Page 1

Summary “Būrī” Mākslu sintēze Jaunais vecajā Zinību nams “Dieva ausī” Liepājas “Boļševika” palma “Rīgas vīnūzis” pazemē Kolhozu galvenais arhitekts Ciematbūvniecība Uz “jaunā viļņa” pret straumi Kūlenis turp un atpakaļ “Agroprojekta” vārpas Neatkarība, sagrāve un bizness Opus magnum AizLatvijā, BAUA, UIA, ACE UIA Berlīnes asamblejas dienasgrāmata Noslēgums “būrī” Biogrā ja un galvenie darbi Personu rādītājs

7 25 37 47 54 64 67 72 80 92 102 107 112 124 131 135 141 147 149


Juris Skalbergs

6


“Viņš zīmēja ar ogli uz būra betona grīdas dīvainas celtnes, veselas pilsētas viņš sazīmēja, atkal nodzēsdams, un tajos brīžos, kad fantāzijā dzima nami, fasādes, negaidīti atrisinājumi un kombinācijas, viņš arī būrī jutās laimīgs. Kamēr nepacēla galvu no saviem plāniem un neieraudzīja stieņu mēmo simetriju.”1 Dažu labu arhitekta Jura Skalberga cilvēcisko šķautni lasītājs var atrast Alberta Bela romāna “Būris” (1972) galvenā varoņa raksturā. Abi mēdza kopā slēpot, un kādā braucienā Kaukāzā Juris pamanīja, ka Alberts rūpīgi apskata metāla stieņu būri, kas paredzēts arbūzu uzglabāšanai. Vēlāk izrādījās, ka rakstnieks domājis par romānu, kurā Latvijas radošās inteliģences elites prototipu viņš bija saskatījis Skalbergā, un, būvējot romānu, ievietoja arhitektu būrī, “iezīmējot viņu kā noteikta sabiedrības slāņa reprezentantu.”2 Skalberga alter ego pierādījumam var kalpot sakritība starp romāna varoņa un viņa īpašo iezīmi – jaunībā, skaldot malku, ievainoto kreisās rokas īkšķi, kuru romānā milicijas darbiniekiem pēc arhitekta pazušanas atklāj viņa sieva. Rakstnieks vēsta par arhitektu Bērzu, kuru noziedznieks nepamatotas greizsirdības dēļ iesloga krātiņā mežā. Varonis, mēnesi atrodoties būrī, pārtiek no riekstiem, sēnēm un pie viena atveseļojas no podagras. Viņš pārvērtē savu dzīvi un attiecības ar sabiedrību. Skalbergs un Bels jutās kā draugi, kas domā un jūt līdzīgi. Abus varēja raksturot kā jaunos un daudzsološos veiksminiekus, rakstniekam izdeva grāmatas un pēc arhitekta projektiem būvēja ēkas, tomēr abi piedzīvoja represijas. Bels pēc PSRS invāzijas Čehoslovākijā 1968. g., kad viņš Rakstnieku savienības sanāksmē skaļi paziņoja, ka šoreiz no Maskavas atbraucis ar vilcienu, lai gan drošāk būtu bijis ar tanku, tika sodīts ar aizliegumu publicēties, bet Skalbergs togad no Maskavas saņēma noraidījumu 1

A. Bels. “Būris”, R., 2015, 161. lpp.

2

D. Lūse, D. Ūdre. Alberts Bels, R., 2010, 187. lpp.

25


Eduarda Skalberga (1889–1965) stāvokli sabiedrībā apliecināja gan auto, gan autovadītāja tiesības

savam lūgumam atļaut strādāt Polijā. Tam, kas bija piedzimis būrī, tajā arī bija jādzīvo. PSRS Arhitektu savienības instruktors (paraksts nesalasāms) viņu informēja, ka “PSRS AS valdes sekretārs V. N. Belousovs paziņo jums, ka izbraukšana uz ārzemēm ar nolūku strādāt ir pilnībā izslēgta”.3 Polija 60. gados bija tuvākā t.s. sociālisma nometnes valsts, kurā uzplauka laikmetīgā arhitektūra un māksla. Skalbergs studiju gados bija iemācījies poļu valodu, tūrisma brauciena laikā nodibinājis kontaktus ar kolēģiem, un vēlāk, ciemojoties pie draugiem Katovicē, radās ideja pastrādāt Polijā. Skalbergs mācījās arī angļu valodu, kas nebija raksturīgi “pareizam” padomju inteliģentam, un to neapdomīgi bija atklājis kādā anketā, tāpēc viņu kara komisariātā nepatīkami pārsteidza jautājums: “Jurij Eduardovič – začem vi izučaļi angļijskij?” Turpmāk arhitekts anketu aili “svešvalodas” aizpildīja noliedzoši, tāpat kā aili par radiniekiem ārzemēs. Kara gados labai svešvalodu apguvei nebija laika – bērnus mētāja no vienas vietas uz otru. Juris atceras, ka pirmajā skolā, iepretī Anatomikumam, sabija tikai dažas dienas, jo ēku vajadzēja atstāt armijai. “Uz lielās zāles skatuves pa pusaizvērtu aizkaru varēju saskatīt ziemīgi romantisku ainavu. Aizvācoties ieraudzīju salauztu dekorāciju kaudzi. Visa burvība bija zudusi. (..) Man vienmēr pret skatuvi ir bijušas 3

