk nau­ das, jo labāki spēlētāji? — Normālos apstākļos tā noteikti bū­ tu. Šobrīd, kad ne visur spēlē, daudzi arī par nelielu atlīdzību grib tikt uz ledus, baudīt sacensības, nezaudēt sportisko for­ mu. Tā manā komandā spēlē trīs jauni krievu puiši, kuriem nemaksājam neko un kuri visus izdevumus sedz paši. Nemācu, neaģitēju, bet ar spēlēšanu ārzemēs viņi var izvairīties no dienesta krievu armijā, par ko gatavi piemaksāt. Daudz palīdz pašvaldības — Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā, Rīgā (gan tikai sa­ vam hokeja klubam HS Rīga). Tad arī var pulcināt spēcīgāku sastāvu. Tās ko­ mandas, kuras pienācīgi atbalsta, arī cī­ nās par medaļām. — Kādas zvaigznes spēlējušas Lat­ vijas čempionātā? — Šosezon spēlē vai spēlēja vīri, kas bau­dījuši NHL, AHL, KHL, dažādu Eiropas līgu garšu, — Oskars Bārtulis, Čukste, Krišjānis Rēdlihs, Emīls Ģēģeris, Frenks Raz­gals, Kirils Tambijevs, Egils Kalns, Bru­ no Zabis, Kaspars Saulietis, Arturs Ši­ lovs, Nikolajs Jeļisejevs, Jānis Sprukts, Mār­ tiņš Cipulis, brāļi Maksims un Aleksejs Širokovi, Edijs Brahmanis, Sergejs Pečura un daudzi citi. Brīžiem laukumos cīnās ap 30—40 ho­ kejisti, kas spēlējuši dažādās izlasēs. — Prizma virslīgā šobrīd ir piektajā vietā. Kāds ir jūsu materiālais segums? — Kaut arī ieņemam piekto vietu, virs­ līgā esam kā balodis, kas ielidojis ne savā teritorijā. Būtībā esam amatieru komanda ar profesionālu pieeju. Mūsu spēlētājiem algas nemaksā. Atbalsts ir ar ekipējumu, laukumu īri, ar transportu izbraukumiem, dažkārt ar ēdināšanu. Pat tad komandas izdevumi sastāda ap 5000 eiro mēnesī. Arī mana alga nav lielāka kā bērnu trenera atalgojums. Zināmā mērā tas ir vaļasprieks, kaut arī salīdzinoši augstā līmenī. — Ja taviem spēlētājiem maksātu tūk­ stoti mēnesī, jūs uzreiz spēlētu daudz la­ bāk? — Teiktu, ka jā, bet ar nelielu preci­ zējumu. Gandrīz visi spēlētāji strādā vai

34

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

PROCESĀ

Kur ripa! Olimpa komandas uzbrucējs Maksims Širokovs, kurš pārstāvējis Latvijas izlasi divos pasaules čempionātos, spēlējis arī Krievijā, Slovākijā, Zviedrijā, vārtsargam Henrijam Ančam allaž bīstams

mācās. Bieži vien viņi netiek uz treni­ ņiem, pat uz spēlēm, ja radusies papil­ du iespēja vakaros izvadāt suši vai picu. Tur var nopelnīt. Ja spēlētāji par spēlē­ šanu saņemtu atalgojumu, tad tie vai­ rāk laika varētu veltīt meistarības celša­ nai. Tomēr nedomāju, ka atdeve laukumā būtiski mainītos, jo gandrīz visiem ho­ kejs ir sirdslieta. Tas ir sava veida pat­ riotisms, daudzi ir izauguši Prizmas jau­ niešu komandās. Ir gandarījums, ka reizēm var spēlēt līdzīgi vai pat uzvarēt komandas, kur la­ ba spēlētāja alga ir lielāka nekā atbalsts visai mūsu komandai. Nav mazsvarīgi, ka jaunajiem spēlētājiem esam labs tramplīns uz turīgākām komandām. Mums palīdz arī tas, ka katru gadu varam pasmelties no mūsu jauniešu komandas, kur vairāki spēlētāji ik gadu pāriet pieaugušo kārtā. Ja viņi domā par profesionālo hokeju, bet pagaidām komandu nav atraduši, tad tā ir iespēja pierādīt sevi. Arī uzspēlēt, kad

pret bortu var piespiest olimpieši Pujacs, Bārtulis vai Rēdlihs, var būt gan pamā­ coši un sāpīgi, gan pagodinoši. Kopumā spēlētgriba ir tik liela, ka val­ da konkurence uz vietu galvenajā koman­ dā. Varētu teikt, ka Latvijas apmēriem tas tomēr ir lielais hokejs — ar televīziju, pre­ si, skatītājiem.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

PROCESĀ

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Pie vārtiem! Liepājnieku vārtsargs Māris Jučers Prizmas raidītās ripas lidojumam gatavs

Mana! Šoreiz Prizma vārtsargs Reinis Petkus un aizsargi dzēš Zemgale uzbrucēja Iļjas Grekova uzbrukumu

— Vai tavā ieskatā Latvijas hokeja ģeogrāfija ir pietiekami plaša? — Virslīgā šobrīd spēlē septiņas ko­ mandas. Nav augstākās līgas komandas Ventspilij (labi, tagad viņi daļēji apvieno­ jušies ar Olimpu), Valmierai, Brocēniem, Ogrei, Tukumam, kur arī ir labas ledus halles. Tagad ledus halle ir arī Rēzeknē. Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

Izveidot komandu nav tik vienkārši, jo uzturēt spēcīgu, līdzsvarotu koman­ du arī Latvijas līmenī nav lēts prieks. Rēzekniešiem vai valmieriešiem, ja viņi do­ mās par augstākiem mērķiem, vajadzētu maksāt ne tikai par spēlēšanu, bet arī par hokejistu izmitināšanu, jo spēcīgu vietējo hokejistu tur pagaidām nav.

Kā jau teicu, liela nozīme ir kat­ ras pilsētas pašvaldībai, reizēm pat pil­ sētas galvas ieinteresētībai. Ir gadījumi, kad kādas bagātas firmas īpašnieks var būt hokeja fans, tad arī atbalsts varētu rasties. Piemērs ir Ventspils, kur ir mū­ su mērogiem ļoti laba halle, bet pilsētas saimniekiem tuvāks ir basketbols un fut­ bols, kur aiziet milzu naudas, bet liela­ jam hokejam lielāki līdzekļi neatrodas. Līdzīgi ir Valmierā. Tas nav pārmetums, katrs dara kā grib, tikai esošā stāvok­ ļa novērtējums. Profesionālā sporta pazīme — tur, kur ir nauda un interese, tur var ras­ ties spēcīga komanda. Es tikai modelē­ ju — ja, piemēram, Rēzekne tagad gribē­ tu izveidot kārtīgu pieaugušo komandu, to var tikai nopirkt, jo vajadzīgi daudzi gadi, lai pilsētā izaugtu piemēroti spē­ lētāji. Tā nav problēma, jo spēlētāju ir daudz. Arī tad nedomāju, ka tur kādreiz būs 25—30 spēcīgi pieaugušo komandu spēlētāji. Tā ir realitāte — dodiet man 200 000 eiro gadā, un būs jums stipra komanda, 500 000 eiro — sanāktu pavi­ sam spēcīga... Protams, ka Latvijas hokejs tikai iegū­ tu, ja būtu bagātāki klubi un hokeja pār­ stāvniecība valstī būtu plašāka. Arī čem­pio­ nāts būtu interesantāks, ja spēlētu vai­ ­­ rāk komandu no dažādām Latvijas pilsētām. — Kāds būtu ideāls Latvijas čempio­ nāta modelis? — Daudz kas atkarīgs no vispārējā ekonomiskā stāvokļa valstī, jo mākslīgi neko nevar radīt. Augsta labklājība, vai­ rāk klubu varēs atļauties profesionālākas komandas, pieaugs konkurence, būs spē­ cīgāki spēlētāji. Tas varbūt nav populāri, bet teikšu, ka tagad Latvijas čempionātu aizēno Rīgas Dinamo, kas brīnumainā kārtā pastāv no gada uz gadu. Skatītāji, kas alkst redzēt lielo hokeju, protams, ies uz Arēnu Rīga, bet nedomāju, ka tik dārgu un daļēji mākslīgi, ārzemēs radītu komandu kāds mūžīgi uzturēs. Tad mūsu meistarsacīks­ tes dabiski iegūs lielāku interesi, jo tagad uz hokeju, tāpat kā uz bērēm, pārsvarā nāk draugi, sievas, radinieki un paziņas, par līdzjutēju klubiem var runāt nosacīti. Čempionāts nekur nepazudīs, tas būs tāds, kādu varam atļauties. Hokeja popularitāte joprojām Latvijā ir milzīga. Protams, ka labākos vilina NHL, AHL, KHL, labākie ārzemju klubi, bet pienāks laiks, kad gods un meistarības aplieci­ nājums būs spēlēt arī Latvijas čempio­ nātā. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 35


GAUDEAMUS

Zināšanas ir

kustība Kas zina, ko grib, — spēj, ko grib. Tā savulaik teicis Rainis. Žurnāls Sports iztaujāja 2020./2021. studiju gada Sporta stipendiju ieguvējus, kuri saņem augstāko sporta stipendiju — 1500 eiro, lai skaidrotu, kā sports palīdz mācībām un otrādi un par kādiem nopelniem piešķirts atbalsts. Pandēmijas laikā sporta stipendiātiem atlaides netiek dotas — no mājām iespējams vien mācīties, bet ne startēt.

Anastasija KRAVČENOKA, Eiropas čempione pludmales volejbolā Panākumus guvusi, spēlējot pārī ar Tīnu Graudiņu. 2019. gadā izcīnīts Eiropas čempiones tituls, pirms tam kļuvusi arī par Eiropas junioru U-22 zelta un sudrabu medaļu ieguvēju. Pērn izdevās piepildīt sapni un kvalificēties Tokijas olimpiskajām spēlēm. Zīmīgi, ka lielākie panākumi gūti studentes statusā. — Kādēļ izvēlējies veidot duālo karjeru — apvienot profesionālu sportu ar studijām? — Absolvējot vidusskolu, nemaz citus variantus neapsvēru. Zināju, ka gribu paralēli sportistes karjerai turpināt mācības universitātē, iegūt augstāko izglītību, tagad — maģistra grādu. Pēc tam, kad Daugavpils Universitātē biju uzrakstījusi bakalaura darbu, man kļuva nedaudz garlaicīgi... Sapratu, ka gribu studēt vēl. Universitātē veidoju pētījumu — 70 procentiem sportistu pēc profesionāļa karjeras noslēguma iestājas krīze: ja nav konkurētspējīgas izglītības, cilvēks nezina, ko darīt... Sportista karjera nav gara un var beigties jebkurā brīdī — izglītība ir vērtīgs drošības spilvens jeb rezerves plāns.

36

— Ko tev nozīmē sporta stipendija un kā tā palīdz? — Izjūtu to kā atzinību un pateicību par ieguldīto darbu, ko sportists var gūt ne tikai ar sasniegumiem, bet arī ar piemēru parādīt citiem — ir iespējams apvienot mācības ar karjeru augstas klases sportā. Sporta stipendija ir nozīmīgs finansiāls atbalsts — nauda, ko nopelnām, spēlējot pludmales volejbolu, nav tik liela kā, piemēram, tenisā. Stipendija palīdz izdzīvot — īstenot mācību procesu, piedalīties treniņnometnēs un sacensībās. — Vai sports palīdz mācībām un otrādi? — Sports noteikti palīdz mācībām. Patlaban lasu grāmatu, kurā aprakstīts, ka cilvēkiem, kuri sporto vismaz divas reizes nedēļā, galva strādā labāk. Manuprāt, tādēļ profesionāli sportisti ir disciplinēti, izteikti atbildīgi un viņiem ir interesantākas idejas nekā citiem. Tāpat mācības palīdz sportam, jo augstskolā trenējam smadzenes un radām jaunas idejas, kas savukārt palīdz sportā ātrāk izdomāt spēles plānu vai taktiku.

— Kā tev praktiski izdodas apvienot sportu ar studijām? — Tas ir grūti. Viena no priekšrocībām ir e-studijas un individuālie mācību plāni. Piedalījos Latvijas Universitātes (LU) mentoru programmā — man bija mentore bijusī profesionālā sportiste no Spānijas, kura palīdzēja duālās karjeras īstenošanā. Pandēmijas laikā sportistiem šajā ziņā ir mazliet vieglāk, jo visas klātienes mācības tika pārceltas uz virtuālo vidi — attālināti caur Zoom sportistiem ir daudz vieglāk mācīties. Citādi treniņnometnēs ir ļoti grūti, kad neesi dzirdējis lekciju un prāto, ko pasniedzēja stāstīja un kas tālāk sagaidāms... Vienīgi attālinātās mācības prasa lielāku individuālo darbu. — Ko sports tev ir devis kā personībai un ko vēlies sasniegt kā sportiste? — Bakalaura programmā ieguvu pedagoģisko izglītību, tagad maģistrantūrā mācos izglītības vadību. Tas man palīdzējis novērtēt mūsu izglītības un sporta sistēmas — kādi ir vājie šo nozaru punkti un kā to varētu uzlabot. Skatos uz bērniem un jauniešiem — kā viņi sporto un kā

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


GAUDEAMUS

SPORTA STIPENDIJAS MĒRĶIS

Foto: Dainis Caune, Sports

Sekmēt studējošo augstas klases sportistu iespējas apvienot studijas ar sportiskās meistarības izaugsmi, popularizējot studentu sportu, veicinot rezervju sagatavošanu Latvijas izlašu komandām un sniedzot materiālo atbalstu ar nolūku gan mācību, gan treniņu darbam. Sporta stipendijas piešķir no valsts — Izglītības un zinātnes ministrijas — līdzekļiem kopš 2007. gada.

Pēc stipendijas. Ralfs Bērziņš stūrē pretī Sporta stipendijai

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

Foto: imago images/Scanpix

strādā. Mēģinu savus novērojumus, visu iegūto informāciju analizēt, balstoties uz to, ko esmu apguvusi studijās, tas viss man ir palīdzējis attīstīties kā personībai. Kā sportiste vēlos sasniegt visaugstākās virsotnes — ne tikai aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm, bet izcīnīt medaļu, uzvarēt pasaules čempionātā un būt pirmajā vietā pasaules rangā. — Mērķis izvēlētajā profesijā? — Šobrīd koncentrējos uz sportu. Gribētos, lai ir vairāk akreditēto pludmales volejbola programmu. Svarīgi, lai sports kopumā turpinātu attīstīties gan Latvijā, gan visā pasaulē. — Pludmales volejbolā šobrīd ir starpsezonu periods, bet vasarā gaidāmas Tokijas olimpiskās spēles. Kā tām gatavojies? — Janvāra otrajā pusē došos uz ASV, lai kopā ar Tīnu aizvadītu kārtīgu treniņnometni. Mums ir provizorisks kalendārs — tagad ir grūti ko plānot, viss var mainīties. Pirmais turnīrs paredzēts aprīļa pirmajā nedēļā Meksikā, pēc tam spēles Brazīlijā, divi turnīri Ķīnā, kam sekos visi Pasaules kausa četru zvaigžņu turnīri.

