Ko čukst mašīna Saruna ar Polu Demarinisu
The Whispering Behind the Machine A conversation with Paul DeMarinis Izstāde “Ziņnesis” / Exhibition The Messenger 17.04.–06.06.2010. kim? RIXC galerija / kim? Gallery RIXC Linda Vēbere Mākslas kritiķe / Art Critic
Ko mēs īsti zinām par mūsdienu tehnoloģijām? Kādas cerības, sapņi un vēlmes slēpjas aiz mūsu saziņas kāres pārņemtās tehnokultūras? Šādus jautājumus bieži uzdod mākslinieks Pols Demariniss (Paul DeMarinis), kas, izmantojot vadus, baterijas un sadzīves tehniku, nodarbojas ar trokšņu radīšanu jau no četru gadu vecuma. Demariniss strādā radio un televīzijas jomā kopš 20. gs. 70. gadiem, un viņš tiek uzskatīts par agrīnās elektroniskās interaktīvās mākslas celmlauzi. Būdams viens no pirmajiem māksliniekiem, kas savos darbos sāka izmantot datoru, viņš ir aizrāvies arī ar novārtā atstāto pagātnes tehnoloģiju izcelšanu saulītē. Viņa darbos redzam, kā liesmu mēles pārvēršas par skaļruni, un dzirdam ūdens straumē ierakstītas skaņas, kas fiziskajām parādībām piešķir noslēpumainības pieskaņu. Demarinisa darbu idejas gan ne kad nav tikušas plaši popularizētas. Elektronisko mediju mākslinieks studējis kinomākslu kopā ar Polu Šaritsu (Paul Sharits) un elektronisko mūziku ar Robertu Ešliju (Robert Ashley) Modernās mūzikas centrā Milsa koledžā, vēlāk strādājis kopā ar Deividu Tjūdoru (David Tudor), kas tagad ir Stenforda Universitātes profesors Kalifornijā. Linda Vēbere: 1973. gadā jūs radījāt vienu no saviem pirmajiem darbiem – “Pigmejs Gamelans” (The Pygmy Gamelan), bet kā jūs kļuvāt par mākslinieku, kā tapa jūsu pirmie mākslas darbi? Pols Demariniss: Kad biju pusaudža gados, es nodarbojos ar mākslu visādās izpausmēs. Zīmēju, rakstīju stāstus. Koledžā studēju klasisko mūziku un kinomākslu, kas man kļuva par mākslinieciskās darbības pamatiem. Maģistrantūrā turpināju studijas, darbojoties elektronisko mediju jomā. Ap to laiku satiku dažus māksliniekus, kas bija strādājuši pie “9 vakariem” (9 Evenings). Tas bija Bell Telephone La boratories un vairāku mākslinieku – tādu kā Roberts Raušenbergs un Džons Keidžs – kopdarbs. Daži no šiem māksliniekiem, it īpaši Deivids Bērmens (David Behrman) un Deivids Tjūdors, iesaistījās dažādos manas maģistrantūras programmas projektos kā pasniedzēji. Visi viņi bija mākslinieki, mūziķi, bet viņi bija iemācījušies, kā izgatavot elek troniskās shēmas. No viņiem es guvu sākotnējo pārliecību par to, ka šādi strādāt ir iespējams. Medijs, ar ko biju darbojies, jau bija tehnoloģisks, bet es saistījos ar tehnoloģijām vēl tiešāk, iekļaujot tās radošajā pro cesā un neizmantojot tikai kā līdzekli mākslas darbu radīšanai. Tas deva brīvības sajūtu, jo es agrāk nebiju mācījies inženierzinātnes, bez tam man bija iespēja apgūt pamatus kopā ar šo mākslinieku pirmo paaudzi. L.V.: Vai datortehnoloģiju izmantošana mākslas darbu radī šanā deva jums vairāk jaunu iespēju?
What do we really know about modern technologies? What aspirations, dreams and desires lie behind our communication driven technoculture? This has been often asked by artist Paul DeMarinis, who has been making noises with wires, batteries and household appliances from the age of four. DeMarinis has been working in the field of electronic media since the 1970s and is regarded as a pioneer of early electronic, interactive art. Being one of the first artists to incorporate computers into his works, he is keen also to unearth abandoned tech nologies of the past. His works display fire turning into loudspeakers or sound being recorded in a stream of water, adding an air of magic to physical phenomena simply because the ideas revealed in DeMarinis’ works have never been marketed. The electronic media artist studied film with Paul Sharits and electronic music with Robert Ashley at the Center for Contemporary Music at Mills College, and later worked with David Tudor. Currently he is a Professor at Stanford University in California.
Linda Vēbere: In 1973 you created one of your first pieces, The Pygmy Gamelan, but what is your background as an artist, and how did you start making art? Pols Demarinis: As a teenager I did all different kinds of art. I did drawings and wrote stories. And at college I studied classical music and film-making, which was my grounding in art making. At graduate school I continued by doing electronic media. About that time I met some of the artists who had worked with 9 Evenings, which was a collaboration between Bell Telephone Laboratories and various artists such as Robert Rauschenberg and John Cage. Some of these artists, in particular David Behrman and David Tudor, came to my graduate school as artists-in-residence for various tutoring projects. They were all artists, musicians, but they had learned how to build electronic circuits. From them I got the first idea that you could do this. The media I was involved with was already technological, but I became more directly involved with the technology as part of the creative work, and not just as a tool for producing works. This was a very liberating thing, because I had never studied any engineering in school; also, I was able to learn from this first generation of pioneer artists the beginnings of these things. L.V.: Did the use of computer technology in art-making provide you with more new possibilities? P.D.: Not at that time, no. You have to understand that those tech nologies were really weak and they had to be programmed in machine 72 / 10
17