Page 1


UDK 821.174(092) Ne201

Izdevniecības vadītāja un galvenā redaktore INGUNA CEPĪTE

Redaktors GUNTIS BERELIS Māksliniece DINA ĀBELE Maketētāja KIMA ABRAMOVA

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Pateicamies par atbalstu grāmatas izdošanā Raimondam Indrānam un Aigaram Ruņģim.

Grāmatā izmantotas fotogrāfijas no Sarmītes Neibartes personīgā arhīva un Vides aizsardzības kluba arhīva (O. Griķa, E. Švehmeiera, J. Bļodnieka, G. Andersones, D. Beķeres, I. Kākuļa, A. Čukura, K. Grinduļa, T. Puriņas, M. Melgalva, S. Neibartes foto). Izmantoti I. Helmuta un A. Junkera (juniora) veidotie Ex Libris.

© S. Neibarte © D. Ābele © Izdevniecība “Pētergailis” ISBN 978-9984-33-495-0


Mīļa pateicība visiem Aivara dzīves, laika un dzejas ceļa līdzļaužiem, kuri pulcējās šajā grāmatā ar atcerēm, nostāstiem, daždažādu dzīves piespēlētu notikumu spilgtiem atmiņu zīmējumiem. “es kātoju pa / piena ceļu / kājas manas / apput / zvaigžņu putekļiem / priekšā izbliežas / mūžība kā / siena sirsnīga,” bilst dzejnieks. Jādomā, tās gaitas tur Mūžībā, laikam ir jestrākas, ja ceļagājēju ir pulka vairāk… Pateicība arī šiem ceļiniekiem, kuri nesagaidīja grāmatas iznākšanu. Paldies izdevniecībai “Pētergailis”, Ingunai Cepītei un Mārai Uljanovai par pacietību negludumu izlīdzināšanā grāmatas tapšanas gaitā un Guntim Berelim par ilglaicīgo rūpi. Paldies par pleca sajūtu un nesavtīgu līdzdalību Dacītei Beķerei un Irēnai Mataitei. Un īpašs paldies Raimondam Indrānam, kurš dienu sāk ar kādu Aivara dzejoli no viņa dzejoļu grāmatām, un Aigaram Ruņģim, kuri materiāli atbalstīja šīs grāmatas iznākšanu. Sarmīte Neibarte


Gu n ti s B erel is Cits Neiba r ts

Aivars Neibarts jau dzīves laikā pārtapa par ikonisku figūru, bezmaz mūžīgā nonkonformista simbolu. Viņš atļāvās dzejot, dzīvot un uzdzīvot, neraugoties ne uz kādām sociālajām normām un ļaujoties vien savām idejām, iecerēm un – visbiežāk – acumirklīgajām vēlmēm un kaprīzēm. Gan jāpiebilst, ka vispārpieņemtais priekšstats par Neibartu drīzāk ir mīts, ko vismaz daļēji radījis viņš pats: personība, kādu varēja skatīt nomaļus stāvošs vērotājs, tas pats, kurš pēcāk un droši vien joprojām sajūsmināti klāsta, kā viņš pats savām acīm redzējis, ka Ņurbulis no folkfestivāla skatuves ņurbulējis kaut ko ļoti nesaprotamu par vārdiem un naģēm, kuras lec laukā no mutes. Lai arī Aivars rādījās gluži apmierināts (vai varbūt samierinājies) par šo, no vienas puses, personisko, no otras – publisko mitoloģiju, kuras radīšanā bija ieguldīti gadu desmiti, sākot no vizuālā veidola un beidzot ar absolūti unikālo neibartisko poētiku (viņa dzejai vismaz latviešu literatūras kontekstā grūti atrast priekštečus, tāpat arī sekotājus nemana), bija arī pavisam cits Neibarts. Nodoties mitoloģiskām fantāzijām – tā ir ārkārtīgi cilvēciska un tāpēc arī saprotama īpatnība, kas cilvēka pasaules uztverē pastāv jau kopš tāliem aizlaikiem. Taču jebkādām mīta izpausmēm piemīt arī ārkārtīgi nepatīkams un kaitinošs defekts. Proti, mītam ir ne tikai filozofisks un psiholoģisks fundaments, bet arī tāda kā glancēta virskārtiņa, kas mēdz aizsegt tā reālo pamatu. Tieši šo virskārtiņu redz plašā publika, kuru diez ko nenodarbina domas par dzīlēm, kas varētu būt zem tās. Virskārtiņa ir kārdinoši spoža un mirguļojoša, to var gari un plaši apspriest, būvējot uz tās savu mīta versiju. Saistībā ar Neibartu – pieļauju, ka ļaužu, kas spēj apzvērēt, ka sadzēruši ar viņu, ir vismaz tikpat daudz kā to, kas līdzējuši 9


