Page 1

LASI ARĪ WWW.SPORTO.LV

Nr. 3 (360) 2020. MARTS

Pēdējās sacensības kontinentā Futbolu gaidot

GULBIS UN OZOLIŅŠ.

Meistars stiprina talantu

LOK prezidenta pēdējā intervija Treneris triatlona sirdī

Cena Eur 1,95


ŠAJĀ NUMURĀ

22. ANALĪZE

Latvijas izlases atdzimšana Deivisa kausa izcīņā

15. ČEMPIONI

Miks Zvejnieks, Betija Burkovska

28. TRENERIS

Anatolija Ļevšas Matrix izturība

42. PROCESĀ Gaidot futbolu

48. VĒSTURE

Latvieši pirmajās Eiropas vieglatlētikas meistarsacīkstēs

12. ATSKATS

56. TOREIZ UN TAGAD

Trīskārtējais olimpietis Artūrs Jakovļevs

Latvijas aizpolārais čempionāts kalnu slēpošanā

RUNĀ PREZIDENTS

4.

Aldons Vrubļevskis

38. DZĪVESVEIDS Rezultatīvais aizsargs Tomass Zeile

55. ZIBSNIS

Krištopāna iespaidi par bundeslīgu

Iznāk kopš 1955. gada 4. oktobra Izdevējs: Sporta apgāda fonds Reģistrācijas apliecība: nr. LV40008097373 Iespiests PNB Print Redakcija: Grostonas ielā 6b, Rīgā, LV 1013 E-pasts: birojs@sporto.lv

MĒNEŠA ŽURNĀLS

Galvenais redaktors: Dainis Caune Galvenā redaktora vietnieks: Kristaps Zaļkalns Fotogrāfs: Juris Bērziņš-Soms Datorgrafiķe: Baiba Barkāne

3


RUNĀ PREZIDENTS

Cīņa par

prātiem un naudu

S

avu pēdējo interviju kā LOK prezidents Aldons Vrubļevskis sniedz žurnāla Sports galvenajam redakto­ ram Dainim Caunem, ar kuru kopā bi­ jis kopš LOK atjaunošanas pirmās die­ nas, atklājot arī iemeslus, kāpēc viņš nekandidē uz nākamo termiņu. Turklāt pirmo reizi LOK Ģenerālās asamblejas pārskata un vēlēšanu sesija tiek rīkota pēc nepilniem četriem gadiem — pirms kārtējām olimpiskajām spēlēm. — Vai tas nozīmē, ka tiek īstenoti JKP deputāta Sanda Riekstiņa drau­ di, kurš, kļuvis par Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētāju, kādā intervijā izteicies, ka nekavējoties esot jāatlaiž LOK?

4

— (Smejas.) LOK neviens nevar ne­ atlaist. LOK var tikai ievēlēt, un to da­ ra olimpisko sporta veidu federācijas. Tas nav politiķu kompetencē. — Kāpēc tad vēlēšanu process pa­ ātrināts? — Nekas nav paātrināts. Viss ir loģiski un saprotami. Atceroties, kādas kaislības mediji un sociālie tīkli uzvārī­ ja 2016. gadā, kritizējot LOK par pir­ mo atgriešanos no olimpiskajām spē­ lēm bez medaļām, kļuva skaidrs, ka vēlēšanu sesija laikā, kad tiek vērtē­ ti tikai vienu spēļu rezultāti, nav ob­ jektīva. Olimpiskajā četrgadu ciklā no­ tiek divas spēles — ziemas un vasaras, kuras reizēm izraisa diametrāli pretē­ jas emocijas.

Foto: Aivars Kārkls

Sācis pagrīdē kā viens no Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjauno­ šanas iniciatoriem, pirmos sešpadsmit gadus bijis LOK ģenerālsekretārs, nākamos sešpadsmit — prezidents, aktīvi veidojis mūsu olimpisko sportu cauri 15 spēlēm (septiņām vasaras, astoņām ziemas), savā 32. LOK pavasarī Aldons Vrubļevskis no organizā­ cijas vadības aiziet.

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


INTERVIJA

Aldons VRUBĻEVSKIS Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Dzimis

1957. gada 2. jūnijā Zaļeniekos

Izglītība

Smiltenes vidusskola, Latvijas Valsts universitātes Juridiskā fakultāte (1980)

Profesionālā Latvijas Tiesu ekspertīžu un krikarjera minoloģijas laboratorija, jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks (1980—1981); Latvijas PSR Augstākā tiesa, priekšsēdētāja palīgs (1981—1983); Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona un Rīgas rajona tautas tiesas, tiesnesis un tiesas priekšsēdētājs (1984—1989); sertificēts maksātnespējas administrators (1996—2018); zvērināts advokāts (kopš 1994.) Sportā

no 14 gadu vecuma trenējies riteņbraukšanā

Pirmais treneris

Jānis Siliņš

Lielākie nacionālās junioru un sasniegumi nacionālās treka sportā riteņbraukšanas izlases komandu dalībnieks (1973— 1978); Latvijas studentu čempions riteņbraukšanā grupas braucienā (1977) Darbība sportā

Trešais zelts. Aldona Vrubļevska prezidentūras laikā Latvijai izcīnītas trīs olimpiskās zelta medaļas. Pirmās divas (2008. un 2012. gadā) BMX riteņbraukšanā saņēma Māris Štrombergs, trešā komplekta pasniegšanā par uzvaru 2014. gada ziemas spēlēs bobslejistiem Oskaram Melbārdim, Daumantam Dreiškenam, Arvim Vilkastem un Jānim Strengam LOK prezidents piedalījās pats Žurnāls Sports • 2020. gada marts

LOK ģenerālsekretārs (1988—2004) un LOK prezidents (kopš 2004.); Latvijas BMX federācijas prezidents (1988—2005); Latvijas Riteņbraukšanas federācijas viceprezidents (2001—2004); Latvijas Nacionālās sporta padomes priekšsēdētāja vietnieks (kopš 2015.); LOK izdotās OLYMPIC ENCYCLOPEDIA līdzautors

Dalība citās Sporta arbitrāžas tiesas (CAS) asociācijās Lozannā arbitrs (kopš 1995.); Pasaules Nacionālo olimpisko komiteju asociācijas (ANOC) Juridiskās komisijas loceklis (kopš 2013.); Eiropas Nacionālo olimpisko komiteju asociācijas (EOK) Juridiskās komisijas loceklis (1994—1998); EOK Olimpisko spēļu sagatavošanas komisijas loceklis (2005— 2009); EOK Jaunatnes olimpiāžu (EYOF) organizēšanas komisijas loceklis (2009— 2013); EOK Revīzijas komitejas loceklis (kopš 2014.) Latvijas Republikas valsts apbalvojumi

Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira (2008); Piemiņas zīme 1991. gada barikāžu dalībniekiem (2002)

Ģimenes stāvoklis

precējies

Vaļasprieki

riteņbraukšana, ceļošana

››› 5


RUNĀ PREZIDENTS

››› Lielākā daļa Eiropas nacionālo olim­ pisko komiteju rīkojas tieši tā, kā mēs tagad darīsim. Sagatavo olimpiskā gada budžetu un tad organizē vēlēšanas. Būtībā LOK tagad jau ir beigusi gatavošanos Tokijas spēlēm, atliek tikai sportistiem to izdarīt līdz galam. Mums jau ir sākušās ziemas olimpiskās spēlēs Pekinā. Bet, zinot, ka nākamgad augstu sa­ sniegumu sportam budžetā paredzēts mī­ nus pusotrs miljons, skaidrs, ka vajadzīga darboties spējīga un jaudīga olimpiskā ko­ miteja, nevis priekšvēlēšanu cīņās novāji­ nāta organizācija. Tāda olimpiskā komiteja netiks uztverta nopietni ne no ministriju, ne no politiķu puses, un, ievēlot jauno LOK sastāvu oktobrī, var gadīties, ka pilnīgi neatkarīgi no sportistu rezultātiem Tokijā tas rudenī nonāk pie sasistas siles. Ir jāgatavojas cīņām par budžetu, cī­ ņām ar sporta vietu un lomu valsts pār­ valdē. Izglītības un zinātnes ministrijas draudiem pēc neloģiskām formulām no­ teikt prioritārus sporta veidus pretim jā­ liek prāts, loģika, plānošana, ilgtermiņš, pēctecība. Tas nebūtu iespējams, ja vēlē­ šanas notiktu rudenī.

Produktīvs tandēms. Ideju ģenerators — LOK prezidents Vilnis Baltiņš (no labās) un to adaptētājs realitātē — LOK ģenerālsekretārs Aldons Vrubļevskis 1988. gada rudenī

Latvijas BMX un LOK sākums. 1989. gada maijs, Slaghārena, Latvijas BMX federācijas prezidents un LOK ģenerālsekretārs Aldons Vrubļevskis sarokojas ar holandieti Antonu Gēzinku. Viņš ir pirmais Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) loceklis, ar kuru Vrubļevskim ir iespēja apspriest LOK tiesību atjaunošanas iespējamību. Pa kreisi — ­ Latvijas BMX tēvs Jānis Siliņš, pa labi ­— Eiropas BMX tēvs Gerits Dūss

— Esi teicis, ka atstāj LOK vislabā­ kajā finansiālajā situācijā. Tas nav pār­ spīlējums? — Nē, 65 miljoni aktīvu — es nezi­ nu vēl kādu sabiedrisko organizāciju, ku­ rām pieskaitāmas arī nacionālās olimpis­ kās komitejas, kam būtu tāda bilance. — Paskaidro tuvāk, kā pie tādas ba­ gātības tikts? — Tās ir īpašuma tiesības olimpis­ kajos centros. Rīgas olimpiskais centrs Elektrum LOK pieder simtprocentīgi, Dau­

6

BMX jau atzīta valsts. 1990. gada 20. maijs, Eiropas kausa izcīņas kārta Holandē. Ar Latvijas karogu — Ivo Lakučs, ar valsts nosaukuma plāksni — mūsu pirmais BMX medaļnieks Gundars Osis, pa kreisi — BMX federācijas prezidents Aldons Vrubļevskis, ar zilo cepuri — BMX tēvs Latvijā Jānis Siliņš, pa labi — pirmo BMX velosipēdu būvētājs Harijs Osis

gavpils olimpiskajā centrā mums ir vai­ rākums kapitāldaļu, pārējos olimpiskajos centros vairākums ir pašvaldībām, LOK pieder 20—40 procenti. Tas arī veido LOK bilances aktīvus 65 miljonu eiro apmērā. — Šos aktīvus kā naudu olimpiešu sa­ gatavošanā diemžēl ieguldīt nav iespē­ jams... — Tās ir radītās iespējas, kuras lieci­ na, ka Olimpiskās komitejas un valsts sa­ darbība zināmā laika periodā bijusi ļoti ra­ žīga un auglīga. Lielākajās Latvijas pilsētās

uzbūvēti olimpiskie centri, kas ļauj visiem iedzīvotājiem, no bērnu dārza vecuma sā­ kot, nodarboties ar sportu kompleksās, daudzfunkcionālās bāzēs. Turklāt šajās pil­ sētās — Rīgā, Valmierā, Ventspilī, Jelgavā, Liepājā un Daugavpilī — ir augstskolas, kuru studentiem šie centri pieeja­mi. Apbrīnas vērta ir Rēzeknes pašvaldība, kura bez valsts un LOK tiešas līdzdalības ceļ savu centru. Viņiem neiet tik viegli un ātri, bet — kad šis komplekss tiks pa­ beigts, tas ieņems atbilstošu vietu reģio­

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


RUNĀ PREZIDENTS

nālo olimpisko centru saimē. Pērn par re­ ģionālo kļuva arī Cēsu olimpiskais centrs, kura attīstībā nopietnus līdzekļus ieguldīju­ si Cēsu novada dome, kurai ir arī attiecīgi tālejoši nākotnes plāni. Olimpiskajam cen­ tram apsaimniekošanā nodots nesen pilsē­ tas centrā pabeigtais stadions, citas Cēsu pašvaldības sporta bāzes, arī Priekuļu bi­ atlona un distanču slēpošanas bāze. Olim­ piskie centri valstī radījuši sporta infra­ struktūras sistēmu, kas saimnieciski sek­ mīgi darbojas un iedzīvotājiem dod iespēju nodarboties ar sportu, ja vien viņi to vēlas. Diemžēl statistika liecina, ka re­ gulāru sportotāju daudzums Latvijā sama­ zinās, tāpat kā iedzīvotāju skaits. Jācer, ka tas vairāk ir uz novecošanās rēķina. — Vai tas nozīmē, ka olimpiskie cen­ tri netiek piepildīti? — Tiek piepildīti. Olimpiskajos centros norit sekmīga saimnieciskā darbība, naudas plūsma ir pozitīva. Taču, ņemot vērā kre­ dītsaistības, grāmatvediskie zaudējumi ir, tie nav peļņu nesoši uzņēmumi. Skaidrs, ka šie centri pašvaldībām jāpiedotē, un LOK klāt­ būtne šajās kapitālsabiedrībās garantē, ka sports tajās bija, ir un būs. Citādi pašval­

Tāda ir mūsu zīme ­— ar spēku, likteņa līkločiem un vienotību! 1991. gada 18. septembris, Berlīne. Pēc SOK Izpildkomitejas sēdes, kurā atjaunotas Baltijas valstu nacionālo olimpisko komiteju tiesības, Aldons Vrubļevskis, Vilnis Baltiņš un LOK izpilddirektors Arnis Lagzdiņš SOK prezidentam Huanam Antonio Samarančam dāvina LOK karogu

T

ām partijām, kas atrodas pie varas, ir tikai dažādas kvalitātes sociālekonomiskas programmas, bet nav ideoloģijas un ilgtermiņa attīstības plānu. Biežās valdošo koalīciju maiņas novedušas pie tā, ka, piemēram, nacionālās attīstības plāns iepriekšējai desmitgadei izpildīts labi ja par 60 procentiem. Kāda jēga no tāda plāna?!

Žurnāls Sports • 2020. gada marts

dībām var rasties kārdinājums šos objektus izmantot tādai saimnieciskai darbībai, kam ar sportu nav nekāda sakara. — Mēs jau vēl atceramies Sporta pili, Rīgas sporta manēžu, Daugavas sporta na­ mu, kas deviņdesmitajos gados tika pārvēr­ sti par tirgus mājām... Politiķi sapņo, ka Latvijai vajadzētu līdzināties Skandināvijas valstīm, kurās, pašvaldībām labi apzinoties savu sociālo funkciju, to dotācijas vietējām sporta bāzēm ir absolūti pašsaprotamas. Pat svešiniekiem tās pieejamas par simbo­ lisku samaksu vai bieži vien gluži par velti, tā demonstrējot arī sava apvidus pievilcību un veicinot tūrismu. Mums pat no visaugs­ tākajām tribīnēm nereti tiek klāstīts, ka ar sportu esot jāpelna! — Daļēji šāda uzskata veidošanā vai­ nojami arī sabiedriskie mediji, kas sportu pasniedz kā iespēju atsevišķu sporta vei­ du pārstāvjiem tikt pie finansiāli apskau­ žamiem līgumiem un gūt vērā ņemamus ienākumus, sekmīgi piedaloties dažādos turnīros. Bet netiek runāts par sporta so­ ciālo funkciju, ietekmi uz nācijas veselību. Tāpēc mūsu ieteikums turpmāk olimpisko centru darbību vērtēt ne tikai no saimnie­ ciskā un finansiālā viedokļa, bet vismaz 50 procentus vērtējuma punktu dot arī par to, kā šis centrs attiecīgās pašvaldības terito­ rijā pilda sociālo funkciju. — Mainītā nodokļu politika, kas graujoši ietekmēja uzņēmēju vēlmi zie­ dot sabiedriskām organizācijām, taču at­ saucās arī uz LOK ieņēmumiem? — Ne tik ļoti kā uz atsevišķām federā­ cijām vai klubiem. Olimpiskie apļi jo­projām ir prestižs un uzņēmēju vidē atzīts zīmols. Reklāmas līgumi mums ir. Tikai jāatceras, ka šajos līgumos ir noteikti arī mūsu pie­ nākumi, kas jāpilda, līgumi ir jāatstrādā. Pamazām LOK kļūst par tādu kā reklā­ mas aģentūru, kas veic saimniecisko dar­ bību reklāmas pakalpojumu sniegšanā. To mums atkal pārmet, jo, lūk, sabiedriskā la­ buma organizācijām neesot paredzēts veikt saimniecisko darbību un sniegt maksas pa­ kalpojumus, tad esot jāreģistrējas kā SIA. Nosacīti runājot, kopējais naudas daudzums mums nav samazinājies, bet ir palielināju­ sies tā summa, kas jāiztērē, lai šo naudu no­pelnītu. Ne viss par reklāmām ieņemtais aiziet sportam. Daļa tiek ieguldīta, lai iz­ pildītu šos līgumus — sniegtu attiecīgos reklā­ mas pakalpojumus, kurus vēl apliek ar PVN. — Bet jau pērn, izņemot VAS Latvijas valsts meži un LMT, citu lielo ziedotāju LOK vairs nebija... — Jā, aizgāja Latvijas Gāze, kā sadar­ bības partneris zuda Latvijas dzelzceļš. Palika ilggadējais sponsors 4F, starptau­ tiskā lidosta Rīga — tikai uz Gada balva sportā pasākumu. 2018. gada beigās klāt nāca vienīgi akciju sabiedrība GRINDEX.

7

›››


RUNĀ PREZIDENTS

››› — Tagad taču ir vēl!? Piemēram, saistībā ar LOK dzirdēts RIMI vārds. — RIMI ir sadarbības partneris kon­ krētiem pasākumiem programmā Sporto visa klase bērniem, kam ar lielo sportu ir visai nosacīts sakars. Bijuši arī agrāk atsevišķi sponsori noteiktiem projektiem. Tagad Tokijas olimpisko spēļu komandai par sadarbības partneri kļuvis plaukstošs nacionālā kapitāla uzņēmums enerģētikas jomā AJ POWER. Bet tie nav tādi spon­ sorēšanas līgumi, kuros paredzēto naudu var novirzīt visa sporta attīstībai. — Situācija nemaz neizskatās tik dramatiski slikta, ka LOK prezidentam būtu jāatkāpjas. — Bet es jau sākumā teicu, ka nā­ kamgad un aiznākamgad augstu sasniegu­ mu sportam no valsts budžeta paredzēts iedalīt par pusotru miljonu mazāk nekā šogad. Tā nav laba situācija! Nacionālās attīstības plānā līdz 2027. gadam kultūras infrastruktūras pilnveido­ šanai paredzēti 170 miljoni, sportam — tikai 30. Tā nav laba situācija! Tajā pašā laikā viss iepriekš paveik­ tais ir devis rezultātus, un es vēlos, lai rezultātu uzlabošanās neapstājas. Turklāt es neatkāpjos, es vienkārši vairāk nekan­ didēju uz nākamo termiņu. Laiks dara sa­ vu. Ne tikai cilvēki, pat dzelzsbetons no­ veco un nogurst. Lai nāk komanda ar jaunām idejām, ar kurām jaunajos politis­ kajos apstākļos sports valstī spēs atgūt savas pozīcijas un attīstīties tālāk. Pēc 2008.—2009. gada finanšu krī­ zes finansējums augstu sasniegumu spor­ tam, lai kā mēs arī censtos un lai cik spožus panākumus gūtu atlēti, joprojām nav atgriezies 2007. gada līmenī. Vai tad valsts joprojām dzīvo krīzes apstākļos? Šī ikdienas cīņa, birokrātijas palielināšanās noved līdz zināmai stagnācijai un nogu­ ru­ mam. Ja es redzu, ka citiem var būt labāka sadarbība ar politiķiem, lielākas spējas pārvarēt birokrātiju, tad, domājot par ideju, par to, ka LOK olimpiskā kus­ tība jāattīsta visās jomās, es ar savu pie­ redzi un skepsi nedrīkstu kļūt par bremzi. Bet es neizslēdzu, ka mana pieredze un zināšanas var palīdzēt realizēt kādas jaunas idejas. Pēc diviem gadiem sagai­ dīsim LOK simtgadi. Mēs kļūstam arvien modernāki, vairākas idejas vēl ir prātā, un LOK nākotnē digitalizācijas, mākslīgā intelekta izmantošanas ziņā var kļūt par modernāko nacionālo olimpisko komiteju Eiropā, ja ne pasaulē. — Kāpēc notiek šī mūžīgā kaulēšanās ar Finanšu ministriju, ar Izglītības un zi­ nātnes ministriju, šie nemitīgie draudi sportam dot mazāk. Tajā pašā laikā tautas veselība kļūst arvien kuslāka. Vairāk nau­ das jādod ne tikai Veselības ministrijai, bet arī sportam. Kur slēpjas šī neizpratne?

8

Sapnis īstenots. 1992. gada februāris, Latvija atgriežas olimpiskajā saimē ziemas spēlēs Albērvilā. Pirms atklāšanas parādes Latvijas komandas karognesējs, olimpiskais čempions bobslejā Jānis Ķipurs (no labās), LOK prezidents Vilnis Baltiņš un ģenerālsekretārs Aldons Vrubļevskis

Ir

jāgatavojas cīņām par budžetu, cīņām ar sporta vietu un lomu valsts pārvaldē. Ierēdņu draudiem pēc neloģiskām formulām noteikt prioritārus sporta veidus pretim jāliek prāts, loģika, plānošana, ilgtermiņš, pēctecība

— Partiju ideoloģiju neesamībā. Tām partijām, kas atrodas pie varas, ir tikai dažādas kvalitātes sociālekonomiskas programmas, bet nav ideoloģijas un ilgtermiņa attīstības plānu. Biežās valdošo koalīciju maiņas novedušas pie tā, ka, pie­ mēram, nacionālās attīstības plāns iepriek­ šējai desmitgadei izpildīts labi ja par 60 procentiem. Kāda jēga no tāda plāna?! Visi tie, kas šo dokumentu pirms divpadsmit ga­ diem sastādīja, jau ir politikas sētmalē vai aizbraukuši no valsts. Turklāt lielā kāre fi­ nansējumu meklēt Eiropas fondos novedusi pie nevajadzīgas paļaušanās uz citiem un sevis izlaišanas slinkumā. — Runājot par šābrīža situāciju, tei­ ci, ka ir jauni politiskie apstākļi. Ko tu ar to domāji? — Tie ir apstākļi, kuros, neņemot vērā lielas sabiedrības daļas viedokli,

tiek realizētas šauru politpulciņu un viņu sponsoru intereses. — Kā tas attiecas uz sportu? — Sports tiek saistīts ar zināmu ie­ priekšējās koalīcijas partiju apvienību, kura tagad ir opozīcijā. Atbilstoša ir arī attiek­ sme pret šo jomu. Turklāt pašreizējā koalī­ cijā partiju ir vairāk, un katra meklē papil­ du līdzekļus savai nozarei. Tos visvieglāk atņemt tiem, kam nav sava politiskā jumta. — LOK atrodas duālā situācijā. Komi­ tejai jābūt no valsts neatkarīgai, bet augstu sasniegumu sportam naudu dod valsts... — Tajā arī slēpjas viens no iemesliem, kāpēc es pieņēmu lēmumu vairāk nekan­ didēt. Vēl pirms desmit gadiem LOK un valsts sportu finansēja apmēram vienādās daļās — 50 procenti pret 50. Tagad esam padarīti gandrīz pilnībā atkarīgi no valsts budžeta. Pat LOK ģenerālsponsora Latvijas

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


RUNĀ PREZIDENTS

valsts Meži finansējuma apjoms ir politisks lēmums. Ja tāda nebūtu, sportam būtu vēl par diviem miljoniem mazāk. Politiķi cenšas sporta sabiedrību padarīt arvien atkarīgāku no valsts pārvaldes sistēmas. Tas nekādi neveicina sporta organizāciju patstāvību un neatkarību, tas neļauj plānot ilgtermiņā, kas sportā ir ļoti būtiski. Pēkšņi, kā tas noti­ ka 2008. gadā, var tikt pieņemts lēmums slēgt Armijas Sporta klubu vai sporta finan­ sējumu samazināt par 60 procentiem. Pret šādiem politiski pieņemtiem lēmumiem sa­ biedriskās sporta organizācijas neko nevar izdarīt. Šī milzīgā atkarība no valsts pārval­ des nav manai sirdij tuva. — Ilgstoši un sekmīgi darbojas pēc LOK idejas radītā Latvijas Olimpiskā vie­

nība (LOV), kas godīgā sportiskā ceļā no­ saka, kuri atlēti un tātad arī viņu sporta veidi ir prioritāri. Tagad to grib noteikt ie­ rēdņi kabinetos... — Pēdējā laikā ir dažādi projekti redzē­ ti. Paldies Dievam, sabiedrības šūmēšanās par tiem bija pietiekami skaļa, lai to sadzirdētu, un pērn neviens neuzdrošinājās šādus lēmumus pieņemt attiecībā uz 2020. gada budžetu. Ir tikai neliels Izglītības un zinātnes ministrijas spiediens mehāniski sašķirot olimpisko sporta veidu federācijas pēc tā, vai to pārstāvji piedalījušies spēlēs, vai izcīnījuši medaļas, un attiecīgi diktēt, kāds būs valsts finansējums katrai federācijai. Bet līdz 2021. gadam mēs vēl varam sagaidīt visādus brīnumus.

P

olitiķi cenšas sporta sabiedrību padarīt arvien atkarīgāku no valsts pārvaldes sistēmas. Tas nekādi neveicina sporta organizāciju patstāvību un neatkarību, tas neļauj plānot ilgtermiņā, kas sportā ir ļoti būtiski

Pirmā olimpiskā ziemas medaļa Latvijai. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un LOK prezidents Aldons Vrubļevskis sveic kamaniņu braucēju Mārtiņu Rubeni ar izcīnīto Turīnas olimpisko spēļu bronzas medaļu

Apritē. Pasaules Nacionālo olimpisko komiteju asociācijas Ģenerālajā asamblejā 2006. gada aprīlī Seulā — LOK prezidents Aldons Vrubļevskis (pa kreisi) un LOK ģenerālsekretārs Einars Fogelis (pa labi) kopā ar SOK prezidentu Žaku Rogi Žurnāls Sports • 2020. gada marts

Ceļā pēc enerģijas. Aldons Vrubļevskis kārtējā Vienības brauciena trasē

››› 9


RUNĀ PREZIDENTS

›››

Pēdējie. Aldons Vrubļevskis un Sporta galvenais redaktors Dainis Caune ir palikuši pēdējie vēlētie Latvijas Olimpiskās komitejas locekļi kopš tās atjaunošanas 1988. gada 19. novembrī. Attēlā — abi Tjanaņmina laukumā Pekinā gadu pirms XXIX olimpiādes spēlēm

Triumfs. 2008. gada 22. augusts, Pekina. Māris Štrombergs kļuvis par pirmo olimpisko čempionu BMX. Pa kreisi no viņa — LOK prezidents Aldons Vrubļevskis un Goda prezidents Vilnis Baltiņš, pa labi — valsts premjers Ivars Godmanis un izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe Kārtējais sējums. Aldons Vrubļevskis SOK prezidentu Tomasu Bahu iepazīstina ar jaunāko kopā ar Genādiju Maričevu sastādīto Olympic Encyclopedia izdevumu

Ir jau bijuši mēģinājumi sporta veidus sarindot pēc privātu ārzemju kompāniju popularitātes aptauju reitingiem, kam nav nekāda sakara ar situāciju Latvijas spor­ tā, vai vienkāršām iedzīvotāju fiziskām ak­ tivitātēm. Iznāca pat, ka, piemēram, bob­ slejam, skeletonam un kamaniņu sportam no valsts nepienākas ne centa. Bet augstu sasniegumu sporta vienīgais mērķis ir rezultāts. Sabiedrība to novēr­ tē. Lai atceramies bobslejistu apbalvošanu šāgada 15. februārī. Tūkstošiem cilvēku vē­ sā, drēgnā ziemas dienā ieradās Siguldā, lai godinātu mūsu sportistus, kas pēc sešiem gadiem saņēma olimpiskās zelta medaļas. Tātad sabiedrība novērtē gan sportistu ie­ guldījumu, gan lepojas ar viņu sasniegu­ miem, gan jūtas tajos līdzdalīgi. Siguldā nedzirdēja neviena vārda, ka viņu sagatavo­ šanai būtu tērēts pārāk daudz līdzekļu vai izmaksātas pārāk lielas prēmijas.

10

— Šajā tūkstošgadē visi olimpiskie laureāti no A līdz Z sagatavoti Latvijas Re­publikā, kas pēc izcīnīto medaļu skai­ ta, izņemot Rio spēles, uz citu valstu fona ne­maz neizskatās slikti. Vai tas nozīmē, ka mums ir izveidota sava, kvalitatīva augstas meistarības sportistu sagatavošanas sistēma? — To var attiecināt tikai uz LOV, bet tā aptver tikai labākos no labāka­ jiem. Par pārējo var diskutēt. Sporta sko­ lu sistēma pastāv tāda pati, kāda tika iz­ veidota padomju laikā. Tīri mūsu radīta ir BMX sistēma, kuru veidoja ģimeņu ie­ interesētība un apvienošanās sporta klu­ bos. Tajā nepiedalījās administratīvās in­ stitūcijas, cilvēki vienkārši īstenoja savas vēlmes, kas ar laiku realizējās izcilos sa­ sniegumos. Protams, pašā finālā ir nepie­ ciešama valsts piešprice, un tā caur LOV arī tika saņemta.

