Issuu on Google+

Kaspars Groševs “I/O. Bez ienaidniekiem“ kim? 9 darbi (dažādi izmēri, 3.5” apzeltīti stereo spraudņi, akrils, papīrs, pūšamā krāsa, pelni, kasešu atskaņotājs, ploteris, neodīma magnēts, stikls, organiskais stikls, fnieris, Polaroid fotogrāfja, ūdens līmeņrādis, ģitāra, CD atskaņotājs, 6 kontaktmikrofoni, austiņu priekšpastiprinātājs, kartons, DVD atskaņotājs, skaļruņi, 10 fotogrāfjas (dokumentācija), izstādes anotācija Atslēgvārdi: ūdens līmenis, atmiņa, ieeja, izeja Anotācija: „I/O. Bez ienaidniekiem” ir deviņu mākslas darbu grupa, kuru vieno izstādes telpa, kopējs nosaukums un neliels teksts, saistītas idejas un „savstarpējas attiecības”. To autors, lai arī neprot peldēt, dažkārt mēdz saprātīgā dziļumā stāvēt jūrā un skatīties uz vienu vai otru pusi. Annotation: „I/O. Without enemies” is the group of nine art works that are bind together by the exhibition space, common title and a brief text, related ideas and „inner relations”. Even though unable to swim, its author sometimes happens to stand in the sea in a sensible depth and look in one direction or the other.


SATURS 1. Pirmā nodaļa. Ievads laikam 2. Otrā nodaļa 2.1. I/O 2.2. Bez ienaidniekiem 2.3. Divas liecības 2.4. I Feel Fine 2.5. Pieraksti par telpu 2.6. Personiskais līmenis 2.7. Pievilcība 2.8. Viena izdzēsta atmiņa 2.9. Telpas tonis 3. Trešā nodaļa 3.1. Mazliet atpakaļ 3.2. Atbalss Izmantotā literatūra un avoti Attēlu pielikums

4 7 7 9 12 13 16 18 19 21 22 24 24 25 26 28


PIRMĀ NODAĻA. IEVADS LAIKAM Frāze, ko nespēju atminēties nesen notikušā sarunā1, pilnīgi iespējams, bija no flmas “Absolute Wilson”2 un patiesībā piederēja Šarlam Bodlēram – “ģēnijs nav nekas vairāk un nekas mazāk, kā bērnības atcerēšanās aiz brīvas gribas”. Atmetot no mākslinieka pozīcijām visai biedējošo vārdu „ģēnijs” un drīzāk pieturoties pie Tildes vārdnīcas skaidrojumā3 pieminētajām jaunrades spējām, šeit varētu sākt „atmiņas par nezināmo”. Darot to rakstiskā veidā, varētu cerēt uz veiksmīgāku iznākumu darba „I/O. Bez ienaidniekiem” aprakstīšanā, kas daļēji nozīmē atcerēties un nofksēt vismaz daļu no redzētā, dzirdētā, lasītā, izdarītā pēdējo divu gaidu laikā (un, iespējams, arī nedaudz senāk). „I/O. Bez ienaidniekiem” ir deviņu darbu grupa, kuru vieno notikums, telpa, kopējs nosaukums un neliels teksts, saistītas idejas un „savstarpējas attiecības”. Telpa, galerija KIM? 2. stāvā, salīdzinoši neilgā laikā piedzīvojusi visai lielu skaitu izstāžu, kā arī dažādas izmaiņas – pēc arhitektei Martai Staņai veltītās izstādes 4 tajā turpina dzīvot fīžu melnais krāsojums, dilstot, nobružājoties un turpinot sagādāt galvassāpes galerijas apkopējiem. Savukārt pirms iepriekšējās izstādes 5 tika nojaukta galerijas loga puses siena, mēģinot mazināt telpas atbilstību „baltā kuba” formai, kā arī nomainīts apgaismojums, atsakoties no prožektoriem par labu dienas lampām, kas izvietotas vizuāli izteiksmīgā kvadrātā, izgaismojot ne vien galeriju, bet arī iespaidīgi sacaurumotos griestus. Tāpat galeriju papildina neliela papildtelpa, kuras neveiklās plastmasas durvis un logi it kā lieki nodala redzamo. Nonākot pie telpas izvēles un

Izstādi „I/O. Bez ienaidniekiem” (kā arī Darjas Meļņikovas un Reiņa Hofmaņa personālizstādes), kas laikmetīgās mākslas centrā KIM? apskatāma no 2011. gada 14. maija līdz 19. jūnijam, papildināja pierakstīta saruna starp Z. Onckuli, K. Teivāni, E. Dorofejevu, J. Taurenu, K. Groševu, R. Hofmani un D. Meļņikovu 2011. gada 11. aprīlī, kurā cita starpā tika runāts par „nezināmā atcerēšanos”. 2 Dokumentālā filma par slaveno amerikāņu teātra režisoru Robertu Vilsonu, režisore Katharina Otto, 2006 3 Izcils talants, izcilas jaunrades spējas. Izcelsme – latīņu genius. 4 Izstāde „Aiz priekškara. Arhitekte Marta Staņa” kim? norisinājās no 2010. gada 5. novembra līdz 19. decembrim. Kuratore Ieva Zībārte, ekspozīcijas arhitekts Mārtiņš Pīlēns. 5 Izstāde „Valoda mākslā / Two Occasions”, kuru kūrēja Egija Inzule, norisinājās no 2011. gada 2. aprīļa līdz 8. maijam. Tās vajadzībām nojauktā siena ne tikai atsedza logus, ļaujot saules gaismai ieplūst mākslas galerijā, bet arī melnā grīdas krāsojuma nenokrāsoto laukumu telpas daļā, kuru līdz tam aizsedza dubultsiena. 1

4


mēģinot tajā ieplānot izstādi, šie pieminētie „vaibsti” sāka gluži nemanot ietekmēt radošo procesu. Izstādes nosaukums sastāv no divām daļām. I/O. Bez ienaidniekiem. Tehniskajā literatūrā ar I/O tiek apzīmēts input/output (ievadizvade jeb ieeja/izeja) – ievades un izvades procesi, piemēram, datu pārsūtīšana starp datora procesoru un ārējām iekārtām. Skaņu aparatūrā ievadi (I) parasti izmanto mikrofonu, mūzikas instrumentu u.c. ierīču pieslēgšanai, savukārt izvade (O) ļauj informāciju saņemt, lai to noklausītos, pastiprinātu, ierakstītu, u.tml. Mākslinieks un kultūras teorētiķis Brendons LaBelle (Brandon LaBelle) savā esejā6 par cilvēka balsi kā utopijas instrumentu piemin kādu atgadījumu pusaudžu gados. Viņš aizrakstījis (visticamāk jūsmīgu) vēstuli Viljamam S Berouzam (William S. Borroughs), uz ko slavenais bītu rakstnieks atbildējis ar vienu vienīgu pastkartīti no Kanzasas, uz kuras uzrakstīts „Words are your enemy”7. Skatoties uz mākslas darbu 21. gadsimtā (un ne tikai), ir grūti iztēloties to kā izplatījumā dreifējošu, izolētu objektu, ko ieskauj absolūts klusums 8. Tas neizbēgami nokļūst telpā (fziskā vai virtuālā), kur sagaida sienas, grīdas, gaismas un ēnas, skaņas, smaržas, iespējams, citi mākslas darbi, iespējams, anotācijas vai cita saistīta un nesaistīta informācija un, protams, skatītājs. To dokumentē un apraksta. To skaidro vai aizšifrē. Jebkura pateikta frāze var kļūt nekontrolējama un kļūt par sarunas sākumu, vidu vai beigām. „Pārrunas notiek „atklātumā”, kas tās raksturo kā cilvēka darba produktu – patiesībā mākslas darbs vienlaikus rāda (vai liek nojaust) savas izgatavošanas un ražošanas procesu, savu pozīciju apmaiņas norisēs, vietu – vai funkciju -,ko mākslas darbs piešķir skatītājam, un, visbeidzot, mākslinieka radošo uzvedību [..].”9 Mākslas darbu jau no pirmā tā izrādīšanas mirkļa apņem gaiss.

