Page 1


Guntis Berelis

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem Romāns

2012


Guntis Berelis

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

Šis elektroniskais izdevums ir autortiesību objekts. Šo grāmatu vai jebkuru tās daļu ir iespējams reproducēt tikai ar rakstisku autortiesību turētāja atļauju, izņemot īsus citātus atsauksmju rakstos un recenzijās.

© Guntis Berelis, 2007 © Kristaps Ģelzis, mākslinieciskais noformējums, 2007 © Datni sagatavoja biedrība "Publicētava", 2012 Redaktore Dace Meiere Korektore Rota Bārtule Mākslinieks Kristaps Ģelzis Datni sagatavoja "Publicētava" ISBN 978-9984-899-03-9 Romāns tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Pirmpublicējums papīra formātā: Dienas Grāmata, 2007 ISBN 978-9984-789-65-1


Guntis Berelis

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

Mīļo Lasītāj, Grāmatas Autors izdeva šo grāmatu bez "DRM" vai kādas citas tehniskās failu aizsardzības, jo tāpat kā visi biedrības „Publicētava” Autori uzticas Tev, savam Lasītājam, un tic, ka viņa Lasītājs ir godīgs. Lūdzu, dod mums iespēju arī turpmāk izdot grāmatas atvērtā formātā bez tehniskās failu aizsardzības! Ja Tu esi ieguvis šo e-grāmatu no draugiem vai atradi to internetā, lūdzu, pārbaudi www.publicetava.lv, vai autors tiešām šo grāmatu piedāvā bez maksas! Atalgo Autora radošo darbu un ļauj Autoram nodarboties ar svarīgāko – izcila satura radīšanu! Sirsnīgs PALDIES Tev, Lasītāj! E-izdevniecības „Publicētava” komanda


Guntis Berelis

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

*

Pie paša sākuma es atgriezīšos mazliet vēlāk, bet patlaban sākšu ar brīdi, kad, nākdams no veikala ar iepirkumu somu pār plecu, sastapu večuku. Tur nu viņš bija: izkāmējis pagalam vārgs, sakumpis, abām rokām atbalstījies uz spieķa — visīstākais vecuma nespēka iemiesojums: atņemsi spieķi, nokritīs gar zemi un pagalam būs; viņš stāvēja uz trotuāra — stāvēja, zodu iecirtis krūtīs, apakšžokli izbīdījis uz priekšu, un caur pieri blenza manī — tik uzstājīgi, ka sametās gluži neomulīgi ap dūšu. Vecais kraķis blenza, it kā mani pazītu, vēl trakāk — it kā būtu ieradies piedzīt kādu sen aizmirstu parādu, turklāt, patiesi mani labi pazīdams, lieliski apzinātos, ka uz parāda atgūšanu nav ne mazāko cerību. Bālganas mēnessērdzīgā acis, jau tā grumbainais ģīmis vēl saverkšķīts tādā kā riebuma grimasē, lūpas lāgiem nervozi noraustās, sirma, spuraina bārdele. Gadu astoņdesmit, varbūt pat vairāk, — nodomāju. Ko viņam no manis vajag? Varbūt vecais vienkārši apstājies atvilkt elpu un saņemties spēkus tālākam gājumam — un es nejauši esmu pagadījies ceļā viņa skatienam? Varbūt viņš nemaz mani neredz, akli lūkojas kaut kur tālumā, iegrimis pats savās domās vai atmiņās, — kas viņu zina, kas tādiem večiem prātā? Šā vai tā, bet biju spiests nokāpt no trotuāra uz brauktuves un apmest šim līkumu. Uzgājis augšā dzīvoklī, pa virtuves logu pametu acis lejā. Kā tad, vecis turpat vien rēgojās, tagad viņš bija pārgājis pāri ielai un, galvu atgāzis, blenza tieši manā logā gluži kā sajucis katoļu mūks, kas gaida izveļamies Dievmāti pa zvanu torņa lūku. Un tā viņš tur nīka krietnu pusstundu. Stāvēja, blenza, pagājās kādus soļus, atkal blenza, panācās atpakaļ un — blenza, blenza, blenza. Uzvārīju kafiju, pieķēru sevi it kā nevilšus pametam skatienu lejā — kā tad, vecis joprojām turpat. Izšķirstīju avīzes, iedzēru kafiju, palūkojos laukā — tas ērms ij nedomā kopties prom. Stāv, nemitīgi pīpē un blenž. Tā arī nenofiksēju mirkli, kad viņš pazuda, kaut gan, atzīšos, veci vairs lejā nemanīdams, nez kāpēc uzelpoju brīvāk. Vakars bija samaitāts. Biju nodomājis lēnā garā pastrādāt pie komentāriem Eduarda Bīskapa “Rakstu” otrajam sējumam, kurā apkopoti viņa 1936. — 1940. gadā rakstītie un nekur nepublicētie dzejoļi un teksti no manuskripta, ko nosacīti dēvēju par “Pravietojumu grāmatu”, jo autora iecerētais nosaukums man nebija zināms. Visticamāk, arī pats Eduards Bīskaps tolaik neapjauta grāmatas virsrakstu, jo tekstu lielākā daļa bija tikai tapšanas stadijā, un arī no šiem uzmetumiem nekas daudz nebija saglabājies — vien atsevišķi fragmenti un ideju ieskicējumi. “Rakstu” komentāros gribēju restaurēt “Pravietojumu grāmatu” pēc iespējas pilnīgākā skatā, tostarp biju pasācis pārdrošu ieceri — ņemdams par pamatu Eduarda Bīskapa uzmetumus, mēģināju izstrādāt


