{' '} {' '}
Limited time offer
SAVE % on your upgrade.

Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

Nr. 1 (358) 2020. JANVĀRIS

Reportāža no Tronheimas HANDBOLISTU DEBIJA

Piecas olimpiskās MEDAĻAS no Sanktmoricas!

Toreiz un tagad – ātrslidotāja Ilonda LŪSE

APARJODA noslēpumi Kurš ir lidojošais latvietis?

Cena Eur 1,95


Uz 1. vāka III Jaunatnes ziemas olimpisko spēļu čem­ pions kamaniņu sportā Gints Bērziņš (foto: Xinhua/Scanpix) un sudraba me­da­ ļas ieguvējs skeletonā Elvis Veinbergs (foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK)

ŠAJĀ NUMURĀ

4. LOZANNA 2020

Medaļu birums Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs 9. Olimpiskais čempions Gints Bērziņš

12. Elvja Veinberga sudrabs skeletonā

30. RUNĀ PREZIDENTS Aldons Vrubļevskis vērtē jauniešu startus Lozannā

46. GAUDEAMUS Maksimālists Raimo Vīgants

62. ATSKATS

Aizvadītā gada karaļi un karalienes

68. VĒSTURE Slēpošanas sajūgā ar zirgu

74. TOREIZ UN TAGAD

Sajūtu cilvēks Ilonda Lūse

32. KĀS TAS NOTIEK Kristera Aparjoda dzīve uz sliecēm

CERĪBA Lidojošais latvietis Tronheimā

40. 48. REPORTĀŽA Kādēļ vācieši baidās no Latvijas handbola izlases? Dainis Krištopāns — pirms un pēc čempionāta

56. ČEMPIONS Gata Garklāva pirmais Latvijas kauss

Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība: nr. LV40008097373 Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013 E-pasts: birojs@sporto.lv

MĒNEŠA ŽURNĀLS

Galvenais redaktors: Dainis Caune Galvenā redaktora vietnieks: Kristaps Zaļkalns Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne

3


Kāds zelts

Foto: Xinhua/Scanpix

Pasaules kamaniņu sportā Latvija ir otra straujāk augošā nācija aiz augs­ tās modes nama — Vācijas. III Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Sanktmoricas trasē visus piecus medaļu komplektus sadalīja četru val­ stu sportisti. Trīs zeltus, divus sudrabus un vienu bronzu izcīnīja vācieši. Pa vienai zelta un sudraba, kā arī pa divām bronzas medaļām ieguva Lat­ vijas un Krievijas sportisti. Vienu reizi apbalvošanas ceremonijā mastā tika pacelts Kanādas karogs. Latvijas kamaniņu braucēji titulus guvuši vi­ sās trijās spēlēs pēc kārtas. Pirmajās to spēja Ulla Zirne (bronza) un Riks Kristens Rozītis (sudrabs), otrajās par čempionu kļuva Kristers Aparjods. Viņi visi tagad ir Latvijas pieaugušo izlases dalībnieki.

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

mirdz spožāk

4

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


KAMANIŅU SPORTS Jaunietes (24 dalībnieces) 1. Merle Malū Frēbele (Vācija) 2. Džesika Dorēna Degenhārta (Vācija) 3. Diāna Loginova (Krievija) 10. Justīne Maskale (Latvija) 11. Zane Kaluma (Latvija)

1:49,687 +0,208 +0,279 +1,420 +1,580

Divnieki (11 ekipāžas) 1. Džesika Dorēna Degenhārta/Vanesa Šneidere (Vācija) 1:51,443 2. Keitlina Neša/Netlija Korlesa (Kanāda) +1,266 3. Viktorija Ziediņa/Selīna Elizabete Zvilna (Latvija) +1,600 Jaunieši (28 dalībnieki) 1. Gints Bērziņš (Latvija) 2. Pāvels Repilovs (Krievija) 3. Timons Grankagnolo (Vācija) 6. Kaspars Rinks (Latvija)

1:48,045 +0,184 +0,791 +1,437

Divnieki (11 ekipāžas) 1. Morics Jēgers/Valentīns Štoits (Vācija) 2. Kaspars Rinks/Ardis Liepiņš (Latvija) 3. Mihails Karnauhovs/Jurijs Čirva (Krievija)

1:49,649 +0,302 +0,676

Stafete (12 komandas) 1. Krievija (Diāna Loginova, Pāvels Repilovs, Mihails Karnauhovs/Jurijs Čirva) 2. Vācija (Merle Malū Frēbele, Timons Grankagnolo, Morics Jēgers/Valentīns Štoits) 3. Latvija (Justīne Maskale, Gints Bērziņš, Kaspars Rinks/Ardis Liepiņš)

2:54,072

+0,550

+0,882

Jauniešu olimpiskais čempions. Gints Bērziņš (14. numurs) Sanktmoricas olimpiskajā trasē un pēc finiša

››› Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

5


›››

P

anākumiem Sanktmoricā mūs iesildīja jaunkundzes. Tikai kļūdains otrais brauciens Justīnei Maskalei liedza pacelties augstāk par desmito vietu. Pirmajā viņa finišēja septītā ar labu perspektīvu rezultātu krietni uzlabot. Bet Justīnei todien bija kritis... 13. starta numurs. Līdz vietai labāko desmitniekā mazliet pietrūka Zanei Kalumai.

Divniekos pirmie uz medaļām pieteicās poļi. Tūlīt viņu rezultātu par vairāk nekā pussekundi uzlaboja vācieši Morics Jēgers un Valentīns Štoits. Mūsu Kaspars Rinks un Ardis Liepiņš sasniedza dienas ātrumrekordu (124,1 km/h) un tomēr acumirkli vāciešiem zaudēja +0,147. Tad visiem elpu lika aizturēt krievi Mihails Karnauhovs un Jurijs Čirva, kuri visos četros starpfinišos sasniedza labākos rezultātus, izņemot... piekto — finišu. Krievi par vēlu iegāja vienā no pēdējām virāžām, pēc kuras divreiz atsitās pret bortiem. Turklāt Sanktmoricas trase tad jau sāk vest pret kalnu, iznākumā tikai sestais rezultāts +0,874. Otrajā braucienā Krievijas jaunieši šādu kļūdu neatkārtoja, sasniedza dienas labāko rezultātu un poļiem atņēma bronzas medaļas. Latvieši cīnījās varbūt par kapeiku piesardzīgāk, bet viņu veikums bija tikpat stabils, līdz galējībai sasprindzinot vāciešu nervus, kas tomēr nepārtrūka un ļāva svinēt uzvaru. Bet Latvija ar Kaspara Rinka un Arda Liepiņa olimpisko vicečempionu tituliem apliecināja, ka ir valsts, kas kamaniņu sportā izcīnījusi medaļas visās trijās jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs pēc kārtas.

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Ar ātrumrekordiem

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Būs vai nebūs medaļa? Sāncenšu veikumam seko Viktorija Ziediņa un Selīna Elizabete Zvilna

Arī individuāli. Divnieka braucējs Kaspars Rinks spēja iekļūt labāko sešniekā

6

Izlases treneris strādā. Zintis Šaicāns

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: ZUMA Press, Inc/Scanpix

Pēc sudraba. Trasē nākamie vicečempioni Kaspars Rinks/Ardis Liepiņš

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Foto: Xinhua/Scanpix

Ginta Bērziņa solo

Gints Bērziņš. Koncentrējoties startā un apbalvošanas ceremonijā kopā ar saviem sīvākajiem konkurentiem Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Pērnziem Gints Bērziņš, konkurējot ar šiem pašiem Lozannas spēļu olimpiešiem, izcīnīja Pasaules kausu jauniešiem. Bet tas bija pirms gada, šoziem Gints, joprojām būdams jaunietis, PK posmos jau cīnās junioru konkurencē, tāpēc pilnīgi droša priekšstata par savu vietu vienaudžu hierarhijā nebija. Tiesa, treniņbraucieni liecināja, ka ar garo un sarežģīto Sanktmoricas trasi viņš saprotas tikpat labi kā pērn, kad tieši tajā guva pirmo uzvaru jauniešu PK posmā. Savā pirmajā olimpiskajā braucienā pēc piesardzīga starta (tikai 6. rezultāts) jau trešajā starpfinišā Gints bija labākais un, no visiem konkurentiem sasniedzot lielāko ātrumu (124,3 km/h), arī finišēja pirmais. Krievs Pāvels Repilovs gan atpalika par nieka 0,139 sekundēm. Timons Grankagnolo (Vācija) bija tikai mazliet tālāk +0,397. Finišējot septītais, godam savu braucienu veica arī Kaspars Rinks. Starp citu, arī viņa kamanas trases lejasdaļā kļuva arvien ātrākas, liekot noprast, ka mūsu treneri to būvē un sagatavošanā atraduši kādu oriģinālu knifu. Arī otrajā braucienā Gints Bērziņš vienīgais spēja pārsniegt 124 km/h, tiesa gan, vadību pārņemot tikai pēdējā starpfinišā. Repilovs šoreiz bija daudz tuvāk. Bet sīvā cīņā gūts zelts mirdz vēl spožāk. Savukārt Kaspars Rinks iekļuva labāko sešniekā un pierādīja, ka spēj būt arī teicams solo pilots.

›››

7


Foto: ZUMA Press, Inc/Scanpix

›››

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Jaunums. Viktorija Ziediņa un Selīna Elizabete dāmu kamaniņu divniekā un uz olimpiskā goda pjedestāla

Bronzas komanda. Olimpiskās medaļas par trešo vietu stafetē saņēma Justīne Maskale, Gints Bērziņš, Kaspars Rinks un Ardis Liepiņš

Dubultbronza Ar zināmu nedrošību dāmas spēlēs debitēja divnieku sacensībās. Tas gan neattiecas uz vācietēm Džesiku Dorēnu Degenhārtu un Vanesu Šneideri, kas pārliecinoši uzvarēja abos braucienos. Bet Kievijas duets pēc otrās vietas nogāzās no pjedestāla, finišējot tikai ar desmito rezultātu. Tāpat otrajā braucienā bronzas pozīcijas nespēja nosargāt amerikānietes. Savukārt Viktorija Ziediņa un Selīna Elizabete Zvilna lieliskā veidā nostiprināja pārliecību par savu varēšanu. Pēc piektās vietas pirmajā braucienā latvietes otrajā sāka braukt arvien nekļūdīgāk un ātrāk, finišā sasniedzot trešo rezultātu, kas nozīmēja šādu vietu un bronzas medaļas arī kopvērtējumā. No

8

ceturtās pozīcijas līdz sudrabam aizsniedzās kanādietes Keitlina Neša un Netlija Korlesa. Abas kanādiešu dāmas kopā ar puišiem piedalījās arī komandu stafetē, kurā ieguva ceturto vietu. Bet īstā cīņa risinājās starp trim valstsvienībām, kas, kā jau stiprākās, startēja pēdējās. Pirmā sāka Latvija. Gan Justīne Makale, gan Gints Bērziņš, gan Kaspars Rinks/Ardis Liepiņš visos starpfinišos un arī savos braucienos tobrīd bija labākie, sasniedzot apbrīnojamus ātrumus — Bērziņš pat 124,5 km/h —, vēlāk izrādīsies, ka savā otrajā posmā viņš būs bijis absolūti labākais. Pirmajā posmā Krieviju vadībā izvirzīja Diāna Loginova, Pavels Repilovs atkāpās uz otro pozīciju, bet Mihails Karnauhovs/Jurijs Čirva apliecināja, ka ir ātrākais divnieks šajās

sacensībās. Vācija, kuras sastāvā bija divi olimpiskie čempioni Merle Malū Frēbele un Morics Jēgers/Valentīns Štoits, viņus pārspēt nespēja, galvenokārt pateicoties Timam Grankagnolo, kas savā braucienā Vāciju nolaida arī aiz Latvijas. Diemžēl vācu divniekam izdevās šo deficītu dzēst. Vienalga mūsu veikums izcils — zelts, sudrabs, divas bronzas. Par to paldies visai komandai, kurā ir ne tikai talantīgi sportisti, bet vispirms — prasmīgi treneri un arī kamanu meistari! ©

Dainis CAUNE

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Simboliska zīme. Gints Bērziņš treniņbraucienā Siguldā ar... Phjončhanas spēļu olimpisko numuru

Gints Bērziņš prot uzvarēt ne tikai kamaniņu sportā, kurā viņš nule kļuva par jauniešu olimpisko čempionu, bet pērn šajā vecuma grupā izcīnīja Pasaules kausu. Vasarā Gints, kopā ar Alenu Zandovski aizstāvot Siguldas godu, kļuva par Latvijas Jaunatnes olimpiādes čempionu... badmintonā. Janvāra beigās Sanktmoricā slaidais siguldietis, kura augumam itin labi piestāvētu arī basketbols, guva olimpisko pieredzi jau pavisam citā kvalitātē, izcīnot pa zelta un bronzas medaļai.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Lieljaudas magnēts Ar

kamaniņu sportu Gints ir kopā kopš agras bērnības, kad tas viņam sagādājis vairākus traģikomiskus pār­ dzīvojumus. Kad vēl pat burtus nav pazi­ nis, mazais Gints jau fanojis par Mārtiņu Rubeni. Televizors rāda, cik skaisti Mārtiņš par visiem labāk un ātrāk traucas pa spoži baltajām virāžām, komentētājs stāsta, ka tūlīt būs arī otrais brauciens. Tas nu jāredz paša acīm! Stacijas iela, kurā Bērziņi Siguldā dzīvo, gandrīz vai at­ duras kamaniņu trasē. Tad tik jājož prom skatīties. Bet tur nekā nav, viss tumšs un kluss. Kas tā par mānīšanos — televizo­ rā ir, trasē — nav! Kā tu par tādu ne­ taisnību asaras novaldīsi!

›››

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

9


ČEMPIONS

››› Kamaniņu sporta negaidītā bīstamība

Skolā pie lielākiem puišiem Pērnajā ziemā, gūstot trīs uzvaras un trīs reizes finišējot otrais, Gints Bērziņš izcīnīja Pasaules kausu jauniešiem. “Tāds pats globusiņš kā lielajiem!” notīksminās atlēts. “Varbūt tikai izmēros atšķiras...” Visas trīs otrās vietas bijušas iepriekš neiepazītajās Ziemeļamerikas trasēs, at­ griešanās Eiropā sākusies tieši ar uz­ varu Sanktmoricā. “Man patīk garākas trases un lielāks ātrums,” paskaidro ka­ maniņu braucējs. Lai arī jauniešu konku­ rencē Bērziņš bez sevišķām pūlēm varētu turpināt krāt laurus vēl šosezon, Pasaules kausa izcīņas ieskaitē viņš jau cīnās ju­ nioru konkurencē, kurā startē 18—20 gadus veci sportisti. Būdams viens no jaunākajiem, Gints junioru PK debitē­ ja Altenbergā, kur risinājās divi posmi. Pirmajā — mūsu atlēts piedzīvoja ne­ veiksmi krītot. “Pēc tam bija grūti psiho­ loģiski savākties,” par otrā posma sacen­ sībām stāsta Gints. “Pirmajā braucienā startēju sasprindzis, tāds bailīgs, braucu zem kontroles un finišēju septītais. Ar to atguvu pārliecību un otrajā jau biju la­ bākais, kopā paliekot ceturtais. Pēc tam finišējām trešie komandu stafetē.” Jau pērn kā sešpadsmitgadnieks Bērziņš ko­ pā ar Elīnu Ievu Vītolu, Mārtiņu Botu un Robertu Plūmi kļuva par Eiropas junioru vicečempionu stafetē.

Ātrums un elki “Starts man nav tas labākais,” uz savu vājo pusi norāda Gints. “Bet tra­ ses izbraukšana padodas. Ja starts uz­ sists daudzmaz labi, man uzreiz noveļas akmens no sirds un aiziet trases brauk­ šana. Kļūstu atbrīvots.” Jauniešu līderis akcentē sava sporta veida īpatnību — ļaut kamanām brīvi skriet, bet pa vaja­

10

Gints BĒRZIŅŠ Kamaniņu braucējs, Murjāņu sporta ģimnāzijas 11. klases skolnieks Dzimis

2002. gada 8. martā Siguldā

Augums, svars

193 cm, 94 kg

Izglītība

mācās Murjāņu sporta ģimnāzijas 11. klasē

Sportā

kopš 6 gadu vecuma, piecus gadus trenējies arī badmintonā (treneris Ainārs Gureckis)

Pirmais treneris

Mārtiņš Brempelis, tagad Aivars Kalniņš, Jānis Ozoliņš, Pēteris Cīmanis, Zintis Šaicāns

Lielākie sasniegumi

III Jaunatnes ziemas olimpisko spēļu čempions un bronzas laureāts stafetē, 2019. gada Pasaules kausa ieguvējs jauniešiem kamaniņu sportā, 2. v. Eiropas 2019. gada junioru čempionātā komandu stafetē, 4. v. individuāli, 3. v. stafetē 2020. gada junioru PK posmā, Latvijas Jaunatnes olimpiādes čempions dubultspēlēs badmintonā

Vaļasprieki

basketbols, hokejs, badmintons

Foto: Dainis Caune, Sports

Pats kamanās sēdies sešu gadu ve­ cumā un trasi sācis apgūt no priekšpē­ dējās — 14. virāžas izejas. Šajā procesā mazajam knauķim visgrūtākais bijis div­ padsmit kilogramus smago braucamo uz­ stiept stāvajā izskrējiena kalnā. Tā arī guvis kamaniņu sportā pirmo traumu — bruku, pēc kuras uz gadiem pieciem pie­ vērsies šķietami fiziski vieglākam sporta veidam — badmintonam. Tad vēlreiz Ginta dzīvē iejaukusies televīzija. Translācijas no Soču olimpis­ kajām spēlēm, kurās mūsu kamaniņu braucēji divas reizes kāpa uz pjedestāla (bronzas medaļas brāļiem Šiciem un ko­ mandu stafetē), bijušas tik iedvesmojošas, ka trase kā lieljaudas magnēts puiku at­ kal ierāvusi savās virāžās, caur kurām drīz jau Gints spējis tikt finiša kalnā, no kamanām neizkāpjot.

dzīgajām trajektorijām. Nereti treniņos tie­ ši slikti braucieni motivējot tūlīt braukt augšā uz starta vietu un mēģināt vēl un vēl, kamēr sanāk. Bet īstais adrenalīna devējs esot viens: “Ātrums! Viennozīmīgi ātrums.” Gints to saka, galvu kā kama­ nas cauri virāžām izšūpojot. Bobsleja pilots Ralfs Bērziņš, kas arī ir siguldietis un savulaik trenējies kamaniņu sportā pie tā paša Mārtiņa Brempeļa, nav ne Ginta vecākais brālis, ne citāds radinieks. Gints vairāk uzsver savu līdzību gan augumos, gan braukša­ nas stilā ar Kristeru Aparjodu, kura pa­ raugam viņš cenšas sekot. Savukārt bēr­ nības elks Mārtiņš Rubenis, kas tagad kļuvis par izlases treneri, sniedz neno­ vērtējamus padomus, kā to labāk izdarīt.

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


ČEMPIONS

AR RISKU UN ATBRĪVOTĪBU

Par Siguldas spēlēm Milānā Bērziņš saka paldies arī pieciem badmintonā pavadītajiem gadiem un šīs spēles trenerim Aināram Gureckim. “Reakcija, ātrums, veiklība,” Gints norā­ da uz saviem guvumiem badmintonā un iesaka šim sporta veidam pievērsties arī citiem kamaniņu braucējiem. Brīvajā lai­ kā viņš joprojām iegriežas badmintona kortos un aizvadītajā vasarā Jelgavā kopā ar Alenu Zandovski dubultspēlēs uzvarēja Latvijas Jaunatnes olimpiādē. “Alens ta­ gad ir spēcīgs spēlētājs, viņš mani drus­ ku pavilka, viegli nebija,” Gints necenšas rotāties ar svešām spalvām. Uz jautājumu par mērķi kamani­ ņu sportā Gints Bērziņš atbild nevilci­ noties: “Kļūt par olimpisko čempionu. Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Nav citu variantu.” Tie nav bravūras vējā mesti vārdi. “Uz to, protams, jāiet caur mazākiem mērķiem,” lietišķi skaidro jau­ nais sportists. “Gribētos kvalificēties jau Pekinas spēlēm, bet īstās manējās būs aiznākamās.” Tās, kurām vajadzēja no­ tikt Siguldā netālu no Bērziņu mājām, kurās pirms gadiem desmit televizors ra­ dīja sapni par sportu. ©

Zintis ŠAICĀNS, Latvijas junioru un jauniešu izlases galvenais treneris “Ļoti perspektīvs sportists. Ne tikai labi fiziskie dotumi un trases izjūta, bet arī spēja analizēt un pieļautās kļūdas ātri labot. Tas veido pārliecību un labu rezultātu finišā. Braucot trasē, šķiet, viņš mazliet riskē, pārvar bailes un no tā gūst kaifu. Tā rodas izcili braucieni, un tos Gints spēj demonstrēt tieši sacensībās, kurās lielākoties brauc labāk nekā treniņos.”

Dainis CAUNE 11


Sudraba skeletons. Abos braucienos, visos starpfinišos Elvis Veinbergs garajā un sarežģītajā Sanktmoricas dabiskā ledus trasē bija otrs labākais aiz sava jau sezonas sākumā nepārspējamā pretinieka — vācieša Lukasa Dāvida Nīdegera un kļuva par jaunatnes spēļu olimpisko vicečempionu, šo sacensību vēsturē skeletonā Latvijai izcīnot pirmo medaļu. Elvis startēja ar pārbūvētām Martina Dukura kamanām, un jācer, ka dārgmetālu kaluma ziņā viņš mūsu divkārtējā olimpiskā vicečempiona tradīciju neturpinās. 12

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Pagaidām?

Kad medaļas pasniegtas. Elvis Veinbergs kopā ar pagaidām nepārspēto vienaudzi Lukasu Dāvidu Nīdegeru no Vācijas un bronzas laureātu šveicieti Livio Sammermeteru

E

lvis Veinbergs šīm sacensībām tika gatavots vairākas sezonas, bet piecpadsmitgadīgā Annija Miļūne no Bauskas, kur iepriekš trenējās vieglatlētikas daudzcīņā, uz jauno skeletonistu internātu Siguldā, kur jau dzīvoja taurupietis Veinbergs, pārcēlās tikai pērnajā pavasarī. “Mērķtiecīga, diezgan spītīga, turklāt bezbailīga,” treneris Gints Dzērve nosauc tās jaunās meitenes īpašības, kuru dēļ viņš piekritis tra-

kam eksperimentam — pusgada laikā kvalificēties startam jaunatnes olimpiskajās spēlēs. Līdz pirmajām atlases sacensībām oktobrī Lillehammerē Miļūne Siguldas trasi ar skeletonu bija pieveikusi labi ja desmit reizes, bet ceturtajā kvalifikācijas mačā viņa jau finišēja desmitā, kļūstot par Lozannas spēļu olimpieti. Jau tas vien bija sasniegums. Bet... “Annija ir no tiem, kuri — jo vairāk krīt, jo augstāk ceļas,” turpina Gints Dzērve. Sanktmoricā pirma-

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Jaunietes (20 dalībnieces) 1. Anastasija Ciganova (Krievija) 2. Jozefa Šelmozere (Vācija) 3. Džila Gandere (Šveice) 14. Annija Miļūne (Latvija)

2:22,50 +0,03 +0,45 +4,53

Jaunieši (20) 1. Lukass Dāvids Nīdegers (Vācija) 2. Elvis Veinbergs (Latvija) 3. Livio Sammermeters (Šveice)

2:17,00 +1,42 +2,53

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Būs Elvim pjedestāls?! Braucienam seko arī Annija Miļūne

SKELETONS

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Pārsteidzošā tempā. Anniju Miļūni (apakšējā attēlā kopā ar treneri, augšējā — trasē) startam Jaunatnes olimpiskajās spēlēs Gints Dzērve sagatavoja nepilna gada laikā

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

jā braucienā, ne pārāk veiksmīgi veicot trases lejasdaļu, Annija pazaudēja potenciālu vietu labāko desmitniekā, kopumā finišējot četrpads­ mitā. Uzmundrinošs rezultāts piektajām sacensībām karjerā! Starp citu, abi jaunie skeletonisti dzimuši vienā dienā — 8. janvārī Elvis Veinbergs svinēja septiņpadsmito dzimšanas dienu, Annija — sešpadsmito. Labākās dāvanas viņi sev cenšas sagādāt paši. ©

13


Edžus novadnieks

Elvis

Pēc divām ceturtajām vietām iepriekšējās Jaunatnes olimpiskajās spēlēs Lillehammerē, kuras izcīnīja Paula Kristiāna Lāce un Krists Netlaus, Sanktmoricā sudraba naglu Latvijas skeletona karoga kārtī ar vicečempiona titulu iedzina Elvis Veinbergs.

“Es

dzīvoju mazā, skais­ tā ciematā — Tau­ ru­ pē,” paziņo Elvis. Tur no stāvajiem Vidzemes kalniem tie tālie apvāršņi redzami. Dažs vietējais pārliecināts, ka tieši šeit slavenajam novadniekam Sud­ rabu Edžum radusies ideja viņa pazīsta­ mākajam darbam Dullais Dauka. Un Elvis jau arī drusku tāds kluss sapņotājs ir, vienlaikus un droši vien pat vairāk — pacietīgs un apņēmīgs apvāršņu iekaro­ tājs. Pēc 7. klases beigšanas Madlienas vidusskolā pārcēlies uz Siguldu. “Atnācu dzīvot kopā ar komandu,” Elvis norāda uz gaitu sākumu ziemas sportā un nopiet­ nu soli patstāvības virzienā. Uzcept omleti vai pankūkas — tā viņam nav problēma, tāpat drēbes izmazgāt vai grīdu izslaucīt. Arī skolas darbiem pašam laiks jāatrod starp treniņiem un sacensībām. Šajā ziņā viegli nav, bet izdodas.

Laimīgs melnajā piektdienā Pirms tam Elvis Madlienā trenējies vieglatlētikā, pievērsies sprintam un tāl­ lēkšanai. Tālāk viss noticis kā pasa­ kā. Kādu dienu tētis, būdams liels brā­ ļu Dukuru fans, feisbukā izlasījis, ka Siguldā tiek rīkota jauno skeletonistu

14

atlase. “Varbūt aizbraucam pamēģināt?” viņš vaicājis dēlam. Aizbraukuši arī, pa­ mēģinājuši, un Elvis pieņemts. 2017. gada 10. martā pirmo reizi skeletona kamanās iemēģinājis Siguldas trases le­ jasdaļu. Turpmāk Ginta Dzērves vadī­ bā trenējies tik cītīgi, ka tieši melnajā piektdienā — 13. oktobrī — pirmo rei­ zi laimīgs nobraucis no pašas augšas. Aizpērn Elvis Veinbergs debitē­ ja Eiropas kausa izcīņas posmā Īglsas trasē, kurā finišēja četrpadsmitais. Bet ti­ kai pagājušajā ziemā par siguldieti kļuvu­ šais taurupietis, EK izcīņā būdams pats jaunākais, sacensību garšu sāka baudīt daudzmaz regulāri. Elvis ar gandarījumu atceras, kā, nevarēdams dažus Siguldas trases knifus izprast, saņēmis dūšu un, padomu prasot, zvanījis pašam pasaules čempionam Martinam Dukuram. “Viņš man sīki un smalki visu izstāstīja, es to pierakstīju, daudzas reizes pārlasīju, lai galvā nosēžas, un man braukšana aiz­ gāja!”

Elvis VEINBERGS Skeletonists, Siguldas pilsētas vidusskolas 10. klases skolnieks Dzimis

2003. gada 8. janvārī Ogrē

Izglītība

mācās Siguldas pilsētas vidusskolas 10. klasē

Augums, svars

172 cm, 73 kg

Sportā

kopš pamatskolas

Pirmais treneris

Jevgeņijs Liepa (vieglatlētikā), tagad — Gints Dzērve

Lielākie sasniegumi

2020. g. Jaunatnes ziemas olimpisko spēļu vicečempions, 10. v. 2019. g. Eiropas junioru čempionātā

Ko darīt ar apvārsni “Nē, baiļu nav,” Elvis steigšus at­ trauc uz skeletonistiem tradicionāli uz­ doto jautājumu. “Bet, ja sanāk sabai­ dīties, tad jātiek galā,” jaunietis kļūst pielaidīgāks. “Man izdodas savākties.”

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

ĶER TRASI, TVER INFORMĀCIJU Gints DZĒRVE, Latvijas jauniešu izlases galvenais treneris “Jutām, ka jau no pirmās dienas viņš ķer trasi. Drīz vien izvirzījām mērķi — startēt Jaunatnes olimpiādē. Ar Elvi ir viegli strādāt, viņš tver informāciju, domā līdzi un spēj sniegt informāciju arī trenerim. Šī atgriezeniskā saite ir ļoti svarīga. Pateicoties tai, iespējams organizēt adekvātu treniņu procesu un vēlamais rezultāts ātrāk sasniedzams. Startā Elvis ir ātrs skrējējs. Viņam ir arī piemērots braucamais — pārbūvēts viens no labākajiem Martina Dukura skeletoniem. Bet, ņemot vērā, ka Elvis ir viegls puika, viņa skeletons padarīts attiecīgi smagāks, un Elvim startā jāstumj lielāks svars nekā konkurentiem. Ar visu to ieskrējienā viņš no labāko trijnieka vienaudžu konkurencē parasti ārā nekrīt. Jāatceras, ka Elvim ir tikai sešpadsmit gadu, viņa muskuļu masa, ķermenis turpina veidoties.”

Uz olimpiskā pjedestāla. Taurupietis Elvis Veinbergs no Siguldas

Līdz šai sezonai Veinberga lielākais pa­ nākums bija 10. vieta Eiropas junioru čempionātā Siguldā. Augstāk par asto­ to vietu vienā braucienā viņš vēl nebija ticis. Tiesa, startējot vecāku puišu kon­ kurencē. Vienaudžiem pērnajā oktobrī tika rī­ kotas četras kvalifikācijas sacensības Lillehammerē un Kēnigszē, un visās čet­ rās Elvis Veinbergs finišēja otrais aiz vā­ cieša Lukasa Dāvida Nīdegera. Tas vairo­ Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

ja pārliecību, bet nedeva priekšstatu par Āzijas un Amerikas valstu jauno sportistu spēku. Turklāt līdz pat jaunatnes spēlēm Veinbergam nepazīstamajā Sanktmoricas trasē bija jāiztiek ar treniņiem vien, bez sacensību prakses. Olimpiskās spēles apliecināja, ka ap­ vārsnis joprojām ir turpat. Nīdegers vie­ nīgais atkal bija Elvim priekšā. Ko tā­ dā situācijā darītu Dullais Dauka? Lasiet Sudrabu Edžu! ©

Dainis CAUNE 15


Nākotnes

vārdā

Ne Vācija, ne Krievija, ne Kanāda vai Latvija, bet gan Rumānija kļuva par spožāko bobsleja valsti Sanktmoricā, kur jaunieši par olimpiskajām medaļām sacentās monobobos jeb vienvietīgās kamanās. Gan puišu, gan meiteņu sacensībās uzvarēja šīs valsts pārstāvji, bet rīkotājiem nācās pasniegt vēl trešo zelta medaļu.

