154
Reliģiski-filozofiski raksti XV
tautas nobalsošanai likumprojektu, kuru Saeima 1931. gada 22. jūlija plenārsēdē ir atraidījusi. Vēlētāji tika aicināti paust savu izvēli 1931. gada 5. un 6. septembrī saskaņā ar Centrālās vēlēšanu komisijas 27. jūlija lēmumu (“Valsts Prezidenta lēmums 1931. g. 28. jūlijā,” VV 165 {1931} 1. lpp. {29. VII}). Atsaucoties uz prezidenta lēmumu, arī Centrālā vēlēšanu komisija nāca klajā ar Paziņojumu par tautas nobalsošanu, kurā līdzās atkārtoti publicētam Likumam par Māras baznīcu tika pievienota šāda piebilde: «Katram pilntiesīgam pilsonim ir tiesības minētās balsošanas dienās nodot savu balsi, pie kam tie pilsoņi, kuri vēlas šī projekta pieņemšanu, nodod zīmītes ar uzrakstu ‘par,’ bet tie, kuri nevēlas šī projekta pieņemšanu, nodod zīmītes ar uzrakstu ‘pret’» (“Paziņojums par tautas nobalsošanu,” VV 168 {1931} 1. lpp. {1. VIII}). Nekas it kā neliecināja par jaunas skandas tuvošanos, vismaz līdz 19. viii. 19. VIII Centrālās vēlēšanu komisijas sēdē «priekšsēdētājs M. Skujenieks pacēla jautājumu par kvoruma nepieciešamību tautas nobalsošanās. Pēc līdzšinējās prakses, ko ievadījis Centrālās vēlēšanu komisijas atzinums 1923. gadā pie tautas nobalsošanas, ja tautas nobalsošanās nepiedalās vairāk kā puse no visiem balsstiesīgiem vēlētājiem, tad nobalsošanā liktais likumprojekts uzskatāms par noraidītu. M. Skujenieks, atsaucoties uz Satversmi, atrod, ka šī prasība par vairāk kā puses vēlētāju piedalīšanos balsošanā zīmējas tikai uz tādiem gadījumiem, kad tautas nobalsošanā jāgroza satversme vai arī jāatceļ kāds Saeimas pieņemts likums. Parastos likumprojektus tautas nobalsošanā varētu pieņemt ar balsu vairākumu, neuzstādot kā kategorisku prasību vēlētāju lielākās daļas par balsošanu. Līdz ar to vēlētāji būtu spiesti ieņemt stāvokli par vai pret un tautas nobalsošanām mūsu likumdošanā būtu lielāka nozīme. Ierosinājumu apspriedīs nākošā sēdē. Jāpiezīmē, ka šo jautājumu jau pārrunāja 1923. g. un daži pilsoniskie politiķi atzina kvoruma prasību par nepamatotu» (K. “Vai tautas nobalsošanās vajadzīgs vēlētāju kvorums?,” LK 184 {1931} 1. lpp. {20. VIII}). M. Skujenieka ierosinājums sakuldināja jau tā nemierīgos tautu paprātu ieveidotājus. Latvijas Kareivis sniedz dažu laikrakstu pausto ieskatu apkopojumu: «[Tautas nobalsošanas un kvoruma] jautājumiem atkal plaši piegriežas prese pēc M. Skujenieka pazīstamā ierosinājuma Centrālā vēlēšanu k-jā.
Religiskie XV.indd 154
2012.12.26. 22:15:06