Guntis Berelis

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

“Pravietojumu” tekstus tādus, kādus tos būtu varējis radīt pats Bīskaps, ja vien kaut kādu īsti neizprotamu iemeslu dēļ nebūtu pārtraucis darbu pie manuskripta. Biju jau atradis savdabīgas analoģijas ar Vitmena poētiku un, lai cik tas dīvaini liktos, arī ar Viljama Bleika dzeju. Dažs kolēģis gan vīpsnāja par maniem centieniem — kurš gan trīsdesmito gadu Latvijā esot lasījis Bleiku, ja pat Anglijā tolaik viņš bijis zināms vien retam erudītam. Vārdu sakot, tovakar cerēju no sirds pastrādāt. Bet — kas to deva. Nīku pie grāmatām, piezīmēm un arhīvu dokumentu kopijām apkrautā galda, vienā pusē — Bleika poēmas, otrā — Eduarda Bīskapa “Pravietojumu grāmatas” paplānais papīru žūksnītis, bezmērķīgi cilāju elegantajā, smalkajā rokrakstā aprakstītās lapiņas, truli blenzu datora ekrānā un — par ko es domāju? Laikam gan nedomāju neko. Lāgiem cēlos kājās, aizstaigāju līdz virtuves logam un pustumsā mēģināju saskatīt, vai vecis nav atgriezies. Ap pusnakti nospļāvos, izslēdzu datoru, ielīdu gultā un vēl pāris stundas nemierīgi knosījos, kamēr aizmigu. Nākamajā rītā jau pirms brokastīm pieķēru sevi gar aizkara malu lūram pa virtuves logu — un pats nosmīkņāju par šīm pusapzinātajām izdarībām. Saprotams, jokainā večuka lejā nebija — un nu vairs nesapratu, kāpēc vakardienas tikšanās mani tik ļoti iespaidojusi un varbūt pat sabiedējusi. Vai mazums tādu viņsaules nepieņemtu veču klīst pa ielām, turklāt — kā gan vecais mani varētu apdraudēt? Muļķības. Nav ko pievērst uzmanību. Devos uz arhīvu, kur biju pasūtījis dokumentus, no kuriem cerēju noskaidrot faktus par Eduarda Bīskapa iespējamām attiecībām ar dažiem trīsdesmito gadu māksliniekiem, jo kādā stipri miglainā Tīdemaņa izstādes atklāšanas fotogrāfijā biju pamanījis aizdomīgi pazīstamu muguru. Mugura, kā man šķita, piederēja Eduardam Bīskapam, un, ja zināms, ka visas pārējās fotogrāfijā redzamās personas — vismaz tās, kuras bija identificētas, — tā vai citādi bija saistītas ar Tīdemani, tad gluži loģiski, ka arī Bīskaps varēja būt pazīstams gan ar Tīdemani, gan ar citiem māksliniekiem no viņa draugu loka. Un tas jau bija pavediens, kuru vērts šķetināt. Bēdīgā kārtā — vismaz pagaidām — tas izrādījās kārtējais strupceļš. Dažu mūsdienās tikpat kā aizmirstu mālderu vēstulēs, kuras biju uzracis arhīvā, par Eduardu Bīskapu neatradu ne vārda. Nu ko, meklēsim tālāk — es jau biju pieradis pie šiem nebeidzamajiem strupceļiem, jo Eduards Bīskaps bija reti mīklaina personība. Mājupceļā vēl iegāju veikalā, nogriezos ap stūri un pēkšņi — kā tad, vecis atkal turpat pie manas mājas parādes durvīm stāv, atstutējies uz spieķa ar kreiso roku, pīpē un, protams, blenž man tieši virsū. Gaida, maita. Mani, ko citu. Mugurā — nenosakāmas krāsas pagalam nobružāta žakete, kas vecim krietni par īsu un atsedz kaulainās rokas vai līdz puselkoņiem, rūtains krekls, kuram trūkst vairāku pogu, melnas, saburzītas bikses ar apspurušiem staru galiem un maisīgiem ceļgaliem. Kārnajiem stilbiem piekabinātas milzumlielas pēdas, ieautas nomītās čabatās. Vakar, saskatīdams viņā tikai vecuma nespēka