Liela daļa sportistu gūst panākumus, pateicoties savām ģimenēm. Reizēm pat par spīti sistēmai, kāda eksistē valstī. Ne jau pateicoties tenisa skolām Latvijā, mū­ su tenisa zvaigznes spējušas nonākt pa­ saules labāko simtniekā. Lielākoties tas ir viņu ģimeņu nopelns. Murjāņu sporta ģimnāzija nav mūsu radīta un kā karsts kartupelis tiek vi­ ļāta katras valdības politiskajā salikumā. Acīmredzot IzM vienmēr bijušas citas prio­ ritātes, un neviens ministrs nav strādājis pietiekami ilgu laiku, lai pagūtu pieņemt lēmumu, kā tad tur turpmāk būt. Es nesaku, ka viss padomju laikā radī­ tais ir slikts. Bet nepārprotami sporta sko­ lu treneru korpuss noveco, un sistēma ne­ rada ieinteresētību jaunos speciālistos. Tas skumdina. Daudzi mūsu labākie sportisti meklē trenerus ārvalstīs. Tātad mūsu izglī­ tības sistēma nespēj sagatavot pietiekami

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


Foto: Dainis Caune, Sports

RUNĀ PREZIDENTS

I

gaunijā joprojām gan akcīze alkoholam un tabakai, gan azartspēles un loterijas finansē sportu un kultūru. Un nekādu morālu dilemmu viņi tajā nesaskata. Arī somi finansē sportu no sporta loterijām un daudz nemoralizē par to, ka tās spēlētājiem var radīt atkarību

kvalificētus trenerus. Ir ļoti daudz nianšu, kas neveicina mūsu sporta dzīves kvalitāti. — Mums patīk salīdzināties ar kaimi­ ņiem. Kā nacionālajām olimpiskajām ko­ mitejām klājas Lietuvā un Igaunijā? — Lietuvas Olimpiskā komiteja dzīvo no sporta loterijas ieņēmumiem. Par to mēs esam cīnījušies jau no deviņdesmito gadu sākuma. Guvām pat panākumus. Kādu lai­ ku no azartspēļu un loteriju nodokļiem un nodevām zināms procents tika atvēlēts spe­ ciālajam budžetam sporta un kultūras fi­ nansēšanai, bet Repšes valdība šo sistēmu atcēla. Igaunijā joprojām gan akcīze alko­ holam un tabakai, gan azartspēles un lo­ terijas finansē sportu un kultūru. Un ne­ kādu morālu dilemmu viņi tajā nesaskata. Arī somi finansē sportu no sporta loterijām un daudz nemoralizē par to, ka tās spēlē­ tājiem var radīt atkarību. Vienkārši iekasē no tiem, kas spēles azartam grib ļauties Žurnāls Sports • 2020. gada marts

legāli, un finansē kultūru un sportu, kas vienlaikus ir arī alternatīva iespēja azartat­ karīgajiem. Mūsu politiķus pārliecināt par to, ka jārīkojas tāpat, kā to veiksmīgi dara kaimiņi, ir gandrīz neiespējami, jo vienmēr Saeimā atrodas kāds deputāts, kas paziņo, ka no alkohola un tabakas akcīzes finansēt bērnu sportu esot amorāli. Bet, ja no šiem pašiem līdzekļiem deputātiem tiek maksā­ tas algas, tad ar morāli viss ir kārtībā?! Piemēram, Igaunijas Volejbola federāci­ ja no azartspēļu reklāmām, kas viņu valstī pieaugušo sportā ir atļautas, gadā iegūst 70 000 eiro. Latvijas volejbols — nulli, jo pie mums šādas reklāmas aizliegtas. Kur kla­­ siskajā volejbolā ir Igaunija un kur Latvija? Tiesa, valdības deklarācijā ierakstīts, ka sporta loteriju varētu iesaistīt sporta finan­ sēšanā, bet, vai tas notiks un kā tas no­ tiks, to grūti pateikt. Līdz šim valdošās

koalīcijas pie varas bijušas pārāk īsu lai­ ku, lai sportam dotos solījumus paspētu iz­ pildīt. Nāk nākamās partijas, un viss jāsāk no nulles. Pēctecība un ilgtermiņa plāno­ šana netiek nodrošināta. Bet sportā bez tā nevar. Kad kārtējās ziemas olimpiskās spē­ les beigušās, Sandis Prūsis, sākot sastādīt treniņplānu jaunajam četrgadu ciklam, vis­ pirms noskaidro, kurā dienā un cikos bob­ slejistiem būs jāstartē nākamajās spēlēs. Tad pa dienām viņš nāk atpakaļ, fiksējot, kas katrā no tām jāizdara, lai pēc četriem gadiem sasniegtu rezultātu. Tā ir jāplāno. Bet, ja viņam pateiks — šogad tev nauda būs tikai sešiem mēnešiem, pārējo laiku iz­ tiec, kā vari, bet 1. janvārī atkal nāc šurp, varēsi turpināt... Diemžēl sportā šādas ab­ surdas situācijas briest itin bieži. — Latvijas Olimpiskā komiteja ir vie­ nīgā pasaulē, kas rīko gan savas jaunat­ nes, gan pieaugušo olimpiādes. Nākamā, kurai bija jānotiek šovasar, atcelta. Vai tas nozī­mē, ka šī lieliskā, pēc LOK iepriekšē­ jā prezidenta Viļņa Baltiņa iniciatīvas iz­ veidotā sporta dziesmu svētku tradīcija draud izjukt? — Domāju, ka ne. Bet tas, kādēļ šo­ vasar nenotiek Latvijas olimpiāde, zināmā mērā ir valdības politikas rezultāts. Jau pusotru gadu visa tauta un visas pašval­ dības tiek tracinātas ar administratīvi te­ ritoriālo reformu, kura, izņemot VARAM, daudzos novados nevienu neapmierina. Un neviens gribētājs, kas spētu olimpiādi sa­ rīkot pienācīgā kvalitātē, neatradās. Ja pašvaldību reforma notiks plānotajos termiņos, tad 2021. gada vidū tiks ievēlēta jauno pašvaldību vadība. Pusgadu tās ie­ skriesies, un 2022. gadā kāda varētu uz­ ņemties olimpiādes sarīkošanu. Pašvaldības zinās, ka tām vēl četrus gadus ir vara, kā­ da infrastruktūra tām pieder, varbūt zinās arī, cik lielas finanses nākamajā plānoša­ nas periodā pieejamas. To, ka sportam pa­ pildu finansējuma nebūs, zinām jau tagad. To, ka sportam nepieciešami šie dziesmu svētki, arī zinām, bet pašvaldības vienas pa­ šas tos sagatavot nevar. Valsts atbalsts ne­ pieciešams. Beigu beigās tas jau nav tikai LOK pasākums. — Kaut kas skaists arī bijis tavos 32 gados Latvijas Olimpiskajā komitejā!? — Re, kur ir! (Smaida, rādot fotoattēlu no bobslejistu godināšanas ceremonijas Siguldā.) Noorganizēt olimpisko zelta medaļu pasnieg­ šanu Latvijā — varbūt ar to pietiek un jā­ iet mājās. Bērnībā sapņoju par olimpiskajām spēlēm, tagad pats no Lozannas vien­ kāršā maisiņā vedu četras olimpiskās zelta un divas bronzas meda­ ļas. Tas bija viens no patīka­ mākajiem piedzīvojumiem. ©

Dainis CAUNE 11


Foto: Dainis Caune, Sports

ATSKATS

Un vienas no pirmajām arī... Tā var teikt par Baltijas kausa izcīņu kalnu slēpošanā, kas sākās novembrī lietuviešu apjumtajā mākslīgā sniega trasē Snow Arena un beidzās marta vidū kopā ar atklāto Latvijas čempionātu Lapzemes Svētajā kalnā jeb Pyha Tunturi, kas atrodas kilometrus simts aiz Ziemeļu polārā loka un Rovaniemi. Liktenis un koronavīruss bija lēmis, ka tās kļuva par pēdējām Starptautiskās Slēpošanas federācijas (FIS) licencētām sacensībām Eiropā šosezon.

12

J

au vairākus gadus Latvijas Slēpošanas federācija mūsu nacio­ nālo čempionātu un Baltijas kau­ sa izcīņas seriālu cenšas padarīt par populārām starptautiskām sacensī­ bām. Turklāt prestiža celšana tiek ap­ vienota ar organizatorisko spēju trenē­ šanu. Latvieši neierodas pie kalna, uz kura sacensību galds jau uzklāts. Gluži otrādi — viņi visu izdara paši, sākot ar trases pamatnes apledošanu, elektro­ nisko hronometrāžas iekārtu uzstādīšanu un šogad jau beidzot pat ar piecu video­ kameru izvietošanu, lai nodrošinātu tieš­ raidi federācijas FB profilā Latvian Alpine un mājaslapā www.ski.lv. Jau dažas die­ nas pirms sacensību sākuma uz kalna sāk saimniekot vairāk nekā 20 brīvprā­ tīgo no Latvijas un Lietuvas slēpoša­ nas klubiem. Veikuma kvalitāti garan­ tē Baltijā vienīgais FIS delegāts Dinārs Doršs, pats šajā procesā piedaloties.

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


ATSKATS

Pēdējās sacensības kontinentā

Lai arī koronavīruss sportā jau bi­ ja sācis vicināt sarkano STOP karogu, uz mūsu sacensībām Ziemassvētku vecī­ ša oficiālajā Arktiskajā apgabalā ieradās vairāk nekā 120 elites sportistu no des­ mit valstīm, ASV ieskaitot. Vairāk gan bija jābaidās no Skandināvijas koman­ dām, kuru sastāvs liecināja, ka mūsē­ jiem savās mājās neklāsies viegli. Jo īpaši dāmām. Šosezon pauzē māsas Lelde un Evelīna Gasūnas, sporta karjeru beigusi Agnese Āboltiņa, kuras, piepalīdzot jauna­ jai Betijai Burkovskai un Lienei Bondarei, pērn Pihā dzīvojās ne tikai pa labāko sešnieku, bet arī goda pjedestālu, slalo­ mā pat aizņemot visus trīs pakāpienus. Turklāt Eiropā bija iesprūdusi uzlēcošā zvaigzne Dženifera Ģērmane. Savukārt RTU maģistrantūras studentei Lienei Bondarei bezsniega apstākļos galīgi pajukusi sezona un Latvijas čempionāts bija tikai otrās sacensības šoziem. Žurnāls Sports • 2020. gada marts

Vīrieši patīkamās atmiņās varē­ ja gremdēties par 2018. gada sezonu, kad slalomā dubultuzvaru guva Kristaps Zvejnieks un Žaks Gedra. Kristaps iz­ cīnīja vēl pa diviem sudrabiem, paralē­ lajā slalomā paliekot trešais aiz jaunā­ kā brāļa Mika. Bet šīsziemas Pihas sniegā, ko vai­ rākas dienas kulstīja puteņa vēji, bija jāraksta jauni teikumi. Pirmais iznāca īss un nepatīkams — DNF. Tas nozī­ mēja, ka Žakam Gedram visu ziemu ār­ stētā potītes trauma atriebās par pār­ steidzību un jau pirmajā milzu slaloma braucienā lika no šīm sacensībām iz­ stāties. Pirmo reizi par Latvijas čempio­ nu kļuva Miks Zvejnieks, kurš absolū­ tajā vērtējumā piekāpās tikai norvēģim Sīmenam Strandam un trim zviedru at­ lētiem. Uz sudraba takas uzkāpa Elvis Opmanis (25. vieta), bet tikai milzu slalomā. Arī otrajās Baltijas kausa sa­

censībās šajā disciplīnā viņš no lat­ viešiem bija otrs labākais (18. v.) aiz Mika (8. v.), bet trešais abas reizes fi­ nišēja Dāvis Zvejnieks (26. un 31. v.). Absolūtajā vērtējumā ar vietu uz pje­ destāla bronzas pakāpiena sevi pieteica igaunis Juhans Luiks. Noslēgumā latvieši tomēr atgādinā­ ja, kuri te ir sacensību saimnieki. Abās slaloma trasēs Miks Zvejnieks finišē­ ja otrais, kopvērtējumā piekāpjoties ti­ kai somam Jāko Tapanainenam, kļūstot par Latvijas čempionu un aiz sevis at­ stājot spēcīgo norvēģi Sīmenu Strandu. Savukārt cīņā par Latvijas sudrabu pir­ majā trasē Dāvis Zvejnieks un mūsu ka­ rognesējs III Jaunatnes olimpiskajās spē­ lēs Lozannā Kristofers Gulbis sasniedza uz sekundes simtdaļu vienādu rezultātu. Turpinājumā līdz astotajai vietai absolū­ tajā vērtējumā pakāpās Dāvis, Latvijas bronzu atstājot Kristoferam (11. v.).

13

›››


ATSKATS

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

›››

Paralēlais slaloms. Mika Zvejnieka (priekšplānā) fināldivcīņa ar somu Emilu Keranenu Bīstams kaimiņš. Igaunis Juhans Luiks Baltijas kausa izcīņā milzu slalomā pārspēja visus latviešus un izcīnīja trešo vietu

Paralēli un uz augšu “Mēs pacēlām savu latiņu vēl augstāk. Mūsu sacensību trasēm vienmēr ir labs segums, kura sagatavošana prasa zināmu entuziasmu, viss notiek droši, paredzētajā laikā un kārtībā. Šogad pirmo reizi TV straumēšana, ko nodrošināja lietuviešu kompānija Arena HD, daudz plašākai publikai ļāva redzēt un novērtēt, ko un kā mēs darām. Somi grib vienoties ar mums, mēs viņu klubiem jau esam aizgājuši priekšā. Katram no tiem ir savas ekstras, bet nevienam nav tik plašs piedāvājums kā mums. Somijā līdz šim nebija nevienas sertificētās starta un finiša iekārtas paralēlajam slalomam, kādu mēs jau izmantojam. Somija ir tieši tik maza un tik liela, ka mūsu intereses sakrīt. Norvēģiem un zviedriem pašiem pietiek savu elites sportistu, mūsu papildinājums viņiem īpaši nav vajadzīgs. Paralēlajā slalomā Pihā Latvijas čempionāta medaļas neizcīnām, jo elites līmenī neesam tik daudzskaitlīgi. Rīkojam atklātās FIS sacensības, kas vienmēr ir ļoti aizraujošas. Šī disciplīna starptautiskajai federācijai šķiet interesanta, bet līdz galam tās apritē vēl nav nostabilizējusies. FIS punktu sistēma ir unikāla, jo ļauj novērtēt katra sportista atpalicību no līdera laika izteiksmē, bet paralēlajā slalomā visu izsaka divcīņa — viens

14

pret vienu. Apkopojot šīs sezonas rezultātus, FIS IT speciālistiem, starp kuriem ir arī mūsu Uldis Brīze, būs jāizstrādā sistēma, kā tos iekļaut kopējā rangā. Bet Pasaules kausu paralēlajā slalomā jau izcīna, tam ir cita vērtēšanas sistēma. Paralēlajam slalomam nav nepieciešamas garas nogāzes, šai atraktīvajai disciplīnai ļoti piemērota ir arī mūsu Siguldas Pilsētas trase. Pagaidām paralēlais slaloms nav iekļauts olimpisko spēļu programmā, bet par to notiek karstas diskusijas. Tas varētu nomainīt Alpu kombināciju, kurā vienlīdz labi jāpieprot abas galējās disciplīnas, un cilvēki reizēm nesaprot, kāpēc par čempionu kļūst tas, kurš nav pārāk labs nobraucienā, vai tas, kurš nemaz nav tik izcils slalomists. Bet, no jauno atlētu attīstības viedokļa raugoties, agra specializācija nav vēlama, jāveido daudzpusīga bāze un jābrauc gan ar garām, gan ar īsām slēpēm. Kombinācija piespiež mācīties braukt gan ātri, gan tehniski. Ja šo disciplīnu anulē, mainās visa treniņu filozofija. Tas ir būtisks arguments par labu Alpu kombinācijai. Vēl viena nianse — notiek arī sacensības paralēlajā milzu slalomā, kur uz tikpat īsa kalna starp vārtiem ir lielāka atstarpe, kas prasa citādāku grieziena tehniku.”

Foto: Dainis Caune, Sports

Dinārs DORŠS, Latvijas Slēpošanas federācijas prezidents

Būs sudrabs. Dāvis Zvejnieks cīnās par Latvijas vicečempiona titulu slalomā

Paralēlais slaloms, kurā pagaidām vēl Latvijas čempiona titulus neizcīna, jau bi­ ja īsts saldais ēdiens marta saulē, snie­ gā un vējā. Kvalifikācijas sacensībās, ku­ rās Dāvim nācās izstāties, Miks sasniedza trešo rezultātu, bet pēc tam uzvarēja visās divcīņās pēc kārtas, finālā ar somu Emilu Keranenu cīkstoties plecu pie pleca līdz pašam finišam, kurā sekundes simtdaļas pirmo vietu dāvāja latvietim. No pārējiem mūsējiem līdz astotdaļfinālam tika Gustavs

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


ATSKATS

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Dainis Caune, Sports

Trases apledošana. Tā notiek ar īpašām cauruļu sistēmām, kas pakāpeniski tiek pārvietotas ik pa 30—40 cm uz leju. Šauras ūdens strūklas pa cieši blakus izvietotām nelielām sprauslām tiek ietriektas vismaz 10 cm dziļi sniegā, kur ūdens izplešas un sasalst, veidojot kā betons cietu un stingru pamatu. Ja vien šai procedūrai seko sals. Atkusnis ar svaigu sniegu ledus piepumpēšanas efektu samazina.

Uzvara Norvēģijai. Milzu slalomā Simens Strands Baltijas kausa izcīņā bija nepārspējams, bet Latvijas čempionātā finišēja otrais aiz zviedra Johana Bergmana

Harijs Ābele, Gustavs Davidovičs un Elvis Opmanis, kam visiem dalīta devītā vieta. Latvijas čempionātā dāmām četras zelta medaļas divās disciplīnās izcīnīja Ādažu vidusskolniece Betija Burkovska, kura vienlaikus bija labākā junioru vērtē­ jumā. Arī pārējās vietas uz pjedestāla aiz­ ņēma juniores, slalomā — Laura Bišere un Paula Vītuma, milzu slalomā — Karlīna Hedviga Grāmatniece un Paula Vītuma. Absolūtajā vērtējumā vislabāk Žurnāls Sports • 2020. gada marts

klājās Betijai, kura slalomā finišēja sep­ tītā. Šajā disciplīnā prasmīgākā bija so­ miete Kia Emilija Hakala, abos milzu sla­ lomos — norvēģietes Ilva Tone Falksete un Martine Fosmo Nīberga. Baltijas kau­ sa milzu slalomā mūs vislabāk pārstāvē­ ja Liene Bondare — 13. vieta. Diemžēl, iesildoties pirms paralēlā slaloma, nopiet­ nu traumu guva Betija Burkovska. Šajā disciplīnā pirmās astoņas vietas aizņē­ ma somietes. Astotdaļfinālā tika apturē­

tas Liene Bondare, Laura Bišere, Karlīna Hedviga Grāmatniece un Paula Vītuma. Nākamajā nedēļā Lapzemes Svētkalnā bija paredzēts tradicionālais šo sacensību turpinājums jauniešiem. Bet to, tāpat kā tagad daudz ko citu mūsu dzīvē, nācās atlikt. ©

Dainis CAUNE

››› 15


Foto: Dainis Caune, Sports

›››

Foto: Dainis Caune, Sports

Vicečempions. Milzu slalomā Elvis Opmanis Latvijas čempionāta ieskaitē finišēja otrais Tālāk ar basu kāju... Jācer, ka visas neveiksmes Žakam Gedram palikušas šajā sezonā

Liene Bondare. No mūsējām bija labākā Baltijas kausa izcīņā milzu slalomā

Foto: Dainis Caune, Sports

Stabilitāte. Visās četrās disciplīnās somiete Kia Emilija Hakala iekļuva labāko trijniekā, bet uzvarēja tikai Latvijas atklātajā čempionātā slalomā

Laura Bišere. Latvijas vicečempione slalomā

16

Karlīna Hedviga Grāmatniece. Latvijas vicečempione milzu slalomā

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


Foto: Dainis Caune, Sports

ČEMPIONS

Latvijas 2020. gada labākie elites slalomisti. No kreisās: Dāvis (2. vieta) un Miks (1. vieta) Zvejnieki, Kristofers Gulbis (3. vieta) un Lauris Opmanis (4. vieta)

Zvejnieks II Kad Kristaps Zvejnieks pagājušajā desmitgadē uguņoja Latvijas kalnu slēpošanā, čempiona titulam pasaules ziemas universiādē pievienojot arī LSPA maģistra grādu, likās, ka viņa jaunākais brālis Miks vecāko apsteigs tikai mācībās. Miks taču paralēli treniņiem Turībā studēja jurisprudenci! Tagad viņam bakalaura diploms kabatā, un martā aizpolārajās Pihas trasēs Miks Zvejnieks izcīnīja savas pirmās divas Latvijas čempiona zelta medaļas slalomā un milzu slalomā. Turklāt slalomā mūsu atklātajās FIS ranga meistarsacīkstēs viņš piekāpās tikai somam Jāko Tapanainenam, bet pēc tam paralēlajā slalomā, kurā vēl neizcīna čempiona titulu, aizraujošos dueļos nokāva visus pretiniekus pēc kārtas.

J

āpiebilst gan, ka vecākais Zvej­nieks palicis neuzvarēts, jo jau otro sezo­ nu Kristaps sacensībās nepiedalās un savas zināšanas izmanto, strā­ dājot ar sporta kluba Virsotne jauniešiem, arī trešo brāli — Dāvi. Pērn par Latvijas kalnu slēpošanas līderi kļuva Žaks Gedra, kam šoziem pa kājām pinas trauma. Nu vadību ne tikai Latvijas čempionātā, bet arī FIS ranga listē pārņēmis Miks, kuru hronoloģiski un gluži pamatoti tagad varē­ tu saukt par Zvejnieku Otro.

Pasaules čempions ar zīmīgiem panākumiem “Pēc bakalaura paņēmu pauzīti, jo no­ lēmu nopietnāk uzslēpot,” situāciju skaid­ ro Miks, liekot noprast, ka aiz vārdiem nopietnāk uzslēpot slēpjas vēlme kādu laiku sportam nodoties ar pilnu jaudu. “Bet es Žurnāls Sports • 2020. gada marts

studēšu arī maģistrantūrā, pēc gada vai di­ viem — simt punkti, ka studēšu,” steig­ šus piebilst Latvijas čempions. “Man patīk mācīties.” Šim apgalvojumam seko skaidro­ jums, kāpēc abas nodarbes vienlaikus nav iespējamas visaugstākajā kvalitātē, pēc ku­ ras Mikam ir nepārprotama tieksme. Daudzi plāno studēt pēc sporta karjeras, Zvejnieks gandarīts, ka viņš dzīvei B pamatu jau ie­ licis. Tas radot patīkamu drošības sajūtu. Sezonu sācis ar veiksmīgiem startiem Ķīnā, to turpinājis, visai regulāri startē­ jot Eiropas kausa izcīņas posmos, janvā­ rī Francijas Alpos, gūstot 29. vietu, Miks īstenojis sezonas mērķi vismaz reizi ie­ kļūt labāko trīsdesmitniekā. “Likās — nu tik būs!” ar smaidu atceras Miks. “Bet tik vienkārši tas nav. Konkurence ir mil­ zīga, un uz katra nākamā plauktiņa ar­ vien grūtāk noturēties.”

Miks ZVEJNIEKS Latvijas čempions kalnu slēpošanā, SK Virsotne Dzimis

1995. gada 8. martā Rīgā

Augums, svars

182 cm, 80 kg

Izglītība

Mārupes vidusskola, biznesa augstskola Turība, bakalaura grāds tiesību zinātnēs

Sportā

no četru gadu vecuma kalnu slēpošanā, trenējies arī tenisā

Pirmā trenere Jana Zvejniece (māte) Lielākie sasniegumi sportā

kalnu slēpošanā: 7. v. Alpu kombinācijā Vispasaules universiādē (2019.), 13. v. slalomā un milzu slalomā I Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs (2012.), 39. v. slalomā pasaules čempionātā (2019.), 29. v. slalomā Eiropas kausa izcīņas posmā (2020.); skrituļslalomā: 2019. gada pasaules čempions milzu slalomā, vicečempions slalomā un paralēlajā slalomā, 2018. gada Eiropas čempions paralēlajā slalomā

Ģimenes stāvoklis

ir draudzene

Hobiji

golfs, politika, citu tautu kultūru iepazīšana

››› 17


Viņam patīk cīnīties grūtās un sarež­ ģītās trasēs, kuru autori vārtus sprauž ar viltības āķiem, kā tas bija gan Latvijas čempionātā, gan FIS sacensībās Vācijā, kurās šosezon Miks pirmo reizi kāpa uz pjedestāla. Trešā reize bija pēc ārkārtī­ gi sīvas uzvaras Pihas paralēlajā slalomā. Turpinājumā bija plānotas vēl vairākas no­ pietnas sacensības, bet koronavīruss sezo­ nai aizrāva priekškaru ciet un Miks visā Eiropā palika pēdējais šīsziemas čempions. Zvejniekam II nācies piedalīties arī dažos krietni zīmīgākos pasākumos. Pirms asto­ ņiem gadiem viņš startēja pirmajās pasau­ les Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Insbrukā, gan slalomā, gan milzu slalomā izcīnot cienījamo 13. vietu. Miks kļuvis arī par pasaules čempionu sporta veidā, kurā aktīvo karjeru jau noslēdzis. Runa ir par skrituļslalomu, kurā par visaugstākajām vietām pasaules mačos cī­ nījušies trīs brāļi Zvejnieki vienlaikus. “Es biju tāds džeks, kas nemaz tik bieži ne­ vinnēja, bet izdarīja to pareizajā brīdī,” at­ zīstas Miks. “Pērn pasaules čempionātā Barselonā izcīnīju pa sudrabam paralēla­ jā slalomā un slalomā, milzu slalomā uz­ varēju un šajā sportā savu karjeru varē­ ju beigt. Bet Dāvis vēl brauks, viņam vēl ir mērķi, kas jāsasniedz. Kristaps skrituļ­ slalomā ilgi dominēja, es ienācu, paspī­ dēju un esmu aizgājis. Tas ir interesants sporta veids. It kā maziņš, bet ļoti dau­ dzi slēpotāji to izmanto treniņiem, sacen­ sībās nemaz nepiedaloties.”

Vislēnāk un visriskantāk Ziemas sezonu noslēdzot, Mikam Zvejniekam ir 30,57 FIS punkti slalo­ mā un 234. vieta pasaule rangā. Tas nozīmē, ka Eiropas kausa izcīņā, viņš var tikt pie apmēram 70. starta numu­ ra. Pa trasi, kuru izdangājuši tik dau­ dzi sportisti, viņam jātiek vismaz des­ mit vietas uz augšu, lai varētu piedalīties otrajā braucienā un kārpīties tālāk pēc vēl labāka rezultāta. Starp citu, šosezon mainījās FIS punktu piešķiršanas kārtība. Ja iepriekš, piemēram, par uzvaru FIS sacensībās labākais iespējamais guvums bija 9 punkti (jo rezultāts augstvērtīgāks, jo punktu mazāk), tad tagad par šādu pašu panākumu pienākas 23 punkti. Miks lēš, ka pēc vecās sistēmas viņam tagad būtu mazāk par 17 punktiem. Agrāk Miks centies vienlīdzīgi pilnvei­ doties abās tā dēvētajās tehniskajās dis­ ciplīnās, tagad viņš izteiktāk specializējas slalomā. “Kaut gan...” viņš piebilst, “kļūs­ tot par Latvijas čempionu milzu slalomā, es uzlaboju savus FIS punktus šajā dis­ ciplīnā. Gigants ļoti palīdz izaugsmei sla­ lomā un arī visās pārējās disciplīnās. Tas iemāca īstajā brīdī slēpi palaist, lai tā plūst un skrien uz priekšu.”

18

Foto: Dainis Caune, Sports

ČEMPIONS

Sezonas līderis. Divkārtējais Latvijas čempions Miks Zvejnieks

Paradoksāli, bet slaloms ir vislēnākā un arī... visriskantākā disciplīna. Slēpotāja vidējais ātrums daudz nepārsniedz 40 km/h, bet viņam nemitīgi sekundes des­ mitdaļās jāpieņem lēmumi par kārtējo vārtu izbraukšanu un jāizpilda ļoti kom­ plicētas, precīzas un atšķirīgas kustības. Kļūdas labot lielākoties nav iespējams, un tās noved pie kritiena vai izlidošanas no trases. Nav lielas atšķirības — ierin­ das FIS sacensības vai pasaules čempio­ nāts — slaloma abās trasēs finišu bieži sasniedz labi ja puse no visiem dalībnie­ kiem. Principam Visu vai neko! slalomā ir ļoti auglīga vide. “Ne vienmēr braukt uz riska robežas nozīmē eventuālu kritienu,” spriež Miks Zvejnieks. “Kādā brīdī šī riska robeža kļūst komfortabla. Tas ir interesants brī­ dis, un to es šosezon uzķēru. Es brau­ cu ātri, tas liekas riskanti, šķiet, ka tū­ līt kaut kas notiks, bet tad tu aptver, ka tas riskantais var kļūt arī drošs. Tu pie tā sāc pierast un tajā brīdī pārej nāka­ majā līmenī.”

Kam garāka ēna Miks tāpat kā Kristaps, jaunākie brāļi Dāvis un Jurģis slēpot sācis savas mammas, deviņdesmito gadu sākumā zi­ nāmas kā vairākkārtējas Latvijas čem­ piones, Janas Pietkevičas, tagad pazīs­ tamas treneres Janas Zvejnieces vadībā. Jau pusaudža gados viņš sācis braukt

līdzi Kristapam uz treniņnometnēm pie leģendārā austriešu speciālista Petera Prodingera. “Viņš iedeva neatsveramas zināšanas,” vērtē Miks. Tagad gadus pie­ cus Miks studijas kalnu slēpošanā turpi­ na World Racing Academy. Tā ir privāta starptautiska komanda, kuras dalībnieki lielākoties gatavojas Eiropas kausa izcī­ ņai, daži — kondīciju zaudējuši slēpoša­ nas lielvalstu pavalstnieki — ar akadē­ mijas pasniedzēju Dienvidtiroles treneru palīdzību cenšas atgriezties Pasaules kau­ sa sacensību apritē. Bezsniega Latvijas ziemas sekas Miks nav jutis. Drīzāk otrādi — pirmās čet­ ras sacensības Ziemeļitālijā atceltas pār­ lieka sniega dēļ. “Sezona sākās tik dī­ vaini, bet turpinājās interesanti,” vērtē Miks. “Iepriekš sezonā startēju aptuve­ ni 50 sacensībās. Tas ir neizbēgami, ja cenšas piedalīties visās disciplīnās. Šogad kopā ar maniem atbalstītājiem — klīni­ kas Piramīda speciālistiem — pieņēmām stratēģisku lēmumu koncentrēt spēkus ne vairāk kā 30 startiem. Lai arī treniņos pilna garuma trases veicam sešas, pat as­ toņas reizes, sacensību diena, kurā ir ti­ kai divi braucieni, prasa ļoti daudz ener­ ģijas.” Miks neuzskata, ka iznācis ārā no ve­ cākā brāļa Kristapa ēnas, bet smej, ka viņam strauji tuvojoties trešā brāļa Dāvja ēna. Kristaps, lai arī sacensībās konku­ rents, viņam un pārējiem diviem jaunāka­

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


ČEMPIONE

Zibens Betija

jiem brāļiem bijis un — tagad vēl jo vai­ rāk — ir padomdevējs un skolotājs. Tas ir stils, kas cementē Zvejnieku ģimeni, ļaujot visiem pēc kārtas tiekties uz augs­ tiem mērķiem. Kad Kristaps devās uz savām pir­ majām olimpiskajām spēlēm Vankūverā, Miks no kalnu slēpošanas neko daudz vēl neesot sapratis. Dažas ziemas vēlāk sep­ tiņpadsmitgadīgais mārupietis gan kalis nopietnus plānus par Soču spēlēm. Pirms Phjončhanas viņš jau bija reāls Zvejnieks II un būtu kļuvis arī par olimpieti, ja vien kvalifikācijas josta netiktu savilkta tik cieši, ka vīriešu konkurencē tai cau­ ri tika vienīgi Zvejnieks I, kas tobrīd bija pasaules pirmā simtnieka slalomists. “Uz Pekinu tiešām es gribu tikt,” stingri no­ saka Miks. “Bet līdz tam vēl ir divi ga­ di un daudzi pakārtoti mērķi jāsasniedz. Slēpošanā ir kur kāpties, kāpties un kāp­ ties. Tajā nekas nekad nebeidzas un ne­ kad nevar justies pārāk labi, arī Marsels Hiršers ar visiem saviem pasaules kau­ siem nevarēja justies pārāk drošs. Nekas tajā kalnu slēpošanā nav droši,” viņš pie­ bilst ar sirsnīgu smaidu. ©

Dainis CAUNE Žurnāls Sports • 2020. gada marts

M

ēs ar mūždien smaidīgo un enerģijas pārpilno Betiju ru­ nājam pirms sacensībām paralēlajā slalomā, kas viņu mazliet biedē. “Es tam nododos ar visu sirdi un dvēseli, bet tāpēc ir gadījušies ļoti nepatīkami kritieni,” sportiste liek no­ prast, ka šajā disciplīnā risinās gandrīz vai kontaktcīņa, kas ierauj azartā, provo­ cējot darīt vairāk, nekā spēj un pat prot. “Šogad esmu kļuvusi daudz spēcīgāka nekā ­iepriekš. Zinu, ka varu izdarīt vairāk, slēpot ātrāk, bet galvā to visu vēl ne vien­ mēr izdodas salikt kopā. Tāpēc šoziem ļoti cīnos ar pirmsstarta stresu. Esmu vai nu pārāk sasprindzinājusies, vai pārāk atslā­ busi. Zelta vidusceļu vēl nemāku atrast.” Par gaidāmajiem vidusskolas galaeksā­ meniem gan nekāda stresa neesot. “Man no sporta nav grūti ātri ielēkt mācībās,” čempione turpina smejoši smaidīt. “Es es­ mu ātra meitene — Zibens Betija — tā mani sauc.” Palielījusies, ka mācībās at­ zīmes esot labas, Betija izmet vēl vienu šķelmes zibsni: “Es esmu gudra meitene.” Vienīgā problēma esot izšķiršanās, ko da­ rīt tālāk. Izvēle gan jau būšot saistīta ar sportu vai veselību, ļoti ilgi vēlējusies kļūt par zobārsti, bet šis viedoklis krasi mai­ nījies. Kāpēc, to Zibens Betija neizpauž. “Esmu izvēles mutulī,” viņa vienmēr visu atliekot uz pēdējo brīdi, kas reizēm kaiti­ not mammu. “Bet es zinu, ka paspēšu!” meitene nešaubās ne mirkli.

