Page 1

Cik KVALITATĪVS ir LATVIJAS BASKETBOLA LEĢIONS?

#21 (897)

Cena Ls 0,98

2013. GADA 28. MAIJS –3. JŪNIJS

ANDREJS MATICINS «LATVIJAS HOKEJS SEVI IR IZSMĒLIS»

GULBIS

KĀ PĀRSTEIGT PARĪZI?

ISSN 1691–0451


NEDĒĻAS JUBILĀRI Ser­gejs An­tip­ins Kris­taps Lī­bi­etis Ar­mands Celi­tāns Mār­tiņš Skuška Genadijs Paršins Malda Lange Sar­mīte Stone Artūrs Jakov­ļevs Anita Rosi­jska Laura Ikauniece Gunārs Zakenfelds Pols Ko­fijs Larisa Lazutina Ēriks Rags Mār­tiņš Luiks

28.05.1955 28.05.1982 28.05.1984 28.05.1988 29.05.1939 29.05.1961 30.05.1963 30.05.1967 30.05.1966 31.05.1992 01.06.1946 01.06.1961 01.06.1965 01.06.1975 01.06.1982

vole­jbols bi­at­lons vole­jbols hokejs vole­jbols vieglat­lētika airēšana peldēšana vole­jbols vieglat­lētika bas­ket­bols hokejs slē­pošana vieglat­lētika bas­ket­bols

Žustīne En­ina Oļ­ģerts Jur­gensons Genadijs Karava­jevs Garijs Bet­mens Aldons Vrubļevskis Mār­tiņš Grund­manis Nor­munds Ap­lociņš Jūlija Bo­ris­ova Māris Smir­novs Dag­nis Vi­no­gra­dovs Jānis Karlivāns Andrejs Prokopenko Artūrs Ozoliņš Jeļena Isinbajeva Rafaels Nadals

KA­LEN­DĀRS 01.06.1982 02.06.1940 02.06.1949 02.06.1952 02.06.1957 02.06.1967 02.06.1969 02.06.1975 02.06.1976 02.06.1981 02.06.1982 02.06.1984 02.06.1988 03.06.1982 03.06.1986

teniss bas­ket­bols fut­bols hokejs funk­cion­ārs hokejs frīs­tails vole­jbols fut­bols ka­noe vieglatlētika kanoe hokejs vieglatlētika teniss

TĀ BIJA...

PASMAIDI

Starptautiskajās vieglatlētikas 2008. gads sacensībās Ņujorkā pirmo reizi pasaules rekordu 100 m maijs sprintā labo Useins Bolts – 9,72! Iepriekšējais rekords, kurš piederēja Asafam Pauelam un noturējās pusgadu, tika labots par divām sekundes simtdaļām. Vēlāk Bolts pasaules rekordu laboja vēl divas reizes, un šodien tas ir 9,58.

Upes malā sauļojas Čapajevs un Petjka, un abi sapņo. Vasilijs Ivanovičs: – Redz, Petjka, beigsies karš, upes otrajā krastā varēs uzcelt konservatoriju. – Kāpēc, Vasilij Ivanovič? – Zini, Petjka, konservi taču ir tik garšīgi! – Ja reiz tā, tad blakus var uzcelt arī observatoriju. – Kāpēc? – Ja nu patrāpīsies sabojāti konservi...

31.

Eiropas futbolā notiek viena no skaļākajām spēlētāja pārejām no viena kluba uz citu. 1958. gads Vairāk nekā desmit gadus pavadījis Ungārijā, uz Madrides «Real» pārceļas jūnijs tobrīd 31 gadu vecais Ferenss Puškāšs. Darījuma summa tiem laikiem ir ļoti liela – 10 000 britu mārciņu. Puškāšs Madridē pavadīja vēl astoņas sezonas un, «Real» sastāvā aizvadot 262 spēles, guva 242 vārtus.

1.

NBA «play off» turnīra spēlē pret Minesotas «Timberwolves» 1998. gads Čikāgas «Bulls» spēlētājs Maikls Džordans gūst 41 punktu, un viņš kļūst tikai par trešo jūnijs basketbolistu līgas vēsturē, kurš karjerā guvis 29 000 un vairāk punktu. Šodien pāri šai robežai ir tikuši tikai pieci spēlētāji.

3.

GUDRI PATEIKTS

Par la­bām grā­ma­tām ru­nā­jot, sva­rī­gi ne­vis, cik dau­dzām cau­ri esi ti­cis tu, bet cik dau­dzas ti­ku­šas cau­ri tev. Mor­ti­mers Ad­lers

Žurnāls «Sporta Avīze» Reģ. apliecības Nr. 000361062 Izdevējs: SIA «Mediju nams» Reģ. Nr. 40003610627

Redakcijas adrese: Cēsu iela 31/2, Rīga, LV–1012 e–pasts: sportav@nra.lv. www.sportaavize.lv

PS futbolā NHL NBA NHL NBA

28. maijs Turcija un Latvija 3.00 «Red Wings» un «Blackhawks» 5.00 «Grizzlies» un «Spurs» 29. maijs «Kings» un «Sharks» 4.30 «Pacers» un «Heat»

30. maijs Vieglatlētika 18.00 «Rīgas kausi» (Daugavas stadionā) NHL «Blackhawks» un «Red Wings» NBA 5.00 «Spurs» un «Grizzlies» 31. maijs PS 19.00 Latvija un Zviedrija basketbolā LČ futbolā 19.00 «Jelgava» un «Daugava» (R) (Jelgavā) 19.00 «Daugava» (D) un «Ilūkste» (Daugavpilī) LČ futbolā. 18.00 RFS un «Metta-2» («Arkādija») Pirmā līga NBA 4.30 «Heat» un «Pacers» 1. jūnijs PS 16.00 Latvija un Lielbritānija basketbolā EČ volejbolā 20.00 Grieķija un Beļģija «Ventspils» un «Metta/LU» LČ futbolā 13.00 (Ventspils OC) «Spartaks» un «Skonto» 14.00 (Slokas stadionā) «Liepājas metalurgs» un «Jūrmala» 19.00 (Daugavas stadions Liepājā) LČ futbolā. «Liepājas metalurgs-2» un «Skonto-2» 15.00 Pirmā līga («Olimpija», Liepājā) «Valmiera» un «Ventspils-2» 16.00 (J. Daliņa stadionā) 16.00 «Varavīksne» un «Jelgava-2» (Liepājā) 16.00 «Rēzeknes BJSS» un «Auda» (Rēzeknē) NBA 5.00 «Grizzlies» un «Spurs» 2. jūnijs EČ volejbolā 18.30 Turcija un Latvija 19.00 Horvātija un Slovēnija NBA 4.30 «Pacers» un «Heat» NBA

3. jūnijs 5.00 «Spurs» un «Grizzlies»

SKAIDRĪBAI Sa­ka­rā ar pla­šo re­zo­nan­si vai­rā­kās val­stīs, ko iz­rai­sī­jis raksts «Sa­do­si­mies ro­ kās krie­vu uz­va­rai!» «Spor­ta Avī­zes» 19. mar­ta nu­mu­rā, vē­los no­rā­dīt uz da­žām de­ta­ļām, kas acīm­re­dzot ir pa­slī­dē­ju­šas ga­rām vai nu la­sī­tā­ju ne­uz­ma­nī­bas, vai ne­pre­cī­za tul­ko­ju­ma dēļ. Asu re­ak­ci­ju vai­rā­kās val­stīs ir iz­rai­sī­jis jau­tā­ju­ma tei­kums rak­stā: «Pa­liek vien jau­tā­jums, vai abu tik sva­rī­go vī­ru pub­lis­ki de­mon­ strē­tās ho­mo­sek­su­ālās iz­paus­mes ir vi­ņu pār­lie­cī­bas ap­stip­ri­nā­jums, vai arī abi di­vi tie­šām ir me­tu­šies uz vie­nu ro­ku?» Jā­at­zī­mē, ka tas ir rak­sta au­to­ra re­to­ris­ kais jau­tā­jums, ne­vis ap­gal­vo­jums. Tas ra­dās, ie­pa­zīs­to­ties ar no­vē­ro­ju­miem par re­dzē­to pa­sau­les čem­pio­nā­tā Sankt­mo­ri­cā. Vēl bū­tu ļo­ti sva­rī­gi at­zī­mēt, ka tas nav Dai­ņa Du­ku­ra, pub­li­kā­ci­jā daudz­viet ci­tē­tā ske­le­to­na tre­ne­ra, jau­ tā­jums, nav arī ap­gal­vo­jums vai kas cits, tā­pēc dau­dzie pār­me­tu­mi vi­ņam, kas ra­du­šies ti­kai vie­na jau­tā­ju­ma tei­ku­ma dēļ, ir muļ­ķī­gi un vel­tī­gi, jo viņš nav tā au­tors. At­vai­no­jos vis­iem, kas, iz­la­sot rak­stu, ir ju­tu­šies aiz­vai­no­ti. Un ce­ru, ka bob­sle­jā un ske­le­to­nā tiks ie­vē­ro­ti go­dī­gas spor­tis­kas kon­ku­ren­ces prin­ci­pi gan nā­ka­ma­jā – olim­pis­ka­jā – se­zo­nā, gan arī pēc tam. Rai­monds Ru­dzāts, rak­sta «Sa­do­si­mies ro­kās krie­vu uz­va­rai!» au­tors Redakcijas tālruņi: 67886785, 67886786, 67886787 Reklāmas tālrunis 67886730, fakss 67886734 e–pasts: liene@sportacentrs.com

Iespiests: SIA «Poligrāfijas grupa Mūkusala» Mūkusalas 15A, Rīga, Latvija Pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz «Sporta Avīzi» obligāta

Galvenais redaktors: Ēriks Strauss. Redakcija: Ingmārs Jurisons, Romāns Kokšarovs, Ingrīda Kraukle, Jānis Matulis, Armands Podāns, Dainis Āzens, Il­vars Kos­cin­ke­vičs. Mākslinieks: Edgars Švanks. Datorgrafiķi: Gatis Pabērzs, Raivis Salmiņš. Numura karikatūra: Gatis Šļūka. Foto: Romāns Kokšarovs, SCANPIX, Reuters.

2 8 . V

– 3 . V I

3


r e d a k t o r a

s l e j a

Bas­ket­bols ir...

Bas­ket­bo­la sa­bied­rī­ba ir kon­sta­tē­ju­si, ka vi­ņu spor­ta veids ir ie­kri­tis dzi­ļā bed­rē. Ne meis­ta­rī­bas vai va­rē­ša­nas zi­ņā, bet gan zau­dē­tās po­pu­la­ri­tā­tes dēļ. Ci­tā­di bas­ket­ bo­la priekš­nie­cī­ba vēl pirms pār­is ne­dē­ ļām ne­teik­tu, ka pa­ma­zām oran­žā bum­ba kļūst vai­rāk at­pa­zīs­ta­ma un vai­rāk cie­nī­ta. Ar fak­tu kon­sta­tē­ša­nu bas­ket­bo­lā it kā viss ir kār­tī­bā, ta­ču vai la­bi at­al­go­tie ģe­ne­rāl­ sek­re­tā­ri un ci­ti sī­kā­ki fun­kci­onā­ri ir iz­pē­ tī­ju­ši, kā­pēc vis­pār bas­ket­bols ti­ka tik­tāl no­tral­li­nāts, lai vie­nu­brīd kon­sta­tē­tu, ka at­ro­da­mies vēl dzi­ļā­kā krī­zē, ne­kā Lat­vi­ja bi­ja pirms pār­is ga­diem. Ja ir pro­blē­mas paš­iem at­zīt un sa­likt vi­su pa plauk­ti­ņiem, būs daudz vieg­lāk un ne­va­ja­dzēs dzī­vot ilū­zi­jās, kā­pēc, pie­mē­ram, lei­šiem ir, bet lat­vie­šiem nav. Viss ir vai­rāk ne­kā vien­ kār­ši. At­liek vi­su sa­rin­dot hro­no­lo­ģis­kā se­cī­bā, un puz­le sa­kār­to­jas pa­ti. Sā­kam ar 1992. ga­du, kad pas­ta­las bi­ja prak­tis­ki vie­ nī­gie spor­ta ap­avi, da­ži tās ie­mai­nī­ja pret «Adi­das» sar­ka­na­jām krie­vu ke­dām. Pat de­viņ­des­mi­to pir­ma­jos ga­dos Lat­vi­jas iz­ la­se ne­bi­ja svēt­nī­ca, pie ku­ras ti­ka rin­do­tas sve­cī­tes. Lai­kā, kad bi­ja «SWH/Bro­cē­ni», priekš­ro­ka ti­ka do­ta bas­ket­bo­la ābe­ces la­sī­ša­nai pie Ame­ri­kas stu­den­tiem. Tas ne­ kas, ka to­brīd lau­ku­ma cen­trā jau bi­ja no­ stā­jies Ar­vīds Sa­bo­nis un ci­ti lie­tu­vie­ši, ku­ri pre­ti­nie­kos ie­rau­dzī­ja ot­ro, tre­šo, var­būt pat piekt­o Lat­vi­jas sa­stā­vu. Pir­mais to­brīd ķem­mē­ja ASV vei­ka­lus. Pār­is ga­du, un di­vi cir­tie­ni ar tru­lu sir­pi pa Lat­vi­jas sim­bo­liem. Vēl pēc pār­is ga­diem pie iz­la­ses klo­ķiem no­lik­tais Igors Mig­li­nieks at­ļau­jas pa­teikt

4

s p o r t a

a v ī z e

uz Ba­da­lo­nu at­brau­ku­ša­jiem lat­vie­šu līdz­ ju­tē­jiem vār­dus, ku­rus la­bāk pa­tu­rēt pie se­vis. Tas bi­ja 1997. ga­dā, kad Spā­ni­jā no­ti­ ka Eiro­pas čem­pio­nāts, un to­reiz brau­kā­ša­ na ap­kārt pa vi­su Eiro­pu ne­bi­ja kļu­vu­si par ik­die­nu. Līdz­ju­tē­ji šo kru­pi ne­no­ri­ja, līdz par vi­ņu pie­de­rī­bu ne pā­rāk ap­tēs­ta­jiem pa­vi­sam ne­sen at­gā­di­nā­ja Kris­taps Val­ters. Ja iz­la­ses cil­vē­ki pub­lis­ki pa­sū­ta sa­vus ska­ tī­tā­jus, nav ne ma­zā­kā ie­mes­la do­māt, ka tas tiks aiz­mirsts. Pē­dē­jie no­ti­ku­mi ir sais­ tī­ti ar jaun­āko lai­ku bas­ket­bo­lu. Ar to lai­ku, kad bi­ja ak­tu­āls «ta­gad vai ne­kad». Vien­lai­ kus ar sap­ņu ko­man­du Rī­gā no­ti­ka ne­lai­ķu aug­šām­cel­ša­na. Uz pār­is die­nām (ga­diem) at­ce­rē­jā­mies, ka reiz bi­ju­si tā­da ko­man­da kā ASK, un ātr­i ap­bē­rē­jām šo māk­slī­go rē­ gu, ku­rā nau­da te­cē­ja kā pa re­ni. Šo­dien ar da­žu ASK die­nu tē­lu pa­lī­dzī­bu no aiz­gā­jē­ jiem ir pie­celts VEF. Smu­kas rek­lā­mas, smu­ ki ār­zem­nie­ki, smu­ki sau­kļi un vis­iem pa priekš­u Ed­gars Jaun­ups. Va­ru ti­kai no­jaust, cik cie­nīts vai nīsts Jaun­ups bi­ja kā po­li­ti­ ķis, ta­ču bas­ket­bo­lā vi­ņa vaigs ir tī­kams ti­kai pa­šam VEF un var­būt vēl kā­dam, kurš reibst no Ed­ga­ra šar­ma. Pā­rē­jā jeb lie­lā­kā da­ļa bas­ket­bo­la sa­bied­rī­bas, cits at­klā­ti, cits pa klu­so, ti­kai pie­klā­jī­bas pēc svei­ci­nās ar šo or­ga­ni­zā­ci­ju, ku­ra iz­tai­sās par vie­nī­ ga­jiem Lat­vi­jas bas­ket­bo­la «go­du, prā­tu un sirds­ap­zi­ņu». Pā­rē­jie  – stā­viet pie ra­ tiem. Pār­la­sot šo no­ti­ku­mu vir­te­ni, šķiet, ka jau­tā­jums par to, kā­pēc mums bas­ket­ bols nav prī­mas sta­tu­sā, nav ak­tu­āls. Diem­ žēl bas­ket­bo­la sa­bied­rī­bā to ne­sa­prot.

Ēriks Strauss

Nedēļas sportisti ALEK­SANDRS SA­MO­ILOVS UN JĀ­NIS ŠMĒ­DIŅŠ Kad plud­ma­les vo­lej­bo­lis­ti pēc Lon­do­nas olim­ pi­ādes vei­ca sa­stā­vu iz­mai­ņas, šķi­ta, ka ne­iz­do­ sies at­kār­tot to pa­šu, kas ti­ka iz­da­rīts pēc Pe­ki­nas spē­lēm. Līdz 2008. ga­dam pa­sau­lē bi­ja ti­kai viens kon­ku­rēt­spē­jīgs plud­ma­les vo­lej­bo­la pār­is, bet pēc tam iz­vei­do­jās jau di­vi. Lon­do­nā Lat­vi­ja ti­ka pār­stā­vē­ta ar mak­si­mā­lo ko­man­du skai­tu, bet ir pa­gā­jis knaps pus­gads, kad pa­sau­lei tiek pie­dā­vā­ti jau trīs pār­i. Bū­tu skais­ti, ja vis­i trīs re­gu­lā­ri spē­lē­tu par god­al­go­ta­jām vie­tām vai ie­kļū­tu la­bā­ko des­ mit­nie­kā, ta­ču bū­tu pā­rāk skais­ti, lai tam no­ti­cē­ tu. Jau tas ir daudz, ka aiz­va­dī­ta­jā ne­dē­ļā «Grand Slam» tur­nī­rā Ar­gen­tī­nā pa­mat­tur­nī­rā at­ra­dās vie­tas vis­iem trim mū­sē­jo du­etiem, pa­lie­li­not var­ bū­tī­bu, ka kāds no vi­ņiem aiz­spē­lē­sies mak­si­mā­li tā­lu, un to iz­da­rī­ja Alek­sandrs Sa­mo­ilovs un Jā­nis Šmē­diņš. Svēt­dien vi­ņiem bi­ja jā­aiz­va­da pus­fi­nāls un fi­nāl­spē­le par pir­mo vai tre­šo vie­tu, ta­ču jau ie­kļū­ša­na la­bā­ko kvar­te­tā ir ap­lie­ci­nā­jums, ka ar «bī­ču» pie mums viss ir vis­la­bā­ka­jā kār­tī­bā. Abiem tas bi­ja ti­kai tre­šais tur­nīrs ša­jā se­zo­nā un iz­cī­nī­to vie­tu līk­ne ir aug­šup­ejo­ša. Di­vos pos­mos Ķī­nā 17. un 9. vie­ta, ta­gad Ar­gen­tī­nā – la­bā­ko čet­ri­nieks.


k a r i k a t ū r a

2 8 . V

– 3 . V I

5


I N TERESA N TI

Te­ni­sa kor­tu kom­plekss, ku­rā no­tiek «French Open», no­saukts Ro­lā­na Ga­ro­sa (attēlā) vār­dā, ku­ram vi­ņa dzī­ves lai­kā ne­bi­ja ne­kā ko­pī­ga ar te­ni­su. Viņš bi­ja Pirm­ā pa­sau­les ka­ra fran­ču li­do­tājs un kļu­va par pir­mo, kurš pār­li­do­ja Vi­dus­jū­ru. Viņš kļu­va par pir­mo pi­lo­tu, kurš iz­vei­do­ja me­hā­nis­mu, ar ku­ru vien­lai­kus var va­dīt lid­ma­šī­nu un šaut.

Cen­trā­lais korts no­saukts bi­ju­šā Fran­ci­jas Te­ni­sa fe­de­rā­ci­jas va­dī­tā­ja Fi­li­pa Šat­rē vār­dā, un tā ie­til­pī­ba ir 15 000 ska­tī­tā­ju vie­tu. Otrs lie­lā­kais korts ar 10 000 ska­tī­tā­ju vie­tām no­saukts le­ģen­dā­rās fran­ču te­ni­sis­tes Su­zan­nas Len­gle­nas vār­dā. Vi­ņa kļu­vu­si par seš­kār­tē­jo «French Open» uz­va­rē­tā­ju vien­spē­lēs un vēl 14 rei­žu uz­va­rē­ju­si du­bult­spē­lēs un jauk­ta­jās du­bult­spē­lēs, kā arī kļu­vu­si par div­kār­tē­jo olim­pis­ko čem­pi­oni.

«French Open»

te­ni­sā 26.05.–09.06., Pa­rī­ze

Il­ga­jā tur­nī­ra vēs­tu­rē bi­ju­ši ti­kai pie­ci ga­dī­ju­mi, kad par vien­spē­ļu čem­pi­onu kļūst ne­iz­sē­tie te­ni­sis­ti. Kā pir­mais bi­ja fran­cū­zis Mar­sels Ber­nārs (1946). 1982. ga­dā to pa­šu iz­da­rī­ja Mats Vī­lan­ders, 1997. ga­dā – Gus­ta­vo Ku­er­tēns, 2004. ga­dā – Gas­tons Gau­di­o (attēlā). Sie­vie­šu tur­nī­rā šāds ga­dī­jums bi­jis ti­kai 1933. ga­dā, kad uz­va­rē­ja Mar­ga­re­ta Skrai­ve­na.

Ar kat­ru ga­du pie­aug prē­mi­ju fonds. Ja 2011. ga­dā par uz­va­ru vien­spē­ļu tur­nī­rā te­ni­sis­ti un te­ni­sis­tes sa­ņē­ma pa 1 200 000 eiro, tad šo­gad gan vī­rie­šu, gan sie­vie­šu vien­spē­ļu čem­pi­oni sa­ņems pa 1 500 000 eiro.

Vis­vai­rāk vī­rie­šu vien­spē­ļu čem­pi­onu ti­tu­lu ir Spā­ni­jai. Bez Na­da­la spā­ņu te­ni­sis­ti vēl as­to­ņas rei­zes uz­va­rē­ju­ši ša­jā tur­nī­rā. Aus­trā­li­jas un ASV te­ni­sis­tiem ir pa 11 ti­tu­liem, Fran­ci­jai un Zvied­ri­jai – pa des­mit. Sie­vie­tēm ār­pus kon­ku­ren­ces ir ASV te­ni­sis­tes, ku­ras iz­cī­nī­ju­šas 27 vien­spē­ļu ti­tu­lus. Ot­ra­jā vie­tā eso­ša­jai Vā­ci­jai ir ti­kai des­mit ti­tu­lu.

6

s p o r t a

Fran­ci­jas at­klā­tā te­ni­sa čem­pio­nā­ta re­kor­dists iz­cī­nī­ta­jās uz­va­rās ir fran­cū­zis Makss Dek­ju­žī (attēlā). Viņš as­to­ņas rei­zes kļu­vis par vien­spē­ļu čem­pi­onu, 14 rei­žu – par du­bult­spē­ļu čem­pi­onu un vēl sep­ti­ņas rei­zes par jauk­to du­bult­spē­ļu uz­va­rē­tā­ju. Tie­sa, vis­as tro­fe­jas iz­cī­nī­tas pa­gā­ju­šā gad­sim­ta sā­ku­mā.

Pir­mais tur­nīrs no­ti­ka 1891. ga­dā, kad tas ti­ka dē­vēts par Fran­ci­jas čem­pio­nā­tu un ta­jā va­rē­ja pie­da­lī­ties ti­kai vie­tē­jie te­ni­sis­ti, kā arī Fran­ci­jas te­ni­sa klu­bu bied­ri. Tur­nīrs ne­gu­va gai­dī­to po­pu­la­ri­tā­ti, ta­ču, sā­kot ar 1925. ga­du, ta­jā va­rē­ja pie­da­lī­ties arī ci­tu val­stu te­ni­sis­ti. Sa­vu­kārt kopš 1968. ga­da, kad sā­kās tā dē­vē­tā At­klā­tā te­ni­sa ēra, tur­nī­rā pie­da­lās arī pro­fe­si­onā­ļi.

Kopš «At­klā­tās te­ni­sa ēras» sā­ku­ma vien­spē­lēs vis­vai­rāk uz­va­ru ir iz­cī­nī­ju­ši Ra­fa­els Na­dals (attēlā) un Kri­sa Ever­te. Abiem ir pa sep­ti­ņiem «French Open» ti­tu­liem, un, ļo­ti ie­spē­jams, ka šo­gad Na­dals pie­vie­nos arī as­to­to. Pē­dē­jos trīs ga­dos tie­ši Na­dals kļu­vis par čem­pi­onu, un arī šo­gad viņš ir gal­ve­nais fa­vo­rīts.

a v ī z e

Er­nes­tam Gul­bim (attēlā) šis būs jau sep­tī­tais «French Open» tur­nīrs. Pa­gai­dām vi­ņa ko­pē­jā bi­lan­ce ir se­šas uz­va­ras un se­ši zau­dē­ju­mi. Veik­smī­gā­kais bi­ja 2008. gads, kad Gul­bis ti­ka līdz pat ce­tur­tdaļ­fi­nā­lam, ku­rā trīs se­tos ar 5–7, 6–7 un 5–7 zau­dē­ja No­vā­kam Džo­ko­vi­čam.

Vī­rie­šu vien­spē­lēs vis­il­gā­kais mačs bi­jis 2004. ga­dā pir­ma­jā kār­tā starp Fab­rī­su San­to­ro un Ar­no Kle­mā­nu. Šīs spē­les il­gums bi­ja se­šas stun­das un 33 mi­nū­tes. Sa­vu­kārt sie­vie­tēm 2010. ga­da kva­li­fi­kā­ci­jas pē­dē­jās kār­tas mačs starp Ku­ru­mi Na­ri un Mo­ni­ku Ni­ku­les­ku – uz­va­rē­tā­jas no­skaid­ro­ša­nai bi­ja ne­pie­cie­ša­mas četr­as stun­das un 42 mi­nū­tes.


v i e d o k l i s

Vai Gul­bis var uz­va­rēt Na­da­lu? Pie­nā­cis ga­da ot­rā «Grand Slam» tur­nī­ra laiks – di­vas ne­dē­ļas te­ni­sa pa­sau­lē ru­nās prak­tis­ki ti­kai par «French Open» cī­ņām. Vēl pirms tā par se­vi at­kal li­cis ru­nāt Er­nests Gul­bis, Ro­mas «Mas­ters» tur­nī­rā kār­tē­jo rei­zi lie­kot ner­vo­zēt Ra­fa­elam Na­da­lam. Tā­pat kā ie­priek­šē­jās spē­lēs viss gan bei­dzās ar spā­ņa tri­um­fu, to­mēr šo­brīd Gul­bi no tri­um­fa pār mā­la ka­ra­li šķir ti­kai pār­is centi­met­ru...

JĀNIS CĪRULIS

Spil­gtais ga­da sā­kums Gul­bja at­bal­stī­tā­jiem li­ka ber­zēt ro­kas, ka Er­ nests tie­šām sāks pil­dīt sa­vus vār­dus par strau­jo do­ša­nos uz TOP 20. Mā­la se­zo­nas pir­mais posms tik žil­bi­nošs nav iz­nā­cis, kaut uz­va­rē­tas 10 no 14  spē­lēm. Ta­ču arī ša­jos četr­os tur­nī­ros (Mon­te­kar­lo, Bar­se­ lo­na, Min­he­ne un Ro­ma) Er­nests tur­pi­nā­jis kā­du diez­gan no­zī­mī­gu tra­dī­ci­ju – te­ni­sis­tiem, ku­ri ran­gā ir ār­pus TOP 20, ATP tur­nī­ros viņš šo­gad nav zau­dē­jis. Gul­bi šo­gad sa­rūg­ti­nā­ju­ši Hu­ans Mar­tins del Pot­ ro, To­mašs Ber­dihs, Hu­ans Mo­na­ko, Mi­lošs Ra­oničs, To­mijs Hāss un Ra­fa­els Na­dals. Pē­dē­jais div­reiz... Na­da­la un Gul­bja spē­les vien­mēr bi­ju­šas sais­to­šas. Dau­dziem at­mi­ ņā no­teik­ti ir vēl abu pirm­ā spē­le 2008. ga­da Vimb­ldo­nā, kad Er­nests uz­va­rē­ja pir­mo se­tu, bet spā­nis trīs nā­ka­mos. Se­tu mā­la ka­ra­lim Gul­bis at­ņē­ma arī 2008. ga­dā Mad­ri­dē, 2010. ga­dā Ro­mā, un ti­kai 2011. ga­dā Do­hā Na­dals uz­va­rē­ja di­vos lī­dzī­gos se­tos. Abu piekt­ā tik­ša­nās rei­ze pie­ nā­ca šo­gad In­di­an­vel­sā. Tie, ku­ri ne­no­žē­lo­ja mie­ga stun­das un pie­cē­lās uz spē­li, re­dzē­ja, ka Er­nests ne­maz ne­res­pek­tē sa­vu sān­cen­si un pel­nī­ti uz­va­rē­ja pir­mo se­tu. Ot­ra­jā spā­nis at­gu­vās, ta­ču ne­vie­nu brī­di ne­va­rē­ja būt 100% pār­lie­ci­nāts par pa­nā­ku­mu ma­čā. Tre­šā se­ta bei­gās Gul­bis bi­ ja di­vu pun­ktu at­tā­lu­mā no tri­um­fa spē­lē, ta­ču pa­li­ka so­ļa at­tā­lu­mā no mač­bum­bas. «Bi­ja jā­uz­var di­vos se­tos,» pēc ma­ča no­tei­ca Gul­bis. Šo­gad Ro­mā Er­nests mā­la ka­ra­lim vis­maz 30 mi­nū­tes li­ka jus­ties kā pe­ra­ma­jam pui­kam. Pir­ma­jā se­tā lat­vie­tis trā­pī­ja gan­drīz vi­su pēc kār­tas, lie­lis­ki ser­vē­ja un bi­ja vie­nas uz­va­rē­tas iz­spē­les at­tā­lu­mā, lai kļū­tu par vie­nu no tiem re­ta­jiem te­ni­sis­tiem, ku­ri Na­da­lu at­stā­ju­ši sau­ sa­jā se­tā uz mā­la se­gu­ma. 6:0 ne­sa­nā­ca, bet 6:1 gan. Ot­ra­jā se­tā Er­nests tur­pi­nā­ja ag­re­sī­vo spē­les sti­lu, ta­ču ne­iz­bē­ga­mi pa­rā­dī­jās kļū­di­ņas, kā re­zul­tā­tā spā­nis at­kal iz­glā­bās. Tre­ša­jā se­tā viss at­kal iz­šķī­rās ga­lot­nē. Gul­bis at­kal bi­ja 40:40 po­zī­ci­jā pie Na­da­la ser­ves, bet šo tik sva­rī­go

iz­spē­li ne­uz­va­rē­ja. Na­da­la at­bil­de se­ko­ja tū­līt, un jau ses­to rei­zi Er­nes­ tam nā­cās ap­sveikt sa­vu pre­ti­nie­ku. In­te­re­san­ti bi­ja te­ni­sis­tu ko­men­tā­ri pēc ma­ča. Gul­bis pa­zi­ņo­ja, ka viņš bi­jis la­bā­kais spē­lē­tājs un zau­dē­jis vien sa­vu kļū­du dēļ. Uz to Na­ dals at­bil­dē­ja ar frā­zi: «La­bā­kais spē­lē­tājs nav tas, kurš sit spē­cī­gāk. La­bā­kais ir tas, kurš at­rod ri­si­nā­ju­mus, kā uz­va­rēt.» Ša­jā ga­dī­ju­mā vai­ rāk gri­bē­tos pie­krist Na­da­lam, ta­ču Gul­bis ir uz pa­rei­zā ce­ļa, mek­lē­jot vei­du, kā pār­spēt spā­ni. Der at­ce­rē­ties, ka tie­ši ar ag­re­sī­vu bez­kom­ pro­mi­sa te­ni­su zviedrs Ro­bins So­der­lings sa­rū­pē­ja Na­da­lam vie­nī­go zau­dē­ju­mu «French Open» tur­nī­ra vēs­tu­rē (2009. ga­dā). Bet uz cie­tā se­gu­ma Na­da­lu pa­kot man­ti­ņas ir aiz­sū­tī­ju­ši vai­rā­ki un tie­ši tā­pat, ne­ bai­do­ties spē­lēt ag­re­sī­vi. Na­da­la pār­spē­ša­na no­teik­ti ne­drīkst būt (un arī ne­kļūs) par Gul­ bja pri­mā­ro mēr­ķi. Vi­ņa pa­rā­dī­tais snie­gums jo­pro­jām liek rau­dzī­ties vis­maz TOP 20 vir­zie­nā. Pirms «French Open» Er­nests ir 27. vie­tā šī ga­da tur­nī­ru ran­gā, tur­klāt iz­lai­žot ga­da pir­mo «Grand Slam» tur­nī­ru. Lai tik­tu starp la­bā­ka­jiem, Gul­bim ir jā­sāk bie­žāk uz­va­rēt div­des­mit­ nie­ka spē­lē­tā­ji. Šo­gad tā­das uz­va­ras bi­ju­šas trīs – pret Jan­ko Tip­sa­re­ vi­ču, An­dre­asu Sep­pi un To­mi­ju Hā­su. Pa­rī­zē jā­liek klāt vēl kā­da – ja ne­no­tiks lie­li brī­nu­mi, tad 2. kār­tā Gul­bim var sa­nākt spē­lēt pret če­hu To­ma­šu Ber­di­hu. Pre­ti­nieks la­bi zi­nāms, sa­vu­laik jau uz­veikts. Jo tā­lāk tur­nī­rā Er­nests tiks, jo vai­rāk aug­stā­kas kla­ses spor­tis­tu būs pre­tī,  – rū­dī­jums cī­ņās pret vi­ņiem var lie­ti no­de­rēt, lai sep­tī­ta­jā tik­ša­nās rei­zē no­lauz­tu arī Na­da­lu. At­bil­dot uz virs­rak­stā uz­do­to jau­tā­ju­mu, ne­šau­bos, ka var un kād­ reiz tas no­tiks. Šo­gad Pa­rī­zē? Die­zin vai, jo abu te­ni­sis­tu ce­ļi var krus­ to­ties ti­kai fi­nā­lā. Tik­ša­na tik tā­lu jau bū­tu pa­tī­kams šoks, par ku­ru šo­brīd pa­sap­ņo­sim. 

2 8 . V

– 3 . V I

7


TE N ISS

Gul­bja gai­šie un Virsraksts ga­di Pa­rī­zē mazāks JĀ­NIS CĪ­RU­LIS

Sā­cies 2013. ga­da «French Open» te­ni­sa tur­nīrs. Mū­su Er­nes­tam Gul­bim tur­nī­ra pir­ma­jā kār­tā jā­tie­kas ar bra­zī­lie­ti Ro­že­ri­u Dut­ra Sil­vu (ie­spē­jams, šis mačs jau no­slē­dzies). Lat­vie­tim šis ir sep­tī­tais starts Pa­rī­zē. Dau­dziem sep­ti­ņi ir lai­mī­gais skait­lis, bet mēs šo­reiz ap­ska­tī­sim, kā­di bi­ju­ši ie­priek­šē­jie se­ši Gul­bja iz­nā­cie­ni «Ro­land Gar­ros» kor­tos. Ska­ļā de­bi­ja un 19 ga­dos sa­snieg­tais ce­tur­tdaļ­fi­nāls

«French Open» tur­nī­rā Gul­bis de­bi­tē­ja 2007. ga­dā 18 ga­du ve­cu­mā. Lat­ vie­tis jau bi­ja pa­ma­nī­jies ie­kļūt ran­ga pir­ma­jā sim­tā, tā­pēc uz­reiz ti­ka spē­lēts pa­mat­tur­nī­rā. Iz­lo­ze to­reiz ne­šķi­ta pā­rāk ro­žai­na, jo jau pir­ma­jā kār­tā bi­ja jā­spē­lē pret la­bi zi­nā­mo bri­tu Ti­mu Hen­ma­nu, kurš 2004. ga­dā ša­jā tur­nī­rā bi­ja ti­cis līdz pus­fi­nā­lam. Ne­kā­du res­pek­tu pret kād­rei­zē­jo pa­sau­les ce­tur­to nu­ mu­ru (to­brīd 53.) Er­nests ne­iz­rā­dī­ja, sa­kau­jot bri­tu ar 6:4, 6:3, 6:2. Hen­ma­nam tas bi­ja pē­dē­jais starts Pa­rī­zē.

2. kār­tā Gul­bja opo­nents bi­ja spā­nis Al­berts Mon­tan­jess (to­brīd ATP 50.), kurš at­šķi­rī­bā no bri­ta bi­ja ti­pisks mā­la se­gu­ma spe­ci­ālists. Spē­les ie­va­dā Gul­bis ne­kā­di ne­spē­ja pie­rast pie spā­ņa spē­les sti­la un ka­pi­tu­lē­ja pir­ ma­jos di­vos se­tos (1:6, 2:6), ta­ču tre­ša­jā bei­dzot pār­ņē­ma ini­ci­atī­vu un sa­grā­va pre­ti­nie­ku ar 6:1. Va­dī­bā lat­vie­tis bi­ja arī ce­tur­ta­jā se­tā, ta­ču vi­su iz­jau­ca lie­tus. Vē­lāk, at­sā­ko­ties spē­lei, kriet­ni pie­re­dzē­ju­šā­kais spā­nis at­gu­vās, aiz­cī­nī­jās līdz taib­rei­kam un bi­ja ne­daudz veik­smī­gāks – 7:6(3). Ne­rau­go­ties uz šo zau­dē­ju­ mu, ne­vie­nam ne­cē­lās ro­ka (vai mē­le) Gul­bja de­bi­ju no­dē­vēt par ne­iz­de­vu­šos. 2008. ga­dā Gul­bis vairs ne­bi­ja ne­zi­nā­mais te­ni­sa ap­rin­dās, īpa­ši tā­pēc, ka ie­priek­šē­jā ga­da ru­de­nī­ja bi­ja no­rī­bi­nā­jis «US Open» kor­tus (4. kār­ta). Rei­tin­ga vie­ta gan īpa­ši ne­bi­ja mai­nī­ju­sies, tā­pēc daudz kas bi­ja at­ka­ rīgs no iz­lo­zes. Tā Er­nes­tam mu­gu­ru ne­uz­grie­za. 1. kār­tā pre­ti­nie­kos stā­jās kva­ li­fi­kā­ci­ju pār­va­rē­ju­šais vā­cie­tis Si­mons Gro­ils, ku­ram ne­ti­ka do­ti ne­kā­di va­ri­an­ ti – 6:4, 6:0, 6:4. Ot­rais pre­ti­nieks bi­ja tā brī­ža ran­ga 8. nu­murs, ame­ri­kā­nis Džeimss Bleiks. Ame­ri­kā­ņiem Eiro­pas sar­ka­nais māls ne­kad nav pā­rāk pa­ti­cis, tas sa­kāms arī par Blei­ku, to­mēr pirms spē­les Gul­bi par fa­vo­rī­tu ne­viens ne­sa­uca. Spē­le iz­nā­ca ļo­ti sais­to­ša un li­ka pie­lipt pie TV ek­rā­niem vai­rā­ku­mam Lat­vi­jas spor­ta fa­nu. Gul­bis uz­var taib­rei­ku, Bleiks at­bild ar uz­va­rē­tu ot­ro se­tu. Tre­šā se­ ta iz­ska­ņā lat­vie­tis lie­dza pre­ti­nei­kam no­nākt līdz taib­rei­kam, bet ce­tur­ta­jā iz­ šķi­ro­šo pār­sva­ru ie­gu­va jau se­ta vi­dū. Skais­ta uz­va­ra ar 7:6(2), 3:6, 7:5, 6:3. Tre­šais pre­ti­nieks ļo­ti mī­lē­ja spē­lēt uz mā­la se­gu­ma – pie­re­dzē­ju­šais Ek­ va­do­ras pār­stā­vis Ni­ko­lass La­pen­ti, kurš bi­ja zi­nāms kā sīksts un ne­pie­ kā­pīgs pre­ti­nieks. Pro­gno­zēs Gul­bim ne­kas viegls ne­ti­ka so­līts, bet iz­nā­ca pār­ lie­ci­nošs pa­nā­kums tri­jos se­tos (6:3, 7:5, 6:2). 4. kār­tā Gul­bis va­rē­ja iz­bau­dīt to,

8

s p o r t a

a v ī z e

kā ir spē­lēt pret mā­ji­nie­ku ska­ļu tri­bī­ņu priekš­ā. Mačs pret krei­li Mi­ke­lu Lod­rā no­ti­ka «Su­zan­ne Len­glen» kor­tā (otrs no­zī­mī­gā­kais), ta­ču Er­nests no­de­mons­ trē­ja ne­ti­ca­mu no­svēr­tī­bu – ot­ro cī­ņu pēc kār­tas ne­ti­ka zau­dēts ne sets (6:4, 7:6(4), 6:3) un sa­sniegts la­bā­ko as­toņ­nieks. Te­ni­sa svēt­ki bi­ja jā­tur­pi­na pret tur­nī­ra tre­šo nu­mu­ru, jau­nī­bas die­nu pa­zi­ņu No­va­ku Džo­ko­vi­ču no Ser­bi­jas, kurš to­laik jau bi­ja ran­ga tre­ša­jā vie­tā. La­bu snie­gu­mu Er­nests de­mon­strē­ja arī ša­jā spē­lē, to­mēr uz­va­rai ar to bi­ja par maz – 5:7, 6:7(3), 5:7. Pēc ma­ča viņš pa­tei­ca to, ko re­dzē­ja vis­a pa­sau­le: «Bi­ju tur­pat līdz­ās..»

Gads 2007. 2007. 2008. 2008. 2008. 2008. 2008. 2009. 2009. 2010. 2011. 2012.

Er­nes­ta Gul­bja 12 ma­či «French Open» tur­nī­rā

Kār­ta 1. kār­ta 2. kār­ta 1. kār­ta 2. kār­ta 3. kār­ta 4. kār­ta ¼ fi­nāls 1. kār­ta 2. kār­ta 1. kār­ta 1. kār­ta 1. kār­ta

Pre­ti­nieks Tims Hen­mans (Liel­bri­tā­ni­ja) Al­berts Mon­tan­jess (Spā­ni­ja) Si­mons Gro­ils (Vā­ci­ja) Džeimss Bleiks (ASV) Ni­ko­lass La­pen­ti (Ek­va­do­ra) Mi­kels Lod­rā (Fran­ci­ja) No­vaks Džo­ko­vičs (Ser­bi­ja) Sems Kve­rijs (ASV) Ni­ko­lass Al­mag­ro (Spā­ni­ja) Žil­jēns Be­ne­to (Fran­ci­ja) Blažs Kav­čičs (Slo­vē­ni­ja) Mi­hails Ku­kuš­kins (Ka­zah­stā­na)

Re­zul­tāts 6:4 6:3 6:2 1:6 2:6 6:1 6:7(3) 6:4 6:0 6:4 7:6(2) 3:6 7:5 6:3 6:3 7:5 6:2 6:4 7:6(4) 6:3 5:7 6:7(3) 5:7 7:6(1) 6:1 3:6 6:1 7:6(4) 6:7(5) 3:6 2:6 4:6 2:6 0:1 1:6 4:6 2:6 4:6 6:7(4) 7:5 6:2 4:6


tum­šie

No 2. kār­tas lās­ta līdz sa­vai­no­ju­mam un 1. kār­tas fi­as­ko

Lai arī pēc 2008. ga­da «French Open» Gul­bim dau­dzi pa­re­dzē­ja ātr­u ie­ kļū­ša­nu TOP 10, to­mēr tā ne­no­ti­ka. Sā­kot ar 2008. ga­da ot­ro pus­i, viņš «sa­sli­ma» ar ot­rās kār­tas sim­pto­mu, ne­spē­jot tikt tā­lāk par to. Iden­tis­ka si­tu­āci­ ja iz­vei­do­jās arī 2009. ga­da «French Open». 1. kār­tā lat­vie­tim ie­lo­zē­ja ame­ri­kā­ni Se­mu Kve­ri­ju, kurš ti­ka uz­veikts diez­gan dro­ši – 7:6(1), 6:1, 3:6, 6:1, bet nā­ka­ ma­jā spē­lē pre­ti­nie­kos stā­jās uz mā­la at­zīs­ta­mi spē­lē­jo­šais spā­nis Ni­ko­lass Al­ mag­ro (to­brīd ATP ran­ga 34. vie­ta). Pir­mo se­tu Er­nests uz­va­rē­ja sa­sprin­gtā taib­rei­kā, bet ot­ro lī­dzī­gā cī­ņā zau­dē­ja. Iz­šķi­rošs iz­rā­dī­jās tre­šā se­ta vi­dus, kad ne­sa­kri­ta Er­nes­ta un ma­ča ar­bit­ra lē­mu­mi par to, vai bum­bi­ņa bi­ju­si lau­ku­mā. Lat­vie­tis sa­ner­vo­zē­jās, zau­dē­ja gei­mu, bet gal­ve­nais – pār­lie­cī­bu. Līdz ar to ne­ veik­sme arī ma­čā ar 7:6(4), 6:7(5), 3:6, 2:6. Jā­pie­min, ka sa­vu 2. kār­tas lās­tu mū­ su te­ni­sists lau­za ti­kai šā ga­da no­ga­lē. 2010. gads Gul­bim bi­ja ie­sā­cies fan­tas­tis­ki. Del­rej­bī­čā viņš bi­ja iz­cī­nī­jis pir­mo ATP vien­spē­ļu ti­tu­lu kar­je­rā, bet Eiro­pas mā­la se­zo­nā pār­stei­dzis vēl vai­rāk. Vis­pirms ce­tur­tdaļ­fi­nāls Bar­se­lo­nā, pēc tam fan­tas­tisks starts Ro­mas «mās­te­rī», kur pir­mo (un līdz šim vie­nī­go) rei­zi kar­je­rā ap­spē­lēts Ro­džers Fe­de­ rers, bet vē­lāk pus­fi­nā­lā pa­ņemts arī sets pret mā­la ka­ra­li Ra­fa­elu Na­da­lu. Līdz ce­tur­tdaļ­fi­nā­lam Er­nests ti­ka arī Mad­ri­dē, kas ran­gā ļā­va ie­lauz­ties pir­ma­jā trīs­ des­mit­nie­kā un pir­mo rei­zi ie­gūt iz­lik­tā spor­tis­ta sta­tu­su kā­dā no «Grand Slam» tur­nī­riem.