Guntis Berelis

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

iemiesojumu, biju mazliet kļūdījies. Tas tiesa, ka vecis rādījās pavisam slābans, tomēr viņā jautās arī tāds kā bezkaunīgs izaicinājums un agresivitāte. Šādi večuki Centrāltirgū vai dzelzceļa stacijas tunelī ubago santīmus, lai sanāk krutkai, — un pasaule viņiem kļuvusi tik vienaldzīga, ka nekaitē nedz aukstums, nedz slimības, nedz ļaužu ņirgas, nedz sadzērušamies tīņu dunkas, viņi var turēt daudz un ilgi, viņiem nospļauties gan par pasauli, gan pašiem par sevi. Tieši šādu iespaidu radīja mans vecis (re nu, biju jau nokrustījis viņu par savu): viņam viss riebjas, viņam par visu nospļauties, viņš visam uzliek no augstiem plauktiem. Kaut gan — bomžu kārtai viņš nepavisam nelikās piederīgs. Drēbes droši vien salasītas kādas baznīcas humānās palīdzības krājumos vai par santīmiem nopirktas lietoto apģērbu bodītē, tomēr tās nelikās klaidonīgā sadzīvē nospeķotas. Ģīmis tīrs, bārdele, lai arī izspūrusi, taču itin kopta un pat it kā nesen apcirpta. Un spieķis — jau pa gabalu bija skaidrs, ka to pirms daudziem gadiem darinājis labs meistars, — no tumšbrūna koka, iespaidīgi mezglainām, bet gludi apstrādātām zaru vietām, ar ērtu, pamatīgu, kokgriezumiem greznotu rokturi. Miskastēs tādi nemētājas. Tad vēl šis skatiens — bakstās kā ar iesmiem, it kā gaidītu tieši mani, kaut gan savu mūžu neesmu viņu redzējis. Sasodīts, ko viņam no manis vajag? Varbūt prasīs naudu — un nevis piecus santīmus, bet uzreiz piecus latus? Dod piecīti — un es tevi likšu mierā, vairāk tu mani neredzēsi! Nedosi — vaino pats sevi, palikšu te stāvam kā tāds mūžīgais pārmetums. Kāpēc tev klājas labi, bet man slikti? Veči man sagādājuši ne vienu vien nepatīkamu pārdzīvojumu. Nerunāšu par baiso notikumu ar “Nāves eņģeli” — no šīm atmiņām es gribētu atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Alberga kunga dēļ es vairs nespēju klausīties nedz Mocartu, nedz Bēthovenu, bet, sadzirdot Eirosavienības himnas pirmās skaņas, man nelādzīgi salecas sirds — un pie visa vainīgs tas draņķa vecais diriģents Alberga kungs, mans bijušais kaimiņš no augšējā stāva. Tagad nerunāšu, varbūt vēlāk, jā, vēlāk noteikti. Patiešām, no tā jātiek vaļā. Bet bija jau vēl falšā ielene, arī viņai manā stāstā pienāks kārta, bija aklais kaimiņš no pretējā dzīvokļa, kurš vai katru otro dienu gāja uz kino. Sēdēja zālē, klausījās, kas notiek uz ekrāna, — un pēc saklausītā savā prātā radīja filmu. Viņš bija lietas kursā par visiem kino jaunumiem, spēja spriest par filmām kā rūdīts kinokritiķis, tomēr ļaunākais bija tas, ka viņš ne tikai spēja runāt par kino, bet arī gribēja to darīt. Kaimiņš pēcpusdienās nīkuļoja savā dzīvoklī, spicēja ausis un gaidīja, kad nākšu mājās no darba. Dzirde — kā jau aklam cilvēkam — viņam bija reti smalka, manus soļus uz kāpnēm viņš atšķīra no citu kaimiņu soļiem; mani par savu upuri viņš bija izvēlējies, domājams, tāpēc, ka man vienīgajam no aklā paziņām — un cik tad tādam aklam kraķim var būt paziņu, pāris radu un vēl kaimiņi, — piemita humanitāri orientēts prāts. Lai cik klusi es laipotu pa kāpnēm, kaimiņš allaž šāvās laukā no sava dzīvokļa, saķēra mani pie elkoņa un ņēmās vervelēt par Kopolu, Sokurovu, Fellīni, Grīneveju un sazin ko vēl. Sācis