Foto: Dainis Caune, Sports

Jau pērn Betija Burkovska kļuva par absolūto Latvijas junioru čempioni, uzvarot visās piecās disciplīnās. Šogad Ādažu vidusskolas abituriente slalomā un milzu slalomā pirmo reizi bija labākā lielo dāmu konkurencē, bet tikai nacionālā vērtējumā. Tāpēc viņa joprojām par lielāku sasniegumu uzskata pērn šepat Pihā izcīnīto trešo vietu milzu slalomā, atstājot aiz sevis itin visas ārzemnieces.

Betija BURKOVSKA Latvijas čempione kalnu slēpošanā, SK Virsotne Dzimusi

2001. gada 26. februārī Rīgā

Augums, svars

178 cm, 88 kg

Izglītība

Ādažu vidusskolas 12. klases skolniece

Sportā

no 11 gadu vecuma trenējas kalnu slēpošanā

Pirmā trenere Jana Zvejniece, tagad Dinārs Doršs Lielākie sasniegumi

divkārtēja Latvijas čempione, 3. v. 2019. g. Baltijas kausa izcīņā milzu slalomā, 2019. g. Latvijas absolūtā junioru čempione, U-16 Baltijas čempione visās disciplīnās

Hobiji

kalnu slēpošana un viss pārējais, kas dzīvē sagādā prieku

››› 19


Foto: Dainis Caune, Sports

ČEMPIONE

Sezonas līdere. Betija Burkovska Latvijas čempionātā izcīnīja četras zelta medaļas, jo bija labākā arī junioru vērtējumā

Uz slēpēm nostāvēt Betija iemācīta jau bērnībā, bet līdz vienpadsmit gadu vecumam sports viņai nav bijis svarīgs. Viņa dziedājusi korī, mācījusies mākslas skolā, līdz mamma — pazīstama kal­ nu slēpotāja Žaklīna Frickausa — meitu aizvedusi uz stāvo Kordes trasi Siguldā. Pa to Betija neesot spējusi nobraukt le­ jā, sēdējusi malā un raudājusi. Ap to lai­ ku Jana Zvejniece kopā ar mammu dibi­ nājusi sporta klubu Virsotne, un kaut kā gadījies, ka uz pirmo treniņnometni Levi Somijā Betija paņemta līdzi. Tur tad slē­ pošana arī iepatikusies. Atbraukusi mājās un pirmajās sacensībās uz tā paša Kordes kalna izcīnījusi trešo vietu supergigantā. “Mamma man vēl ik pa brīdim atgādi­ nāja — ja tev slēpošana nepatīk, tu va­ ri tajā nepalikt,” atceras Betija. “Bet es jau kalnu slēpošanu esmu iemīlējusi tā, ka bez tās savu dzīvi iedomāties nevaru.” Kas tajā tik burvīgs ir? “Emocijas, cilvē­ ki, tā ir cita pasaule, kurā es jūtos tik labi, ka man šķiet — viss dzīvē sanāks.” Bet, lai zinātu, kam tieši šajā dzī­ vē jāsanāk, jāatver durvis uz nākotni un tajā jāsasprauž mērķi. Zibens Betijai

20

pirmais no tiem ir nākamziem debitēt pasaules čempionātā, kas notiks Kortīnas d’Ampeco olimpiskajās trasēs. Pēc tam kļūt par olimpieti Pekinas spēlēs. Par spīti sniega badam Latvijā, Betijai šī bijusi pilnvērtīga sezona citās Eiropas trasēs. Arī sacensību bijis daudz, kurās gan viņa pārāk bieži līdz finišam ne­ esot tikusi. “Savu iegūto spēku ar ātru­ mu vēl nemāku salikt kopā abās trasēs,” sarunas sākumā teikto atgādina Zibens Betija. “Bet es vienmēr smaidu,” viņa piebilst. “Tā dzīvi vieglāk uztvert, nekā ar bēdām.” Lielā ātrumā iesildoties uz slēpēm pirms paralēlā slaloma, no kura Betija iepriekšējā vakarā mazliet baidījās, vi­ ņai trāpīja traumas zibens. Sacensības jaunajai Latvijas čempionei noslē­ dzās Rovaniemi slimnīcā. Tagad Betijai Burkovskai kalnu slēpošanā jā­ kārto visgrūtākais eksāmens. Mēs turam īkšķus! ©

Dainis CAUNE

IZSLUDINA KONKURSU uz akadēmiskā personāla amatu akadēmiskajās un profesionālajās studiju programmās: ° DOCENTS (Veselības un sporta zinātnes nozare, sporta teorijas un vēstures apakšnozare) — Projektu izstrāde; Lietvedība. VADĪBAS un KOMUNIKĀCIJU ZINĀTNES katedrā. Dokumenti saskaņā ar Nolikumu par akadēmiskā personāla vēlēšanām iesniedzami mēneša laikā pēc sludinājuma publicēšanas žurnālā Sports 2020. gada marta numurā, LSPA zinātniskajai sekretārei Brīvības gatvē 333, 221. kabinetā. Uzziņas pa tālr. 67543355.

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


Koronavīrusa

draudu ielenkumā

LSFP ir biedrība, kas apvieno Latvijā 95 atzītās sporta federācijas — 87 sporta veidu federācijas, piecas darbības jomu sporta federācijas un trīs pielāgotā sporta federācijas cilvēkiem ar invaliditāti. Lai atskatītos uz iepriekšējā gadā paveikto un iezīmētu nākotnes mērķus, LSFP biedri tikās kopsapulcē. Kopsapulce pulcēja 78 biedrus, kā arī pārstāvjus no sadarbības organizācijām. Kopsapulces dalībniekus par aktualitātēm un izaicinājumiem sporta nozarē informēja Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts sekretāra vietnieks, Sporta departamenta direktors Edgars Severs, Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska. LSFP prezidents Einars Fogelis savā uzrunā uzsvēra, ka arī Latvijas sporta nozarei jārēķinās ar koronavīrusa uzliesmojuma riskiem. “Koronavīruss visā pasaulē radījis pilnīgi jaunu situāciju sportā. Šobrīd nav garantijas, ka arī Latvijā nevar tikt ierobežoti vai pat atcelti masu sporta pasākumi, kas var radīt būtiskas ekonomiskas sekas. Starptautiskajā arēnā mūsu vadošo sportistu turpmākie rezultāti un attiecīgi dalība sezonas nozīmīgākajās sacensībās ir apdraudēta,” sacīja E. Fogelis. E. Fogelis uzstājās ar ziņojumu, prezentējot LSFP 2020. gada budžeta projektu, LSFP Žurnāls Sports • 2020. gada marts

Foto: Mareks Gaļinovskis

Trešdien, 11. martā, Latvijas Valsts mežu konferenču zālē norisinājās ikgadējā Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) biedru kopsapulce, kurā apstiprināja biedrības 2020. gada budžetu. Valdošajā noskaņojumā korekcijas ieviesa strauji uzliesmojošais koronavīruss Covid-19 — slimības izplatīšanās sekas sēj nopietnas bažas arī Latvijas sporta nozarē.

statūtu modernizāciju un LSFP stratēģiju 2019.—2020. gadā. Viņš norādīja, ka LSFP plāno izveidot darba grupu, lai atbilstoši tendencēm sporta nozarē un izstrādātājai LSFP stratēģijai modernizētu statūtus — attiecībā uz organizācijas pārvaldības modeli, deleģēto funkciju izpildi, starptautisko sadarbību un savstarpējo sadarbību ar LSFP un biedriem jeb atzītajām sporta federācijām. 2020. gadā LSFP paredzēts veikt sporta sertificēšanas eksāmena satura un norises procesa pilnveidošanu. Nepieciešams izstrādāt konceptu un īstenot jaunu ikgadēju sporta pasākumu fizisko aktivitāšu veicināšanai, attīstīt iepriekšējos gados iesāktās aktivitātes un pilnveidot ikgadējo Latvijas sporta sacensību kalendāru un veidot nozīmīgo sporta pasākumu četrgades plānu (kalendāru). Pārskata gadā LSFP atbilstoši prioritātēm realizējusi virkni Erasmus+ Sport starptautisku projektu, lielākie no tiem — Eiropas Sporta nedēļa Latvijā un BeActive pludmales spēles, veicinot tautas sportu pludmalē. LSFP organizējusi seminārus sporta federāciju un sporta klubu pārstāvjiem, tāpat īstenojusi projektu konkursus sabiedriski nozīmīgu tautas un skolas sportu sacensību organizēšanai, sporta speciālistu tālākizglītības programmām.

Salīdzinājumā ar 2019. gada budžetu, šā gada LSFP budžets ir pieaudzis par 5,9 procentiem, tas ir — 3 849 464 eiro. Klātesošie tika iepazīstināti ar zvērināta revidenta ziņojumu par LSFP finanšu pārskatu 2019. gadā, ko nolasīja LSFP ģenerālsekretārs Artūrs Balodis-Rozītis. LSFP revīzijas komisijas loceklis Aigars Svars informēja par revīzijas komisijas atzinumu. Pirms biedru balsojuma norisinājās debates. Klātesošos uzrunāja Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers, Latvijas Galda hokeja federācijas prezidents Romans Blūmentāls, Latvijas Handbola federācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis, Latvijas Triatlona federācijas prezidents Aigars Strauss, Latvijas Automobiļu federācijas viceprezidents Jānis Naglis, biedrības Latvijas sporta izglītības iestāžu Direktoru padome valdes priekšsēdētāja Diāna Zaļupe. Pēc debatēm ar vienbalsīgu LSFP biedru balsojumu par tika apstiprināts LSFP aizvadītā gada pārskats un budžets 2020. gadam. Izsakām pateicību sporta federācijām par aktīvu līdzdarbošanos un sadarbību, kopīgi strādājot Latvijas sporta dzīves izaugsmei! ©

Kristaps ZAĻKALNS 21


ANALĪZE

Ar raksturu uz atdzimšanu Latvijas vīriešu tenisa izlase atdzimst — tāds secinājums ir pēc uzvaras Deivisa kausa izcīņas mačā pret itin spēcīgo Ēģipti Lielupē. Pasaules II grupā Latvija pārspēja savu sāncensi itin pārliecinoši — ar rezultātu 4:1, reitingā pakāpjoties uz 66. vietu. Galvenais — Latvijas izlasei tagad paveras cerīgs skats nākotnē!

P

ēc piecu gadu pārtrauku­ ma izlasē atgriezies Latvijas ilggadējais līderis Ernests Gulbis, ļoti cerīga debija bija 17 gadus vecajam Kārlim Ozoliņam. Jauns un perspektīvs ir arī Roberts Štrombahs, un pat negaidītais Mārtiņa Podžus demaršs nemazināja cerības par iespējamiem panākumiem jau tuvā­ kajā nākotnē. Latvija pavisam reāli var atgriezties pasaules pirmajā grupā, un no tās ir tikai viens solis līdz lielajam 18 labāko komandu finālam.

Rekordists Gulbis Latvija Lielupes jaunajā tenisa hallē pelnīti uzvarēja ēģiptiešus. Daudz ska­ tītāju, lieliska atmosfēra un galveno­ kārt tāpēc, ka izlasē atgriezās Ernests

22

Gulbis. Šogad vien viņam divos mēne­ šos individuālajos turnīros vairāk uzva­ ru nekā visā iepriekšējā sezonā kopā. Nupat arī čempiona tituls respektablā Challenger turnīrā Francijas pilsētā Po, spēlēs svinot sešas uzvaras pēc kārtas. Reitingā Gulbis vēl otrajā simt­ niekā pasaulē, tomēr visi saprot, ka reāli viņš ir daudz augstākas raudzes spēlētājs, un to Ernests pierādīja arī Lielupē. Divas uzvaras vienspēlēs, vie­ na dubultspēlē kopā ar jauno Kārli Ozoliņu, Gulbis bija īsts komandas lī­ deris, nezaudējot nevienā setā. Tagad tieši Gulbis kļuvis par visu laiku labā­ ko spēlētāju vienspēlēs Latvijas Deivisa kausa izlasē, viņam šo gadu gaitā ti­ kai pieci zaudējumi, bet uzvaru — jau piecreiz vairāk.

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


Foto: Romāns Kokšarovs, F64

Žurnāls Sports • 2020. gada marts

23

›››


ANALĪZE

›››

Svarīga uzvara. Ernests Gulbis (no kreisās) dubultspēlē kopā ar Kārli Ozoliņu nosvēra svaru kausus par labu Latvijai — 2:1

Noturēties uz zemes Kārlis Ozoliņš publiski Lielupē atzi­ na, ka publika jau vispirms nāk skatīties Gulbi, tieši tāpat viņš pats darījis bērnībā. Kompliments arī mūsu jaunajam talan­ tam, viņš izturēja spriedzi, nenobijās un parādīja gana nobriedušu tenisu. Ozoliņa personā Latvijas teniss ir ieguvis lielisku spēlētāju, kurš ar laiku var augstu kāpt profesionālajā tenisā. Sestā vieta pasau­ les junioru reitingā ir labi, taču vēl būtis­ kāk, ka Ozoliņš jau sāk iejusties pieau­ gušo profesionālajā tenisā. Nedēļu pirms Deivisa kausa mačiem viņš aizkļuva līdz ITF zemākās raudzes pieaugušo profesionālā turnīra finālam, guva savus pirmos profesionālā tenisa reitinga punktus, teicami sevi parādīja arī Lielupē. Varena serve, ļoti agresīvs sitiens no labās puses jeb forhends, so­ līds bekhends jeb sitiens no neērtās pu­

24

ses, kopumā laba bumbas izjūta, nu parā­ dās arī pacietība laukumā, turklāt Ozoliņš nebaidās, visu laiku mēģina piekopt savu spēles stilu. Ja pretinieks ir krietni pie­ redzējušāks un 131. vietā ATP pasaules reitingā, tas nemaz nav tik viegli ne fi­ ziski, ne psiholoģiski, taču Kārlis pama­ nījās pat uzvarēt vairākās garās izspēlēs, turklāt tika līdz divām setbumbām spē­ les pirmajā pusē.

Kad satiekas profesionāļi... Jaunais talants nesalūza arī dubultspē­ lē, bija laukumā drošs, tā darīt viņu mu­ dināja arī pieredzējušais partneris. Pirmā dubultspēle mūžā kopā ar Ernestu Gulbi un uzreiz tik svarīga uzvara, kas tobrīd mačā deva rezultātu 2:1 un nosvēra sva­ ru kausus par labu Latvijai. “Biju gatavs, jo ļoti gribēju spēlēt arī dubultspēli un, ja nepieciešams, vēlāk arī

vienspēli. Nebija nekādas sagatavošanās vai treniņu kopā dubultspēlē, taču mums ļoti labi sanāca. Ernests noteikti ir labā­ kais pārinieks, ar ko kopā esmu spēlējis. Ļoti agresīvi sākām un izmantojām savas iespējas, aizvadot labu maču,” pēc panā­ kuma sacīja Ozoliņš. Savu partneri slavē­ ja arī Gulbis un reizēm pat atcerējās sevi šādā vecumā, neliedzot padomu. Ja kāds pats ir pieredzējis strauju izlaušanos rei­ tingā agrā jaunībā, tam ir, ko noderīgu pateikt arī kolēģim, — pēc kāda laika viss labāk redzams. “Ernests un arī kapteinis Deniss Pavlovs teica, lai esmu gatavs spēlei pie tīkla. Biju sagatavojies, un pretinie­ ki pat negaidīja no manis tik labu snie­ gumu. Pateicoties Ernestam, bija vienkār­ šas bumbas, kas lika izskatīties, ka labi spēlēju no gaisa. Spēlē pie tīkla pamazām progresēju, taču nejutos tur tik droši, cik

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


Foto: Romāns Kokšarovs, F64

ANALĪZE

gribētu,” vēl nedaudz paškritisks bija pats Ozoliņš. Ne viņu samulsināja skaļais ska­ tītāju atbalsts, ne lielais atbildības slogs. Jaunais sportists pārbaudījumu izturēja, un tas patiesībā jau bija redzams pirmā vakara vienspēlē pret Ēģiptes līderi. Ja vajadzētu — Ozoliņš nenobītos arī pirms izšķirošās spēles pret viesu otro numu­ ru, taču visu līdz tam nokārtoja Gulbis.

Palīgs noteikti nākotnē būs arī Roberts Štrombahs, sportists ar Vācijas pasi kabatā, bet Latvijas tenisa pilsonī­ bu. Viņam šī nebija debija Deivisa kau­ sā, taču pēdējos mēnešos Roberts dzie­ dēja kājas savainojumu, un bija grūti spriest, kādā viņš patlaban ir formā, taču ēģiptiešu rezervists tika uzvarēts divos setos.

Kāpina un slavē

Trieciens komandai

Otrajā dienā pret Mohammedu Saf­ va­ tu Ernestam vēl pārliecinošāks snie­ gums un pelnīta uzvara divos setos. Pats Gulbis to raksturoja tā: “Palīdzēja dubultspēle pirms tam. Biju daudz vai­ rāk atbrīvojies, mačs bija daudz kvalitatī­ vāks nekā pirmajā dienā. No labās puses spēlēju labāk un agresīvāk. Kārlis izcili servēja — man šķiet, ka ar viņa servi ņēmām vieglāk punktus nekā ar manē­ jo. Cepuri nost viņa priekšā, Kārlis la­ bi izturēja nebūt ne vieglu pārbaudījumu. Viņam roka nenotrīcēja, un viņš ļoti la­ bi sevi parādīja.” Kompliments jaunajam, vārdi īs­ tajā vietā un laikā. Komanda ir jā­ cementē gluži kā jaunas ēkas pama­ ti, un šis darbs jau ir sācies. Pieredze un meistarība, savienota ar kādu jauno talantu, var dot augļus nākotnē. “Nav daudz maču, pēc kuriem asaras saskrien acīs un ir kamols rīklē. Šodien bija tāds mačs. Pirmajā brīdī īsti neapjēdzu, cik daudz tas nozīmē vai cik daudz esmu noguris. Šie ir mirkļi, kuru dēļ spēlēju tenisu,” pēc izšķirošās otrās vienspēles sacīja Gulbis.

Mārtiņa Podžus demaršs no izlases bi­ ja kaut kas negaidīts, šādi apvainoties par izlases kapteiņa lēmumu un Ozoliņa nomi­ nēšanu pirmajai vienspēlei nevajadzēja. Vai tas kādam nāca par labu? Izlasei kopumā noteikti ne, pašam sportistam arīdzan, vie­ nīgais ieguvējs faktiski bija jaunais Kārlis Ozoliņš, kas pārbaudījumu izturēja. Gluži kā savulaik mūsu vēlāk slavenais hokeja vārtsargs Artūrs Irbe, kas arī izturēja šādu pārbaudījumu un izkonkurēja Dinamo rin­ dās Vitāliju Samoilovu, vēlāk kas līdzīgs viņam izdevās toreizējā PSRS izlasē un tad profesionālajā hokejā — NHL. Labs piemērs, kuru var attiecināt uz tenisistu Ozoliņu, — vieta nepaliek tukša, un šīs spēles var nostrādāt kā jauns atspēriena punkts Kārlim. Noticēšana sev, partneru un treneru uzticēšanās, bet intrigas lai pa­ liek tiem, kas meklē zemtekstus un at­ taisnojumus. Tiesa, tagad jācer uz vēl kāda jaunā tenisista progresu, jo Mārtiņu Podžu pēc piedzīvotā skandāla diezin vai kāds aicinās spēlēt izlasē. Atmetot ambīcijas, žēl, jo Mārtiņš noderētu, viņam jau tagad diezgan liela pieredze, labākie gadi tenisā, bet...

Foto: Evija Trifanova/ LETA

Kapteinis izskaidroja

Ar skatu nākotnē. Roberts Štrombahs par spīti pēdējos mēnešos dziedētajam kājas savainojumam savu pretinieku pieveica divos setos Žurnāls Sports • 2020. gada marts

Dienu pirms turnīra Mārtiņš Podžus vēl trenējās kopā ar komandu, taču spē­ les dienā jau bija pazudis. Lēmums par sastāvu pirmajām divām spēlēm paziņots visiem vienlaikus dienu pirms mača, tad nekādu pretenziju nebija. Mārtiņš neie­ radās arī uz atklāšanas ceremoniju, kas ir obligāts pasākums izlases dalībnie­ kiem. Uz izlases kapteiņa telefona zva­ niem pats neatbildēja, līdz to izdarīja vi­ ņa tēvs, un Denisam Pavlovam nācās noklausīties nepublicējamu liriku. Kas vainīgs? Sportists vai viņa tēvs? Vēl kā­ di blakusapstākļi? “Man bija saruna ar spēlētājiem, ru­ nāju ar Ernestu. Kad redzēju visus plu­ sus un mīnusus, pieņēmu lēmumu, lai pirmajā dienā spēlē Kārlis. Izskaidroju Mārtiņam, ka viņam būs ļoti svarīga lo­ ma otrajā dienā, ka viņš var kļūt par varoni, viss tika izrunāts. Jā, Mārtiņš teica, ka gribētu spēlēt vienspēli arī pir­ majā dienā, bet piebilda, ja es pieņe­ mu šādu lēmumu, viņš spēlēs otrajā die­ nā,” notikumus atcerējās Deniss Pavlovs.

25

›››


ANALĪZE

››› Līdzīgās domās bija arī izlases līde­ ris Ernests Gulbis: “Armijā to sauc par dezertēšanu. Situācija ir ļoti slikta... Pašā būtiskākajā brīdī pazūd bez pa­ skaidrojuma. Uzskatu, ka Deniss viņam iepriekš visu izskaidroja. Arī es pilnībā atbalstu kapteiņa lēmumu, jo tas tika pieņemts, izsverot sportistu fiziskās un tehniskās spējas dotajā brīdī.”

Cerot uz līderiem “Ernests ir mūsu augstākā līmeņa spēlētājs, bet Kārlis ir parādījis to, ka varam ar viņu rēķināties arī turpmāk. Mūsu nākotne ar izlasi ir ļoti perspektī­ va,” atzina Lejnieks, norādot pilno tribī­ ņu virzienā. Pasaules reitingā Latvijai pēc marta spēlēm 13 pozīciju kāpums, un nu mūsējie ir 66. vietā, tomēr arī tas ir pats zemākais reitings no visām komandām, kas 18./19. septembrī cīnīsies par vietu pasaules I grupā. Jau pirms izlozes bija zināms, ka Latvija tiksies ar kādu no iz­ sētajām komandām, un šoreiz pretiniekos ielozēja Turciju, kas nav tas sliktākais variants, turki izlikti ar devīto numuru, un viņu līderis ir otrā simtnieka beigās ATP reitingā, pārējie — vēl krietni ze­ māk. Vienīgais, turkiem būs sava lauku­ ma priekšrocības, un tas izlīdzinās spēku samēru (ja vien Latvija būs labākajā sa­ stāvā ar Ernestu Gulbi).

26

Ēģiptes izlases pirmais numurs. Mohammeds Safvats savai komandai nopelnīja pirmo un vienīgo punktu pret Latviju

Nesalūza. Kārlis Ozoliņš ļoti labi sevi pierādīja atbildīgā brīdī. Attēlā kopā ar izlases kapteini Denisu Pavlovu (no kreisās)

Foto: Romāns Kokšarovs, F64

Nākamā spēle Latvijai Deivisa kausa izcīņā būs 18. un 19. septembrī, un uzva­ ra ļaus atgriezties pasaules I grupā, kurā savulaik spēlēts. Tagad gan formāts ir ci­ tādāks, spēles līdz diviem uzvarētiem se­ tiem. Tādām komandām kā Latvija tas ir pat labāk, nav tik lielu spēlētāju izvēles iespēju kā tenisa lielvalstīm. To atzina arī Gulbis — viņaprāt, šāds formāts ir parocīgāks arī skatītājiem, nav tik garu maču. Gandarījumu par cīņu pret Ēģipti pauda arī bijušais izlases spēlētājs un tagad Latvijas Tenisa savienības ģene­ rālsekretārs Kārlis Lejnieks: “Ernests at­ gādināja par to, kas viņš ir.” Savukārt Kārlis ļoti labi sevi pierā­ dīja atbildīgā brīdī. Viss kopumā parādī­ ja, ka nākotnē varam būt ļoti konkurēt­ spējīgi. Mums ir Ernests, Kārlis, Roberts, Artūrs Lazdiņš. Ja nākamajā reizē būs vajadzīgs piektais spēlētājs, varam rēķi­ nāties ar Robertu Grīnvaldu un Mārtiņu Rocēnu, kurš pašlaik ir Ziemeļamerikas koledžā. Tāpat Miķelis Lībietis ir sacījis, ka grib atgriezties izlasē. Viņš atlabst pēc savainojuma. Lejnieks atzina, ka ar pa­ šiem spēlētājiem nekādas parakstītas vie­ nošanās nav, viss balstās uz savstarpējām attiecībām, vismaz līdz šim norunātais un solītais arī pildīts.

Foto: Romāns Kokšarovs, F64

Pret turkiem

Latvija—Ēģipte 1:1. Otrā spēle — Karims Mohammeds Mamouns zaudē

DEIVISA KAUSA IZCĪŅA TENISĀ II PASAULES GRUPĀ LATVIJA — ĒĢIPTE 4:1 Kārlis Ozoliņš

Mohammeds Safvats

6:7 (9), 5:7

Ernests Gulbis

Karims Mohammeds Mamouns

6:4, 6:3

Gulbis/Ozoliņš

Safvats/Mamouns

6:3, 6:4

Ernests Gulbis

Mohammeds Safvats

6:2, 6:4

Roberts Štrombahs

Emrs Ahmeds Muhammeds

6:3, 7:6 (3)

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


ANALĪZE

Patiesībā bija maza iespēja tikties ar kādu no Eiropas komandām. No iespēja­ miem 12 pretiniekiem mūsu kontinentu pārstāvēja tikai piecas. Daudz kas ir at­ karīgs arī no komandu sastāva konkrē­ tajai spēlei, šajā līmenī tagad kopā ar Latviju spēlē arī Šveice, kurai ir Rodžers Federers un Stans Vavrinka... Šveicieši ir spēcīgākajā sastāvā, ieguvuši arī Deivisa kausu, taču bez saviem diviem līderiem, kuri būtībā ir vecmeistari, tā ir pavisam cita izlase. Latvijas sieviešu izlase Federācijas kausa izcīņā nupat uzzināja savas pre­ tinieces play-off kārtā, un tās ir Indijas tenisistes. Noteikti pats labākais vari­ ants, jo Latvijai varēja trāpīties vie­ na no divām Āzijas turnīra labākajām komandām, katrā ziņā uzvarētāja Ķīna sieviešu tenisā ir daudz spēcīgāka par Indiju.

Covid-19 korekcijas Korona vīrusa draudu dēļ Starp­ tautiskā Tenisa federācija ITF 11. mar­ tā visas šīs aprīlī plānotās spēles at­ cēla... Kad tās notiks, tiks paziņots vēlāk. ITF prezidents Deivids Hagertijs: “Mēs esam ļoti apbēdināti par šo situā­ ciju, par šo lēmumu. Bet negribam ris­ kēt ar mūsu spēlētāju, kapteiņu, apkal­ pojošā personāla un skatītāju veselību. Nebija viegli pieņemt šādu lēmumu, ta­ ču situācija ar Covid-19 ir ļoti nopietna un arī no mums prasīja pieņemt šādu cilvēciski saprotamu lēmumu, šie draudi ir kas vairāk par sportu.” Vismaz uz sešām nedēļām atceltas arī individuālās profesionālās sacensības ATP un WTA tūrēs. Tas nozīmē, ka piespiedu atpūta no turnīriem ir visiem tenisistiem, un jācer uz situācijas uzlabošanos. Ja runā par sportisko pusi, tad jā­ iet soli pa solim, bet katrā ziņā Latvija labākajā sastāvā ir reāla favorīte mačā pret Indiju, kam nav pasaules Top 100 spēlētāju vienspēlēs. Viņu līdere Ankita Raina ir otrā simtnieka vidū reitingā, pārējās — labākās ceturtajā un piek­ tajā simtniekā. Agrāk visai meistarīgā Sanja Mirza — jau veterānes statusā, un arī viņa reitingā tagad vien trešajā simtā, lai gan indietes varētu būt visai spēcīgas dubultspēlē. Mūsdienu nemie­ rīgajā situācijā, korona vīrusa draudu ēnā, gan neko droši prognozēt nevar, ja spēles nenotiks vēlāk arī pārceltajos termiņos, ITF var mainīt nākamo izspē­ ļu sistēmu. Arvien vairāk tenisa sacensību tiek atcelts. Jāskatās, kā vīrusa izplatība at­ tīstīsies (vai rimsies) visā pasaulē, kāda situācija būs Latvijā. Sieviešu komanda februārī bija vienas uzvaras attālumā no lielā fināla, bet šoreiz tas neizde­ vās, jo spraigā izbraukuma ­ spēlē zau­ dējums pret ļoti spēcīgo ASV, kas bija gluži vai sapņu sastāvā — ar Serēnu Viljamsu un Australian Open jauno čem­ pioni Sofiju Keninu ierindā. ©

Foto: Romāns Kokšarovs, F64

Foto: Romāns Kokšarovs, F64

Arī dāmām paveicas

Play-off pret Indiju bija jāaizvada savā laukumā 17./18. aprīlī, uzvarē­ tājas jau gūtu iespēju pēc tam spēlēt vēl vienu maču un panākuma gadīju­ mā ­kvalificēties lielajam finālam nākam­ gad, kurā piedalās 12 pasaules labākās komandas.

