Survival K(n)it 7

Page 1

04.09.–20.09.2015 RĪGA, 04.09.–20.09.2015. Kādreizējā Latvijas Nacionālās bibliotēkas

CONTEMPORARY ART FESTIVAL

CONTEMPORARY ART FESTIVAL

LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS FESTIVĀLS

LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS FESTIVĀLS

LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS FESTIVĀLS

SURVIVAL SURVIVAL K(n)IT K(n)IT


Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) kopš 90. gadu sākuma ir viena no nozīmīgākajām laikmetīgās kultūras institūcijām Latvijā. LLMC producē laikmetīgās mākslas darbus un notikumus, veicinot jaunu mākslas formu un izteiksmes līdzekļu attīstību, sekmējot mākslas procesu un sabiedrības mijiedarbību, kā arī radot atvērtu un kritiski domājošu vidi. LLMC meklē mākslas saistību ar aktuālajiem procesiem sabiedrībā un reaģē uz izmaiņām globālajā mākslas telpā komentējot, analizējot un aicinot uz dialogu.

Latvian Centre for Contemporary Art Daudzu gadu garumā LLMC informē un izglīto sabiedrību, īstenojot gan neformālās izglītības projektus, gan veicot pētījumus, veidojot publikācijas, apkopojot un izplatot informāciju par laikmetīgo mākslu. Līdzās regulārām izstādēm, LLMC attīsta starpdisciplināras un inovatīvas kultūras iniciatīvas, kā arī veicina latviešu mākslinieku integrāciju starptautiskā apritē. Kopš 2009. gada LLMC veido nozīmīgāko laikmetīgās mākslas festivālu Latvijā ”Survival Kit”.

analyzing and inviting a dialogue.

www.lcca.lv

From the beginning of the 1990s, the Latvian Centre for Contemporary Art (LCCA) has been one of the most important institutions of contemporary art and culture in Latvia. LCCA produces contemporary art works and events, promotes the development of new forms of art and expression, fosters the interaction between art processes and society as well as creates an open environment of critical thought. LCCA seeks the relationship between art and topical processes in society and reacts to changes in the global art scene by commenting, www.lcca.lv

Par SURVIVAL KIT

About SURVIVAL KIT

Kā katru gadu, festivāls ”Survival K(n) it 7” aicina māksliniekus meklēt radoši alternatīvus izdzīvošanas modeļus, reflektējot par lokāli un globāli aktuālām sociālām tendencēm. ”Survial K(n)it 7” tēma caur vārdu spēli ir ievīta festivāla nosaukumā un akcentē ikdienišķu darbību un „mazo lietu” potenciālu ietekmēt sabiedrībā nozīmīgus procesus. Adīšana kā ikdienišķa nodarbe festivāla tēmas kontekstā simbolizē radošas iniciatīvas, dažādu sabiedrības grupu, privāto un publisko telpu saaudumu, akcentējot socializēšanos un līdzdarbošanos.

Kādreizējā LNB ēka šogad ir galvenā festivāla ”Survial K(n)it 7” norises vieta, kurā notiks laikmetīgās mākslas izstāde, performances, koncerti, lekciju un sarunu programma. Neoklasicisma nams Krišjāņa Barona ielā 14 celts 1910. gadā, no 1956. līdz 2014. gadam tajā atradās Latvijas Nacionālā bibliotēka, taču pašlaik ēka netiek aktīvi izmantota. Vairāki festivāla pasākumi notiek arī pilsētvidē, sešpadsmit dienu laikā apmeklētājiem piedāvājot daudzveidīgu kultūras programmu, kas no dažādu radošo jomu un sociālo prakšu skatpunktiem ļaus saskatīt cēloņsakarības starp it kā nesvarīgām ikdienas nodarbēm un globālām izmaiņām.

This is the seventh edition of the annual festival and, following the format of the previous years, Survival K(n)it 7 invites artists to search for creative and alternative modes of survival, reflecting on both local and global social tendencies. The theme of this year’s festival – Survival K(n) it – has been entwined within its name using a wordplay and emphasizes the hidden potential of everyday activities, ‘small things’ to influence wider processes in the society. Within the context of the festival’s theme, knitting as an ordinary pastime symbolises creative initiatives, the interwoven public and

www.survivalkit.lv

www.survivalkit.lv

Par norises vietu

About the venue

PAR / ABOUT

Festivāla norises vieta ir Ernesta Poles (1872–1914) projektētā ēka, kas celta 1910. gadā pēc Rīgas Amatnieku krājaizdevu kases pasūtījuma. Ēka ir izsmalcināts neoklasicisma paraugs ar gleznaini izkārtotiem dažādu orderu pilastriem un kolonnām, klasiskām flīzēm, festoniem un citām arhitektoniskām un ornamentālām detaļām. Līdz brīdim 1956. gadā, kad šajā ēkā tika izvietota galvenā Latvijas Nacionālā bibliotēkās mītne, šajā

vietā darbojušās dažādas iestādes. Šajās telpās 20. gados atradusies pirmā kafejnīca Rīgā, kurā bija rotējošas deju grīdas, savukārt vēlāk tur atradās vairāku žurnālu redakcijas, latviešu konversācijas vārdnīcas redakcijas, rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu kantori, amatnieku darbnīcas un viesnīca. Vācu okupācijas Otrā pasaules kara gados šeit atradusies Tautas banka, savukārt 1947. gadā tika

atvērts Valsts revolūcijas muzejs. The festival takes place inside a building designed by Ernests Pole (1872-1914) and constructed in 1910 by the commission of the Treasury of Riga Craftsmen Savings Bank. The building is an elegant example of neoclassicism with its charming display of different order pilasters and pillars, classic tiles, festoons and other architectonic and ornamental details. Until the moment when the main branch of National Library of Latvia was re-

For many years, LCCA has been informing and educating society, carrying out informal educational projects and conducting research, as well as collecting, publishing and disseminating information about contemporary art. Along with regular exhibitions, LCCA develops interdisciplinary and innovative cultural initiatives as well as promotes the integration of Latvian artists with the international art scene. Since 2009 LCCA organizes critically acclaimed international contemporary art festival in Latvia Survival Kit.

private domains, while also underlining socialising and participation. This year, the former building of the National Library of Latvia is serving as the main venue of the Survival K(n)it 7 festival. It features a diverse programme consisting of a contemporary art exhibition, performances, concerts, lectures and discussions. The neo-classical building on Krišjāņa Barona ielā 14 was built in 1910 and hosted the National Library of Latvia from 1956 to 2014, however, it is no longer actively used. Several festival events take place in the city and over the course of sixteen days will offer visitors a manifold cultural programme, weaving together perspectives from different creative disciplines and social practices and highlighting causal relationships between seemingly insignificant daily pursuits and global changes.

located to this building in 1956, it had already been occupied by a number of organizations. In the 1920s the first café in Riga with rotating dance floors opened there, later on it housed editorial offices of several magazines and the Latvian Conversation Dictionary, headquarters of industrial and trade companies, craftsmen’s workshops and a hotel. During the German occupation in the World War II, it was the People’s Bank, but a few years later in 1947 became the Museum of Revolution.

