Izdevums "Procesā" by Megija Jurevica

Procesā

2020 janvāris–jūnijs

mantojums

Dizaina straumē Dārta Dīriņa Sarunā ar Mintautu Kārli Lāci

potenciāls

Pārkāpt pāri pareizībām Megija Jurevica Intervijā ar Evu Abduļinu

Apšaubīt pastāvošos standartus Megija Jurevica, Dārta Dīriņa Intervijā ar Moniku Grūzīti

saslēgšanās

Viedoklis toreiz un tagad Megija Jurevica, Dārta Dīriņa Viedoklis no Artūra Analta, Jeļenas Solovjovas, Evelīnas Ozolas, Jāņa Godiņa, Aigara Mamja Ārkārtas situācijas risinājumu sprints Dārta Dīriņa Atskats Dizains kā stratēģijas rīks Sadarbībā ar Fold Evelīna Ozola Intervijā ar Ditu Danosu

informēšana

Klausīties dizainu Megija Jurevica

Atskats Sadarbībā ar Fold

Par izdevumu Megija Jurevica

↑

Lai patīkama lasīšana, Megija Sintija Jurevica

Cerams, ka šī nav pirmā un pēdējā reize, kad varēšu dalīties ar šāda veida saturu. Vēl vairāk cerot, ka nākamreiz tas būs daudz plašākā mērogā. Vienīgais, ko es jau sākumā zināju – ka liels paldies man būs jāsaka cilvēkiem, kuri piekrita dalīties ar saviem stāstiem, viedokļiem un darba resursiem, kā arī tiem, kuri nežēloja savu kritiku. Un galu galā, šāds rezultāts nebūtu sasniegts bez gana lielas neatlaidības, lai pie vienām druvīm klauvētu aptuveni reizes piecas.

redaktora sleja

Kad dzima ideja par izdevumu, man nebija ne jausmas, kur tas aizvedīs un ko tas prasīs. Šis izdevums nav mērāms tikai dažos rakstos, kas ir tapuši un nonākuši šeit, bet daudz vairāk sarunās, e–pastos un zvanos, kas noveda tieši pie šāda formāta un tēmām. Mans mērķis bija atrast kaut ko, ar ko vēlēšos dalīties un parādīt citiem, kaut ko, kas varētu šķist interesants arī jums. Šķirstot šo gala rezultātu, pārņem prieks. Prieks par jaunatklātām personībām, par jau zinājamām, kuras var parādīt no cita skatpunkta, un viedokļiem, kuros vērts klausīties.

mantojums

1973– 1975

1967– 1973

↑

1931

mantojums

1984

1988

â&#x2020;&#x2018;

Dizaina straumē

mantojums

↑

Mintauts Kārlis Lācis (1931) ir viena no tām mītiskajām personām, par kurām šodienas interneta resursos atrodamā informācija ir ļoti skopa. Daudzi nezina, ka tieši viņš ir dizaina autors ikoniskajām rūpnīcas “Straume” kafijas dzirnaviņām, kuras joprojām atrodas daudzu latviešu mājās. Mintauta vārds parādās 1984. gadā apgāda “Liesma” izdotajā grāmatā “Latvijas dizains” – viņš bijis gan viens no izdevuma idejas autoriem, gan sastādītājs, gan tās mākslinieks. Šī grāmata bija izejas punkts tālākai izpētei par daudziem nezināmā Mintauta nozīmīgo veikumu Latvijas dizaina ainā.

Dārta Dīriņa Intervijā ar Mintautu Kārli Lāci Foto no pritvātā arhīva

dizaina straumē

Ar Mintautu tiekamies viņa mājās pie medus kūkas un melnās tējas tasēm ar citronu. Sēžam viņa istabā, viscaur izlīmētā ar kartēm, kas saglabājušās no viņa tālākajiem velobraucieniem, kas kopš deviņdesmitajiem gadiem ir viņa iecienītākais hobijs. Lai gan viņš pats apgalvo, ka no dizaina ir “izkāpis kā no vecām biksēm”, viņš labprāt mums izrāda kādā kastītē rūpīgi glabātas skices, fotogrāfijas un miniatūru, aptuveni A7 izmēra portfolio, kurā apkopojis savus veiksmīgākos dizaina veikumus. “Vajadzētu reiz piesēsties un visu sašķirot,” Mintauts domīgi noteic. Mintauts radošās dzīves gaitas uzsācis Kuldīgas Daiļamatniecības vidusskolas keramikas nodaļā (1947– 1951), vēlāk iesākto turpinājis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (1954–1956). Fotouzņēmumos vērojam dažus keramikas darbus, bet viņš atzīst – ar keramiku kopš lietišķajiem vairs nav sanācis darboties. Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā (1962–1967) Mintauts iestājies pedagoģijas novirzienā, tomēr jau drīz ticis pārvilināts uz rūpnieciskās mākslas nodaļu, kuras vadītājs tolaik bija Tālivaldis Gaumigs, ar kuru Mintauts bijis pazīstams no skolas laikiem.

Pēc akadēmijas absolvēšanas dizainers uzreiz sāka strādāt rūpnīcā “Straume” par mākslinieku– konstruktoru. “Straumei” Mintauts veidojis dizainu ne tikai atsevišķiem sadzīves elektronikas produktiem un to iepakojumiem – kā kabatas lukturītim, kafijas vārītājam, elektriskajai gāzes aizdedzei u.c., bet arī logotipam, kā arī izstrādājis kopējo stilu un reklāmas materiālus – to, ko šodien saucam par grafisko identitāti. No virtuves Mintauts atnes mums parādīt baltas kafijas dzirnaviņas, uz kurām mazliet nobružāts mirdz zeltains “Straumes” logo: “Tas ir vienīgais, kas man pašam palicis no toreiz radītā. Ir jau gan tādā pussabrukušā stāvoklī, bet tās joprojām tiek izmantotas.” 1973. gadā, kad mainījās “Straumes” vadība, Mintauts no rūpnīcas aizgāja strādāt uz kombinātu “Māksla”, kurā kļuva par māksliniecisko vadītāju. Vēlāk turpat strādājis arī par galveno mākslinieku, ar domubiedriem organizējis dažādus pasākumus, seminārus, ārzemju braucienus. Tas viss veidoja aizmetņus, lai 1988. gadā kopā ar Gunāru Glūdiņu, Jāni Ancīti, Herbertu Dubinu, Tālivaldi Gaumigu, Maiju Kajaku un citiem radītu Latvijas Dizaineru savienību, kurā Mintauts Lācis kļuva par Dizaina fonda valdes priekšsēdētāju. Tās statūtos tika rakstīts: “Latvijas Dizaineru savienība (LDS) ir sabiedriska un radoša profesionālu dizaineru organizācija, kurā tie brīvprātīgi apvienojušies, lai kopīgi rūpētos par savu profesionālo izaugsmi un radošo spēju izkopšanu, sekmētu dizainera profesijas prestiža pieaugumu un vērtīgākās pieredzes apgūšanu.” Pēc desmit gadiem Mintauts kādā no LDS katalogiem ir izteicies, ka “no nelielas dibinātāju grupas Latvijas Dizaineru savienība ir izveidojusies par respektējamu radošo dizaineru organizāciju”. Mintauta radīto logo savienība izmanto joprojām.

↑

Grāmata “Latvijas dizains” tapusi laikā, kad vārds “dizains” sabiedrībai vēl bijis gana svešs, lai neteiktu – pavisam nezināms. “Tolaik skaidri jutām, ka ir sabriedis materiāls, lai taptu šāda apkopojoša grāmata,” viņš stāsta. Tajā publicētas viņa laikabiedru – Herberta Dubina, Edītes Pogas, Zigurda Konstanta, Eleonoras Rumjancevas, Oļģerta Ostenberga, Velgas Opules, Jāņa Borga, Imanta Eglīša, Tālivalža Gaumiga – esejas par tā laika rūpniecisko, interjera, lietišķās grafikas un tekstila dizainu, kā arī no dažādām pusēm aptverta dizaina problemātika. Ar šodienas acīm skatoties, tas šķiet ļoti

â&#x2020;&#x2018; 6

mantojums

dizaina straumē

drosmīgs projekts, kurš līdz pat 2018. gadā izdotajai “Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju” 1 paliek kā teju vienīgā grāmatas veidā atstātā liecība par Latvijā radīta dizaina vēsturi. Mintauts ir rūpīgi dokumentējis savus nozīmīgākos dizaina veikumus. Kopš aiziešanas no “Straumes”, viņš pievērsies tikai grafikas dizainam, pārsvarā veidojot logotipus. Viņa skiču mape atklāj daļu procesa aizkulišu – pamatā katram darbam bijušas aptuveni trīs skices, no kurām veiksmīgākā vēlāk realizēta rūpīgā rasējumā ar pamatīgu konstrukciju un konkrētu mērogu. Šķiet neiedomājami, ka mūsdienās kāds dizainers ko līdzīgu spētu paveikt bez datora palīdzības. Mintauta darbi rāda arī teicamas pašmācībā gūtas zināšanas par burtiem un to konstruēšanu, pielāgojot dizainu saturiskajam vēstījumam. “Ja asni, tad asni, dzeloņdrātis droši vien būtu zīmējis citādi,” viņš nosmej. Mākslinieks stāsta, ka tolaik viņš piedalījies visos izsludinātajos dizaina konkursos, lai nodrošinātu “gan darbu, gan slavu, gan godu”. Mintauts kā skrundenieks veidojis savas dzimtās pilsētas ģerboni. Tā centrā ir zobens, kas krusto grafiski attēlotu Ventas upi, virs kuras paceļas tilts. Skicēs vērojam dizaina un koncepcijas attīstību, dažādus variantus tilta attēlojumam. Tiesa, stājoties spēkā novadu reformai, bez autora ziņas ir mainīts ģerboņa vizuālais veidols – upe ir izņemta, izmainot laukumu proporcijas, arī zobena spals un tā veidols ir koriģēti. “Es jau teicu: kā tā var – bez manas ziņas? Bet tad atmetu ar roku, lai jau paliek,” skaidro dizainers. Mintauts darbojies arī ar Kuldīgas vizuālo identitāti – viņš veidojis dizainu ielu plāksnītēm (1978) un autobusa maršrutu shēmu (1979), tomēr līdz šodienai arī tas viss jau ticis nomainīts.

Lai gan mākslinieks atzīst, ka par mūsdienu dizainu viņš neinteresējas nemaz, visu mūžu praktizētās spējas nekur nav zudušas – zinātāji ik pa laikam tomēr pierunājot Mintautu uzzīmēt pa kādam logotipam. Nesenākais tapis viņa kaimiņam, kurš izgatavo makšķerēšanas pludiņus. Mintauts mums rāda gan skici, kas ar veiklu roku uzšņāpta uz nelielas dzeltenas līmlapiņas, gan vizītkarti un zīmuli, uz kura tas uzdrukāts. Stāstot par šo veikumu, Mintauts piebilst: “Bet šis gan ir pēdējais! Vairāk nekam klāt neķeršos.”

Pāris gadus (1987 un 1988) Mintauts veidojis logo jeb, kā viņš pats saka, emblēmas Rīgas velomaratoniem. Ap to laiku sākusies arī viņa kaislīgā interese par velobraukšanu, kas pēc oficiālās radošās karjeras noslēguma 1992. gadā krietnu laika periodu aizņēma visu viņa ikdienu. Viņš patiesi aizrautīgi stāsta par garajiem braucieniem, kas pievarēti kādu laiku atpakaļ – krustu šķērsu uz velosipēda izbraukāta ne tikai Latvija, bet aizsniegti arī tālāki galamērķi, piemēram, 2012. gadā Mintauts ar domubiedriem apbraucis apkārt Gotlandes salai.

Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju / Just on Time. Design Stories about Latvia (2018). sast. Inese Baranovska, Kristīne Budže. Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

↑

Grāmata izdota Latvijas simtgades ietvaros, aptverot deviņu autoru pētnieciskos rakstus un intervijas ar aculieciniekiem par Latvijas dizaina attīstību simt gadu šķērsgriezumā. Rakstu krājums tapis kā papildinājums izstādei ar tādu pašu nosaukumu Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 2018. gadā.

â&#x2020;&#x2018; 8

mantojums

dizaina straumÄ&#x201C;

â&#x2020;&#x2018;

mantojums

↑

Mini–Moto. Dizaineri: G. Glūdiņš, V. Kleinbergs, V. Pogainis.

dizaina straumē

Universālais elektriskais urbis. Dizainers: T. Gornostajevs.

Tranzistori. Dizaineri: Ā. Irbīte, I. Robežnieks, T. Dreimanis. Kompozīcija: S. Mirzojana

↑

Visi foto: Trešā dizaina izstāde, 1971. gads, Rīga. S. Malkova

mantojums

↑

Izstāde nezināma

dizaina straumē

Pateicoties šai sarunai ar Mintautu, daļa viņa darbu, foto un skiču no privātā arhīva tika nodoti Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja arhīvam, kurā līdz šim bija tikai viena fotogrāfija un kafijas dzirnaviņas.

�

↑ 14

potenciāls

↑

Pārkāpt pāri pareizībām

potenciāls

↑

Eva Abduļina pirms nepilna gada atgriezās no Nīderlandes, kur savas zināšanas papildinājusi TypeMedia maģistra programmā Hāgas Karaliskajā Mākslas akadēmijā (KABK). Šobrīd Eva ir atgriezusies dizaina studijā “Overpriced”, kur nodod savas jauniegūtās zināšanas kolēģiem un paralēli attīsta arī savu pirmo burtveidolu.

Megija Jurevica Intervijā ar Evu Abduļinu Foto: Jana Klendere

pārkāpt pāri pareizībām

Kā tavā dzīvē ienāca burtu dizains?