›››

37


GAUDEAMUS ›››

Ralfs BĒRZIŅŠ,

Raimo VĪGANTS,

Laura LAPIŅA,

Eiropas junioru čempions bobslejā

pasaules čempionāta bronzas medaļnieks rollerslēpošanā

pasaules vicečempione taku orientēšanās sportā

Ralfs Bērziņš studē RTU Inženiereko­ nomikas un vadības fakultātē (RTU IEVF). Viņš ir Latvijas bobslejā pirmais kamaniņu braucējs, kurš sekmīgi kļuvis par bobsleja pilotu. 2019. gadā kopā ar Dāvi Spriņģi izcīnījis 1. vietu Eiropas čempionātā junioriem. Pieaugušo konkurencē augumā raženais atlēts — augums 195 cm — Pasaules kausa izcīņas posmos startē jau divus gadus, šosezon mājas trasē sasniedzot karjeras rekordu, pirmo reizi ielaužoties labāko TOP5. Ralfs treniņos ledus renē pavadījis vairāk nekā 13 gadus un uzsver, ka svarīgi vienlaikus pilnveidoties ārpus profesionālā sporta un raudzīties uz savu attīstību ilgtermiņā. “Sporta stipendija man nozīmē ļoti daudz — sezonas gaitā, esot prom sacensībās, ir maz laika, lai mācītos, taču apziņa, ka mani atbalsta, palīdz saņemties un rast laiku studijām pat tad, kad tā šķietami nav. Svarīgi iegūt papildu zināšanas un izglītību, jo pēc sportista karjeras beigām nāksies meklēt jaunu darbu. Lai to atrastu, noderēs diploms. Sporta stipendija ir arī motivācija turpināt sportot un vienlaikus studēt: pēc treniņiem vakaros sanāk daudz sēdēt pie datora un mācīties — līdz vēlam vakaram, lai visu pagūtu. Būtiski, ka RTU ir ļoti pretimnākoša studentiem, kuri sporto. Sportā ir specifiska stingra disciplīna, kura ir jāievēro — tāpat ir arī mācībās; sportā ir mērķis, uz kuru atlēts tiecas, — tāpat kā mācībās. Svarīgi sevi pilnveidot un raudzīties uz attīstību ilgtermiņā. Ko sports dod personībai? Mērķtiecību, vēlmi sasniegt vienmēr labākos rezul­ tātus, būt apzinīgam.”

38

Distanču slēpotājs Raimo Vīgants studē LU Ģeogrāfijas fakultātē un startē slavenajā Norvēģijas slēpošanas klubā Strindheim ­IL-SKI, kur darbojas brāļi Nurtugi. Viņš uzsver, ka Sporta stipendija motivē censties gan mācībās, gan sportā. Pērn pasaules čempionātā rollerslēpošanā Madonā vietējā Sarkaņu pagasta sportists izcīnīja 3. vietu, finišā aiz muguras atstājot trīs Phjončhanas olimpiskos medaļ­ niekus. Pēc meistarsacīkstēm Raimo devās uz Norvēģijas pilsētu Tronheimu, kur studēja Erasmus+ apmaiņas programmā un startēja slavenajā distanču slēpošanas klubā Strindheim ILSKI, sezonu noslēdzot ar iz­ cīnītu 9. vietu pasaules U-23 čempionātā 30 km distancē. 2020. gadā savai medaļu kolek­ cijai Latvijas čem­ pions pievienoja Pasaules kausa izcīņas posma rollerslēpošanā zeltu. “Jau skolas laikā domāju, ko iesākšu pēc sporta karjeras beigām. Izvēlējos nestiept laiku garumā un sākt studijas, kas ir arī labs laika kavēklis — kad brīvāks brīdis starp treniņiem. Tas ir labs veids, kā atslēgties no sporta — dažkārt sportā liekas, ka visa ir par daudz. Sports noteikti palīdz mācībās — kā sportistam man ir režīms, ko ievēroju. Šo principu viegli pārnest uz studiju darbu, kas palīdz efektīvi saplānot laiku. Ja laiks saplānots un zini, kas attiecīgajā laikā ir jādara, nav tik grūti. Dažkārt nākas sevi piespiest sākt mācības, un tad jau viss aiziet. Janvāra beigās startēšu Igaunijas čempionātā, šomēnes bija perfekti apstākļi, lai trenētos tepat Madonā, ietaupot līdzekļus. Pēc tam februārī Somijā sezonas galvenās sacensības — pasaules čempionātā U-23. Tad došos uz pasaules čempionātu Oberhovā. Cerams, ka martā Madonā varēs notikt Skandināvijas kausa izcīņa, seriāla pirmie divi posmi tika atcelti COVID situācijas dēļ.”

Laura Elīza Lapiņa Rīgas Stradiņa universitātē mācās par fizioterapeitu. Lauras ģimene ar orientēšanās sportu nodarbojas jau trešajā paaudzē, bet sporta stipendija, kā uzsver sportiste, dos iespēju pārstāvēt Latviju starptautiskās sacensībās un trenēties ārzemēs. Lielākais sasniegums gūts 2018. gadā, kad izcīnīta 2. vieta pasaules taku orientēšanās čempionātā komandu stafetē Daugavpilī. 2019. gadā pārstāvēta Lat­vijas izlase pasaules čempionātā Portu­ gālē. Sportiste regulāri cīnās par aug­stām vietām klasiskajās orientēšanās sacensībās Latvijas čempionātos, Magnētā un citos mačos. “Taku orientēšanās ir ļoti specifisks orientēšanās veids, kur vairāk nepieciešama domāšana, nevis fiziskais spēks. Pandēmijas laikā trenēties iespējams arī mājās pie datora — treniņš notiek virtuāli, līdzīgi kā realitātē arī datora vizualizācijās tas sadalīts vairākās stacijās. Katrā stacijā ir pieci uzdevumi — tiek i­edots attēls no meža vai parka ar tur izvietotiem sešiem kontrolpunktiem. Pāris sekundes vēlāk parādās orien­tēšanās karte, kurā iezīmēts tikai viens no šiem kontrol­punktiem, un tad pēc iespējas ātrāk jāpasaka, kurš no attēlā redzamajiem kontrolpunktiem ir dots orientēšanās kartē. Uzvar tas, kurš īsākā laikā un ar mazāk kļūdām azpilda visus uzdevumus. Orientēšanās ir ne tikai fiziskā aktivitāte, bet arī attīsta novērošanas spējas, domāšanu, ātru lēmumu pieņemšanu un koncentrēšanos. Apgūstot fizioterapeita profesiju, mācos par ķermeņa kustībām, ar ko saskaros arī sportā, kas palīdz studijās. Nākotnē vēlos palīdzēt sportistiem, kuri ir guvuši traumas, lai viņi pēc iespējas ātrāk spētu atgriezties ikdienas ritmā. Vēlos arī popularizēt orientēšanās sportu Latvijā.”

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


GAUDEAMUS

Vladislavs KRASOVSKIS, Eiropas čempions roku cīņās

Klāvs JANSONS, 5. vieta pasaules čempionātā florbolā “Es gribu kļūt par pasaules čempionu,” atklāj Latvijas izlases florbolists Klāvs Jansons, kurš studē LU Biznesa vadības un ekonomikas fakultātē un vēlas kļūt par uzņēmēju. 20 gadus vecais Klāvs Jansons ir viens no vistalantīgākajiem Latvijas florbolistiem. Dzimtajā Ķekavā par Klāva apbrīnojamo aizrautību ar sporta veidu runāja jau tad, kad puikam bija vēl tikai desmit gadi. 2018. gada izskaņā Prāgā Klāvs palīdzēja Latvijas nacionālajai izlasei izcīnīt 5. vietu pasaules čempionātā. Pēc tam pavasarī pasaules U-19 junioru čempionātā Kanādā Latvijas Millennium paaudzes florbolisti (2000. gadā dzimušie un jaunāki) bija reāli pretendenti uz medaļām, taču nācās samierināties ar 5. vie-

tu. Pērnā sezona aizvadīta klubā Somijā pie Latvijas izlases trenera Arto Rīhimeki, taču šogad atgriezies Ķekavā un sācis studijas LU. “Sporta stipendija likusi man izvērtēt, kāpēc dzīvē daru to, ko daru. Ir brīži, kad negribas neko darīt. Tajos mirkļos aizdomājos, kā rīkotos spēlēs vai treniņos, kad vairs nav spēka nekam, bet ir jādara, — tā sports palīdz mācībām, esmu pieradis nepadoties. Kamēr Latvijas čempionāta spēles nevar notikt, uzturu sevi formā un gatavojos 2021. gada pasaules čempionātam, kas gaidāms gada izskaņā Somijā. Mājās vingroju ar savu svaru, dodos uz stadionu skriet gan sprintus, gan garākas distances.”

Sporta stipendiāts, Eiropas čem­ pions un pasaules vicečempions roku cīņās jeb ārmreslingā Vladislavs Kra­ sovskis studē Biznesa vadības koledžā un strādā par ugunsdzēsēju Jelgavā. Vladislavs uzsver, ka sports palīdzējis satikt daudz labu cilvēku un veidojis viņu par personību. 2013. gadā Salaspilī uzaugušais sportists vispirms kļuva par Eiropas U-18 junioru čempionu, pēc trim gadiem palika nepārspēts kontinenta U-21 čempionātā. 2017. gadā Vladislavs sāka plūkt laurus jau pasaules čempionātos, izcīnot sudraba medaļas gan U-21, gan pieaugušo konkurencē, bet 2018. gadā pirmo reizi kļuva par Eiropas čempionu pieaugušajiem un 2019. gadā titulu nosargāja. “Sporta stipendija palīdz nosegt daļu no studiju maksas, lieliska motivācija turpināt mācības nākamajā līmenī. Ārmreslingā iegūtais raksturs palīdz turpināt virzīties uz priekšu un nepadoties. Man tieši patīk, ka laiks ir intensīvi saplānots. Vēlos izveidot savu uzņēmumu, tādēļ izvēlējos studēt biznesa vadību. Šobrīd trenējos Jelgavā tepat VUGD (Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta) trenažieru zālē. Maijā Lietuvas pilsētā Alītā gaidāms Eiropas čempionāts — vēlos būt nepārspējams ar abām rokām, tāpat arī pasaules čempionātā.”

Kristaps ZAĻKALNS Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

39


RUNĀ PREZIDENTS

Mirsti jauns lielā

Dziesma par Daliņu arvien jauna... Seniori Rojā iepriekšējo sporta spēļu finālsacensībās soļošanā

Izcīnīt gandrīz 10 000 medaļu ik gadu piedāvā olimpiskais čempions kanoe airēšanā Ivans Klementjevs, kurš pērnajā decembrī atkārtoti ievēlēts par Latvijas Sporta veterānu — senioru savienības (LSVS) prezidentu.

40

I

vans Klementjevs Latvijā ir vienī­ gais atlēts, kas izcīnījis olimpisko zeltu un vēl divus sudrabus, ka­ noe airēšanā 1000 m distancē to paveicot attiecīgi Seulas, Barselo­ nas un Atlantas spēlēs. Bet viņš ir arī pedagoģijas zinātņu doktors, Latvijas Olimpiskās akadēmijas prezidents, Eiropas Olimpiskās akadēmijas valdes loceklis un jau piekto sasaukumu — Saeimas depu­ tāts (Saskaņa). 2018. gadā ilggadējais LSVS prezidents Daumants Znatnajs or­ ganizācijas vadību ar tās biedru atbalstu nodeva sava viceprezidenta Ivana Kle­ mentjeva rokās, kurš par veterānu spor­ tu runā ar tādu pašu aizrautību kā par sava olimpiskā čempiona titula iegūšanu Seulā.

— Lielajā sportā sekmīgi cīnījāties, jau pats būdams veterānu vecumā... — Jā, otro reizi par olimpisko vice­ čempionu kļuvu, kad man bija 36 gadi. Atlantas spēlēs no smaiļotājiem un ka­ noe airētājiem biju pats vecākais spor­ tists, kas izcīnīja vietu uz pjedestāla. Pēc tam gan Atēnās mans rekords ti­ ka labots. — Iznāk, ka kanoe airēšana drusku ir tāds veterānu sports! — Tad jau tā var teikt par visiem iz­ turības sportiem. Lai arī trenēties sāku vēlu, tikai tad, kad biju kļuvis par arod­ skolnieku, sportā noturējos ilgi — 21 gadu. Varbūt tāpēc, ka mani labu laiku uzskatīja par neperspektīvu un bija jāpie­ rāda pretējais. (Smaida.)

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


RUNĀ PREZIDENTS

vecumā!

Ivans KLEMENTJEVS Latvijas Sporta veterānu — senioru savienības prezidents, LR 13. Saeimas deputāts (Saskaņa), olimpiskais čempions Dzimis

1960. gada 18. novembrī Krustpils rajona Mežāres pagasta Buņtikos

Izglītība

mācījies Atašienes astoņgadīgajā skolā, 8. klasi pabeidzis Jēkabpils 2. vidusskolā, absolvējis Rīgas 11. profesionāli tehnisko skolu (metālapstrāde), LVFKI (tagad — LSPA), Sanktpēterburgas Zinātniski pētnieciskā fizkultūras institūta aspirantūru; 1993. gadā LSPA ieguvis pedagoģijas zinātņu doktora grādu

Darba gaitas

1978.—1979. g. virpotājs Rīgas preču stacijas depo 2, profesionāls sportists, 1997.—2001. g. Spānijas kanoe izlases treneris, 2001. gadā ievēlēts par Rīgas domes deputātu, kopš 2006. gada LR Saeimas deputāts (Saskaņa)

Sportā

no 14 gadu vecuma

Pirmais treneris

Juris Grīnbergs

Lielākie sasniegumi sportā

olimpiskais čempions kanoe airēšanā (1988. g.), divkārtējs olimpiskais vicečempions (1992. un 1996. g.); pasaules čempionātos (1983.— 1995. g.) septiņas zelta medaļas, pa trim sudraba un bronzas godalgām; zelts un sudrabs Labas gribas spēlēs (1994. g.), kā arī starptautiskajās sacensībās Draudzība-84, kas tika rīkotas kā alternatīva 1984. gada olimpiskajām spēlēm, kuras sociālistiskās valstis boikotēja

Ģimenes stāvoklis

precējies

Vaļasprieks

sabiedriska darbība sporta labā

››› Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

41


RUNĀ PREZIDENTS ›››

— Nu ja, par olimpisko čempionu kļu­ vāt nepilnu 28 gadu vecumā! — Ja netiktu boikotētas 1984. gada spēles Losandželosā, iespējams, tas bū­ tu noticis četrus gadus agrāk. Uzskatu, ka tad es biju labākā formā nekā pēc četriem gadiem Seulā, kad izcīnīju olim­ pisko zeltu. Ilglaicība lielajā sportā ma­ ni pagaidām attur no piedalīšanās veterā­ nu sacensībās, jo vēl pārāk labi atceros, kā es izcīnīju uzvaras un cik daudz dar­ ba tās prasīja. Esmu jau parādījis visu, ko varēju. — Vai līdzīga attieksme no veterā­ nu sporta neattur daudzus bijušos čem­ pionus? — Tas ir ļoti individuāli. Iespējams, sports var kļūt neinteresants tiem, kas ilgstoši bijuši pakļauti ļoti stingram re­ žīmam, kam 300 dienas gadā jātrenējas gribi vai negribi, patīk vai nepatīk, kas sportā nav guvuši prieku. — Kas dominē Latvijas veterānu sportā? Tie, kas jaunībā nav guvuši lie­ lus sasniegumus? — Tie, kas savulaik cīnījušies Latvijas čempionātos, pat tajos uzvarēju­ ši, bet viņiem nācies ātri aiziet no lielā sporta, lai turpinātu studijas vai nodroši­ nātu ģimeni. Astoņdesmitajos gados PSRS no sporta piramīdas centās ātri atskaldīt liekos. Ja tu noteiktā vecumā nebiji tu­ vu PSRS izlases kandidātiem, tev vairs nekādu atbalstu nesniedza. Nolēma pat, ka 1986. gada Tautu spartakiādē vecāki par 23 gadiem startēt nedrīkstēs. Es biju PSRS izlasē, bet Latviju spartakiādē pār­ stāvēt nevarēju, jo man jau bija 25 gadi. Skaitījos par vecu. Tolaik daudzi pame­ ta sportu. Tagad viņus var sastapt mū­ su sporta spēlēs. Bet veterānu sacensī­ bās piedalās arī, piemēram, olimpiskais čempions Dainis Kūla, olimpieši Anita un Modris Liepiņi, kā arī citas slavenības. — Tagad jau arī veterānu sports tie­ cas pēc jaunības. No cik gadiem senioru sporta spēlēs var piedalīties? — Sākot no 30 gadiem, peldēšanā pat no 25 gadu vecuma. Vecuma gru­ pas tiek dalītas ik pa pieciem gadiem un pavisam ir četrpadsmit. Ir daži izņēmu­ mi, piemēram, sporta spēlēs, ja mazāka pārstāvniecība, ļaujam veidot komandas arī desmitgades ietvaros. Viscienījamākā mums ir vecuma grupa — 95 plus. Decembra sākumā apglabājām deviņdes­ mitgadnieci Veru Janseviču, kas vēl jan­ vārī piedalījās galda tenisa sacensībās. — Jūs palīdzat senioru ārstiem geriatriem, kuru devīze ir — mirsti ­jauns lielā vecumā! — Mums pat ir līgumi ar Stradiņa universitāti un Sporta pedagoģijas akadē­ miju, kas mudina studentus pētīt sporta ietekmi uz senioru dzīves kvalitāti. Mūsu