4.-20. septembris, 2015

September 4 - 20, 2015

O-P 14:00-20:00 S-SV 12:00-19:00

T-F: 14-20, S -Su: 12-19

Kādreizējā LNB ēkā,

Former building of the National Library of Latvia,

Krišjāņa Barona ielā 14

Krišjāņa Barona street 14

Festivāla dalībnieki / Participants: Lawrence Abu Hamdan (UK), Erik Alalooga (EE), Bani Abidi (PK), David Bernstein (USA / EU), Arturs Bērziņš (LV), Juris Boiko (LV), Liena Bondare (LV), Kristians Brekte (LV), Eglė Budvytytė (LT), Nanna Debois Buhl (DK), Maria Loise Ekman (SE), Kristaps Epners (LV), Gundega Evelone (LV), Ester Fleckner (DK), Nilbar Güreş (TR), Kalle Hamm, Dzamil Kamanger (FI / IR), Gudrun Hasle (DK), Reinis Hofmanis, Dārta Hofmane (LV), Ingela Ihrman (SE), Flo Kasearu (EE), KLĪGA (LV), Andreja Kulunčic (HR), Kalle Laar (DE), Johanna Lecklin (FI), Hardijs Lediņš (LV), Inga Meldere (LV), Museums Revealed (LV), Robertas Narkus (LT), Katrīna Neiburga (LV),No Show Museum (CH), Ingrīda Pičukāne (LV), Jura Shust (BY / BE), Sandra Strēle (LV), Andrejs Strokins (LV), Iiu Susiraja (FI), Vladimirs Svetlovs (LV), Ginta Tinte Vasermane (LV), Anna Volkova (LV), Anna Zvyagintseva (UA), Imants Žodžiks (LV), Okin Collective (KR), Stitch projects (NO). 2


Ikdienas kartotēka

Everyday Index

Par dienasgrāmatām

On diaries

Tas, ka cilvēki mēdz viens otru uzlūkot un būt greizsirdīgi viens uz otru, tas, ka viņi raksta viens otram vēstules un kopā pusdieno, ka viņiem ir līdzjūtīgas vai neiecietīgas attiecības, kurās nav jebkādu reālu interešu, ka viena persona lūdz otrai norādīt ceļa virzienus un cilvēki mēdz sapucēties, lai varētu viens otru apbrīnot, – tūkstošiem personu savstarpējās attiecības, īslaicīgas vai pastāvīgas, apzinātas vai neapzinātas, gaistošas vai nopietnas, kuras raksturo iepriekš minētie un nejauši izvēlētie piemēri, nemitīgi mūs sasaista kopā. Katru dienu un katru stundu tiek savērpti šādi pavedieni, atmesti un atkal aizsākti, aizvietoti ar citiem vai sapīti kopā. Šajā apstāklī atklājas sabiedrības atomu mijiedarbība, kas ir pieejama tikai psiholoģiskajai mikroskopijai, un kura uztur

Several years ago, while I was sorting through the shelves of a long-untouched, heavy mahogany commode, I found a diary from my teenage years where I had registered with great care the life events of the time. Mostly, everyday activities that from time to time are interrupted by a visit to the theatre or an exhibition, a trip to my friend outside the city in the countryside or an unexpected encounter. Statistical information interchanges with emotional passages and rather naive conclusions and existential ruminations. Reading page by page, a fabric of a life reveals itself before the eyes, interwoven with both seemingly unimportant and significant events that are kept together by the persistent repetition of daily activities. I can discern the threads of many interrelationships, the sprouting of thoughts, which can be read from the notes made in the rather unclear handwriting, or which hide behind words and wander between the rows of letters. They have significantly influenced the future life of the author of the diary, formed habits and beliefs, encouraged the choices and the concealment of insecurity and fear. Several of my friends and acquaintances still make regular entries in diaries, which perhaps help to organise thoughts, to arrange life in a sort of completed sections or to get rid of troublesome feelings which circle in the mind and prevent from falling asleep late at night. Writing of a diary often becomes one of the regular daily activities similar to walking, cooking, dishwashing or combing hair. These activities create the framework of our life, which serves as the background on which ambitious plans are carried out, new heights are conquered and stormy dramas and personality transformations take place.

Par ikdienas dabu Mājoklis, kurā pazīstam katru stūri, neskaitāmās reizes veiktais ceļš no darba uz mājām, šķērsojot ainavu, kuras nianses jau esam pārstājuši pamanīt, katru dienu atkārtotās darbības iezīmē mūsu “ikdienas horeogrāfiju” – paredzamu un vienlaikus pārsteidzošu. Ikdienu var itin viegli nospiest ar garlaicības smagumu, mājas var kļūt par smacējošu cietumu, un atkārtotās darbības – par nomācošu rutīnu. Vai tieši otrādi, ikdienība var kļūt par sargājošu patvērumu, noslēpumainu rituālu, aizraujošu mistēriju. Tā var atbrīvot no saspringuma, ko rada “lielo lietu” spiediens, un sniegt negaidītu baudu. Tā var būt nemanāma, neuzkrītoša, neuzbāzīga. Tā var gan iedvesmot, gan nomākt.

The fact that people look at and are jealous of one another, that they write each other letters or have lunch together, that they have sympathetic or antipathetic contacts, quite removed from any tangible interests, that one person asks another for directions and that people dress up and adorn themselves for one another – all the thousands of relations from person to person, momentary or enduring, conscious or unconscious, fleeting or momentous, from which the above examples are taken quite at random, continually bind us together. Every day, every hour such threads are spun, dropped, picked up again, replaced by others or woven together with them. Herein lie the interactions between atoms of society, accessible only to psychological microscopy, which support the entire tenacity and elasticity, the entire variety and uniformity of this so evident and yet so puzzling life of society.1

On things

Kaucmindes mājturības semināra audzēknes, 1928 Pupils of Kaucminde Household Seminary, 1928

šīs tik acīmredzamās un tajā pašā laikā mulsinošās pasaules vispārējo sīkstumu un elastīgums visā tās dažādībā un vienveidībā.1

Par lietām Lietām piemīt spēja stāstīt stāstus. Jau kopš 16. gadsimta “brīnumu kabinetiem” tās kopā ar mākslas darbiem, arheoloģiskiem atradumiem, augu un dzīvnieku pasaules artefaktiem un dažādiem neizskaidrojamas izcelsmes priekšmetiem ievietotas kolekcijās, atklājot neparasto un radot pasauli. Objektos var rast vēstījumu, kas izplešas aiz to telpiskajām robežām un estētiskajām īpašībām, stāstot par

Things have the ability to tell stories. Ever since the 16th century, in “cabinets of curiosities” they, together with works of art, archaeological finds, and artefacts from the worlds of plants and animals, as well as different objects of inexplicable origin, have been placed in collections revealing the unusual and creating a world. These objects can provide a message that extends beyond their spatial borders and aesthetic properties, telling about the time, location, customs, social and political context. Along with ethnographical museums and the preservation of living spaces of historically significant persons in memorial apartments, everyday objects attract special attention. Rooted in local or foreign culture, they can offer exotic fantasies and the idea of accumulating local or personal history. However, being placed in special cabinets and museum halls and signified by the annotation, these things lose their everydayness, gaining the status of an art object.