T

āpat kā Phjončhanas spēlēs divnieku konkurencē arī Sanktmoricā divas kamanas finišēja ar absolūti vienādu rezultātu. Pēc pārliecinošas uzvaras pirmajā braucienā vācu 1994. gada olimpiskā čempiona Haralda Čudaja dēls Aleksandrs kļūdījās tā, ka finišēja tikai piektais. Savukārt rumānis Andrejs Roberts Nika prata līderim atspēlēt precīzi zaudētās 0,38 sekundes, un par čempioniem kļuva abi. Savukārt jaunkundzēm Džordžetas Popesku (Rumānija) uzvara bija pārliecinoša. Toties vāciete Selīna Harmsa otrajā braucienā par sekundes simtdaļu sudrabu atdeva slovākietei Viktorijai Čerņavskai. Rumānijas panākumi izskaidrojami gan ar Balkānu valstīs senākajām bobsleja tradīcijām, gan ar monobobsleja sacensību demokrātisko principu. Pirms mačiem visi dalībnieki izlozē viena ražotāja kamanas, kurās vairs nekādus

16

slepenus tehniskos uzlabojumus ieviest nav iespējams. Mūsu Loreta Beķerniece Sanktmoricā sagaidīja savu sešpadsmito dzimšanas dienu, trasē viņai bija jāsacenšas ar gadu vai pat divus vecākām konkurentēm. Savukārt Renārs Grantiņš un horvāts Tonijs Nimacs bobsleja sacensībās bija vienīgie piecpadsmitgadnieki, bet abiem čempioniem astoņpadsmitā jubileja jau aiz muguras. Loreta, kura pirmo sacensību pieredzi guva jau pērn, abus braucienus veica stabili, apņēmīgi cīnoties par vietu labāko sešniekā, līdz kuram pietrūka pavisam nedaudz — septītais rezultāts. Renārs Grantiņš pirmajā braucienā pārsteidza, finišēdams piektais, bet otrajā sasniedza dalītu 10. rezultātu, kopvērtējumā ieņemot astoto vietu. “Bija neliela kļūda, bet pašā trases augšdaļā, kas izraisīja vēl divus atsitie-

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Jaunietes (18 dalībnieces) 1. Džordžeta Popesku (Rumānija) 2. Viktorija Čerņavska (Slovākija) 3. Selīna Harmsa (Vācija) 7. Loreta Beķerniece (Latvija) Jaunieši (18) 1. Aleksandrs Čudajs (Vācija) Andrejs Roberts Nika (Rumānija) 3. Kventīns Sančo (Lihtenšteina) 8. Renārs Grantiņš (Latvija)

2:26,84 +0,51 +0,52 +2,76 2:24,80 +0,38 +1,97

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

BOBSLEJS

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Olimpiskajā Sanktmoricas trasē. Renārs Grantiņš (2. numurs) un Loreta Beķerniece

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

nus pret bortiem. Lai gan tālāk Renārs pilotēja precīzi, zaudēto ātrumu atgūt vairs nebija iespējams,” skaidro olimpiskais čempions Jānis Ķipurs, kas jauniešus kopš rudens gatavoja Lozannas spēlēm. Starp citu, Renārs pirmo reizi bobsleja kamanās iesēdās pirms nepilna gada — pavasarī. Ko jauniešiem tagad darīt tālāk? “Par šo jautājumu Sanktmoricā aktīvi spriedām ar starptautiskās federācijas vadību, prezidentu Ivo Feriāni ieskaitot,” turpina Ķipurs. “Visi ir vienisprātis, ka jauniešiem jāorganizē savs starptautisks sacensību seriāls, lai viņi, kas patlaban ir ļoti motivēti, paliktu apritē un turpinātu karjeru mūsu sportā.” ©

Dainis CAUNE 17


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Ullas Lodziņas meita. Dženifera Ģērmane

Sensācijas pazau C

Kad Dženifera Ģērmane milzu slaloma pirmajā trasē finišēja trīspadsmitā, bet slalomā — devītā, brieda sensācija. Tiesa, tikai mazinformēto rietumnieku, TV kanālu Olympic Channel ieskaitot, izpratnē. Toties Eurosport krievu komentētājs, senāk pazīstamais kalnu slēpotājs, trīskāršais olimpietis Vladimirs Andrejevs norādīja, ka tas nav nekāds brīnums, bet gan tradīciju turpinājums, atgādinot, ka Jānis Ciaguns bijis PSRS čempions slalomā un jau septiņdesmitajos gados startējis gan pasaules čempionātā, gan Pasaules kausa izcīņā. Savukārt Dženiferas māte Ulla Lodziņa astoņdesmito gadu otrajā pusē izcīnīja bronzas medaļu pasaules junioru čempionātā nobraucienā, šajā disciplīnā pēc tam vairākkārt PK posmos iekļūstot labāko desmitniekā. Viņas karjeru pārtrauca trauma un politisko iekārtu maiņa. 18

īņu jaunatnes olimpiskajās spēlēs Les Diablerets kalnu slēpošanas centrā Lozannas apkaimē Dženifera Ģēr­ mane sāka droši un ar pārliecību, pieveicot visus 45 milzu slaloma pirmās trases vārtus un finišā tikai 1,48 sekundes zaudējot līderei Rozai Pohjolainenai no Somijas. Ar šādu sniegumu, pārspējot daudzas Alpu valstu kalnu slēpotājas, latviete ierindojās 13. pozīcijā ar labām izredzēm to uzlabot. Otrajā braucienā sarežģītajā, ar reljefa maiņām bagātajā un stāvajā (augstumu starpība 340 m) trasē, dodoties pāri pirmajam kalna plauktam, aiz kura nākamie vārti stāvumā uzreiz nav saskatāmi, Dženifera nokavēja grieziena sākumu un šo kļūdu vairs izlabot nepaspēja. Jāpiebilst, ka no 78 dalībniecēm abos braucienos finišu sasniedza tikai 37. Tas liecina par trases autora vēlmi likt pārlieku āķīgus vārtus, jo parasti tik liels neveiksmju procents raksturīgs slalomam.

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


KALNU SLĒPOŠANA Jaunietes Milzu slaloms (78 dalībnieces) 1. Amēlija Klopfenšteina (Šveice) 2:08,68 2. Roza Pohjolainena (Somija) +0,14 3. Amanda Zalcgēbere (Austrija) +0,15 Dženifera Ģērmane (Latvija) 1. trasē 13. v., otrajā — n/f

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Slaloms (78) 1. Emma Salina (Zviedrija) 1:29,82 2. Lena Folkena (Šveice) +0,18 3. Lara Kleina (Vācija) +0,43 Dženifera Ģērmane (Latvija) 1. trasē 9. v., otrajā — n/f Jaunieši Milzu slaloms (77 dalībnieki) 1. Filips Hofmans (Austrija) 2. Sandro Cūrbrigs (Šveice) 3. Luks Rodū (Šveice) 39. Kristofers Gulbis (Latvija) Slaloms (77) 1. Adams Hofsteds (Zviedrija) 2. Luks Rodū (Šveice) 3. Eduardo Sarako (Itālija) Kristofers Gulbis 1. trasē — n/f

2:06,31 +2,54 +2,58 +17,82 1:16,10 +1,32 +1,68

dēšana Otrajā trasē līderes godu pret sudraba medaļu nācās nomainīt somietei Pohjolainenai, bet par spēļu divkārtēju čempioni ar vairāk nekā sekundi lielu pārsvaru kļuva šveiciete Amēlija Klopfen­ šteina, kura iepriekš uzvarēja arī supergigantā. Bronzu izcīnīja austriete Amanda Zalcgēbere, kura savukārt bija labākā Alpu kombinācijā. Latvija šajās disciplīnās netika pārstāvēta. Pēc dramatiskajiem notikumiem jaunkundžu sacensībās mūsu karognesējam Kristo­ feram Gulbim galvenais uzdevums bija ar godu finišēt. To viņš arī izdarīja, bet pārliekā piesardzība pirmajā milzu slaloma trasē maksāja līderim zaudētas 10 sekundes un tikai 46. pozīciju. Otrajā trasē Kristofers jau cīnījās atbrīvotāk, apsteidzot arī igauni Hansu Markusu Danilu un ieņemot 39. vietu. Abos braucienos nepārspējams bija austrietis Filips Hofmans, kuram pēc pārliecinošas uzvaras ar gandrīz triju sekunžu pārsvaru blakus uz goda pjedestāla nostājās šveicieši Sandro Cūrbrigs un Luks Rodū. Puišu Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Katrā disciplīnā tikai reizi. Gan slalomā, gan milzu slalomā Dženifera finišu veik­ smīgi sasniedza tikai pirmajās trasēs. Tūlīt pēc spēlēm viņa atkal iepriecināja, slalo­ mā izcīnot sudraba medaļu FIS sacensībās Itālijā ar jaunu punktu rekordu (35,42)

Karognesējs. Kristaps Gulbis slalomā (attēlā) piedzīvoja kritienu pašā trases lejasdaļā, bet milzu slalomā izcīnīja 39. vietu

sacensībās neveiksmju bija mazāk, un finišēja 53 slēpotāji. Slaloma pirmo trasi Dženifera Ģērmane veica šķietami viegli, ļaujot slēpēm slīdēt, bet ar nelielu piesardzību (milzu slaloma mācība?). Finišā — devītais rezultāts ar neapšaubāmu potenciālu to uzlabot. Lai to izdarītu, cīņa bija jāturpina ar simtprocentīgu atdevi, agresīvi un tātad arī riskējot. Otrajā trasē latviete nepamanīja, ka piektajos vārtos no sniega iepriekšējās slalomistes jau izdzinušas ārā gluda ledus pleķīti, un, cenšoties griezienā iegūt lielāku paātrinājumu, mazliet atsēdās, bet pietiekami neiekantēja slēpes un... izlidoja no trases. Līdz finišam netika 38 sportistes, tieši puse no visām dalībniecēm, kas pārstāvēja arī visas spēcīgākās nācijas — Austriju, Šveici, Itāliju, Franciju, Vāciju ieskaitot. Slalomam, kas bez riska nav iedomājams, raksturīga situācija. Par čempioni kļuva zviedriete Emma Salina, kura pirmajā trasē sasniedza otro rezultātu, bet otrajā — ceturto. Pirmās trases līdere Lena Fol­

kena (Šveice) otrajā bija tikai sestā un izcīnīja sudrabu. Bronza — vācietei Larai Kleinai, kas divreiz finišēja piektā. Kristoferu Gulbi pēc cienījami veiktas pirmās slaloma trases augšdaļas nokoda viena no pēdējām vārtu čūskām. Mazliet pārsteidzoši, ka slalomā uzvarēja zviedrs Adams Hofsteds, kurš bija labākais vienīgajā spēļu programmā iekļautajā ātrumdisciplīnā — supergigantā, turklāt Alpu kombinācijā viņu iegāza tieši slaloms, kurā Hofsteds sasniedza tikai septīto rezultātu, kopumā izcīnot bronzas medaļu. Paralēlajā slalomā sacentās tikai sešpadsmit labāko nāciju komandas. Finālā pārliecinoši ar 4:0 Vāciju pieveica Somijas jaunie talanti Roza Pohjolainena un Jāko Tapa­ neins. Austrijas un Francijas cīņa par bronzu beidzās neizšķirti — 2:2. ©

Dainis CAUNE 19


DISTANČU SLĒPOŠANA Ski kross. 1,8 km brīvajā stilā Jaunietes (80 dalībnieces) 1. Siri Vigere (Šveice) 4:39,95 2. Marta Rozenberga (Zviedrija) +0,77 3. Tove Eriksone (Zviedrija) + 1,15 56. Samanta Krampe (Latvija) 5:57,92 (kvalifikācijā) 72. Kristīne Brunere (Latvija) 6:33,61 (kvalifikācijā) Jaunieši (87) 1. Nikolajs Holmbo (Norvēģija) 4:09,97 2. Edvīns Angers (Zviedrija) +1,77 3. Albins Āstrēms (Zviedrija) +3,54 50. Lauris Kaparkalējs (Latvija) 4:46,46 (kvalifikācijā) 68. Aleksandrs Artūrs Ļūļe (Latvija) 5:10,42 (kvalifikācijā) Sprints. 1,2 km brīvajā stilā Jaunietes (85) 1. Siri Vigere (Šveice) 2:46,40 2. Anna Hegena (Norvēģija) + 1,47 3. Marta Rozenberga (Zviedrija) +2,52 52. Samanta Krampe (Latvija) 3:09,32 (kvalifikācijā) 54. Kristīne Brunere (Latvija) 3:11,44 (kvalifikācijā) Jaunieši. 1,5 km (88) 1. Edvīns Angers (Zviedrija) 3:10,47 2. Nikolajs Holmbo (Norvēģija) +0,50 3. Aleksandrs Holmbo (Norvēģija) +5,04 47. Lauris Kaparkalējs (Latvija) 3:34,36 (kvalifikācijā) 55. Aleksandrs Artūrs Ļūļe (Latvija) 3:39,12 (kvalifikācijā)

Te ir sniegs! Latvijas distanču slēpošanas komanda. No kreisās: Lauris Kaparkalējs, Kristīne Brunere, Samanta Krampe un Aleksandrs Artūrs Ļūļe

5 km klasiskajā stilā Jaunietes (83) 1. Marta Rozenberga (Zviedrija) 2. Siri Vigere (Šveice) 3. Kendala Krāmere (ASV) 53. Kristīne Brunere (Latvija) 66. Samanta Krampe (Latvija)

14:15,7 +12,7 +20,6 +3:11,2 +4:55,4

10 km klasiskajā stilā Jaunieši (83) 1. Iļja Tregubovs (Krievija) 2. Eliass Keks (Vācija) 3. Villijs Kohs (ASV) 53. Lauris Kaparkalējs (Latvija) 59. Aleksandrs Artūrs Ļūļe (Latvija)

26:40,5 +45,0 +49,0 +4:22,3 +5:03,8

Ciemos pie ziemas Ciemojoties pie ziemas Jaunatnes olimpiskajās spēlēs, mūsu distanču slēpotājiem nācās startēt arī kādā retākā disciplīnā, kurā pirmo pieredzi viņi guvuši Latvijas jaunatnes olimpiādēs Ērgļos. Runa ir par arvien populārāko ski krosu.

O

limpiskajā versijā slēpotājiem plašā nogāzē divreiz bija jāveic 900 metru garš aplis, kurā bija gan stāvs kāpums, gan slalomveidīgs nobrauciens, gan lēciens pār tramplīnu, gan frīstailā redzētiem elementiem līdzīgu veidojumu pārvarēšana. Pēc individuālām kvalifikācijas sacensībām 30 labākie mačus turpināja tri-

20

jos pusfinālos, lai ar kopējo startu noskaidrotu desmit finālistus. Tik tālu mūsējie netika, bet arī kaunā nepalika. Visās trijās disciplīnās (vēl sprints brīvajā stilā un individuālā distance klasiskajā) gan puišu, gan meiteņu konkurencē labākie Latvijas distančnieki apsteidza vismaz trešdaļu no gandrīz deviņdesmit konkurentiem.

Madonietim Laurim Kaparkalējam, izcīnot 47. vietu, sprintā pat izdevās tikt garām igaunim Anderam Vērpalu. Tiesa, jaunkundzēm igauniete Johanna Ūdrasa iekļuva finālā, kur finišēja piektā. Toties lietuviešus mūsējie apsteidza visās distancēs un visi gandrīz visus. ©

Dainis CAUNE

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

21


Ziemas Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

viesizrādē

Vēl tāls ceļš slēpojams. Distancē kārtējā Alūksnes biatloniste Anastasija Ņedaivodina

T

am ir arī objektīvs attaisnojums — ziemas neesamība Latvijā. “Ar slēpēm varējām veikt tikai aptuveni 300 kilometru, sagatavošanās periodam tas nav nekas,” atzīst jauniešu izlases treneris Pēteris Sardiko. “Cīņai ātrajās Alpu trasēs nebijām gatavi. Sportisti, protams, centās sasniegt iespējami labāku rezultātu, bet pārpūle savukārt ietekmēja precizitāti šaušanā. Ja, piemēram, Līva Šahno individuālajā distancē pēdējā šautuvē nebūtu kļūdījusies vēl trīs reizes vai Aleksandrs Kuzņecovs kopumā nenopelnītu 405 soda se­ kundes (jauniešiem kļūda maksā 45 sekun­des), mēs jau varētu justies diezgan apmierināti.”

22

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Kuplajā biatlona konkuren­ cē, kas puišiem pārsniedza pat simt dalībnieku, cerē­ jām uz kādu vietu labā­ko trīsdesmitniekā, ko varē­ tu izcīnīt Līva Šahno, Alek­ sandrs Kuzņecovs, var­būt vēl kāds, bet reizi iekļu­ vām tikai pirmajā piec­ desmitniekā (Ņikita Kondra­ šovs 12,5 km klasikā).

Labākais. No mūsējiem augstāko — 43. vietu — izcīnīja daugavpilietis Ņikita Kondrašovs

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


BIATLONS Jaunietes 10 km (97 dalībnieces) 1. Aļona Mohova (Krievija) 3 2:26,7 (1+0+0+1) 2. Žanna Rišāra (Francija) +1:03,8 (0+0+1+1) 3. Jūlija Kavaļevska (Baltkrievija) +1:32,8 (0+2+1+0) 56. Līva Šahno (Latvija) +7:39,4 (1+1+0+3) 81. Signe Miķelsone (Latvija) +11:45,0 (2+3+4+1) 82. Anastasija Ņedaivodina (Latvija) +12:11,9 (2+1+2+2)

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

6 km sprints (94) 1. Aļona Mohova (Krievija) 2. Anastasija Zenova (Krievija) 3. Anna Andeksera (Austrija) 69. Signe Miķelsone (Latvija) 72. Līva Šahno (Latvija) 85. Anastasija Ņedaivodina (Latvija)

Kā pa viļņiem. Pēc neveiksmes biatlona klasikā Aleksandrs Kuzņecovs daudzmaz reabilitējās sprintā

18:55,5 (0+1) +1,9 (0+1) +6,1 (0+1) +3:25,8 (1+1) +4:02,5 (1+3) +6:16,5 (1+1)

Jaunieši 12,5 km (99) 1. Oļegs Domičeks (Krievija) 34:09,4 (1+1+0+0) 2. Lukass Haslingers (Austrija) +13,6 (1+1+0+0) 3. Matjē Garsā (Francija) +54,9 (2+0+0+1) 49. Ņikita Kondrašovs (Latvija) +5:44 (1+1+0+2) 56. Imants Maļina (Latvija) +6:26,3 (1+2+1+1) 82. Aleksandrs Kuzņecovs (Latvija) +9:20,4 (2+2+2+3) 7,5 km sprints (101) 1. Marcins Zavols (Polija) 2. Deniss Irodovs (Krievija) 3. Vegards Tons (Norvēģija) 53. Aleksandrs Kuzņecovs (Latvija) 67. Imants Maļina (Latvija) 73. Ņikita Kondrašovs (Latvija)

19:23,8 (0+1) +12,6 (0+1) +18,5 (0+1) +3:20,9 (1+2) +4:00,3 (1+3) +4:17,4 (3+2)

Jauktā stafete. 1+1 (30 komandas) 1. Francija 42:03,5 (0+7) 2. Itālija +19,5 (2+17) 3. Zviedrija +26,8 (2+12) 24. Latvija +7,39,0 (5+17) (Līva Šahno (1+1), Ņikita Kondrašovs (0+3))

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Jauktā stafete. 2+2 (26) 1. Itālija 1.10:55,3 (0+6) 2. Krievija +43,7 (1+12) 3. Francija + 1:28,6 (1+13) 20. Latvija +11:11,5 (4+11) (Signe Miķelsone (0+3), Līva Šahno (0+0), Imants Maļina (0+0), Aleksandrs Kuzņecovs (0+1))

Ugunsrobežā. Ar 72. numuru Imants Maļina

Jauktajā individuālajā stafetē savukārt vairāk iegāza Ņikitas Kondrašova neprecizitāte — 3 soda apļi, un mēs palikām vienu vietu aiz Lietuvas — 24. pozīcijā. Toties igauņi finišēja četrpadsmitie. Savukārt 2+2 stafetē Līvai Šahno, Imantam Maļinam un Aleksandram Kuzņecovam bija jādzēš Signes Miķelsones pirmajā posmā radītais triju soda apļu deficīts. Latvija finišēja divdesmitā starp ASV un Slovākiju. Igaunija šoreiz sešpadsmitā, bet Lietuva tika diskvalificēta. Mierinājums, ka jauniešu olimpiskajā izlasē bija pārstāvēta Daugavpils, Alūksne, Madona un Cēsis — četri no sešiem mūsu biatlona centriem. Jaunatnes olimpisko spēļu rezultāti liecina, ka kopā ar pasaules biatlonā spēcīgo Franciju, Norvēģiju, Itāliju, Zviedriju, Vāciju un Krieviju cerīgu biatlona nākotni veido arī Polija, Baltkrievija, Čehija, Austrija un Slovēnija. Igaunija mums ir stabili priekšā, ar Lietuvu konkurējam un dienvidu kaimiņus lielākoties pārspējam. Bet pagaidām tā visbiežāk ir cīņa par vietām finiša protokola otrajā daļā. ©

Dainis CAUNE Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

23


Basketbola iedvesmots

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Pret Zilo komandu. Latvijas vārtsardzei Jeļizavetai Stadņikai aizsardzībā palīdz austrāliete Brenta Ebonija un ķīniete Džana Šugi

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

hokejs Vārtu drošība latvietes rokās. Stadņika pārstāvēja Pelēko komandu, kurā bija apvienotas hokejistes no 13 valstīm

Lūk, kādi bija savdabīgā hokeja turnīra noteikumi: ■ komandas veido no vairāku valstu spēlētājiem; ■ spēle notiek pusē no tradicionālā hokeja laukuma; ■ laukumā vienlaikus atrodas 3 laukuma spēlētāji un vārtsargs; ■ ir 3 periodi, katrs — 16 minūtes; ■ vārtsargi tiek mainīti ik pēc 8 minūtēm; ■ laukuma spēlētāji maiņas veic ik pēc 1 minūtes.

24

Jaunatnes olimpiskās spēles ir arī eksperimentu laboratorija, kurā tiek testētas jaunas disciplīnas. Piemēram, pirms astoņiem gadiem Insbrukā daudzi brīnījās par komandu stafeti kamaniņu sportā, kas pēc tam Sočos debitēja lielo spēļu programmā. Starp Lozannas jauninājumiem bija arī 3x3 jaukto komandu hokeja turnīrs, kurā bija pārstāvēta arī Latvija.

Ņemot vērā, ka laukuma izmērs ir uz pusi mazāks par tradicionālo, spēles ātrums ir kriet­ni lielāks. Katrs spēlētājs, kurš atrodas laukumā, ripu kontrolē daudz ilgāk nekā tradicionālajā hokejā, un arī metienu skaits pa vārtiem ir lielāks. Latvija šajā 3x3 hokeja jaukto komandu turnīrā tika pārstāvēta ar vārtsardzi Jeļizavetu Stadņiku, kura bija iekļauta Pelēkās komandas sastāvā. Astoņu komandu konkurencē Stadņikas pārstāvētā vienība ierindojās sestajā pozīcijā.

Lai piedalītos izslēgšanas spēlēs, pelēkajiem vajadzēja iekļūt starp četrām labākajām apakšgrupas komandām. Pelēkā komanda septiņās turnīra spēlēs izcīnīja trīs uzvaras un piedzīvoja četras neveiksmes, kopvērtējumā iegūstot 10 punktus. Četrpadsmit gadus vecās Jeļizavetas Stadņikas Pelēkajā komandā startēja hokejistes no Šveices, Serbijas, Luksemburgas, Rumānijas, Itālijas, Čehijas, Ķīnas, Krievijas, Austrālijas, Dienvidkorejas, Ungārijas un Zviedrijas. ©

Mārtiņš MĀLMEISTERS

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Ar skatu uz šveiciešiem

III Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Lozannā Latviju šorttrekā pārstāvēja divi mūsu jaunie šorttrekisti — Anna Jansone un Māris Jānis Šternmanis. Abi sportisti piedalījās 500 m un 1000 m distancēs.

Š

orttreka 1000 metru distancē Anna Jansone priekšskrējienā finišēja otrā ar laiku minūte un 45,697 sekundes, bet ceturtdaļfinālā bija trešā ar laiku minūte un 41,144 sekundes, ierindojoties 12. vietā 29 sportistu konkurencē. Vīriešiem šajā distancē Māris Jānis Šternmanis priekšskrējienā finišēja ceturtajā vietā, uzrādot laiku minūte un 38,222 sekundes. Kopvērtējumā viņam 30. vieta 32 sportistu vidū. Tikmēr 500 metru distancē Anna Jansone 29 sportistu konkurencē ierindojās 18. vietā.

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Priekšskrējienā viņa ar laiku 45,873 sekundes ierindojās trešajā vietā un ceturtdaļfinālā neiekļuva. Vīriešiem šajā pašā distancē 27. vietu 32 sportistu vidū izcīnīja Māris Jānis Šternmanis. Viņš priekšskrējienā finišēja ceturtajā vietā, uzrādot laiku 47,046 sekundes, ceturtdaļfinālam nekvalificējoties. Jāpiebilst, ka III Jaunatnes ziemas olimpiskajām spēlēm Šveices jaunos šorttrekistus sagatavoja bijusī Latvijas šorttreka izlases trenere Evita Krievāne, kura pastāstīja, ka šorttreks kā

sporta veids Šveicē ticis atklāts tikai pirms šīm spēlēm. Sporta veida attīstībā ir ieguldīti gan iespaidīgi finansiālie un tehniskie resursi, gan ticis piesaistīts arī profesionāls personāls. Kā jau tas sportā ierasts, rezultātu nevar sasniegt pāris gadu laikā, tāpēc šveiciešu jaunie šorttrekisti tālāk par priekšskrējieniem netika. Krievāne uzsver, ka Šveices sporta amatpersonām ir vēlme turpināt attīstīt šo sporta veidu, ņemot vērā klimatiskos apstākļus un iespējas. ©

Mārtiņš MĀLMEISTERS

25


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Kērlinga cīņas. Anna Lasmane, Ērika Patrīcija Bitmete (centrā), Eduards Seļiverstovs un laukuma galā Ričards Vonda met izaicinājumu čehiem

Pirmo reizi Jaunatnes ziemas olimpisko spēļu kērlinga turnīros piedalījās arī Latvija. Vispirms mūsu jaunieši aizvadīja jaukto komandu turnīru, sacenšoties D apakšgrupā ar vēl piecām izlasēm no kērlinga lielvalstīm — Čehijas, ASV, Itālijas, Zviedrijas un Japānas.

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Pieredzes skolā

Dod pieci! Ričards, Ērika un Eduards atzīmē veiksmīgu endu

26

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

KĒRLINGS 1. Itālija 2. Japāna 3. Čehija 3. Zviedrija 5. ASV 6. Latvija

Latvijas izlases spēļu rezultāti 0:7 — Čehija 0:7 — ASV 7:9 — Zviedrija 4:9 — Japāna Kopvērtējums D apakšgrupā 4 4 5 4 4 2 4 2 4 1 5 0

0 1 2 2 3 5

Q Q

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Tribīnēs. Attēla centrā — delegācijas vadītāja vietniece Maruta Taima (no kreisās) un komandas galvenā sporta ārste Līga Cīrule

Vieglāk, kad pats spēlē. Kērlingistu treneris Raimonds Vaivods

Komandas darbs. Bitmete un Lasmane darbojas precīzi kā Šveices pulkstenis

Lai

gan tika piedzīvoti zaudējumi visās cīņās, pieredze, kas gūta, ir neatsverama un, cerams, palīdzēs mūsu jaunajiem kērlingistiem nepadoties un īstenot arī lielo olimpisko sapni — dalību ziemas olimpiskajās spēlēs. Latvijas jauktajā izlasē startēja Ričards Vonda (skips), Ērika Patrīcija Bitmete, Anna Lasmane un Eduards Seļiverstovs. Komandu trenēja Raimonds Vaivods. Turnīru uzsāka 24 valstu izlases, kuras tika sadalītas četrās grupās pa sešām. Latvijas izlase piedzīvoja piecus Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

zaudējumus — 0:7 pret Čehiju un ASV, 7:10 ekstra endā pret Itāliju, 7:9 pret Zviedriju un 4:9 pret Japānu, kopvērtējumā ierindojoties 22. vietā. Pēc tam jaukto pāru kērlinga turnīrā piedalījās komandas abu dzimumu pārstāvji no dažādām valstīm. Mūsu jaunieši bija salikti kopā ar turnīra spēcīgākajiem kērlingistiem. Ričards Vonda spēlēja pārī ar Ingeborgu Forbregdu (Norvēģija), Ērika Patrīcija Bitmete — ar Takumi Maedu (Japāna), Eduards Seļiverstovs — ar Valēriju Denisenko (Krievija) un Anna Lasmane — ar Viljamu Bekeru (Jaunzēlande).

Vislabāk veicās Ērikai Patrīcijai Bitmetei, kura ar Japānas sportistu izcīnīja 9. vietu. Anna Lasmane ar Jaunzēlandes kērlingistu ­ierindojās 12. vietā, 19. vieta tika Eduardam Seļiverstovam un Krievijas pārstāvim, bet Ričards Vonda un Norvēģijas sportists apstājās jau pirmajā kārtā. ©

Mārtiņš MĀLMEISTERS 27


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

1872 atlēti no 79 valstīm L

Skeletonā par spēļu vicečempionu kļuva Elvis Veinbergs. Medaļu kopvērtējuma tabulā Latvija ar vie­ nu zelta, divām sudraba un divām bronzas godalgām ierindojās augstajā 16. vietā, apsteidzot tādas sporta lielvalstis kā Somija, Spānija, Polija, Čehija, Slovēnija, Slovākija, Lielbritānija, Baltkrievija, Ukraina, kā arī mūsu kaimiņus Lietuvu un Igauniju. ©

Mārtiņš MĀLMEISTERS

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

atvija, kas šajās spēlēs bija pārstāvēta ar 30 sportistiem deviņos sporta veidos, izcīnīja piecas medaļas. Par olimpisko spēļu čempionu tika kronēts kamaniņu braucējs Gints Bērziņš, kurš kopā ar Justīni Maskali un Kasparu Rinku/Ardi Liepiņu izcīnīja bronzu stafetē. Rinkam/ Liepiņam vēl sudrabs divnieku konkurencē, bet Viktorijai Ziediņai/Elizabetei Selīnai Zvilnai — bronzas medaļas meiteņu divniekos.

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Tāda bija pārstāvniecība III Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs, kas no 9. līdz 22. janvārim risinājās Šveicē ar spēļu centru Lozannā. Sacensību programmā bija iekļautas 8 sporta veidu 16 sporta disciplīnas un tika izcīnīts 81 medaļu komplekts. Pirmo reizi spēļu vēsturē dalībnieku sadalījums starp zēniem un meitenēm bija vienāds.

Olimpiskais karognesējs. Kalnu slēpotājs Kristofers Gulbis

28

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

Vieta

Z

S

B

Kopā

1

Krievija

10

11

8

29

2

Šveice

10

6

8

24

3

Japāna

9

7

1

17

4

Zviedrija

6

4

7

17

5

Austrija

6

2

5

13

6

Vācija

5

7

6

18

7

Dienvidkoreja

5

3

0

8

8

Norvēģija

4

2

3

9

9

Ķīna

3

3

4

10

10

Francija

2

5

5

12

11

ASV

2

3

6

11

12

Itālija

2

3

3

8

13

Nīderlande

2

2

1

5

14

Rumānija

2

0

0

2

15

Kanāda

1

2

5

8

16

Latvija

1

2

2

5

17

Čehija

1

2

1

4

18

Somija

1

2

0

3

19

Spānija

1

1

3

5

20

Austrālija

1

0

0

1

20

Beļģija

1

0

0

1

20

Igaunija

1

0

0

1

20

Polija

1

0

0

1

24

Slovēnija

0

2

0

2

25

Izraēla

0

1

1

2

25

Slovākija

0

1

1

2

27

Kolumbija

0

1

0

1

27

Lielbritānija

0

1

0

1

29

Baltkrievija

0

0

1

1

29

Gruzija

0

0

1

1

29

Lihtenšteina

0

0

1

1

29

Jaunzēlande

0

0

1

1

Ukraina

0

0

1

1

6

6

6

18

29 –

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Valsts

Apvienoto NOC komandas

29


RUNĀ PREZIDENTS

Pa ceļu, ne grāvmalām Uzslavējot Latviju kā sešpadsmito medaļām bagātāko valsti III Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs, Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis izsakās arī kritiski gan par attieksmi pret spēlēm un to rīkošanu, gan par olimpiskās kustības nākotni kopumā.