42

Prezidents un pavalstnieki. Ivans Klementjevs kopā ar riteņbraucējiem, kas uz Madonas—Mētrienas šosejas gatavojas startam solo distancē

veterāni nečīkst, nepīkst un neguļ mā­ jās, viņiem jāplāno sava dzīve, jo ir mēr­ ķis, jābrauc uz sacensībām, jāgatavojas tām, jātrenējas. “Oi, nevaru slimot, pie­ mānīt biedrus!” viņi saka. Sporta spēļu komandām no cilvēkiem cienījamos ga­ dos nav nemaz tik viegli regulāri savākt visu sastāvu. — Kuras vecuma grupas jūsu sporta spēlēs ir kuplākās? — Vieglatlētikā, kur, grupas dalot, ņemam vērā arī dzimšanas datumu, dažs pat nevar sagaidīt trīsdesmito dzimšanas dienu, lai varētu piedalīties mūsu sacen­ sībās. Kopumā aktīvākie ir sešdesmit­ gadnieki, bet dalībnieku netrūkst arī 70 plus. Piemēram, novusā astoņdesmitgad­ nieku konkurencē bija astoņi dalībnieki, bet turnīrs ilgst ap sešām stundām, un šo laiku nostāvēt pie galda kājās senio­ riem nemaz nav tik vienkārši. — Kāda ir dalībnieku dinamika pa vecuma grupām? — Vecie turas, un jaunie nāk klāt, jo viņi redz iespēju piedalīties interesantās

sacensībās līdzvērtīgā konkurencē. Lai arī mēs neizvēršam aktīvu aģitāciju, mums tomēr ir sava mājaslapa, mūsu sporta spēles pirms pandēmijas parasti risinājās no janvāra līdz jūlijam, katru gadu izcīnot trīs tūkstošus medaļu komplektu 22—26 sporta veidos, mums ir plaša kopvērtēju­ ma tabula, kas atspoguļo katras pašval­ dības veikumu. Ir arī sava apbalvojumu sistēma aktīvākajiem senioriem. — Kā C-19 pandēmijas viļņi ietekmē­ ja jūsu sporta dzīvi? — Martā sacensības nācās pārtraukt. Jūlijā atsākām un līdz 3. oktobrim pirms otrā viļņa paspējām finišēt. Atsaucība bi­ ja liela, varēja just, ka cilvēki, sēžot mā­ jās, bija noilgojušies pēc sporta. Vienīgi lielo noslēguma un kopvērtējuma uzvarē­ tāju apbalvošanas ceremoniju neizdevās noorganizēt. Balvas tika pasniegtas in­ dividuāli. — Janvārī vajadzētu sākties nākama­ jai LSVS sezonai... — Jā, ar sacensībām distanču slēpo­ šanā, kuras tagad Smeceres sila trasēs

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


RUNĀ PREZIDENTS

Laureāti — ventspilnieki. LSVS ģenerālsekretāre Iraīda Zālīte (pa kreisi) un prezidents Ivans Klementjevs (pa labi) apbalvojuši 2019. gada laureātus — ventspilniekus, kas guvuši panākumus starptautiskās sacensībās vieglatlētikā, Daci Brakansku (no kreisās), olimpisko čempionu Daini Kūlu, Ligitu Ziemani un Signi Lauvu Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

ceram sarīkot martā. Prieks, ka ziema šogad tomēr ir un slēpotājiem būs daudz laika labi sagatavoties saviem mačiem. Starp citu, pēc vairāku pazīstamu distan­ ču slēpošanas veterānu ieteikuma sacen­ sības senioriem vecuma grupās, sākot no 70 gadiem, tagad notiks klasiskajā stilā. Tas varētu palielināt dalībnieku skaitu, jo daudzi šīs paaudzes slēpotāji slidsoli, kurā bija jāstartē līdz šim, nav apguvuši. — Jūsu sporta spēlēs sacenšas ne tikai seniori, bet arī pašvaldības. — Daudzas pašvaldības, jo sevišķi mazākās, ļoti labi izprot sporta nozīmī­ go lomu savu iedzīvotāju dzīves kvali­ tātes uzlabošanā. Sporta spēlēs regulāri piedalās aptuveni 70 pašvaldības, no ku­ rām daudzas ir arī LSVS biedri, bet pār­ svarā ir klubi, biedrības, sporta centri, asociācijas. — Kuras senioru sporta kustībā ir ak­ tīvākās pašvaldības? — Ļoti aktīvi ir Jelgavas, Madonas, Līvānu, Gulbenes, Daugavpils, Jēkabpils, Liepājas, Ventspils, Valmieras, Cēsu, Iecavas... daudzu pašvaldību seniori. Arī mazo Api varu tikai apsveikt, kaut gan tā bija pārstāvēta tikai vienā sporta vei­ dā. Kādam jau ir jāsāk un jāveido tradīci­ jas. Nevaru neko pārmest Rīgai, kaut gan tik lielā pilsētā ir vēl lielāks potenciāls. — Pērn LSVS sporta spēles finišēja jau 57. reizi. Cepuri nost! — Visā bijušajā PSRS teritorijā esam pārliecinoši vecākā veterānu organizāci­ ja, kas sākās kā lauku sporta biedrības Vārpa veterānu spartakiādes. — Daži sporta veidi LSVS sporta spēlēs netiek vērtēti komandu ieskaitē. Kāpēc? — Tie ir specifiski kā, piemēram, ka­ noe airēšana vai šaušana, kas prasa no­ pietnu iepriekšējo sagatavošanos. Nevar atnākt cilvēks no malas, paņemt rokās sporta pistoli un tūlīt piedalīties sacensī­ bās. Tie nav visiem pieejami sporta vei­ di kā, teiksim, badmintons, kas pēc trīs gadu pārtraukuma atkal atgriezies mūsu programmā. Bet arī minētajos specifiska­ jos individuālajos sporta veidos notiek sī­ vas cīņas un tiek dalītas medaļas. — Cik aktīvi sadarbojaties ar attiecī­ go sporta veidu federācijām? — Vispirms jau savas sacensības rī­ kojam, atbilstoši federāciju noteikumiem, tātad piesaistām atbilstošas kvalifikācijas tiesnešus. Ar dažām federācijām sadarbī­ ba ir vēl ciešāka. Daudzas starptautiskās sporta veidu federācijas rīko savus pasau­ les un Eiropas čempionātus veterāniem, kuros mūsējie aktīvi piedalās. — Nav bijusi vēlme, piemēram, spē­ les visos vasaras sporta veidos rīkot vie­ nā laikā un vienā vietā kā grandiozu kompleksu pasākumu?

43

›››


RUNĀ PREZIDENTS ›››

Likteņdārzā. Kad sakopta politiski represēto sportistu piemiņas vieta. LSVS valde kopā ar Latvijas Olimpiskās akadēmijas pārstāvēm

— Finālsacensības jau ir plašāks no­ tikums, kas katru gadu risinās citā vietā. Aizpērn Salaspilī, pērn Rojā un Talsos, šogad pirms Jāņiem paredzētas Cēsīs, kur risināsies sacensības rokasbumbā, basketbolā, volejbolā, pludmales volejbo­ lā, minifutbolā, vieglatlētikā un brīvajā cī­ ņā. Divu dienu laikā sacentīsies aptuveni divi tūkstoši sportistu. — Spēj tik pasniegt medaļas! — Jā (smejas), vieglatlētikā vien 320 zelti... — Kā prezidents uztur sevi pienācīgā kondīcijā, lai pietiktu spēka pasniegt medaļas? — Trīspadsmit gadus man bija divi suņi, ar kuriem kopā skrēju. Diemžēl ta­ gad viņi skrien labākos medību laukos, un man jākustas vienam. Starp citu, de­ viņdesmito gadu vidū pusmaratonu esmu noskrējis stundā un 18 minūtēs. Tagad gan vairāk braucu ar riteni, mazliet pel­ du. Airi rokās neņemu. Man jādomā par muguru, kas no asimetriskās kanoe airē­ šanas jau daudz cietusi. Nav jau mums arī tādas airēšanas bāzes, kurā civilizēti varētu iekāpt laivā un nodoties šim vaļas­ priekam, pēc tam ieiet dušā, uzvilkt tīru kreklu, pasēdēt kafejnīcā un parunāt ar draugiem. Cik es neesmu cīnījies par airē­ šanas bāzes būvi Lucavsalā! Tā ir ideāla vieta — dabisks, pietiekami garš un plats kanāls pašā pilsētas centrā, bet zaļumos. Turklāt infrastruktūras sakārtošana šai vietai ātri piesaistītu investorus, un tā ātri attīstītos. Rīgas dome manas idejas nesaprata. Tā nu tas palicis tikai sapnis. — Droši vien daudzu jūsu senioru sapnis ir uzvara pasaules veterānu spē­ lēs jeb World Master Games? — Pirmie deviņdesmito gadu sāku­ mā tajās piedalījās mūsu basketbolisti,

44

izcīnot arī pirmās medaļas. Master Games notiek gadu pēc olimpiskajām spēlēm, to programma ir plašāka un dalībnieku skaits pārsniedz pat 25 000. Mūsējie ta­ jās būs izcīnījuši jau kādas 250 meda­ ļas. Nākamās paredzētas maijā — Japānā, Kansai. Sakarā ar Tokijas spēļu pārcel­ šanu šoreiz abi pasākumi notiks vienā valstī un vienā vasarā. Cerams, ka pan­ dēmija šos plānus vairs izjaukt nespēs. Kopš 2010. gada tiek rīkotas arī veterā­ nu pasaules ziemas sporta spēles. Esam arī i­estājušies Starptautiskajā asociācijā Sports visiem (TAFISA), kas organizē sa­ vas pasaules spēles, kuru programmā ir daudzi netradicionāli sporta veidi. Arī tās notiks šovasar jūnijā — Lisabonā. — Saeimā, kurā esat ievēlēts jau piekto reizi pēc kārtas, sportam ir tikai apakškomisija. Bet sports valsti daudzi­ na pasaulē skaļāk par jebkuru citu noza­ ri! Kāpēc sports vienmēr ir apakšā? — Ja būtu sporta ministrija, tad varē­ tu veidot arī savu komisiju. Valstsvīriem izpratne par sporta nozīmīgumu nav pie­ tiekama. Runā tikai par tēla veidošanu. Bet nav izmērīts, ko tas īsti dod valsts ekonomikai. Labākajā gadījumā sarēķi­ na, cik ienes lielu sacensību sarīkoša­ na. Bet — kā sports uzlabo veselību, cik daudz var ietaupīt uz slimības lapām un dažādām medicīniskām procedūrām, kas sportiskiem cilvēkiem nav nepieciešamas? Kā aug darba ražīgums pēc tam, kad mū­ sējie guvuši kādu lielu uzvaru? Diemžēl mūsu vadošie valstsvīri to nenovērtē. Nezinu, kurš bija autors tam, ka fi­ ziskās kultūras stundas skolās tika pār­ dēvētas par sporta stundām. Tas atbai­ da daudzus vecākus — sak, negribu, lai mans bērns nodarbojas ar sportu! Bet ša­ jās stundās no sporta nav ne vēsts. To

uzdevums ir vispirms bērnos ieaudzināt fi­ zisko kultūru — turēt pareizu stāju, uz­ turēt kondīcijā savu ķermeni, radīt kustī­ bu prieku, kas varbūt kādam arī uzšķils interesi par sportu. — Kāpēc ļaujat, ka valdība gadiem pārkāpj likumu! Sporta likumā raks­ tīts “augstu sasniegumu sporta budže­ ta finansējums nedrīkst būt mazāks par ­iepriekšējā finanšu gadā piešķirto finan­ sējumu”! Bet tas kļūst arvien mazāks. Atšķirībā no citām nozarēm sporta bu­ džets joprojām nav sasniedzis to apjo­ mu, kāds tas bija 2007. gadā pirms lie­ lās finanšu krīzes. — Gadiem esmu kāpis Saeimas tri­ bīnē un teicis — jūs pārkāpjat likumu, ko paši esam pieņēmuši! Bet es esmu opozīcijas pārstāvis. Pozīcijas deputāti nobalso tā, kā viņiem vajag. Un es nesa­ protu, kāpēc viņiem tā vajag. Augstu sa­ snie­ gumu sportā gaidāms ļoti grūts un sarežģīts periods. Pēc septiņiem mēne­ šiem jāsākas Tokijas olimpiskajām spē­ lēm, kurām vēl nav beidzies kvalifikāci­ jas process, bet pēc gada jau būs klāt arī ziemas olimpiskās spēles Pekinā ar visiem lielajiem pirmsolimpiskajiem izde­ vumiem. Infrastruktūras attīstīšanu, spor­ ta būvju celtniecību var uz kādu laiku apturēt, bet ne jau sporta skolu darbu, treniņu procesu un gatavošanos vissvarī­ gākajām sacensībām. Nacionālās Sporta padomes sēdē, kurā tika apspriests bu­ džets, LOK prezidents apgalvoja, ka lī­ dzekļu pietiekot. Es laikam ne­ protu rēķināt... ©

Dainis CAUNE

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


SABIEDRĪBA

Starp dzīvi un

basketbolu

Latvijas basketbola valstsvienības un basketbola kluba Barons vēsturē spilgtus ierakstus atstājušajam Armandam Šķēlem vēl pirms gadu mijas klajā nāca autobiogrāfija Starp dzīvi un basketbolu. Grāmata noteikti kļuva par lielisku dāvanu ikvienam basketbola līdzjutējam, taču to, cik mājās tā pirmo reizi tika skatīta pirms un cik mājās pēc dzirkstošo dzērienu atvēršanas, grāmatas autori Armands Šķēle un Artūrs Raudziņš gan neatklāj. Turklāt Jelgavas tipogrāfijā iespiesto autobiogrāfiju nav cerību ieraudzīt arī grāmatnīcu topos, jo grāmata nopērkama tikai internetā.