Par augiem Grieķi [..] iet daudz tālāk pagātnē, līdz neatminamajam saprātam, kas atklājas augu un zivju trikos un imitācijās. No okeāna dzīlēm līdz mūsdienu megapoļu ielām ir novērojama šo taktiku pastāvība un noturība.2 Pavadot laiku pilsētas dzīvokļos un daudzstāvu ēku birojos, nemainīgs sabiedrotais ir kaut kur uz palodzes, galda vai koridorā novietots istabas augs. Bērnībā mani mulsināja tādi nosaukumi kā līdakaste, kas bija tik audzelīga, ka ar tās stādiem vajadzēja regulāri dalīties ar kaimiņiem vai radiem, kā arī – mājas svētība, kas, novietota starp rakstāmgaldu un palodzi, pie mums mūždien iznīka. Kad pie manis jau vēlāk sāka nākt ciemos draugi, iecienīta dāvana bija

Archiving of the everyday can be practiced in different ways. Similarly, the character from Ilya and Emilia Kabakov’s story “The Man Who Never Threw Anything Away” never threw anything away. Obsessed with the elusiveness of everyday life, he tried to preserve it with the help of material objects. By neither throwing away transport tickets nor shopping receipts he had

2 Certeau, Michel de, Luce Giard and Pierre Mayol The 1 Simmel, Georg The Metropolis and Mental Life [1903],

Practice of Everyday Life, Volume 2: Living &

Simmel on Culture: Selected Writings (eds. David Frisby

Cooking. Trans. Timonthy J. Tomasik. Minneapolis:

and Mike Featherstone) Sage: London, 1997, p. 109.

University of Minnesota Press, 1998., 158.

3

turned his apartment into a repository from which the inhabitant himself mysteriously disappeared. While reading the story, it seemed unavoidable to disappear between the things that there are too many of. Every transport ticket could tell a story of the journey, the ticket controller, the seller, the inside pocket of the bag as well as the company where it was printed. Each thing simultaneously possesses a myriad of potential stories, among which – imagined ones with the familiar everyday object turning into something else. In adult life, quite often they have to be repaired or one thing replaced by another for practical reasons. Yet, in childhood a spatula became an airplane simply because it was possible.

On the nature of the everyday The dwelling place where we know every corner, the distance travelled countless times from work to home crossing the landscape whose details we have stopped noticing, actions repeated every day mark our “daily choreography” – predictable and surprising at the same time. Everyday life can quite easily get crushed under the weight of boredom, the home can become a suffocating prison and repeated activities turn into a depressing routine. Or, on the contrary, the everyday can become a protective refuge, a secret ritual, an exciting mystery. It can release the tension caused by the pressure of the “big things” and provide an unexpected pleasure. It may be imperceptible, inconspicuous and unobtrusive. It can both inspire and overwhelm.

On plants The Greeks [..] go much further back, to the immemorial intelligence displayed in the tricks and imitations of plants and fishes. From the depths of the ocean to the streets of modern megapolises, there is a continuity and permanence in these tactics.2 When spending time in city apartments and offices in high-rise buildings, a houseplant, placed somewhere on the windowsill, table or in the corridor, is a constant companion. As a child, I was confused by names such as “snake plant” that was so lively that its off shoots regularly had to be shared with neighbours or relatives, as well as – aspidistra – commonly called “home blessing”, which being placed between the desk and the windowsill, in our house constantly withered away. Later, when friends started visiting me, a cactus in a pot was a popular present. Later in the 1990s, visiting the families of my friends, I discovered the silver dollar plant which seemed to have a more direct connection to well-being and not as naive as our “home blessing’s”. After some time little palms, orchids and ever more exotic plants started to appear in each home. It seems that indoor plants in their limited windowsill pots or balcony boxes have long since stopped using the art of adaptation inherited from their wild relatives. But in reality exactly those have become indoor plants which have been able to adapt to the uniform temperature, the small amount of sunlight, the different air humidity and the regular watering as opposed to the naturally existing irregularities. Indoor gardening was characteristic already of the Romans and Greeks, who grew plants in pots and most likely occasionally brought them inside their homes. In Ancient Egypt and China plants were also put in pots, but most likely in gardens which were an organic extension of the indoors. Of course, the Japanese should also be mentioned, having directed a lot of attention to the artificial cultivation of miniature trees. Until 1608, when Floraes Paradise by English writer and inventor Sir Hugh Platt was published, indoor planting had not been extensively described. Since then, greenhouses for exotic plants were built ever more often and indoor gardening gradually became popular in private homes. Talking about tricks and the art of adaptation, weeds come to mind more naturally. Their root system seems to be more insidious than any gardener, and weeding for me has always been more

KURATORU TEKSTS / CURATORS’ TEXT

Pirms vairākiem gadiem, pārkrāmējot sen neskartos smagnējās sarkankoka kumodes plauktus, atradu savu pusaudžu gadu dienasgrāmatu, kurā ar lielu rūpību biju reģistrējusi tālaika notikumus. Pārsvarā ikdienišķas darbības, ko ik pa brīdim pārtrauc kāds teātra vai izstādes apmeklējums, došanās ārpus pilsētas – pie draudzenes uz laukiem, kāda negaidīta tikšanās. Statistiska informācija mijas ar emocionālām pasāžām, visai naiviem secinājumiem un eksistenciālām pārdomām. Pārlasot lappusi pēc lappuses, acu priekšā atklājas kādas dzīves audums, ko caurvij gan šķietami nesvarīgi, gan būtiski notikumi, ko satur kopā nepārejošs ikdienas darbību atkārtojums. Spēju nomanīt daudzu likumsakarību pavedienus, domu aizmetņus, kas nolasāmi visai neskaidrā rokrakstā veiktajās piezīmēs vai aizslēpušies aiz vārdiem un klejo starp burtu rindām. Tie būtiski ietekmējuši dienasgrāmatas autores tālāko dzīvi, veidojuši ieradumus un uzskatus, iedrošinājuši izdarīt izvēles, noslēpt nedrošību un bailes. Vairāki mani draugi un paziņas joprojām regulāri raksta dienasgrāmatu, kas, iespējams, palīdz sakārtot domas, sagrupēt dzīvi tādos kā pabeigtos posmos vai arī atbrīvoties no traucējošām sajūtām, kas maļas pa galvu un vēlu vakaros neļauj aizmigt. Dienasgrāmatas rakstīšana bieži vien kļūst par vienu no regulārajām ikdienas nodarbēm līdzīgi kā staigāšana, ēst gatavošana, trauku mazgāšana un matu sukāšana. Šīs darbības veido mūsu dzīves ietvaru, uz kura fona tiek īstenoti vērienīgi plāni un iekarotas jaunas virsotnes, norisinās vētrainas drāmas un personības pārvērtības.

