GRĀMATU APSKATS / BOOK REVIEWS
JAUNS SOLIS TRIMDAS MĀKSLAS DOKUMENTĒŠANĀ A STEP FORWARD IN THE DOCUMENTATION OF ÉMIGRÉ ART Stella Pelše Mākslas zinātniece / Art Historian
Australian Latvian Artists = Austrālijas latviešu mākslinieki: A Collection of Works by Latvian Artists in Australia. Ed. by Dagnija Greste, Biruta Clark et al. Sydney: ALMA, 2008. 256 p.: ill.
94
69 / 09
Interese par trimdas kultūru kā zināmu aizliegto augli un nacionālo vērtību rezervātu acīmredzami pieder pagātnei – politiski diktētās nošķirtības laikmeta beigām, kad abu tautas daļu pievilkšanās spēku noteica atmodas diktētā loģika. Apzinoties trimdas kā vienota kopuma pieaugošo dezintegrāciju gan politisko šķēršļu izzušanas, gan jaukto laulību dēļ, Austrālijas latviešu mākslinieku apvienība (ALMA) turpina apkopot informāciju par Austrālijā iece ļojušajiem vai dzimušajiem latviešu māksliniekiem. Šobrīd latviskā izcelsme gan ir tikai viens komponents plūstoši mainīgo identitāšu kaleidoskopā, kā uzsvērts “skatā no malas” – ievada esejā “Vietai nav nozīmes”, kurā Rekss Batlers (Rex Butler) no Kvīnslendas Universitātes norāda, ka visi centieni uzrakstīt austrāliešu mākslas vēsturi, jaun radei piedēvējot “nacionālu” raksturu, vairs neatbilst šodie nas situācijai. Akcentēts tieši “neaustrāliešu” pienesums, uzsverot, ka “māksla vienmēr atrodas pārņemšanas un pielāgošanās procesā, tā ka nav jēgas uzskatīt to par piederošu kādai atsevišķai vietai” (12. lpp.). Proti, pozitīvi vērtējama sastādītāju norobežošanās gan no specifiski “austrālisku”, gan arī “latvisku” komponentu meklējumiem, vien norā dītas mākslinieku “saiknes ar pasauli visdažādākajos iespējamajos veidos” (13. lpp.). Laika ienestās korekcijas mākslas interpretācijā sevišķi izceļas salīdzinājumā ar Mārtiņa Gaujas ievadu 1979. gadā izdotajai strukturāli visai līdzī gajai grāmatai1 – tajā vēl apspēlētas Borisa Vipera, Jāņa Siliņa un Jāņa Dombrovska opusos rodamās starpkaru perioda tēzes par latvisko stilu: kaut arī to “grūti noteikt”, tomēr piesaukts gan bagāts kolorīts, gan lirisks roman tisms, gan stilizācija un simboliska vīzija.2 Jaunā izdevuma pamattekstu, līdzīgi kā pirmajā versijā, veido katram māksliniekam veltīts atvērums, ko aizpilda enciklopēdiskiem šķirkļiem tuvi teksti latviešu un angļu valodā ar vienu vai vairākām ilustrācijām. Māksli nieku skaits ir liels (103), lai arī dažādu apstākļu dēļ nav uzskatāms par pilnīgu (ix lpp.). Aptverti visu paaudžu visos vizuālās mākslas veidos (glezniecībā, grafikā, tēlniecībā, fotogrāfijā, lietišķajā mākslā) strādājošie, līdz ar to dažādības spektrs ir iespaidīgs – vienā grāmatā satiekas, piemēram, Erna Ķikure-Dzelme (1906–2003), kas jau 1932. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcu un Austrālijā pazīstama arī kā rakstniece, un studente Elise Henry-Viesis (dz. 1989), kas tikko guvusi pirmo ievērību mākslas pasaulē ar savām tekstila kolāžām. Līdzās slaveniem vārdiem (Imants Tillers, Reinis Zusters u. c.) iepazīstam arī personāžus, kuru veikums drīzāk iederētos naivās mākslas vai pašdarbības kategorijā (Ingrīda Ķauķis-Rehbaum, Viktorija Niedoliņa u. c.). Izdevuma redkolēģija (Dagnija Greste, Biruta Clark, Ojārs Greste, Peter Legzdins, Kristina Granstrom-Lucis, Dzidra Mitchell, Ieva Wilson, Vaira Zemīts) nav meklējuši šaurākus atlases kritērijus – izdevums “ir kā atskaite, kas dokumentē kopienas pienesumu Austrālijai un tās mākslas vēsturei” (ix lpp.). Atšķirībā no 1979. gada izde vuma bez biogrāfiskajiem datiem katras personālijas apskatu papildina arī neliela pasāža ar paša mākslinieka izteikumiem – atmiņu, radošo impulsu, savas jaunrades jēgas un mērķu ieskicējums (aizsaulē aizgājušo mākslinieku šķirkļus komentē līdzgaitnieki vai arī izmantoti fragmenti no agrāk publicētā). Visbeidzot, grāmatu noslēdz virkne nelielu rakstiņu, no kuriem vispersoniskākais trimdas situācijas tvērums lasāms Jāņa Baloža esejā “Rakstnieka valoda”: “Es tikai ne sen biju atklājis, ka neesmu latvietis, un nu es vairs nebiju arī austrālietis. (..) Dažreiz es domāju, ka esmu pārņēmis