Guntis Berelis

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

runāt, viņš tapa ne vien akls, bet arī kurls — viņš vairs nedzirdēja nedz manus biklos izvairīšanās mēģinājumus, nedz replikas, ja runāšana pavērsās man interesantā virzienā un es mēģināju izvirzīt arī savu versiju par kaimiņa monologa objektu. Viņš vairs nedzirdēja neko, droši vien pats sevi arī ne. Kaimiņš visupirms izklāstīja filmas saturu un tad ņēmās kritizēt: režisoru, aktierus (kā viņš sunīja van Dammi un kā jūsmoja par Švarcnēgeru — jo, redz, kaimiņš cienīja ne tikai augsti intelektuālu mākslu, bet arī visādus Holivudas bojevikus), komponistu un visbeidzot ķērās klāt pat operatora darbam. Izrēķinājies ar filmu, viņš pūta vaļā filigrānas pasāžas par nejēdzīgo pasauli, kurā esam nosodīti dzīvot. Daba, atņemdama redzi, bija viņu aplaimojusi ne tikai ar neiedomājami jutīgu dzirdi, bet arī ar ellīgi lokanu mēli. Un, atzīšos, es no tiesas jutos atvieglots, kad kaimiņš nomira. Jā, vecie vīri aiziet, prom ir mans aklais kaimiņš, prom ir Alberga kungs, prom viņi ir... Aklais kaimiņš kaitināja, toties ar Alberga kungu, gluži pretēji, man izveidojās itin labdabīgas, kaut arī sākumā stipri distancētas attiecības — īstenībā ar atturīgo un mūždien veclaicīgi eleganto Alberga kungu nekādi tuvināšanās mēģinājumi vispār nebija iespējami, tik ļoti viņš izstaroja pašcieņu, mazliet papildinādams to ar tādu kā aristokrātisku augstprātību. Alberga kungs dzīvoja stāvu virs manis, tieši virs mana dzīvokļa, un jau pirms gadiem, te ievākdamies, es no citiem kaimiņiem padzirdēju, ka savulaik viņš bijis izcils simfoniskā orķestra diriģents, bet, lūk, vecuma galā karjerai punktu pielicis radikulīts — vairs nevarot noturēt pirkstos diriģenta zizli. Grūti iedomāties, ka ārpus sava dzīvokļa Alberga kungs varētu iziet nevīžīgi apģērbies. Nekad nebiju viņu manījis citādu, kā vien tērptu tumšā, vecmodīgā uzvalkā, rūpīgi izgludinātā baltā kreklā ar kaklasaiti, spoži noviksētām melnām kurpēm kājās. Rītos, pīpēdams pie virtuves loga, bieži redzēju Alberga kungu nākam no veikala — zodu paslējis, mazliet atpakaļ atliecies un kaut kur tālē raudzīdamies, viņš cēli stīvā gaitā soļoja pa trotuāru, pie rokas šūpodams aizvēsturisku, stipri nodzītu un tieši tāpēc ļoti cienījama paskata ādas portfeli. Izskatījās, ka viņu gaida vismaz Bēthovena simfonijas diriģēšana, kaut gan patiesībā portfelī bija nevis notis un diriģenta zizlis, bet labi ja kāda piena paka un bulciņas. Pat miskastes iznešanu Alberga kungs spēja pārtapināt rituālā — viņš lēni un svinīgi kāpa lejup pa kāpnēm, mazliet atstatus turēdams melno atkritumu maisiņu gluži kā mūzikas instrumentu, kas pelnījis saudzīgu un cieņpilnu attieksmi. Kad retumis sastapāmies, Alberga kungs allaž apstājās, lepni uzsmaidīja, palocīja galvu un ļoti skaļi un skaidri paziņoja: “Sveicināti!” Lāgiem mums sagadījās pārmīt arī kādu vārdu — tad Alberga kungs mēdza piesaukt jaunības gadus, kad viņš mācījies Vācijā pie Hansa Knapertsbuša un vēlāk papildinājies Minhenē pie Vilhelma Furtvenglera (es pat ielūkojos enciklopēdijā, lai pārliecinātos, ka cilvēki ar šiem neiespējamajiem uzvārdiem patiesi eksistējuši un nav Alberga kunga vecuma


