Page 1

"Diena", 2003. gada 9. augusts Uldis Rudaks Diena, 09.08.2003 Foto: Uldis Briedis

Varu kā hameleons Linda Leen, par kuru visiem, šķiet, pirms neilga laika bija zināms vairāk nekā tikai viss, pēc ieilgušā klusuma perioda no augusta vidus atgriezīsies uz skatuves Prāta vētras Latvijas turnejas koncertos. Uzmanības Lindai Leen nekad nav trūcis. Bērnībā viņa pavisam noteikti būtu vēlējusies tās mazāk, jo bieţi tikusi apsaukāta par neglītu meiteni, kas turklāt vēl rausta valodu. Tagad uzmanība tiek pievērsta visdaţādākajos veidos, un prieks par to, ka tās netrūkst, mijas ar vēlmi dzīvot mierīgi neviena netraucētai. Šķiet, reti kuru visas dienas garumā slepus izseko dzeltenās preses fotogrāfs, mēģinot noskaidrot, ar ko gan viņai tagad ir romantiskas attiecības. Reti kuram Latvijā tikuši veltīti arī vairāki simti absolūti pretrunīgu — jūsmīgu un nievājošu — komentāru internetā, apsprieţot gan muzikālās dotības, gan ārējo izskatu. Pēdējā laikā gan Linda šķiet tā kā nolīdusi pagrīdē, bet tā tas tikai tāpēc, ka preses uzmanība, kaut nav rimusies, tomēr nav tik liela kā pirms pāris gadiem, kad likās, ka Linda ir pilnīgi visur. ATVERU ACIS — SIRDS PAMIRST! Tagad pārdzīvots ir brīdis, kad Lindai gribējies mūzikai atmest ar roku pavisam. «Man saka: beidzot tu atkal smaidi un neesi vairs dusmīga. Bija viens tāds brīdis, kad biju nogurusi un nevienu negribēju redzēt. Vēlāk, kad katru piektdienu un sestdienu vairs nenotika koncerti, es iegrimu tādā kā purviņā, no kura nevar pats sevi aiz matiem izvilkt ārā. Padomāju — varbūt nevajag cīnīties? Izmācīšos par ekonomisti, strādāšu no deviņiem līdz pieciem. Vienu laiku gribēju mācāties sabiedriskās attiecības vai ţurnālistos — noslinkoju. Pagāja vēl pusgads, bija Ziemassvētku koncerts Vernisāţā, kur spēlējām ar Kārli Lāci chill-out. Cilvēki bija izklīduši, tērzēja, un es atceros — dziedāju pirmo dziesmu, aizvēru acis, aizmirsos, kad beidzās dziesma, atvēru acis un mazliet sabijos: apkārt pūlis un visi stāv un klausās. Tas brīdis bija tāds… Sirds pamirst! Tad arī sapratu, ka esmu laimīga tikai tad, ja man ir mūzika. Un ka es nedrīkstu atmest tai ar roku un vismaz otrais albums man ir jāizdod.» Vismazāk Lindas trūkumu izjūt Radio SWH klausītāji, kuri ik vakaru viņu dzird ēterā kopā ar Horenu. Toties ir apdalīti Lindas kā dziedātājas cienītāji, jo kopš 2001.gadā iznākušā debijas albuma Let’s Go Insane, kas izpelnījās ne mazums balvu un atzinīgas kritikas, viņa ar jauniem ierakstiem savus fanus nav lutinājusi un pēdējā laikā arī regulāri koncerti nenotiek. Pēdējais lielais bija Eirovīzijas laikā Doma laukumā, kur Linda uzstājās ar dţeza programmu, tāds būšot arī nākamais albums, kura iznākšana pašlaik tiek plānota novembrī. «Tas nebūs klasiska dţeza albums. Varbūt esmu par jaunu, jo parasti dţeza mākslinieki parādās plašākai publikai, kad viņi ir desmit gadu nodţemojuši pa visiem iespējamiem klubiem. Šausmīgi gribētos