Anglijā mācījos grafikas dizainu. Tagad atskatoties, saprotu, ka, tiklīdz es kaut ko izmācos, man tēmā gribas iedziļināties vēl vairāk. Šķiet, ar burtiem bija tāpat. Tipografika ir tāds loģisks turpinājums grafikas dizainam. Dabiski sanāca, ka bakalaura darbu taisīju par burtveidolu. Man jau toreiz bija doma, ka Latvijā neviens tos netaisa, bet idejas attīstību ietekmēja arī tas, ka man gribējās mājās un tādēļ pēdējo projektu universitātē vēlējos uztaisīt par kaut ko latvisku. Burtveidols bija balstīts koka arhitektūrā, mēģināju līmēt kopā formas. Pēc bakalaura iegūšanas devos uz Vasaras tipografikas skolu (Typography Summer School) Londonā. Tolaik gan tas bija vairāk neapzināti – gāju šo ceļu, daudz nedomājot par to, vai man patīk burti.

Nesen atgriezies no studijām Nīderlandē un esi otrā latviete, kas mācījusies šajā TypeMedia maģistra programmā, bet pirmā, kas zināšanas pārved uz Latviju. Kāds ir vērtīgākais ieguvums?

Visvairāk novērtēju padziļinātas praktiskās un tehniskās zināšanas. Tur ļoti detalizēti māca paša burta vēsturi, kaligrāfiju un to, cik ļoti sīki jāpēta burtu uzbūve. Pēc tam svarīgi saprast, ko šīs zināšanas nozīmē grafikas dizainam. Tur, šķiet, esmu vēl procesā. Uz darbiem – vai tas būtu plakāts, iepakojums vai izkārtne – tagad skatos daudz citādāk, pamanu vairāk nianšu un man rodas sajūta par to, kas tajos iederas. Piemēram, tagad ļoti daudz strādāju ar izkārtnēm un tieši zināšanas par to kā veidojās burts, ļauj saprast kas uz konkrētās ēkas iederētos. Mēs “Overpriced” studijā cenšamies izsist mūsdienu Latvijas dizaina problēmu, proti, cenšanos atdarināt Rietumus. Tagad, atbraucot ar šo pieredzi, es saprotu, ka man ir nepieciešamie rīki, lai, eksperimentējot ar burtiem, varētu radīt ko latvisku.

Kādas bija studiju gada lielākās grūtības? Vai kaut kas lika salauzt sevi?

Grūtības radīja zināšanu trūkums. Lielākā daļa studiju biedru gadu bija vai nu mācījušies kaligrāfiju, vai jau bija profesionāli kaligrāfi, vai iepriekš strādājuši burtu dizaina studijās, dažiem tas pat nebija pirmais tipografikas maģistrs. Es sāku diezgan vieglprātīgi . Bakalaura studiju trešajā gadā izdomāju: “Lai iet, taisīšu burtus!” Tāpat arī izdomāju: “Nu labi, braukšu mācīties par burtiem maģistrantūrā!”. Uzsākot mācības, attapos, ka bez pietiekamām zināšanām nevar zināt arī īstos jautājumus, ko uzdot. Nīderlandē mūs nebaroja kā ar karotīti – ja tu neuzdod jautājumu, neviens neko nestāsta. Ja tu nezini pareizo jautājumu, ko uzdot, tu esi ieberzies.

Studijas jābeidz, izstrādājot savu projektu, kur radies arī šajā izdevumā izmantotais burtveidols “Austra”. Vai vari pastāstīt sīkāk kā dzima ideja par “Austru”?

“Austra” piedzima, ietekmējoties no tā, kas mums ir – Anša Cīruļa un visiem pārējiem burtu māksliniekiem. Skatījos uz to visu un mēģināju apjaust, kas ir kopīgais Sākumā, strādājot pie virsrakstu burtveidola, iebraucu auzās, jo katru burtveidolu ir ietekmējusi vēsture – padomju vara, cariskā Krievija, trīsdesmitie gadi – tādēļ vienā katliņā visu nevar salikt. Sapratu, ka ir jātaisa kaut kas tik pat neveikls kā Cīrulim un tā laika avīžu virsrakstiem, tikai lielākam teksta daudzumam, jo mums līdz šim nekas tāds nav bijis. “Cīrulis” ir līdz šim izkoptākais piemērs, bet tekstam to lietot nevar.

↑

potenciāls

Līdz šim latviešu dizaineri, kas pievērsušies burtveidolu radīšanai, ir vairāk palikuši pie virsrakstu burtveidoliem, bet tu esi bijusi gana drosmīga, varbūt pat jāsaka – traka, lai radītu tekstu burtveidolu. Kādi ir lielākie izaicinājumi un kādas nianses ir jāņem vērā?

Šķiet, daudzas no trakajām un foršajām idejām ir jānogalina. Tagad jau esmu pieradusi pie burtu kopuma, kas sākumā jāuzskicē, lai saprastu, kā darbosies un izskatīsies pārējie, bet pašā sākumā ir tendence izskaistināt un ielikt visu dvēselīti “A” vai “N” burtā. Bet tad, kad ir burtu ģimene, kurai ir jāstrādā tikai un vienīgi tā, lai cilvēks to var izlasīt, nākas visas detaļas un drosmīgās vietas griezt, lai rastu kompromisu par labu lasāmībai. Tā kā man nebija nekādas pieredzes ar tekstu burtveidolu veidošanu, tad galvenā atziņa bija – nevajag baidīties būt drosmīgai. Ja šķiet, ka burtam ir jābūt platākam, tad jāuztaisa to divreiz platāku vai, ja ir sajūta, ka vajag vairāk baltās vietas kādā burtā, ir jāliek divtik daudz. Virsrakstu burtveidolos var būt kas smalks, skaists un lūstošs, bet teksta burtveidols ir vairāk kā tāds darba zirgs. “Austrai” vēl ir ilgs ceļš priekšā, līdz to būs perfekti lasīt.

Vai Nīderlandes skolas pasniedzējiem bija kas jauns, ar ko viņi iepazinās šķietami latviskajā burtveidolā?

Manuprāt, konkrēta viedokļa par latvisko nebija. Mums pašiem arī ir grūti nodefinēt latvisko, jo nav gadiem ilgas tipografikas vēstures, kuru mēs izkoptu, kā tas ir pašiem nīderlandiešiem. Man šķiet, ka beigās viņi saprata ģeometriskās detaļas un neveiklību, uz ko es eju. Tur ar komentāriem baigi nebārstās.

“Austra” ir sākusi savu dzīvi ne tikai šeit, bet jau brīdi ir novērojama arī kāda “Overpriced” klienta logos. Emocijas to redzot noteikti bija, tāpēc tagad jāprasa – un kā?

Ir jocīgi, redzu tikai un vienīgi to, kādas detaļas vajadzētu pielabot. Vēl daudz darba ir priekšā, lai varētu mierīgi uz to skatīties, nesatraucoties par to, ka varētu kas salūzt. Tomēr patīkami, ka gada laikā esmu spējusi nonākt no “es neko nemāku” līdz “ā, forši!”. Padarīta darba sajūta ir.

Gandrīz kā stāsts par Rīgu, kas nekad nebūs gatava.

Dažreiz burtveidolus publicē pēc astoņu gadu darba, bet man nav tik daudz pacietības, turklāt par burtveidoliem mēdz teikt, ka labāk ir laist tos vaļā.

Vai ir plānots vēlāk nodot šo burtveidolu arī plašākam lietotāju pulkam?

Jā, ir tāda mājaslapa “Future Fonts”, kurā burtu dizaineri piedāvā lietošanai savus burtveidolus, kas vēl ir procesā. Tur var iegādāties burtveidolu un vēlāk, kad iznāk atjaunotais variants, samaksājot papildus piecus dolārus, var iegūt jaunāko versiju. Šī platforma pieder atsaucīgiem dizaineriem, kas palīdz izkopt savus burtveidolus, daloties ar saviem ieteikumiem, ir arī laba atvērta vieta atsauksmēm. Bija saruna, ka varbūt pašiem jātaisa burtu dizaina studija un jārada platforma arī šeit, bet pēc studijām TypeMedia secināju, ka ir vērtīgi palikt cilvēku lokā, ar kuriem esi mācījies un strādājis, jo tipogrāfijas kvalitātes prasības tur ir ļoti augstas. Teorētiski jau var arī šeit uztaisīt burtu dizaina studiju, bet man gribētos, lai kvalitāte stāv vienā līmenī, tādēļ šķiet, ka mums pagaidām jāpaliek pie “Future Fonts”.

Pēc iegūtajām zināšanām droši vien parādās pavisam cits profesionālais kretīnisms – cik viegli ir tagad iet pa Rīgas ielām un redzēt tās klasiskās burtu šausmas?

Tās šausmas sāku arvien vairāk novērtēt. Liekas forši un īpatnēji. Nesen bija kāds raksts par tipogrāfu, kurš par šiem burtiem šausminājās, bet man šķiet, ka tādai augstprātībai ir jākāpj pāri, jāmācās kļūdas izmantot arī savos darbos, jo tas atdzīvina. Protams, skolā iemāca ļoti pareizu veidu kā strādāt, bet tas ir garlaicīgi. Mēs ar kolēģi tikko vienam projektam taisījām izteikti neveiklus un sašvīkātus burtus. Viņa nāk pie manis, es tikai saku, kur vēl jāpielabo, un vēl, un vēl. Kad beidzot sākām šos burtus izmantot materiālos, Aigars (Mamis) prasa: “Ko jūs izdarījāt? Ļoti labi lasās! Pat, ja teksts ir nenormāli neveikls un drosmīgs, tam ir pazudusi tā nepareizība.” Šis ir labs piemērs, kur varbūt ir jākāpj pāri pareizībām.

↑

Iepazīsties ar “Austru” un citiem TypeMedia 2019. gada darbiem, apmeklējot: 2019.typemedia.org

pārkāpt pāri pareizībām

�

Fragmenti no Evas procesa grāmatas

↑ 20

reklāma

fold

â&#x2020;&#x2018;

fold.lv

Apšaubīt pastāvošos standartus

potenciāls

↑

Monika Grūzīte ir eksperimentālās platformas “NXS World” un grafiskās dizaina studijas “Goys&Birls” līdzdibinātāja. Šobrīd pasniedz Dizaina izpētes kursu (Design Research) ArtEZ Grafikas Dizaina nodaļā Ārnemā, kur kādreiz pati studējusi. Nīderlandē dzīvo un strādā jau aptuveni desmit gadus. Pirms tam, kā arī īslaicīgi pa vidu, Monika ir strādājusi arī Latvijā, sadarbojoties ar Laikmetīgās Mākslas Centru un strādājusi ar Kirilu Kirasirovu pie dažiem publikācijas projektiem.

Megija Jurevica Intervijā ar Moniku Grūzīti

apšaubīt pastāvošos standartus

Tavs darba stils ir diezgan ekspresīvs. Tā bijis vienmēr, vai tas notika ar laiku, mainoties videi un mazliet sevi salaužot un atbrīvojot?

Manuprāt, mums kā dizaineriem vajadzētu apšaubīt pastāvošos standartus – vai tie vēl ir aktuāli sabiedrībā, kādā pašlaik dzīvojam. Tas attiecas arī uz vizuāliem standartiem. Mani interesē caur dizainu reflektēt tagadni, sabiedrībā notiekošo, būvēt nākotnes scenārijus un raisīt diskusijas. Tas dabiski veidojas vizuāli ekspresīvi. Jāatzīst, ka mani arī vienkārši saista vizuāli spēcīgs dizains.

Vai eksperimentēt var apzināti iemācīties, vai tas vairāk atkarīgs no rakstura un mentalitātes?

Var apgūt daudzas un dažādas metodes, kā eksperimentēt. Vajadzīga tikai zinātkāre, ticība un atvērtība procesam, spēja veltītam tam laiku.

Vai tu mēdz iedvesmoties no citu darba, nevis no apkārtējās vides? Nav sanācis kādreiz par daudz ko pārņemt no iedvesmas avota, tādā veidā radot ko pārāk līdzīgu?

Man ir svarīgi darbos ielikt savu redzējumu un viedokli, gan saturiski, gan vizuāli. Es pārāk neraizējos par oriģinalitāti, jo ietekme no citiem vienmēr kaut kādā mērā pastāv, apzināti vai neapzināti. Kas man ir svarīgi – pārveidot šo iedvesmas avotu pa savam, iespaidoties, bet tālāk radīt ar savu redzējumu.

Kāds ir tavs process? Kura darba procesa daļa tev ir vissvarīgākā?

Process ļoti atkarīgs no projekta, strādāju gan pie drukas darbiem, gan kustīgā attēla, bet principā izpētes procesu un dizaina radīšanu es veicu paralēli vai pamīšus, jo izpēte dod idejas dizainam, un dizainēšana rada jaunus jautājumus, ko pētīt.

Kāda ir šādu eksperimentu veidošanas cena? Proti, iespēja tikt nesaprastam vai risks, ka darbs būs jāpārstrādā u.tml.

Klienti un sadarbības partneri, kas pie manis vai mūsu kolektīva nāk, parasti to dara tieši šīs eksperimentālās pieejas dēļ. Man ir svarīga savstarpējā uzticēšanās, kopīgas vīzijas radīšana un diskusijas procesa gaitā. Ja šajā daļā esam uz viena viļņa, tad arī par rezultātu ir prieks abām pusēm. Protams, kaut kāds risks pastāv vienmēr.

Vairāk attēlu apmeklējot : nxs.world

Self–initiated – paša iniciēts. No angļu val.

↑

↑ 24

potenciāls

apšaubīt pastāvošos standartus

↑

potenciāls

Studija kurā strādā, nodarbojas ne tikai ar pasūtījuma, bet arī self–initiated1 darbiem. Kādu vērtību tu kā dizainere redzi tieši šajos paša iniciētajos darbos? Kādēļ jums kā studijai tas ir svarīgi un vērtīgi? Un kā jūs nonācāt pie vēlmes radīt šādus darbus?