Līderis. Ernests Gulbis kļuvis par visu laiku labāko spēlētāju vienspēlēs Latvijas Deivisa kausa izlasē Žurnāls Sports • 2020. gada marts

Māris RĪMENIS, LTV Sports

27


Triatlona VĒSTURE Pirmo reizi par sacensībām, kas līdzinājās mūsdienu triatlonam, ziņots 1920. gadā franču laikrakstā L’Auto, kur tika aprakstītas sacensības ar nosaukumu Les Trois Sports distances: 3 km skriešana, 12 km riteņbraukšana un Marne kanāla šķērsošana peldus. Šīs trīs disciplīnas tika veiktas bez pārtraukuma.

1943. gada raksts par Les Trois Sports jeb trim sporta sacensībām pilsētā Larošela informē par sacensībām distancē, kas sastāvēja no trīs daļām: kanāla šķērsošanas (200 m), sacensības ar velosipēdiem (10 km) apkārt Larošelas un Laleu parkam un skriešanas (1200 m) pa stadionu Andre-Barbeau. Konceptuāli pirmais mūsdienu triatlons.

Informācijas par triatlonu nav līdz pat 1974. gadam, kad netālu no Sandjego līča Dienvidkalifornijā dažādu sporta veidu sportistu domubiedru grupiņa izveidoja klubu un sāka kopā trenēties. Viņu vidū bija skrējēji, peldētāji un velosipēdisti, un drīz vien kopīgi treniņi pārvērtās par neoficiālām sacīkstēm. Tā paša gada 25. septembrī notika sacensības Mission Bay, kurās piedalījās 46 atlēti. Šis datums arī tad tiek atzīmēts kā mūsdienu īstā triatlona dzimšanas diena.

Pirmās sacensības klasiskā triatlona distancē norisinājās Havaju salās Hawaii Iron Man Triathlon — ideja radās sacensību Oahu Perimeter Relay (skriešanas komandu sacensības) uzvarētāju apbalvošanas laikā 1977. gadā.

Mūsdienās neskaitāmas triatlona sacensības dažādās distancēs norisinās pa visu pasauli. Standarta olimpisko distanci izveidoja triatlona sacensību direktors Džims Kerls 1980. gadu vidū. No 1982. līdz 1997. gadam notika Amerikas triatlona sērijas mači (USTS).

Sacensības Havaju salās Ironman Triathlon ir pasaules čempionāts klasiskajā triatlona distancē. Triatlona sacensības ar Ironman un Ironman 70.3 nosaukumiem tiek rīkotas visā pasaulē jau vairāk nekā 30 gadus — kopumā vairāk nekā 50 sacensības gadā, kurās piedalās vairāk nekā 90 000 dalībnieku.

Olimpiskajās spēlēs triatlons debitēja 2000. gadā Sidnejā.

28

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


TRENERIS

Matrix izturība Latvijas triatlona izlases un Daugavpils Bērnu un jauniešu centra (BJC) trenera Anatolija Ļevša dosjē ir prātam neaptverami rezultāti, ko viņš sasniedzis kā sportists. Krāslavietis ir četrkārtējs pasaules čempions ultratriatlonā, turklāt trīskāršo triatlonu — 11,4 km peldus, 540 km uz divriteņa un 126 km skriešus — bez apstājas veicis 35 stundās un sasniedzis finišu pirmais.

A

rī Latvijas čempions distan­ ču slēpošanā, biatlonā, du­ atlonā, triatlonā, maratonā izcīnījis bronzas medaļu... Pats viņš nemaz nezina, cik īsti čem­ piona titulu konkurencē izcīnījis, dis­ tanču slēpošanā Latvijas čempionātos uzvarējis vien 21 reizi, lai gan kārtīgi trenera vadībā sportā trenēties sācis ti­ kai 15 gadu vecumā. Kā tas ir izcilam un apdāvinātam tre­ nerim, turklāt ar raksturu ikdienā strādāt ar bērniem un jauniešiem vienā no grū­ tākajiem sporta veidiem — triatlonā? Vai nav grūti trenēt, apzinoties, ka pats varē­ tu izdarīt krietni vairāk? Šos jautājumus uzdevām pašam Anatolijam Ļevšam, ku­ ru sastapām Rīgā pirms Triatlona federā­ cijas valdes sēdes. Anatolija dzīvesgājums ir bijis līkločains, kā personību un trene­ ri viņu ir ietekmējuši daudzi dažādi fak­ tori. Interesanti tajā ieklausīties. “Vispirms audzēkņiem cenšos iemā­ cīt nopietnu attieksmi ne tikai pret tre­ niņiem, bet pret visu, ko dzīvē dari. Ja kaut ko dari, tad nopietni un ar jēgu,” norāda pieredzējušais meistars.

Pārcilvēciski Pirmo Latvijas čempiona medaļu Anatolijs Ļevša izcīnīja 22 gadu vecu­ mā distanču slēpošanā, pēc trim ziemām Žurnāls Sports • 2020. gada marts

viņš palika nepārspēts arī biatlonā, bet pirmo reizi par pasaules čempionu kļu­ va, kad bija sagaidījis 38. dzimšanas die­ nu. Šo titulu Anatolijs izcīnīja absolūta­ jā vērtējumā, nevis veterāna vecumam atbilstošajā Master ieskaitē, atstājot aiz sevis visus konkurentus no 15 valstīm. Dubultajā triatlonā — 7,6 km peldus, 360 km ar divriteni un 84 km skrie­ šus — pasaules spēcīgākā ultratriatlo­ nista kausu virs galvas latvietis cēla trīs gadus pēc kārtas. Tad nāca arī pieminē­ tais panākums trīskāršajā triatlonā, kur, piemēram, velobrauciena 540 km garo daļu Anatolijs veica ar vidējo ātrumu 30 km/h. Ļevša nebija skubināms, lai nodar­ botos ar sportu. Drīzāk vecākiem bija jāpiedomā, kā dažkārt piebremzēt aktīvo puiku. Kopā ar pāris gadus vecāko brā­ li paši izdomāja savas sacensības, ener­ ģiski spēkiem mērojās pagalma cīņās. Gluži neticami, bet sākotnēji Anatoliju neuzņēma sportā, tādēļ vecāki sūtī­ juši vietējā Krāslavas mūzikas skolā, kur apguvis akordeona spēli, un tikai pēc mūzikas skolas absolvēšanas sā­ ka trenēties sportā. Zīmīgi, ka dau­ dzas pasaulē izcilas personības, tostarp pat vēsturiski labākie fiziķi un zinātnie­ ki, bērnībā skolojušās tieši mūzikas vai mākslas skolā.

Anatolijs ĻEVŠA Triatlona treneris Dzimis

1. septembrī 1958. gadā Krāslavā

Augums, svars

179 cm, 74 kg

Pirmais treneris

Valentīns Zlidnis

Izglītība

Krāslavas 1. vsk., Fizkultūras institūts

Lielākie sasniegumi

četrkārtējs pasaules čempions ultratriatlonā, trīskāršo triatlonu (11,4 km peldējums, 540 km riteņbraukšana un 126 km skrējiens) veicot 35 stundās bez pārtraukumiem, 2. vieta Ultra Man sacensībās Havaju salās, 3. vieta prestižajā Le Delfi 2000 triatlonā Francijā, pasaules čempions veterāniem sprinta distancē, 21 reizi uzvarējis Latvijas čempionātā slēpošanā (15, 30 un 50 km distancē), bronzas medaļas ieguvējs Latvijas čempionātā maratonā, veterānu čempionāta laureāts soļošanā, sporta meistars slēpošanā, biatlonā, triatlonā

Apbalvojumi

2018. gadā piešķirts V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, 2010. gada Goda daugavpilietis

Citi sporta veidi

skolas laikā Latvijas čempions soļošanā, nodarbojies ar vieglatlētiku

Ģimenes stāvoklis

sieva Silvija, dēls Ivars (23) un meita Anita (31)

Vaļasprieki

mūzikas instrumenti, spēlējis skolas ansamblī

››› 29


TRENERIS

››› Kad kustība aizrauj Anatolijam tik ļoti patika skriet, lēkt un vienkārši kustēties, ka sports dabis­ ki ņēma virsroku pār iepriekš apgūto un kļuva par apzinātu profesionālu ce­ ļu. Savu pirmo treneri Valentīnu Zlidni, pie kura trenējās biatlonā, raksturo kā mākslinieku. “Tas ir kas iedzimts — mīlestība pret sportu, vienmēr ko spē­ lējām, visus sporta veidus, bet kādām dotībām ir jābūt, jāpiemīt gribai, ko sa­ sniegt, motivācijai un jāiegulda darbs,” skaidro treneris. Bez slēpošanas pati­ kuši arī fiziskās sagatavotības treniņi, īpaši atspiešanās, kas aizrauj vien re­ to jaunieti. Vidusskolā pieņemts lēmums mā­ cīties par treneri, tādēļ pastiprinā­ ti koncentrējies uz bioloģiju un fiziku. Rīgas fizkultūras institūtā jeb tagadē­ jā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmi­ jā (LSPA) izdevās iestāties vien ar otro mēģinājumu, bet vēlēšanās bija tikpat liela kā sacenšoties sporta laukumā, un mērķi izdevās sasniegt. Paguvis nodie­ nēt arī armijā. “Tad nolēmu, ka pats vairāk netrenēšos,” bet jau kā treneris uzvarējis Latvijas čempionātā slēpošanā, Anatolijs kārtējo reizi pārliecinājies par savu potenciālu. Pēc institūta absolvēšanas 1984. ga­ dā krāslavietis pārcēlās strādāt uz Dau­ gavpili. Sākotnēji par ziemas sporta vei­ du treneri — līdz 25 gadu vecumam Anatolija galvenā specializācija bija slē­ pošana un biatlons, bet vienlaikus ra­ dās interese par triatlonu. Astoņdes­ mitajos gados parādījās publikācijas par triatlonu — ka ir tāds sporta veids, kurā tiek rīkotas dažādas sacensības. “Tajā visā bija kas pievilcīgs, eksotisks un gribējās izmēģināt spēkus triatlonā. Infor­ m ācijas nebija daudz, bet kaut kāds priekšstats radās. Visus materiā­ lus lasīju galvenokārt avīzē,” atceras Ļevša. Būtībā aizvien šķidrākās ziemas lika pievērsties jaunam izturības sporta veidam.

Pirmais triatlons 1987. gadā pie Langstiņu ezera no­ tika Latvijā pirmās triatlona sacensības, kas pulcēja 60 dalībnieku. Anatolijs aiz­ brauca pārbaudīt savus spēkus jauna­ jā sporta veidā. Daudzi dalībnieki bija PSRS čempionātu godalgotu vietu iegu­ vēji katrā triatlona disciplīnā — spor­ ta meistari peldēšanā, riteņbraukšanā un skriešanas distancēs. “Tolaik gribē­ jās vienkārši pamēģināt,” atceras Ļevša. Dalībniekiem distancē bija jāveic — 1000 m peldējums, 25 km velobrauciens un 8 km skrējiens. Pēc peldēšanas Anatolijs bija otrais, bet beigās finišēja pirmais. “Palīdzēja slēpošanā iegūtā iz­

30

Treniņš darbs, sacensības — svētki. Tā izskatās Anatolija ikdiena, strādājot ar jauniešiem

Triatlona DISTANCES Sprinta distance — 750 m peldēšana, 20 km riteņbraukšana, 5 km skriešana

Vidējā distance jeb olimpiskā distance — 1,5 km peldēšana, 40 km riteņbraukšana, 10 km skriešana

Garā distance jeb 70,3, jeb puse Ironman — 1,9 km peldēšana, 90 km riteņbraukšana, 21,1 km skriešana (pusmaratons) Klasiskā distance jeb 140,6 jeb Ironman — 3,8 km peldēšana, 180,2 km riteņbraukšana, 42,2 km (maratons) skriešana Ultratriatlons jeb divkāršais, trīskāršais, pieckāršais Ironman — attiecīgi divas, trīs un piecas reizes proporcionāli garāka Ironman distance

turība. Arī turpmāk triatlona sacensībās bieži uzvarēja slēpotāji, taču astoņdesmi­ to gadu beigās bija cita tendence,” at­ ceras Anatolijs. Tolaik uz triatlonu mas­ veidā sāka pāriet pieccīņnieki, kas bija raksturīga tendence visā pasaulē. Astoņdesmito gadu beigās triat­ lons kļuva aizvien populārāks, savukārt Daugavpils kļuva par vienu no triatlo­ na centriem — 1991. gadā šeit norisinā­ jās pēdējais PSRS čempionāts, pulcējot 150 dalībnieku. Deviņdesmito gadu sāku­ mā pirmās divas ziemas vispār bija bez sniega, tāpēc arī visus savus audzēkņus Anatolijs iesaistījis triatlonā. Tika nodibi­ nāts klubs Ķīmiķis, kas padomju savie­ nības čempionātā izcīnīja trešo vietu ko­ mandu kopvērtējumā. 1991. gadā Maskavā tika sarīkotas pasaules kausa izmēģinājuma sacīkstes, pēc gada tur jau notika oficiāla Pasaules kausa izcīņa. Ļevša iekļuva desmitnie­ kā. Starts bija 17. augustā, bet nākama­ jā dienā sākās augusta pučs, tomēr visi Latvijas sportisti paspēja veiksmīgi at­ griezties mājās.

Daugavpils — triatlona sirds Latvijā Daugavpils joprojām uzskatā­ ma par triatlona galvaspilsētu. Vēsturiski šeit notikušas divas sacensības — Latvijas kausa izcīņa un Latvijas čempio­

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


TRENERIS

vi par profesionāli neuzskatīju. Iespēju bija vairāk, jo tolaik audzēkņu bija ma­ zāk un nebija nometnes ārzemēs, kā ta­ gad, piemēram, Kiprā.” “Piedaloties sacīkstēs, domāju tikai par uzvaru. Bet, kad izjutu, cik grūti pa­ dodas pēdējais starts, sapratu, ka laiks pielikt punktu. Ultratriatlonā aizvadīju se­ šas sezonas, bet savādi, ka daudzi vēl pēc tam ilgus gadus bija pārliecināti, ka es joprojām piedalos sacensībās, lai gan kopš pēdējām sacīkstēm pagājuši 20 ga­ di.” Ja sākotnēji vērtība bija rezultāts, vēlāk tas bija process.

Bez spiediena

Pēc veiksmīga starta Ventspilī. Nebija pilnīgas pārliecības par saviem spēkiem, vajadzēja sev stādīt augstākus mērķus, biju pārāk piesardzīgs... Ļevšas audzēkņiem (attēlā) ir izcila iespēja mācīties no minētajām trenera kļūdām

nāts. Lielākā daļa Latvijas čempionu bija tieši no Daugavpils. Divtūkstošajos gados triatlons sāka attīstīties arī citās pilsē­ tās. Bija vairāk sacensību, pieauga klubu skaits un konkurence. Bez Daugavpils triatlons vēl organi­ zēts Dobelē un Valmierā, daži sportisti ir no Carnikavas, bet pārējie trenējas indivi­ duāli. “Problēma atduras pret treneru jau­ tājumu,” norāda Ļevša.

Labākie gadi Deviņdesmito gadu vidū Anatolijs atkal plānoja pielikt punktu sportista gaitām un koncentrēties tikai uz au­ dzēkņu trenēšanu. Rūdītajam Latvijas sportistam jau bija 35 gadi, taču Lietuvas triatlona personība Vidmants Urbons piedāvāja startēt dubultajā triat­ lonā Paņevēžā — veicot divkāršu ironman jeb dzelzs vīru distanci: 3,8 km peldējums, 180 km riteņbraukšana un maratons 42,195 km. Un tas viss jā­ veic divkāršā apjomā. “Tobrīd es tuvojos vecumam, kad jau domā par to, ka profesionālais sports jāpamet, bet uzradās Vidmants ar sa­ vu priekšlikumu. 1996. gadā pirmo rei­ zi startēju Paņevēžā. Lielākā nozīme bija nevis fiziskajai sagatavotībai, bet psiholo­ ģiskajai stabilitātei. Šādā trasē sportists, pirmkārt, cīnās pats ar sevi, nevis preti­ Žurnāls Sports • 2020. gada marts

nieku. Pašam par pārsteigumu uzvarēju!” stāsta Ļevša. Panākums sportista karje­ ru pagarināja vēl par septiņiem gadiem. 35 līdz 40 gadu vecums izturības spor­ tu pārstāvjiem ir gana labs. “Rodas vī­ rieša spēks, kuru tikai sāc pa īstam sa­ just, tāpēc ne jau viss ir tik vienkārši,” uzsver Ļevša.

35 stundas distancē Nākamajā gadā Anatolijs meta iz­ aicinājumu savam pirmajam trīskārša­ jam triatlonam Francijā, taču sacensības neizdevās, kā plānots — būdams dis­ tances līderis, Ļevša izstājās. “Francijā man pietrūka pieredzes, vēlāk ieviesu izmaiņas sagatavošanās procesā — mā­ cījos no kļūdām. Būtībā sacensībām ga­ tavojos pāris gadus, dienā trenējoties četras līdz astoņas stundas. Aleksandrs Prokopčuks arī bija triatlonists, bet, kad viņš pārgāja tikai uz maratonu skrie­ šanu, teica: “Es jūtos brīvs!”” Tāpat daudz jātrenējas, bet triatlonā vēl kriet­ ni vairāk. Nākamajā gadā Ļevša uzvarēja trīs­ kāršajā triatlonā Austrijā (rezultāts — 35 h 45 min), pēc gada Austrijā viņš uzlaboja savu rezultātu par 13 minūtēm, bet 2000. gadā Francijā šajā pārcilvēcis­ kajā distancē Anatolijs trešo reizi pēc kārtas kļuva par čempionu. “Nekad se­

Sākot trenera darbu, Anatolijam nav bijis viegli aprast, ka kā treneris no jauniešiem nevar sagaidīt to, ko pats varēja paveikt. Bērni vispirms Anatolija vadībā mācās peldēt un strādā ar vispā­ rējo fizisko sagatavotību, nedaudz skrien un nodarbojas ar sporta spēlēm. “12 un 13 gadu vecumā vairāk ar velosipēdiem minamies — mums ir atsevišķa trase. Viens otrs grib tikai iemācīties peldēt, un neko citu viņam nevajag. Starp spor­ ta skolu un interešu izglītību tomēr ir būtiska starpība — te nekas nav obligā­ ti,” piebilst Ļevša. Ieskicējot treniņu grafiku vecākiem jauniešiem, 10 gadus veciem bērniem treniņi ir trīs reizes nedēļā. Lielākoties peldēšanas treniņi, reizi nedēļā treniņš zālē, resp., sporta spēles, un skrieša­ nas nodarbība. “Lielākā vecumā — pel­ dēšanā jātrenējas kā peldētājam, riteņ­ braukšanā kā riteņbraucējam, skriešanā kā skrējējam,” uzsver Ļevša. Triatlonisti piedalās arī peldēšanas sacensībās, līdz­ vērtīgi konkurējot ar peldētājiem un šad tad pamanoties arī uzvarēt. Vai otrā­ di — peldētājs Artūrs Liepa 2019. ga­ da jaunatnes olimpiādē izcīnīja medaļu gan savā pamata sporta veidā, gan triat­ lona distancē. “Mēģinu dažādot treniņu procesu, ve­ dot audzēkņus uz dažādiem skriešanas seriāliem, startējot vietējos riteņbraukša­ nas mačos, ejam pārgājienos un, ja zie­ mā ir sniegs, slēpojam,” pieredzē dalās treneris. “Triatlonā panākumu atslēga ir audzēkņu ieguldītais darbs. Rezultātu nevar un nevajag nemaz mēģināt iz­ spiest, bet nemitīgi dažādot treniņproce­ su, dažādot maršrutus — kas trenējas, tas trenējas... Pats triatlons jau ir da­ žāds, bet katrs triatlonā var atrast ko savu. Varbūt arī triatlons patiešām pa­ saulē ir visgrūtākais sporta veids, taču man šķiet, ka visgrūtākā ir tieši riteņ­ braukšana, kur ir jāiegulda vislielākais darba apjoms, lai būtu rezultāts.

››› 31


TRENERIS

››› Otrā elpa. 1996. gadā Paņevēžā Anatolijs Ļevša pirmo reizi kļuva par pasaules čempionu dubultajā triatlonā. Panākums sportista karjeru pagarināja vēl par septiņiem gadiem

Čempions. Diez vai šādas svinības būtu iespējamas bez pilnvērtīga ģimenes atbalsta tieši ilgstošajā treniņu procesā. Starp citu, kad Anatolijs apprecējās, viņa rezultāti uzlabojās

Ar olimpiskiem mērķiem Šobrīd ir mazs skaits atlētu, ko tre­ nēt. “Nav materiāla, ar ko strādāt, nav konkurences izlases līmenī. Jaunā paau­ dze fiziski ir vājāka un mazāk motivēta. Kustēties viņi grib. Mobilajā pasēž, mam­ mai kaut ko nosūta, tad kaut ko sāk da­ rīt... Bet sasniegt augstus rezultātus re­ tais grib.” Starp Ļevša audzēkņiem pēdējā laikā izcēlušies divi puiši — 19 gadus vecais Artjoms Gajevskis un 17 gadus vecais Danila Proščinko. “Danila ir labs peldē­ tājs, bet jāpieliek skriešanā. Artjoms jau ir divkārtējs Latvijas čempions un Eiropas kausā spējis iekļūt labāko 15 dalībnieku vidū. Viņam vajadzētu nonākt kādā labā Anglijas klubā. Labākais vecums triatlo­ nā olimpiskajā distancē ir no 22 līdz 30 gadiem. Lai startētu elitē, jātrenējas se­ šas vai septiņas reizes nedēļā.” Meiteņu vidū Anatolijs izceļ citu Latvijas izlases sportisti — Dobeles triatlona audzēkni Danielu Leitāni. Treneris piesardzīgi atklāj, ka Triat­ lona federācija izvirzījusi grandiozu mēr­ ķi — tikt līdz Parīzes olimpiskajām spē­

32

lēm 2024. gadā. Līdz tam vēl patiešām smags ceļš ejams, lai Latvijas triatlons debitētu šādā līmenī. “Bez šaubām — svarīgi nevis vienkārši maukt, bet trenē­ ties pareizi — slīpēt tehniku. Šo principu man iemācīja distanču slēpošana.”

Nekā grūtāka nav! Amatierus, kuri individuāli gatavojas Ironman sacensībām, Anatolijs emocionā­ li atbalsta, dzīvo līdzi. “Esmu tam visam izgājis cauri — cilvēkam tā ir motivā­ cija, ar ko nodarboties un kā pārva­ rēt sevi. Vislielākais gandarījums ir tad, kad tu finišē.” Šajā sakarā Ļevša at­ ceras savu pirmo Ironman Trans-Estonia no Otepes uz Tallinu. “Bija tik smagi. Pēdējos 20 km redzēju, ka priekšā ir Tallina, bet spēka pakustēties vairs īs­ ti nebija, enerģijas nebija. Soli nevar pa­ spert. Ieēd, bet enerģijas tik un tā nav. Likās, ka jāstājas laukā. Taču apzinā­ jos, ka vajag pagaidīt un organisms at­ jaunosies... Pēc finiša likās, ka dzī­ vē grūtāka pārbaudījuma nevar būt... Ja kāds man saka, ka viņam grūti darbā, lai nestāsta!”

“Ja ir mērķis, tas vien jau ir po­ zitīvi,” akcentē treneris. “Tikai gribētos, lai dzelzs vīri ir vairāk motivēti kopējā sporta veida attīstībā Latvijā, būtu vēlme darboties arī federācijas paspārnē. Dzelzs vīri ir situēti veči, svarīgi, lai viņi gata­ votu arī jaunos audzēkņus. Kā jau minē­ ju, triatlona izaugsme atduras pret trene­ ru jautājumu.” Anatolijs uzsver, cik ārkārtīgi svarīgs ir ģimenes atbalsts. Bez tā es nespē­ tu tik pilnvērtīgi koncentrēties treniņiem un sa­sniegt rezultātus. Mana dzīvesbiedre Silvija vienmēr bijusi kopā ar mani sacen­ sībās, dzīvojusi līdzi, arī mani bērni Ivars un Anita,” teic Ļevša. Starp citu, dēls, mazs būdams, pats veltījis uzmanību spor­ tam gluži kā tēvs. Līdz 5. klasei spēlējis futbolu, vēlāk pievērsies peldēšanai, vai­ rākkārt kļūstot par Latvijas čempionu. ©

Kristaps ZAĻKALNS

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


OLIMPIĀDE

Sadarbību uzsākot. LOK ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers (no kreisās), olimpiete šķēpmetēja Līna Mūze, AJ Power uzņēmumu grupas vadītājs Roberts Samtiņš un LOK prezidents Aldons Vrubļevskis

Ar AJ Power spēku Enerģētikas uzņēmumu grupa AJ Power uzsāk sadarbību ar Latvijas Olimpisko komiteju (LOK), kļūstot par Latvijas olimpiskās komandas Tokija 2020 oficiālo partneri. Sadarbības ietvaros AJ Power nodrošinās finansiālu atbalstu mūsu topošajiem olimpiešiem ceļā uz četrgades nozīmīgāko notikumu sportā — Tokijas olimpiskajām spēlēm, kas risināsies no 24. jūlija līdz 9. augustam. “XXXII olimpiādes spēlēs Latviju pār­ stāvēs līdz 40 sportistiem 15 sporta vei­ dos, un tas ir ievērojams skaits valstij ar mazāk nekā diviem miljoniem iedzīvotā­ ju. Tas parāda, ka Latvijā ir talantīgi un mērķtiecīgi cilvēki un mēs, būdami 100% Latvijas kapitāla uzņēmums, uzskatām par savu pienākumu atbalstīt savējos. Tāpēc esam nolēmuši kļūt par Latvijas olimpiskās komandas Tokija 2020 partne­ riem un atbalstīt sportistus ceļā uz savu sapni,” stāsta Roberts Samtiņš, AJ Power uzņēmumu grupas vadītājs. AJ Power ir lielākā Latvijas privātā enerģētikas uzņēmumu grupa, kas dar­ bojas kopš 2014. gada. AJ Power piedāvā integrētus enerģētikas pakalpojumus — Žurnāls Sports • 2020. gada marts

elektroenerģijas, dabasgāzes tirdzniecību, enerģētikas un saules enerģijas projektu īstenošanu, kā arī dabas resursu nodok­ ļa apsaimniekošanas sistēmu. AJ Power uz­ ņēmumu grupas 2019. gada apgrozījums pēc operatīvajiem datiem ir aptuveni 83 miljoni eiro. “Priecē, ka Latvijā tik īsā laikā ir iz­ veidojusies tik mērķtiecīga, ambicioza un veiksmīga uzņēmumu grupa kā AJ Power, kuras mērķi un vīzija ir līdzīga kā mūsu sportistiem — pierādīt sevi, sasniegt la­ bākos rezultātus un kļūt par līderi savā jomā,” uzskata LOK prezidents Aldons Vrubļevskis. “Kopā ar AJ Power strādā­ sim, lai mūsu sportistu pēdējais sagata­ vošanās posms Tokijas spēlēm noritētu

pēc plāna un vislabāko sportisko formu viņi sasniegtu tieši četrgades nozīmīgāka­ jās sacensībās.” Līdz olimpiskajām spēlēm Tokijā at­ likuši pieci mēneši, kuru laikā ieplānoti vairāki nozīmīgi pasākumi — tiks prezen­ tēts Latvijas olimpiskās komandas Tokija 2020 sastāvs, oficiālie formas tērpi, kā arī tiks atklāts, kam tiks uzticēts olimpis­ kajā stadionā ienest valsts karogu atklā­ šanas ceremonijā. Arī AJ Power kā partne­ ri līdzdarbosies šo notikumu īstenošanā, atbalstot šo pasākumu norisi un komuni­ kāciju plašākai auditorijai. ©

Mārtiņš MĀLMEISTERS 33


Izman

Foto: Ģirts Gertsons

piesp

34

Kaut arī Latvijas basketbola 2020. gada sezonas lielākajām cerībām — 3x3 izlasei — cīņa par olimpisko ceļazīmi vēl priekšā, jau marta sākumā kļuva zināms, ka groza bumbā Latvija būs pārstāvēta jau ceturtajās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas. 2008. gadā Pekinā spēlēja sieviešu valstsvienība, 2012. gadā Londonā un 2016. gadā Riodežaneiro strādāja tiesnesis Oļegs Latiševs, bet nule kā publicētajā Tokijas basketbola turnīru 30 tiesnešu sarakstā iekļauts Mārtiņš Kozlovskis.

