rīkotā izstāde “Daba. Vide. Cilvēks. 2004” (Valsts Mākslas muzeja izstā žu zāle “Arsenāls”, 16.04.–16.05.2004.) un sastādītais rakstu krājums. Nākamais notikums šajā virknē – kuratores Elitas Ansones veidotā izstāde “Padomjzemes mitoloģija” (Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls”, 11.04.–07.09.2008.). Neilgi pirms izstādes “Un citi..” “Rīgas mākslas telpā” bija skatāma kuratores Ingas Šteimanes veidotā kvantitatīvi vērienīgā izstāde “Glezniecība Latvijā 1950.–1990. no Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas” (20.05.–15.08.2010.). Vienlaicīgi ar “Un citi..” Rīgā notika kuratores Ievas Zībārtes ļoti rūpīgi iekārtotā arhitektei Martai Staņai veltītā izstāde “Aiz priekškara” (laik metīgās mākslas centrs “kim?”, 05.11.–19.12.2010.). Zināmu kontekstu dizaina jomai, kam arī pieskaras izstādes “Un citi..” veidotāji, sniedza dizainera Ādolfa Irbītes simtgadei veltītā izstāde “Provokācija” (De koratīvās mākslas un dizaina muzejs, 11.11.–30.12.2010.). 21. gadsimta pirmajā desmitgadē klajā nākušas publikācijas, ku ras no dažādiem skatpunktiem, bet vienlīdz analītiski un argumentēti ielūkojas padomju kultūras mantojuma specifikā un tā izvērtēšanas problemātikā. Kā būtiskākais starptautiska mēroga ieguldījums Latvijas padomju laika mākslas izpratnes paplašināšanā jāizceļ amerikāņu mākslas vēsturnieka Marka Alena Švēdes darbs. Lai arī Švēdes viedoklim ne vienmēr iespējams piekrist, viņa publikācijas rakstu krāju mos “Stils un sociālisms. Modernitāte un materiālā kultūra pēckara Austrumeiropā”1 (2000), “Baltijas māksla. Cīņa par mākslinieciskās izteiksmes brīvību padomju varas laikā, 1945–1991”2 (2002) un “Viņ pus atmiņas. Padomju nonkonformistu fotogrāfija un ar foto saistīti mākslas darbi”3 (2004) ienesušas jaunas tendences arī vietējā mākslas teorijā, veicinot dažādās nozīmēs alternatīvu mākslas virzienu atzīšanu un apzināšanu. Savukārt no Latvijā iznākušiem izdevumiem jāmin Sergeja Kruka ““Par mūziku skaistu un melodisku!”. Padomju kultūras politika, 1932– 1964” (“Neputns”, 2008), Ingas Pērkones “Es varu tikai mīlēt... Sievietes tēls Latvijas filmās” (“Neputns”, 2008), arī Heinriha Stroda “PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940–1990” (“Jumava”, 2010). Uz aplūkoto jautājumu loku savā ziņā attiecas arī Andra Grūtupa grāmata “Obser vators. Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu” (“Atēna”, 2009). Sava loma šajā renesansē ir monogrāfijām par māksliniekiem, arhitektiem, fotogrāfiem, kuru radošā darbība realizējusies lielākoties padomju perioda ietvaros. Interesi par alternatīvo kultūru padomju apstākļos apliecināja grāmata “Nenocenzētie: alternatīvā kultūra Latvijā, XX gs. 60-tie un 70-tie gadi” (sast. E. Valpēters, “Latvijas Vēstnesis”, 2010). 4 Tai pašā laikā joprojām nav nekāda pamata pieņemt, ka padomju perioda materiāls būtu apzināts, strukturēts un analītiski aplūkots. Gluži otrādi, fragmentārās publikācijas un ekspozīcijas neveido pār skatāmu un saprotamu kopainu. Viedokļi un interpretācijas svārstās no “estētiskā cinisma” līdz solipsismam un mistifikācijai. Izstāde “Un citi..” pieteica mērķi parādīt tos “virzienus, meklējumus un māksliniekus”, kuri nav bijuši piederīgi pie līdz šim veidoto izstāžu saturiskā spektra. Kā katalogā raksta Anita Vanaga, “izstāde “Un citi” pārlūko 1960.–1984. gada periodu cerībā uztaustīt kādu vēl ne novērtētu parādību, kas palikusi ārpus modro acu uzmanības, vai vismaz cer atklāt zināmu lietu nepamanītas kopsakarības”5 . Oficiālie un citi Lai pateiktu, kas ir tie “citi”, skaidri jāzina, kuri ir tie pārējie. Vadoties pēc kataloga tekstiem, tas varētu būt “oficiālais mākslas kanons”6 vai “oficiālā reālisma mākslas konvencionālās formas dzīvotspēja”7, bet