Dizains mani interesē kā rīks, ar kura palīdzību runāt par citām man interesējošām tēmām. Šobrīd lielāko sava laika daļu esmu veltījusi tieši NXS, kas šobrīd funkcionē kā pilnīgi neatkarīga platforma no dizaina studijas. Tā man dod laiku un iespēju pētīt sev interesējošās tēmas par digitālo tehnoloģiju emocionālo ietekmi un cilvēku savstarpējām attiecībām, un vienmēr mainīgo sevis un apkārtējās vides uztveri. NXS World projektu saturu veido plašs autoru skaits no dažādām sfērām - mākslinieki, neirozinātnieki, dzejnieki, zinātniskās fantastikas autori u.c.

Vai tev ir bijusi vēlme ko līdzīgu darīt Latvijā? Kas ir tas, kas tevi attur visvairāk?

Es pa laikam sadarbojos arī ar cilvēkiem no Latvijas. Bet, tā kā pirms laika studēju un šobrīd dzīvoju Nīderlandē, šeit man ir izveidojies spēcīgākāks profesionālais un sociālais tīkls nekā Latvijā, tad nu arī galvenokārt strādāju šeit. Es sevi vairāk uztveru kā nomadu un ceļotāju, kā piederīgu vienai konkrētai valstij. Kādreiz mani bija lielāka vēlme atgriezties un kaut ko mainīt Latvijā, šobrīd jūtos nedaudz atsvešinājusies. Varbūt kādreiz.

Kas ir visatšķirīgākais dizaina vidē, ko esi novērojusi, strādājot Amsterdamā?

Amsterdamā ir ļoti daudz pasūtījuma darbu kultūras jomā, un, lai arī ar gadiem mazinās, joprojām ir pieejams liels atbalsts no fondiem, lai radītu eksperimentālus kultūrnozīmīgus projektus. Līdz ar to, ir diezgan dzīvīga dizaina scēna, domu apmaiņa un liels stimuls un atbalsts virzīties uz priekšu. Arī auditorija ir ļoti pieradusi redzēt dažāda veida dizaina pieejas, kas ļauj tik daudz neraizēties – “vai sapratīs ?”, drīzāk – “vai būs pārsteigti?”.

Kā tev šķiet – vai tu radītu dizainu citādi, ja dzīvotu Latvijā? Kā tu vērtētu Latvijā radīto grafikas dizainu pēdējā desmitgadē?

Jā, vide noteikti ietekmē to, kā uztveru pasauli un kā radu. Taču, arī dzīvojot Amsterdamā, mani joprojām kaut kādā mērā ietekmē filmas un grāmatas, poltitika, ainavas un atmosfēra, kurā uzaugu. Vērtēt Latvijā radīto grafikas dizainu pēdējā desmitgadē es neņemšos, jo tam sistemātiski nesekoju līdzi, bet ir gadījies šo to interesantu redzēt.

Ar ko grafikas dizainers atšķiras no politiķa? Vai dizainera un valsts ierēdņa lomas un atbildības ir pielīdzināmas viena otrai?

↑

Viss dizains ir politisks. Tas vai nu pakļaujas vai maina status quo. Vizuālā komunikācija nav neitrāla. Kā dizaineriem mums ir jāapzinās, no kādas pozīcijas, ideoloģijas, kultūras un kādā kontekstā mēs radām. Taču, atšķirībā no politiķiem, dizaineriem ir citi rīki, līdz ar to aizsniedami citi uztveres un sajūtu līmeņi, ar kuriem sasniegt auditoriju. Kā arī galvenais mērķis ir raisīt diskusijas, ne pārliecināt, citādi tā jau būtu propaganda.

apšaubīt pastāvošos standartus

The Architecture of Together and Apart (2018). sast. Matīss Groskaufmanis, Evelīna Ozola. Rīga: Fold. Grāmata izdota kā papildinājums Latvijas paviljonam Venēcijas biennāles 16. starptautiskajā arhitektūras izstādē. Tās saturu veido dažādiem daudzdzīvokļu namu aspektiem veltītas nozares profesionāļu veidotas esejas, fotosērijas un ilustrācijas. Izdevuma dizaina autori ir grafikas dizaina studija «Goys & Birls», kuri veidojuši arī Latvijas paviljona vizuālo identitāti.

�

↑ 28

saslēgšanās

↑

Viedoklis toreiz un tagad

saslēgšanās

↑

2006. gadā žurnālā “Dizaina studija” Ilze Martinsone apkopoja četru nozares ekspertu viedokļus par dizaina jēdzienu un tā stāvokli Latvijas kontekstā. Jautājumi tika uzdoti arhitektūras uz dizaina biroja Royal Design Generation dibinātājam un dizaineram Marekam Birzniekam, toreizējā Latvijas Kultūras fonda Valdes priekšsēdētājam un kultūrkritiķim Pēterim Bankovskim, mākslas kritiķim, kuratoram, dizaineram un pasniedzējam Jānim Borgam un Ilzei Pētersonei, kas tolaik bija Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas keramikas programmas vadītāja. Šodien šos pašus jautājumus uzdevām citiem dažādu dizaina virzienu pārstāvjiem, kas guvuši atzinību savā sfērā, un meklējām viedokļu saskares punktus un atšķirības.

Megija Jurevica Ar viedokli dalās: Artūrs Analts, Jeļena Solovjova, Evelīna Ozola, Jānis Godiņš, Aigars Mamis

Mareks Birznieks pauda uzskatu, ka “dizains ir process un domāšanas veids”, kuru pieņemot, tas kļūst par dzīvesveidu. Viņaprāt, dizaina jēdziens ir kļuvis daudznozīmīgs, un tam būtu nepieciešama smalkāka klasifikācija, līdzīgi kā medicīnā varam izdalīt ķirurgu traumatologu vai ķirurgu ortpēdu. Dizainers izcēla dizainu kā “racionāli izveidotu sistēmu” un trenētu prātu kā rīku, ar kura palīdzību to aptvert.

viedoklis toreiz un tagad

Toreiz Dizaina Studija 2006

Birznieks atzīmēja, ka, viņaprāt, grāmatniecība un krēslu dizains ir “divas pilnībā iesalušas sfēras”, paužot kritiku tam, ka 600 gadu laikā, kopš radīta pirmā iespiedtehnika, nav mainījies grāmatas formāts un “informācijas tehnoloģiju laikmetā mums nav jauna veida, kā uztvert informāciju”. Arī krēslu dizainā esot vajadzīgi jauni risinājumi, tā izmantojot 21. gadsimta tehnoloģiju potenciālu. Noslēgumā dizainers secināja, ka “ražotājam un patērētājam ir jārada atkarība no dizaina”, attīstot sabiedrības domāšanu dizaina kategorijās. Pēteris Bankovskis par dizaina jēdzienu kopumā bija negatīvi noskaņots, uzsverot paša vārda izcelsmi, kas nav latviska, turklāt lielākā sabiedrības daļa to uztverot kropļotā veidā. Viņaprāt, šo vārdu primāri var saistīt ar “evil design” jeb “ļaunu ieceri vai nodomu”, kas materializējas priekšmetu dievišķošanā vai fetišismā. Bankovskis atzina, ka Latvijas dizaina situācijā galvenā problēma ilgu laiku bijusi “mākslinieku saiknes trūkums ar ražošanu”. Viņš ironiski izteicās, ka Latvijas apstākļos dizains ir mitoloģiska parādība, kas galvenokārt rada nevajadzīgus atkritumus un krāmus, nedomājot par produktu ilgtspēju un kvalitāti, kā arī veicina “bezjēdzīgu” nozaru, kā zīmolvedības un logotipu dizainēšanas, veidošanos. Kā piemēru kultūrkritiķis minēja slaveno Filipa Starka citrusaugļu suluspiedi, ko atzina par “apgrūtinošu un nevajadzīgu” priekšmetu. Dizains kā apsveicama parādība esot vienīgi “neomītiskajā pasaules skatījumā”.

Skaidrojot dizaina jēdzienu, Inese Pētersone citēja latviešu valodas skaidrojošo vārdnīcu: “dizains ir rūpnieciski ražotu priekšmetu mākslinieciska konstruēšana”, papildinot ar piebildi, ka tomēr tas nav tikai viena noteikta darbība, bet gan “īpašību, pazīmju un darbību kopums”. Pētersone nepiekrīt viedoklim “jebkas, kas radīts, ir dizains”, uzsverot zināmu kritēriju nepieciešamību, kas, viņasprāt, būtu “informācijas bagāža un zināšanas, stila izjūta, formas un funkcijas izpratne, teorija un prakse un varbūt spēja atteikties no visa liekā”. Kā izglītības nozares pārstāve Pētersone izcēla Latvijas dizaina izglītības kvalitāti, ko apliecina audzēkņu panākumi dažādos konkursos. Viņa uzsvēra, ka mūsdienās, domājot par latviešu radītu dizainu, nepieciešams arī retrospektīvs skatījums, kas palīdz novērtēt jau iepriekš paveikto un rosināt arī mūsdienās radīt kvalitatīvas dizaina lietas: “Vēsturi ignorēt vai apiet ir liela kļūda, šo pieredzi vajadzētu izmantot, celt gaismā – tā ir nopietna attīstības bāze.” Līdzīgi kā Mareks Birznieks, arī Jānis Borgs izcēla dizaina jēdzienā ietverto procesualitāti, ko rosina cilvēka vajadzības. Viņaprāt, dizains sevī apvieno spiritualitāti un funkciju, kas papildinātas ar estētiskām kvalitātēm. Borgs nevairījās paust kritiku Latvijas dizaina apstākļiem: “Ir labi graudi, bet nekultivēta augsne,” ar to domājot nelabvēlīgu industriālo vidi, globalizācijas “graujošo ietekmi”, kā arī problēmas vispārējā izglītības sistēmā, kas “nosaka atpalicību sabiedriskajā apziņā un domā”. Tomēr viņš pārliecinoši atzina, ka “Latvijā dizainam piemīt milzīgs potenciāls”, ar kuru Latvija pasaulē varētu gūt atzinību un peļņu. Borgs izteicās, ka dizaina jomas attīstības pamatā ir “trīs vaļi – valsts dizaina politika, izglītība un ražošana” un to apzināti veidota saikne tieši ar dizainu. Lai gan, viņaprāt, jau tolaik Latvijā palēnām sākusi veidoties nacionāla dizaina politika, tomēr tā vēl atrodoties pašplūsmā ar ierobežotām realizācijas iespējām bez “ekonomiska seguma”.

↑

Kā, jūsuprāt, mūsdienās vērtējams jēdziens “dizains”?

saslēgšanās

Kāda ir dizaina situācija Latvijā?

viedoklis toreiz un tagad

↑

saslēgšanās

Artūrs Analts “Variant Studio” dizaineris

Dizaina jēdzienam ir nojauktas robežas. Viss ir sajaucies – māksla, mūzika, arī arhitektūra. Ja pirms piecpadsmit gadiem “dizains” bija konkrēts jēdziens, tad tagad tas izzūd, un pēc gadiem divdesmit tā nebūs vispār. Dizains, manuprāt, ir funkcionāls. Tā nav kura katra smuka lieta. Ir vairāki dizaina veidi – grafikas, industriālais, modes dizains. Tās ir dažādas industrijas, un katrai no tām ir dažādi attīstības stāvokļi. Visu likt vienā katlā būtu nepareizi. Tomēr kopumā dizains ir industriāls priekšmets, kas nozīmē, ka to pārsvarā rada masveidā. Latvijā šādas masveida ražošanas nav. Industriālajā vai mēbeļu dizainā mums ir ļoti maz ražotāju, un tie, kas ražo, globālā ziņā ir diezgan švaki. Līdz ar to arī dizaineriem nav tādas iespējas izpausties un radīt savus darbus Latvijā. Situācija ir tāda, ka situācijas nav. Arī sabiedrībā trūkst izpratnes par dizainu. Latvijā dizains nav saprasts, jo dizaineri redz savu darbu no viena skatpunkta, bet patērētājiem nav tādas izpratnes. Pašlaik notiek daudz dažādu pasākumu, kuros cenšas izglītot sabiedrību par to, kas ir dizains. Bet tā ir stāvēšana uz vietas, jo katru gadu tiek runāts par vienu un to pašu.

↑

Dizains var attīstīties tikai tad, ja tiek attīstīta ražošana, kas savukārt var attīstīties tikai tad, ja attīstās valsts. Ir muļķīgi runāt par dizainu, kamēr nav sakārtota valsts un radošās industrijas. Jāsāk no pamatiem – kas ir valsts? Tad var runāt par niansēm – kas ir dizains? Arī valsts sakārtošana ir dizains. Ja mēs jebkuram garāmgājējam uz ielas paprasītu “kādā stāvoklī ir valsts?”, tā arī būtu atbilde jautājumam “kāds ir dizains?”.

viedoklis toreiz un tagad

Evelīna Ozola Arhitekte, urbāniste un redaktore. Radošo industriju platformas FOLD izveidotāja.