Publicitātes foto

Pirmo reizi uz Gaismas pili! Armands Šķēle pirms grāmatu nodošanas Latvijas Nacionālajai bibliotēkai

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

P

agājušajā gadā tieši Jelgavas tipo­ grāfijā atkārtoti tika nodrukāta cita Latvijas izlases bijušā basketbolista Kaspara Kambalas 2014. gadā izdo­tā grāmata Kambala. ..., āmen!, tās 1000 eksem­ plāru lielajai tirāžai nenokļūstot tirdz­niecībā, jo to var iegūt tikai kā Pafbet izveidotās oriģinālās kazino spēles Book of Kambala īpašo balvu. Kamba­ las un Šķēles grāmatas vieno ne tikai vāka līdzī­ gais vizuālais risinājums (uz melna fona galvenā varoņa portrets, uzvārds ar zelta burtiem), bet arī kopīga spēlēšana Latvijas izlases 2009. gada modelī, kas reklāmās tika apzīmēts ar saukli — Tagad vai nekad! Spor­tiskie sasniegumi izpalika, ārpus laukuma skandālus šad un tad joprojām kāds atceras, taču informāciju labāk iegūt no pirmavota. Arī no Šķēles grāmatas! “Daudzi manu autobiogrāfiju droši vien salī­dzi­ nās ar Kaspara Kambalas grāmatu, taču vi­ņam noteikti ir citāds stāsts,” uz jautājumu par skandalozo faktu skaitu 250 lappušu biezajā grāmatā atbildēja Armands Šķēle. “Izstāstīju intere­san­ tākos notikumus, kurus atcerējos no savas karjeras laikiem. Tas nebija viegli, taču palīdzēja Artūrs Raudziņš, meklējot rakstus internetā. Pamazām viss salikās kopā vienotā stāstījumā. Pēc dažu pirmo nedēļu grāmatas pārdošanas datiem vēl nevēlos izdarīt secinājumus, cik daudzi mani atceras, cik daudziem ir interesants mans vēstī­jums. Popularitātes atgūšana noteikti nebija grāmatas izdošanas mērķis.” Sportam un sportistiem veltīto grāmatu autori vai vismaz līdzautori parasti ir profesionāli sporta žurnālisti, bet Starp dzīvi un basketbolu tapusi Armanda Šķēles un basketbola funkcionāra Artūra Raudziņa kopdarbā. “Armandam ideja par savu grāmatu bija jau sen, bet man viņa basketbolista karjeras trajektorijas vienmēr likušās apbrīnas vērtas,” atklāja Artūrs Raudziņš. “2016./2017. gada sezonā Šķēle noslēdza savu karjeru VEF Rīgas sastāvā, bet es biju viens no kluba darbiniekiem. Ar lielu interesi klausījos Armanda stāstus. Tie bija ļoti krāsaini, brīžam pat neticami, taču dau­ dzus no leģendām līdzīgiem notikumiem pēcāk

apstiprināja Šķēles bijušais kluba biedrs Polijā — bosnietis Damirs Krupalija. Tieši viņa vizīte Rīgā kļuva par vēl vienu impulsu grāmatas idejas īstenošanai. Tālākais jau bija tehniskais darbs — salikt šos stāstus plūstošā vēstījumā, noteikti neizmirstot, ka svarīgākais ir nevis dzelteno ziņu pārstāsts, bet gan basketbolista autobiogrāfija.” LBS apkopotā statistika liecina, ka Šķēle no 2002. līdz 2013. gada Latvijas izlasi pārstāvējis 99 spēlēs, guvis 779 punktus, cīnoties valsts­ vienībā piecos Eiropas čempionāta finālturnīros. 2008. gadā Barona/LMT sastāvā Armands kļuva par FIBA Eiropas kausa ieguvēju. Autobiogrāfijas stāsts papildināts ar Mika Kļaviņa, Renāra Buivida, Romāna Kokšarova, Edgara Vaivada, Sīma Semiskāra un basketbolista privātā arhīva fotogrāfijām. Raudziņš informēja, ka pirmssvētku laikā birojs strādājis līdz vēlai naktij, lai apstrādātu dau­ dzos internetā saņemtos grāmatas pasūtījumus: “Arī janvārī pieprasījums ir pastāvīgi augsts. Grāmatas vēl ir nopērkamas as22.lv. Grāmatas tirāžu varētu raksturot kā lielāku par vidējo grāmatām Latvijā.” Viens no grāmatas autoriem novēlēja arī ci­ tiem būt aktīvākiem šajā jomā, jo “Latvijas bas­ ketbolā ir tik daudz izcilu spēlētāju, par kuriem stāsti vēl nav noformēti grāmatās. Tiem neva­ ja­ dzētu palikt tikai sarunās pie alus kausiem. Mums taču ir gan Jānis Krūmiņš un viņa paaudze, gan laiki, kad spēlēja brāļi Miglinieki un Gundars Vētra. Pēc tam jau varētu ķerties pie Nacionālajā basketbola asociācijā un Eirolīgā spēlējošajiem latviešiem.” Lai gan basketbola vizuālo materiālu no­ for­ mēšanā bieži izmanto oranžo krāsu, velkot paralēles ar klasisko basketbola bumbu, tomēr nav šaubu, ka Šķēles grāmatai daudz vairāk piestāv melnā krāsa ar zelta akcentiem, jo viņa karjera ir kā lielisks apliecinājums, ka profesionālais sports un tā daudzie pārbaudījumi bieži vien nav tik krāsaini, kā no malas šķistu dzelteno ziņu lasītājiem. Tas uzsvērts arī nosau­ kumā — Starp dzīvi un basketbolu. ©

Renārs BUIVIDS 45


CERĪBA

Gribu kļūt par

olimpisko čempionu! Mēdz teikt, ka peldēšana rūda ne tikai ķermeni, bet arī garu. 16 gadus vecais Kristaps Miķelsons nāk no ģimenes ar peldēšanas sporta tradīcijām un savā vecumā augumā izstiepies līdz divu metru atzīmei, turklāt attīstot cienījama atlēta aprises. Jau aizpērn Valmieras peldēšanas skolas audzēknis sasniedza sporta meistara normatīvu.

V

almierā ir senas peldēša­ nas tradīcijas. Šo sezonu Kristaps Miķelsons sāka ar skaistu uzvaru savās mājās Latvijas kausa izcī­ ņā. “Mērķis — kļūt par olimpisko čem­ pionu,” mērķtiecīgi un vienlaikus lietišķi noskaņots izklausās talantīgais peldētājs sarunā ar žurnālu Sports. Palūkosimies nedaudz plašāk — ko īsti peldēšanā ir sasnieguši valmierieši? Kā Kristaps tre­ nējas šobrīd un kādi ir viņi tuvākie nā­ kotnes plāni? Un ko varam secināt par Latvijas sportistiem, kuru vecāki paši ir profesionāli sportisti vai treneri?

46

Valmieras delfīni Olimpiskajās spēlēs peldēšanā Val­ mieru pārstāvējis vienīgi Uvis Kalniņš, kurš startēja Londonā (2012. g.) un Rio (2016. g.). Padomju laikos pilsēta varēja lepo­ ties ar Viku Jurisoni, kuras 1981. ga­ dā Viļņā sasniegtais Latvijas rekords ga­ rajā ūdenī 200 m tauriņstilā (2:18,48) joprojām ir nepārspēts. Pie pēdējā laikā pazīstamākajiem peldētājiem jāpieskaita jauniešu rekordists Eduards Lismanis un Kalvis Lakučs (starp citu, olimpieša Ivo Lakuča radinieks). Dāmu vidū pazīsta­ mā Sindija Siliņa pēc augstskolas absol­

vēšanas ASV peldētājas karjeru noslē­ gusi, taču viņas brālis Jānis Siliņš, kurš peldēšanā min māsas pēdās, studējot un trenējoties Teksasā, šosezon satricinājis NCAA BIG-12 konferenci — 100 jardos brasā nevienam neizdevās Jāni pārspēt sezonas pirmajās sešās sacensībās, val­ mierietim izpelnoties konferences nedē­ ļas sportista titulu. Grūti spriest, kurš kļūs par otro Valmieras olimpisko pel­ dētāju, ja vien kļūs — jo šobrīd uz spē­ lēm garantēta iespēja kvalificēties caur­ mērā vien diviem Latvijas sportistiem. Taču viens ir skaidrs: visapņēmīgāk no­ skaņojies ir Kristaps Miķelsons.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


Foto: Roberts Voskāns

CERĪBA

No garajiem prasa vairāk. Augumā raženais Kristaps Miķelsons peld pretī personiskajam rekordam

Viņa mamma ir peldēšanas trenere Aiva Miķelsone, tādēļ Kristaps burtiski uzaudzis peldbaseinā. Loģiski, Valmieras bērnu sporta skolā (VBSS) Kristaps tre­ nējas Aivas vadībā — kurš gan labāk par viņa vecākiem pazīst sportistu? Arī Aiva ierindojas starp spicākajām Valmieras peldēšanas personībām — kā 2. klases vecumā vectēvs viņu atveda uz Valmieras 4. vidusskolas (tagad — Pārgaujas ģimnāzija) peldbaseinu, kurš nesen gan likvidēts un ko tagad aizstāj modernākais Vidzemes olimpiskais centrs, tā Aiva turpina peldēt joprojām, plūcot laurus starptautiskos veterānu

mačos un peldēšanā atklātā ūdenī, bet karjeras virsotnē gāzusi pat Latvijas re­ kordu. Vēlāk kļuvusi par treneri.

Ar personīgajiem rekordiem Aizvadītajā rudenī ierobežojumu pa­ stiprināšana Kristapam pat atviegloja dzīvi, jo attālinātās mācības no mājām palīdzēja ietaupīt laiku un enerģiju spor­ tam. Latvijas kausa izcīņas 1. posmā Valmierā, kas paguva vēl notikt, kamēr COVID situācija to atļāva, Kristaps ievē­ rojami laboja divus personiskos rekordus kraulā un kompleksajā peldējumā, lai gan sportista kroņa disciplīna ir peldēšana uz

muguras. Vispirms Kristaps lieliski veica 400 m brīvā stila distanci (4:03,30), tad 200 m kompleksajā peldējumā valmierie­ tis finišu sasniedza pēc divām minūtēm un 6,52 sekundēm (2:06,52). “Vasarā no­ lēmu, ka peldēšanā uz muguras ir jāpa­ ņem pauze, un vairāk trenēju kraulu. Tiesa, domāju, ka 2020. gada pandēmi­ ja ir atstājusi dziļu robu manā attīstībā.” Sportists joprojām aug, un ķer­ menis kļūst jaudīgāks Ar lielu treniņ­ darbu ārpus ūdens iedzīts zaudētais, ko, atgriežoties peldbaseinā, parādī­ jis progress no kontrolsacensībām līdz Latvijas kausa izcīņas rezultātiem.

››› Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

47


CERĪBA

“Daudz laika pavadīju uz velosipēda un skrienot pa mežu, strādājot uz fizisko sa­ gatavotību. Daliņa pludmalē aktīvi spēlē­ jām volejbolu,” Kristaps ieskicē laiku, kad peldbaseini pirmo reizi tika slēgti pērnajā pavasarī.

Kristaps MIĶELSONS Peldētājs

Uz koferiem Ķīpsalā

Pāraudzis Džordanu Vēl vasarā Kristaps bija basketbolista Maikla Džordana augumā (198 cm), bet šobrīd jau ir sasniegta divu metru atzīme: “Jā, bumbu grozā no augšas varu ietriekt kopš 15 gadu vecuma, taču peldēšana vienalga man ir sirdij tuvāka.” Piedzīvoti arī basketbola treneru mēģinājumi pārvili­ nāt uz groza bumbu, taču, saprotot, ka ģi­

48

2004. gada 24. februārī Valmierā

Izglītība

Pārgaujas sākumskola, Valmieras Valsts ģimnāzija

Augums, svars

200 cm, 87 kg

Pirmā trenere Aiva Miķelsone

Foto: Roberts Voskāns

Pēc cerīgā septembra sākuma viss pa­ mazām atkal sagriezās ar kājām gaisā. Kad valdība pieņēma visstingrākos ierobežoju­ mus — jau ārkārtējās situācijas laikā pirms Ziemassvētkiem, Valmierā peldbaseinu atkal nekavējoties slēdza, tas šobrīd stāv tukšs bez ūdens. “Kopš 21. decembra dzīvojam viesnīcā Rīgā un trenējamies Ķīpsalas peld­ baseinā, Latvijas izlases nometnē — pal­ dies Latvijas Peldēšanas federācijai par šo iespēju, tāpat esam pateicīgi Valmieras BSS Augstas klases sportistu sagatavoša­ nas centram (VAKSSC), kas mūs finansiāli atbalsta,” stāsta trenere Miķelsone. Latvijas izlases sastāvā Ķīpsalas peld­ baseinā šobrīd trenējas 21 dalībnieks. Ierobežojumi paredz, ka baseinā vienlai­ kus drīkst atrasties 11 cilvēki. Režīms Kristapam saspringts — tre­ niņi vismaz divas reizes dienā, pēc rīta peldējuma uzreiz jāsteidz atpakaļ uz vies­ nīcu, lai būtu pie datora tiešsaistes mācī­ bās, skolu nedrīkst iekavēt. “Janvāra ot­ rajā nedēļā aizvadījām kontrolsacensības un Ķīpsalā dzīvosim vismaz līdz martam, kad būs Baltijas čempionāts. Mērķis — kvalificēties Eiropas junioru čempionātam. Emocionāli mums iet kā pa viļņiem, ir grūti, Kristapam nav, ar ko kontaktēties brīvajā laikā, un pietrūka savas brīvās tel­ pas. Ceram, ka no Valmieras varēs pievie­ noties vēl viens peldētājs — Reds Rullis. Būtiskākais — ir liela neziņa, kas būs tā­ lāk, ko plānot un kam īsti gatavoties ilg­ termiņā, ja pat starptautiskas sacensības tiek atceltas... Žēl, ka Eiropas Jaunatnes olimpiskais festivāls ir pārcelts uz 2022. gadu, bet pasaules Jaunatnes olimpiskās spēles notiks vien 2026. gadā. Šajā vecu­ mā pazaudēto, nestartējot sacensībās, at­ gūt nevar.” Ziemassvētku svinēšana bijusi īsa: “No rīta nopeldējām treniņu, aizbraucām uz mājām Valmierā, lai vismaz nedaudz noķertu Ziemassvētku mājas sajūtu, bet nākamajā dienā bijām atpakaļ Ķīpsalā uz vakara treniņu,” atklāj trenere.

Dzimis

Sveiciens igauņiem. Baltijas čempions Miķelsons uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena ar ziemeļu kaimiņiem

Lielākie sasniegumi

Latvijas čempions 200 m un 400 m kompleksajā peldējumā, Eiropas Jaunatnes olimpiskajā festivālā (EYOF) 2019. g. Baku kvalificējies pusfinālam peldējumā 200 m uz muguras

Citi sporta veidi

volejbols, basketbols, distanču slēpošana

Mācību priekšmeti

sports, angļu valoda, datorika

Izklaide

filmas, arī grāmatas

Foto: Roberts Voskāns

›››

Mamma trenere. Aiva Miķelsone pati bijusi augsta līmeņa peldētāja, tādēļ teicami zina, kā veidot dēlu par atlētu. Kopā ar Kristapa komandas biedriem — ­ no kreisās: Reds Rullis, Toms Uldis Ozoliņš, Rainers Saulītis-Cīrulis

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


Foto: Roberts Voskāns

CERĪBA

Garu distanču cienītājs. Būdams divus metrus garš, Miķelsons ir daudzpusīgs peldētājs

menē ir trenere, šādu centienu nav bijis daudz. “Izvēles jau nebija — mans likte­ nis bija izlemts par labu peldēšanai,” sme­ jas Kristaps. Vai garais augums peldēšanā ir priekš­ rocība vai varbūt arī apgrūtinājums? “Rokas ir garākas, tāpēc ar mazāk smēlieniem varu pārpeldēt peldbaseinu, bet kā garam peldē­ tājam mīnuss — trūkst lokanības īpašības, kas ir ļoti svarīgi peldēšanā un patiesībā ikvienā sporta veidā. Pie tā papildus strā­ dāju.” Lai gan jaunais sportists ārēji izska­ tās neraksturīgi labi attīstīts savam vecu­ mam, valmierietis spēka un ātruma īpašības vērtē pieticīgi. “Augsta līmeņa spēka un iz­ turības īpašības piemīt, manuprāt, pasaules klases peldētājiem, kuri cīnās par pirmajām vietām 400, 800 vai 1500 m distancēs. Savus rādītājus šajos komponentos vērtētu kā viduvējus, varbūt mazliet virs vidējā. Attīstot lokanību, es varētu peldēt daudz, daudz ātrāk.” Kristaps startējis peldēšanas čempionātā atklātā ūdenī Igaunijā, veicot garākas distances — vasarā ezerā 10 km peldējumā izcīnīja sudrabu, bet 5 km dis­ tancē — bronzu. “Sprinteris nekad neesmu bijis, jo star­ tā man nav tāda paātrinājuma. Mans lau­ ciņš ir distances no 200 m un garākas,” stāsta Kristaps. Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

Latvijas peldēšanā par savu paraugu uzskata Ģirtu Feldbergu, kura peldējumus vēro un analizē, izceļot spējas tieši distan­ ces pēdējos 50 metros saglabāt ātrumu. “Gribētos sacensties ar Ģirtu kādā finālā plecu pie pleca!” neslēpj sportists. Kristaps uzsver, ka mūsdienu peldē­ šanā izšķiroši ir dažādi tehniskie elemen­ ti — starts, pagriezieni un izejas ātrums.