Guntis Berelis

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

marasma radīti), viņš izšķērdīgi bārstījās ar mūzikas terminiem un pazīstamu mūziķu vārdiem, domādams, ka man “kā inteliģentam cilvēkam” — Alberga kungs allaž mēdza uzsvērt, ka es esot inteliģents cilvēks, — tie ir paši par sevi saprotami, kaut gan, atzīšos, par mūzikas vēsturi man ir visai miglaina apjausma. Pret Alberga kungu es izjutu lielu cieņu un pat tādas kā simpātijas, turpretī aklais kaimiņš mani vienkārši kaitināja. Cieņa un simpātijas būtu pat vēl lielākas, ja vien reizi vai divas mēnesī tik atturīgā un veclaicīgi galantā Alberga kunga dzīvoklī nenotiktu — nu, es pat nezinu, kā lai nosauc vārdā to, kas tur notika. Neprātīgs skaņu jūklis, velnišķīga kakofonija — kaut kas dārdēja un rībēja, šķindēja un klaudzēja, čīkstēja un gaudoja, kauca un zumēja, spiedza un vaidēja — nav latviešu valodā vārdu, kas spētu adekvāti aprakstīt šos trokšņus. Lāgiem draudīgi iezvārojās lustra pie maniem griestiem, sāka džinkstēt logu rūtis, bet centrālapkures radiatori iedunējās kā kapu zvani. Un tā līdz pat trijiem vai četriem naktī, dažkārt pat līdz rītausmai. Manas negulētās naktis un rīti, kad jutos kā uz smagām paģirām — domas juka un pinās, pasaule acu priekšā miglojās, sirds smagi klumzāja daudzo bezmiegā izpīpēto cigarešu dēļ, bet pirksti nekādi negribēja trāpīt pa pareizajiem datora klaviatūras taustiņiem. Jā, un manas neuzrakstītās Eduarda Bīskapa dzīvesstāsta lappuses. Cik sasodīti daudz laika aprija šis elles troksnis! Ar ko nodarbojās Alberga kungs? Kas tās par slepenām kaislībām, kas iznira vien naktīs pāris reižu mēnesī? Bet lai Alberga kungs guļ Dieva mierā, atgriezīsimies pie veča, kurš patlaban gaidīja mani pie namdurvīm. Tobrīd vēl nezināju, ka, salīdzinot ar viņu, aklais kaimiņš bijis viegli pieciešams radījums, un arī Alberga kungs, ja neņemam vērā stāsta traģisko finālu, rādījās itin patīkams padzīvojis cilvēks, neraugoties uz viņa trokšņainajiem vaļaspriekiem. Jau laikus nokāpu no trotuāra, lai apietu veci ar līkumu. Tak nekā — viņš, savu cigareti ļuļķēdams, spērās man pretī. Dūmi pa gaisu, acis zvēro, bārdele draudīgi spurojas, spieķis klaudz pret asfaltu, čabatas šļūkā. Metu plašāku loku — viņš pielika soli, lai tiktu ar mani aci pret aci. Ko man darīt — neiešu tak mukt no šitāda veca sakārņa! Apstājos, uzplāju sejai nogaidoši laipnu grimasi. Man šķiet, es pat jautājoši pasmaidīju. — Vai tu tas Berel’s? — vecis tā kā iečerkstējās, tā kā iekrācās, turpinādams urbināt mani ar skatienu. — Nu... — es nenoteikti noņurdēju. Vai man vajadzēja teikt, ka es neesmu es? Laikam jau vecis bez visas jautāšanas zināja, ka es patiesi esmu “tas Berel’s”, jo noelsdamies izslējās taisni — izrādījās, ka viņš augumā ir krietni garāks, nekā bija licies sakumpuma dēļ, garāks par mani, — un es ne attapties nepaguvu, kad spieķis, sparīgi nošalcis gaisā, triecās man pret labo plecu. Soma ar iepirkumiem nokrita zemē, es sāpēs ieaurojos, labā roka bija kā paralizēta,


