__MAIN_TEXT__

Page 182

12. Krievvalodīgo latvijiešu1 Lielbritānijā un Zviedrijā transnacionālā piederība Iveta Jurkāne-Hobein, Evija Kļave Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par aptuveni ceturtdaļu (CSP 2015c) galvenokārt negatīva migrācijas saldo dēļ. Starp visiem ilglaicīgajiem emigrantiem no Latvijas vairāk nekā puse ir nelatvieši (CSP 2015b). Tas nozīmē, ka proporcionāli starp nelatviešiem aizbraukušo ir vairāk nekā starp latviešiem. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados – drīz pēc Padomju Savienības sabrukšanas Deivids Leitins (David Laitin) apgalvoja, ka «krievvalodīgie pēcpadomju republikās piedzīvo izteiktu identitātes krīzi» (Laitin 1998: IX). Toreiz jautājums bija par to, vai krievvalodīgie «atgriezīsies» mājās (piemēram, pārcelsies atpakaļ uz Krieviju). Deviņdesmito gadu sākumā aptuveni desmit procenti Latvijas krievu tiešām pārcēlās uz Krieviju (Ivlevs, Kings 2012), taču lielākā daļa palika dzīvot Latvijā. Lai arī ir veikti pētījumi par krievu un krievvalodīgo nacionālo identitāti pēcpadomju valstīs (piemēram, Laitin 1998; Poppe, Hagendoorn 2001), krievvalodīgo integrēšanos Latvijas sabiedrībā (Cheskin 2012; Gruzina 2011; Šūpule 2012; Tabuns 2010; Zepa et al. 2005), vispārēju emigrāciju no Latvijas (Apsīte-Beriņa 2013; Indāns et al. 2006; Lulle 2013), kā arī Latvijas emigrantu piederības sajūtu (Lulle 2010; Indāns et al. 2006), tikpat kā nekas nav zināms par krievvalodīgajiem Latvijas emigrantiem, kas pārcēlušies uz dzīvi Rietumvalstīs. Līdz šim pieejamā informācija ir pretrunīga. Piemēram, Artjoms Ivlevs (2013; Ivlevs, Kings 2012), balstoties uz reprezentatīvu kvantitatīvu pētījumu, norāda, ka krievvalodīgie Latvijā, salīdzinot ar latviešiem, vairāk domā par emigrēšanu. Ivlevs (2013) to skaidro ar diskriminējošo valodas un pilsonības politiku Latvijā (sal. Hughes 2005). Mihails Hazans (2011) norāda, ka, salīdzinot ar latviešiem, starp aizbraukušajiem nelatviešiem mazāk ir tādu, kas plāno atgriezties. Savukārt Sofija Aptekāra (Aptekar 2009) savā pētījumā, kas balstīts uz padziļinātajām intervijām ar krievvalodīgajiem migrantiem no Latvijas un Igaunijas Īrijā, apgalvo, ka etniskā, valodas un pilsonības politika nav izšķirošais faktors emigrēšanas lēmuma pieņemšanā Latvijas krievvalodīgo emigrantu vidū. Līdz ar to šis ir viens no retajiem pētījumiem, kurā pētīti Latvijas krievvalodīgie emigranti Rietumvalstīs. Balstoties uz 30 padziļinātajām intervijām ar krievvalodīgajiem emigrantiem Zviedrijā un Lielbritānijā, šeit analizēti Latvijas mazākumtautību emigranti un šīs aizbraucēju grupas transnacionālā piederības sajūta. Mārtiņš Kaprāns (2015), piemēram, ir norādījis, ka krievvalodīgajiem «Latvija vairāk asociējas ar ģimeni un draugiem», kamēr «latviešu emigranti parasti nevairās sevi eksplicīti definēt arī kā daļu no latviskās kultūrtelpas». Šis pētījums turpina šo diskusiju un analizē Latvijas krievvalodīgo emigrantu piederību Latvijai un tās pievelkošajiem un atgrūdošajiem emocionālajiem aspektiem. Šajā nodaļā tiek izvirzīts apgalvojums, ka krievvalodīgo Latvijas emigrantu piederības sajūtas veidošana un noturēšana attiecībā uz Latviju tiek izjusta kā vienpusējs process, kurā piederības sajūta Latvijai ir atkarīga no pašiem emigrantiem un netiek uzlūkota kā pretimnākoša no valsts puses. Līdz ar to nozīmīgu lomu transnacionālās identitātes veidošanā un uzturēšanā spēlē minoritātes statuss gan dzimtenē, gan mītnes zemē. 1

Šeit un turpmāk tiks izšķirts starp latvijieti jeb bijušo Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju un latvieti kā etnisko piederību.

Profile for LU Filozofijas un socioloģijas institūts

Latvijas emigrantu kopienas: cerību diaspora  

Kolektīvajā monogrāfijā analizēti līdz šim apjomīgākā pētījuma par Latvijas jaunajiem emigrantiem rezultāti, kas liks pārvērtēt daudzus pieņ...

Latvijas emigrantu kopienas: cerību diaspora  

Kolektīvajā monogrāfijā analizēti līdz šim apjomīgākā pētījuma par Latvijas jaunajiem emigrantiem rezultāti, kas liks pārvērtēt daudzus pieņ...

Profile for lufsi
Advertisement