ierakstīt albumu, kur katra dziesma ir citā stilā, jo ir tik daudz stilu, kas man patīk. Izņemot šlāgeri — tas nesaista, nepatīk un to negribu savā dzīvē nekad. Godīgi sakot un paldies dievam, nav bijuši pat piedāvājumi.» Atgādinu, ka pērn Bildēs Lindai bija lieliska uzstāšanās ar The Hobos, pēc tam cilvēki rindām gāja klāt un izteica komplimentus. «Man jau pašai arī patika, bet es saprotu, ka visu koncertu roka manierē es nevarētu izturēt, jo zinu, ka mana balss labāk skan pieklusināti. Man prieks dzirdēt, ka jaunajā dziesmā Stick Together, kas tagad skan radio, cilvēki ar grūtībām atpazīst manu balsi. Tas nozīmē, ka tā man ir krāsaina — es varu kā hameleons pārvērsties. Mamma mani vienmēr ļoti kritiski vērtē, un arī viņa to ir ievērojusi.» PIEDĀVĀJUMS PA MAŠĪNAS LOGU Radio SWH dīdţejs Artis Volfs uzskata, ka Linda pēc pirmā kvalitatīvā debijas albuma ierakstīšanas ir nolikusi sevi uz tik augsta pakāpiena, ka ar nākošo darbu to grūti pārvarēt. «Ir tikai divas iespējas — vai nu ierakstīt vēl kvalitatīvāku popa albumu, vai muzikāli doties pilnīgi citā virzienā. Otrais variants liekas krietni pievilcīgāks.» Arī Lindas mūzikas izdevniecības Platforma Records direktors Rimants Liepiņš uzskata, ka viņa nedaudz par ilgu aizsēdējusies radio dīdţeja krēslā. «Lai arī tas ir komfortabls un ļoti ērts, būtu pienācis laiks padomāt, kā par sevi atgādināt plašākai auditorijai kā izpildītājai un dziesmu autorei. Linda Leen ir talantīga un ļoti simpātiska izpildītāja.» Viena no iespējām Lindu atkal dzirdēt lielākā koncertā būs gaidāmajos Prāta vētras Latvijas turnejas koncertos no 16.augusta, kur Linda pieaicināta dziedāt duetā ar Renāru Kauperu dziesmu Reality Show no grupas jaunā albuma Dienās, kad lidlauks pārāk tāls. Kā nācis šis piedāvājums? «Daudzi jautā: kā tev tas izdevās? Īstenībā bija tā, ka viendien braucu mājās diezgan sagruzījusies un dzirdu — pīpina. Domāju — kas atkal? Kaut kas nepareizi? Pagrieziens nav ieslēgts vai kas? Skatos, Roga un Kaupīts izkārušies pa logiem — čau, čau, čau! Un tā mēs pa Brīvības ielu, sarunājoties starp mašīnām, braucām. Kaupīts teica: «Mēs braucam uz Siguldu iedziedāt jauno dziesmu. Negribi iedziedāt kopā ar mums?»» Pirmoreiz to dziesmu dzirdējusi, bet iedziedājusi stundas laikā. «Man tāds liels gods tika, jo Kauperam visu Prāta vētras pastāvēšanas laiku tas ir pirmais duets.» BEZ IEDVESMAS NEKĀ Savas dziesmas jaunajam albumam Lindai gatavas vēl neesot. Viņai par dziesmu ierakstiem nevarot būt kaut kādu termiņu saistību, ka albums līdz kaut kādam konkrētam laikam par katru cenu jānodod. «Ja es nevaru, tad nevaru neko sarakstīt. Iedvesma atnāk neatkarīgi no jebkādiem ārējiem apstākļiem. To nevar nekādi pievilināt kā romantisku vakaru: roţlapiņas, sveces, šampanietis, zemenes — skaidrs, ka meitenei patiks un vakars būs izdevies. Manai iedvesmai nav tādu līdzekļu. Tā var atnākt tikpat labi uz ielas, mašīnā, šeit vai vēl kaut kur.