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


TIESNESIS

ntojis basketbola ēlētās iespējas

Sapnis piepildās ātri Pirms pieciem gadiem Mārtiņu Kozlovski Sportā pieteicu kā Latvijas jaunāko tiesnesi FIBA apritē un Basketbola savienības Gada balvas 2015 ieguvēju nominācijā Gada tiesne­ sis. Toreiz intervija beidzās ar jautāju­ mu par profesionālajām ambīcijām, ku­ ras Mārtiņš iezīmēja ar tālu perspektīvu. “Sapnis, protams, ir pats augstākais lī­ menis — olimpiskās spēles, Pasaules kausa izcīņa, Eirolīga. Tepat acu priek­ šā ir piemērs, ka tas ir pilnīgi iespē­ jams — Oļegs Latiševs. Tikai vajadzīgs laiks, darbs, pacietība. Esmu, šķiet, viens no jaunākajiem FIBA tiesnešiem. Viss vēl priekšā.” Nākotne izrādījās krietni tuvāk, ne­ kā toreiz izskatījās. Patlaban tiesneša Kozlovska profesionālo CV rotā darbs divu Eiropas sieviešu čempionātu bron­ zas spēlēs, divās FIBA Čempionu līgas finālspēlēs, 2017. gada Eiropas čempio­ nātā un 2019. gada Pasaules kausa iz­ cīņā, bet tikko e-pasta kastītē iekritis uzaicinājums 2020. gada vasarā tiesāt olimpiskā turnīra spēles Tokijā. Žurnāls Sports • 2020. gada marts

“Strādāt olimpiskajās spēlēs bi­ ja mans sapnis, bet, zinot, cik maz Eiropas tiesnešu saņem šādu norīko­ jumu, neloloju ilūzijas, ka tas notiks tik ātri. Ja pirms pieciem gadiem kāds teiktu, ka tiesāšu jau Tokijā, pajautā­ tu, vai cilvēku nav piemeklējušas kādas veselības problēmas. Taču šajā laikā viss ir ļoti strauji mainījies. Tagad ir saviļņojums. Izbaudu šo brīdi,” Mārtiņš neslēpj, ka ziņa izraisījusi lielas un īpa­ ši patīkamas emocijas.

Desmit gados līdz FIBA licencei Priekulē dzimušā un Grobiņā augu­ šā Mārtiņa ceļš uz olimpiskajām spē­ lēm sācies pavēlā padsmitnieka vecu­ mā, kad kluba Liepājas vanagi treneris Edvīns Sprūde saspēles vadītāja pos­ tenī spēlējošajam puisim piedāvājis pa­ tiesāt jaunāko grupu komandu spēles. Pats uzrunātais jau paškritiski bija sa­ pratis, ka par lielu spēlētāju neizaugs, bet basketbols un tā vide ļoti patiku­ si. Tiesneša krekls deva iespēju tajā aizķerties, piedevām nodrošināja nelie­ lus ienākumus, un 18 gadu vecumā

Kozlovskis kļuvis par Liepājas vanagu štata tiesnesi Jaunatnes līgā. Daždien jaunākā vecuma komandu sabrauku­ mos iznācis vadīt pat desmit spēles dienā, un starp daudziem knariņiem acīs iekritis puišelis ar drediem un sa­ režģītu uzvārdu protokolā — Kristaps Porziņģis. Jaunā tiesneša praksē gūtās atzi­ ņas papildinājuši arī pieredzējušo kolē­ ģu sniegtie padomi. Liepājas tiesnešu cunftes veterāns Aigars Rutkovskis ie­ dibinājis jauno tiesnešu skolu, kurā div­ reiz vai pat trīsreiz nedēļā viņš pats, kā arī Mariss Bernāts, Dainis Grīnbergs un citi pieredzējušie tiesneši analizēju­ ši jauno censoņu darbību, pārbaudīju­ ši noteikumu zināšanas, mācījuši žes­ tu valodu un devuši citus lietderīgus padomus. Daudz derīgu atziņu gūts arī no savas darbības vērtēšanas, skatoties spēļu videoierakstus. Par skolas kvali­ tāti un efektivitāti liecina fakts, ka divi pirmā sasaukuma studenti — Mārtiņš un Ritvars Helmšteini — jau tikuši līdz FIBA licencei, un vēl daži tiesā Latvijas čempionāta spēles.

35

›››


TIESNESIS

››› Mārtiņa tiesneša karjera soli pa solim gājusi uz priekšu. Jaunatnes līgai sekoja darbs Latvijas Sieviešu basketbola līgas spē­ lēs, tad Amatieru līgā, LBL2 un 25 gadu vecumā debija Latvijas Basketbola līgā, tiesā­jot spēli Liepājas Lauvas — VEF Rīga. Iekļūšana Latvijas tiesnešu elitē Kozlovskim, kā arī citiem jaunajiem un talantīgajiem pie­ vērsusi pieredzējušo kolēģu uzmanību. Bas­ ketbola savienības Tiesnešu komisijas īste­ notā mentoru programma, Oļegam Latiše­ vam, Oskaram Lucim un citiem starptautis­ kajā arēnā jau rūdītiem soģiem palīdzot progre­sēt jaunajiem, Latvijai ļāvusi kļūt par basketbola tiesnešu lielvalsti (2020. gadā aktīvas FIBA licences ir 11 Latvijas arbit­ riem). 2015. gada ziemā nokārtojot FIBA pārbaudes, Mārtiņš kļuva par tās pirmo ab­ solventu. “Uzzinot, ka esmu izturējis, bija liels gandarījums, bet pieredzējušie kolēģi atvē­ sināja — sak’, tagad tikai viss sākas...” Mārtiņš atceras piecus gadus senas izjū­ tas. Sākās arī — kopš tā dzīve un karje­ ra sākusi griezties daudz straujāk.

Čempionu līgas rūdījums Viņa pirmās starptautisko spēļu sezonas sākumā 2015. gada rudenī uz Eiropas vī­ riešu kausa izcīņas spēli Ungārijā bija aiz­ braucis FIBAEurope tiesnešu virsuzraugs Davomirs Nakičs. Tādu vizīšu zemteksti, protams, netiek atklāti, bet gana loģiska šķita versija, ka viens no iemesliem bija vēl­ me redzēt debitantu darbībā. Pats Mārtiņš ar saviem lēmumiem konkrētajā mačā bijis apmierināts. Par eksperta iespaidiem vēstu­ re klusē, toties runā fakti — kopš tā lai­ ka Kozlovskis regulāri ticis pie norīkoju­ miem uz FIBA turnīru spēlēm, krājot pie­ redzi un reputāciju. Mārtiņš nenoliedz, ka viņa karjeras straujo attīstību veicinājuši arī starptautis­ kajā basketbolā notiekošie procesi. FIBA konflikts ar Eiropas basketbola līgu apvie­ nības (ULEB) organizētās Eirolīgas vadību pirms četriem gadiem vairākus desmitus pieredzējušu tiesnešu nostādīja izvēles priekšā, un daudzi deva priekšroku darbam Eirolīgas spēlēs. Kopš tā laika ceļš uz FIBA turnīriem viņiem bijis slēgts, un ve­ cās gvardes palikšana ārpus aprites pavē­ ra durvis citiem. “Dzīve savas iespējas pie­ spēlē daudziem, un paša ziņā ir spēt tās pamanīt un izmantot. Acīmredzot biju īsta­ jā brīdī īstajā vietā,” saka Mārtiņš. Par viņa īsto vietu kļuva FIBA Čempio­ nu līga. 2016. gada rudenī startējušajam turnīram FIBA pievērsa īpašu uzmanību, no­ sakot augstus organizatoriskos standartus, nopietnas prasības pret tiesnešu darbu ie­ skaitot. Jauns soģis ar jau uzkrātu pieredzi un profesionālo meistarību — Mārtiņš regu­ lāri saņēma norīkojumus uz Čempionu līgas spēlēm un līdz ar pieredzi krājās tiesne­ša

36

Mārtiņš KOZLOVSKIS FIBA tiesnesis Dzimis

1986. gada 9. septembrī Grobiņā

Pieredze basketbolā

Liepājas Melno vanagu audzēknis

Izglītība

absolvējis Grobiņas vidusskolu, bakalaura grāds — sporta skolotājs un sporta darba menedžeris, maģistra grāds — fiziskās sagatavotības treneris

Ģimenes stāvoklis

precējies, dēliņam pusotrs gads

Basketbola tiesneša pieredze

tiesā kopš 2005. gada, FIBA tiesnesis kopš 2015. gada februāra. Tiesājis spēles 2017. gada Eiropas vīriešu čempionātā, 2017. un 2019. gada Eiropas sieviešu čempionātā, 2018. gada U17 Pasaules kausa izcīņā, 2019. gada Pasaules kausa izcīņā, 2018. un 2019. gada FIBA Čempionu līgas finālspēles. Uzaicināts strādāt Tokijas olimpiskajās spēlēs.

darbā nepieciešamā pārliecība lēmumos un žestos. Arī reputācija. 2017. gada vasarā Koz­ lovskis kļuva par līdz šim vienīgo Lat­­ vijas tiesnesi, kurš vienā vasarā strādājis gan sieviešu, gan vīriešu Eiropas čempio­ nātos, turklāt sieviešu turnīrā Prāgā vadīja bronzas spēli starp Beļģijas un Grieķijas iz­ lasēm. 2018. gadā — pirmā Čempionu līgas finālspēle un debija pasaules mēroga tur­nīrā U17 Pasaules kausa izcīņā. 2019. gadā — vēlreiz Čempionu līgas finālspēle un Pa­sau­ les kausa izcīņa. Pa vidu — vairā­ki Eiropas jaunatnes čempionāti, līdz minimumam sa­ mazinot vasaras atvaļinājuma ilgumu. “Spilgtākā spēle? Čempionu līgas fināl­ spēle 2018. gadā Atēnās — 20 000 skatī­ tāju pārpildītajā Olimpiskajā kompleksā — starp mājinieku AEK un AS Monaco. Ne­aiz­ mirstamas emocijas — lieliska gaisotne, ažio­ tāža, aizraujoša spēle un pats biju ap­ mierināts ar savu darbu. Viss sakrita. Tas bija milzīgs grūdiens manai karjerai. Skaidrs, ka FIBA pārstāvju uzticēšanās man — jaunajam tiesnesim — bija risks. Nepievīlu, un turpmāk uzticēšanās kļuva vēl lielāka.” Tiesneša karjera plānveidīgi attīstās pa vienmērīgi augšupejošu līkni, izvairoties no kļūdu mezgliem — tas būtu skaisti, taču nereāli. “Nevajag ļauties ilūzijām, ka bas­ ketbola spēli izdosies notiesāt pilnīgi perfek­

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


TIESNESIS

Foto: Ģirts Gertsons

Olimpiskā basketbola šarms

Tiesā arī liepājniekus. “Laukumā esmu tiesnesis, nevis liepājnieks. Protams, var meklēt zemtekstus katrai svilpei, bet tie ir aizspriedumi, kam nav sakara ar realitāti”

ti. Kamēr lēmumus pieņems dzīvi cilvēki, kļūdas ir un būs. Ar tām jāsadzīvo, taču no katras ir jāmācās, lai nākamajā reizē pieņemtu labāku lēmumu. Galvenais, lai rup­ jas kļūdas nebūtu spēles pēdējās divās mi­ nūtēs,” Mārtiņš atkārto tiesnešu pamatbaus­ li, bet atzīst, ka gadījušās arī tādas. Tai skaitā atbildīgā spēlē. Kurā? “Detaļas izlaidīsim, lai pārāk ne­ uzjundītu atmiņas,” Mārtiņš smaida. “Katra tāda neveiksme norūda. Protams, bija saru­ na ar FIBA pārstāvi, lai tiktu skaidrībā par kļūdas iemeslu — psiholoģiskā spriedze, no­ gurums, bailes pieņemt svarīgu lēmumu vai kas cits? Secinājām, ka pie vainas bija ne­ veiksmīga pozīcija — rakurss, kādā redzē­ ju konkrēto epizodi, nedeva pilnu ainu. Sāpīga pieredze, kas — ceru — palīdzēs pieņemt labāku lēmumu nākamajā reizē.”

Profesionālis profesijā, kuras it kā nav Saskaitot kopā starptautiskos un vietē­ jo līgu mačus, kā arī vasaras darbu nacio­ nālo izlašu turnīros, gadā iznākot 80—100 spēles. Plus ceļā pavadītais laiks. Basket­ bola spēļu tiesāšana absolūti lielākajā da­ ļā pasaules valstu netiek uzskatīta par pro­ fesiju, taču šāda slodze pieprasa pro­fe­sionālu attieksmi un dzīves ritma pa­ kārtošanu šai nodarbei. Žurnāls Sports • 2020. gada marts

Slodzes pieaugums ietekmējis arī Mārtiņa statusu. Labu laiku apvienojis tie­ sāšanu ar Liepājas Olimpiskā centra pro­ jektu menedžera darbu, pirms pusotra ga­ da pieņemts lēmums ārpuslaukuma slodzi krietni samazināt, lai biežo izbraukumu grafiku katru reizi nevajadzētu saskaņot ar darba devēju un būtu laiks ģimenei. Mārtiņš pārtraucis darba attiecības ar LOC, bet turpina rīkot dažāda mēroga sporta pa­ sākumus Liepājas apkaimē, būdams pats sev priekšnieks. “Basketbolā tiesnešiem — atšķirībā no spēlētājiem — nav līgumu, kurā paredzēts garantēts atalgojums. Ja spēlētājam gadās neveiksmīga spēle, viņam ir iespēja nā­ kamajā reabilitēties. Savukārt neveiksmīgs tiesnesis netiks norīkots uz nākamo spē­ li, tātad nesaņems atlīdzību. Īstā nodarbe cilvēkiem, kuri nebaidās riskēt. Un tāda kārtība motivē visu laiku turēties formā.” Pats savulaik saņēmis pieredzēju­ šo kolēģu atbalstu, Mārtiņš stafetes ko­ ciņu nes tālāk, Liepājā vadot tiesnešu skolu 14—16 gadus veciem audzēkņiem. Jaunajiem acis degot, un progress esot acīmredzams. Savukārt pašam pasniedzē­ jam darbs ar junioriem palīdz atcerēties ikdienas steigā piemirstas basketbola no­ teikumu nianses, ar kurām praksē darīša­ na iznāk retās izņēmuma situācijās.

Norimstot emocijām par uzaicinājumu uz Tokiju, priekšplānā izvirzījušās lietiš­ ķas rūpes. Jākārto akreditācijas dokumen­ ti un citas formalitātes, drīzumā FIBA olimpiskos tiesnešus iepazīstinās arī īpa­ šo sagatavošanās programmu, kas iever gan fiziskās sagatavotības vingrinājumus un testus, gan milzum daudz informāci­ jas par spēlētājiem, treneriem un koman­ dām, ar kurām būs darīšana olimpisko spēļu laikā. Mārtiņš atzīst, ka darba ap­ joms tuvākajā laikā būšot liels. Savukārt olimpiskā tiesneša uzliktais psiholoģiskais slogs gan viņu neuztraucot. “Ja nevar iz­ turēt psiholoģisko spiedienu, nemaz ne­ vari tiesāt. Turpināšu darīt savu darbu, kā protu.” Pirmā šāda veida pieredze gūta, gata­ vojoties 2019. gada Pasaules kausa izcī­ ņai. Atšķirība no pērnā turnīra būs tā, ka Tokijā ikvienam tiesnesim jābūt gatavam pamīšus strādāt gan vīriešu, gan sieviešu komandu spēlēs. Tātad būs darīšana ar da­ žādu basketbolu. “Katram tiesnesim ir sa­ va pieredze, bet man sieviešu spēles tiesāt ir sarežģītāk, nekā vīru cīņas. Grūtāk no­ lasīt situācijas, prognozēt, kas laukumā no­ tiks nākamajā brīdī. Skatītājiem, protams, interesantāk, bet tiesnešiem papildu izaici­ nājums. Piedevām šosezon esmu strādājis tikai vīriešu spēlēs, bet dāmas pēdējo reizi tiesāju pagājušajā vasarā Eiropas čempio­ nātā Serbijā. Izvēlēties gan neviens neļaus. Uz Tokiju uzaicināti tikai 30 tiesneši, dienā būs — maksimums — astoņas spēles, tā­ tad gandrīz visi būsim noslogoti.” Mārtiņš Kozlovskis būs otrais Latvijas basketbola tiesnesis, kurš izies laukumā olimpiskajā arēnā, un piektais, kurš pie­ dalīsies olimpiskā turnīra spēļu apkalpo­ šanā. Divi leģendāri treneri — Valdemārs Baumanis un Aleksandrs Gomeļskis — attiecīgi no 1936. gada Berlīnes un 1956. gada Melburnas spēlēm atgrie­ zās kā FIBA kategorijas tiesneši, taču bez skaidras norādes, kādā statusā dar­ bojušies. Visticamāk, strādājuši sekreta­ riātā, kā 1980. gadā Maskavas spēlēs to darīja tolaik jaunais un daudzsološais Mariss Bernāts. Savukārt Oļegs Latiševs 2012. gadā Londonā tiesāja septiņas spē­ les, ieskaitot sieviešu turnīra ceturtdaļfi­ nāla maču Austrālija — Ķīna, bet 2016. gadā Riodežaneiro bija viens no pieprasī­ tākajiem arbitriem, tiesājot deviņas spē­ les, tai skaitā vīriešu turnīra ceturtdaļ­ finālu Spānija — Francija un pusfinālu Serbija — Austrālija. ©

Guntis KEISELS, www.basket.lv

37


DZĪVESVEIDS

Rāpjoties

Olimpā Tomass Zeile ir viens no talantīgākajiem 1998. gadā dzimušajiem Latvijas hokejistiem — personība ar lielu potenciālu arī viņpus laukuma apmales. Ogres hokeja skolas audzēknis vēsturē iegājis kā viens visrezultatīvākajiem Latvijas U-18 aizsargiem elites divīzijā, apbružājies gan Zviedrijas, gan — viņpus okeānam — Amerikas hokejā un guvis skaudras atziņas arī no NHL leģendas Zdeno Hāras mutes, bet tagad pēc paša iniciatīvas nonācis ambiciozās Latvijas čempionāta debitantes HK Olimp rindās.

B

rīdī, kad tapa šīs rindas, par koronavīrusa Covid-19 uzlies­ mojumu, kā nopietnu draudu Latvijas sporta nozarei, vēl nerunāja. Tāpat vēl nebija atcelts — nu jau atceltais — aprīlī ASV plānotais U-18 pasaules čempionāts, kura kon­ tekstā vēlējāmies paraudzīties, kā klā­ jas citiem U-18 čempionāta spīdekļiem, ar kuriem kopā Latvijas vārdu nesis Tomass Zeile. Šoreiz vairāk gan stāsts par Tomasu, no kura piedzīvojumiem vajadzētu mācīties ikvienam hokejistam.

Olimp ierakumos Šo sezonu Tomass iesāka Zviedrijā, tomēr hokejistu neapmierināja pieejamie apstākļi, tādēļ apsvēris iespēju spēlēt dzimtenē. “Sākotnēji bažījos, ka tas būs solis atpakaļ — nebija skaidrības par līgas līmeni, jo neesmu spēlējis Latvijas čempionātā. Kad debitēju Olimp sastā­ vā, biju patīkami pārsteigts — tas no­ teikti nav baltais karogs profesionāla­ jam hokejam, bet starpposms karjerā. Man bija vairāki piedāvājumi no ār­ zemju klubiem,” stāsta 22 gadus ve­ cais aizsargs.

38

Olimp kapteinis ir Georgijs Pujacs, viņa palīgi — brāļi Širokovi, aizsardzī­ bu cementē Aleksandrs Jerofejevs, par vārtu drošību rūpējas Ervīns Muštukovs. Šie veterāni Latvijas izlasē kopā aizva­ dījuši 168 spēles. Zeile bažījies, ka ne­ būs viegli iekļauties tādā rūdītā koman­ dā. “Tie ir skaļi uzvārdi, spēlētāji, kas spēlējuši pasaules čempionātos. Šķita, ka viņi būs iedomīgi, bet ir tieši otrā­ di: puiši cits citu pieņem kā savējo un katru dienu uz treniņiem dodas ar kai­ fu. Piecus gadus braukāju uz ārzemēm, bet galu galā izrādās vislabākās izjū­ tas ir mājās — Latvijā,” gandarījumu pauž Zeile. Interesanti, ka, pirmoreiz ienākot Olimp ģērbtuvē, priekšā bijis vēl viens tāvakara olimpiešu debitants — Pauls Svars, ar kuru kopā abi 2016. gada pasaules junioru čempionātā bruģēja Latvijas aizsardzību. Būdami aizsargi, abi ierakstījušies junioru hokeja vēsturē kā vieni no rezultatīvākajiem Latvijas U-18 spēlētājiem elitē — Svars ar sešām re­ zultatīvām piespēlēm (0+6), bet valstsvie­ nības kapteinis Zeile ar pieciem rezultati­ vitātes punktiem (3+2).

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


DZĪVESVEIDS

Tomass ZEILE Hokejists HK Olimp 1998. gada 26. janvārī Rīgā

Augums, svars

186 cm, 82 kg

Izglītība

Ogres 1. vidusskola, Rīgas 3. vidusskola, S. Žoltoka 55. vidusskola (tālmācībā)

Pirmais treneris

Pēteris Ostošovs, Edmunds Pivarūns, Aigars Razgals

Lielākie sasniegumi

Latvijas 3. rezultatīvākais aizsargs junioru čempionātos elites divīzijā, 2016. gadā Latvijas U-18 izlases kapteinis

Citi sporta veidi

snovbords, veikbords

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Dzimis

››› Žurnāls Sports • 2020. gada marts

39


DZĪVESVEIDS

››› Vienaudžu ceļš Toreiz — 2016. gada U-18 iesauku­ mā — junioru valstsvienības sastā­ vā talantu netrūka. Piemēram, Deniss Smirnovs un aizsargs Sandis Smons, ku­ ri šosezon met ripas jau Šveices elites līgā (NLA), jaunākais no brāļiem Bļu­ geriem — Roberts, dinamietis Emīls Ģēģeris, junioru rekordists elitē gūta­ jos vārtos Erlands Kļaviņš un tehniskais Renārs Krastenbergs, kurš cīnās ECHL. Turklāt šajā iesaukumā bija uzreiz trīs labi vārtsargi — Gustavs Grigals, Mareks Mitens un Niklāvs Rauza. Grigals aizva­ da veiksmīgu otro sezonu Aļaskā, 16 spē­ lēs studentu līgā (NCAA) vidēji ielaižot 2,34 ripas un atvairot 90,6 procentus me­ tienu. Mitens Mičiganā šajā pašā līgā cī­ nās jau trešo sezonu, izceļoties ar līdzīgu statistiku, un tiek pie lielāka spēles lai­ ka — 36 mačos caurmērā ielaistas 2,58 ripas un 90,7 procenti atvairīto metienu. Junioru hokejā vārtsargiem teicami rādītā­ ji! Savukārt Rauzam pēc veiksmīgās pie­ redzes MHL pērn šosezon Latvijas čem­ pionātā Prizmā vairs tik labi neiet, lai gan sākums bija daudzsološs.

Pirmā iekošanās Komandas kapteinis bija Zeile, kurš pa­ vilka komandu ne tikai ar svarīgiem goliem un piespēlēm, bet arī emocijām. Čempionāta sākums izdevās iespaidiem bagāts, jo pir­ mo reizi izdevās iekosties arī lielo koman­ du kažokā — pret Šveici latvieši izvirzījās vadībā pat trīs reizes, pret zviedriem izde­ vās no 0:2 panākt 3:2, taču abās cīņās to­ mēr tika piedzīvoti zaudējumi papildlaikā. Amerikāņi un krievi neatstāja nekādus va­ riantus, savukārt izšķirošajā pārspēlē pret dāņiem par palikšanu elitē pēc Zeiles pie­ spēles Krastenbergs izrāva papildlaiku, bet bullīšos uzvaru atnesa Smirnovs. Pērn Sorokina vadītā U-19 izlase Slo­ vā­ kijā gan parādīja, ka šodien jau varam spēlēt arī ar amerikāņiem un kanādiešiem. Nevar nepiebilst, ka pret šiem Latvijas hokeja talantiem 2016. gada turnīrā spē­ lēja virkne pašreizējo NHL spīdekļu — Šveices rindās drafta pirmais numurs Hišers, kurš Ņūdžersijas Devils attaisno­ jis uz sevi liktās cerības, Zviedrijas sastā­ vā Petešons, kurš kļuvis par Vankūveras Canucks uzbrukuma līderi, Krievijas krek­ lā — Svečņikovs no Hurricanes, kuram jau tiek piedēvēti divi no visskaistākajiem vārtiem NHL vēsturē. Un vēl citas uzle­ cošās zvaigznes. “Kad pretī stājas šāda kalibra spēlētāji, tas dod milzīgu papildu motivāciju,” uzsver Zeile.

Trakulīgā Amerika Pēc veiksmīgā junioru čempionāta 2016. gadā uz Zeili tiesības ieguva Rīgas Dinamo klubs, tomēr ceļu uz profesionā­

40

LATVIJAS REZULTATĪVĀKIE HOKEJISTI U-18 ELITES DIVĪZIJĀ Pozīcija

1. 2. 3. 4. 4. 6. 7. 8. 10. 11.

U U U A U U A U U U A

Vārds, uzvārds

Čempionāta norises gads

Spēles

Punkti

2015. 2016. 2016. 2015. 2015. 2010. 2016. 2010. 2015. 2012. 2016.

6 7 7 6 6 6 7 6 6 6 7

9 (3+6) 8 (2+6) 6 (4+2) 6 (2+4) 6 (2+4) 6 (1+5) 6 (0+6) 5 (3+2) 5 (3+2) 5 (3+2) 5 (3+2)

Mārtiņš Dzierkals Renārs Krastenbergs Erlends Kļaviņš Kārlis Čukste Rūdolfs Balcers Artūrs Kuzmenkovs Pauls Svars Māris Diļevka Filips Buncis Georgs Golovkovs Tomass Zeile

lo hokeju ogrēnietis mēģināja lauzt, pār­ ceļoties no Zviedrijas, kur bija spēlējis kopš 16 gadu vecuma, uz Ziemeļameriku. Viens no Latvijas nacionālās hokeja iz­ lases treneriem — Kārlis Zirnis — lat­ vieti iekārtoja Šīvportas Mudbugs vienībā. Absolūti jaunā komandā, kurai priekšā bi­ ja pirmā sezona un kuras galvenais trene­ ris bija tieši Zirnis. Jāpiebilst, ka svelmīgā Šīvporta atrodas Luiziānas štatā netālu no Teksasas robežas. “Cilvēki medī kro­ kodilus un spēlē golfu,” iedzīvotāju brīvā laika nodarbes raksturo Zeile. Krokodilu gaļa ir izplatīta parādība pilsētas restorā­ nos, garšojot līdzīgi kā vista.

“Pilsēta bija burtiski izsalkusi pēc savas sporta spēļu komandas, pirms tam tur ilgi tāda nebija bijusi. Mudbugs spēlēs tribīnēs hokejistus allaž atbals­ tīja aptuveni 3000 skatītāju (labā­ kais rādītājs līgā!), spēlētājus atpazi­ na uz ielas — jutāmies kā slavenības. Iedzīvotājiem tas bija liels notikums, ja varēja parunāt ar komandas spēlētājiem divas minūtes. Reiz, steidzoties uz spē­ li, mani apturēja policija, jo ievērojami pārkāpu ātrumu. Kā jau uz spēli, biju ģērbies uzvalkā, likuma sargs mani at­ pazina. Teicu — ja par pārkāpumu uz­ zinās klubs, mani aizsūtīs atpakaļ uz

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


DZĪVESVEIDS

Talants pret veterānu. Zeile (nr. 73) cīņā pret kurbadieti Edgaru Branci

Latviju. Policists palaida mani vaļā ar mutisku aizrādījumu.” Ziemeļamerikas hokeja līgā (NAHL) Mudbugs sastāvā Zeile 27 spēlēs atzī­ mējās ar 8 punktiem (2+6), plus mīnus rādītājs -4. Sezonas gaitā spēlētājs ti­ ka nodrošināts ar visu nepieciešamo, ši­ ku auto ieskaitot. “Pēc visa piedzīvotā likās — nu tik būs... Sāku nodarboties ar muļķīgām lietām — uzdzīvoju un no­ gāju no ceļa,” Zeile atzīst, ka saķēris zvaigžņu slimību. Jūtams, ka hokejists pārdzīvo, ka pie­ vīlis treneri Zirni. Šīvporta līdzinās geto, ko Tomass salīdzina ar Maskavas foršta­ ti Rīgā, kur viegli iekulties nepareizajās aprindās. Veiksmīgais junioru čempionāts, atpazīstamība, tuvinieku trūkums, aizrau­ tīga nakts dzīve jaunieša ikdienu sagrie­ za vētrainā karuselī... kā rezultātā Zeilem bija jāmeklē jauna komanda.

Atpakaļ uz ceļa Nākamajā sezonā Tomass pārcēlās uz Nacionālās koledžu attīstības konferen­ ces (NCDC) līgu, kur tas nozīmēja arī pārcelšanos Ņujorkas virzienā. Ņūdžersijā Hitmans rindās Zeile gan aizvadīja tikai septiņas spēles (0+1) un tika aizmainīts uz citu līgas komandu Hadsonā. Northern Cyclones rindās latvietim veicās labāk — Žurnāls Sports • 2020. gada marts

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Būtiski, ka hokejists pēc apmestā kū­ leņa izdarījis secinājumus. Jau divus ga­ dus alkoholu nelieto vispār, tā vietā lieto veselīgu uzturu un smagi trenējas, pat tri­ jos naktī aizvadot treniņus People Fitness sporta klubā, kas strādā cauru diennakti. Uz čempionu takas Tomasu atgrieza vi­ ņa dzīvesbiedre, kura ir fitnesa trenere ar starptautisku pieredzi. Pavērojot Tomasa video Instagramā, redzams, ka Zeiles vē­ dera prese jau līdzinās veļasdēlim, spē­ lētājs izpilda iespaidīgus vingrinājumus. Un viņš pats jau kļuvis par padomdevēju Red Bull ice cross braucējai Justīnei Zonnei. Zeile norāda, ka jaunie hokejisti ne­ tiek gana izglītoti, nezina, cik svarīgs ir pareizs un veselīgs uzturs. “Vasarā trenē­ ju septiņus un astoņus gadus vecus pui­ kas un bieži redzu situācijas, kad mamma bērnam dod, piemēram, želejkonfektes,” hokejists ir pārliecināts, ka pareiza atjau­ nošanās un tās nozīme spēlētājiem būtu jāmāca jau agrā vecumā.

31 spēlē 11 (3+8) rezultativitātes punkti, taču nākamajā 2018. gada vasarā Zeile atgriezās Zviedrijā. Cīnīšanās Zviedrijas nomināli 4. hoke­ ja līgā jeb 2. divīzijā Tibro IK (8+13) un šīs sezonas sākumā 1. divīzijā Segeltorps IF (1+5) nebija tas, ko Tomass gribēja profesionālajā ziņā, tādēļ nolēma pats pēc savas iniciatīvas atgriezties Latvijā.