LaBelle, Brandon. „Untying the Tongue, the Promise of the Voice from Vibrespace to Public Space.” Immediacy and Non-Simultaneity: Utopia of Sound. Ed. Diedrich Diederichsen, Contanze Ruhm. Vienna: Schlebrügge Editor, 2010. 133.lpp. 7 Vārdi ir tavs ienaidnieks (angļu val.). 8 Stenlijs Kubriks (Stanley Kubric) filmā „2001: A Space Odyssey” (1968) kosmosa ainās neizmantoja nekādus skaņu efektus, jo skaņu frekvences var izplatīties tikai vietās, kur ir gaiss. Ja neskaita ultra zemas frekvences, kas cilvēka ausij nav saklausāmas, var pieņemt, ka kosmosā valda pilnīgs klusums. 9 Burjo, Nikolā. Attiecību estētika. Tulk. Ieva Lapinska. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2009. 41. lpp. (izcēlums mans) 6

5


Iespējams, tas uzliek jaunus pienākumus, bet varētu arī uzskatīt, ka darba rīku arsenāls ir tikai paplašinājies. Kļūstot par mirklīgu ākstu vai vienas minūtes skulptūru un turot rokās neskaitāmus priekšmetus, viens nokrīt, bet, kamēr to beidzot izdodas pacelt, jau citi paguvuši izsprukt no rokām. Visbeidzot, atsakoties no nepārredzamā jūkļa, pietiek izvēlētie vien dažus, lai sāktu. Saziņu, izziņu vai ziņu, tas nešķiet pat īsti vairs svarīgi. Padodoties šķietami draudīgajam un neprognozējamajam, pārņem mirklīga atvieglojuma sajūta – ienaidnieku nav, bet, ja tādus savajadzēsies, tas sagādās vismazākās grūtības. Iespējams, smagnējais gaiss vai mainīgie telpas apveidi lika samiegt acis, lai meklētu teksta vietu izstādē. Noklusinājis iekšējās pretrunas, teksts kļuva par nosaukuma paplašinājumu. Varbūt tas kļūs par priekšnamu, kas šķietami pietrūkst lakoniskajā galerijas plānā ar darbu numuriņiem kā izmētātām biljarda bumbiņām (1.1. att.). Lai arī tajā darbi secīgi sanumurēti pulksteņrādītāja virzienā, drīzāk būtu jāiztēlojas, ka sākotnēji tie atradušies kopā saspiesti trijstūrī un tad ar spēcīgu sitienu izsvaidīti. Galu galā izjutu kārdinājumu atteikties no izstādes un darbu anotācijām, pielīmētām ar baltiem putkartoniem pie sienas. Grūti pateikt, vai tekstam kļūt par kūju, trijstūri, zaļo galda samtu vai netīro lampu virs tā, tomēr šajā telpā un šajā notikumā tam kā pudelei jāpeld murdošā jūrā10. Īsā pavadošā funkcija rodas, esot kā priekšvēstnesim, kurā dažos vārdos jāieskicē gaidāmais. Šajā gadījumā tas ir saraksts ar dažām ar izstādi saistītām lietām, kas var noderēt gan apsverot apmeklējumu, gan jau „uz vietas”. Te jāpiebilst, ka arī šo „izvērsto komentāru”, kam jāveido noslēguma darba aprakstu un kura apjoms sākot ar 2010. gadu noteikts ne mazāks kā 5500 vārdi / 40 000 raktu zīmes11, zināmā mērā esmu iecerējis kā vienu no vairākiem paplašinājumiem un turpinājumiem izstādē apskatāmajiem darbiem. Bez šaubām nolikums liek paskaidrot nedaudz vairāk, nekā varētu vēlēties konkrētās izstādes sakarā, tomēr iespēju robežās Atsauce uz amerikāņu skaņu mākslinieka Patrika MakGinlija (Patrick McGinley) pseidonīmu Murmer , kurā savienota murmināšana (murmur – angļu val.) un jūra (mer – franču val.). Viņš vairakkārt viesojies Rīgā, sniedzot meditatīvus priekšnesumus, kuros izmanto „vides ierakstus”, apspēlējot kolektīvo klausīšanās pieredzi telpā. 11 LMA maģistra noslēguma darba teorētiskās daļas izstrādāšanas un iesniegšanas noteikumi. 10

6


centīšos šo uzdevumu veikt godprātīgi, lai arī (vismaz noteiktos gadījumos) varu piekrist lietuviešu māksliniekam Ģintaram Didžapetrim (Gintaras Didžiapetris), kas ar sarunā ar Krišu Salmani apgalvo: „Esmu vairāk ieinteresēts uzzināt, ko zināt jūs, nekā parādīt, ko zinu es.” 12 OTRĀ NODAĻA I/O Kā vēsta izstādi ievadošais / papildinošais teksts, tai „būs ieejas durvis, kas kalpos arī kā izeja”. Ja mēģina tajā saskatīt ļaundabīgu šifru un vēlmi nabaga skatītāju aizvainot,13 ieejas funkcija šīm durvīm tikpat kā pazūd. Tomēr, ja atskatāmies uz iepriekšējā nodaļā pausto, līdz izstādei var atnākt gan no dienvidiem, gan ziemeļiem, gan austrumiem vai rietumiem. Savukārt tās apskate var noritēt no kreisās uz labo, no labās uz kreiso, no vidus uz malām, no malām uz vidus, pavisam juceklīgi, utt. (2.1. att.) 20. maijā plkst. 17:32 sociālajā vietnē Facebook saņēmu vēstuli no kāda izstādes atklāšanā pamanīta viesa. Gustav Berkgaut 20 May at 17:32 te būs manis pieminētais citāts pilnībā: "The psychotic drowns in the same waters in which the mystic swims with delight." —Joseph Campbell14 Nojaušams, ka atsūtītais ir sarunas turpinājums, tomēr konkrētākas detaļas atcerēties šobrīd nešķiet iespējams. Ir pamatotas aizdomas, ka šis citāts atrasts darba „Personiskais līmenis” iespaidā, par ko runāšu vēlāk, bezspēcīgi atļaujoties piedāvāt vien savu versiju15.

Salmanis, Krišs. „Paliek idejas. Saruna ar mākslinieku Ģintaru Didžapetri.” Studija Nr. 74 (2010): 59. lpp. Kruks, Sergejs. “Purvīša mesidžs.” Foto Kvartāls. 2011. gada 10. marts. Sk: http://fotokvartals.lv/2011/03/10/purvisa-mesidzs 14 Spriežot pēc internetā atrodamās informācijas, Džozefs Kambels (Joseph John Cambell, 1904 – 1987) ir bijis amerikāņu mitologs un rakstnieks. 15 „Iespējams, ka mākslinieks nesaprot pats savu mākslu. Viņa uztvere nav nedz labāka, nedz sliktāka par citu uztveri.” LeVits, Sols. Paragrāfi par konceptuālo mākslu. Teikumi par konceptuālo mākslu. Tulk. Jānis Taurens. Rīga: KIM?, 2010. 12. lpp. 12 13

7


Darbs „I/O” ievada gan izstādes nosaukumu, gan tās apskati, ja sākts pulksteņrādītāja virzienā. „I/O” kodolīgajā vizuālajā risinājumā (2.2. att.) ir sakopotas dažas no iepriekšminētajām domām. Darbu veido skaņu instalācija, kuras vienīgā redzamā daļa ir divi apzeltīti 3.5” stereo spraudņi, kuru apveids visdrīzāk būs pazīstams ikvienam, kas kaut reizi mēģinājis izmantot stereo iekārtas. Tehniskajā žargonā tos mēdz dēvēt arī par „mammu” un „papu”, vai „džekiem” 16. Šajā gadījumā izeja (mamma) ļauj brīvi piespraust jebkādu skaņu uztverošu ierīci, piemēram, austiņas, savukārt ieeju (papu) var izmantot, lai piedalītos instalācijā ar savu klātbūtni. Ieejas spraudnis, gluži erotiski 17 izbīdījies kā aizmirsta nagla vai spiegu ierīce, nofksē katru fzisku kontaktu, vai tas būtu ķermeņa pieskāriens vai mūzikas atskaņotāja ligzda, un pievieno to nepārtrauktam skaņu plūdumam, kurā katrs iepriekšējais žests tiek atkārtots atkal un atkal. Idejiski tam jānofksē katra izstādes apmeklētāja pieskāriens, tomēr gan tehniskie ierobežojumi, gan vizuālais risinājums reālo rezultātu atstāj drīzāk otrajā plānā. Tomēr aiz acīm redzamās robežas pakāpeniski noris process - veidojas trokšņaina skaņu lavīna, kas savā nodabā turpina urdzēt un mainīt raksturu. Lielpilsētā cilvēku gūzmas radītā murdoņā indivīda balss ātri un nemanāmi pazūd, kamēr tukšos brīvdienu rītos slikti ieeļļots ritenis var kļūt par šaušalīgāko trokšņotāju pasaulē18. Iztiekot bez vizuāliem skaidrojumiem, norādēm vai atslēgām, darbs mēmi noraugās apmeklētājā. Lai arī gandrīz vienīgā detaļa uz šīs sienas, to ir viegli nepamanīt, jo blakus esošā stūrī izplešas ekspresīvāki otas vilcieni, kas veido darbu „Bez ienaidniekiem”. Ārēji noslēgts un neizteiksmīgs kā sastindzis skatiens, tas liek atmest ar roku19 vai atšifrēt tā funkciju, vai gluži vienkārši skatīties uz tā vizuālo veidolu, atrašanos telpā, utt. Izvēle vienmēr ir bijusi brīva – piedalīties vai nē.