laiku, vietu, paražām, sociālo un politisko kontekstu. Līdz ar etnogrāfisko muzeju un vēsturiski nozīmīgu personu dzīves telpu saglabāšanu memoriālajos dzīvokļos sadzīves priekšmetiem tiek veltīta īpaša uzmanība. Pašu vai citu kultūrā sakņoti, tie var piedāvāt eksotiskas fantāzijas, vietējās vai personiskās vēstures apkopošanas ideju. Tomēr, ievietoti īpašās vitrīnās, muzeju zālēs un anotēti, šie priekšmeti zaudē ikdienību, iegūstot mākslas objekta statusu. Ar ikdienības arhivēšanu var nodarboties dažādi. Iļjas un Emīlijas Kabakovu stāsta The Man Who Never Threw Anything Away varonis nekad neko neizmeta. Apsēsts ar ikdienas netveramību, viņš to centās saglabāt materiālu liecību formā. Nemetot ārā ne transporta biļetes, ne veikala iepirkumu čekus, viņš savu dzīvokli bija pārvērtis par noliktavu, no kuras pats iemītnieks mīklaini nozūd. Šķiet, ka pazušana starp lietām, kuru ir pārāk daudz, ir gluži neizbēgama. Ikviena transporta biļete varētu pastāstīt par braucienu, biļešu kontrolieri, pārdevēju, kādas somas iekškabatu, kā arī par tipogrāfiju, kur tā drukāta. Katrai lietai vienlaikus piemīt neskaitāmi iespējami stāsti. Starp tiem arī iztēloti, ierastajam ikdienas objektam pārvēršoties par kaut ko citu. Pieaugušo dzīvē lietas itin bieži jālabo vai jāaizstāj vienu lietu ar citu praktisku iemeslu dēļ. Savukārt bērnībā cepamā lāpstiņa kļuva par lidmašīnu vienkārši tāpēc, ka tas bija iespējams.


kaktuss podiņā. Jau vēlāk, deviņdesmitajos ciemojoties pie draugu ģimenēm, atklāju naudas koku, kura saistība ar labklājību šķita jau daudz tiešāka un ne tik naiva kā mūsu mājas svētībai. Vēl pēc kāda laika visiem mājās uzradās arī nelielas palmas, orhidejas un aizvien eksotiskāki augi. Šķiet, ka istabas augi savos ierobežotajos palodžu podos vai balkonu kastēs jau sen kā nelieto to savvaļas radiniekiem piemītošo pielāgošanās mākslu. Taču patiesībā par istabas augiem kļuvuši tieši tie, kas ir spējuši pielāgoties vienmērīgai temperatūrai, nelielam saules daudzumam, citam gaisa mitrumam un regulārai laistīšanai, pretēji dabā pastāvošajai neregularitātei. Iekštelpu dārzniecība raksturīga jau romiešiem un grieķiem, kuri stādus audzēja podos un, visticamāk, dažkārt ienesa arī mājās. Arī Senajā Ēģiptē un Ķīnā augus lika podos, taču jādomā, ka dārzos, kas bija organisks iekštelpu paplašinājums. Arī japāņi pievērsuši uzmanību koku mākslīgai pielāgošanai nelielos izmēros. Līdz pat angļu rakstnieka un izgudrotāja Sera Hjū Plata 1608. gadā izdotajam Floraes Paradise, stādu audzēšana iekštelpās netika plaši aprakstīta. Kopš tā brīža aizvien biežāk tika būvētas siltumnīcas eksotiskiem augiem un iekštelpu dārzniecība palēnām kļuva populāra arī privātās rezidencēs. Runājot par viltībām un pielāgošanās mākslu, vairāk nāk prātā nezāles. To sistēma šķiet viltīgāka par jebkuru dārznieku, un ravēšana man vienmēr vairāk saistījusies ar meditatīvu laika pavadīšanas veidu, nevis efektīvu cīņu ar nezālēm. Latvānis, vienīgā suga, kas iekļauta Latvijas oficiālajā invazīvo augu sarakstā, 1948. gadā tika ievests no Kaukāza republikām kā lopbarība. Tas ātri sāka augt arī savvaļā, mežos, upju ielejās un krūmājos un nekoptās lauku teritorijās un tā izplatība kļuva nekontrolējama. Latvāņa mītnes vietā tā dabiskais ienaidnieks ir paskarbais klimats, taču, nonācis Latvijas apstākļos, tas beidzot netiek apturēts un plešas.

apjēdzu, kļūst arvien dziļāks un pilnīgāks, tas no paša sākuma jau ir ietverts sākotnējā mazajā notikumā. Tā tagad es redzu, ka ikdienas nenozīmīgajiem notikumiem ir divas puses: tas ir mazs, individuāls, nejaušs notikums, bet tajā pašā laikā bezgalīgi sarežģīti sociāls notikums, bagātīgāks nekā daudzās “esences”, ko tas ietver sevī. 4

related to a meditative pastime than effective fight against the weeds. Giant hogweed, the only plant species included in the official list of invasive plants of Latvia, was brought from the republics of the Caucasus as silage in 1948. It quickly spread to the wild, forests, river valleys, shrubberies and neglected fields, its proliferation getting out of control. The natural “enemy” of giant hogweed is the harsh climate of its homeland, however, upon arriving in such conditions as in Latvia, it finally is unhindered and spreads ever further.

Par ēdiena gatavošanu Ikdienas dzīves poētika manāmi izpaužas ēst gatavošanā, kas no neizbēgamas ikdienas nodarbes ir kļuvusi par aizraujošu hobiju, radošu procesu, ģimenes terapijas sastāvdaļu un sava veida rituālu. Kuram gardēdim gan nav savi mazie noslēpumi, kas mantoti no vecmāmiņas, kāda pieredzējuša pavāra vai atklāti eksperimentālā pieredzē, ļaujot navigēt starp receptēm, tās uzlabojot un precizējot, izpelnoties nedalītu ēdāju sajūsmu. Kā jāuzlej mīkla uz sakarsētas pannas, lai pīrāga apakšiņa paliktu kraukšķīga, kā pareizi jāgriež sīpols, lai tas saglabātu savu sulīgumu, kas jādara, lai ievārījums nesacukurotos... „...ēst gatavošanas uzsākšana un manipulēšana ar ierastām lietām, liek mums izmantot saprātu, izsmalcinātu saprātu, kam raksturīgas dažādas nianses un ģēnija pieskārieni, maigs un dzīvīgs saprāts, kurš var tikt uztverts pašam neatklājoties, īsumā, ļoti parasts saprāts.”5 apgalvo Luse Žiāra, gluži kā atbalsojot leģendārā Kaucmindes mājturības institūta audzēkņu atziņas, kuru kulinārijas knifi atsauc atmiņā “bērnības garšu” un gandrīz kā psihoanalīzes seansā ļauj pazīt tagadnē pagātnes nospiedumus, vedinot iztēli aizmaldīties pat līdz Marsela Prusta daiļrunīgi aprakstītajiem madlēnas cepumiem.