Zdeno Hāras pieredze Interesanti, ka Amerikā Zeile sati­ cis leģendāro slovāku hokeja milzi Zdeno Hāru, kurš 43 gadu vecumā šobrīd ir ve­ cākais hokejists NHL. Vairāk nekā 100 pašreizējie NHL hokejisti vēl nemaz nebi­ ja dzimuši, kad 206 cm garais Bostonas Bruins — NHL līdervienības kapteinis — debitēja hokeja Mekā. “Sarunā apmainījā­ mies ar saviem dzīvesstāstiem — treneris 18 gadu vecumā viņam ieteica mest mie­ ru hokejam, jo uzskatīja par netalantīgu. Vēlāk šis pats treneris uzrakstīja grāma­ tu par Hāru, jo šis ieteikums bija rupjā­ kā kļūda viņa karjerā...” Hāra nenogur­ stoši uzsvēris Zeilem, ka nekad nevajag padoties, bet turpināt strādāt, lai piepil­ dītu savu sapni. Slovāks piekopj vegānu diētu, lai uzturētu sevi iespējami labākajā formā. Vēlāk arī Zeile pievērsies līdzīgam uzturam, lai attīrītu organismu.

TOP4 — kurš kuru? Latvijas čempionāta regulārajā turnīrā izveidojās izteikts TOP4 — HK Kurbads, HK Olimp, HK Liepāja un HK MOGO, kas sa­ vā starpā sadalīja četras izslēgšanas spēļu ceļazīmes. Olimpieši uz šā četrinieka fona pēc statistikas rādītājiem izcēlās ar pār­ liecinoši mazrezultatīvāko uzbrukumu, bet vienlaikus — ar izteikti stiprāko aizsardzī­ bu. “Pirmā četrinieka komandas ir tik lī­ dzīgas, ka situācija tabulā varēja mainīties katru dienu, šie skaitļi neko daudz neno­ zīmē,” uzsvēra Zeile. Visspilgtāk Zeilem atmiņā palikusi debijas cīņa pret Latvijas čempionvienību HK MOGO, kurā gan izde­ vās pašam izcelties ar rezultativitāti, gan varonīgi izglābt komandu, gluži kā vārtsar­ gam atvairot ripu ar krūtīm. “Vislabākā spēļu atmosfēra ir Daugav­ pilī. Mums bija divas spēles divās dienās. Otrajā mačā bija sanākušas pilnas tribī­ nes, taču maču atcēla, jo nebija nodroši­ nāta ātrā palīdzība — laikam pilsētā bija kaut kas atgadījies, tādēļ ātrie nevarēja ierasties,” iespaidos dalās Zeile. Hokejisti bija spēlei iesildījušies un vēl 20 minū­ tes pēc noteiktā spēles sākuma laika uz ledus gaidīja neatliekamās medicīniskās palīdzības ekipāžas ierašanos, bez kuras klātbūtnes spēli nedrīkst sākt. “Gan mēs varējām doties mājās, gan skatītāji...” Jācer, ka daugavpilieši no kļūdām mācās. Lai emocijām bagāts izslēgšanas spē­ ļu turnīrs! ©

Kristaps ZAĻKALNS 41


PROCESĀ

Gaidot

futbolu Lai gan šobrīd sporta dzīve visā Eiropā ir apstājusies un Latvijas futbola virslīga tā arī nesākās plānotajā laikā, mums ir cerība, ka agrāk vai vēlāk atgriezīsimies normālās sliedēs un mūsu futbola laukumos atkal kūsās dzīvība. Latvijas virslīgas klubi bija ļoti nopietni gatavojušies sezonai, aizvadot gan garas ārzemju treniņnometnes, gan pastiprinot spēlētāju rindas — ar šo gadu Latvijas virslīgā palielināja leģionāru limitu, ļaujot klubiem izvērsties. Cerēsim, ka sezonas starts ir tikai atlikts.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

P

ēc ilgāka laika Latvijas virslīgā atkal piedalīsies 10 komandas, kas aizvadīs četru riņķu sacensības. Protams, ja neievilksies piespiedu pauze. Kā jau ierasts, Optibet virslīgas pirmo triju vietu īpašnieki kopā ar Latvijas kausa ieguvējiem iegūs tiesības nākamgad spēlēt Eirokausos, bet pēdējā komanda zaudēs vietu virslīgā. Liels šīs sezonas pavērsiens ir leģionāru limita palielināšana no pieciem uz astoņiem spēlētājiem.

42

Klusums. Rīgas Hanzas vidusskolas laukumā bija paredzēta virslīgas pirmās kārtas spēle Metta — Spartaks, taču šobrīd Latvijas futbola dzīve ir apstājusies

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


PROCESĀ

RĪGAS SKOLA

ČEMPIONU SAPŅI Lai gan pagājušajā sezonā FK Rīga pārliecinoši triumfēja valsts meistarsacīkstēs, kā arī ļoti cienīgi cīnījās Eiropas līgas priekšsacīkstēs, starpsezonu periodā Latvijas stiprākais klubs izšķīrās par galvenā trenera maiņu — vietējo speciālistu Mihailu Koņevu nomainīja pazīstamais Krievijas treneris Oļegs Kononovs, kurš vēl pērn vadīja populāro Maskavas klubu Spartak. Tik augsta kalibra Krievijas speciālists pie mums vēl nav strādājis — ar Spartaku Kononovam neizdevās gūt panākumus, taču pirms tam viņš ilgus gadus veiksmīgi strādājis Ukrainas un Krievijas augstākajā līgā, labākos panākumus gūstot ar Ļvovas Karpati un Krasnodar. Pēc pagājušās sezonas rīdzinieki atvadījās no diviem Latvijas valstsvienības futbolistiem — Vladimira Kameša un Denisa Rakela, kā arī no komandas kapteiņa — veterāna Alekseja Višņakova. Tomēr galvaspilsētas klubā joprojām palicis labs Latvijas valstsvienības kandidātu kodols —

Žurnāls Sports • 2020. gada marts

vārtsargs Roberts Ozols, aizsargi Antonijs Černomordijs, Armands Pētersons un Elvis Stuglis, pussargi Oļegs Laizāns, Ritvars Rugins un Vladislavs Fjodorovs. Tāpat ko­ mandas rindas ir papildinājuši daudzi pēc mūsu mērauklas atzīstami ārzemju futbolisti — Riga FC sezonas pieteikumā ir aizpildījusi visas atļautās 15 leģionāru vietas, tiesa, jaunpienācēju vārdi pagaidām mums neko daudz neizsaka un par viņu prasmēm vēl būs jāpārliecinās darbībā. Ziemā rīdzinieki aizvadīja divas ilgstošas treniņnometnes siltajās zemēs — janvārī divas nedēļas gatavojoties Apvienotajos Arābu Emirātos, bet februārī pāris nedēļas pavadot Kiprā. Skaidrs, ka pēc potenciāla Riga FC ir neapšaubāma Latvijas čempionāta favorīte, kam mērķis var būt tikai un vienīgi pirmā vieta. Ne velti rīdzinieki pat nekautrējas skaļi sapņot par iekļūšanu UEFA Čempionu līgas grupu turnīrā — cik tas ir reāli, jau ir cits jautājums.

Treneru maiņa notikusi arī Latvijas vicečempionu un kausa ieguvēju Rīgas Futbola skolas komandtiltiņā — lai gan ziemā RFS pagarināja līgumu ar lietuviešu treneri Valdu Dambrausku, trīs nedēļas pirms čempionāta starta Dambrauskam radās izdevība turpināt karjeru krietni spēcīgākajā Horvātijas čempionātā. Vietu pie RFS vadības stūres ieņēmis bijušais Latvijas valstsvienības pussargs Viktors Morozs, kurš pērn virslīgā trenēja Dau­ gavpils klubu. Pēc pagājušās sezonas RFS notikušas arī lielas spēlētāju sastāva izmaiņas, un komanda atvadījusies no pusduča vairāk vai mazāk Latvijas izlasē spēlējušiem futbolistiem — Vitālija Jagodinska, Naura Bulvīša, Aleksandra Fertova, Alana Sineļ­ ņikova, Dāvja Ikaunieka un Andreja Cigaņuka. RFS pametuši vēl pāris svarīgi pamata leģionāri — lietuviešu aizsargs Edvīns Girdvainis un horvātu pussargs Slavko Blagojevičs. Toties Rīgas skolnieki savās rindās saglabājuši galveno trumpi — serbu uzbrucēju Darko Lemajiču, kurš pērn bija gan čempionāta rezulta­ tīvākais spēlētājs, gan arī tika atzīts par virslīgas labāko spēlētāju. Tāpat Rīgā palicis viens no labākajiem mūsu virslīgas pussargiem — slovāks ar Austrijas pasi Tomašs Šimkovičs. RFS daudzsološākais pastiprinājums ir ukraiņu uzbrucējs Vitālijs Kvašuks, kurš pērn bija otrs rezultatīvākais Baltkrievijas čempionāta spēlētājs. Liela loma komandas darbībā noteikti arvien būs arī Latvijas valstsvienības futbolis­ tiem — aizsargiem Vjačeslavam Isajevam un Aleksandram Solovjovam, kā arī pus­ sar­giem Robertam Savaļniekam un Gļe­ bam Kļuškinam. Rīdzinieki arī samek­lējuši sastāva pastiprinājumu citos Latvijas klubos — pussargu Anastasiju Mordatenko (iepriekš spēlēja Ventspilī), nīderlandiešu aizsargu Džeremiju Fernandesu (Jelgava), ukraiņu vārtsargu Daņilo Kučeru (Dau­ gavpils), jaunos latviešu talantus Renāru Varslavānu un Jēkabu Lagūnu (Metta). Šosezon RFS vadība ir izšķīrusies par stratēģijas maiņu, liekot lielāku uzsvaru uz jaunajiem futbolistiem, lai gan jebkurā gadījumā komandas pieteikumā ir arī 15 leģionāri. Atšķirībā no konkurentiem RFS tik daudz laika nepavadīja pie palmām, aizvadot vien divu nedēļu treniņnometni Kiprā, taču skolnieki regulāri spēlēja pārbaudes mačus tepat kaimiņos — Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā.

››› 43


PROCESĀ

›››

VENTSPILS IZAICINĀJUMS

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Savas pastāvēšanas 23 gadu laikā tikai divreiz bez Latvijas čempionāta medaļām palicis FK Ventspils, kas arī šogad noteikti būs godalgu pretendentu lokā. Kā jau pie mums ierasts, arī ventspilnieki sezonu sāks jauna galvenā trenera vadībā — pagājušās sezonas beigās Ventspils komandā šajā ziņā bija iestājies haoss, bet šai sezonai vienību gatavoja moldāvu treneris Viorels Frunze. Jau tradicionāli Ventspils klubā toni nosaka ārzemju futbolisti (šogad pie­ teikumā — 14), un pagājušajā gadā ne­ viens FK Ventspils futbolists nespēlēja Latvijas valstsvienībā. Komandā gan joprojām ir pāris vietējie futbolisti, kuri iepriekš ir izpelnījušies uzaicinājumu uz valsts galveno komandu un noteikti cer iekļūt jaunā Latvijas izlases galvenā tre­ nera Daiņa Kazakeviča redzeslokā — pussargi Daniils Ulimbaševs, Eduards Tīdenbergs un Ingars Sarmis Stuglis. Ventspilī gan nav palicis cits agrāk valstsvienībā spēlējušais pussargs Jevgeņijs Kazačoks. Ventspils rindās ir arī divi pasaules čempioni — nigērieši Dele Alampasu un Abdulahi Alfa 2013. gadā triumfēja Pasaules kausā U-17 jauniešiem, turklāt Alampasu pat tika atzīts par turnīra labāko vārtsargu (pēc tam viņš neveik­ smīgi mēģinājis nostiprināties Portugāles čempionātā). Pēc divu sezonu pārtrau­ kuma mūsu čempionātā atgriezies krievu pussargs Jevgeņijs Kozlovs, kurš 2017. gadā, spēlējot Jūrmalas Spartakā, tika atzīts par Latvijas virslīgas labāko spēlētāju. Februārī ventspilnieki 18 die­ nas pavadīja treniņnometnē Turcijā.

44

VALMIERAS AMBĪCIJAS Pagājušā gada galvenais atklājums mūsu kluba futbolā bija Valmieras klubs, kas gruzīnu trenera Tamaza Pertijas vadībā palika viena punkta attālumā no medaļām, izcīnot tiesības šogad debitēt Eirokausos. Starpsezonu periodā valmierieši ir kriet­ ni pastrādājuši, lai pastiprinātu sa­ stāvu un varbūt varētu spert vēl kādu soli uz augšu. Pēc Pertijas vārdiem, komandas sastāvs ir pamainījies par 80 procentiem, mainījies ir arī kluba nosaukums, pārtopot par Valmiera Football Club. Valmierā vairs nespēlēs piere­ dzējušais pussargs Boriss Bogdaškins, kurš pērn izpelnījās debiju Latvijas valstsvienībā, dzimto pilsētu pametis arī kapteinis Mārcis Ērglis, tāpat komandā vairs nebūs pērn pārliecinoši spēlējušo brazīliešu aizsarga Leo Lelisa un japāņu pussarga Šunsukes Nakamuras. Viņu vietā iera­ dušies citi leģionāri, bet par nopietnāko pastiprinājumu gribētos saukt no RFS pārnākušo Latvijas izlases aizsargu Vitāliju Jagodinski, kurš uzreiz arī kļuvis par vidzemnieku kapteini. Ar labu spēli Valmieras kluba rindās pagājušajā gadā uzaicinājumu uz valstsvienību saņēma arī uzbrucējs Ēriks Punculs un pussargs Aleksejs Grjaznovs. Šogad arī Valmierā būs savs pasaules čempions — no Ode­ sas uz Vidzemi pārcēlies ukraiņu pussargs Mikola Musolitins, kurš pērn triumfēja U-20 Pasaules kausā. Ierindā palicis arī jaunais nigēriešu uzbrucējs Toluvalase Arokodare, kurš pērn komandai pievie­nojās sezonas vidū, uzreiz kļūstot par uzbrukuma līderi. Sezonas startā valmieriešu pieteikumā ir 12 ārzemju futbolisti, bet ziemā Pertijas vadītā komanda divas nedēļas gatavojās sezonai Turcijā

Pērnie gaviļnieki. Pēc pagājušās sezonas visvairāk priecājās Riga FC un Valmiera. Attēlā: rīdzinieku labākais snaiperis ukrainis Romāns Debelko (no labās) pret Latvijas U-21 izlases aizsargu Vladislavu Soloveičiku

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


PROCESĀ

JAUNAIS SPARTAKS

PIEZEMĒTĀ JELGAVA Vēl ne tik sen Jelgavas klubs cīnījās par Latvijas čempionāta medaļām, taču šogad komandas sastāva komplektācija diez vai zemgaliešiem ļaus mērķēt tik augstu. Pēc pagājušās sezonas FK Jelgava atvadījās no pilnīgi visiem saviem leģio­ nāriem, kā arī pāris pieredzējušiem vie­ tējiem spēlētājiem — vārtsarga Germana Māliņa, aizsarga Renāra Rodes, pussarga Vitālija Rečicka. Jelgavnieki gan nepaliks bez viesstrādnieku palīdzības — komandai pievienojušies septiņi leģionāri (pie­ci — no Ukrainas). Pēc sezonas pār­ traukuma Jelgavā atgriezies bijušais Latvijas izlases aizsargs Alans Sineļņi­ kovs, bet no RFS izīrēts Latvijas U-21 izlases kapteinis Daniels Balodis. Svarīgi, ka darbu ar komandu turpina Baltkrievijas treneris Oļegs Kubarevs, kurš 2016. gadā sensacionāli aizveda līdz Latvijas čempionu titulam Spartaku, bet Jelgavā ieradās pagājušās sezonas vidū, uzreiz krietni uzlabojot tās sniegumu. Februārī jelgavnieki aizvadīja 11 dienu treniņnometni Čehijā, kas Zemgales klu­ bam nebūt nav ierasta lieta — FK Jelgava tikai trešo reizi vēsturē devās trenēties ārpus Baltijas (iepriekšējo reizi — pirms pieciem gadiem Kiprā).

Jau ierasti ik gadu nopietna sastāva pārbūve notiek Jūrmalas Spartakā, kur mainījies arī galvenais treneris — lai gan pagājušajā rudenī itālietis Nuncio Dza­ vetjēri pagarināja līgumu ar Spartaku uz vēl diviem gadiem, februārī viņš pameta Jūrmalas klubu, bet par komandas galveno treneri tika iecelts Krievijas speciālists Aleksejs Jerjomenko, kurš jau 30 gadus dzīvo Somijā. Jau pērn Jūrmalas komandai pievienojās viņa dēls Sergejs, kurš ir vidējās līnijas spēlētājs. Spartakā vairs nespēlēs pieredzē­ jušais cīnītājs Gints Freimanis, futbolista karjeru beidzis arī uzbrucējs Edgars Gauračs, kurš pāris iepriekšējos gadus spēlēšanu apvienoja ar kluba ģene­ rāl­ direktora amata pienākumiem, pēc pusgada uzspēlēšanas Jūrmalā atpakaļ uz ārzemēm devies Latvijas izlases pus­ sargs Igors Tarasovs. Jau ierasti Jūrmalā ievests jauns vagons ar ārzemju futbolistiem no tālām zemēm (visvairāk — pieci nigērieši), bet kopš pagājušā gada palicis arī komandas līderis — serbu pussargs Nemanja Bela­ kovičs, kurš pērn bija otrs rezulta­tīvākais čempionāta spēlētājs. No ār­zemju jaun­ pienācējiem jāizceļ ukrainis Kirilo Driš­ ļaks, kurš pērn kļuva par pasaules U-20 čempionu. Spartaka stratēģija paredz ne tikai cīnīties par rezultātu, bet arī gatavot jaunos spēlētājus, tāpēc lielākoties komandā ir gados jauni futbolisti. Tiesa, šogad Spartakam pievie­nojušies arī pāris pārbaudīti meistari — Jūrmalā atgriezies agrākais kluba kapteinis Nauris Bulvītis, tāpat Spartakā karjeru turpinās vēl viens bijušais Latvijas izlases spēlētājs — uzbrucējs Eduards Višņa­ kovs. Gatavo­ joties sezonai, Spartaks gandrīz divus mēnešus pavadīja Turcijā.

››› Žurnāls Sports • 2020. gada marts

45


PROCESĀ

››› LIEPĀJAS EKSPERIMENTS

46

APŅĒMĪGIE DEBITANTI Pagājušajā sezonā Tukuma komanda vairāk nekā pārliecinoši uzvarēja pirmajā līgā, iegūstot iespēju debitēt mūsu futbola augstākajā sabiedrībā. Gaidot lielo notikumu, tukumnieki gandrīz pilnībā no­mai­nījuši komandas sastāvu, ieskaitot arī galveno treneri — virslīgas debitantus cīņā vedīs poļu treneris Mareks Zubs, kurš pirms trim gadiem jau strādāja Lat­vijā, palīdzot Jūrmalas Spartakam ne­gaidīti izcīnīt valsts čempionu titulu, bet pērn viņš trenēja Viļņas Žalgiri. Savukārt pagājušās sezonas tukumnieku treneris Jurģis Kalns būs pieredzējušā poļa asistents. Latvijā vairs nav palikuši trīs pagāju­šās sezonas tukumnieku galvenie snaiperi — divi francūži un japānis, kuri pērn pirmajā līgā pa trim guva 53 vārtus. Toties FK Tukums 2000/TSS pietiekumā ir deviņi jauni leģionāri. No Valmieras uz Tukumu pār­ cēlies pērn Latvijas izlasē debitējušais pus­ sargs Boriss Bogdaškins, bet no Ventspils debitantiem pievienojies cits virs­ līgā pār­ baudīts pussargs Romāns Mickevičs. Par tukumnieku nopietnajiem plāniem liecina arī tas, ka februārī virslīgas debitanti pāris nedēļas pavadīja treniņnometnē Turcijā.

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Pagājušā sezona pagalam neveiks­ mīga izvērtās FK Liepāja, kas izlabot situāciju uzticējusi jaunam trenerim An­ drejam Kaļiņinam, kuram līdz šim vienīgā pieredze galvenā trenera amatā virslīgā bijusi neveiksmīga sezona pie RFS stūres 2017. gadā. Liepājnieki veikuši jūtamu sastāva rekonstrukciju, atbrīvojoties no pāris nevajadzīgajiem vietējiem audzēkņiem — īpašs gadījums ir šķiršanās no pussarga Jāņa Ikaunieka, kurš pirms pieciem gadiem tika pārdots uz Francijas augstāko līgu un tika uzskatīts par potenciālo Lat­ vijas izlases nākotnes līderi, taču pēc at­ griešanās Liepājā pāris iepriekšējās se­ zonās tā arī nespēja atgriezties iepriek­ šējos augstumos, tāpēc janvārī klubs ar futbolistu pēc abpusējas vieno­šanās lauza līgumu. Dzimtās pilsētas klubu pametis vēl viens Latvijas izlases pus­sargs Dmitrijs Hmizs, kurš smagas traumas dēļ izlaida gandrīz visu pagājušo sezonu. Savukārt jaunais talants Kristers Tobers ar īres tiesībām vismaz uz pusgadu pārcēlies uz Poliju. Liepājā gan palikuši divi jaunie Latvijas valstsvienības spēlē­ tāji — aiz­ sargs Raivis Andris Jurkovskis un pus­ sargs Mārtiņš Ķigurs. Liels notikums ir uzbrucēja Artūra Karašauska atgriešanās Liepājā — pirms pāris gadiem viņš jau bija komandas uzbrukuma līderis, bet pa­ gājušo sezonu Karašausks sāka Riga FC rindās, taču dažādu iemeslu dēļ kopš vasaras vairs nespēlēja. Uz Liepāju pār­cē­ lies arī pussargs Edgars Vardanjans, kurš pirms pāris gadiem sāka spēlēt Latvijas izlasē, taču nopietnu veselības problēmu dēļ izkrita no valstsvienības aprites. Liepājnieki nākotnes cerības saista ar talantu meklēšanu Āfrikā, izveidojot savu futbola akadēmiju Nigērijā — ziemā Kurzemes komandā tika izmēģināti dau­ dzi nigērieši, taču pagaidām vēl nav jāuztraucas, ka Liepājā spēlēs vieni nigērieši. Liepājas klubs arī iegādājies vairākus pieredzējušus leģionārus no citām valstīm, bet īpaši ir jāpiemin tunisiešu aizsarga Rami Bedui ierašanās Kurzemē — vēl nekad agrāk Latvijas čempionātā nav spēlējis Pasaules kausa finālturnīra dalībnieks, bet Bedui pirms diviem gadiem Krievijā Tunisijas izlases sastāvā nospēlēja vienu maču. Pirms sezonas FK Liepāja aizvadīja divas treniņ­ nometnes Kiprā.

Rīga — Liepāja. Viens no Latvijas čempionu līderiem brazīlietis Felipe Brizola (no kreisās) pret Latvijas U-21 izlases pussargu Kristeru Čudaru

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


JUNIORU KOMANDA Pagājušajā gadā ierasti priekšpēdējā virslīgas komanda FK Metta palika pēdējā vietā, taču pērn ar to pietika, lai auto­mā­ tiski neizkristu no virslīgas, bet atkal pie­ dalītos pārspēlēs par palikšanu virs­lī­gā — ar šo uzdevumu Andra Riherta va­dī­tā ko­ man­­da jau septīto gadu pēc kārtas veiksmī­ gi tika galā. Lai gan savulaik FK Metta va­dī­ ba bravurīgi izvirzīja mērķi 2020. gadā kļūt par Latvijas čem­pioniem, skaidrs, ka arī šogad studentiem būs jācīnās par to, lai nepaliktu pē­dējiem un neizkristu uz pirmo lī­gu. Izska­tās, ka tas nebūs viegls uzdevums. Pēc pagājušās sezonas Metta zau­dēja vairākus svarīgus spēlētājus — Latviju pameta komandas vidējās līnijas līderis Tamirlans Džamalutdinovs, prom devās arī studentu labākais aizsargs Kabelo Seriba, kurš pie mums jo īpaši paliks atmiņā ar savu ekstravaganto izgājienu pērnās sezonas izskaņā, kad dienvidafrikānis spēles laikā vienkārši novilka kreklu un pameta laukumu. Tāpat uzaicinājumus uz stiprākiem klubiem izmantojuši vairāki vietējie futbolisti — vārtsargs Dāvis Ošs, kurš pērn čem­ pio­nātā aizvadīja visas spēles no zvana līdz zvanam (to iespēja vēl tikai Val­mieras vārtu vīrs Vladislavs Lazarevs), pievienojies Jūrmalas Spartakam, bet daudzso­lošie juniori Renārs Varslavāns un Jēkabs Lagūns pārgājuši uz RFS. Savukārt pie­redzējušais komandas kapteinis Kirils Ševeļovs beidzis profesionālo karjeru. Mettas rindās ir arī pieci leģionāri, taču jebkurā gadījumā tā ir īsta jauniešu komanda — vecākais spēlētājs ir tikai 23 gadus vecais aizsargs Krists Kristers Gulbis. Studenti ziemas laikā nebraukāja pa ārzemju treniņnometnēm, briestot sezonai mājās.

MIERĪGĀ DAUGAVPILS Pērn virslīgas jaunpienācēji BFC Dau­ gavpils pietiekami droši saglabāja vietu augstākajā sabiedrībā, un šogad latgaliešiem galvenais uzdevums būs tāds pats. Pēc pagājušās sezonas daugavpilieši atvadījās no galvenā trenera Viktora Moroza, kurš atgriezās turpināt karjeru Rīgā, bet viņa vietu ieņēma Krievijas speciālists Aleksandrs Gorškovs. Daugavpilī atgriezies iepriekšējo pāris gadu uzbrukuma līderis Vugars Askerovs, kurš

pērn sezonas pirmajā pusē Latgales komandas labā virslīgā guva septiņus vārtus, izpelnoties uzai­ cinājumu uz Liepāju, taču savā dzim­ tajā pilsētā azerbaidžānis vairs nespēlēja tik spilgti. Daugavpiliešiem palīdzēs vēl desmits leģionāru, bet klubs ir apņēmības pilns arī aktīvi iespēlēt pašu jaunos audzēkņus. Pagājušās sezonas izskaņā futbolista karjeru beidza pus­sargs Jurijs Sokolovs, kurš dzimtās pilsētas dažādu klubu rindās virslīgā aizvadījis 396 spēles, kas ir piektais lielākais mūsu čem­pio­nāta visu laiku rādītājs.

Daugav­piliešiem vairs nepalīdzēs pērn no RFS izīrētie juniori Daniels Balodis, Maksims Toniševs, Marko Regža, uz otru spē­cī­gāko Latvijas klubu pārcēlies arī uk­raiņu vārtsargs Daņilo Kučers. Daugavpils komanda ziemā nelēja sviedrus tālajās ārzemēs, bet regulāri aizvadīja pār­ baudes mačus tepat blakus Lietuvā. ©

Kristiāns GIRVIČS Žurnāls Sports • 2020. gada marts

47


Latvijas sportisti atklāšanas ceremonijā 1934. g. 7. septembrī. Ar karogu — Latvijas Vieglatlētikas savienības pārstāvis Pēteris Kroģis. Aiz viņa no kreisās: Vilhelms Rozenbergs, Jānis Dimza, Jānis Daliņš, Voldemārs Vītols. Delegācijā bija, bet attēlā nav redzami Otto Jurģis un Jānis Ķīvītis

Latvieši pirmajās Eiropas vieglatlētikas meistarsacīkstēs 48

Žurnāls Sports • 2020. gada marts

Foto: autors nezināms; no Latvijas Sporta muzeja krājuma

VĒSTURE


VĒSTURE

Žurnāls Sports • 2020. gada marts

Avots: fid

ājuma

muzeja kr

Pārstāvēt Latvju uz Turīnu devās seši sportisti — soļotājs Jānis Daliņš, daudzpu­ sīgais desmitcīņnieks Jānis Dimza, šķēp­ metējs Otto Jurģis, sprinteris Jānis Ķīvītis, diska metējs Vilhelms Rozenbergs un ga­ ro distanču skrējējs Voldemārs Vītols. Sportistus pavadīja Latvijas Vieglatlētikas savienības darbinieks Pēteris Kroģis un Rīgas Policijas Darbinieku Sporta Kluba (RPDSK) pārstāvis Kalnozols. Līdz ar vi­ ņiem Turīnā ieradās arī Latvijas preses pārstāvji — žurnālisti un sporta fotogrā­ fi. Pirmo Eiropas vieglatlētikas meistarsa­ cīkšu atspoguļojums Latvijas laikrakstos bija itin plašs. Sporta draugi Latvijā savas lielākās cerības lika uz olimpisko vicečempionu un pasaules rekordistu Daliņu. “Ar vis­ rožainākām cerībām uz Turīnu var doties mūsu soļošanas čempions Jānis Daliņš. Atzīsimies atklāti, ka no viņa mēs gai­ dām uzvaru. Uz savu Daliņu jau esam tik lepni, viņš mūs ir tā izlutinājis, ka citā­ di nemaz nevar būt,” pirms čempionāta

Pirmā Eiropas vieglatlētikas čempionāta plakāts

s Sporta

Rožainās cerības

rakstīja Sporta Pasaules žurnā­ lists Arnolds Šmits. Kādu laiku pirms Eiropas meistarsacīkstēm plecu treni­ ņā savainoja Dimza, taču uz Turīnu devās un bija uzska­ tāms par vienu no preten­ dentiem uz augstām vietām. Uz vietu stiprāko desmitnie­ kā varēja cerēt šķēpmetējs Jurģis. “Viņš tiešām ir vīrs, par kuru var bez liekulības priecāties katrs latvis. Nav Jurģim mūsu zemē cienīgas konkurences, taču neskato­ ties uz to, viņš trenējas tik cītīgi un pēta savus spēkus, kā laikam gan ne­ viens cits mūsu atlēts. Un sarunā — katrā vārdā no viņa dveš spēks, spraigums, tā kā atliek tikai izsaukties: lūk, tāds ir īsts sportists! Jurģim Turīnā paredzama mil­ zīga konkurence... [..] Ar sa­ vu jauno mūsu valsts rekordu — 67,68 metriem Jurģis pat­ laban ieņem 9. vietu Eiropā,” sprieda Sporta Pasaule. Pagalam vājas izredzes ti­ ka prognozētas Latvijas labāka­ jam sprinterim Ķīvītim, jo citas Eiropas valstis šajā disciplīnā bi­ ja krietni priekšā. Arī pārējiem tas drīzāk bija pieredzes krāšanas brauciens. Turklāt Voldemāram Vītolam, kurš plānoja startēt 5000 metru skrējienā, sporta prese atgā­ dināja, ka viņam drīz vien būs jā­ tiek skaidrībā ar savu sportisko pār­ liecību. “Viens gan skaidrs — nu reiz mūsu patīkamam atlētam būs jāizšķiras uz visiem laikiem, kam t a s turpmāk piegriezīs galveno vērību — skriešanai vai slēpošanai? Lietpratēji aiz­ rāda, ka sacīkšu slēpojumi neatļaujot uz­ stādīt labus rezultātus skriešanā,” pirms čempionāta pamatoti sprieda sporta žurnā­ lists Arnolds Šmits. No Latvija

‘‘L

ieli, plaši vieglatlētu pulki no visām Eiropas malām šonedēļ plūst uz Vidus jūras apskalo­ to Mussolīni zemi. Visu nāciju sportistiem ir tikai viens mērķis, viena doma — ātrāk nokļūt Turīnā — pilsē­ tā, virs kuras gandrīz mūžīgi zaigo zilās dienvidus debesis un kura 7.—9. sep­ tembrim solās izvērsties par visu Eiropas labāko vieglatlētu mītni. Kā svētceļnieki turp dodas varenie somi, mūsu kaimi­ ņi igauņi, lepnie poļi, pašapzinīgie vā­ cieši — it visi, visi — arī latvji,” 1934. gada augusta beigās ziņoja avīze Sporta Pasaule. Saskaņā ar preses aprēķiniem Turīnā pulcējās ap 300—360 sportistu no vai­ rāk nekā 20 valstīm, lai izcīnītu pirmos Eiropas čempionu titulus 22 disciplīnās. Jāpiebilst, ka pagaidām pulcējās tikai kungi. Dāmām pirmais Eiropas vieglat­ lētikas čempionāts tika sarīkots pēc čet­ riem gadiem — 1938. gadā.

al.it.