26

LAM, J. Skalberga lieta, inv. Nr. S22-306.


simpātijas, tolaik dzīvoklī biju iebūvējis nelielu skatuvīti ar paceļamu aizkaru. Luga “Ceļojums”, ko biju sameistarojis, gan nebija pārliecinoša. Arī manis zīmētās dekorācijas un cilvēciņi bija primitīvi, un dzīvoklī mītošie skatītāji jeb radinieki nelabprāt veltīja laiku manām izrādēm. Visaizraujošākās bija ieejas biļetes, kuras izgatavoju ar noplēšamu kontroles talonu, izmantojot šujmašīnu bez diega.”4 Karš deva iespēju izjust bērniem līdzjūtību vienam pret otru. Jura skola atkal tika pārcelta, šoreiz uz koka divstāvu ēku Lazaretes ielā, un šeit spilgta epizode ir “veselības pārbaude. Visiem, gan meitenēm, gan zēniem bija jāizģērbjas līdz pusei. Vienai no meitenēm Skaistā Olga Skalberga (1902–1982) bija uz apakškrekla atklājās dzeltena žīdu jaunāka par vīru zvaigznes uzšuve. Skolotāja un kontrolējošie bija neizpratnē, aizgāja konsultēties, bet, kad atgriezās, viņi meiteni aizveda. Mēs viņu nekad vairs neredzējām.”5 Nākamā reizē skolu pārcēla uz māju Alberta un Antonijas ielas stūrī, “kur dziedāju korī pie skolotāja Milzarāja. Zēnu kopējais viedoklis gan bija – koris nav priekš puikām! Reiz kādā mēģinājumā Milzarājs saklausīja kaut ko nepareizu dziedājumā un metās iekšā korī, saucot: “Dziedāt! Dziedāt!” Mēs dziedājām. Tad, saķerdams zēnus aiz pleciem, vienu aiz otra viņš rāva ārā, saucot: “Ārā, prom, ārā!” Kad pienāca mana kārta, arī es saņēmu tādu pašu tvērienu un saucienu. Priecīgs, kā varonis kopā ar pārējiem atstāju zāli. Bet… pēc tam, jau ārpusē, sajutu tādu kā tukšumu. Kaut kas man tika atņemts.”6 Kara pēdējā rudenī tikai tēva, nodokļu departamenta inspektora, Eduarda Skalberga apdomība atturēja ģimeni no došanās trimdā. Sievas Olgas mudināts, viņš gan aizgāja aplūkot vilcienus, kuros vācu vara izvietoja rīdziniekus pārvešanai uz Vāciju, bet atgriezies pateica – nē, tādos caurumainos vagonos mēs nebrauksim! Un tā ģimene ar diviem pusaudžiem, brālim Atim Valfrīdam bija seši gadi, palika 4

LAM, J. Skalberga lieta, inv. Nr. S22-309.

5

Turpat.

6

Turpat.

