dažādas formas. Auditorija ir kļuvusi daudz plašāka. J.J.: Performances elementus izrādēs izmanto gan aktieri, gan dejotāji. Kur ir robeža starp performanci un teātri? M.A.: Noteikt šo robežu ir vienkārši. Performance ir realitāte, tajā nav tēlošanas. Mākslinieks rāda savas patiesās izjūtas, un visi in strumenti, ko viņš izmanto šajā procesā, ir īsti. Ja esat performances mākslinieks, kurš ņem pistoli un spēlē “krievu ruleti”, jūs var nogalināt. Ja esat aktieris teātrī, kurš ņem pistoli un spēlē “krievu ruleti”, jūs varat būt mākslīgi nogalināts – tikai uz skatuves, bet jūs paliksiet dzīvs. Jūtat atšķirību? Performancē viss ir pa īstam. J.J.: Jūsu performances bija ļoti ekstremālas un dzīvei bīstamas – gan fiziski, gan mentāli. Kā tas ietekmēja jūsu maņas un jūtas? Vai esat kļuvusi stiprāka vai vājāka? Varbūt esat pārcilvēciska? M.A.: Es noteikti neesmu pārcilvēciska! Es nespēju pārveidot ka rotes par šķidru masu un pārvietot objektus ar acu skatienu. Taču esmu kļuvusi ļoti jūtīga pret enerģiju un publiku – tās ir brīnišķīgas sajūtas. Performances brīdī kaut kas atveras – dzīvē tas tik bieži nenotiek –, es sasniedzu citu prāta stāvokli. Tā ir ļoti dvēseliska pieredze, katru reizi mani pārņem absolūta mīlestība pret skatītājiem. Visi, kas performan ces laikā atrodas tuvu man, to arī jūt, tāpēc manas vēlīnās performan ces ir ārkārtīgi emocionālas. Publika nāk un raud kopā ar mani, šajās performancēs notiek kaut kas mistisks. Es vienmēr uztraucos, vai spēšu sasniegt šo stāvokli. Pirms performances sākuma allaž esmu panikā, esmu uztraukusies, nervozēju, bet brīdī, kad performance sākas, visas bailes pazūd – ir tikai mierpilns brīdis. Ļoti harismātisks mirklis. J.J.: Jūs izskatāties fantastiski. Kā uzturat sevi tik labā formā? Vai performancei ir atjauninošs spēks? M.A.: Novembrī man apritēs 63 gadi. Man māksla ir kā attīrīša nās. Mana dzīve kļuvusi tik strauja, tāpēc performances kļūst arvien ilgstošākas. Kad es ienāku performances laika telpā, viss pārējais man vairs neeksistē. Performancē es dzīvoju pilnībā. Protams, ir sva rīgi uzturēt ķermeņi labā formā, jo ķermenis ir kā automašīna, kas jā mazgā, jāpapildina ar eļļu, jākontrolē, vai pietiek benzīna, vai riepas ir piepumpētas. To visu pieprasa arī mūsu ķermenis, pret ko mūsu kultūrā mēs izturamies tik noniecinoši. Cilvēki dzer, lieto narkotikas. Es to nekad neesmu darījusi – visu spēku esmu veltījusi mākslai. Es dzīvoju vecmodīgi. Nekad nelietoju alkoholu – man tas vienkārši nepatīk. Es nesmēķēju, nelietoju narkotikas, nedzeru kafiju. Es vingroju, man ir treneris, kas pie manis nāk trīs reizes nedēļā. Es uzturu sevi formā, lai fiziski varētu izturēt performances. Taču fiziski es spēju būt tik vesela, kā vēlos, bet, ja man nav mentālā spēka, tad izdarīt to, ko es da ru, nav iespējams. Jaunībā es nespētu radīt tādas peformances, kādas radu tagad. Man nebija tāda mentālā spēka, kāds šīm performancēm nepieciešams. Tas ir dīvaini – šķiet, gadi nāk un jums ir mazāk spēka, tomēr jūs varat būt kaut vai atlēts un tik un tā nespēsiet izdarīt zinā mas lietas, ja jums mentāli nav striktas disciplīnas. To vajag audzināt un ģenerēt, tas ir iespējams tikai ar laiku un pieredzi. Šajā dzīves posmā esmu mentāli spēcīgāka nekā jebkad agrāk. J.J.: Kopš 70. gadu sākuma jūsu performances kļuvušas par klasiku, tām ir veltītas grāmatas un pētījumi. Tie ir drosmīgi, radikāli un izaicinoši darbi – jauniem māksliniekiem pārspēt jūs ir gandrīz neiespējami. Kas jūs pašu var pārsteigt citu autoru darbos? M.A.: Vai redzējāt manu grāmatu Student Body? Tā ir lielāka nekā jebkāds cits izdevums, kas veltīts maniem darbiem. Tā ir grāmata par