“T

rešās Jaunatnes olimpiskās ziema spēles no iepriekšē­ jām atšķīrās ievērojami,” sarunu sāk Aldons Vrubļevskis. “Pirmkārt, jau ar plašo are­ ālu, kurā notika sacensības, un atšķirīga­ jiem klimatiskajiem apstākļiem. Saktmoricā, kur sacentās kamaniņu brau­ cēji, skeletonisti un bobslejisti, valdīja īsta ziema ar mīnus 15 grādiem, Lozannā tajā pašā laikā bija plus piecpadsmit. Lai cik precīza būtu Šveices sabiedriskā transpor­ ta kustība, ideja taupības nolūkos to iz­ mantot sportistu un treneru nokļūšanai sacensību vietās, kas prasīja stundu vai pat divas laika, nebija tā labākā. Nervozēšana par to, kā nepazīstamā vidē laikus no punkta A nokļūt līdz punktam B, noteikti neveicināja labāku sportisko rezultātu sasniegšanu.” — Kas izraisīja šādas īpatnības? — Bija jūtama cenšanās par varītēm iekļauties stingros Starptautiskās olimpis­ kās komitejas (SOK) un rīkotāju definētos organizatoriskos, finansiālos un ideoloģis­ kos rāmjos. Piemēram, piespiedu dzīvoša­ na olimpiskajā ciematā arī pēc sacensību beigām attiecīgajā sporta veidā, lai obligā­ ti piedalītos kādos izglītojošos vai kultū­

30

ras pasākumos. Par pārkāpumu draudēja disciplinārs sods un pat diskvalifikācija, neatkarīgi no sportistu nepieciešamības doties uz citām sacensībām. Manuprāt, ja pasākumu sauc par olimpiskajām spē­ lēm, tad jānodrošina apstākļi, kuros bū­ tu iespējams sasniegt visaugstvērtīgākos rezultātus. Spēles Lozannā vairāk sāka atgādināt festivālu, kā ļoti precīzi sa­ vas jaunatnes olimpiādes sauc Eiropas Olimpisko komiteju asociācija. Turklāt, rīkojot grandiozas apbalvošanas ceremo­ nijas, kurās tiek izmantota pilnībā visa olimpiskā simbolika, jauniešos var rasties iluzora pārliecība, ka viņi sportā jau sa­ snieguši visu, kaut gan ne tuvu tā nav. SOK vajadzētu pārdomāt, kā īsti dēvēt šo pasākumu. Olimpiskajām spēlēm tomēr vajadzētu palikt vienām — kā mērķim un virsotnei, kurā nonākušais tad arī ir patiesi vislabākais. — Vai iepriekšējās jaunatnes spēles bija olimpiskākas? — Pirmās Insbrukā — noteikti. Otrajās — Lillehammerē — bija jūtams, ka spēles ir traucēklis vietējo mierīgai dzīvei. Iespējums, ka tāds noskaņojums Norvēģijā valda lielākajā sabiedrības da­ ļā un tāpēc norvēģi nobalsoja pret spē­

ļu rīkošanu Oslo, un tagad pēc diviem gadiem mums būs jābrauc uz Pekinu. Reizēm vēlme pēc pārāk labas dzīves bremzē progresu. — Arī mūsējo sniegums pelnījis kri­ tiku? — Federācijām tomēr jāpadomā, kā­ das sagatavotības jauniešus sūtīt uz sa­ censībām, kas šajā vecuma grupā ir augstākās no augstākajām. Vai tiešām ob­ ligāti jāaizpilda visas kvotas, lai pēc tam olimpiskajās sacensībās mērķis būtu — tikai nepalikt pēdējiem. Gods un slava renes sporta veidu pārstāvjiem, kuri kā pirmajās spēlēs sāka izcīnīt medaļas, tā izcīna tās joprojām. Ja runā par priori­ tārajiem sporta veidiem, tad, pieskaitot vēl hokeju, citu ziemā mums šobrīd ne­ maz nav. Kamaniņu sportā, skeletonā un bob­ slejā izveidotā sistēma talantīgos jau­ niešus ļauj saglabāt arī lielajam spor­ tam. Riks Kristens Rozītis, Ulla Zirne, Kristers Aparjods, Oskars Ķibermanis, Krists Netlaus, Dārta Zunte — viņi visi rūdījušies un panākumus guvuši jaunat­ nes spēlēs. Tagad tajās mums panākumu ir visvairāk — piecas medaļas —, un ne­ oficiālajā valstu vērtējumā Latvija ieņem

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Mārtiņš Mālmeisters, LOK

RUNĀ PREZIDENTS

Starptautiskās Olimpiskās komitejas un Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenti. Tomass Bahs un Aldons Vrubļevskis Sanktmoricā, sekojot sacensībām kamaniņu sportā

16. vietu tūlīt aiz Kanādas. Pavisam spē­ lēs bija pārstāvētas 79 valstis. — Jaunatnes olimpiskās spēles tiek izmantotas kā poligons dažādu jaunu dis­ ciplīnu testēšanai. Lillehammerē redzē­ jām komandu stafeti kamaniņu sportā, Sanktmoricā uz starta stājās monobobi... — Galīgais lēmums vēl nav pie­ ņemts, bet, iespējams, ka sieviešu sacen­ sības monobobos būs jau Pekinas spēļu programmā. Savukārt Sočos debiju pie­ dzīvoja komandu stafete kamaniņu spor­ tā. Jaunievedumi ir starptautisko federā­ ciju ziņā, kas pēc tam tos saskaņo ar SOK un spēļu rīkotājiem. Bet notiek arī otrādi. Pēc SOK prasības sacensībās no­ drošināt vienādu abu dzimumu sportistu skaitu kamaniņu sportā tika izveidotas sieviešu divnieku ekipāžās, federācijām radot jaunus izdevumus īpaša inventāra sagādāšanai. Tik formāli turpinot, drīz bobslejā vīriešu četrinieki nevarēs startēt, ja nebūs analogas dāmu ekipāžas. Kļūdu, rīkojot jaunatnes spēles, ir daudz. Piemēram, pirmajās vasaras spē­ lēs vienam un tam pašam sportistam bija jāstartē gan šosejas riteņbraukšanā, gan MTB, gan BMX. Pilnīgs absurds. To pie­ ļāva izbijis pusprofesionāls basketbolists, Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

kam SOK uzticēja šī pasākuma rīkošanu un kam šķita, ka, ja jau brauc ar div­ riteni, tad nav lielas atšķirības, pa kā­ du trasi. — Tātad Jaunatnes olimpiskās spēles turpināsies vai izčibēs? — Vēl pāris reizes notiks. Bet, ja turpināsies pašreizējā virzība, tad izčibēs. Eksperimenti kļūst arvien dārgāki. Cik il­ gi to varēs pavilkt, grūti pateikt. Tajā pa­ šā laikā, domājot par dabas aizsardzību, SOK izvirza tēzi, ka olimpiskās spēles jā­ rīko, neceļot neko jaunu. Vai ir tāda vie­ ta pasaulē, kur, neko jaunu nebūvējot, var sarīkot olimpiskās spēles, es nezi­ nu. Man liekas, ka bailēs no klimata iz­ maiņām visa pasaule ar lēkšanu no vie­ na grāvja otrā jūk prātā. Svarīgi saglabāt stabilitāti un virzienu uz priekšu pa ceļu, ne grāvmalām. Turklāt spēļu kļuvis pārāk daudz. Gan olimpiskās komitejas, gan sporta veidu federācijas jau sāk pārvērsties par tūrisma aģentūrām, kurām ar visu eki­ pējumu un loģistiku jānodrošina četras piecas lielas komandas gadā. Piemēram, pērn, kas nebija olimpiskais gads, mums bija jāpiedalās Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiādē — 40 sportisti kopā ar pārē­

jo personālu — ap simt cilvēku koman­ da. Tikpat daudz bija jāsūta uz Eiropas spēlēm Minskā, tad vēl Eiropas Jaunatnes vasaras olimpiāde un Pasaules pludmales spēles, kas notika pirmo reizi. Uzreiz jan­ vāra sākumā Jaunatnes ziemas olimpiskās spēles. Vienpadsmit mēnešos pieci milzīgi pasākumi! Gandrīz vai nepaliek vairs ne jaudas, ne laika gatavoties šīm spēlēm, rūpēties par olimpisko vērtību izplatīšanu sabiedrībā un citām lietām. — Tajā pašā laikā spēles, īpaši vēro­ jot to norisi un būvētos objektus Āzijas pusē, kļūst arvien grandiozākas! — Āzija demonstrē savu jaudu un tehnoloģiju iespējas. Kopā ar savu kvan­ titāti tā nonivelēs Eiropas tradīcijas un kultūru, kurā radušās arī olimpiskās vēr­ tības. Eiropa būs kā vecpilsēta vai mu­ zejs, uz kuru brauks brīnīties, kā kādreiz cilvēki dzīvoja. Austrumu ietekmē olim­ piskās spēles nākotnē varbūt tāpat sauk­ sies, bet tas jau būs pavisam cits pasākums, citās vērtībās balstīts. ©

Dainis CAUNE 31


Foto: Dainis Caune, Sports

KĀ TAS NOTIEK

Dzīve

uz sliecēm 32

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


KĀ TAS NOTIEK

Pirms četrām ziemām Lillehammerē Kristers Aparjods kļuva par II Jaunatnes ziemas olimpisko spēļu čempionu. Lielajās spēlēs Phjončhanā, savos nepilnos divdesmit gados būdams mūsu jaunākais kamaniņu braucējs, viņš arī bija labākais, izcīnot 11. vietu. Pērnziem, finišējot trešais, Kristers Latvijai izcīnīja pirmo medaļu Eiropas čempionātos, bet U-23 konkurencē kļuva par pasaules vicečempionu. Nule atgriezies no Lillehammeres ar Eiropas U-23 čempiona titulu, Kristers Aparjods atklāj dažus noslēpumus, kā patiesībā rit dzīve ārēji tik vienkāršajā kamaniņu sportā.

“S

ezonas laikā tā vispirms ir ap­ nicīga un nemitīga ceļošana pa jau gadiem iepazītiem maršru­ tiem. Pa Eiropas mačiem parasti brau­ cam četru busiņu karavānā. Ja kāds grib kavēties vai ļoti steigties, tas pērk avio­ biļeti par savu naudu. Pēc pārbrauciena, kas no Siguldas līdz Vācijas trasēm vai Īglsai Austrijā tiek veikts vienā piegājie­ nā — man pašam gadījies nostūrēt 1000 kilometrus no vietas —, nākamā diena parasti ir brīva. Bet tikai no lielām fi­ ziskām aktivitātēm, kuras aprobežojas ar kādu krosiņu. Toties strādājam ar galvu.

Atmiņu kladīte un zābaki ar radzēm Rīts sākas ar lasīšanu. Man ir īpaša kladīte, kurā katra trase ierakstīta. To da­ ru nākamajā dienā pēc sacensībām, kad viss skaidrs, ko, kur un kā vajadzēja vai nevajadzēja darīt. Esmu pat trīs stundas sēdējis, lai visas 15—16 virāžas aprakstī­ tu. Kā kurā jāiegriež, lai dabūtu parei­ zo trajektoriju, kur jāpietur līnija, kad no tās jāiet ārā, kur — vienkārši jālaiž brīvi. Dažai virāžai nācies veltīt pat veselu lap­ pusi, citai pietiek ar vienu vārdu — jā-

ķer!. Galvenais, lai, atgriežoties šajā tra­ sē, pieraksti spētu atjaunot braukšanas izjūtas. Iepriekš pētu arī videomateriālus. Esmu paradis vismaz vienu vai divus tre­ niņbraucienus katrā trasē nofilmēt ar ka­ meru, kas piestiprināta pie ķiveres vai aptecētāja. Protams, fiksēju arī gaisa un ledus temperatūru, ledus konsistenci un citas nianses. Mūsu sportā, kurā rezultā­ tus fiksē ar sekundes tūkstošdaļu, mazno­ zīmīgu sīkumu nav. Jo vairāk tos ievēro, jo labākas izredzes. Pēc tam dodamies uz trases apska­ ti. Liekam pie zābakiem radzes un ejam no savām starta vietām pa reni lejup, pē­ tām, kā mainījušies virāžu profili, ko jau­ nu ledus meistari sadarījuši, kuru virāžu ieejas, kā mēs sakām, aizlējuši, tas ir, biezāku ledus kārtu izveidojuši. Apskatei atvēlēts oficiāls laiks, un trase ir pilna ar visu nāciju kamaniņu braucējiem. Visi groza galvas, lokās, pēta, filmē un foto­ grafē. Izskatās, ka ekskursanti sabrauku­ ši. Es parasti eju kopā ar māsu (izlases kamaniņu braucēju Kendiju Aparjodi) un treneri Mārtiņu Rubeni. Tāds īsts priekš­ stats gan rodas tikai pēc pirmā treniņ­ brauciena.

››› Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

33


KĀ TAS NOTIEK

››› Vakarā sākam gatavot kamanas, ri­ sināt tehniskās problēmas. Kamanas man ir vienas, slieču komplekti — di­ vi. Viens treniņiem, otrs — sacensībām. Vienkāršoti runājot, aukstākam un cietā­ kam ledum sliecēm jābūt asākām, siltā­ kam — tās jānopulē apaļākas. Bet tas ir ļoti niansēts darbs — ar pārāk apaļām sliecēm, kādas mēs saucam par trubām, kamanas būs grūti vadāmas, savukārt pā­ rāk asas var pārlieku griezties ledū un radīt citas problēmas. Turklāt visā garu­ mā slieces profils nav vienāds. Pret ka­ manu smaguma centru tam jābūt asākam. Kamēr tiek līdz pašam smalkākajam — 3000. numura ūdens smilšpapīram —, stundas trīs četras paiet. Elektriskie ins­ trumenti netiek lietoti, tīrs roku darbs. Pirms treniņbraucieniem gan tik ļoti ne­ pūlamies, nav vēlams priekšlaikus parādīt visu, uz ko esam spējīgi. Lai slieces pie­ mērotu attiecīgiem laikapstākļiem, lieto­ jam arī dažādas pulējamās pastas un zie­ des, par kurām plašāk neizteikšos. Tādas lietot ir atļauts, bet to sastāvu visas ko­ mandas tur noslēpumā.

Foto: Dainis Caune, Sports

Nr. 3000 un brīnumziedes

Visi vienā telpā. Startam mēs visi gatavojamies kopā vienā telpā

Līnijas, vibrācijas un kartupeļu maiss

34

Bļāviens! Ko nu darīt? Šoziem Leikplesidā pēdējā treniņbrau­ cienā nokritu, pēc tam vakarā viesnīcā domāju — bļāviens, ko lai rīt es ta­ jā trasē daru?! Vēl pirms starta sēdēju un vienkārši skatījos, kā sniedziņš snieg. Nekādas koncentrēšanās... Bet tā kritis­ kā virāža visu laiku man domās uzpeldē­ ja, uz to arī ieciklējos. Trasi izbraucu ar piekto rezultātu, un pārliecība atgriezās. Zinu, ja vien trasi izbraukšu, viss būs kārtībā, jo kamanas mums ir līmenī, tre­ neri ļoti labi pastrādājuši. Pēc pēdējā treniņbrauciena viena die­ na ir brīva, kurā sacenšas sievietes, un es eju atbalstīt māsu. Ja paredzama ko­ mandu stafete, kurā visiem jābrauc no dāmu starta, kas atrodas zemāk par mū­ sējo, paanalizēju, kā mainās braukšanas stils, jo ātrums ir mazāks, virāžas nav jā­ ņem tik stingri, bet maigāk un plūstošāk. Apspriežos ar māsu, ar Bračkām (brā­ ļiem Šiciem). Atsevišķi treniņbraucieni vī­ riešiem no dāmu starta parasti nenotiek.

Piecu grādu limits Vīriešu sacensības parasti notiek svēt­ dienā un sākas deviņos un piecpadsmit minūtēs. Pirmie startē tie septiņpadsmit, kas Pasaules kausa sacensībām kvalifi­ cējušies Nāciju kausā (pēc tajā sasnieg­ tajiem rezultātiem apgrieztā secībā), no piecpadsmit spēcīgāko grupas sportistiem septiņi visspēcīgākie (pēc PK iepriekšējo

Foto: Dainis Caune, Sports

Uz pirmo treniņbraucienu (dienā tā­ di ir trīs) vienmēr dodamies no le­ jas — kājām gar trasi, vēlreiz to acīm pārbaudot. Startu uzrauju ar pusspēku, cenšos braukt atbrīvoti un ķert sajūtas. Pēc tam jau saproti, kur vajadzēja braukt citādāk. Ar katru braucienu bildi sāc likt kopā arvien vairāk un jau pētīt tenden­ ces, ko dod tavas virāžās vilktās līnijas, ko vajadzētu darīt citādāk, ko mainīt. Varbūt likt cietākus vai mīkstākus ragus, tādējādi mainot amortizācijas iespējas. Jo vibrāciju mazāk, jo labāk. Katrā trasē arī spiedieni virāžās ir atšķirīgi. Piemēram, Īglsā tos vispār nejūt, brauc kā uz puņ­ ķiem. Savukārt mūsu pašu Siguldā, ja ķi­ veri zem zoda neturētu atsaite, kas sa­ vienota ar gurnu lencēm, pakausis dažviet dauzītos pa ledu tā, ka samaņa varētu izslēgties. Otrajā un pēdējā treniņbraucienu die­ nā dažkārt vienu braucienu veicu arī uz pilnu klapi. Bet ir sportisti, kas to neda­ ra nekad. Piemēram, trīskārtējais olimpis­ kais čempions un daudzu Pasaules kau­ su ieguvējs Fēlikss Lohs treniņos brauc kombinezonā kā kartupeļu maisā, arī tā­ dējādi dzēšot ātrumu. Ja jūtu, ka kamana skrien, tendences ir vēlamās, treniņbrau­ cienos līdz maksimumam neiespringstu. Parasti pirms sacensībām man nav mil­ zīga stresa, spēju ar sevi tikt galā, cen­ šos saglabāt zināmu atbrīvotību. Bet pil­ nīgs pofigisms arī nav labi. Kaut kādam stresiņam jābūt.

Uz startu otrajā braucienā. Katrs savās pārdomās uz viena sola ar Ullu Zirni

triju posmu vērtējuma) trasē dodas pēdē­ jie pēc izlozes. Kopā esam 32. Pirms starta man nekādu īpašo ritu­ ālu nav, māņticīgs arī neesmu. Režīmu nemainu, daru to pašu, ko vienmēr. Iepriekšējā vakarā gulēt eju, vēlākais, vienpadsmitos. Kā parasti. Trasē ierodamies stundu pirms sacen­ sību sākuma. No pārvalkiem pakojam ārā kamanas, treneri sāk mērīt slieču tem­ peratūru. Jārēķinās, ka startā slieces ne­ drīkst būt vairāk nekā piecus grādus sil­ tākas par gaisu. Ja pieturas sals, tad

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

KĀ TAS NOTIEK

Ne vairāk par trīs kilogramiem! Manas kamanas sver 24 kg, es pats — 110 kg, un drēbes, cimdus, zābakus, ķiveri ieskaitot, nedrīkst būt smagākas par 3 kg

noteikumi citi, — sliece nedrīkst būt sil­ tāka par 0 grādiem, kurus cenšas noturēt pat tad, ja vaigos kniebj mīnus divdesmit. Slieču sagatavošana optimālajai tempera­ tūrai īstajā brīdī ir liela māksla, ar kuru nodarbojas treneri. Dzesēšanai tiek kau­ sētas sniega pikas, vēdināts ar kartona gabaliem, sildīšanai ir daudzi un dažādi paņēmieni, turklāt jāņem vērā, ka sacen­ sībām sagatavoto slieču trīšana kaitē to slīdamībai. Ja slieces būs aukstākas, tās sliktāk slīdēs, ja kaut mazliet siltākas par normu — mani diskvalificēs. Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Uzlādēšanās haosā Es tajā laikā sāku iesildīties. Šis pro­ cess, kurā ir sprinti, lēcieni, rokas mus­ kuļu iesildīšana, ar gumiju palīdzību imi­ tējot pingvīnus, kā mēs saucam starta atgrūdienus ar plaukstām pret ledu, da­ žādi eksplozivitātes vingrinājumi un ci­ tas aktivitātes, aizņem nepilnu pusstun­ du. Pacilājam arī svaru stieni, kas mums vienmēr busā ir līdzi. Kad palikušas 25 minūtes, eju uz ģērb­tuvi starta mājā, taisu vaļā somu un sāku gatavot ekipējumu. Caur šo telpu iz­

iet visi 32 dalībnieki, un kņada brīžiem ir itin liela. Dažs joko, dažs sēž drūms kā sālsstabs, cits šurpu turpu staigā. Cenšos koncentrēties, domās izbraucu trasi, atgā­ dinu sev par svarīgām niansēm, pārbau­ du ekipējumu, sevišķi uzmanu, vai cimdi uzvilkti precīzi un dzelkšņi, plaukstas si­ tot pret ledu, nesašķiebsies sāņus. Ik pa brīdim uzmetu acis televizora ekrānam, kas notiek trasē, kurš dalībnieks stājas uz starta. Pulss pamazām kāpj. Lai vēl vairāk uzlādētos, turpat ģērbtuvē izdaru vairākus ātros vingrinājumus.

›››

35


KĀ TAS NOTIEK

›››

Pirms zvēra rēciena Kad līdz startam man priekšā palikuši trīs sportisti, ievelku elpu, eju ārā, ņemu kamanas un kāpju uz svariem. Kamanas nedrīkst būt smagākas par 25 un vieglā­ kas par 23 kilogramiem, ekipējums — ne smagāks par 4 kg, aprēķiniem tiek lietota īpaša formula. Piemēram, manas kamanas sver 24 kilogramus un mana ekipējuma at­ ļautais maksimālais svars ir 3 kg, ķiveri ie­ skaitot. Vēl ir termoveļa, zeķes, kalipši, kā mēs saucam savus zābaciņus, cimdi pingvīniem ar piecmilimetrīgām adatām, ķiveres atsaites sistēma... Reizēm uz starta pat ir mazliet auksti. Papildsvarus drīkst lietot tie, kas vieglāki par 90 kg, bet tikai tik daudz, lai sasniegtu šo robežu. Uz mani tas neat­ tiecas, jo sveru 110 kg un par to priecājos, jo trasē varu strādāt tikai ar savu ķerme­ ni, kas nav apkarināts ar svina gabaliem. Kad iepriekšējais sportists sēžas ka­ manās, es kopā ar starta treneri Sandri

36

Bērziņu stājos viņam aiz muguras. Man palicis mazliet vairāk par pusotru minūti. Tik daudz katram braucienam ar visiem atkārtojumiem atvēl televīzija. Sandis no­ tīra sniegu no kalipšu zolēm, palīdz sa­ kārtot ekipējumu, pietur kamanas, kamēr es tajās iekārtojos. Kad atskan tradicio­ nālais trase brīva!, iedegas zaļā gaisma un paliek pusminūte laika, Sandris man palīdz uzlikt masku un vēlreiz pārbauda, vai viss kārtībā... Neko daudz nerunājam. Tikai tad, kad sāku starta rāvienu, at­ skan Sandra zvēra rēciens. Es pat īsti nevaru pateikt, ko viņš bļauj, bet tas pa­ tiešām uzmundrina.

Pingvīni un diagonālais darbs Pirms paša starta par trasi īpaši ne­ domāju. Vairāk noskaņojos rādīt labāko, ko spēju. Vispirms maksimāli precīzi un jaudīgi izpildīt pingvīnus, lai kamana ie­ gūst iespējami lielāku paātrinājumu un

Foto: Dainis Caune, Sports

Pēdējā sakārtošanās. Mārtiņš Rubenis pietur kamanas, Mihails Arhipovs vēro, vai starts būs pietiekami spēcīgs, Gints Bērziņš kāpj uz estakādes manā vietā

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

KĀ TAS NOTIEK

Katram savs. Es startēju, Gints Bērziņš (aizmugurē) domās jau brauc. Treneri Mārtiņš Rubenis un Zintis Šaicāns fiksē notiekošo, lai pēc finiša būtu, ko man teikt

ne par milimetru nesagriežas šķērsām. Atbilstoši starta taisnes stāvumam, situ trīs, četrus vai pat piecus pingvīnus. Tad guļos kamanās un sāku braukt. Parasti tenti, kas treniņos sargā tra­ si no nokrišņiem un saules, sacensībās ir novākti un trasi var labi pārredzēt. Katrā ziņā nebraucu tikai pēc izjūtām vai ie­ priekš izstrādātas programmas. Lai gan galvu neceļu uz augšu, es arī vizuāli kon­ trolēju situāciju. Patiesībā gan neprāto­ ju, kā ņemt nākamo virāžu — tas notiek automātiski. Kamanas stūrē ar visu ķermeni — rokām, pleciem, kājām... Kā rotējot as­ totniekā. Griežot pa kreisi, ar labo kāju spiežu uz labās puses raga, kreiso roktu­ ri it kā velku uz sevi un noslogoju kreiso plecu. Strādāju pa diagonāli. Ja gadās lie­ lāka kļūda, rūgtums iesitas mutē, bet āt­ rums liels, nav laika bēdāties, jābrauc ti­ kai tālāk. Bet reizēm finišē un nesaproti, Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

kāpēc tik slikts rezultāts? Parunā ar tre­ neri, paskaties video, un filma attinas at­ pakaļ: nu ja — te bija kļūdiņa, tur arī... Tā tās simtdaļas salasās.

Kad nav laika bēdāties Kritieni kā šāgada Pasaules kausa pirmajā kārtā Īglsā vienmēr notiek ne­ gaidīti. Tu nekad iepriekš negatavojies gāzties. Krīti un nesaproti — kāpēc?! Ar tādu izteiksmi sejā arī blakus kamanām izšļūcu cauri finišam. Tikai vēlāk sapratu, ka virāžā esmu iegājis mazliet par agru, izejā uzkāries un mīks­ ti apvēlies. Pēc šādām situācijām otrajā braucienā ir brīnišķīga sajūta — pilnīga atbrīvotība, tikai jāmauc. Tad arī viss iz­ dodas — otrajā braucienā man bija la­ bākais rezultāts. Bieži esmu domājis, kā šo sajūtu dabūt jau pirmajā braucienā? Tajā vienmēr saglabājas kaut kāds lieks iespringums.

›››

37


KĀ TAS NOTIEK

›››

Kristers APARJODS

Mājas trase — ne vienmēr manējā. Tikai pēdējā laikā esmu atradis kopēju valodu ar cimperlīgo Siguldas trasi

Dzimis

1998. gada 24. februārī

Augums/ svars

195 cm/110 kg

Izglītība

Murjāņu sporta ģimnāzija, Valsts Policijas koledžas students

Sportā

astoņu gadu vecumā sāka trenēties orientēšanās sportā, kamaniņu sportā kopš 11 gadu vecuma

Foto: Mareks Gaļinovskis

Pirmā trenere Aiva Aparjode (māte) kamaniņu sportā Lielākie sasniegumi

1. v. II Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs 2016. g., 11. v. 2018. g. olimpiskajās spēlēs Phjončhanā, 2. v. 2019. g. U-23 PČ, 3. v. 2019. g. EČ, 1. v. 2020. g. U-23 EČ, 3. v. 2020. g. EČ stafetē

Hobijs

makšķerēšana

Ģimenes stāvoklis

brīvs kamaniņu braucējs

Kārtība, pēc kuras jātiecas. Otrajā braucienā vajadzētu būt ātrākam nekā pirmajā. Ne vienmēr tas izdodas

Ne uz vienu trasi ļaunu prātu neturu. Esmu gatavs braukt visās. Patīk Oberhofas trase, kas ir līdzīga Siguldai, ar kuru gan tikai pēdējos gados sāku draudzēties. Mani kaitināja īsās un asās virāžas, kas radī­ ja rupju lauzienu izjūtu. Bet pasaules ju­ nioru čempionātā beidzot atradām kopē­ ju valodu. Labi jūtos Altenbergas trasē. Pasaules šāgada čempionāts būs Sočos, kur pirmo reizi biju pērn. Interesanta tra­ se garām virāžām, izbraukt var bez lie­ lām grūtībām, bet finišā var nākties brī­ nīties — kāpēc rezultāts tik slikts? Tur tā sāls, ka trasi izbraukt var dažādi, bet, lai sasniegtu maksimālu ātrumu, jāpietu­ ras pie ļoti konkrētām līnijām.

Otrā brauciena mērķis un lāsts Starp braucieniem parasti ir pusstun­ da. Dodamies augšā uz starta vietu, kur

38

stāv komandu busiņi. Treneri novērtē ka­ manu stāvokli. Ja sliecēs ievilkta kāda švīka, ķeras pie smalkajiem smilšpapī­ riem un atjauno kantīti. Mans brauciens no televizora ekrāna nofilmēts ar plan­ šetdatoru. To izanalizējam, uzklausu pa­ domus, apēdu kādu banānu, padzeros un sāku sildīt ķermeni otrajam braucienam. Startējam apgrieztā secībā — no sliktā­ kā uz labāko. Tātad galvenais finišēt kā līderim. Vienmēr mērķis ir nobraukt la­ bāk nekā pirmajā. Man ne vienmēr tas izdodas. Leikplesidā pirmajā braucienā biju piektais, otrajā — devītais, kopā gan paliku piektais. Vistlerā finišēju as­ totais un divpadsmitais, bet izcīnīju sep­ tīto vietu. Altenbergā, kur kopvērtējumā biju ceturtais, gan otrajā braucienā bija labāks par pirmajā izcīnīto sesto vietu. Bet Lillehammerē atkal bija pa vecam.

Komandu stafetē piedalās tas, kurš izcīna augstāku vietu pirmajā desmitnie­ kā. Ja tajā nav neviena mūsējā, tad šis gods tiek tam, kurš bijis labākais vienā atsevišķā braucienā. Šī disciplīna man ne sevišķi patīk, liekas tāda saraustīta, nav laika pienācīgi sagatavoties braucienam, sēdi kamanās un gaidi, kad komandas dāma finišēs, uzsitīs pa klapi un atvērs tev startu... Bet pie visa jau var pierast. Reakcijas trenēšanai Siguldā izmantojam pat īpašu datorprogrammu, kas rauj vār­ tiņus vaļā pēc nejaušības principa. Kā BMX.” ©

Dainis CAUNE

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Foto: Dainis Caune, Sports

Kamaniņu braucējs, Valsts Policijas koledžas students


Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

39


KAS IR ZIEMEĻU DIVCĪŅA?

Foto: Kristaps Zaļkalns

Ziemeļu divcīņa ir sporta veids, kurā atlēti sacenšas tramplīnlēkšanā un distanču slēpošanā. Pirmajā disciplīnā — ­ tramplīnlēkšanā izpilda divus lēcienus un rezultātu vērtē tāpat kā parastajās tramplīnlēkšanas sacensībās — lēciena attālums un stils, ko ietekmē arī ieskrējiena distance (starta plaukts) un vēja faktors. Punktus par stilu piešķir tiesneši. Augstāko un zemāko vērtējumu ignorē, vērā tiek ņemti vidējie trīs vērtējumi. Šie punkti nosaka kārtību, kādā dalībnieki tajā pašā dienā startēs distanču slēpošanā — punkti pēc speciālas sistēmas tiek pārrēķināti sekundēs, tādēļ distanču slēpošanas sacensības notiek pēc iedzīšanas principa. Dalīb­nieki tradicionāli slēpo brīvajā stilā 10 km distanci, un uzvaru ziemeļu divcīņā gūst pirmais finiša līniju šķērsojušais sportists. Olimpis­kajās spēlēs ziemeļu divcīņā sadala trīs medaļu komplektus — tramplīnlēkšanā no normālā tramplīna un 10 km iedzīšanā, tramplīnlēkšanā no lielā tramplīna un 10 km iedzīšanā un tramplīnlēkšanā no lielā tramplīna un 4x5 km stafetē. Starptautiskajās ziemeļu divcīņas sacensībās pastāv arī citas variācijas, slēpojot divreiz īsāku vai uz pusi garāku distanci. Līdz šim olimpiskajās spēlēs ziemeļu divcīņas sacensības notikušas tikai vīriešu konkurencē, taču, ņemot vērā SOK dzimumu vienlīdzības principu prasības, 2026. gadā olimpiskajās spēlēs Itālijā pirmo reizi spēļu programmā iekļauta ziemeļu divcīņa arī sievietēm.

40

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


CERĪBA

Lidojošais latvietis

Tronheimā Markusa Vinogradova vārds plašāk izskanēja pirms apaļa gada, kad viņš 16 gadu vecumā kļuva par pirmo latviešu sportistu, kurš piedalījies pasaules čempionātā ziemeļu divcīņā — olimpiskajā sporta veidā, kurā atlēti sacenšas tramplīnlēkšanā un distanču slēpošanā. Šovasar siguldietis pārcēlās uz Tronheimu, lai meistarību izkoptu jaunā kvalitātē. Norvēģijas slēpotāju galvaspilsētā pie latvieša paviesojās žurnāla Sports korespondents.

P

Noskenē QR kodu un noskaties video, kā Markuss Vinogradovs treniņā aizlec 93 metrus. Video: Kristaps Zaļkalns

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

ērn debijā, būdams pasaules čem­ pionāta jaunākais dalībnieks ar divu gadu (!) rezervi, Markuss Vinogradovs, spēja apsteigt vairākus spor­ tistus. Tā bija zīme, ka iesāktais jātur­ pina nopietnākā līmenī, turklāt latvietim piemīt lieliska auguma un svara attiecība, kas ziemeļu divcīņā paver labu potenciālu. Vectēva Agra Kumeliņa vadībā, kurš pats nodarbojās ar tramplīnlēkšanu un ir kais­ līgs sporta veida entuziasts, Markuss zie­ meļu divcīņā trenējies kopš agras bērnības un savu pirmo lēcienu no tramplīna izpil­ dījis piecu gadu vecumā Vācijā. Jāpiebilst, ka Latvijai eksotiskā spor­ ta veida pamatus bērni var apgūt Ogrē vai kopš 2017. gada Siguldas pusē Laurenčos. Kumeliņš iekārtojis 12 metru tramplīnu dis­ tanču slēpošanas trasē, kas ir vienīgā ar sniega saldēšanas sistēmu. Tuvākais K90 tramplīns (normālā izmēra tramplīns, no kura var aizlēkt vismaz 90 metru) atrodas Igaunijas pilsētā Otepē. Vectēvs Markusu vedis uz treniņiem un sacensībām ārzemēs, bieži viesojoties arī Polijas pilsētā Ščirkā. No K90 tramplīna Markuss nolēcis jau deviņu gadu vecumā. 15 gadu vecumā pie­ dzīvojis kritienu, gūstot traumu, un nav vē­ lējies visu mest pie malas. “Man vienkār­ ši jau apnika klausīties, ka mani nemitīgi cenšas pierunāt,” stāsta Markuss. Grūtības padara vājo vēl vājāku, bet stipro vēl stip­

rāku. Markuss ar jaunu sparu atgriezās tramplīnlēkšanā.