Pirms tur­nī­ra buk­mei­ke­ri Gul­bi pie­skai­tī­ja pie TOP 10 fa­vo­rī­tiem cī­ņā par ti­tu­lu, bet jau 1. kār­tā lat­vie­tim ne­pa­vei­cās ar iz­lo­zi – pre­ti­nie­kos ti­ ka viens no spē­cī­gā­ka­jiem ne­iz­lik­ta­jiem te­ni­sis­tiem, fran­cū­zis Žil­jēns Be­ne­to (ATP 38.). Spē­le starp abiem spor­tis­tiem no­ri­si­nā­jās jau tur­nī­ra pir­ma­jā die­nā

(svēt­dien), un Gul­bja at­bal­stī­tā­jiem prie­ka bi­ja maz. Ner­vo­zā pir­ma­jā se­tā veik­ smī­gāks bi­ja Be­ne­to, bet ot­rā se­ta vi­dū Gul­bis gu­va kā­jas sa­vai­no­ju­mu. Šo se­tu lat­vie­tis pa­bei­dza, bet tre­šā sā­ku­mā no­lē­ma vairs ne­mo­cī­ties – 4:6, 2:6, 0:1. Gū­ tais sa­vai­no­jums – la­bās kā­jas mus­ku­ļa plī­sums – iz­rā­dī­jās pie­tie­ka­mi no­pietns, lai Gul­bis bez te­ni­sa bū­tu spiests iz­tikt vēl vai­rā­kus mē­ne­šus. 2011. ga­da pirm­ā pus­e Gul­bim ne tu­vu ne­bi­ja tik veik­smī­ga kā pirms ga­da. Tre­ne­ru mai­ņas, da­žā­das ve­se­lī­bas lik­stas bi­ja lat­vie­ti no­ve­du­šas no pa­nā­ku­mu ta­kas. Pirms Pa­rī­zes bi­lan­ce uz mā­la bi­ja 3–3, tur­klāt iz­lo­ze šo­reiz diez­gan veik­smī­ga – ran­gā zem­āk eso­šais slo­vē­nis Blažs Kav­čičs. Ta­ču spē­le iz­ vēr­tās ļo­ti slik­ta. Vē­jai­nos ap­stāk­ļos Gul­bis ne­spē­ja no­spē­lēt pre­cī­zu uz­bru­ku­ ma te­ni­su un pie­ļā­va ļo­ti daudz kļū­du. Augu­mā ne­lie­la­jam slo­vē­nim iz­de­vās at­sist lie­lā­ko da­ļu Gul­bja rai­dī­to bum­bi­ņu, sa­rū­pē­jot lat­vie­tim itin kaun­pil­nu sa­kā­vi – 6:1, 6:4, 6:2. Bez īpa­šām ce­rī­bām un mēr­ķiem ti­ka sa­gai­dīts arī pēr­nā ga­da starts «Ro­land Gar­ros» kor­tos. Ran­gā lat­vie­tis jau bi­ja at­kri­tis uz pirm­ā sim­ta bei­gām un pirms tam bez īpa­šiem pa­nā­ku­miem spē­lē­jis pat «Chal­len­ger» tur­ nī­ros, ne­vis «Mas­ters» sa­cen­sī­bās. Iz­lo­ze at­kal ne­bi­ja tā ne­pa­tei­cī­gā­kā, ta­ču tā­ lāk par pir­mo kār­tu Gul­bis ne­ti­ka. Spē­le pret Ka­zah­stā­nas pār­stā­vi Mi­hai­lu Ku­ kuš­ki­nu gan iz­nā­ca pie­tie­ka­mi ami­zan­ta. Er­nests zau­dē­ja gan pir­mo se­tu, gan ot­ro, bet tre­ša­jā no­kļu­va 1:5 po­zī­ci­jā. Ša­jā brī­dī ser­vē­ja pre­ti­nieks, ta­ču pat no 40:0 po­zī­ci­jas ne­spē­ja pie­likt spē­lei pun­ktu. At­spē­lē­jot četr­as mač­bum­bas, Gul­ bis ne­ti­ca­mā vei­dā iz­glā­ba tre­šo se­tu un pār­ņē­ma spē­les ini­ci­atī­vu sa­vās ro­kās. Ce­tur­tais sets ti­ka uz­va­rēts ļo­ti pār­li­ci­no­ši un arī piekt­ajā ie­gūts brei­ka pār­ svars. Ie­spē­ja­ma­jai uz­va­rai gan ti­ka no­ti­cēts pā­rāk ātr­i – ka­zahs at­ra­da pē­dē­jos spē­kus un ti­ka pie uz­va­ras ar 6:4, 7:6(4), 5:7, 2:6, 6:4. Tre­šo ga­du pēc kār­tas no Pa­rī­zes Gul­bis aiz­brau­ca bez uz­va­rām.

2 8 . V

– 3 . V I

9


10ka­ra­ļi TE N ISS

mā­la se­gu­ma

ĒRIKS STRAUSS

Svēt­dien Pa­rī­zē sā­kās se­zo­nas ot­rais «Grand Slam» tur­nīrs te­ni­sā «French Open». Fran­ci­jas at­klā­tais te­ni­sa čem­pio­nāts ir īpašs. Tas ir vie­nī­gais «Grand Slam» tur­nīrs, kurš tiek aiz­va­dīts uz mā­la se­gu­ma lau­ku­miem. Kad ir ru­na par šiem lau­ku­miem, pē­dē­jos ga­dos pirm­ā aso­ci­āci­ja ir – Ra­fa­els Na­dals, kurš tie­ši uz šiem se­gu­miem iz­cī­na lau­vas tie­su sa­vu uz­va­ru, ie­skai­tot pē­dē­jos trīs «French Open». Ta­ču Na­dals nav vie­nī­gais te­ni­sists, kurš saim­nie­ko­jis mā­la kor­tos. Ag­rā­ka­jos ga­dos bi­ju­ši arī ci­ti, ku­ru uz­va­ru sē­ri­jas un iz­cī­nī­to tro­fe­ju skaits nav ma­zāk ie­spai­dīgs.

10

s p o r t a

a v ī z e


Kri­sa Ever­te

Tur­nī­ri uz mā­la se­gu­ma

Ja Na­dals ir ka­ra­lis, tad Ever­te – ka­ra­lie­ne! Pat Na­ da­la sa­snieg­tais no­bāl uz Ever­tes ie­spē­tā. Pie­tiek pie­ mi­nēt vi­ņas 125 pēc kār­tas uz­va­rē­tās spē­les, lai Ever­ti no­sauk­tu par vi­su lai­ku iz­ci­ lā­ko te­ni­sis­ti pa­sau­lē uz mā­la se­gu­miem. Ne ti­kai starp sie­ vie­tēm, bet te­ni­sā vis­pār. Šo uz­va­ru sē­ri­ju Ever­te sa­snie­ dza lai­ ka pos­ mā no 1973. līdz 1979. ga­dam, un tas ir ab­so­lū­tais te­ni­sa re­kords. Tā­ pat Ever­tei ir vis­vai­rāk uz­va­ ru šī se­gu­ma lau­ku­mos – 312 (ti­kai 20 zau­dē­ju­mi). Viens Ever­tes re­kords ir mats ma­ tā kā Na­da­lam – arī vi­ņa ir sep­tiņ­kār­tē­jā «French Open» čem­pi­one. Na­da­lam jau šo­ gad ir vi­sas ie­spē­jas tikt pie as­to­tā, ka­mēr Ever­tei šā­das ie­spē­jas vairs ne­būs.

«Grand Slam»

«French Open» (Pa­rī­ze)

«ATP Mas­ters 1000»

«Mas­ters Se­ries Mon­te Car­lo» (Mon­te­kar­lo) «Mas­ters Se­ries Mad­rid» (Mad­ri­de) «In­ter­na­zi­ona­li BNL d’I­ta­li­a» (Ro­ma)

«ATP World To­ur 500»

«Abier­to Mexicano Tel­cel» (Aka­pul­ko) «In­ter­na­ti­onal Ger­man Open» (Ham­bur­ga) «Tor­ne­o Go­do» (Bar­se­lo­na)

«ATP World To­ur 250»

«VTR Open» (San­tja­go) «Co­pa Telmax» (Bu­eno­sai­re­sa) «Bra­sil Open» (Sa­npau­lo) «GP has­san II» (Ka­sab­lan­ka) «Es­to­ril Open» (Eš­to­ri­la) «BMW Open» (Min­he­ne) «Ser­bi­a Open» (Bel­gra­da) «Ni­ce Open» (Ni­ca) «Swedish Open» (Bas­ta­de) «Mer­ce­des Cup» (Štut­gar­te) «Al­li­anz Suis­se Open» (Gšta­da) «Cro­ati­a Open» (Uma­ga) «Open Ro­ma­ni­a» (Bu­ka­res­te)

Gi­ler­mo Vi­lass

Ar­gen­tī­nie­tis ti­kai vie­nu rei­zi kar­je­rā ir kļu­vis par Fran­ci­jas at­klā­tā tur­nī­ra čem­pi­onu, un tas no­ti­ka 1977. ga­dā. Ja reiz ti­kai viens «Grand Slam» ti­tuls, tad kāds viņš ir ka­ra­lis? Ir, un kāds vēl! Vi­ņam pie­der re­ kords, ku­ru būs grū­ti pār­spēt pat pa­šam Na­da­lam. Vi­lass mā­la se­gu­ma kor­tos aiz­va­dī­ja tur­pat 800 spē­ļu un iz­cī­nī­ja 631 uz­va­ru, zau­dē­jot ti­kai 158. Bla­kus vie­nī­ga­jam «French Open» ti­tu­lam ir pie­lie­ka­mas 45 ci­ tas uz­va­ras tur­nī­ros uz šī se­gu­ma. Ko­pā – 46 ti­tu­li, kas arī ir re­kords. Līdz brī­dim, kad kor­tos ne­bi­ja pa­rā­dī­jies Na­dals, Vi­la­sam reiz iz­de­vās 53 pēc kār­tas iz­cī­nī­to uz­va­ru sē­ri­ja. Arī tas to­brīd bi­ja re­kords.

Ra­fa­els Na­dals

Ka­ra­lis! Tie­ši vi­ņam ir pie­dē­vēts šis god­pil­nais no­sau­kums – mā­la se­gu­ma ka­ra­lis! Un ne­vie­nā zi­ņā tas nav pār­spī­lēts. Kad 2005. ga­dā Na­dals pir­mo rei­zi kļu­va par «French Open» čem­pi­onu, bi­ja grū­ti ie­ do­mā­ties, ka līdz vi­ņa pir­ma­jam un pa­gai­dām arī vie­nī­ga­jam zau­dē­ ju­mam ša­jā tur­nī­rā būs jā­gai­da čet­ri ga­di. Vie­nī­gais zau­dē­jums pie­ dzī­vots 2009. ga­da ce­tur­ta­jā kār­tā ma­čā pret Ro­bi­nu Sē­der­lin­gu. Pa­ gā­ju­ša­jā ga­dā kār­tē­jo rei­zi uz­va­rot Pa­rī­zē, Na­dals la­bo­ja Bor­ga re­kor­ du – sep­ti­ņi šī tur­nī­ra ti­tu­li. Kar­je­ras lai­kā Na­da­lam bi­ju­ši 43 fi­nā­li uz šī se­gu­ma lau­ku­miem un uz­va­rē­ti 38. Lai­kā no 2005. līdz 2007. ga­dam Na­dals uz­va­rē­jis 81 spē­li pēc kār­tas, bet ko­pē­jā bi­lan­ce ir ne­ti­ca­ma – 285 uz­va­ras un ti­kai 21 zau­dē­jums.

Šte­fi­ja Grā­fa

Vie­na no pa­sau­les la­bā­ka­jām te­ni­sis­tēm ne­kad nav slē­pu­si, ka vi­ņas ne­pa­ro­cī­gā­kais se­gums esot tie­ši mā­la lau­ku­mi, ta­ču tro­fe­ ju sa­raksts lie­ci­na pa­vi­sam ko ci­tu. Šte­fi­ja ir se­šas rei­zes uz­va­rē­ju­si «French Open», un ej nu pie­rā­di pre­tē­jo, ka vi­ņai šie lau­ku­mi ir ne­pa­ro­cī­gi. Grā­fa Pa­rī­zē vēl spē­lē­ju­si trīs fi­nā­los. Pē­dē­jais ti­tuls iz­cī­ nīts 1999. ga­dā, kad fi­nā­lā ti­ka uz­va­rē­ta to­brī­dē­jā WTA ran­ga lī­de­re Mar­ti­na Hin­gi­sa. Ko­pē­jā spē­ļu bi­lan­ce uz mā­la kor­tiem – 273 uz­va­ ras un 30 zau­dē­ju­mi. Ie­spai­dī­gā­ka sta­tis­ti­ka ir ti­kai Kri­sai Ever­tei.

Vis­vai­rāk ATP ti­tu­lu uz mā­la se­gu­ma

1. Gi­ler­mo Vi­lass (Ar­gen­tī­na) 2. Ra­fa­els Na­dals (Spā­ni­ja) 3. To­mass Mus­ters (Aus­tri­ja) 4. Bjorns Borgs (Zvied­ri­ja) 5. Ma­nu­els Oran­tess (Spā­ni­ja) 5. Ivans Lendls (ASV)

46 41 40 30 28 28

7. Il­je Nas­ta­se (Ru­mā­ni­ja) 8. Ho­sē Luiss Klerks (Ar­gen­tī­na) 9. Mats Vī­lan­ders (Zvied­ri­ja) 10. An­dress Go­mess (Ek­va­do­ra) 10. Kar­loss Mo­ija (Spā­ni­ja)

2 8 . V

– 3 . V I

11

24 21 20 16 16


TE N ISS

Gus­ta­vo Ku­er­tēns

Bra­zī­li­jā dzi­mu­šais Ku­er­tēns sa­vā lai­kā bi­ja kļu­vis par Pa­rī­zes pub­ li­kas fa­vo­rī­tu. Par «French Open» čem­pi­onu viņš ir kļu­vis trīs rei­zes (1997, 2000, 2001). Uz mā­la se­gu­ma kor­tiem viņš iz­cī­nī­jis 14 ATP tur­ nī­ru ti­tu­lus, bet bi­lan­ce uz šiem se­gu­miem ir ga­na ie­spai­dī­ga – 70% spē­ļu viņš ir uz­va­rē­jis. Pēc pē­dē­jās uz­va­ras «French Open» 2001. ga­dā Ku­er­tēns kā pa­tei­cī­bā par ska­tī­tā­ju mī­les­tī­bu uz vi­ņu se­gu­ma uz­zī­mē­ja sir­di.

Bjerns Borgs

Te­ni­sa sa­bied­rī­bā vi­ņam bi­ja ie­sau­ka – mā­la se­gu­ma lau­ku­mu ma­šī­na, ku­ram pa­tīk ko­lek­ci­onēt «French Open» ti­tu­lus. Kar­je­rā viņš se­šas rei­zes uz­va­rē­jis Pa­rī­zē, ie­skai­tot četr­us ga­dus pēc kār­tas lai­kā no 1978. līdz 1981. ga­dam. Bor­gam ir ot­ra la­bā­kā uz­va­rē­to un zau­dē­to spē­ļu at­tie­cī­ba – 86,3% (271 uz­va­ra un 42 zau­dē­ju­mi). Lai­ka pos­mā no 1977. līdz 1979. ga­dam Bor­gam bi­ja pa kau­lam aiz­va­dīt 46 ne­zau­dē­to spē­ļu sē­ri­ju.

Mo­ni­ka Se­le­ša

Par Se­le­šu kā par po­ten­ci­ālo šī se­gu­ma ka­ra­lie­ni sā­ka ru­nāt 1990. ga­dā, kad vi­ņa sa­vu pir­mo «Grand Slam» ti­tu­lu iz­cī­nī­ja tie­ši «French Open». Pēc ga­da un vēl pēc vie­na ga­da Se­le­ša iz­cī­nī­ja arī ot­ro un tre­šo Fran­ci­jas čem­pi­ones ti­tu­lu. To­brīd Mo­ni­ka bi­ja vie­nī­gā, ku­rai tas iz­de­vies trīs ga­dus pēc kār­tas (vē­lāk to pa­šu iz­da­rī­ja Žus­tī­ne Eni­na). Se­le­šas ko­pē­jā sta­tis­ti­ka uz mā­la lau­ku­miem ir ie­spai­dī­ga – 142 uz­va­ ras un ti­kai 25 zau­dē­ju­mi, bet 1992. ga­da «French Open» fi­nāls pret Šte­fi­ju Grā­fu jo­pro­jām tiek uz­ska­tīts par vie­nu no dra­ma­tis­kā­ka­jiem un emo­ci­onā­lā­ka­jiem fi­nā­liem tur­nī­ra vēs­tu­rē.

Aran­ta Sa­nče­sa-Vi­ka­ri­o

Spā­nie­tes iz­ci­lie fi­zis­kie rā­dī­tā­ji bi­ja tie­ši pie­mē­ro­ti spē­lē­ša­nai uz mā­la se­gu­ma. Sa­nče­su-Vi­ka­ri­o va­rē­tu sa­lī­dzi­nāt ar Na­da­lu, jo vi­ņa cī­nās par kat­ru bum­bu, par kat­ru pun­ktu un ir ne­no­gur­di­nā­ma. Sa­nče­sai-Vi­ka­ri­o ir vis­vai­rāk uz­va­rē­to spē­ļu uz šī se­gu­ma – 342. Tā­pat vi­ņas kon­tā ir trīs «French Open» vien­spē­ļu čem­pi­ones ti­tu­li. Pē­dē­jais no tiem iz­cī­nīts 1998. ga­dā jeb četr­us ga­dus pēc ie­priek­ šē­jā tri­um­fa.

12

s p o r t a

a v ī z e


To­mass Mus­ters

Aus­trie­tis kar­je­ras lai­kā iz­cī­nī­ja uz­va­ras 44 ATP vien­spē­ļu tur­nī­ros un 40 no tiem – tie­ši uz mā­la se­gu­ma. Vie­nu rei­zi kļu­vis arī par «French Open» čem­pi­onu, un tas bi­ja 1995. ga­dā. Šis gads vi­ņa kar­je­rā bi­ja īpašs ar to, ka uz­va­ra ti­ka gū­ta 40 spē­lēs pēc kār­tas, bet nā­ka­mā mā­la se­gu­ma uz­va­ru sē­ri­ja bi­ja 38 uz­va­ras pēc kār­tas. Vi­ņa ko­pē­jā sta­tis­ti­ka uz mā­la kor­tiem 1995.–1996. ga­da se­zo­nās bi­ja ie­spai­dī­ga – 111 uz­va­ras un ti­kai 5 zau­ dē­ju­mi. Ko­pu­mā Mus­ters un mā­la kor­tos iz­cī­nī­jis 422 uz­va­ras. Vai­rāk uz­va­ru ir ti­kai Gi­ler­mo Vi­la­sam un Ma­nu­elam Oran­te­sam.

Vis­vai­rāk uz­va­rē­to spē­ļu uz mā­la se­gu­ma

1. Gi­ler­mo Vi­lass (Ar­gen­tī­na) 2. Ma­nu­els Oran­tes (Spā­ni­ja) 3. To­mass Mus­ters (Aus­tri­ja) 4. Ho­sē Igu­eras (Spā­ni­ja) 5. Edijs Dibss (ASV) 6. Kar­loss Mo­ija (Spā­ni­ja) 7. Ivans Lendls (ASV) 8. An­dress Go­mess (Ek­va­do­ra) 9. Ho­sē Luiss Klerks (Ar­gen­tī­na) 10. Emi­li­o Sa­nčess (Spā­ni­ja)

627 454 422 375 361 337 329 322 301 298

1. Aran­ta Sa­nče­sa-Vi­ka­ri­o (Spā­ni­ja) 2. Kri­sa Ever­te (ASV) 3. Kon­či­ta Mar­ti­ne­sa (Spā­ni­ja) 4. Šte­fi­ja Grā­fa (Vā­ci­ja) 5. San­dra Se­čī­ni (Itā­li­ja) 6. Pe­ti­ja Šnī­de­re (Švei­ce) 7. Mar­ti­na Nav­ra­ti­lo­va (ASV) 8. Gab­rie­la Sa­ba­tī­ni (Ar­gen­tī­na) 9. Ana­bel­la Me­di­na (Spā­ni­ja) 10. Mē­ri­ja Pīr­sa (Fran­ci­ja)

342 312 294 273 240 222 201 196 185 173

1. Gi­ler­mo Vi­lass (Ar­gen­tī­na) 2. Ro­džers Fe­de­rers (Švei­ce) 3. Ivans Lendls (ASV) 4. Ra­fa­els Na­dals (Spā­ni­ja) 5. An­drē Aga­si (ASV) 6. Bjorns Borgs (Zvied­ri­ja) 7. Mats Vī­lan­ders (Zvied­ri­ja) 8. Ja­niks No­ā (Fran­ci­ja) 8. Dži­mijs Ko­nors (ASV) 8. Džims Kur­jē (ASV)

58 54 53 52 51 49 47 40 40 40

1. Šte­fi­ja Grā­fa (Vā­ci­ja) 2. Kri­sa Ever­te (ASV) 3. Aran­ta Sa­nče­sa-Vi­ka­ri­o (Spā­ni­ja) 4. Kon­či­ta Mar­ti­ne­sa (Spā­ni­ja) 5. Mo­ni­ka Se­le­ša (ASV) 6. Mar­ti­na Nav­ra­ti­lo­va (ASV) 7. Gab­rie­la Sa­ba­tī­ni (Ar­gen­tī­na) 8. Ve­nu­sa Vil­jam­sa (ASV) 9. Dže­ni­fe­ra Kap­ri­ati (ASV) 9. Se­rē­na Vil­jam­sa (ASV)

84 72 72 62 54 53 42 41 39 39

Vis­vai­rāk uz­va­rē­to spē­ļu «French Open»

Žus­tī­ne Eni­na

Augu­mā ne­lie­lā beļ­ģie­te Pa­rī­zes iz­smal­ci­ nā­to pub­li­ku bi­ja ie­ka­ro­ju­si ar sa­vu spē­les sti­ lu, ku­rā jā­iz­ceļ daudz­pu­sī­ba, gra­ci­ozā pār­vie­ to­ša­nās pa lau­ku­mu... Eni­na pir­mo rei­zi par «French Open» čem­pi­oni kļu­va 2003. ga­dā, kad pa ce­ļam uz fi­nā­lu pie­vei­ca Se­rē­nu Vil­ jam­su, ku­rai zau­dē­jums no­zī­mē­ja pār­traukt 33 pēc kār­tas iz­cī­nī­to uz­va­ru sē­ri­ju «Grand Slam» tur­nī­ros. Vēl trīs ti­tu­lus Eni­na iz­cī­nī­ ja no 2005. līdz 2007. ga­dam. Sa­vas kar­je­ras augst­āka­jā pun­ktā vi­ņa prak­tis­ki bi­ja «French Open» pri­ma­don­na un lai­kā no 2005. līdz 2010. ga­dam uz­va­rē­ja 40 se­tos pēc kār­tas. Kar­ je­ras lai­kā mā­la kor­tos Eni­na iz­cī­nī­ju­si 130 uz­ va­ras un ti­kai 22 ma­čos zau­dē­ju­si. Vai­rāk uz­va­ru ir ti­kai Kri­sai Ever­tei un Šte­fi­jai Grā­fai.

2 8 . V

– 3 . V I

13


H OKEJS

Ne足de足r朝gs

14

s p o r t a

a v 朝 z e


Lat­vi­jas ho­ke­jam. And­ rejs Ma­ti­cins JĀ­NIS MA­TU­LIS

Jan­vā­ra bei­gās 50. dzim­ša­nas die­nu no­svi­nē­ju­šais An­drejs MA­TI­CINS ir viens no re­ta­jiem mū­su ho­ke­jis­tiem, kurš ne­bai­dās ru­nāt to, ko do­mā. Līdz ar to nav ērts priekš­nie­kiem. Šķiet, tas bi­ja 2010. ga­da jan­vā­rī, kad Ho­ke­ja fe­de­rā­ci­jas pre­zi­dents Ki­rovs Lip­mans pa­zi­ņo­ja, ka Lat­vi­jas U-20 iz­la­sei va­ja­got no­piet­nā­ku gal­ve­no tre­ne­ri. Pirms tam «ne­no­piet­nais» Ma­ti­cins ar U-20 iz­la­si bi­ja no­tu­rē­jies eli­tes gru­pā, nu – iz­kri­tis. Un Lat­vi­jā kā ho­ke­ja tre­ne­ris kļūs­tot ne­pie­pra­sīts. Pa­gā­ju­ša­jā se­zo­nā An­drejs tre­nē­ja sa­vās dzim­tās pil­sē­tas Če­re­po­ve­cas jau­nat­nes ko­man­du «Al­maz», nu kļu­vis par KHL klu­ba «Se­ver­staļ» tre­ne­ri. – An­drej, kas tu šo­brīd īs­ti esi? – Krie­vi­jā par ma­ni pat drau­gi sme­jas, kas es esot pa­sau­les tre­ne­ ris. Ma­nā ve­cu­mā var­būt mai­nīt dar­ba­vie­tu vairs nav tik vien­kār­ši, bet man tas iz­de­vās. Krie­vi­jā viens otrs uz ma­ni ska­tās ar aiz­do­mām – kas tas tāds? Un kā viņš tik vieg­li no vie­nas valsts pār­cē­lies uz ci­tu? Krie­ vi­jā lie­lai da­ļai cil­vē­ku pār­cel­ša­nās no vie­nas pil­sē­tas uz ci­tu lie­kas ne­ pār­va­ra­ma pro­blē­ma. Ve­ca­jā dzī­ves­vie­tā ta­ču pa­liek suns, va­sar­nī­ca, ma­šī­na un vēl šis tas. Tie ir ne­pār­va­ra­mi šķēr­šļi. Ja ir darbs un ja šis darbs ir in­te­re­sants, ko da­rīt? Sē­dēt ie­sil­dī­tā vie­tā un kaut ko gai­dīt? Nē, tas ne­der. Jo tad uz te­vi ska­tās kā uz sa­vē­jo un cil­vēks ie­sū­no. Lai­ku pa lai­kam kaut kas dzī­vē jā­mai­na. Man bi­ja ie­spē­jams tur­pi­nāt tre­ne­ra dar­bu Če­re­po­ve­cā, un es šā­du iz­de­vī­bu iz­man­to­ju. – Pirms in­ter­vi­jas pa­smē­jā­mies, ka pirms tam tu vēl pa­spē­ji tre­ nēt flor­bo­lis­tus un pat Lat­vi­jas ben­di­ja iz­la­si... Kad tu Lat­vi­jā pē­dē­ jo rei­zi tre­nē­ji ho­ke­jis­tus? – Tā bi­ja «Ozol­nie­ku/Ju­ni­ora» ko­man­da Balt­krie­vi­jas čem­pio­nā­tā. Pēc tam vie­nu ga­du tre­nē­ju Lie­tu­vas ko­man­du «Cet­ra». Žēl, ka zau­dē­ jām cī­ņu par tre­šo vie­tu, bet ma­ni at­zi­na par Lie­tu­vas la­bā­ko ho­ke­ja tre­ne­ri. Kad sā­ku tre­nēt «Ķe­ka­vas» flor­bo­lis­tus, no Lat­vi­jas ho­ke­ja bi­ju no­gu­ris – vi­su lai­ku kaut kā­das cī­ņas, vi­su lai­ku kaut kas kā­dam jā­

pie­rā­da... Es ab­so­lū­ti ne­ko ne­no­žē­lo­ju, pa­ņē­mu ho­ke­jā ma­zu pau­zi, bet flor­bo­la ko­man­da man bi­ja for­ša, pui­ši sa­pra­ta, ka es ar to ne­kad ne­es­mu no­dar­bo­jies. Kād­reiz va­jag arī no ho­ke­ja at­pūs­ties. Flor­bo­lā, bet vēl jo vai­rāk ben­di­jā pie­dzī­vo­ju skais­tus brī­žus. Ar ben­di­ja iz­la­si bi­ju pa­sau­les čem­pio­nā­tā Al­ma­ti. Teik­šu go­dī­gi – kā ho­ke­jists es ne­kad šā­dā iz­brau­cie­nā ne­bi­ju bi­jis, ko­lek­tīvs mums bi­ja ko­lo­sāls, jā, spor­tis­ kais lī­me­nis ne­bi­ja kā ho­ke­jis­tiem, bet, ja es tre­nē­tu ho­ke­jis­tus, ne­kad tik ko­lo­sā­lā iz­brau­ku­mā ne­tik­tu. – Vai tev ne­bi­ja maz­liet šķēr­mi, kad pēc te­vis – U-20 iz­la­ses tre­ ne­ra – nav pie­pra­sī­ju­ma ne­vie­nā Lat­vi­jas klu­bā? Lai gan vis­i pa la­bi un pa krei­si sū­dzas, ka Lat­vi­jā trūkst la­bu tre­ne­ru. – Es tam bi­ju ga­tavs. Ja go­dī­gi – bi­ja ap­ni­cis karš pret vi­su pa­sau­ li, karš pret fe­de­rā­ci­ju. Un pie­rā­dīt, ka es kaut ko va­ru? Man tas nav va­ja­dzīgs. Nav no­slē­pums, ka arī tre­ne­ru kor­pu­sā ir sa­vas utis, ta­ču ta­gad vi­ci­nāt zo­be­nu un cirst pa la­bi un pa krei­si... Ta­ču, ja tu ru­nā ar cil­vē­ku par ho­ke­ju, bet viņš ar te­vi par ba­le­tu, nav jē­gas kā­dam kaut ko pie­rā­dīt. Sa­pra­tu, ka man ner­vu sis­tē­ma ir daudz sva­rī­gā­ka ne­kā vis­a šī ņem­ša­nās ap ho­ke­ju. – Bet ba­lets te­vi ab­so­lū­ti ne­in­te­re­sē... – Ja cil­vē­ki se­vi uz­ska­ta par zi­no­šā­kiem ho­ke­jā, lai strā­dā un at­tīs­ta to. Lat­vi­jas ho­kejs se­vi ir iz­smē­lis, es sev šeit ga­lī­gi ne­re­dzu pie­lie­to­ju­ mu un pat ne­sa­pro­tu ide­ju, kā­pēc tas viss tiek da­rīts. – Tev kā spor­tis­tam un ta­gad tre­ne­rim bū­tisks ir augsts mēr­ķis. – Ob­li­gā­ti. Man ap­ni­cis spē­lēt par de­vī­ta­jām, piec­pa­dsmi­ta­jām vie­ tām. Un mēs ne­va­ram uz­lēkt aug­stāk. Lai arī kāds teik­tu, ka mums jā­spē­lē pus­fi­nā­lā. Lai spē­lē­tu pus­fi­nā­lā, jā­iz­da­ra ļo­ti daudz kas, bet cil­ vē­ki to ne­grib, dro­ši vien pie­trūkst arī lī­dzek­ļu, pras­mes un zi­nā­ša­nu. Ta­ču mā­cī­ties un pār­ņemt ci­tu pie­re­dzi ne­gri­bam. Ir cil­vē­ki, kas uz­ ska­ta: ja es es­mu ša­jā ama­tā, tā­tad es­mu pats gal­ve­nais. Die­va dēļ! Es vi­ņiem vē­lu ti­kai veik­smi. – Un arī tā­pēc tu esi at­grie­zies Če­re­po­ve­cas ho­ke­jā. – Jā, ma­ni uz­ai­ci­nā­ja, un tas no­teik­ti ir so­lis uz priekš­u. Tā ir pa­vi­ sam ci­ta pa­sau­le. Arī ho­ke­ja uz­tve­rē. Cil­vē­kam jā­prot arī pie­lā­go­ties. Ho­ke­jā no mums pra­sa ti­kai uz­va­ras. Iz­nāk vai ne­iz­nāk  – tā ir ci­ta lie­ta, bet es va­ru iz­skaid­rot, kā­pēc iz­nā­ca tā, un ma­ni sa­pra­tīs. Če­re­po­ ve­cā uz­va­ra ir vie­nī­gais mēr­ķis. – Cik ga­du tev bi­ja, kad at­brau­ci spē­lēt uz Rī­gu? – Sep­tiņ­pa­dsmit. – Un pēc trīs­des­mit trim ga­diem tu at­grie­zies Če­re­po­ve­cā kā īsts rie­tum­nieks, ar So­mi­jas, Zvied­ri­jas un Lat­vi­jas pie­re­dzi. – Jā, un daudz kas ir mai­nī­jies arī Krie­vi­jā. Arī cil­vē­ku men­ta­li­tā­te. Dau­dzi ta­gad jū­tas kā šīs ze­mes di­rek­to­ri. Arī fi­nan­šu jo­mā. Tā ļauj jus­ ties naf­ta un gā­ze... Krie­vi­jā sa­va dzī­ve ir Mas­ka­vā un Sankt­pē­ter­bur­gā, tā ir vie­na pa­sau­le, viss pā­rē­jais – pa­vi­sam ci­ta pa­sau­le, bet es lai­kam lie­nu iek­šā po­li­ti­kā, to man ne­gri­bas da­rīt. Ir cil­vē­ku pa­au­dze Krie­vi­jā, kas vēl nav Eiro­pā, ta­ču tā vairs nav arī pa­dom­ju lai­ku Krie­vi­ja. Diem­žēl

2 8 . V

– 3 . V I

15


H OKEJS

šis laiks ir tāds, kas cil­vē­kiem ne­nāk par la­bu, tā­pēc dau­dzi, kas ve­cā­ki par četr­des­mit ga­ diem, pa­dom­ju lai­kus at­ce­ras ar sil­tu­mu sir­dī. Krie­vi­jā tā­pat kā Lat­vi­jā daudz kas ir no­ār­dīts, bet vie­tā ne­kas uz­celts nav. Ļau­dis it kā stāv tuk­šā lau­kā... Ag­rāk bi­ja mēr­ķis – ko­mu­nisms un so­ci­ālisms, tau­ta ti­ka uz kaut ko ori­en­tē­ta. Ta­gad? Jā, ir de­mo­krā­ti­ja, un dau­dzi var at­ļau­ ties likt kā­jas uz gal­da, bet to, ka ar de­mo­krā­ ti­ju sa­pro­tams pa­vi­sam kaut kas cits, tau­ta ne­ grib sa­prast. Kā de­mo­krā­ti­ju iz­man­tot. Esam kā mēr­ka­ķis ar gra­nā­tu ro­kā. Gra­nā­ta ir, bet, kur to mest, ne­viens ne­zi­na. It kā cen­ša­mies se­kot Rie­tu­mu vēr­tī­bām, ta­ču tur šāds dzī­ves stils ti­cis vei­dots vai­rā­kus gad­sim­tus, Krie­vi­ja grib to ap­gūt div­des­mit ga­dos. It kā val­stij ir daudz nau­das un de­rī­gie iz­rak­te­ņi, ta­ču šīs lie­ tas tiek tik ne­liet­de­rī­gi iz­lie­to­tas. Un va­dī­ba ir tā­lu no ide­āla. Bi­ro­krā­ti­ja ār­prā­tī­ga. – Pat lie­lā­ka ne­kā Lat­vi­jā? – Jā, valsts jau pa­ti arī Krie­vi­jā ir lie­lā­ka. Pa­dom­ju lai­kos bi­ro­krā­ti­jas bi­ja trīs rei­zes ma­zāk. Pa­pī­ru tik daudz, ka vai­rāk lai­ka iz­ tē­rē, lai tos vi­sus aiz­pil­dī­tu, ne­kā tie­ša­jam dar­bam. Vi­su lai­ku jā­rak­sta kaut kā­di plā­ni... Šau­bos, vai tos kāds arī la­sa. – Tas ir kā pa­dom­ju lai­kos, kad jā­būt kat­ra tre­ni­ņa plā­nam? – Jā. Ar lai­ku klāt, cik katrs vin­gri­nā­jums il­gi tiks tre­nēts. Jā, tas viss ir va­ja­dzīgs, ta­ču iz­ nāk vie­nu un to pa­šu rak­stīt pie­cas rei­zes. Ne­

16

s p o r t a

a v ī z e

gri­bas par to ru­nāt, jo kāds var no­do­māt: re, tik­ko at­brau­cis, bet jau ap­lej ar sa­maz­gām. Ta­ ču krie­vi pa­ši arī par sa­vām lik­stām la­bi zi­na. – Tu gri­bi teikt, ka ho­ke­ja ko­man­das dzī­ ve Krie­vi­jā arī ta­gad ir ap­mē­ram tā­da pa­ti, kā bi­ja pa­dom­ju lai­kos. – Plā­ni, at­skai­tes, tes­ti – tas viss ir sa­gla­bā­ jies, un prin­ci­pā tas viss arī ir va­ja­dzīgs. Sko­la tur­pi­na dar­bo­ties. Tā­pat mi­nis­tri­ja pra­sa, lai viss bū­tu, kā pa­pī­ros pra­sīts. – Tu ve­se­lu ga­du esi re­dzē­jis MHL no iek­šie­nes. Vai lī­ga dod tos re­zul­tā­tus, ko mēs vis­i arī Lat­vi­jā gai­dām? – Ide­ja pa­ti par se­vi nav slik­ta, ta­ču ir lie­ tas, kas trau­cē. Kaut vai ne­rit­mis­kais ka­len­ dārs. Tik sa­raus­tīts, ka lie­kas, kāds to uz pa­ģi­ rām sa­stā­dī­jis. Pir­ma­jās seš­des­mit die­nās no­ spē­lē­jam trīs­des­mit ma­čus ar iz­brau­ku­miem, un tas ir sma­gi. Tad pār­trau­kums iz­la­ses in­te­ re­sēs, un di­vu mē­ne­šu lai­kā no­spē­lē­jām de­vi­ ņas spē­les. Ne ti­kai mēs, bet arī ci­tas ko­man­ das ne­zi­nā­ja, ko da­rīt – rī­kot kaut kā­du ci­tu tur­nī­ru vai tre­nē­ties, bet pēc jaun­ā ga­da vis­i sā­ka raus­tī­ties: trīs spē­les uz­va­ram, tad četr­ as zau­dē­jam. Un, pro­tams, ne­pa­reizs ir ve­cu­ ma cenzs. Pā­rāk lie­las at­šķi­rī­bas: te tev spē­lē 1991. ga­da ek­sju­ni­ori un spē­lē arī 1996. ga­da pui­ši. Mak­si­mums  – trīs ga­di. Ja ne­tiek jau­ nek­lis VHL ko­man­dā, ne­ko ne­pa­da­rī­si, tā­da ir dzī­ve, ir kon­ku­ren­ce un tev jā­pa­iet ma­lā. Šie pār­au­gu­šie ju­ni­ori ti­kai aiz­ņem ci­tu vie­

tas. Ta­ču šīs lie­tas var un va­jag sa­kār­tot, MHL četr­us ga­dus vien ir. Un daudz kas at­ka­rīgs, vai klu­bam ir nau­da vai tās nav, un arī, kā­di mēr­ķi. Lūk, Om­ska šo­gad uz­va­rē­ja, vi­ņiem spē­lē div­pa­dsmit 1992. ga­da ho­ke­jis­tu, ta­gad ne­zi­na, kur vi­ņus likt. Tikt VHL ko­man­dā grū­ti, tur jau tā­pat pie­tiek sa­vē­jo, pie­tiek spē­ lē­tā­ju ga­dos, ku­rus tā­pat ār­ā ne­me­tī­si. Tā ir kon­ku­ren­ce. Ja ne­var cil­vēks di­vu tri­ju ga­du lai­kā tikt ko­man­dā, tad jā­iet strā­dāt rūp­nī­cā. – 20 vai 21 ga­da ve­cu­mā? – Mēs «Al­maz» ko­man­dā arī ne­zi­nām, kur likt sa­vē­jos. Ir pie­ci la­bi 1992.  ga­da pui­kas, var­būt at­ra­dī­sim vi­ņiem vie­tu Sa­ra­to­vā. Ta­ču arī tur ne­viens vi­ņus se­viš­ķi ne­gai­da, vi­ņiem pie­tiek sa­vē­jo. Bet tas jau būs vī­rie­šu ho­kejs. Tiks pui­ši sa­stā­vā vai ne­tiks, bet vi­ņi tā­pat ir aiz­sē­dē­ju­šies MHL. – Mums HK «Rī­ga» spē­lē­ja 1991.  gads, ku­ru arī klubs ne­zi­na, kur likt... – Vi­ņi no­teik­ti ir aiz­sē­dē­ju­šies. – Ko tu tik la­bu iz­da­rī­ji «Al­maz» ko­man­ dā, ka sa­ņē­mi pie­dā­vā­ju­mu no «Se­ver­staļ»? – (Sme­jas.) Es šo lē­mu­mu ne­pie­ņē­mu – to iz­da­rī­ja ģe­ne­rāl­me­ne­dže­ris. Es «Se­ver­staļ» bū­šu at­bil­dī­gais par aiz­sar­gu spē­li, arī par tak­ ti­ku. Kā­pēc iz­vē­lē­jās ma­ni? Dau­dzi lē­mu­mi tiek pie­ņem­ti spon­tā­ni un ne­gai­dī­ti, un va­ri pat ne­uz­zi­nāt, kā­pēc. – Tev lai­kam par šā­du lē­mu­mu se­viš­ķi uz­trauk­ties ne­va­ja­dzē­tu.