Ar Valmieras atbalstu Jau vairākus gadus Kristaps ir starp Valmieras Augstas klases sportistu saga­ tavošanas centra (VAKSSC) atbalstītajiem sportistiem. “VAKSSC palīdz ar peldēša­ nas inventāra iegādi, apmaksā ēdināšanu treniņu un sacensību laikā, tagad Rīgā palīdz ar uzturēšanās izdevumu segšanu. Vēsturiski VAKSSC tika izveidots olimpie­ šu Māra Štromberga un Uvja Kalniņa at­ balstam,” stāsta sportists. Peldēšana ir monotons sporta veids — nemitīgi jāpeld un jāpeld. “Kādreiz ir bi­ jušas situācijas, kad esmu zem ūdens un aizdomājos — kādēļ neaizgāju trenēties kādā sporta spēlē... Taču tas pieder pie lietas — no rīta pamosties un negribas iet uz peldbaseinu, taču apzinies — ja gribi būt labākais, nedrīkst izlaist nevie­ nu treniņu.” Caurmērā vienā dienā divi

treniņi peldbaseinā un viens sausais tre­ niņš. “Standarta treniņu nedēļā ir 11 treni­ ņi peldbaseinā, trīs treniņi sporta zālē un vēl divi lokanības treniņi,” taču valmierie­ tis bieži vien izvēlas trenēties visas septi­ ņas nedēļas dienas — tātad mēdz būt vēl par kādu treniņu vairāk. Šīs sezonas mērķis Eiropas junioru čempionātā iekļūt pusfinālā jeb TOP16. “Uzstādot visās EČ pieteiktajās distancēs personiskos rekordus, debijas reizē tas būtu labs sasniegums, taču nākotnē vajadzētu likmi celt.” Ko gribētu sasniegt savā peldēšanas karjerā? Atbilde spēcīga: “Vispirms izcī­ nīt olimpisko medaļu, bet kopumā kļūt par olimpisko čempionu.” Kuram katram sportistam ne vien nepietiktu drosmes, bet arī meistarības un mērķtiecības tā pateikt. Arī citi speciālisti no peldēšanas vides novērojuši sportistā spilgtas mērķtiecības un apņēmības iezīmes. Tāpat nākotnes plānos Kristapam ir la­ bi pabeigt vidusskolu un tālāk doties jau pa citu Valmieras peldētāju iemīto ceļu — iekļūt labā augstskolā ASV ar peldēšanas taciņu. “Par profesiju nedomāju — visas domas ir vienīgi par un ap peldēšanu.”

Sportistu ģimeņu spēks Raugoties uz šābrīža Latvijas labāka­ jiem sportistiem, spilgti iezīmējas, ka virkne sporta zvaigžņu nāk no treneru vai profe­ sionālu sportistu ģimenēm: vai tā būtu pel­ dēšana — olimpiskās medaļnieces Jeļenas Maļukas (Rubļevskas) meita, Latvijas rekor­ diste Ieva Maļuka un vīriešu reitinga līderis Emīls Pone, kura tēvs bija peldētājs. Vai sporta spēles — trenera Daiņa Bertāna dē­ li Dāvis un Dairis, tāpat Kristapa Porziņģa tēvs un mamma augstā līmenī spēlējuši basketbolu, tenisistes Aļonas Ostapenko mamma Jeļena ir tenisa trenere, viens no florbola izlases līderiem Pēteris Trekše ir Latvijas izlases basketbolistes Ievas Trekšes dēls. Vai tas būtu renes sports — Dukuru ģimene skeletonā, Aparjodu ģime­ ne kamaniņās. Vai rallijs — Mārtiņa Seska ģimenē ar šo sporta veidu nodarbojas jau trīs paaudzēs... Šo sarakstu vēl varētu turpināt un turpināt — piemē­ ram, arī fut­ bola zelta puisēna Māra Verpakovska tēvs Ilmārs bija augsta līmeņa futbolists. Redzot Miķelsona auguma paramet­ rus, līdzšinējos apstākļus, zināšanu ba­ gāžu, kas ir viņa rīcībā, un viņa mērķ­ tiecību, sportista ambīcijām ir ne tikai emocionāls pamats, par ko liecina citu ģi­ meņu pieredze, bet arī racionāls segums. Atliek tikai peldēt un mācī­ ties — peldēt gudri. ©

Kristaps ZAĻKALNS 49


BROKASTIS ČEMPIONIEM

Pasaules lab ultramaratonistu Ziemeļmeksikas vidienē, gandrīz divus kilometrus dziļā Vara kanjona ēnā, mīt kāda indiāņu cilts, kas paši sevi dēvē par rarámuri jeb “tiem, kas skrien ātri”. Un ne velti. Gana noslēgtie un savā dzīvesveidā pavisam vienkāršie meksikāņi nereti tiek saukti par pasaulē labākajiem gargabalniekiem, kuri vēsu prātu var noskriet simtiem jūdžu un finišēt ar smaidu uz lūpām. Baskājaini, bez ogļhidrātu želeju piepildītas mugursomas plecos un garām treniņstundām aiz muguras. Kas ir rarámuri spēka un enerģijas pamatā un ko mēs varam no viņiem mācīties?

K

ad pagājušā gada vasarā manās rokās pavisam nejauši nonāca Kristofera Makdugala grāmata Dzimuši, lai skrietu (Born to Run), es tai lielos tempos izskrēju cauri cerībā rast atbildes arī uz saviem sasāpējušajiem skrējējas jautājumiem. Mani, tāpat kā autoru, jau sen urdīja doma, ka ir taču jābūt kādam unikālam līdzeklim, kas ļauj skriet ilgi un bieži, tajā pašā laikā neiedzīvojoties dažādos iekaisumos, sāpēs apakšstilbos vai traumās no pārslodzes. Tas taču mēdz izdoties arī amatieriem, kaut vai ņemot par piemēru to pašu godalgoto rakstnieku un skriešanas entuziastu Haruki Murakami! Galu galā cilvēks ir radīts, lai skrietu, un ar šo nodarbi ir nepārraujami saistīts kopš senseniem laikiem. Rūpīgi lasot vienu nodaļu pēc otras, man pamazām sabruka visi gadu gaitā uzbūvētie priekšstati par to, ko nozīmē būt kaislīgam skrējējam un kā par tādu kļūt. Tā vietā radās arvien lielāka interese par noslēpumainajiem un līdz šim nedzirdētajiem Sjerramadres kalnos dzīvojošajiem rarámuri, kuri, īpaši neiespringstot, spēj pārspēt sportisko amerikāņu sasniegtos rekordus, apliecinot, ka ar precīzi izpildītu treniņplānu un striktu pieturēšanos pie noteiktā uztura, kā izrādās, vien nepietiek, lai īstenotu savu potenciālu. Lai cik savdabīgi savā pasaules uztverē un uzvedībā rarámuri arī nebūtu, ir lietas, kuras no viņu dzīvesveida vērts pārņemt arī mums pārējiem, bez skrējēja gēna dzimušajiem.

50

Skrējēju cilts 24/7

Rarámuri jeb tarahumara, kā tos savulaik nosauca konkistadori, ir viena no miermīlīgākajām, veselīgākajām un izturīgākajām ciltīm pasaulē. Iespējams par viņu neparasto talantu neviens tā arī nebūtu uzzinājis, ja ne kāds slavas kārs amerikāņu treneris, kurš, izdzirdējis par tarahumara cilts fiziskajām dotībām, pārliecināja dažus tās pārstāvjus deviņdesmito gadu sākumā piedalīties leģendārajā Ledvilas 100 jūdžu taku skrējienā (Leadville Trail 100), kas ir fizisks un garīgs pārbaudījums, kuru spēj izturēt tikai retais. Toreiz pašdarinātās sandalēs un vieglās tunikās ģērbtie tarahumara pusmūža skrējēji pārliecinoši uzvarēja, pārspējot daudz jaunākos un profesionālāk gatavotos atlētus un izraisot daudz jautājumu sportistu vidū par to, kas ļauj šai ciltij attīstīt tik augstu fizisko izturību. Tarahumara pārstāvju spēja pretoties nogurumam un paciest slodzes radītās sāpes ir tiešām apbrīnojama. Viņu atrašanās attālā un no pārējās civilizācijas nošķirtā, kalnainā apvidū padarījusi garu ceļa gabalu mērošanu skriešus par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Tiktāl, ka skriešana vairs netiek uzskatīta par apnicīgu fizisko nodarbi, jo ir galvenais, ja ne pat vienīgais pārvietošanās veids. Cita nekā labāka, kas varētu ļaut dienām kustēties uz priekšu pa šaurām takām, pārvarot ielejas, upītes un stāvas kraujas, viņiem nav. Meksikas vēsturnieku apcerējumos pat minēts, ka kāds šīs cilts pārstāvis vienā reizē varējis noskriet 700 km, bet citi tarahumara

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


Tarahumara iesaka

āko

Lielāko uzsvaru liec uz augu valsts produktiem ar augstu dabīgo vitamīnu un minerālvielu saturu. Ja ēd gaļu, papildini to ar krietnu daudzumu sezonālu dārzeņu, zaļumu, riekstu, sēklu un augļu

diēta

Graudaugu ēdieni ir labākie draugi pirms izturības slodzes. Tarahumara ir iemanījušies pagatavot gardus enerģijas batoniņus (kurus angliski dēvē par flapjacks) no rīsiem, tos novārot, sajaucot ar banāniem, nelielu daudzumu kukurūzas cietes un kazas piena un kādu laiku pacepinot krāsnī. Latvijā rīsus var tikpat labi aizstāt ar mums daudz tuvākajām auzām

Arī slodzes laikā balsties uz pilnvērtīgiem, vienkāršiem, mūsu platuma grādos sastopamiem produktiem. Piemēram, tarahumara enerģijas dzērienā iskiate izmantotās čia sēklas, kas Latvijā parādījušās salīdzinoši nesen, ir plaši sastopamas Sjerramadre apkārtnē, bet tortiljas un biezputras ir gatavotas no Meksikas saulē nogatavinātās kukurūzas.

skrējēji kādā reizē pieveikuši 480 km no saules rieta līdz lēktam un atkal rietam.

Čempioni ēd vienkārši

Kas tad galu galā palīdz šai skrējēju ciltij jozt dienu un nakti un nezaudēt kājās viegluma sajūtu? Papētot tarahumara dzīvesveidu, kas gadsimtu garumā ir palīdzējis viņiem sasniegt šo augsto fizisko sagatavotību, uzcītīgiem sportistiem rezultāts varētu nešķist godīgs. Skrējēju cilts bauda šo ciklisko kustību, daudz nedomājot par to, cik pareizi pēda saskaras ar zemi un vai ķermenis maz ir iesildīts pirms kārtējā skrējiena. Tas viss notiek dabiski, un arī nepieciešamā enerģija pirms skrējiena un pēc tā tiek uzņemta, balstoties uz viņu uztura stūrakmeņiem — pinoli jeb kukurūzas biezputru un lechuguilla, pašbrūvētu te­ kilu, vai kukurūzas alu. Jā, tarahumara patīk bieži ballēties, patērējot litriem alkohola, kas noteikti nebūtu aizgūšanas vērta un viegli panesama nodarbe, taču viņu minimālistiskā pieeja uzturam gan varētu visnotaļ atvieglot treniņu procesu. Tarahumara indiāņu ēdienkartes pamatā ir vienkāršs augu valsts uzturs, kas papildināts ar nelielu daudzumu aitas, liellopa vai kazas gaļas un saldūdens zivīm. Pupiņas un kukurūzas tortiljas ir viņu maize un kombinācijā ar rīsiem, laimu, sezonāliem zaļumiem un tomātu salsu ir klasisks pusdienu vai vakariņu ēdiens. Viņi tiešām lieto galvenokārt veģetāru uzturu, bet graudaugi, pākšaugi un dārzeņi satur augstu salikto ogļhidrātu un zemu tauku daudzumu, un šāds salikums ir vairāk nekā noderīgs ilgstošas

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

slodzes apstākļos. Tas noteikti nav nācis par ļaunu arī veselībai kopumā, jo šādai diētai raksturīgais zemais holesterīna līmenis un lielais antioksidantu un minerālvielu papildinājums ir ļāvis tarahumara saglabāt pietiekoši augstas darbspējas arī pusmūžā un izvairīties no sirds slimībām. Turklāt, neskatoties uz salīdzinoši nelielo gaļas patēriņu, veicot cilts pārstāvju uztura analīzes, secināts, ka olbaltumvielas viņi uzņem pietiekamā apjomā, bez lielas piedomāšanas sasniedzot PVO ieteiktos 20% no kopējā enerģijas daudzuma. Tarahumara uzturs ne ar ko īpaši neatšķiras no vispārpieņemtajiem principiem. Varbūt tikai porcijas mēdz būt lielākas ar kukurūzas biezputras dubultdevu un pankūkām piedevā. Viņi neatjaunojas ar elektrolītu dzērieniem un nelieto proteīna batoniņus, lai kļūtu spēcīgāki. Īsts ēdiens no dažām viegli pieejamām un vienkāršām sastāvdaļām ir šo ultramaratonistu izturības kaldinātājs.

Uzturs vai ģenētika?