Vectēva zelta pamati Tagad Markusam ir reāls pamats, lai piepildītu olimpisko sapni. Pateicoties sko­ lu apmaiņas programmai Explorius, viņš nonācis Tronheimas Heimdalas vidusskolā un trenējas tradīcijām bagātā ziemeļu div­ cīņas klubā Granåsen ski team. Ainaviskajā Norvēģijas studentu pilsētā kalnos izvieto­ ti divi tramplīni — lielākais K124 un nor­ mālais K90, no kura arī manā acu priek­ šā Markuss izpilda 93 metrus tālu lēcienu. Apmaiņas programma Markusam ga­ rantē skolu un ģimeni, kurā dzīvot. Sporta klubs nodrošina dalību sacensī­ bās, taču inventārs jānodrošina pašam... Tramplīnlēkšanai nepieciešams viens slēp­ ju komplekts un vairāki kombinezoni. Tramplīnlēkšanas slēpes kopā ar zābakiem un stiprinājumiem maksā aptuveni 1300 eiro, ir nepieciešami vismaz trīs kombine­ zoni (startējot visaugstākajā līmenī — pat desmit kombinezoni sezonā, katrs maksā aptuveni 200 eiro), tāpat nepieciešama arī ķivere. Distanču slēpošanai vajag — mini­ mums — piecus slēpju komplektus (katrs maksā aptuveni 600 eiro). Vectēvs tagad veic Markusa menedžera funkcijas, taču vi­ ņa mazdēlā ieliktos tehniskos pamatus sla­ vē arī norvēģu treneri.

›››

41


CERĪBA

Foto: Kristaps Zaļkalns

›››

Skola ar tramplīnlēkšanas zāli. Latvijas vienīgais ziemeļu divcīņnieks Markuss Vinogradovs izrāda Heimdalas vidusskolu, kurā iekārtota unikāla tramplīnlēcēju trenažieru zāle

¶ Gaitenī. Skolā īpaši padomāts arī par atpūtas zonām

Treneris Andrē Niengs OLSENS Talantīgais latviešu 10. klases skol­ nieks šosezon pamatā startē mačos Norvēģijā. Sezonas gaitā paredzēts pie­ dalīties septiņās vietējās sacensībās, no kurām puse jau aizvadītas, vienas s acensības ieplānotas Vācijā, Ober­ ­ vīzentālē. Labākais rezultāts šosezon sa­ sniegts Norvēģijas kausā, kur jauniešu ieskaitē izcīnīta 9. vieta, spēkiem mēro­ joties 23 dalībniekiem. Citiem vārdiem, ga­ ta­ vošanās lielajam sapnim rit pilnā sparā.

Pa pēdām Tronheimā... Ar Markusu tiekamies piektdienas rītā pie Heimdalas vidusskolas, kas ir viena no lielākajām skolām reģionā, lai gan tajā mācās tikai tūkstotis skolēnu. Pulksten 9.30 stundas jau noslēgušās, bet Tronheimu vēl tikai iekrāso lēns vē­ si oranžs saullēkts. Milzīgā skolas terito­ rija, kas izvietota uz slīpas nogāzes, savā 33 hektārus plašajā platībā ir viscaur ap­

42

ledojusi. Redzama ainiņa, ka bariņš stu­ dentu pa gājēju celiņu pašiem par pār­ steigumu noslīd lejā krietnu distanci, par mata tiesu noturoties kājās. Sals mijas ar atkusni, un pilsētas teritorijā situācija ievērojami var atšķirties. Centrā no snie­ ga nav ne miņas, bet pilnīgi normāli, ka desmit kilometru attālajā skolas teritorijā zeme ir baltu segu klāta, paveras sašķū­ rētas sniega kaudzes. “Ja vējš pūtīs no fjordiem, tad līs, ja no kalniem — snigs,” sarunu iesāk Markuss, skaidrojot, kā izpaužas viņam būtiska atšķirība starp ziemeļu un dien­ vidu vējiem. “Šobrīd vajadzēja būt mīnus 15 grādiem, taču ir tikai nedaudz piesa­ lis. Kārtīgs sals bija decembrī, bet ta­ gad jau trīs nedēļas ir silts.” Šie gan ir reģionam raksturīgi ierasti mainīgi laik­ apstākļi un Markusa plānus neietekmē. Slēpošanas kluba treniņu bāze atrodas vēl nedaudz augstāk kalnos, kur sniegs ir pārpārēm.

Markuss ir karjeras sākumā. Viņam ir ļoti labi tramplīnlēkšanas tehnikas pamati, kurus ielicis vectēvs, viņš smagi strādā, viņam ir labs potenciāls, taču jāuzlabo izturība distanču slēpošanā. Tramplīnlēkšanā ir jāienes vairāk enerģijas, kas nepieciešama uz atspēriena galda, lai veiktu tālāku lēcienu, taču tas nāks kopā ar lēkšanas tehnikas pilnveidošanu. Markuss ir kluss un nedaudz kautrīgs — gribētu, lai viņš vairāk komunicē, bet viņš ir labs klausītājs — viņš rūpīgi izpilda visus norādījumus. Gribētos, lai šosezon izdodas nostabilizēt lēkšanu sacensībās ap 90 metru atzīmi.

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


CERĪBA

Markuss VINOGRADOVS

Foto: Kristaps Zaļkalns

Ziemeļu divcīņnieks Dzimis

2002. gada 27. maijā Siguldā

Augums, svars

176 cm, 62 kg

Izglītība

Siguldas pilsētas vidusskola, Heimdalas vidusskola

Klubs

Granåsen ski team

Pirmais treneris

Agris Kumeliņš

Lielākais sasniegums

54. vieta PČ ziemeļu divcīņā 2019. g.

Citi sporta veidi

hokejs, florbols, futbols, volejbols

Vaļasprieki

makšķerēšana

Filma

Eddie the Eagle

Interesanti, ka arī norvēģi sniegu glabā no iepriekšējās sezonas, iekonservējot to milzīgos daudzumos, lai sezonas sākumā varētu notikt visas ieplānotās sacensības.

Foto: Kristaps Zaļkalns

Skola ar tramplīnlēkšanas zāli

Lidojošās slēpes. Markuss pirms treniņa demonstrē tramplīnlēkšanas slēpes, ar kurām lec 90 metrus Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Markuss laipni izrāda skolas teritori­ ju un interesantākās telpas. Heimdalas vi­ dusskola nav gluži sporta skola, bet sko­ la ar sporta novirzienu un izcilu sporta infrastruktūru. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, vakarā pēc intervijas skolas tel­ pās nācās atgriezties, jo tieši šeit Latvijas handbola izlase tāpat kā citas valstsvienī­ bas aizvadīja treniņus Eiropas čempionāta laikā — skolā ir izvietoti rindā vairāki lie­ lie handbola laukumi, uz kuriem ir līnijas arī daudzām citām zāles sporta spēlēm. Skolā ir speciāli iekārtota treniņu zā­ le tramplīnlēcējiem, kurā ir būtībā unikāli trenažieri, kas radīti tieši tramplīnlēkša­ nas meistarības izkopšanai. Arī Markusa klasesbiedrene no Itālijas šeit ieradusies, lai slīpētu meistarību tramplīnlēkšanā.

›››

43


CERĪBA

››› Sīkums, bet skolas gaiteņos izvieto­ ti displeji ar autobusa sarakstu, kas dar­ bojas tiešsaistē, lai gan autobusi kur­ sē ik pēc piecām vai desmit minūtēm un saraksts ir pieejams mobilajā apli­ kācijā. Telefonā var ērti sekot līdzi dzī­ vajai transporta kustībai, ir norādīti vi­ si iespējamie transporta savienojumi un laiks, cik nepieciešams, lai ar kājām aiz­ ietu no vienas pieturas līdz otrai pieturai, ja jāpārsēžas. Un tas viss attēlots Google Maps kartē — komunikācija nepārprota­ ma. Markuss tāpat kā lielākā daļa slēpo­ tāju uz treniņiem dodas ar autobusiem. Pēc skolas apskates dodamies uz Tronheimas galveno slēpošanas centru Granasenā, kur atrodas tramplīni. To pa­ kājē vijas distanču slēpošanas trases ar kopējo garumu aptuveni 80 kilometru. Kamēr gaidām autobusu, Markuss te­ lefonā demonstrē slēpotāju iecienītāko ap­ likāciju. Tajā vienkāršā un saprotamā veidā atspoguļoti visi Norvēģijas slēpošanas trašu maršruti un, galvenais, katra trases metra konkrētais stāvoklis: pirms cik minūtēm retraks trasi atjauno­ jis vai cik tālu distancē tas ticis konkrētajā brīdī — visi retraki ir aprīkoti ar tiešsaites GPS raidītā­ jiem. Lielākā daļa trašu ir apgaismo­ tas, un to kopējais garums Tronheimā mērāms vairākos simtos kilometru — šeit ir lielākais distanču slēpošanas tra­ šu tīkls Norvēģijā. Markuss piebilst: “Vietējie saka — trašu ir tik daudz un tās ir savienotas tā, ka var aizslēpot līdz pat Oslo.”

Foto: Kristaps Zaļkalns

Trases līdz pat Oslo

Pieci lēcieni Slēpošanas centrā patiešām valda ziema ar pamatīgu sniegu. Acis pama­ na sporta centra telpās izvietoto paklā­ ju ar olimpisku vēstījumu norvēģu valo­ dā. Dodoties tuvāk aplūkot tramplīnus un pie tiem izbūvēto infrastruktūru, dzirda­ mas šāvienu sērijas, kas atskan no bi­ atlona šautuves. Pie tramplīna vagoniņos izvietotas slēpju apstrādes un atpūtas tel­ pas, līdzās ir arī ģērbtuves. Garajā ģērb­ tuvju gaitenī rindā sakarināti tramplīn­ lēkšanas kostīmi, kas pirmajā brīdī rada sirreālu iespaidu — kā no filmas par kosmonautiem. Vienā treniņā Markuss tāpat kā citi tramplīnlēcēji caurmērā izpilda piecus lē­ cienus. “Agrāk esmu lēcis pat desmit rei­ žu treniņā, taču tā nav vērts darīt. Labāk izdarīt mazāk, bet kvalitatīvāk,” uzsver Markuss. Vairāk lecot, sagurst kājas, tas nerada progresu un kļūst bīstami, turklāt nogurumu jeb atslābumu kājās tramplīnlē­ cēji izjūt, tikai izpildot atlēcienu. Līdzīgi

44

Ō Slēpotāju aplikācija. Visas Norvēģijas trases vienuviet. Maršruta krāsa liecina, pirms cik minūtēm distances segumu atjaunojis retraks

kā burātājiem arī ziemeļu div­ cīņniekiem diena sākas ar lai­ ka prognozi — sliktos laikapstākļos dro­ šības apsvērumu dēļ lēkšana nenotiek. Latvietis piebilst: “Vislabāk ir lēkt, kad ir pretvējš — tad var tālāk aizlidot.” Kā zi­ nāms, tādēļ tramplīnlēkšanā ir ieviesta pun­ ktu sistēma, kas aptver arī vēja virzienu un stiprumu — ja ir pretvējš lēciena laikā, sportists saņems mazāku punktu skaitu, ja pavējš — lielāku. Pulksten 13 sākas treniņš. Nodarbībā pulcējas bariņš puišu un arī meiteņu, ku­ ri ar pacēlāju cits pēc cita dodas aug­ šā uz tramplīna virsotni un pulcējas pie konkrētā starta plaukta. Klubā trenējas

pavisam 25 ziemeļu divcīņnieki. Tikai pā­ ris no viņiem ir vietējie sportisti — spor­ ta veida labākajos gados Tronheimā bijis 30 tramplīnlēcēju, bet tagad gandrīz visi no viņiem ir ārzemnieki vai nāk no citām Norvēģijas pilsētām. Iepretim tramplīna atlēciena galdam, no kura sākas sportista lidojums, atrodas treneru tribīne. Treneris ar rokas žestu dod startu, un sportists sāk nobraucienu. Markusam laba diena — stundas lai­ kā viņš izpilda visus lēcienus stabili. “Šis lēciens bija vairāk nekā 93 metri,” ko­ mentē sportists, kad telefonā demonstrēju uzņemto video. “Tramplīnlēkšanā visi ele­ menti ir svarīgi, bet vissvarīgākais ir atlē­

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Kristaps Zaļkalns

CERĪBA

Foto: Kristaps Zaļkalns

Ar skatu uz kalniem un jūru. Markusa mājās Tronheimā, kur siguldietis Explorius apmaiņas programmas ietvaros dzīvo vietējā ģimenē, kurā nonācis nez bez veiksmes

ciens,” uzsver siguldietis. Viņš norāda, ka katram sportistam ir sava ķermeņa pozī­ cija, kādā viņš izpilda lēcienu, taču tik­ pat svarīgi izpildīt precīzi stilu, ko vērtē un kas arī ietver pareizu piezemēšanos Telemark pozīcijā — nosēšanos ar vienu kāju priekšā otrai, nedaudz iesēžoties sa­ liektiem ceļgaliem. Tas imitē Norvēģijas vēsturiskajā reģionā Telemarkā piekopto slēpošanas stilu, tādēļ šai pozai piešķirts šāds nosaukums. Caurmērā Markuss ne­ dēļā aizvada četrus vai — retāk — pie­ cus tramplīnlēkšanas treniņus, tikpat arī distanču slēpošanas nodarbības. Nedēļas nogalēs ir sacensības, bet, ja maču nav, tiek aizvadīti individuāli treniņi. Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Kā sapņu pilī

Uz Pekinu?

Pēc treniņa dodamies uz Markusa mājām. Viņš dzīvo vietējā ģimenē, pla­ šā norvēģu privātmājā, kas atrodas kal­ na virsotnē. “Kad ierados šeit un ieraudzī­ ju šo skatu, biju pozitīvā šokā,” veroties pa viesistabas logu laukā, stāsta Markuss. Visapkārt paveras karalisks skats pār Tronheimu. Mājās ir arī saimniece Kamena Hestvika — rumāniete, kura precējusies ar norvēģi. Kad lūdzu Markusu un Kamenu nofo­ tografēties ierastā sadzīves situācijā, tiek ieslēgts televizors un ekrānā parādās dis­ tanču slēpotāji. “O! Šīs ir ziemeļu divcīņas sacensības, kuras es šodien gribēju skatī­ ties,” uzgavilē Markuss, abiem ieņemot la­ bākās vietas. Tiesa, latvieša ceļš uz šīm mājām ne­ bija rozēm kaisīts. Sākotnēji Markuss dzī­ voja citā ģimenē, taču saime gatavojās do­ ties divus mēnešus ilgā ceļojumā pa ASV, tādēļ, ņemot vērā, ka Markuss ir nepiln­ gadīgs, viņš nedrīkstēja palikt viens tik il­ gu laiku un nācās meklēt citu ģimeni, ku­ rā dzīvot. Norvēģus nevaram raksturot gluži kā atvērtus ārzemnieku uzņemšanai dzīvo­ šanai ģimenēs, un programmas ietvaros nav bijusi neviena cita ģimene Tronheimā, kura tam piekristu. Nācies laimi meklēt ar sludi­ nājumu sociālajos tīklos, kas nejauši sasnie­ dzis rumānieti. Kamena pamanīja Markusa sludinājumu Facebook un saprata, ka puisis ir talantīgs un pelnījis iespēju. Tagad viņa ir viena no lielākajām latvieša līdzjutējām.

Nākamajā sezonā iecerēts spert so­ li vēl uz priekšu un sākt cīņu par ce­ ļazīmi uz Pekinas olimpiskajām spēlēm. Markusam būs jāstartē starptautiskās sacensībās Eiropas valstīs, lielākoties Austrijā un Vācijā. Dārgākās izmaksas sastāda ceļoša­ na. Ja šosezon tas aktuāli, startējot klu­ ba paspārnē Norvēģijā, nākamajai — 2020./2021. gada — sezonai, kurā sākas olimpiskā kvalifikācija, būs nepieciešami gandrīz 20 000 eiro. “Godīgi sakot, ne­ gribas nemaz rēķināt,” nopūšas Markuss. Viņš uzskata, ka Latvijas Olimpiskajā vie­ nībā iekļūt ir reāli, taču tas būtu pavei­ cams tikai pēc nākamās sezonas. Lielākais Markusa atbalstītājs ir vi­ ņa mamma — uzņēmēja Zane Kumeliņa. Savukārt Markusa vectēvs aktīvi meklē aviobiļetes un naktsmītnes, lai laikus sa­ gatavotos nākamajai sezonai, iespējami iz­ vairoties no liekiem izdevumiem. Markusa šīs sezonas mērķis? “Aizlēkt 100 vai vismaz 95 metrus un uzstādīt kārtīgu Latvijas rekordu!” atbild sportists. Treniņš, darbs, olimpiāde — svētki iz­ cilajiem. Lai izdodas! ©

Kristaps ZAĻKALNS 45


GAUDEAMUS

Maksimālists Aizvadītā gada vasarā Madonā distanču slēpotājs Raimo Vīgants izcīnīja bronzas godalgu pasaules čempionātā rollerslēpošanā 20 km distancē ar kopēju startu. Nākamajā nedēļā pēc panākuma Vīgants pārcēlās uz Tronheimu, kur latvietis studē ERASMUS+ apmaiņas programmā Norvēģijas lielākajā universitātē un trenējas distanču slēpošanas klubā Strindheim IL-SKI — komandā, kurā karjeru aizvadīja un jau citā statusā darbojas leģendārais norvēģu distanču slēpotājs Peters Nurtugs.

Uz slēpēm. Raimo Vīgants uz norvēģu lielākās augstskolas — ­ Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes — ­ vēsturiskās ēkas fona, pie kuras viena uzvara jau nosvinēta

L

atvijai Vīganta panākums Starptau­ tiskās Slēpošanas federācijas (FIS) Madonā rīkotajās sacensībās kļu­ va par vēsturisku sasniegumu — pirmā medaļa pasaules rollerslēpošanas čempio­ nātā. Turklāt tā Raimo bija tikai pirmā sezona pieaugušo konkurencē, dzimtajā pusē izgriežot pogas pat ziemas olimpis­ ko spēļu medaļniekiem. Sarkaņu pagastā uzaugušais atlēts vei­ do duālo karjeru, apvienojot augstas klases sasniegumu sportu ar sekmīgām studijām augstskolā, izpelnoties arī lielāko Sporta stipendiju. Savukārt Latvijas Olimpiskā ko­ miteja piešķīrusi Vīgantam olimpiskās soli­ daritātes stipendiju Pekina 2022. Norvēģijas slēpotāju galvaspilsētā, kur Vīgantu apciemoja žurnāla Sports kores­ pondents, LU Ģeogrāfijas fakultātes stu­ dents apmaiņas programmā izglītojas Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju uni­ versitātē (NTNU).

46

Ar uzvarētāja raksturu Ar Raimo tiekamies pie NTNU vēstu­ riskās ēkas Tronheimā. Kādreizējā dzelzs pārstrādes pilsētā latvietis pieteica sevi ar blīkšķi. Rudenī plašajā universitātes te­ ritorijā notika ikgadējās rollerslēpošanas sacensības, kurās startē arī Norvēģijas ju­ nioru izlašu sportisti, gar treses malām pulcējas līdzjutēju rindas. “Dalības maksa bija 20 eiro. Domāju, jānostartē tā, lai to atgūtu,” atceras Raimo. Vīgants izcīnīja pārliecinošu uzvaru un dalības maksu atguva ar desmitkāršu uzviju: “Norvēģi jau pēc pusfināla nāca klāt un interesējās, vai esmu finālā.” Tā Raimo saticis vērtīgu draugu un treniņ­ partneri Pāšu Sorāsenu, kas pavēris atkal jaunas iespējas un zināšanas.

Liktenīgā vējjaka Piedzīvojumi Tronheimā sākušies jau ar pirmajiem treniņiem. Pateicoties vējjakai ar

uzrakstu uz muguras LATVIJA, Raimo ti­ cis pie sponsora un iekļuvis elites koman­ dā: “Slēpoju no rīta treniņā, un man bla­ kus pieripo busiņš, kurš uztaurē, vadītājs rāda īkšķi uz augšu. Nodomāju — labi, tā laikam izpaužas vietējo atbalsts slēpotājiem. Pēc tam nākamajā rītā atkal busiņš klāt un vadītājs uzrunā mani latviski.” Vārds pa vārdam, un Raimo nodibinājis kontaktu ar uzņēmēju Aināru Mirovicu, kuram pieder būvniecības kompānija un kurš kļuvis par Vīganta atbalstītāju. Uzņēmējs caur saviem biznesa partneriem Raimo savedis kopā ar Strindheim IL-SKI klubu. Kad nav ziemas, Tronheimas ielās ab­ solūti ierasta parādība ir rollerslēpotāji. “Autovadītāji respektē slēpotājus. Pilsētas ielās notiek organizēti treniņi, slēpo gru­ pas. “Mēs aizvadām pilsētā pat intervā­ lu treniņus,” stāsta Raimo. Luksofori ne­ traucē, daudzviet izbūvēti tuneļi un var apbraukt gaismas. Rollerslēpošana ir lie­

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


CERĪBA

Raimo V±GANTS

Dzimis

1999. gada 25. februārī Madonā

Izglītība

Madonas Valsts ģimnāzija, LU Ģeogrāfijas fakultātes 2. kursa students, kas Erasmus apmaiņas programmas ietvaros mācības turpina Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē Tronheimā

Augums, svars

183 cm, 79 kg

Sportā

kopš sešu gadu vecuma

Citi sporta veidi

kā uzbrucējs spēlējis Madonas junioru futbola komandā, pērn Madonas novada čempionāta trešais rezultatīvākais florbolists

Foto: Kristaps Zaļkalns

LU Ģeogrāfijas fakultātes 2. kursa students, distanču slēpotājs

Tronheimas studentu kojās. Latvietis demonstrē 1000 eiro vērtu trenažieri, ko uzstādījis savā istabā

Pirmā trenere Agnese Caune, pēc tam Dainis Vuškāns 3. vieta PČ rollerslēpošanā 20 km ar kopējo startu (F), 20. vieta Jaunatnes olimpiskajās spēlēs distanču slēpošanā (2016. g.), Latvijas čempions

Ģimenes stāvoklis

brīvs

Vaļasprieki

dabas baudīšana, makšķerēšana, hokejs

Foto: Kristaps Zaļkalns

Lielākie sasniegumi

Ziemu apēst. Vīgants traucas vietējās sacensībās

la treniņu sastāvdaļa mūsdienās ikvienam distanču slēpotājam.

Gaļasmašīna Pirmajos treniņos Norvēģijā Raimo mācījies slēpot no jauna. Ar treneri kopā veicis sprinta apli: “Viņš katrā trases vie­ tā, kur mainījās konfigurācija, rādīja, kā tehniski pareiza tā jāizpilda.” Raimo stās­ ta, ka ieteikumi treniņplānam, slēpju izvē­ lei un citi niansēti padomi piešķir treniņ­ procesam jaunu līmeni. “Treniņu plānus mums sastāda tiešsaistes aplikācijā, kur tos komentē sportisti un treneri. Es izjū­ tu lielāku spiedienu, jo neesmu vietējais.” Vīganta devīze ir sasniegt maksimu­ mu. “Gribu pierādīt, ka var sasniegt augs­ tākas virsotnes arī bez daudzu tūkstošu budžetiem, rūpīgi strādājot, plānojot un iz­ virzot mērķus,” Raimo negrib uz olimpis­ kajām spēlēm aizbraukt tikai ķeksīša pēc... Savukārt viņa treneriem Tronheimā intere­ Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

sē izveidot sportistu, kurš var cīnīties vis­ maz par TOP30. “Sacensības Norvēģijā ir gaļasmašīna, jo līmenis augsts, konkuren­ ce liela.” Labākais rezultāts šoziem sasniegts Norvēģijas kausā, finišējot 61. vietā 220 dalībnieku konkurencē. Igaunijas atklāta­ jā čempionātā Vīgantam bronza.

Omulīgā tumsā Bet kas pašus norvēģu slēpotājus dzen uz priekšu? “Iekļūt Norvēģijas izla­ sē ir prestiži, tas ietver arī labus dzīves apstākļus, automašīnu no sponsoriem.” Kā saka vietējie, Norvēģijā slēpo visi, ik­ dienā — gandrīz 200 000 iedzīvotāju. Ne visi Tronheimā grib dzīvot, jo zie­ mā šeit ir vēl īsākas dienas nekā Latvijā. “Man patīk — tumsā šeit jūtos pat omulī­ gāk, jo pilsēta ir skaisti izgaismota. Te ir arī skaisti saullēkti un saulrieti. Pirmie di­ vi trīs mēneši gan bija traki, kamēr iedzī­

vojos — it kā tik daudz vietu, kur braukt, bet viss jau bija apnicis. Vairākas nedēļas iepriekš sāku skaitīt dienas līdz lidojumam, kad braucu apciemot mājiniekus Latvijā.” Raimo dzīvo studentu kopmītnēs kopā ar norvēģi un vācieti. Katram sava istaba, virtuve — kopēja. “Norvēģi ir vienkāršāki, bet vācietis, kurš te agrāk dzīvoja, vēlējās tēlot galveno.” Lai arī kojās viss izskatās svaigs un mājīgs, ziemas vidū ēkām tiek mainīti logi. “Šodien nāks mums mainīt virtuvē izlietni,” Raimo rāda uz virtuves konstrukciju, kas ir nevainojamā stāvoklī... Sezonas galvenais starts Vīgantam gaidāms februāra izskaņā pasaules U-23 čempionātā junioriem Vācijā Obervīzentālē. Lai top! ©

Kristaps ZAĻKALNS 47


REPORTĀŽA

Par metiena

tiesu

“Krištopāns... Krištopāns...” pirms Eiropas handbola čempionāta fināl­turnīra spēles starp Latviju un Vāciju arēnas Trondheim Spektrum preses centrā bažīgi pie sevis dungoja vācu žurnālists, nervozi riņķojot apkārt. No malas tas izskatījās nedaudz dīvaini, taču šī epizode izcili raksturoja, kā Lat­ vijas handbola valstsvienību uztver citās turnīra dalībvalstīs. Un zināmā mērā — arī Latvijas izlases veikumu savā debijā Eiropas čempionātā kopu­mā, kurā čempiona titulu nosargāja Latvijas pirmie pretinieki — Spānija. Sudrabs horvātiem, bronza — vieniem no trim čempionāta saimniekiem, Norvēģijai.

“V

ai Dainis Krištopāns Latvijā ir tāda zvaigzne kā hokejists Sandis Ozoliņš?” vaicāja vācu rakstošais žurnālists un aizrautīgs podkāstu autors Saša Stāts. Apmulsu, jo, tikai esot iekšā Eiropas handbola čem­ pionāta finālturnīra trakumā, esot klāt turnīra norises vietā, var apjaust, kāda nozīme un spēks vecajā kontinentā ir rokasbumbas sporta spēlei... Apmulsu, jo, šķiet, neapzināmies, cik izcilu spēlē­ tāju un personību šobrīd pieredzam. Finālturnīram pavisam bija akredi­ tējušies aptuveni tūkstoš (!) žurnālis­ tu. Organizatori paskaidroja, ka visvai­ rāk mediju pārstāvju, protams, bija no Vācijas, kam sekoja Skandināvijas val­ stis. Valstī, kur handbols ir populārākais sporta veids uzreiz aiz futbola un kur ir 750 000 licencētu handbolistu, pērn handbola bundeslīgas pusfināla reitingu translācijas sasniedza 12 miljonus skatī­ tāju. Salīdzinājumam: titulētajai Francijai,

48

kura šoreiz netika ārā no apakšgrupas (kā jau olimpiskajā gadā...), ir 440 000 reģistrēto spēlētāju, Zviedrijā, kur noti­ ka čempionāta izšķirošās finālspēles — 120 000, Eiropas čempionu troņa turē­ tājiem — 99 000 licencētu spēlētāju, Latvijā — aptuveni 2000. Žurnāls Sports bija vienīgais Latvijas medijs, kurš klātienē apmeklēja Eiropas čempionātā finālturnīru jeb EURO 2020.

Traumas liek piebremzēt Pirms čempionāta starta handbo­ la ekspertu vidū vadošais viedoklis par Latvijas izlases izredzēm Tronheimā bi­ ja skeptisks. Handbola speciālisti prog­ nozēja, ka pirmajā spēlē pret Eiropas čempioniem — ātrajiem un tehniskajiem spāņiem — nav nekādu izredžu. Nīderlande tika uzskatīta par līdzvērtīgu pretinieku, ko vajadzētu uzvarēt, ja jau kvalifikācijas turnīrā holandiešus spējām atstāt aiz muguras. Savukārt pret Vāciju

līdzīgi kā pret spāņiem izredzes tika vērtētas kā niecīgas, tomēr telpa pār­ steigumiem cīņā tika atstāta. Tuvojoties čempionātam, progno­ zes vēl pesimistiskākas padarīja ziņas, kas pienāca no valstsvienības nometnes. Krištopānam traumētas abas potītes, vi­ ņa komandas biedram Vardar rindās Artūram Kuģim arī trauma — savaino­ jumi abiem spēlētājiem, kuri 2019. gada jūnijā Valmierā pret Slovēniju veica izšķi­ rošo finiša spurtu, ievelkot valstsvienību finālturnīrā. Kuģis izkrita no sastāva pa­ visam, savukārt Ģirts Lilienfelds bija uz špricēm, arī pieredzējušais Evars Klešniks nebija vislabākajā kondīcijā, turklāt ar sa­ vainojumu sekām cīnījās vēl citi.

Nezināmais... Pirms debijas pret Spāniju valdīja ne­ ziņa — neviens no malas Latvijas izla­ si pirms čempionāta nebija redzējis... Kas īs­ ti būs tā komanda, kura iznāks laukumā?

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


LATVIJAS IZLASES REZULTĀTI EIROPAS ČEMPIONĀTA FINĀLTURNĪRĀ

Spānija — Latvija 33:22 (14:11) Latvija — Nīderlande 24:32 (10:16) Latvija — Vācija 27:28 (11:16)

LATVIJAS IZLASE EČ (Spēlētājs, vārti) Dainis Krištopāns Nils Kreicbergs Aivis Jurdžs Ingars Dude Māris Veršakovs Uvis Strazdiņš Andis Ermanis Egils Politers

21 13 11 9 7 4 3 2

Oskars Arājs Rihards Leja Ģirts Lilienfelds Evars Klešniks Jānis Pavlovičs Austris Tuminskis Vārtsargi Edgars Kukša Raitis Puriņš

1 1 1

Foto: Romāns Kokšarovs, F64

Līderis. Ar trim spāņiem ir par maz, lai apturētu Daini Krištopānu

Klātesot 4500 skatītājiem, latvieši sā­ ka spēcīgi. Komandas kapteinis Ingars Dude jau pirmajā uzbrukumā guva Latvijas izlases pirmos vārtus Eiropas čempionātu finālturnīros. Iniciatīvu uzņē­ mās Aivis Jurdžs, Krištopāns piebalsoja, kamēr Edgars Kukša vārtos bija nepār­ spējams, — spēles 8. minūtē uz kuba de­ ga 3:0. Labāk nekā cerēts! Spāņi gan ne­ nodrebēja, ātri atspēlējās un mēģināja pamazām pārņemt iniciatīvu. Ar iespaidī­ gu tālšāvienu pirmā puslaika pēdējā se­ kundē Uvis Strazdiņš samazināja rezultā­ ta starpību līdz 11:14, neļaujot sāncenšiem atslābt. Otrā puslaika sākumā spāņi ner­ vozā cīņā saņem otro sarkano kartīti (vis­ pirms diskvalifikāciju dabūja viens no ko­ mandas līderiem Horhe Makeda), taču spāņiem aizvien veiksmīgāk izdevās uz­ spiest savu spēles stilu. Latvieši mēģinā­ ja glābt cīņu, uzbrukumos ilgstoši mainot vārtsargu pret septīto laukuma spēlētāju. Beigās zaudējums, kas uz papīra izska­ Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

tās sliktāk, nekā bija mačs — 22:33. Spēles labākā spēlētāja balvu saņēma Krištopāns, kurš visās čempionāta spēlēs guva katrā pa septiņiem vārtiem. “Prieks mijas ar vilšanos,” izjūtas pēc debijas MIX zonā komentēja Aivis Jurdžs. “Ļoti labi iegājām spēlē, no nervozitātes nebija ne miņas. Spāņiem nebija viegli pret mums pozicionālā aizsardzībā, uzbru­ kumus veidojām pacietīgi un meklējām ie­ spējas. Otrajā puslaikā pretiniekiem at­ vieglojām dzīvi ar vienkāršām, tehniskām kļūdām, kuras Spānijas izlase pārvērta ātrajos uzbrukumos. Spāņi ir taktiski gudri — viņi redz, kur mums ir galve­ nais ierocis, un izslēdz viņu no spēles — tas nav tik vienkārši: spāņi Krištopānam nolika blakus ātru spēlētāju, no kura Dainis tīri ar kāju kustību nevar aizmukt. Tādēļ viņam katrs uzbrukums bija jāsāk tālāk no pretinieku vārtiem, sākot no sa­ viem soļiem, kas ir ļoti grūti,” komentē­ ja 36 gadus vecais Jurdžs.