No attiecīga angļu vārda „jack”. Atsaucoties ne tik daudz uz tā formu, bet drīzāk Marsela Dišāna erotisma definēšanu – tas var būt pilnīgi jebkas, kas ikdienā tiek „slēpts”, līdz tiek izvilkts dienasgaismā. Cabanne, Pierre. Dialogues With Marcel Duchamp.Tulk. no franču val. Ron Padgett. London: Thames and Hudson, 1971. 88. lpp. 18 Skat. The Portland Bike Ensemble, kas spēlē improvizētu trokšņu mūziku, izmantojot apskaņotus riteņus. 19 Līdzīgu principu esmu izmantojis jau iepriekš darbā „Te, tur, nekur” (2010) izstādē The Way Rīgas lidostā (22.07. – 03.10.2010), lai gan tur iespēja meklēt palīdzību nebija iespējama. „I/O” gadījumā izstādes pieskatītāji (pavadoņi) var piedāvāt izmantot galerijas austiņas, ja rodas tāda vēlme. Bankovskis, Pēteris. „Lidosta „Rīga”. Barokālas atmiņas.” Studija Nr. 73 (2010): 53. lpp. 16 17

8


Bez ienaidniekiem Turpinot izstādes nosaukuma šķetināšanu un virzīšanos pa telpu jau uzsāktā virzienā, uzmanību piesaistošāks ir darbs „Bez ienaidniekiem” – izlocītas, groteskas līnijas divu sienu satekpunktā, stūrī. Kā izlocīta arka vai savā nodabā palaists telpaugs. Šķietami dekoratīvie ķeburi tomēr veido vārdu salikumu BEZ IENAIDNIEKIEM (2.3.att.), un te varētu atsaukties gan uz asemisko rakstību, gan smagā metāla subkultūru. Par asemisko rakstību dēvē atvērtu, semantisku rakstīšanas formu, kurā „burti” tiek veidotas kā abstraktas, nenolasāmas un neatpazīstamas rakstu zīmes. Tādējādi paplašinot teksta lasīšanas iespējas un meklējot „uzrakstītā” nozīmi translingviski, atkarībā no lasītāja mātes valodas, pieredzes, utt. Jāatzīst, šai „kustībai” uzdūros nejauši, pētot suģestējošu abstraktu zīmējumu sēriju20. Izstādes kontekstā daudz tiešāka ir atsauce uz metāla subkultūru, kurā grupas savus nosaukumus parasti prezentē izdaiļotā, gandrīz nesalasāmā grafskā stilā, spēlējoties ar gotiskiem elementiem, asām, kroplīgām līnijām, notecējumiem, un tamlīdzīgi. Šo „logotipu” raksturs var paust gan aukstasinīgu cēlumu, gan mūzikas brutalitāti un nežēlību, gan kareivīgumu vai gluži pretēji – romantisku gremdēšanos pagājībā. Kā citās līdzīgās subkultūrās, tā kļūst par citiem nesaprotamu pazīšanās zīmi, zem kuras patverties, ar kuru identifcēties. To veidošanas maniere tiek pārņemta, turpināta, kopēta un papildināta, veidojot neskaitāmas variācijas, kas zaudē piederību

20

Neskaitāmi piemēri atrodami http://thenewpostliterate.blogspot.com

9


kādai konkrētai ģeogrāfskai vietai, norādot drīzāk uz atrašanos subžanru sarežģītajā tīklojumā. Stūrī tas paceļas virs skatītāju galvām kā karogs, vienīgo „pienācīgo” un brīvo telpas stūri sapludinot un izlokot. BEZ IENAIDNIEKIEM bez šaubām turpina jau pieminēto domu par ienākšanu izstādē kā atklātā sarunā. Nedaudz ielūkojoties Brendona LaBelles esejā, no kuras patapināts stāstiņš par Berouzu, tajā apskatīta valodas un balss lietošana ikdienā un mākslā, atgādinot arī par dadaistu, piemēram, Hugo Balla21 „skaņu dzeju”, kurā mākslinieki izkropļoja vārdus, bieži aizstājot tos ar nesaprotamām, pirmatnējām skaņām.

„jolifanto bambla o falli bambla großiga m'pfa habla horem egiga goramen higo bloiko russula huju”22 Skaņu dzejā var vilkt zināmas līdzības ar asemisko rakstību; palūkojoties no malas, šķiet, abi valodas paplašināšanas mēģinājumi turpina pastāvēt un attīstīties kā atsevišķi žanri. Skaņu dzejā, piemēram, laika gaitā uzsūkti gan žesti un skaņas no aktuālās populārās kultūras, piemēram, anime, kino reklāmas rullīšiem, gan tehnikas attīstības piedāvātie palīglīdzekļie (sempleri, balss skaņu efekti, u.tml.), tādējādi žanram pielāgojoties un mainoties līdzi laikam 23. Domājot par 21. maijā solīto (kārtējo) pasaules galu 24, jānorāda, ka līdzības var saskatīt arī atsevišķu kristīgo konfesiju piekoptā „lūgšana mēlēs” 25. Hugo Balls (1886 –1927) bija vācu izcelsmes dzejnieks, rakstnieks un viens no Dada kustības līderiem. Ball, Hugo. „Karawane.” 1916. gada 14. jūlijs. Sk: http://www.391.org/manifestos/19160714karawane.htm 23 Skat. skaņu dzejnieku Mat Pogo, kura izpildījumā tā nebūt neizklausās pēc apsūbējuša dadaistu mantojuma atdzīvināšanas. Te drīzāk parādās valodas un izteiksmes attīstīšanās laika gaitā. http://www.archive.org/details/ar003MatPogo 24 2011. gada 21. maijā tiek sludināts kārtējais pasaules gals, pareizāk sakot, Tiesas diena. Šādu datumu izskaitļojis Harolds Kempings (Harold Camping), sameklējot apstiprinājumu tam Bībelē. 25 Skat. audio ierakstu „Sounds of American Doomsday Cults, Vol. 14: The Church Universal and Triumphant Inc. Feat Elizabeth Clare Prophet” (izdošanas gads nezināms). Šajā ierakstā apkopoti iespaidīgas Triumfantu baznīcas lūgšanas, kurās daudzbalsīgi, ritmiski un ātri vārdu lasījumi atgādina drīzāk mehāniskas ierīces radītus trokšņus, vārdiem zaudējot konkrētību, tā vietā piedāvājot gandrīz „ārpasaulīgu” vēstījumu. 21 22

10


Balss izmantojums būtībā ir visātrākais, tiešākais un tīrākais veids, kā likt ķermenim rezonēt, kā radīt iespaidu uz apkārtējo telpu, kā veidot formu. BEZ IENAIDNIEKIEM izstieptie ķeburi ir visekspresīvākais telpas elements, ieņemot visatklātāko stūri. Līnijas „runā”, vēl pirms parādās to apslēptā jēga (iespējams, uzraksts var palikt „neizlasīts”, pat ja tekstuālā izstādes daļa nepasaka priekšā). Varbūt tās, gluži kā Balla dzeja, vienlaikus var būt gan pirmatnējas, gan postlingvistiskas26. Uz sienas uzvilktais uzraksts vienlaikus var būt grotesks paziņojums un naivs žests, līdzīgi kā graffiti ķēpājumi pilsētā. Sienas gleznojums var telpu veidot daudz tiešāk un „tīrāk”, kā, piemēram, zīmējums uz audekla vai papīra, kas gandrīz automātiski kļūst par objektu, vērtslietu vai vienkārši vērtības izcēlumu. Protams, atmetot muļķīgo domu par kārtības nojaukšanu un dumpīgu aktu - rakstīšanu uz mākslas galerijas sienām, paliek drīzāk atteikšanās no pastarpinājumiem. Izstādes kopējā kontekstā liela daļa darbu zināmā mērā apspēlē šo sienu nosprausto robežu starp redzamo un nezināmo, aizmirsto un pazudušo, tādēļ būtiska šķita atteikšanās no pie sienas piespraustiem papīriem kā atsevišķu darbu robežas nospraudošiem elementiem, atstājot vairāk telpas to savstarpējiem, neredzamiem tīkliem, kam pievērsīšos nedaudz vēlāk. Tādēļ uzraksts BEZ IENAIDNIEKIEM var tikt uzlūkots arī kā zirnekļu tīkls telpas stūrī, kas iezīmē jaunu telpas konstrukciju, neredzamu savstarpējas komunikācijas sistēmu.

