Issuu on Google+

sociālpedagoģiskais darbs

Bērna interešu centrā – bērns Liene Liepiņa, sociālā darbiniece, Sociālo darbinieku biedrības biedre

Šo rakstu mani pamudināja rakstīt gan nesen pieņemts Augstākās tiesas spriedums, gan personiskā pieredze jautājumā par bērna interesēm, atjaunojot vecākiem aprūpes tiesības.

Māte grib bērnu tad, kad bērns vairs negrib māti Jēdziens “bērna intereses” ietver jautājumu par to, kādas ir bērna vajadzības viņa labvēlīgai attīstībai. Tas attiecas uz daudzām jomām – veselību, izglītību, juridiskām un morālām tiesībām, sociāliem apstākļiem u.c. Šajā rakstā pievērsīšos tikai jautājumam par to, kas ir labvēlīgai bērna attīstībai pilnīgi nepieciešams no psiholoģiskā viedokļa, ņemot vērā starptautiskajā likumdošanā ietverto. Augstākās tiesas spriedumā ir runa par bērnu, kas kopš mēneša vecuma 15 gadus nodzīvojis pie vecmāmiņas, kad bāriņtiesa nolēma atjaunot mātei aprūpes tiesības, jo apstākļi, kuru dēļ bērns bija pie vecmāmiņas, ir mainījušies. Augstākās tiesas sprieduma Aprakstošajā daļā rakstīts sekojošais: “Administratīvā apgabaltiesa, izskatot pieteicējas apelācijas sūdzību, ar 2008.gada 20.marta spriedumu noraidīja pieteikumu. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem. [4.1] Civillikuma 203.panta pirmās daļas 1.punkts paredz, ka bērna aprūpes tiesības vecākam tiek atņemtas, ja pastāv faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu. Atbilstoši minētā panta trešajai daļai atņemtās

30

aprūpes tiesības vecākam atjauno, kad bāriņtiesa atzīst, ka vairs nepastāv šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi. [4.2] Lietā ir iespējams konstatēt nepietiekamu uzmanību dēla aprūpē no mātes puses un to, ka viņas un dēla starpā nav izveidojušās tuvas attiecības. (pasvītrojums mans – L.L.). Tomēr, ņemot vērā ģimenes izjukšanas iemeslus (G.Z. vardarbība, L.Z. slimība), bērna vecāku savstarpējos konfliktus, L.Z. konfliktu ar pieteicēju, faktus, ka tuvāka kontakta meklēšanas process ar dēlu ir uzsācies un ka L.Z. ir uzsākusi regulāru līdzekļu nosūtīšanu dēla aprūpei, nav pamata apgalvot, ka vēl pastāvētu kāds no Civillikuma 203. panta pirmajā daļā norādītajiem aprūpes tiesību atņemšanas iemesliem. Līdz ar to aprūpes tiesības L.Z. atjaunotas pamatoti.”

Jēdziens “bērna intereses” Bērna intereses ir juridisks jēdziens. Ar to it sevišķi saskaras sociālie darbinieki, kas strādā ar ģimenēm ar bērniem, un bāriņtiesu darbinieki. Kad rodas jautājums, vai izņemt bērnu no ģimenes, vai izņemtu bērnu atgriezt bioloģiskajā ģimenē, noteicošajam faktoram jābūt tam, kas nāk par labu bērnam, kur būs iespējami labākie priekšnosacījumi bērna attīstībai. Tādējādi


sociālpedagoģiskais darbs

šis jēdziens nav vien juridisks, bet gan arī lielā mērā psiholoģisks. Bērna intereses ir prioritāras. To nosaka gan Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvencija, gan Bērnu tiesību aizsardzības likums un citi normatīvie akti. Ko tieši nozīmē bērna intereses, tas gan nekur nav un nevar būt noteikts. Tas izskaidrojams ar to, ka jēdziens, kam ir darīšana ar dzīvām būtnēm, mainīgiem sociāliem apstākļiem, sabiedrības attīstību, mūsdienu pētniecības atziņām un citiem aspektiem, nevar tikt „pareizi” definēts uz visiem laikiem un visiem apstākļiem. Tomēr tas ir ticis un tiek daudz diskutēts juristu, sociālo darbinieku, psihologu un citu speciālistu vidū, kas ar to saskaras.