›››

49


REPORTĀŽA

››› Savukārt Spānijas izlases galvenais treneris Džordi Rivera pēcspēles preses konferencē atviegloti nopūtās. “Galvenais, ka mums izdevās paņemt divus punktus. Latvija mūs stipri izaicināja, divas sarka­ nās kartītes lika krietni pasvīst,” sacīja Rivera. Savukārt kreisās malas uzbrucējs Anhels Fernandess skaidroja, ka vienmēr čempionātā pirmā spēle ir grūta. “Latvijas izlase mums radīja daudz grūtību, īpa­ ši pirmajā puslaikā,” uzsvēra Fernandess, kurš guva piecus vārtus un vēlāk kļuva par čempionāta rezultatīvāko Spānijas iz­ lases spēlētāju. Kā zināms, finālturnīrā tā arī nevie­ nai komandai neizdevās uzvarēt Spāniju, un spāņi nosargāja titulu.

Atbildības izjūta vai mentalitāte? Lai gan Latvijas izlase tikai rei­ zi pēdējās četrās spēlēs bija pieveikusi Nīderlandi, līdzjutēji šajā spēlē sagaidīja uzvaru. Protams, spēlē pret citiem fināl­ turnīra debitantiem cita mērķa nemaz ne­ varēja būt, taču kopš kvalifikācijas turnīra situācija ar komandu reālajiem spēku sa­ mēriem bija mainījusies. Dienu pirms spēles abas komandas aiz­ vadīja treniņu Heimdalas skolas handbola centrā. Vispirms laukumā no saspringuma vieglā treniņā centās atbrīvoties latvieši. Kad nodarbība vēl nebija beigusies, blakus laukumā absolūti atraisītā noskaņojumā devās Nīderlandes izlase. “Holandiešiem patīk riskēt, patīk spēlēt aktīvi — paņemt pretinieku uz nervozitāti,” apzinājās Dainis Krištopāns, kurš treniņu pabeidza ātrāk ar ledus maisu uz potītes. Savukārt Vācijas bundeslīgas kluba Lemgo malējais spēlētājs Bobijs Šāgens bi­ ja holandiešu rezultatīvākais spēlētājs kva­ lifikācijas turnīrā spēlēs tieši pret Latviju. “Šajā turnīrā gribam uzvarēt vismaz vie­ nu spēli. Pret Latviju — tās vienmēr ir sīvas un smagas cīņas,” sacīja atraktīvais Šāgens. Viņš brīvajā laikā nodarbojas ar handbola žurnālistiku — līdzīgi kā mūsu vārtsargs Raitis Puriņš. Bažas apstiprinājās.

Melnā diena No malas izskatījās, ka Latvijas izla­ sei šajā spēlē nekas nesanāca, bet holan­ diešiem, kuri cīnījās ar sešiem bundeslīgas spēlētājiem, spēle gāja no rokas. Spēles sākumā pēc Nila Kreicberga metiena Latvijas izlase gandrīz 6000 ska­ tītāju klātienē izvirzījās vadībā ar 1:0, ta­ ču tā arī palika pēdējā reize, kad vadībā bija sarkanbaltsarkanie... “Brīdis, kad varējām spēli salauzt, bija otrajā puslaikā, kad atspēlējāmies līdz mī­ nus trīs, mums bija bumba, bet paši uzbru­ kumā kļūdījāmies, un nīderlandieši uzreiz mūs sodīja ar vārtiem — pie mīnus divi

50

viņi visticamāk sāktu nervozēt, 2020. GADA bet sanāca mīnus četri,” pēc EČ HANDBOLĀ spēles norādīja Latvijas izla­ 1. Spānija 2. Horvātija ses galvenais treneris Armands 3. Norvēģija Uščins. “Nīderlande ir ļoti prog­ 4. Slovēnija resējusi, šodien netikām galā 5. Vācija 6. Portugāle ar viņu kreiļiem. Katram mūsu 7. Zviedrija spēlētājam bija psiholoģiskais 8. Austrija spiediens, kļūdas maksāja uz­ 9. Ungārija 10. Baltkrievija reiz punktus atpakaļ. Lielā mē­ 11. Islande rā mēs esam šeit, pateicoties 12. Čehija Dainim (Krištopānam), šodien 13. Dānija 14. Francija viņš nebija tik aktīvs, nepavil­ 15. Maķedonija ka arī vārtsargi, kā gribētos.” 16. Šveice Treneris nepiekrita, ka iz­ 17. Nīderlande vēlētā stratēģija, gatavo­ 18. Melnkalne 19. Ukraina ties čempionātam bez pārbau­ 20. Serbija des spēlēm, būtu bijusi kļūda: 21. Polija “Veterāniem vajag vairāk laika, 22. Krievija 23. Bosnija un Hercegovina lai atjaunotos. Mēs varējām at­ 24. Latvija stāt pirmo septītnieku malā un braukt uz pārbaudes spēlēm ar jaunajiem spēlētājiem, bet tas nebija mū­ su mērķis.” Kapteinis Dude uzsvēra, ka koman­ da pārāk daudz paļāvusies uz Krištopānu. “Pašiem ir vairāk jāuzņemas iniciatīva, ku­ ras pietrūka — tāpat kā atbildības izjūtas. Nevar visu laiku gaidīt, ka viens cilvēks uztaisīs spēli. Mēs visu laiku kaut kur pel­ Uzbrūk kapteinis. Līnijā veiksmīgi spēlē Ingars Dude dējām. Nīderlande nospēlēja savu spēli vis­ labākajā līmenī, pat varbūt vēl nedaudz la­ bāk,” sacīja Dude. Savukārt mača labākā spēlētāja balvu iekļūt turnīra nākamajā kārtā nebija zudu­ saņēmušais Kejs Smits, kurš ar septiņiem goliem bija rezultatīvākais Nīderlandes iz­ šas. Pirms mača, aprunājoties ar Latvijas lasē, uzsvēra, ka šī bija ļoti, ļoti laba spē­ līdzjutējiem, kuri bija atbraukuši no Ludzas, le holandiešu izpildījumā. “Mums izdevās fani vien pauda cerību, ka vīri godam no­ nospēlēt tieši tā, kā pirms cīņas bijām vedīs čempionātu līdz galam. Latvieši par runājuši — jūs varējāt redzēt, kā spēlē­ vienas dienas spēļu biļeti maksājuši 80 ei­ jām aizsardzībā — pirmajā puslaikā ielai­ ro, kas mēnesi pirms čempionāta iepriekš­ dām tikai 10 vārtus. Laba aizsardzība pa­ pārdošanā internetā bija lētā ieejas kartes vēra iespējas ātrajiem pretuzbrukumiem. versija. “Tikai Ziemassvētkos bija atlaide un Pārtraukumā runājām — vienkārši jātur­ uz brīdi cena tika samazināta līdz 40 eiro,” pastāstīja līdzjutēji. pina spēlēt tieši tādā pašā stilā,” sacīja Tikmēr Vācijas izlases nometnē, ko pa­ Dānijas kluba TTH Holstebro labais ārējais spēlētājs. “Latvijas izlasei nebija reālu ie­ vadīja aptuveni 60 žurnālistu, valdīja pieze­ spēju atspēlēties, un mēs to redzējām — mēta piesardzība. Viens no pasaules labāka­ ikreiz, kad rezultāta starpība saruka, mēs jiem vārtsargiem, 37 gadus vecais Johannes spējām noturēt iniciatīvu un pat palielināt Biters sarunā ar žurnālu Sports atgādinā­ pārsvaru. Dzelžaina aizsardzība spēlē allaž ja: “Domāju, Latvijai joprojām ir plāns ša­ ienes nedaudz nervozitātes. Redzējām, ka jā čempionātā uzvarēt vienu spēli — pret Latvijas izlase mēģināja rast dažādus risi­ Nīderlandi tas neizdevās, tādēļ tagad latvie­ nājumus, bet nekas īsti nestrādāja. Nekāda ši gribēs uzvarēt mūs.” 2007. gada pasau­ lūzuma punkta spēlē pat nebija, visu maču les čempions no TVB 1898 Stuttgart kluba bijām vadībā, un mums izdevās saglabāt uzsvēra: “Latvija spēj demonstrēt kvalitatīvu maksimālu koncentrēšanos. Atraktīvās iz­ handbolu, komandai ir perfekts sniegums spēles beigās — tā ir daļa no spēles stila, labā ārējā pozīcijā (Krištopāns). Protams, izbaudot handbolu visā būtībā. Latvijai nav tik pieredzējušu spēlētāju kā Spānijai vai Vācijai, komanda tomēr ir tikai Vāciešu bailes pirmo reizi kvalificējusies finālturnīram.” Preses centrā pirms spēles valdīja ner­ Pirms spēles ar Vāciju joprojām gai­ sā virmoja zaudējuma rūgtums pēc negaidī­ vozitāte. Acīmredzot vācieši neizslēdza ti neizteiksmīgās spēles pret holandiešiem. iespējamību: Krištopāns var uztaisīt rezul­ Tiesa, izredzes izcīnīt otro vietu grupā un tātu, bet pēc tam Nīderlande var pieveikt

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Romāns Kokšarovs, F64

Foto: Romāns Kokšarovs, F64

REPORTĀŽA

Paldies, ka ticējāt. Aivis Jurdžs (7.) ar komandas biedriem uzgavilē līdzjutējiem, kuri bija atbraukuši uz Tronheimu no Latvijas

Spāniju, kurai pēdējā kārtā nekas neizšķī­ rās. Vācijas žurnālisti uzskatīja, ka Latvijas izlase tiek pārlieku respektēta. “Jums taču ir viens spēlētājs — Krištopāns. Nu, labi, piekrītu — vēl Jurdžs,” augstprātīgi sacī­ ja viens no mediju pārstāvjiem. Krištopāna vārds tika locīts dzirdami, pat stāvot rindā pēc uzkodām, kāds vācietis pūta: “Krištopāns... Krištopāns...” Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Uzvara pār spēcīgo Latviju Krištopāns ar precīzu metienu atklāja spēles rezultātu, un latvieši atraisīti sāka spēli. Pirmā puslaika otrajā daļā pamazām sāka pieaugt vāciešu pārsvars — vispirms latvieši nonāca iedzinēju lomā ar 7:11, bet 30. minūtē uz tablo jau iedegās satrauco­ šais 10:16. Taču sekundi pirms pārtrau­ kuma Politers paguva atspēlēt svarīgus

vārtus. Otrajā puslaikā vācieši turpināja uzņemto kursu, palielinot handikapu līdz pat septiņiem goliem. Kādā no epizodēm pašaizliedzīgi vārtus glāba Puriņš, bum­ bu atvairot ar seju un paliekot nokdaunā. Cīņu savās rokās ņēma Dude, Krištopāns, Ermanis, un pēc Jurdža metiena 50 sekun­ des pirms spēles beigām Vācijā par veseri iesauktais Jurdžs ar labu metienu rezultā­ ta starpību samazina līdz minimumam — 27:28. Tribīnes eksplodē, un, šķiet, teju visa Spektrum arēna ir par Latviju. Skaļi aplausi un sajūsma par mūsējiem! Vācieši izglābās, paņemot pārtraukumu, lai novil­ cinātu spēles laiku. “Ja spēle ilgtu vēl divas minūtes, mēs būtu zaudējuši,” sacīja žurnālists Štāts, no­ rādot, ka trenerim pie Vācija izlases stū­ res dienas ir skaitītas. “Aizvadījām labu spēli,” pieticīgi iztei­ cās Jurdžs. “Man joprojām sāp zaudējums Holandei. Ja to spēli izņemam no turnīra ārā, mēs ļoti labi sevi šeit prezentējām, un tiešām tas sagādāja prieku.” Cīņas rezultatīvākais spēlētājs Juliuss Kūns, kurš guva astoņus vārtus, uzsvēra, ka vācieši nenospēlēja savu labāko spē­ li, īpaši otrajā puslaikā. “Pieļāvām daudz kļūdu, kas ļāva Latvijai atspēlēties. Es ne­ esmu pārsteigts — ļoti, ļoti gatavojāmies šim mačam. Krištopāns nospēlēja ļoti labi, un mēs zaudējām kontroli pār savu aiz­ sardzību. Mūsu mērķis ir iekļūt pusfinālā, svarīgi saglabāt vēsu prātu,” sacīja 2016. gada Eiropas čempions un Rio olimpis­ ko spēļu sudraba medaļnieks. Mērķi gan piepildīt neizdevās, finišējot 5. vietā. Latvija turnīru pabeidza pēdējā 24. vietā, ko noteica gūto un zaudēto vārtu attiecība. Tomēr latvieši no čempionāta at­ vadījās ar dziļākiem pēdu nospiedumiem un ovācijām nekā Serbija, Ukraina, Bosnija un Hercegovina, Krievija vai Polija, kuras arī turnīrā neizcīnīja nevienu punktu. Nākamajā dienā respektablā Vācijas izdevuma Bild vāku rotāja virsraksts: “Uzvara pār spēcīgo Latviju”. Kā rezumēja kādreizējais Latvijas hand­ bola izlases kapteinis Raimonds Emuliņš, kurš agrāk vadīja arī Latvijas Handbola federāciju, šis čempionāts Latvijai ir vēr­ tējams ar plus zīmi. “Tas ir novērtējums vairākām handbola paaudzēm — šis starts finālturnīrā bija mērķa īstenojums, kurš kādreiz šķita kas neiespējams, bet tagad čempionāta laikā kļuva par stabilu realitāti,” sacīja Emuliņš. Laiks gatavoties pasaules čempionā­ tam. ©

Kristaps ZAĻKALNS no Tronheimas

51


INTERVIJA

Krištopāna

PIRMS un PĒC Tā kā Latvijas handbola izlases debija Eiropas čempionāta finālturnīrā bija vēsturisks notikums Latvijas sportam, piedāvājam izlases līdera Daiņa Krištopāna divas versijas par un ap turnīru — pirms un pēc meistarsacīkstēm. Žurnāls Sports vienu no labākajiem Eiropas handbolistiem intervēja Rīgā divas nedēļas pirms čempionāta un pēc tam Tronheimā — uzreiz pēc meistarsacīkstēm, fokusējoties uz konkrētā brīža aktualitātēm.

PIRMS ČEMPIONĀTA Rīga 28.12.2019.

— Kāda ir atmosfēra komandā, gatavojoties vēsturiskajai debijai Eiropas čempionātā? — Domāju, mēs vēl neesam aptvēruši, ka brauksim uz Eiro­pas čempionāta finālturnīru. Trenējāmies, gatavojāmies, daudz strādājām individuāli, tostarp pie fiziskās sagatavotības trenera Ērika Visocka un fizioterapeites Agates Ādiņas. Dau­dziem ir mikro­traumas. Treniņi ir baudāmi, taktikai pievērsīsimies vēlāk. — Latvijas izlases spēlētāji vēl nekad nav dzīvojuši tik ilgu laiku visi kopā. — Jā, domājām, vai nepiemetīsies zem­ ūdens sindroms — kad sāk viens otram uz nerviem krist. Es izlasē jūtos ļoti labi. Klubā spēlētājam ir lielāka atbildība — pienākumi ir rakstīti uz papīra un par to veikšanu saņem algu, bet izlasē mēs esam sevis, valsts dēļ, mēs cenšamies un neviens neko nevar mums pārmest. Atdodu no sevis izlasē maksimumu — tā ir forša izjūta. — Mēnesi pirms valstsvienības no­ metnes sākuma iedzīvojies savainoju­mā. Kas notika? — Tas notika noguruma iespaidā. Ar Vardar spēlējām pret serbiem. Izspēlējot vairākumu, izlēcu un piezemējos uz pretspēlētāja pēdas... Izgriezu potīti — sastiepu saites. Bija liela hematoma — asinsizplūdums zem ādas ar pampumu, no kura ilgi nevarēju tikt vaļā vēl tad, kad sāpes jau sen bija pazudušas. Pēc tam Vardar bija atbildīga cīņa Brestā, pats gribēju spēlēt. Tad jau abas potītes bija noteipotas, taču acīmredzot pampums lika par sevi manīt un atkal sastiepu to pašu cīpslu. Trīs nedēļas nomocījos, pirms Ziemassvētkiem pamazām varēju atsākt trenēties. — Varbūt no defekta sanāk efekts? Būsi atvilcis elpu. — Kā man teica Parīzes Saint Germain treneris Rauls Gonzaless, dažkārt savainojumi nāk

52

par labu — spēlētājs var atpūsties, izraujoties no spēļu rutīnas, un atgriezties laukumā ar dubultu jaudu un asākām emocijām. — Komandas galvenais treneris Ar­ mands Uščins uzsver, ka Latvijas izlases bīs­tamākais ierocis ir cīņasspars. Taču bez cīņasspara un tevis noteikti vēl kas ir komandas arsenālā!? — Atšķirībā no klubiem izlases ir spiestas spēlēt vienkāršāku handbolu, tādēļ valstsvienībā vairāk telpas paveras individuālajai meistarībai — divcīņām, epizodēm divi pret divi, atstrādājot dažādus mazākus taktiskus elementus. Domāju — varam pretiniekus paķert uz viltu, ļoti gribētu tā uzspēlēt. Piemēram, līnijā Ingaru [Dudi] izvirzīt pret vājāku pretinieku vai spēles vidū pats pacīnīties viens pret vienu. Ierocis ir arī tas, ka pretinieki mūs lāgā nepazīst — spāņi un vācieši sen nav spēlējuši pret mums, bet analizēt pretiniekus video nav gluži tas pats, jo tikai spēlē no pretinieka darbībām tu vari uztvert šīs izjūtas un kustības. — Vai pieļauj, ka pretinieki Latvijas izlasi varētu arī nenovērtēt? — Protams, Spānija un Vācija mēdz šādas spēles aizvadīt ar 50 procentu atdevi. Saku pēc savas pieredzes — laukumā vienmēr nevar iziet maksimāli gatavs. Bet ir jābūt simtprocentīgi gatavam, citādi brīnumu sportā pietiek. — Mums ir ļoti talantīgi jaunie spēlētāji — kā Ņikita Pančenko vai saspēles vadītājs Endijs Kušners, kuram ir tikai 16 gadu, taču viņš jau ir nonācis Parīzes Saint German redzeslokā. — Domāju, tā būtu laba doma paņemt sastāvā Kušneru, tā viņam būtu superpieredze, tas būtu arī izlases interesēs viņu maksimāli attīstīt — viņš ir nākamais Latvijas izlases spēlētājs. — Aizvadīsiet tikai vienu pārbaudes spēli pret Norvēģijas B izlasi, kuru vada

Latvijas speciālists Valērijs Putāns, pēc tam arī treniņu spēle, kurā rezultāts netiks fiksēts. Kā tu vērtē, ka sagatavošanās posmā neaizvadīsiet nevienu pārbaudes spēli pret elites komandām? — Domāju, ka tas ir saprātīgs lēmums. Zinot, ka mēs visi neesam profesionāļi, slodze treniņos ir diezgan liela. Spēlēt turnīru — tas nozīmē aizvadīt trīs spēles nepilnās trijās dienās, tas ir smagi arī profesionāļiem. Norvēģija ir TOP5 komanda, un otro izlasi es nevērtētu zemu — tie ir tie paši spēlētāji, kuri sedz muguras Norvēģijas zvaigznēm. Būs, ko pamēģināt, turklāt ar treneri Putānu varēsim sarunāt, lai varam izmēģināt spēli pret dažādām aizsardzībām. Lieliska iespēja, tā nav nekāda spēlēšana pret banānu republikas valstīm. — Tronheimā ieceļosiet agri — gandrīz nedēļu pirms čempionāta. Vai tāda ierašanās laikus palīdz? — Aklimatizācija ir svarīga. Vienmēr labāk, ja pirms turnīra notikuma vietā pavada ilgāku laiku. — Latvijas handbola izlase saņēma Latvijas Gada balvu sportā kā Latvijas labākā sporta spēļu komanda. Vai šī atzinība ietekmēja komandas noskaņojumu? — Bijām gandarīti, jo ieguldītais darbs bija patiešām liels. Apsveicām cits citu, bet laika svinībām nebija. Neesam kā basketbola izlase, kas spēlē katrā Eiropas čempionātā, vēl nevaram tik tuvu stāvēt grandiem. — Klubā trenējies divas reizes dienā — tik, cik dažiem Latvijas izlases kandidātiem ir iespēja visā nedēļā. Ar kādu rezultātu būsi apmierināts, atgriežoties no Tronheimas? — Negribu uzlikt uzdevumu. Noteikti uzvarēt Nīderlandi un iekosties abās lielvalstīs. Kāpēc gan ne?

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Dainis KRIŠTOPĀNS Handbolists Dzimis

1990. gada 27. septembrī Ludzā

Augums, svars

213 cm, 135 kg

Izglītība

Ludzas ģimnāzija

Pirmais treneris

Andrejs Grebežs, Andrejs Narņickis

Spēlējis

HK Latgols (Latvija), Prešovas Tatran (Slovākija), Al Rayyan (Katāra), Brestas HK Meshkov (Baltkrievija), Vardar (Maķedonija)

Lielākie sasniegumi

EHF Čempionu līgas čempions, SEHA līgas čempions, Maķedonijas čempions, Slovākijas čempions, nominēts 2019. gada labākā Latvijas gada sportista balvai

Ģimenes stāvoklis

neprecējies, ir draudzene

Valodas

latviešu, latgaliešu, krievu, slovāku, vācu

PĒC ČEMPIONĀTA

Foto: Romāns Kokšarovs, F64

Tronheima 13.01.2020.

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Tikai viena precīza metiena pietrūka, lai Latvija nostātos līdzās valstij, kurā ir 750 000 reģistrētu handbolistu, — Vācijai. Kā tas ir iespējams? — Tā ir psiholoģija — pret vāciešiem spēlējām bez spiediena, ļoti labi nospēlēja vārtsargi. Treniņā pirms spēles izmēģinājām daudz ko jaunu, vāciešiem aizsardzībā ir tikai divi taktiskie zīmējumi. Šoreiz viņiem bija jāiztur spiediens — jāuzvar, bet te atnāk latvieši, kuri nav pat profesionāļi, un sāk viņus vazāt pa laukumu ar tikko izdomātām shēmām.

53

›››


INTERVIJA

— Vēl otrā puslaika sākumā no malas izskatījās, kā vācieši soli pa solim virzās uz to, lai salauztu spēli, panākot +7. — Sākums mūs nedaudz nošokēja. Iekritām aizsardzībā stulbās situācijās un zaudējām vārtus. Apgriezienus uzņēmām vēlāk. Skaidrs, ka arī vācieši nav no dzelzs un spēki viņiem izsīka. Viņi mēģina spēli veidot vairāk individuāli, mēs spēlējām gudrāk. Mēs neesam banāni, kurus var vienkārši apspēlēt. — Kuru no partneriem uzbrukumā varam uzslavēt? — Gribu izcelt Nilu (Kreicbergu), varējām viņu izmantot vairāk arī pret Nīderlandi un Spāniju. Sekoju līdzi viņa spēlēm Čempionu līgā — somu klubs Nilu izmanto spēlē viens pret viens, lai iekustinātu partnerus, kad komandai spēle sāk noplakt. Kopā ar Nilu izgājām cauri taktikai, lai izdomātu kaut ko jaunu un pārsteigtu vāciešus — beidzot paņēmām spēles laukuma tāfeli un bīdījām kauliņus. Un redzējām — bija rezultāts. — Ko tieši taktiski centāties izpildīt? — Vācieši gribēja spēlēt aktīvu aizsar­ dzību pēc vienkāršākajām spāņu shēmām. Tādēļ mēs centāmies aizsargu apskriet pa abām pusēm, tad pašiem vajadzēja tikai pareizi pašķirties, un viss. — Ar ko tev paliks atmiņā šī debija Eiropas čempionātā? — Pirmais mačs, un uzreiz pret čempioniem — Spāniju. Šis ir grandiozs turnīrs, lieliskas izjūtas! — Čempionātā pirmos soļus spērāt izcili, bet pēc tam spāņi nodemonstrēja savu ātrumu. — Spēlei pret spāņiem bijām gan labi noskaņojušies, gan sagatavojušies, vārtsargs sākumā glāba. Redzējām, ka varam spēlēt, bet otrajā puslaikā kaut kas mums nesanāca, spāņi pārsteidza ar atsevišķām individuālām kvalitātēm, kamēr mēs pieļāvām tehniskas kļūdas, pazaudējām bumbu. Žēl, ka rezultāts izskatījās nedaudz sliktāk, nekā reāli bija pati spēle un darbs, ko labu tajā padarījām. — Aizvadīji laukumā visu spēli no zvana līdz zvanam. Pats maiņu neprasīji. Vai tā nebija kļūda, kas laupīja spēkus visgaidītākajam mačam pret Nīderlandi? — Lieta tāda, ka divus mēnešus nebiju aizvadījis nevienu oficiālu spēli — nospēlēju tikai vienu treniņspēli divas dienas pirms čempionāta (pret Norvēģijas B izlasi) — nebiju pilnvērtīgi trenējies. Pats biju patīkami pārsteigts, cik labi jutos. Pēdējā spēlē pret Vāciju pirmā puslaika beigās jutos, ka esmu iesēdies bedrē, laikam organismam pietrūka skābekļa — izdarīju tādus metienus, kādus parasti neizpildu, — pa vārtsarga stūri, pa tuvāko vārtu stūri... — Nīderlandei spēle gāja no rokas ar uzviju, kamēr Latvijai nekas nesanāca. — Nebija laika gatavoties šai cīņai, nepaspējām neko īpašu sagatavot. Gaidījām, ka holandieši spēlēs aktīvu aizsardzību, bet viņi

54

Foto: Romāns Kokšarovs, F64

›››

Kam lai Dainis iespēlē? Latvijas izlases galvenais treneris Armands Uščins (pirmais no labās) kopā ar palīgiem prāto, kā atbrīvot ceļu uz vārtiem

pārsteidza ar aizsardzību 6—0 (kad visi spēlētāji spēlē vienā līnijā, priekšā nevienu neizvirzot). Nebija tik daudz kļūdu, cik paši nesametām vārtus. Savukārt viņi mūsu aizsardzību izretināja, komandai bija jūtams psiholoģiskais slogs, pie kura ne visi ir pieraduši. — Komandas galvenais treneris Armands Uščins sacīja, ka pret holandiešiem varēji būt aktīvāks. — Tas jau nav basketbols, kur vari atnākt un mētāties. Sākumā taktiski spēlējām uz kreiso pusi. Vienmēr saku — priekš kam man skriet iekšā barā, ja nespēlē kombināciju uz mani, tas būtu pagalma handbols. Ja būtu spēlējuši uz mani, varbūt izskatītos aktīvāks. Nekas, otrajā puslaikā uzspēlējām uz otru pusi, un arī es guvu vārtus. — Vai var teikt, ka holandieši taktiski piespieda izslēgt tevi no spēles zīmējuma? — Nē. Vienkārši saspēles vadītājs nospēlēja vairāk uz kreiso pusi. — Kā jūtas tavas kājas? Dienu pirms tikko apspriestākās čempionāta atbildīgākās cīņas treniņu pabeidzi ātrāk un ar ledus maisu uz potītes. — Abas potītes ir izčakarētas. Ja viena izskatās labi, otra — atkal sapampusi. Čempionāts ir beidzies, un klubā iedeva trīs brīvas dienas. Mēģināšu veikt rehabilitāciju un atgriezties laukumā nākamajā Čempionu līgas spēlē vesels. — Komandas fizioterapeits Ēriks Visockis detalizēti paskaidroja, kā trau-

mas fiziski ierobežoja tavu kustību amplitūdu un virzienus. — Grūti spriest, cik tas ko ietekmēja. Koncentrēšanās un adrenalīns dara savu — dažreiz arī caur sāpēm var skriet. — Kādi ir pirmie secinājumi par čempionātu kopumā? — Vajag beidzot kaut ko mainīt. Spēlē redzējām, ka visi spēlētāji var nospēlēt 60 minūtes līmenī. Tā tomēr ir izlase, nevis klubs, kur spēlētāji kopā ir ilgstoši un saspēlējušies tik labi, ka no partneru acīm var nolasīt, ko katrs grib darīt. Kopumā super — esmu par mūsu komandu patīkami pārsteigts. Vajag sākt ātrāk mācīties un gatavoties — tūdaļ jaunā paaudze ienāks Latvijas izlasē, vajag beidzot ieviest kādu sistēmu. Visbeidzot visi pārliecinājās, ka ar visām izlasēm varam spēlēt. Visi esam tikai cilvēki — panākumu atslēga slēpjas tajā, kurš ir labāk sagatavojies un taktiski zina vairāk par otru komandu. — Kāds mērķis tev ir sezonas turpinājumam? — Klubā Vardar mums nomainījās galvenais treneris. Redzēs, kā būs — jauns treneris, kurš nav spānis... Sezona jau tāpat brūk kopā. Redzēs, kāda klubā būs finansiālā situācija. ©

Kristaps ZAĻKALNS

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


IESPĒJA

Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA) prezentēta pirmā latviešu valodā uzrakstītā grāmata par kāpšanas sportu Kāpšanas sports. Teorija un prakse, kas izdota zīmīgā laikā, jo šis sporta veids šovasar debitēs olimpiskajās spēlēs Tokijā. Grāmatas autores ir LSPA asociētā profesore Inga Liepiņa un kāpšanas sporta trenere Santa Vilka.

“Š

obrīd Latvijas sporta un izglītī­ bas speciālistu pieprasījums pēc labas literatūras sporta jomā ir nepārprotams, īpaši tas izpaužas nosacīti mazāk pazīstamos un jaunos sporta vei­ dos,” grāmatas atvēršanas svētkos uzsvē­ ra LSPA rektors Juris Grants. “Tāpēc ir gandarījums, ka grāmatas autoru piere­ dze un zināšanas ir apkopotas izdevumā, kas kāpšanas sporta praktiķiem varētu sniegt pozitīvu impulsu sporta veida tā­ lākā attīstīšanā un jaunu meistarības vir­ sotņu sasniegšanā.” Arī Alpīnistu savienības prezidents Mihails Pietkevičs pauda gandarījumu par šo grāmatu, kas sniedz vērtīgas zināšanas par sporta veidu: “Abas autores ir apkopo­ jušas un ļoti meistarīgi savijušas grāmatā pašu labāko — Ingas [Liepiņas] milzīgās teorētiskās zināšanas un docētājas pieredzi Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Foto: Romāns Kokšarovs, F64

Pirmā grāmata par kāpšanas sportu latviešu valodā

Teorētiķe un praktiķe. Grāmatas autores: LSPA asociētā profesore, pedagoģijas zinātņu doktore Inga Liepiņa (no kreisās) un trenere, daudzkārtēja Latvijas un Baltijas čempione kāpšanas sportā Santa Vilka

ar Santas [Vilkas] praktiskajām iemaņām un atzīstamo sportistes pieredzi.” Savukārt abas autores norādīja, ka centušās aprakstīt ne tikai kāpšanas disciplīnas, bet sniegt arī sportis­ tu raksturojumu, iezīmēt sporta veidam piemītošās traumas. Grāmatā apkopoti arī dažādi vingrinājumi tehnikas un fiziskās sagatavotības pilnveidei, kurus izmanto pasaulē labi zināmi kāpēji. Izdevumā, balstoties uz spor­ ta zinātnieku pētnieciskajām atziņām, iespējams iepazīties ar kāpšanas sportu un tā disciplīnām, kā arī skatāmi prak­ tiski vingrinājumi sportistu speciālajai fiziskajai sagatavotībai kāpšanas tehni­ kas pilnveidē, ieskaitot iesildīšanās un atsildīšanās vingrinājumus. Atrodama arī informācija par spēlēm un rotaļām pie un uz kāpšanas sienas.