LaBelle, Brandon. „Untying the Tongue, the Promise of the Voice from Vibrespace to Public Space.” Immediacy and Non-Simultaneity: Utopia of Sound. Ed. Diedrich Diederichsen, Contanze Ruhm. Vienna: Schlebrügge Editor, 2010. 132.lpp. 26

11


Divas liecības Kā slidkalniņš galda spēlē Cirks, uzraksts BEZ IENAIDNIEKIEM, izlocījis vai iztaisnojis stūri, iestiepjas baltās vitrīnas virzienā (2.4. att.). Tajā „Divas liecības” par zudušu objektu. Līdzīgi kā bērēs, kurās zārku dažādu iemeslu dēļ atstāj neatvērtu, atliek vien iztēloties, ka tur ir aizgājējs. Atliek noticēt un iztēloties vaibstus, balsi, stāju, vai arī skatīties uz zārku un redzēt vien zārku, un puķes, apkārtējās dekorācijas, utt. Redzēt zārka krāsojumu, formu, puķu dažādību – kurš atnesis īstas, kurš – neīstas. Darbs sastāv no papīra loksnes, kas atklāj vismaz vienu no pazudušā objekta dimensijām, un pelniem. Papīru klāj raibs krāsojums, kļūstot par liecību objekta krāsošanai ar pūšamo krāsu un atklājot tā pamatnes laukumu. Varbūt objekts bija augsts, varbūt - detalizēts, varbūt - abstrakts, varbūt - mazs un necils. Neko vairāk kā redzams, mēs par to neuzzināsim, jo pelnu čupiņa ir viss, kas palicis no objekta. „Divas liecības” vienlaikus ieņem muzeja eksponāta mākslīgo formu – masīvo vitrīnas kasti; atšķirībā no pārējiem darbiem, tas ir nodalīts, izcelts, varbūt pat pasargāts no apmeklētājiem. Pelnu čupiņa mazliet atgādina vēstures vai dabas muzeju ekspozīciju teatrālos uzstādījumus, kurā jebkurš aprūsējis, sakaltis atradums var iegūt jaunatklājuma vērtību, liekot noticēt to paskaidrojošai informācijai – „visticamāk radīts tad un tad, atrasts tur vai te, izmantots tam un tam”. Ar krāsu appūstā papīra lapa ir vienlaikus pārpalikums no procesa un estētisks, abstrakts zīmējums. Krāsas intensīvākās vietas iezīmē pazudušā objekta šķautnes, savukārt tās neskartie laukumi var būt gan objekta pamatne, gan iekšēji tektoniskie dobumi, kam krāsa nav tikusi klāt. Iespējams, objekta apveidi nemaz nešķiet svarīgi, ja palikušas vien šīs liecības. Varbūt to estētiskās kvalitātes un konteksts atbrīvo tās no pagātnes rēga, ļaujot uzelpot kā no pienākumiem atbrīvotām abstrakcijām. Vienlīdz sarežģīta dažkārt šķiet dzirdētu, lasītu ideju atcerēšanās, pareizāk sakot, to konkrētā forma un izteiksme, atstājot vien aptuvenas nojausmas par idejām. Abstrakto krāsu laukumu sakarā jau vairākas dienas nesekmīgi mēģinu atcerēties kaut kur lasīto par padošanos Polloka

12


gleznām, atzīstot, ka, tajās neko konkrētu nesaskatot un nesaprotot, ir patīkami dažkārt uz tām skatīties, daudz nelauzot galvu. I Feel Fine Pēkšņi nomainot uzsākto virzīšanos pa izstādi no kreisās puses pulksteņrādītāja virzienā, dosimies pie visskaļākā darba – „I Feel Fine”, kas atrodas nelielajā papildtelpā, ko, kā jau minēju, no pārējās telpas norobežo visai bezjēdzīgas konstrukcijas, atstājot to nelielā gaismas un gaisa badā. Trīs nelieli prožektori izgaismo telpas centrālo objektu – otrādāk (vai vismaz neierastāk) pakārtu ģitāru, no kuras nokarājas vairāki tievi vadiņi, iestiepjoties nelielā pastiprinātājā, kas savienots ar CD atskaņotāju, bet abi novietoti uz neliela paaugstinājuma, kas uztaisīts no olu kastu kartoniem (2.5. att.). Ģitārai piestiprināti seši kontaktmikrafoni. Tādus visbiežāk izmanto akustisku instrumentu apskaņošanā, kā arī savienošanai ar digitālajiem skaņotājiem. Tie uztver instrumenta korpusa vibrācijas, ļauj nododot tās tālāk. Nelielie, piespraužamie kontaktmikrafoni ir īpaši paredzēti skaņošanai, tomēr šajā darbā to funkcija tiek apvērsta. Kontaktmirkfonu sastāvā esošie piezo diski spēj ne tikai uztvert vibrācijas, bet tās arī nodot, tādēļ tie spēj kalpot arī kā pavisam klusi skaļruņi. Pusakustiskās ģitāras koka korpuss klusi rezonē kontaktmikrofonu nodoto skaņu. Gaismu ieskautajā nelielajā skatuvītē dzirdama samērā klusa pīkstošu trokšņu kolāža, brīžam skanot griezīgi un pat spiedīgi, brīžam pazūdot harmoniskākā dūkoņā. Skaņu materiāls veidots no dažādiem dziesmu fragmentiem, kuros dzirdams tā saucamies saitēšanās (feedback) efekts, kas rodas instrumentu pārāk pietuvinot ģitāras pastiprinātāja skaļruņiem. Šo kolāžu ievada The Beatles dziesma „I Feel Fine” (1964), kurā, kā apgalvo paši grupas dalībnieki 27, pirmo reizi rokmūzikas ierakstā izmantots šis efekts, apsteidzot gan leģendāro Jimi Hendrix, gan The Who un citus. Tāpat kolāžā iekļauti ne mazāk zīmīgu grupu dziesmu fragmenti, kuros turpināta šī efekta izmantošana. Šajā sarakstā iekļauti radikāli avantgarda pankmūzikas celmlauži (Naked City), leģendāri un pat ikoniski mākslinieki (piemēram, Nirvana, Sonic Youth), Šāds apgalvojums izteikts vairākās intervijās, kuru apkopojums izvietots lapā http://www.beatlesinterviews.org/dba04sale.html 27

