III.
Piederības sajūta, identitātes un attieksmes
8. Latviešu emigranti Lielbritānijā: transnacionālā identitāte un attālinātā nacionālisma konteksti Mārtiņš Kaprāns1 Pagājušajā desmitgadē sakultais emigrācijas vilnis Latvijas publiskajā telpā ir ieguvis dažādas nozīmes, kas laika gaitā aizstājušas cita citu. No apsūdzībām nodevībā un gļēvulībā aizbraukšana ir pakāpeniski kļuvusi par pragmatisku izejas stratēģiju; no apkaunojošiem neveiksminiekiem Latvijas emigranti ir pārtapuši laimes meklētājos un savas laimes lējējos. Taču līdzās šīm nozīmju maiņām lielā aizbraukšana ir nepārtraukti uzturējusi vairāk vai mazāk pamanāmu nacionāla mēroga nemieru, kas atbalsojies politiskajā, mediju un zinātniskajā dienas kārtībā. Arhetipiskā līmenī Latvijas un citu emigrantu izcelsmes valstu satraukums šķiet gaužām dabisks un pamatots, jo aizbraukšana apdraud ģimenes pavardu. Nācija, kā rakstījis Anderss Johansens (Anders Johansen), subjektīvā līmenī bieži tiek uztverta kā «ģimenes palielinātā versija un labu draugu loks» (Johansen 1997: 171). Taču aizbraukšana, protams, izraisa trauksmi ne tikai palicējos, bet arī aizbraucējos, kuru simboliskajā bagāžā bieži ir tikai nākotnes nenoteiktība un pagātnes nogulas. Lielbritānija ir kļuvusi par galveno Latvijas jauno emigrantu mītnes zemi. Dažādi aprēķini liecina, ka šajā valstī varētu dzīvot apmēram 100 tūkstoši no Latvijas izbraukušo (Hazans 2011; Apsīte-Beriņa 2013; Goldmanis 2015). Turklāt lielākā daļa cilvēku ir devušies uz Lielbritāniju pēdējos desmit gados, augstāko izceļošanas līmeni sasniedzot ekonomiskās recesijas laikā (2008–2012). Lai gan Lielbritānijas vidienē (Bredforda, Pīterboro, Northemptona, Lestera u.c.) ir izveidojušies����������������� vērā ņemami����� Latvijas migrantu puduri, šī kopiena ir visnotaļ izkliedēta; arī teritoriālā griezumā var pamanīt zināmu sociālo noslāņošanos. Pētnieki līdz šim vairāk ir pievērsuši uzmanību Lielbritānijā dzīvojošo Latvijas emigrantu strukturālajiem parametriem, emigrantu kontaktiem ar ģimeni un draugiem un augsti kvalificēto emigrantu priekšstatiem par izcelsmes valsti un mītnes zemi (Apsīte-Beriņa 2013; King et al. 2014; King, Lulle 2015). Šajos pētījumos ir aktualizēti gan transnacionālie, gan asimilācijas, gan remigrācijas konteksti. Taču mazāka uzmanība ir pievērsta Lielbritānijā dzīvojošo emigrantu identificēšanās praksēm ar izcelsmes valsti (Ķešāne 2011). Šādu pētījumu trūkums ir būtiski ierobežojis mūsu iespējas saprast, kādēļ Latvijas emigranti izvēlas nesaraut attiecības ar izcelsmes valsti, kādēļ un kā viņi izvēlas piederēt šai paplašinātajai ģimenei, dzīvojot ārpus Latvijas. Tādēļ nodaļas mērķis ir meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, 1
Atsevišķi šī raksta fragmenti ir agrāk publicēti žurnālā «Akadēmiskā Dzīve» (Kaprāns 2015).