ç Kad Andrejs Maticins (pa kreisi) bija U-20 izlases galvenais treneris, izlase iekļuva un pēc tam atvadījās no elites grupas. – Mums ir la­ba sa­pra­ša­nās. Ja tre­ne­ris ne­drau­dzē­jas ar ģe­ne­rāl­me­ ne­dže­ri, tad diez vai kur tiks. Rei­zēm šie lē­mu­mi ir pa­rei­zi, ci­tu rei­zi ne­pa­rei­zi, bet uz augš­u tikt ir grū­ti. – Kā­das ir tā­das ko­man­das kā «Se­ver­staļ» am­bī­ci­jas? – Par ci­tiem ne­va­ru ne­ko teikt, bet «Se­ver­staļ» vai­rāk ir kā so­ci­āls pro­jekts pil­sē­tai. Skaidrs, ka vis­i grib vai­rāk, ta­ču ir kaut kā­das ro­be­žas un fi­nan­šu zi­ņā ne­esam starp lī­de­riem. Vai­rāk cen­tī­si­mies pie­sais­tīt sa­vē­jos, sa­vas ho­ke­ja sko­las audzēk­ņus, sa­vē­jos al­laž va­jag cen­sties ie­ da­būt sa­stā­vā. Ie­brau­cē­ji vie­nu se­zo­nu no­spē­lē un ir prom, bet ar sa­ vē­jiem var vai­rāk iz­vilkt – as­to­ņiem, des­mit, div­pa­dsmit, bet vi­ņiem ir jā­būt ko­do­lam. Tāds ir gal­ve­nais mēr­ķis, jo ska­tī­tā­ji pār­sva­rā to­mēr nāk ska­tī­ties sa­vē­jos. Vi­ņiem nav in­te­re­san­ti, ja at­brau­cis Si­do­rovs vai Iva­novs no Kras­no­jar­skas. Ja nu pa­vi­sam lie­la zvaig­zne, tad ci­ta lie­ta. Bet tau­ta pra­sa, kā­pēc ne­spē­lē šis un kā­pēc sa­stā­vā nav tā ho­ke­jis­ta. – KHL pēc nau­das Če­re­po­ve­ca ir kaut kur pa vi­du? – Jā. Ne pa­vi­sam maz, ta­ču arī ne daudz, dar­bam pie­tiek. – Ta­ču tau­ta dro­ši vien grib, lai at­griez­tos Mi­ha­ļo­va lai­ki, kad bi­ja Krie­vi­jas bron­za.

ra­dis. Arī Če­re­po­ve­cā man vis­pirms ir darbs, un pret to va­jag at­tiek­ties kā pret dar­bu, bet ja skum­si pēc Rī­gas... Ja go­dī­gi – de­vi­ņus mē­ne­šus pel­nu nau­du un uz trim mē­ne­šiem at­grie­žos Lat­vi­jā. Viss tīrs, kluss, zaļš, te man drau­gi un pa­zi­ņas, va­ru ļo­ti la­bi pa­va­dīt lai­ku. – Lai pēc tam at­kal de­vi­ņus mē­ne­šus līs­tu šah­tā... – Jā. Bet Lat­vi­jā nav ne ho­ke­ja tir­gus, ne fi­nan­šu. Ta­ču es arī ne­zī­ lē­ju, kas būs pēc ga­da – tre­ne­ra darbs nav pa­re­dzams. Šo­dien ir darbs, un tas ir la­bi. Jā­cen­šas uz dzī­vi ska­tī­ties po­zi­tī­vi. – Un tu ne­esi ne če­re­po­ve­cie­tis, ne zviedrs vai rī­dzi­nieks, bet, kā kād­reiz Ma­tu­lis rak­stī­ja, viens īsts mig­rants. – (Sme­jas.) Ar to arī mēs sa­ru­nu sā­kām: kur la­bāk, tur arī cil­vē­ki brauc. Ja man Lat­vi­jā pie­dā­vā­tu dar­bu, es var­būt ne­kur arī ne­bū­tu aiz­ brau­cis. – Zi­nu, ka tu ska­tī­jies pa­sau­les čem­pio­nā­ta spē­les. Kā tev pa­ti­ka šis čem­pio­nāts? – Ab­so­lū­ti pa­rei­za čem­pio­nā­ta for­mu­la: katrs spē­lē ar kat­ru. Un ik­ vie­nam jā­būt ga­ta­vam, ka kāds cits var aiz­likt priekš­ā kā­ju. Mēs pēc šā­ das sis­tē­mas spē­lē­jām 1997. ga­dā, ta­ču ne­zi­nu, kā­pēc to mai­nī­ja. Tie­sa, tad bi­ja div­pa­dsmit, ta­gad – seš­pa­dsmit ko­man­das. Prieks, ka la­bi no­ spē­lē­ja jaun­ie pui­ši – Kris­ters, Ralfs un Ķē­niņš. Vi­ņi vis­i bi­ja pie ma­nis ju­ni­oru iz­la­sē un ir stip­ri pro­gre­sē­ju­ši. Kat­ru ga­du iz­la­sē va­jag jaun­as asi­nis, lai pui­ši ar de­go­šām acīm dzī­tu pā­rē­jos uz priekš­u. Ta­ču viss

«Lai spē­lē­tu pus­fi­nā­lā, jā­iz­da­ra ļo­ti daudz kas, bet cil­vē­ki to ne­grib, dro­ši vien pie­trūkst arī lī­dzek­ļu, pras­mes un zi­nā­ša­nu. Bet mā­cī­ties un pār­ņemt ci­tu pie­re­dzi ne­gri­bam.» – Jā, bet tie lai­ki pa­gā­ju­ši. Skaidrs, ka tau­ta grib pa­nā­ku­mus, ap­so­līt ne­ko ne­gri­bu, ta­ču kat­rā se­zo­nā vis­as spē­les sā­kas ar 0:0. – Vai Krie­vi­jas ho­ke­jā vēl ir pa­li­ku­ši tā­di aiz­sar­gi kā Ma­ti­cins? Ku­ri ne ti­kai skrien, bet spē­lē arī ar gal­vu. – (Sme­jas.) Ir gan, ta­ču, ja go­dī­gi, tad pa­maz. Ir ļo­ti daudz lie­tu, ku­ras spē­lē­tā­ji ne­prot un ne­zi­na, bet se­zo­nas lai­kā pār­mā­cīt nav lai­ ka. Bie­ži vien ir jau­tā­jums: «Tre­ne­ri! Kas tas ir? Man ne­kas tāds nav mā­cīts...» Ja lī­gā ir tik daudz ko­man­du, tad spē­lē­tā­ju vi­dē­jā meis­ta­rī­ba ti­kai krī­tas. Ir ko­man­das, ku­ras gan fi­nan­si­āli, gan arī pēc meis­ta­rī­bas ti­kai pie­da­lās čem­pio­nā­tā un ne uz ko pre­ten­dēt ne­var. Un ir vi­dus­ slā­nis. Ja ņe­mam vi­dus­slā­ni, tad ir re­dzams, ka meis­ta­rī­ba krī­tas. Ru­ nāt par lie­lu iz­aug­smi ne­var. Lie­las at­šķi­rī­bas starp ko­man­das ot­ro un vien­pa­dsmi­to aiz­sar­gu nav. Ja nu kā­du veik­smī­gi esi no­pir­cis un tas iz­šauj... – Es jau pirms pie­ciem ga­diem rak­stī­ju, ka ve­cais PSRS čem­pio­ nāts bi­ja stip­rāks par KHL. – Par vie­nu gal­vu no­teik­ti, ja ne par di­vām, un to pat nav vērts ap­spriest. Ir ta­ču at­šķi­rī­ba, vai spē­lē 28 ko­man­das vai 14. Tur­klāt tad pē­dē­jās di­vas pār­sva­rā kā ie­nā­ca virs­lī­gā, tā aiz­gā­ja. Pirm­ās as­to­ņas ne­viens ne­va­rē­ja iz­sist no vi­ņu vie­tām. Ta­gad var sep­ti­ņas as­to­ņas ko­ man­das no­mai­nīt ar ko­man­dām no VHL čem­pio­nā­ta, un ne­kas kar­di­ nā­li ne­mai­nī­sies. Sa­ma­zi­nāt ko­man­du skai­tu? Die­zin vai. «Gaz­prom» eks­pan­si­ja nav ap­tu­ra­ma – cil­vē­ki grib, lai KHL bū­tu kā NHL. – Vai ho­kejs ta­gad Krie­vi­jā ir pir­mais spor­ta veids? – Grū­ti teikt, kurš pir­mais, kurš ot­rais. Pēc fi­nan­sē­ju­ma fut­bols ir pir­mais, arī uz­ma­nī­ba fut­bo­lam ir lie­la, ta­ču ma­na at­tiek­sme pret Krie­vi­jas fut­bo­lu – es to vis­pār ne­ska­tos. Ja cil­vē­ki par fut­bo­la spē­lē­ša­ nu sa­ņem tā­du nau­du! Bet man to ska­tī­ties ir grū­ti. – Ta­va at­grie­ša­nās Če­re­po­ve­cā. Vai tu pār­brau­ci mā­jās vai esi dar­ba ko­man­dē­ju­mā? – Grū­ti no­for­mu­lēt. Zvied­ri­jā arī es bi­ju dar­bā. Es pie tā es­mu pie­

2 8 . V

– 3 . V I

17


H OKEJS ç Pirmos nopietnos soļus hokejā vārtsargs Kristers Gudļevskis spēra U-20 izlases laikā, kad to vadīja Maticins. ri­pām ne­ie­lai­da. Pērn zvied­ri ce­tur­tdaļ­fi­nā­lā pret krie­viem bi­ja priekš­ā ar 3:1, tad zviedrs da­bū­ja lie­lo no­rai­dī­ju­mu, krie­vi ie­me­ta di­vas ri­pas, un viss ap­me­tās ar kā­jām gai­sā. Spē­le aiz­sar­dzī­bā at­tie­cas arī uz Lat­vi­jas iz­la­si – pir­ ma­jās tri­jās spē­lēs bi­ja bar­daks, un ar tā­du spē­li nav ne­kā­du iz­re­džu uz­va­rēt. Pēc tam pār­orien­tē­jās un sā­kās cits ho­kejs. – Ko tu sa­pro­ti ar vār­du bar­daks aiz­sar­ dzī­bā? – Bar­daks arī ir bar­daks! Vis­i ti­kai sli­di­nās, ne­viens sa­vu pret­spē­lē­tā­ju ne­sedz, zem ri­pām ne­krīt. Tas ir kom­plekss pa­sā­kums. Ja viens no piec­nie­ka ne­no­spē­lē, tas jau ir bar­daks. – Tu jau pie­mi­nē­ji sa­vu tri­jot­ni iz­la­sē. Cik ga­dus Gud­ļev­skis tre­nē­jās pie te­vis un Gin­ta Bi­se­nie­ka? – Kā­dus pie­cus. Lie­lā­kais pluss – darb­spē­

«Ve­ca­jā dzī­ves­vie­tā ta­ču pa­liek suns, va­sar­nī­ca, ma­šī­na un vēl šis tas. Tie ir ne­pār­va­ra­mi šķēr­šļi. Ja ir darbs un ja šis darbs ir in­te­re­sants, ko da­rīt?» čem­pio­nāts bi­ja kā zeb­ra: pirm­ās spē­les ne­ kā­das... Tre­ne­ru dar­bu es ne­gri­bu ap­spriest, mums Lat­vi­jā jau tā­pat pie­tiek «spe­ci­ālis­tu». Otrs mo­ments – Krie­vi­jas iz­gā­ša­nās. Lai gan man tas nav pār­stei­gums, un Fe­ti­sovs pa­rei­zi vi­su ir pa­tei­cis. Ta­ču Krie­vi­jā tā ir nor­ma, ka ir ti­kai balts vai melns. Un nav plān­vei­dī­bas. Tad uz čem­pio­nā­tu tiek ves­ti jaun­ie, lai ie­spē­ lē­tu, tad at­kal tie, kas var uz­va­rēt. Gri­bas pa­ ņemt gan jaun­os, gan vī­rus no NHL. Un man nav sa­pro­ta­ma ņem­ša­nās ar vārt­sar­giem. Es vārt­sar­gus ne­kad ne­kri­ti­zē­ju, bet ša­jā tri­o daudz kas ne­bi­ja iz­pro­tams. Ko­šeč­kins spē­lē­ ja vi­su se­zo­nu, tad lai viņš arī spē­lē! Un kā­pēc uz čem­pio­nā­tu bi­ja jā­velk Ko­vaļ­čuks un uz vie­nu spē­li Oveč­kins? Jā, gri­bam uz­va­rēt, bet ci­ti ta­ču spē­lē! Bai­les ne­uz­va­rēt bi­ja jū­ta­mas. Un bei­gās iz­nā­ca 3:8 pret ASV. Man jau pirms spē­les bi­ja no­jau­ta, ka Krie­vi­ja zau­dēs, bet ne jau ar 3:8. Čem­pio­nā­ta vi­dē­jais lī­me­nis iz­lī­ dzi­nās. Ja ko­man­da la­bi spē­lē aiz­sar­dzī­bā, tā jau ir pus­e no uz­va­ras. Un, ja vēl aiz­sar­dzī­bā vie­no­ti spē­lē viss piec­nieks un ne­vis di­vi aiz­ sar­gi un trīs uz­bru­cē­ji at­se­viš­ķi. Tad gan sa­vā, gan naid­nie­ku zo­nā ir pro­gno­zē­ja­ma pa­rei­za spē­le. – Un ne­vis aiz­sar­gi no­šķir­ti nost no uz­ bru­cē­jiem. – Tie­ši tā. Es ļo­ti cie­nu Jev­ge­ņi­ju Ma­jo­ro­ vu kā ho­ke­jis­tu, ta­ču ap­gal­vot, ka da­ļa KHL

18

s p o r t a

a v ī z e

ko­man­du spē­lē no aiz­sar­dzī­bas un ka tā­pat spē­lē arī Krie­vi­jas iz­la­se... Tā ru­nāt ir ab­surds. Ja spē­lē no aiz­sar­dzī­bas, tad lo­ģis­ki, ka as­to­ ņas ri­pas sa­vos vār­tos ne­ie­lai­dī­si, ta­ču ne jau tur suns ap­rakts: Krie­vi­jas iz­la­sei nav mā­kas spē­lēt no aiz­sar­dzī­bas. Tā ir kaut kā­da tuk­ša skrai­de­lē­ša­na lau­ku­mā ar kļū­du vir­te­nēm. Jo uz­bru­cē­ji nav sa­vās vie­tās. Spē­lē­tā­jam ir jā­būt bai­lēm, ka vi­ņa kļū­das dēļ ko­man­da var zau­ dēt vār­tus. Ta­ču Krie­vi­jas iz­la­sē val­dī­ja anar­ hi­ja. Sa­vu­kārt Švei­ces iz­la­sei kļū­du bi­ja ļo­ti maz. Fi­nāl­spē­lē aiz­sargs ne tur aiz­skrē­ja, un zvied­ri tū­daļ ie­me­ta go­lu. Līdz ar to ar Švei­ci ir ļo­ti grū­ti spē­lēt – vi­ņi klāt ne­laiž, spē­lē kā ma­šī­na. Un tā jau vis­maz des­mit ga­dus. Pret vi­ņiem ir ļo­ti grū­ti spē­lēt. Ja ir trīs tā­di trij­nie­ ki kā Mi­hai­lovs  – Pet­rovs  – Har­la­movs, tad var arī spē­lēt ar kļū­dām aiz­sar­dzī­bā, jo tā­pat ie­me­tī­sim vai­rāk. Ja nav, tad spē­lēt bra­zī­lie­šu ho­ke­ju nav tie­sī­bu. Un tas vis­pirms at­tie­cas uz spē­lē­tā­jiem paš­iem. Vi­ņi ir lau­ku­mā. Es­mu pār­lie­ci­nāts, ka Zi­ne­tu­la Bi­ļa­ļet­di­novs vi­ņiem iz­skaid­ro­ja, kā jā­spē­lē, ta­ču, ja spē­lē­tā­ji do­mā, ka pre­ti­nieks ne­ie­me­tīs vai­rāk par mums... Ame­ri­kā­ņi ņē­ma un ie­me­ta. Tas at­tie­cas ne ti­kai uz Krie­vi­jas iz­la­si vien. – Vai ho­ke­jā ta­gad pie­pra­sīts būs Švei­ces stils? – Es ne­teik­tu, ka ob­li­gā­ti Švei­ces. Tas vai­ rāk kā pie­mērs. Zvied­ri arī vai­rāk par di­vām

jas, mīl strā­dāt, kār­tīgs, maz­ru­nīgs, ļo­ti vien­ kāršs pui­sis. Tās ir īpa­šī­bas, ar ku­rām iz­aug par la­biem spē­lē­tā­jiem. – Vai viņš ir kaut maz­liet lī­dzīgs Ir­bem? Kā cil­vēks. – Ir­be ir maz­liet ci­ta plā­na cil­vēks, Kris­ ters ir ci­tāds, ta­ču ho­ke­ju mīl. Viņš al­laž bi­ja viens no tiem, kas pa­li­ka tre­nē­ties pa­pil­dus. Mēs sa­vu­kārt, ja vien bi­ja brīvs le­dus, aici­ nā­jām ar vārt­sar­giem strā­dāt Vi­tā­li­ju Sa­mo­ ilo­vu, Ser­ge­ju Nau­mo­vu. Jo re­dzē­jām, ka no Kris­te­ra kaut kas var iz­augt. Un viņš vien­mēr ar prie­ku strā­dā­ja. – Acīm­re­dzot tu va­ri būt lepns, ka šim vie­nam ga­dam «Ozol­nie­ku/Ju­ni­ora» ko­ man­dā arī ir bi­ju­si kaut kā­da jē­ga. – Jā, mēs jau pirms tam bi­jām spē­lē­ju­ ši Balt­krie­vi­jas ju­ni­oru čem­pio­nā­tā, ta­gad balt­krie­vu ho­ke­jam vairs nav tā­da spē­ka, tad vēl bi­ja. Un šis gads Balt­krie­vi­jas ot­ra­jā lī­gā mums bi­ja labs, sa­gla­bā­jām ho­ke­jam vai­rā­kus spē­lē­tā­jus. Ja vēl bū­tu bi­ju­si la­bā­ka sa­dar­bī­ba ar «Di­na­mo/Ju­ni­ors» ko­man­du! Vi­ņiem pui­ kas sē­dē­ja re­zer­vē, bet mums ne­de­va. Frei­ bergs zva­nī­ja, ka grib spē­lēt, bet vi­ņu, tā­pat arī Bi­čev­ski, Bie­zo, kas ne­ti­ka sa­stā­vā, mums ne­de­va. Kad pats bi­ju jauns, spē­lē­ju no rī­ta, pus­die­nas lai­kā un va­ka­rā. – Es­mu dzir­dē­jis, ka Frei­bergs tev U-20 iz­la­sē esot bi­jis blat­ņiks...


2 8 . V

– 3 . V I

19


H OKEJS – (Sme­jas.) Jā! Di­vi mai­si kar­tu­pe­ļu, vēl bi­ ja sī­po­li un bur­kā­ni... Viss, kas lī­da iek­šā ma­ šī­nas ba­gāž­nie­kā. – Mēs ta­gad par to va­ram pa­smie­ties, bet, kad tu Ral­fu ņē­mi U-20 iz­la­sē un vēl li­ ki pir­ma­jā pār­ī, ru­nu bi­ja dik­ti daudz. – Jā, viņš bi­ja pir­ma­jā pār­ī ko­pā ar Al­ber­tu Iliš­ko. Un ta­gad Lat­vi­jas iz­la­sē Ralfs vai­rā­ku­ mā bi­ja pirm­ā pār­a aiz­sargs. Tā­tad mans un Ēri­ka Mi­ļu­na lē­mums pirms vai­rā­kiem ga­ diem nav bi­jis ne­pa­reizs. Ska­tī­jos Ral­fa spē­ li Hel­sin­kos – vi­ņam jau ta­gad var pie­dā­vāt lī­gu­mu KHL. Ja vien viņš pats to grib. Viņš var spē­lēt vai­rā­ku­mā, un tas tiek augs­tu no­ vēr­tēts, ja ir aiz­sargs, kurš vai­rā­ku­mā var spē­ lēt uz zi­lās lī­ni­jas. – Un vēl. Lai­kam jau spē­lē­tā­jam ir jā­būt arī gud­ram. – Pro­tams. Ho­kejs jau nav ti­kai  – skrien un met. Tā ir gud­ra spē­le. Ja kāds do­mā, ka ti­kai šahs ir gud­ra spē­le, viņš sma­gi kļū­dās. Ho­kejs arī ir gud­ra spē­le. Jo ātr­āk spē­lē­tājs spēj pie­ņemt pa­rei­zo lē­mu­mu, jo aug­stāk viņš tiek no­vēr­tēts. Gudrs spē­lē­tājs la­bā­ko pa­rei­zo lē­mu­mu pie­ņem ātr­āk. Ja ti­kai iz­met ri­pu gar ap­ma­li, tad ta­va at­zī­me ir di­vi. Ja no si­tu­āci­ jas esi da­bū­jis mak­si­mu­mu, tad starp čet­ri un pie­ci. – Vai tā­di spē­lē­tā­ji kā Ro­nalds Ķē­niņš ir Lat­vi­jas ho­ke­ja nā­kot­ne? – Man viņš pa­tīk. Vi­su, ko viņš var, Ro­ nalds iz­da­ra. Gai­dīt, ka viņš va­rē­tu būt go­lu me­tējs, tā jau ir ci­ta ope­ra. Viņš sa­vu lo­mu spē­lē per­fek­ti. Ja bla­kus būs labs cen­tra uz­ bru­cējs un ot­rā ma­lā me­tošs uz­bru­cējs, Ķē­ niņš ar sa­vām dar­ba spē­jām no­beigs jeb­ku­ru aiz­sar­gu, kāds no­teik­ti kļū­dī­sies, bet mai­ņā va­jag uz­bru­cē­ju, kurš ie­met. Ja vi­ņam tiks dots uz­de­vums vi­sus ap­spē­lēt un vēl bei­gās ie­mest ri­pu vār­tos, tas ne­būs pa­rei­zi. Bet spē­ lēt spē­ka ho­ke­ju – to Ro­nalds da­ra ļo­ti la­bi un tā­pēc arī tu­ras Švei­ces virs­lī­gā, ne­ rau­go­ties uz sa­vu jau­nī­bu. – Ja uz­var Švei­ce, mēs Lat­vi­ jā sā­kam rau­dzī­ties uz vi­ņu ho­ke­ju, uz­var Nor­vē­ģi­ ja, nu tu­vāks nor­vē­ģu ho­kejs, uz­var Dā­ni­ja, jā, mums arī jā­spē­lē kā dā­ņiem. – Nav jē­gas ab­ sur­di ru­nāt. Švei­ cie­ši, zvied­ri

20

s p o r t a

a v ī z e

un arī so­mi sen spē­lē pēc no­teik­tas shē­mas. Ja zvied­riem Ivar­so­nu no­mai­na Jo­han­sons, no tā ne­kas bū­tis­ki ne­mai­nās, jo abi ir vie­nas sis­tē­mas pro­dukts. Ja Krie­vi­jas iz­la­sē sa­slimst Ko­vaļ­čuks, oi, tās ir ko­man­das bei­gas, un uz­ reiz iz­nāk zau­dē­jums pret Fran­ci­ju. Nor­vē­ģi bū­tī­bā spē­lē to pa­šu zvied­ru ho­ke­ju, vi­ņiem pa­sau­les čem­pio­nā­tā bi­ja 14 spē­lē­tā­ji no zvied­ru klu­biem, dā­ņiem tā­pat bi­ja daudz ho­ ke­jis­tu no Zvied­ri­jas, dā­ņiem ir de­vi­ņi spē­lē­ tā­ji NHL. Lūk, pēc kā Lat­vi­jai ir jā­tie­cas. Līdz ar to gan Dā­ni­jas, gan Nor­vē­ģi­jas iz­la­šu vi­dē­jā meis­ta­rī­ba ir augst­a. – Bet dā­ņiem no sa­va čem­pio­nā­ta bi­ja ti­ kai čet­ri! – Viss skaidrs. Ja esi le­ģi­onārs, tā­tad kaut kā­du ho­ke­ja lī­me­ni esi sa­snie­dzis. Vai šie dā­ ņu ho­ke­jis­ti, kas ta­gad spē­lē NHL. Vi­ņi vis­i ir iz­au­gu­ši Zvied­ri­jas ho­ke­jā. – Vai var­būt mums at­griez­ties pie Fran­ ci­jas iz­la­ses pie­re­dzes? Kas ir ta­va lai­ka Lat­vi­jas iz­la­se – viens spē­lē Švei­cē, viens Zvied­ri­jā, viens Aus­tri­jā, un tā vis­a iz­la­se iz­mē­tā­ta pa da­žā­du Eiro­pas val­stu klu­biem. No 25 pie­tei­ku­mā ie­kļau­ta­jiem spē­lē­tā­jiem Fran­ci­jai ti­kai de­vi­ņi bi­ja no Fran­ci­jas čem­ pio­nā­ta. – Katrs iz­man­to tās ie­spē­jas, kas vi­ņam ir. Kur ņem, tur spē­lē, un iz­nāk so­lī­da iz­la­ se. Mums arī jaun­ie spē­lē­tā­ji ir dau­dzos Eiro­ pas klu­bos, ta­ču ne vi­sur ņem mūs pre­tī, ir fi­nan­šu krī­ze, tur­klāt vi­sur priekš­ā ir sa­vi spē­ lē­tā­ji. Un tu ne­kur ne­va­ri tikt. La­bi, ja kaut kur priekš­ā ir pa­zīs­tams tre­ne­ris, me­ne­dže­ ris vai labs aģents. Un mū­su jaun­ie ne­maz tik la­bi ne­ko­tē­jas  – tā ir So­mi­jas vai Zvied­ri­jas tre­ šā lī­ga...

– Ko tev, An­drej, no­vē­lēt? Lai pēc ga­ diem čet­riem pie­ciem Če­re­po­ve­cā tev par go­du no­sauk­tu šņab­ja šķir­ni kā sa­vu­laik tas bi­ja Mi­ha­ļo­vam? – Lai nu kas, bet šņab­ja tur tā­pat pie­tiek... Ne­gri­bē­tos, lai Če­re­po­ve­ca ma­ni at­ce­ras ar šņa­bi. No­vē­lēt tre­ne­rim veik­smi? Tre­ne­ra dar­bā viss bie­ži vien no­tiek spon­tā­ni. Gal­ve­ nais – pa­cie­tī­bu. Ne­kā­dā ga­dī­ju­mā ne­drīkst tai­sīt pa­ni­ku. Lai ko­man­da tev ti­cē­tu. Ja sāk­si celt pa­ni­ku, tad ko­man­da kļūst ne­va­dā­ma. – Vai tu iek­šē­ji arī esi tik­pat mie­rīgs, kā tas uz ār­u iz­ska­tās? – Var jau arī ma­ni iz­vest no pa­cie­tī­bas, bet es es­mu diez­gan daudz ska­tī­jies, kā uz­ve­das NHL tre­ne­ri. Un es­mu se­ci­nā­jis, ka nav ne­ kā­das jē­gas uz so­li­ņa bļaut uz spē­lē­tā­ju. Viņš tā­pat ne­ko ne­dzird un ne­spēj uz­tvert. Ta­ču bie­ži vien ta­jā lai­kā, ka­mēr tu kā­du la­mā, lau­ ku­mā no­tiek vēl lie­lā­kas ne­jē­dzī­bas, ko pa­laid ga­rām. Ga­dās, ka tre­ša­jā treš­da­ļā ko­man­dai vairs nav emo­ci­ju un spē­le rit sa­vu gai­tu. Re­ ti kad kā­da ko­man­da spēj lauzt spē­li tre­ša­jā treš­da­ļā. Ga­dās, ka tre­ne­ris sa­mai­na da­žus spē­lē­tā­jus vie­tām un tas no­strā­dā, vai arī ie­ krīt vār­tos kā­da ne­jau­ša ri­pa. Un tas ko­man­ dai dod jaun­us spār­nus. Pār­sva­rā gan lie­lā­kā da­ļa spē­ļu rit sa­vu gai­tu. Ja ma­ni iz­ved no pa­ cie­tī­bas, es va­ru arī pa­kliegt un šo to pa­mē­tāt pa gai­su. – Krie­vi­jā lai­kam jo­pro­jām ir tā­da lie­ta kā no­pel­niem ba­gā­tie tre­ne­ri. – O, jā! Un vi­ņu ir diez­gan daudz. Ja tā­ da pa­ti ska­la dar­bo­tos Lat­vi­jā, es va­rē­tu jau piec­pa­dsmit rei­žu būt Lat­vi­jas no­pel­niem ba­ gā­tais tre­ne­ris. Pa­ņem jau­nek­li iz­la­sē, un viņš kļūst par pa­sau­les čem­pi­onu, tu kā tre­ne­ris arī esi no­pel­niem ba­gāts. Lai kļū­tu par spor­ ta meis­ta­ru, ag­rāk va­ja­dzē­ja aiz­va­dīt no­teik­tu spē­ļu skai­tu, ta­gad tas viss ir vien­kār­šots. Un arī no­pel­niem ba­gā­to tre­ne­ru ir tik­pat daudz kā su­ņu. – Tad lai­kam jā­no­vēl tev arī kļūt par su­ ni... – (Sme­jas.) Gal­ve­nais, lai tas viss vai­ro­tu ban­kas kon­tu. Ja būs re­zul­tā­ti, sla­va pa­ti at­ nāks.  ç Nesenajā pasaules čempionātā Ralfs Freibergs kļuva par atklājumu, bet junioru izlases laikā viņu dēvēja par «blatņiku».


2 8 . V

– 3 . V I

21


H OKEJS

AR­MANDS PO­DĀNS

Kad 1979. ga­da NHL draf­tā Los­an­dže­lo­sas «Kings» ar ko­pē­jo 30. nu­mu­ru sa­vā pa­spār­nē pa­ņē­ma jaun­o aiz­sar­gu Mar­ku Har­di un ho­ke­jists jau no nā­ka­mās se­zo­nas pār­lie­ci­no­ši sā­ka spē­lēt ša­jā klu­bā, švei­cie­ši va­rē­ja sist ro­ku pie krūts un teikt – re, arī mū­sē­jais var no­nākt līdz pa­sau­les ho­ke­ja va­do­ša­jai lī­gai... Šo­brīd NHL spē­lē as­to­ņi Švei­ces ho­ke­jis­ti – NHL skau­ti prot no­vēr­tēt šīs valsts ho­ke­ja iz­aug­smi.

NHL un Švei­ces

ho­ke­ja vēr­tī­ba Har­di kā Šnepsts

Jā­sa­ka, ka Mar­kam Har­di ar Švei­ci ir vi­sai maz sa­ka­ra, ja nu vie­nī­gi fakts, ka viņš dzi­mis ša­jā val­stī. Pui­kas ga­dos ko­pā ar ve­cā­kiem Har­di pār­cē­lās uz dzī­vi Mon­re­ālā, un, pro­ tams, tie­ši šai Ka­nā­das ho­ke­ja gal­vas­pil­sē­tai pie­der no­pel­ni ma­zā Mar­ka tap­ša­nā par lie­lo NHL vī­ru, kam 15 se­zo­nu lai­kā Los­an­dže­lo­ sas «Kings» un Ņu­jor­kas «Ran­gers» klu­bos nā­cās aiz­va­dīt 915 lī­gas re­gu­lā­rā čem­pio­nā­ta spē­les... At­ce­rē­si­mies, ka ta­jos ga­dos par Švei­ci kā ho­ke­ja liel­val­sti ne­viens ne­va­rē­ja pat ie­pīk­stē­ ties,  – tā­lu vēs­tu­rē pa­li­ka lai­ki, kad švei­cie­ši cīk­stē­jās par god­al­gām pa­sau­les čem­pio­nā­tos un olim­pis­ka­jās spē­lēs (vai­rāk­kār­tē­ji me­daļ­ nie­ki, pē­dē­jās god­al­gas nā­ca no 1953. ga­da). Tā­dēļ Švei­cē, kas kū­lās pa pa­sau­les čem­pio­ nā­ta B  gru­pu, ne­trū­ka ho­ke­ja mī­ļu, ku­ri at­ gā­di­nā­ja, ka Har­di ir vi­ņu tau­tie­tis, un iz­tei­ca ce­rī­bu, ka Mar­kam ra­dī­sies se­ko­tā­ji... Nu glu­ži kā pie mums ho­ke­ja pār­zi­nā­tā­ ji pa­dom­ju lai­kos pie alus kau­sa sprie­da, ka NHL le­du grauž va­re­nais lat­vie­tis Ha­ralds Šnepsts, ku­ra kar­je­ras sa­snie­gu­mus var pie­ lī­dzi­nāt Har­di gu­vu­mam un kurš sli­das uz āķī­ša kā­ra drīz pēc Lat­vi­jas ne­at­ka­rī­bas at­gū­ ša­nas, valstsvie­nī­bas krek­lu tā arī ne­pie­lai­ko­ jot... Par pir­ mo švei­ cie­ ti, ko draf­tē­ jis NHL klubs, gan ne­kļu­va Har­di, – šo go­du iz­pel­nī­jās

22

s p o r t a

a v ī z e

cen­tra uz­bru­cējs Žaks So­gēls, ko 1976. ga­dā ar 121. nu­mu­ru aiz­ru­nā­ja Sen­tlui­sas «Blu­es», to­mēr šis pui­sis NHL tā arī ne­aiz­va­dī­ja ne­vie­ nu spē­li, kar­je­ru sā­kot un no­slē­dzot «Da­vos» klu­bā Švei­cē (81 spē­le iz­la­sē, 21 vār­ti). Te va­ ram vilkt pa­ra­lē­les – ga­du ie­priekš mū­su Vik­ tors Ha­tu­ļevs kļu­va par pir­mo bi­ju­šās PSRS un, pro­tams, Lat­vi­jas, ho­ke­jis­tu, ko no­ska­tī­ja NHL klubs (Fi­la­del­fi­jas «Flyers»). Un arī Ha­ tu­ļevs NHL tā arī ne­uz­spē­lē­ja, tie­sa, ci­tu ie­ mes­lu dēļ.

Bi­ja lai­ki, kad lat­vie­ši...

Lai­kā, kad Hel­mūts Bal­de­ris iz­lē­ma uz sa­vām ho­ke­ja ve­cum­die­nām pa­pro­vēt NHL gar­šu (1989./1990. ga­da se­zo­na; Mi­ne­so­tas «North Stars» 26 spē­les 3+6), vi­ņam ne ar vie­ nu švei­cie­ti, iz­ņe­mot pie­mi­nē­to Har­di, ho­ke­ja va­do­ša­jā lī­gā ne­iz­de­vās tik­ties. 1991./1992. ga­da se­zo­nā sa­vu lie­lis­ko aiz­ oke­āna kar­je­ru sā­ka Ar­tūrs Ir­be, ta­jā pa­šā lai­kā pir­mos so­ļus uz NHL le­dus spē­ra Ka­ nā­dā dzi­mu­šais uz­bru­cējs ar Švei­ces pa­si ka­ba­tā Pols Dip­jet­ro, kam kar­je­ra ne­bi­ja ne tu­vu tik ga­ra kā lat­vie­šu vārt­sar­gam, – sep­ti­ ņas se­zo­nas un 192 spē­les. Arī Dip­jet­ro ti­kai no­sa­cī­ti va­ram pie­skai­tīt Švei­cei, un vēl labs lai­ciņš bi­ja jā­pa­gai­da, līdz NHL pa­rā­dī­jās pir­mais īs­tais Švei­ces ho­ke­ja audzēk­nis, pro­ ti, vārt­sargs Pa­uli Jakss. Tie­sa, vi­ņa iz­nā­ciens sa­nā­ca ļo­ti īss  – vie­na 1994./1995.  ga­da se­

zo­nā aiz­va­dī­ta spē­le Los­an­dže­lo­sas «Kings» vār­tos... 1996./1997. ga­da se­zo­nā uz NHL le­dus iz­sli­do­ja vēl viens Ka­nā­das un Švei­ces du­ bul­tpil­so­nis Hnats Do­me­ni­če­li, kurš ve­cā­ku dzim­te­nē spē­lē vēl šo­balt­dien, bet NHL aiz­ va­dī­jis 267 spē­les (52+61) un pa­spē­jis pie­lai­ kot Švei­ces iz­la­ses for­mas­tēr­pu Van­kū­ve­ras olim­pi­ādē. Tas arī viss Švei­ces pie­ne­sums NHL pa­gā­ ju­šā gad­sim­ta ot­ra­jā pus­ē. At­ce­rē­si­mies, lai­ kos, kad ša­jā lī­gā saim­nie­ko­ja Ir­be un San­dis Ozo­liņš, sa­vu ne­būt ne ma­zo pie­ne­su­mu de­va Ser­gejs Žol­toks, Pē­te­ris Skud­ra, kar­je­ru sā­ka Kār­lis Skras­tiņš, par se­vi at­gā­di­nā­ja vir­kne ci­ tu Lat­vi­jas ho­ke­jis­tu. Mie­rī­gi va­rē­jām uz­sist ar kni­pi pa pie­ri Švei­ces ho­ke­ja vī­ri­ņiem... Jā, bi­ja lai­ki.

Ne ma­zāk kā čet­ri

Pa­gā­ju­šā gad­sim­ta bei­gās Švei­cei iz­de­vās at­griez­ties uz pa­lik­ša­nu pa­sau­les čem­pio­nā­ta A gru­pā, pa­ma­zām ti­ka sa­kār­to­ta arī vie­tē­jā ho­ke­ja saim­nie­cī­ba, kal­ti plā­ni par jau­nat­nes ho­ke­ja prog­ram­mu, kas vē­lāk de­va lie­lu pie­ ne­su­mu valstsvie­nī­bai. Un Švei­ces NHL ho­ ke­ja la­ti­ņa sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar Lat­vi­ju pa­ma­zām sā­ka iz­lī­dzi­nā­ties. Pir­mais no­piet­nais Švei­ces paš­mā­jās audzi­nā­to ho­ke­jis­tu pie­ne­sums NHL bi­ja 2000./2001.  ga­da se­zo­nā, kad lī­gā de­bi­tē­


ŠVEICES UN LATVIJAS HOKEJISTU PĀRSTĀVNIECĪBA NHL KOPŠ 1999. GADA 10

8 8

7

6 6

8

7 5

6 5

6

5

6 5

4

4

4

3

2

3

3

3

2

Latvija

2012./2013.

2011./2012.

2010./2011.

2009./2010.

2008./2009.

2007./2008.

2006./2007.

2005./2006.

2003./2004.

2002./2003.

2001./2002.

1 2000./2001.

1999./2000.

1

Šveice

ë Marks Štraits ir šāb­rī­ža lie­lā­kā Švei­ces ho­ke­ja zvaig­zne NHL, ta­ču vi­ņam jau daudz se­ko­tā­ju no dzim­te­nes.

pir­mo rei­zi Švei­ ces pār­stāv­nie­cī­ba NHL sa­snie­dza se­ šu ho­ke­jis­tu ro­be­žu. 2008./2009. ga­da se­ zo­nā pirm­ās spē­les NHL aiz­va­dī­ja Itā­li­jā dzi­mu­šais švei­cie­tis Lu­ ka Sbi­ sa un Ja­ niks Vē­bers. Pir­mais no vi­ņiem pa­gā­ju­ šo­ru­den at­grie­zās Švei­cē, bet Vē­bers, četr­as se­zo­nas pa­va­ dī­jis Mon­re­ālā, šo­ ziem spē­lē­ja Švei­cē, bet uz NHL re­gu­lā­rā čem­pio­nā­ta bei­gām at­grie­zās «Ca­na­ diens».

Ir kur at­griez­ties

Švei­cie­ši ta­ci­ņu uz NHL ir ie­stai­gā­ju­ši, pār­i oke­ānam iz­mē­ģi­nāt spē­kus do­das ar­vien vai­rāk šīs valsts ho­ke­ja audzēk­ņu, ne vis­iem iz­do­das vai arī ir vēl­me sis­ties līdz ga­lam uz NHL le­dus, ta­ču šo­gad Švei­ce ho­ke­ja va­do­ ša­jā lī­gā bi­ja pār­stā­vē­ta ar as­to­ņiem spē­lē­tā­

2007. ga­dā NHL ie­so­ļo­ja vēl viens Švei­ces vār­tu vīrs – Jo­nass Hil­lers, kurš jo­pro­jām tur­pi­na sar­gāt Ana­hei­mas «Ducks» vār­tus un pirms di­viem ga­diem pat pa­ma­nī­jās pie­da­lī­ties NHL Zvaig­žņu spē­lē ja čet­ri šīs valsts pār­stāv­ji  – uz­bru­cē­ji Re­to fon Arkss, Mi­hels Rī­sens un To­mass Cīg­lers, kā arī vārt­sargs Dā­vids Ebi­šers. No šiem čet­ riem vī­riem NHL iz­de­vās no­stip­ri­nā­ties ti­kai Ebi­še­ram, ku­ram Ko­lo­rā­do «Ava­lan­che» rin­ dās nā­cās uz­spē­lēt ko­pā ar mū­su Skras­ti­ņu. Ko­pu­mā Ebi­šers NHL aiz­va­dī­ja sep­ti­ņas se­ zo­nas un 2001.  ga­dā ar «Ava­lan­che» iz­cī­nī­ja Sten­li­ja kau­su. Acīm­re­dzot tie­ši veik­smī­gā Ebi­še­ra de­bi­ja NHL skau­tiem li­ka pie­vērst uz­ma­nī­bu vēl vie­ nam Švei­ces vār­tu vī­ram – Mar­ti­nam Ger­ber­ ma, kurš lī­gā, de­bi­tē­jot 2002./2003.  ga­da se­ zo­nā, pie­cu klu­bu rin­dās aiz­va­dī­jis 229 spē­les. Kopš 2003./2004. ga­da se­zo­nas NHL švei­ cie­šu pār­stāv­nie­cī­ba nav bi­ju­si ma­zā­ka par čet­riem ho­ke­jis­tiem (Lat­vi­jas  – lie­lā­ka par čet­riem). To­gad abiem vār­tu vī­riem Ebi­še­ram un Ger­be­ram pie­vie­no­jās Hor­vā­ti­jas un Švei­ ces pil­so­nis Go­rans Bez­ina (uz trim spē­lēm) un Žil­jēns Vok­lērs (viens mačs). Abi de­bi­tan­ ti gan par ne­iz­de­vu­šos NHL kar­je­ru diez vai daudz sku­ma – vi­ņiem bi­ja no­dro­ši­nā­tas dar­ ba­vie­tas ne­būt ne trū­cī­ga­jos Švei­ces klu­bos, tur­klāt ie­spē­ja spē­lēt ļo­ti spē­cī­gā čem­pio­nā­tā.

Štraits un pā­rē­jie

Bū­tī­bā vēl vai­rā­kiem švei­cie­šu ho­ke­jis­tiem gan ga­dus ie­priekš, gan arī ta­gad ne­veik­smī­ gie mē­ģi­nā­ju­mi tikt pie NHL me­dus mu­cas lie­lu ro­bu kar­je­rā nav ie­cir­tu­ši – dzim­te­nē vi­ņi vien­mēr ti­ka gai­dī­ti (aiz­sar­gi Ti­mo Hel­ blings, Tims Ram­holts, uz­bru­cējs Pat­riks Fi­ šers, vārt­sargs To­bi­ass Ste­fans). Pir­ma­jā pēc­lo­kau­ta se­zo­nā pie NHL de­ be­sīm ie­spī­dē­jās lie­lā­kā Švei­ces zvaig­zne NHL – aiz­sargs Marks Štraits, ko NHL aiz­ru­ nā­ja ti­kai 26 ga­du ve­cu­mā (Mon­re­ālas «Ca­na­ diens» 2004. ga­dā). Štraits, kurš glu­ži kā mū­su San­dis Ozo­liņš, ļo­ti mīl pie­slēg­ties uz­bru­ku­ miem, NHL jau aiz­va­dī­jis sep­ti­ņas se­zo­nas «Ca­na­diens» un Ņu­jor­kas «Is­lan­ders» rin­dās, 491 spē­lē sa­krā­jot 288 (65+223) re­zul­ta­ti­vi­tā­ tes pun­ktus. To bū­tu vai­rāk, ja ple­ca sa­vai­no­ ju­ma dēļ vi­ņam ne­nāk­tos iz­laist 2010. /2011  ga­da se­zo­nu. 2007. ga­dā NHL ie­so­ļo­ja vēl viens Švei­ ces vār­tu vīrs  – Jo­nass Hil­lers, kurš jo­pro­ jām tur­pi­na sar­gāt Ana­hei­mas «Ducks» vār­ tus un pirms di­viem ga­diem pat pa­ma­nī­jās pie­da­lī­ties NHL Zvaig­žņu spē­lē. To­se­zon

jiem (sa­lī­dzi­nā­ju­mam – Slo­vā­ki­ja un Krie­vi­ja ar de­vi­ņiem). Lat­vi­ja – vie­nu, pro­ti, Kas­pa­ru Dau­ga­vi­ņu, kurš zo­bus sa­ko­dis cī­nās, lai tik­tu lau­ku­mā Bos­to­nas «Bruins» krek­lā. Glu­ži kā viens no šā­ga­da pa­sau­les čem­pio­nā­ta va­ro­ ņiem, vis­aug­stāk NHL draf­tē­tais (2010. ga­da 5.  nu­murs) Švei­ces ho­ke­jists Ni­no Nī­der­rei­ ters, kurš pēc vie­nas pil­nas Ņu­jor­kas «Is­lan­ ders» sa­stā­vā (ce­tur­ta­jā mai­ņā) aiz­va­dī­tas se­zo­nas lo­kau­ta lai­kā ti­ka no­sū­tīts uz fārm­ klu­bu Bridž­por­tā. Pēc lo­kau­ta bei­gām «Is­lan­ ders» ho­ke­jis­tu pat ne­uz­ai­ci­nā­ja uz tre­niņ­ no­met­ni. Pa­klī­da bau­mas par Nī­der­rei­te­ra kon­flik­tu ar ģe­ne­rāl­me­ne­dže­ri Gār­tu Sno­vu. To­mēr Nī­der­rei­te­ram jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā ir kur at­griez­ties – 12 Švei­ces NLA lī­gas klu­bi vi­ņu pa­ņem­tu at­ples­tām ro­kām. Bet NHL di­vās pē­dē­jās se­zo­nās iz­de­vās no­stip­ri­nā­ties Ro­ma­nam Jo­si (Naš­vi­las «Pre­ da­tors»), Ra­fa­elam Di­asam («Ca­na­diens»), Sve­nam Ber­tši (Kal­ga­ri «Fla­mes»). Nav šau­ bu, ka pēc veik­smī­gā pa­sau­les čem­pio­nā­ta uz NHL tiks uz­ai­ci­nā­ti vēl kā­di švei­cie­ši, jo sud­ ra­ba me­daļ­nie­ku rin­dās bi­ja ti­kai di­vi viņ­pus oke­āna spē­lē­jo­šie vī­ri... 