27


Latvijā. Dot bērniem divus vārdus tolaik pilsoniskajās aprindās bija ierasts. Padomju vara gan to neatzina un dokumentos neierakstīja. Tikai Atmodas gados Juris varēja atjaunot savu buržuāziskajā pagātnē sakņoto vārdu – Monvīds, kuru atzina arī atjaunotā valsts. Atjaunotā padomju vara 23. pamatskolu pārcēla uz 2. vidusskolu, tolaik vēl K. Valdemāra ielā, kur “bieži spēlējām teātri. (..) Reiz kādā mēģinājumā, uz skatuves draiskojoties, kāds aizķēra un apgāza Staļina balto bisti, kas bija uzstutēta uz sarkani drapēta postamenta un krītot sašķīda sīkās drumstalās. Iestājās mulsinošs klusums. Ko darīt? Sapulcējās tuvumā esošie pedagogi. Ziņot, neziņot, kam ziņot? Ziņot – būs slikti, neziņot – gan jau kāds paziņos. Pavīdēja vārds Sibīrija. (..) Pēc laika ieradās apkopēja, ātri visu savāca un aiznesa.” Juris turpināja izglītoties Rīgas Leona Paegles 1. vidusskolā, un “tajā laikā izpratne par kvalitāti asociējās ar skolas arhitektūru. Tā bija iespaidīga, funkcionāla, ar nopietnu, pat suģestējošu noskaņu. (..) Skolotāji bija lieliski (..) Atceros latviešu valodas skolotāja Mūriņa pasniegšanas metodi, kas iemācīja lasāmā mācību materiālā pasvītrot svarīgākās vietas tā, lai lappusi pēc pasvītrojumiem varētu izlasīt kā vienotu teikumu. Bet Mūriņu atlaida, un viņa vietā parādījās cits, kuru iesaucām par “cūku”. Stundās pie ksēju divas lappuses ar viņa svešvārdu izrunas dīvainībām, kā evukācija, entuzisms u.c. Klasē izveidojās vairāki grupējumi. Mūs vienoja patika neapmeklēt skolu, respektīvi, bastot. Bija rīti, kad tikāmies pie a šu staba un lēmām, vai iet vai neiet uz skolu. Viena no izpriecām bija apmeklēt Elizabetes ielas 10b ēkas plašos bēniņus. (..) Tika izgatavoti primitīvi šaujamieroči un veikta to testēšana. Nositām laiku, un skola to pieļāva.” Vidusskolas pēdējā klasē “uz pārrunām aicināja klases audzinātāja Helēna Francmane. Esot dzirdējusi, ka vēloties studēt. Apstiprinu, ka jā. Es neesot komjaunietis, un iekļūšana universitātē varētu būt apgrūtinoša. Iesaka izmantot lielo iesaukumu (1953. g. martā sakarā ar Staļina nāvi tika izsludināta iestāšanās kampaņa partijā un komjaunatnē. – Aut. piezīme.) un iestāties. Sekoja pārrunas ar vecākiem, un tā arī izdaru.” Juris absolvēja tagad jau elitāro 1. vidusskolu, bet viņa aizraušanās ar airēšanu bija iemesls, lai studijas sāktu gadu vēlāk. Pirms izvēlēties profesiju, Skalbergs svārstījās starp elektrību un arhitektūru. “Tas bija drūmais Staļina laiks. Neizprotamas bija arhitektūras izpausmes jaunceļamās ēkās. Tad nezināju, ka arhitektūra sakņojas politikā. Naivi šķita, ka arhitekti neprot radīt laikmetīgas ēkas. Skalbergs iestājās Latvijas Valsts universitātes (LVU) Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļā 1954. g., bet studijas pabeidza augstskolā ar citu nosaukumu, jo 1958. g. uz LVU bāzes tika atjaunots Rīgas Politehniskais institūts (pēc 1990. g. – Rīgas Tehniskā universitāte) ar Inženierceltniecības un Celtniecības fakultātēm, arhitektūras izglītību ietverot pēdējā. Kursā starp 27 studentiem izcēlās Juris Skalbergs, Linards Skuja un Raitis 28


Lelis, spriežot pēc sekmēm, talantīgākais, bet bohēmas cilvēks. Septiņdesmitajos blakus o ciālajai nopietnībai uzplauka līksma un jautra nenoteiktība. Iedzeršana darbā un pēc tā solīja radošas sarunas, kad pat niknas diskusijas drīzāk apvienoja nekā izšķīra domubiedrus. Bohēma kļuva par dzīvesveidu arī daļai arhitektu, diemžēl dažreiz ar traģiskām sekām. Raitis kopā ar sievu aizgāja bojā, pats gan nebūdams pie stūres, bet braucot kopā ar kolēģi pēc uzdzīves. Pēckara gados netrūka studentu nerātnību. “Pietiekami mētājās šauRīgas zēni Atis un Juris (centrā) kopā ar brālēnu laukos, 40. gadu beigas jampulveris brūnu pagaru makaronu izskatā. Ja to vienā galā aizdedzināja, nometa uz grīdas un uzmina uz degošā gala, tas it kā nodzisa un sāka intensīvi dūmot, bet pēc tam, ieguvis kritisko enerģiju, sāka traukties pa grīdu neprognozējamos virzienos ar svilpjošu šņākoņu! (..) Mūs pārcēla uz projektēšanas telpu bēniņu stāvā. Telpas vidū galdi, virs tiem stiklota virsgaisma. Šādos apstākļos dzima pēdējā spridzināšanas “draiskošanās”. Par bāzi tika izvēlēta iztukšota šampanieša pudele, kurai veicām iezāģējumu dibena daļā, iepildījām šaujampulveri un aizkorķējām. Pudeli noguldīja uz galda un izbēra pulvera strīpiņu līdz iezāģējumam. Klātesošie ieņēma tupvietas, virs sevis pārklājot rasējamos dēļus. Kad visi bija gatavi, aizdedzināja pulvera strīpiņu. Tā, lēni degdama, rāpoja uz pudeles pusi un tad … atskanēja apdullinošs sprādziens. Šķita, ka telpa izpletās un tūlīt pat sarāvās. (..) Drīz no kāpnēm atskanēja satrauktas balsis. Pasākuma dalībnieki strauji mainīja savas pozas. Auditorijā parādījās pasniedzēji. Kas par sprādzienu? Mūsu sejas pauda neizpratni, un pasniedzēji atstāja telpu. Mēs varējām veikt apsekošanu. Pie sienām piestiprinātajiem zīmējumiem bija vienā virzienā orientēti skrāpējumi un virsgaismas stiklojumā vairāki caurumi.” Jaunie cilvēki dzīvoja nabadzīgi, bet aizrautīgi. Juris atceras, kā notika cīņa par piecniekiem. Lai saņemtu teicamnieka stipendiju, studenti izplānoja secību, kādā kārtot eksāmenus. Zinot, kuram noteikti vajag augstāko atzīmi, kopīgi tika nolemts – pirmais ies tas, kurš pārzina priekšmetu, un to nopelnīs; otrais, pat ja nav sliktāks par pirmo, jau riskēja, jo pasniedzēji divus piecniekus pēc kārtas nemīlēja likt. Trešā izredzes uz augstāko atzīmi bija ļoti vājas, un tāpēc par trešo pieteicās kāds, kam zināšanu novērtējums nebija tik svarīgs. 29