On snapshots Everyday life can be viewed as a repository of moments in which countless different “snapshots” have entwined into a single ornament, revealing its diversity and multilayered nature. Highlighting a specific activity outside the flow of daily life and focusing attention on a mundane action, we see it as a special experience that is freed from the conventional habits of the mind and viewpoints guided by common perceptions, we notice that everyday life is not a homogeneous mass and we become interested to live in it.

On noticing and the unusual A curious effect of habit is to make the familiar seem invisible. So some people take holidays. They travel not just to get away; they travel to be able to see the place they live in from a different angle when they get back. Another way to get a new perspective is to chart what you see and know. Close your eyes and imagine walking on one of your regular routes. The amount of information you have stored in your brain will come as a surprise.3

Par adīšanu

On the microscopic and

Par momentuzņēmumiem KURATORU TEKSTS / CURATORS’ TEXT

Ikdienu var aplūkot kā mirkļu krātuvi, kurā neskaitāmi daudz atšķirīgi “momentuzņēmumi” saausti vienā musturā, atklājot tās dažādību un daudzslāņainību. Izceļot ārpus ikdienības plūsmas kādu konkrētu darbību, fokusējot uzmanību uz ikdienišķu nodarbi, mēs to ieraugām kā īpašu pieredzi, kas atbrīvota no vispārpieņemtajiem prāta ieradumiem un ierasto priekšstatu vadītiem skatpunktiem, mēs pamānām, ka ikdiena nav homogēna masa, un mums tajā kļūst interesanti.

the macroscopic One can look at daily life in different ways, microscopically – zooming into everyday activities – making “snapshots”, as well as macroscopically – trying to look at these events in a much broader context where daily events reverberate in societal processes on cultural, as well as social and political levels. Thus the simplest event – a woman buying a pound of sugar, for example – must be analyzed. Knowledge will grasp whatever is hidden within it. To understand this simple event, it is not enough to merely describe it; research will disclose a tangle of reasons and causes, of essences and ‘spheres’: the woman’s life, her biography, her job, her family, her class, her budget, her eating habits, her way of using money, her opinions and her ideas, the state of the market, etc. Finally I will have grasped the sum total of capitalist society, the nation and its history. And although what I grasp becomes more and more profound, it is contained from the start in the original little event. So now I can see the humble events of everyday life as having two sides: a little, individual, chance event – and at the same time an infinitely complex social event, richer than the many ‘essences’ it contains within itself.4

Sieviete ada, nesot kūdras grozu Woman knitting with kishie of peats, (c) Shetland Museum

Par pamanīšanu un neparasto Savādais ieraduma efekts ir padarīt visu pazīstamo šķietami neredzamu. Tā daži cilvēki dodas brīvdienās. Viņi ceļo ne tikai, lai tiktu prom; viņi ceļo, lai atgriežoties varētu ieraudzīt savu dzīvesvietu jau no cita skatpunkta. Vēl viens veids, kā iegūt citu perspektīvu, ir uzzīmēt savu zināšanu un sevis redzamā karti. Aizveriet acis un iztēlojieties sevi ejot pa kādu no ierastajiem maršrutiem. Informācijas apjoms, kas ir saglabāts jūsu smadzenēs, būs liels pārsteigums.3

Par mikroskopisko un makroskopisko Uz ikdienu var paraudzīties dažādi, gan mikroskopiski – pietuvinot ikdienišķās darbības, veidojot “momentuzņēmumus” –, gan makroskopiski – mēģinot šos necilos notikumus ieraudzīt plašākā kontekstā, kurā ikdienas norises atbalsojas sabiedrības procesos gan kultūras, gan sociālajā un politiskajā līmenī. Tāpēc visparastākajam notikumam, piemēram, sievietei iegādājoties mārciņu cukura, – ir jātiek analizētam ir jātiek analizētam. Zināšana apjēgs jebko, kas tajā būs apslēpts. Lai saprastu šo necilo notikumu, nepietiek to vienkārši aprakstīt; izpēte atklās veselu mudžekli ar iemesliem un cēloņiem, esencēm un “sfērām”: sievietes dzīve, viņas biogrāfija, viņas darbs, viņas ģimene, viņas sociālais slānis, viņas ēšanas paradumi, viņas naudas tērēšanas paradumi, viņas uzskati un idejas, tirgus stāvoklis, utt. Visbeidzot es iegūšu visaptverošu skatījumu uz kapitālistisko sabiedrību, nāciju un tās vēsturi. Un, lai arī tas, ko es

20. gadsimta sākumā Šetlandē, Īrijā, zemnieces adīja, vienlaikus ejot un nesot uz muguras kūdras grozus. Šo darbību kopumu varētu uzskatīt par mūsdienu multitaskinga senāku versiju, ko tagad aizstāj vienlaicīga dažādu klaviatūru klikšķināšana, telefona sarunas un steidzīga pārvietošanās pa pilsētu. Adīšana, citi rokdarbi un ikdienas mājas darbi mākslā kļuva aktuāli 70. gados līdz ar feminismu un tā pārstāvēm, kuras jauca robežas un noliedza atšķirību starp augsto un populāro. Adīšanai kā ikdienišķai darbībai festivāla kontekstā piemīt simboliska nozīme. Tas ir process, kurā vienkopus tiek sapīti vairāki pavedieni, saistot festivāla dalībniekus, to idejas un apmeklētājus un vēstot par radošumu, kas atspoguļojas jaunu rakstu izgudrošanā.

On cooking

Par ”Survival K(n)it 7” Šogad laikmetīgās mākslas festivāls ”Survival Kit”, kas Rīgā norisinās jau septīto gadu, tiek iedzīvināts ar nosaukumu ”Survival K(n)it 7”. Tas vedina domāt par nomukušu valdziņu burtu rindā, par adījumu, mezglojumu un aicina pamanīt ikdienišķo lietu atkārtojumā slēpto potenciālu, kas spēj provocēt pretestības gēnu, radīt nejaušību nogruvumu un izraisīt pārsteidzošu likumsakarību ķēdi, saaužot kopā privāto un pasaules telpu. Kartējot ierastas ikdienas darbības, iespējams apjaust “mazo lietu” ietekmes zonas, atklājot cēloņsakarības starp it kā nesvarīgām nodarbēm un lielajiem

Survival Kit 1, Akcija “Leiputrija”, 2009. Survival Kit 1, Performance “Lotus - land”, 2009

The poetics of everyday life manifests itself very prominently in the process of cooking, which for many people has turned from an unavoidable daily activity into an exciting hobby, a creative process, a constituent of a family therapy and a sort of a ritual. Is there a gourmet who doesn’t have his own little secrets that are inherited from the grandmother or an experienced chef or discovered through experimenting and now enabling roundabout navigation through recipes, improving and clarifying them and earning unequivocal delight

4 Lefebvre, Henri The Critique of Everyday Life, Volume 1, 1947, John Moore trans., London: Verso, 1991., p. 57. 5 Certeau, Michel de, Luce Giard and Pierre Mayol The

3 Roithuizen, Jan The Soft Atlas of Amsterdam,

Practice of Everyday Life, Volume 2: Living &

Hand drawn perspectives on daily life.

