V.Z.: Mīļākais mākslinieks? Pašreiz mans mīļākais mākslinieks ir Laiems Giliks, jo viņu neviens nevar ciest. Nacionālās olimpiādes kontekstā viņa identitātes jautājums ir ļoti šarmants. Viņa grāmata jau pāris nedēļu atrodas uz mana naktsgaldiņa, un visiem tas iedveš rie bumu. Venēcijas biennālē man ļoti patika arī Apvienoto Arābu Emirātu paviljons. Tā bija ļoti analītiska prezentācija, kas, bez šaubām, balstās pilnīgi citā vizuālās mākslas tradīcijā. Biennāles laikā apmeklēju arī Pegijas Gugenheimas muzeju, kur apskatīju Roberta Raušenberga kolāžu izstādi. Jā, man tā patika. Tā man lika aizdomāties par māksli nieka spējām. Tobrīd es tikko biju beigusi filmas “Šanhaja” filmēšanu un jutos ļoti nogurusi un pārsātinājusies, tāpēc izjutu vajadzību pēc vienkāršām lietām. “Studija”: Kā tu kopumā vērtē šīgada Venēcijas biennāli? V.Z.: Es to vairs nevērtēju un necenšos tajā saskatīt jaunus māk slas attīstības virzienus. Vienmēr sev atgādinu, ka Venēcijas biennāles tradīcijas pamatā ir svinības par godu Itālijas karaļa un karalienes laulībai. Biennāle ir vasaras intelektuālais atrakciju parks. Es necenšos apskatīties visu, meklēju tikai to, kas mani patiešām interesē. Biennālē daudz augstāk vērtēju tās sniegtās mazās baudas, nevis lielo pārskatu par mākslas ainu. Man patika, ka šīgada biennālē nebija tikai lieli mākslinieki, bet arī jauni vārdi, ko es nezināju. “Studija”: Vai tev ir autoritātes? V.Z.: Jā, to ir daudz, bet es cenšos nepieļaut, ka kāds uz mani atstāj pārāk lielu ietekmi. Jaunībā mani aizrāva Jozefs Boiss, līdz es sapratu, ka viņš man patīk pārāk stipri un ka iemīlēties šajā romantiskajā kon ceptuālismā ir pārāk viegli. Es sāku meklēt mazas aizraušanās, nevis vienu figūru, par kura dzīvi un darbiem zinātu visu un kas mani galu galā nosmacētu. Mani iedvesmo Deivids Linčs un joprojām ļoti patīk Luīze Buržuā. Man patīk arī Endija Vorhola zīmējumi, ko parakstīja viņa māte, – viņai bija ļoti skaists rokraksts. “Studija”: Vai skaistā jēdziens šodien ir svarīgs? VZ: Tas ir vecmodīgs jēdziens, bet kas par to? Joprojām pastāv ļoti daudzas skaistas lietas. Laikmetīgā māksla vairāk pievēršas ideju pasaulei, bet tam brīdim, kad skaistais izrauj tevi no tavas ierastās dzīves, ir ļoti liela nozīme. Nesen noskatījos Larsa fon Trīra “Antikris tu” – tā ir ļoti spēcīga un savā veidā arī ļoti skaista filma. “Studija”: Kā tu vērtē vienprātības trūkumu par laikmetīgo mākslu, tās definīciju, kritērijiem? V.Z.: Vienprātības trūkums – tas ir lieliski! Notiek ideju cīņa. Tā ir laikmetīgās mākslas atšķirība no, piemēram, viduslaiku mākslas. No vienas puses, mums ir jāiesaistās šajā cīņā par nozīmēm. No otras puses, jautājumi uz kādu laiku varbūt ir jāatliek, jo mēs ne vienmēr mākam tos pareizi formulēt un jautāšana sanāk aplama. “Studija”: Latvijā un Lietuvā apzīmējums “konceptuālā māk sla” ir ļoti populārs. Saskaņā ar to mākslas darba pamatā jābūt kādai ļoti dziļai domai. V.Z.: Ne Latvijā, ne Lietuvā nekad nav bijis īsta modernisma. Paš reiz mēs gribam kompensēt savu provinciālo mākslas vēsturi. Patiesībā daudzi mākslinieki Lietuvā ir ļoti garlaicīgi, viņi nepasaka neko jaunu – pat tad, ja tos nosauc par konceptuāliem. Reizēm tas vairāk atgādina sociālo aktīvismu. Ja mākslas darbs mani apžilbina, man nav svarīgi, kāds tas ir – personisks, stratēģisks, konceptuāls vai formāls. Man liekas, ka Lietuvā ļoti maz lasa Rietumu autorus – Smitsonu, Dišānu, Košutu – un tāpēc ir daudz atdarinājumu. “Studija”: Šogad Viļņas triennālē tu piedalies ar jaunu darbu. V.Z.: Jā, esmu uzņēmusi filmu “Šanhaja” par jauno Viļņas darījumu