An interest in émigré culture as a kind of forbidden fruit and a storehouse of national values belongs to the past – to the end of the era of politically dictated separation, when the power of attraction between both parts of the nation was determined by the logic of restored independence. Aware of the ongoing disintegration of the com munity of the diaspora due to the disappearance of political barriers, as well as mixed marriages, the Union of Australian Latvian Artists (ALMA) has been continuing its work of documenting Latvian artists who emigrated to, or were born in Australia. Currently, Latvian origins are just one component in a kaleidoscope of changing ident ities, as is emphasised in the introductory essay ‘Place is Meaningless’, in which Rex Butler from the University of Queensland points out that all attempts to write Australian art history assigning “national character” to newly-created art is no longer relevant to the situation today. Accenting the contribution of “non-Australians”, he stresses that “art is always in the process of adoption and adaptation, so that it does not make sense to see it as belonging to any particular place” (p. 10). Thus, the compilers’ avoidance of seeking out specifically “Australian” or “Latvian” components, instead pointing to the artists’ “who connect with the world in all sorts of different ways” (p. 11), can be viewed positively. The corrective effects on art interpretation by the passing of time are particularly noticeable when compared with the introduction by Mārtiņš Gauja, in a structurally very similar book from 1979.1 This earlier work still brings into play the theses put forward during the interwar period by Boris Vipers, Jānis Siliņš and Jānis Dombrovskis about a Latvian style which, though admittedly “hard to define”, was still de scribed as richly colourful, lyrically romantic and a vision of stylization and symbolism .2 As in the first version, the main body of the new book features a double-page spread for each artist with encyclopaedia-like informative texts in English and Lat vian, and one or more illustrations. The number of artists covered is large (103), although for various reasons this cannot be considered to be a complete list (p. ix). All generations working in all the spheres of visual arts (painting, graphics, sculpture, photography, applied arts or crafts) are covered, and the resulting diversity is impres sive. This single book therefore embraces both Erna Ķikure-Dzelme (1906–2003), who graduated from the Latvian Academy of Art Graphics Master Class in 1932 and in Australia was also known as a writer, and student Elise Henry-Viesis (born 1989), who has just gained critical recognition in the art world with her textile collages. Along side famous names (Imants Tillers, Reinis Zusters and others) we are also introduced to personalities whose achievements are perhaps closer to naïve art or the category of amateur (Ingrīda Ķauķis-Rehbaum, Viktorija Niedoliņa and others). The book’s editorial board (Dagnija Greste, Biruta Clark, Ojārs Greste, Peter Legzdins, Kristina Granstrom-Lucis, Dzidra Mitchell, Ieva Wilson and Vaira Zemīts) has not chosen to follow narrow selection criteria. Instead, the book is “as if a resume, documenting the community’s contribution to Australia and its art history” (p. ix). In contrast to the 1979 book, the biographical information on each artist is accompanied by a small ex cerpt in the artist’s own words – their memories, creative impulses and an outline of the meaning and aims of their creative work (the sections on deceased artists contain comments by their contemporaries, or fragments from