Ļeņinam pie baļķa nešanas. Ko lai dara – Neibarts patiesi daudz un labprāt parādījās publiskos pasākumos, tāpēc arī viņa lāgiem ekstravagantajām izdarībām bija gana daudz liecinieku. Par šo personību – citu Neibartu – vēsta šī grāmata. Lai arī tajā izlasāmas daudzas leģendas par viņu un tātad klātesoša ir arī šī glancētā virskārtiņa, tomēr tā nav tradicionālā atmiņu mozaīka, kādas mēdz veltīt uzmanības vērtiem aizgājējiem. Šķiet, sastādītājas, Aivara dzīvesbiedres Sarmītes Neibartes, nolūks ir bijis krietni atšķirīgs – sniegt pēc iespējas pilnīgāku Aivara portretējumu. Lai lasītājs varētu viņu iepazīt gan kā dzejnieku, gan kā dzīves mākslinieku, gan kā uzdzīvotāju, neko neslēpjot un vienlaikus ļaujot redzēt viņā arī citu Neibartu, atšķirīgu no vispārpieņemtā priekšstata par viņu. Ļaužiem, kuri labi pazina šo ikonisko figūru, Aivars itin nemaz nešķita ikonisks. Savdabīgs un interesants, bet ne simbolisks. Tieši tāpēc grāmatā ir gan ierastie atmiņu vēstījumi, gan nopietna Neibarta dzejas poētikas analīze, gan mēģinājumi izprast un formulēt, kāds viņš bijis īstenībā, protams, ja vien tas iespējams, gan arī paša Aivara teksti, gan spalvasbrāļu/māsu literārie veltījumi viņam, mēģinot piespēlēt Neibarta visai īpatnējajam pasaules skatījumam. Un tomēr jautājums paliek – kā apvienot šo uzdzīvotāja tēlu ar Aivaru, kāds parādās vai vismaz pazibinās daudzās atmiņu skicēs? Manuprāt, atbilde ir pagalam vienkārša. Aivaram piemita bezmaz alerģija pret visādām sociālajām normām, reglamentiem un vispārpieņemtajiem priekšrakstiem par “pareizu” dzīvošanu, kas ierobežo personības brīvību (runa nav tikai par padomju laikiem un sociālisma ideoloģisko spiedienu; jebkura sociālā sistēma un ideoloģija ar vidusmēra ļautiņu – to pašu, kam tik ļoti pie sirds mīta glancētā un pliekanā virskārtiņa, – palīdzību producē visādas normas, noteikumus, aizliegumus, kurus nākas ievērot, ja cilvēks negrib, lai viņu izmet laukā no šīs sistēmas). “Pareizā” dzīvošana Aivaram šķita melns murgs, toties “nepareizā” – absolūti pareiza. Neibarts tiecās pastāvēt ārpus jebkādām sistēmām, taču tai pašā laikā bez sistēmas viņa esamība nav iedomājama. Atrodoties “iekšpusē”, nemitīgi būt “ārpusē”. Zināmā mērā tas atgādina paradoksu vai, pareizāk sakot, labprātīgi izvēlētu “mūžīgo strupceļu”, taču šeit jāņem vērā divas korekcijas. Pirmkārt, vienu sistēmu Neibarts tomēr pieņēma – vecumveco un visos laikos aktuālo vispārcilvēcisko ētiku. Ne velti daudzos atmiņu skicējumos dažādās formās atkārtojas viens un tas pats apgalvojums – Aivars brīžiem gan varējis būt neciešams, taču savā būtībā bijis ārkārtīgi labdabīgs un sirsnīgs 10