Mani daţreiz mazliet kaitina, ka es nevaru kā daudzi mūziķi katru dienu piesēsties pie klavierēm un komponēt. Man tā nesanāk, es mēģināju. Un sapratu, ka manī tas nav kultivēts, kaut kā iemācīts, bet vienkārši nāk… Es nezinu, kaut kur no Dieva vai Velna, bet kā tādi klucīši krīt no gaisa un tad, kad viņiem labpatīkas, viņi man kādu dzirkstīti padod.» Kādreiz Lindai bijuši vajadzīgi kaut kādi šausmīgi sirdi plosoši pārdzīvojumi, lai rastos vajadzība uzreiz to visu rakstīt. Tagad esot pilnīgi otrādi. «Tikai tad, kad ir miers mājās, kad esi laimīgs, priecīgs, paēdis, apčubināts un vispār apmierināts ar dzīvi, sāc domāt, ka tev prasās kaut ko tādu meţonīgāku.» Lindas vērojumi liecina, ka mūzikā pēdējos trijos četros gados nekas nav mainījies. «Pasaulē trūkst riktīgu zvaigţņu. Tādu mega, kāds bija Elviss un bītli. Kad šad tad parāda vecos Elvisa ierakstus… Nu, vecīt, nebrīnos, ka meitenes raudāja un plēsa sev matus. Vai tagad kāds sevi tā atdod uz skatuves? Cilvēki ir noguruši no popmūzikas. Nav runa par kaut ko filozofiskāku vai dziļāku, vienkārši kaut ko citu. Radio ar Horenu atteicāmies no sveicamstundas un uztaisījām saulrieta mūziku — spēlējam nu jazz, lounge, chillout, latino mūziku, arī klasisko dţezu. Apnika mincīšiem un kaķīšiem sūtīt sveicienus par to, ka tik ļoti mīl un nevar bez viņiem dzīvot. Laiks paiet, paši maināmies, kļūstam galu galā vecāki (Lindai 26.jūlijā palika 24). Cilvēki ir zvanījuši un teikuši, ka tikai tagad uzzinājuši, ka pasaulē ir tāda mūzika. Jauki!» SAVA TERITORIJA NEAIZSKARAMA Mūsu tikšanās vieta ir kafejnīca Sarkans, kas pēdējā laikā kļuvusi par daudzu mūziķu iecienītu interviju vietu. Brīdī, kad ienāku, Linda sēţ un sarunājas ar Eduardu Švānu un bārmeni. Viņa ir mazliet pārsteigta, kad pasaku, ka tā nebūs ekspresintervija ar nemitīgu pulkstenī skatīšanos un domām par nākamajām lietām, bet garāka saruna, un mēs dodamies uz augšējo stāvu, jo tur ir klusāk un mierīgāk. Iekārtojamies dīvānos, un Linda sajūsmā stāsta, ka tikko atgriezusies no Jūrkalnes. Aizbraukuši uz vienu nakti, jo nākamajā dienā solīts lietus. «Skatāmies — nekāda lietus. Jūrkalne ir tik daiļa! Meţs, tad trīsdesmit metru krauja un zaļa jūra. Palikām četras dienas un otrajā mēģinājām paklausīties mūziku, bet uzreiz izslēdzām. Pārsteidza tā pašpietiekamība. Tur neko citu nevajag! Pēc četrām dienām, kad bija jābrauc mājās, likās: kāda Rīga, kāda steiga!? Parasti bijis tā, ka otrā dienā man paliek garlaicīgi, jāmaina dislokācijas vieta un kaut kādus cilvēkus vajag, bet šoreiz absolūti ne pēc kā nekārojās.» Lindai esot nepieciešama sava teritorija, kur svešie neienāk. Pēc daţām publikācijām Privātajā Dzīvē viņa esot pārtraukusi jebkādas attiecības ar šo ţurnālu. Īpaši viņu aizvainojis nesenais gadījums, kad viņus ar Eduardu Švānu visu dienu izsekojis fotogrāfs. «Varbūt viņi vēl varēja ar mani kopā dušā ienākt? Tā mums bija diezgan parasta diena, bet ja nu mēs būtu braukuši uz kādu vietu, kas ir tikai mūsējā? Kaut kas