2 8 . V

– 3 . V I

23


B ASKET B OLS

Muiž­nieks: «Lab­prāt strā­dā­tu Lat­vi­jā»

24

s p o r t a

a v ī z e


IN­GMĀRS JU­RI­SONS

Mēdz teikt, ka par spē­lē­tā­ja kva­li­tā­ti lie­ci­na tas, cik bie­ži viņš mai­na ne ti­kai ko­man­du, bet arī val­sti, – la­bā­kos cen­šas no­sar­gāt, slik­tā­ka­jiem jā­mek­lē ci­ti muļ­ķi. To pa­šu var at­tie­ci­nāt uz tre­ne­riem, un Kār­ļa Muiž­nie­ka bio­grā­fi­ja ša­jā zi­ņā ru­nā pa­ti par se­vi: 15 se­zo­nās ti­kai trīs val­stis un piekt­ais klubs. As­to­ņi ga­di Vents­pi­lī, trīs So­po­tā, ta­gad – jauns sā­kums Uk­rai­nā. Jau pēc pirm­ās se­zo­nas ša­jā val­stī lat­vie­tim lī­gu­mu uz gal­da no­li­ka viens no Uk­rai­nas tu­rī­gā­ka­jiem un am­bi­ci­ozā­ka­jiem klu­biem Juž­ni­jas «Khi­mik», un pa­gā­ju­ša­jā ne­dē­ļā Kār­lis to pa­rak­stī­ja. Uz pār­is die­nām ie­grie­zies mā­jās Rī­gā, tre­ne­ris at­ra­da brī­di ap­ru­nā­ties arī ar SA. – Iz­ska­tās, ka te­vi velk ti­kai uz pil­sē­tām pie jū­ras  – Vents­pils, Rī­ga, So­po­ta, ta­gad Juž­ni­ja... – (Sme­jas.) Tā sa­nāk. Bet, pro­tams, jū­ra ne­bi­ja no­tei­co­šais, kā­pēc pie­kri­tu šim pie­dā­ vā­ju­mam. Kā zi­nāms, pa­gā­ju­šais gads man bi­ja pir­mais Uk­rai­nā – bi­ja va­ja­dzīgs laiks, lai ie­ie­tu jaun­ā val­stī, lī­gā, ap­ras­tu ar spe­ci­fi­ku un se­vi ap­lie­ci­nā­tu. Juž­ni­jas pie­dā­vā­jums bi­ja kā zi­nāms ap­lie­ci­nā­jums, ka man iz­de­vās tikt ar to ga­lā, un uz­ska­tu, ka šis ir so­lis uz priekš­u ma­nā kar­je­rā. – Kad Juž­ni­ja par te­vi sā­ka iz­rā­dīt in­te­ re­si – pēc se­zo­nas vai jau se­zo­nas lai­kā? – Se­zo­nas lai­kā bi­ja in­te­re­se no vai­rā­kiem ci­tiem, ta­jā skai­tā Uk­rai­nas augst­a lī­me­ņa klu­biem, ta­ču tur ne­kas līdz ga­lam ne­sa­nā­ca, un dro­ši vien la­bi, ka tā, – man to­mēr pa­tīk pa­beigt se­zo­nu ta­jā pa­šā ko­man­dā, ku­rā tā ie­

arī ba­gā­tā­ka­jiem. Tā­pēc ne­ņem­šos spriest. Bet ne­no­lie­dza­mi, ka ma­nis pie­mi­nē­tais so­ lis uz priekš­u no­zī­mē arī to, ka Juž­ni­jas klu­ bam ir gan lie­lā­kas am­bī­ci­jas, gan fi­nan­si­ālās ie­spē­jas. – Ko klu­ba va­dī­ba sa­gai­da no ko­man­das nā­kam­gad – kā­di būs uz­de­vu­mi? – Va­dī­ba ir am­bi­ci­oza, klubs – zi­nāms ne ti­kai Uk­rai­nā, bet re­gu­lā­ri cen­šas spē­lēt arī Eiro­kau­sos. Sa­ru­nu lī­me­nī uz­de­vums ir spē­ lēt Uk­rai­nas «play-off», ta­ču, pa­zīs­tot klu­ba pre­zi­den­tu, ne­šau­bos, ka iz­ai­ci­nā­jums būs kat­ra spē­le – kā spē­lē­tā­jiem, tā tre­ne­rim. Ar to do­mā­ju – kat­rā spē­lē jā­būt uz­va­rai vai vis­ maz re­ālai cī­ņai par to. – 0–4 šā ga­da ce­tur­tdaļ­fi­nā­lā gan jau uz­ si­ta asi­nis... – Tie­ši tā. Skaidrs, ka klu­ba va­dī­ba sa­gai­ da vai­rāk.

– Vai­rā­kās lī­gās Eiro­pā vēl tur­pi­nās spē­ les, līdz ar to ne­var teikt, ka šis tir­gus jau bū­tu pil­nī­bā va­ļā. Ta­ču te­orē­tis­ki – kā­pēc gan ne? Man no­teik­ti nav ne­kā­du aiz­sprie­ du­mu ša­jā sa­ka­rā. Mums ir la­bi spē­lē­tā­ji, kas se­vi ap­lie­ci­na, – kaut vai tas pats Kuk­ siks, kurš va­kar [Uk­rai­nas fi­nāl­sē­ri­jas ce­ tur­ta­jā ma­čā] la­bi no­spē­lē­ja. Tā­da ie­spē­ja no­teik­ti nav iz­slēg­ta. Ja par pa­lī­giem – šo­ brīd par to no­tiek pār­ru­nas. Klu­bam ir sa­va pie­eja, kā vi­ņi ska­tās uz šīm lie­tām, tā ka pa­gai­dām skaid­rī­bas vēl nav, ta­ču, jā – no­ teik­ti gri­bē­tu sev kā­du pa­lī­gu no mū­su re­ ģi­ona tā­pat kā Kri­voj­ro­gā. – Kā­da vis­pār ir Juž­ni­jas klu­ba re­pu­tā­ ci­ja Uk­rai­nā? Se­zo­nas lai­kā gan jau kā­dus ie­spai­dus sa­krā­ji. – Pat ne­zi­nu, vai var ru­nāt par kā­du kon­ krē­tu re­pu­tā­ci­ju. Pil­sē­ta nav lie­la, 30 000 ie­

Sa­ru­nu lī­me­nī uz­de­vums ir spē­lēt Uk­rai­nas «play-off», ta­ču, pa­zīs­tot klu­ba pre­zi­den­tu, ne­šau­bos, ka iz­ai­ci­nā­jums būs kat­ra spē­le... sāk­ta, ne­vis mē­tā­ties. Ne­pa­tīk arī tad, ja se­zo­ nas vi­dū kāds mai­na ma­ni. (Sme­jas.) No Juž­ ni­jas pie­dā­vā­jums nā­ca jau pēc se­zo­nas. – Zie­mā vie­nā brī­dī iz­ska­nē­ja in­for­mā­ ci­ja, ka pa­met klu­bu. Kas tur to­brīd no­ti­ka? – Jā, bi­ja in­te­re­se gan no ār­ze­mēm, gan Uk­rai­nas, no­ti­ka pār­ru­nas, un šā­da ie­spē­ja tie­šām pa­stā­vē­ja, to­mēr bei­gās pa­li­ku Kri­voj­ ro­gā. Ni­an­sēs nav vērts ie­dzi­ļi­nā­ties. – «Khi­mik» ir viens no tu­rī­gā­ka­jiem Uk­ rai­nas klu­biem. Tas no­zī­mē, ka ta­vas ie­spē­ jas kom­plek­tē­ties būs pla­šā­kās līdz­ši­nē­jā kar­je­rā? – Pre­cī­zu bu­dže­tu ne­gri­bē­tu no­saukt un ne­mā­cē­šu pa­teikt arī to, vai tas ir lie­lāks ne­kā da­žiem klu­biem, ar ko strā­dāts ie­priekš, – do­ mā­ju, ka ne. To­mēr bi­ja bas­ket­bo­lā lai­ki, kad vis­iem klu­biem bi­ja daudz lī­dzek­ļu, bet šāb­rī­ ža krī­zes lai­kos nau­das nav ne­maz tik daudz

– Kā­da ir si­tu­āci­ja pēc šīs ne­veik­smes – cik spē­lē­tā­ju pa­liek ar lī­gu­miem, cik būs jā­ pie­mek­lē? – Ti­kai aiz­va­kar at­grie­zos no Juž­ni­jas – bi­ ju uz pār­ru­nām, no­slē­dzām lī­gu­mu un jau at­ zī­mē­jām arī mū­su gal­ve­nās pri­ori­tā­tes un to se­cī­bu. Pir­mais, kas jā­da­ra, – jā­no­slēdz lī­gu­mi ar uk­rai­ņu spē­lē­tā­jiem. Kas maz­liet trau­cē – vēl nav zi­nāms, kā­di nā­ka­ma­jā se­zo­nā būs no­sa­cī­ju­mi at­tie­cī­bā uz le­ģi­onā­ru kvo­tām. Ša­jā se­zo­nā va­rē­ja spē­lēt ar pie­ciem, bet, sā­ kot no ses­tā, lī­gai bi­ja jā­mak­sā pa­pil­du nau­da un jā­pērk li­cen­ce. Kā būs nā­kam­gad, vēl nav ap­stip­ri­nāts, līdz ar to ne­va­ram pil­nī­bā plā­ not. Sāk­sim ar vie­tē­jiem, pēc tam mek­lē­sim ār­zem­nie­kus. Juž­ni­ja ne­pa­tu­rēs ne­vie­nu no pie­ciem, kas spē­lē­ja šo­se­zon... – Var­būt ska­tī­sies uz kā­diem lat­vie­šu spē­lē­tā­jiem vai tre­ne­ra pa­lī­giem?

dzī­vo­tā­ju, ta­ču Ode­sa ti­kai 40 km at­tā­lu­mā. Juž­ni­ja ir ti­pis­ka os­tas pil­sē­ta, kur vis­a gal­ ve­nā dar­bī­ba no­tiek os­tā, un ne­kā daudz ci­ ta pa­tie­šām arī nav. Ta­ču spor­tam ir uz­cel­ta lie­lis­ka bā­ze, ku­rā bez bas­ket­bo­la ir arī vo­lej­ bo­la ko­man­da un spē­cīgs darbs ar jau­nat­ni. Klu­ba mēr­ķis ir pil­sē­tā po­pu­la­ri­zēt spor­tu un gā­dāt par to, lai os­tas dar­bos un biz­ne­sos no­dar­bi­nā­ta­jiem cil­vē­kiem bū­tu kas in­te­re­ sants, kā pa­va­dīt brī­vo lai­ku, gan ska­to­ties mū­su spē­les, gan iz­kus­to­ties paš­iem. – Juž­ni­jai nau­das esot daudz, bet zi­nā­ša­ nu, kā to pa­rei­zi iz­man­tot, ma­zāk... – Ne­var teikt, ka tas bū­tu pats ba­gā­tā­kais klubs Uk­rai­nā,  – do­mā­ju, ir da­ži, kas pa­tie­ šām mē­tā­jas ar nau­du. «Khi­mik» nav tāds, un katrs pir­kums vai dar­bī­ba ir pār­do­mā­ti. Tiek pra­sīts re­zul­tāts – ne vel­ti da­žās pē­dē­jās se­zo­ nās spē­lē­tā­ju ro­tā­ci­ja ša­jā ko­man­dā bi­ju­si ļo­ti

2 8 . V

– 3 . V I

25


B ASKET B OLS lie­la, kas, pro­tams, nav la­bi. Arī tre­ne­ri te tiek mai­nī­ti ļo­ti bie­ži... – Sa­pro­tu, ka ša­jā zi­ņā la­bi ap­ zi­nies, uz ku­rie­ni esi aiz­gā­jis. Ne­var dro­ši ie­plā­not, ka nā­ka­mo mai­ju sa­gai­dī­si ta­jā pa­šā pil­sē­tā... – (Sme­jas.) Tas nav ne­kas jauns – klu­bi, kam ir lie­las am­bī­ci­jas, re­zul­tā­tus pie­pra­sa ta­ gad un uz­reiz. Tre­ne­ra dar­ba spe­ci­fi­ka man ir la­bi zi­nā­ma, ta­ču no šā­diem iz­ai­ci­nā­ju­miem ne­bai­dos. Jā­būt ga­ta­vam [at­lai­ša­nai] jeb­ku­rā brī­dī, ta­ču nav jē­gas par to uz­trauk­ties – vai­ rāk jā­do­mā par to, kā ko­man­dai spē­lēt la­bāk. – Lī­gums uz vie­nu se­zo­nu? – Jā. – Uk­rai­nā vis­pār pa­liec lab­prāt, vai fi­ nan­ses dik­tē­ja iz­vē­li? – Uk­rai­na šo­brīd ir starp tām lī­gām Eiro­ pā, kam pat­la­ban iz­de­vies pie­sais­tīt lie­lus fi­nan­šu lī­dzek­ļus, dau­dzas ko­man­das var at­ ļau­ties vei­dot kon­ku­rēt­spē­jī­gus sa­stā­vus, līdz ar to čem­pio­nāts ob­jek­tī­vi ir ļo­ti in­te­re­sants. Šeit dar­bu at­rod daudz tie­šām la­bu spē­lē­tā­ju, no­tiek daudz spē­ļu, – šo­se­zon bi­ja trīs ap­ļi jeb vai­rāk ne­kā 40  spē­les re­gu­lā­ra­jā čem­pio­nā­ tā. Dar­ba ir daudz, tas ir in­te­re­sants,  – lab­ prāt šeit pa­lie­ku. Uk­rai­nā prak­tis­ki ne­pa­stāv

mu iz­brau­kā­jis pie­tie­ka­mi daudz, lai Uk­rai­na ma­ni ne ar ko īpa­ši ne­spē­tu pār­steigt. Pro­tams, bi­ja šā­ das tā­das lie­tas, kas iz­rā­dī­jās la­bā­kas, ne­kā bi­ju do­mā­jis, bi­ja arī tā­das, kas slik­tā­ kas, ta­ču pār­stei­gu­mu ne­bi­ja ne sa­dzī­vis­kā, ne spor­tis­kā zi­ņā. Ga­lu ga­lā sa­vu­laik ga­du pats no­spē­lē­ju Do­ņec­kā, man tur bi­ja pa­li­cis daudz drau­gu un pa­zi­ņu. Ne­ko slik­tu par šo pir­mo ga­du ne­va­ru pa­teikt – bi­ja ļo­ti sprai­ga un in­te­re­san­ta se­zo­na. Lie­lā­kā Uk­rai­nas spe­ ci­fi­ka pat­la­ban ir tie­ši lie­lais spē­ļu skaits, kur ne­vie­nā no tām ne­va­ri ie­plā­not pus­līdz dro­šu uz­va­ru, – vi­su lai­ku nā­kas mak­si­mā­li kon­cen­ trē­ties. – «Kryvbasbasket» sa­ stāvs bi­ ja te­ vis vākts un kom­plek­tēts? – Uk­rai­ņu spē­lē­tā­ji jau prak­tis­ki bi­ja no­ kom­plek­tē­ti – daudz la­bu tā­du nav, līdz ar to klu­bi cen­šas sa­vus la­bā­kos pie­tu­rēt vai mē­ģi­ nāt pie­sais­tīt jau ļo­ti lai­kus. Tir­gus nav plašs, līdz ar to nav vieg­li. Arī di­vi ār­zem­nie­ki bi­ja pa­tu­rē­ti no ie­priek­šē­jā ga­da – mums zi­nā­mais Pīrss Kal­dvels un Džeimss Flo­renss, kurš ta­ gad spē­lē ko­pā ar Er­nes­tu Kal­vi Un­gā­ri­jā. Pā­ rē­jos tad pie­la­sī­jām jau ar ma­nu zi­ņu. – Cī­nī­jā­ties par «play-off», bet tad aiz­gā­

– Kat­ram ir savs lī­gums, ne­va­ru dro­ši at­ bil­dēt par vis­iem. – Jau­tā­ju par te­vi. – Nu, ko tur daudz... Tās ir ma­nas kon­fi­ den­ci­ālās lie­tas, ar ku­rām man pa­šam jā­tiek ga­lā. – Ja «jā­tiek ga­lā», tad viss skaidrs... – (Sme­jas.) Bez ko­men­tā­riem. – Sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar Po­li­ju, kur pa­va­dī­ji trīs ie­priek­šē­jās se­zo­nas, – spor­tis­ki Uk­rai­ nā ju­ties so­li uz priekš­u, at­pa­kaļ vai ap­mē­ ram tur­pat? – Bas­ket­bo­la zi­ņā – so­lis uz priekš­u. Uk­ rai­ņi nav daudz priekš­ā, ta­ču ir. Po­li­jā lī­me­ nis krī­tas – jau šo­se­zon kri­tās un nā­kam­se­zon no­teik­ti tur­pi­nās. Tas sais­tīts ar «Pro­kom» aizie­ša­nu no bas­ket­bo­la  – šo­gad Gdi­ņa vēl spē­lē­ja Eiro­lī­gā, ta­ču da­rī­ja to vai­rāk pēc iner­ ces. Vien­kār­ši iz­spē­lē­ja se­zo­nu, ne­vis gā­ja uz to ar kā­diem mēr­ķiem, un bei­gās pat ra­dās pro­blē­mas vis­pār pa­beigt se­zo­nu. Līdz ar to cieš vis­a Po­li­jas lī­ga – līdz šim ta­jā bi­ja Eiro­ lī­gas ko­man­da, kas to­mēr bi­ja kā mēr­ķis un iz­ai­ci­nā­jums arī pā­rē­jiem klu­biem, bet ta­gad tā vairs ne­būs. Uk­rai­nā kon­ku­rēt­spē­jī­gu ko­ man­du ir vai­rāk, ko­pē­jais lī­me­nis un in­tri­ga aug­stā­ki, līdz ar to arī ko­pu­mā spor­tis­ka­jā

Man no­teik­ti nav ne­kā­du aiz­sprie­du­mu pret to, ka var­būt kād­reiz at­kal va­rē­tu va­dīt kā­du Lat­vi­jas iz­la­si. sa­da­lī­jums fa­vo­rī­tos un pas­ta­rī­šos, jeb­ku­ra ko­man­da var uz­va­rēt jeb­ku­ru. Pats re­dzē­ji, kā gā­ja «Azov­mash» un Do­ņec­kai, kam ir lī­gas lie­lā­kie bu­dže­ti, – lie­lā­ko da­ļu se­zo­nas as­toņ­ nie­ka le­jas­da­ļā vai pat ār­pus «play-off» zo­ nas. Pro­tams, vi­ņus brem­zē­ja mil­zī­gais spē­ļu skaits pa­ra­lē­la­jos tur­nī­ros, bet tas jau ir cits stāsts. – Ta­ču tas var kļūt arī par ta­vu stās­tu – arī «Khi­mik» at­šķi­rī­bā no «Kryvbasbasket» spē­lēs Eiro­kau­sos. – Jā, klubs plā­no pie­da­lī­ties FI­BA kau­sā, ku­rā spē­lē­ja arī pa­gā­ju­šo­gad. Vēl gan nav zi­ nā­ma for­mu­la, kā­da tā būs nā­kam­se­zon, jo pa­stāv da­žā­di va­ri­an­ti par tur­nī­ru ie­spē­ja­mo ap­vie­no­ša­nu. Ta­ču jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā ša­jā tur­nī­rā pie­da­lī­si­mies. Klu­bam bi­ja ie­spē­ja spē­lēt arī VTB lī­gā, bi­ja uz­ai­ci­nā­jums, ta­ču tas ne­tiek iz­ska­tīts. Juž­ni­ja plā­no spē­lēt na­ ci­onā­la­jā čem­pio­nā­tā un vie­nā starp­tau­tis­kā tur­nī­rā, ša­jā si­tu­āci­jā  – FI­BA kau­sā. Ka­len­ dārs vien­al­ga būs sa­springts, to­mēr, do­mā­ju, re­ali­zē­jams. – Kā­da pēc­gar­ša pa­liks pēc šīs se­zo­nas – cik daudz re­ālā si­tu­āci­ja at­bil­da tam, ko bi­ji ie­do­mā­jies, pie­krī­tot pār­cel­ties uz Uk­rai­ nu? – Spē­lē­tā­ja kar­je­ras lai­kā bi­ju­šo PSRS es­

26

s p o r t a

a v ī z e

ja trīs no va­do­ša­jiem spē­lē­tā­jiem. Nau­das jau­tā­jums? – La­bi ie­sā­kām se­zo­nu un pēc pirm­ā riņ­ ķa at­ra­dā­mies 7.–8. vie­tā, ta­ču tad klu­bu pie­ mek­lē­ja fi­nan­šu pro­blē­mas. Ti­ka aiz­tu­rē­tas al­gas. Ne­sa­ku, ka tas ir nor­mā­li, ta­ču ša­jā tir­ gus si­tu­āci­jā tā ga­dās. Da­ži spē­lē­tā­ji šo si­tu­ āci­ju ne­iz­tu­rē­ja un de­vās prom – di­vi pēc sa­ vas ini­ci­atī­vas, bet ar tre­šo pa­ši gri­bē­jām lauzt lī­gu­mu. Pēc kā­da lai­ka fi­nan­si­ālā si­tu­āci­ja uz­ la­bo­jās un klubs ra­da ie­spē­ju pa­rak­stīt trīs jaun­us spē­lē­tā­jus. Sa­nā­ca, ka vi­su šo ap­stāk­ ļu re­zul­tā­tā re­gu­lā­rā čem­pio­nā­ta vi­dus­da­ļu iz­gā­zām, to­ties tre­šo riņ­ķi at­kal no­spē­lē­jām la­bi. Pa­bei­dzām de­vī­tie, uz­reiz aiz «play-off» svīt­ras, tie­sa, ob­jek­tī­vi ie­spē­jas aiz­ķer­ties bi­ja diez­gan mi­ni­mā­las. Klubs at­zi­na, ka 9. vie­ta tam ir pa­nā­kums, – pērn bi­ja 10. vie­ta, bet ta­ gad, ne­rau­go­ties uz fi­nan­šu pro­blē­mām, iz­de­ vās spert so­lī­ti aug­stāk. – Sa­nāk, ka se­zo­nas vi­dus mak­sā­ja vie­tu iz­slēg­ša­nas ma­čos? – No­teik­ti. Do­mā­ju, ja bū­tu no­tu­rē­ju­ši tos spē­lē­tā­jus un līdz ar to spē­li ta­jā lī­me­nī, ko bi­ jām sa­snie­gu­ši, bū­tu ti­ku­ši «play-off». – Ja bei­gās ar fi­nan­sēm viss at­kal bi­ja kār­tī­bā, tas no­zī­mē, ka klubs bei­gās pa­rā­dā ne­pa­li­ka?

zi­ņā čem­pio­nāts ir la­bāks. Šeit nav, kā bi­ja Po­li­jā, kur ga­du gai­tā pirms spē­lēm ar at­se­ viš­ķiem pre­ti­nie­kiem bi­ja dro­šī­bas iz­jū­ta, – ja no­spē­lē­sim sa­vā lī­me­nī, uz­va­ra ga­ran­tē­ta. – Kā­pēc vis­pār nā­cās pa­mest Po­li­ju – pēc se­zo­nas, ku­rā iz­cī­nī­ji sud­ra­ba me­da­ļas un ti­ki at­zīts par la­bā­ko tre­ne­ri? – Trīs ga­dus bi­ju no­strā­dā­jis vie­nā klu­bā. Tie ne­pa­gā­ja bez pro­blē­mām, un no­teik­ti šeit no­strā­dā­ja arī cil­vē­cis­kais fak­tors – ne­rau­go­ ties uz to, ka bi­ja la­bi un šim klu­bam pat iz­ ci­li re­zul­tā­ti un di­vas rei­zes sa­ņē­mu at­zi­nī­bu kā lī­gas la­bā­kais tre­ne­ris, cil­vē­ki sa­vā star­pā mēdz strī­dē­ties un no­gurst cits no ci­ta. Tā­pat kā lau­lī­bā ga­dās grū­ti pe­ri­odi, arī kar­je­rā  – bi­ja pie­nā­cis mir­klis, kad kaut kas bi­ja jā­pa­ mai­na. Tas bi­ja ri­si­nā­jums, kā­du par la­bā­ko to­brīd uz­ska­tī­ja gan klubs, gan es pats, un šo­ brīd ne­no­žē­lo­ju, ka tā. – Tas, ka no­kļu­vi Kri­voj­ro­gā, ko pirms tam va­dī­ja cits lat­vie­tis, bi­ja ti­kai sa­kri­tī­ba? – Ba­gijs se­zo­nas ot­ra­jā pus­ē ar ko­man­du pa­rā­dī­ja ļo­ti la­bu dar­bu un tā­dē­jā­di – lat­vie­šu kva­li­tā­tes. Klubs bi­ja ļo­ti ap­mie­ri­nāts, gri­bē­ja pa­ga­ri­nāt lī­gu­mu, to­mēr viņš de­vās uz «Bu­ di­vel­nik», ta­ču tas no­teik­ti bi­ja fak­tors, kā­pēc klu­ba va­dī­bas ska­tiens arī tā­lāk ti­ka vērsts tie­ ši uz lat­vie­šu tre­ne­ru pus­i. Vi­ņi ap­stā­jās pie


VIEDOKLIS Kā­da ir Juž­ni­jas «Khi­mik» re­pu­tā­ci­ja Uk­rai­nā? Ag­ris GAL­VA­NOV­SKIS, šo­se­zon tre­nē­ja Uk­rai­nas lī­gā: – Ļo­ti la­ba re­pu­tā­ci­ja. Pil­sē­tā ir ķī­mi­jas kom­bi­nāts un os­ta, tā ka ie­spē­jas un am­bī­ci­jas vi­ņiem ir ļo­ti augst­as. In­fras­tuk­tū­ra – klu­bu lī­me­nī vie­na no la­bā­ka­jām vi­sā Uk­rai­nā. Ma­nā ska­tī­ju­ mā – pat nu­mur viens. Tas pats at­tiek­smes zi­ņā. Vie­na ne­lai­me – ma­za, ma­za pil­sē­ti­ņa. Ta­ču ne­tā­lu ir gan Ni­ ko­la­je­va, gan Ode­sa, tā ka prā­tā sa­jukt ne­nāk­sies, – ja nu pa­vi­sam slik­ti, var aiz­braukt cie­mos uz kai­mi­ņu pil­ sē­tām... Kaut kur var vilkt pa­ra­lē­les ar Vents­pi­li. Tas, ko re­dzē­ju, pa­tie­šām su­per. No strā­dā­ša­nas vie­dok­ļa tre­ ne­rim  – ļo­ti la­ba vie­ta. Juž­ni­ja kat­ru ga­du star­tē kau­ sos, iz­vir­za uz­de­vu­mus. Pa­gai­dām īs­ti nav iz­de­vies, ta­ču klubs pa­ma­zām aug un kļūst spē­cī­gāks, ar lai­ku pa­re­ dzu tam ļo­ti la­bu nā­kot­ni. Tā­dus pir­ku­mus kā Do­ņec­ka «Azov­mash» vai «Bu­di­vel­nik» ne­at­ļau­jas, ta­ču nau­das ir pie­tie­ka­mi, tā ka iz­vē­les ie­spē­jas būs – at­liek ti­kai iz­da­rīt pa­rei­zo. Do­mā­ju, Kār­lim būs vis­as ie­spē­jas iz­vei­dot ļo­ti la­bu ko­man­du un pa­celt klu­bu aug­stāk.

ma­nas kan­di­da­tū­ras, es es­mu prie­cīgs, ka tā no­ti­ka. La­bi, ka lat­vie­šu tre­ne­ri se­vi la­bi ap­ lie­ci­na da­žā­dās ār­zem­ju lī­gās, tā­dē­jā­di ra­dot ie­spē­jas arī ci­tiem. – Ar ko šo­brīd no­dar­bo­jies Lat­vi­jā? – Aiz­va­kar va­ka­rā at­grie­zos, rīt jau at­kal brau­cu prom – tā šo­va­sar sa­nāk, ka jā­brau­kā uz Uk­rai­nu. Ta­ču, esot Lat­vi­jā, ma­na pri­ori­ tā­te ne­ap­šau­bā­mi ir ģi­me­ne – tai gri­bu vel­tīt kat­ru sa­vu brī­vo brī­di, jo se­zo­nas lai­kā tā­du ir ļo­ti maz. Lai­ku pa lai­kam pie ma­nis at­ brauc, ta­ču pār­sva­rā sa­nāk at­ras­ties kat­ram sa­vā val­stī. – Kā­das bas­ket­bo­la spē­les esi ap­mek­lē­ jis? – Nē, ti­kai pa tele­vi­zo­ru re­dzē­jis. Vien­ mēr kaut kā sa­nāk  – tik­līdz es­mu sa­tai­sī­jies aiziet klā­tie­nē, tā at­kal sa­krīt, ka uz kār­tē­jām 3–4 die­nām kaut kur jā­aiz­brauc. Ta­ču re­dzē­ jis es­mu. – Un kāds ie­spaids ro­das – kas pa šiem ga­diem no­ti­cis Lat­vi­jas bas­ket­bo­lā? – Teik­šu, ka man pa­tīk – bas­ket­bols at­ kal pa­ma­zām at­tīs­tās un iet uz priekš­u. Pa­tīk VEF re­zul­tā­ti un la­bā spē­le Eiro­kau­sos un VTB, pa­tīk «Vents­pils», kas, par spī­ti jaun­ ajam tre­ne­rim un sa­stā­vam, se­vi la­bi pa­rā­dī­ja, īpa­ši jau Bal­ti­jas lī­gā. «Val­mie­ra» ma­la­či, in­

te­re­sants Jē­kab­pils pie­tei­kums, Ko­suš­kins pie Jūr­ma­las stū­res – sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar pa­gā­ju­šo ga­du šī se­zo­na Lat­vi­jas bas­ket­bo­lam bi­ju­si so­ lis uz priekš­u. Ar in­te­re­si se­ko­ju vis­am, kas no­tiek. – Ne­viens no Lat­vi­jas klu­biem ne­mē­ģi­ nā­ja uz­ru­nāt? – Šo­gad ne. Tik ātr­i no­slē­dzu lī­gu­mu ar Juž­ni­ju, ka ne­viens lai­kam ne­pa­spē­ja no­re­ aģēt. (Sme­jas.) Ie­priek­šē­jos ga­dos gan bi­ja pār­ru­nas, ta­ču nu jau tas ir bi­jis un pa­gā­jis. Ja ne­sa­nā­ca, tā­tad ne­bi­ja lemts. [Zi­nāms, ka 2011.  ga­da va­sa­rā Muiž­nie­ku uz­ru­nā­ja BK «Vents­pils», to­mēr vē­lāk vie­no­jās ar Gun­ da­ru Vēt­ru.] Ka­mēr ne­liek priekš­ā uz gal­da ofi­ci­ālos pa­pī­rus pa­rak­stī­ša­nai, tā ti­kai tā­da ap­ru­nā­ša­nās un in­te­re­ses iz­rā­dī­ša­na. – Pa­tei­ci, ka ne­gri­bi? – Nē, nē, nē! Pro­tams, Lat­vi­ja ir ma­na dzim­te­ne, man šeit pa­tīk strā­dāt, un dau­dzus ga­dus es­mu to arī da­rī­jis, pie­rā­dot se­vi ar da­ žā­diem augs­tiem re­zul­tā­tiem. Lab­prāt gri­bē­tu strā­dāt Lat­vi­jā. Bet, nu – šī ir pro­fe­si­ja, ku­rā jā­būt ga­ta­vam strā­dāt arī ār­ze­mēs, un man nav ne­kā­du pro­blē­mu arī ar to. Arī tas ir in­ te­re­san­ti. – Ne­vie­nas iz­la­ses tre­ne­ris te­vi šo­va­sar nav aici­nā­jis pa­lī­gā – asis­tēt vai kon­sul­tēt?

– Ar Ba­gi­ju bie­ži sa­zva­nā­mies un pār­ru­nā­ jam da­žā­dus jau­tā­ju­mus gan par klu­biem, gan spē­lē­tā­jiem, tā ka do­mu ap­mai­ņa kaut kā­dā lī­me­nī no­tiek vi­su lai­ku. Uz­ska­tu, ka mums, lat­vie­šu tre­ne­riem, jā­tu­ras ko­pā, un šis ir tas veids, kā vis­i va­ram kaut kā pa­lī­dzēt, – Lat­vi­ jas iz­la­se. Ja vien kaut ko va­jag, ne­kad ne­at­sa­ ku. Ja ru­na par ofi­ci­āliem ama­tiem un ie­sais­ tī­ša­nos per­so­nā­lā, do­mā­ju, Ba­gi­jam jau ir la­bi pa­lī­gi un nav va­ja­dzī­bas šo­brīd tur ie­jauk­ties vai kaut ko mai­nīt. Tur viss ir kār­tī­bā. U-20 vai U-18? Man nav ne­kā­du pre­ten­zi­ju, ta­ču ne­es­mu par to ta­gad do­mā­jis, tur­klāt šo­brīd jau pa­rak­stīts lī­gums ar Juž­ni­ju un va­sa­ras plā­ni sais­tās ar to. Ta­ču man no­teik­ti nav ne­ kā­du aiz­sprie­du­mu pret to, ka kād­reiz var­būt at­kal va­rē­tu va­dīt kā­du Lat­vi­jas iz­la­si. – Kurš uz­va­rēs Uk­rai­nas fi­nā­lā – «Bu­di­ vel­nik» vai «Azov­mash»? – Jau se­zo­nas vi­dū pa­tei­cu, ka Ba­gi­jam šo­gad jā­uz­var čem­pio­nāts, un sa­vas do­mas ne­es­mu mai­nī­jis. Maz­liet gan pār­steidz, ka «Azov­mash», kas lie­lā­ko da­ļu se­zo­nas spē­lē­ ja ne īpa­ši la­bi, bei­gās to­mēr spē­ju­ši iz­vei­dot cī­ņas­spē­jī­gu ko­lek­tī­vu, kas spē­lē kā ko­man­da, ne­vis ti­kai pa­ļau­jas uz at­se­viš­ķām zvaig­znēm. «Bu­di­vel­nik» šo­brīd ne­klā­jas vieg­li, ta­ču do­ mā­ju, ka Ba­gat­skis uz­va­rēs. 

2 8 . V

– 3 . V I

27


B ASKET B OLS

Leģionāru sezona: iniciatīvu pārņem jaunie INGMĀRS JURISONS

Šo­ne­dēļ bei­dzas se­zo­na Lat­vi­jas bas­ket­bo­lā, bet lie­la­jam vai­ru­mam ār­ze­mēs spē­lē­jo­šo lat­vie­šu tā jau ir bei­gu­sies – cī­ņu par me­da­ļām ko­pā ar sa­viem klu­biem jo­pro­jām tur­pi­na vien ne­pilns piec­nieks. Pār­ska­tot pa­da­rī­to, pa­ve­ras aina ar in­te­re­san­tiem ak­cen­tiem – di­vu tī­ņu du­eli Eiro­pas spē­cī­gā­ka­jā lī­gā, vie­na «ter­mi­na­to­ra» do­mi­nan­ci Tur­ci­jas bas­ket­bo­la apakš­stā­vā un ve­se­lu me­da­ļu bi­ru­mu vis­pla­šā­ka­jā ģeo­grā­fi­jā no Sko­ti­jas līdz Ka­zah­stā­nai. Spā­ni­ja in­tri­ģē ar jaun­ajiem ta­lan­tiem

Kaut gan ne­pa­tik­ša­nas Spā­ni­jas eko­no­mi­kā nu jau pār­is ga­dus jū­ ta­mas arī valsts spor­tā, bas­ket­bo­la čem­pio­nāts spā­ņiem jo­pro­jām ir un pa­liek spē­cī­gā­kais. To kār­tē­jo rei­zi ap­lie­ci­nā­ja Eiro­lī­gas iz­nā­kums – fi­ nāl­čet­ri­nie­kā spē­lē­ja di­vas spā­ņu ko­man­das, un, ja ne bru­tā­lā CSKA vil­kša­na ce­tur­tdaļ­fi­nā­lā, kas zi­na – var­būt bū­tu vis­as trīs. Pār­stāv­nie­ cī­ba un sek­mes ACB lī­gā ir zi­nā­ma kva­li­tā­tes mēr­vie­nī­ba, un jau bi­ jām pie­ra­du­ši, ka pār­is mū­sē­jo tur kan­ti tur. Pirms šīs se­zo­nas si­tu­āci­ja mai­nī­jās – Jā­nis Blūms ar asa­rām acīs pa­me­ta Bil­ba­o un pār­cē­lās uz Viļ­ņu, bet Kris­taps Val­ters caur Vents­pi­li pie­rak­stī­jās Vā­ci­jā. Arī Ri­ har­du Kuk­si­ku Va­len­si­jā ne­pa­tu­rē­ja, līdz ar to star­ta po­zī­ci­jas zī­mē­jās bē­dī­gas. To­mēr bei­gas iz­vēr­tās ne­gai­dī­tā vei­dā sais­to­šas – čem­pio­nā­ta pē­dē­jā kār­tā sa­vā star­pā sa­spē­lē­ja di­vi lat­vie­šu pui­kas, no ku­riem ne­ viens vēl nav no­svi­nē­jis pat sa­vu 18. dzim­ ša­nas die­nu! 17 ga­dus ve­cais lie­pāj­nieks Kris­taps Por­ziņ­ģis, kurš Se­vi­ļas «Ca­ja­sol» sis­tē­mā pa­va­da jau sa­vu tre­šo se­zo­nu, pie lie­lās ie­spē­jas ti­ka jau jan­vā­rī, kad sa­ņē­ma lie­lās ko­man­das iz­sau­ku­mu ULEB Eiro­kau­sa iz­ brau­ku­ma ma­čam Sankt­pē­ter­bur­gā. Pie­cās sev at­vē­lē­ta­jās mi­nū­tēs lat­vie­tis pa­rā­dī­ja pie­tie­ka­mi, lai at­li­ku­šo se­zo­nas da­ļu pa­lik­tu div­pa­dsmit­nie­kā, tik­tu pie spē­lē­ša­nas vēl di­vās kau­sa spē­lēs (tos­tarp star­ta piec­nie­kā pret nā­ka­ma­jiem čem­pi­ oniem «Lo­ko­mo­tiv») un se­šos ACB ma­čos. 17 mi­nū­tes un 7 pun­kti pret Bil­ba­o – tas jau vairs nav sta­tis­ta de­vums. Līdz pat mai­ja vi­dum Por­ziņ­ģis bi­ja jaun­ākais bas­ket­bo­lists, kas ša­jā ACB se­zo­nā bi­jis lau­ ku­mā un gu­vis pun­ktus, ta­ču tad vi­ņam šo ti­tu­lu at­ņē­ma vie­nu mē­ ne­si un vie­nu ne­dē­ļu jaun­ākais Ro­lands Šmits – 17 ga­dus ve­cais val­ mie­rie­tis de­bi­jas spē­lē Mad­ri­des «Fu­en­lab­ra­da» rin­dās pret Sa­ra­go­su ne­pil­nās tri­jās mi­nū­tēs trā­pī­ja abus me­tie­nus, ie­lie­kot pa­ma­tus tam, lai nā­kam­gad iz­pel­nī­tos vēl kā­du iz­sau­ku­mu no ju­ni­oriem. Ja vēl at­ ce­ra­mies, ka «Ca­ja La­bo­ral» sis­tē­mā sā­cis sko­lo­ties vēl gan­drīz ga­du jaun­ākais Ri­nalds Māl­ma­nis, ku­ra vārds šo­gad bi­ja at­ro­dams klu­ba Eiro­lī­gas pie­tei­ku­mā, aina iz­ska­tās in­te­re­san­ta, pat par spī­ti tam, ka Kuk­si­kam un arī Val­te­ram mē­ģi­nā­jums at­griez­ties ACB ap­ri­tē ne­bi­ja pats veik­smī­gā­kais.

28

s p o r t a

a v ī z e

Dā­vis Ber­tāns bū­tu gal­ve­nais pre­ten­dents uz Ga­da le­ģi­onā­ra bal­vu Lat­vi­jas bas­ket­bo­lā. è


Kā sme­jies, Ma­reks Me­je­ris, kurš ot­ro se­zo­nu pa­va­dī­ja «Knet» klu­ bā Spā­ni­jas 2. lī­gā, uz pie­sauk­to pad­smit­nie­ku fo­na 21 ga­da ve­cu­mā jau ne­daudz iz­ska­tās pēc ve­te­rā­na. To­mēr arī šis spē­lē­tājs, ku­ra ie­ sauk­ša­na iz­la­sē pirms di­viem ga­diem dau­dziem iz­rai­sī­ja ti­kai smī­nu, šo­brīd aug acu priekš­ā. Pērn lie­lā­ko da­ļu no­sē­dē­jis uz so­li­ņa un ti­cis pie ie­spē­jas iz­paus­ties vien pa­va­sa­ra pus­ē, šo­se­zon uz­bru­cējs jau bi­ja starp ko­man­das lī­de­riem, bū­tis­ki audzē­jot gan mi­nū­šu skai­tu lau­ku­mā (11,5 pret 23,5), gan ta­jās gū­to pun­ktu (3 un 9,7) un at­lē­ku­šo bum­bu (2 un 5,2) skai­tu. Būs in­te­re­san­ti no­vēr­tēt pro­gre­su iz­la­ses no­met­nē.

Gre­dzens jau ir, me­da­ļu vēl va­jag

Lat­vi­jas le­ģi­onā­ru pir­ma­jās rin­dās no­tiek ak­tī­va pa­au­džu mai­ņa – šāds se­ci­nā­jums uz­pra­sās pats no se­vis, jo arī tur­pi­nā­ju­mā pa­lie­kam par spē­lē­tā­jiem, kas pirms 2–3 ga­diem vēl ne­bi­ja pat pro­fe­si­onā­lā bas­ ket­bo­la ap­ri­tē. Dā­vis Ber­tāns Bel­gra­dā šo­se­zon spē­ris pla­tus so­ļus uz priekš­u un no­teik­ti bū­tu starp gal­ve­na­jiem kan­di­dā­tiem uz Ga­da le­ ģi­onā­ra bal­vu, ja vien tā­da tik­tu no­teik­ta. 10–15 spē­les mi­nū­šu vie­tā, ko lat­vie­tis «Par­ti­zan» rin­dās da­bū­ja pērn, šo­se­zon bi­ja jau 20 mi­nū­tes Eiro­lī­gā un 25 – Ad­ri­jas un Ser­bi­jas lī­gās. Vie­tē­jā čem­pio­nā­tā, kas ša­jās die­nās ie­slēdz «play-off» re­žī­mu, Dā­vis ir pār­lie­ci­no­ši re­zul­ta­tī­vā­kais (arī liet­de­rī­gā­kais!) sa­vā ko­man­dā, Ad­ri­jas lī­gā – ne­daudz pie­kā­pās ko­ man­das bied­ram Lu­či­čam, to­ties bi­ja vis­as lī­gas pre­cī­zā­kais snai­pe­ris tāl­me­tie­nos (58/130 jeb 44,6%). To, cik rū­pī­gi tre­ni­ņos pie Duš­ko Vu­ jo­se­vi­ča strā­dā sa­va me­tie­na uz­la­bo­ša­nā, uz­bru­cējs pats ne­sen pa­stās­ tī­ja in­ter­vi­jā SA, tā­pēc ne­at­kār­to­si­mies, vien pa­tī­kams se­ci­nā­jums – šis darbs at­mak­sā­jas. Liel­meis­te­ra nor­ma jeb 40% pre­ci­zi­tā­te vi­ņam bi­ju­si pa spē­kam vis­os tri­jos tur­nī­ros, ku­ros šo­se­zon pār­stā­vē­tas «Par­ti­zan» krā­sas, tos­tarp Eiro­lī­gā, kur Dā­vis aiz­va­dī­ja vai­rā­kas tie­šām tei­ca­mas spē­les  – pat 47,1% (16/34). Tur­nī­ra kop­vēr­tē­ju­ma sta­tis­ti­kas ran­gā

LAT­VI­JAS BAS­KET­BO­LIS­TI ĀR­ZE­MĒS (2013. ga­da se­zo­nu bei­dzot, sta­tis­ti­ka uz 25.05.) Tur­nīrs (bi­lan­ce, vie­ta): spē­les, min., pun­kti, atl.b., rez.p., kļ.