Eiropas labākie vieglatlēti uz pirmo čempionātu pulcējās 1934. gada 7.— 9. septembrī Turīnā, Itālijā. Arī Latvija deleģēja savus sportistus, kuriem jāpārstāv sarkanbaltsarkanās krāsas pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs. Tas nebija vienkārši, bet izdevās godam!

Pirmā Eiropas vieglatlētikas čempionāta programmas vāks

››› 49


VĒSTURE

››› Eiropas čempionāta pirmajā dienā, 7. septembrī, bija paredzētas pirmās sacīk­ stes un oficiālā atklāšana. Tā bija saulai­ na un ļoti karsta piektdiena. Neierastajos apstākļos latviešu sportisti mēģinā­ ja izprātot, kā labāk sagatavoties star­ tam — ko lietot uzturā un kā nepār­ karst. “Pirmās sacīkšu dienas rītā mūsu viesnīcā liela rosība. Manāmi uztraukti Jurģis ar Ķīvīti, kuriem šodien jāstartē. Visi liek padomus kopā, kad ēst, cik ēst,” avīzē Brīvā Zeme no Turīnas ziņoja spor­ ta darbinieks un žurnālists Pauls Polis. Tika nospriests, ka Otto Jurģim un Jānim Ķīvītim pirmspusdienā nemaz nevajadzētu doties uz stadionu, taču abu sportistu in­ terese par notiekošo bija liela un abi to­ mēr devās noraudzīties čempionāta pirmās sacīkstes citās disciplīnās. Sacīkstes norisinājās jaunajā stadio­ nā, kuram bija dots Itālijas vadoņa Benito Musolīni vārds. Stadions bija gan Turīnas, gan visas Itālijas lepnums — tas va­ rējis pulcēt aptuvemi 80 000 skatītāju, bija viena no modernākajām un tehnis­ ki advancētākajām sporta būvēm pasau­ lē ar speciāli nodalītām ejām un zonām. “Laukumā sportisti var uznākt pa seviš­ ķu eju no stadiona apakštelpas. Šinī tel­ pā jāsadalās visiem sportistiem 20 min. pirms starta. Kas nav ieradies — to iz­ slēdz. Stadionā uznākušos novieto ierobe­ žotā laukumiņā, no kura izsauc uz star­ tu,” par kārtību Turīnas stadionā rakstīja sacensību dalībnieks Jānis Daliņš. Pulksten 14.30 bija paredzēta Eiropas čempionāta oficiālā atklāšana. Pirms tās stadionā valdīja lielā rosība. “Skrejceļi tiek pēdējo reizi gludināti. Spodrina skrej­ ceļa baltās strīpas un gludina pašu lau­ kumu. [..] Lielajos karogu mastos pretim galvenām tribīnēm divi lieli itāļu karo­ gi; vidū Turīnas pilsētas karogs ar vēr­ ša attēlu. [..] Viss apkārt tribīnēm aug­ stu gaisā plīvo visu dalību ņēmušo nāciju karogi. Mūsu sarkanbalt-sarkanais goda vietā — pie vietu izziņojamās tāfeles,” no Turīnas ziņoja avīzes Brīvā Zeme spe­ ciālkorespondents. Ar stadiona tornī no­ vietoto triju skaļruņu tauru palīdzību tika izrīkoti čempionāta darbinieki, kārtībnie­ ki un tiesneši. “Žurnālisti, kuru ne ma­ zāk kā 50, no visām Eiropas valstīm, sa­ vās vietās jau plkst. 1.30. Daži raksta uz mašīnas iespaidus, citi norīko foto aparā­ tus. Šodien jāfotografē no savām sēdvie­ tām, jo laukumā atļauts tikai vienam fo­ togrāfam, kurš nosolījis. Mūsu fotospeci Sprūde ar Kuķeiņikovu, kuri arī sēž pre­ ses sēdekļos, brīnās par itāļu fotogrāfu nemoderniem aparātiem. [..] Laukums jau pilnīgi gatavs un sarkanais skrejceļš ar piena baltām strīpām gaida sākumu. Kino operators novietojies laukuma vidū, pre­

50

tim finišam uz speciāli būvēta paaugstinā­ juma, mūsu radiomastam līdzīgu, bet uz riteņiem. Tiesnešiem — laika ņēmējiem un mērķa zinātājiem savs nodalījums pie finiša: tas ir — grīda ar sētiņu apkārt,” turpināja Brīvā Zeme. Sportisti parādei pulcējās katrs pie savas valsts karoga stadiona mazajā tre­ niņu laukumā. Notikuma dalībnieki ziņo­ ja, ka valdījusi liela tveice. “Karstums nepanesams. Pat žurnālistu vietās, ku­ ras ir ēnā, mierīgi kreklā sēžot, svīst tik stipri, ka stipri, ka liekās, it kā kāds lē­ nām ūdeni lietu uz galvas,” ziņoja Pauls Polis. Pulksten 14.30 ceremonijmeistars deva zīmi atklāšanas sākumam. Lielajā laukumā tika aicinātas valstu delegācijas, kas iesoļoja laukumā vienlaikus pa di­ vām. Kā pirmās divas uznāca Latvijas un Dienvidslāvijas sportistu grupas. Plāksnīti ar Latvijas nosaukumu nesa organizato­ ru piekomandētais jaunietis, karogu — Latvijas Vieglatlētikas savienības darbi­ nieks Pēteris Kroģis. Viņam sekoja pieci

Foto: autors nezināms; no Latvijas Sporta muzeja krājuma

Sportistu parāde tveicē

Labākais Latvijas sprinteris. Jānis Ķīvītis centās, taču tālāk par 100 m un 200 m skrējienu priekšsacīkstēm netika. Foto Ķīvītis 1933. gadā Rīgā

sportisti — Vilhelms Rozenbergs, Jānis Dimza, Jānis Ķīvītis, Jānis Daliņš un Voldemārs Vītols. Tā kā drīz pēc atklā­ šanas ceremonijas bija gaidāmas šķēpme­ tēju sacīkstes, gājienā nepiedalījās tikai Otto Jurģis — viņš palika ģērbtuvēs at­ pūsties, t. i., nepārkarst un sagatavoties. Tajā pašā dienā starts bija paredzēts arī sprinterim Ķīvītim, bet viņš parādē gāja. “Ķīvītis tomēr nāk parādē un saka, ka, ja vairāk nekas neiznākšot, tad parādē vis­ maz būšot izgājis,” avīzē Jaunākās Ziņas rakstīja parādes dalībnieks Jānis Daliņš.

Pēc uznākšanas lielajā laukumā sportistu delegācijas nostājās iepretim goda ložai. Tika teiktas svētku uzrunas. Skatītāju gan bijis salīdzinoši maz — tikai daži tūkstoši. Jo pasākums taču norisinājās darbdienas vidū. Un trakā karstumā. “Pēc uzrunas notiek parāde. Visas valstis alfabēta kārtībā iet garām goda tribīnei, gan paceltām rokām, gan tikai pagrieztu galvu. Mūsu puiši gā­ ja tiešām visdisciplinētāki, cik nu va­ rēja iet bez marša,” no Turīnas ziņoja Pauls Polis.

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


Foto: autors nezināms; no Latvijas Sporta muzeja krājuma

VĒSTURE

Čempionāta pirmās dienas pozitīvais pārsteigums! Latvijas čempions šķēpmešanā Otto Jurģis izrādījās viens no labākajiem visas Eiropas šķēpmetēju konkurencē. Šajā foto Otto Jurģis 20. gs. 20. gados LSB laukumā Rīgā

Latviešu izaicinājumi pirmajā dienā Kad pēdējie parādes dalībnieki pame­ ta laukumu, sekoja nākamās sacīkstes. Sākumā kārtslēkšana, pēc tam — 100 m skriešanā — kvalifikācijas skrējieni, ko­ pā četri. Jānis Ķīvītis gatavojās 100 met­ ru sprintam, taču, kā ziņoja aculiecinieki, nebija paguvis lāgā iesildīties. “Arī mū­ su Ķīvītis nervozēdams skraida pa iežo­ goto laukumiņu, un līdz ar viņu citi, kā iesprostoti kumeļi,” par notiekošo avīzē Jaunākās Ziņas rakstīja Jānis Daliņš. “Jau pirmais priekšskrējiens garām un jāstar­ tē Ķīvītim. Viņam otrais celiņš. Visi stip­ ri dalībnieki. Šāviens... un mērķis klāt. Ķīvītis piektais,” informēja Daliņš. Jānis Ķīvītis savā priekšskrējienā ieņēma 5. vie­ tu, ar ko bija par maz, lai kvalificētos nā­ kamajai kārtai — pusfināla skrējieniem, kuros bija paredzēta 12 sportistu dalī­ ba. Lielākas cerības Ķīvītis licis uz 200 metru skrējienu, kam jānorisinās otra­ jā dienā. Sacīkšu pirmās dienas, 7. septembra, turpinājumā pakāpeniski pienāca laiks šķēpmešanai. Aculiecinieki no Turīnas ziņoja, ka labākais Latvijas šķēpmetējs Otto Jurģis ļoti nervozējis pirms sacīk­ stēm — baidījies pirmajos metienos kļū­ dīties un netikt pie tālākiem metieniem. Jurģis sagādāja patīkamu pārsteigumu un pēc pirmajiem metieniem bija starp līde­ riem, un rezultātā ar sasniegtiem 67,60 metriem ieņēma 4. vietu. Kaut arī līdz medaļām mazliet pietrūka, tas tika no­ Žurnāls Sports • 2020. gada marts

vērtēts kā augsts sasniegums. Todien par pirmo Eiropas čempionu šķēpmešanā ar jaunu pasaules rekordu (76,66 m) kļu­ va soms Mati Jērvinens, bet soli priek­ šā Jurģim palika un bronzas godalgu iz­ cīnīja Igaunijas šķēpmetējs Gustavs Sule. “Mūsu sporta pirmā labākā reprezentā­ cija — šķēpa mešana. Jurģis ar saviem 67,60 mtr. lika savu vārdu minēt vairāku tūkstošu itāļu mutēs. Jurģa vārds nu iespiests visas Eiropas laikrakstos,” pēc pirmās dienas sacīkstēm priecājās Brīvā Zeme.

Daliņš cīņā ar karstumu un ne tikai Uz Turīnu aizbraukušie un mājās pa­ likušie latvieši ar nepacietību gaidīja sa­ cīkšu otro dienu, 8. septembri, kad bi­ ja paredzētas soļošanas sacīkstes un Latvijas sporta zvaigznes Jāņa Daliņa starts. Pirmajā Eiropas čempionātā so­ ļošana norisinājās tikai vienā — 50 ki­ lometru — distancē, un tas bija izaici­ nājums tikai izturīgākajiem vīriem. Lai informācija par sacīkšu iznākumu nonāk­ tu pie Rīgā palikušajiem līdzjutējiem āt­ rāk, avīze Jaunākās Ziņas sacīkšu dienā solīja, ka rezultātus laikraksta redakcijas skatlogā izvietos uzreiz pēc sacīkstēm — sestdienas vakarā. Pirms soļošanas sacīkstēm laikraksti priecīgi ziņoja, ka Daliņš ir lieliskā for­ mā un drošs kandidāts uz zelta godalgu. Taču tā gluži nebija — pats Daliņš pēc tam informēja, ka tieši pirms sacensībām

bija problēmas ar veselību. “Jau no paša rīta nedienas — sabojāts vēders. Nezinu, no kā, jo tas man gadās pirmo reizi. Un tā līdz pat startam nevaru ēst ne ku­ mosa,” jau pēc sacīkstēm rakstīja pats Daliņš. Turklāt sestdiena, 8. septembris, bijusi vēl karstāka par atklāšanas dienu. “Un tā kā starts nolikts pašā karstākā laikā, tad nejūtos visai labi. Ēnā rāda 30 gr. C. Kad līdz startam vēl minūtes 15, izsauc visus pie ārsta. Mani izmeklē kā pirmo. Izmeklēšana notiek visai sīki. Pieci ārsti, katrs savā specialitātē. Beigās vēl uz Rentgena stariem. Rezultāts — nekas nekaitot, esot ļoti laba veselība. Ka stipri sāp vēders, to nedrīkstu teikt, jo tad ne­ pielaistu pie starta,” notikumu gaitu ap­ rakstīja Jānis Daliņš. Lai kaut nedaudz glābtos no kar­ stuma, latviešu soļotājs uz startu de­ vās vieglā cepurē un ar lakatiņu uz ple­ ciem. Šāviens — starts! Jau pašā sākumā Daliņš ieturēja augstu tempu un izvirzī­ jās līderpozīcijā. Soļotājiem vispirms bija jāveic divarpus apļi pa Musolīni stadiona skrejceļu, un tad distance veda ārā no sporta laukuma ielās. Soļotājus pavadīja vairākas automašīnas ar tiesnešiem, medi­ cīnas personālu, atvēsināšanās auto tiem, kuri būtu izstājušies, kā arī — preses autobuss. “Eju kā pirmais un domāju: ja karstuma dēļ neizturēšu līdz galam, tad vismaz tagad parādīšu krāsas, kas šūtas man uz krūtīm. Apriņķojuši noteiktos lo­ kus, izejam uz ielas un turpinām ceļu. Ne mazākās vēsmiņas, saule spiež bez žēlas­ tības, gandrīz stāvus virs galvas. Drīz iz­ ejam uz klajas šosejas. Šeit karstums vēl nepanesamāks. Itāļu soļotāju treners jau iepriekš teica, ka saule un karstums vi­ ņiem palīdzēšot. Šķiet, tā arī būs,” par sacīkšu sākumu ziņoja Daliņš. Cits sacīkšu aculiecinieks, Pauls Polis, rakstīja, ka visi klātesošie slēpu­ šies ēnā. Māju logi aizdarīti ciet, un vie­ nīgi soļotājiem jāpārvietojas pa ielas vidu. “Nedrīkst ēnā iet, nedz kaut kur slēpties aiz automobiļa, vaj autobusa. Noliegumu soļotājiem bez skaita: nedrīkst soļotājiem neko pasniegt, nedrīkst ūdeni liet virsū, nedrīkst pat laiku ziņot. Tādi noteikumi bija izziņoti priekš sacīkstēm. Par pārkā­ pumu draudēja diskvalifikācija. Bet izrā­ dījās, ka tie rakstīti priekš ārzemniekiem, itāļi visādi palīdzēja saviem. To pat uz­ ņēmumā [t. i., fotoattēlā] fiksēja,” avīzē Brīvā Zeme rakstīja Pauls Polis. Viņš bi­ ja pārliecināts, ka organizatori soļošanas sacīkstes ieplānojuši pašā tveicē, lai pa­ lielinātu mājinieku itāļu izredzes uzvarēt. Tāpat latviešu žurnālistiem bija bažas, ka šajā karstumā, nemaz nepārvarot 20 ki­ lometrus, Daliņš būs spiests izstāties. Kā teica itāļu pārstāvji, viņi lielākās izredzes lika uz... karsto sauli.

51

›››


VĒSTURE

››› Ārpus Musolīni stadiona soļotājiem bija 16 km aplis jāpievārē trīs reizes. Šajā aplī bija izvietoti četri atspirdzinājumu punkti. “Tur rīkotāji nolika atspirdzinājumus, kas divas stundas pirms starta bija jānodod iz­ meklēšanai, vaj nesatur kādus aizliegtus piemaisījumus,” tika skaidrots presē. Kad nosoļota trases desmitdaļa, 5 km, sportisti bija viscaur izmirkuši un sasniedza pirmo atspirdzinājuma punktu. “Pie pirmā pun­ kta man tuvākie soļotāji kāri tver glāzes, bet tā ka mans dzeramais atrodas pudelēs, tad apmierinos ar malku ūdens no spaiņa, kas domāts sviedru noskalošanai, un ejam tālāk. Jūtos gaužām slikti, jo pakrūtē ne­ ēšanas dēļ metas krampji, kas man agrāk nekad nav noticis. Krampju un lielā kar­ stuma dēļ redzu, ka nekas no rekorda ne­ var iznākt. Būtu brīnums un labi, ja tikai varētu izturēt līdz galam,” ziņoja Daliņš. Cīnoties ar karstumu un sāpēm, Daliņš tomēr pievārēja kilometrus vienu pēc ot­ ra. Daliņš izvirzījies ap 100 metru priekš­ galā, taču drīz sekoja itāļu soļotājs Etore Rivolta un franču sportists Etjēns Lenī (Laisné). Nedaudz iepalika cits itālis — Mario Brinjoli. Pie otrās padzeršanās vie­ tas notika negaidīta līdera maiņa. “Pie otra atspirdzinājumu punkta tveru pēc pu­ deles, bet izrādās, ka tās aizbāztas ar papīra vīstokļiem un vaļā dabūt nav tik viegli. Nolaužu pāra nagus, bet nekā. Tad atsitu pudeli pret delnu, kā esmu redzē­ jis to darot dzērājus. Bet kamēr piņķē­ jos ap pudelēm, itāļi un francūzis jau padzēruši no glāzēm un priekšā man met­ rus 20. Vēl iebāžu galvu auksta ūdens spainī, tad pielieku soli, lai drīzāk noķertu savus konkurentus un atgūtu vadošo vietu. Zinu, ka stadionā par katriem 2 un 3 kilometriem ziņo rezultātus. Esmu egoists un kamēr vēl varu paiet, negribu, ka tur atskanētu cits vārds, kā Latvijas. Drīz atkal esmu visiem priekšā, bet sāpes pa­ krūtē neatstāj. Arī saule dedzina vēl ne­ žēlīgāk,” avīzē Jaunākās Ziņas detalizēti skaidroja Jānis Daliņš. Stadionā palikušie tā arī nemaz ne­ bija pamanījuši šo epizodisko līdera mai­ ņu. Lai tas būtu nepamanīts, ar savu ne­ atlaidību bija parūpējies latviešu sportists. Tuvojoties pirmā apļa beigām, Daliņa ple­ ci bija jau nevis saulē iedeguši, bet sade­ guši. Viņam cieši sekoja abi itāļi un fran­ ču sportists. Sākās otrais riņķis, un Daliņš pēc tam atzina, ka tas viņam bijis visgrū­ tākais. “Negribu pārspīlēt, bet krampji un karstums bija tik sīvi pretinieki, ar kādiem man nebija vēl nācies cīnīties. Pret otrā riņ­ ķa vidu esmu tuvu nesamaņai. Bet uzdot [t. i., izstāties] negribu, jo mūsu puišiem biju solījies, ka iešu, kamēr vien varēšu,” tā Jānis Daliņš.

52

Foto: autors nezināms; no Latvijas Sporta muzeja krājuma

Nepamanītā līdera maiņa

Jau tuvu finišam! Jānis Daliņš soļošanas trasē Turīnā, 1934. g. 8. septembrī — cepure un lakats jau nomesti

Aculiecinieki no malas ziņoja, ka Daliņš streipuļojis, un visas pazīmes liecinājušas, ka tūlīt, tūlīt viņš izstāsies. Taču sakos­ tiem zobiem viņš kā līderis pabeidza arī ot­ ro riņķi. Tagad nedaudz mainījās viņa se­ kotāju struktūra. Itāļus Brinjoli un Rivoltu bija jau apsteidzis Daliņa mūžīgais sāncen­ sis un draugs Arturs Tells Švābs. Šveicietis Švābs, uzsākot distanci, bija krietni atpa­ licis, bet tagad pamazām koda nost visus pa vienam. No garāmbraucošā preses auto Daliņam kaut ko sauca Latvijas sporta fo­ togrāfs Otto Sprūde, bet mūsu sportsts pil­ nīgi neko nesaprata — ausīs dunēja. “Netālu no trešā riņķa sākuma nolik­ ti spaiņi ar ūdeni. Iebāžu galvu spainī un dzeru lieliem malkiem, domādams, ka, ja būs kuņģis pilnāks, varbūt graizes pār­ ies. Un tā arī ir. Pēc kādiem 100 met­ riem kļūst vieglāk un tad pāriet pavisam. Bet tad arī Švābs ar Rivolti vairs atpaliek tikai metrus 20. Tagad tikai sāksies īs­

tā cīņa! Un tā kā jūtos labi, labāk, nekā visos iepriekšējos 34 klm., tad paātrinu tempu un drīz vien eju ar ātrumu, kāds būtu pieļaujams tikai trīs kilometros. Tā noeju līdz nākošam etapam. Iedzeru pāra malkus kafijas un paskatos atpakaļ. Ap 300 mtr., cik var redzēt līdz šosejas lī­ kumam, neredzu neviena. Tagad jau vairs nedomāju par uzdošanu, bet tikai par to, kā varētu sasniegt pirmais mērķi. Vēl at­ likuši 13 klm. Sāpes pārgājušas, eju, cik tik jaudas. Abās pusēs brauc tiesnešu au­ to un vēro manu soli. Kamēr esmu aizgā­ jis tālāk no itāļiem un Švābs otrais, viņi kļuvuši daudz laipnāki. Bet tomēr “knip­ sē” un filmē bez apstājas. Tā iet līdz 40. klm. Tad nosviežu cepuri un mutautiņu, jo šķiet, ka tie kļuvuši bezgala smagi. Lejot virsū ūdeni, tas ir ielijis arī kurpēs, sabriedušas saites, ar kurām notīti pirk­ sti un nu spiež tikpat kā knaiblēm,” visos smalkumos ziņoja Jānis Daliņš.

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


VĒSTURE

Pirmais Eiropas čempions soļošanā

mājinieku priekšrocības. “Pārbraucu no stadiona. Skatos spogulī un brīnos: vaj patiešām tas esmu es? Nemaz negribas ticēt, jo nevaru pazīt sevi. Pa ceļam no stadiona nosvēros. Neskatoties uz kādu pusduci izdzertu limonādes pudeļu, es­ mu zaudējis no saviem 76 kilogramiem sešus,” rakstīja Jānis Daliņš. Pateicoties tam, ka pēc 50 km distances viņš neva­ rēja aizmigt, todien tapis un pēc dažām dienām ar avīzes Jaunākās Ziņas starp­ niecību pie lasītājiem nonācis viņa paša rakstītais detalizētais stāsts.

Dimza sāk vareni

Foto: autors nezināms; no Latvijas Sporta muzeja krājuma

Foto: autors nezināms; no Latvijas Sporta muzeja krājuma

Kad latviešu soļotājs pie 43. kilomet­ ra sapratis, ka viņa atrāviens ir diezgan liels, viņš samazināja tempu, laiku pa laikam atskatoties, vai kāds neapdraud viņa līderpozīcijas. “Ja redzu, ka tuvojas lielais pavadītāju pulks, kāds ir itāļiem, tad pielieku soli. Savādi, ka nevienam neļauj teikt man ne vārda, kurpretim itā­ ļiem uz velosipēdiem brauc līdz vesels pavadītāju pulks un visu laiku uzmudi­ na,” rakstīja Daliņš. Pēdējie 6—7 kilo­ metri šķituši bezgala gari. Iesoļojot at­ pakaļ stadionā, Latvijas sportists lika lietā visas spēka rezerves. Ja trasē daž­ viet itāļu līdzjutēji Daliņam veltīja svil­ pienus, tad stadionā klātesošie sagaidīja viņu ar aplausiem. Daliņš nu bija kļuvis par pirmo Eiropas čempionu soļošanā! Sporta draugi Latvijā bija pagalam lepni. 50 kilometrus Jānis Daliņš bija pie­ veicis 4 stundās 49 minūtēs un 52,6 se­ kundēs. Pēc minūtēm trijām viņam se­ koja Švābs (4:53:08,0) un tikai aiz viņa itāļi Rivolta un Brinjoli, kuriem eksper­ ti bija prognozējuši saules palīdzību un

Sacīkšu otrajā dienā, 8. septembrī, pie starta līnijas devās arī citi latviešu spor­ tisti. Sprinteris Jānis Ķīvītis startēja 200 m skrējienā. Tā kā sacīkšu dalībnieku šajā disciplīnā nebija daudz, 200 m skrē­ jiens sākās ar diviem skrējieniem pusfi­ nāla stadijā. Ķīvītis, kuru mēdza dēvēt par Latvijas sprinta nekronēto karali, sa­ vā skrējienā palika 6. jeb pēdējā vietā un finālam nekvalificējās. “Ja arī Ķīvītis nevarēja ietikt pat finālā, tad viņš tur nav vainojams, jo tik spēcīga konkuren­ ce nebija viņam pa spēkam, lai gan viņš darīja, ko varēja,” rakstīja Jānis Daliņš. Savukārt diska mešanā tālāk par priekš­­sa­­cīkstēm netika ne Vilhelms Ro­ zen­ bergs, ne Jānis Dimza. Noteiktā nor­ ma bija 43 metru robeža, un abi Latvijas pārstāvji, to nepārvarot, no sacensībām diska mešanā izstājās. Saskaņā ar Paula Poļa liecību Dimzas disks piezemējies dažus centimetrus pirms 43 metriem, bet Rozenbergs disku raidījis aptuveni 42 metru attālumā. Tiesa, tobrīd Dimza bi­ ja pilnībā koncentrējies savām galvena­ jām — desmitcīņas sacensībām. 8. septembrī norisinājās puse (pie­ cas) no desmitcīņas sacīkstēm. 100 m sprintu Jānis Dimza pieveica 11,6 se­ kundēs. Labs rezultāts viņam bija tāl­ lēkšanā — 6,84 m jeb — saskaņā ar preses ziņām — 3. vieta starp desmit­ cīņniekiem. Lodi Dimza aizgrūda vistālāk (14,91 m) no visiem desmitcīņā startē­ jušajiem. Augstlēkšanā latviešu sportists kopā ar poli Ježiju Plavčiku dalīja 1.— 2. vietu starp desmitcīņniekiem (abi bija uzlēkuši 1,87 m). 400 metru skrējienā Dimzas rezultāts bija 55,8 sekundes, kas vairs nebija tik augsts sniegums. Tomēr saskaņā ar itāļu un arī latviešu preses ziņām pēc 8. septembra sacīkstēm Dimza desmitcīņas kopvērtējumā ierindojās 2. vietā. Pirms viņa bija tikai vācietis Hanss Heinrihs Zīverts, trešais — švei­ cietis Armīns Gūls. Augstā pozīcija bija diezgan liels pārsteigums.

Ievērojams sasniegums. Dimza Turīnā uzrādīja lieliskus rezultātus desmitcīņas sacīkstēs tāllēkšanā, lodes grūšanā, augstlēkšanā, diska mešanā. Viņa 4. vieta desmitcīņā bija ievērojams sasniegums Latvijai (Foto no citām sacīkstēm) Žurnāls Sports • 2020. gada marts

››› 53


›››

s Sporta

No Latvija

Pirmā Eiropas vieglatlētikas čempionāta dalībnieka karte. Izsniegta garo distanču skrējējam Voldemāram Vītolam

Čempionātu noslēdzot Sacīkšu trešajā un noslēdzošajā dienā, 9. septembrī, cīņas bija jāturpina Jānim Dimzam un 5000 metru skrējienā bi­ ja jāstartē Voldemāram Vītolam. Diemžēl Dimzam vairs neveicās tik labi, un pozīci­ jas kopvērtējumā pamazām tika zaudētas. 110 metru barjerskrējienā rezultāts bija 17,2 sekundes; citkārt Dimza to veica bū­ tiski labāk. Toties Jānis Dimza disku me­ ta 43,53 metru attālumā, kas bija otrs la­ bākais rezultāts pie desmitcīņniekiem. Pēc diska mešanas kopvērtējumā Dimza ieņē­ ma otro vietu, bet drīz no tās bija jāat­ vadās. Kārtslēkšanā Dimzam bija pieticīgi 3,20 metri. Aculiecinieki ziņoja, ka nebija iznākuši soļi. Šķēpmešanā (46,20 m) un 1500 metru skrējienā (5 minūtes 39,6 se­ kundes) izcīnītais rezultāts bija pirmā des­ mita noslēgumā starp desmitcīņniekiem. Noslēdzoties desmitcīņas sacensībām, Jānis Dimza ar 7451,40 punktiem ieņēma 4. vietu, paliekot vienu soli nost no pjedestā­ la. Pirmo vietu bija izcīnījis vācietis Zīverts (8103,245 punkti), otro — zviedrs Leifs Dālgrēns (7770,83 punkti), trešo — polis Plavčiks (7552,345 punkti). Aiz mūsu spor­ tista ierindojās: 5. vietā šveicietis Gūls, 6. vietā vācietis Volrāds Eberle. Dimzas snie­ gums sacīkšu gaitā bija ļāvis sporta drau­ giem cerēt uz medaļām arī desmitcīņā, tā­ dēļ pēc sacensībām dažam, iespējams, bija vilšanās. Taču Jāņa Dimzas 4. vieta desmit­ cīņā bija vērā ņemami augsts sasniegums Latvijas vieglatlētiem vispār. Eiropas čempionāta norises laikā lie­ lu sajūsmu izraisīja kāda oficiāla ziņa, kas liecināja par jaunākajām tehnoloģiskajām vēsmām vieglatlētikas sportā. “Lielāko pie­ krišanas šalti izsauc paziņojums, ka ties­ neši groza vakardienas lēmumu un paslu­ dina Bergeru (Holande) par uzvarētāju 100

54

ājuma

muzeja kr

Foto: autors nezināms; no Latvijas Sporta muzeja krājuma

Ar pēdējiem spēkiem. Voldemārs Vītols Turīnā pie 5000 metru skrējiena finiša saļima, taču finiša līniju šķērsoja — rāpus... Foto: Voldemārs vītols citās sacīkstēs 20. gs. 30. gados

metros. To rādīja filma, kura pagājušā nak­ tī Milānā attīstīta. Arī visi uzņēmumi rāda, kā Bergers pirmais rauj lenti,” avīzē Brīvā Zeme ziņoja Pauls Polis. Proti, tika izman­ totas fotofiniša sniegtās iespējas. Sacīkšu noslēguma dienā 5000 metru distancē devās latviešu jaunais un daudz­ sološais garo distanču skrējējs Voldemārs Vītols. Viņš Turīnā bija ieradies ar sāpošu plecu, un vēl dažas dienas pirms čempionā­ ta sākuma prese ziņoja, ka pastāv bažas, vai Vītols vispār varēs startēt. Viņš startē­ ja. Kā ziņoja avīzes Rīts speciālkorespon­ dents A. Reins, latviešu skrējējs Vītols jau no paša sākuma pirmos apļus skrēja ār­ kārtīgi ātrā tempā, bet īsu gabalu pirms fi­ niša saļima. “Vītols pienāk kā 11., bet ap 20 mtr. pirms mērķa grīļojas un tad vēl di­ vi metri — pakrīt, mēģina celties, bet at­ kal klūp un uz rokām izvelkas caur mērķi. Viņš bija savus spēkus pārvērtējis un par ātru iesācis,” laikrakstā Jaunākās Ziņas in­ formēja Jānis Daliņš.