Ar jēdzienu “dizains” man ir love–hate relationship 1. Reizēm riebjas, cik daudz to visur grūž iekšā, apgalvojot, ka dizains atrisinās visas pasaules problēmas. No otras puses, daudzi joprojām nezina, kas tas dizains tāds ir, vai arī saprot to tikai kā ekskluzīvus, dekoratīvus priekšmetus. Tādēļ ir vērts turpināt skaidrot, ka dizains attiecas arī uz gluži ikdienišķām lietām un darbībām un ka mēs visi esam pelnījuši labu dizainu. Līdz apmēram 2010. gadam Latvijā aktuāla bija arhitektūra, bet par pilsētvidi runāja ļoti, ļoti reti. Tagad, desmit gadus vēlāk mēs gandrīz katru dienu dzirdam par pilsētvidi kādā raidījumā, lasām preses izdevumā vai pamanām aktivitātes sociālajos tīklos. Pozitīvi vērtēju to, ka ir dzimusi sabiedrības interese par pilsētvides dizainu. Šī interese ir ļoti būtiska, jo tā veido pieprasījumu pēc laba ielu, pagalmu un laukumu dizaina. Mums vēl ir maz labu piemēru, bet es nešaubos, ka sabiedrības interese un spiediens agri vai vēlu palīdzēs tādiem tapt. Arī citās dizaina jomās situācija uzlabojas. Kad pirms septiņiem gadiem sākām FOLD, nebija nemaz tik daudz, ko publicēt. Tikai apmēram reizi nedēļā varējām izcelt kādu labu darbu, bet šobrīd materiālu pietiek trim četrām publikācijām nedēļā. Šķiet, ka vēl nesen daudziem dizaineriem bija grūti atrast izcilā rezultātā ieinteresētus pasūtītājus un pilnvērtīgi izpausties. Šobrīd iznāk tik daudz brīnišķīgi veidotu grāmatu, pārtikas veikalu plauktos redzami pievilcīgi iepakojumi, tiek veidoti interesanti izstāžu iekārtojumi. Tas nozīmē, ka palēnām aug arī dizaina pasūtītāji. Pakalpojumu dizains un produktu dizains gan vēl klibo, bet nešaubos, ka gan dažādas institūcijas, gan ražošanas uzņēmumi pavisam drīz būs sasnieguši tādu attīstības līmeni, lai dotu darbu daudziem dizaineriem.

↑

1 Mīlestības un naida attiecības. No Angļu val.

saslēgšanās

Jeļena Solovjova Dizaina pazinēja – pētniece, domātāja, lektore un publiciste

Dizaina teorētiķis Viktors Papanaks (Victor Papanek) jau 1971. gadā rakstīja, ka dizains ir absolūti viss, kas ir cilvēka veidots. No skaņdarbu rakstīšanas līdz pīrāgu cepšanai vai sava darba galda atvilktnes sakārtošanai — tas viss ir dizains. Savukārt Alise Ravstorna (Alice Rawsthorn) precizējot ir sacījusi, ka dizains ir pārmaiņu aģents. Šīs pārmaiņas var būt ļoti dažādas — individuālas vai attiekties uz visu sabiedrību, tās var skart pakalpojumus vai politiku, tās var būt tehnoloģiju pārmaiņas, vides pārmaiņas, sociālās pārmaiņas. Mēs visi esam ieinteresēti, lai šīs pārmaiņas būtu labi dizainētas. Ja runājam par šodienu, tad es gribētu akcentēt divas svarīgas lietas. Pirmkārt, ir mainījies veids, kā dizainers strādā, it īpaši ar tehnoloģijām. Ne tikai tādēļ, ka mēs daudz savā darbā izmantojam datoru vai citas tehnoloģijas, bet tādēļ, ka tehnoloģijas bieži vien dizaineram ļauj kļūt neatkarīgākam. Piemēram, “Ocean Clean Up” projekts — viņi, pateicoties savai aktivitātei un pūļa finansēšanas platformām, četru gadu laikā ir spējuši savākt vairāk nekā trīs miljonus. Dizaineram, kurš ir šīs idejas iniciators, izdevies ne vien investēt savākto finansējumu produkta izstrādē, bet arī piedāvāt sociāli atbildīgu risinājumu.

↑

Otra mūsdienu dizaina īpatnība — tas ir kļuvis ļoti starpdisciplinārs. Uzņēmumi spēj redzēt dizainu, process nav tikai dizainera pārraudzībā, tādējādi dizains ir kļuvis par stratēģiski analītisku rīku. Ir nepieciešams pārtraukt uz dizainu skatīties ļoti šauri vai ļoti specifiski, jo mūsdienās cilvēki saskaras ar ārkārtīgi daudzām problēmām, un šo problēmu sarežģītības līmenis tikai pieaug. Vienalga, vai mēs runājam par klimata pārmaiņām, kur dizaina palīdzība ir ārkārtīgi vajadzīga, par nevienlīdzības mazināšanu visā pasaulē, par bēgļu krīzi vai citām ārkārtīgi sarežģītām tēmām. Uz dizainu nedrīkst raudzīties tik šauri kā 20. gs. bijām raduši domāt — mums ir jāsadarbojas. Runājot par Latviju, mums ar steigu jāskatās plašāk un jāmaina veids, kā radām dizainu, kā mācām dizainu. Mums ir jādomā, kā attīstīt digitālā dizaina prasmes un iespējas šajā jomā, jādomā par pakalpojumiem vairāk kā par produktiem. Mums ir jārunā par dizainu kā darbības vārdu.

Dizains ir kļuvis par ļoti plašu jēdzienu, kas apzīmē cilvēciskas aktivitātes, sākot ar jau vēsturiski klasisko dizaina izpratni, kas sakņojas pārsvarā fizikalitātē un estētiskajos aspektos, beidzot ar dizainu kā saistvielu un metožu kopumu jebkurā nozarē. Tas ir arī filosofiska rakstura jēdziens, caur kuru mēs varam pētīt paša cilvēka un sabiedrības fenomenus vēstures griezumā. Šī plašā spektra, dažādo domāšanu, tehnoloģiju un pakalpojumu savietošana ar klasisko izpratni joprojām zem viena vārda “dizains”, iespējams, vairs nav labākais veids, kā raksturot šo nozari kopumā, tādēļ vārds “dizains” bieži vien arī pašu dizaineru starpā ir kļuvis tik daudzšķautnains un nevienozīmīgs.

viedoklis toreiz un tagad

Jānis Godiņš Galvenais produktu dizaineris “Infogram” un “Prezi”

Pēdējos pāris gados arī mūsu sabiedrībā rodas izpratne, ka dizains vairs neraksturo tikai to viegli redzamo daļu, piemēram, plakātus, krēslus vai estētiku, bet ir būtiska daļa izpētē un pakalpojumos, lielākoties pateicoties tehnoloģiju un digitālās telpas būtiskajai nozīmei mūsu visu ikdienas dzīvēs. Par dizaina vērtību tajā mēs gan parasti iedomājamies un izvērtējam to tikai tādās krīzes situācijās kā šī pandēmija. Domāju, ka mums vēl ir garš ceļš ejams un arī pašā dizaina nozarē ir vajadzīgas domāšanas pārmaiņas. Mums joprojām darba tirgū pietrūkst, piemēram, zinošu un spējīgu digitālo produktu dizaineru vai dizaineru tehnoloģiju nozarēs. Šīs nozares ir tās, kurās pieprasījums pēc dizaina tikai augs, dizaineru darba vietas būs labi apmaksātas un ar būtisku, ilgstpējīgu ietekmi uz sabiedrību. Vēlētos redzēt izpratni, ka dizaineri nozarēs, kas līdz šim mums nav asociējušās ar klasisku un vēsturisku dizaina jēdzienu, nu spēj ietekmēt un uzlabot cilvēku dzīves ne tikai pašā Latvijā vien, tādā veidā padarot dizainu par daudz nopietnāku nozari tautsaimniecībā kopumā.

↑

saslēgšanās

Aigars Mamis Vadošais dizainers un partneris dizaina studijā “Overpriced”

Manuprāt, labs dizains ir nevainojama lietu saderība — kad katrs elements atrodas savā vietā. Šādu dizaina izpratni var attiecināt uz viena maza burta veidolu un izplest līdz pat pilsētvides plānojumiem, lietotāju pieredzēm un globālām sistēmām. Bet, lai arī cik plaši mēs nestieptu šo jēdzienu, dizains vienmēr tiks attiecināts uz atsevišķu elementu sadarbību – kā tie savstarpēji draudzējas. Kā viena krāsa draudzējas ar otru, kā “A“ burts draudzējas ar “B”, kā poga draudzējas ar rāvējslēdzēju, kā dibens draudzējas ar krēslu, kā ķermenis draudzējas ar durvju aili, kā māja draudzējas ar ielu, kā rajons draudzējas ar pilsētu utt. Šīs attiecības tad arī kļūst par dizaina pētījuma lauku, meklējot saderību starp matēriju un jēgu, kas tai piešķirta. Kad vienība, kas tiek dizainēta, neņem vērā matērijas limitācijas, tā sabrūk. Kad tā neņem vērā jēgas limitācijas, tā nevienu neinteresē. Manuprāt, dizaina galvenā loma šodien ir palīdzēt mums atrast šo reti sastopamo saderību starp matēriju un jēgu.

↑

Dizaina situācija Latvijā noteikti attīstās ar katru gadu, bet mums vēl ir, kur augt – it īpaši savas balss veidošanā un kopšanā. Mums ir dots viss, lai mēs dzīvotu harmonijā ar mūsu instrumentiem, apkārtējo vidi un cilvēkiem. Vēsturiski latvietim piemīt spēja mazus resursus pārvērst lielā vērtībā – es reizēm jokoju, ka visa latviešu virtuve balstās idejās, kā ilgāk uzglabāt vecu ēdienu. Tieši šo vienkāršību, godīgumu un pat nabadzību mums vajadzētu drošāk pārnest uz savu attieksmi pret to, kas mums jau ir dots. Mums ir daudz ko saudzēt, daudz ko atjaunot un kopt. Mēs tik bieži skatāmies uz citiem – uz Ziemeļu valstīm vai Rietumiem, un cenšamies lēkt viņiem līdzi, bet, manuprāt, tā ir liela kļūda, jo mums ir tendence nepamanīt to skaistumu un resursu bagātību, kas mums ir apkārt. Manuprāt, mums vajadzētu pārtraukt centienus atdarināt Rietumus un ar lepnumu vajadzētu kļūt par latviešiem. Pat, ja tas nozīmē, ka esam nabaga latvieši.

viedoklis toreiz un tagad

Atšķirīgie viedokļi gan toreiz, gan tagad akcentē dizaina jēdziena problemātiku Latvijā. Kamēr angļu valodā design vienlaikus ir gan lietvārds, gan darbības vārds, latviski šis vārds, šķiet, sevī ietver vienīgi gatavu produktu, kas raisa dažādas pārdomas ne vien sabiedrībā kopumā, bet arī pašu nozares profesionāļu vidū. Vairākas no problēmām, kuras tika akcentētas pirms 14 gadiem, ir aktuālas arī šodien – dizaina izglītība vispārizglītojošajās skolās un sabiedrībā kopumā, Latvijas dizaina vēstures mantojuma pienācīga apkopošana, rūpniecības nozares panīkums, dizaina kā nozares sadrumstalotība. Un tomēr – lai gan minētajām problēmām būtu strauji jāmeklē risinājums, gan toreiz, gan tagad aptaujātie atzīst, ka, par spīti grūtībām, maziem soļiem mēs turpinām virzīties uz priekšu dizaina attīstībā, radot kvalitatīvus produktus, kas gūst atzinību arī plašāk pasaulē.

�

Ārkārtas situācijas risinājumu sprints

saslēgšanās

↑

No 17. līdz 19. martam norisinājās Latvijā pirmais virtuālais hakatons. Iedvesmojoties no nesen Igaunijā aizvadītā 48 stundu hakatona “Hack the Crisis”, hakatonu organizēja brīvprātīgie dalībnieki no jaunuzņēmumu (start–up) kopienas “TechChill”, “Startup Wise Guys”, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA), Latvijas Jaunuzņēmumu asociācijas, konsultāciju aģentūras “Helve”, un citu nozaru pārstāvji. “HackForce” pasākuma mērķis bija meklēt risinājumus probēmām, kuras radījusi šobrīd visā pasaulē aktuālā koronavīrusa strauji izraisītā krīze.

Dārta Dīriņa Atskats

ārkārtas situācijas risinājumu sprints

No idejām līdz prezentācijām

“HackForce” organizētāji aicināja pieteikties ikvienu – ne tikai produktu izstrādātājus un programmētājus, bet arī ekspertus, uzņēmējus un profesionāļus no jebkuras nozares, kas būtu ar mieru veltīt savu laiku un spējas, lai kopā rastu risinājumus krīzes situācijai inovatīvos veidos. Hakatons nodrošināja vidi un infrastruktūru, lai dotu jebkuram iespēju iesaistīties ar savām prasmēm, vēlmi un iemaņām. Pasākums tika strukturēts četros virzienos – veselība, reaģēšana ārkārtas situācijās, izglītība un ekonomika, tomēr netika izslēgta arī iespēja apsvērt idejas, kas neiekļaujas nevienā no iepriekšminētajiem virzieniem. Hakatons norisinājās komunikācijas platformā “Slack”, kurā tika izveidoti dažādi saziņas kanāli. Dalībnieki paši veidoja komandas – procesā varēja vai nu dalīties ar savu redzējumu un idejām, meklējot komandas biedrus ar attiecīgām prasmēm, vai iesaistīties kādā jau esošā komandā. Pēc organizatoru ziņām, 48 stundu laikā pieteicās vairāk kā 850 cilvēku no 25 dažādām valstīm, kopumā iesniedzot 71 ideju. Tika noformētas 28 komandas, kuras tālāk attīstīja iepriekš saņemtās idejas.

Reaģēšana ārkārtas situācijās Risinājumi, kas saistīti ar ātras reaģēšanas koordinēšanu, sociālo distancēšanos, datiem un brīvprātīgo palīdzību sabiedrībai;

Sos Nanny Platforma, kas savieno cilvēkus, kas meklē palīdzību, ar konkrēto pakalpojumu sniedzējiem.

News Aggregator Interaktīvs datu mērinstruments, kas izseko jaunākos publicētos koronavīrusa gadījumus, izmantojot reāllaikadatus. Helpradar Aplikācija, kas savstarpēji savieno cilvēkus, kam nepieciešama palīdzība krīzes laikā. InFact tiešsaistes rīks, kas , kas ērti palīdz iegūt faktus par Covid–19. Paliec mājās, mēs palīdzēsim! Brīvprātīgo balstīta krīzes komunikācijas karstā līnija, kas nodrošina bezkontakta piegādes risinājumus visām vecuma grupām. Actual Case Estimation Žurnālistu un pētnieku rīks akurātam Covid–19 gadījumu atspoguļojumam. Pandemic.lv Reāllaika informācija par Covid–19 tieši tavā apkaimē. Artificia Brīvprātīgo balstīta aprūpe senioriem, savienojot ar čatbotu. DataCalculus Atļauj izsekot un paredzēt pārtikas trūkumu ārkārtas situāciju laikā. CoronaLog Sociālās atbildības kustības reģistrs (tracker).