Bērna vajadzības Visiem cilvēkiem ir fiziskās, psiholoģiskās, sociālās un citas vajadzības. Dažas ir dzīvībai nepieciešamas, citas var arī netikt pilnībā apmierinātas, un cilvēks tomēr dzīvo. Maslova pazīstamā vajadzību piramīda liek pirmajā vietā fizioloģiskās vajadzības – pēc ēdiena, apģērba u.c. Kā centrālais faktors bērna attīstībā, blakus fizisko vajadzību apmierināšanai mūsu laikā tiek atzīta bērna piesaiste pie aprūpējošās personas, parasti mātes. Līdzās piesaistes kvalitātei svarīga ir arī kontinuitāte, pēctecība, kas pasargā bērnu no atkārtotām šķiršanās traumām. Piesaistes teoriju pirmais noformulēja Džons Bolbijs (John Bowlby), ANO uzdevumā pētot bērnu un māšu attiecību problemātiku pēc II Pasaules kara. Tā ir vairākus gadu desmitus pētīta un pamatota, plaši pieņemta profesionāļu un akadēmiķu vidū.

Piesaistes teorija Piesaistes teorija ir aptveroša koncepcija par cilvēka emocionālo attīstību kā dzīvei nepieciešamās sociālās pieredzes kodolu. Tās centrālā tēma ir priekšnoteikumi, kas saistās ar jūtu organizēšanu, kā arī to ietekme uz visu cilvēka mūžu. Piesaiste ir bērna īpašas attiecības ar saviem vecākiem vai citām personām, kas viņu pastāvīgi kopj un audzina. Tā ir nostiprināta jūtās un saista indivīdu ar šo citu, īpašo personu ārpus telpas un laika robežām. Aprūpes apstākļiem agrā bērnībā ir ļoti liela nozīme bērna attīstībā, ietekmējot vēlākas bērna izredzes un iznākumus. Piesaistes pieredze liek pamatus tam, kā cita, vēlāka pieredze individuālās attīstības laikā tiek uztverta, kvalitatīvi asimilēta un integrēta. Piesaistes attīstība Cilvēkam ir iedzimta vajadzība izveidot un uzturēt saikni ar aizsargājošu aprūpētāju. Piesaiste un tās kvalitāte attīstās bērna pirmajā dzīves gadā kā bērna

Jēdziens “bērna intereses” ietver jautājumu par to, kādas ir bērna vajadzības viņa labvēlīgai attīstībai. Tas attiecas uz daudzām jomām – veselību, izglītību, juridiskām un morālām tiesībām, sociāliem apstākļiem u.c. un piesaistes personas (parasti mātes) mijiedarbības rezultāts. Piesaistes kvalitāti nosaka emocionālā pieredze ar piesaistes personu. Aprūpējošās personas piesaistes izturēšanās mērķis ir bērna pasargāšana no bīstamā un nepazīstamā. Piesaistei ir funkcija radīt bērnam drošības un uzticēšanās sajūtu, it sevišķi emocionāli smagos apstākļos, kad paša resursi ir izsmelti un ir vajadzīgs kādas stiprākas un gudrākas personas atbalsts. Piesaistes kvalitātes noteicošais faktors ir šīs galvenās personas iejūtība un pieejamība. Tā veido bērnam drošības bāzi, no kuras viņš turpina pētīt pasauli. Piesaistes kvalitāte Daļai bērnu rodas drošas saiknes ar saviem vecākiem, daļai nedrošas. Šīs individuālās atšķirības nav ģenētiski noteiktas, bet gan sakņojas bērna un sociālās vides mijiedarbībā viņa pirmo dzīves gadu laikā. Iejūtīgai vai neiejūtīgai vecāku funkcijas pildīšanai ir atslēgas loma drošas vai nedrošas saiknes izveidošanā. Drošas piesaistes radīšanai ārkārtīgi svarīga ir piesaistes personas emocionālā pieejamība un psiholoģiskais patvērums, ko tā var sniegt. Bērniem nepieciešama pastavīga, iejūtīga un atsaucīgi mīloša aprūpe, kas ir tikpat svarīga kā barība [Attachment Relationships]. Piesaistes personai piemīt vismaz trīs īpašības - tai jābūt uzticamai, tā pasargā bērnu no apkārtnes draudiem un tā ir spējīga dot mierinājumu stresa situācijās. Zīdainis nevar pats apmierināt savas vajadzības, nevar piekļūt pie mātes vai citas aprūpējošās personas, zīdainim jāpaļaujas uz paša dotiem signāliem pieaugušo pievilināšanai. Šo signā-