Uz jautājumu, vai tiešām viss notika tik koleģiāli – kā riteņbraukšanas komandu sacensībās, kad virkne sportistu strādā līdera labā, arhitekts atbild apstiprinoši – “cīņa bija dramatiska, bet mēs bijām kā viena liela ģimene, un studiju laikā jau arī izveidojās jaunās ģimenes, kas vispār arhitektiem, it īpaši ziemeļu zemēs, ir visai raksturīgi. Apprecējās četri pāri – Juris Skalbergs un Maija Brauska, Linards Skuja un Liesma Vilcmeijere, Pēteris Milzarājs un Regīna Ļesņicka, kā arī Atis Rozentāls ar Viju Tumu.” Pēckara gados padomju režīms LU Arhitektūras fakultātē latviešu arhitektus pamazām atstūma no vadošajām pozīcijām, neļaujot ieņemt viņu erudīcijai atbilstošas vietas augstskolas hierarhijā, kuras tika nodotas no PSRS atbraukušajiem “speciālistiem”. Lai gan laikmetīgās arhitektūras adeptu rindas bija paplucinātas emigrācijas un deportāciju dēļ, daži pirmskara arhitektūras grandi bija palikuši dzimtenē. Studenti varēja mācīties no stilu arhitektūras lietpratēja Aleksandra Birzenieka un pilsētplānotāja Pētera Bērzkalna, kurš propagandēja arhitektūras sociālo dimensiju un profesionālo ētiku. Lielākā autoritāte – Osvalds Tīlmanis – reprezentēja to pirmskara Latvijas arhitektu eliti, kuras savienība ar varu ir viens no veiksmes stāstiem. Ulmaņa laikos vairums prominento arhitektu bija ierēdņi ministrijās vai pašvaldībās, kur viņi vienlaikus projektēja un saskaņoja attiecīgā pro la ēkas. Tolaik, atšķirībā no mūsdienām, to nesauca par interešu kon iktu. Salīdzinot arhitekta 30. gados radīto blokmāju kvartālu Grīziņkalnā ar krematoriju un Tiesu pili – tagadējo Ministru kabineta ēku, kas tika projektētas, izmantojot viņa vinnējušos konkursa darbus, var teikt, ka Tīlmanis brīvi strādāja stilos – no Bauhausa funkcionālisma līdz autoritārā režīma monumentālismam. Pārmaiņu laikos arhitekti, kas nebija iesaistījušies politiskajā dzīvē vai izteikušies par valdošo režīmu, netika represēti. Tīlmanis bija Rīgas pilsētas arhitekts gan Ulmaņa, gan krievu pirmās, gan vācu, gan krievu otrās okupācijas laikā. Kolēģi, kas ietekmējās no pretpadomju propagandas, kara pēdējā rudenī aizbrauca uz Rietumiem. Kādi var būt pārmetumi kolaboracionismā, jo jebkuram režīmam ir nepieciešami profesionāļi – gan ārsti, gan arhitekti?! Tā Štālbergs bija arhitekts gan Brīvības piemineklim, gan Ļeņina piemineklim. Pateicoties viņa profesionalitātei, postaments no Ļeņingradas importētajai skulptūrai bija gaumīgs. Tīlmanim padomju vara uzticēja savu lielāko būvi – Kolhoznieku nama augstceltni. Kursabiedri Skalbergu dēvēja par Tīlmaņa mīļāko skolnieku, ne velti trīsdesmit gadus vēlāk tieši viņš iekārtos skolotāja kapavietu Pirmajos Meža kapos. Profesoram bija ieradums jaunos studentus uzaicināt pie sevis ciemos, arī svinēt Jauno gadu, kopā ar Zonnīti – kā Tīlmanis mīļi sauca savu sievu Almu Saulīti. Pirmskara Latvijas inteliģence bija iznīcināta, bet tās gars palika neuzvarēts, un profesora mājoklis bija gluži kā gara aristokrātijas citadele. 30