Cooking. Trans. Timonthy J. Tomasik. Minneapolis:

Amsterdam University Press, 2014, p. 9

University of Minnesota Press, 1998., 158.

4

of the eaters? How to pour dough on a hot pan so that the underside of the pie remains crispy, how to slice an onion, so that it maintains its juiciness, or what to do to keep the jam from caramelisation... “….entering into the vocation of cooking and manipulating ordinary things makes one use intelligence, a subtle intelligence full of nuances and strokes of genius, a light and lively intelligence that can be perceived without exhibiting itself, in short, a very ordinary intelligence”5, asserts Luce Giard virtually echoing the insights of the students of the legendary Kaucminde Household Institute, whose culinary “tricks” are reminiscent of the “childhood taste” and, as if in a session of psychoanalysis, allow recognising the imprints of the past in the present, leading the imagination to wander as far as madeleine’s cakes, described so eloquently by Marcel Proust.

On knitting At the beginning of the 20th century, in Shetland, Ireland, peasant women knitted while walking and carrying baskets of peat on their backs. One might see the totality of these synchronous activities as an earlier version of the contemporary multitasking, which today is substituted by simultaneous clicking of different keyboards, phone calls and hurried movement around the city. Knitting, together with other crafts and everyday household chores, spread in art during the 1970s along with feminism and its proponents, who broke barriers and denied differences between the high and the popular. Knitting as an everyday activity has a symbolic meaning in the context of the festival. It is a process where several threads are entwined together, bonding the participants of the festival, their ideas and the visitors, also speaking about creativity, which is reflected in the invention of new designs.

On Survival K(n)it 7 This year, the contemporary art festival Survival Kit, held in Riga already for the seventh year, is realised with the title Survival K(n)it 7. It encourages thinking about the dropped stitch in the row of letters, about knitting and knotting and invites to see the potential, hidden in the repetition of everyday activities which has the ability to provoke the gene of resistance, to create a landslide of contingencies and induce a striking chain of causal relationships that knit together the private and global space. By mapping routine daily activities it is possible to comprehend the impact zone of “small things”, revealing causality between seemingly unimportant pursuits and great narratives or global clashes. Survival K(n)it 7 weaves several local and international art and cultural institutions in a network, encouraging to consider the role of middle-sized institutions in the activation of the art system, their methods of survival, the need to work together and develop a common strategy, involving in their activities both the local community and nearby residents, as well as representatives from other fields.

On the strategy and tactics Analysing everyday practices, French philosopher Michel de Certeau calls them “the art of doing” and argues that daily activities like walking, reading, house cleaning and cooking contain a strong potential of resistance against various repressive systems of the contemporary society. In this context, he also marks an important distinction between strategy and tactics. That is, strategies that include long-term plans and goals are used by power structures, such as state or local government, businesses or institutions, attempting to order the surrounding world within a series of hierarchical relations of regulatory rules and a totality of systems. In turn, tactics that focus on solving a specific situation are used by the individual, making use of their defensive potential that lies in the mantra of repetition of small things both in physical and psychological terms. Daily practices are often associated with


border of France and Italy countless times. Henry David Thoreau has drawn strength and energy from his solitary walks. For Immanuel Kant walking became an essential part of his daily routine, which always took place at the same time, prompting the locals to name the great philosopher “the clock of Königsberg”. In turn, Jean-Jacques Rousseau was convinced that walking is intrinsically associated with thinking: “Never did I think so much, exist so vividly and experience so much, never have I been so much myself – if I may use that expression - as in the journeys I had have taken alone and on foot. There is something about walking that stimulates and enlivens my thoughts. When I stay in one place I can hardly think at all; my body has to be on the move to set my mind going.”

naratīviem vai globālām sadursmēm. ”Survival K(n)it 7” savij sadarbības tīklā arī vairākas vietējas un starptautiskas mākslas un kultūras institūcijas, vedinot domāt par nelielu organizāciju lomu mākslas sistēmas aktivizēšanā, par to izdzīvošanas metodēm, nepieciešamību sadarboties un attīstīt kopīgas stratēģijas, iesaistot savās norisēs gan vietējās kopienas un apkaimju iedzīvotājus, gan citu nozaru pārstāvjus.

Par stratēģiju un taktiku Franču filozofs Mišels de Serto, analizējot ikdienas prakses, tās nosauc par “darīšanas mākslu” un apgalvo, ka tādas ikdienas darbības kā, piemēram, staigāšana, lasīšana, mājokļa uzkopšana un ēdiena gatavošana satur jaudīgu pretestības potenciālu pret dažādām represīvām mūsdienu sabiedrības sistēmām. Šajā kontekstā viņš iezīmē arī būtisku atšķirību starp stratēģiju un taktiku. Proti, stratēģijas, kas ietver ilgtermiņa plānus un mērķus, izmanto varas struktūras – valsts vai pašvaldības, uzņēmumi vai institūcijas –, mēģinot sakārtot ārpasauli ar hierarhisku attiecību regulējošu noteikumu un sistēmu kopumu. Savukārt indivīds lieto taktiku, kas orientēta uz konkrētās situācijas risināšanu, liekot lietā to aizsardzības potenciālu, kas slēpjas mazo lietu atkārtojuma mantrā gan fiziskā, gan psiholoģiskā aspektā. Bieži vien ikdienas prakses tiek saistītas ar dzimtes aspektiem, tiecoties ikdienību izvērst kā fonu feminisma ideju artikulācijai, kas atspoguļojas 60. gadu beigu feminisma otrā viļņa populārajā sauklī “personīgais ir politisks”. Fakts, ka šāda plaša sociālpolitiska kustība ienirst ikdienas kontekstā, signalizē par ikdienas neizsmeļamo potenciālu ģenerēt jaunas politiskā aktīvisma formas. Savukārt jau 19. gadsimta sākumā izveidotā politiskā un sociālā kustība sensimonieši aizstāvēja sabiedrības locekļu vienlīdzības un progresa vērtības – savu tā saukto “industriālo performanču” laikā Parīzē vairāki desmiti vīriešu dziedot publiski mazgāja traukus, šuva pogas un tīrīja kurpes. Tā viņi gribēja parādīt savu ideju par nākotnes sabiedrību, kurā izpratne par vīrišķību un sievišķību tiek mainīta līdz ar sociālajām hierarhijām un ideju par mākslu.