31


sociālpedagoģiskais darbs

lu lietderība ir atkarīga no efektivitātes, ar kādu tiek izvilināta pieaugušo atsaucība. Drošas piesaistes bērnu mātes atsaucas iejūtīgi uz bērna signāliem, tas nozīmē, ka viņas ir spējīgas uztvert bērna signālus, tos pareizi interpretēt un nekavējoties un piemēroti uz tiem reaģēt. Savukārt bērna piesaistes izturēšanās ietver vizuālu sekošanu, tuvuma uzturēšanu un kontakta meklēšanu ar drošības bāzi – piesaistes personu. Nedrošas piesaistes bērnu mātes turpretī nereaģē nemaz vai reaģē noraidoši, kad bērns mēģina pievērst sev uzmanību. Tās it sevišķi novēršas, kad bērns izrāda negatīvas sajūtas, piemēram, raud, bēdājas. Ir arī nedrošas piesaistes bērnu mātes, kas izturas neprognozējami un pretrunīgi, brīžiem viņas var būt sirsnīgas un atsaucīgas, brīžiem noraidošas un nesasniedzamas. Saikne starp bērnu un aprūpējošo personu var būt stipra vai vāja neatkarīgi no tā, vai tā ir droša vai nedroša. Stipra piesaiste var būt neatkarīga no tās kvalitātes. Arī no vardarbības cietušajiem bērniem var būt stipra, intensīva un dziļa piesaiste pie piesaistes personas. Piesaistes nozīme Laika gaitā bērns organizē piesaistei svarīgās attiecību pieredzes un uz tās pamatotās gaidas kā plānus ar izvirzītiem mērķiem un kā „iekšējo darba modeli” starp piesaistes personu, vidi un sevi. Šim „iekšējam darba modelim” ir emocionāli un kognitīvi komponenti, ar tā palīdzību bērns cenšas risināt attīstības gaitā radušos uzdevumus. Uz tā pamata cilvēks piedzīvo un reaģē uz attiecībām un apkārtējo vidi pusaudža vecumā un vēlāk, pašam esot vecāku lomā. Piesaistei, emocionālajai saiknei starp bērnu un pieaugušo, ir centrālā loma stresa regulēšanā draudu, baiļu, slimības un citu izaicinājumu laikā. Piesaistes pārtraukšana nozīmē to, ka bērnam nav drošības bāze un viņš ir disponēts pieņemt konfliktējošus „iekšējos darba modeļus” ar piesaistes personām un vidi. Agrā bērnībā izveidotie “iekšējie darba modeļi” ir samērā stabili. Pirms 20 gadiem vēl valdīja uzskats, ka tie vispār nav izmaināmi. Pēdējo gadu pētījumi liecina, ka tie ir ietekmējami, tomēr tas ir ilgstošs, mērķtiecīgs un darbietilpīgs process. Kontinuitāte Bērnam ir nepieciešamas pastāvīgas, ilgstošas attiecības, uz kurām var paļauties. Tas ir svarīgi, lai bērnam izveidotos paļāvība, uzticība, orientēšanās, piederības sajūta u.c. Pārtrauktas vai nepietiekamas attiecības ar piesaistes personu var radīt tādas sekas kā dezorientāciju, identitātes traucējumus, vienaldzību u.c. Audžubērniem bieži ir attīstības

32

problēmas un nopietni uzvedības traucējumi. Nereti viņi tiek pārvietoti no vienas ģimenes uz citu, kas vēl vairāk rada piesaistes traucējumus. Lai izsargātos no šādu problēmu rašanās, Montreālā tika izveidota Piesaistes klīnika (Attachment Clinic). Bieži klīnikas speciālisti saskārās ar problēmu, vai būtu audžubērni jāatgriež pie bioloģiskajiem vecākiem, ja viņi ir attīstījuši jau ciešu piesaisti pie audžuvecākiem. Šī izvēle rodas tad, ja bioloģisko vecāku kompetence audzināt savu bērnu ir paaugstinājusies. Piesaistes teorijas koncepts ir palīdzējis saprast šādas problēmas un ir novedis pie secinājuma, ka bērna interesēs ir saglabāt viņa piesaisti, un ka šādu saikņu pārtraukums nozīmē nopietnu bērna traumēšanu.