13


pēdējās desmitgades Latvijas spilgtākās apvienības (Depo, Mona De Bo), kā arī fragments no būtībā revolucionāra trokšņu mūzikas ieraksta The Velvet Underground dalībnieka Lū Rīda (Lou Reed) izpildījumā, kas sākotnēji uztverts kā kaut kas starp galēju ņirgāšanos un priekšlaicīgu jaunas estētikas manifestu28. Izmantoto skaņdarbu saraksts secīgā kārtībā: 1. Beatles - I Feel Fine 2. Naked City - Numbskull 3. Aids Wolf - General 4. Canned Heart - Fried Hockey Boogie 5. Jimi Hendrix – The Star-Spangled Banner 6. Mona De Bo - Krustojums 7. The Cramps - Sunglasses After Dark 8. Nirvana - Radio Friendly Unit Shifter 9. Grief - Amorphous 10. Krallice - Forgiveness in Riot 11. Lou Reed - Metal Machine Music, Part 1 12. Depo - Gribuutgrib 13. The Who - Anyway Anyhow Anywhere 14. Sonic Youth - Stereo Sanctity 15. Converge - Vengeance Kā vēsta leģenda, dobjā saitēšanās trokšņa izmantošana ierakstā The Beatles dalībniekiem prātā iešāvās pavisam nejauši, Džonam Lenonam savu pusakustisko ģitāru nejauši pieliekot pārāk tuvu ģitāras pastiprinātājam. Pārsteigti izdzirdējuši šo troksni, mūziķi nolēma to izmantot dziesmas „I Feel Fine” ievadā. Rokmūzikas

attīstību

varētu

uzlūkot

nebeidzamas

kopēšanas

un

atdarināšanas vēsturi (nebūt neliekot uzsvaru uz negatīvām konotācijām) – nošu nezināšana parasti neliedz mūziķiem iemācīties spēlēt kādu dziesmu, tādēļ svarīgāka Lū Rīda 1975. gada albums „Metal Machine Music” radīts, izmantojot tikai apstrādātus ģitāru saitēšanās trokšņus un dažādus efektus, pilnībā atsakoties no ritma un melodijas. Pavadošajā tekstā mūziķis apgalvo, ka ir izgudrojis „smagā metāla mūziku” un šo ierakstu varētu uzskatīt par pilnīgu žanra noslēgumu. Diez vai kāds nojauta, ka vien dažus desmitus gadus vēlāk šis žanrs ieņems stabilu vietu mūzikas kopainā. 28

14


bieži ir ieklausīšanās un dzirdētā atdarināšana 29. Ir grūti saskatīt līdzības The Beatles un, piemēram, Naked City daiļradē, tomēr 25 gadus vēlāk Ņujorkas grupa, kuru raksturo vien 50 sekundes gari skaņdarbi, kuros nežēlīgā ātrumā savienojas pankmūzikas ritmi, spalgi saksofona solo Džona Zorna (John Zorn) izpildījumā un japāņu solista Eye ķērkšana30, ieraksta dziesmu, kuru, tāpat kā „I Feel Fine”, ievada dobjš ģitāras saitēšanās troksnis. Redzot un dzirdot kādu spēlējam ģitāru, saprotot, ka dzirdētais rada gandrīz fzisku sajūsmu, ne viens vien jau visdrīzākajā laikā ticis pie sava instrumenta, lai mēģinātu darīt kaut ko līdzīgu. Lai atdarinātu un, ja vajag, kopētu. Inlay. Lie Lie Sister. Sandtrout. Sound Religion. MonkeyRocks. Otherway. Rebel Riot. O.D.W. Twin Town. Busy Bee. Wake Up! Heaven Grey. Helid. Unfolded. Mongowery. Smind. Love Emulation. Parara. Acid Rain. Dream For Eternity. 31 Rīgā visdrīzāk ir desmitiem lielāku vai mazāku mēģinājuma telpu, kurā pašu spēkiem vai ar uzņēmīgāku kolēģu palīdzību sarūpēta nepieciešamā skaņu aparatūra un, protams, instrumenti. Vismaz dažās no tām skaņas izolācija tiek izmantoti „olu kartoni”. Ideja par, piemēram, saitēšanās efekta izmantojumu nerodas kā apzināta The Beatles, Nirvana vai Naked City atdarināšana, tā ienāk prātā gluži dabiski, nemeklējot racionālu pamatojumu. Tā ir kā signāls no ārpasaules, kam bez ierunām jāseko. „I Feel Fine” nav piemineklis vai komentārs jaunajiem mūziķiem („viņiem”), bet gan drīzāk atgādinājums sev. Ne tikai par brīdi, kad no pirmā mūzikas instrumenta tiek sagaidītas iepriekš iztēlotas skaņas, kas dīvainā kārtā kaut kur noklīdušas, bet arī turpinājumu un atdarinājumu vēsturi. Jo arī vizuāli mākslas darbi mēdz radīt gandrīz fzisku sajūsmu.

Prātā nāk zīmīga aina no dokumentālās filmas „Step Across the Border” (Nicolas Humbert, Werner Penzel, 1990) par avangarda mūziķi Fredu Fritu (Fred Frith), kurā mākslinieks stāv jūras krastā un ar vijoli precīzi atdarinu apkārt lidojošo kaiju klaigāšanu. Bērnībā akadēmiski skoloto Fritu pusaudžu gados aizrāva blūzs un tā tradīciju nodošanu no „rokas rokā”. 30 Spilgti prātā paliekoša kombinācija filmu „Funny Games” (Michael Haneke, 1997; 2008) redzējušajiem. 31 Latvijas jauno rokgrupu saraksts, kas 2011. gada pirmajos piecos mēnešos uzstājušās radio NABA klubā. Atlasītas grupas, kuru nosaukumus veido nelatvisku vārdu kombinācijas. 29

15


Pieraksti par telpu Izstādes lielākās telpas gandrīz pašā vidū atrodas „Pieraksti par telpu” (2.1. att.). Patiesību sakot, nosaukums gandrīz visu jau pasaka priekšā. Objekts, 1x1m lielumā, sastāv no stikla, melna organiskā stikla un fniera, paceļoties vien dažus centimetrus virs tumšās, nobružātās grīdas un kontrastējot ar savu dzidro atspulgu. Tā ir mirklīga fotogrāfja, kurā no dažādiem skatupunktiem redzami visi pārējie darbi. Īpaši vērīgs skatītājs tajā ieraudzīs ne vien sevi, bet arī mazu, blāvu fotogrāfju, kas atrodas tieši virs melnā objekta, piestiprināta pie griestiem. Polaroid fotogrāfjā nofksēts darbs „Bez ienaidniekiem” (tas darīts no maksimāli griestiem tuva skatu punkta). Šeit var veikt dažādus vingrinājumus. Piemēram, vienlaicīgi redzēt gan oriģinālu, gan tā dokumentācijas atspulgu īsti nav iespējams. Darbs veidots, lielā mērā atsaucoties uz minimālisma estētiku, izmantojot vienkāršus, gandrīz ikdienišķus materiālus. Šķiet, būtiski ir uzsvērt, ka tam pastāv risks kļūt par minimālisma atraugu, atrodoties citā kontekstā, t.i., zaudējot pierakstus par šo konkrēto telpu. Par tās caurumotajiem griestiem un krāšņo apgaismojumu; par tās neviendabīgajām sienām; par mākslas darbiem tajā. „Pieraksti par telpu” ir gan mūžam mainīga fotogrāfja, gan telpas paplašinājums, turpinot savstarpēji saistītās idejas, kas pa trauslo zirnekļa tīklu stiepjas šajā galerijā. Tajā pat laikā ir iespējama šī objekta formas maiņa, konteksta maiņa, attīstība un sarunas turpinājums. Tas varētu mainīt krāsu, nosaukumu. Patiesību sakot, tas varētu būt jau pavisam cits darbs, bet, iespējams, to pašu var attiecināt uz jebkuru no pārējiem mākslas darbiem šajā izstādē.

16


„Melnais kvadrāts..” man teica Katrīna Teivāne, KIM? informācijas koordinatore, izstādes atklāšanā liekot pārsteigumā apjaust, jā, tiešām, jau atkal melnais kvadrāts 32. Atcerējos teikumu Maļēviča sakarā, kas prātā iesēdies jau krietnu laiku, - tagad, kad pasaulē pēdējā glezna uzgleznota, mēs varam gleznot bez mazākajām rūpēm 33. Taisnību sakot, sākotnēji izstādē tika plānotas gleznas, 1x1m lielas, tomēr beigās par šo ieceri palika vien melna, refektējoša atmiņa, kas pārsteidzošā kārtā uzplaiksnīja svešā prātā. Iespējami iecerēto, bet nerealizēto gleznu nosaukumi: -

Vēsturiska atkāpe

-

Vakardienas S ziņojums šodienas S

-

Nezinis, Nebijis un Manjaubijis

-

Tristans & troksnis

-

Nāvinieks

-

Pieraksti un paraksti

-

Bez nosaukuma

-

Bez nosaukuma34

-

Ceļš nekad nebeidzas (tas tikai kļūst neizbraucams)

100 x 100 mm, a/e.