Lasāmi arī padomi par psiholoģisko un taktisko sagatavošanu kāpšanas sportā, par pirkstu un roku teipošanu, kā arī aprakstīti sportistu un treneru ētikas jautājumi. Grāmatas autore Inga Liepiņa vairāk nekā 20 gadus strādā ar bērniem un jauniešiem, ieskaitot arī LSPA studentus, vada sporta tūrisma un kāpšanas spor­ ta nodarbības, Santa Vilka ir jaunatnes centra Daugmale kāpšanas sporta trenere, viņa ir vairākkārtēja Latvijas, Baltijas un Krievijas čempione kāpšanas sportā un alpīnismā, kā arī piedalījusies Eiropas un pasaules čempionātos. Grāmata izdota LSPA sadarbībā ar apgādu Jumavu. Tā nopērkama tirdznie­ cības tīklā Jumava un internetveikalā gramata24.lv. ©

Ilze ĀĶE-VĪKSNE 55


ČEMPIONS

Gata Garklāva

pirmais Latvijas kauss Pēc četru gadu pārtraukuma Latvijas kausu izdevies atkarot trenera Raimonda Vildes vadītajai Rīgas komandai RTU/Robežsardze. Daugavas sporta namā finālspēlē daudzo skatītāju priekšā nākamo uzvarētāju rindās rezultatīvāko sniegumu demonstrēja Gatis Garklāvs, palīdzot trijos setos uzveikt līdzšinējos trofejas īpašniekus Jēkabpils Lūšus. Garklāvam, kurš dzimis Jēkabpilī, bet piekto sezonu spēlē rīdzinieku rindās, šis bija pirmais Latvijas kausa čempiona tituls karjerā.

P

ēdējos gados Latvijas vīriešu volej­ bolā tieši RTU/Robežsardzes un Jēkabpils Lūšu savstarpējās cīņās visbiežāk tika noteikti valsts svarīgāko trofeju īpašnieki. Tā bija 2016. un 2017. gada Latvijas kausa izcīņas finālā, kad pārāki bija jēkabpilieši. Ar viņu uzva­ ru beidzās arī 2018. un 2019. gada finālsērijas. Šīs sezonas pirmo lielo tro­ feju ieguva rīdzinieki, vēl jau priekšā arī trešā apļa un izslēgšanas turnīra cīņas Baltijas līgā, bet pavasarī RTU/ Robežsardzes un Jēkabpils Lūšu ceļi atkal varētu krustoties Latvijas čempionāta

56

zelta sērijā. Ar viņu uzvaru beidzās arī Latvijas čempionāta 2018. un 2019. gada finālsērijas

Pašu izcīnītā uzvara Credit24 Baltijas līgas šīssezonas abās savstarpējās spēlēs gan Rīgā, gan Jēkabpilī pārāki bija pašreizējie valsts čempioni Jēkabpils Lūši, taču pagājušā ga­ da 22. decembrī 550 skatītāju piepildītajā Daugavas sporta namā trijos setos uzva­ ru guva rīdzinieki. Turklāt Jēkabpils ko­ manda nevienā setā neguva vairāk par 22 punktiem.

“Paši bijām sapurinājušies uz šo spēli. Beidzot nospēlējām kā komanda — visi kopā. Sezonas sākumā pārāk bieži nebijām apmierināti viens ar otra sniegumu, ­ viens uz otru bubinājām. Kausa izšķirošajā mačā visi bija lieliskā noskaņojumā, cīņasspars nepazuda arī tajā setā, kad bija liels pārsvars,” sarunā ar žurnālu Sports komentēja Gatis Garklāvs. “Pēc traumas vēl neesmu atgrie­ zies ierastajā ritmā. Finālā noritēja aktīva cīņa, bija daudz jāpārvietojas, jālēkā. Tomēr brīžiem jutu, ka celis vēl iesāpas. Izturēju līdz galam, palīdzot komandai uzvarēt.”

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Gatis GARKLĀVS RTU/Robežsardzes volejbolists Dzimis

1986. gada 22. janvārī Jēkabpilī

Augums, svars

201 cm, 103 kg

Lēciena augstums

330 cm

Inventārs

Nike spēļu forma, Adidas Dame 4 apavi (basketbola modelis)

Pirmais treneris

Edvīns Griķis

Volejbolista Rīgas Volejbola skola (treneri karjera Edvīns Griķis, Olga Bogda­ nova), VK Vecumnieki, VK Aizkraukle, Poliurs/Ozolnieki, Francijas Strasbourg (2014./2015. gada sezona), RTU/Robežsardze

— Gan kausa izcīņas pusfināls pret Daugavpils komandu, gan fināls tika uzvarēts trijos setos. — Ceļš uz Latvijas kausa finālu nemaz tik viegls nebija, jo pirmajā kārtā cīņā pret Vecumniekiem neizvairījāmies no zaudējumiem setos, abas reizes uz­ varot ar 3:1. Jēkabpils Lūši trenējas kā profesionāļi, noteikti vairāk par mums, jo mēs to darām pēc darba. Klasiskais grafiks ir tāds, ka trenējamies kat­ ru darba dienu, bet pēc tam sestdienās un svētdienās spēles. Ja svētdien bijusi smagāka spēle vai tālāks izbrauciens, tad Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

pirmdienā saņemam brīvdienu. Latvijas kausa izcīņas pirmās kārtas spēles bi­ ja darba nedēļas vidū, kad pēc dar­ ba vēl plkst. 20.00 mačs Vecumniekos. Ilgtermiņā šāds grafiks strādājošiem cilvēkiem nebūtu parocīgs. — Šī sezona traumas dēļ tev sākās daudz vēlāk nekā citiem komandas biedriem. Cik daudz laika nepieciešams, lai sasniegtu savu labāko sportisko ­formu? — Ceļgala saišu savainojumu guvu apmēram mēnesi pirms sezonas sākuma. Treniņa laikā sajutu tādu kā dūrienu ceļ­ galā, pēc tam ultrasonogrāfijā tika konsta­

Darbs

Carguru

Ģimene

sieva Anete, meita Annija (nepilni divi gadi)

Foto: Renārs Buivids, Sports

Lielākie divkārtējs Latvijas čempions sasniegumi RTU/Robežsardzes sastāvā sportā (2016. un 2017. gads); Lat­ vijas kausa ieguvējs RTU/Ro­ bežsardze (2019. gads); Fran­ cijas amatieru klubu kausa vi­ ce­čempions Strasbourg sastā­ vā; Latvijas čempionāta Nacio­ nālās līgas uzvarētājs SK Aiz­ kraukle sastāvā (2012. gads)

tēts gan saišu plīsums, gan šķidruma uz­ krāšanās ceļgalā. Gandrīz pusotru mēnesi neko nedarīju, pēc tam lēnām sāku ar no­ darbībām pie fizioterapeites Montas Puides, rehabilitācijas laikā ļoti palīdzēja arī Jānis Vanags. Pirmais solis bija ātra uzkāpšana pa trepēm, bet pēc tam jau sāku arī skrai­ dīt, lēkāt. Sezonas sākumā braucu līdz ko­ mandai, sēdēju malā, atbalstīju un plaudē­ ju. Pēc atgriešanās laukumā priecājos par šīm izjūtām kā mazs puika, kuram piepil­ dījies kāds sapnis. Skaidrs, ka vēl nepie­ ciešams strādāt, lai atgrieztos optimālajā sportiskajā formā.

›››

57


ČEMPIONS

Foto: Renārs Buivids, Sports

›››

Kārtējais punkts. RTU/Robežsardze ar Gati Garklāvu (no labās) sastāvā kausa finālā

Triumfa mirklis. RTU/Robežsardzes volejbolisti saņēmuši medaļas un kausu. Pirmais no labās — Gatis Garklāvs

Draugus un paziņas šķir tīkls

Latvijas vicečempioniem, bet 2014. gadā ieguvām bronzas medaļas (Gatis Garklāvs tajā sezonā bija viens no komandas līderiem — R.B.). — Kā notika pats straujākais pa­vēr­ siens karjerā — pārcelšanās no Ozol­ niekiem uz Strasbūru? — Jau sen bija vēlme izmēģināt spēkus kādā klubā ārpus Latvijas, taču ilgāku lai­ ku to neizdevās īstenot. Pēc sadarbības uz­ sākšanas ar aģentu jau drīz vien sa­ ņēmu piedāvājumu spēlēt Francijas klubā Strasbourg. Pēc apspriešanās ar sievu, kura toreiz vēl bija draudzenes statusā, kopīgi pieņēmām lēmumu doties uz Franciju. Lai arī Strasbourg VK spēlēja Francijas trešajā spēcīgākajā līgā Nationale 1, spēlētājiem tika nodrošināti profesionāli apstākļi. Vienīgais, par ko mums bija jāuztraucas — kārtīgi jātrenējas un spēlēs jārāda labākais snie­ gums. Laika gaitā Strasbūras komandā mainījās vadības pārstāvji un līdz ar to arī spēlētāju izvēles politika. — Latvijā atgriezies tad, kad vēl Ozolnieku klubs startēja arī Baltijas līgā, taču izvēle krita uz Rīgas komandu. — Treniņi un mājas spēles notiek tuvāk manas ģimenes dzīvesvietai Garciemā. Arī pēc darba ir daudz ātrāk nokļūt līdz treniņu vietai. Pēc spēlēšanas Francijā izvēli par labu RTU/Robežsardzei noteica ko­ mandas atrašanās Rīgā un, protams, arī pieredzējušais treneris Raimonds Vilde. Ja ir atrasts labs darbs, tad negribas nokļūt situācijā, kad to nevar apvienot ar volejbo­ la spēlēšanu. Arī vēlme pēc iespējas vairāk būt kopā ar ģimeni ir ļoti svarīga.

— Latvijas klubu volejbolā spēlētāju pāreja no vienas komandas uz otru nav retums. Cik grūti ir spēlēt, kad gandrīz visi spēlētāji viens otru ļoti labi pazīst? — Kā jau Latvijas sportā — ārpus laukuma visi ir draugi, bet laukumā — konkurenti. Ar brāļiem Āboliņiem savu­ laik spēlēju kopā Ozolniekos, pēc tam ar Armandu bijām kopā RTU/Robežsardzes rindās, bet šajā sezonā Rīgas koman­ du pārstāv Aivis. Savukārt Armands Āboliņš ir sīvāko konkurentu jēkabpiliešu sastāvā. Latvijas volejbolā Baltijas mērogam atbilstošu spēlētāju nemaz tik daudz nav, tādēļ arī komandu veidotājiem diez cik liela izvēle nav — papildinājums uz nākamo se­ zonu jāmeklē vien konkurentu nometnēs. Spēlētāju izvēli, protams, nosaka finansiālais piedāvājums, kluba atrašanās vieta, noteikti arī plānotais spēles laiks. Jēkabpilī pirms spēlēm bijusi iespēja aprunāties arī ar līdzjutējiem, bet pēc tam jau mača laikā no tribīnēm komplimentus vairs nevar izdzirdēt. — Cik liela iespēja ir pārsteigt sāncenšus? — Katrai spēlei gatavojas — tiek analizēti pretinieki un tas, kā apstādināt sāncenšu labākos spēlētājus. Protams, ne vienmēr viss izdodas tā, kā iecerēts. Turklāt daudz atkarīgs no pašu parādītā snieguma. Ja mēs visus mačus aizvadītu kā kausa izcīņā, tad varētu cīnīties par uzva­ ru ne tikai ar visiem Latvijas klubiem, bet arī pret spēcīgākajām Igaunijas komandām. Vissliktākais ir doties uz spēli ar kādu no

58

vadošajiem kaimiņu klubiem ar nolemtības sajūtu, tad noteikti neko nevarēs izcīnīt! Baltijas līgā visi sāncenši ir uzvarami, taču tajā pašā laikā visiem varam arī zaudēt.

Ģeogrāfija neaprobežojas ar Latviju — Lai arī esi dzimis Jēkabpilī, vienmēr esi bijis pretējā tīkla pusē šīs pilsētas komandai? — Esmu dzimis Jēkabpilī, bet pirmās nodarbības sākās pēc pārcelšanās uz Rīgu, kad iesaistījos trenera Edvīna Griķa vadīta­ jās nodarbībās Rīgas 28. vidusskolā. Vēl vi­ dusskolas gados treniņus turpināju Rīgas Volejbola skolā pie Olgas Bodganovas, va­ sarā piedalījos arī treniņnometnēs Pils­ rundālē, kur vienlaikus darbojās arī Jurija Deveikus sievas Natālijas vadītā meiteņu grupa. Treneris Deveikus kādā viesošanās reizē bija arī pavērojis mūsu grupas, ar sie­ vas starpniecību izsakot man piedāvājumu izmēģināt spēkus Ozolnieku vīriešu koman­ das treniņos. Pēc RVS absolvēšanas savas gaitas tur­ pināju Ozolniekos, bet ne viss attīstījās, kā plānots, jo potītes lūzuma dēļ vairāk nekā gadu nācās atteikties no sportošanas. At­ grie­ šanās volejbolā sākās ar Nacionālās lī­ gas klubu pārstāvēšanu — vispirms Vecum­ niekos, pēc tam Aizkrauklē, kuras sastāvā arī uzvarēju Nacionālās līgas čempionātā. Pēc tam jau karjeru turpināju Poliura/ Ozolnieku rindās. Tas bija laiks, kad vēlē­ jos sevi pilnvērtīgi pierādīt pieaugušo volejbolā, taču viegli nebija, jo studijas vai darbu nācās apvienot ar dalību treniņ­ procesā Ozolniekos. 2013. gadā kļuvām par

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Renārs Buivids, Sports

ČEMPIONS

Igauņi nav neuzvarami — Pagājušajā sezonā RTU/Robež­sardze kā vienīgā Latvijas pārstāve cīnījās Baltijas līgas Četru finālā, ieņemot 4. vietu. — Tagad jau tas ir aizmirsts, bet, pro­ tams, kādu laiku grauza tā 4. vieta. Ja ņem vērā šīs sezonas sākumā demonstrēto spē­ li, tad 6. vieta (uz 10. janvāri — R.B.) ir visai objektīvs rādītājs. Turnīra laikā tur­ pinām uzlabot sniegumu, jo mērķis ir skaidrs — izcīnīt labāku vietu sezonā, lai izslēgšanas mačos par vietu Četru finālā

2019. GADA LATVIJAS KAUSS VĪRIEŠIEM Ceturtdaļfināli. OC Limbaži/MSĢ— Ezerzeme/DU 3:1 un 1:3 (zelta setā 19:25), Vecumnieki—RTU/Robežsar­ dze 1:3 un 1:3, VK Ozolnieki—Biolars/ Jelgava 1:3 un 0:3. Pusfināli. RTU/Robežsardze—Ezerze­ me/DU 3:0 (25:18, 25:16, 25:14), Jē­ kabpils Lūši—Biolars/Jelgava 3:2 (25:20, 27:25, 20:25, 21:25, 15:7).

Foto: Renārs Buivids, Sports

Fināls. Jēkabpils Lūši—RTU/Robežsar­ dze 0:3 (15:25, 22:25, 20:25).

2013. gadā. Poliura/Ozolnieku sastāvā Gatis Garklāvs (no labās) pamatsastāvā spēlēja kopā ar pieredzējušajiem Raimondu Vilmani un Ivo Baranovski

Līdzjušana sākas ar ģimeni — Sarunas laikā tavās mājās nevar nepamanīt volejbola bumbas. — Mans pirmais vārds esot bijis bumba, un ome pārliecinoši teikusi, ka es būšot sportists. Esmu apņēmies meitai neko neuzspiest, taču ar savu rakstu­ ru nepilnu divu gadu vecumā viņa tiek pie tā, ko vēlas. Pagaidām meitai lielākā Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

volejbola izklaide ir mest bumbu su­ nim. Tad valda liela jautrība. Lai Annija piekristu iet gulēt, iepriekš jānoslēpj bum­ bas. Noteikti vēlos pateikt lielu paldies par atbalstu sievai Anetei un meitai, gan omei un opim, arī pārējiem ģimenes locekļiem. Tas man tiešām ir ļoti svarīgi. Pateicība arī visiem RTU/Robežsardzes līdzjutējiem!

VISI LATVIJAS KAUSA IEGUVĒJI VĪRIEŠIEM 2019. RTU/Robežsardze 2018. Jēkabpils Lūši 2017. Jēkabpils Lūši 2016. Jēkabpils Lūši 2015. Biolars/Jelgava 2014. RTU/Robežsardze 2013. Biolars/Jelgava 2012. Biolars/Jelgava 2011. Poliurs/Ozolnieki 2010. Poliurs/Ozolnieki 2009. Lāse-R/Rīga 2008. Rīga/Lāse-R 2007. Biolars/Ozolnieki 2006. SK Rīga 2005. SK Rīga/LU/Inčukalns 2004. Lāse-R 2003. Lāse-R

pretī būtu vājāki pretinieki. Protams, treša­ jā aplī pakāpties līdz 4. vietai, lai ceturt­ daļfinālā iegūtu sava laukuma priekšrocības, būs ļoti grūti. To redzēsim februāra beigās. Baltijas līgā jau bieži ceturtdaļfinālos notiek kādi pārsteigumi, tādēļ varam arī iekļūt Četru finālā, lai šogad mēģinātu tikt pie medaļām. Noteikti negribētos ceturtdaļfinā­ lā tikties ar Jēkabpils komandu. Lielāks prieks būtu pārspēt kādu Igaunijas klubu. No otras puses skatoties, divu Latvijas ko­ mandu tikšanās ceturtdaļfinālā nodrošinātu valstij pārstāvniecību finālsacensībās. — Mūsu saruna notiek neilgi pēc ga­ du mijas. Kādas medaļas vēlējies Jaunajā gadā? — Vēlētos šosezon uzkārt kaklā divas medaļas. Kausa izcīnīšana ir kā mazs at­ spē­ riena punkts turpmākajai sezonai, jo ir iegūta tā apziņa — ja ļoti vēlamies ko sa­ sniegt, tad varam! Ja būtu jāizvēlas, tad to­ mēr prioritāte varētu būt Latvijas čempio­ nāta zelta medaļa. Cīņa par čempionu ti­tu­lu Latvijā notiks sērijā līdz trijām uzva­ rām, tādēļ skaidrs, ka abām komandām vi­ sus mačus neizdosies aizvadīt vienlīdz sta­ bili, arī psiholoģiskajā ziņā, jo skaidrs, ka Jēkabpilī, kur mājiniekus atbalsta līdzjutēji, ir grūtāk uzvarēt. Bet tajā pašā laikā viesos izcīnīta uzvara varētu dot lie­lāku pārliecību sērijas tur­ pinājumam. Līdzvēr­ tīgu sāncenšu cīņa sērijā ir grūti progno­ zējama. ©

Renārs BUIVIDS 59


LĪDERE

Zvaigznīte starp zvaigznītēm

Pērnā gada izskaņā Šveicē pasaules florbola čempionāta sievietēm Latvijas valstsvienībā iemirdzējās vairākas jaunas zvaigznītes. Viena no spilgtākajām bija 17 gadus vecā Kocēnu Rubenes uzbrucēja Simona Grāpēna, kura kļuva par Latvijas izlases otro rezultatīvāko spēlētāju, gūstot vārtus arī grūtos brīžos. Pēc meistarsacīkstēm Grāpēna saņēma vilinošus piedāvājumus turpināt karjeru Somijā.

Jātrenējas! Simona ir ātra, izveicīga, uz vārtiem tendēta kreisās malas uzbrucēja, kurai ir retāk sastopamais kreiļa satvēriens nū­ jai. Simona gan raksta ar labo roku. Valmieriete nacionālajā izlasē sevi ar blīk­ šķi pieteica pirms pasaules čempionāta Sešu nāciju turnīrā Polijā, kad viņai bija vēl tikai 16 gadu. Kāda ir Simonas pa­ nākumu recepte? “Jādara tas, ko jebkurš augsta līmeņa sportists dara — jātrenē­ jas!” norāda Grāpēna. “Man ir paveicies ar dzīvesvietu. Turpat Rubenes komandā spēlēju kopā ar Latvijas labākajām florbo­ listēm, kas rada vēlmi attīstīties. Dzenam cita citu uz priekšu, un tas motivē!” Simona pirmo reizi florbola nūju paņē­ musi rokās astoņu vai deviņu gadu vecu­ mā sporta stundā. “Jau tad man florbols iepatikās un diezgan labi sanāca uz citu klases biedru fona. Vidzemē florbols ievē­ rojami attīstījās. Tāpēc arī mums skolā deva nūjas un lika pildīt dažādus vingri­ nājumus. Tas bija vienīgais sporta veids,

60

kurš man neapnika, un gribēju spēlēt vēl un vēl,” stāsta florboliste. Līdz kādā die­ nā Simona paziņoja mammai: “Gribu tre­ nēties arī pēc stundām!” Tieši mamma ar savu piemēru meitai bija radījusi intere­ si par sportu. “Mamma atrada klubu. Rubenes ko­ mandā bija ļoti atsaucīgi un izpalīdzī­ gi treneri, bija prieks trenēties. Daudz skaidroja, iemācīja pamatus un lēnām lika klāt visu pārējo,” Simona sākusi trenē­ ties pie Latvijas lepnuma balvas laureāta Jāņa Daiņa. Vēlāk meistarību slīpējusi arī kopā ar puišiem Ivara Jēkabsona vadībā.

Vēsturiskie pirmie 2017. gadā Simona debitēja Elvi sievie­ šu virslīgas turnīrā, sezonas beigās izpelno­ ties labākās debitantes balvu. 2018. gada pavasarī aizvadīts U-19 pasaules čempio­ nāts pie divus gadus vecākām meitenēm. “Sava veida pieredze ar pasaules čempionā­ tiem man jau bija bijusi,” piebilst Simona. Aizrautīgā spēlētāja ir liela šausmu filmu cienītāja. Vaicāta, kas spilgtāk pa­ licis prātā — čempionāta astotdaļfinālā gūtais hat-trick pret Norvēģiju (lasi — sarūpētās šausmas norvēģiešu aizsardzī­ bai) vai viņas izpildījumā komandas vienī­ gie vārti pret pasaules čempioni Zviedriju, Simona pārsteidz: “Mani pirmie vārti pa­ saules čempionātos pret Slovākiju.”

Pietrūka iegūtais Apakšgrupu turnīrā latvietes eksami­ nēja spēcīgā Čehija, strauji progresēju­ sī Slovākija un varenā Zviedrija. “Turnīra sākumā pietrūka pieredzes, un Čehija (2:14) diezgan ātri parādīja spēku,” vērtē Simona. “Spēles otrajā pusē spējām sa­ vākties, beigās tikām pie diviem vārtiem,

Foto: Ritvars Raits

L

atvijas izlase savu 12. pasaules čempionātu Neišatelē aizvadīja ar mainīgām sekmēm, pirmo reizi fini­ šējot ārpus labāko septītnieka — 8. vietā. No vienas puses, protams, rezultāts varē­ ja būt labāks, no otras — valstsvienībā notiek paaudžu maiņa un čempionāts tika aizvadīts ar astoņām (!) debitantēm. Sarkanbaltsarkanajām uzbrukuma mo­ toriņš bija Kocēnu Rubenes talantīgais trio — Simona Grāpēna (5+4), par vi­ ņu pusotru gadu vecākā Laura Gaugare (6+4) un Jūlija Rozīte (2+1). Aizsardzībā partneres piesedza vēl viena Rubenes vien­ audze — Samanta Bērziņa. Vārdu šoreiz devām jaunākajai no spožā virknējuma.

kas bija svarīgi, lai nenokārtu galvas un būtu kas pozitīvs paņemams līdzi uz nā­ kamo spēli pret slovākietēm.” Svarīgākā grupas spēle, lai iegūtu no­ mināli vieglāku pretinieku astotdaļfinā­ lā un ceturtdaļfinālā, bija pret Slovākiju (5:7). “Spēlējām labāk. Pašu kļūdas gan atnesa nevajadzīgus vārtu zaudējumus, un trešā perioda galotnē vairs nespējām at­ spēlēties... Žēl, jo pietrūka tikai nedaudz,” pārdzīvo Grāpēna. Pēdējā apakšgrupas cīņā pretī stājās titulētā Zviedrija (1:16). “Pirmajā perio­ dā diezgan sekmīgi spēlējām aizsardzībā un zviedrietēm nemaz tik viegli neklā­ jās, meitenes cīnījās ļoti labi. Domāju, mums pietrūka pieredzes un bezbailības, lai pieturētu bumbiņu, nevis veidotu āt­

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


LĪDERE

Simona GRĀPĒNA Florboliste Dzimusi

2002. gada 30. oktobrī

Izglītība

J. Endzelīna Kauguru pamatskola, Valmieras sākumskola, Valmieras Valsts ģimnāzija, Valmieras 5. vidusskola

Mīļākais mācību priekšmets

angļu valoda

Pirmais treneris

Jānis Dainis

Lielākie sasniegumi sportā

Elvi virslīgas labākā debitante 2017./2018. g., 8. vieta PČ 2019. g. Šveicē, 9. vieta U-19 PČ 2018. g. Šveicē, divkārtēja Latvijas čempione

Citi sporta veidi

slēpošana, riteņbraukšana, pludmales volejbols

Mūzika

Asap Rocky

Filma

Everests, šausmu filmas

No florbola sirds. Simona Grāpēna, pateicoties vienaudzēm no Kocēnu Rubenes, guvusi iespēju pierādīt sevi kā vienu no Latvijas florbola nākotnes līderēm

ras pārejas uzbrukumā, kurās bieži vien vienkārši pietrūka spēka. Pozitīvi, ka zviedrietes nopelnīja astoņas soda minū­ tes pret mums, kas tikai pierāda, ka spē­ lējām aktīvi. Izdevās realizēt vairākumu, kur nostrādāja treniņos iespēlēta kombi­ nācija. Laba pieredze, bet viegli nebija,” nopūšas Simona.

Uz naža asmens Astotdaļfinālā pretī stājās Norvēģija (6:4), kas Latvijai visos čempionātos bijis principiāls un sīksts konkurents. “Cīņa bi­ ja grūta — bija jau uzkrājies nogurums no iepriekšējām spēlēm, šī bija ceturtā spēle četrās dienās... Līdzīga cīņa, kurā realizē­ jām savus momentus un likumsakarīgi uz­ varējām. Mūsu maiņai īpaši laba spēle, jo Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

piedalījāmies visos sešos vārtu guvumos,” atgādina galvenā uzvaras kaldinātāja. Ceturtdaļfināls pret mājiniecēm Šveici bangojošu tribīņu priekšā. “Pirmajā pe­ riodā neizdevās izveidot pietiekami labus uzbrukumus. Šveice panāca jau 5:0 pēc nospēlētām 20 minūtēm. Atlikušo spēles daļu ļoti labi cīnījāmies un izcili realizē­ jām mums dotās iespējas. Arēnā valdīja lieliska atmosfēra!” Sekoja čempionāta vienīgā brīvdiena, pēc kuras nāca spēle pret Poliju (1:6) — pusfināls ceļā uz piekto vietu. “Sliktākā spēle, ko aizvadījām čempionātā,” uzsver Simona. “Polietes apspēlēja mūs diezgan vienkārši.” Savukārt noslēdzošo cīņu par septīto vietu pret vācietēm (3:4) latvietes iesāka la­

bi. “Ātri izvirzījāmies vadībā un noticējām, ka spēle nebūs grūta. Izveidojām labas epi­ zodes, bet pretinieču vārtusardze atvairīja 30 no 33 metieniem. Neizdevās arī spēle nevienādos sastāvos — ielaidām divus vār­ tus mazākumā un vienus — vairākumā.” Čempionāta gaitā Simona saņēma vairā­ kus piedāvājumus no Somijas klubiem, kas ietver ne tikai spēlēšanu, bet nodrošina arī apstākļus dzīvošanai. “Uzskatu, ka vispirms ir jāpabeidz vidusskola un tad var domāt par pārcelšanos uz Somiju vai citu valsti,” piezemēta ir 10. klases audzēk­ ne. Viss vēl priekšā. ©

Kristaps ZAĻKALNS 61


ATSKATS

GADA Latvijas Gada balvas sportā 2019 ceremonijā skeletonists Martins Dukurs saņēma aizvadītā gada labākā sportista titulu, izpelnoties šo balvu jau sesto reizi. Otro gadu pēc kārtas par Latvijas gada labāko sportisti atzina tenisisti Anastasiju Sevastovu. Pie divām balvām tika motosportists Kaspars Stupelis, kurš uzvarēja līdzjutēju balsojumā par gada populārāko sportistu, kā arī tika atzīts par Latvijas gada sportistu tehniskajos sporta veidos.

Foto: Mikus Kļaviņš

karaļi un karalienes Sadalot svētku torti. LOK prezidents Aldons Vrubļevskis (centrā) kopā ar gada labākajiem sportistiem skeletonistu Martinu Dukuru un tenisisti Anastasiju Sevastovu

P

irmo reizi kopš 2005. gada, kad Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) aizsāka Latvijas Gada balvas spor­ tā tradīciju, svinīgā cere­ monija risinājās Latvijas Televīzijā. Mūsu valsts sporta izcilniekus kronē­ ja 14 nominācijās.

Foto: Lauris Vīksne

Ō Pirmajā rindā. No kreisās: Eiropas parlamenta deputāte Inese Vaidere, LMT prezidents Juris Binde un pirmais atjaunotā LOK prezidents Vilnis Baltiņš

62

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


DUKURA UN SEVASTOVAS LIDOJUMS

Foto: Lauris Vīksne

Ar savu klātbūtni svinīgo apbalvošanas ceremoniju pagodināja Latvijas Valsts prezidents Egils Levits ar kundzi, populāri pašmāju mūziķi, aktieri un daudzi citi sabiedrībā cienījami un lielu popularitāti ieguvuši cilvēki. Apbalvošanas ceremonijas tēma bija profesionālajiem sportistiem ļoti labi pazīstama — lidojums. Pasākuma radošā Latvijas Televīzijas komanda skaidroja ka, to varēja saprast dažādos līmeņos: no vienas puses, tas ir saistīts ar neatņemamu profesionālā sporta daļu — ceļošanu no vienām sacensībām uz nākamajām un reālu lidojumu, no otras, tas ir arī augstais mūsu sportistu sasniegumu lidojums, ar ko varam lepoties un kas ir jānosvin. Par Latvijas gada labāko sportistu atzītais Martins Dukurs izcīnīja savu sesto pasaules čempiona un desmito Eiropas čempiona titulu. “Katrs gads sākas no nulles punkta. Skeletons ir mans darbs un mans vaļasprieks — tā ir veiksme un vienlaikus panākumu atslē­ ga, ar ko var kalnus gāzt,” pēc apbal­ vojuma saņemšanas sacīja Dukurs. Gada labākās Latvijas sportistes balvu otro gadu pēc kārtas saņēma tenisa zvaigzne Anastasija Sevastova. Liepājniece sezonas gaitā stabili ierindojās starp TOP20 pasaules spēlētājām un šogad izcīnīja ceturto titulu karjerā, uzvarot Jūrmalas WTA International (Baltic Open) turnīrā — pirmajā WTA turnīrā, kas norisinājies Latvijas tenisa vēsturē. “Es tiešām negaidīju šo balvu, šis bija grūts gads,” uzreiz pēc nokāpšanas no skatuves atzina Sevastova. Atbildot uz žurnāla Sports jautājumu, ko ikdienā Austrijā dzīvojošā tenisiste īsajā laika sprīdī vēlas pagūt Latvijā, Sevastova sacīja: “Kārtīgi paēst Lido restorānā un iziet pastaigā gar jūru.”