Bērna viedoklis Bērna viedoklis neapšaubāmi ir daļa no bērna interesēm. Bērns ir aktīvs savas dzīves veidotājs, nevis tikai pasīvs pakalpojumu saņēmējs. Apvienoto Nāciju komentāros par mazu bērnu tiesībām lasāms sekojošais: “12. pants nosaka, ka bērnam ir tiesības paust savu viedokli brīvi visās lietās, kas uz viņu attiecas, tas ņemams vērā. Šīs tiesības pastiprina maza bērna statusu kā savu tiesību sekmēšanas, aizsargāšanas un pārraudzīšanas aktīvu līdzdalībnieku. Respekts maza bērna kā ģimenes, kopienas un sabiedrības dalībnieka priekšā bieži netiek izradīts vai atteikts, pamatojoties uz bērna vecumu un brieduma trūkumu. Daudzās valstīs un reģionos tradicionālais uzskats ir pasvītrojis bērna mācīšanās un socializēšanās nepieciešamību. Bērnus uzskatīja par neattīstītām būtnēm, kam pietrūkst pat pamata saprašanas, sazināšanās un izvēles izdarīšanas spējas. Viņi ir bijuši bezspēcīgi savās ģimenēs un bieži bez balss un neredzami sabiedrībā. Kā tiesību subjektiem arī visjaunākajiem bērniem ir tiesības izrādīt savu viedokli, kam jāpievērš pienācīga uzmanība attiecīgi bērna vecumam un briedumam. Mazi bērni ir ļoti jūtīgi iepretī savai apkārtnei un ļoti strauji iegūst sapratni par cilvēkiem, vietām un rutīnām viņu dzīvē, reizē gūstot apziņu par savu vienreizējo identitāti. Viņi izdara izvēles un izrāda savas sajūtas, domas un vēlmes daudzos dažādos veidos, ilgi pirms viņi ir spējīgi komunicēt ar runas vai rakstītas valodas starpniecību.” Turpinājumā seko jomu uzskaitījums, kādās jāievēro bērna viedoklis, tai skaitā juridiskos jautājumos. Bērna viedoklis nevar būt noteicošais visās situācijās, ņemot vērā to, ka bērna piesaiste var būt stipra un tajā pašā laikā nekvalitatīva. Situācija, kādā atrodas bērns, piemēram, vecākiem atņemot aprūpes tiesības, tomēr ir ārkārtīgi sarežģīta. Bērns, nelabvēlīgos apstākļos attīstījies, dvēseliski traucēts, atrodas starp vecākiem un amatpersonu. Parasti viņš turēsies pie vecākiem, lai arī cik baiļu pilnas būtu viņu attiecī-


sociālpedagoģiskais darbs

bas. Novārtā atstāšanas gadījumos nav pat bailes, ir tikai mīlestība pret vecākiem, lai arī cik izkropļota. Bērna dēļ amatpersona kā cilvēks no ārpuses iejaucas, iespējams, izjauc ģimenes dzīvi. Bērna nepietiekamības sajūta un vainas apziņa pastiprinās. Viņš darīs visu, lai kā centrālā persona sargātu ģimeni. Tajā pašā laikā neapmierinošos apstākļus – vecāku klaiņošanu, pārtikas trūkumu, aukstumu u.c. – bērns kā neaizsargāta un nepatstāvīga būtne pārdzīvo ļoti skaudri. Nepieciešams diferencēti aplūkot bērna stāvokli, jautājot, no kādas situācijas un apstākļiem viņš, iespējams, tiek izrauts. Bērns, kas atrodas drošos apstākļos, kam ir droša piesaiste pie aprūpējošās personas, ir spējīgs izrādīt savu attieksmi un viedokli. Nav nekāda iemesla to neņemt vērā.