Ar ko gan varēja iegūt vecā granda uzticību, lai viesotos viņa savrupmājā Baltezerā? Jautājums ir retorisks. Varbūt viņš saredzēja jaunajos Latvijā vēl neizkoptā modernisma tradīciju mantiniekus, jo Tīlmaņa dēls bija miris. Studentus ne mazāk par arhitektūru interesēja noliegtā t.s. buržuāziskā kultūra ar visiem tās uzvedības kodiem. Hedoniskais profesors bija “miera laiku” elegances un labā toņa iemiesojums. Viņš spēja piešķirt spožumu jebkuram pasākumam, katrai darbībai, kuru pats bija iniciējis vai piekritis piedalīties. Skalbergs to novērtēja, arī viņam piemīt tieksme pēc elegances it visā, un, kā atzīmē Kristīne Budže: “Viņš bija vienīgais starp Latvijas Arhitektu savienības Gada balvas nominantiem, kurš pirms videointervijas interesējās, kā tērptam jāierodas uz lmēšanu. Arhitekts bija izvēlējies mazliet ekstravaganti saskaņotu komplektu: eleganti tumši zilu kaklautu ar gaiši zaļu kreklu un uzvalku angļu džentlmeņu medību tērpu krāsā.”7 Septiņdesmitajos Tīlmanis kādā sarunā divatā atzinās Skalbergam, ka tagad sporta čībiņās kājām aizietu uz Rietumeiropu. Profesora laikabiedri, kas bija devušies emigrācijā, pirmajā desmitgadē gan cīnījās par iespēju iekļūt arhitektu darba tirgū, bet jau sešdesmitajos brīvi strādāja savā profesijā un apceļoja Eiropu un Ameriku, kur iepazinās ar internacionālā modernisma oriģināliem. Kāds kolēģis no Kanādas rakstīja: “…mūsu birojā nodarbināti 25 arhitekti: angļi, franči, itālieši, poļi un žīdi. Darba paņēmieni un ēku konstrukcijas stipri atšķiras no Eiropā pierastajiem. Liela vērība tiek piegriezta ēku konstrukcijām, bet mazāka tīri arhitektoniskajai pusei.”8 Arī Latvijā pastāvēja profesionālā sacensība, ne velti, uzrunājot jaunos arhitektus, Tīlmanis atzina, ka “visvājākais jautājums ir arhitekta vieta celtniecībā. Arhitekts dažkārt uz būves jūtas kā novērotājs, nevis kā darba vadītājs. Katram ir jāizcīna sava autoritāte. Pēdējo gadu notikumi parādīja, cik tālu arhitekts ir atrauts no reālās būvniecības, viņš bija kļuvis par kantora darbinieku. Arhitekta profesija ir vadošā celtniecības organizēšanā un vadīšanā. Arhitekts ir idejas devējs. Zaudētais stāvoklis ir jāatkaro un zaudētā autoritāte jāatgūst.”9 Tolaik LVU Inženierzinātņu fakultātes dekāns Aleksandrs Mālmeistars arhitektus nicīgi sauca par “līko priedīšu” zīmētājiem, norādot uz viņu nepietiekamajām inženierzinātņu prasmēm. Latvijā arhitektu un inženieru izglītošana bija sākusies līdz ar Rīgas Politehnikuma nodibināšanu 19. gs. vidū, bet savstarpēji greizsirdīgā sacensība par to, kas būvniecības nozarē noteiks toni, ar mainīgiem panākumiem ir bijusi mūžīga. Starpkaru laikā LU koeksistēja Arhitektūras un Inženierzinātņu fakultātes. Emigrācijā Pauls 7

K. Budže. Arhitektūra kā slalomtrase. “Pastaiga”, aprīlis, 2015, 100. lpp.

8

No kollēgu vēstulēm. “Architekts”, Nr. 1, Stokholma, 12.1950.