↑

Latvijas Corona karte 24/7 Interaktīva web–bāzēta karte, kas vizualizē un izseko apstiprinātos koronas vīrusa gadījumus Latvijā.

Hakatons – mērķtiecīgi plānots inovatīvu projektu, pakalpojumu vai produktu izstrādes pasākums (radoša darbnīca), kura laikā pasākuma dalībnieki meklē radošus risinājumus kādām konkrētām problēmām. Hakatoni ir ļoti populāri IT nozarē un īpaši jaunuzņēmumu veidošanai. (Avots: LR Kultūras ministrija) 1

saslēgšanās

Izglītība Rīki un risinājumi attālinātam mācību procesam jebkurā vecumā;

FutureLearn Apmācības atbalsts tālmācībā. SkillOut Platforma zināšanu apmaiņai. Ekonomika Idejas, kas risinātu šobrīd ekonomiskajā situācijā visspēcīgāk ietekmētos uzņēmējus. Deliverbay Pārtikas bezkontakta piegādes serviss cilvēkiem pašizolācijā, kas nodrošina pakalpojumu tajā pašā dienā. Flipful Biznesa glābšanas paka, lai rastu risinājumu korona vīrusa problēmām. WorkFromHome Atbalsts attālināti esošajiem darbiniekiem ar paplašināmu apmācību risinājumu, atbilstoši iesaistei. Teamer Kampaņu plānotājs mārketinga profesionāļiem attālināta darba veikšanai.

Future Society Now Glābt pasauli, pārvēršot attālinātu strādāšanu par ieradumu. Marble Kolektīva attālinātā mācību vietne komandām. Cloudmed Lietotne maksājumu nodrošināšanai cilvēkiem pašizolācijā vai karantīnā, kad tas nepieciešams.

Veselība Projekti un prototipi, kas saistīti ar medicīnas nozari, bet vienlaikus neaprobežojas tikai ar koronavīrusu;

3D printētas medicīniskās ierīces 3D printētu medicīnas ierīču bibliotēka, lai novērstu intensīvās medicīniskās aprūpes ierīču trūkumu. xT_Bioreactors Mākslīgā intelekta programmatūra vakcīnu ražošanas paātrināšanai un palielināšanai. Entreno Tiešsaistes fitnesa nodarbību aplikācija. AmberFit Viedā veselības aplikācija, kas palīdz uzturēt veselīgus paradumus un formu, esot karantīnā.

↑

Warriors Mākslīgā intelekta bāzēts čatbots veselības pārbaudei pret Covid–19, balstoties uz simptomiem. Exonicus Medicīnas personāla drošības saglabāšana, rūpējoties par Covid–19 pacientiem.

Emergency Ventilators Ārkārtas ventilators rūpēm par pacientiem ar īslaicīgām elpošanas problēmām.

ārkārtas situācijas risinājumu sprints

Smart Catheter Ātrs intensīvās aprūpes bakteriālā piesārņojuma detektors.

Lai veiksmīgi piedalītos hakatonā, komandām bija jākonsultējas ar dažādu jomu ekspertiem, kuri tika piesaistīti kā mentori. Mentori bija sasniedzami “Slack” kanālos, kur tika organizēti video zvani, informējot dalībniekus par aktuālo un palīdzētu ar ieteikumiem un padomiem. Svarīga “HackForce” sastāvdaļa bija komandu atskaites punkti (check points), kuri video zvana formātā katrai komandai bija obligāti jāapmeklē. Tajos komandas prezentēja mentoriem savu progresu un izaicinājumus, un mentori deva atgriezenisko saiti, kā arī palīdzēja ar komandām tajā brīdī nepieciešamo. Katra komanda uzrunāja arī ar hakatonu iepriekš nesaistītus profesionāļus, lai vaicātu pēc padoma vai palīdzības. Hakatona noslēgumā tiešraidē tika atskaņoti komandu izveidoti video ar prezentācijām, kuras vērtēja žūrija, uzdodot jautājumus komandu pārstāvjiem. Tiešsaistē vērot prezentācijas varēja ikviens, un kopumā tās vēroja vairāk nekā 15 000 cilvēku, tostarp arī Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, kurš pauda atzinību visām komandām. Žūrija izvēlējās uzvarētājus un sadalīja balvu fondu 39 000 eiro apmērā no LIAA un uzņēmumiem “Swedbank Latvija”, “Tet”, “Latvijas Mobilais telefons”.

Žūriju veidoja seši eksperti: Edgars Labsvīrs (Nacionālā veselības dienesta vadītājs), Olga Barretu-Gonsālvisa (LIAA Jaunuzņēmumu atbalsta nodaļas vadītāja), Kristobals Alonso (“Startup Wise Guys” vadītājs), Andris Bērziņš (“Change Venture” vadošais partneris), Solvita Kostjukova (“ALINA” valdes priekšsēdētāja) un Reinis Znotiņš (Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs). Kopumā hakatons noritēja 12 stundas, iesaistoties 16 brīvprātīgajiem no dažādām nozarēm: Zane Bojāre, Uldis Žeidurs un Egita Poļanska (“StartupWiseGuys”), Madara Ermansone un Anna Marija Ķiesnere (“TechChill”), Līva Pērkone, Zane Grēta Grants, Laila Ratmane un Kristīne Šeiko (“Helve”), Edgars Zvirgzdiņš (“et Sons”), Kirils Solovjovs (“Possible Security”), Ieva Upeniece (“Baltic SandBox”), Katrīna Peipiņa un Olga BarretuGonsālvisa (LIAA), Elīna Lidere (LMT), Mārīte Aleksandra Silava (“Swedbank”) and Diāna Lāce (“Startin.lv”).

Sprints pārtop maratonā

Vērtējot hakatona pieredzi, organizētāji no “TechChill” pauda viedokli: “ “HackForce” organizatori jau no sākuma bija pārliecināti, ka šāds hakatons arī Latvijā var rezultēties sabiedrībai nepieciešamos risinājumos, un rezultāti tiešām pierāda, ka Latvijā ir daudz darīt gribošu un varošu cilvēku ar lieliskām idejām, kuri arvien turpina attīstīt hakatona laikā radītos risinājumus.” Dizainers Edgars Zvirgzdiņš, kurš vienlaikus bija gan viens no brīvprātīgajiem pasākuma organizatoriem, gan mentors, gan dalībnieks komandā, atzina, ka “hakatons ir labs sprints idejas uzsākšanai, kam seko idejas attīstīšanas maratons, kurā komanda ar ideju iet cauri reālās dzīves pārbaudījumiem”. Dizainers pauda gandarījumu par to, ka daļa no “HackForce” idejām turpina savu attīstības ceļu. Domājot par dizaina lomas pienesumu hakatona rezultātos, Zvirgzdiņš uzsvēra, ka tā ir paša dizainera atbildība, kādā pozīcijā sevi nostādīt: “Ja neesi gatavs palīdzēt ar projekta izpēti vai stratēģijas definīciju, tad vari arī tikai taisīt logotipu vai noformēt prezentāciju.” Viņam kā mentoram vieglāk bijis strādāt ar komandām, kuras pirms hakatona jau bija ieguldījušas darbu priekšizpētē, pētījuši problēmas virzienus un, galu galā, skaidri definējuši esošo problēmu, no kuras tālāk attīstīt risinājuma gaitu. Zvirgzdiņš palīdzējis komandām ar padomiem dizainā, kā arī iesaistījies hakatona vizuālā tēla izveidē.

↑

Kopā ar “HackForce” organizatoru komandu Zvirgzdiņš piedalījās arī pasaules lielākajā tiešsaistes hakatonā “The Global Hack”, iesaistoties ekonomikas un vides bloku organizēšanā. “The Global Hack” norisinājās no 9.–12. aprīlim, iesaistoties vairāk

saslēgšanās

nekā 12 tūkstošiem dalībnieku no 100 valstīm un radot ap 500 ideju krīzes risināšanai. Atšķirībā no Latvijas pasākuma, šoreiz Zvirgzdiņš koordinēja mentoru pieslēgšanos katrai komandai, kurai bija radusies vajadzība pēc ieteikumiem. “Bija prieks redzēt, kā visa pasaule sadarbojas, lai risinātu dažādas problēmas, kas skar mūs visus; redzēt, kā rodas globālas komandas, kuru dalībnieki atrodas pretējos pasaules nostūros, bet tas viņiem neliedz kopīgi darboties risinājumu meklēšanā un kopradīšanā. Būs interesanti redzēt, kā “The Global Hack” attīstīsies nākotnē – dzirdēju, ka plānots turpinājums,” atklāja Edgars Zvirgzdiņš.

1. vieta

“Face shields” 3D printēts sejas aizsargs medicīnas profesionāļiem

Komanda: Didzis Dejus, Jānis Jātnieks, Einārs Edziņš, Fricis Pirtnieks, Maruta Skudra-Rumba, Sofija Jakobsone, Elvīra Krēķe, PSKUS doctor Armands Buļs un citi.

Konsultējoties ar speciālistiem no Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, tika izstrādāti pirmie prototipi sejas aizsargiem, kurus komanda otrajā dienā prezentēja Latvijas vadošajam epidemologam. Šobrīd komanda komunicē ar ārstiem un slimnīcām, ražotājiem un Veselības ministrijas pārstāvjiem, kuri ir ļoti ieinteresēti risinājuma lietošanā un iepazīstināšanā ar tiem. Projekts attīstībai saņēma 12 000 eiro, kur 10 000 eiro tika piešķirti no Ekonomikas ministrijas sadarbībā ar LIAA, 1000 eiro no Tet un 1000 eiro no “Ubiquiti Riga”.

2. vieta

“Emergency ventilator” Ārkārtas ventilators rūpēm par pacientiem ar īslaicīgām elpošanas problēmām

Komanda: Einārs Deksnis, Guntis Kuļikovskis, Davis Kuma, Margarita Matulenko, Aivars Ritovs, Ilmars Poikāns, Linda Lancere un Edgars Zvirgzdiņš.

Komanda strādāja pie mākslīgās elpošanas aparātu ražošanas, kas palīdz ārstēt pacientus ar īslaicīgu elpošanas mazspēju, un ir ļoti nepieciešams komplikāciju ārstēšanai. 48 stundu laikā tika radīts pirmais prototps. Komanda turpināja konsultēšanos ar industrijas ekspertiem, lai veiktu uzlabojumus un sāktu tā testēšanu. Tālākai projekta attīstībai komanda saņēma 8 000 eiro atbalstu, kur 7 000 eiro tika piešķirti no Ekonomikas ministrijas sadarbībā ar LIAA un 1000 eiro no “Ubiquiti Riga”.

3. vieta

“Exonicus” Simulācijas programma medicīnas personāla drošības saglabāšanai Covid–19 pacientu aprūpē

Komanda: Reinis Balmaks, Aija Vilde, Ieva Šlēziņa, Sandis Kondrats, Janis Kondrats, Paul Keire, Vilnis Kleper, Raimonds Udris, Natālija Prave Lukina, Silvija Pole, Andre Nitzschmann, Arnis Cirulis, Arvis Magone, Jānis Grinvalds un Liene Mingailīte.

↑

Komanda izstrādāja ideju viedierīču un datoru simulācijas programmai, kas nodrošina apmācības medicīnas personālam, kas rūpējās par Covid–19 pacientiem. Sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas izglītības un tehnoloģiju centru, Vidzemes universitātes un Digitālās veselības biedrību Latvijā, “Exonicus” komanda šobrīd strādā pie video simulācijas programmas izveides, lai attīstītu apmācības scenārijus, kas varētu tikt nekavējoties ieviesti Latvijā caur Slimību profilakses un kontroles centru. Tālākai projektu attīstībai komanda saņēma 6 000 eiro atbalstu, kur 5 000 eiro tika piešķirti no Ekonomikas ministrijas sadarbībā ar LIAA un 1000 eiro no “Swedbank Latvija”.

“Flipful” Biznesa glābšanas paka, lai glābtu korona vīrusa blakus rezultātus

Komanda: Jānis Putniņš, Ivans Dorohovs, Darja Nipere, Viktors Saulītis.

Latvijas valdība ir apsolījusi nodrošināt 75% no algas maksājumiem darbiniekiem, kurus ietekmē korona vīrusa sekas, lai izvairītos no uzņēmumu likvidācijas. “Flipful” komanda attīsta korporatīvā atbalsta rīku – risinājums dīkstāves maksājumu viena punkta pārvaldībai, lai atvieglotu procesu Valsts ieņēmumu dienestam un biznesiem, veidojot to vienkaršu un saprotošu, bez papildus administrīvā sloga.

ārkārtas situācijas risinājumu sprints

4. vieta

Tālākai projektu attīstībai komanda saņēma 2 500 eiro atbalstu, kur 1 500 eiro bija piešķirti no Ekonomikas ministrijas sadarbībā ar LIAA un 1000 eiro no “Swedbank Latvija”.

5. vieta

“Paliec mājās” Brīvprātīgo balstīta krīzes komunikācijas karstā līnija, kas nodrošina bezkontakta piegādes risinājumus visām vecuma grupām

Komanda: Mārtiņš Zeps, Inese Vaivare, Gustavs Upmanis, Maija Kale, Anete Agneta Krišjanova, Uldis Jansons, Daniel Zohar, Mairita Lūse, Arina Stivriņa.

“Paliec mājās”, ciešā sadarbībā ar valsts un nevalstiskajām organizācijām, ir izveidojuši karsto līniju un digitālo platformu brīvprātīgajiem, lai tos savienotu ar tiem, kuriem nepieciešama palīdzība un kuri spēj to sniegt. “Facebook” grupas Paliec mājās brīvprātīgo kustībai jau ir tuvu pie tūkstoš biedru, kas organizē palīdzības sniegšanu.