Studija: Do you have any authorities you look up to? V.Z.: Yes, many of them, but I try to avoid the situation where someone has too much influence on me. In my youth I was passionate about Joseph Beuys, until I realised that I liked him too much and that it’s too easy to fall in love with this romantic conceptualism. I started searching for small infatuations, rather than a single figure whose life and work I knew everything about and who would smother me in the end. I’m inspired by David Lynch and I still love Louise Bourgeois. I like Andy Warhol’s drawings which were signed by his mother – she had lovely handwriting. Studija: Is the concept of beauty important today? VZ: It’s an old fashioned concept, but so what? There are still very many beautiful things. Contemporary art pays more attention to the world of ideas, but that moment when beauty lifts you out of the mundane is still very important. I recently watched Lars von Trier’s ‘Antichrist’ – it’s a very powerful and, in its own way, beautiful film. Studija: What do you think about the lack of consensus about contemporary art, its definition and criteria? V.Z.: The lack of consensus is great! There’s a battle of ideas. It’s what makes contemporary art different from, say, medieval art. On the one hand, we must get involved in this battle over meanings. On the other hand, perhaps the questions should be postponed for a while, because we cannot always formulate them correctly and the ques tioning becomes skewed. Studija: The description “conceptual art” is very popular in Lat via and Lithuania. It means that behind a work of art there must be some very deep meaning. V.Z.: There has never been real modernism in Latvia or Lithuania. At present we are trying to compensate for our provincial art history. To be honest, many artists in Lithuania are terribly boring because they have nothing new to say, even if you label them as conceptual. At times it’s more reminiscent of social activism. If a work of art bedazzles me, I don’t care what it is – personal, strategic, conceptual or formal. It seems to me that in Lithuania people don’t read Western authors much – Robert Smithson, Marcel Duchamp, Joseph Koshut – and so there is a lot of imitation. Studija: You have a new work in this year’s Vilnius Triennale. V.Z.: Yes, I’ve made a film called ‘Shanghai’ about the new business district of Vilnius on the Neris River embankment, which borders a [rundown] district of wooden houses with high unemployment and other social problems. The collision of these two worlds provided great script material: new and old, rich and poor, capitalists and outsiders. It turned out that it is cheaper to make a film in New York. Maybe I shouldn’t have said that? But it does look like the action takes place in Vilnius. Yes, this is proof that anything can look like anything else. I find the Lithuanian documentary film tradition tiring. I want fiction! I want to create my own truth. The film has two versions: one for the premiere, and the second in “soap opera” format, which will be screened at the Contemporary Art Centre. Studija: Where are your works better received – in Lithuania, London or America? V.Z.: For the moment my works aren’t accepted anywhere, be cause I’ve decided to wait and procrastinate. In this sense I am less a traditional artist, and more of a conceptual or strategic artist. I am neither a young nor a well-off artist. I’m more of a researcher. I have a private practice embracing many spheres of culture, and there is no 69 / 09
77