ļoti intīms. Tas nozīmē, ka visu dienu mēs neesam bijuši divatā, bet vismaz četratā. Tas ir tāpat kā fotografēt pretējās mājas istabas logus. Tas ir tāpat, kā kāds būtu rakņājies pa manu somu vai dzīvokli. Man ir stipri izteikta personiskās teritorijas izjūta. Es nevaru pieļaut, ka kāds cilvēks, kas man nav labi pazīstams, man pieskaras. Es varu sarokoties, bet tuvāk nepielaiţu. Ir bijuši pārpratumi kādā klubā, kad cilvēki, kas ir čau un labdien līmenī, iedzēruši stipros dzērienus, nāk apskauties. Esmu nesaprašanā, man nepatīk!» Savulaik Privātā Dzīve rakstīja, ka atraduši Lindas kailfoto ţurnālā Laterna un pat bija to pārpublicējuši. «Laterna! Kad Millers (Juris Millers, kurš raksta Privātajai Dzīvei ar pseidonīmu Juris Pakalns — aut.) man zvanīja, atbildēju viņam: ja tā būtu es, man nebūtu iemesla to noliegt. Es teicu: zini ko, Miller, tā nemaz nevaru būt es, jo tajā brīdī es vēl biju nevainīga. Tu domā, ka es tad bildētos kailfoto? Līdz tam ir jāizaug. Sieviete var kaila bildēties, kad viņa ir sevi seksuāli realizējusi jau tā, ka grib arī ar citiem dalīties tajā, cik viņa ir seksīga un erotiska. Bet Millers man: tā esi tu, mēs prasījām Semēvicam (Lindas kādreizējais menedţeris Agris Semēvics — aut.), un viņš teica, ka tā esot tu. Īstajam cilvēkam paprasījāt...» MENEDŢERI, VALODAS UN NEVALODAS Par Lindas konfliktu ar viņas kādreizējo menedţeri Semēvicu arī prese rakstījusi. Linda apgalvo, ka vainojamas bijušas naudas lietas un viņa nejutusies menedţmenta aprūpēta — esot pietrūcis sajūtas, ka ar viņu strādā tālejošiem mērķiem. Agris Semēvics gan saka, ka tagad viņš uz to visu skatoties ar pozitīvu ironiju, jo katrai pusei esot sava taisnība. Tomēr viņš piebilst, ka joprojām uzskata Lindu par ļoti labu studijas dziedātāju, bet sliktu koncertizpildītāju. Komponists Valts Pūce, kura komponēto dziesmu Nosalušais sunītis savulaik Linda dziedāja Ziemassvētkos, uzskata, ka viņai ir pilnīgi viss, kas nepieciešams labai dziedātājai — laba balss, perfekts izskats un muzikalitāte, un no viņas varētu iznākt viena eleganta dziedātāja. Kā vienīgo Lindas problēmu Pūce min repertuāru. «Kā daudzi dziedātāji Linda veido savu karjeru pēc kaut kādiem muļķīgiem amerikāņu standartiem un domā, ka angļu valodā būs labāka. Tāda sajūta, ka Linda sevi vēl nav atradusi, un ir apsveicami, ka viņa nodarbojas ar meklēšanu, bet ir dziļas aizdomas, ka viņa atkal iekāps tajā pašā peļķē.» Linda pati par dziedāšanu latviski gan nedomājot. «Dziedāt dzimtajā valodā ir grūtāk, es izjūtu diskomfortu, to darot.» Pēc Mediņa mūzikas koledţas, kur Linda mācījās akadēmisko dziedāšanu, viņa tagad varot dziedāt, kā grib. «Man vairs nav grūti dziedāt, nu jau var sākt muzicēt. Saka, ka mūzikas skolā bērns iemācās turēt rokā instrumentu, koledţā — spēlēt un akadēmijā — muzicēt, eksperimentēt. Tagad sāku baudīt augļus, tīksmināties par to, kā es dziedu, jo uz skatuves nevienam nav vajadzīgs tāds pāruztraucies cilvēks, kurš domā par to, ka šā vai tā nots būs