Guntis Berelis

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

sirds akrobātiski apmeta kūleni, pēkšņi saļodzījās kājas, un es nošļuku uz ceļiem, ar kreiso roku sakampis plecu. Īstenībā blieziens nebija nemaz tik stiprs — cik tādam kraķim spēka, bet spieķis ietrāpīja ārkārtīgi sāpīgā vietā pa pleca muskuli. Lai nu ko, bet sitienu ar spieķi gan es nebiju gaidījis. Bet viņš taču mērķēja man pa galvu! — šausmās apjēdzu. Ja būtu trāpījis! Vāks! Vecis atkal nosēcās, spieķis no jauna nošņāca gaisā un nāca man šķērseniski pa muguru, ar galu sāpīgi uzbelzdams pa nierēm. Es iebļāvos un nostiepos garšļaukus, ar degunu ieurbdamies asfaltā. Uzbrucējam vēl nebija gana — paspējis uzstutēties četrrāpus, ar acs kaktiņu manīju viņu atvēzējamies, bet šoreiz sitiens bija knapi jūtams, drusku ķēra ribas, laikam vecais jau ar pirmajiem diviem bliezieniem bija izšāvis visu pulveri, turklāt viņš zaudēja līdzsvaru un maisīgi uzzvēlās man virsū, atkal nospiezdams pie zemes. Kādu mirkli mēs tur ķepurojāmies, pīdamies viens otra locekļos, jutu, ka veča pirksti stīvi grābstās man gar rīkli, tomēr šis izrādījās tik vārgs, ka man itin viegli izde vās atraisīties no garo roku tvērieniem. Uzslējos stāvus un, aiz sāpēm, pārbīļa un pazemojuma pārskaities zili melns, kaut ko nesakarīgu kliegdams, izrāvu no veča apakšas spieķi. Diez vai būtu viņam sitis, visticamāk — aizlaidis spieķi pa gaisu apstādījumu krūmeļos, nogrābis šo aiz krāgas un kārtīgi sapurinājis. Ko citu lai ar tādiem večiem iesāk? Bet tad parādījās fūrija, himera, ragana, iznira no ceturtā stāva loga — un iznira ar apdullinošu bļāvienu, kas izšāvās cauri manām bungādiņām kā strāvas trieciens: — Liec onkulītim mieru! Vācies prom no mūsu pagalma! Uz ātrāko, prom! Tūlīt pat zvanu policijai! Laid vaļā onkulīti, es zvanu policijai! Vēl tikai policijas te trūka! Kā tu policistam ieskaidrosi, ka nevis tu, kaut kādu neģēlīgu nolūku vadīts, esi uzbrucis vārgam un neaizsargātam sirmgalvim, bet gan tevi — un tev pašam nezināmu iemeslu dēļ — notesis astoņdesmitgadīgs terorists, kurš vismaz ar pusotru kāju jau kapā. Nosviedu spieķi, pagrābu somu un pusskriešus metos uz savas kāpņu telpas durvīm, kamēr vēl kāds nav ieraudzījis, kā es karoju ar sagrabējušu vurdalaku. Ticis līdz dzīvoklim, paraudzījos laukā pa logu — vecis jau bija paspējis uzstutēties kājās un patlaban klumzāja prom, pār plecu lāgiem pavērdamies manā logā, — un, mani pamanījis, maita, vēl padraudēja ar spieķi. Norāvu kreklu un apskatīju sevi vannas istabas spogulī. Kā tad — pamatīgs zilums pār puskaklu un plecu; uz muguras — skaidri saskatāms sarkanīgs spieķa nospiedums visgarām pāri. Rīt tas izskatīsies vēl krāšņāks. Bet ap priekšnamā nomesto somu pamazām izplūda bālgana peļķe. No trieciena pret asfaltu bija pārsprāgusi kefīra paka, un viss — baltmaizes kukulītis, cukurs, auzu pārslu paka, žāvētā bute, šodienas laikraksti — bija izmircis kefīrā. Tomēr, lai cik dīvaini tas liktos, uzbrukums mani pat bija tā kā drusku nomierinājis. Vakar es jutos krietni nepatīkamāk. Tad es nesapratu ne to, kas ir šis vecis, nedz to, ko viņš no manis grib, nedz arī to, ko no viņa var gaidīt.