Kris­taps Val­ters («Fu­en­lab­ra­da») ACB lī­ga (12–22, 14. v.): Vā­ci­jas lī­ga (līdz 26.11.12.): ULEB Eiro­kauss: Kris­taps Por­ziņ­ģis («Ca­ja­sol») ACB lī­ga (12–22, 15. v.) ULEB Eiro­kauss (Top-16): Ro­lands Šmits («Fu­en­lab­ra­da») ACB lī­ga (12–22, 14. v.): Ma­reks Me­je­ris («Knet&Eni­ac») LEB lī­ga (10–16, 12. v.): Jā­nis Por­ziņ­ģis («Pa­len­ci­a») LEB lī­ga (15–11, pus­fi­nāls): Itā­li­jas lī­ga (līdz 14.10.12.): An­drejs Še­ļa­kovs («Me­lil­la») LEB lī­ga (6–20, 14. v.):

SPĀ­NI­JA 22 8 2

23,5 21,8 17:47

9,5 7,9 6

2 2 1

2,8 2,1 3

2,1 1,4 2

7 3

6,1 6:41

2,6 0,7

0,7 1,7

0 0,7

0 0,7

2

1

2

0,5

0

26

23,5

9,5

5,2

0,7

1,3

20 2

21,1 8

9,8 1

2,7 0,5

0,6 0

1,2 0

10

19

6,1

7,1

1

0,9

12,7

5,6

2,9

0,3

0,7

10,7

1,7

1,5

0,1

0,5

33,5

14,7

3,9

1,5

2,4

0

ITĀ­LI­JA

Ro­lands Frei­ma­nis («Su­tor MGR») A sē­ri­ja (11–19, 13. v.): 28 Ojārs Si­liņš («Trenkwalder») A sē­ri­ja (18–12, ce­tur­tdaļ­fi­nāls): 26 Ma­reks Ju­rē­vi­čus («Pri­ma Ve­ro­li») 2. lī­ga (10–18, 14. v.): 28

Eiro­pas spē­cī­gā­kās lī­gas pē­dē­jā kār­tā sa­vā star­pā sa­spē­lē­ja di­vi lat­vie­šu pui­kas, no ku­riem ne­viens vēl nav no­svi­nē­jis pat sa­vu 18. dzim­ša­nas die­nu. tas vi­ņam do­tu ce­tur­to po­zī­ci­ju! Pa­ma­nāms, ka Dā­vis lau­ku­ mā kļu­vis ne ti­kai dro­šāks, bet arī sta­bi­lāks un daudz­pu­sī­gāks. San­an­to­ni­o «Spurs» tre­ne­riem ar to dro­ši vien pa­gai­dām būs par maz, bet Lat­vi­jas iz­la­se di­vi­den­des sa­ņems jau šo­va­sar. Ber­tāns acīm­re­dzot būs arī ti­tu­lē­tā­kais šīs se­zo­nas mū­ su ār­zem­nieks – Ad­ri­jas lī­gas čem­pi­ona gre­dzens jau pirk­stā, bet jū­ni­jā vis­ti­ca­māk klāt nāks arī sma­gums kak­la ra­jo­nā – kā­da no Ser­bi­jas čem­pio­nā­ta god­al­gām. Ne­maz tik daudz to lat­vie­šu, kas cī­nās par pje­des­tā­lu Eiro­pas aug­stā­kā lī­me­ņa lī­gās, mums to­mēr nav. Itā­li­jā vis­maz at­vē­zie­nu ša­jā vir­zie­ nā iz­de­vās veikt vēl vie­nam no jaun­ā spē­lē­tā­ju viļ­ņa – 19 ga­ dus ve­ca­jam uz­bru­cē­jam Ojā­ram Si­li­ņam. Vi­ņa pār­stā­vē­tais «Trenwalder Reg­gi­o Emi­li­a» sē­ri­jā pret Ro­mu aiz­si­tās līdz sep­tī­ta­ jam ma­čam, ta­ču ta­jā zau­dē­ja un līdz pus­fi­nā­lam ne­aiz­snie­dzās. Zi­nā­ tā­ji gan teic – šo­reiz var­būt la­bāk, ka tā. Ie­kļūs­tot čet­ri­nie­kā, klu­bam pa­vēr­tos re­āla ie­spē­ja pre­ten­dēt uz Eiro­lī­gas ce­ļa­zī­mi, bet tas ne­re­ti bei­dzas ar sa­stā­va uz­la­bo­ju­miem, kas jaun­os spē­lē­tā­jus at­bī­da tā­lāk uz so­li­ņa vai pat vis­pār ār­pus ko­man­das. Pat, ja iz­do­tos pa­likt, ie­spē­ja tur­pi­nāt spē­lēt un pro­gre­sēt šo­brīd ir sva­rī­gā­ka par ie­spē­ju pa­sē­dēt uz so­li­ņa Eiro­lī­gā. Ta­ču, pa­tur­pi­not tē­mu par me­da­ļām la­bos čem­pio­ nā­tos, ne­var ne­pie­mi­nēt Jā­ni Strēl­nie­ku – kaut gan Sankt­pē­ter­bur­gas «Spar­tak», sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar pa­gā­ju­šo se­zo­nu, spē­ra jū­ta­mu so­li at­pa­ kaļ fi­nan­si­ālo ie­spē­ju un līdz ar to sa­stā­va kva­li­tā­tes zi­ņā, tai to­mēr iz­de­vās vie­nu no trim tur­nī­riem pa­beigt uz po­zi­tī­vas nots – Krie­vi­jas

FRAN­CI­JA

In­gus Ban­ke­vics («Saint Cha­mond») 3. lī­ga (16–18, 13. v.): 29

Ed­munds Tu­kišs («Dra­gons») 2. lī­ga (19–3, 1. v. gru­pā):

Dā­vis Ber­tāns («Par­ti­zan») Ser­bi­jas lī­ga (sā­kas «play-off»): Ad­ri­jas lī­ga (16–10, čem­pi­ons): ULEB Eiro­lī­ga (2–8, gru­pu tur­nīrs):

Kas­pars Kam­ba­la («Pi Ko­le­ji») Ot­rā lī­ga (15–19, 12. v.):

Jā­nis Strēl­nieks («Spar­tak») Super­lī­ga (10–8, bron­za): VTB lī­ga (12–6, astotdaļ­fi­nāls): ULEB Eiro­kauss (ce­tur­tdaļ­fi­nāls):

25,6

13,1

1,8

1,4

1,5

8,8

2,6

0,7

0,7

14,3 9,8 6,6

3,4 2,7 2,3

2,4 0,8 0,7

1,8 1 1,2

22,4 12,2

1,4

3,2

6,1 7,2 5,9

1,8 3,2 3,4

1,3 1,3 1,4

VĀ­CI­JA 22

17,9

SER­BI­JA 12 28 10

25,6 22,8 19,6

TUR­CI­JA 17

35

KRIE­VI­JA 15 21 14

17,5 24,1 26:19

2 8 . V

0,7 1,5 1,5

– 3 . V I

29


B ASKET B OLS

LAT­VI­JAS BAS­KET­BO­LIS­TI ĀR­ZE­MĒS Mār­tiņš Krav­čen­ko («Mykolaiv») Super­lī­ga (16–23, 10. v.): Ri­hards Kuk­siks («Bu­di­vel­nik») Super­lī­ga (28–11, fi­nāls): ULEB Eiro­kauss: ACB lī­ga (līdz 15.01.13.): Kas­pars Cip­russ («Odes­sa») Super­lī­ga (14–15, 12. v.): LKL lī­ga (līdz 20.12.12.): BBL lī­ga (līdz 20.12.12.): Ri­nalds Sir­sniņš («Mykolaiv») Super­lī­ga (līdz 01.11.12.):

UK­RAI­NA 38

25,6

6,4

2,2

1,7

0,7

16 4 15

20,1 14:24 15,5

6,9 5 5,5

3,3 2,8 1,3

1,6 1,3 0,3

1,1 0,3 0,4

17 10 10

17,1 22,1 21,7

6,6 9,2 10,8

4,2 5,4 7,2

0,9 1,5 1,1

1,2 1,7 3

7

18,1

6,6

2,1

2,3

1,1

KA­ZAH­STĀ­NA

Rei­nis Stru­po­vičs («Kaspyi Ak­tau») Aug­stā­kā lī­ga (11–9, bron­za): sta­tis­ti­ka nav pie­eja­ma

LIE­TU­VA

Jā­nis Blūms («Lie­tu­vos rytas») LKL lī­ga (10–2, sud­rabs): VTB lī­ga (9–9, gru­pu tur­nīrs): ULEB Eiro­lī­ga (gru­pu tur­nīrs): Kas­pars Vec­va­gars («Liet­ka­be­lis») LKL lī­ga (7–13, 9. v.): BBL lī­ga (Top-16):

Ar­mands Šķē­le («Ka­lev/Cra­mo») EMKL lī­ga (28–4, čem­pi­ons): BBL lī­ga (pus­fi­nāls): VTB lī­ga (gru­pu tur­nīrs):

20 16 9

17,5 18,8 19,3

7,9 12,3 5,9

1,7 1,6 1,9

1,3 2,1 1,8

0,7 1,7 1,4

18 16

15,3 19,1

5,9 8

1,6 2,6

1,8 2,4

1,6 2,3

9,1 7,7 10,5

4,5 4,3 4,3

2,4 3,1 1,8

1,9 2,5 3,4

IGAU­NI­JA 21 12 12

21,4 25,3 23,8

«Warriors» tre­ne­ru plā­nos Bied­riņš šo­brīd vai­rāk ir kā ie­bū­vē­tā mē­be­le – ne­pa­tīk un nav va­ja­dzī­ga, ta­ču, ja reiz acu priekš­ā rē­go­jas un nav iz­kus­ti­nā­ma, var jau arī kād­reiz iz­man­tot. Ju­ris Um­braš­ko («Tar­vas») EMKL lī­ga (20–12, bron­za): BBL lī­ga (ce­tur­tdaļ­fi­nāls): FI­BA kauss (kva­li­fi­kā­ci­ja): Mā­ris Ļak­sa («Tar­vas») EMKL lī­ga (20–12, bron­za): BBL lī­ga (ce­tur­tdaļ­fi­nāls): FI­BA kauss (kva­li­fi­kā­ci­ja): Rai­tis Grafs («Val­ga») EMKL lī­ga (13–19, 7. v.): BBL lī­ga (gru­pu tur­nīrs): FI­BA kauss (līdz ): Ed­gars Čun­da («Val­ga») EMKL lī­ga (13–19, 7. v.): BBL lī­ga (gru­pu tur­nīrs):

30

s p o r t a

32 18 2

31,8 33 29,5

10,6 12,6 12,5

4,6 5,4 3

1,9 1,1 1

0,9 1 0,5

38 18 2

29,1 28,2 24,5

15,1 12,6 10,5

3,1 3,8 3

1,2 0,8 3

1,3 1,2 1

30 7 2

29,9 30,9 21

12,4 11,1 9,5

7 5,6 6

1,3 1 0,5

1,1 1,1 1,5

31 9

32,5 30,4

10,9 8,2

5,9 5

3 4,2

3 4,2

a v ī z e

čem­pio­nā­ta iz­ska­ņā («play-off» ta­jā šo­gad ne­bi­ja vis­pār...) «Spar­tak» ti­ka pie bron­zas. Lat­vie­šu aiz­sarg­a no­pelns pie­tie­ka­mi no­pietns, lai arī vie­tē­jais čem­pio­nāts bi­ja tas, ku­rā Jā­nis spē­lē­ja sa­lī­dzi­no­ši ma­zāk.

No de­vi­ņiem mil­jo­niem ne­at­sa­kās

Ko­pu­mā me­daļ­nie­ku mums šo­gad daudz – vai­rāk ne­kā cit­kārt. Pro­tams, da­žas no lī­gām, ku­rās tās lat­vie­šiem iz­de­vies ie­gūt, Eiro­pas bas­ket­bo­la kar­tē nav ie­zī­mē­tas ar sar­ka­nu, ta­ču kat­ram savs – ja kaut kur star­tē, jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā pa­tī­ka­mi fi­ni­šēt starp la­bā­ka­jiem. Arī Nor­vē­ģi­jā, Dā­ni­jā, Sko­ti­jā un Ka­zah­stā­nā. Čem­pi­onu mums pa­gai­dām nav daudz – bez Ber­tā­na vēl ti­kai Ed­gars Rē­ķis Sko­ti­jā un Ar­mands Šķē­le Igau­ni­jā (tre­šo ga­du pēc kār­tas!). To­mēr ir la­bas ie­spē­jas šo sa­ rak­stu pa­pil­di­nāt – Un­gā­ri­jas fi­nāl­sē­ri­jā cī­ņu tur­pi­na Er­nests Kal­ve un «Szol­no­ki Olaj», Ru­mā­ni­jā to pa­šu da­ra Ivars Ti­mer­ma­nis ar «Ase­soft Plo­ies­ti», bet Uk­rai­nā – Ri­hards Kuk­siks Aina­ra Ba­gat­ska va­dī­tā Ki­ je­vas «Bu­di­vel­nik» rin­dās. Uk­rai­na vis­pār šo­gad kļu­va par sav­da­bī­gu Lat­vi­jas spē­lē­tā­ju iz­brau­ku­ma štā­bu – se­zo­nas bei­gās tur strā­dā­ja jau se­ši mū­su tre­ne­ri un spē­kus bi­ja iz­mē­ģi­nā­ju­ši čet­ri spē­lē­tā­ji. Vien­al­ga, vai tas beig­sies ar «Bu­di­vel­nik» zel­ta vai sud­ra­ba me­da­ļām, Ba­gat­skis lat­vie­šu re­pu­tā­ci­ju un līdz ar to pie­pra­sī­ju­mu ša­jā val­stī būs tur­pi­nā­jis


LAT­VI­JAS BAS­KET­BO­LIS­TI ĀR­ZE­MĒS ZVIED­RI­JA

Ed­gars Je­ro­ma­novs («No­rrko­ping Dol­phins») «Bas­ket­li­gan» (21–12, 4. v.): 36 27,8 FI­BA kauss (Top-16): 12 28,4 Ag­nis Ča­vars («So­der­tal­je Kings») Bas­ket­li­gan (līdz 12.03.13.): 15 8,2 FI­BA kauss (gru­pu tur­nīrs): 6 13

11,9 11,8

2,6 2,1

4,1 3,6

2,4 2,5

3,8 1,5

1,7 2,2

0,5 0,5

0,3 0,3

36

17,8

4,8

4,6

1,9

34,9

16,9

4,2

3,1

1,7

NOR­VĒ­ĢI­JA

Ed­munds Gab­rāns («Froya Bas­ket») BLNO lī­ga (12–12, bron­za): 29 Re­no Si­lavs («Froya Bas­ket») BLNO lī­ga (12–12, bron­za): 28

DĀ­NI­JA

Uģis Pro­molds («Si­su») Li­ga­en (17–10, ce­tur­tdaļ­fi­nāls) Ma­tīss Sak­ne («Hor­sens IC») Li­ga­en (19–8, bron­za):

Er­nets Kal­ve («Szol­no­ki Olaj») Un­gā­ri­jas lī­ga (8–2, fi­nāls): Ad­ri­jas lī­ga (9–17, 12. v.): Mār­tiņš Ber­ķis («Mar­so NYKK») Un­gā­ri­jas lī­ga (10–18, 12. v.):

22

7,3

1,4

1

0,2

0,5

32

15,8

3,3

1,3

1,1

1,5

UN­GĀ­RI­JA 10 26

25,7 21,8

14,3 8,9

5,6 3,5

1,3 0,7

1,5 1,3

28

34,6

14,4

6

2,1

2,1

9,1

2,9

0,8

0,8

RU­MĀ­NI­JA

Ivars Ti­mer­ma­nis («Ase­soft Plo­ies­ti») Aug­stā­kā lī­ga (23–7, fi­nāls): 37

19,4

AN­GLI­JA

celt go­dam, pa­ma­nīts un no­vēr­tēts arī Muiž­nie­ka darbs Kri­voj­ro­gā, Gal­va­nov­skim ne­bi­ja slik­ta se­zo­na Ni­ko­la­je­vā – tas diez­gan dro­ši ļauj pro­gno­zēt, ka arī nā­kam­se­zon mū­sē­jo Uk­rai­nā būs pie­tie­ka­mi daudz. Un tas la­bi – čem­pio­nā­ta lī­me­nis ir so­līds, nau­di­ņas ne­trūkst, un arī in­fra­struk­tū­ra, ga­ta­vo­jo­ties 2015. ga­da Eiro­pas čem­pio­nā­ta uz­ņem­ša­ nai, pa­ma­zām uz­la­bo­jas. Vis­aug­stā­ko lī­me­ni sa­snie­gu­šais Lat­vi­jas bas­ket­bo­la le­ģi­onārs tik­ mēr ir ne­mai­nīgs jau de­vi­ņus ga­dus un būs arī des­mi­to: pa­gā­ju­šās ne­ dē­ļas bei­gās ASV me­di­ji ap­stip­ri­nā­ja diez­gan dro­ši pa­re­dza­mo – An­ dris Bied­riņš ne­iz­man­tos ie­spē­ju at­teik­ties no kon­trak­ta pē­dē­jā ga­da un arī nā­ka­mo se­zo­nu spē­lēs NBA. Vai tie­šām spē­lēs, ne­vis sē­dēs, un vai tas jo­pro­jām no­tiks Gol­den­stei­tas «Warriors» krek­lā, to pa­rā­dīs nā­ka­mā va­sa­ra un ru­dens, ta­ču sa­vus de­vi­ņus mil­jo­nus sa­ņems jeb­ ku­rā ga­dī­ju­mā. «Warriors» tre­ne­ru plā­nos Bied­riņš šo­brīd vai­rāk ir kā ie­bū­vē­tā mē­be­le – ne­pa­tīk un nav va­ja­dzī­ga, ta­ču, ja reiz acu priekš­ā rē­go­jas un nav iz­kus­ti­nā­ma, var jau arī kād­reiz iz­man­tot. Kon­trak­tam tu­vo­jo­ties bei­gām, An­dra vēr­tī­ba spē­lē­tā­ju tir­gū augs, jo vi­ņa kva­li­ tā­tes no­teik­ti nav tik slik­tas, lai bez sa­va daudz­mil­jo­nu en­ku­ra viņš ne­kļū­tu kā­dam in­te­re­sants. Līdz ar to at­liek gai­dīt – Gol­den­stei­tai iz­ do­sies sa­vu ve­te­rā­nu aiz­mai­nīt jau gai­dā­ma­jā va­sa­rā vai nāk­sies gai­dīt 2014. ga­da zie­mu. Savs prie­ciņš no ame­ri­kā­ņiem gan mums ti­ka arī šo­se­zon – Oto Oše­nie­ka un Alek­se­ja Ros­to­va spē­lē­ša­na ASV stu­den­tu bas­ket­bo­la Mar­ta tra­ku­mā at­zī­mē­ja pir­mo šā­da vei­da lat­vie­šu dub­li un pa­rā­dī­ja, ka jaun­o spē­lē­tā­ju pie­au­go­ša­jai mig­rā­ci­jai uz NCA­A nav ti­kai kvan­ti­ta­tīvs rak­sturs. Un jau at­kal jā­se­ci­na: priekš­plā­nā lau­žas jaun­ ie! Lat­vi­jas bas­ket­bo­la eks­por­ta pie­dā­vā­jums Eiro­pai un pa­sau­lei kļūst svai­gāks un daudz­vei­dī­gāks.  

Ri­hards Šulcs («Brad­ford Dra­gons») EBL D1 lī­ga (10–16, 12. v.): Dau­mants Pa­brie­ža («Brad­ford Dra­gons») EBL D1 lī­ga (10–16, 12. v.):

ne­pil­nī­ga sta­tis­ti­ka ne­pil­nī­ga sta­tis­ti­ka

SKO­TI­JA

Ed­gars Rē­ķis («Edin­burgh Knights») Na­ci­onā­lā lī­ga (16–2, čem­pi­ons):

sta­tis­ti­ka nav pie­eja­ma

ASV

An­dris Bied­riņš («Warriors») NBA (47–35, ce­tur­tdaļ­fi­nāls): 53 9,3 0,5 Oto Oše­nieks («Min­ne­so­ta University») NCA­A (21–13, Top-32):2 31 9,1 2,2 1,7 Ha­ralds Kār­lis («Se­ton Hall») NCA­A (15–18, 13. v. Big East): 31 17,4 2,8 Mār­tiņš Ābe­le («Duquesne University Du­kes») NCA­A (8–22, 16. v. At­lan­tic Ten): 24 9,3 3 Alek­sejs Ros­tovs («Western Kentucky») NCA­A (20–16, Top-64): 32 14,2 4,9 Dā­vis Ro­zī­tis («University ar Hawaii») NCA­A (17–11, 5. v. Big West): 30 7,8 1,9 Os­kars Re­in­felds («University of Por­tland») NCA­A (11–21, 8. v. West Co­ast): 27 15,9 4,1

2,9

0,3 0,7

0,3 0,6

2,2

1

0,7

3

0,1

1,1

2,7

0,3

1

2,1

0,3

0,3

1,8

1,3

1,4

ë Ap­lau­dēt lau­ku­ma ma­lā – tā­da lie­lā­ko­ties ir An­dra Bied­ri­ņa lo­ma Gol­den­stei­tā, ta­ču klubs mak­sā pie­ņe­ma­mu ce­nu, lai no tās to­mēr ne­at­teik­tos...

2 8 . V

– 3 . V I

31


F U T B OLS

IL­VARS KOS­CIN­KE­VIČS

Ja kāds no mū­su fut­bo­la le­ģi­onā­riem ār­ze­mēs šo­se­zon ir prie­cē­jis, tad tas ir pus­sargs Alek­sandrs Cau­ņa, kurš sa­vā ot­ra­jā se­zo­nā Krie­vi­jā kļu­vis par valsts čem­pi­onu ko­pā ar Mas­ka­vas CSKA. «Šī ko­man­dai pa­tie­šām bi­ja ļo­ti la­ba se­zo­na,» re­zu­mē­ja Cau­ņa, uz­ska­tot, ka pa­nā­ku­mu pa­ma­tā bi­ju­si lie­lis­kā sa­spē­lē­tī­ba un drau­dzī­gais ko­lek­tīvs. Rei­zē ar šo pa­nā­ku­mu prie­cē fakts, ka nā­ka­ma­jā se­zo­nā Alek­san­dru at­kal re­dzē­sim pres­ti­ža­jā UE­FA Čem­pi­onu lī­gas gru­pu tur­nī­rā!

Cau­ņa

«no­kai­ti­na» Lai­zā­nu... KRIEVIJAS ČEMPIONI An­drejs Štol­cers Mas­ka­vas «Spar­tak» (2000. gads)

Ju­ris Lai­zāns Mas­ka­vas CSKA (2003., 2005.)

Alek­sandrs Cau­ņa Mas­ka­vas CSKA (2013.)

32

s p o r t a

a v ī z e

Tais­nī­bas mek­lē­ju­mos

Kad 18. mai­jā Lat­vi­jas me­di­jus pār­šal­ ca zi­ņa – «Cau­ņa – Krie­vi­jas čem­pi­ons!» –, ti­kai lo­ģis­ki, ka fo­nam lie­ti no­de­rē­ja pa­ska­ tī­ties pa­gāt­nē, cik tad mums tā­du Krie­vi­jas čem­pi­onu vis­pār ir. Vai­rā­ku­mam āt­ru­mā dro­ši vien prā­tā ie­šā­vās cen­tra pus­sargs Ju­ ris Lai­zāns, kurš no 2001. līdz 2005. ga­dam spē­lē­ja ta­jā pa­šā Mas­ka­vas CSKA ko­man­dā. Tā kā šis Krie­vi­jas gal­vas­pil­sē­tas klubs ša­jā lai­kā div­reiz ti­ka kro­nēts par valsts čem­pi­ onu, lo­ģisks bi­ja jau­tā­jums, cik zel­ta me­da­ļu ir Lai­zā­nam, jo to da­lī­ša­nas pro­ce­sā to­mēr sva­rīgs arī aiz­va­dī­to spē­ļu skaits. Ja kat­rā no pir­ma­jām tri­jām se­zo­nām Ju­rim tās bi­ ja pār­i 20  spē­lēm, tad par pē­dē­jām di­vām to ne­va­rē­ja teikt... Bet šis jau­tā­jums pa­šam Lai­zā­nam fut­bo­lis­tu aiz­va­dī­ta­jā ne­dē­ļā jau sā­ka kai­ti­nāt, jo to vai­cā­ja katrs, ku­ram ne­bi­ ja slin­kums. Ju­ra no­stā­ja bi­ja stin­gra: «Es­mu div­kār­tējs Krie­vi­jas čem­pi­ons!» Ta­ču zi­not, ka Lai­zāns un Cau­ņa ne­būt

nav vie­nī­gie, ku­ri spē­lē­ju­ši ša­jā kai­miņ­ze­ mē, bi­ja vērts pa­rakt vēl dzi­ļāk. Un «iz­pel­ dē­ja» uz­brū­ko­šais pus­sargs An­drejs Štol­cers un 2000. gads. Ta­jā par čem­pi­oni kļu­va vi­ ņa pār­stā­vē­tā Mas­ka­vas «Spar­tak» ko­man­ da. Lūk, ko viņš ša­jā sa­ka­rā at­zi­na in­ter­vi­jā «Spor­ta Avī­zei» 2011.  ga­dā: «Bi­ju tur ti­kai pus­ga­du. Kļu­vām par čem­pi­oniem, un aiz­ brau­cu uz Lon­do­nas «Ful­ham». Diem­žēl pie Krie­vi­jas zel­ta me­da­ļas fi­zis­ki tā arī ne­ti­ku, jo to­reiz bi­ju no­spē­lē­jis 60 pro­cen­tus spē­ļu, un ar to bi­ja par maz. Lie­la cem­me  – bū­tu mā­jās for­ša me­da­ļa.» In­ter­ne­tā gan fi­gu­ rē, ka An­drejs «Spar­tak» ko­man­dā aiz­va­dī­ jis drī­zāk 11 vai 12  spē­ļu, ta­ču no­teik­ti ne 60 pro­cen­tu no 30 se­zo­nas ma­čiem. Tas gan ne­no­zī­mē, ka vi­ņa ar­ta­va pa­nā­ku­mā bi­ja pie­ ti­cī­ga, jo aiz­va­dī­ta­jās spē­lēs viņš gu­va pie­cus vār­tus! Tā­pēc – lai bū­tu Krie­vi­jas čem­pi­ona zī­mogs arī An­dre­jam, bet par vi­su pā­rē­jo lai šķē­pus lauž sta­tis­ti­ķi.


A

lek­sandrs Cau­ņa: «Ar Rī­gas «Skon­to» brau­cām uz iz­šķi­ro­šo spē­li pret «Lie­pā­jas me­tal­ur­gu». Ko­man­das bied­ram Vla­di­mi­ram Ža­vo­ron­ko­vam dik­ti ne­pa­ti­ka, ja kāds aiz­ti­ka vi­ņa man­tas. Lai vi­ņu pa­kai­ti­nā­tu, viens no gru­zī­niem spe­ci­āli bi­ja no­pir­cis sar­ka­nus bēr­nu zā­ba­ci­ņus un, Ža­vo­ ron­ko­vam ne­ma­not, ie­li­cis tos vi­ņa so­mā, no tās pa­ņe­mot bu­čus. Tad, kad ģēr­btu­vē jau bi­jām sa­ņē­mu­ ši vis­as no­rā­des pirms spē­les, Ža­vo­ron­kovs vē­ra va­ļā so­mu, bet bu­ču vie­tā at­ra­da...»

ç Pussargs Aleksandrs Cauņa (ar bumbu) šosezon nostiprinājās Krievijas čempionvienības Maskavas CSKA pamatsastāvā!

spies­ti ķek­sēt bum­bu ār­ā no tīk­la. Pie­mē­ ram, gols pret Sa­ma­ras «Krylia So­ve­tov» vai arī vār­ti Krie­vi­jas kau­sa iz­cī­ņā pret Tom­skas ko­man­du! Diem­žēl 2. riņ­ķī ne tik la­bi klau­sī­ja ve­se­lī­ ba, tā­pēc se­zo­nas bei­gas vai­rāk bi­ja jā­pa­va­da starp ska­tī­tā­jiem, ne­vis ko­man­das bied­riem. «Jā, pir­mais riņ­ķis sa­lī­dzi­no­ši bi­ja la­bāks. Žēl, ka ot­ra­jā gu­vu sa­vai­no­ju­mu,» sa­zva­nīts Mas­ka­vā, ko­men­tē­ja Cau­ņa. «Ir pro­blē­mas ar krei­sās kā­jas ner­vu. Pa­tie­sī­bā bi­ja do­māts, ka at­grie­zī­šos ie­rin­dā daudz ātr­āk, ta­ču ne­dē­ļa pēc ne­dē­ļas, bet sā­pes ne­pār­iet. Ta­gad pa­mai­ nī­jām me­to­di, kā ār­stēt. Ce­ru, ka čem­pio­nā­ta pē­dē­jā spē­lē pret «Ros­tov» to­mēr spē­lē­šu.» Cau­ņa svēt­dien pa­tie­šām iz­gā­ja lau­ku­mā, aiz­ va­dot spē­les pē­dē­jās 30 mi­nū­tes.

Alek­sandrs Cau­ņa Dzi­mis: 1988. ga­da 19. jan­vā­rī Dau­gav­pi­lī Po­zī­ci­ja: pus­sargs Augums: 1,75 m Svars: 73 kg Klu­bi 2005. gads Rī­gas «Olimps» * 2006. gads Rī­gas «Olimps» (1. lī­ga) * 2006. gads Rī­gas «Skon­to» 10 (2) 2007. gads Rī­gas «Skon­to» 24 (4) 2008. gads Rī­gas «Skon­to» 22 (1) 2009. gads «Watford», An­gli­ja 5 (1) 2009. gads Rī­gas «Skon­to» 11 (4) 2010. gads Rī­gas «Skon­to» 12 (5) 2011./2012. Mas­ka­vas CSKA, Krie­vi­ja 18 (0) 2012./2013. Mas­ka­vas CSKA, Krie­vi­ja 25 (3) *Nav da­tu, ** spēles (vārti)

Pa­nā­ku­mi

• Lat­vi­jas valstsvie­nī­bā 38 spē­les un 11 vār­tu. • Lat­vi­jas čem­pi­ons ar Rī­gas «Skon­to» (2010.). • Lat­vi­jas la­bā­kais jaun­ais spē­lē­tājs ve­cu­mā līdz 21 ga­dam (2006., 2007., 2008.). • Bal­ti­jas čem­pi­ons ar Rī­gas «Skon­to» (2008.). • Bal­ti­jas kau­sa ie­gu­vējs ar Lat­vi­jas valstsvie­nī­bu (2008., 2012.). • Krie­vi­jas kauss ar Mas­ka­vas CSKA (2011.). • Lat­vi­jas Ga­da fut­bo­lists (2011., 2012.). • Krie­vi­jas čem­pi­ons ar Mas­ka­vas CSKA (2013.).

Andrejs Štolcers: «Diem­žēl pie Krie­vi­jas zel­ta me­da­ļas fi­zis­ki tā arī ne­ti­ku, jo to­reiz bi­ju no­spē­lē­jis 60 pro­cen­tus spē­ļu, un ar to bi­ja par maz. Lie­la cem­me – bū­tu mā­jās for­ša me­da­ļa.» Ta­gad do­mā par kau­su

Ja sa­lī­dzi­na Cau­ņas pir­mo pil­no se­zo­nu Mas­ka­vas CSKA ko­man­dā un šo, nav šau­ bu, ka sek­mī­gā­ka bi­ju­si pē­dē­jā. Un ne jau ti­kai tā­dēļ, ka kak­lā kār­ta zel­ta me­da­ļa vai aiz­va­dīts vai­rāk spē­ļu un gūts vai­rāk vār­tu. Pirm­kārt un gal­ve­no­kārt tā­dēļ, ka bi­ja sa­ turs. Rau­gi, Cau­ņa spē­lē­ja tie­šām la­bi, ne­būt ne­krī­tot ār­ā no vie­na no Krie­vi­jas prem­jer­ lī­gas zvaig­žņo­tā­ka­jiem sa­stā­viem. Se­zo­nas pir­ma­jā pus­ē Alek­sandrs bi­ja sta­bils star­ta sa­stā­va spē­lē­tājs. Pirm­ā rei­ze, kad viņš ne­ ti­ka lau­ku­mā, bi­ja 19. kār­tā, un arī tas ti­kai tā­dēļ, ka ie­priek­šē­jā ma­čā bi­ja sa­ņē­mis vis­ no­taļ ne­pel­nī­tu sar­ka­no kar­tī­ti. Arī kai­miņ­ ze­mē no­vēr­tē­ja to, par ko mēs ru­nā­jām jau sen  – la­ba bum­bas kon­tro­le, spē­ja vi­dē­jā lī­ni­jā pār­slēg­ties no vie­nas po­zī­ci­jas uz ci­tu bez bū­tis­kiem kva­li­tā­tes zu­du­miem un labs un spē­cīgs si­tiens no tā­lās dis­tan­ces. Pēc tri­ jiem no tā­diem prem­jer­lī­gā vārt­sar­gi bi­ja

Ta­ču ar to vēl se­zo­na CSKA ko­man­dai nav ga­lā. 1. jū­ni­jā tā cī­nī­sies Krie­vi­jas kau­sa iz­cī­ņas fi­nā­lā, tie­ko­ties ar Ma­hač­ka­las «An­ zhi». Pē­dē­jie šo­se­zon bi­ja vie­ni no CSKA nik­nā­ka­jiem kon­ku­ren­tiem cī­ņā par prem­ jer­lī­gas zel­tu, tur­nī­ra ta­bu­lā ie­rin­do­jo­ties tre­ša­jā vie­tā. Ja uz­va­rēs CSKA, Cau­ņam tas būs jau ot­rais Krie­vi­jas kauss, jo ko­pā ar ko­ man­du viņš tri­um­fē­ja arī 2011. ga­dā. «Gal­ ve­nais mēr­ķis  – uz­va­rēt prem­jer­lī­gā  – jau ir sa­sniegts, bet, pro­tams, ta­gad ļo­ti gri­bas ie­gūt arī kau­su,» at­zi­na 25 ga­dus ve­cais pus­ sargs. Ja tas no­tiks, ša­jā rā­dī­tā­jā Cau­ņa pa­ nāks Ju­ri Lai­zā­nu, kurš ar CSKA kau­su ie­gu­ va 2002. un 2005. ga­dā. Ja ru­nā­jam par Krie­vi­jas čem­pio­nā­tu lai­ kā kopš PSRS sa­bru­ku­ma, CSKA ar čet­riem čem­pi­onu ti­tu­liem ir ot­rais ti­tu­lē­tā­kais klubs tur­nī­ra vēs­tu­rē aiz Mas­ka­vas «Spar­tak», kam ir de­vi­ņas zel­ta god­al­gas. «Spar­tak» gan pē­dē­ jo rei­zi tri­um­fē­ja pirms 12 ga­diem, tur­pre­tim

CSKA vi­sus četr­us ti­tu­lus iz­cī­nī­jis tie­ši pē­dē­jo des­mit ga­du lai­kā.

Uz An­gli­ju ne­brauks

Cau­ņa ne­slē­pa, ka vi­ņam ir liels gan­da­rī­ jums par ko­man­das kva­li­fi­cē­ša­nos nā­ka­mās se­zo­nas UE­FA Čem­pi­onu lī­gas gru­pu tur­ nī­ram, kur 2011./2012. ga­da se­zo­nā ne bez Cau­ņas līdz­da­lī­bas CSKA aiz­kļu­va līdz pat as­tot­daļ­fi­nā­lam. «Es lie­lis­ki at­ce­ros to se­zo­ nu. Tā bi­ja ļo­ti in­te­re­san­ta. Nav šau­bu, kat­ ram fut­bo­lis­tam gri­bas spē­lēt tā­dā tur­nī­rā,» viņš sa­cī­ja. Se­zo­nas ot­ra­jā pus­ē gan pa­rā­dī­jās ru­nas par Cau­ņas ie­spē­ja­mo pār­cel­ša­nos uz An­gli­ju, ta­ču pats fut­bo­lists no­rā­dī­ja, ka bi­jis iz­brī­nīts par šo in­for­mā­ci­ju un šo­brīd ne­kas ne­lie­ci­not, ka va­sa­rā ša­jā zi­ņā kaut kas va­rē­tu mai­nī­ties. «La­sī­ju par to por­tā­lā www.spor­ ta­centrs.com. Tur fi­gu­rē­ja arī mans bi­ju­šais aģents. Pat ne­sa­pro­tu, kā­pēc viņš kaut ko tā­du vis­pār ru­nā­ja.» 

2 8 . V

– 3 . V I

33


F U T B OLS

Mū­su an­gļi sū­dzē­ties

ne­var ç Latvijas valstsvienības centra aizsargs Kaspars Gorkšs aizvadītajā sezonā piepildīja vienu no saviem kvēlākajiem sapņiem futbolā – spēlēja Anglijas premjerlīgā!

IL­VARS KOS­CIN­KE­VIČS

Il­gi kā­ro­ta de­bi­ja An­gli­jas prem­jer­lī­gā un ne­gai­dī­ta da­lī­ba «Le­agu­e 1» fi­nā­lā «Wembley» sta­di­onā – Lat­vi­jas fut­bo­la aiz­sar­gi Kas­pars Gorkšs un Vi­tā­lijs Mak­si­men­ko aiz­va­dī­to se­zo­nu klu­bos drī­zāk var ie­rak­stīt ak­tī­vā, ne­vis pa­sī­vā. Jū­ni­jā abi at­grie­zī­sies An­gli­jā un, kas zi­na, jau nā­ka­ma­jā se­zo­nā lau­ku­mā tik­sies arī aci pret aci! At­grie­ša­nās kā pār­stei­gums

Tiem, kam ne­pa­tīk vis­no­taļ po­zi­tī­vais pie­ tei­kums par Gor­kša aiz­va­dī­to se­zo­nu, der pa­tīt fil­mu at­pa­kaļ par mū­su fut­bo­la vēs­tu­ri

34

s p o r t a

a v ī z e

un pa­skai­tīt, cik tad mū­sē­jie iz­lau­zu­šies līdz An­gli­jas fut­bo­la eli­tei, kas ša­jā spor­ta vei­dā vien­lai­kus ir arī vis­as Eiro­pas eli­te. Pa­teik­šu priekš­ā – tā­du nav bi­jis daudz, tā­pēc arī Lat­

vi­jas valstsvie­nī­bas kap­tei­nis, ma­nu­prāt, par aiz­va­dī­ta­jiem 12 mē­ne­šiem vai­rāk pel­nī­jis uz­ sla­vu ne­kā no­pē­lu­mu, lai arī vis­i la­bi zi­nām, ka Kas­pa­ram gā­ja kā pa kan­ga­riem. Viens no zem­āka­jiem pun­ktiem dro­ši vien bi­ja iz­kri­ša­ na no «Cham­pi­on­ship», jau pār­stā­vot Vul­ver­ hem­pto­nas «Wanderers» ko­man­du, kam bi­ja iz­īrēts se­zo­nas bei­gu da­ļā. No ot­ras pus­es, ša­jā ko­man­dā viņš vi­sās 15 spē­lēs lau­ku­mā iz­gā­ja star­ta sa­stā­vā. Ne­maz tik pe­ļams ne­bi­ja arī se­zo­nas sā­ kums prem­jer­lī­gā, kur tie­ši vi­ņam bi­ja il­gā­ kais uz­ti­cī­bas kre­dīts no vis­iem cen­tra aiz­sar­ giem. Jā, pēc tam viņš ti­ka no­sē­di­nāts re­zer­vē un vē­lāk – pat at­stāts ār­pus pie­tei­ku­ma, ta­ču, bū­sim go­dī­gi, «Re­ading» ko­man­dā šo­se­zon ne­maz ne­bi­ja ne­vie­na cen­tra aiz­sarg­a, kurš at­bil­stu prem­jer­lī­gas pra­sī­bām. Ska­to­ties no gai­šās pus­es, par spī­ti tam, Gorkšs ko­pā ša­ jā spē­cī­ga­jā lī­gā aiz­va­dī­ja 14  spē­ļu, un tas ir daudz la­bāk ne­kā ne­kas, jo arī tāds sce­nā­rijs pa­gā­ju­ša­jā va­sa­rā ne­iz­ska­tī­jās ne­maz tik ne­ re­āls. In­te­re­san­ti, ka Kas­pars pēc īres bei­gām vēl pa­gu­va uz­spē­lēt «Re­ading» ko­man­das sa­ stā­vā, aiz­va­dot vis­as 90 mi­nū­tes prem­jer­lī­gas pē­dē­jā kār­tā. Ko­man­da gan zau­dē­ja – 2:4 des­ mi­ta­jā vie­tā eso­ša­jai «West Ham Uni­ted». Bet tas lai­kam ir sim­bo­lis­ki, ka sa­vu de­bi­jas un, ļo­ti ie­spē­jams, arī vie­nī­go se­zo­nu prem­jer­lī­gā viņš sā­ka un bei­dza star­ta sa­stā­vā… Jau pirms šā ma­ča bi­ja zi­nāms, ka «Re­ ading» ne­no­sar­gās vie­tu eli­tē un nā­kam­se­ zon ko­man­da cī­nī­sies «Cham­pi­on­ship» lī­gā. Tas, ka 31 ga­du ve­cais Gorkšs pē­dē­jā se­zo­nas


ma­čā bi­ja ko­man­das star­ta sa­stā­ vā, to­mēr liek do­māt, ka ar vi­ņu nā­kam­se­zon ne­rē­ķi­nās kā ar re­ zer­vis­tu. Sa­ru­nā ar «Spor­ta Avī­zi» pats fut­bo­lists tik tāl­ejo­šus se­ci­nā­ ju­mus gan ne­bi­ja ga­tavs iz­da­rīt, ta­ču fakts, ka ko­man­das va­dī­bas gro­žus pār­ņē­ mis Nai­džels Ad­kinss, kurš, sa­vu­laik bū­dams «So­ut­ham­pton» tre­ne­ris, tik ļo­ti vē­lē­jās sa­vā ko­man­dā re­dzēt arī Gor­kšu, to­mēr ve­di­na uz op­ti­mis­mu ne­kā pre­tē­jo. Ad­kinss mar­tā aiz­ stā­ja Brai­enu Mak­der­mo­tu. «Man, pro­tams, ir bi­ju­šas sa­ru­nas ar tre­ne­ri, bet ta­gad ir stip­ri pār­ag­ri ru­nāt par to, cik daudz viņš ar ma­ ni rē­ķi­nās. Ko­man­da sa­nāks ko­pā 27. jū­ni­jā, un tad jau re­dzēs. Tas, ko va­ru pa­teikt  – tās di­vas ne­dē­ļas, ko se­zo­nas bei­gās tre­nē­jos ar «Re­ading» Ad­kin­sa va­dī­bā, tre­ni­ņu pro­ce­sa

sa­stā­vā. Ta­ču viņš arī ne­ti­ka aici­ nāts kā star­ta sa­stā­va spē­lē­tājs, bet gan kā pir­mais, kurš va­ja­dzī­bas ga­dī­ju­mā va­rē­tu aiz­stāt kā­du no cen­tra aiz­sar­giem. Spē­les lai­ku no­teik­ti ie­tek­mē­ja arī tas, ka bi­ju­šā Lat­vi­jas valstsvie­nī­bas gal­ve­nā tre­ne­ra Ge­ri­ja Džon­so­na va­dī­tā ko­man­da to­ brīd cī­nī­jās par ce­ļa­zī­mi uz «Cham­pi­on­ship» lī­gu, ko arī spē­ja iz­da­rīt. Sa­pro­tams, ka tā­dā brī­dī vai­rāk uz­ti­cē­sies ša­jā lī­me­nī pār­bau­dī­ tā­kām vēr­tī­bām. Ta­ču ne­var teikt, ka Vi­tā­li­ja va­rē­ša­na jau šo­brīd bi­ja no­vēr­tē­ta ze­mu. Ne­ būt ne, jo ci­tā­di die­zin vai vi­ņam uz­ti­cē­tu ie­ ša­nu lau­ku­mā «Le­agu­e 1» fi­nā­lā «Wembley» sta­di­onā Lon­do­nā, kad ko­man­da ar 2:1 bi­ja va­dī­bā pret «Bren­tford», bet pē­dē­jie ne­pār­ trauk­ti uz­bru­ka, lai ne­zau­dē­tu.

das pir­mo sa­stā­vu. «Tas to­mēr ir cits lī­me­nis, no­sa­cī­ju­mi, uz­de­vu­mi. Ja Brai­to­nai šo­gad bi­ ja uz­de­vums ie­kļūt prem­jer­lī­gā, tad tāds tas dro­ši vien būs arī nā­kam­se­zon, ka­mēr Je­ovi­lai tas drī­zāk būs vie­tas sa­gla­bā­ša­na «Cham­pi­on­ ship» lī­gā.» Par Je­ovi­lu Mak­si­men­ko pa­liks la­bas at­ mi­ņas tā­pat kā par tās tre­ne­ri Džon­so­nu, kurš Vi­tā­li­jam tau­jā­jis arī par mū­su fut­bo­lis­tiem. «Jau pir­ma­jā die­nā pa­vai­cā­ja par vis­iem spē­ lē­tā­jiem, ko zi­na – Zem­ļin­ski, Ste­pa­no­vu, As­taf­je­vu, Bla­go­na­dež­di­nu... Pra­sī­ja, ko vi­ņi šo­brīd da­ra. Bi­ja gan­da­rīts, ka vis­i jo­pro­jām ir sais­tī­ti ar fut­bo­lu.» Džon­sons arī uz­ska­tot, ka Lat­vi­jas valstsvie­nī­ba jo­pro­jām tu­ras uz vi­ ņa ie­lik­tiem pa­ma­tiem, ka jo­pro­jām spē­lē pēc vi­ņa shē­mas. Jā, in­te­re­sants bi­ja tas laiks ar Džon­so­nu... 

«Ja Brai­to­nai šo­gad bi­ja uz­de­vums ie­kļūt prem­jer­lī­gā, tad tāds tas dro­ši vien būs arī nā­kam­se­zon, ka­mēr Je­ovi­lai tas drī­zāk būs vie­tas sa­gla­bā­ša­na «Cham­pi­on­ship» lī­gā.» kva­li­tā­tes zi­ņā, ie­spē­jams, bi­ja la­bā­kās vi­sā ma­nā kar­je­rā An­gli­jā. Vi­ņam tre­ni­ņos ir ļo­ti mūs­die­nī­ga pie­eja!» Gorkšs pa­sla­vē­ja 48 ga­ dus ve­co Ad­kin­su, kurš pro­fe­si­onā­ļa ga­dos bi­ja vārt­sargs. «Ru­nā­jot par se­zo­nu ko­pu­mā, teik­šu, ka tā bi­ju­si ar kā­pu­miem un kri­tu­miem, ir bi­ju­ ši gan dau­dzi plu­si, gan arī ne­pa­tī­ka­mi brī­ži. Viens no ne­pa­tī­ka­ma­jiem, pro­tams, tas, ka ko­man­da iz­kri­ta no prem­jer­lī­gas. To­ties, ja ru­nā par ma­ni pa­šu, gu­vu ne­at­sve­ra­mu pie­ re­dzi,» re­zu­mē­ja Gorkšs. Viņš arī ne­slē­pa, ka uz­ai­ci­nā­ša­na aiz­va­dīt pē­dē­jo se­zo­nas ma­ču vi­ņam bi­jis ne­gai­dīts, bet, pro­tams, pa­tī­kams pār­stei­gums.