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Lai tālu skan! Latvijas Televīziju ar balsīm pieskandina Tautumeitas

››› 63


ATSKATS

Iedvesmojoša saruna. Pludmales volejbolistes Anastasija Kravčenoka un Tīna Graudiņa kopā ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu

Foto: Mikus Kļaviņš

Foto: Lauris Vīksne

›››

64

Sveiks! Kā klājas Helvijam? Ivo Lakučs atbild uz jautājumu Sandim Prūsim par Helvija Babra atgriešanos no bobsleja BMX riteņbraukšanā

Foto: Mikus Kļaviņš

AMBICIOZIE RITEŅBRAUCĒJI

Īkšķis gaisā. Treneris Genādijs Samoilovs vērtē audzēkņa Edgara Toča aizvadīto sezonu

Foto: Lauris Vīksne

Par gada labāko treneri aizvadītajā gadā kļuva Genādijs Samoilovs, kura trenētie pludmales volejbola dueti Mārtiņš Pļaviņš/Edgars Točs un Tīna Graudiņa/ Anastasija Kravčenoka izcīnīja olimpisko ceļazīmi uz Tokiju, bet meiteņu duetam tika Eiropas čempioņu kronis. “Es esmu sportists, un man galvenais bija uzvarēt Daini Dukuru, jo parasti Dukuri plūc visus laurus,” sirsnīgi nosmējās Samoilovs. “Mēs domājam par Tokijas olimpiskajām spēlēm — nākamgad uzdevums būs grūtāks...” treneris ātri nolaidās atpakaļ uz zemes. Tīna Graudiņa un Anastasija Krav­ čeno­ka atzītas arī par labāko Latvijas komandu individuālajos sporta veidos. Spēlētājām gada izskaņa aizritējusi pagodinošās ballēs, saņemot dažādus apbalvojumus. “Man kleitas beidzās jau pirms mēneša,” nosmēja Anastasija. Savukārt Tīna nenoliedza, ka bijusi pārliecināta, ka pārinieces iegūs balvu. “Taču brīdī, kad tu sēdi skatītāju tribīnē un nominācijā nosauc arī tādu sportistu vārdus kā Oskars Ķibermanis, kurš ir pasaules vicečempions, un Mārtiņš Pļaviņš, un Edgars Točs, kuri arī aizvadīja labu sezonu, domas sāk mainīties,” atzina Tīna. Gada balvu par cīņasgribu saņēma Mārtiņš Pļaviņš. “Svarīgākais ir tas, kā tu tiec pāri visgrūtākajiem brīžiem karjerā,” teica Pļaviņš. Jūlijā Portugālē pasaules tūres četru zvaigžņu posmā pirmo reizi Pļaviņš kopā ar Edgaru Toču izcīnīja bronzas medaļas, turklāt izšķirošo spēli uzvarot, par spīti Mārtiņa spēles gaitā gūtai traumai. “Edgars teica — braucam mājās.” Taču vērtīgie punkti cīņā par kvalificēšanos Tokijas olimpiskajām spēlēm, reāli uzvarami pretinieki un iespēja pirmo reizi sezonā kāpt uz goda pjedestāla Pļaviņu motivējuši nesalaužami.

Foto: Lauris Vīksne

SMILŠU LAUVAS

Cīnītāji. Balvu par cīņasgribu basketbolists Jānis Blūms nodod mantojumā Mārtiņam Pļaviņam (no kreisās)

Gada uzlēcošās zvaigznes balvu saņēma šosejas riteņbraucējs Krists Neilands. Ventspilnieks kļuva par pirmo Latvijas riteņbraucēju, kurš vienas sezonas laikā izcīnījis vietas labāko trijniekā trijos UCI 1. kategorijas daudzdienu velobraucienu kopvērtējumā — 1. vieta Ungārijas tūrē, 2. vieta Austrijas daudzdienās, 3. vieta Arktikas daudzdienās. Turklāt Giro d’Italia posmā izcīnīta 5. vieta. Vaicāts, ko Krists domājis, uzrunā pieminot olimpisko medaļu, viņš atbildēja: “Mēs esam maza, bet varena valsts, tādēļ jaunajai paaudzei vienmēr ir prieks un iedvesma, ja kāds Latvijas sportists izcīna olimpisko medaļu. Mērķis ir būt olimpiskajās spēlēs, palīdzēt labi nostartēt komandas biedram vai pašam labi nobraukt, ja tā zvaigznes sastāsies,” sacīja Tokijas olimpisko spēļu kandidāts Neilands. Eiropas čempionāts BMX riteņbraukšanā Valmierā tika atzīts par Latvijas gada sporta notikumu. “Visgrūtākais bija iegūt tiesības rīkot čempionātu,” atklāja sacensību or­ ga­nizators treneris Ivo Lakučs, kurš saņēma balvu. Ideja par Eiropas čempionātu rīkošanu Latvijā dzimusi pēc Māra Štromberga otrās olimpiskās zelta medaļas 2012. ga­da Lon­do­ nas olimpiskajās spēlēs. Sākot­nējā doma bi­ jusi sarīkot Štrom­berga karje­ras atvadu sa­ censības, taču dzīve ieviesusi korekcijas.

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Lauris Vīksne

CĪNĪTĀJI UN DARBARŪĶI

Tuč tuč. Pavārs Mārtiņš Rītiņš apbalvo gada populārāko atlētu Kasparu Stupeli

Foto: Lauris Vīksne

Žurnālistu krustugunīs. Krists Neilands rakstošo žurnālistu ielenkumā

Foto: Lauris Vīksne

Foto: Lauris Vīksne

† Gada sporta skolotāja. Rubenes pamatskolas pedagoģe Santa Krasovska (pa kreisi) saņem balvu no izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas

Interneta portālā LSM.lv kopš novembra izskaņas norisinājās līdzjutēju balsojums par Latvijas gada populārāko sportistu. Svinīgajā apbalvošanas ceremonijā šo titulu 2019. gadā ieguva motosportists Kaspars Stupelis, kurš saņēma arī labākā Latvijas tehnisko sporta veidu sportista balvu. “Ir liels slogs no pleciem nost, jo īpaši rokās turot divas balvas. Domāju, nevienam nav bijis tik garš ceļš līdz šai balvai kā man,” sacīja četrkārtējais pasaules čempions motokrosā ekipāžām, kurš pirmo reizi Gada balvai sportā bija nominēts 2007. gadā un uz ceremoniju uzticīgi devies vienā un tajā pašā uzvalkā. Viņš pieļāva iespējamību, ka balvu iegūšanā lomu nospēlēja Armanda Tripāna uzņemtā dokumentālā filma Stupelis. Starp citu, nākamajā sezonā motosportists atkal startēs kopā ar trakulīgo Danielu Vilemsenu. Izglītības un zinātnes ministrijas balvu La­ bākā gada sporta skolotāja saņēma Rube­nes pamatskolas sporta skolotāja Santa Kra­ sov­ska. “Šī pieredze jau vien motivē darīt ko jaunu, ar kārtīgu enerģijas devu,” sacīja Kra­ sovska. Pedagogiem bija jāiztur konkurss, lai cīnītos par balvu un tā tiktu godīgi sadalīta, kas Krasovskai bija jauns izaicinājums. “Skolā man lielākā klase ir maksimums 15 skolēnu, bet konkursā bija jāvada sporta stunda divreiz lielākai klasei Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolā. Bērni vienkārši bija eņģeļi — viņi skatījās uz mani kā uz dievu, bija ļoti paklausīgi, emocijas sita augstu vilni,” pārsteigumu un vienlaikus atvieglojumu pauda Krasovska. Latvijas Paralimpiskās komitejas speciālbalvu saņēma šāgada pasaules čempionāta paravieglatlētikā čempione šķēpmešanā un bronzas medaļas ieguvēja diska mešanā Diāna Dadzīte. Uzrunā Diāna minēja, ka šis viņai bijis grūts gads. “Astoņu mēnešu laikā man piecas reizes bija trauma,” neslēpa sportiste. “Trenējos 25 līdz 30 stundas nedēļā — laikam bija par traku. Taču tas nebija tik grūti fiziski, cik psiholoģiski, atkal sagatavoties. Viss veiksmīgi izdevās, jo esam mazā cīnītāju valsts.”

Paralimpieši ar komandu. Latvijas Paralimpiskās komitejas (LPK) speciālbalvas laureāte Diāna Dadzīte (centrā) kopā ar paralimpieti Aigaru Apini un LPK prezidenti un māsu Daigu Dadzīti. Otrajā rindā no kreisās: Saeimas Sporta apakškomisijas vadītājs Sandis Riekstiņš, LPK ģenerālsekretāre Liene Apine, delegācijas vadītāja Zane Skujiņa, LOV fizioterapeite un uztura speciāliste Signe Rinkule Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Solo. Dziedātāja Linda Leen savā elementā

››› 65


Foto: Lauris Vīksne

›››

Oficiālā kopbilde ar prezidentu. Latvijas Gada balvas sportā 2019 laureāti. No kreisās: Mārtiņš Bičevskis, Dainis Krištopāns, Inita Kresa-Katkovska, Genādijs Samoilovs, Mārtiņš Pļaviņš, Anastasija Sevastova, Anastasija Kravčenoka, Tīna Graudiņa, Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, Artis Ozols, Diāna Dadzīte, Ingrīda Kraukle, Ivo Lakučs, Krists Neilands, Imants Ziediņš, Kaspars Stupelis, Santa Krasovska un Martins Dukurs

66

Foto: Lauris Vīksne

Par gada labāko sporta spēļu komandu. LETA korespondents Harijs Ortveins iztaujā Latvijas Handbola federācijas prezidentu Mārtiņu Bičevski

Latvijas Radio balss. Artura Vaidera fonda balvas labākajam sporta žurnā­ listam ieguvēja Inita Kresa-Katkovska

Laureāts un pirmā persona. Lat­­­vi­­jas Gada spor­ ta komandas līderis, 2,13 m ga­rais handbolists Dainis Krištopāns, un Latvijas Valsts prezidents Egils Levits samērās ar augumiem

Foto: Mikus Kļaviņš

Foto: Lauris Vīksne

Artura Vaidera fonda balva labākajam sporta žurnālistam 2019. gadā Latvijā tika piešķirta Latvijas Radio ilggadējai sporta žurnālistei un producentei Initai KresaiKatkovskai. Inita pastāstīja, ka viņai pēdējā laika spilgtākais sporta notikums bijis Latvijas handbola izlases kvalificēšanās Eiropas čempionāta finālturnīram: “Tā bija izšķirošā un vēsturiskā kvalifikācijas turnīra cīņa pret Slovēnijas handbolistiem, kurā izcili nospēlēja Dainis Krištopāns uzbrukumā un vārtus izcili sargāja Artūrs Kuģis.” Pieredzējusī žurnāliste vilka paralēles ar Latvijas futbola izlases kvalificēšanos Euro 2004 finālturnīram, kad valstsvienības uzbrukuma smailē mirdzēja Māris Verpa­ kovskis, un Latvijas sieviešu basketbola izlases uzvaru olimpiskajās spēlēs pret Brazīliju, izlasē dominējot Anetei Jēkab­ sonei-Žogotai. Labākā Latvijas sporta spēļu komanda 2019. gadā — Latvijas vīriešu handbola izlase, kura šajā gadā pirmo reizi vēsturē iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā. “Tas dod milzīgu gandarījumu. Tā ir vesela handbola paaudze, kas izdzīvoja šo sapni, šo cerību — līdz tas pie­ pildījās,” teica Latvijas Handbola federā­ cijas pre­zidents Mārtiņš Bičev­skis. “Man ir patosa pilna izjūta, jo handbola izlase ir viena no patriotiskākajām valstsvienībām — lielākā daļa spēlētāju nav profesionāļi un ņem atvaļinājumus darbā, lai dotos palīgā valstsvienībai un visi kopā cīnītos pret profesionāļiem. Savukārt mūsu profesionāļi riskē ar kontraktiem un brauc palīgā valstsvienībai.” Vēlāk Latvijas handbola izlases preses konferencē Bičevskis piebilda, ka “mūsu sirdīs ir arī Latvijas gada sportistu balva”, atzīmējot Daiņa Krištopāna pienesumu. Patiešām žēl, ka balva ir tikai viena.

Foto: Lauris Vīksne

UZ HANDBOLA VIĻŅA

Sarkanais paklājs. IZM valsts sekretāra vietnieks — ­ Sporta departamenta direk­tors Edgars Severs ar sievu Sanitu Vanagu

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Lauris Vīksne

PREZIDENTS PATEICAS ZIEDIŅAM

Par mūža ieguldījumu. Vakara vadītāji R ­ einis Ošenieks un Karīna Rubene Talsu hokeja ledlauzim Imantam Ziediņam p ­ apildus Gada balvai pasniedz arī spārnotu dāvanu

NOMINĀCIJAS UN LAUREĀTI Martins Dukurs (skeletons) Nominanti: Mairis Briedis (bokss), Dainis Krištopāns (handbols), Oskars Ķibermanis (bobslejs), Kaspars Stupelis (motosports)

Labākā Latvijas sportiste

Anastasija Sevastova (teniss) Nominanti: Tīna Graudiņa (pludmales volejbols), Rebeka Koha (svarcelšana), Anastasija Kravčenoka (pludmales volejbols), Jeļena Ostapenko (teniss)

Populārākais Latvijas sportists

Kaspars Stupelis (motosports) Nominanti: Dainis Krištopāns (handbols), Pauls Jonass (motosports)

Labākais Latvijas tehnisko sporta veidu pārstāvis

Kaspars Stupelis (motosports) Nominanti: Jānis Baumanis (autosports), Pauls Jonass (motosports)

Labākais Latvijas treneris

Genādijs Samoilovs (pludmales volejbols) Nominanti: Eduards Andruškevičs (svarcelšana), Dainis Dukurs (skeletons), Bobs Hārtlijs (hokejs), Sandis Prūsis (bobslejs)

Labākā Latvijas sporta spēļu komanda

Latvijas vīriešu handbola izlase Nominanti: Latvijas vīriešu hokeja izlase, sieviešu basketbola klubs TTT Rīga

Labākā Latvijas komanda individuālajos sporta veidos

Tīna Graudiņa/Anastasija Kravčenoka (pludmales volejbols) Nominanti: Mārtiņš Pļaviņš/Edgars Točs (pludmales volejbols), Oskars Ķibermanis/Matīss Miknis/Arvis Vilkaste/Jānis Strenga (bobslejs)

Gada uzlēcošā zvaigzne

Krists Neilands (riteņbraukšana) Nominanti: Roberts Akmens (kanoe), Kamilla Bartone (teniss), Artūrs Kurucs (basketbols), Ieva Maļuka (peldēšana)

Gada sporta notikums Latvijā

Eiropas čempionāts BMX riteņbraukšanā Valmierā Nominācijas: Baltic Open Jūrmalas WTA starptautiskais tenisa turnīrs, FIA pasaules čempionāts rallijkrosā Neste World RX of Latvia, TET Rīgas maratons

Par cīņasgribu

Mārtiņš Pļaviņš (pludmales volejbols) Nominanti: Jānis Strēlnieks (basketbols), Kaspars Stupelis (motosports)

Gada sporta skolotājs

Santa Krasovska (Rubenes pamatskola) Nominanti: Laura Janševska (Mežinieku pamatskola), Māris Liepiņš (Rīgas Valsts 2. ģimnāzija)

Artura Vaidera fonda balva labākajam Latvijas sporta žurnālistam

Inita Kresa-Katkovska (Latvijas Radio) Nominanti: Raimonds Gekišs (LTV), Aivars Liepiņš (Diena)

Latvijas Paralimpiskās komitejas speciālbalva

Diāna Dadzīte (paravieglatlētika) Nominanti: Aigars Apinis (paravieglatlētika), Jurijs Semjonovs (parapeldēšana), Rihards Snikus (paraiejāde)

Mūža ieguldījums Latvijas sportā

Imants Ziediņš

Foto: Lauris Vīksne

Labākais Latvijas sportists

Paralēlajā tiešraidē. Dāvids Ernštreits starp Tautumeitām Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Ar īpašu sirsnību tika pasniegta balva par mūža ieguldījumu Latvijas sportā, ko no Valsts prezidenta Egila Levita rokām saņēma hokeja spēles entuziasts dzīves garumā, pirmās mākslīgās ledus halles ārpus Rīgas izveidotājs, Talsu hokeja kluba dibinātājs un vadītājs, vairāku desmitu Latvijas hokeja izlases dalībnieku audzinātājs Imants Ziediņš. Balvā Imants saņēma lidojumu ar AirBaltic gaisa kuģi biznesa klasē uz jebkuru no aviokompānijas galamērķiem. “Varbūt uz Abū Dabī?” pēc nelielas apdomāšanās iespējamo lidojuma virzienu norādīja Ziediņš. “Es biju izdomājis citādāku runu, bet, kad uzkāpu uz skatuves, viss izmainījās. Bet neko jau nesaputroju,” smaidu un sev raksturīgo mieru saglabāja Imants. “Tas bija viens klikšķis — biju izdomājis, ka stāšos politehniskajā institūtā, bet, braucot autobusā, domas mainījās, un iestājos Fizkultūras institūtā, kurā tolaik nebija viegli tikt, jo tas bija starp visprestižākajiem sporta institūtiem Padomju Savienībā.” Ja jaunībā Ziediņa domas ceļā nebūtu mainījušās, visticamāk Talsos hokeja halles nebūtu vēl šobaltdien. Par svinīgo atmosfēru un gaumīgu humoru rūpējās pasākuma vadītāji Uģis Joksts, Karīna Rubene un Reinis Ošenieks, savukārt par muzikālo baudījumu parūpējās solistes Aminata un Linda Leen, kā arī Latvijas etnomūzikas grupa Tautumeitas. Pretendentus katrā no nominācijām līdz 10. novembrim izvirzīja Latvijā atzīto sporta federāciju, Latvijas Sporta federāciju padomes, Latvijas Olimpiskās komitejas, Latvijas Olimpiskās vienības vadība, Latvijas Nacionālās sporta padomes locekļi, kā arī Latvijas sporta žurnālisti un citi nozares eksperti, bet uzvarētājus noteica žūrija. Latvijas Gada balva sportā 2019 pulcē Latvijas izcilākos sportistus, trenerus, sacensību rīkotājus un sporta personības. Aizvadītajā gadā Latvijas sportisti un sporta komandas priecējušas ar augstākā mēroga starptautiskajiem panākumiem dažādu sporta veidu pasaules un Eiropas čempionātos, turnīros un sacensībās. Svinīgo ceremoniju Latvijas Gada balva sportā 2019 organizē Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas Televīzija un Igo Japiņa sporta aģentūra, ar Izglītības un zinātnes ministrijas un Latvijas Sporta federāciju padomes finansiālu atbalstu. Latvijas Gada balva sportā 2019 partneris ir VAS Starp­ tautiskā lidosta “Rīga”, to atbalsta LOK ģenerālsponsori SIA Latvijas Mobilais Telefons, AS Latvijas Valsts meži un LOK sponsori AS Grindeks un sporta apģērbu zīmols 4F.©

Kristaps ZAĻKALNS 67


VĒSTURE

Daudzi sporta veidi šķiet jauni, moderni un pavisam nesen pie mums ieviesti. Tomēr, ja pāršķirsta nodzeltējušas avīžu lappuses un nopurina putekļus no arhīvos krātiem dokumentiem, izrādās — tie dīvainie un modernie sporta veidi Latvijā ir izmēģināti pirms gadiem 80 un pat senāk. Šoreiz par dažiem labi aizmirstiem jaunajiem ziemas sporta veidiem un to atrādīšanu Rīgas publikai.

P

agājušā gadsimta 20.—30. gados un arī pirms Pirmā pasaules kara sporta entuziasti Latvijā izmēģināja dažādus sporta veidus. Bija reizes, kad pirmatklājēji uzsāka sporta ēru un jau­ nais sporta veids aizgāja tautās. Citkārt jaunā disciplīna tika vien dažreiz izmēģi­ nāta, dažādu iemeslu dēļ aizmirsta, lai no jauna piedzimtu pēc dažām desmitgadēm. Daži sporta veidi kļuva ļoti populāri, bet tagad vairs par tiem nezinām. Taču, ne­ raugoties uz dažādajiem jaunievedumu lik­ teņiem, sporta celmlaužu aizrautība un ie­ guldītais darbs ir apbrīnas vērti.

Savienota slēpotāja māksla ar zirga ātrumu 1931./1932. gada sezonu sporta bied­ rība Universitātes Sports un tās Slēpošanas sekcija plānoja ļoti rosīgu. Jau decem­ brī avīzes ziņoja, ka studentu sporta or­ ganizācija plāno dažādas aktivitātes zie­ mas sezonai Universitātes Sporta noīrētajā

68

Foto: autors nezināms; foto no privātas kolekcijas (printerest.com)

Slēpošana sajūgā ledus šaušana

Olimpiskais sporta veids? Skijoringa demonstrācija otrajās ziemas olimpiskajās spēlēs Sanktmoricā 1928. gadā

Rīgas hipodromā Antonijas ielas paga­ rinājumā (vēlāk šis posms kļuva par Grostonas ielu). Tur bija paredzēta slē­ pošanas punkta ierīkošana un dažādu sa­ censību norise. Bija iecerēts arī īpašs, rī­ dziniekiem neredzēts jaunums. “Bez tam uz Hipodroma skrejceļa tiks sarīkotas sa­ cīkstes slēpošanā aiz zirgiem ar un bez

kavēkļiem. Šis jaunievedums, domājams, stiprā mērā atdzīvinās mūsu kluso ziemas sportu [t. i., slēpošanu], kura darbība līdz šim norisinājās pa lielākai daļai ārpus Rīgas iedzīvotāju redzes aploka,” 1931. gada decembrī ziņoja avīze Brīvā Zeme. Lielais notikums bija paredzēts Rīgas hipodromā 1932. gada 14. un 17. februārī

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


VĒSTURE

ar zirgu un

Publicēts:

. februāris

32. g. 17

Latvis, 19

Plaši reklamēts notikums. Universitātes Sporta 1932. gada februārī rīkoto skijoringa sacensību plakāts

kā Universitātes Sporta rīkotas starptau­ tiskas slēpošanas sacensības divos pos­ mos, kuru programmā tika izziņots arī skijörings. “Šīs sacīkstes ārzemēs guvu­ šas lielu piekrišanu, jo te ir savienota slēpotāja māksla ar zirga ātrumu,” nezi­ nātājiem skaidroja prese. Pirms sacensī­ bām tika izvērsta diezgan plaša reklāmas Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

kampaņa — notikums tika popularizēts uz afišu stabiem un populārākajos laik­ rakstos, liekot uzsvaru uz jauno spor­ ta veidu — skijöringu jeb slēpošanu sajūgā ar zirgu. “Rīgas publikai taisni šis pēdējais slēpošanas veids būs visintere­ santākais, jo tā viņu redzēs pirmo reizi. Te sacentīsies slēpotājs sajūgā ar zirgu, pie kam zirga mugurā vēl atradīsies jāt­ nieks vaj jātniece,” pirms sacensībām zi­ ņoja Brīvā Zeme. Sporta veids noteikti bija jaunums, un saskaņā ar preses ziņām skijoringa sa­ censības Rīgā norisinājās pirmo reizi, ta­ ču slēpotāja šļūkšana aiz zirga dažviet Latvijā notikusi arī iepriekš. Vairāk jau pašam slēpotājam, nevis skatītājiem par prieku. Tā, piemēram, avīzes ziņoja, ka izcilais latviešu soļotājs Jānis Daliņš esot slēpojis ar zirgu pa Gaujas upes ledu. Lai pievilinātu skatītājus, tika izziņots, ka sacensībās hipodromā piedalīsies arī Daliņš, taču vēl pirms tam sportists in­

Foto: plak

āts privātā

kolekcijā (p

icclick.com

)

Pirmo reizi Latvijā! Skijoringa otrās sacīkšu dienas, 1932. gada 17. februāra, reklāma presē

formēja, ka nestartēs — pirmajā sacīkšu dienā noteikti ne. Viņam bez lieka riska bija jāgatavojas startam 1932. gada vasa­ ras olimpiskajās spēlēs Losandželosā sa­ vā galvenajā disciplīnā — soļošanā (lē­ mums izrādījās pareizs — tovasar Daliņš no Losandželosas pārveda sudrabu, kas bija pirmā olimpiskā medaļa Latvijai kā valstij). Dienās pirms paredzētajām sacīkstēm Rīgas hipodroms tika gatavots sacīkšu norisei un sportisti trenējās. Treniņu laikā neiztika arī bez starpgadījumiem, traumu iespējamība bija augsta. “Bet kas tur pa­ zibēja laukumā kā liels saulē apmirdzēts sniega mākonis? Tas, izrādās, trakojošs zirgs. Lūk, viņš jau pazūd aiz vārtiem uz ielas un velk sev līdzi jaunu slēpotāju Berg jkdzi. Pēdējā pakrīt, bet beidzot — viss laimīgi beidzas,” par notikumiem tre­ niņa laikā ziņoja avīzes Pēdējā Brīdī ko­ respondents.

›››

69


VĒSTURE

›››

Ar šādu virsrakstu par sacīkšu pir­ mo dienu referēja populārais laikraksts Jaunākās Ziņas. Jaunais sporta veids bija izrādījies spēcīgs magnēts, un svētdien, 14. februārī, Rīgas hipodromā bija pulcē­ jies prāvs skatītāju pulciņš — esot biju­ ši aptuveni 2000 klātesošo. “Plaši rekla­ mētās starptautiskās Universitātes Sporta rīkotās sacīkstes slēpošanā un skijorin­ gā hipodromā bija modinājušas lielu pub­ likas interesi. Kā gan sporta entuziasti lai izpaliktu, kur sola Rīgā vēl neredzē­ tas sacensības. Vispirms slēpošana sa­ jūgā ar zirgu,” ziņoja avīze. Skatītājiem gan nācās samierināties ar to, ka pirma­ jā dienā neviens ārvalstu sportists ne­ piedalījās, bet sacīkšu norise kavējās un ieilga. Taču jaunā sporta veida demons­ trējumi sniedza gan neredzētus skatus, gan uzjautrinošus brīžus. 14. februārī skijoringa sacensības norisinājās vairākos braucienos četrās ieskaitēs. Visās distances garums bi­ ja 1200 metru. Galvenās sacīkstes bi­ ja Ministru prezidenta balvas izcīņas pirmais posms, kurā kungi cīnījās par Marģera Skujenieka dāvāto balvu. Dāmas jātnieces startēja atsevišķā konkurencē, bet arī tajā uz slēpēm aiz zirga bija vī­ rieši. Saskaņā ar laikrakstu sniegtajām ziņām vēl bija atsevišķas sacensības, kur piedalījās pusasiņu zirgu šķirnes, un stu­ dentu preses izdevuma Universitas balvas izcīņas pirmais posms. Jāpiebilst, ka toreiz Rīgā aizvadītās sacīkstes atšķīrās no citviet pasaulē pie­ koptā skijoringa. “Še jātnieks vada zirgu, aiz kura streņģēs turas slēpotājs. Šāda veida sacensība stipri tomēr atšķiras no ārzemēs populārā skijöringa, kur zir­ gu jāvada pašam slēpotājam, bez jātnie­ ka palīdzības,” informēja Jaunākās Ziņas. Tādēļ dažu aculiecinieku secinājums bi­ ja lakonisks — uzvarēja tie, kuriem bija labāki zirgi un jātnieki. “Galvenais jau te bija zirgs, jātnieks, bet arī slēpotājam, protams, vajadzīga sava maņa, it sevišķi pagriezienos lokos, kur dažs arī krita,” sprieda avīzes Latvis sporta apskatnieks. Taču atkāpes no citur Eiropā pie­ koptā skijoringa noteikumiem — jātnie­ ku izmantošana — tika pamatotas kā Latvijas apstākļiem atbilstošākais risinā­ jums. “Šī rīcība tomēr attaisnojama, jo, tā kā pie mums šādas sacīkstes notiek pirmo reizi, tad nav arī sacīkstēm pie­ mērotu zirgu. Jājamos zirgus, kādi figu­ rēja vakar sacīkstēs, ir pilnīgi neiespē­ jami laist tikai grožos, jo katrs grožu piesitiens pie sāniem katru zirgu satra­ kotu un tad no skrējiena arī nekas ne­ varētu iznākt,” nākamajā dienā pēc sa­ cīkstēm rakstīja Brīvā Zeme.

70

Foto: autors nezināms; Brīvā Zeme, 1932. g. 15. februāris

Neredzēts sports Rīgā: slēpotāju velk zirgs, zirgu dzen jātnieks

Ministru prezidenta balvas ieguvēji skijoringā. R. Plūme un O. Zālītis ar zirgu Wunderbär 1932. gada februārī

Laimīgā kārtā lauž tikai slēpes Un ar visu to, ka Latvijas skijorin­ ga versijā zirgu vadīt un savaldīt palī­ dzēja jātnieks, tik viegli nemaz neveicās. Aculiecinieki ziņoja, ka zirgi niķojās, slē­ potājiem pietrūka veiklības un arī ties­ nešiem īsti nav veicies. Kā jau pirma­ jā reizē. Tiesa, starpgadījumi izraisīja īpašu publikas interesi. “Pirmā sacen­ sībā Lūsis, kas pusceļa gabalu turējās

aiz Freda Suttes vadītā “Alaha” kā ot­ rais, krita, laimīgā kārtā salaužot vie­ nīgi slēpes,” informēja Jaunākās Ziņas. Šajā sāncensībā, kurā startēja jātnieki un slēpotāji ar pusasiņu šķirnes zirgiem, uz­ varu izcīnīja Universitātes Sporta slēpotājs Edgars Gruzītis aiz O. Zālīša vadītā zir­ ga Alraune. Notikumi sacensībās ar jātnieču da­ lību lika pasmaidīt, un šoreiz Gruzītim

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: autors nezināms; Brīvā Zeme, 1932. g. 15. februāris

VĒSTURE

Trasē četri sajūgi. Skijorings Rīgas hipodromā 1932. gada 14. februārī

vairs tik labi negāja. “Lielu jautrību ska­ tītājos sacēla jātnieks, kuram zirgi nelab­ prāt gribēja klausīt. Pazīstamās sportis­ tes Zinaidas Liepiņas “Alraune” devās ar visu slēpotāju Reini streņģēs uz staļļiem. Jātniecei beigās tomēr izdevās dabūt “Alrauni” uz ceļa un laimīgi vēl beigt distanci kopā ar Reini kā otrai, kamēr trešā sacensības dalībniece Jēkabsons uz “Devīzes” pazaudēja savu slēpotāju stu­ dentu Gruzīti jau distances sākumā, bet Bergs vadītā “Hūna” ar stud. Dzenīti streņģēs palika stāvam pie starta,” deta­ lizēti rakstīja Jaunākās Ziņas. Šajā sacīk­ stē uzvarēja sporta biedrības Union slē­ potājs Lūsis aiz jātnieces Egertes vadītā zirga Kalifa. Dienas galvenajās sacensībās — Ministru prezidenta balvas izcīņas pir­ majā braucienā — pie starta līnijas uz slēpēm stājās plašākai sporta sabiedrībai pazīstamāki sportisti. Vieglatlēts Arturs Motmillers Latviju savulaik bija pārstā­ vējis vasaras olimpiskajās spēlēs skrieša­ nas garajās distancēs, kļuvis par daudz­ kārtēju Latvijas meistaru jeb čempionu dažādās skriešanas un slēpošanas dis­ tancēs. Kārlis Bukass arī bija zināms vieglatlēts — gargabalnieks un slēpo­ tājs. Cits plaši pazīstams dalībnieks bija savulaik daudzpusīgais sportists Roberts Plūme, kurš tagad arvien vairāk pie­ vērsās sporta organizatoriskajam dar­ bam un bija Universitātes Sporta priekš­ nieks. Arī Plūme bija vairāku Latvijas čempiona titulu īpašnieks dažādos spor­ ta veidos, ieskaitot distanču slēpošanu. Turklāt Roberts Plūme arī bija olimpie­ tis — savulaik Latviju bija pārstāvējis gan ziemas olimpiskajās spēlēs kā slē­ potājs, gan vasaras — kā riteņbraucējs. Meistaru sacensībā arī tika uzrādīts dienas ātrākais laiks — 1200 metri ti­ ka pievārēti 1 minūtē un 42,5 sekundēs, Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

ko paveica slēpotājs Roberts Plūme aiz O. Zālīša vadītā zirga Wunderbär. Līdz ar to šī komanda uzvarēja Ministru pre­ zidenta balvas izcīņas pirmajā braucienā. Bukass palika otrajā vietā, Motmillers — trešajā. Sākumā dažviet presē tika zi­ ņots, ka Bukass ticis diskvalificēts, taču jautājums tika atrisināts, un nākamajā posmā viņš cīņu varēja turpināt. Plūme ar to pašu jātnieku un zirgu pēc tam iz­ cīnīja pirmo vietu arī Universitas balvas izcīņas pirmajā braucienā, kur Motmillers palika otrajā vietā. Cīņu par Ministru prezidenta un Universitas balvām bija pa­ redzēts turpināt otrajos braucienos 17. februārī.