Līdzīga pieeja sporta uzturam ir arī slavenajam garo distanču skrējējam Skotam Jurekam, kurš maratonu laikā enerģijas želejas labprāt aizstāj ar burito un pitas maizi ar humosu. To viņš darījis, vēl pirms bija saticis tarahumara skrējējus vaigu vaigā un plecu pie pleca sacenties viņu mājas trasē. Vienīgais nosacīti īpašais sportistu uztura elements, kuru tarahumara izmanto kā enerģijas dzērienu, ir par vietējo Red Bull dēvētais iskiate,

kas, kā runā, ne tikai atspirdzina, bet dod īstu enerģijas šāviņu. Tas notiek, pateicoties dzēriena sastāvā esošajām ūdenī uzbriedinātajām čia sēklām, nelielam daudzumam cukura un laima sulas, kas kopumā ir labs nepiesātināto taukskābju, olbaltumvielu, kalcija, dzelzs, cinka, šķiedrvielu un antioksidantu avots. Protams, līdz ar plašākas atpazīstamības iegū­­šanu un palielinātu saskarsmi ar Rietumu kultūru un ārpasauli liela daļa tarahumara pēdējā desmitgadē ir pārcēlušies uz dzīvi pilsētās, nomainot ierasto skrējēja dzīvesveidu uz daudz mazāk aktīvo pilsētnieka ikdienu. Šīs pārmaiņas ietekmējušas arī indiāņu labklājību (daudzi ir uz nabadzības sliekšņa) un uzturu — tradicionālais vienkāršais un svaigi pagatavotais ēdiens pārsvarā tiek aizstāts ar ātrajām uzkodām, gāzētiem cukurotiem dzērieniem un daudzkārt pārstrādātiem miltu produktiem. Jau tagad ir novērojamas zināmas atšķirības darbspējās starp jaunās paaudzes tarahumara un tiem, kas tā arī uzauguši ciematos Vara kanjona paēnā. Turpmākajos gados ieplānotie pētījumi līdz galam parādīs, cik patiesi liela loma ir tarahumara vēsturiski piekoptajai diētai labās veselības un augstās fiziskās noturības iegūšanā un cik daudz no šī visa ir bijusi tikai veiksmīga sagadīšanās un ar uzturu maz saistīts, drīzāk ģenētisks iznākums. ©

Agnese ZĪMELE 51


Vesture

Kad pakavi cērt kamanas aizslīd

Foto: autors nezināms (Latgales Vēstnesis, 1938. g. 4. februāris)

Cīņas karstumā. Uz Rēzeknes ezera ledus

Reiz Latvijā skatītāju tūkstošus pulcēja kāds mūsdienās aizmirsts ziemas sporta veids. Ļoti populārs tas bija pagājušā gadsimta 20.—30. gados un it īpaši Latgalē. Stāsts ir par zirgu skriešanās jeb rikšošanas sacensībām, kas visbiežāk norisinājās uz aizsalušo ezeru gludā ledus. 52

Z

irgu skriešanās sacīkstes īpaši uzplauka Latvijas valstī pagāju­ šā gadsimta 20.—30. gados, kad zirgkopību un ar to sais­ tītās aktivitātes atbalstīja gan jaunās valsts Zemkopības ministrija, gan armija. Proti, tolaik zirgi, kurus tautā sauca arī par auzu motoriem, bija nozīmīga tehnika lauksaimniecībā un arī armijā. Zirgs bija gan pārvietošanās līdzeklis, gan traktors, gan dāvāja sportisku izklaidi. Tolaik zirgu skriešanās sacīkstes ka­ manās tika rīkotas dažādos Latvijas no­ vados. Piemēram, sacensības uz Lazdonas ezera ledus rīkoja Madonas Zirgaudzētāju biedrība, uz Ķeipenes pagasta Plaužu eze­ ra ledus — Ogres—Taurupes Zirgaudzētāju biedrība, uz Burtnieku ezera pie Košķeles

muižas — Latvijas Zirgaudzētāju biedrība un tās Košķeles audzētava, uz Bruņu eze­ ra — Skrudalienas Zirgaudzētāju biedrī­ ba, uz Meduma ezera pie Medumiem — Kurcuma Lauksaimniecības biedrība, uz Kazdangas pagasta Lejasdzirkaļu māju zivju dīķa — 6. Aizputes aizsargu pulka Jātnieku divizions un Latvijas Lauksaimniecības ka­ meras Aizputes rajona agronomiskais bi­ rojs. Šad tad ziemas rikšošana ar kama­ nām norisinājās uz Ķikuru ezera Aizputes apriņķī, uz Odzes ezera netālu no Pļaviņām, uz Lobes ezera Viskaļu pagastā un cit­ viet. Kad 1935. gada februārī pēc dažu ga­ du pārtraukuma atsāka rīkot sacensības uz Limbažu Lielezera ledus, izdevums Latvijas Zirgkopis priecīgi ziņoja: “Limbažniekiem ir lielas priekšrocības zirgu sacīkšu rīkošanai

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


Vesture

ledu un pa apli Notikums. Centrālo vietu ziņu slejās zirgu skriešanās sacīkstēm atvēlēja dažādi preses izdevumi. Tās bija tik iecienītas, ka pulcēja pat 10 000 skatītāju

ziemā, jo skaistais Lielezers iz­ plešas līdz pašas pilsētas vār­ tiem, kādēļ sacīkšu rīkotājiem un dalībniekiem ir dažādas ērtības, kādas nav citur.” Tomēr visvairāk zirgu rikšoša­ nas sacensības ar kamanām tika organizētas Latgalē. Tās norisinā­ jās daudzviet un regulāri. Turklāt Latgalē šīs sacensības pārsteidza gan ar dalībnieku, gan skatītāju skaitu. Tādēļ pilnīgi pamatoti var ap­ galvot, ka zirgu skriešanās sacīkstes pagājušā gadsimta 20.—30. gados bi­ ja populārākais ziemas sporta veids Latgalē. Jāteic, ka ziemas rikšošanas sacīkšu vēsture ir nepelnīti aizmirsta un joprojām gaida savus pētniekus. Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

››› 53


Vesture

›››

No Abrenes līdz Daugavpilij Par ievērojamākām zirgu ziemas sacensību norises vietām kļuva Rēzekne, Ludza un Jaunlatgale (no 1938. gada — Abrene, tagad — Pitalova Krievijā). Nozīmīgas sacensības norisinājās arī cit­ viet Latgalē — Aglonā, Balvos uz Balvu ezera, Kacēnos (tagad — Kačanova Krievijā), pie Krāslavas uz Zirga ezera, Līvānos, Ludzā uz Lielā Ludzas ezera, uz Nirzas ezera netālu no Zilupes, Vecslabadā uz Audzuļu ezera, Viļakā uz Viļakas ezera ledus, Višķos un daudzviet ci­ tur. Piemēram, Daugavpilī rikšo­ šanas sacensības norisinājās gan uz Šūņu ezera (Šuņezera), gan uz Daugavas ledus. Piemēram, 1934. gada martā Daugavpilī zir­ gu skriešanās sacīkstes notika “uz Daugavas, augšpus elektris­ kās stacijas”. Ziemeļlatgalē aktīvi ar rikšoša­ nas sacensību rīkošanu nodarbojās Jaunlatgales apriņķa zirgu audzē­ tāju biedrība, kas darbību uzsāka 20. gadu vidū un oficiāli reģistrēta 1927. gada 18. oktobrī. Šī biedrība organizēja gan lokālas sacensības Jaunlatgales apriņķī (no 1938. g. — Abrenes apriņķis), gan arī līdzdar­ bojās apgabala sacensību organizē­ šanā Rēzeknē un rīkoja sacensības arī ārpus Latgales — Alūksnes pu­ sē. Avīze Brīvā Zeme 1932. gada feb­ ruārī rakstīja, ka tieši Jaunlatgales apriņķa zirgu audzētāju biedrība to­ gad 14. februārī sarīkoja pirmās zir­ gu rikšošanas sacīkstes Alūksnē: “Šīs pirmās vaislas zirgu rikšošanas sacīkstes Alūksnē izdevās labi. Tās veicināja labais laiks. Vieta sacīk­ stēm bija izvēlēta uz Alūksnes eze­ ra. Rikšošanas ceļu bija ierīkojuši 7. Siguldas kājnieku pulka karavīri.” Kad 1933. gada 5. februārī Jaunlatgalē norisinājās Jaunlatgales apriņķa zirgu audzētāju biedrības un “Armijas zirgu sporta kluba” (AZSK) kopīgi rīkotās rikšošanas sacensības, prese ar prieku konstatēja, ka ga­ du gaitā sacensības progresējušas. “Zirgu kvalitāte ar katru gadu redza­ mi uzlabojusēs, jo atkal nākuši klāt daudz jauni zirgi, labāko vaislas ērze­ ļu pēcnācēji. Reizē ar zirgu uzlaboša­ nos augusi arī braukšanas disciplīna: zirgi kārtīgi un pareizi atiet no star­ ta, braukšanas laikā nedzird mežonīgus kliedzienus nedz pātagu vicināšanu, zir­ gu raustīšanu,” pēc sacensībām 1933. gada 10. februārī rakstīja avīze Latgales Ziņas. Šajās sacensībās bija piedalījušies 34 vietējie zirgi, un to norisē noraudzīju­ šies 4000 skatītāju.

54

Godavietā. Zirgkopību un ar to sais­tītās aktivitātes atbalstīja gan Zemkopības ministrija, gan armija, jo zirgi bija nozīmīga tehnika lauksaimniecībā un arī armijā. Laikraksta Pēdējā Brīdī lapas augšpusē ziņu galvenie varoņi — zirgi, ar kuriem izcīnītas uzvaras sacensībās Rēzeknē 1928. g. janvārī, no kreisās — Krepišs, Urals, Ļetuns, Maņka

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


Foto: autors nezināms (Pēdējā Brīdī, 1928. g. 17. janvārī)

Vesture

Klases un 10 000 skatītāju Atkarībā no zirgu pieredzes un arī dalībnieku skaita, zirgi tika dalīti dažā­ dās klasēs, sacenšoties ar sev līdzīga­ jiem. Dalījums klasēs dažādās sacensību norises vietās bija atšķirīgs, un, jāteic, ka konsekvences šajā dalījumā nebija. Izplatīts dalījums bija divgadīgo zirgu kla­ se, trīsgadīgo zirgu klase un veczirgu kla­ se. Lielā daļā gadījumu jaunākiem zirgiem bija īsāka trase, bet vecākiem — garā­ ka. Trases parasti bija 1000 līdz 1800 metrus garas. Dažkārt gadījās, ka visi gribētāji pat netika pielaisti sacensībām. Tā bija 1928. gada janvārī sacensībās Rēzeknē, kurās startēja tikai 50 zirgi, jo vairāk organiza­ tori nav varējuši paņemt. “Piedalīšanās bi­ ja tik dzīva, ka daudzus gribētājus nācies noraidīt laika trūkuma dēļ. Zirgi šķiro­ ti divās grupās: jaunos, 3 gadīgos zirgos un vecākos,” pēc šīm sacensībām raks­ tīja avīze Pēdējā Brīdī. Jāpiebilst, ka šis pats laikraksts ziņoja, ka rikšošanas sa­ cīkstēs noraudzījušies 10 000 skatītāju. Pat ja skaitlis ir pārspīlēts, bija skaidrs, ka sacīkstes Rēzeknē bija ļoti kupli ap­ meklētas. Sākumā sacensībās piedalījās tikai lauksaimnieku zirgi, kuru ikdiena bija darbs zemkopībā. Piemēram, 1928. ga­ da 19. janvārī Latgales lauksaimniecības biedrību savienības rīkotajās zirgu skrie­ šanās sacensībās Ludzā piedalījās 32 zir­ gi — “visi, bez izņēmuma, vietējo lauk­ saimnieku zirgi,” ziņoja prese. Toreiz stiprā sala dēļ sacīkstēs noraudzījušies tikai 1000 skatītāju, taču rezultāti bijuši labi. Galvaspilsētas avīze Pieci Santīmi de­ talizēti ziņoja par rezultātiem un piebilda: “Lielā aukstuma dēļ braukšana pasmaga, kamdēļ arī zirgi nevarēja attīstīt tādu āt­ rumu, kādu tie spētu uzrādīt labvēlīgākos laika un ceļa apstākļos. Rezultāti, visu­ mā ņemot, tomēr labāki nekā iepriekšē­ jo gadu sacīkstēs; labāki arī kā sacīkstēs Jaunlatgalē un Rēzeknē [..]. Ar tādiem Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

sasniegumiem Ludzas apkārtnes zirgkopji tiešām var lepoties!” Nopietnākās sacensībās dalījumu klasēs vairs primāri nenoteica pēc zir­ ga vecuma, bet gan — pēc pieredzes sacensībās. Proti, atsevišķās klasēs startēja zirgi, kas ir agrāk piedalījušies rikšošanas sacensībās, un tādi, kas startē pirmoreiz. Ar laiku vēl atsevišķi tika izdalīta hipodroma zirgu klase, kurā nonāca tie, kuri bija skrējuši Rīgas hipodroma skrejceļā.

Uz ledus ap 200 rikšotāju Vienās sacensībās mēdza piedalīties dažāds zirgu skaits. Sākot no duča līdz pat vairākiem desmitiem. Taču dažkārt lielākās sacīkstēs startējušo zirgu skaits pārsniedza simtu. Kad 1935. gada janvārī Rēzeknē uz ezera ledus notika apgabala zirgu skriešanās sacensības, izdevums Latvijas Zirgkopis rakstīja: “Šogad sacīk­ stes dalībnieku skaits pārsniedza iepriek­ šējos gadus. Sacīkstēs piedalījās 131 zirgs no Rēzeknes, Ludzas un Daugavpils apriņķiem.” 1937. gada februārī uz Lielā Ludzas ezera ledus AZSK rīkotajās zirgu skrie­ šanas sacīkstēs piedalījās 140 zirgi. Bet 1938. gada janvārī Rēzeknē uz ezera le­ dus AZSK organizētajās sacensībās startē­ ja 185 labākie Latgales rikšotāji. “Sacīkšu vadība par š.g. sacīkstēm izsakās, ka šo­ gad ievērojami lielāks skaits piedalās div­ gadīgo un stipri jauno, bet veco zirgu skaits mazinājies, jo labākie no tiem no­ gādāti Rīgas hipodromā un pie tam jau­ nākie izrādās daudz spēcīgāki, kāpēc sāk arī izrādīt labākas sekmes. Latgales zir­ gu audzētāji zirgiem piegriež lielāku vē­ rību, un zirgi ir viņu lielākais prieks kā darbā, tā sacensībā,” pēc sacīkstēm 1938. gada 26. janvārī rakstīja avīze Brīvā Zeme. Ap 200 zirgu startēja arī 1935. gada februārī uz ezera ledus Ludzā. Avīzes zi­ ņoja, ka togad sacensību dalībnieki bijuši

ne tikai no tuvākās apkaimes, bet arī no Krustpils un Rīgas. Daži saimnieki sacensībās mēdza star­ tēt ar diviem zirgiem. Sacensībās pieda­ lījās ne tikai saimnieku zirgi, bet arī ar­ mijas vienību rikšotāji un valsts vaislas staciju ērzeļi. Jāpiebilst, ka zirgu skrie­ šanās sacensības bija ļoti populāras arī Latgalē dzīvojošo krievu vecticībnieku vi­ dē. Jau 1879. gadā izdotajā grāmatā Poļu Inflantija Gustavs Manteifelis par Latgales raskoļņikiem jeb krievu vecticībniekiem rakstīja: “Daudzu īpašumā ir rūpīgi izga­ tavotas, raibi krāsotas, ar kokgriezumiem rotātas ragavas, piedevām labi kopti zir­ gi. Ziemā uz daudzo ezeru ledus viņi lā­ giem rīko zirgu skriešanās sacensības.” Arī turpmāk Latgales krievu interese par rikšošanas sacīkstēm uz ledus nebija gā­ jusi zudumā.

“Pūlis šais priekos pilnīgi nevaldāms” Laikrakstu ziņās ir plaši aprakstīta skatītāju interese par rikšošanas sacensī­ bām Latgalē. Nereti laika apstākļi — sals un putenis — traucēja ierasties vēl pla­ šākam skatītāju pulkam, taču allaž ska­ tītāji bijuši prāvā skaitā. Jāpiebilst, ka ti­ kai ļoti retā norises vietā skatītājiem bija ierīkotas tribīnes, un vairumā gadījumu skatītāji izvietojās trases malās. Dažkārt arī nācās diezgan ilgi gaidīt, ja sacensī­ bas aizkavējās. 1929. gada 3. martā sacensības no­ risinājās uz Šuņezera ledus Daugavpilī. “Kaut gan arī šoreiz laiks sacīkstēm nebija labvēlīgs sniega puteņa dēļ, to­ mēr tās noskatīties bija ieradušies gan karavīri, gan privātie jo kuplā skaitā. Skrejceļš bija jāattīra, caur ko sacīkšu atklāšana nokavējās. Sacīkšu dalībnieki šo laiku izmantoja zirgu “iesildīšanai”,” ziņoja avīze Latvijas Kareivis. Skatītāji ti­ ka izklaidēti ar jātnieku orķestra priekš­ nesumu.