Tālākai projektu attīstībai komanda saņēma 6 500 eiro atbalstu, kur 1 500 eiro bija piešķirti no Ekonomikas ministrijas sadarbībā ar LIAA un 3000 eiro no “Latvijas Mobilā telefona”, 1 000 eiro no “Ubiquiti Riga” un 1000 eiro no “Swedbank Latvija”.

�

↑ 46

reklāma

techchill

â&#x2020;&#x2018;

techchill.co

Dizains kā stratēģisks rīks

saslēgšanās

↑

Pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas izveidotajam Latvijas Dizaina centram (LDC) decembrī apritēja gads. Lai gan pagaidām tā ir pavisam neliela organizācija, centra vadītāja Dita Danosa ir apņēmīga veidot spēcīgas partnerības un ikvienu pārliecināt par dizaina stratēģisko nozīmi. Tikāmies ar Ditu, lai uzzinātu, kas paveikts pirmajā gadā un kāda ir LDC loma dizaina industrijā.

Sadarbībā ar Fold Evelīna Ozola Intervijā ar Ditu Danosu Foto Latvijas Tirdzniecības katedra un Latvijas Dizaina centrs

dizains kā stratēģisks rīks

Kas ir Latvijas Dizaina centrs?

Dizaina centrs virzās uz to, lai kļūtu par platformu, kura, apvienojot dažādus dizaina jomas spēlētājus, veicinātu Latvijas dizaina attīstību ilgtermiņā. Kāpēc virzās? Ir skaidrs, ka neviena jaunizveidota organizācija nepamostas no rīta ar iespējām visu izdarīt. Mēs vēl taustāmies, apzinām dizaina situāciju Latvijā. Pirmais gads ir bijis sevis pozicionēšanas un iepazīšanās gads, tiekoties ar visiem dizaina nozares spēlētājiem, mēģinot būt klāt visos pasākumos, kur tiek lietots vārds “dizains” — apmācībās, konferencēs un citur, lai saprastu, kas pašlaik dizaina jomā tiek darīts, kas ir tie aktīvākie spēlētāji, uz kādām mērķauditorijām viņi virzās un kuros punktos viņiem, iespējams, vajadzīga sadarbība. Paralēli esošās situācijas apzināšanai esam uzsākuši arī praktiskas darbības, jo tikai tā var pārbaudīt, vai tas, ko mēs esam iedomājušies, strādā. Tie ir bijuši semināri, apmācības, pasākumi, ko nelatviski sauc par “matchmaking” jeb kopā savešanas darbībām.

Tu vairākkārt minēji dizaina nozares spēlētājus. Kas tie ir?

Ja runājam par aktīvām organizācijām, kas apvienotu un pārstāvētu dizainerus, tad tādu organizāciju nav. Var redzēt, ka dizaineri darbojas individuāli vai mikro grupiņās. Tā kā LDC ir jāīsteno tas, kas rakstīts Latvijas Dizaina stratēģijā, — ka dizainam jāveicina ekonomiskais izrāviens, tad stāsts nav tikai par dizaineriem, bet fokuss ir arī uz biznesa vērtību. Ir jāatrod ceļi un veidi, kā tuvināties uzņēmējiem. Labā ziņa ir tāda, ka uzņēmējiem šīs lielās platformas ir, piemēram, Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Ar to mēs sākām sadarbību, un tā ir ļoti veiksmīga — mēs veidojam praktiskus seminārus par dizaina vērtību. Uzņēmējus tas tiešām interesē, viņi ar interesi iztaujā dizainerus. Izpratne par to, ka dizains var būt vērtība, uzņēmējos ir pēdējo 5-6 gadu laikā krietni palielinājusies. Augsne dizainam uzņēmējdarbībā kļuvusi labāka, ir vairāki uzņēmumi, kas apzināti lieto dizainu, bet ir krietns segments to, kas vēl nelieto dizainu, jo viņiem tam pietrūkst laika vai dzinuļa to sākt darīt. LDC šādos gadījumos ir uzmundrinātājs, ieteicējs, vizionārs.

Tātad LDC cenšas būvēt tiltus starp uzņēmumiem, dizaineriem, valsts pārvaldi? 49

Jā, mūsu mērķis ir savienot dizaineru ar uzņēmumu, uzņēmumu ar valsts pārvaldi, dizaineru ar dizaineru, respektīvi, kalpot par vidutāju. Dizaineri un uzņēmēji laikam ir izteiktākais piemērs, jo katra no šīm pusēm runā savā valodā. Es neesmu pieskaitāma pie dizaineriem — neesmu beigusi dizaina skolu, es nāku no finanšu industrijas. Es spēju runāt ekonomiskos terminos un ceru, ka šobrīd esmu sevi uztrenējusi runāt arī dizaineriem saprotamā valodā, skaidrojot, ko no viņiem sagaida valsts pārvaldes organizācijas, finansētāji un uzņēmēji.

Kas tevi pamudināja pāriet no finanšu industrijas uz dizaina nozari?

Esot finanšu pasaulē jeb bankās, biju sev atradusi visradošāko darbības sfēru — jaunu pakalpojumu attīstīšanu un mārketingu. Karjeras kāpnēs virzoties no mārketinga menedžera līdz viceprezidentam, kas atbild par pakalpojumu attīstību, es biju sevi uztrenējusi ne vien stratēģiski iezīmēt pakalpojumus, kas vērsti uz lietotāju, bet arī izrēķināt, kādai jābūt pakalpojuma cenai un cik tādu jāpārdod, lai tie atmaksātos. Šajā darbā man patika radošā puse — izdomāt pakalpojumu un izvērtēt to no klienta skatu punkta. Izdzīvojot pilnu ciklu banku sfērā, sapratu, ka esmu sevi tur izsmēlusi un vēlos radīt ko jaunu, jo man patīk attīstība, jaunu risku uzņemšanās. Mani uzaicināja Banku augstskolā pasniegt mārketingu, pēc tam vienu gadu to pasniedzu arī Latvijas Mākslas akadēmijā, tad izveidoju programmu radošajās industrijās, kas mani pārvilka radošajā ekonomikā jeb radošajā biznesā. Tur saskatīju, ka uzņēmumi Latvijā pārāk bieži izpilda citu, starptautisku uzņēmumu pasūtījumus, nodrošinot ļoti labu ražošanas procesu, bet neizmantojot iespēju pašiem radīt augstāku pievienoto vērtību produktam. Tās cilme ir stratēģiskā, pratīgā uzņēmuma vadībā, kurā viena no komponentēm ir dizaina domāšana.

Vai tieši stratēģiska vadība ir tas, kā, tavuprāt, pietrūkst Latvijas dizaina nozarei?

↑

Jā, laba stratēģiskā vadība ir izaugsmes atslēga gan nozarei kā kopumam, gan katram uzņēmumam. Un atkarībā no uzņēmuma izveidotāja pamatprofesijas, problēmas ir dažādas. Dizaineru izveidotos uzņēmumos ir, iespējams, labi dizaina produkti, bet pietrūkst stratēģiskā līmeņa, kas īstenotu uzņēmuma mērķtiecīgu attīstību. Savukārt uzņēmēju veidotos uzņēmumos nereti ir labāks vai sliktāks stratēģiskās vadības līmenis, taču iztrūkst dizaina kā stratēģiska instrumenta lietojuma produkta vērtības radīšanā.

saslēgšanās

Ar kādiem paņēmieniem LDC veicina stratēģisku dizaina lietošanu?

Darbojos pēc lietotājam saprotamas metodes — rādu labus piemērus, kur dizains ir veicinājis lielāku pelnītspēju, izaugsmi. Mēs esam veduši kopā konkrētus uzņēmumus ar konkrētām problēmām ar dizaineriem — tā ir platforma “Dizaina dialogs”. Mēs arī sniedzam bezmaksas konsultācijas dažādos dizaina problēmjautājumos. Pie mums vēršas ar ļoti dažādiem jautājumiem. Ir tādi cilvēki, kuri vēlas, lai viņiem pastāsta, kas ir dizains, un ir, piemēram, dizaina jaunuzņēmumi, kuri vēlas uzzināt par stratēģisko līmeni. Ļoti liela praktiska darbība ir saistīta ar izglītības sistēmu, jo ir skaidrs, ka valsts nākotnes attīstība un konkurētspēja atkarīga no izglītības. Pašreiz ir atvērts mācību programmu pilnveides process dažādos izglītības līmeņos, un LDC ir bijis klāt teju visās iespējamās platformās, lai nākotnes izglītības procesus padarītu atbilstošākus industrijas vajadzībām. Visbeidzot, mēs esam veidojuši seminārus, kas palīdz dizaina uzņēmumiem virzīties tālāk, esam iesaistījušies kā partneris “radi!” nedēļā, kas bija vērsta uz dizaina pieredzes izmantošanu tūrisma attīstībā, kā arī piedalījušies pasākumos ārzemēs — mēs iniciējām Latvijas dalību Budapeštas Dizaina nedēļā.

Vai dalība Budapeštas Dizaina nedēļā bija stratēģisks lēmums vai nejaušība?

Ungārijas Dizaina padome bija Baltiju pasludinājusi par goda viesi Budapeštas Dizaina nedēļā, jo viņiem interesē mūsu reģions. Es uzskatīju, ka mūsu pienākums ir reaģēt — ja kaut kur mēs esam atzīti par goda viesi, tad neierasties vai ļaut viņiem pašiem izvēlēties, kā mūs reprezentēt, būtu reputācijas apdraudējums. Savukārt no ekonomiskās attīstības viedokļa, Centrāleiropa un tostarp Ungārija ir nepamatoti aizmirsta. Savas brīvās ekonomikas neilgās pastāvēšanas laikā mēs esam koncentrējušies uz Rietumeiropas valstīm, kas ir attīstītākas, vai uz ļoti tāliem Austrumu vai Āzijas tirgiem, cerot, ka tur būs lielāks noieta potenciāls. Ungārija ir viena no attīstītākajām valstīm savā reģionā ar lielu iedzīvotāju skaitu, kas varētu pavērt labas noieta iespējas mūsu dizaina precēm un pakalpojumiem. Esot tur vairāk kā nedēļu, bija iespēja vairāk iepazīt šo valsti, tās ekonomiku, noieta potenciālu.

Viens no lielākajiem panākumiem pirmajā pastāvēšanas gadā bija LDC uzņemšana BEDA (Eiropas dizaina asociāciju apvienība). Ko tas nozīmē Latvijas dizaina nozarei?

Uzskatu, ka LDC nevarēs panākt nepieciešamo rezonansi, ja centīsimies visu radīt no nulles. Tāpēc es meklēju partnerus, kas ir savās jomās spēcīgi un kuru esošās platformas, saturs, biedri un statuss var mums palīdzēt sasniegt mērķus. Likumsakarīgi, mani meklējumi nonāca līdz BEDA, kuras valdes locekļi ir viesojušies Latvijā un ir bijuši iesaistīti projektos šeit — tie ir Anna Vičere (Anna Whicher, PDR) un Martins Fosleitners (Martin Fössleitner, “Design Austria”). Ar viņiem biju kontaktējusies, kad vadīju Dizaina padomi un sapratu, ka dalība BEDA varētu pavērt labas iespējas Latvijai — gan uzzināt par citu valstu īstenotām dizaina pieredzēm, gan īstenot kopprojektus, gan arī piedalīties politikas veidošanā. Šobrīd BEDA dienaskārtībā ir Eiropas dizaina politikas vadlīniju izstrāde.

Kamēr tas vēl nav noticis — vai tev jau ir prātā kāda organizācija, kas var kalpot LDC par labu paraugu?

↑

Ne vien dizaina kontekstā, bet arī radošo industriju kontekstā ir vairāki labi piemēri — Dānijas dizaina centrs un Dānijas veikums dizainā un pieredzes ekonomikā, kā viņi to dēvē, arī Lielbritānijas piemērs. Izglītības un dizaina pārvaldības ziņā nav labāka piemēra par somiem. Bet nav jāskatās tik tālu — iestāšanās BEDA mūs ir satuvinājusi arī ar kaimiņiem — Igaunijas dizaina centru un Lietuvas dizaina forumu. Igaunijas dizaina centram arī ir ļoti labs modelis, kura iedvesma nāk no Dānijas. Tas ir lielā mērā pārņemams. Igaunijas Dizaina centrs pastāv jau vairāk kā 10 gadu, tas ir vairāku organizāciju kopradīts, tam ir apmēram pieci pastāvīgi darbinieki un diezgan pietiekošs finansējums, līdz ar to viņu jauda un ietekme ir nesalīdzināmi lielāka kā LDC.

Ir ļoti labi, ka šis deleģējums vispār ir noticis, jo nepieciešamība izveidot LDC kā institūciju, kurai ir noteiktas tiesības un pienākumi, tika ierakstīta Latvijas Dizaina stratēģijā jau 2014. gadā. Tātad piecus gadus mēs virzījāmies uz to, lai šis lēmums par Kultūras ministrijas deleģējuma piešķiršanu notiktu. LDC deleģējumā ir ielikts ļoti daudz uzdevumu, un LDC darbam ir jāveicina dizaina jomas attīstība ilgtermiņā, iesaistot pēc iespējas plašāku dizaina ekosistēmas dalībnieku loku.

dizains kā stratēģisks rīks

Tikmēr LDC ikgadējais budžets ir tikai divdesmit tūkstošu eiro, un tu esi vienīgais pastāvīgais darbinieks. Ko ar to var paveikt un kādas tu saskati izaugsmes iespējas?