Kazimira Maļeviča glezna „Melnais kvadrāts” (1914/15) ir vien dažus kvadrātcentimetrus lielāka, 106.2 x 106.5 cm, tomēr pats melnais kvadrāts gleznā, protams, ir mazāks. 33 Heiser, Jörg. All of a Sudden: Things That Matter in Contemporary Art. Berlin: Sternberg Press, 2008. 102. lpp. 34 Domātas divas dažādas gleznas. 32

17


Personiskais līmenis Telpas labajā pusē atrodas nomaļāka siena, kas pēc nesenajām pārmaiņām nu atgādina tādu kā vientuļu salu jūrā, kuras agrāko nosaukumu visi pamazām aizmirst. Iespējams, nostrādāja aizmirstas atmiņas par pamatskolas sienu apgleznošanas pulciņu vai vizuāls refekss izstādes „galvenajām” sienām pretnostatīt „kaut ko”. Iespējams, uzplaiksnīja vēl aizmirstākas atmiņas par durvju stenderi, kur katru gadu dzimšanas dienā bija jānomēra un ar zilu lodīšu pildspalvu jāieskrāpē sava auguma atzīme. „Personiskais līmenis” veidots kā akrila „mazgājums” uz šīs sienas, izmantojot vienīgi to krāsas daudzumu, kas palicis pāri no darba „Bez ienaidniekiem” 35. Krāsa atjaukta ar lielu daudzumu ūdens, procesa vidū šo daudzumu vēl palielinot. Gleznojums radīts ar akvareļa otu, lielā ātrumā, cenšoties izvairīties no notecējumiem pār tā sākuma līniju (2.6. att.). Tas sākas nedaudz virs sienas vidus, par orientieri izmantojot līmeni, kas tā autoram šķiet pietiekami drošs, lai nenoslīktu, atrodoties jūrā. Šo līmeni pārkāpis esmu vienreiz, bet par laimi tuvumā peldošais brālēns laikus pamanīja draudošo nelaimi. Jāatzīstas, neprotu peldēt. Ūdeņainais krāsas klājums, kas no attāluma atgādina netīrus lietus mākoņus virs horizonta, tuvākā apskatē atklāj juceklīgus otas vilcienus, kuru galvenā funkcija bijusi pēc iespējas īsākā laikā noklāt pēc iespējas lielāku laukumu. „Personiskajam līmenim” ir arī kluss turpinājums aiz sienas esošajā tualetē, uz ko norāda vienīgi nelielā piebilde izstādes tekstā, ka šis darbs sastāv ne tikai no akrila mazgājuma, bet arī ūdens līmeņrāža, kuru līdz neseniem laikiem, kad pieejamāki kļuva modernāki līmeņrāži, plaši izmantoja būvniecībā. Tas atrodams labierīcībās, piestiprināts pie sienas, rādot to pašu līmeni (2.7. att.).

Iespējams, pie vainas mūziķa Metjū Herberta (Matthew Herbert) manifests „Personal Contract for the Composition of Music” (Personiskā mūzikas komponēšanas vienošanās, 2005), kurā mākslinieks sev uzstādījis vairākus noteikumus, kurus jāievēro radošā procesā, piemēram, neizmantot jau gatavas skaņas, kā arī automātiskus iestatījumus, būtībā – ļaut vaļu kļūdām un negadījumiem. Savulaik tā izlasīšana lielā mērā ietekmēja manu mūzikas radīšanas procesu, allaž meklējot personiskus ierobežojumus. 35

18


Pievilcība Dodoties pie pretējās sienas, atklājas no tāluma nepamanāms ploteris uz sienas, darbs „Pievilcība” (2.8. att.). Tas sastāv no sekojošas interneta saites: http://27.media.tumblr.com/tumblr_lky6jiVMQi1qc5800o1_500.jpg Tajā apslēptā fotogrāfja atklāj darba otru sastāvdaļu, spēcīgu neodīma magnētu sienas otrā pusē, kas izmēra ziņā atbilst plotera laukumam. Attiecīgi šis laukums uz sienas ir magnētisks – to var sajust, pietuvinot jebkādu metāla priekšmetu aptuveni 23 cm attālumā. Magnēts ir pietiekami spēcīgs, lai bojātu magnētiskos datu nesējus, piemēram, kasetes vai vecāku modeļu cietos diskus, savukārt interneta saite ir pietiekami gara un neparocīga, lai liktu atmest domu par tās pierakstīšanu. Magnēta fotogrāfjas interneta adrese atrodas sociālajā attēlu apmaiņas tīklā Tumblr36, kas salīdzinoši īsā laikā kļuvis par vērā ņemamu vizuālās informācijas straumi (darbojoties pēc līdzīga principa kā, piemēram, Twitter) – tajā katrs veido savu saturu, paralēli izvēloties lietotājus, kuru veidotajām attēlu plūsmām sekot. Šajā informācijas gūzmā kopā jaucas gan rūdīti mākslas profesionāļi, gan pusaudži, piedāvājot bieži lakoniski noformētas attēlu sērijas. Bilžu kombinēšana, sviežot kopā popkultūras gružus, vizuālu zīmju rotaļas, laikmetīgās mākslas darbu dokumentācijas, YouTube video un skaņas – tas viss sajaukts pēc katra personīgajiem ieskatiem, brīžiem (drīzāk formāli) atkārtojot dažādus laikmetīgās mākslas kodus, pretendējot uz utopisku, demokrātisku „māksla-visiem” socializēšanās vidi, kas tomēr , pēc dažu kritiķu domām, lielākoties izšķīdina atsevišķos attēlus un nianses rijīgā „modes kulšanas” straumē 37. Šeit vietā būtu vēl viena saite uz bildi, kas Tumblr vietnē izpelnījusies sevišķu popularitāti, kā ironisks skatījums, vērsts uz sevi vai drīzāk „viņiem” – visiem pārējiem: http://28.media.tumblr.com/tumblr_l8uqlvcoeT1qz8uqoo1_500.jpg38 Šo rindiņu autora vietne atrodama http://raidijums.tumblr.com Archey, Karen. „The Aestheticized Attention Economy: A Critical Mass of Egos.” Image Conscious Blog. 7.04.2011. Sk: http://blogs.artinfo.com/imageconscious/ 38 „Tu neesi dziļš. Tu neesi intelektuāls. Tu neesi mākslinieks. Tu neesi kritiķis. Tu neesi dzejnieks. Tev vienkārši ir interneta pieslēgums.” Autors un gads nezināmi. 36 37

19


Tā vienlaikus šķiet ērta platforma attēlu meklēšanai, atlasīšanai un savu pierakstu veidošanai (kā kodolīgāks, operatīvāks blogs) un biedējoša kolektīvas informācijas straumēšanas vīzija nākotnē. Neskatoties uz virtuālo pierakstu klejošanu un saglabāšanos, pāris gadu vecu gaidu un priekšnojautu atcerēšanās sagādā nopietnas grūtības. Šķiet, viss ir bijis pa rokai teju vienmēr, bet, mēģinot iztēloties informācijas tehnoloģiju situāciju kaut vai pirms pieciem gadiem, nākas saraukt pieri neticībā – tiešām man mājās nebija interneta un vienīgie sociālie tīkli tolaik bija draugiem.lv un myspace.com, no kuriem abi 2011. gadā nu jau kļuvuši par apsūnojušiem pagājības reliktiem? Atstājot šīs pārdomas izvērstākiem pētījumiem, jāizsaka novērojums, ka interneta mākslas sākotnējais rotaļīgums ar formu pakāpeniski sāk pāraugt kritiskā informācijas plūsmas izvērtēšanā. Tajā pat laikā nākamai paaudzei nemaz nenākas sevi mānīt, ka internets ir bijis vienmēr. Šī nelielā interneta saite uz sienas mazā mākslas galerijā ir vien neveikla un klusa atmiņa par paslēptu attēlu, kas iejucis virtuālā bilžu jūklī, kas visdrīzāk paslīdējis garām neviena nemanīts. Personiska piemiņas lieta par bezpersonīgu, rijīgu bezdibeni. Vienlaikus tas ir arī komentārs par klātbūtnes efektu. Atsaucoties uz izstādi pavadošo sarunu, ko minēju pašā sākumā, izstāde ir tāda pieredze, kas nav iespējama nekā citādāk, jo to veido gan darbi, gan to atrašanās telpā, attiecībā vienam pret otru, gan apgaismojums un grīda, gan trokšņi un veidi, kādā izstādi papildinoši teksti nonāk (vai nenonāk) pie skatītāja. Patiesībā visus šo pieredzi veidojošos elementus nemaz nav iespējams iedomāties, kur nu vēl uzskaitīt. Ikdienā lielākoties lietojot virtuālas vai drukātas pasaulē notiekošu mākslas notikumu dokumentācijas, šī atšķirība un pat priekšrocība šķiet īpaši būtiska, jo māksliniekam ļauj šo pieredzi veidot kā rūpīgi gatavotu nejaušību, savukārt skatītājam to piedzīvot. Protams, šī izstāde var būt tikai pāris fotogrāfjas no tās vai šis teksts, mans vai jūsu stāsts par to, nosaukums un laika posms, kādā tā norisinājusies. Iespējams, man nav tiesību apgalvot, ka pati izstāde ir svarīgākais elements šajā sarakstā. Interneta saite uz sienas tajā pastāv arī kā vārdos izteikta ideja. Interneta saite uz sienas var

20


novest pie augstāk aprakstītām pārdomām, bet, šķiet, daudz lielāka ir varbūtība, ka tā raisīs pavisam citu asociāciju un ideju kopumu.