Guntis Berelis

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

Vakar viņš rēgojās kā tāds vectētiņš, kurš, aizgādāts ar ragavām uz mežu un atstāts vilkiem par barību, tomēr saņēmis spēkus un atvilcies mājās, lai grauztu manu sirdsapziņu. Turpretī tagad es vismaz zināju, ko vecis no manis grib un kas no viņa gaidāms. Īsi un vienkārši: grib mani iekaustīt, kaut gan joprojām man nebija ne mazākās jausmas, kas viņš ir un kāpēc viņam tas vajadzīgs. Un ļaunākais, ko varu sagaidīt, — tas ir vēl viens blieziens ar spieķi pa nierēm. Nē, īstenībā pats ļaunākais — tā ir nevarības apjausma: mani sit, bet es nekādi nevaru pretoties. Neiešu tak sist pretī vecam vīram, lai viņš kāds mūdzis! Varbūt jānopērk piparu gāzes baloniņš un jāiepūš vecim ģīmī? Lai klepo aizrīdamies! Bet ja nu šis no šoka ņem un atstiepj kājas? Policija? Pavisam bezjēdzīgi. Nervozi nosmīkņāju, iedomādamies trīs vīrus, ieģērbtus plankumotās formās un bruņuvestēs, rokās automāti un gumijas steki, stīvējam veco policijas vāģī. Ar labu viņš tur nav iedabūjams. Vecis, ar kaujas saucieniem uz lūpām klaigādams par piekto, deviņpadsmito, četrdesmit pirmo, deviņdesmit pirmo vai sazin vēl kādu tur gadu, griež spieķi ap galvu kā tāds trejgalvainu mošķu kāvējs. Un kur nu vēl daudzacainā kaimiņu hidra, kas ziņkārīgi kārstās pa logiem, — re, re, kā tas Berel’s izdarās ar savu vectētiņu, stīvē viņu uz cietumu, uz trakonamu, uz kapu kalniņu, ragavās uz mežu! Neviens jau nezina, ka abi mani vectētiņi jau kur tas laiks kopš zemzemē. Labi, domāsim tālāk. Spieķis gan ir smags un bliež neganti sāpīgi, taču visupirms nepieciešams man trāpīt. Nākamreiz — es gan cerēju, ka nākamās reizes nebūs, varbūt vecis savu pulveri jau izšāvis, — es vis nestāvēšu kā stabs un ar pieklājīgu smaidu uz lūpām negaidīšu, kamēr mani sāk slopēt. Vecis tak īstenībā ir lēnīgs, neveikls un pavisam vārgs. Šodien viņam veicās, jo viņš pārsteidza mani nesagatavotu. Nākamreiz, ja tāda tomēr pienāks, es vai nu izvairīšos, vai arī gluži vienkārši atņemšu viņam spieķi. Lai klumzā uz mājām, kā grib, pats vainīgs. Palīdu zem dušas un, lai nomierinātos, ilgi stāvēju zem karstā ūdens strūklas. Labā roka rādījās pagalam stīva, pat pirksti negribēja pienācīgi klausīt. Kā es tagad rakstīšu, ja pirksti uz datora klaviatūras taustiņiem nespēs tikt līdzi domām? Sasodītais terorists! Man jau sen likās, ka veči un vecenes īstenībā ir bīstama un neizprotama parādība. Viņi sēž savos dzīvokļos, klīst pa ielām un parkiem — un mēs viņiem tikpat kā nepievēršam uzmanību, mums viņi liekas pa daļai bērna prātā, pa daļai — jau viņai pusei piederīgi. Mēs viņus nenovērtējam un neuztveram nopietni (kurš gan ir uztvēris nopietni savu vecmāmiņu, ar kuru bērnībā varēja kašķēties pēc sirds patikas un āzēt viņu visneģēlīgākajos veidos?). Mēs aizmirstam, ka vēl pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem šie veči ir bijuši spēkpilni vīri, kuriem sava teikšana pasaulē un ar kuriem nevar nerēķināties. Un nekas jau no tā spēka nezūd, tas tikai paslēpjas kaut kur veču apziņas zemslāņos. Mēs varam tikai minēt, kas perinās