9

O. Tīlmaņa runa Latvijas jauno arhitektu republikāniskajā jaunrades sanāksmē 1957. g. jūlijā, LVA, 273.f., 1. apr., 179.l., 116. lpp.

31


Kundziņš izteica cerību: “Ja dzimtenē vēl pastāvēja neuzticība arhitektu un inženieru arodu kompetenču neievērošanas dēļ, šis trimdas laiks, kur plašajā pasaulē varam novērot, ka inženieru un arhitektu sadarbība nereti ir priekšzīmīgi izkārtota, palīdzēs arī mums tikt pie pareizām un līdzsvarotām koleģiālām darba attiecībām.”10 Skalberga studiju pirmajā rudenī līdzsvaru inženieru un arhitektu sacensībā izjauca bezprecedenta notikums pasaules arhitektūras vēsturē – PSKP CK un PSRS MP lēmums “Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā”, kas tika pieņemts 1955. g. 4. novembrī. Partija un valdība pieprasīja, lai arhitekti pareizi saprastu savus uzdevumus – celt ekonomiskas ēkas un būves un ieviestu celtniecībā industriālas konstrukcijas. Ekonomiskais izdevīgums tika pretstatīts estētismam, pēdējo pielīdzinot arhaismam. Ar vienu dokumentu lielvalsts “arhitektūras kuģa” kurss tika pagriezts par 180 grādiem. Tīlmanis to komentēja kā divu virzienu sadursmi. “Klasisko aizstāv vecie, moderno – jaunie arhitekti. Visuzskatāmāk kon ikts atklājas zinātniskajās iestādēs, institūtos. Vieni raujas uz priekšu, otri ieturas robežās. Jaunatnes iniciatīva spēj iespaidot tipu projektēšanu, dzīvokļu tipu izveidošanu un brīvos pilsētu plānojumus. Vecie būvmateriāli pazudīs, to vietā nāks jauni un vieglāki apdares un būvmateriāli. (..) Celtniecība pēc tipu projektiem ir ieviesta galvenokārt industrializācijas dēļ. Būvdetaļu izvēle vēl ir ierobežota, kad to novērsīs, pāries uz standartizētām būvdetaļām. Tipveida projekti ir pārejas laikmetam, standarta būvdetaļa ir izejas punkts.”11 Profesors bija optimists, diemžēl pārejas laikmets ievilkās visas padomju varas garumā. Pagātnē palikušo Staļina baroku varētu vērtēt kā modernisma pretestības centienu pilnu epizodi, ja vien tas nebūtu rados ar Ulmaņa autoritārā režīma monumentālismu. Abus vieno neiecietība pret funkcionālismu kā metodi un stilu. Rietumeiropā Bauhausa skola un Lekorbizjē idejas tāpat kā konstruktīvisms Padomju Krievijā sastapa sabiedrības pretestību. Ulmaņa Latvijā, kur “privātā celtniecība iemīļojusi starptautiskā modernisma ceļus, gan ne burtiskos norakstos, bet pielaikotā un pārstrādātā veidā (..), bija saklausāmas arī diezgan skaļas kritiskas balsis, kas prasa stingrāku norobežošanos no nivelējošā modernisma un patstāvīgākus, Latvijai raksturīgākus ceļus celtniecības gaitās.”12 Tā Pieminekļu valdes inspektors Pēteris Ārends pauda sabiedrības konservatīvākās daļas mūžīgo nepatiku pret modernismu. Moderno arhitektūru padomju cilvēks vislabāk varēja iepazīt ārpus dzelzs priekškara, bet režīms ārzemju braucienus ierobežoja, un jaunajiem arhitektiem tie bija īpaši reti. Skalberga piezīmēs atrodams “braucienu uz ārzemēm” saraksts ar turpat 10

P. Kundziņš. Arhitekti un inženieri. “Architekts”, Nr. 5/6, Stokholma, 12.1955.

11

O. Tīlmaņa runa Latvijas jauno arhitektu republikāniskajā jaunrades sanāksmē 1957. g. jūlijā, LVA, 273.f., 1. apr., 179.l., 113. lpp.