now is much larger. J.J.: Both actors and dancers are using a lot of performance art elements in their stage work. Where is the line between per formance and theatre? M.A.: It’s very simple to distinguish. Performance deals with re ality, there’s no acting. A performance artist is showing his true feelings, and all the instruments he is using during this process are real. If you take a pistol and play Russian roulette as a performance artist, you could be killed. If you take a pistol and play Russian roulette as a theatre actor, you could be killed, but it will be a fake killing on stage, you will stay alive. Do you see the difference? The performance is about reality. J.J.: Your performances were extreme and dangerous – both physically and mentally. How has it all affected your senses and feelings? Have you become stronger or weaker? Maybe you are superhuman now? M.A.: I’m definitely not a superhuman being! I cannot turn spoons into pulp, and I cannot move objects with my eyes. I’ve become in credibly receptive to the energy and the public, those are incredible feelings. There’s something that opens during the performance; this doesn’t happen so often in life. The moment I perform, I step into another state of mind. It’s a highly spiritual experience of unconditional love for the public which takes over me every time I perform. Everyone who is coming close to me during the performance starts feeling it. That’s why the experience in my late performances is extremely emotional. The public comes and cries with me for some reason, there’s something very mysterious happening in these performances. I’m always afraid whet her I can reach that kind of state, if I’m able to get there. I’m always in panic before each performance, I’m in a state of anxiety, I’m nervous, but the moment the performance starts, it all disappears. There’s just an enormous peaceful moment. A very charismatic moment. J.J.: You look great. How do you keep fit? Does performance have a rejuvenating force? M.A.: I turned 63 in November. For me art is purification. My life is getting so fast, that’s why my performances become longer and longer. When I step into the time of the performance, everything else ceases to exist. I live in the performance fully. It’s very important to maintain good physical form for your body. Your physical body is like your own car. You have to clean it, you have to put oil in it, you have to know if there’s enough gasoline, if there’s enough air in the tyres. The same thing is with the body. In our culture we deny our bodies so much. People are drinking, taking drugs. I don’t do any of this, I put all my effort into art. In life I’m very old-fashioned. I’ve never had a drink in my life, because I just don’t like it. I don’t smoke, I don’t use drugs, I don’t drink coffee. I exercise, I have a trainer who comes three times a week. I keep fit, so that I can be physically able to endure these pieces. I can be fit as much as I want, but if I don’t have mental strength, it’s impossible to do what I’m doing. When I was younger, I could never do the performances that I’m doing now, because I didn’t have the mental strength it requires and that I have now. It seems so strange – you’re getting older and you can say you have less strength, but you can be an athlete and still you won’t be able to do certain things, if mentally you don’t have this incredible discipline. So you have to generate that, and it comes with time and experience. At this point of my life I’m mentally more fit than I have ever been. J.J.: The performances you’ve been doing since the 1970s have become the classics of contemporary art. Those were brave, radical
69 / 09
73