Par revolūciju Ikdienai ir viena būtiska īpašība: tā neļaujas apstāties. Tā aizbēg. Tā pieder nenozīmīgumam, nenozīmīgumam bez patiesības, bez realitātes, bet iespējams tā ir visu nozīmju mājvieta... no tā izriet ikdienas patiesības noslēpumainais un īpašais spēks. 6 Kur tad slēpjas šis ikdienas noslēpumainais spēks? Vai “ikdienas dzīves revolūcijā”, ko savulaik definējuši situacionisti (īpaši Kurts Vaneigems), kuri ierosina patērētāju sabiedrības ikdienību uzspridzināt ar nebijušas intensitātes radošumu un spontanitāti, sajaucot ikdienas ierasto kārtību nebijušās kombinācijās. Varbūt ikdienas revolūcija maskējas, vērienīgu pretestības aktivitāšu vietā izvēloties ignorēt izrādes sabiedrības nosacījumus, ejot aizvien lēnāk un lēnāk, jo nav jau iemesla iet ātrāk.

the aspects of gender, striving to make the everyday as a background for the articulation of feminist ideas reflected in the slogan of the second wave of feminism in the late 1960s– “the personal is political”. The fact that such a broad socio-political movement dives into the everyday context is signalling the inexhaustible potential of the everyday to generate new forms of political activism.

Par staigāšanu Viena no patīkamākajām ikdienas nodarbēm, manuprāt, ir staigāšana. Mērķtiecīgi virzoties uz nosprausto mērķi vai, vislabāk, ļaujoties, lai ceļš pats aizved nejaušību pilnā ceļojumā, rodas pārsteidzošākās idejas un domas, kas sagrupējas pārskatāmā kārtībā. Nostaigātie kilometri, piemēram, ejot pa Latvijas jūras robežu, pārvēršas īpašā atmiņu un pieredzes materiālā, kas palīdz apjaust šībrīža koordinātas gan personīgās biogrāfijas kontekstā, gan apzinoties sevi kā kādas plašākas meridiānu un paralēļu cauraustas kartes sastāvdaļu. Staigāšana ir bijusi daudzu cilvēces dižgaru neatņemama dzīves sastāvdaļa. Fridrihs Nīče dienā vidēji staigājis vienu stundu no rīta un trīs pēcpusdienā, cenšoties atkārtot to pašu ceļu un saskatot valdzinājumu šajā atkārtojumā. “Esmu kājāmgājējs, nekas vairāk”, bēgot no brīvību ierobežojošās sabiedrības, neskaitāmas reizes šķērsojot Franciju un Itāliju, apgalvojis Arturs Rembo. Spēku un enerģiju savās vientuļnieka pastaigās smēlies Henrihs Toro. Imanuelam Kantam staigāšana kļuva par ikdienas rutīnas būtisku sastāvdaļu, kura vienmēr tika veikta vienā un tajā pašā laikā, ļaujot vietējiem iedzīvotājiem nodēvēt dižo filozofu par “Kēnigsbergas pulksteni”. Savukārt Žans Žaks Ruso bija pārliecināts, ka staigāšana ir cieši saistīta ar domāšanu: “Nekad nebiju domājis tik daudz, eksistējis tik spilgti un pieredzējis tik daudz, nekad nebiju bijis tik ļoti es pats – ja tā var teikt - kā ceļojumos, kuros biju devies vienatnē un ar kājām. Pastaigā ir kas tāds, kas stimulē un uzmundrina manas domas. Kad uzturos vienā vietā, gandrīz nespēju domāt. Manam ķermenim ir jāatrodas kustībā, lai mans prāts atdzīvotos.” Ne mazāk aizraujoši par romantizētām pastaigām, baudot dabas ainavu, var būt arī pilsētas klaiņojumi, kuru izjūtas precīzi notvertas Šarla Bodlēra un Valtera Benjamina aprakstītajā flaneur pieredzē, kā arī apjaušamas Aragona un Andrē Bretona darbos, kuros krustu šķērsu izstaigāta Parīze. Šie apsēstie staigātāji ir “pilsētas praktiķi” apgalvo Mišels de Serto, sasaucoties ar situacionistu pastaigu praksēm, kurās izmantojot derive (fr. val.) un détournement (fr. val.), viņi pilsētu pakļauj neierastiem skatupunktiem. Arī festivāls ”Survival Kit” ir attīstījies kā pilsētas pēdotājs, katru gadu iezīmējot pilsētas kartē kādu jaunu teritoriju, tukšu, jau aizmirstu ēku, kurā jaušams jauna satura potenciāls. Šogad apdzīvosim bijušo Nacionālās bibliotēkas māju, kuras lasītavās vēl nesen valdīja rosība, atgādinot, ka lasīšana joprojām ir viena no nodarbēm, kas palīdz ikdienu pārvērst par piedzīvojumu, caur grāmatu tekstiem pamanīt mazo lietu klātbūtni un apjaust to ietekmi uz globālām pasaules norisēm.

In turn, the political and social movement of Saint-Simonians, established already in the early 19th century, stood for the values of equality of the members of society and progress and during their so-called “industrial performances” in Paris a couple of dozen men publicly performed such activities as dishwashing, button sewing and shoe cleaning while singing at the same time. In this manner they wanted to show everyone their idea of a future society in which the understanding of masculinity and femininity is changed along with the social hierarchies and the idea of art.

On revolution The everyday has this essential trait: it allows no hold. It escapes. It belongs to insignificance, and the insignificant without truth, without reality, but perhaps also the site of all significations… hence the weight and enigmatic force of everyday truth.6 Where, then, does this mysterious force of the everyday lie? Does it appear in “the revolution of everyday life”, which was once defined by the Situationists (notably by Raoul Vaneigem), who suggested blowing up the everyday of the consumer society with the unprecedented intensity of creativity and spontaneity, mixing daily routines in novel combinations. Perhaps the daily revolution is disguising itself, instead of major resistance activities choosing to ignore the conditions of the society of the spectacle, moving slower and slower, because there is no reason to go faster.

On walking One of the most pleasant daily activities, in my opinion, is walking. Moving determinedly towards the chosen goal or, better still, letting the road itself lead on a journey full of coincidences, the most amazing ideas and thoughts come up, arranging themselves in a clear order. The kilometres covered, for example, on a walk along the sea border of Latvia turn into a particular material of memory and experience, which helps one become aware of the coordinates of the current moment in the context of personal biography as well as recognizing oneself as a component of a broader map of interwoven meridians and parallels.