Starp pirmajiem čempioniem Pirmais Eiropas vieglatlētikas čempio­ nāts noslēdzās 1934. gada 9. septembrī ar balvu pasniegšanu. Latvija bija kļuvusi par vienu no deviņām valstīm, kas bija izcīnī­ jusi pirmos Eiropas čempionu titulus viegl­ atlētikā. Visvairāk čempionu titulu ieguva Vācija — septiņās disciplīnās, Somijai — pieci tituli, Nīderlandei — trīs, Ungārijai — divi. Pa vienam čempionam bija Francijai, Igaunijai (lodes grūšanā), Itālijai, Zviedrijai un Latvijai! Vācieši līdz ar to arī ieguva Nāciju balvu jeb Musolīni kausu. Jāpiebilst, ka vairākas dalībvalstis vispār neiekļuva stiprāko sešniekā nevienā no disciplīnām. Latvijas sporta žurnālisti mūsu vieglat­ lētu startu pirmajās Eiropas meistarsacīk­ stēs novērtēja itin atzinīgi. Jo taču nelielās

Baltijas valstis — Latvija un Igaunija — čempionāta kopvērtējumā ieņēma dalītu 10.—11. vietu starp visām Eiropas nāci­ jām. Un tas tiešām bija virs vidējā un itin pieklājīgi, salīdzinot ar deleģēto sportistu un ar valsts iedzīvotāju skaitu. Taču paši sportisti bija diezgan paškri­ tiski. Bija, uz ko tiekties gan sportiskā, gan organizatoriskā ziņā. Mūsu atlēti ar sajūsmu noskatījās uz vadošo Eiropas ko­ mandu organizāciju, glītajiem tērpiem, kas attiecīgās valstis izcēla citu vidū. Tāpat mūsu sportisti no gūtās pieredzes guva arī secinājumus. “Un cik pelēki un neievē­ rojami mēs bijām ārējā formā, tādi bijām arī rezultātos. Ja vienu, otru reizi arī izde­ vās drusku paspīdēt, tad tam bija vairāk itkā gadījuma raksturs. Daudz un steidzī­ gi mums jāmācas, lai kaut cik varētu tu­ rēties ārzemniekiem līdzi. Turklāt mēs at­ braucām vissliktākā laikā — dienas trīs pirms sacīkstēm. Jābrauc, vaj nu tikai kā­ du dienu iepriekš, vaj atkal labi agri, jo, cik novērots, tad taisni trešā un ceturtā dienā jūtama vislielākā klimata maiņa. Tā es otrā dienā pēc atbraukšanas jutos daudz labāk treniņā nekā sacīkšu dienā,” jau pēc Eiropas čempionāta rakstīja Jānis Daliņš. Lai arī ko runāja paši sportisti, taču da­ lība pirmajā Eiropas vieglatlētikas čempio­ nātā 1934. gadā ir viena no spilgtākajām lappusēm pirmskara Latvijas sporta vēstu­ rē, un latvieši var lepoties ar pirmo Eiropas čempionu soļošanā. To novērtēja arī laika­ biedri. Sporta izdevums Starts pēc čempionā­ ta 1934. gada septembrī rakstīja: “Ne mūžam mēs, latvji, ne­ drīkstam aizmirst valmierieša Jāņa Daliņa vārdu!” ©

Andris ZEĻENKOVS

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


ZIBSNIS

Krištopāns:

“Traka mediju uzmanība” Handbola fenomens. Ja Krištopāns būtu vācietis, tad visticamāk Vācijā viņš būtu populārāks par NHL sezonas visrezultatīvāko uzbrucēju Leonu Draizaitlu, kurš ir no Ķelnes

Tikai pirms mēneša Dainis Krištopāns pārcēlās uz Vācijas handbola bundeslīgu, bet, izskatās, Latvijas izlases līderis jau ir aizvadījis savu pēdējo spēli tur... Berlīnes Füchse sastāvā Krištopāns nospēlēja piecas spēles, pamanoties gūt 26 vārtus, līdz sporta sezonai visā pasaulē stopkrānu norāva Covid-19.

E

kskluzīvā intervijā žurnālam Sports Dainis Krištopāns komentē situāciju Vācijā Covid-19 izplatības laikā, gūtos iespaidus pasaules spēcīgākajā nacionālajā rokasbumbas čempionātā un jaunumus valstsvienībā. Pirms 129 gadiem dibinātā Füchse jeb latviski lapsas pērn čempionātu pabeidza TOP6, bet šosezon Berlī­nes komanda balansēja uzreiz aiz pirmā trijnieka un vēlējās izcīnīt medaļas. Pēc latvieša ierašanās piecās spēlēs uzvara debijā 9000 fanu klātienē, trīs zaudējumi un neizšķirts, kas tika izrauts tieši pēc Daiņa metiena. Čempionāts aprāvās 5. pozīcijā. “Pagaidām (16. martā) vēl esmu Vācijā, esam dabūjuši 10 brīvas dienas no treniņiem, bet sezonu, visticamāk, atcels. Vācijā ir daudz Covid-19 inficēto, ierobežojumi sākās vēlu, skaitļi stipri augs. Ārā bez vajadzības neeju, pārtika iepirkta pietiekami daudz, lai iztiktu bez veikala apmeklējuma. No šodienas sākšu mājās vingrot, bet reizi dienā izeju garākā pastaigā. Žurnāls Sports • 2020. gada marts

Biju domājis, ka būs vieglāk iejusties bun­des­ līgā, bet ir sarežģīti spēlēt tik atvērtu un improvizācijas bagātu handbolu. Salīdzinot ar pieredzi Vardar, spēle Vācijā ir fiziskāka, komandas spēlē taktiski daudz vienkāršāk — bundeslīgā viss tiek balstīts uz to, lai skatītāji varētu maksimāli izbaudīt mačus. Pirmajā nedēļā, kad ierados, bija traka mediju uzmanība — brīvo laiku katru dienu pavadīju, lielākoties sniedzot intervijas. Kopumā popularitāte šeit ir atkarīga no tā, cik sociāli simpātisks esi un no rezultātiem. Nesen komandai nomainījās treneris, daudziem spēlētājiem ir traumas, tādēļ komandai rezultāti ir nestabili. Tikai pēdējās divās cīņās izdevās acīmredzami uzlabot komandas spēli. Protams, ar savu sniegumu esmu apmierināts, atbalstu komandas spēli, daudz izdevies palīdzēt partneriem gūt vārtus. Vai vissiltāk palikusi atmiņā spēle, kurā guvu deviņus vārtus? Nē, piedzīvojām zaudējumu pastarīšiem NordhornLingen. Labākā bija pēdējā cīņa pret FlensburgHandewitt: stiprs pretinieks — līgas vicelīderis,

pilnas tribīnes un cīņa punkts punktā. Ļoti interesanta spēle, kuru zaudējām pēdējās divās minūtēs (33:35). Füchse komandas ģērbtuvē atmosfēra ir klusa un draudzīga. Ar Balkānu komandas biedriem sarunājos bez valodas barjeras, ar pārējiem — angliski. Šķiet, viens otrs sagaidīja, ka es te viens pats kalnus gāzīšu (smejas). Handbols ir komandas sporta veids! Runājot par Latvijas izlasi, tagad jācer, ka vis­pār notiks tādas pasaules čempionāta kvalifikācijas spēles. Domāju, Izraēla ir labāks variants nekā Lietuva vai Polija. Izraēla spēlē ­aktīvu aizsardzību, parametros nav liela komanda. Par jauno valstsvienības treneri zinu tik, cik no Kleš­ nika. Tikāmies šeit, Vācijā. Dzirdēju, ka šis ir tāds treneris, kurš nevar sagaidīt, kad varēs se­vi pierādīt — izanalizējis gan Latvijas izlasi, gan pretiniekus. Cerams, mūsu domas sakritīs ©

Kristaps ZAĻKALNS 55


Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

TOREIZ UN TAGAD

Pirmais

olimpietis

Tagad. Uzturot sevi formā

Artūrs Jakovļevs ir pirmais peldētājs un viens no pirmajiem Latvi­ jas sportistiem, kurš pēc neatkarības atgūšanas izgāja uz starta vasaras olimpiskajās spēlēs. Rīdzinieks piedalījies trijās spēlēs pēc kārtas — 1992., 1996. un 2000. gadā, visas reizes sacen­ šoties 100 m tauriņstila distancē. Augstāko sasniegumu Jako­ vļevs guvis debijā spēlēs Barselonā. Tā paša gada pavasarī viņš Pasaules kausa posmā izcīnīja bronzas medaļu, vienlaikus sportis­ ta karjeru apvienojot ar darbu, lai nodrošinātu iztiku. Tā bija reta reize, kad sportists no starptautiskām sacensībām neatgriezās mājās ar jaunu (lietotu) auto, ko pēc tam Latvijā pārdeva. 1992. gadā Barselonas olimpiskajās spēlēs Jakovļevs izcīnīja 33. vietu, pēc čet­ riem gadiem Atlantā — 49. vietu, savukārt savā trešajā olimpiādē Sidnejā Jēzus ve­ cumā — 56. vietu. Pirms tam bijis tuvu tam, lai iekļūtu PSRS izlasē startam 1988. gada Seulas olimpiskajās spēlēs. 1982. gadā PSRS izlases sastāvā izcīnījis uzvaru Eiropas junioru čempionātā 4x100 m kompleksajā stafetē. Ieskaitot padomju gadus, kopumā karjeras laikā pavisam 77 reizes kļuvis par Latvijas nacionālo čempionu, vēl uzvarējis arī zie­ mas čempionātos. Jakovļevs 1999. gadā kļuva par Latvijas Peldēšanas federācijas (LPF) ģenerālsek­ retāru, bet 2003. gadā — par LOK Atlētu komisijas vadītāju, paralēli nodarbojoties ar uzņēmējdarbību. Tagad dzīve iegājusi citās sliedēs.

56

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


TOREIZ UN TAGAD

Artūrs JAKOVĻEVS Dzimis 1967. gada 30. maijā Rīgā.

STATUSS Peldētājs, uzņēmējs. Nodarbojos ar sportu un vienlaikus sīkiem biznesiem — pelnīju naudiņu iztikai. Ārzemēs biju izveidojis daudz kontaktu, tādēļ tūrisma firmām varēju piedāvāt pakalpojumus, kas saistīti ar viesnīcu, transporta rezervāciju, maršrutu plānošanu. Mani kontakti bija noderīgi, kamēr tirgū līdz ar nozares attīstību ienāca lielās tūrisma kompānijas.

Toreiz

Eiropas junioru čempions. Jakovļevs (pa kreisi) 1982. gadā Insbrukā kopā ar PSRS izlases treneri Albertu Pisarevu

Jūrmalas sporta skolas direktora vietnieks, uzņēmējs. Jau pagājuši pie- Tagad ci gadi, kopš atsāku uzņēmējdarbību un mēģinu celt savu labklājību — strādāju pie dažādu ekstraktu ražošanas, kas piešķir visdažādākajām vielām vai nu krāsu, vai smaržu un ko var izmantot pārtikas rūpniecībā, sadzīves ķīmijā. Nopietna rūpnīca nopietniem sadarbības partneriem, esam sadarbojušies arī ar Stenderu.

AUGUMS, SVARS

Toreiz

Sacensībās kaujas svars bija 86 kg, augums 192 cm, ja mērījos no rīta.

190 cm un 92 kg. Svars nāk klāt, augums sarūk. Resnāks neesmu Tagad palicis, muskuļu apjoms samazinājies, tādēļ nesaprotu, kādēļ ķermeņa masa palielinājusies..

Toreiz. Cīnoties Sidnejas olimpiādē

Pirms olimpiskās debijas. Latvijas peldēšanas izlases galvenais treneris Vladimirs Maslovskis sniedz padomus Jakovļevam treniņnometnē Francijā 1992. gada jūnijā

ĢIMENES STĀVOKLIS Toreiz

Precējies, divas meitas.

Šķīries, trīs meitas — Kristiāna (31), Paula (28) un Patrīcija (14).

Tagad

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz

100 m delfīnā personiskais rekords bija 54,40. Trenējos caurmērā divas reizes dienā un 12 reižu nedēļā.

Pāris reizes gadā startēju veterānu mačos, spēlēju golfu. Paldies Latvijas Golfa federācijas prezidentam Armandam Pučem, kurš olimpiešiem piešķīris īpašu statusu, kas atvieglo iespējas spēlēt. 100 m veterānu sacensībās delfīnā varu nopeldēt aptuveni 1 minūtē un 6 sekundēs. Trenējos divas reizes nedēļā. Ja peldētu biežāk, rezultāts varētu

būt labāks, taču šādā režīmā rezultāti kļūst aizvien lēnāki un lēnāki. Tagad No 2003. līdz 2006. gadam, kad labi veicās biznesā, bija entuziasms vairāk trenēties — uzvarēju arī pasaules čempionātā un Eiropas čempionātā veterāniem, rezultāti no karjeras labākajiem gadiem atpalika par četrām sekundēm.

››› Žurnāls Sports • 2020. gada marts

57


TOREIZ UN TAGAD

››› PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES Agrāk publiskajā sektorā problēmas risināt bija vieglāk. Cits stāsts, ka deviņdesmitajos gados kā uzņēmējs diezgan daudz saskāros ar reketu. Bet vienmēr ir bijis jāatrod kompromiss, jākaulējas un jārisina lietas sarunu ceļā.

Toreiz un Tagad

Olimpiešu klubā. Spēlējot kērlingu Tukuma ledus hallē

MĒRĶI

LIELĀKAIS PIEDZĪVOJUMS

Latvijas atjaunošanas periods bija ļoti sarežģīts un interesants — naudas sportam faktiski nebija, tā bija pašam jādzemdē un jānopelna. Bija sajūta, ka sevi nevaru realizēt. Jutu potenciālu, biju pie sporta ārstiem iztestēts. Treniņos šķita, ka enerģija plēš mani pušu un ūdenī burtiski lidoju. Vai mērķis bija olimpiskā medaļa? Grūti pateikt — rezultāti gāja uz augšu, fiziski viss it kā bija... Pirms tam PSRS izlasē konkurence bija milzīga, pirmās divas vietas tur līdzinājās pirmajām divām vietām pasaulē. Līmenis bija līdzīgs kā amerikāņiem, kas mūsdienās gan ir tālu priekšā visiem, vēl izcēlās vācieši. Ja nebiji olimpiādē TOP6 vai otrais numurs — vismaz desmitniekā, tevi uzskatīja par PSRS olimpisko tūristu.

Atpakaļceļā no sacensībām Vācijā kārtējo Toreiz un Tagad reizi nopirku vecu Audi, lai piepelnītos Latvijā. Naktī braucot nokrita nost izpūtējs un mašīna kļuva ļoti skaļa. Pēc brīža pazuda priekšējo lukturu gaismas. Pārlaidu nakti auto maģistrāles malā. Nākamajā dienā tiku līdz Lietuvai, bet nospriedu, ka neiešu jau vēl vienu nakti pārlaist auto. Tādēļ izdomāju, jāsagaida braucam kāds cits auto, kam piebraukšu tuvu aizmugurē, lai redz ceļu, un tā stūrēšu. Iesēdos astē kādam automobilim ar Lietuvas numuru. Varat iedomāties — jūs izgriežaties uz šosejas, un jums naktī bez gaismām cieši aizmugurē sāk sekot vecs auto. Ņemot vērā, ka tie bija deviņdesmitie gadi, priekšā braucošais uzreiz sāka laisties no manis uz 110 km/h un 120 km/h. Ātrums kļuva aizvien lielāks, un viņš sāka atrauties. Taču priekšā bija dzelzceļa pārbrauktuve. Nāca vilciens. Auto apstājās, paguvu piebraukt klāt. Gribēju pieiet klāt auto vadītājam un paskaidrot, kas notiek, taču cilvēks mašīnā izskatījās pārbijies līdz nāvei — laikam domāja, ka viņu tūdaļ nošaus bandīti... Viņš izskatījās tik atvieglots, kad paskaidroju, ka manam auto pazuda gaismas un palūdzu, lai viņš vienkārši brauc lēnāk — lai varu droši braukt aiz viņa.

INVENTĀRS Kad sāku nodarboties ar peldēšanu, treniņos vēl vilkām vilnas peldbikses. Atceros, ka PSRS laikos parādījās tādas vieglas peldbikses, kas bija izgatavotas no materiāla, kas līdzinājās papīram. Tās izturēja dažas sacensības, pēc tam sadalījās. De­viņ­desmitajos gados labākās peldbikses maksāja 20 līdz 30 latus. Treniņpleznas un peldbrilles bija no primitīvas gumijas. Nepareizi peldot, pleznas ātrāk izjuka. Ja peldbrilles sāka laist garām ūdeni, tās ar spēku vienkārši iežmiedza acīs. Ap 2000. gadu parādījās peldēšanas kostīmi un paguvu tos izmēģināt. Tā vairs nebija sportiska, bet tehnoloģiju cīņa. Loģiski, ka pilnos peldēšanas kostīmus aizliedza — šāds tērps palīdzēja re­zul­tātu uzlabot par 3 sekundēm. Pat amatieriem! Rekordi krita. Kļuva līdzīgi kā bobslejā, kad uzvar ātrākās kamanas, nevis meistarīgākais pilots.

Toreiz

Stratēģiski nekas nav mainījies. Inventārs kļuvis kvalitatīvāks — iztu- Tagad rīgāks un komfortablāks. Treniņ­plez­ nas kļuvu­šas ērtākas, izturī­gā­kas, ko­ or­dinē peldēšanas līnijas. Mūsdienās peldbrilles kļuvušas daudz vieglākas un, galvenais, nesvīst ciet. Peldcepurēm vairs nav vīļu. Peldbikses mūsdienās ir kosmoss — no supermateriāliem, kas imitē haizivs ādu, vīriešiem atļautas garumā līdz celim. Labākās peldbikses maksā 300—400 eiro.

58

Meistars. Latvijas peldēšanas sporta 110 gadu jubilejas svinībās, saņemot starptautiskā sporta meistara apliecību

Toreiz

Tagad celt dzīves labklājības līmeni. Man ir bijusi laba pagāt- Tagad ne, bet gribas arī tagad normāli dzīvot — gribas, ko vairāk. Kad Peldēšanas federācijā strādāju par ģenerālsekretāru, darīju to sabiedriskā kārtā — bez atalgojuma... Sportošanas ziņā šis man ir tāds muļļāšanās periods.

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


TOREIZ UN TAGAD

LIELĀKĀ VEIKSME Ceļš, pa kuru virzījos dzīvē uz priekšu, bija kā gara veiksmes ķēde. Atgūstot neatkarību, naudas sportam nebija. Toreiz Latvijas Peldēšanas savienības ģenerālsekretārs atrada divus brāļus, kuri bija gatavi finansiāli sponsorēt peldētājus, tādēļ varēju aizbraukt uz Eiropas čempionātu un citiem starptautiskiem mačiem. Atsaucās vairākas citvalstu peldēšanas federācijas, ar kuru atbalstu varējām trenēties Francijā un Itālijā. Kad braucu uz pasaules kausa posmiem Eiropā, vienmēr atpakaļceļā pie reizes atdzinu kādu lietotu auto, ko pēc tam Latvijā pārdevu, lai piepelnītos. Tā katru reizi nopelnīju 300—600 dolāru. Reiz pēc sacensībām martā paliku Vācijā bez naudas un automašīnas — bez nekā... Domāju, ko lai dara. Zināju citus džekus, kuri dzen automobiļus uz Latviju. Sazvanīju paziņu Ulmē, bet pats biju

Frankfurtē. Viņš piekrita mani aizvest ar noteiku- Toreiz un Tagad mu, lai es ar stopiem tieku līdz vietai, kas ir jau pa ceļam, jo viņš negribēja manis dēļ braukt atpakaļ līdz Frankfurtei. Sarunājām satikties konkrētā laikā un vietā uz automaģistrāles. Braucot ar stopiem, iekļuvu divos lielos sastrēgumos, tādēļ norunātajā vietā nokļuvu divas stundas vēlāk nekā sarunāts. Bet viņš, maita, mani nepagaidīja... Mani jau sāka pārņemt izmisums, izjūtas vēl nepatīkamākas padarīja lietus... Ieraudzīju, ka tālāk ceļa malā stāv fūre. Parādīju šoferim pasaules kausa posmā izcīnītās medaļas, izstāstīju, ka esmu palicis bez naudas, bez nekā. Viņš saka: “O, sportists. Laižam!” Viņš kā reiz brauca uz Rīgu un piekrita mani aizvest. Es biju tik laimīgs!

LIELĀKĀ KĻŪDA Toreiz

Deviņdesmitajos gados bankrotēja visi mani uzņēmumi, nevienu nenoturēju virs ūdens.

Dažreiz liekas, ka arī tagad uzņēmējdarbībai jāmet miers un jāiet Tagad prom no sporta skolas — tas tomēr ir administratīvs darbs, kurā ir monotoni jāstrādā, jābūt rāmjos. Tas nav viegli, un tas nav labi apmaksāts darbs.

LIELĀKĀ NEVEIKSME Treknajos gados nodarbojos ar mēbeļu ražošanu, pārtikas piedevu tirdzniecību un vēl šo to citu. Visi uzņēmumi bankrotēja, bet citiem uzņēmējiem izdevās arī pēc burbuļa pārplīšanas noturēties virs ūdens.

Toreiz

Iespējams, vajadzēja izmācīties par juristu — bizness mani nebaro. Pašam vajadzētu vairāk sportot.

Tagad

Sērfojot kāpās. Aktīvi atpūšoties Marokas tuksnesī Žurnāls Sports • 2020. gada marts

››› 59


TOREIZ UN TAGAD

››› VĒRTĪBAS

Toreiz

Rezultāts sportā un patriotisms. Vēlējos sevi realizēt sportā, vienlaikus valsts ieguva brīvību — tas bija mums kas nesaprotams, pie kā bijām tikuši, bija interese par valsts atjaunošanu un attīstīšanu. Atmoda strāvoja gaisā, un šķita, ka tur kaut kam ir jābūt...

Vērtības nemitīgi transformējas. Valsts attīstība ir vilšanās — Tagad man savu uzņēmējdarbību ir trīsreiz vieglāk veidot Igaunijā, nodokļu un banku sistēma ir daudz skaidrāka un vienkāršāka, igauņi uz visu skatās mierīgāk. Latvijā ir nesamērīgs administratīvais slogs, daudz lielāka birokrātija, ir sajūta, ka uzņēmējiem liek šķēršļus. Ja tu kādam papildus iedod naudu, tikai tad viss sāk virzīties uz priekšu... Tāpat Latvijā ir sarežģītāk strādāt ar bankām, atvērt jaunu SIA Latvijā ir nenormālas problēmas, vieglāk nopirkt citu nīkuļojošu SIA par 500 eiro.

Olimpieša raksturs. Cīnoties par pirmajām vietām Čaiņiku kausa izcīņā slēpošanā

Veterānu stafetes komandā. Kopā ar paralimpieti Reno Jēkabsonu (pirmais no labās), paralimpieti Jāni Plotnieku, Vladimiru Suhanovski vecmeistaru sacensībās Daugavas sporta namā

Golferis. Pēc uzvarēta turnīra kopā ar Golfa federācijas prezidentu Armandu Puči

DIENAS REŽĪMS

VAĻASPRIEKI

Vairāk pakļauts sportam. Agri nebija jāceļas, no deviņiem līdz vienpadsmitiem veltīju laiku rīta treniņam. Dienas vidu aizņēma darbs, lai nopelnītu iztiku. Vakarā ap pieciem aizvadīju otru treniņu, citreiz gan peldbaseinu aizņēma bērni, tad otro treniņu aizvadīju tikai ap pulksten astoņiem vai deviņiem vakarā. Tie nebija visizcilākie apstākļi, lai kārtīgi sagatavotos olimpiskajām spēlēm.

Toreiz

Ceļos pulksten septiņos. Darbā esmu no deviņiem līdz pieciem. Otrdienās un ceturtdienās vai sestdienās apmeklēju peldbaseinu — tagad Kauguros peldbaseins ir remontā, tādēļ peldu Daugavas sporta namā.

Tagad

Toreiz

Biju aizrāvies ar slēpošanu. Ceļoju uz kalniem slēpot ar slaloma slēpēm, bet Latvijā slēpoju ar distanču slēpēm.

Esmu līdz ausīm golfā — visu vasaru pavadu golfa laukumos. Arī mana jaunākā meita nopietni pievērsusies golfam.

Tagad

Kristaps ZAĻKALNS 60

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


SABIEDRĪBA

Fotoizstāde Vieglā atlētika Vēstot par sportistu sasniegumiem, AS Latvijas valsts meži (LVM) klientu centrā Rīgā 10. martā atklāja Latvijas vieglatlētiem veltīto žurnāla Sports fotogrāfa Jura Bērziņa-Soma izstādi Vieglā atlētika. Ironisks nosaukums. Izstādes Vieglā atlētika autors Juris Bērziņš-Soms fotogrāfijās atklāj, cik patiesībā vieglatlētika ir grūts sporta veids

I

zstādē aplūkojamas divdesmit lielformāta melnbaltās fotogrāfijas, kas atklāj Latvijas atlētu gaitas olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos, kā arī dažādās vietēja mēroga sacensībās. “Vieglatlētiku dēvē par sporta karalieni. Un pelnīti, jo vieglatlētikas pamati ir katras sportiskas kustības pamatā. Maldinošs ir sporta veida nosaukums vieglatlētika, jo gan skrējiens, gan metiens, gan lēciens prasa milzu spēku, apņēmību, vispusīgu fizisko sagatavotību, gara spēku. Savās melnbaltajās fotogrāfijās centos atklāt šī populārā sporta veida pamatbūtību,” izstādes atklāšanas ceremonijā Žurnāls Sports • 2020. gada marts

sacīja Juris Bērziņš-Soms, kurš sporta fotografēšanai pievērsies no 1968. gada, kad vēl pats bija pazīstams vieglatlēts. Izstādes atklāšanā viesu vidū bija Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidents Arnis Lagzdiņš, izstādes foto darbībā redzamā augstlēcēja, pasaules universiādes vicečempione Madara Onužāne-Saliņa un citas sporta personības. Izstādē foto varoņi — Vadims Vasiļevskis, Rolands Arājs, Līna Mūze, Madara OnužāneSaliņa, Rolands Štrobinders, Gatis Čakšs, Laura Ikauniece, Gunta Vaičule, Ilona Marhele, Elvijs Misāns, Sindija Bukša, Lauma Grīva,

Māris Urtāns, Jānis Leitis, Līga Velvere, Madara Palameika, Jānis Višķers, Jānis Lauris, Igors Kazakēvičs. Izstāde izveidota ar LVM finansiālu atbalstu. LVM būtiska sociālās atbildības joma ir atbalsts sabiedriskā labuma projektiem Latvijā — ik gadus daļu no peļņas uzņēmums atvēl nacionāli nozīmīgu labdarības, kultūras, izglītības un sporta projektu atbalstam. Izstāde apskatāma līdz 10. aprīlim LVM klientu centrā Rīgā, Vaiņodes ielā 1. ©

Kristaps ZAĻKALNS 61


Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

PIESPĒLE

Ielenkumā. BK Stopiņi maksibasketbolists Raimonds Zajacs pret Garkalnes novada duetu — Viktoru Kulačkovski un Arvi Raitumu

Foto: Dainis Caune, Sports

Varbūt jauktais trio? Mārtiņš Pļaviņš (no kreisās), Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka apspriež plānus pēc piespiedu pauzes

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Klusā daba. Ar slēpju sliedēm, objektīvu ģipsī un fotogrāfu Emīlu Lukšo

Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Francija (Rossignol) pret Austriju (Fischer). Kur slēpo soms Jāko Tapanainens? Izlasiet, kas sniegā rakstīts Pagaidām 3:3, draudzība beigsies, kad būs jābrauc lejup

Priekšlikums. “Tēt, šodien Dāvis labi slēpoja, dod viņam arī otru slēpi!” četru slēpotāju tēvam Raivo Zvejniekam ierosina dēls Miks

62

Uzvaras groza autores lidojums. Latvijas izlases bijusī basketboliste Za­ ne Eglīte (no kreisās) nodrošina Cēsis vieno triumfu maksibasketbolā

Žurnāls Sports • 2020. gada marts


Foto: Dainis Caune, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

PIESPĒLE

Foto: Renārs Buivids, Sports

Ne tikai acu gaišumam... Varbūt arī vīrusu nīdēšanai tiek iezīmēta milzu slaloma trase

Foto: Dainis Caune, Sports

Tas tev nav moci savaldīt! Auto un moto žurnālists Arnis Blodons maksibasketbola spēlē

Foto: Dainis Caune, Sports

Pyha Tunturi ir Lapzemes Svētais kalns. Tur, 1300 km tālāk uz dienvidiem, atrodas vēl viens Svētais kalns — Gaiziņa kaimiņš

Dūšīgākiem puišiem vajadzētu platākus vārtus! Slaloma trasē prāto Gustavs Harijs Ābele

Kas notiks maijā? Jūrmalas domes priekšsēdētāja vietniece Rita Sproģe (no kreisās) vēl nesen visus bīčvolejbolistus aicināja ciemos pie jūrmalnieka Andra Blakas (no labās) Žurnāls Sports • 2020. gada marts

Foto: Renārs Buivids, Sports

Foto: Renārs Buivids, Sports

Caur roku mežu. Oskars Felss (BK Stopiņi) uzbrukumā pret Andi Pogiņu un Arvi Raitumu

Pirms lielās pauzes. BBBL jauniešu turnīra spēlē Ķeizarmežā aizraujoša kontaktcīņa parterī starp Pārdaugavu un Igaunijas Tartu Ulikool basketbolistiem

63


64

Žurnāls Sports • 2020. gada marts

Profile for sporto.lv

Žurnāls ''Sports''  

2020. gada marta numurs

Žurnāls ''Sports''  

2020. gada marta numurs

Profile for sporto.lv
Advertisement