12

P. Ārends. “Rīgas celtniecība”, gr. “Latvijas pilsētas valsts 20 gados”, R., 1938., 90. lpp.

32


vai pārsimts ierakstiem, un tikai desmitā daļa no tiem ir notikusi pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, un arī tad pārsvarā uz sociālistiskās sadraudzības valstīm. Viss Rietumos redzētais bija estētiski izglītoto, ar labu gaumi apveltīto arhitektu prioritāte, kuru viņi drīkstēja kultivēt tikai savā mājas dzīvē, nevis publiskā telpā, jo, lai redzētajam būtu praktiska nozīme padomju ikdienā, pasaule būtu jāparāda tiem, kas dažādās iestādēs, komisijās un kolēģijās apsprieda projektus. Nepietiktu ar to, ka viņus turp aizvestu, nāktos katram ar pirkstu parādīt tās kvalitātes, par kurām padomju arhitekti varēja tikai sapņot. Zīmīgas ir Staļina režīma atzītā publicista Mihaila Koļcova atziņas pēc Zviedrijas apmeklējuma, ar kurām padomju cilvēkam tika iedvests riebums pret patērētāju sabiedrības ideoloģiju: “Dzīves ērtības, ēdiens, miegs – tas viss Stokholmā ir vairāk nekā kults. Tā ir kaisle, kas kļuvusi par reliģiju un psihisku māniju. (..) Buržuāziskā komforta dievināšana izvirst īstā idiotismā.”13 Tiem Latvijas arhitektiem, kuri bija piedzīvojuši “buržuāzisko komfortu”, angažētā žurnālista patoss varēja izraisīt tikai smīnu, viņiem ārzemju ēkas joprojām bija paraugs. Augstskolā pārmaiņas pēc lēmuma “par pārmērību novēršanu” bija jūtamas ātri. Kā atceras arhitekts, tolaik students Ivars Bumbiers, docents Pēteris Bērzkalns, modernās arhitektūras protagonists, kurš trīsdesmitajos oponēja Ulmaņa ierosinātajiem Vecrīgas pārbūves plāniem un viņa atbalstītajai eklektiskajai arhitektūrai, nākamajā dienā pēc jaunā padomju varas akta smaidot ienācis auditorijā, sacīdams: “Nu, zēni, tagad jūs drīkstat rādīt to, ko varat!” Vecie arhitekti ar gandarījumu varēja noraudzīties uz savām pirmskara “jaunās lietišķības” jeb funkcionālisma ēkām, brīvām no ārišķības, plānojumā ērtām un ekspluatācijā efektīvām. Savukārt biedri no “vecajām republikām”, kas pēc kara bija ieradušies Latvijā, lai pamācītu “buržuāziskos arhitektus”, izskatījās kā ar ūdeni aplieti, bet neuzdrošinājās atklāti protestēt, jo nosacītā atgriešanās pie modernās arhitektūras bija notikusi ar kompartijas dekrēta palīdzību. No Krievijas atbraukušie pasniedzēji bija apjukuši, jo kompartija bija noraidījusi vēsturisko stilu arhitektūras pliekano klišeju lietojumu mūsdienās, bet nebija pateikusi, kur meklēt jauno formu valodu ārpus ordera arhitektūras kanoniem. Rietumu laikmetīgā estētika o ciāli nebija aizliegta, bet studentus ar to iepazīstināja cenzētā veidā. Skalberga kursu “lēmums par pārmērībām” gan skāra mazākā mērā, jo viņi kā jau “pirmie” bija nodarbināti ar klasiskās arhitektūras studijām un nepievērsa uzmanību pārmaiņām. Vēlāk gan, kad praksē kādā lielā projektēšanas institūtā Ļeņingradā Skalbergs piedāvāja ieviest jaunas rietumnieciskas vēsmas rutinētajā padomju praksē, viņa centieni bija neveiksmīgi, un vienīgo uzslavu students saņēma par neatlaidību. Arhitekts uzskata, ka visvairāk viņam ir devis pamatskolas darbmācības 13

A. Ikoņņikovs. “Mūsdienu Zviedrijas arhitektūra”, M., 1978, 6. lpp.

33


Diplomdarbs “Transformējama sapulču halle Rīgā” (1960) tika projektēts vietai, kur mūsdienās uzbūvēta Latvijas Nacionālā bibliotēka

skolotājs, kas iemācīja ēvelēt. Tas noderēja daudz vēlāk, kad, strādājot ar Pareizticīgo katedrāles pārbūves projektu, kāds amatnieks apšaubīja jaunā arhitekta piedāvāto risinājumu. Atbildot Skalbergs ielika detaļu skrūvbeņķī un pats noēvelēja. Arhitektam ir jāprot ne tikai runāt, bet arī darīt! Šodien arhitekts un uzņēmējs Uldis Pīlēns kritizē Rīgas arhitektūras skolu par to, ka tās audzēkņi “ir vizionāri bez pietiekama konstruktīvā seguma, bet pēc tam daudzi sastopas ar to, ka tomēr nav vizionāri, aplaužas psiholoģiski un pakrīt uz zemāka līmeņa nekā tad, ja būtu laba amatnieciskā izglītība.”14 Uz Skalbergu gan tas nav attiecināms, viņam bija labi skolotāji, iedzimta tehniskā domāšana un profesionālajā karjerā tāds ideāls partneris kā inženieris Andris Bite. Ne velti vēlāk “Agroprojekta” kolēģis Imants Prauliņš uz jautājumu, kas ir arhitekta labākais draugs, vienmēr atbildēja – inženieris! Okupētajā Latvijā pasaules jaunāko arhitektūru varēja iepazīt no grāmatām krievu valodā. To autori – Maskavas un Ļeņingradas arhitektūras elite – modernisma oriģinālus bija iepazinusi dabā un deva tendenciozi kritisku to apskatu, bet Latvijas arhitektiem iespējas pabūt ārzemēs bija ierobežotas. Skalberga studiju laikā bija divi 14