Bērna atgriešana ģimenē nedrīkst būt pašmērķis Ievadā minētā gadījumā Augstākā tiesa sprieda: “Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta 2.punktu un 351.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

nosprieda Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 20.marta spriedumu un nodot lietu Administratīvajai apgabaltiesai jaunai izskatīšanai. Spriedums nav pārsūdzams.” Motīvu daļā lasāms sekojošais: “ [11] Kā norādīts psiholoģijas literatūrā, bērna piesaiste (pieķeršanās) vecākiem (vecāku aizstājējiem) veidojas zīdaiņa vecumā un agrā bērnībā. Kaut arī attiecības var veidoties ar vairākiem cilvēkiem, pieķeršanās saikne veidojas ar ļoti nedaudziem cilvēkiem. Šī pieķeršanās saikne ir ārkārtīgi svarīga turpmākajā bērna attīstībā un emocionālā līdzsvara saglabāšanā. Tās apdraudēšana bērnā rada bēdas un depresiju. Draudi, ka bērnam varētu zust saikne ar pieķeršanās objektu, bērnā rada ne tikai bailes, bet arī dusmas un agresiju (jo īpaši vecākos bērnos un pusaudžos). Tas var ietekmēt visu viņa turpmāko dzīvi (sk., piemēram, Boulbijs Dž. Drošais pamats.

Vecāku un bērnu savstarpējā pieķeršanās – cilvēka veselīgas attīstības priekšnoteikums. Rīga: apgāds „Rasa ABC”, 1998.). Kā izriet no apgabaltiesas sprieduma un lietas materiāliem, R. pieteicēja audzina kopš mēneša vecuma. No tā secināms, ka zēna attiecības ar bioloģisko māti var arī nebūt veidojušās kā mātes un dēla attiecības. Tādējādi, ievērojot iepriekš minētās psiholoģijas atziņas, vecāku tiesību atjaunošana mātei var radīt R. psiholoģiskas dabas problēmas un nenodrošināt zēna interešu ievērošanu. Bērna atgriešana ģimenē nedrīkst būt pašmērķis [12] Tāpat Senāta ieskatā, lemjot par aprūpes tiesību atjaunošanu, noteikti ņemams vērā bērna viedoklis atbilstoši bērna vecumam un brieduma pakāpei. Ja bērns ir nobrieduša pusaudža vecumā, viņa viedoklim jābūt noteicošajam. Ja tiesa izlemj pretēji bērna viedoklim, tiesai tas īpaši ir jāmotivē.” Cik man zināms, šis ir otrais gadījums, kad Augstākā tiesa izspriež bērna lietu, pamatojoties uz bērna interesēm un bērna viedokli. Izbrīnu rada tas, ka šādai lietai vispār ir jānonāk līdz Augstākajai tiesai. Bērna atgriešana ģimenē nedrīkst būt pašmērķis. Bērns, kas jau tā ir dzīves apdalīts, tādā gadījumā piedzīvos atkārtotu apstiprinājumu viņa bērnības traumām – viņš pats, bērns kā personība, nav nekas. Liksim patiesi bērnu centrā, gādājot par viņa tiesībām. Tad, iespējams, uzlabosim stāvokli sociālajā jomā. r

Izmantotā literatūra 1. Lieta Nr.A42527807 www.tiesas.lv/files/AL/2008/09_2008/05_09_2008/AL_0509_raj_A-1703-08_13.pdf 2. Keller, H., Handbuch der Kleindkindforschung, Bern 2003 3. The Making and Breaking of Affectional Bonds, Bowlby, J., London, NewYork 1979, 2005 4. Carter, C.S. u.c. Attachment and Bonding, Cambridge, Massachusetts, London, England 2005 5. ECiF1 - Attachment Relationships, www.crin.org/resources/infoDetail.asp ID=16444&flag=report 6. www.child-encyclopedia.com/documents/van_IJzendoornANGxp.pdf 7. GENERAL COMMENT No. 7, www.crin.org/resources/infoDetail.asp?ID=16444&flag=report 8. Infant Mental Health Journal, www3.interscience.wiley.com/journal/109086669/abstract?CRETRY=1&SRETRY=0 9. Kindeswohl-Kriterien, www.sgipt.org/forpsy/kw_krit0.htm#FN10 [12] In: ”Jenseits des Kindeswohls”

33


Bērna interešu centrā – bērns