Se­šas mi­nū­tes kā mū­žī­ba

Kas at­tie­cas uz 22 ga­dus ve­co Vi­tā­li­ju Mak­si­men­ko, ne­kā­dus di­žos kal­nus An­gli­jā viņš vēl nav gā­zis, ta­ču po­zi­tī­vi, ka viņš vis­ pār tik tā­lu ti­cis, zi­not, cik grū­ti ir iz­rau­ties no Lat­vi­jas čem­pio­nā­ta. Ie­priekš Vi­tā­lijs pār­stā­ vē­ja Rī­gas «Skon­to». Jan­vā­rī Mak­si­men­ko pie­vie­no­jās «Cham­ pi­on­ship» klu­bam «Brig­hton&Ho­ve Al­bi­on», un ti­kai sa­pro­tams, ka uz­reiz ne­ti­ka pie teik­ ša­nas ko­man­dā, kas re­āli cī­nī­jās par ce­ļa­zī­mi uz prem­jer­lī­gu. Ta­ču tad, lai­kā, kad viņš tre­ nē­jās un spē­lē­ja dub­lie­ros, nā­ca pie­dā­vā­jums no «Le­agu­e  1» ko­man­das «Yeovil Town», pie­vie­no­ties līdz se­zo­nas bei­gām uz īres no­ sa­cī­ju­miem. Ce­rot uz spē­les lai­ku pir­ma­jā ko­man­dā, Vi­tā­lijs to pie­ņē­ma. Di­vu mē­ne­šu lai­kā pie teik­ša­nas daudz gan ne­ti­ka  – ko­pā četr­os ma­čos, no ku­riem di­vos iz­gā­ja star­ta

Viss no­ti­cis ļo­ti pēk­šņi, ar smai­du se­jā at­ce­rē­jās Mak­si­men­ko. «To­brīd bi­ju no­sē­ dē­jis 15 mi­nū­šu uz so­li­ņa pēc ie­sil­dī­ša­nās, bet te pēk­šņi ko­man­das bied­ram trau­ma, un tu iz­ej lau­ku­mā... Viss no­ti­ka bur­tis­ki 30 se­kun­žu lai­kā.» Sa­trau­kums? «Ne­pa­spē­ ju ne­maz no­bī­ties. Iz­gā­ju lau­ku­mā 77.  mi­ nū­tē, ne­bi­ja lai­ka par to do­māt. Var­būt vie­nī­gi pir­ma­jā mi­nū­tē, līdz ti­ku pie pirm­ā pie­skā­rie­na bum­bai, to sa­ju­tu. At­ce­ros, ka pār­is rei­ žu pa­ska­tī­jos uz tab­lo.» Grū­tā­kais bi­jis iz­tu­rēt se­ šas kom­pen­sā­ci­jas mi­nū­ tes. Li­cies, ka tās il­gu­šas pus­stun­du... Mak­si­men­ ko arī at­zi­na, ka vis­iem «Yeovil Town» spē­lē­tā­ jiem bi­jis te­ju vai šoks, ka kom­pen­sā­ci­jas laiks vis­pār bi­jis tik liels. Pēc tam jau uz­va­ras prie­ki, kauss virs gal­vas, šam­pa­nie­ tis. Emo­ci­jas, ku­ras nav ie­spē­jams aiz­mirst. «Tā­da ie­spē­ja lai­kam ga­ dās ti­kai vien­reiz mū­žā. Kad ie­gā­ju «Wembley» sta­di­onā, ne­ti­cē­jās, ka tā ir re­ali­tā­te,» par mil­zī­go sa­viļ­ņo­ ju­mu at­klāts bi­ja Mak­si­men­ko. Un vēl tas, ka no tik ma­zās pil­sē­tas kā Je­ovi­la, ku­rā ir 40 tūk­sto­ši ie­dzī­ vo­tā­ju, uz fi­nā­lu at­brau­ku­ši pār­i 20 tūk­sto­šiem... Ga­ta­vo­ša­nos nā­ka­ma­jai se­zo­ nai Mak­si­men­ko, vis­ti­ca­māk, sāks ko­pā ar Brai­to­nas ko­man­

í Aizsargam Vitālijam Maksimenko sezonas beigas Anglijā iznāca īpašas – viņš ar «Yeovil Town» komandu uzvarēja «League 1» finālā «Wembley» stadionā Londonā!

2 8 . V

– 3 . V I

35


F U T B OLS

SKO­LĀ BI­JĀM, IL­VARS KOS­CIN­KE­VIČS

Ja fut­bo­la spē­le ilg­tu ti­kai 45 mi­nū­tes, tad Lat­vi­jas fut­bo­la valstsvie­nī­ba no pār­bau­des spē­les Ka­ta­rā dro­ši vien at­griez­tos itin la­bā no­ska­ņo­ju­mā. Ta­ču mums par ne­lai­mi spē­le ir div­reiz ga­rā­ka... Do­hā mums pa­ga­lam ne­iz­de­vās 2. pus­laiks, tā­pēc pie­dzī­vo­jām pel­nī­tu sa­kā­vi ar 1:3. Tā kā fut­bo­la pro­fe­si­onā­ļiem lī­dzī­gi kā jeb­ku­rā ci­tā spor­ta spē­lē sva­rī­gā­kais ir re­zul­tāts, jā­se­ci­na – uz šo spē­li sa­pul­ci­nā­tais iz­la­ses re­zer­vis­tu sa­stāvs ek­sā­me­nu nav iz­tu­rē­jis. Otr­dien Vā­ci­jā aiz­va­dī­sim pār­bau­des spē­li pret tur­kiem!

bet eksāmenu

Pār­bau­dī­ja pēc pil­nas prog­ram­mas

Ņe­mot vē­rā, ka mai­jā nav FI­FA starp­tau­ tis­ko pār­bau­des spē­ļu lo­gu, spē­lē­tā­ju iz­vē­lē pret ka­ta­rie­šiem Lat­vi­jas valstsvie­nī­bas gal­ ve­nais tre­ne­ris Alek­sandrs Star­kovs bal­stī­jās gal­ve­no­kārt uz Lat­vi­jas čem­pio­nā­ta virs­lī­gas spē­lē­tā­jiem. Starp 17 fut­bo­lis­tiem, ku­ri pa­ cē­lās gai­sā lid­ma­šī­nā uz Do­hu, bi­ja ti­kai trīs «ār­zem­nie­ki»  – aiz­sar­gi De­niss Iva­novs un Vi­tā­lijs Mak­si­men­ko, kā arī cen­tra pus­sargs Oļegs Lai­zāns. No tiem, ku­rus pē­dē­jā lai­kā va­ram uz­ska­tīt par sta­bi­liem star­ta sa­stā­va spē­lē­tā­jiem, Star­ko­va rī­cī­bā bi­ja čet­ri  – jau pie­mi­nē­tie Iva­novs un Lai­zāns, kā arī pus­sar­ gi Alek­sandrs Fer­tovs un Rit­vars Ru­gins. It kā jau ša­jā sa­rak­stā klāt jā­liek arī la­bās ma­ las aiz­sargs Os­kars Kļa­va, kurš pē­dē­jos ga­dos bi­jis ne­at­ņe­mams posms star­ta sa­stā­vā, ta­ču pē­dē­jā pus­ga­da lai­kā ar vi­ņu spē­cī­gi kon­ku­rē Nau­ris Bul­vī­tis. Tas, kas pār­stei­dza jau pirms spē­les, ka uz Ka­ta­ru aiz­li­do­ja ti­kai 17 spē­lē­tā­ju, un tas, ka starp vi­ņiem bi­ja ti­kai viens no­mi­nā­lais uz­ bru­cējs – 18 ga­du ve­cais Va­lē­rijs Ša­ba­la, kurš Do­hā de­bi­tē­ja star­ta sa­stā­vā. Viņš bi­ja viens no tiem, kurš arī va­rē­ja gūt vār­tus, kad bi­jām va­dī­bā ar 1:0. Ko­pu­mā vis­pār 1. pus­laiks at­stā­ ja la­bu ie­spai­du – ne ti­kai cen­tā­mies kon­tro­ lēt bum­bu, bet to arī da­rī­jām, diez­gan daudz uz­bru­kām un ne­ļā­vām mie­rī­gi el­pot Ka­ta­ras

36

s p o r t a

a v ī z e

Pār­bau­des spē­le fut­bo­lā. Do­ha, Ka­ta­ra Ka­ta­ra – Lat­vi­ja 3:1 (1:1)

Vār­ti: Ma­džeds Ab­dul­ma­džeds (35.), Mo­ha­meds Ha­sans (66.), Al Ma­ri (81.); Ži­ga­jevs (22.). Brī­di­nā­ti: Al Su­ai­ti; Bul­vī­tis. Ties­ne­sis: San­dors An­do Sa­bo (Un­gā­ri­ja). Ska­tī­tā­ji: 1000 («Al Sadd» sta­di­ons). Lat­vi­ja: Do­ro­ševs, Bul­vī­tis, Iva­novs, Smir­novs, Mak­si­men­ko, Fer­tovs (Ta­ra­sovs 80.), Lai­zāns (Kļuš­kins 74.), Ru­gins (Ga­bovs 74.), Ži­ga­jevs, Si­ ņeļ­ņi­kovs, Ša­ba­la (Kļa­va 74.). Re­zer­vē: Vai­ču­lis, Mi­had­juks.

vārt­sar­gam. Tik po­zi­tī­vu Lat­vi­jas valstsvie­ nī­bas rak­stu­ro­ju­mu pē­dē­jā lai­kā nu­dien nav nā­cies rak­stīt bie­ži. Uz­brū­ko­šā cen­tra pus­sar­ga Ju­ri­ja Ži­ga­ je­va vār­ti vis­pār bi­ja kon­fek­te – si­tiens no dis­tan­ces ār­pus so­da lau­ku­ma un pil­nī­gi ne­ tve­rams vārt­sar­gam. Tur­klāt pa­vi­sam drīz mums bi­ja vēl pār­is ne­slik­ti mo­men­ti, lai pār­sva­ru du­bul­to­tu. Pus­lai­ka bei­gas jau aiz­ ri­tē­ja mā­ji­nie­ku zī­mē – lai cik re­tas bi­ja ska­ tī­tā­ju rin­das 10 tūk­sto­šu ie­til­pī­ga­jā sta­di­onā, vi­ņi to­mēr ne­va­rē­ja un ne­drīk­stē­ja uz 0:1 no­ska­tī­ties ar vien­al­dzī­bu. Mā­ji­nie­kiem pa­ de­vās ne slik­tāks tāl­šā­viens kā Ži­ga­je­vam  –

bum­ba trā­pī­ja pār­lik­tnim un ie­spur­dza vār­tu tīk­lā (1:1). Diem­žēl 2.  pus­lai­kā mū­sē­jie bi­ja tā­lu no snie­gu­ma, ko re­dzē­jām pir­ma­jā. Maz bi­jām ar bum­bu, uz­bru­kām vēl ma­zāk. Mā­ji­nie­ki ar mai­ņām veik­smī­gi pie­sā­ti­nā­ja vi­dē­jo lī­ni­ju, pār­ņē­ma kon­tro­li pār bum­bu un spē­li, ka­mēr mēs mai­ņas ne­vei­cām līdz pat 74.  mi­nū­tei... Šķi­ta, ka da­ļa mū­sē­jo bi­ja pa­gu­ru­ši jau kriet­ni ag­rāk, un svai­gi spē­ki lau­ku­mā ti­ka sū­tī­ti no­vē­ lo­ti. Bet var­būt Star­kovs iz­da­rī­ja to, ko bi­ja so­ lī­jis – pār­bau­dī­ja mū­su re­zer­ves, kā tās iz­ska­tās vis­sa­rež­ģī­tā­ka­jās si­tu­āci­jās. Rau­gi, kad spēks strau­ji iet ma­zu­mā, bet re­zul­tāts – ne­ga­tīvs... Ter­mo­met­ra sta­biņš Do­hā to­va­kar rā­dī­ jis virs 30 grā­diem plu­sā. Star­kovs pēc spē­les gan sa­cī­ja, ka vis­maz sta­di­onos lie­lo kar­stu­ mu ne­maz nav va­rēts just, ta­ču viens ir stā­vēt lau­ku­ma ma­lā, pa­vi­sam kas cits – 90 mi­nū­šu skriet ar mak­si­mā­lu at­de­vi. Pē­dē­jās 15  mi­ nū­tēs maz­liet dī­vai­ni iz­ska­tī­jās arī tas, ka pēc Ša­ba­las no­mai­nī­ša­nas pa­li­kām bez ne­vie­na no­mi­nā­lā uz­bru­cē­ja, lai arī bi­jām ie­dzi­nē­ jos un bi­ja jā­cen­šas pa­nākt iz­lī­dzi­nā­ju­mu. Jā, pie­krī­tu, nav mums šo­gad virs­lī­gā pie­tei­ ku­šies di­ži snai­pe­ri, bet gan jau kaut ko bū­ tu va­rē­ju­ši sa­ka­sīt, lai Ša­ba­las vie­tā «sve­šā» po­zī­ci­jā nav «jā­mo­kās» pus­sar­gam Gļe­bam Kļuš­ki­nam. No vie­nas pus­es, šo zau­dē­ju­mu, pro­tams, va­ram no­rak­stīt uz to, ka ne­bi­jām la­bā­ka­jā sa­


í Ar pussarga Jurija Žigajeva šedevru – skaisti gūtajiem vārtiem 1. puslaikā – bija par maz, lai no pārbaudes spēles Katarā atgrieztos vismaz ar neizšķirtu. Diemžēl zaudējums ar 1:3.

nenokārtojām

Ju­rijs Ži­ga­jevs (27 ga­di)

Po­zī­ci­ja: pus­sargs/ot­rais uz­bru­cējs Lat­vi­jas valstsvie­nī­bā: 29 spē­les/2 vār­ti Klubs: FK «Vents­pils»

– Lat­vi­jas valstsvie­nī­bas gal­ve­nais tre­ne­ris Alek­sandrs Star­kovs pirms spē­les Ka­ta­rā sa­cī­ ja, ka tā būs ek­sā­mens re­zer­vis­tiem. Vai re­zer­ ves ar to ti­ka ga­lā? – Ne līdz ga­lam, jo vien­mēr gal­ve­nais ir re­ zul­tāts, un, kā mēs zi­nām, tas mums bi­ja ne­ga­ tīvs – 1:3. Sā­ku­mā gan šķi­ta, ka viss būs kār­tī­bā. Acīm­re­dzot pie­trū­ka pie­re­dzes, arī spē­ka, ta­ču gal­ve­nais zau­dē­ju­ma ie­mesls dro­ši vien ir meis­ta­ rī­bas trū­kums. – Kā­pēc ot­rais pus­laiks, sa­lī­dzi­not ar pir­mo, bi­ja kā die­na pret nak­ti? – Pirm­kārt, ka­ta­rie­ši pie­li­ka, lai arī ne­va­rē­tu teikt, ka tā bi­ja ļo­ti stip­ra ko­man­da. Otr­kārt, lai kā ne­gri­bē­tos par to ru­nāt, ie­tek­mē­ja arī kar­stums. Spē­les lai­kā esot bi­ju­ši 36 līdz 38 grā­di plu­sā. Ot­ra­ jā pus­lai­kā sā­ka pie­trūkt spē­ka, bei­gās ko­man­dai vairs ne­bi­ja tā kus­tī­gu­ma. – Šķi­ta, ka arī tu pa­gu­ri. Vai ne­va­ja­dzē­ja te­ vi no­mai­nīt? – Jā, šķiet, mai­ņa pra­sī­jās. Cik spēks bi­ja, tik at­de­vu, cī­nī­jos līdz ga­lam. Bet ne jau man vie­nī­ ga­jam ot­ra­jā pus­lai­kā bi­ja grū­ti. Vi­sai ko­man­dai

«Jā­būt op­ti­mis­tiem, lai arī šo­brīd iz­la­sei ir diez­gan sa­rež­ģī­ta si­tu­āci­ja.»

stā­vā, ta­ču tā­dā ne­bi­ja arī Ka­ta­ras ko­man­da, kas FI­FA ran­gā ir te­ju mums bla­kus. Po­zi­tī­vais ir tas, ka po­ten­ci­āla­jām re­zer­ vēm ie­spē­ja pa­tie­šām ti­ka do­ta. Star­ta sa­ stā­vā vien uz­reiz bi­ja sep­ti­ņi fut­bo­lis­ti, ku­ri valstsvie­nī­bā pie teik­ša­nas tiek re­ti vai ne­bi­ja to da­rī­ju­ši ne­kad. Arī uz mai­ņu lau­ku­mā nā­ ca di­vi de­bi­tan­ti – aiz­sargs Vla­dis­lavs Ga­bovs, kurš spē­lē­ja ma­lē­jā pus­sar­ga po­zī­ci­jā, un pus­ sargs Kļuš­kins, kurš dar­bo­jās uz­bru­ku­ma smai­lē.

Pa­pild­spē­ki

Skaidrs, ka ar to pa­šu sa­stā­vu, kas bi­ja lau­ ku­mā Do­hā, spē­lēt pret tur­kiem bū­tu paš­nā­ vī­ba. Tā­pēc la­bi, ka klāt nā­ku­ši «pa­pild­spē­ki», ku­ri valstsvie­nī­bas lī­me­nī to­mēr jau ir kriet­ni rū­dī­tā­ki vī­ri. Tas at­tie­cas gan uz ko­man­das kap­tei­ni Kas­pa­ru Gor­kšu, ku­ra pie­nā­ku­mus Do­hā pil­dī­ja De­niss Iva­novs, gan pus­sar­ giem Alek­se­ju Viš­ņa­ko­vu, Iva­nu Luk­ja­no­vu un Vla­di­mi­ru Ka­me­šu un uz­bru­cē­ju Ed­ga­ru Gau­ra­ču. Tur­ci­jas valstsvie­nī­ba, kas FI­FA ran­gā ir 44. vie­tā (mū­sē­jie 110.  vie­tā), mūs otr­dien Duis­bur­gā uz­ņems te­ju la­bā­ka­jā sa­stā­vā. No

ska­ļā­kiem uz­vār­diem klāt ne­būs vie­nī­gi pus­ sar­gi Ha­mits Al­tin­tops un Em­re Be­lo­zog­lu. To­ties ie­rin­dā būs tā­di meis­ta­ri kā pus­sar­gi Nu­ri Ša­hins no Dor­tmun­des «Bo­rus­si­a» un Ar­da Tu­rans no Mad­ri­des «At­le­ti­co», uz­bru­ cē­ji Mev­luts Er­dinčs no «Sta­de Ren­nes» un Bu­raks Jil­mazs no Stam­bu­las «Galatasaray», kā rin­dās šo­se­zon UE­FA Čem­pi­onu lī­gā gu­va as­to­ņus vār­tus! Tur­klāt ko­man­da pat aiz­kļu­ va līdz tur­nī­ra ce­tur­tdaļ­fi­nā­lam, kur vie­nā no ma­čiem ar 3:2 ti­ka pie­veik­ta Mad­ri­des «Re­ al»... Starp 25 kan­di­dā­tiem čet­ri fut­bo­lis­ti ir tie­ši no šīs Stam­bu­las vie­nī­bas, bet no Tur­ ci­jas ko­man­dām ko­pā  – 18  spē­lē­tā­ju. Tur­ci­ jas valstsvie­nī­bas gal­ve­nais tre­ne­ris ir turks Ab­du­lahs Av­ci, kurš ko­man­du va­da kopš 2011. ga­da. Arī tur­kiem šī spē­le kal­pos kā ga­ta­vo­ša­ nās nā­ka­ma­jām cī­ņām 2014.  ga­da Pa­sau­ le kau­sa iz­cī­ņas kva­li­fi­kā­ci­jā, ku­ras vi­ņi gan aiz­va­dīs ti­kai ru­de­nī. Pa­gai­dām D  gru­pā ne viss iet kā smē­rēts. Pār­lie­ci­no­ša lī­de­re ir Nī­ der­lan­de ar 18 pun­ktiem, bet tur­ki ie­ņem ti­ kai ce­tur­to vie­tu (7 pun­kti), at­pa­lie­kot arī no un­gā­riem  (11) un ru­mā­ņiem  (10). At­li­ku­ša­ jās spē­lēs gan vi­su vēl var la­bot, ko mēs vairs

trie­ciens bi­ja ot­rie ie­lais­tie vār­ti. Tre­ni­ņos daudz strā­dā­jām pie stan­dar­tsi­tu­āci­jām, ta­ču, redz, ie­lai­ dām tie­ši pēc stū­ra si­tie­na. – Lū­dzu, res­tau­rē sa­vus gū­tos vār­tus, kas pa­de­vās ļo­ti skais­ti! – Bum­bu sa­ņē­mu pie pre­ti­nie­ku so­da lau­ku­ ma. Es vien­mēr mē­dzu sist, ja ne­es­mu pār­lie­ci­nāts, ka spē­šu no­gā­dāt bum­bu par­tne­rim. Pro­tams, ka ne­var teikt, ka tē­mē­ju vār­tu de­vīt­nie­kā – tē­mē­ju tā­la­jā stū­rī. Šie ir vie­ni no skais­tā­ka­jiem vār­tiem kar­je­rā un – ne­šau­bī­gi – arī vie­ni no sva­rī­gā­ka­jiem! – Nā­ka­mā spē­le mums ir pret tur­kiem, ku­ ri «uz pa­pī­ra» ir kriet­ni spē­cī­gā­ki par ka­ta­rie­ šiem. Nav ba­žu, ka da­bū­sim pa mu­gu­ru? – Tā ne­drīkst do­māt! Jā­cī­nās, jā­iz­da­ra viss, kas no paš­iem at­ka­rīgs. Jā­būt op­ti­mis­tiem, lai arī šo­ brīd iz­la­sei ir diez­gan sa­rež­ģī­ta si­tu­āci­ja.

ne­va­ram teikt par se­vi G gru­pā, jo no ot­ra­jā vie­tā eso­šās Grie­ķi­jas at­pa­lie­kam jau di­vas uz­ va­ras tie­sas. No Lat­vi­jas valstsvie­nī­bas star­ta sa­stā­va spē­lē­tā­jiem pret Tur­ci­ju aiz­ņem­tī­bas dēļ klu­bā ne­va­rēs pa­lī­dzēt vārt­sargs An­dris Va­ņins, pus­sargs Alek­sandrs Cau­ņa un uz­ bru­cējs Ar­tjoms Rud­ņevs.  

2 8 . V

– 3 . V I

37


F U T B OLS

La­bā­kā pa­sau­lē –

é Dortmundes «Borussia» sestdien zaudēja Čempionu līgas finālā, taču līdzjutēji vienmēr ir kopā ar savu mīļoto komandu.

bun­des­lī­ga ANA­TO­LIJS KREI­PĀNS,

iz­man­to­ti «World Soc­cer» ma­te­ri­āli

Ik­mē­ne­ša žur­nā­lā «World Soc­cer» lai­kam strā­dā vis­maz viens gaiš­re­ģis. Vēl ne­bi­ja zi­nāms, ka UE­FA Čem­pi­onu lī­gas fi­nā­lā spē­lēs Min­he­nes FC «Bayern» un Dor­tmun­des «Bo­rus­si­a», bet WS jau bi­ja ap­ko­po­jis pa­sau­les spē­cī­gā­ko fut­bo­la lī­gu rei­tin­gu as­to­ņās no­mi­nā­ci­jās un sum­mā sa­nā­ca, ka tie­ši Vā­ci­jas bun­des­lī­ga paš­reiz ir pirm­ā fut­bo­la lī­ga pa­sau­lē. Tā ka ska­ties, kā gri­bi, bet «vā­cu fi­nāls» šīs se­zo­nas Čem­pi­onu lī­gā lai­kam pa­tie­šām ir li­kum­sa­ka­rīgs... 38

s p o r t a

a v ī z e


tā. Starp ci­tu, sep­ti­ņi no Eiro­pas 11 ap­mek­lē­tā­ka­jiem fut­bo­la klu­biem pār­stāv Vā­ci­jas bun­des­lī­gu.

Fi­nan­ses

Ba­gā­tā­kā val­stu fut­bo­la lī­ga pa­sau­lē ir An­gli­jas prem­jer­lī­ga, kas lie­ lā­ko da­ļu ie­nā­ku­mu ie­gūst no TV pār­rai­žu tie­sī­bu pār­do­ša­nas. Jaun­ais lī­gums uz trim ga­diem pa­redz 3,018 mil­jar­du ster­li­ņu mār­ci­ņu ie­bir­ ša­nu prem­jer­lī­gas ma­ci­ņā... Sa­vu­kārt «Man­ches­ter Uni­ted» kļu­va par pir­mo spor­ta ko­man­du pa­sau­lē, ku­ras vēr­tī­ba pār­snie­dza trīs mil­jar­ dus ASV do­lā­ru. Ne ar ko kaut vai tu­vu tam­lī­dzī­gu ne­var le­po­ties ne Vā­ci­jas bun­des­lī­ga, ne Spā­ni­jas La Li­ga, ne Itā­li­jas A sē­ri­ja, ne­ru­nā­jot jau ne­maz par pā­rē­jo val­stu fut­bo­la lī­gām. Pirm­ā aiz Eiro­pas val­stīm ir Bra­zī­li­ja, un tie­ši fut­bo­la lī­gas iz­de­vī­gie lī­gu­mi ar TV (tu­vo­jas Pa­sau­les kau­sa fi­nāl­tur­nīrs...) ļauj la­bāk dzī­vot klu­biem, un tas sa­vu­kārt ļauj at­ griez­ties dzim­te­nē vai ne­pa­mest to vai­rā­kiem Bra­zī­li­jas iz­la­ses fut­bo­ lis­tiem. Nā­ka­mā aiz Bra­zī­li­jas ir Krie­vi­ja, un šī ir vie­nī­gā no­mi­nā­ci­ja, ku­rā Krie­vi­ja ir tik augs­tu. Nau­das tur lai­kam pa­tie­šām ne­trūkst...

LĪGU IENĀKUMI (eiro; 2011./2012. gada sezonas dati) 2.5

Nīderlande

Turcija

Meksika

Krievija

Itālija

Brazīlija

1,533 mljrd.

1,718 mljrd.

Spānija

650 milj. 614 milj. 580 milj. 515 milj. 431 milj.

Ti­tu­lu ie­gu­vē­ji

Kur bi­ja vis­vai­rāk čem­pi­onu pē­dē­jos des­mit ga­dos? Uz­reiz gan jā­ pie­bilst, ka Ar­gen­tī­na un Mek­si­ka ir īpa­šā sta­tu­sā, jo ša­jās val­stīs vie­ nas se­zo­nas lai­kā ri­si­nās di­vi čem­pio­nā­ti. Sa­vu­kārt MLS čem­pi­onu no­skaid­ro iz­slēg­ša­nas tur­nī­rā, bet Ja­pā­nā vie­na čem­pio­nā­ta for­māts ir ti­kai kopš 2005. ga­da. To arī jā­ņem vē­rā. No Eiro­pas val­stīm vis­vai­rāk čem­pi­onu (7) pē­dē­jos des­mit ga­dos bi­ja Zvied­ri­jā, bet no Eiro­pas Lie­lā piec­nie­ka priekš­ā ir Fran­ci­ja un Vā­ci­ja, kaut gan ta­jā pa­šā lai­kā Li­onas «Olympique» ša­jā lai­ka pos­mā viens pats ie­gu­va se­šus ti­tu­lus.

VISVAIRĀK ČEMPIONU

SKATĪTĀJU SKAITS VIDĒJI VIENĀ SPĒLĒ (tūkstoši) 50

Vācija

Ti­kai vie­nam no Vā­ci­jas bun­des­lī­gas klu­biem sta­di­onā ir ma­zāk ne­ kā 24 000 ska­tī­tā­ju vie­tu un ti­kai vie­nam no klu­biem pa­gā­ju­ša­jā se­zo­nā ti­ka iz­pirkts ma­zāk par 90 pro­cen­tiem bi­ļe­šu. Ar caur­mē­rā 45,116 ska­ tī­tā­jiem vie­nā spē­lē bun­des­lī­ga jau vai­rā­kus ga­dus ir pār­lie­ci­no­ši pirm­ā Eiro­pā un pa­sau­lē, tur­klāt tā ša­jā rā­dī­tā­jā vis­pār ir ot­ra­jā vie­tā starp vi­sām spor­ta spē­ļu lī­gām pa­sau­lē pēc ame­ri­kā­ņu fut­bo­la NFL. Ta­ču pat uz bun­des­lī­gas fo­na īpa­ši iz­ce­ļas Dor­tmun­des «Bo­rus­si­a» sta­di­ ons «Sig­nal Idu­na Park» (bi­ju­šais «Westfalenstadion»)  – caur­mē­rā 80 521 ska­tī­tājs vie­nā spē­lē! Spā­ni­jas gran­di FC «Bar­ce­lo­na» un Mad­ ri­des «Re­al» arī spēj pul­cēt ap 75 000 ska­tī­tā­ju un vēl vai­rāk, arī Itā­li­jas un An­gli­jas fut­bo­la gran­di var pa­lie­lī­ties ar lie­lu ska­tī­tā­ju skai­tu, bet to­ties pā­rē­jie klu­bi... Tie arī velk pā­rē­jās fut­bo­la lī­gas uz le­ju. Mek­si­kas ap­mek­lē­tā­ka­jam klu­bam «Ame­ri­ca» ir caur­mē­rā 58 375 ska­tī­tā­ji vie­ nā ma­čā, bet pir­ma­jiem pie­ciem klu­biem ša­jā rā­dī­tā­jā ir vai­rāk ne­kā 30 000 ska­tī­tā­ju vie­nā spē­lē, kas arī ļauj Mek­si­kai būt augst­ajā 5. vie­

Anglija

Ska­tī­tā­ji

Francija 1,040 mljrd.

mljrd.

1,746 mljrd.

Kat­rā no no­mi­nā­ci­jām ti­ka no­teikts pir­mais des­mit­nieks, par pir­ mo vie­tu lī­ga ie­gu­va 10 pun­ktu, par ot­ro – 9, par tre­šo – 8 pun­ktus utt. līdz 1 pun­ktam par 10. vie­tu. Kop­sum­mā rei­tin­gā ie­kļu­va 28 val­stu fut­ bo­la lī­gas. Tra­di­ci­onā­lais Lie­lais piec­nieks ir ne­mai­nīgs  – An­gli­ja, Fran­ci­ja, Itā­li­ja, Spā­ni­ja un Vā­ci­ja. Šo val­stu klu­bi do­mi­nē arī UE­FA Čem­pi­onu lī­gā, kur kopš 1992./1993. ga­da (pirm­ā se­zo­na) ti­kai div­reiz tie nav uz­ va­rē­ju­ši – 1995. ga­dā tri­um­fē­ja Am­ster­da­mas «Ajax», bet 2004. ga­dā FC «Por­to». Ti­kai vie­na uz­va­ra ČL ir Fran­ci­jas klu­bam – 1993. ga­dā par pir­mo Čem­pi­onu lī­gas uz­va­rē­tā­ju kļu­va Mar­se­ļas «Olympique», ta­ču, līdz ar Ka­ta­ras in­ves­tī­ci­ju ie­nāk­ša­nu «Pa­ris Saint Ger­main», ir ie­mesls do­māt, ka jau tu­vā­ka­jā lai­kā starp Čem­pi­onu lī­gas fa­vo­rī­tiem at­kal būs Fran­ci­jas klubs. Fut­bo­la ta­lan­tus tur­pi­na «ra­žot» Dien­vid­ame­ri­ka, tur­klāt pē­dē­jā lai­kā vai­rā­ki bra­zī­lie­šu fut­bo­lis­ti at­grie­žas dzim­te­nē, un tie nav ti­kai jau sa­vu po­ten­ci­ālu Eiro­pas lī­gās iz­smē­lu­šie spē­lē­tā­ji. Kopš 1982. ga­ da «World Soc­cer» no­sa­ka pa­sau­les la­bā­ko fut­bo­lis­tu un vis­vai­rāk uz­ va­ru ša­jā ap­tau­jā ir tie­ši Bra­zī­li­jas un Ar­gen­tī­nas fut­bo­lis­tiem. Daudz ta­lan­tī­gu spē­lē­tā­ju pē­dē­jā lai­kā pa­rā­dī­jies Čī­lē, ta­ču vi­ņu lie­lā­kā da­ļa jau spē­lē ār­ze­mēs. Jo­pro­jām sta­bi­li stip­ra (arī fi­nan­si­ālā zi­ņā) ir Mek­ si­kas fut­bo­la lī­ga, ar­vien lie­lā­ku at­sau­cī­bu ie­gūst MSL (ASV un Ka­ nā­das klu­bi, kaut no Ka­nā­das pa­gai­dām ti­kai trīs), kas gan pa­gai­dām ne­pār­vēr­šas vie­tē­jo spē­lē­tā­ju kva­li­tā­tē, ar­vien ba­gā­tā­ka kļūst Krie­vi­ jas prem­jer­lī­ga, ta­ču lie­lā nau­da vēl ne­dod vē­la­mo re­zul­tā­tu. Tu­vā­ka­jā lai­kā Lie­la­jam piec­nie­kam acīm­re­dzot ne­kas ne­draud? Ne­sa­kiet vis... As­to­ņu no­mi­nā­ci­ju sum­mā Fran­ci­jai ga­rām jau ir aiz­gā­ju­si Nī­der­lan­ de, bet vis­as pa­sau­les kon­tek­stā  – vēl arī Bra­zī­li­ja, Mek­si­ka un ASV (MLS lī­ga).

45 116

11

40

10

34 600 28 796

7

2 8 . V

4

4

4 Turcija

5

Krievija

Ķīna

Brazīlija

ASV

Zviedrija

Japāna

Meksika

Argentīna

5

Anglija

6

Vācija

6

Francija

7

18 000

Argentīna

18 702

Ķīna

ASV

19 466 18 860 18 801

Francija

Itālija

Spānija

Anglija

10

Vācija

20

7 21 500

Nīderlande

22 466

Meksika

30

– 3 . V I

39


F U T B OLS VĀRTI CAURMĒRĀ VIENĀ SPĒLĒ 3.26

Nīderlande Beļģija

2.88

Vācija

2.86

Anglija

2.81

Japāna

2.79

Spānija

2.76

Austrālija

2.7

ASV

2.64

Portugāle

2.64

Meksika

2.63 0.5

1.0

1.5

2.0

2.5

3.0

3.5

Gū­tie vār­ti

Caur­mē­rā vie­nā spē­lē vis­vai­rāk vār­tu pa­gā­ju­ša­jā se­zo­nā ti­ka gūts ... Igau­ni­jā  – 3,41. Skaidrs, ka Igau­ni­jas fut­bo­la lī­gas lī­me­nis nav tik augsts, lai mū­su kai­mi­ņi ša­jā rei­tin­gā bū­tu lī­de­ri (tā­pēc la­bā­ko se­zo­nas vār­tu gu­vē­ju Eiro­pā, pie­mē­ram, no­sa­ka ne ti­kai pēc gū­to vār­tu skai­ta, bet gan pa­rei­zi­not to vēl arī ar lī­gas ko­efi­cien­tu, tā­pēc ša­jā rei­tin­gā ti­ka iz­ska­tī­tas ti­kai 17 spē­cī­gā­kās fut­bo­la lī­gas). Pirm­ā ir ho­lan­die­šu Ere­di­

rās ri­si­nā­jās spē­le, kā arī vēl vai­rā­kas arē­nas ti­ka at­jau­no­tas. Bra­zī­li­ja ga­ta­vo­jas nā­ka­mā ga­da Pa­sau­les kau­sa fi­nāl­tur­nī­ram un tā­pēc arī tur tiek cel­ti un jau ir uz­cel­ti jaun­i sta­di­oni. Pirms EU­RO 2012 ti­ka uz­ bū­vē­tas jaun­as fut­bo­la arē­nas Uk­rai­nā un Po­li­jā, pirms EU­RO 2008 četr­as jaun­as arē­nas ta­pa Švei­cē, bet pirms EU­RO 2004. jaun­i sta­di­oni «iz­au­ga» Por­tu­gā­lē. Līdz 2018. ga­da Pa­sau­les kau­sa fi­nāl­tur­nī­ram vēl vai­rā­kas jaun­as arē­nas taps Krie­vi­jā. Ta­jā pa­šā lai­kā, pie­mē­ram, Fran­

As­to­ņu no­mi­nā­ci­ju sum­mā Fran­ci­jai ga­rām jau ir aiz­gā­ju­si Nī­der­lan­de, bet pa­sau­les kon­tek­stā – vēl arī Bra­zī­li­ja, Mek­si­ka un ASV vi­sie – caur­mē­rā 3,26 gū­ti vār­ti vie­nā spē­lē. Se­ko beļ­ģi, bet tad vā­cie­ši, ta­ču ti­kai ho­lan­die­šiem ir vai­rāk ne­kā trīs gū­ti vār­ti vie­nā spē­lē. Sa­lī­dzi­nā­ju­mam: UE­FA Čem­pi­onu lī­gā pa­gā­ju­ša­jā se­zo­nā caur­mē­ rā vie­nā spē­lē gū­ti 2,65 vār­ti (ko­pē­jā lī­gu rei­tin­gā tas do­tu 8. vie­tu).

Vis­vai­rāk tre­ne­ru ti­tu­lu 6 3 3

Itā­li­ja Uk­rai­na Spā­ni­ja

Sta­di­oni

2 2 2

Lai cik tas lik­tos dī­vai­ni, bet vis­vai­rāk jaun­u fut­bo­la arē­nu kopš 2000. ga­da ir uz­bū­vēts ASV – Vā­ci­jā sa­bū­vē­ja jaun­us sta­di­onus pirms 2006.  ga­da Pa­sau­les kau­sa iz­cī­ņas, tur­klāt ne ti­kai ta­jās pil­sē­tās, ku­

s p o r t a

a v ī z e

10

6

6

Polija

Krievija

5

5 Ukraina

6

DĀR

6

Meksika

7 Portugāle

Vācija

Brazīlija

7

5

Nīderlande

9

ASV

UE­FA Čem­pi­onu lī­ga, EU­FA Eiro­pas lī­ga, «Li­ber­ta­do­res» kauss, kā arī čem­pi­onu ti­tu­li An­gli­jā, Itā­li­jā, Spā­ni­jā un Vā­ci­jā. Vis­vai­rāk kā­du vai kā­dus no šiem ti­tu­liem ir ie­gu­vu­ši An­gli­jas klu­bu tre­ne­ri – sers Alekss Fer­gi­sons, An­drē Vil­lašs-Bo­ašs, Ar­sens Ven­gers, Ro­ber­to Man­ čī­ni un Ra­fa­els Be­ni­tess. Šo­se­zon trīs ti­tu­lus vie­nā se­zo­nā var ie­gūt Jups Hain­kess, ta­ču Vā­ci­jas kau­sa ša­jā no­mi­nā­ci­jā nav, tā­pēc sek­mī­ gā­kais vā­cu tre­ne­ris ir Jir­gens Klops  – 2011. un 2012.  ga­da Vā­ci­jas čem­pi­ons ar Dor­tmun­des «Bo­rus­si­a». Ja Dor­tmun­dei iz­do­sies uz­va­rēt Čem­pi­onu lī­gas fi­nā­lā, tad Vā­ci­ja tie­ši Klo­pa dēļ pa­cel­sies uz augš­u. An­gli­jai jau pie­rē­ķi­nā­ta Lon­do­nas «Chel­se­a» uz­va­ra šīs se­zo­nas UE­FA Eiro­pas lī­gā.

40

15

13

Ti­tu­lē­tā­kie tre­ne­ri

An­gli­ja Bra­zī­li­ja Vā­ci­ja

VISVAIRĀK JAUNU STADIONU

ci­jā kopš 2000. ga­da jaun­as arē­nas ta­pa ti­kai «Va­len­cien­nes» un Lil­les «Olympique» ko­man­dām, bet Itā­li­jā – vis­pār ti­kai vie­na (Tu­rī­nas «Ju­ ven­tus»)...

Klu­bu pa­nā­ku­mi

Ar pa­nā­ku­miem ir do­mā­tas vie­tas vis­maz pus­fi­nā­los UE­FA Čem­ pi­onu lī­gā, Eiro­pas lī­gā un «Li­ber­ta­do­res» kau­sa iz­cī­ņā. Dien­vid­ame­ ri­kas klu­bu pres­ti­žā­ka­jā tur­nī­rā pār­lie­ci­no­ši lī­de­ri ir bra­zī­lie­ši, bet Eiro­pā – spā­ņi. Pa­vi­sam 24 (!) rei­zes Spā­ni­jas klu­bi ir bi­ju­ši Eiro­pas kau­su pus­fi­nā­los pē­dē­jos des­mit ga­dos, bet pa­vi­sam des­mit klu­bi no Spā­ni­jas bi­ja pus­fi­nā­lā (šo­se­zon, pie­mē­ram, at­kal ar di­viem klu­biem Čem­pi­onu lī­gā). Jau cik ga­du «La Li­ga» do­mi­nē FC «Bar­ce­lo­na» un


í Sers Alekss Fergusons ir tituliem bagātākais treneris.

KLUBU SKAITS STARPTAUTISKOS TURNĪRU PUSFINĀLOS 10

80

10

70

7

Mad­ri­des «Re­al», ta­ču Eiro­pas arē­nā līdz pus­fi­nā­lam ir ti­ku­ši vēl as­to­ ņi spā­ņu klu­bi. To­ties ti­kai pie­ci klu­bi no Vā­ci­jas ir spē­lē­ju­ši pē­dē­jos des­mit ga­dos Eiro­pas kau­su pus­fi­nā­los, bet līdz šai se­zo­nai tie bi­ja ti­kai čet­ri. Čem­pi­onu lī­gā (arī Čem­pi­onu kau­sa iz­cī­ņā) 25. mai­jā būs pir­ mais «Vā­ci­jas fi­nāls» un līdz ar to pres­ti­žā­ka­jā Eiro­pas klu­bu tur­nī­rā būs no­ti­ku­ši vi­su četr­u spē­cī­gā­ko Eiro­pas klu­bu lī­gu fi­nā­li.

Ku­ras valsts fut­bo­la virs­lī­gā spē­lē vis­vai­rāk 2010. ga­da Pa­sau­les kau­sa fi­nāl­tur­nī­ra da­līb­nie­ku? Pirms šīs se­zo­nas pār­lie­ci­no­ši pirm­ā bi­ja un dro­ši vien arī pa­liks An­gli­jas prem­jer­lī­ga, tur­klāt vēl 17 šā tur­ nī­ra da­līb­nie­ku šo se­zo­nu sā­ka «Cham­pi­on­ship» tur­nī­rā. Se­ši no pus­ fi­nā­lis­tes Urug­va­jas iz­la­ses da­līb­nie­kiem se­zo­nu sā­ka Itā­li­jā, bet pie­ci Ar­gen­tī­nas iz­la­ses spē­lē­tā­ji – Spā­ni­jā. An­gli­jā se­zo­nu sā­ka 18 šīs valsts iz­la­ses da­līb­nie­ki, bet Itā­li­jā – pat 20 itā­ļu iz­la­ses fut­bo­lis­ti. Tur­ci­ja ir pirm­ā starp val­stīm, ku­ras pa­šas iz­la­se nav pie­da­lī­ju­sies 2010. ga­da Pa­ sau­les kau­sa fi­nāl­tur­nī­rā.

19

18 Austrālija

21

Japāna

24

ASV

26

Francija

Vācija

10

30 Spānija

20

Itālija

3

Meksika

30

4 Francija

Argentīna

Portugāle

Vācija

Itālija

Anglija

Brazīlija

4

Turcija

5

Kolumbija

4

Spānija

59

40

5

Zvaig­znes

66

50

6

2

68

60

8

6

76

Anglija

8

VISVAIRĀK PK 2010 SPĒLĒTĀJU

Uz­va­rē­tā­ja – Vā­ci­jas bun­des­lī­ga!

Sa­rē­ķi­not ko­pā vi­su as­to­ņu no­mi­nā­ci­ju re­zul­tā­tus, «World Soc­ cer» no­nā­ca pie se­ci­nā­ju­ma, ka vis­vai­rāk pun­ktu ir Vā­ci­jas bun­des­ lī­gai. Tur­klāt Vā­ci­jas un An­gli­jas pār­svars pār tu­vā­ka­jiem se­ko­tā­jiem ir diez­gan liels, arī Spā­ni­ja dro­ši stāv tre­ša­jā vie­tā. Skaidrs, ka jeb­ku­ra tam­lī­dzī­ga rē­ķi­nā­ša­na ir vai­rāk vai ma­zāk sub­jek­tī­va un tā­pēc katrs drīkst to ap­šau­bīt, ta­ču jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā tā ir in­te­re­san­ta un ko­pē­jā bil­de lai­kam to­mēr ir ļo­ti tu­vu pa­tie­sī­bai. Vā­ci­ja An­gli­ja  Spā­ni­ja  Itā­li­ja  Bra­zī­li­ja 

60 55 46 37 36

Mek­si­ka ASV  Nī­der­lan­de  Fran­ci­ja  Ar­gen­tī­na 

30 28 26 22 20

Kā­di būs tam­lī­dzī­gas rē­ķi­nā­ša­nas re­zul­tā­ti kaut vai pēc ga­da vai pēc trim četr­ām se­zo­nām?

2 8 . V

– 3 . V I

41


F U T B OLS

Bek­hems aiziet, le­ģen­da pa­liek RAI­MONDS RU­DZĀTS

Aiz­va­dī­ta­jā ne­dē­ļā sa­vu pē­dē­jo spē­li kar­je­rā aiz­va­dī­ja 38 ga­dus ve­cais an­gļu fut­bo­lists Dei­vids Bek­hems. Fut­bo­la su­per­zvaig­zne, pop­kul­tū­ras iko­na, biz­ne­sa ti­tāns. Mī­lēts un iz­svilpts. Viņš ir nē­sāts uz ro­kām, un vi­ņam ir drau­dēts ar nā­vi. Bek­hems daudz sa­snie­dza, bet pa­li­ka arī daudz ne­sa­snieg­ta. Dei­vids Bek­hems bi­ja spor­ta fe­no­mens, vi­ņam nav un ne­būs lī­dzī­go. Bet viss sā­kās ar ma­za zē­na sap­ni un fa­nā­tis­kiem ve­cā­kiem... Tur pat sko­lo­tā­jai jā­sme­jas!