Viena izdzēsta atmiņa Netālu no iepriekš aprakstītā darba atrodas „Viena izdzēsta atmiņa” – neliels, uz nagliņas pakarināts kasešu diktofons (2.9. att.). Tajā griežas īsa magnētiskās lentes cilpa, uz kuras sākotnēji tika ierakstīta īsa darba „I Feel Fine” dokumentācija, līdz to neatgriezeniski izdzēsa neodīma magnēts. Šis darbs vistiešāk iezīmē izstādes iekšējo attiecību tīklu (ziepju operu, ja gribat). „Viena izdzēsta atmiņa” ir koncerta bundzinieks, kas klusi un ritmiski šalc. Diktofons, kura sākotnējā funkcija bija sarunu, domu, notikumu skaņu dokumentēšana, nu kļuvis par pagātnes liecību un drīzāk iPod paaudzei interesantu, bet nefunkcionālu priekšmetu. Tajā iemontētais skaļrunis gan tika iecerēts kā lielisks palīgs brīžiem, kad pa rokai nav austiņas vai skaņas pastiprinātājs. Šī sērīgā liecība par relatīvi neseno pagātni nu kļuvusi par mehānisku, monotonu troksni telpā, glabājot pazudušas atmiņas par tepat netālu dzirdamo. Līdzīgi melnajam stiklam, tā vieta ir tieši „šeit”. Tam jāatspīd stiklā, tam jākonkurē ar oriģināla attālo sīkšanu, tam bezpalīdzīgi jākarājas netālu no sava drauda.

21


Telpas tonis Visbeidzot pēdējais izstādi veidojošais darbs nav redzams. Atklāti sakot, tas tikpat kā nav dzirdams. Tā nosaukuma atšifrējums meklējams kinoflmu skaņu montāžā, kur ierasts katrai ainai ierakstīt arī „telpas toni” – katras vietas specifsko klusumu, kuru pēcāk izmanto montāžas procesā, lai izvairītos no „biedējošām” klusuma vietām. Ja uzrakstu BEZ IENAIDNIEKIEM pieņemam par plakātu un paziņojumu, bet kluso sīkšanu ģitāras korpusā par slinko ģitāristu un kasešu atskaņotāju – par kluso bundzinieku, „Telpas tonis” ir šīs ēteriskās rokgrupas, kas klīst pa telpu kā rēgs bez dvēseles39, visuresošais solists. Tas sastāv no nepārtrauktas cilvēka balss rūkšanas 40, kas, līdzīgi kā atsevišķu minimālisma komponistu darbos raksturīgās garās, šķietami nebeidzamās notis41, vienmuļi un pakāpeniski atklāj vien sīkas nianses. Tomēr šī nepārtrauktā rūkšana ir pietiekami klusa, lai drīzāk veidotu viendabīgu un nemanāmu telpas fonu, līdzīgi kā to dara elektroniskās ierīces vai citi monotoni trokšņi 42. Tā visdrīzāk paslīdēs garām nemanīta, ja vien tam netiks kaut kā pievērsta uzmanība. Vienlaicīgi šis darbs ir arī kā kluss komentārs skaņas ienākšanai mākslā 43, kas nereti tiek uztverts kā paspilgtinošs efekts, neobligāts papildinājums vai – labākajā gadījumā – par „skaņu mākslas” dēvēts novirziens, vizuālās mākslas neredzamais, slimīgais brālēns. Allaž sašutuma un neizpratnes pavadītā Lielbritānijas Tērnera balva Tenaglia, Francesco. “Terre Thaemlitz.” Kaleidoscope blog! 14.03.2011. Sk: http://kaleidoscopeoffice.wordpress.com/2011/03/14/terre-thaemlitz-by-francesco-tenaglia/ 40 Tā dēvē arī vienu no death metal vokāla stiliem (no angļu val. vārda „growl”). Bez šīs vokāla tehnikas, kuras raksturojumi un paraugdemonstrējumi bagātīgi atrodami internetā, pastāv arī citas, piemēram, ņurdēšana („grunt”), kviekšana („squeel”). 41 Piemēram, Tonija Konrāda (Tony Conrad), Fila Nibloka (Phill Niblock) daiļradē. 42 Groševs, Kaspars. „Jaunā vienmuļība.” Studija Nr. 78 (2011): 84. lpp. 43 Lai gan, patiesību sakot, tā ienāca mākslā līdz ar Marselu Dišānu, kā arī itāļu futūristiem. 39

22


pagājušogad tika piešķirta māksliniecei Sjūzanai Filipsai (Susan Philipsz) par absolūti nevizuālu darbu (oriģinālā tas izpaudās kā tautas dziesmu ieraksti zem trijiem Glāzgovas tiltiem), izraisot ne mazums jautājumu par to, kādēļ tautas dziesmām pienāktos vizuālās mākslas balva. Tomēr, kā norāda britu mākslas kritiķis Džonatans Džouns, nopietna un moderna mūsdienu māksla ir brīva no piesiešanas konkrētiem mēdijiem vai stratēģijām44. Šajā gadījumā gan „Telpas tonis” ir tik minimāls un nemanāms, ka diez vai kalpos par ko vairāk, kā šī komentāra idejisko avotu. Tā klātbūtni telpā gribētos drīzāk salīdzināt ar neredzamo elektromagnētisko lauku. Telpā gan tas izkliedējas attiecībā pret skaļruņu novietojuma (šajā gadījumā aiz dubultajām galerijas sienām, stūrī, kuru iezīmē uzraksts BEZ IENAIDNIEKIEM), tas konkurē ar pārējo darbu trokšņiem, ar atvērto logu, ar apmeklētājiem un ēkas skaņu paleti, kas dzīvo savu dzīvi. „Telpas tonis” ir mana interpretācija par jauno klusumu, kas kopš industriālās revolūcijas kļuvis aizvien „skaļāks”, atstājot aizmirstībā iepriekšējo gadsimtu klusumu, vienlaikus atsaucoties uz „pētījumiem” par EVP45 ceļošanu elektromagnētiskajā laukā. Šis vienlaikus visneredzamākais un nedzirdamākais darbs man šķiet visbūtiskākais telpu veidojošais elements, jo ieperinās tās klusumā.

Jones, Jonathan. „Turner prize: Susan Philipsz may be a worthy winner, but don’t call her a sound artist.” Guardian. Jonathan Jones On Art Blog. 7.12.2010. Sk: http://www.guardian.co.uk/artanddesign/jonathanjonesblog 45 EVP – Electronic Voice Phenomenon. Viens no “aizsaules” balsu zīmīgākajiem dokumentētājiem ir latvietis Konstantīvs Raudive (1909 – 1974), kura ierakstos var saklausīt dīvainu un spocīgu balsu ielaušanos magnētisko lenšu ierakstos. Tika uzskatīts, ka tās var būt mirušo balsis vai citplanētiešu mēģinājumi sazināties. 44

23


TREŠĀ NODAĻA Mazliet atpakaļ Izklaidīgi šaudoties pa lapām, nākas skriet teju visos virzienos vienlaicīgi, lai uzdurtos nepateiktajam. Uzgrūstos plecam, pieklājīgi atvainotos, bet beigās aizmirstu pajautāt būtisko. Atrodoties tādā kā starptelpā starp virtuālām pastaigām un īstenības klupšanu un raustīšanos46, piezīmes kļuvušas par e-pastiem, bet zīmējumi un skices par dūmakainu gaisu. JPG attēli salipuši kopā, atstājot vien drēgnu pēcgaršu. Atrodoties krietnā attālumā no galvenajām maģistrālēm, mēģinot no lūpām nolasīt ziņojumus un nereti iztēlojoties niekus par kaut ko būtisku, var mēģināt nojaust nākamos soļus. Ka tie jau ir sperti, nākas konstatēt no zoļu nospiedumiem smiltīs. Īstenības pierakstīšana parasti beidzas ar gružu kaudzi, zem gultas atrastu gadu vecu cepumu un Ibumetīna lietošanu. Vienīgā atšķirība virtuālās īstenības pierakstīšanā – putekļi krājas vien uz taustiņa [~]. Tādēļ links uz sienas atgādina arī par šo darbu tapšanas apstākļiem – tie ir piesieti TE, bet aizstiepjas līdz TUR. Diez vai citādāk būtu iespējams. Gribētos cerēt, ka visi deviņi darbi ir balstīti uz patiesiem notikumiem, pat ja tie visi ir izdomāti.