šķība — tas nekādu baudījumu nedod.» MEDUSMAIZES GARŠU NEIEMĀCĪTIES Preses acīm garām nepaslīdēja arī Lindas neveiksmīgais mēģinājums iestāties Latvijas Mūzikas akadēmijas vokālistos. Privātajā Dzīvē 2002.gada augustā pasniedzēji izteicās, ka Lindai būšot lielas problēmas un būšot jāgaida seši nogurdinoši gadi, līdz no viņas kas iznāks, turklāt būs jāmet pie malas estrāde, ja ir vēlēšanās mācīties klasisko mūziku. Linda izkrita jau pirmajā kārta. Otrreiz nestāšoties. «To, kas vajadzīgs, lai būtu profesionāla estrādes dziedātāja, esmu iemācījusies mūzikas koledţā — zinu visus pamatprincipus, notis, visu, kas man jāzina darbam studijā. Estrādes mūzikā daudz svarīgāka ir personība. Ir dziedātājas Vitnija Hjūstone vai Meraija Kerija — perfektas un plašas balsis, viss kārtībā, bet tanī pašā laikā — Leonards Koens kā dzied…» saka Linda, un es labprāt turpinu šo sarakstu: Toms Veits, Niks Keivs… «Jā — Niks Keivs! Īsti nevar saprast — dzied vai runā...» Linda ir aizrāvusies: «Estrādes mūziku nevar iemācāties. Koncertos bieţi nāk klāt jaunas meitenes un prasa, kur iet mācāties par dziedātāju. Tas nav iespējams! To var iegūt tikai pieredzē. Ir ļoti svarīgi iziet visus posmus. Sākot ar bērnudārza ansamblīti, skolā kori, kā studentam dziedāt karaoke, dziedāt piepīpētā krogā, kur visi piedzērušies, neklausās un viņiem pilnīgi vienalga, bet tev ir jāturpina un jāatrod vismaz viens, kas tevī klausās.


Tam visam jāiziet cauri, lai tu beigās tiktu pie tās medusmaizes. Kad tu visām šīm ekstremālajām situācijām izej cauri, tu esi norūdījis savu balsi, savu personību tā, ka esi gatavs jebkam un uzej uz skatuves ar tādu jau mazliet kā ironiju attieksmē, bet tieši tas cilvēkiem patīk. Viņi zina, ka paši tādi nevar būt, un kompensē savu vēlmi, ejot uz koncertu un skatoties uz to vājprātu, piemēram, uz Mensonu. Dţeki točno nevarētu uzvilkt tās tīkliņa zeķbikses un nokrāsot lūpas, kaut varbūt kaut kur dziļi, dziļi par to domā. Nu, varbūt ne gluţi par to, bet izdarīt kaut ko pilnīgi tādu. Tieši tāpēc es uzskatu, ka māksliniekiem pēc iespējas vairāk jāatšķiras no tiem cilvēkiem, kas zālē. Gribētos uztaisīt tādu koncertu, varbūt ne tik daudz ar dekorācijām, bet panākt tādu emocionālo stāvokli, ka cilvēks aiziet mājās kā pēc laba kino un vēl pāris stundu domā par to. Kā teica vienā multenē: Now I can die happy*. Kad es savā dzīvē būšu kaut ko tādu paveikusi, es varētu mierīgi nomirt,» saka Linda un smejas. «Esmu sapratusi, ka viss, ko esmu kaut klusībā ļoti gribējusi un nevarējusi sasniegt, esmu izmēģinājusi pilnīgi visādos veidos un nekas nesanāk, pēc kāda laika, kad es par to jau pārstāju domāt, tiek iedots. Liekas, kāds saka: nu, pacīnījies? Še — ņem! Acīmredzot tu nevari tikt pie tās balvas, neizejot cauri labirintam.»

Diena_Aug_2003  

Radio SWH dīdţejs Artis Volfs uzskata, ka Linda pēc pirmā kvalitatīvā debijas albuma ierakstīšanas ir nolikusi sevi uz tik augsta pakāpiena,...

Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you