Lai arī Dei­vi­da Bek­he­ma vārds gal­ve­no­ kārt sais­tās ar Man­čes­tru, to­mēr dzī­ves pir­ mos ga­dus viņš pa­va­dī­ja Lon­do­nā. Tur arī viņš sā­ka spē­lēt fut­bo­lu. Bek­he­ma tēvs (arī Dei­vids), kā jau vis­i zē­ni An­gli­jā, bēr­nī­bā sap­ņo­ja kļūt par fut­bo­lis­tu, bet sap­ni ne­pie­ pil­dī­ja, iz­ti­ku pel­not ar vir­tuv­ju ie­rī­ko­ša­nu. To­mēr fut­bols pa­li­ka vi­ņam dzi­ļi sir­dī gan kā spē­lē­tā­jam, gan kā bēr­nu ko­man­di­ņas tre­ne­ rim, gan «Man­ches­ter Uni­ted» at­bal­stī­tā­jam. Bek­he­mu ģi­me­ne, lai arī dzī­vo­ja Lon­do­nā, ne­lai­da ga­rām ne­vie­nu «Man­ches­ter Uni­ted» spē­li sa­vā «Old Traf­ford» sta­di­onā. Tā­dos ap­ stāk­ļos pa­ma­zām de­be­sīs sā­ka cel­ties Dei­vi­da Bek­he­ma zvaig­zne. Bek­hems sa­vas fut­bo­lis­ta gai­tas sā­ka Lon­ do­nā un ap­mek­lē­ja «Tot­ten­ham Hot­spur» jau­nat­nes aka­dē­mi­ju. Pui­sis ti­ka rak­stu­rots kā cen­tīgs, ta­ču ne kā ļo­ti ta­lan­tīgs, kaut arī tizls un bez­ce­rīgs ne­bi­ja. Ti­kai re­tais gan ti­cē­ja, ka Bek­hems kā­du die­nu ar fut­bo­lu pel­nīs iz­ti­ku. «Vien­mēr, kad man sko­lā sko­lo­tā­jas vai­cā­ja, kas es vē­los būt, kad iz­aug­šu, es at­bil­dē­ju – fut­bo­lists! Tad vi­ņas pār­jau­tā­ja: «Nē, no­piet­ ni – ko tu pa­tie­šām vē­lē­tos da­rīt kā dar­bu?» Bet tas bi­ja vie­nī­gais, ko es vē­lē­jos,» tā sa­vā grā­ma­tā bēr­nī­bu at­ce­ras Dei­vids Bek­hems. Ar lai­ku sap­ņi sā­ka pie­pil­dī­ties  – Bek­hems no­nā­ca «Man­ches­ter Uni­ted» ap­cir­kņos, kur vi­ņu ie­vē­ro­ja to­laik jaun­ais «Man­ches­ter Uni­

42

s p o r t a

a v ī z e

ted» tre­ne­ris Alekss Fēr­gu­sons. Sa­snie­dzis 14 ga­du ve­cu­mu, Bek­hems, kā jau vis­i ta­lan­ ti, pa­rak­stī­ja lī­gu­mu ar «Man­ches­ter Uni­ted». Alek­sam Fēr­gu­so­nam pie­ti­ka ar pir­ma­jām 15 mi­nū­tēm kā­dā jaun­ie­šu spē­lē, lai, ejot prom, asis­ten­tiem do­tu no­rā­dī­ju­mu ar šo pui­ku pa­ rak­stīt lī­gu­mu.

Viens no «bēr­niem»

«Jūs ne­kad ne­uz­va­rē­tu bez bēr­niem!» 1996. ga­dā vēs­tī­ja pla­kāts Vem­bli­ja sta­di­onā, kad An­gli­jas kau­sa fi­nā­lā «Man­ches­ter Uni­ ted» pie­vei­ca nik­nā­kos sān­cen­šus «Li­ver­po­ ol», kas to­brīd pār­lie­ci­no­ši bi­ja ti­tu­lē­tā­kais klubs An­gli­jā. Bēr­ni, zel­ta pa­au­dze, Fēr­gu­so­ na put­nē­ni  – tie ir trīs bie­žā­kie ap­zī­mē­ju­mi «Man­ches­ter Uni­ted» jaun­o spē­lē­tā­ju ko­pai, kas 90.  ga­du vi­dū ar blīk­šķi ie­nā­ca klu­ba pirm­ās ko­man­das pa­mat­sas­tā­vā un – vēl tra­ kāk! – sā­ka krāt pa­nā­ku­mus un rak­stīt jaun­u klu­ba vēs­tu­ri. Pirms vi­ņiem te­ju 30 ga­du sla­ ve­na­jam klu­bam bi­ja ļo­ti maz ar ko le­po­ties, bet te pēk­šņi ti­tu­li sā­ka krā­ties kau­dzī­tē. Dei­vids Bek­hems bi­ja viens no «bēr­niem». Rai­ens Gigss, Pols Sko­ulzs, Ge­rijs un Fils Ne­ vi­li, Ni­kijs Bats bi­ja pā­rē­jie pie­ci «Man­ches­ter Uni­ted» jau­nat­nes aka­dē­mi­jas audzēk­ņi, kas klu­ba dzī­vi sa­grie­za kā­jām gai­sā. Epi­zo­dis­ ki vis­i pui­ši se­vi bi­ja ko­man­dā pie­tei­ku­ši jau 1993. ga­dā, ta­ču sek­ste­ta laiks tā pa īs­tam pie­ nā­ca di­vus ga­dus vē­lāk – 1995. ga­dā. Fēr­gu­


BEK­HEMS SKAIT­ĻOS 4 da­žā­du (An­gli­ja, Spā­ni­ja, Fran­ci­ja, ASV) val­stu í Deivids Bekhems no futbola aiziet kā uzvarētājs – kā Francijas čempions.

čem­pi­ons.

9 rei­zes ti­cis no­rai­dīts no lau­ku­ma. 17 gū­to vār­tu An­gli­jas iz­la­sē. Vie­nī­gais an­glis, kurš gu­vis vār­tus kau­sa iz­cī­ņas fi­nāl­tur­nī­ros.

3 Pa­sau­les

19 iz­cī­nī­tas tro­fe­jas pro­fe­si­onā­la­jā kar­je­rā. 107 rei­zes de­vies lau­ku­mā UE­FA Čem­pi­onu lī­gas spē­lēs. Vie­nī­gais an­gļu fut­bo­lists, kas pār­snie­dzis 100 spē­ļu ro­be­žu.

115 spē­les An­gli­jas iz­la­ses sa­stā­vā. Otrs aug­stā­kais rā­dī­tājs aiz Pī­te­ra Šil­to­na.

157 val­stīs trans­lē­ja MLS 2012. ga­da fi­nāl­spē­li, kas bi­ja Bek­he­ma pē­dē­jā «Galaxy» sa­stā­vā.

231% – tāds bi­ja kā­pums MLS ie­nā­ku­mos no fa­nu at­ri­bū­ti­kas un ci­tām pro­duk­tu lī­ni­jām pie­cu ga­du lai­kā, kad lī­gā spē­lē­ja Bek­hems.

10 mil­jo­ni fa­nu krek­lu ar Bek­he­ma uz­vār­du ir pār­do­ti vi­ņa kar­je­ras lai­kā.

671 aiz­va­dī­ta spē­le pro­fe­si­onā­la­jā kar­je­rā klu­bu lī­me­nī.

Pir­mais fut­bo­lists, kurš An­gli­jas iz­la­ses sa­stā­vā no­pel­nī­jis sar­ka­nās kar­tī­tes.

2

20 te­to­vē­ju­mi ir at­ro­da­mi uz Bek­he­ma ķer­me­ņa.

3

le­dus­skap­ji at­ro­das kat­rā Dei­vi­da Bek­he­ma vir­tu­vē. Pir­ma­jā – dzē­rie­ni, ot­ra­jā – sa­lā­ti, tre­ša­jā – viss pā­rē­jais.

700 ak­re­di­tē­tu žur­nā­lis­tu ie­ra­dās uz pre­ses kon­fe­ren­ci, ku­rā Bek­hems pa­zi­ņo­ja par pie­vie­no­ša­nos «Galaxy» 2007. ga­dā.

8356

mi­nū­tes Bek­hems ir bi­jis lau­ku­mā An­gli­jas iz­la­ses sa­stā­vā. Ša­jā lai­kā viņš ir iz­da­rī­jis

4258

pre­cī­zas pie­spē­les – sa­vām iz­da­rī­ta­jām pie­spē­lēm.

2 8 . V

77% no vi­sām

– 3 . V I

43


F U T B OLS

Ma­es­tro DEI­VI­DA B

Kad Bekhems Eiropā nebija vairs pieprasīts, viņš pārcēlās uz Losandželosas «Galaxy». è sons no­lē­ma veikt asi­ņu pār­lie­ša­nu, pār­do­dot tā­das «Man­ches­ter Uni­ted» zvaig­znes kā Pols Inss, Marks Hjūzs un An­ drejs Kan­ čel­ skis. Vi­su va­sa­ru ti­ka bau­mots par da­žā­diem po­ ten­ci­āla­jiem da­rī­ju­miem – Ro­ber­to Ba­džo, Marks Over­marss un ci­tu fut­bo­la zvaig­žņu vār­di li­ka vi­su va­sa­ru sie­ka­lo­ties «Man­ches­ter Uni­ted» fa­niem, kas pre­sē se­ko­ja līdz­i tran­ sfē­ru tir­gus spe­ku­lā­ci­jām. Re­zul­tāts – ne­ti­ka ie­gā­dāts ne­viens pa­zīs­tams fut­bo­lists, vi­sus ro­bus aiz­pil­dot ar jau pie­mi­nē­to «bēr­nu» gru­ pi­ņu. Se­zo­nas pir­ma­jā spē­lē ti­ka pie­dzī­vo­ta sa­kā­ve pret «As­ton Vil­la» ar 1:3, vie­nī­gos vār­ tus gūs­tot tie­ši Bek­he­mam. Mil­zīgs kri­ti­kas vil­nis pār­vē­lās pār Fēr­gu­so­nu. Viņš ne­re­aģē­ ja, un «jaun­ie sar­ka­nie vel­nē­ni» uz­va­rē­ja nā­ ka­ma­jās pie­cās spē­lēs. Kri­ti­ķu vairs ne­bi­ja... Kopš tā lai­ka vir­tu­ozais la­bās ma­las pus­sargs Dei­vids Bek­hems bi­ja viens no «Man­ches­ter Uni­ted» lī­de­riem. Pui­ša sap­nis bi­ja pie­pil­dī­ jies 20 ga­du ve­cu­mā. Nā­ka­mās se­zo­nas sā­ku­mā Bek­hems sa­ņē­ ma arī sa­vu pir­mo uz­ai­ci­nā­ju­mu uz An­gli­jas iz­la­si, kad viņš de­bi­tē­ja spē­lē pret Mol­do­vu. Bek­hems pie­da­lī­jās pil­nī­gi vi­sās 1998.  ga­da Pa­sau­les kau­sa at­la­ses cik­la spē­lēs, kas no­zī­ mē­ja to, ka viņš bi­ja kļu­vis par sta­bi­lu iz­la­ses vēr­tī­bu. Dei­vi­da Bek­he­ma kults bi­ja sā­cies, un kā­zas 1999.  ga­dā ar to­laik sla­ve­nās bri­tu pop­gru­pas «Spi­ce Girls» da­līb­nie­ci Vik­to­ri­ju Adam­su abu lau­lā­to drau­gu po­pu­la­ri­tā­ti cē­ la de­be­sīs. To­brīd viss dzī­vē gā­ja, kā smē­rēts.

Kad ne­kas vairs nav tā kā ag­rāk...

Ne­no­lie­dza­mi – sa­vas kar­je­ras la­bā­kos ga­ dus Dei­vids Bek­hems aiz­va­dī­ja «Man­ches­ter Uni­ted». Vir­tu­ozais an­gļu fut­bo­la ma­es­tro ar sa­viem lie­lis­ka­jiem si­tie­niem un pie­spē­ lēm, un tei­ca­mo fi­zis­ko sa­ga­ta­vo­tī­bu (pir­ mais vis­os rā­dī­tā­jos tes­tos) bi­ja pre­ti­nie­ku gal­ve­nais bieds gan klu­ba, gan iz­la­ses rin­dās. Un tad pie­nā­ca 2003. gads – to­brīd Bek­hems «Man­ches­ter Uni­ted» rin­dās jau bi­ja iz­cī­nī­jis 14 tro­fe­jas. Ta­ču vai­rāk ne­bi­ja lemts. Vai­rā­ki kon­flik­ti ar Fēr­gu­so­nu no­ve­da pie tā, ka Bek­ he­ma vie­tā pa­mat­sas­tā­vā ne­re­ti ti­ka sū­tī­ti ci­ti fut­bo­lis­ti, kas sa­vu­kārt ga­lī­gi ne­ie­prie­ci­nā­ja fut­bo­lis­tu, kurš to­brīd bi­ja An­gli­jas iz­la­ses kap­tei­nis. Fēr­gu­sons Bek­he­mam pār­me­ta at­tiek­smes trū­ku­mu. Rau­gi, sa­vu­laik Bek­hems uz tre­ni­ ņiem nā­cis pir­mais, bet pē­dē­jais gā­jis prom. Pēc kā­zām šāds re­žīms ti­ka no­mai­nīts pret da­žā­diem re­pre­zen­ta­tī­viem pa­sā­ku­miem, un tas ļo­ti kai­ti­nā­ja pie­re­dzē­ju­šo sko­tu tre­ne­ri. Tad vēl tas bē­dī­gi sla­ve­nais Fēr­gu­so­na sper­

44

s p o r t a

a v ī z e

Bal­tais taus­tiņš: 1998. ga­da Pa­sau­les kau­sa iz­cī­ņas gru­pu tur­nī­ra pē­dē­jā spē­le pret Ko­lum­bi­ ju. Bek­hems ti­ka at­stāts ma­lā pir­ma­jās di­vās, jo, pēc gal­ve­nā tre­ne­ra Hod­la do­mām, ne­bi­ja tur­ nī­ram pie­tie­ka­mi kon­cen­trē­jies. Pret Ko­lum­bi­ju Bek­he­mam tiek do­ta ie­spē­ja, ko viņš iz­man­to, ar tei­ca­mu tāl­si­tie­nu gūs­tot sa­vus pir­mos vār­tus iz­la­sē un kal­di­not ļo­ti sva­rī­gu tās uz­va­ru.

tais un Bek­he­mam pa uz­aci trā­pī­ju­šais fut­ bo­la zā­baks, kas sim­bo­lis­ki no­slē­dza ve­se­lu pos­mu Dei­vi­da Bek­he­ma kar­je­rā. Kā vē­lāk iz­rā­dī­sies – la­bā­ko, kas ir bi­jis. Bek­he­ma pār­eja uz Mad­ri­des «Re­al» ir viens no vi­su lai­ku ska­ļā­ka­jiem da­rī­ju­miem fut­bo­la vēs­tu­rē. Ka­ra­lis­kais spā­ņu klubs to­reiz par an­gli sa­mak­sā­ja 35  mil­jo­nus eiro, tiem lai­kiem ļo­ti lie­lu nau­du. Jau no pa­ša sā­ku­ ma Bek­he­mam at­rast sa­vu vie­tu zvaig­žņo­ta­jā Mad­ri­des «Re­al» bi­ja stip­ri pro­ble­mā­tis­ki, jo jaun­ās ko­man­das spē­les ma­nie­re bi­ja kriet­ni at­šķi­rī­ga no Man­čes­trā ie­ras­tās. Tur­klāt Lui­ša Fi­gū dēļ Bek­he­mam ne­re­ti nā­cās spē­lēt cen­tra pus­sar­ga po­zī­ci­jā, kur viņš it ne­maz ne­ju­tās kom­for­tab­li, gal­ve­no­kārt jau tā­pēc, ka ne­kad tur ne­bi­ja spē­lē­jis. Ne­kas vairs ne­bi­ja tā kā ag­rāk. Lai arī no Bek­he­ma un tā lai­ka Mad­ ri­des «Re­al» jeb «Ga­lac­ti­cos» gai­dī­ja ļo­ti, ļo­ti daudz, re­āli ti­ka iz­cī­nīts viens Spā­ni­jas čem­pi­ onu ti­tuls un viens Spā­ni­jas su­per­kauss. Bek­ hems Spā­ni­jā pa­va­dī­ja četr­us emo­ci­jām ļo­ti ba­gā­tus ga­dus. Pie­lūgts un iz­svilpts, aiz­sū­tīts uz dub­lie­riem un saukts at­pa­kaļ, lai vil­ktu aiz se­vis ko­man­du, ko sa­vā pē­dē­jā se­zo­nā Spā­ni­ jā arī bei­dzot iz­da­rī­ja. 2007. ga­da va­sa­rā viņš pār­cē­lās uz Los­an­dže­lo­sas «Galaxy». Ir ap­rē­ ķi­nāts, ka Mad­ri­des «Re­al» ar Bek­he­mu četr­u ga­du lai­kā no­pel­nī­ja vai­rāk ne­kā 600  mil­jo­ nus ASV do­lā­ru. Par Bek­he­ma lai­ku ASV esam jau rak­stī­ju­ ši. Īsa ano­tā­ci­ja: viņš no­pel­nī­ja daudz nau­das, uz brī­di pie­vēr­sa ame­ri­kā­ņus «so­ke­ram», sa­ ņē­ma daudz kri­ti­kas, gā­ja kau­ties ar fa­niem, div­reiz iz­spru­ka uz īri «Mi­lan», bi­ja «Galaxy» kap­tei­nis, sa­ņē­ma kri­ti­ku no ko­man­das bied­ riem par dar­bu tre­ni­ņos, kā arī div­reiz kļu­va par MLS čem­pi­onu. Pie­cu ga­du lai­kā fut­bols tā arī ne­bi­ja kļu­vis par kul­ta spor­ta vei­du ASV, bet Bek­hems bi­ja pa­ma­zām at­ra­dis no

Mel­nais taus­tiņš: 1998. ga­da Pa­sau­les kau­sa as­tot­daļ­fi­nā­lā An­gli­ja ti­kās ar Ar­gen­tī­nu. Ot­rā pus­lai­ka sā­ku­mā re­zul­tāts bi­ja 2:2, Dje­go Si­mo­ne no mu­gu­ras rup­ji no­gā­za Dei­vi­du Bek­he­mu. Ties­ne­sis jau stei­dzās uz no­ti­ku­ma vie­tu, lai pa­rā­dī­tu dzel­te­no kar­tī­ti, bet tie­ši ta­jā brī­dī Bek­hems, gu­ļot zem­ē, ar kā­ju ie­spē­ra Si­mo­nem un no­pel­nī­ja par to sar­ka­no kar­tī­ti. An­gļi va­ro­nī­gi aiz­stā­vē­jās vi­su ot­ro pus­lai­ku, vi­su pa­ga­ri­nā­ju­mu, bet pie­kā­pās pēc­spē­les si­tie­nu sē­ri­jā. Bri­tu me­di­ji fut­bo­lis­tu ļo­ti asi kri­ti­zē­ja. Bek­hems ti­ka iz­svilpts kat­rā nā­ka­ma­jā spē­lē un sa­ņē­ma arī nā­ves drau­dus. Bal­tais: 1999. ga­da UE­FA Čem­pi­onu lī­gas fi­nā­lā spē­lē­ja «Man­ches­ter Uni­ted» un Min­he­nes «Bayern». Spē­les kom­pen­sā­ci­jas lai­kam sā­ko­ties, vā­cu klubs bi­ja va­dī­bā ar 1:0. Kom­pen­sā­ci­jas lai­kā pēc di­viem Bek­he­ma iz­pil­dī­ta­jiem stū­ra si­tie­niem «Man­ches­ter Uni­ted» gu­va di­vus vār­tus, iz­rau­jot ne­ti­ca­mu uz­va­ru fi­nā­lā. To­se­zon an­gļu klubs tri­um­fē­ja arī prem­jer­lī­gā un An­gli­jas kau­sā. Mel­nais: lai arī Bek­hems spē­lē­ja spil­gti gan klu­bā, gan iz­la­sē, an­gļu fut­bo­la līdz­ju­tē­ji tur­pi­nā­ja vi­ņu iz­svilpt un te­ro­ri­zēt ar drau­diem. 2000. ga­da Eiro­pas čem­pio­nā­tā an­gļi ne­iz­kļu­va no apakš­gru­pas. Vie­nā no spē­lēm ti­ka zau­dēts Por­tu­gā­lei ar 2:3. Bek­hems no­or­ga­ni­zē­ja abus sa­vas ko­man­das gū­tos vār­tus, ta­ču tā­pat ti­ka iz­svilpts ik rei­zi, kad pie­skā­rās bum­bai. Vie­nā brī­dī viņš ne­iz­tu­rē­ja un pa­rā­dī­ja vi­dē­jo pirk­stu tri­bī­ņu vir­zie­nā. Pēc spē­les ie­ras­ti asie bri­tu tab­lo­īdi Bek­he­mu ne­vis kri­ti­zē­ja par žes­tu, bet lū­dza fa­niem likt fut­bo­lis­tu bei­dzot mie­rā. Bal­tais: 2001. ga­dā An­gli­ja Man­čes­trā spē­lē­ja pret Grie­ķi­jas iz­la­si. Tā bi­ja pē­dē­jā spē­le Pa­sau­les kau­sa kva­li­fi­kā­ci­jas cik­lā. An­gļiem va­ja­dzē­ja uz­va­ru, lai au­to­mā­tis­ki, bez iz­slēg­ša­nas spē­lēm, kva­li­fi­cē­tos fi­nāl­tur­nī­ram. Re­zul­tāts bi­ja 1:1, kom­pen­sā­ci­jas lai­ka pa­šas bei­gas. Uz Grie­ķi­jas iz­la­ses sar­gā­ta­jiem vār­tiem ti­ka no­zī­mēts so­da si­tiens, ko iz­la­ses kap­tei­nis Bek­hems tei­ca­mā sti­lā re­ali­zē­ja no gan­ drīz 30 met­ru dis­tan­ces. Nā­ves drau­di un svil­pie­ni ap­klu­sa pa­vi­sam, Bek­hems kļu­va par na­ci­onā­lo va­ro­ni. An­gli­ja kva­li­fi­cē­jās Pa­sau­les kau­sa iz­cī­ņai. Mel­nais: 2002. ga­da 11. ap­rī­lī, spē­lē­jot «Man­ches­ter Uni­ted» sa­stā­vā pret «De­por­ti­vo»,


BEK­HE­MA kla­vie­res Bek­hems ti­ka ļo­ti rup­ji no­gāzts, kā dēļ vi­ņa krei­sai pē­dai bi­ja ļo­ti smags lū­zums. Bri­tu pre­se sā­ka pub­li­cēt rent­ge­na uz­ņē­mu­mus, un pie­re­dzē­ju­ši ķi­rur­gi ik pa lai­kam da­lī­jās pro­gno­zēs. Na­ci­onā­lā va­ro­ņa da­lī­ba Pa­sau­les kau­sā bi­ja ar ļo­ti lie­lu jau­tā­ju­ma zī­mi... Bal­tais: Pa­sau­les kau­sa iz­cī­ņā Bek­hems kā kap­tei­nis ve­da lau­ku­mā sa­vu ko­man­du jau no pirm­ās spē­les. Apakš­gru­pas spē­lē pret Ar­gen­tī­nu viņš gu­va vie­nī­gos vār­tus, re­van­šē­jo­ties par četr­us ga­dus se­niem pā­ri­da­rī­ju­miem un iz­ve­dot sa­vu iz­la­si uz as­tot­daļ­fi­nā­lu, ka­mēr Ar­gen­tī­nai tur­nīrs bei­dzās jau pēc trim apakš­gru­pas spē­lēm. Mel­nais: 2004. ga­da Eiro­pas čem­pio­nā­tā Bek­hems ne­re­ali­zē­ja 11 met­ru so­da si­tie­nu apakš­gru­pas spē­lē pret Fran­ci­ju, ko an­gļi vē­lāk zau­dē­ja. Ce­tur­tdaļ­fi­nā­lā pret Por­tu­gā­li uz­va­rē­tājs bi­ja jā­no­skaid­ro pēc­spē­les si­tie­nu sē­ri­jā. Bek­hems si­ta pir­mais un da­rī­ja to ļo­ti, ļo­ti ne­pre­cī­zi, rai­dot bum­bu tri­bī­nēs. An­gļi zau­dē­ja, bet bri­tu tab­lo­īdi at­kal Bek­he­mu ap­ēda bez sāls. Bal­tais: 2005. ga­dā Bek­hems kļūst par UNI­CEF la­bas gri­bas vēst­nie­ku un ak­tī­vi pie­da­lās kam­pa­ņā, kas ļauj Liel­bri­tā­ni­jai ie­gūt tie­sī­bas rī­kot olim­pis­kās spē­les 2012. ga­dā. Mel­nais: pēc ne­veik­smī­gās 2006. ga­da Pa­sau­les kau­sa iz­cī­ņas Bek­hems no­liek sa­vas kap­tei­ņa piln­va­ras An­gli­jas iz­la­sē. Jaun­ais iz­la­ses gal­ve­nais tre­ne­ris Stīvs Mak­lā­rens pār­stāj fut­bo­lis­tu aici­nāt uz iz­la­si. Bal­tais: 2007. ga­da va­sa­rā Mak­lā­rens no­lē­ma to­mēr Bek­he­mu pir­mo rei­zi pa­mē­ģi­nāt sa­vā iz­la­ses mo­de­lī. An­gli­ja spē­lē­ja pret Bra­zī­li­ju, un tā bi­ja pirm­ā spē­le at­jau­no­ta­jā «Wembley» sta­di­onā. 68. mi­nū­tē pēc Bek­he­ma cen­trē­ju­ma Džons Te­rijs gu­va vār­tus, iz­vir­zot An­gli­ju va­dī­bā. An­gļu ko­men­tē­tājs ne­ga­vi­lē­ja, bet gan vē­sā mie­rā kon­sta­tē­ja fak­tu: «Viņš ir at­pa­kaļ!» Mel­nais: 2010. ga­da pa­va­sa­rī Bek­hems gūst sma­gu sa­vai­no­ju­mu, spē­lē­jot «Mi­lan» rin­dās Itā­li­jas čem­pio­nā­tā. Sa­vai­no­jums iz­rā­dās tik no­pietns, ka Bek­he­mam iet se­cen Pa­sau­les kauss. Bal­tais: 2012. ga­da zie­mā Bek­hems kā «Galaxy» kap­tei­nis ot­ro rei­zi tri­um­fē MLS. Vē­lāk viņš at­grie­žas Eiro­pā un pus­se­zo­nu no­spē­lē PSG rin­dās, kļūs­tot par Fran­ci­jas čem­pi­onu.

Anglijas izlases sastāvā Deivids Bekhems aizvadīja 115 spēles. ì

«lie­lā» fut­bo­la. Uz An­gli­jas iz­la­si vi­ņu sā­ka ne­ai­ci­nāt, arī Eiro­pas va­re­nie pēc vi­ņa vairs rin­dā ne­stā­vē­ja. Īpašs laiks Dei­vi­dam Bek­he­mam bi­ ja di­vi īres pe­ri­odi «Mi­lan» rin­dās 2009. un 2010. ga­da zie­mā/pa­va­sa­rī. Tā bi­ja iz­rau­ša­nās no sma­cē­jo­šās Los­an­dže­lo­sas, lai kaut vai uz da­žiem mē­ne­šiem at­kal ie­vil­ktu nā­sīs kār­tī­ga fut­bo­la smar­žu. La­bais snie­gums «Mi­lan» li­ ka pie­vērst An­gli­jas tre­ne­ru štā­ba uz­ma­nī­bu, un Bek­hems at­kal at­grie­zās iz­la­ses kan­di­dā­tu sa­rak­stā. Ie­spē­jams, viņš bū­tu pie­da­lī­jies arī 2010. ga­da Pa­sau­les kau­sa iz­cī­ņā kā spē­lē­tājs, ta­ču «Mi­lan» sa­stā­vā gu­va sma­gu sa­vai­no­ ju­mu un pa­sau­les čem­pio­nā­tā pie­da­lī­jās kā kon­sul­tants.

Me­si pa­skrien ga­rām

Pē­dē­jo pus­ga­du Bek­hems at­kal pa­va­dī­ja Eiro­pā, spē­lē­jot fran­ču jaun­ba­gāt­nie­ku PSG rin­dās. Sa­vu al­gu viņš zie­do­ja lab­da­rī­bai, ta­ču iz­bau­dī­ja kat­ru mir­kli, ko vi­ņam snie­dza spē­ lē­ša­na am­bi­ci­oza­jā fran­ču klu­bā. At­kal starp pa­sau­lē la­bā­ka­jiem fut­bo­lis­tiem. Bek­he­mam iz­de­vās uz­spē­lēt arī UE­FA Čem­pi­onu lī­gas iz­ slēg­ša­nas spē­lēs, kad vi­ņa pār­stā­vē­tā ko­man­ da ce­tur­tdaļ­fi­nā­lā ti­kās ar «Bar­ce­lo­na». PSG di­vu spē­ļu sum­mā sī­vā cī­ņā to­mēr zau­dē­ja, bet Bek­hems, kurš pir­ma­jā spē­lē de­vās pa­ mat­sas­tā­vā, bet at­bil­des spē­lē nā­ca lau­ku­mā

uz mai­ņu, no­pel­nī­ja ne ma­zums kom­pli­men­ tu par sa­vu snie­gu­mu. Šis du­elis tad arī bi­ja Bek­he­ma kar­je­ras pē­dē­jais akords, kaut gan vēl pēc tam iz­de­vās uz­va­rēt Fran­ci­jas čem­ pio­nā­tā. «Es pie­ņē­mu lē­mu­mu par kar­je­ras bei­gām brī­dī, kad man Li­onels Me­si pa­skrē­ja ga­rām,» ar hu­mo­ru pir­ma­jā in­ter­vi­jā pēc pa­ zi­ņo­ju­ma iz­pla­tī­ša­nas no­rā­dī­ja Dei­vids Bek­ hems. Zī­mī­gi, ka vi­ņu in­ter­vē­ja se­nais cī­ņu biedrs un la­bā­kais draugs Ge­rijs Ne­vils. Klu­bu lī­me­nī Dei­vids Bek­hems sa­snie­dza pa­tie­šām daudz. Seš­kār­tējs An­gli­jas čem­pi­ons, Spā­ni­jas un Fran­ci­jas čem­pi­ons vien­reiz, MLS čem­pi­ons – div­reiz. UE­FA Čem­pi­onu lī­gas uz­va­rē­tājs, div­kār­tējs An­gli­jas kau­sa ie­gu­vējs, un arī tas nav viss. Diem­žēl ar An­gli­jas iz­la­si Bek­he­mam sa­sniegt vir­sot­nes tā arī ne­iz­de­vās, kaut arī iz­la­ses po­ten­ci­āls bi­ja ļo­ti liels. Bek­ he­mam ir arī ļo­ti daudz in­di­vi­du­ālu at­zi­nī­bu, tos­tarp Bri­tu im­pē­ri­jas or­de­nis, ko vi­ņam pa­ snie­dza ka­ra­lie­ne Eli­za­be­te  II. Bek­hems bi­ja ļo­ti pret­ru­nī­ga per­so­nī­ba, ku­ram bie­ži ti­ka pār­mests tas, ka fut­bols vi­ņam ir ot­ra­jā plā­nā. To viņš al­laž ka­te­go­ris­ki ir no­lie­dzis un tur­pi­ nā­ja da­rīt arī ko­mu­ni­kā­ci­jā ar me­di­jiem uz­reiz pēc kar­je­ras bei­gām. Dei­vids Bek­hems uz vis­ iem lai­kiem ir ie­rak­stī­jis sa­vu vār­du fut­bo­la vēs­tu­rē. Kā pa­tie­šām iz­cils fut­bo­lists. Vir­tu­ozs. Pa­vi­sam dro­ši va­ram teikt  – Bek­hems pa­liks fut­bo­lā. Un būs ļo­ti la­bi pa­ma­nāms. 

ç Kad Bekhems spēlēja Milānā, viņš guva savu nopietnāko savainojumu karjerā.

Vāks: 2013. ga­da 18. mai­jā Bek­hems sa­vas kar­je­ras pē­dē­jā spē­lē pret «Brest» bi­ja PSG kap­tei­nis. PSG uz­va­rē­ja ar 3:1, vie­ni vār­ti ti­ka gū­ti pēc Bek­he­ma iz­pil­dī­tā stū­ra si­tie­na.

2 8 . V

– 3 . V I

45


VOLEJ B OLS

ë Ve­cā­kā tre­ne­ra Rai­mon­da Vil­des stū­rē­ta­jai Lat­vi­jas iz­la­sei ir la­bas iz­re­dzes pēc 18 ga­du pār­trau­ku­ma spē­lēt Eiro­pas meis­tar­sa­cīk­šu fi­nāl­tur­nī­rā. «Ti­kai» jā­pār­kāpj tur­ku bar­je­ra...

Ar tur­kiem kā ar bi­tēm... 46

s p o r t a

a v ī z e


DAI­NIS ĀZENS

Svēt­dien klāt būs Lat­vi­jas vo­lej­bo­la iz­la­ses sva­rī­gā­kie ma­či ša­jā ga­dā. 2. jū­ni­jā iz­brau­ku­ma spē­le Mel­nās jū­ras pie­kras­tes pil­sē­tā Sa­msu­nā, kur vies­mī­lī­gus saim­nie­kus tē­los Tur­ci­jas iz­la­se, lai 9. jū­ni­jā Jel­ga­vā no­slēg­tu rē­ķi­nu kār­to­ša­nu. Uz­va­rē­tājs di­vu spē­ļu sum­mā brauks uz fi­nāl­tur­nī­ru ru­de­nī. Mū­sē­jie ga­ta­vo­jas, tur­ki – arī.

uz­va­ru, nav lī­dzēts, un vēl būs jā­uz­var arī tā sau­kta­jā zel­ta se­tā ga­dī­ju­mā, ja pēc ot­rā ma­ča Jel­ga­vā bei­gām kat­rai no ko­man­dām būs pa uz­va­rai. Kad pa­gā­ju­šā ga­da sep­tem­brī bei­dzās Eiro­pas čem­pio­nā­ta at­la­ses tur­nī­ra ot­rā kār­ ta, pie­sar­dzī­gu op­ti­mis­mu par to, ka būs jā­ spē­lē ar tur­kiem, ne­slē­pa ne Lat­vi­jas iz­la­ses da­līb­nie­ki, ne tre­ne­ri, ne šo rin­du au­tors. Kā sa­ka, pa­zīs­tams zvērs ne­lie­kas tik bīs­tams, bet ar tur­kiem pē­dē­jā lai­kā esam spē­lē­ju­ši daudz – gan pār­bau­des tur­nī­ros, gan ofi­ci­ ālās spē­lēs – un ir iz­de­vies arī uz­va­rēt. Tur­klāt pa­gā­ju­šo­gad tur­ki spē­lē­ja nu tā... Ti­kai fo­to­ fi­nišs un mā­jas sie­nas ot­ra­jā no abiem četr­u ko­man­du sa­brau­ku­miem ļā­va ie­rin­do­ties ot­ ra­jā vie­tā un sākt lū­ko­ties Dā­ni­jas un Po­li­jas vir­zie­nā, kur no­tiks Eiro­pas meis­tar­sa­cīk­šu fi­nāl­tur­nīrs.

Ne­ska­ti tur­ku no ce­pu­res!

Ja pa­ve­ra­mies no pē­dē­jo tri­ju Eiro­pas čem­ pio­nā­tu po­zī­ci­jām, aina ne­maz nav tik ro­žai­ na. No po­ten­ci­āla­jiem pie­ciem pre­ti­nie­kiem vis­as trīs rei­zes fi­nāl­tur­nī­rā spē­lē­ju­si Slo­vē­ni­ja (hro­no­lo­ģis­ki 16., 15. un 9. vie­ta) un... Tur­ci­ja (15., 13., 11.  vie­ta). Beļ­ģi pie stip­rā­ko gal­da ti­ku­ši div­reiz (ne­ēr­ta ko­man­da Lat­vi­jai) tā­pat kā grie­ķi (daudz la­bāks va­ri­ants, ko pie­rā­da arī se­šās pē­dē­jās pār­bau­des spē­lēs gū­tās četr­as uz­va­ras). 2007. ga­dā 14. vie­tu ie­ņē­mu­si Hor­ vā­ti­ja. Vie­nī­gā iz­la­se, ku­ra pē­dē­jo se­šu ga­du lai­kā nav spē­lē­ju­si fi­nāl­tur­nī­rā, ir Lat­vi­ja. Ja pa­ska­tā­mies, ka nau­das Tur­ci­jā ne­trūkst un, ie­spē­jams, ša­jā se­zo­nā Tur­ci­jas lī­ga ie­kļūs

Klu­bu lī­me­nī prie­cā­ja­mies, ka var­būt nā­ kam­gad pēc il­gā­ka pār­trau­ku­ma at­kal Eiro­pas kau­su iz­cī­ņā star­tēs kāds Lat­vi­jas klubs («Bio­ lars/Jel­ga­va»), ka­mēr tur­kiem tā ir ik­die­na pat Čem­pi­onu lī­gas ie­tva­ros. Šo­gad tur star­tē­ja Iz­mi­ras «Ar­kas», kas 28  ko­man­du kon­ku­ ren­cē ie­ņē­ma da­lī­tu piekt­o vie­tu. Tie­sa, gal­ ve­nās lo­mas «Ar­kas» klu­bā, ku­ra pār­stāv­ji arī pār­sva­rā spē­lēs Tur­ci­jas iz­la­ses pa­mat­sas­tā­vā, pa­gā­ju­ša­jā se­zo­nā spē­lē­ja ār­zem­nie­ki – ka­nā­ die­ši Pe­rins, Si­mačs un Dafs (in­te­re­san­ti, kā tur­ki sa­ru­nā­ja pār­bau­des spē­les ar Ka­nā­du?), ko­lum­bie­tis Aga­mess Uran­go, ame­ri­kā­ņu cē­ lājs Han­sens un bra­zī­lie­tis Pe­rei­ra Bra­vu, no vie­tē­jiem pie vār­da tie­kot ti­kai li­be­ro Ha­sa­ nam Je­šil­bu­da­kam un ar bra­zī­lie­ti mai­no­ties «pus­ītei» Bu­ru­ta­jam Su­ba­si. Ta­ču arī tre­ni­ņi ko­pā ar ār­zem­nie­kiem nav zem­ē me­ta­mi.

Pa­slē­pes ar sa­stā­vu

Mūs­die­nās kaut ko no­slēpt no pre­ti­nie­ku ko­man­das ir grū­ti. Vie­nī­gi, ne­spē­lē­jot pār­ bau­des ma­čus, iz­do­das iz­vai­rī­ties no pre­ti­ nie­ku mod­rās acs. Tur­ci­ja tā nav da­rī­ju­si un ir aiz­va­dī­ju­si di­vas tre­niņ­ne­dē­ļas ār­ze­mēs, kas bei­gu­šās ar pār­bau­des ma­čiem. Vis­pirms Beļ­ģi­jā div­reiz mi­ni­mā­li ti­ka zau­dēts mā­ji­nie­ kiem ar 2:3 un 2:3. Pēc tam tur­ki ce­ļo­ja pār­i At­lan­ti­jas oke­ ānam, kur tre­nē­jās un aiz­va­dī­ja di­vas pār­ bau­des spē­les ar di­vu pē­dē­jo se­zo­nu Pa­sau­les lī­gas da­līb­nie­ci Ka­nā­du. Ņe­mot vē­rā arī ak­li­ ma­ti­zā­ci­jas grū­tī­bas, zau­dē­ju­mi mā­ji­nie­kiem ar 2:3 un 0:3 un pē­dē­jā ma­čā iz­cī­nī­tā uz­va­ra ar 3:2 ir labs sa­snie­gums. Pro­tams, arī ša­jos

Uģis Kras­tiņš: «Kas iz­ska­tī­jās la­bi, bi­ja abi ser­vju uz­ņē­mē­ji un «di­ago­nā­le». Tā ir jau­dī­ga. Uz šiem trim vī­riem arī bal­stās vis­a Tur­ci­jas spē­le. Ta­ču tas ir ļo­ti vis­pā­rējs vēr­tē­jums, jo vien­reiz es­mu no­ska­tī­jies di­vas vi­ņu pār­bau­des spē­les ar beļ­ģiem, tī­ri vi­zu­āli, lai bū­tu pir­mais priekš­stats.» It kā iz­de­vīgs va­ri­ants

Jau šīs ne­dē­ļas bei­gās, svēt­dien, no­tiks pirm­ā Eiro­pas čem­pio­nā­ta kva­li­fi­kā­ci­jas tur­ nī­ra tre­šās kār­tas cī­ņa starp Tur­ci­ju un Lat­ vi­ju. Pir­mais mačs pa­re­dzēts iz­brau­ku­mā – Tur­ci­jas Mel­nās jū­ras lie­lā­ka­jā os­tā Sa­msu­nā. Kā­da uz­ņem­ša­na gai­dā­ma Tur­ci­jā, nav no­slē­ pums – sil­ta. Vai tai spēs pre­to­ties pirm­ās spē­ les ties­ne­ši  – bul­gārs Bo­ris­lavs Po­bor­ņi­kovs un ma­ķe­do­nie­tis Ni­ko­la Mi­čev­skis, re­dzē­sim, ta­ču lau­ku­mā ne­kā­das drau­dzī­bas ne­būs, un tur­ki gri­bēs no­vilkt mū­sē­jiem vis­as ādas, cik nu ku­ram to būs. Tie­sa, tur­nī­ra for­mu­ la pa­redz, ka ar vie­nu, kaut pār­lie­ci­no­šu 3:0

Eiro­pas tri­ju spē­cī­gā­ko skai­tā, tā­dā lī­gā vā­ji vo­lej­bo­lis­ti ne­spē­lē. Mums nā­kam­se­zon tur at­kal būs ti­kai Gun­ča Ce­li­tāns. Iz­la­ses re­zul­tā­ti pro­gre­sē pē­dē­jos tri­jos ga­ dos Eiro­pas čem­pio­nā­tā, un tas lo­ģis­ki sa­sais­tās ar ko­pē­jā spē­les lī­me­ņa cel­ša­nos lī­gā. Eiro­pas lī­ gā tur­ki ir bi­ju­ši ot­rie 2012. ga­dā, pie­kāp­jo­ties jau­du uz­ņe­mo­ša­jai Nī­der­lan­dei, un tre­šie 2008. un 2010. ga­dā. Lat­vi­ja Eiro­pas lī­gā spē­lē­ ja 2007. ga­dā, ar di­vām uz­va­rām 12 ma­čos pa­lie­kot pē­dē­jā vie­tā četr­u ko­man­du gru­pā. Ot­rā ar de­vi­ņām uz­va­rām bi­ja Tur­ci­ja...

ma­čos tiek eks­pe­ri­men­tēts, ta­ču kaut kā­du spē­ku sa­mē­ru to­mēr no­jaust var. Tas, kas lā­ cī­tim vē­de­rā vai kā­da ir spē­les kva­li­tā­te, jau jā­pē­ta video­ma­te­ri­ālos šo­ne­dēļ. Pa­gai­dām Lat­vi­jas iz­la­ses tre­ne­ru štābs vi­su uz­ma­nī­bu ir pie­vēr­sis pa­gā­ju­ša­jā ne­dē­ļas no­ga­lē no­ti­ku­ ša­jam pa­sau­les čem­pio­nā­ta kva­li­ fi­kā­ci­jas pirm­ās kār­tas tur­nī­ram. Spē­le ar Igau­ni­ju bei­dzās jau pēc žur­nā­la ma­ke­ta no­sū­tī­ša­nas uz ti­po­ grā­fi­ju, ta­ču da­žus se­ci­nā­ju­mus ļā­va iz­da­rīt. Pret Balt­krie­vi­ju tik­ko Rak­ve­rē sī­vā cī­ņā pie­ kā­pā­mies pir­ma­jos di­vos se­tos, abos sa­vā­cot

2 8 . V

– 3 . V I

47


VOLEJ B OLS

VIEDOKĻI Uģis Kras­tiņš, Lat­vi­jas iz­la­ses tre­ne­ris:

«De­ta­li­zē­ti ne­es­mu ga­tavs spriest par to, kā­da Tur­ci­jas iz­la­se ir. Man biš­ķiņ vai­rāk ar vi­ņiem jā­pa­sēž, jā­pa­ska­tās. Ta­gad es­mu sā­ cis pē­tīt dā­ņus pir­ma­jai pa­sau­les čem­pio­nā­ta kva­li­fi­kā­ci­jas tur­nī­ ra spē­lei. Kas iz­ska­tī­jās la­bi, bi­ja abi ser­vju uz­ņē­mē­ji un «di­ago­ nā­le». Tā ir jau­dī­ga. Uz šiem trim vī­riem arī bal­stās vis­a Tur­ci­jas spē­le. Ta­ču tas ir ļo­ti vis­pā­rējs vēr­tē­jums, jo vien­reiz es­mu no­ska­tī­jies di­vas vi­ņu pār­bau­des spē­les ar beļ­ģiem, tī­ri vi­zu­āli, lai bū­tu pir­mais priekš­stats. Ne­es­mu no­dar­bo­jies ar ana­lī­zi un video­ma­te­ri­ālā ie­dzi­ļi­nā­jies. Viss lie­lais darbs ša­jā jo­mā būs nā­ka­ma­jā ne­dē­ļā. Bū­tu la­bi, ja mēs va­rē­tu no­tu­rēt ag­re­sī­vu ser­vi, at­spiest vi­ņus no tīk­la. Tad mēs va­rē­tu vei­dot sta­bi­lu stan­dar­ta blo­ci­ņu. Ta­ču jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā būs sva­rī­gi, kā mēs spē­sim no­tu­rēt pa­ši sa­vu «sa­idau­tu» (tas pats, kas plud­ma­les vo­lej­bo­lā «no­ņem­ties», – gūt pun­ktu pēc pre­ti­nie­ku ser­ves – D. Ā.). Do­mā­ju, ka esam ga­ta­vi ag­re­sī­vi ser­vēt, un pēc vie­nas rei­zes video ska­tī­ša­nās šķiet, ka pā­rāk lie­lām pro­blē­mām ar «no­ņem­ša­nos» arī ne­va­ja­dzē­tu būt, ta­ču pre­cī­zāk va­rē­šu, pro­tams, pa­teikt tad, kad pre­cī­zāk iz­ie­šu cau­ri ma­te­ri­ālam.»