Guntis Berelis

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

šajos prātos, kādas iekšējas vētras, kaislības un patoloģijas slēpj grumbainie, šķietami vienaldzīgie, sastingušām maskām līdzīgie ģīmji. Negribot domas atkal atgriezās pie Alberga kunga, pie viņa naksnīgajām izklaidēm. Reiz es nenovaldījos un, sastapis Alberga kungu kāpnēs, liku viņam manīt, ka mani pārsteigušas (kaut arī biju no sirds pārskaities, tomēr Alberga kunga pašcieņas pilnā uzvedība atturēja mani no skarbākiem izteicieniem, kas jau bija uz mēles) dīvainās skaņas, kuras es pagājušonakt saklausīju nākam no viņa dzīvokļa. — Jūs dzirdējāt?! — Alberga kunga balss satraukumā pat drusku aizlūza, bet rokas pacēlās plašā žestā, it kā viņš tūlīt pat grasītos sniegt diriģēšanas mākslas paraugstundu. — Brāmsa “Ungāru deja” mums izdevās tīri neko, vai ne? Ir vēl pulveris vecajos kaulos, ko? Un Mālers? Es jau gan tos modernistus neko daudz necienu, bet reizēm, kad uznāk luste, mēs uzraujam gan Māleru, gan Šēnbergu, — Alberga kungs teica: “Šōnbergu” — gan Vēbernu. Vairāk gan mēs strādājam ar, tā sakot, mūžīgajām vērtībām. Bahs, Mocarts, Šopēns! Nu, jūs jau saprotat. Personiski man mūzikas, — Alberga kungs vārdu “mūzika” izrunāja kā “muzīka”, — vēsture beidzas ar Listu. Bet es iecietīgi attiecos arī pret atšķirīgiem viedokļiem. Jums kā jaunam cilvēkam droši vien būs sirdij tuvāks džezs, — vārdu “džezs” Alberga kungs izrunāja kā “džess”, ar diviem “s”. — Reizēm, kad uznāk luste, mēs uzraujam arī kaut ko pavisam nepretenciozu — Geršvinu vai vēl ko tādu. Mums ir tādi improvizatori, kas pašu vellu no trompetes vai trombona izpūtīs laukā! Alberga kungs lepni pasmaidīja, ieturēja pauzi, tad saslējās un cienīgi paklanījās: — Bereļa kungs, es zinu, ka jūs esat ļoti aizņemts cilvēks, tomēr, ja nu jūs spētu atlicināt kādu brīvu stundiņu, man ir tas gods ielūgt jūs piedalīties mūsu nākamajā “Mazās nakts mūzikas” pasākumā. Protams, ja jūs pats to vēlaties.

 Šīs ir e-grāmatas parauga beigas. Paldies par interesi! Iegādāties grāmatu Tu vari šeit: www.publicetava.lv/gramata/Ugunigi-versi Apmeklē arī autora lapu: www.publicetava.lv/Guntis-Berelis

Guntis Berelis - Ugunīgi vērši ar zelta ragiem  

„Māksla mīt līdzās nāvei, turpat, kur smiekli – par to arī ir mans romāns.” Guntis Berelis, no kādas intervijas

Advertisement