via. Art Collection. Painting. Witnesses of an Age. The 1960s, 1970s and 1980s, must be mentioned. This was followed by a homage to the 20th anniversary of the 1984 show Nature. Environment. Man – the Nature. Environment. Man. 2004 (National Museum of Art, Arsenāls exhibition hall, 16 April–16 May 2004) exhibition and collection of writings compiled by curator Inese Baranovska. The next event in this series was the Mythology of Sovietland (Latvian National Museum of Art, Arsenāls ex hibition hall, 11 April–7 September 2008) exhibition created by curator Elita Ansone. A short time before the AND OTHERS exhibition, the quantitatively extensive exhibition Painting in Latvia 1950–1990 from the Art ists’ Union of Latvia Collection (20 May–15 August 2010) created by curator Inga Šteimane could be viewed at the Riga Art Space. At the same time as AND OTHERS, one could view in Riga curator Ieva Zībārte’s very meticulously created exhibition (Contemporary Art Centre kim?, 5 November–19 December 2010) dedicated to the architect Marta Staņa Behind the Curtain. A certain context for the field of design, which was also touched on by the creators of AND OTHERS, was provided by Provoca tion (Museum of Decorative Arts and Design, 11 November–30 December 2010), an exhibition dedicated to the centenary of designer Ādolfs Irbīte. In the first decade of the 21st century a number of significant publications were brought out which, from a variety of viewpoints but in an equally analytical and argumented manner, examined the specifics of the cultural heritage of the Soviet period and its problematical evaluation. The work by American art historian Mark Allen Svede must be noted as the most fundamental contribution at international level to the broadening of understanding of Latvian Soviet period art. Even though it’s not always possible to agree with Svede’s views, his articles in the collections of writings Style and Socialism. Modernity and Material Cul ture in Post-War Eastern Europe (2000)1, Art of the Baltics. The Struggle for Freedom of Artistic Expression under the Soviets, 1945–1991 (2002)2 and Beyond Memory. Soviet Nonconformist Photography and Photo-Re lated Works of Art (2004)3 have brought in new trends to local art theory, promoting the recognition and exploration of alternative (in all the various meanings of the word) art directions. Of the publications issued in Latvia, in turn, ‘Here’s to Music, Beautiful and Melodious: Soviet Cultural Policy, 1932–1964’ by Sergejs Kruks (Neputns, 2008), Inga Pērkone’s ‘To love is all I can do... the Image of Woman in Latvian Film’ (Neputns, 2008), as well as ‘USSR Political Censorship in Latvia 1940–1990’ by Heinrihs Strods (Jumava, 2010) should be mentioned. The book ‘Observer: About the Trial of Artist Jurģis Skul me’ by Andris Grūtups (Atēna, 2009) also refers in its own way to the group of issues in question. Monographs about artists, architects and photographers whose creative work was realised for the main part within the Soviet period also have a role in the renaisance. An interest in alternative culture under Soviet conditions was affirmed by the book ‘The Unclassifiables: Alternative Culture in Latvia, XX century. The 60s and 70s of the 20th Century’ (Compiled by E. Valpēters. Riga: Latvijas Vēst nesis, 2010)4. At the same time, there is still no basis to assume that the material from the Soviet period has been wholly investigated, structured and analytically examined. Quite the contrary, fragmentary publications and expositions do not provide a clear and understandable overview. Opinions and interpretations range from “aesthetic cynicism” to solipsism and mystification. The exhibition AND OTHERS expressed the goal of showing those “movements, explorations and artists” who had not yet featured in the 76 / 11
31