34

I. Saulīte-Zandere. “Par lietām, kas plašākas par pasauli”, “Pastaiga”, 09 (194) 2015., 45. lpp.


Halles pārsegumu diplomands projektēja iekārtās konstrukcijās

ievērojami notikumi, kuros gan viņš nepiedalījās. 1957. gada Maskavas starptautiskais studentu un jaunatnes festivāls, kur latviešiem pirmo reizi pēc kara bija iespēja satikt ārzemju jauniešus, un 1959. gadā ASV izstāde Maskavā, kurā amerikāņi demonstrēja savu “amerikāņu sapni”, arī dzīvojamās ēkas apdzīvojamu modeli. Toties Jurim laimējās 1955. gadā pabūt desmit dienas Somijā un baudīt “buržuāzisko komfortu”. Sabiedrības gaume mainījās, un pamazām pilsoniskā izpratne par “gaumīgo”, kas saistījās ar Ulmaņa “tautisko un bajārisko” un zināmā mērā bija līdzīga Staļina “kāzu tortes” arhitektūrai, kļuva par vakardienu. Jaunās un vienkāršās ēkas sabiedrība gan dēvēja par “kastēm”, tomēr pieņēma, jo tās deva iespēju pārcelties no vecajām mājām ar ateju pagalmā vai komunālajiem dzīvokļiem uz maziem, bet salīdzinoši komfortabliem dzīvokļiem daudzstāvu mājās. Tikai nākamajās desmitgadēs cilvēku apmierinājumu ar iegūto komfortu mazināja vilšanās arvien zemākajā celtniecības kvalitātē un vispārējais pelēcības pieaugums. Jauno arhitektu darbi, it īpaši projekti, gan neslimoja ar bāluma kaiti, jo tajos bija izmantotas internacionālā modernisma formas, jaunie materiāli un košās krāsas. Staļina režīma dogma par obligāto klasiskā mantojuma izmantošanu jaunradē bija atmesta. Skalbergs savu diplomdarbu “Transformējamā sapulču halle Rīgā” 35


(1960) radīja piecus gadus pēc vēsturiskā lēmuma “par pārmērībām”. Īsā laika sprīdī padomju arhitektūras ideoloģijā bija notikušas būtiskas pārmaiņas. Par diplomdarbu var teikt – jau savos jaunajos gados Skalbergs bija moderns, un pēc vēriena ēka būtu konģeniāla Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Diplomands to projektēja laivas formā vietā, kur tagad atrodas bibliotēka. “Man tā šķita ļoti oriģināla ideja. Kad diplomdarbs jau bija gandrīz gatavs, kādā no žurnāliem ieraudzīju ļoti līdzīgu risinājumu. Tas, ka neko jaunu nav iespējams izgudrot, bija pamatīgs trieciens manai pašapziņai. Publicētā projekta arhitekti bija atraduši asprātīgākus risinājumus nekā es. Pasaulē ir vairāk nekā pusotra miljona arhitektu. Viņi visi kaut ko domā, bet ģeometrisko formu variāciju jau nav nemaz tik daudz.”15 Hruščova atkušņa laikā kā svaiga gaisa malks ieplūda pasaules informācija, kurai sekoja pārmaiņas arī Latvijā. Interjera dizainā tās atnesa veikals “Mākslas grāmata” (1959), kura autoru Modri Ģelzi jaunais arhitekts drīz vien iepazina tuvāk.

15

36

K. Budže. Arhitektūra kā slalomtrase, “Pastaiga”, aprīlis, 2015., 100. lpp.

Profile for Petergailis

Fragments divkarss kulenis  

“Juris Monvīds Skalbergs DIVKĀRŠAIS KŪLENIS. Modernisms - Postmodernisms”,Jānis Lejnieks, dizains Ivo Grundulis, 151 lpp. Metot kūleni, var...

Fragments divkarss kulenis  

“Juris Monvīds Skalbergs DIVKĀRŠAIS KŪLENIS. Modernisms - Postmodernisms”,Jānis Lejnieks, dizains Ivo Grundulis, 151 lpp. Metot kūleni, var...

Advertisement