Ministru prezidenta balvu izcīna olimpietis Plūme

mā. Proti, pirms sacīkstēm tika ziņots: “Notiks arī izveicības sacīkstes slēpošanā sajūgā ar zirgu, kur būs jāpārvar zinā­ mi šķēršļi.” Te gan skatītājiem bija nā­ cies piedzīvot vilšanos — veiklības sa­ censības tomēr izvērtās par neveiklības demonstrējumiem. Prese ziņoja, ka da­ lībnieki nav varējuši izpildīt uzdevumus, slēpotāji gāzās un bijusi nesaprašana par uzdevumiem. “Bija vairāki pārpratu­ mi, bet visvairāk veiklības demonstrēju­ mā sajūgā ar zirgu, kur dažs sajūgs pat lāgā nezināja, kas ir viņa uzdevums,” zi­ ņoja avīze Latvis. Jāpiebilst, ka par sacensību organi­ zēšanu jaunajā sporta veidā Universitātes Sports un tā priekšnieks Roberts Plū­ me saņēma bargu opozīcijas kritiku. Šķiet, visskaļāk neapmierinātību pauda Universitātes Sporta vadībai diezgan nai­ dīgais laikraksts Students, kurš norādīja, ka jaunās sacensības Roberts Plūme rī­ kojis vien sevis reklamēšanai. “Protams, ka tad arī nevienu nepārsteidza tas, ka uzvaru guva pats R. Plūme, jo viņš ta­ ču bija parūpējies, lai min. prez. M. Skujenieks ziedotu sacīkstēs goda bal­ vu,” 1932. gada martā rakstīja avīze Students. Rīkotāji saņēma arī nopēlumu par organizatoriskajām nepilnībām. Skijoringa sacīkstes pēc pirmā lie­ lā pasākuma 1932. gada februārī tomēr sporta programmā neieviesās. Turpmāk vēl bija daži mēģinājumi organizēt šādas

Trešdien, 1932. gada 17. februārī, Rīgas hipodromā atkal pulcējās jau­ nā sporta veida celmlauži un vērotāji. Galvenā sacīkste bija Ministru preziden­ ta balvas izcīņas otrais brauciens, kur intrigas un pārsteigumu nebija. Kā ziņoja prese, viegli uzvarēja un abu braucienu kopvērtējumā balvu izcīnīja favorīti — slēpotājs R. Plūme un jātnieks O. Zālītis ar zirgu Wunderbär. Šī pati ekipāža uzva­ rēja arī Universitas balvas izcīņas brau­ cienā, izcīnot savā īpašumā arī studentu preses godalgu. Abos braucienos otrajā vietā ierindojās Kārlis Bukass. Jāpiebilst, ka todien nestartēja viens no preten­ dentiem — Arturs Motmillers. Iemesls — zirgu maiņa. “Motmillers atsacījās šoreiz star­ kijorings toreiz neiesakņojās tēt, jo viņam sacensī­ uz palikšanu, taču atgriezās bu rīkotāji liedzās dot pēc dažām desmitgadēm jau to pašu zirgu “Ana­ motorizētā versijā nasu”, aiz kura M. [Motmillers] bija brau­ cis pag. reizē,” infor­ mēja Jaunākās Ziņas. sacīkstes, bet tie drīzāk bija izņēmumi, Todien uz sacīkstēm bija paguvuši nevis sistēma. Tā, piemēram, jau 1932. ierasties arī Somijas sportisti, un tā­ dēļ varēja norisināties starptautiska sa­ gada 28. martā, Otrajās Lieldienās, Rīgas censība skijoringā — Universitātes Sporta hipodromā Universitātes Sporta organizēto sacīkšu programmā bija paredzēti vairā­ balvas izcīņa (arī 1200 metru distan­ cē). Šajā braucienā uzvarēja somu slēpo­ ki skijoringa braucieni. Bet atkušņa dēļ tājs Veine Saress (Väinö Sares) aiz Freda izdevās noturēt tikai vienu — handikapa Sutes vadītā zirga Allaha. Otrajā vie­ braucienu 1200 metru distancē. Spriežot tā palika Universitātes Sporta slēpotājs pēc preses aprakstiem, šoreiz tas bi­ Alberts Riekstiņš. Taču Riekstiņam iz­ jis īstais skijorings — distancē devušies slēpotāji ar zirgiem, bet bez jātniekiem. devās labi nostartēt noslēdzošajā brau­ Šajās sacensībās ar priekšā došanu uz­ cienā — skijoringā ar priekšā došanu jeb handikapu. Avīze Pēdējā Brīdī rakstī­ varēja Edgars Gruzītis, bet otrajā vietā palika Alberts Riekstiņš. ja: “1200 m handikapa braucienā uzvarē­ ja students Riekstiņš aiz Peckava vadī­ Skijorings toreiz neiesakņojās uz pa­ tās “Alraunas” — deva priekšā pārējiem likšanu, taču atgriezās pēc dažām des­ 60 mtr.” Šajā braucienā otrajā vietā pa­ mitgadēm jau motorizētā versijā — slē­ lika Kārlis Bukass. potājs aiz motocikla. Aizvadītā gadsimta Šie četri braucieni nebija vienīgie 17. 70. gadu pirmajā pusē šajā sporta vei­ februārī paredzētajā skijoringa program­ dā sāka aizvadīt Latvijas čempionātus.

S

›››

71


VĒSTURE

Pletīzeru grūšana Cits jaunais vai, precīzāk, labi aizmirsts vecais sporta veids ir kērlings. Rīgas pre­ se to popularizēja jau 20. gadsimta sāku­ mā. Piemēram, avīzes Rigasche Zeitung pie­ likumā Sport 1907. gada 27. februārī (pēc vecā stila — 14. februārī) tika publicēts plašāks raksts par to, kas ir kērlings un kā to spēlē. Gan pirms, gan pēc tam pre­ ses atreferējumos par ārzemēs notikušiem sporta pasākumiem tika pieminēts šis spor­ ta veids. Iespējams, kādreiz atradīsies ziņa, ka kādi entuziasti pamēģinājuši to uzspēlēt Rīgā jau tad. Bet pirmās drošās ziņas par mērķtiecīgu kērlinga ieviešanu Latvijā attie­ cas uz 30. gadu beigām. Latvijas sportistiem bija iespēja kēr­ lingu novērot 20. gs. 20.—30. gados sa­ cīkstēs ārzemēs. Tā latviešu hokejisti, kuri 1931. gada februārī piedalījās t. s. strādnieku ziemas olimpiādē Mircušlāgā (Austrijā), tur redzēto kērlingu bija no­ kristījuši par pletīzeru grūšanu, t. i., glu­ dekļu grūšanu. Tolaik mūsu prese, piemē­ ram, žurnāls Atpūta un laikraksts Pēdējā Brīdī, šad tad publicēja arī fotoattēlus ar kērlinga spēles ainām ārzemēs. 30. gadu otrajā pusē publikācijas kļuva arvien no­ pietnākas. Piemēram, 1937. gada janvārī žurnāls Atpūta publicēja Eduarda Tūbeļa speciālrakstu par kērlingu, bet 1938. ga­ da oktobrī avīze Sporta Pasaule šo spor­ ta veidu popularizēja ar Ērika Miesnieka rakstu. Lasītāji tika informēti par spēles norisi un specifiku. Nopietnāki soļi kērlinga virzienā tika sperti 1938./1939. gada sezonas sākumā, kad iniciatīvu uzņēmās Latvijas Darba ka­ meras (LDK) Sporta un atpūtas birojs. “Pavisam noslēpumainas lietas klusībā ga­ tavo LDK laivu mājas meistars A. Siliņš. Vakaros, kad neviens neredz, viņš steidzī­ gi virpo 30 cm lielas, pus ozola, pus bēr­ za puslodes, apkaltas dzelzs riepu, rokturi vidū — taču tuvākus paskaidrojumus ne­ sniedz. Daudz runīgāks nav arī Sporta un atpūtas biroja vadītājs V. Cers. Būšot kaut kas priekš tādiem, kas neprotot ne slēpot, ne slidot, viņš saka. Aptaujājoties pie vie­ na un pie otra, pamazām tomēr noskaid­ rojas, ka Sporta un atpūtas birojs orga­ nizē ārzemēs noskatītu “ledus šaušanu” jeb “kerlingu”,” 1939. gada janvāra sāku­ mā ziņoja Latvijas Darba kameras izdotā avīze Darba Dzīve. Tobrīd ieceres vēl bija neskaidras, vai “ledus šaušana” tiks orga­ nizēta uz Rīgas pilsētas kanāla ledus vai kādā no slidotavām. Ledus laukumu ap­ saimniekotāji uz jauno sporta veidu rau­ dzījās ar bažām, satraucoties, ka tas sa­ bojās ledus klāju.

Latvijas kērlinga dzimšanas diena? Lielais notikums bija 1939. gada 21. janvārī, kad Latvijas Sporta Biedrības sli­

72

dotavā Valdemāra ielā 65—67 (tagad ­ — Rīgas 49. vidusskolas teritorija) treneris Rihards Dekšenieks iepazīstināja sporta draugus un žurnālistus ar jauno sporta vei­ du. Jā, tieši tas pats Dekšenieks, kurš bija arī Latvijas basketbola izlases treneris un menedžeris. Arī tad, kad mūsu puiši 1935. gadā izcīnīja pirmo Eiropas basketbola čem­ pionu titulu. “Mācīsimies kerlingu! Latvijas čaklais treners Rihards Dekšenieks ilgāku laiku domājis par mūsu sporta draugu ie­ pazīstināšanu ar ledusspēli — kerlingu. Šī spēle ļoti izplatīta Vakar-Eiropā un viņu piekopt var arī vecākas paaudzes ļaudis, jo kerlings neprasa sevišķu piepūli un lie­ lu izturības vajadzību. Dekšenieks pagata­ vojis kerlingam nepieciešamos piederumus un šodien plkst. 13 LSB slidotavā viņa va­ dībā notiks pirmais kerlinga spēles demons­ trējums mūsu zemē, kas sporta interesen­ tos var radīt lielu interesi,” pasākuma dienā rakstīja Sporta Pasaule. Citviet presē tika zi­ ņots: “Pirmie “kerlinga” spēlētāji būs gal­ vas pilsētas strādnieku arodbiedrību sporta kopu dalībnieki. Arodbiedrību sporta kopas jauno atjautīgo ledus spēli, kas vingrina ne­ vien fiziskos spēkus, bet ir arī liels pārbau­ dījums spēlētāju izdomai un aprēķina spē­ jām, pārņēmušas no Anglijas un sniegoto Alpu zemju sportistiem.” Latvijas Darba kameras Sporta un at­ pūtas biroja darbinieku rīkotā demonstrā­ cija bija raisījusi interesi. Visticamāk, ka daudziem klātesošajiem 1939. gada 21. janvārī uz ledus redzētais palika svešs un nesaprotams, taču tika ziņots par lielu ieinteresētību. “Tik varmācīgu apiešanos, kā pag. sestdien, Latvijas sporta biedrī­ bas slidotavas ledus klajs droši vien sen nebija piedzīvojis. Dzelzīm kaltas puslodes gāja krustām šķērsām, un spožas ledus dzirkstis šķīda skanēdamas sāņus,” raks­ tīja Darba Dzīve. “Tas tā tikai sākumā ka­ mēr spēli vēl neprot,” skaidroja treneris Rihards Dekšenieks. “Treners R. Dekšenieks nostājās uz ledū novilktas sarkanas strīpas, saņēma 7,5 kg. smago puslodi aiz kāta un, sašū­ pojis to, slaidā metienā aizlaida pāri le­ dus klājam. Klusi grabēdama, ripa slīdēja gandrīz līdz slidotavas pretējam krastam, tad uzskrēja virsū melnam koka klucītim un apstājās sarkanu riņķu vidū,” ziņoja Latvijas Darba kameras avīze. Veiksmīgā epizode raisījusi klātesošo uzmanību, un pēc brīža vērotāji iekarsa un bija gatavi iesaistīties. “Spēles gars bija sācis valdīt. Dalībnieki nosvieda mēteļus un turpat uz vietas saorganizēja komandas: vecmeistari, iesācēji, “kātu lauzēji” un t. t. Ripas gra­ bēja, ledus šķīda, bet pāri visai slidota­ vai skanēja vareni cīņas saucieni. Kerlings iekaroja sportistu sirdis,” par 1939. gada 21. janvārī notikušo jaunā sporta veida at­ rādīšanu rakstīja Darba Dzīve.

Foto: autors nezināms; Radio Abonents, 1939. g. februāris

›››

Basketbola Dekšenieks kērlingā. 1939. gada 21. janvāris Rīgā. Treneris Rihards Dekšenieks žurnālistiem un sporta draugiem ierāda ledus šaušanu jeb kērlingu

Jauns nosaukums — ledus ripas spēle Nākamajā, 1939./1940. gada, sezonā Latvijas Darba kameras sporta organi­ zatori un arodbiedrību sportisti kērlinga lietām pievērsās vēl nopietnāk. Sezonas sākumā norisinājās Ķīmiskās rūpniecības strādnieku arodbiedrības darbinieku le­ dus šaušanas jeb kērlinga sacensības uz Daugavas attekas ledus pie Ķengaraga sporta laukuma. Sacensībās startēja ap­ tuveni 50 abu dzimumu dalībnieku. “Pie kam sajūsma bijusi tik liela, ka gandrīz visām ripām kerlinga spēlētāji nolauzuši kātus,” pēc sacensībām 1940. gada jan­ vāra sākumā ziņoja Darba Dzīve. Interese arodbiedrībās par kērligu tikai auga, un tika ziņots, ka akciju sabiedrības Degviela sportisti savām vajadzībām pieprasījuši pilnu kērlinga komplektu. 1940. gada februāra nogalē Latvijas Darba kameras avīze varēja ziņot, ka to­ sezon jau aizvadītas piecas ledus ripas jeb kērlinga spēles. Tagad vēl nesen ie­ viestais nosaukums ledus šaušana tikai aiz­ stāts ar — ledus ripas spēle. “Pie spēles veida kā tāda, Kamera [LDK] pieturē­jusies pie Holandes spēles veida, tikai ledus ri­ pu materiāls, svars un izveidojums jau ir pavisam citāds, tas piemērots mūsu spē­ lētājiem un ledus apstākļiem. Lai gan šis spēles veids ir pavisam īpatns un j­auns, tad tomēr jau šinī gadā arodbiedrības no­ turējušas 5 sacensības ar vairāk kā di­ vi simti dalībniekiem,” informēja Darba Dzīve. Latvijas Darba kamera kērlingam bija izstrādājusi arī noteikumus, kas bi­

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: autors nezināms; Rigasche Zeitung, 1907.27.02

VĒSTURE

Foto: autors nezināms; nbcolympics.com

113 gadu vecs ledus gludeklis Latvijā. Kērlinga akmens foto 1907. gada Rīgas presē

Pirmo reizi jau pirmajās. Kērlings pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs Šamonī 1924. gadā

ja pielāgoti dažādiem vecumiem, dzimu­ miem, nosakot atšķirīgu akmeņu (tolaik saukti — ledus ripas) svaru un laukuma izmērus. “Sevišķs noteikums paredz, ka, izlidinot ripu, dalībniekiem aizliegts pielie­ tot jebkādus līdzekļus, kas būtu vērsti pret kāju slīdēšanu uz ledus, apaviem ir jābūt ar gludām zolēm, pagatavotām no ādas, tūbas vai gumijas, tā tad “naglenes” iz­ slēgtas,” piebilda Darba Dzīve.

Pirmās meistarsacīkstes! Arodbiedrību sportistu interese par jauno sporta veidu bija tiktāl pieaugu­ si, ka Latvijas Darba kameras Sporta un atpūtas birojs nolēma 1940. gada 10. martā rīkot ledus ripas meistarsacīks­ tes. Februāra beigās jau tika publicēts meistarsacīkšu reglaments, kurā bija at­ runātas visas detaļas, sākot ar sacen­ sību datumu un beidzot ar iedalījumu grupās. Sacensības bija iekšējs Latvijas Darba kameras pasākums, kas paredzēts Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

tās paspārnē startējošiem arodbiedrību sportistiem. Ledus ripas meistarsacīkstēs piedalīties varēja tikai arodbiedrību biedri un to ģimenes locekļi, uzrādot sporta ko­ pas dalībnieka apliecības, liecināja sacen­ sību reglamenta otrais paragrāfs. Latvijas Darba kameras meistarsacīks­ tes tika aizvadītas plānotajā 10. martā Ģimnāziju un universitātes slidotavā, kas tosezon atradās kādreizējā Union lauku­ mā Elizabetes ielā, 15. maija dārzā (ta­ gad — Kronvalda parks). Startēja aptu­ veni 150 sportistu, kuri piedalījās gan individuālajās sacensībās, gan komandu sastāvos. Daudziem rīdziniekiem šīs sa­ censības bija pirmā reize, kad viņi redzē­ ja, kā spēlē kērlingu. Pat specializētais izdevums Sporta Pasaule ziņoja, ka 10. martā pirmo reizi Latvijā notikušas sacīk­ stes ledus ripas spēlē jeb kērlingā, kas neatbilda īstenībai. Arodbiedrību sportis­ ti tobrīd jau bija aizvadījuši vairākas sa­ cīkstes. Turklāt Latvijas Darba kamera

togad jau bija svinējusi kērlinga gada ju­ bileju. “Ja “Ledus ripas” spēle šā gada 21. janvārī svinēja savu pirmo gada die­ nu, tad tagad tai jau ir arī savi meista­ ri — pirmie Latvijā šai jaunajā ziemas sporta veidā,” pēc sacensībām 1940. ga­ da martā rakstīja Darba Dzīve. Presē varēja lasīt, ka ir liela inte­ rese par 10. martā notikušajām sacīk­ stēm, kā arī par to dalībnieku aizrautību. Meistarsacīkstes norisinājās dažādās ve­ cuma un dzimuma grupās, lai cīņa būtu līdzvērtīgāka. Prasmju līmenis, kā jau ie­ sācējiem, bija diezgan līdzīgs. “Cik varēja vērot, tad visi sacensību dalībnieki spē­ jās rādījās līdzīgi, jo nebija tādu, kas jau būtu trenējušies un šim nolūkam speciā­ li gatavojušies, tādēļ arī no sākuma lin­ gotās ripas gāja visur kur, bet ne tur, kur tās bija domātas. Tāpat gāja ar spē­ ka pielietošanu, viena otra ripa “sadalījās reizinātājos” no sacensoņa stiprā metie­ na, un daudzas tik tikko pārsniedza soda līniju, kaut gan vēlāk, kad ledus apstākļi vēl vairāk pasliktinājās un ripu lingošana likās grūtāka, sacensību dalībniekiem nā­ cās ripas “valdīt”, lai tās neskrietu mēr­ ķim pāri, jo distanci, ņemot vērā ledus apstākļus, sacīkšu sākumā samazināja,” par Latvijas Darba kameras meistarsacīk­ šu norisi ziņoja Darba Dzīve. Meistari tika noskaidroti dažādās in­ dividuālajās grupās vīriešiem, par čem­ pioni sievietēm kļuva V. Krūze. Vīriešu komandu sacensībās uzvarēja koman­ da Lenta, atstājot otrajā vietā Latvijas kokvilnas vienību. Savukārt sieviešu ko­ mandu konkurencē uzvarēja Delka, bet 2. vietā — Juglas manufaktūra. Sacensību kopvērtējumā vislabākos rezultātus bija uzrādījuši tekstilnieki, un Latvijas Darba kameras Sporta un atpūtas biroja vadī­ tāja V. Cera dāvāto balvu labākai arod­ biedrībai izcīnīja Tekstilrūpniecības arod­ biedrība. Kērlings, lai arī kāds tas izska­ tījās 30.—40. gadu Rīgā, drīz pazuda no Latvijas sporta darba kārtības. Bet 21. gadsimtā tas atkal ir atgriezies. Atdzimšanu ir piedzīvojuši arī citi sporta veidi. Savulaik tika izmēģināti un pat ie­ viesti vairāki ziemas sporta veidi, kas bi­ ja gadu desmitiem aizmirsušies. Tā, pie­ mēram, vēl pirms Pirmā pasaules kara tika popularizēts skeletons, kurš ir uz­ plaucis tikai tagad, kad mums ir savs skeletona karalis. Arī bendijam (hokejam ar bumbiņu) bija jāpazūd, lai atgrieztos 21. gadsimtā. ©

Andris ZEĻENKOVS 73


TOREIZ UN TAGAD

Sajūtu

Ziemas olimpisko medaļu spozmē daudziem aizmirsies un jaunā paaudze droši vien pat nezina, ka savulaik par sevi lika runāt ātrslidotāja Ilonda Lūse (dzimusi 1972. gada 11. jūlijā), kurai olimpiskie starti izdevās trīs spēlēs pēc kārtas — 1994. gadā Lillehammerē, 1998. gadā Nagano un 2002. gadā Soltleiksitijā. Kaut arī 25. vieta bija augstākā, ilglaicīgā stabilitāte vien ir uzteicama. Tāpat Ilonda startēja četros pasaules čempionātos un sešos Eiropas čempionātos. Viņai pieder visi seši Latvijas rekordi, kurus tuvākajā nākotnē neviens nepārspēs, jo, izņemot Haraldu Silovu, Latvijā citu ātrslidotāju vairs nav.

I

londa absolvējusi RTU, LSPA un ieguvusi maģistra grādu RSEBAA. Savulaik bi­ jusi Latvijas Vieglatlētikas savienības ģenerālsekretāre, strādājusi IT jomā, šobrīd ir SIA L-Ekspresis (vagonu remonts un starptautiskie pasažieru pārvadājumi) per­ sonāla direktore.

74

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

cilvēks

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


TOREIZ UN TAGAD

AUGUMS, SVARS Toreiz

180 cm, 70 kg.

180 cm, 72 kg.

LIELĀKĀ NEVEIKSME

Tagad

VĒRTĪBAS Toreiz

Jau toreiz sapratu, ka tev viss var nebūt, bet galvenais — jābūt veselībai. Tāpat apkārt jābūt cilvēkiem, uz kuriem var paļauties.

Tas pats, tikai tagad to visu esmu sapratusi daudz dziļāk. Joprojām mana galvenā vērtība ir cilvēki, ar kuriem esmu kopā.

Tagad

To gan man bijis daudz. Sākot ar ne­pareizo celiņu izlozi un pēkšņu ne­gadījumu sērijām pirms atbildīgām sacensībām, olimpiādes ieskaitot. Reiz pirms kārtējās olimpiādes tā sabeidzu mu­guru, ka bija grūti piecelties. Beigās gan tiku uz strīpas un nostartēju. Sportā neviens nav pasargāts no traumām. Vienalga, cik bija nebūšanu, bet kopumā tie bija mani mīļākie gadi.

Toreiz

Neveiksmes tiek vairāk kontrolētas un analizētas. Dzīves pie- Tagad redze daudz ko pasaka priekšā, lai daudzus iespējamos negadījumus novērstu. Pārdzīvot neveiksmes nav mans dzīves stils.

LIELĀKĀ VEIKSME Lielākā veiksme bija realizēt sevi sportā tik daudz, cik tam biju gatava. Iepazīties ar fantastiskiem cilvēkiem, ar daudziem joprojām uzturu attiecības arī šodien. Caur sportu sapratu, ka reizēm, veicot arī grūtas lietas, tev sava nodarbe noteikti ir jāmīl.

Toreiz

Brīžiem nonāku otrā galējībā. Vienmēr mēģinu visu iepazīt līdz sī- Tagad kumam, lai saprastu — vai tas mani uzrunā vai ne? Ja jā, tad pieķeros no sirds. Tā man ir katrā darbā, kam pievēršos. Esmu izjūtu cilvēks. Ja man ir pareizā izjūta, eju tālāk. Man vienmēr jābūt skaidrībai par to, ko daru. Ja tas ir kaut kas mans, pieķeros no sirds.

››› Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

75


TOREIZ UN TAGAD

››› FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz

Kad trenējos — un tas bija septiņas līdz desmit reizes nedēļā —, tad forma bija vislabākā, jo citādi nebūtu sasniegusi to, ko sasniedzu.

Svars nav daudz mainījies. Dejo­ju, reizēm pat piecas reizes Tagad nedēļā, kāpju kalnos. Līdz trīs kilometru augstumam uzkāpju un nokāpju. Mierīgi. Kaut arī tas dažkārt prasa 10 līdz 12 stundas. Eju kalnos bez kāda īpaša inventāra, vienīgi apaviem jābūt labiem. Par fizisko formu nesūdzos.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES Par problēmām es nerunātu. Tās manā uztverē ir neatrisinātas situācijas. Es uzreiz izvērtēju esošo stāvokli un to, ko man vajag. Tad meklēju ceļus, kā visu atrisināt. Iespējams, tāpēc nokļuvu gan Krievijā, gan Kanādā, jo Latvijā nopietni trenēties nevarēja arī toreiz. Man vajadzēja, es gribēju un atradu izeju no situācijas. Brīžiem tas robežojās ar fantastiku.

Toreiz

Pamatprincipi man nav mainījušies. Visu cenšos analizēt, at- Tagad rast ceļus, kā esošo stāvokli mainīt uz labu. Tas reizēm nav vienkārši, bet, krietni padomājot, visu vai gandrīz visu iespējams vērst pareizajā ­virzienā.

LIELĀKĀ KĻŪDA

Toreiz

Nav kļūdu, ir tikai mācību stundas... Reizēm kļūdas vajadzīgas, jo tikai tā var atrast pareizo ceļu. Un mācību stundu man nav trūcis.

Mācību stundas turpinās. Tagad labāk protu tās izanalizēt. Tagad Izdaru secinājumus, ko katra situācija māca, ko varu no tās iegūt. Savā dzīvē neko nenožēloju, un viss, kas notiek, ir likumsakarīgi. Foto no Ilondas Lūses personiskā arhīva

MĒRĶIS Pirmo reizi uz slidām nostājos divu gadu vecumā. Sešu gadu vecumā sāku trenēties, turklāt ātrslidošanā, nevis daiļslidošanā — kā gribēja mamma. Man jau bija atrasts partneris, mammas kolēģes dēls... Kādi nu bērnam mērķi? Vispirms — iemācīties slidot. Daiļslidošana mani neuzrunāja, jo gribēju asāku kustību, skriet, nevis zīmēt uz ledus kaut kādas figūras. Vēlāk, kad sāku piedalīties sacensībās un kaudzē krājās sarkanie diplomi, mērķi kļuva izteiktāki. Uzvarēt, labot rekordus, uzvarēt vecākās grupas meitenes. Tolaik konkurence bija liela, citreiz uz starta Mežaparkā izgāja 10—15 pāri. Puiši tolaik bija augumā kā Apolloni. Galvenais mērķis bija izdarīt visu šodien labāk nekā vakar. Par olimpiskajām spēlēm pirmo reizi iedomājos 1992. gadā, kad televizorā redzēju spēles Albērvilā. Tolaik jau sāku mācīties augstskolā un biju tādās kā krustcelēs — visus spēkus ziedot mācībām vai turpināt vēl slidot un mācī-

Toreiz

76

ties. Varbūt izšķīra draugu un ģimenes jautājumi — kāpēc tev netikt uz olimpiskajām spēlēm? Vienojos ar krievu treneri Nikolaju Gudinu un nopietni atsāku trenēties. Sākumā bija doma par vienu olimpiādi, bet beigās tiku uz trijām. Tas viss izvērtās par manas dzīves fantastiskāko desmit­ gadi, jo tādas emocijas un gandarījumu citur es nebūtu guvusi. Tas laiks man deva pamatu arī šodienas dzīvei, jo sportā gūtais — darbs, neatlaidība, cīņas alkas — ir tik nepieciešamas īpašības arī ikdienas dzīvē. Tad trenējos pie cita krievu trenera, tad pie sava drauga holandieša (tas bija par smagu, brīžiem asinis pa degunu tecēja). Vēlāk trenējos Ka­ nādā pie Margo Frēzeres un Andrē Benuā. Inte­ re­santi, ka pamatīgu fizisko bāzi man ielika viegl­ atlētikas treneris Uldis Kurzemnieks, kas, neko nezinot par ātrslidošanas specifiku, prata izveidot tik pamatīgus vingrinājumus, ka par ma­nu fizisko formu brīnījās pat kanādieši. Cepuri nost! Iespējams, ka varēju startēt arī ceturtajās spēlēs, bet dzīvē radās citas prioritātes.

Mana dzīves uztvere daudz nav mainījusies. Vienmēr visu gri- Tagad bu izdarīt labāk nekā vakar. Visās jomās esmu centusies tiekties pēc maksimāla rezultāta. Nevaru iedomāties kaut ko darīt bez īpašas jēgas. Visu gribu izdarīt ātrāk un labāk. Arī tagad, sākot strādāt dzelzceļā — SIA L- Ekspresis par personāla direktori, vispirms — vēl pirms līguma noslēgšanas — pārliecinājos, vai šī joma — vagoni, to remonti — man liekas interesanti. Sapratu, ka es to gribu un varu — arī pašai pilnīgi jaunā un svešā darbā.

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


TOREIZ UN TAGAD

INVENTĀRS Man sākumā nebija visaugstākās kvalitātes slidas. Reiz, kad lidoju mājās no pasaules čempionāta Japānā, lidmašīnā iepazinos ar kādu holandiešu ātrslidošanas fanu. Nekad dzīvē nebiju viņu redzējusi un arī vēlāk viņu vairs nesastapu. Runājāmies par visu ko, un viss beidzās ar to, ka izkāpām Amsterdamā un viņš man uzdāvināja pašas jaunākā modeļa slidas un vēl augstas klases riteni treniņiem — jaunas automašīnas vērtībā. Dieva dāvana! Vēlāk jau par inventāru sūdzēties nevarēju.

Toreiz

Neesmu vairs tik labi informēta par jaunāko ātrslidošanas in- Tagad ventārā. Pirms pāris gadiem redzēju Haralda Silova olimpiskās slidas un sapratu, ka viss mainījies līdz nepazīšanai. Pilnīgi viss mainās un attīstās. Domāju, ka mūsdienu konkurencē visam jābūt perfektam — gan slidām, gan kombinezonam.

DIENAS REŽĪMS Sportojot cēlos agri, sākumā bija nopietna rīta rosme (vēlāk gan to pārtraucu, jo trenējos intensīvāk), kam sekoja treniņi. Ja nebija sacensību, vienīgā brīvā diena bija svētdiena. Bez sporta nekam citam laika neatlika. It sevišķi tad, kad trenējos pie krieviem.

Toreiz

Ceļos ap septiņiem. Darbs no astoņiem, dejošana un citas lietas. Viss sadalīts pa stundām..

VAĻASPRIEKS Īpaši nekam citam laika neatlika. Varbūt grāmatas. Periodā, kad trenējos Kanādā, jau parādījās laiks arī kam citam. Jau toreiz sāku adīt, ko turpinu joprojām.

Tagad

Toreiz

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Toreiz

Foto no Ilondas Lūses personiskā arhīva

Nemainīgi adīšana. Pati adu, pati veidoju dizainu. Vēl dejas, Tagad kalnos kāpšana, literatūra. No tā visa gūstu enerģiju. Arī tagad plānoju jau nākošo kāpienu kalnos. Kad neesmu kalnos, man ir viena vieta Saulkrastos, kur īpašos mirkļos (nedrīkst būt mierīgi laika apstākļi) varu pasmelt enerģiju. No kalnos gūtā gan rodas cita enerģija.

ĢIMENES STĀVOKLIS Nebiju viena.

Neesmu viena.

Tagad

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS 77


Mirkli, ko pasteidzies? Tikai zibšņa tiesas līdz medaļai Pasaules kausa izcīņā sprintā Siguldā pietrūka Kendijai Aparjodei

Arī ar skrūvgriežiem. Dzimumu vienlīdzību skeletonā demonstrē Dārta Zunte un Krists Netlaus

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Prezident, trešais būsiet? Uz Valsts Kanceleju zvana divi prezidenti — Latvijas Basketbola sa­vienības prezidents Raimonds Vējonis un Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents Atis Strenga

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

PIESPĒLE

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Ripas meklējumos. Kurbada hokejisti spēlē ar Olimpa vīriem — kā ar adatu siena kaudzē

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Mūsējās! Ķīnas meitenes Siguldas kamaniņu trasē

Termoveļu uzvilki? Olimpa hokejists pārbauda pretinieka ekipējumu

78

Tprū-ū-ū, stāvi, draudziņ! Sentēvu metodi kamanu apturēšanā izmanto Oskars Gudramovičs

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris


Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

PIESPĒLE

Esmu no muižniekiem, bet ar zemnieka krampi. Startā apliecina Mārtiņš Muižnieks

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Auskari aerodinamiskie? Par Kendijas Aparjodes gatavību startam interesējas treneris Sandris Bērziņš

Vienaudži. Meičas attīstās ātrāk — bērnu Sava ceļa gājēja. Ja pa augšu nevar, turnīros meitenes spēlē kopā ar puikām tad iesim citādāk — situāciju risina TTT spēlētāja Kate Krēsliņa Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Šo zīmi ielāgojiet! Uzvaras žestu demonstrē TTT treneris Kurš būs pilots? Piesakot četrinieku kā jaunu disciplīnu kamaniņu spor­­tā, Mārtiņš Zībarts aizdomājas Pēteris Kalniņš, Andris un Juris Šici, kā arī Kristens Putins

Tik liels būdams, netiki cauri krūmiem? Vai­rāk­ kārtējā Latvijas čempione orientēšanās spor­tā Sandra Grosberga vaicā Kristeram Aparjo­dam, kurš kādreiz trenējies arī šajā sporta veidā

79


80

Žurnāls Sports • 2020. gada janvāris

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

2020. gada janvāra numurs

Žurnāls ''Sports''  

2020. gada janvāra numurs

Profile for sporto.lv
Advertisement