55

›››


Bet gaidīšana bija tā vērta! “Kaut gan sniega putenis mazliet rimies, tomēr sacīkstēm tas vēl traucējošs. Atskanot zvanam, tribīnes priekšā nostājas pirmais sacensībnieku pāris. Vēl dažas formalitātes... paceļas nolaidēja karodziņš, nokrakšķ laika mērotāji, un skriešanās iet vaļā. Tuvojoties finišam, sākas i pašu sacensoņu, i publikas “nervozēšana”. Katrs cenšas savu favoritu paskubināt. Tā tas atkārtojās ar katru nākošo pā­ ri,” par 1929. gada 3. marta sacensībām rakstīja Latvijas Kareivis. Saskaņā ar laikrakstu ziņām pla­ šākajās rikšošanas sacīkstēs lielākajās pilsētās vai to tuvumā pulcējušies 2000— 3000 skatītāju. Piemēram, 1937. gada janvārī 19. Jaunlatgales aizsargu pulka rīkotās sacensības Jaunlatgalē noskatīju­ šies vairāk nekā 2000 skatītāju, AZSK rī­ kotās sacensības 1938. gada februārī uz ezera Ludzā — 3000 skatītāju. Tiesa, ja bija jāpērk biļetes, interesenti ne vienmēr bija gatavi šķirties no līdzekļiem. Par 1934. gada janvārī Jaunlatgalē rīkotajām sacensībām izdevums Latvijas Zirgkopis zi­ ņoja: “Skatītāju publikas bija ļoti daudz, bet viss vairums atradās aiz sacīkšu lau­ kuma sētas.” Par pāris tūkstošiem skatītāju avīzes ziņoja arī ārpus apriņķu centriem notieko­ šās sacensībās. Tā, piemēram, 1935. ga­ da februārī uz Dagdas ezera ledus zirgu skriešanās sacensības norisinājās Dagdas tirgus dienā, un sacīkstes noskatījušies ap 2000 skatītāju. Vairāk nekā 2000 ska­ tītāju bija Konstantinovas lopkopības pār­ raudzības biedrības organizētajās sacensī­ bās Dagdā pēc diviem gadiem — 1937. gada februārī. Toreiz gan prese sūdzē­ jās, ka snigšanas dēļ sacensības nebija izdevušās “Sacīkstes tomēr nedeva gaidī­ tos rezultātus, jo skriešanās apli pastāvī­ gās sniega krišanas dēļ nevarēja labi no­ tīrīt,” informēja Latgales Vēstnesis. 1938. gada janvārī uz Nirzas ezera ledus netālu no Zilupes notikušās sacīkstes noskatīju­ šies “tuvu pie 3000” skatītāju. Taču dažās nozīmīgākajās sacensībās laikraksti ziņoja, ka skatītāju skaits sa­ sniedzis vairākus tūkstošus. Un ne vien­ mēr runa bija par lielajām pilsētām. Piemēram, plaši apmeklētas bijušas sa­ censības Daugavpils apriņķa Aulejā uz Grāveru ezera ledus 1935. gada janvārī. “Labais laiks bija pulcinājis nepieredzēti daudz, apm. 8000 skatītāju, noskatīties šajos Latgales iedzīvotājiem pie sirds ejo­ šos ziemas priekos. Visa Grāveru ezera apkārtne un augstie krasti gan pajūgu, gan skatītāju apsēsti. Ar neredzētu prie­ ku un piekrišanu pūlis saņem uzvarētā­ jus, paceļot tos vairākkārt gaisā ar visām kamanām. Pūlis šais priekos pilnīgi ne­ valdāms. Ikkatrs grib savām acīm redzēt,

56

Foto: autors nezināms (Latvijas Zirgkopis, 1934. g. aprīlis)

›››

Foto: autors nezināms (Brīvā Zeme, 1932. g. 19. februāris)

Vesture

kā pienāk uzvarētājs pie starta [red. — t.i., finiša]. Pie starta tuvojošos uzvarētā­ jus pavada tālu apkārtnē dzirdamas urja­ vas,” rakstīja Latvijas Zirgkopis.

Kad ledus brakšķ Dažkārt skatītāju pūlis radīja prob­ lēmas sacīkšu norisei. Piemēram, 1937. gada 28. februārī Pasienes pagasta val­ des rīkotajās zirgu skriešanas sacīkstēs uz Pasienes pagasta Zaļesjes ezera ledus (netālu no Zilupes) noskatījās tikai 700 skatītāju, taču ar to pietika, lai pārslo­ gotu ezera ledu. “Pie rezultātu nolasīša­ nas sablīvējušās ļaužu masas tā pārslo­ dzīja ezera ledu, ka tas sāka brakšķēt, un policija bija spiesta izklīdināt uz eze­ ra sapulcējušos ļaužu jūru,” ziņoja Rīgas laikraksti. Dažkārt tehniskas problēmas radīja laika apstākļi. Bieži vien sacensību ap­ skatnieki dusmojās, ka biezā sniega kārta neļauj parādīt lielāko ātrumu un sniegpu­

tenis neļauj saskatīt trasē esošos zirgus. Taču vēl trakāk gāja atkušņa apstāk­ ļos. 1937. gada februārī uz Viļakas eze­ ra notikušajās sacīkstēs piedalījās vai­ rāk nekā 80 zirgu, un tās dalībnieku un skatītāju ziņā bija vienas no ievē­ rojamākajām rikšošanas sacensībām, kā­ das vispār līdz tam bija notikušas Viļakā. Tomēr par lielu skādi dalībniekiem nebija ­iespējas nodemonstrēt visas savas spējas. “Atkušņa dēļ uz ezera ierīkotais sacīkšu ceļš bija pārplūdis ar ūdeni, kas atsaucās uz sacīkšu rezultātiem,” informēja avīze Jaunākās Ziņas. Taču, neraugoties uz to, sacīkstes bija norisinājušās vairākās kla­ sēs un uzvarētāji tika noskaidroti. Vēl grūtāk gāja sacensībās uz Nirzas ezera ledus 1938. gada janvārī, taču da­ lībnieki no cīņas neatteicās un startēja. “Neskatoties uz slikto skrejceļu, kas vie­ tām bija applūdis un atradās ½ metru zem ūdens, visās distancēs uzrādīja la­ bus laikus,” pēc sacensībām 1938. gada 1. februārī rakstīja avīze Latvijas Kareivis.

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


Vesture

Foto: autors nezināms (Latvijas Zirgkopis, 1934. g. marts)

Uz Alūksnes ezera ledus 1932. gadā. Zirgu skriešanās sacīkstes pagājušā gadsimta 20.— 30. gados bija populārākais ziemas sporta veids Latgalē, un Jaunlatgales (vēlāk — Abrene) zirgkopji tās ieviesa arī kaimiņos — Ziemeļvidzemē

Dažādas klases, īpaši gatavotas kamanas. Attēlā pa kreisi: Pļaviņu apkaimē esošā Odzes ezera 1934. gada sacensību uzvarētājs jaunzirgu klasē — Buldogs (pie grožiem A. Mežmalis); attēlā pa labi: Irma (pie grožiem J. Fridbergs) 1934. gadā vairākkārt uzvarēja veczirgu klases sacensībās Vidzemē — gan uz Lobes ezera, gan Plaužu ezera ledus

Jāteic, ka rikšošanas sacensībās uz ledus ne vienmēr bija izdevies izvairī­ ties no negadījumiem. “Aulejas pag. vec­ ticībnieku sarīkotās zirgu skriešanās sacīkstēs Janikova ezerā uz ledus no­ tika nelaimes gadījums. Sacīkstēs pie­ dalīties bij sabraukuši ap 20 turīgākie apkaimes zemturi ar saviem sugas zir­ giem. Pašu neuzmanības dēļ, pretīmbrau­ cot sadūrās Silajāņu pag. Dūdaru sādžas saimnieka Fjodora Ņikifotova pajūgs ar Aulejas pag. Kormiļcevas dzirnavu īpaš­ nieka Ksenofonta Frolova kamanām. Pie tam Frolovs tik nelaimīgi izkrita no ka­ manām uz ledus, ka bij uz vietas paga­ lam,” 1932. gada 23. janvārī ziņoja avīze Latvijas Kareivis.

Godalgās — medaļas un lati Ja Latvijas armija rikšošanas sacen­ sības biežāk atbalstīja ar administratīvo resursu, tad Zemkopības ministrija rūpē­ jās par balvu fondu. Ministrija gādāja gan Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

par medaļām, gan naudas prēmijām uzva­ rētājiem. Zemkopības ministrijas pārstāvji medaļas, kas pasniedzamas uzvarētājiem, nogādāja arī uz tālākos nostūros aizvadī­ tām sacensībām, kurās startēja salīdzino­ ši neliels dalībnieku skaits. Tā, piemēram, deviņas ministrijas me­ daļas tika pasniegtas salīdzinoši nelielās 3. Ludzas aizsargu pulka Istras nodaļas rīkotās sacensībās 1937. gada 31. jan­ vārī uz Audzeļu ezera ledus Vecslabadā, kur aukstā laika dēļ startēja tikai 14 dalībnieki un bija tikai 500 skatītāju. Līdz ar ministrijas medaļām bija sarūpē­ tas nelielas naudas balvas, par kurām parūpējās Latvijas Lauksaimniecības ka­ mera, Istras aizsargu nodaļa, Istras un Šķaunes pagastu valdes. “Godalgas gan nebija lielas, tomēr pierobežas zemnie­ kiem tās sagādāja prieku un ticību sa­ vam darbam. Vērtīgākās godalgas saņē­ ma Zilupes rajona zirgaudzētāji. Zilupes rajonā šādas sacīkstes ir notikušas jau iepriekšējos gados un zirgi labuma zi­

ņā ir stipri progresējuši. Zilupes rajons pieskaitāms zirgkopībā pie labākiem ra­ joniem Latgalē,” pēc sacīkstēm rakstīja avīze Brīvā Zeme. Lielākās sacensībās balvu fonds bija diezgan pieklājīgs. Naudu balvām ziedo­ ja ne tikai Zemkopības ministrija, bet arī dažādas zirgaudzētāju un lauksaimniecī­ bas biedrības, kā arī — pagastu, pilsētu un apriņķu pašvaldības. Piemēram, 1928. gada janvārī Ludzā sacensību naudas bal­ vu fondā bija 460 lati, bet tajā pašā ga­ dā un mēnesī Rēzeknē balvu fonds bi­ ja 920 lati. 1935. gada janvārī Rēzeknē uz eze­ ra ledus aizvadīto apgabala zirgu skrie­ šanās sacensību balvu fonds bija 915 la­ ti, ko bija sarūpējis AZSK. Līdzīgs balvu fonda apjoms minēts arī turpmāk. 1938. gada janvārī AZSK rīkotajās rikšošanas sacensībās Rēzeknē godalgas pasniegtas 1000 latu apmērā. Tikpat liels naudas balvu fonds, ap 1000 latu, bija arī 1937. gada februārī Viļakā uz Viļakas ezera le­ dus rīkotajās sacensībās un 1938. gada februārī uz Šuņezera Daugavpilī notiku­ šajās sacīkstēs.

Tehnikas progress aizstāj Ierasto sacensību kārtību un ritmu pārtrauca padomju okupācija un Otrais pasaules karš. Taču arī tad norisinājās zirgu skriešanās sacensības. Tā, piemē­ ram, nacistiskās okupācijas laikā 1943. gada janvārī Rēzeknē uz Rēzeknes ezera ledus notikušās sacīkstes pulcējušas ap 6000 skatītāju. Ziemas rikšošanas sacen­ sības kara laikā norisinājās arī citviet. Sacensības norisinājās arī pēc ka­ ra. Piemēram, 1951. gada martā Aglonā uz ezera ledus norisinājās “starprajonu vaislas šķirnes zirgu skriešanās sacīk­ stes, kurās piedalījās Preiļu, Krāslavas, Dagdas un Daugavpils rajonu kolhozu rikšotāji”. Nosaukumi un laureātu ap­ zīmējumi bija mainījušies. Šajās sacen­ sībās godalgoti tika M. Gorkija vārdā nosauktā kolhoza, L. Berijas vārdā no­ sauktā kolhoza un M. Kaļiņina vārdā no­ sauktā kolhoza ērzeļi. Jau drīzumā zirgu skriešanās sacen­ sības pazuda no sarīkojumu darba kār­ tības. Visvairāk to ietekmēja tehnikas progress. Zirgu nozīme armijā un lauk­ saimniecībā mazinājās, līdz izzuda pavi­ sam. Līdz ar to kādreiz tik populārās zirgu rikšošanas sacensības ar kamanām ziemā palika tikai atmiņās un vecu avī­ žu izgriezumos. ©

Andris ZEĻENKOVS 57


TOREIZ UN TAGAD

Rezultatīvākā. Olimpiskajās spēlēs Pekinā pret Krievijas komandu Liene mūsu komandai guva visvairāk punktu

Mana spēle, mana dzīve

58

Š

Liene E JANSON D

zi

mu

.m a ij ā R ī g ā

obrīd Liene strādā par trene­ ri, sporta skolotāju, pēc Sjēnas universitātes otro rei­ zi mācās LSPA, tagad ap­ gūstot sporta zinātni, audzi­ na trīs gadus veco dēliņu Marsello, bet vēlās pievakarēs reizēm uzspēlē basket­ bolu amatieru līgā.

22

Liene Jansone ir viena no izcilākajām šā gadsimta Latvijas basketbolistēm. Savu karjeru sešpadsmit gadu vecumā sākusi TTT komandā, kā meistarīga spēka uzbrucēja ar Latvijas izlasi spēlējusi piecu Eiropas čempionātu finālturnīros, 2007. gadā izcīnot ceturto vietu, divus gadus bijusi izlases kapteine, 2008. gadā kļuvusi par olimpieti (Pekinas spēlēs Latvijai 9.—12. vieta), spēlējusi ASV, Eiropā, profesionālās basketbolistes gaitās pārstāvējusi 14 dažādus klubus. Studējot Amerikā un spēlējot NCAA Sjēnas universitātes komandā Saints, 2003. un 2004. gadā Jansone tika atzīta par konferences gada spēlētāju. Nākamajā sezonā Spānijas čempionātā, pārstāvot Yaya Maria, Lieni atzina par labāko ārvalstu spēlētāju. Trauma 2013. gadā Jansones profesionālās sportistes karjerai pielika punktu.

si 1 9 8 1 . g a

da

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


TOREIZ UN TAGAD AUGUMS, SVARS Atkarībā no tā, kas prasa. Aģen­ tiem, treneriem, statistikai man vienmēr bijuši 1,92 metri. Tas nekas, ka esmu klāt pielikusi apavus — uzbrucējai tomēr labāk izklausās, ja ir virs 1,90 metriem. Sev un tuvākajiem man nekad nav bijis vairāk par 189,5 centimetriem... Man nekad nav paticis, ja interesējas par svaru. Dāmām to labāk nejautāt.

Toreiz

Augums tas pats, svars noteikti mazāks, jo pēc bērniņa piedzim- Tagad šanas man sākās cita veida dzīve. Izpaliek profesionālajā sportā lietotie proteīni, dažādi uztura bagātinātāji. Tie, kas mani redzējuši amatieru spēlēs, saka — tik ātri neesot skrējusi pat izlases laikos. Jūtos viegli un ļoti labi.