Mār­tiņš Pļa­viņš, plud­ma­les vo­lej­bo­lists:

(pē­dē­jās di­vas se­zo­nas zie­mā aiz­va­dī­jis Tur­ci­jas zie­mas čem­pio­nā­tā plud­ma­les vo­lej­bo­lā) «Tur­ci­jas čem­pio­nā­tā klu­bos vis­i ko­man­das lī­de­ri ir ār­zem­nie­ki, un tur­ku spē­lē­tā­ji ti­kai pie­pa­līdz. Do­mā­ju, ka tas ir pluss mū­sē­ jiem, jo mums ko­man­dā ir iz­teik­ti lī­de­ri. Es uz­ska­tu, ka tur­ki ir mū­su lī­me­ņa ko­man­da, bet ar la­bu spē­li es mū­sē­jos vēr­tē­ju aug­stāk. Tur­ki ļo­ti spē­lē uz emo­ci­jām. Ja vi­ņiem uz­reiz va­rē­tu pa­rā­dīt, ka Lat­vi­ja ir spē­cī­gā­ka, tas

pa 24 pun­ktiem. Tur­klāt abos se­tos bi­jām va­ dī­bā spē­les bei­gu no­griez­nī. Pē­dē­jam se­tam pēc tā­das drā­mas gan pul­ve­ra vairs ne­pie­ti­ka. Sep­tem­brī Tur­ci­ja pir­ma­jā sa­brau­ku­mā Por­ tu­gā­lē, kad Balt­krie­vi­ja tri­jos ma­čos sa­vā­ca vi­sus de­vi­ņus pun­ktus, balt­krie­viem pie­kā­ pās ar 1:3 (–17, –25, 23, –20), bet no­slē­gu­ma pos­mā, kas no­ri­si­nā­jās An­ka­rā, pā­rāk ātr­i svi­nēt sā­ku­šie balt­krie­vi ti­ka pie­veik­ti ar 3:1 (20, –19, 14, 19). Pro­tams, var spe­ku­lēt ar to, kā bū­tu, ja Rak­ve­rē pir­ma­jos di­vos se­tos lai­ mī­gā­ki bū­tu bi­ju­ši mū­sē­jie, ta­ču pa­ras­ti jau

ļo­ti at­vieg­lo­tu spē­li, jo no tā, ko es zi­nu par tur­kiem, ne­lie­kas, ka vi­ņi grū­tā brī­dī va­rē­tu lauzt spē­les gai­tu...»

Gun­dars Ce­li­tāns, Lat­vi­jas iz­la­ses

spē­lē­tājs:

(sa­zva­nīts die­nu pirms brauk­ša­nas uz Igau­ni­ju, tik­ko bi­ja vei­cis mag­nē­tis­ko re­zo­nan­si ple­cam. Re­zul­tā­tu va­ja­dzē­ja gai­dīt līdz iz­brauk­ša­nas die­nai, un tre­ni­ņos viņš dar­bo­jās ar pil­nu jau­du, at­skai­tot uz­bru­ku­ma si­tie­nus. Trīs se­zo­nas no­spē­lē­jis Tur­ci­jā un nā­ka­ma­jā se­zo­nā at­kal uz tu­rie­ni po­šo­ties, Gun­ča lie­lu da­ļu spē­lē­tā­ju ir re­dzē­jis vie­tē­jā čem­pio­nā­tā) «Ne­kā­das jaun­as in­for­mā­ci­jas par tur­kiem man nav. Tik, cik tei­cu jau se­zo­nas lai­kā – ka vie­nā se­zo­nā vi­ņi ir vie­na ko­man­da, ot­rā – pa­vi­sam ci­ta, cik ir ve­se­lo, cik «kri­tu­šo», bet pa­gai­dām vi­ņi iz­ska­tās la­bi. Pār­bau­des spē­lēs ar Ka­nā­du pir­mo ma­ču tur­ki ar 2:3 zau­dē­ja, ot­ro – ar 0:3, bet tre­šo vi­ņi pat vin­nē­ja. Un Ka­nā­da no­ teik­ti ir spē­cī­gā­ka ko­man­da ne­kā Tur­ci­ja. Ska­tī­jos Tur­ci­jas Vo­lej­bo­la fe­de­rā­ci­jas in­ter­ne­ta mā­jas­la­pā, bet tur par sa­stā­vu ne­kas ne­bi­ja mi­nēts, ti­kai re­zul­tā­ti. Ja vi­ņi sa­vāks op­ti­mā­lo sa­stā­vu, la­bā­kos spē­lē­tā­jus, vi­ņi būs spē­cī­ga iz­la­se. Vi­ņiem ir sa­lī­dzi­no­ši la­bi pirm­ie tem­pi, arī «pus­ītes». Vi­ņiem pa­tīk ātr­a spē­le, ir la­ba ser­ vju uz­ņem­ša­na, arī cē­lā­ji ir pie­tie­ka­mi la­bi, ļo­ti labs li­be­ro. Ar «di­ago­nā­li» vi­ņiem ir tā, ka ot­rā iz­la­ses «di­ago­nā­le» Ser­hats Džoš­kuns arī se­zo­nā «Hal­kbank» klu­bā bi­ja ot­rais, tā ka ar spē­ļu prak­si var­būt nav tik spī­do­ši, jo se­zo­nas lai­kā viņš pie spē­lē­ša­nas ti­ka ma­zāk. To­mēr pie­rā­dī­jās, ka, tā­pat kā tad, kad es tur spē­lē­ju un viņš bi­ja ot­rā «di­ago­nā­le» aiz ma­nis, kad vi­ņam de­va ie­spē­ju, viņš to iz­man­to­ja un la­bi no­spē­lē­ja. Tur­kiem iz­la­sē viņš no­teik­ti būs pir­mais ša­jā pos­te­nī.»

Šo­gad, ka­mēr vēl īs­ti nav pē­tī­tas Tur­ci­jas pār­bau­des spē­les, var ru­nāt ti­kai par nu­mu­ riem, ku­ri sā­ku­ši ma­čus pa­mat­sas­tā­vā, ta­ču lie­lu brī­nu­mu nav. Lat­vi­jas iz­la­ses rī­cī­bā pa­ gai­dām ir abu spē­ļu ar Beļ­ģi­ju ie­rak­sti, kā arī viens no abiem piec­set­nie­kiem ar Ka­nā­du, un ie­gū­tā in­for­mā­ci­ja lie­ci­na, ka lie­lu iz­mai­ ņu pa­mat­sas­tā­vā nav. Pro­tams, kā­du pār­stei­ gu­mu tur­ki var sa­gā­dāt, un sa­vu lo­mu var no­spē­lēt arī sa­vai­no­ju­mi, ta­ču pir­ma­jā spē­lē Tur­ci­jā tas nav iz­šķi­ro­ši, jo zau­dē­ju­ma ga­dī­ ju­mā vien­mēr vēl pa­liks ie­spē­ja re­van­šē­ties

iz­laists, un arī Rak­ve­res vil­ciens aiz­brau­ca bez vi­ņa. Ja ne­ņem vē­rā, ka da­ži po­ten­ci­āli no­de­rī­gi kad­ri rok plud­ma­les smil­tis, var­ būt vēl Ar­man­da po­zī­ci­jas biedrs no Lat­vi­ jas čem­pi­on­vie­nī­bas «Bio­lars/Jel­ga­va» Pē­ te­ris Auk­ma­nis bū­tu no­de­rē­jis, var­būt arī vi­ņa ko­man­das biedrs An­drejs Ba­bu­rovs, ta­ču šo­reiz iz­la­sē vi­ņu nav un jā­rē­ķi­nās ar tiem, kas aiz­brau­ca uz Rak­ve­ri: cē­lā­ji – De­ niss Pet­rovs un Ar­tis Caics, li­be­ro In­gars Iva­novs, di­ago­nā­les spē­lē­tā­ji  – Gun­dars Ce­li­tāns un Her­mans Eg­les­kalns, 1.  tem­pa

Mārtiņš Pļaviņš: «Tur­ki ļo­ti spē­lē uz emo­ci­jām. Ja vi­ņiem uz­reiz va­rē­tu pa­rā­dīt, ka Lat­vi­ja ir spē­cī­gā­ka, tas ļo­ti at­vieg­lo­tu spē­li...» uz­var meis­ta­rī­gā­kie, un balt­krie­vi šo­brīd tā­di bi­ja, uz­rā­dot mū­su vā­jās vie­tas.

Pa­rā­di man sa­vu sa­stā­vu...

Vēl sep­tem­brī Por­tu­gā­lē Tur­ci­jas iz­la­ses spē­cī­gā­kais seš­nieks ti­ka mek­lēts vi­sās tri­jās spē­lēs, bei­gās no­nā­kot pie šā­da pa­mat­seš­ nie­ka: Ulašs Ki­jaks («Galatasaray»), Su­ba­si, Em­re Ba­turs («Hal­kbank»), Ah­mets Pe­zuks («Ar­kas»), Ha­lils Ib­ra­hims Ju­cels («Hal­ kbank») un Er­hans Dun­ge («Galatasaray»), kam pa­lī­dzē­ja li­be­ro Raz­ma­zans Ser­kans Ki­ lics. Tur­klāt pirm­ie trīs un li­be­ro vis­as se­šas spē­les sā­ka iz­la­ses pa­mat­sas­tā­vā.

48

s p o r t a

a v ī z e

pēc ne­dē­ļas sa­vās mā­jās Jel­ga­vā. Tur­kiem tie­sī­bu zau­dēt sa­vā lau­ku­mā nav! Un tad var, pie­mē­ram, trīs se­tus Jel­ga­vā tē­lot sli­mos un vi­sus spē­kus kon­cen­trēt iz­šķi­ro­ša­jam brī­dim «zel­ta se­tā».

Ko lie­kam pre­tī?

Ap­lū­ko­jot iz­re­dzes, jā­ņem vē­rā ne ti­kai pre­ti­nieks, bet arī sa­vas ie­spē­jas. No vis­iem la­bā­ka­jiem šo­brīd mū­su sa­stā­vā iz­trūkst ti­ kai pirm­ā tem­pa uz­bru­cējs pie­re­dzē­ju­šais Ar­mands Ce­li­tāns, ku­ram ce­lis vairs tik lie­ las pro­blē­mas ne­sa­gā­dā, lai mē­ģi­nā­tu do­ties lau­ku­mā, ta­ču viss sa­ga­ta­vo­ša­nās pe­ri­ods ir

spē­lē­tā­ji – Vik­tors Kor­že­ņe­vičs, Jā­nis Vā­ vers un An­drejs Za­vo­rot­nijs, 2. tem­pa spē­ lē­tā­ji  – An­sis Me­de­nis, Aivars Pet­ru­še­vičs, Lau­ris Ie­cel­nieks un Aus­tris Štāls. No mā­jās pa­li­cē­jiem spē­lē pret Tur­ci­ju va­rē­tu ie­sais­ tī­ties A.  Ce­li­tāns un ot­rā tem­pa uz­bru­cējs Ro­māns Sa­ušs. Sa­lie­kot vi­su pa plauk­ti­ņiem, vairs ne­ lie­kas, ka tie­ši Lat­vi­jas iz­la­se ir fa­vo­rīts ša­ jā du­elī. Vi­su no­teiks snie­gums di­vos ma­ čos un, vis­ti­ca­māk, «zel­ta sets». Ja at­bil­des mačs no­ri­si­nā­tos Tur­ci­jā, do­tu priekš­ro­ku tur­kiem (70:30%), ta­gad iz­re­dzes šķiet lī­dzī­ gas (50:50%). 


2 8 . V

– 3 . V I

49


g r ā m a t a

Pols Gas­ko­ins ar Han­te­ru Dei­vi­su

Gaz­ z a. Mans stāsts. Ga­du vē­lāk – 2005. ga­da feb­ru­ārī  – es ar bi­ju­šo sie­vu ti­kos tie­sas zā­lē. Ru­na bi­ja par ik­mē­ne­ša mak­sā­ju­miem, ku­ri man bi­ja pie­ spries­ti ie­priek­šē­jās lie­tas iz­ska­tī­ša­nas rei­zēs. Ta­ču man ne­šķi­ta go­dī­gi, ka sum­ma pa­liek ne­mai­nī­ga, ne­at­ka­rī­gi no tā, vai man pa­šam vis­pār ir re­gu­lā­ri ie­nā­ku­mi. Tā­pēc pie­dā­vā­ jums bi­ja vie­no­ties par kon­krē­tu vien­rei­zē­ ju mak­sā­ju­mu, bet tā ap­mērs at­kal li­ka strī­ dē­ties un cī­nī­ties. Bei­gu bei­gās pa­li­kām pie 235 000 mār­ci­ņu, kas ma­ni at­brī­vo­tu no turp­ mā­kām kom­pen­sā­ci­jām. Tā­du sum­mu va­rē­ju sa­mek­lēt, pa­tei­co­ties lī­gu­mam par auto­bio­ grā­fis­kās grā­ma­tas vei­do­ša­nu, kā arī no­gul­ dī­ju­miem, ku­rus vei­cu pro­fe­si­onā­lās kar­je­ras lai­kā. Tiem gan klāt ķē­ros ne­lab­prāt, jo tas bi­ ja viss, kas at­li­cis no lie­lās sa­vu­laik no­pel­nī­tās nau­das. Ta­ču tāds bi­ja tie­sas sprie­dums, un ti­kai ma­na pro­blē­ma bi­ja, kur mi­nē­to sum­mu da­būt. Man gan vien­al­ga bi­ja jā­tur­pi­na mak­ sāt ali­men­tus par bēr­niem, ku­ri gan arī bi­ja sa­ma­zi­nā­ti ar tie­sas sprie­du­mu. Ik mē­ne­si Še­la sa­ņē­ma 3800  mār­ci­ņas, ka­mēr Mei­sons un Rī­gans ie­gū­tu aug­stā­ko iz­glī­tī­bu. Uz Bjan­ ku tas vairs ne­bi­ja at­tie­ci­nāms, jo vi­ņa jau bi­ja pa­me­tu­si sko­lu. Daž­reiz es­mu pie­ķē­ris se­vi nak­tīs prā­to­ jam, cik kop­sum­mā es­mu Še­lai sa­mak­sā­jis 15  ga­du lai­kā. Pro­tams, dau­dzas lie­tas es­mu de­vis no la­bas gri­bas un pa­ša iz­vē­les dēļ, pie­ mē­ram, dār­gas brīv­die­nas, skais­tas au­to­ma­ šī­nas, dārg­lie­tas, mā­jas un dā­va­nas, ie­skai­tot apar­ta­men­tus Sko­ti­jā. Pro­tams, dār­gā­kais no vis­a šī sa­rak­sta bi­ja mā­ja Her­tfor­dšī­rā par 1,2  mil­jo­niem mār­ci­ņu. Ta­ču šīs vis­as lie­tas da­rī­ju tā­pēc, ka to­brīd tā vē­lē­jos un tas šķi­ta pa­rei­zi. Ša­jā vi­sā kon­tek­stā šķiet smiek­lī­gi, ka pa­ tie­sī­bā ofi­ci­āli bi­jām pre­cē­ju­šies ti­kai di­vus ga­dus – no 1996. ga­da jū­li­ja līdz 1998. ga­da augus­tam. Arī šis pe­ri­ods gan nav ga­lē­jais skait­lis, jo to­laik ak­tī­vi spē­lē­ju un bie­ži vien

50

s p o r t a

a v ī z e

bi­ju iz­brau­ku­mos. Tā­pēc re­āli ko­pā kā lau­lāts pār­is pa­va­dī­jām vien trīs­ar­pus mē­ne­šus. Dār­ gi gan man šīs ap­tu­ve­ni pad­smit ne­dē­ļas iz­ mak­sā­ju­šas. Tur­klāt ik rei­zi, kad es­mu cen­ties pa­vēs­tīt sa­vu tais­nī­bu par mū­su at­tie­cī­bām, tā pret­spars no vi­ņas pus­es vien­mēr bi­jis mil­ zīgs un sā­pīgs. At­ce­ros, kā Še­la bi­ja snie­gu­si in­ter­vi­ju žur­nā­lam Hel­lo! vis­maz des­mit lap­ pu­sēs, ku­rā sī­ki un smal­ki ap­rak­stī­ja epi­zo­des no mū­su kop­dzī­ves. Pro­tams, vie­no­jošs bi­ja gal­ve­nais uz­svars – ka es­mu pē­dē­jais kre­tīns. Vi­ņa arī ap­gal­vo­ja, ka es esot vi­ņu si­tis, ka­ mēr bi­ju­si dē­la gai­dī­bās, bet tā nu no­teik­ti nav tais­nī­ba. Še­la vien­mēr iz­man­to­ju­si ie­spē­jas ma­ni no­mel­not, un vi­ņai sa­vā zi­ņā ir tais­nī­ba, ta­ču es ne­kad ne­es­mu iz­vai­rī­jies no at­bil­dī­bas par to, ko es­mu no­da­rī­jis šai sie­vie­tei, bet tā­ pēc ne­va­jag ma­ni pa­da­rīt par lie­lā­ko kre­tī­nu, kā­du vien pa­sau­le re­dzē­ju­si. Lai cik liels bū­tu pā­ri­no­da­rī­jums, Še­la jo­ pro­jām se­vi dē­vē par Gas­ko­inu – Še­ri­la Gas­ ko­ina, Po­la Gas­ko­ina bi­ju­sī sie­va. Vi­ņa tā se­ vi dē­vē pub­lis­ka­jā tel­pā, un tad man ir ti­kai jau­tā­jums par to, kā­pēc tas va­ja­dzīgs, ja jau es­mu tāds iz­dzim­te­nis. Bū­tu pa­ņē­mu­si at­pa­ kaļ sa­vu mei­tas vai pirm­ās lau­lī­bas uz­vār­du. Kā­du­dien, kad par to ap­vai­cā­jos, Še­ri­la ap­gal­ vo­ja, ka tā ri­ko­jas Rī­ga­na dēļ  – lai mā­tei un dē­lam ir vie­nāds uz­vārds. Ta­ču in­te­re­san­ti ir arī tas, ka vi­ņa ne­kad nav pub­lis­ki klās­tī­ju­si sa­vu dzī­ves­stās­tu par pir­mo lau­lī­bu un pir­mo vī­ru, bet gan vien­mēr ti­kai par ma­ni. To­mēr nav glu­ži tā, ka vis­as ma­nas gai­tas ro­man­tis­ka­jā plā­nā bi­ju­šas tik ne­veik­smī­gas. Par Še­lu jau sā­kot­nē­ji dau­dzi iz­tei­cās ne­ga­tī­vi, uz­stā­jot, ka vi­ņa nav īs­tā sie­vie­te kop­dzī­vei ar ma­ni. Ta­ču to­brīd no­teik­ti ta­jā vi­sā ne­klau­ sī­jos. Man gal­ve­nais bi­ja pa­ša iz­jū­tas, un pā­ rē­jam ne­bi­ja no­zī­mes. To­mēr ir kāds ro­man­ tisks pie­dzī­vo­jums, kas man pa­li­cis at­mi­ņā uz mū­žu. 2000. ga­dā ko­pā ar Dei­vi­du Hai­je­su un vēl da­žiem se­na­jiem drau­giem no Ņū­kās­las

lai­kiem aiz­brau­cām uz Mi­ami pa­mak­šķe­rēt un vien­kār­ši bau­dīt dzī­vi. Kā­du va­ka­ru sē­dē­ jām vies­nī­cas bā­rā, un tur ie­vē­ro­ju ļo­ti skais­ tu, sa­trie­co­šu blon­dī­ni. Vi­ņa gan vai­rāk ne­kā stun­du ne­at­sau­cās uz ma­niem uz­ma­nī­bas ap­ lie­ci­nā­ju­miem. Tur­klāt uz­ra­dās arī vi­ņas šķie­ ta­mais draugs, tā­pēc flirts bei­dzās, vēl īs­ti ne­ sā­cies. Aiz­gā­jām ar drau­giem uz ci­tu bā­ru, un pēc brī­ža re­dzu, ka Dei­vids ie­nāk pa dur­vīm ko­pā ar tie­ši to pa­šu blon­dī­ni! Iz­rā­dī­jās, ka šis pie­ru­nā­jis vi­ņu at­nākt un ie­pa­zī­ties ar ma­ni, jo esot ļo­ti glai­mo­jo­ši par vi­ņu iz­tei­cies. Šī sie­vie­te pa­tie­si bi­ja sa­trie­co­ša. Ap­ru­nā­jā­mies il­gā­ku lai­ku un tad de­vā­mies uz vies­nī­cu, kur, iz­rā­dī­jās, abi bi­jām ap­me­tu­šies, lai tur­pi­nā­tu sa­ru­nu. Tā mēs no­sē­dē­jām vies­nī­cas res­to­rā­ nā līdz pat čet­riem no rī­ta, bet jau­ko tēr­zē­ša­ nu iz­jau­ca tas pats vi­ņas draugs, ku­ru re­dzē­ju bā­rā. Viņš, tēr­pies apakš­bik­sēs, iz­skrē­ja no lif­ta, sā­ka kaut ko ne­sa­ka­rī­gu kliegt. Es ti­kai ap­vai­cā­jos, vai vē­las pie­sēst pie mū­su gal­di­ņa, kur es­mu ko­pā ar sa­vu drau­dze­ni. Šis kļu­va vis­am nikns un cen­tās ie­skaid­rot, ka esot kāds sla­vens ju­rists, ku­ram ag­ri to­dien bi­jis jā­mos­ tas. Man gan vi­ņa iz­da­rī­bas šķi­ta smiek­lī­gas, tā­pēc vēl ap­vai­cā­jos, ka man no­de­rē­tu labs ju­rists, tā­pēc vai bū­tu ie­spē­jams vie­no­ties par sa­dar­bī­bu. Tas vi­ņu sa­tra­ci­nā­ja vēl vai­rāk, un, sa­ķē­ris dā­mu aiz ro­kas, ie­rā­va šo lif­tā, iz­zū­dot no ma­na re­dzes­lo­ka. Mū­su sa­ru­nas lai­kā bi­ju uz­zi­nā­jis, ka sie­ vie­ti sauc Li­na un vi­ņa ir krie­vie­te. Da­bū­ ju arī vi­ņas mo­bi­lā tāl­ru­ņa nu­mu­ru. Tas arī viss – ne­kas vai­rāk starp mums to­va­kar ne­ no­ti­ka. Pa­gā­ja gads, bet vien­al­ga ik pa lai­ kam ie­do­mā­jos par šo sie­vie­ti, tā­pēc bei­dzot no­lē­mu vi­ņai pie­zva­nīt. Tas bi­ja ne­il­gi pirms lai­ka, kad de­vos spē­lēt uz Ķī­nu – 2002. ga­da pa­va­sa­rī. Kad vi­ņa at­bil­dē­ja, sa­cī­ju, ka es­mu Pols Gas­ko­ins un ka mēs pirms kā­da lai­ka sa­ ti­kā­mies Mai­ami. Vi­ņa at­ce­rē­jās mū­su tik­ša­ nos, bet uz­reiz arī pie­bil­da, ka drau­dze­ne esot


4 5 . t u r p i n ā j u m s . s ā k u m s « S A » 2 0 1 2 . gada 1 9 . n u m u r ā in­ter­ne­tā sa­mek­lē­ju­si zi­ņas par ma­ni un tās lie­ci­nā­ju­šas, ka ne­es­mu labs cil­vēks. At­bil­dē­ ju, lai ne­tic tām vi­sām blē­ņām un ka pa­tie­sī­bā es­mu jauks. Lai vai kā, vē­lē­jos vi­ņu pie­ru­nāt at­kal sa­tik­ties. Vi­ņa pa­stās­tī­ja, ka at­grie­žas dzī­vot Krie­vi­jā. Četr­us ga­dus esot uz­tu­rē­ju­ sies Ame­ri­kā, jo bi­ju­si ko­pā ar kā­du ba­gā­tu ju­ris­tu, bet ta­gad viss cau­ri, tā­pēc do­das at­pa­ kaļ uz Mas­ka­vu. Di­vas die­nas vē­lāk jau bi­ju re­zer­vē­jis avi­ obi­ļe­ti uz Mas­ka­vu un de­vos uz tik­ša­nos ar Li­nu. Pa ce­ļam ie­mal­ko­ju pār­is dzē­rie­nus, to­mēr ne­gri­bē­tu teikt, ka bi­ju pa­ma­tī­gā rei­ bu­mā. Var­būt ne­daudz par ska­ļu uz­ve­dos, bet tas arī viss. Kad Mas­ka­vā gā­ju cau­ri pa­su kon­tro­lei, di­vi pa­ma­tī­ga augu­ma tē­vai­ņi ma­ni sa­grā­ba un tu­rē­ja. Vi­ņiem esot zi­ņas, ka esot ne­jau­ki uz­ve­dies rei­sa lai­kā. Ta­ču vē­lāk pa­tie­

die­nu. Kad bi­ja jā­do­das prom, pie­dā­vā­ju Li­ nai do­ties man līdz­i un pa­ga­ri­nāt brīv­die­nas. Tā­pēc jau pēc pār­is stun­dām ie­gā­dā­jos di­vas bi­ļe­tes uz Mai­ami, kur no­dzī­vo­jām des­mit skais­tas die­nas. Pēc šī lai­ka ar asa­rām acīs lid­ os­tā at­va­dī­jā­mies – es de­vos uz An­gli­ju, bet Li­na – uz Krie­vi­ju. Sa­zva­nī­jā­mies vēl ap­tu­ve­ ni četr­us mē­ne­šus, bet tad kon­tak­ti pār­trū­ka. Un to­mēr – vi­ņa bi­ja lie­lis­ka mei­te­ne. Šis ga­dī­jums vien ap­lie­ci­nā­ja to, ka ne­ es­mu ga­lī­gi bez­ce­rīgs, bet tik­pat skaidrs arī bi­ja mans pub­lis­kais tēls, kas ga­du gai­tā bi­ ja vei­do­jies ar me­di­ju pa­lī­dzī­bu. Kad spē­lē­ju Ķī­nā, sa­ņē­mu ie­lū­gu­mu uz kā­du mo­des ska­ti un uz­ru­nā­ju vie­nu mei­te­ni, lai nāk man līdz­i. Vi­ņa uz­reiz at­bil­dē­ja, ka zi­na vi­su un ka ne­ es­mu labs cil­vēks, tā­pēc ne­kur ne­ie­šot. Pat Ķī­nā ma­na ne­sla­va bi­ja zi­nā­ma vis­iem! Tā­pēc

jaun­u at­tie­cī­bu vei­do­ša­nas. Pie­re­dze ar Še­lu at­stā­ju­si pā­rāk pa­lie­ko­šas se­kas. Ma­nas fi­nan­si­ālās sais­tī­bas ar Še­lu nu ir sa­kār­to­tas, un vairs nav mil­zī­go ik­mē­ne­ša rē­ ķi­nu, kas ir liels at­vieg­lo­jums emo­ci­onā­lā un arī, pro­tams, nau­das zi­ņā. Ta­ču var­būt tra­kā­ kais ir tas, ka ap­zi­nos – ja kaut rīt Še­la pie­zva­ nīs un teiks, ka vē­las at­jau­not mū­su at­tie­cī­bas, es pie­kri­tī­šu. It kā ap­zi­nos, ka tas ne­beig­sies la­bi, bet tik­pat pār­lie­ci­nāts es­mu par to, ka ne­spē­tu at­teikt. Va­ru vien ce­rēt, ka šā­da pie­ dā­vā­ju­ma vien­kār­ši ne­būs. Ta­ču vēl sva­rī­gāk ap­zi­nā­ties, ka pats tu­ru sa­vu dzī­vi ro­kās, ne­vis ļau­ju kā­dam ci­tam to re­gu­lēt un no­teikt. Vie­nī­gie, ku­riem paš­laik ir mil­zī­ga ie­tek­me uz to, ir ār­sti, ku­ri jo­pro­jām mo­kās ar ma­nu spran­da skrie­me­ļu pro­blē­mu. Dis­ku trū­ce at­grie­zu­sies ko­pā ar mil­zī­gām sā­

Ma­ni ie­li­ka cie­tu­ma ka­me­rā, kas bi­ja iz­vei­do­ta tur­pat, lid­os­tā, un sa­ņē­mu at­ļau­ju, lai iz­da­rī­tu vie­nu tele­fo­na zva­nu. sais ie­mesls iz­rā­dī­jās tas, ka man ne­bi­ja Krie­ vi­jas vī­zas ie­brauk­ša­nai val­stī. Man pat prā­tā ne­bi­ja ie­nā­cis, ka kaut kas tāds ne­pie­cie­šams. Ma­ni ie­li­ka cie­tu­ma ka­me­rā, kas bi­ja iz­vei­do­ ta tur­pat lid­os­tā, un sa­ņē­mu at­ļau­ju, lai iz­da­ rī­tu vie­nu tele­fo­na zva­nu. Ne­va­rē­ju vien iz­ lemt, kam lai zva­nu. Pa­ras­ti tas bi­ja tēvs, kurš pir­mais sa­ņē­ma zi­ņas par ma­nām kār­tē­jām ne­pa­tik­ša­nām. Var­būt šo­reiz la­bāks va­ri­ants bū­tu sa­zi­nā­ties ar bri­tu vēst­nie­cī­bu, kas va­rē­ja pa­lī­dzēt sa­kār­tot vī­zas jau­tā­ju­mus? Vēl viens va­ri­ants bi­ja zva­nīt Li­nai. Vi­ņai va­ja­dzē­ja ma­ ni sa­gai­dīt lid­os­tā, tur­klāt ir vie­tē­jā un va­rē­tu mē­ģi­nāt kaut ko sa­ru­nāt. Kļu­vu vai traks, ne­spē­jot sa­prast, ko lai da­ra. Bei­gu bei­gās to­mēr zva­nī­ju Li­nai, ta­ ču uz vi­ņas tele­fo­na nu­mu­ru at­bil­dē­ja vi­ņas mā­te, ku­ra itin ne­ko ne­sa­pra­ta an­glis­ki. Sie­ vie­te vien tur­pi­nā­ja at­kār­tot vār­du «lid­os­ta», lie­kot sa­prast, ka Li­na ir tur un ma­ni gai­da, ta­ču ne­maz ne­no­jauš, ka pa­tie­sī­bā jau es­mu ti­cis cie­tu­mā. Pa­gā­ja stun­da, tad vēl vie­na, jau trīs stun­ das. Kad bi­ja ap­tu­ve­ni čet­ri no rī­ta, at­nā­ca cie­tu­ma dar­bi­nieks un pa­zi­ņo­ja, ka kā­da sie­ vie­te ma­ni mek­lē. Vi­ņa esot blon­da vie­tē­jā, un man bi­ja skaidrs, ka ru­na ir par Li­nu. Vi­ņa at­nā­ca un pa­skaid­ro­ja kār­tīb­sar­giem, ka no­ ti­cis pār­pra­tums un ka es pa­tie­si ne­esot zi­nā­ jis par vī­zas va­ja­dzī­bu. Šie vi­ņu uz­klau­sī­ja un pa­zi­ņo­ja, ka viss ir sa­pro­tams, bet vien­al­ga ne­drīk­stu uz­tu­rē­ties Krie­vi­jā bez at­tie­cī­giem do­ku­men­tiem. Ta­ču sa­ņē­mu at­ļau­ju pa­va­dīt Mas­ka­vā 24 stun­das un pēc tam tik­šu iz­rai­ dīts no valsts. Pēc iz­nāk­ša­nas no lid­os­tas pie­tei­cu vies­ nī­cu, un tur arī pa­va­dī­jām šo pie­šķir­to vie­nu

vei­dot nor­mā­las, sa­tu­rī­gas at­tie­cī­bas ar sie­ vie­tēm kļu­vis gan­drīz ne­ie­spē­ja­mi. Tur­klāt, jo il­gāk es­mu bi­jis skaid­rā, jo bie­žāk sa­pro­ tu, ka vai­rā­ku­mam šo per­so­nu ir sa­vi mo­tī­vi un ap­svē­ru­mi, kā­pēc vē­las būt ko­pā ar ma­ni. Vis­bie­žāk tie sais­tī­ti ar ne­lie­lu sla­vas de­vu un fi­nan­si­ālu iz­de­vī­gu­mu. Man tas no­teik­ti nav va­ja­dzīgs, tā­pēc īs­te­nī­bā ap­zi­nā­ti iz­vai­ros no

pēm. Tā­pēc šie ta­gad mek­lēs va­ri­an­tus, kā uz­ la­bot si­tu­āci­ju un kaut ko da­rīt lie­tas la­bā. Pēc iz­mek­lē­ju­miem, ce­rams, jau nā­ka­ma­jā die­nā bū­šu at­kal ār­ā un va­rē­šu do­ties mak­šķe­rēt vai da­rīt ko ci­tu pa­tī­ka­mu. Man vēl daudz kas jā­ pa­veic. BEI­GAS Tul­ko­ju­si In­grī­da Krauk­le

2 8 . V

– 3 . V I

51


N ED Ē Ļ AS

Pēc

7

SKAIT Ļ I

un

17

gadiem

Par pa­sau­les čem­pi­oniem ho­ke­jā kļu­vu­sī Zvied­ri­jas iz­la­se lau­zu­si kā­du skum­ju tra­dī­ci­ju, ku­ra il­ga 17 ga­dus. Pro­ti, pēc ilg­iem lai­kiem par čem­pi­oniem kļu­va čem­pio­nā­ta rī­ko­tāj­valsts iz­la­se. Ie­priek­šē­jā rei­ze, kad mā­ji­nie­ce kļu­va par čem­pi­oni, bi­ja 1986. gads, kad čem­pio­nā­tā Mas­ka­vā pir­mo vie­tu iz­cī­nī­ja PSRS iz­la­se. Sa­vu­kārt paš­iem zvied­riem ie­priek­šē­jo zel­tu iz­de­vās iz­cī­nīt pirms sep­ti­ņiem ga­diem 2006. ga­dā Rī­gā.

30+10+10 20:19

Jamaika pret ASV

Šan­ha­jā no­ti­ku­ša­jās Di­man­ta lī­gas viegl­at­lē­ti­kas sa­cen­sī­bās 100 m sprin­tā sie­vie­tēm ātr­ākā bi­ja ja­mai­kie­te Šel­li­ja An­na Frē­ze­re. Skai­tot ko­pā sie­vie­šu un vī­rie­šu uz­va­ras ša­jā dis­tan­cē tie­ši Di­man­ta lī­gā, Ja­mai­kas sprin­te­riem tā bi­ja 20. uz­va­ra, kas ir par vie­nu vai­rāk ne­kā ci­tai sprin­ta liel­val­stij ASV.

60,8 miljoni no TV An­gli­jas fut­bo­la prem­jer­lī­gā viens no bū­tis­kiem ie­nā­ku­miem ir lī­gu­mi ar TV kom­pā­ni­jām. Kā zi­nāms, par aiz­va­dī­tās se­zo­nas čem­pi­oni kļu­va «Man­ches­ter Uni­ted», un vi­ņiem ti­ka arī lie­lā­kais TV trans­lā­ci­ju pī­rāgs – 60,8 mil­jo­ni bri­tu mār­ci­ņu ir lie­lā­kā sum­ma prem­jer­lī­gas vēs­tu­rē, kā­da ir sa­mak­sā­ta par TV trans­lā­ci­ju tie­sī­bām. «Man­ches­ter City» no šīs sa­da­ļas sa­ņē­ma 58,1 mil­jo­nu, bet 54,9 mil­jo­nus – «Chel­se­a». Pat pē­dē­jā vie­tā pa­li­ku­sī «Queens Park Ran­gers» ne­pa­li­ka tuk­šā – 39,7 mil­jo­ni ie­nā­ku­mu. Pa­re­dzams, ka nā­kam­gad šīs sum­mas būs vēl lie­lā­kas, un tiek plā­nots, ka jaun­ie čem­pi­oni sa­ņems tu­vu pie 100 mil­jo­niem mār­ci­ņu.

52

s p o r t a

a v ī z e

NBA čem­pio­nā­ta «play- off» pir­ma­jā pus­fi­nā­la ma­čā starp Mai­ami «He­at» un In­di­ānas «Pa­cers» Leb­rons Džeimss pie­rak­stī­jās ar «trip­le do­ub­le» – 30 pun­kti, 10 pie­spē­les un 10 iz­cī­nī­tās at­lē­ku­šās bum­bas. Vi­ņa kar­je­rā tas bi­ja ti­kai de­vī­tais «trip­le do­ub­le» iz­slēg­ša­nas spē­lēs. Re­kor­dists ar 30 «trip­le do­ub­le» ir Ma­ģis­kais Džon­sons. To­ties Džeimss kļu­va par pir­mo spē­lē­tā­ju vēs­tu­rē, ku­ram rei­zē ar trīs­kār­ša­jiem sta­tis­ti­kas rā­dī­tā­jiem iz­de­vās re­ali­zēt pē­dē­jo se­kun­žu uz­va­ras vēr­to me­tie­nu. Tie­sa, ja ties­ne­ši pā­rāk ne­res­pek­tē­tu Džeim­su, šo gro­zu ne­va­ja­dzē­ja ie­skai­tīt, jo pirms tam bi­ja no­stai­gāts.

5:5 Sers Alekss Fer­gu­sons no fut­bo­la at­va­dī­jās ar ska­ļu blīk­šķi. Fer­gu­so­na at­va­du spē­lē «Man­ches­ter Uni­ted» iz­brau­ku­mā pa­ma­nī­jās no 5:2 pie­cu mi­nū­šu lai­kā pret «West Bromwich» iz­lī­dzi­nāt re­zul­tā­tu 5:5. An­gli­jas prem­jer­lī­gas vēs­tu­rē šāds re­zul­tāts fik­sēts pir­mo rei­zi kopš 1984. ga­da, kad ar tā­du pa­šu re­zul­tā­tu bei­dzās «Queens Park Ran­gers» un «Newcastle» spē­le. Fer­gu­so­na lai­kos «Man­ches­ter Uni­ted» bi­ju­šas ti­kai di­vas spē­les, ku­rās abas ko­man­das, ko­pā skai­tot, gu­vu­šas 10 vār­tus. Pēc skai­ta 1396. spē­lē MU ar 8:2 pār­spē­ja «Ar­se­nal». Fer­gu­so­nam šī bi­ja 1500. spē­le ko­pā ar «Man­ches­ter Uni­ted», un kat­rā no tām lau­ku­mā bi­jis vis­maz viens klu­ba audzēk­nis.


Balt­krie­vu te­ni­sis­te Vik­to­ri­ja Aza­ren­ko pēc zau­dē­ju­ma WTA tur­nī­ra fi­nā­lā Se­rē­nai Vil­jam­sai va­rē­ja daudz ne­bē­dā­ties. Par ie­kļū­ša­nu fi­nā­lā vi­ņa no­pel­nī­ja 213 000 ASV do­lā­ru un kļu­va ti­kai par des­mi­to te­ni­sis­ti pa­sau­lē, ku­ra prē­mi­jās no­pel­nī­ju­si vis­maz 20 mil­jo­nus do­lā­ru, un to vi­ņa ie­spē­ju­si 23 ga­du ve­cu­mā.

Te­ni­sis­tes, ku­ras no­pel­nī­ju­šas 20 un vai­rāk mil­jo­nus Se­rē­na Vil­jam­sa 44 549 390 (26*) Ve­nu­sa Vil­jam­sa 28 674 658 (28) Ma­ri­ja Ša­ra­po­va 25 689 934 (25) Ki­ma Klij­ster­sa 24 442 340 (27) Lin­dse­ja De­ven­por­ta 22 166 338 (29) Šte­fij­a Grā­fa 21 895 277 (26) Mar­ti­na Nav­ra­ti­lo­va 21 626 089 (38) Žus­tī­ne Eni­na 20 863 335 (27) Mar­ti­na Hin­gi­sa 20 130 657 (26) Vik­to­ri­ja Aza­ren­ko 20 104 361 (23)

2 stadioni Aiz­va­dī­ta­jā ne­dē­ļā kļu­va zi­nāms, ka 2015. ga­da UE­FA Čem­pi­onu lī­gas fi­nāls no­tiks Ber­lī­nes olim­pis­ka­jā sta­di­onā. Ša­jā sa­ka­rā ir viens in­te­re­sants fakts – vēs­tu­rē ir ti­kai di­vi sta­di­oni, kur no­ti­ku­ši trīs pa­sau­les spor­ta lie­lā­kie no­ti­ku­mi. Pro­ti, ČL fi­nāls, olim­pis­kās spē­lēs un pa­sau­les čem­pio­nā­ta fut­bo­lā fi­nāls. Ber­lī­nē 1936. ga­dā no­ti­ka olim­pis­kās spē­les, bet 2006. ga­dā – PČ fi­nāls. Sa­vu­kārt Min­he­nē olim­pis­kās spē­les no­ti­ka 1972. ga­dā, ČL fi­nāls 1997. ga­dā un PČ fi­nāl­spē­le – 1974. ga­dā.

*ve­cums, ku­rā no­pel­nīts 20. mil­jons

20

miljoni

UE­FA Čem­pi­onu lī­gas fi­nā­lis­te Dor­tmun­des «Bo­rus­si­a» at­klā­ju­si, ka šo­gad uz iz­ķer­ša­nu bi­ju­ši ko­man­das spē­ļu krek­li un ir sa­sniegts jauns pār­do­ša­nas re­kords. «Bo­rus­si­a» ar in­ven­tā­ru no­dro­ši­na spor­ta in­ven­tā­ra ra­žo­tā­ja «Pu­ma», un vi­ņi sa­skai­tī­ju­ši, ka ša­jā se­zo­nā pār­dots 300 000 krek­lu, kas ir par 70 000 vai­rāk ne­kā ie­priek­šē­jais re­kords. Jā­at­zī­mē, ka vie­na krek­la ce­na ir no 40 līdz 80 eiro.

300 000 kreklu 40 vārti 77 spēlēs

Kļūs­tot par Ro­mas «Mas­ters 1000» te­ni­sa tur­nī­ra uz­va­rē­tā­ju, Ra­fa­els Na­dals pie­tu­vo­jies pa­šam pie­de­ro­ša­jam re­kor­dam. Uz­va­ra Ro­mā vi­ņa kar­je­rā bi­ja jau sep­tī­tā, kas ir par vie­nu ti­tu­lu ma­zāk, ko Na­dals ir iz­cī­nī­jis Mon­te­kar­lo. Ša­jā sa­rak­stā tre­ša­jā vie­tā ar se­šām uz­va­rām Mai­ami tur­nī­rā at­ro­das An­drē Aga­si, bet piekt­ajā vie­tā ar pie­cām uz­va­rām Sin­si­na­ti – Ro­džers Fe­de­rers. Ro­mas tur­nī­ra čem­pi­ona ti­tuls Na­da­lam bi­ja jau 24. uz­va­ra «Mas­ters» tur­nī­ros, un kat­ra nā­ka­mā uz­va­ra lī­dzī­ga ran­ga tur­nī­ros ir pa­šam pie­de­ro­šā re­kor­da uz­spod­ri­nā­ša­na. Kā ot­rais ba­gā­tā­kais «Mas­ters» ti­tu­lu īpaš­nieks ir Ro­džers Fe­de­rers (21).

Nadalam

-7

Pits­bur­gas «Pen­guins» uz­bru­ku­ma lī­de­ris Sid­nijs Kros­bijs Sten­li­ja kau­sa iz­cī­ņas ot­rās kār­tas ce­tur­ta­jā ma­čā at­zī­mē­jās ar vie­nu vār­tu gu­vu­mu, un tie vi­ņa kar­je­ rā kau­sa iz­cī­ņā bi­ja jau 40. Lai sa­snieg­tu šo ro­be­žu, vi­ņam bi­ja ne­pie­cie­ša­mas vien 77 «play-off» spē­les. Ie­priek­šē­jais re­kords pie­de­rē­ja Ja­ro­mī­ram Jā­gram, kurš 40 vār­tu ro­be­žu sa­snie­dza 86. spē­lē. Hen­riks Ze­ter­bergs to pa­šu ie­spē­ja 87 spē­lēs, Jo­hans Fran­cens – 90 spē­lēs.

2 8 . V

– 3 . V I

53


Vai Te­dam No­la­nam arī turp­māk ir jā­būt Lat­vi­jas ho­ke­ja iz­la­ses gal­ve­na­jam tre­ne­rim? Kā­pēc?

VIEDOKLIS

APTAUJA

TA U TAS

SEKOJIET @Eriks_Strauss @SportaAvize

draugiem.lv/sporta.avize/ facebook.com/SportaAvize

PROGNOŽU KON­KUR­SA UZ­VA­RĒ­TĀ­JI! 1. vie­ta – EMĪLS OZE­RIN­SKIS sa­ņem dā­va­nu kar­ti Ls 20 vēr­tī­bā no vei­ka­la «Sport2000». 2./3. vie­ta – MĀR­TIŅŠ PRI­ČINS UN ED­GARS OLIŅŠ sa­ņem grā­ma­tas un mul­ti­vi­ta­mī­nu kom­plek­tus.

54

s p o r t a

a v ī z e


S K E I N D L A V U VISU CEĻ R E T S E R O F U R A B U S JAUNAIS

Jaunais ceturtās paaudzes Subaru Forester ir pārāks par visiem saviem priekšgājējiem – tas ir plašāks, drošāks, efektīvāk izmanto degvielu un nodrošina savā klasē labāko sniegumu bezceļa apstākļos. Kā jau ierasts, tas ir aprīkots ar Subaru pilnpiedziņu, augstu klīrensu, zemu smaguma centru, lielisku stabilitāti uz ceļa un izcilu griezes momentu. Un, ja ar to visu šķiet par maz, pieejama arī 240 ZS dzinēja turbo versija. Šis ir atmaksas laiks – visu ceļu valdnieks ir atgriezies! Subaru Forester, sākot no

LVL 17 050 Degvielas patēriņš 5,7–8,5 l/100 km un CO2 izmešu līmenis 150–197 g/km.

AD REM AUTO Brīvības gatve 246, Rīga Tālr. 67 365 858 info@adrem-auto.lv

CENTRS IMANTA Kurzemes prospekts 59, Rīga Tālr. 67 455 555 info@subaru-centrs.lv

www.subaru-latvija.lv

Sporta Avīze 21.  

Sporta Avīze

Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you