46

Vistuvāk šo sajūtu raksturo mīļākā kompaktdiska klausīšanās, vienlaicīgi braucot ar mašīnu pa mežu.

24


Atbalss Mūsu prieki ir skumīgi Mūsu bēdas ir obligātas Kas ir sakāms - ir pateikts Kas nav pateikts - nav vajadzīgs47 Nejaušības gaida ik uz soļa, tomēr iekrišanai tajās vajadzīgs laiks. Pieņemot, ka „I/O. Bez ienaidniekiem” ir divu gadu firta ar nejaušībām, atmiņām, to nepareizas atcerēšanās un interpretācijas rezultāts, šis komentārs ir daudz intensīvāki pazudušā meklējumi. Vēlreiz jāatzīst, ka iespēju robežās radīts viens, samērā šaurs skatupunkts uz mākslas notikumu noteiktā telpā un laika posmā. Ja neskaita privilēģiju pa krekla caurumu ielūkoties darbu tapšanā, ideju mīcīšanā un mocīšanā un ekspozīcijas iekārtošanā. Katrs no iepriekš aprakstītajiem darbiem ir gan vienotas sistēmas sastāvdaļa, gan vismaz viena neprognozējama, mulsinoša vai biedējoša, vai gluži otrādi – mierinoša notikuma iespējams lietišķais pierādījums. Šī izstāde, atšķirībā no dažām iepriekšējām, visticamāk nekā būtiski nemainīs KIM? galerijas kopējo veidolu, jo par laimi uz sienas uzgleznotus mākslas darbus ir visai vieglai aizkrāsot. To varētu uzsvērt kā būtisku priekšrocību šāda tipa darbu radīšanā, it sevišķi, ja runājam par pierādījumiem. Tuvākajā nākotnē neplānoju iemācīties peldēt (3.1. att.). Var jau būt, ka šī prasme pēkšņi atradīsies, kā nejēdzīgi nozaudēta pierakstu lapa, līdzīgi tai, uz kuras bija pierakstīti daži teikumi par padošanos Pollokam. Šo darbu radīšanas gala stadijā es pieredzēju „gandrīz fzisku sajūsmu”, kādu gadās redzēt labas grupas koncertā vai lieliskā izstādē. Tā bija īslaicīga, liela kafjas daudzuma pastiprinātā (kā dārdoša ģitāra, aiz kuras slejas tumša pastiprinātāju siena), tomēr gandrīz fziska. Lai izvairītos no „britu zinātnieku pētījuma”, labprātīgi atzīšos, ka tā palika bez racionāla izskaidrojuma, iemeslu un likumsakarību izsekojuma, attiecīgi – iespējām ko līdzīgu apzināti atkārtot tuvākā vai tālākā nākotnē. 47

Fragments no Dzintara Soduma 1949. gadā sarakstīta dzejoļa

25


IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN AVOTI 1. Saruna starp Z. Onckuli, K. Teivāni, E. Dorofejevu, J. Taurenu, K. Groševu, R. Hofmani un D. Meļņikovu 2011. gada 11. aprīlī. Sarunas pieraksts publicēts KIM? izstāžu cikla ietvaros, kas norisinās no 2011. gada 14. maija līdz 19. jūnijam. 2. Bankovskis, Pēteris. „Lidosta „Rīga”. Barokālas atmiņas.” Studija Nr. 73 (2010): 49.-53. lpp. 3. Burjo, Nikolā. Attiecību estētika. No franču val. tulk. Ieva Lapinska. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2009: 144 lpp. 4. Eko, Umberto. Kā uzrakstīt diplomdarbu. No itāļu val. tulk. Dace Meiere. Milano: Bompiani, 1977: 319 lpp. 5. Groševs, Kaspars. „Jaunā vienmuļība.” Studija Nr. 78 (2011): 84.-85. lpp. 6. LeVits, Sols. Paragrāf par konceptuālo mākslu. Teikumi par konceptuālo mākslu. No angļu val. tulk. Jānis Taurens. Rīga: KIM?, 2010: 12 lpp. 7. Kruks, Sergejs. “Purvīša mesidžs.” Foto Kvartāls. 10.03.2011. Pieejams: http://fotokvartals.lv/2011/03/10/purvisa-mesidzs 8. Salmanis, Krišs. „Paliek idejas. Saruna ar mākslinieku Ģintaru Didžapetri.” Studija Nr. 74 (2010): 56. – 61. lpp. 9. Archey, Karen. „The Aestheticized Attention Economy: A Critical Mass of Egos.” Image Conscious Blog. 7.04.2011. Pieejams: http://blogs.artinfo.com/imageconscious/ 10. Ball, Hugo. „Karawane.” 14.07.1916. Pieejams: http://www.391.org/manifestos/19160714karawane.htm 11. Cabanne, Pierre. Dialogues With Marcel Duchamp. No franču val. tulk. Ron Padgett. London: Thames and Hudson, 1971: 136 lpp. 12. Heiser, Jörg. All of a Sudden: Things That Matter in Contemporary Art. Berlin: Sternberg Press, 2008: 301 lpp. 13. Herbert, Matthew. „Personal Contract for the Composition of Music.” 2005. Pieejams: http://www.matthewherbert.com/pccom.php

26


14. Holte, Michael Ned, Fiduccia Joanna. „These Memories Can’t Wait.” Kaleidoscope Issue 09. 2010/2011: 50.-55. lpp. 15. Jones, Jonathan. „Turner prize: Susan Philipsz may be a worthy winner, but don’t call her a sound artist.” Guardian. Jonathan Jones On Art Blog. 7.12.2010. Pieejams: http://www.guardian.co.uk/artanddesign/jonathanjonesblog 16. LaBelle, Brandon. „Untying the Tongue, the Promise of the Voice from Vibrespace to Public Space.” Immediacy and Non-Simultaneity: Utopia of Sound. Ed. Diedrich Diederichsen, Contanze Ruhm. Vienna: Schlebrügge Editor, 2010: 264 lpp. 17. Tenaglia, Francesco. “Terre Thaemlitz.” Kaleidoscope blog! 14.03.2011. Pieejams: http://kaleidoscopeoffice.wordpress.com/2011/03/14/terre-thaemlitz-by-francescotenaglia/ 18. Beatles For Sale. Atsauce 20.05.2011. Pieejams: http://www.beatlesinterviews.org/dba04sale.html

27


ATTĒLU PIELIKUMS

1.1. att. Izstādes plāns un pavadošais teksts. Atklāšanas kopija 28


2.1. att. Izstādes kopskats. Foto: Ansis Starks

2.2. att. „I/O,” skaņu instalācija, 3.5” apzeltīti stereo spraudņi. Foto: Ansis Starks

29


2.3. att. „Bez ienaidniekiem,” akrils uz sienas. Foto: Ansis Starks

2.4. att. „Divas liecības,” vitrīna, papīrs, krāsa, pelni. Foto: Ansis. Starks

30


2.5. att. „I Feel Fine,” skaņu instalācija, ģitāra, kontaktmikrofoni, CD atskaņotājs, austiņu pastiprinātāji, kartons. Foto: Ansis Starks

2.6. att. „Personiskais līmenis,” ūdens, akrils uz sienas. Foto: Ansis Starks 31


2.7. att. „Personiskais līmenis,” ūdens līmeņrādis. Foto: Ansis Starks

32


2.8. att. „Pievilcība,” ploteris uz sienas, neodīma magnēts. Foto: Ansis Starks

33


2.9. att. Izstādes kopskats. „Viena izdzēsta atmiņa,” diktofons. Foto: Ansis Starks

34


3.1. att. Autors netaisās mācīties peldēt. Foto: Kristīne Kursiša

35


I/O. Bez ienaidniekiem