STATUSS Cik sevi atceros, tik sevi esmu uzskatījusi par basketbolisti. Tas nebija brīnums, jo abi mani vecāki Ziedonis un Daiga bija basketbolisti, pēc tam treneri, kas strādā joprojām. Visa mana bērnība pagāja sporta zālē. Iespējams, ka bumbu rokās es turēju ātrāk, nekā sāku staigāt. Mācoties pirmajā klasē, sāku trenēties. Tas mani tā aizrāva, ka pat nespēju iedomāties, ka manā dzīvē varētu būt kas cits. Tiesa, man patika arī dejošana, arī tagad labprāt izdejotos kādā zaļumballē, bet tā bija tikai blakus nodarbe. Atceros, cik lepna un apmierināta jutos brīdī, kad skolā uzzināju, ka man kā sportistei nebūs jāliek galaeksāmeni. To uztvēru kā novērtējumu maniem sasniegumiem sportā. Par profesionāli kļuvu 2004. gadā, kad noslēdzu pirmo līgumu ar Haifas (Izraēla) komandu Hapoel. Tas bija neaprakstāmi. Ilgu laiku brīnījos — tu dari to, kas tev patīk, un par to tev vēl labi maksā! Pēc studentes gadiem Amerikā, kur bija jādomā par katru dolāru, tagad varēju ieiet veikalā un nopirkt to, par ko agrāk varēju tikai sapņot. Kādu laiku tāda viegla attieksme turpinājās, tikai pamazām aptvēru, ka sportā karjera nav bezgalīga un kaut ko vajadzētu atlikt arī nākotnei. To arī centos darīt. Pavisam profesionālajā sportā biju gandrīz desmit gadus.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Toreiz

Joprojām esmu basketbolā. Savu sportistes karjeru nebeidzu lab- Tagad prātīgi. Ja viss būtu kārtībā ar veselību, spēlētu vēl vairākas sezonas. Pēc 2013. gada sezonas Ungārijā atbraucu mājās un devos pie ārstiem, jo pēdējā laikā vairs nevarēju spēlēt bez injekcijām, dažādiem gēliem un citiem pretsāpju līdzekļiem. Ārsti bija draudzīgi, tomēr teica nežēlīgus vārdus — viss, Lienīt, operāciju uztaisīsim, bet tavi ceļi profesionālu basketbolu vairs neizturēs... Tas sākumā likās neaptverami, jo neko citu jau es tobrīd nemācēju. Kā tagad saka, jutos kā burbulī, melnā burbulī. Dzīve līdz tam ritēja tik noteiktā ritmā — ārzemju klubs, izlase, ma­ za atpūta un atkal tas pats, bet tagad nekur nav jāskrien, nekas īpašs nav jādara... Mani tuvie visādi mierināja, mēģināja iestāstīt, ka dzīve vēl nebeidzas un tas burbulis beidzot pārsprāgs. Reiz, varat to saukt par Dieva pirkstu, mašīnā pa radio dzirdēju — sportisti, ja jūs vēlaties nodot savas zināšanas un pieredzi tālāk, nāciet uz C kategorijas treneru sešu mēnešu mācībām! Tūlīt pat piezvanīja māsa Līga, arī basketboliste un trenere, kura vēl vairāk iedrošināja. Pabeidzu kursus un ieguvu tiesības trenēt. Sāku strādāt ar vismazākajiem Juglas sporta skolā. Tagad vēl esmu sporta skolotāja starptautiskajā ISMA vidusskolā Premjers, kur galvenokārt mācās ārzemnieki, uz mazu slodzīti vadu arī sporta stundas bērnudārzā. Tas viss man dod ļoti daudz, jo es joprojām mācos.

PROBLĒMAS UN TO RISINĀŠANA To nekad nav trūcis, bet es visas problēmas esmu centusies risināt ar pacietību, ar iedziļināšanos cēlonī. Retu reizi uzsprāgstu vai dusmojos. Vados pēc principa, ka pret citiem jāizturas tā, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi. Ārzemju klubos nekad viss nenorit kā pa diedziņu. Vai katru gadu mainās spēlētājas, turklāt mēs nākam no dažādām valstīm, dažādām kultūrām. Ļoti jāprot piemēroties, es sev parasti izstrādāju plānu A, ja tas nedarbojas, tad man ir plāns B un vēl plāns C. Īpašu neatrisināmu problēmu man nav bijis.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Toreiz

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

Vispirms vajag pacietību, sapratni. Gan bērnudārzā, gan spor- Tagad ta skolā neko nedrīkst sasteigt. Lai bērnus iesaistītu sportā, visu vajag veikt soli pa solītim, līdz pamazām viņi saprot kustību jēgu un prieku. Ir liels gandarījums, redzot, ka bērni ar sajūsmu grib skriet, spēlēt bumbu, tā vien raujas zālē. Man ļoti svarīgs ir pozitīvisms, jo nokārts deguns un saraukta piere neko nevienam nedos.

››› 59


TOREIZ UN TAGAD ›››

LIELĀKAIS KURIOZS Kā mani vecāki brauca ciemos uz Ameriku. Es pirmo gadu studēju ASV, un vecāki nolēma atbraukt apskatīties, kā es tur dzīvoju un mācos. Sazvanījāmies, vienojāmies par laiku, kad viņi ielidos. Laikus aizbraucu uz milzīgo Džona Kenedija starptautisko lidostu, ielido attiecīgā Lufthansa lidmašīna, gaidu stundu, divas, trīs, četras, bet vecāku nav. Toreiz mums mobilo telefonu nebija, sazināties nevaram, tāpēc nodomāju, ka kaut kas noticis un trijos naktī bēdīga ierodos mājās. Atslēdzu durvis un priekštelpā sēž... mamma un tētis! Izrādās, ka viss misēklis — komunikācijā. Pērkot biļetes, mammai iedota Lufthansa aploksne ar... Finnair biļetēm. Somi Ņujorkā ielidoja pavisam citā terminālī. Brīnos, kā tēvs, kurš nerunāja angliski (mamma arī ne), bet tikai vāciski, prata atrast ceļu uz manām mājām, pie apsarga pat noskaidrot, kur dzīvo Liene Jansone. Tas bija jautri — pazuduši Ņujorkā!

Toreiz

Kā teicu, es vēl tikai mācos. Laikam nebiju pietiekami visu savē- Tagad jām izstāstījusi, bet sākas manu meiteņu spēle, nomainās pirmais piec­nieks, laukumā jādodas otrajai maiņai, un ar šausmām redzu, ka visām meitenēm ausīs auskari! Bet ar tiem, tāpat kā ar ķēdītēm un gredzeniem, spēlēt nedrīkst. Ātrumā ņemam nost, dažas saka, ka viņas izņemt nevar, tad ir jāaizlīmē ar plāksteri. Tas viss prasa laiku, bet pēc noteikumiem tajā vecuma grupā drīkst mainīt tikai visu piecnieku. Paldies, ka pretinieces neiebilda, ka uzreiz laukumā varēju sūtīt tikai trīs meitenes, pēc laiciņa vēl divas. Tā bija mācība uz mūžu. Tiesa, spēli tāpat uzvarējām.

Spēka gadi. Vienu no savām labākajām sezonām Liene aizvadīja itāļu komandā Umbertide (2009—2010)

Finiša vienība. Savu karjeru lielajā basketbolā Liene beidza ungāru komandā Diosgyori DVTK (2013—2014)

Atmiņas. 2014. gadā, ciemojoties savā Sienas koledžā, Liene pie savas studentu slavas gadu bildes

VAĻASPRIEKI Sportistes dzīvei ir savi noteikumi, savs ritms, kurā brīvā laika ir maz. Daudz lasīju, skatījos filmas. Vairāk gan izklaidējošas, jo tas bija labs veids, kā samazināt stresu, nogurumu, vienkārši uz pāris stundām atslēgties. Kad spēlēju ārzemju klubos, centos izzināt jauno vidi, iepazīties ar vēsturiskām vietām, izprast vietējo cilvēku dzīvesveidu un ritmu. Labi iepazinu brīnumaino Venēciju, reiz ar meitenēm ilgi meklējām, līdz atradām slavenā Holivudas aktiera Džordža Klūnija māju pie gleznainā Komo ezera. Bija interesanti iepazīt tik daudzas valstis, reizēm viesojoties arī vietējo spēlētāju vecāku ģimenēs.

Toreiz

Beidzot varu iepazīt Latviju! Kad spēlēju ārzemēs, pēc sezonas Tagad klubā sākās treniņi un spēles Latvijas izlasē, kam sekoja tikai maza atelpa. Tāpēc tagad rudenī varu četras stundas nesteidzīgi nodzīvoties pa Siguldu un priecāties, cik pie mums ir skaisti! Man ļoti patīk jūra, interesantie un sakoptie Saulkrasti. Tik daudz vēl ko redzēt, ko atklāt. Visiem savējiem ik pa brīdim uzprasos — kad kaut kur brauksim? Esmu ļoti laimīga gan par savām gaitām basketbolā, gan par savu ģimeni, gan par draugiem, gan par to, ka varu savu mūža aizrautību turpināt kā trenere, kā skolotāja, kā mamma.

Atziņa. Dzīvē viss iespējams — ar dēlēnu Marsello

60

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


TOREIZ UN TAGAD MĒRĶI Bērns jau reti kad izvirza sev konkrētu mērķi. Man bija skaidrs, ka būšu basketboliste, bet nedomāju ne par izlasēm, ne par starptautiskiem mačiem. Man kaut kā viss izdevās un gandrīz automātiski iekļuvu jaunatnes izlasēs, ilgi spēlēju arī pieaugušo valsts komandā, daudzos profesionālos klubos, olimpiskajās spēlēs. Jāsaka godīgi, ka pat nokļūt olimpiskajās spēlēs mūsu tālaika meitenēm nebija tāds akmenī iekalts mērķis. Spēlējām, vinnējām spēli pēc spēles un tikai pēc pēdējās uzvaras sapratām, ko esam paveikušas. Olimpiskās spēles ir neaizmirstamas!

Toreiz

Ghetto games rota. Lienes un Marsello paraugdemonstrējumi

Mērķi man ir vairāki katrā jomā, kurā darbojos. Bet pirmām kārtām Tagad man ļoti svarīgs ir dēliņš Marsello, kuram ir tikai trīs gadiņi. Joprojām visā savā rosībā es neko negribu sasteigt, viss notiek soli pa solītim. Bērniem ļoti svarīgi parādīt, ka sports nav tikai smagi treniņi, bet tas ir jauks laika pavadīšanas veids, kas dod emocijas, prieka brīžus, attīsta īpašības, kuras vēlāk noder dzīvē. Tomēr nezaudēju cerību, ka kāda no manām meitenēm reiz spēlēs arī izlasē. To cenšos panākt gan ar darbu, gan arī ar savu piemēru. Tiesa, bērni to tā neuztver, reizēm nāk smiekli, kad kāds tētis meitai čukst — tava trenere Liene spēlēja olimpiskajās spēlēs... Tagad, kad treniņi drīkst notikt tikai ārā, man vecāki nāk un saka paldies, ka vismaz stundiņu viņu bērni tikuši svaigā gaisā, jo mūsdienās lielākais laiks bērniem paiet pie mobilajiem telefoniem, datoriem. Cik varu, tik cenšos to visu sabalansēt, lai bērni saprot, ka mūsdienu pasaule nav tikai telefonā.

LIELĀKĀ VEIKSME Ka, pateicoties vecākiem, atradu savu mūža spēli. Olimpiskās spēles, kurās pierādījām, ka mazās Latvijas meitenes kā izlase spēj nokļūt uz pasaulē lielākajām sacensībām. Arī tas, ka tik ilgi varēju spēlēt profesionālā līmenī tik dažādās valstīs.

Toreiz

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

Noteikti, ka man ir dēliņš, jo ne visām pēc profesionālā sporta izdo- Tagad das kļūt par māmiņām, ka mums ir mīļš tētis, kurš gan šobrīd dzīvo ASV, šķirti no mums, bet ticu, ka pēc šiem grūtajiem laikiem būsim kopā Lat­vijā. Viņš ir bijis Latvijā, un te viņam ļoti patīk. Starp citu, pēc Marsello piedzimšanas Latvijā aizbraucām uz Ameriku un gandrīz tur arī palikām. Bija jau sakārtoti visi dokumenti, atlika vien nosūtīt, lai mums atļautu uzturēties ASV, bet kāda iekšēja balss man pateica, nē, brauksim mājās. To nenožēloju, jo nezinu, vai svešumā būtu tik piepildīta dzīve kā šeit. Te man ir vecāki, māsa, draugi, darbs, kas man ļoti tuvs. Te ir mana vieta.

BASKETBOLS UN BĒRNI Pateikt, ka manā laikā viss bija citādāk, neko daudz nedod. Kas gribēja, tie trenējās, daudz vairāk laika pavadīja ārā. Iespējams, ka tad vairāk nodarbojās ar sportu, jo izvēles iespēju bija mazāk. Bet katrs laiks dzīvē atšķiras.

Toreiz

Neteikšu, ka basketbolā tagad bērnu ir mazāk. Bērni tāpat nāk Tagad pieteikties, grib trenēties. Uzska­ tu, ka bērnus vislabāk uzrunāt personīgi, ne tikai internetā ielikt sludinājumu, ka sporta skola uzņem audzēkņus basketbolā. Eju uz skolu, stājos klases priekšā un aicinu meitenes uz savu sporta skolu, izdalu lapiņas ar savu telefona numuru, lai vecāki var piezvanīt, parunāties. Daudzas atved vecāki, kas paši bijuši basketbolisti. Man nav grūtību izveidot treniņu grupas. Ņemam visas, kas grib trenēties. Pamazām redzēšu, vai tas mazajai ir tikai labs laika pavadīšanas veids vai bērnam ir arī sportiski mērķi. Noteikti liels virzulis trenēties basketbolā ir mūsu profesionāļu gaitas, kas rāda, ka latviešu bērniem viss ir iespējams. Atceros, kad vēl trenēju puikas, viens ķipars tā vien rāvās zālē, bet negribēja neko vairāk, kā skriet pa laukumu un ik pa brīdim pasist bumbu. Atgādinu, ka bumba jāmet grozā! Viņš pāris reizes pamet un atkal skrien kā apsēsts. Saku vecmāmiņai, kas viņu veda uz treniņiem, ka vajadzētu puiku sūtīt uz futbolu. Viņa iebilst, ka mazdēlam šeit viss patīkot, neko mainīt negribot. Pagāja laiciņš, un puika tomēr aizgāja uz futbolu, kas viņa raksturam noteikti bija daudz piemērotāks. Ceru, ka viņš atrada savu īsto sporta veidu.

ĢIMENES STĀVOKLIS Toreiz

Jauna un neprecēta

Man ir dēls, draugs un bērna tēvs Čārlzs, starp citu, bijušais Tagad basketbolists. Ceru, ka īstenošu sava tēva sapni un viņš baltā uzvalkā vedīs mani pie altāra, lai nodotu vīra rokās. ©

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 61


Foto: Mareks Gaļinovskis, FIL

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

PIESPĒLE

Kut? Valsts čempioniem Riga FC un vice­ čempioniem RFS futbolā izdomas netrūkst

Foto: Mareks Gaļinovskis, FIL

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Bez pilota un bez pasažieriem. BMW vēl tikai sapņo par bezpilota braucamrīku, bet kamaniņu sportā tāds jau radīts

Būšu stūmējs! Vācieši Dāvids Gamms un Robins Johanness Geike Siguldā piesaka jaunu kamaniņu divnieka konceptu

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Caur adatas aci. Vācu basketbolistēm pret Latvijas līderes Anetes Šteinbergas caurgājieniem rokas par īsām

Kur skriesi, balodīt? Mettas aizsardzības spējas ir neizsmeļamas

62

Klasiski. Pret tādu valmierieša klupinājumu Mettai ieroču nav

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

PIESPĒLE

Foto: Mareks Gaļinovskis, FIL

Brīnos es. Latvijas izlases trenerim Mārtiņam Gulbim uz visu savs skatījums

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Vai tiešām pazaudēts?! Atrodiet brāli Juri Andra Šica divnieka kamanās

Labi svilpts! Latvijas basketboliste Kitija Laksa ar atzinību neskopojas

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Tautiešam roku devu. Tautas dziesmas rindas Mettas un Valmieras futbolistu priekšnesumā

Manis vēl trūka! Palīdzīgu roku Paulai Strautmanei (pa labi) gatava sniegt Elīna Babkina Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

Labāk nekā ar roku. Mettas futbolists slāpē valmieriešu uzbrukumu

63


Latvijā sporto 100 veidos

raksta par visiem Abonējiet nākamajiem mēnešiem! ¨ Pasta nodaļās,

interneta vietnē www.abone.lv, pie pastnieka

64

¨ Abonējot

www.sporto.lv, Jums tiks sagatavots un nosūtīts rēķins. Pēc rēķina apmaksas tiks noformēts abonements

¨ Pa tālruni

67008001 vai 27008001

Žurnāls Sports • 2021. gada janvāris

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

Advertisement
Advertisement