Es saredzu iespēju LDC attīstīties un paveikt vairāk, ja mēs izveidojam partnerības. Bet partnerības Latvijā veidojas ļoti lēni. Lai kāds būtu gatavs ar mani sadarboties, vispirms ir jābūt darbiem no LDC puses, kas liecinātu par mūsu nopietnību. Pirmo darbības gadu arī veltīju darbu darīšanai, nevis runāšanai, un tas ir nesis pozitīvu rezultātu. Manis lolotais un izveidotais Dizaina centrs uzsācis jauno gadu jaunā kvalitātē – esam pārauguši domubiedru komandā, dažādu dizaina jomu profesionāļu apvienībā, kuras plānos ir kļūt par cilvēkus un organizācijas iesaistošu un vienojošu platformu, kas spēj virzīt un risināt būtiskus dizaina jomas jautājumus. Mūsu dalībnieku pašreizējā kodolā ir Ieva Kalēja, Liene Drāzniece un Evelīna Ozola. Mēs vēlamies audzēt domubiedru saimi, jo ticam un apzināmies, ka tā tikai ir iespējams padarīt vairāk un efektīvāk.

Tavs vārds ir saistīts arī Latvijas Modes palātas rīkotajām modes skatēm un ciklu “Dizaina manifestācija”. Vai nākotnē plānots kāds līdzīga mēroga pasākums?

“Dizaina manifestācija” notika pirms pieciem gadiem, un tik varens dizaina notikums atjaunotās Latvijas laikā bija pirmoreiz. Esmu jau likusi priekšā Kultūras ministrijas Dizaina padomē, ka būtu jārod iespēja vai vismaz jādiskutē par vajadzību līdzīga aptvēruma notikumu rīkot vismaz reizi piecos gados, lai apkopotu visu šai laikā notikušo un iezīmētu stratēģiskus virzienus. Tas izglītotu plašu sabiedrību un vienotu pašus dizainerus, iedvesmotu darīt labus darbus, iedvesmotu dizaina lietotājus un pasūtītājus. “Dizaina manifestācijā” mēs redzējām, ka cilvēki bija pozitīvi pārsteigti — redz, kā var dzīvot Latvijas dizainā. Tomēr cilvēku atmiņa ir īsa, un tā regulāri jāatsvaidzina ar pastāvīgām, plānotām darbībām. Pastāvīgums un regularitāte dod labumu jebkurai industrijai, jo tā sniedz industrijas pārstāvjiem un sabiedrībai skaidrību — ko gaidīt, kad un ko es varēšu redzēt, kur es varēšu sevi prezentēt. Tas noteikti ir LDC dienaskārtībā. Kartējot Latvijas dizaina pasākumus, redzu, ka pietrūkst tādas platformas, kur dizaineri, dizaina uzņēmumi, dizaina pētnieki varētu parādīt, ko viņi dara un aicināt iesaistīties. Pasaulē mēs pazīstam dizaina nedēļas, kuru laikā notiek visdažādākie pasākumi — izstādes, atvērtas durvis darbnīcās un daudz kas cits. Redzu vitālu nepieciešamību, lai mums, Latvijā būtu sava dizaina nedēļa. Tāda ir igauņiem un lietuviešiem, tāda ir katrai sevi cienošai Eiropas (un ne tikai) valstij.

Kā tu vērtē to, ka Latvijas Dizaina gada balva tagad notiks tikai katru otro gadu?

Ieviešot Dizaina balvas tradīciju, ir būtiskas vairākas lietas: pirmkārt, ir jāpanāk, lai dizaineri vai viņu klienti vai tie, kas apzināti lieto dizainu, iesniedz pieteikumus, otrkārt, pašam notikumam jābūt reprezentatīvam un prestižam, lai tiem, kas ir pieteikušies balvai, tas atstātu gandarījumu un lepnumu. Visbeidzot — lai dizaina kopiena izjustu piederību pasākumam un iedvesmu turpināt savu darbu. Manuprāt, šajā trīs gadu periodā attīstība notika, un tas bija labs industrijas pasākums. Arī sabiedrība sāka pierast pie šī cikla, ka ik pavasari tas notiek. Cikliskums un paredzamība ir būtiski sabiedrības un arī industrijas intereses uzturēšanai. Tagad, kad Kultūras ministrija ir veikusi pāreju no viena gada uz diviem, būs grūtāk veidot komunikāciju par dizainu, intereses līkne neturpinās pieaugt tāpat vien šai “tukšajā” gadā. Mums būs jārada mākslīgi stāsti, ar ko noturēt interesi medijos un sabiedrībā kopumā.

↑

saslēgšanās

LDC deleģējums būs spēkā vēl divus gadus. Kas ir galvenās lietas, ko tu gribētu paspēt izdarīt?

Ar Igaunijas Dizaina centru mēs jau esam idejiski vienojušies iniciēt dizaina statistikas vākšanas projektu. Ziemeļvalstīs dizaina jomas profesionāļi jau ir saskaitīti pēc noteiktas metodoloģijas, un Dānijas Dizaina centrs ir piekritis būt par partneri un dalīties šajā metodoloģijā, mums tikai atliek atrast finansējumu. Martā mēs plānojam organizēt dizaina dienas, kas ar laiku varētu pāraugt dizaina nedēļā. Esam iesākuši spēlēt aktīvu lomu izglītības satura izveidē, tas ir jāturpina. Latvijas Dizaina stratēģijas pirmais periods beigsies 2020. gadā. Mēs nodarbosimies ar esošās dizaina situācijas kartēšanu, kas noderēs par pragmatisku bāzi Dizaina stratēģijas izstrādei nākamajam periodam, ar vēlmi iestrādāt noteiktas lietas Nacionālajā attīstības plānā. Tas notiks visa gada garumā, aptverot visas dizaina jomas — tas ir būtiski, jo problēmas grafikas, produktu, digitālajā dizainā ir atšķirīgas. Jāmēģina iesaistīties pasākumos, ko īsteno citas organizācijas. Latvijā ir pārāk daudz nesadarbošanās un mazu, atsevišķu darbību, kam ir maza rezonanse. Vajadzētu mēģināt to lauzt un vairāk darīt kopā, lai rezultāti būtu spēcīgāki.

↑

Dizaina centram varat sekot līdzi Instagram /Facebook: @latviandesigncentre

dizains kā stratēģisks rīks

�

↑ 54

informēšana

↑

Klausīties dizainu

informēšana

Esot ikdienas steigā, mēs bieži vien aizmirstam veltīt laiku rakstītiem tekstiem. Bet par laimi, jau labu laiku aktuāli kļuvušu tā sauktie podcast, kurus iespējams klausīties ēdot brokastis, esot ceļā vai atpūšoties pēc garas dienas. Pagājušā gada nogalē arī pie mums radās divas iespējas klausīties dizainu.

Autors Atskats

klausīties dizainu

Kāpēc dizains? Latvijas Radio 3 - Klasika raidījums

Raidījuma mērķis ir vēstīt par dizaina plašo nozīmi, rodot atbildes uz jautājumiem par lietām, procesiem un idejām, kas atvieglo vai gluži pretēji – sarežģī mūsu dzīves. Tajā ik nedēļu, jebkuram saprotamā valodā, tiek apskatīta kāda jauna tēma, kas skaidro nevis dizaina estētiku, bet tā pienesumu lietotāja pieredzē, vēsturē un sabiedrībā. Sarunās tiek pieaicināti arī kompetenti nozares pārstāvji, kuri dalās ar savu pieredzi un viedokli. Jāatzīst, ka profesionālim šie jautājumi varētu šķist pašsaprotami un gaužām vienkārši, tomēr šis ir lielisks piemērs, kā informēt sabiedrību par dizainera lomu un dizaina nozīmi mūsu ikdienā. Kā raidījuma autori norāda: “Runājam par labu un arī par sliktu dizainu. Par to, kā tas top, kāds tas ir Latvijā un citviet pasaulē.”. Raidījumu “Kāpēc dizains?” Latvijas Radio 3 ēterā pārmaiņus vada dizaina kritiķe, lektore un publikāciju autore Jeļena Solovjova un Latvijas Mākslas akadēmijas vieslektore un dizaina diskusiju vadītāja Ilze Dobele. Ar raidījuma ierakstiem varat iepazīties platformā “Spotify”, “Apple Podcast” vai “Google Podcast”. Raidījums top ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Asketic Podcast Dizaina studijas “Asketic” podcasts

Šī gada sākumā dizaina studija “Asketic” savā “Instagram” kontā publicēja savu pirmo IGTV podcast ierakstu. Šajā podcast Miķelis Baštiks sarunājās par jauņuzņēmu (start–up) vidi, ko uzņēmumi no tās var mācīties un kādēļ uzņēmumiem ir svarīgi veidot zīmolus un vai tas vispār ir nepieciešams. Varētu teikt, ka šis ir lielisks piemērs kā bizness satiekās ar dizaina pasauli. Līdz šim ir iznākušas četras epizodes, katra vidēji piecpadsmit minūtes gara. Šobrīd “Asketic Podcast” var noskatīties gan “Instagram”, “Youtube” vai klausīties “Spotify”.

Epizodes Gatis Mūrnieks — Partizānu metodes zīmolu veidošanā Saruna ar radošo direktoru Gati Mūrnieku par partizānu metodēm zīmolu veidošanā. Par dizainu, biznesu un zīmolvedību Latvijā un Baltijā. Ernests Štāls — Lead, Follow or Get Out of The Way1 Saruna ar Latvijas start-up ekosistēmas aizsācēju, “TechHub Riga” līdzdibinātāju, uzņēmēju un “TechChill” konferences vadītāju Ernestu Štālu. Par metodēm un principiem, ko uzņēmumi var mācīties no jaunuzņēmumiem, kā uzņēmuma optimizācija atšķiras no optimālā ceļa atrašanas un kurā brīdī jauniem uzņēmumiem ir jādomā par savu logo. Pyry Taanila — Creating a Brand Step by Step2 Pyry Taanila ir līdzīpašnieks un dizaina direktors jaunuzņēmumā “Catchbox” – uzņēmums, kas ar savu metamo mikrafonu liek cilvēkiem runāt. Anna Celmiņa — Defining Your Brand Strategy 3 Saruna ar Annu Celmiņu par skaidrību krīzes brīdī, zīmolu stratēģijas veidošanu gan lieliem, gan maziem uzņēmiem un kāpēc Latvijas priekšrocība ir būt kā mazai demo valstij pasaules kontekstā.

Lead, Follow or Get Out of the way – Vadi, seko vai pazūdi nost no ceļa. No angļu val. 2 Creating a Brand Step by Step – Soli pa solim radīt zīmolu. No angļu val. 3 Defining Your Brand Strategy – Definēt savu zīmola stratēģiju. No angļu val. 1

↑

Atskats

informēšana

↑

Sadarbībā ar FOLD Atskats

notikumi

darbi

atskats

intervijas

6.janvāris

Latvijas Dizaina gada balvu rīkos Latvijas Dizaineru savienība Nacionālas nozīmes konkursu “Latvijas Dizaina gada balva” 2020. un 2021. gadā īstenos Latvijas Dizaineru savienība, kurai šis uzdevums deleģēts pēc uzvaras Kultūras ministrijas izsludinātajā konkursā. 13.janvāris

Olu produktu līnija “Eva” ar Roberta Rūrāna ilustrācijām Uz iepakojumiem un kampaņā redzamo zīmējumu sēriju radījis ilustrators Roberts Rūrāns, zīmola stratēģiju — aģentūra “White Label”, bet realizācija ir aģentūras “McCann Rīga” pārziņā. Tā kā olu produktu kategorijā esošie zīmoli komunikācijā un iepakojuma dizainā lielākoties ir izteikti tradicionāli, šoreiz izmantota iespēja radīt ko jaunu un atšķirīgu. 14.janvāris

Jānis Andersons iet un rok Grafikas dizainera Jāņa Andersona radošo procesu raksturo konstruktīva pieeja, iedziļināšanās darbā un spēja likt lietā tehniskas prasmes, nešķirojot, vai klients ir smalka kosmētikas produkta vai gaļas cīsiņu ražotājs. Iepakojums ir viens no Jāņa galvenajiem “instrumentiem”, taču viņa darbu vidū ir arī vizuālās identitātes un citi dizaina risinājumi. 12.janvāris

Saulkrastu novada vizuālā identitāte — “Azai Studios” Pagājušajā nedēļā Latvijas medijos izskanēja ziņa par Saulkrastu novada tēriņiem jaunas vizuālās identitātes izstrādei īsi pirms teritoriālās reformas. Jaunā zīmola koncepcija nodēvēta par “astoņu taisnu līniju uzzīmēšanu un aprakstu par mierpilnu un ģimenisku novadu”. Vērsāmies pie Saulkrastu jaunās vizuālās identitātes autora, grafikas dizainera Krista Dārziņa, lai noskaidrotu, cik apjomīgs darbs patiesībā slēpjas aiz logotipa astoņām līnijām. 31.janvāris

K.K. fon Stricka villā nodibināts “Willa Teātris” “Willa Teātris” dibināts 2020. gada sākumā, mājvietu atrodot K.K. fon Stricka villā, kas pēdējos gados kļuvusi par iecienītu koncertu un pasākumu norises vietu. Tagad tā pārtaps arī par teātra zāli, kurā vietas atradīsies vismaz 80 skatītājiem. “Willa Teātris” piedāvās gan svaigus iestudējumus, gan performances, gan aktuālus dzejas un mūzikas pasākumus, bet svētdienās iecerēts piedāvāt izrādes bērniem. 12. februāris

Žurnāls “Elle Decor” ierindojis Ievu Kalēju starp laikmetu definējošām dizainerēm “Laipni lūgti jaunā dizaina dekādē,” aicina “Elle Decor”, apkopojot jauno laikmetu definējošas dizaineres. Šajā izdevumā izcelta stāvlampa no “Mammalampa” kolekcijas “The Queen”, kuru raksturo kontrasta spēle ar materiāliem. Dizaina objektā sastopas metāla pati nabadzīgākā manifestācija — rūsa un pats augstvērtīgākais metāls — zelts. Šajā kombinācijā materiāli ne tikai izceļ viens otru, bet arī nojauc stereotipisko robežu starp vērtīgo un bezvērtīgo. 14. februāris