cilvēks. Otrkārt, neibartiskā ironija, kas šai gadījumā nebūt nebija paņirgšana par pasauli, bet gan gluži pašsaprotama attieksme pret sistēmu: ja tu jūti, ka nav jēgas ar to stīvēties, jo šā vai tā paliksi zaudētājos, ironija kļūst par vienīgo patvērumu. Labdabīgi ironiskā attieksme pret pasauli un cilvēkiem jūtama gan Neibarta dzejā jau kopš viņa pirmā dzejoļu krājuma, gan dzīvesveidā. Manuprāt, Aivara publiskais tēls – tā bija visparastākā aizsargreakcija: pasaule nemitīgi tiecas viņam iekost, taču viņš nevis spurojas pretī, bet pasmejas un it kā nostāda sevi ārpus tās. Tātad – cits Neibarts. Tāds, kurš nemitīgi rakstīja dzejoļus rūtiņu blociņos. Kurš mūka manierē reizumis mēdza aiziet no pasaules savā Āžu bulvāra namiņā. Kurš virtuozi žonglēja ar ironiskām un paradoksālām metaforām. Kurš prata būt interesants sarunbiedrs, bija ārkārtīgi daudz lasījis un erudīts cilvēks. Kurš radīja teiksmu par mūžīgo nonkonformistu un ārpusnieku gluži tāpat kā gadu desmitiem slīpēja savas dzejas poētiku. Var jau būt, ka viņš pats gribēja, lai publisks kļūtu šis mīts komplektā ar viņa dzeju; tāpat pieļaujams, ka īstenībā arī tas ietilpst dzejas sastāvā, jo rakstnieka biogrāfija, visviens, ko stāsta literatūrteorētiķi, allaž kaut kādā mērā pārtop viņa daiļrades saturā, tomēr no svara ir kas cits. Proti, lai patiesi iepazītu citu Neibartu, visupirms ir jālasa viņa dzeja. Tur atrodams īstais Neibarts, nevis viņa maska vai bruņas.

11


Vit a Sk uja • • •

Ideālā pasaule būtu, kur visi cilvēki būtu kā Neibarts. Viņš pie mammas uz vannu gāja veselu nedēļu – ko pa ceļam satiek, ar to ieslīgst sarunā. Viņš tepat Torņkalnā dzīvoja starp feniksiem un kentauriem. Tāda garīga dimensija, kur praktiskās lietas nav būtiskas… „Diena”, 2007., 3. augusts.

12


Mā r is Salējs Ne ibar ta d zejest īb as dz īvest ība

Kvazizinātniska impresija par dzejnieka daiļo radi septiņos krājumos esmu bijis zābaks un esmu bijis cīrulis… esmu sēdējis kā piepe, un esmu horizontam pāri lecis… patiešām – velns viņu zin kas tikai neesmu bijis un ko tikai neesmu darījis! jo – visu laiku mani dīda pats parastākais velns – aivars neibarts, un tur nu neko nevar darīt. (krājuma „Lasāmgabali” pēdējais dzejolis)

Ir dzejnieki, kas lielajā dzejas katlā ir kā garšviela. Vienus pašus viņus baudīt lielā daudzumā laikam ir apgrūtinoši, taču bez viņu klātbūtnes tā dzejas zupa šķistu krietni sājāka. Un šie dzejnieki tak arī dzīvi būdami nepretendēja nedz uz kartupeļa, nedz gaļas gabala lomu. Visklīniskākais šāda dzejnieka piemērs ir Aivars Neibarts. Un mēs par to varam būt tikai lepni. Jo frančiem (jeb kā tagad latvju presē modīgi raksta – francūžiem) ir tikai viens nelaimīgs autoru zūmētājs – Rolāns Barts. Bet mums ir veseli divi autori vienā personā – Neibarts un Ņurbulis, kuri arī tagadiņ savā dzejā ir ļoti nemirstelīgi. Bet lai nu paliek franči. 13

Profile for Petergailis

“Zum, zum, dzejniek!" sakārtojusi Sarmīte Neibarte  

Āžu bulvāra Donkihots – Aivaru Neibartu viņam veltītajā dzejolī dēvējis Pēters Brūveris. Grāmata “Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts” (sast...

“Zum, zum, dzejniek!" sakārtojusi Sarmīte Neibarte  

Āžu bulvāra Donkihots – Aivaru Neibartu viņam veltītajā dzejolī dēvējis Pēters Brūveris. Grāmata “Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts” (sast...