↑

Aģentūra “DDB Latvija” pārtop par “Nord DDB Riga” Sākot ar 2020. gada februāri, par Baltijas gada aģentūru atzītā “DDB Latvija” kļūst par daļu no Ziemeļvalstu aģentūru tīkla “Nord” un turpinās savu darbību ar nosaukumu “Nord DDB Riga”. Aģentūra tāpat kā līdz šim būs arī daļa no “DDB Worldwide” starptautiskā tīkla, bet ciešāku sadarbību turpmāk veidos tieši ar Ziemeļvalstu reģiona DDB aģentūrām.

informēšana

intervijas

notikumi

darbi

19.janvāris

Aleksejs Muraško guvis starptautisku atzinību Februāra sākumā grafikas dizainers Aleksejs Muraško par dizainu grāmatai “Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā” saņēmis starptautiskās tipografikas profesionāļu organizācijas “Type Directors Club” piešķirto izcilības apliecinājumu jeb “Certificate of Typographic Excellence”. Šis darbs tiks iekļauts īpašā publikācijā un izrādīts vairākās izstādēs. 27.janvāris

Dizains kā stratēģisks rīks. Intervija ar Ditu Danosu Pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas izveidotajam Latvijas Dizaina centram (LDC) decembrī apritēja gads. Lai gan pagaidām tā ir pavisam neliela organizācija, centra vadītāja Dita Danosa ir apņēmīga veidot spēcīgas partnerības un ikvienu pārliecināt par dizaina stratēģisko nozīmi. Tikāmies ar Ditu, lai uzzinātu, kas paveikts pirmajā gadā un kāda ir LDC loma dizaina industrijā. 5.marts

Konkursā “Creative Business Cup” 2020 Latviju pārstāvēs “WinGo Deposit” Pirmdien, 2. martā konkursa “Creative Business Cup” 2020 (CBC) nacionālās atlases finālā uzvaru guva uzņēmums “WinGo Deposit”. Uzvarētājs saņēma 3000 EUR naudas balvu un iespēju pārstāvēt Latviju konkursa finālā Dānijā vairāk nekā 50 uzņēmumu konkurencē. 12.marts

Izstāde un finisāža “Rotas nav tikai rotas” galerijā “Putti” No 5. līdz 31. martam mākslas galerijā “Putti” norisinās laikmetīgo un konceptuālo rotu izstāde “Rotas nav tikai rotas”, ar kuru galerija svin savu 20 gadu jubileju un vienlaikus pastāvēšanas beigas. 18.marts

Tuvojoties nākotnei. Intervija ar Lizeti Druku Lizete Druka ir latviešu izcelsmes dizainere, kura strādā autobūves uzņēmuma “Jaguar Land Rover” dizaina pētniecības komandā Lielbritānijā. Kā dizaina pieredzes speciāliste viņa pēta, kā nākotnes scenāriji ietekmē mobilitāti šodien. Savu karjeru sākusi “Jaguar” krāsu un materiālu komandā, Lizete automobiļu dizainā izmanto materialitātē balstītu skatījumu. Viņa bija pirmā lektore Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja pasākumu sērijā “Vārds dizainam”. 26.marts

Paziņoti grāmatu mākslas konkursa “Zelta ābele 2019” laureāti Šodien Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” tika paziņoti Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas organizētā konkursa “Zelta ābele 2019” laureāti astoņās kategorijās. Par gada mākslinieku ekspertu komisijas vērtējumā tika atzīts Aleksejs Muraško. 27.marts

↑

Pieejamie atbalsta instrumenti Covid-19 ekonomisko seku ierobežošanai Vakar, 26. martā, Ministru kabinets apstiprinājis kritērijus un atbalsta saņemšanas kārtību, kādā jebkuras nozares Covid-19 krīzes skarts uzņēmums var kvalificēties dīkstāves pabalstam un nodokļu brīvdienām līdz trim gadiem. Uzņēmēji var pieteikties arī “Altum” atbalsta programmām, meklēt padomu LIAA un pašvaldībās. Zemāk apkopoti šobrīd pieejamie atbalsta instrumenti radošo industriju uzņēmējiem.

notikumi

darbi

atskats

intervijas

2.aprīlis

Starpstāvoklis “Dīkstāvei nav starpstāvokļa. Ja cilvēks nestrādā, tad viņam nav ienākumu,” vakar preses konferencē teica Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme, skaidrojot, kāpēc pašnodarbinātie, autoratlīdzību saņēmēji un mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji nevarēs saņemt valsts atbalstu, ja ārkārtējās situācijas laikā būs guvuši jebkādus ienākumus. 8.aprīlis

Dalībnieki un mentori aicināti piedalīties hakatonā “The Global Hack” Lai potenciāli apkarotu Covid-19 krīzes radītās sekas, hakatons “The Global Hack” pulcēs dalībniekus no visas pasaules, kuri izstrādās idejas šī brīža aktuālāko problēmu risināšanai. Hakatons norisināsies tiešsaistē no 9. līdz 12. aprīlim, un to līdzorganizē Latvijas radošie spēki, kas ar “Swedbank” atbalstu hakatonā vadīs ekonomikas tēmu. Veiksmīgākās idejas savā starpā dalīs 120 000 eiro balvu fondu, un hakatonu atbalstīs Eiropas Komisija, “Tesla”, “SpaceX” un citi uzņēmumi. 8.aprīlis

“Trentini” aizsāk sarunu šovu Interjera dizaina galerijas “Trentini” misija ir palīdzēt radīt mūsdienīgu un kvalitatīvu vidi ciešā sadarbībā ar Latvijā praktizējošiem arhitektiem un dizaineriem. Šajā pavasarī, ierīkojot jauno salonu Rīgā, Strēlnieku ielā, iecerēts vēl biežāk rīkot dažādus pasākumus, kas padziļina profesionālās zināšanas dažādās jomās. 8.aprīlis

Radošās izcilības festivāls “ADwards MMXX” tomēr notiks Pieņemot izaicinājumus, ar kuriem nākas saskarties ārkārtas situācijā, festivāls “ADwards MMXX” notiks vēl nebijušā mērogā un formātā — 332 iesniegtos Latvijas reklāmas un dizaina projektus vērtēs 21 starptautiskas žūrijas profesionālis īpašā tiešsaites darbu vērtēšanas platformā, lai jau 20. maijā apbalvotu izcilākos veikumus. 9.aprīlis

Biznesa modeļa restarta nedēļā risinās Liepājas uzņēmumu izaicinājumus No 21.–25. aprīlim tiešsaistē norisināsies hakatons “Biznesa modeļa restarta nedēļa. Kā izdzīvot pēc izolācijas”, kuras laikā ikviens interesents varēs risināt vienu no kopskaitā 20 reāliem Liepājas uzņēmumu izaicinājumiem, kas radušies vai vēl gaidāmi pandēmijas izraisītās krīzes dēļ. Jau šobrīd iespējams pasākumam pieteikt gan sava uzņēmuma izaicinājumu, gan pieteikties pašam. 15.aprīlis

Sociālā kampaņa “Mājas. Ziepes. Divi metri” — “Nord DDB Riga” Kopš aprīļa sākuma Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) īsteno kampaņu “Mājas. Ziepes. Divi metri”, lai informētu iedzīvotājus par koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 profilaksi un piesardzības principiem, kas palīdz ierobežot infekcijas izplatīšanos. Lakoniskās un atmiņā viegli paliekošās kampaņas autori ir “Nord DDB Riga” komanda. 17.aprīlis

↑

Aptaujas par Covid–19 ietekmi uz dizaina nozari rezultāti Marta beigās Latvijas Dizaina centrs sadarbībā ar FOLD veica aptauju “Kādas problēmas jūsu dizaina uzņēmumā radušās Covid-19 ietekmē?”, tajā aicinot piedalīties gan dizaina nozares, gan citu, ar to saistītu nozaru uzņēmējus, uzņēmumu darbiniekus un pašnodarbinātus dizainerus. Paldies visiem, kuri atsaucās aicinājumam un aizpildīja anketu! Esam apkopojuši aptaujas rezultātus.

informēšana

intervijas

notikumi

darbi

21.aprīlis

Aicina piedalīties hakatonā “HackCreative: An Industry Transformed” Covid-19 krīze ir būtiski ietekmējusi arī kultūras un radošās industrijas visā pasaulē, un tajās strādājošie cenšas izprast jauno realitāti un pielāgoties tai. 48 stundu hakatonā “Hackcreative: An Industry Transformed” tiek aicināti piedalīties kultūras un radošo industriju pārstāvji, nozaru politikas veidotāji, nevalstisko organizāciju vadītāji, pasākumu rīkotāji, mākslinieki un citi, kas potenciāli varētu radīt jaunus risinājumus šim neparedzētajam izaicinājumam. Hakatons norisināsies tiešsaistē no 1. līdz 3. maijam. 29.aprīlis

Sarunas spēks. Intervija ar Aleksu Antolino Alekss Antolino (Alex Antolino) ir tiešsaistes aptauju formu uzņēmuma “Typeform” radošais direktors. Vadošais biznesa medijs “Financial Times” nesen ievietojis “Typeform” Eiropas straujāk augošo uzņēmumu rindās, savukārt platformas lietotāju skaits 2019. gadā sasniedzis vairāk nekā 2,6 miljonus. Naktīs Alekss aizraujas ar elektronisko mūziku, bet pa dienu joprojām meklē atbildi uz jautājumu — ko filmu režisors dara radošā direktora amatā tehnoloģiju uzņēmumā.

4.maijs

Kultūras un radošo industriju hakatona “HackCreative” uzvarētāji No 1. līdz 3. maijam tiešsaistē norisinājās kultūras un radošo industriju hakatons “HackCreative: An Industry Transformed”, kas pulcēja vairāk nekā 300 dalībnieku no 30 pasaules valstīm. Dalībnieki izstrādāja dažādus projektus, kas potenciāli varētu sniegt atbalstu nozares pārstāvjiem Covid-19 izraisītās krīzes laikā. Hakatonā tika izstrādātas 26 idejas, un trīs veiksmīgākie projekti savā starpā sadalīja “Swedbank” nodrošinātas naudas balvas 10 000 eiro vērtībā. 15.maijs

↑

Vides objekti Veclaicenes ainavu apvidū — “H2E” Šajā laikā, kad meklējam drošu attālumu no cilvēku pulcēšanās, daba kļūst par patvērumu — tā ļauj atgūt spēkus un veidot saikni ar nepieradināto savvaļu. Dizaina biroja «H2E» veidotie vides objekti Veclaicenē iedrošina ceļotājus pievērst uzmanību dabai — pētīt un novērot dzīvniekus, putnus un zivis.

notikumi

darbi

atskats

intervijas

ďż˝

informēšana

Izdevums “Procesā” tapis kā bakalaura gala darbs studijām Latvijas Mākslas akadēmijas, Funkcionālā dizaina, Grafikas / iepakojuma dizaina nodaļā.

�

Par izdevumu

Mūsdienās ir daudz iespēju un avotu uzzināt par to, kas notiek pasaules grafikas dizaina nozarē. Bet, kad jāsāk runāt par Latviju, mums izpaliek jēgpilnas domāšanas, sarunas un dokumentēšanas aspekts. Šobrīd esošie mediji koncentrējas uz notikumu un darbu atskatu publicēšanu tiešsaistē, tomēr tas neraisa plašākas viedokļu apmaiņas. Darba ietvaros tika meklēti risinājumi, kā veicināt sarunas par grafikas dizaina nozari Latvijā, aktualizējot sarunas gan par vēsturisko mantojumu un ar to ietekmi uz mūsdienu dizaina situāciju un stilistiku Latvijas teritorijā, gan mūsdienās aktuālās un nozīmīgās tēmas, lai veicinātu nozares saliedētību un izaugsmi. Izpētes procesā tika veiktas vairākas intervijas, kurās ar savu viedokli dalījās vairāki nozares profesionāļi un cilvēki, kas ar to cieši saistīti, norādot uz galvenajiem fokusa punktiem. Šo interviju analīze un problēmu karte palīdzēja nonākt līdz šajā izdevumā aplūkotajām četrām kategorijām – mantojums, potenciāls, saslēgšanās un informēšana. Izdevums potenciāli tiek veidots atskatoties uz sešu aizvadīto mēnešu notikumiem un aktualitātēm, iznākot divas reizes vienā gadā. Lai gan šobrīd izdevums ir tikai latviski un runā par Latvijas grafikas dizaina nozari un tā saistītām tēmām, netiek izslēgta iespēja pievienot pārējās Baltijas valstis, rakstot attiecīgās valsts valodā un angļu valodas tulkojumā. Kā viens no uzstādījumiem ir nodrošināt ne tikai saturisku, bet arī vizuālu kvalitāti, atceroties par finansiālo rentabilitāti. Tā darbība nav paredzēta individuāli, bet gan sadarbojoties ar jau eksistējošu mediju kā papildinošs elements. Intervijas, raksti un atskati veidoti, ņemot vērā katras kategorijas aktualitātes un vajadzības. Jāatzīst, ka koronavīrusa izraisītā ārkārtas situācija mainīja paredzēto saturu, tomēr tas pierādīja spēju ātri pielāgoties notiekošajam Latvijā un pasaulē.

satura koncepta autore, dizains un ilustrācijas

2020 janvāris–jūnijs

↑

Procesā

interviju un rakstu autori

↑

Megija Jurevica

tekstu korekcija

↑

Dārta Dīriņa, Megija Jurevica, FOLD

fotogrāfijas

↑

Dārta Dīriņa, Evelīna Ozola, Ilga Vecenāne

liels paldies

↑

Jana Klendere, Megija Jurevica

Evai Abduļinai par burtveidolu "Austra"

Izdevumā esošie raksti ir autora īpašums. Tos aizliegts pārpublicēt bez iepriekšējas saskaņošanas ar izdevuma autoru. Kontakti: megija.jurevica@gmail.com