Solvita Krese, Inga Lāce

Walking has been an integral part of life for many of the past greats. Friedrich Nietzsche walked on average one hour in the morning and three in the afternoon every day, trying to repeat the same path and seeing the fascination in this iteration. “I am a pedestrian, nothing more”, argued Arthur Rimbaud, escaping from the restrictive society and crossing the

6 Blanchot, Maurice Everyday Speech, trans. Susan Hanson, Yale French Studies, No. 73 (1987), p. 14.

5

Festival “Survival Kit” has also developed as an urban wayfarer, every year highlighting a new territory on the map of the city, an empty, already forgotten building bearing the potential of new content. This year, we will inhabit the former building of the National Library whose reading rooms until recently were full of lively bustle, reminding us that reading remains one of those activities, which helps to turn everyday life into an adventure, to notice the existence of the small things through the texts in the books and to realise their impact on global developments in the world. Solvita Krese, Inga Lāce

KURATORU TEKSTS / CURATORS’ TEXT

Fotogrāfija atrasta kādreizējā LNB ēkā. Picture found in former building of National Library

No less fascinating than the romanticized walks while enjoying the natural landscape can be roaming around the city, the sensations of which have so accurately been captured in the descriptions of the experience of the flaneur by Charles Baudelaire and Walter Benjamin and can also be felt in the works of Aragon and André Breton, which describe criss-crossing Paris. Michel de Certeau argues that these obsessed walkers are the “practitioners of the city” mirroring the walking practices of the Situationists, where, through the tactics of derive and detournement, they subject the city to unusual viewpoints.


Vēstule no Venēcijas Margo Zālīte Aumaļas nolaiza bruģakmeņus plikus. Laukumi izdvašo piepļāpātos solus. Zibeņi izplēsuši Santa Maria Formosa skvēru galīgu pliku. Santa Maria Formosa tulkojumā no itāliešu valodas ir “formīgā Marija”. Tas bija pirms vai pēc tam, kad Marija satika Jāzepu? Kur te kāds tabakas veikals? Pa nomalēm, kanālmalām, palodzēm, visiem vadžiem un knaģiem lietus aizsegā lokāciju maina arī žurkas. Sinhroni galopējot starp laternu salām. Tādā negaisā Venēcija ieraujas kā īkšķis kulakā. Zem kāda loga ieskanas musulmaņu lūgšana. Kamēr ieklausos, žurkas gabalā. Pat svešas sarunas ar Dievu aptur steidzīgos. Cigaretes atrodas pēc trīskāršas apmaldīšanās. Uzblīdušais bārmenis ieslīdzis divvientulībā ar savu kārno kaķi. Bulīmija vai žurkas pārēdies? It kā nopratis manas domas, bārmenis uzmet stindzinošu skatu un novēršas. Ko man bija darīt? Mesties viņam – identitāti zaudējušajam žurku junkuram – ap kaklu un apliecināt viņa visvarenību? Ārā gāž un iekšā stindzina. Gaidu, kad pāries. Negausība – vienam otru neredzēt.

ESEJA / ESSAY

Tā mēs turpinām aizpildīt tukšumu ar darbdienas klusinātajiem toņiem. Visvairāk cilvēki cieš ikdienas domu dēļ. Roka pastiepjas pēc espreso ar ledu. Mēģinu panest uzklupušo Neko. Ir tādas dienas, kad notiek lielais Nekas, turklāt paātrinājumā. Ikdiena ir tik varaskāra, ka atņem smalko lietu burvību un citu tajā pat noslīcina. Piemēram, šo pinkaino (kaulaināko no abiem). Metu viņam glābšanas riņķi un paraustu aiz astes. Varbūt atmostas dziņas, niknums, vismaz godkāre. Nekā. Slīkstam. Šajā kaķagabalā visas Venēcijas košās krāsas samaisījušās vienuviet un pārkrāsojušas viņu pelēku. Arvien aumaļas pa palodzi. Pievēršos matērijai bez sirdspukstiem. Pie sienas gondolu rasējumi. Visas gondolas esot 10 metru, 87 centimetrus, 1,42 metrus platas. Un visām viena mala par otru esot 24 cm augstāka. Likumā tām noteikts būt melni lakotām. Gondolām ir spēja, nodomāju, būt par austākās raudzes meistarstiķi. Tās spēj būt gan transportlīdzeklis, gan svētki. Kam vēl tas izdodas – apvienot ikdienu ar ideālu?! Jo ikdienai ideāli ir traucējoši. Un dzīves māksla savukārt nav nekas cits, kā ikdienu par svētkiem padarīt. Pēc trešā espreso sāk likties, ka gondolu gravīrās salasu, ko līdz šim nekad nebiju pamanījusi. Visu, ko svētki pieraksta, bet ikdiena nejaudā saburtot: aiz gondolām ūdenī palikuši airu vēzieni kā dzīvības–nāves metronomu cirtieni, kas atstāj aiz sevis atmiņu riņķus. Kā milzīgi sarkofāgi gondolas slīd caur upē saplūdušajiem likteņiem. Gondolu klusums tik ārkārtīgi nežēlīgi brēcošs, ka labāk raudzīties gondoljeru dziedošajās rīklēs, lai nepaliktu kurls no sevis.

Letter from Venice Margo Zālīte Deluge licks the cobblestones bare. Squares exhale tattle filled benches. Lightning has stripped the Campo Santa Maria Formosa utterly naked. Santa Maria Formosa or ‘ample Maria’ from Italian. Was it before or after Maria met Joseph? Any tobacco shops round here? Shielded by the rain, on kerbs, canal sides, windowsills, and every nook and cranny rats scrabble to relocate. We gallop in synch between the lamppost islands. During such storms Venice retreats like a thumb in fist. Muslim prayer rings out from under a window. While I listen in, rats are a long way off. Even remote conversations with God halt the hurried. Cigarettes are located after having got lost three times. A bloated bartender submerged by loneliness together with his scrawny cat. Is it Bulimia or gorging on rats? As if having read my thoughts, the bartender shoots a frosty glance and turns away. What should I have done? Thrown my arms around that identity bereaved mouser and affirmed his – and thus the owner’s – prominence? It is pouring outside and frosty inside. I wait for it to pass. Insatiability – impossible to meet.

Lielais draugs un viņa seja tomēr neatpūšas. Velk ārā albumus, kaķis ar asti baksta gaisu arvien rosīgāk. Zināms, ka fotogrāfijā, glezniecībā, arhitektūrā, dabā un ikdienā visu nosaka tas, kā iespīd gaisma. Tas pats attiecas arī uz cilvēka garu. Domāju, iemetīšu tad nu kādu staru šajā uzburbumsejā, kurā labākajā gadījumā gaismas stars varētu lauzties un atsisties durvīs, izgaismojot manu promiešanu. Jau ceļos, vēl pār plecu bilstu – ja jau gondoljers, tad kāpēc Visumu pret bāra leti iemainījis? Man ar tādiem nav pa ceļam. Met nost masku, jo maskas stāsta par mums vairāk nekā mums pašiem tīk. Tintarella di luna. Bocca di rosa. Domani e’ un altro giorno… Mirklī, kad aptrūkstas mans itāliešu dziesmās samācītais vokabulārs, pretī sniedzas grapa un vakars var sākties. Atdzimušais gondoljers airējas pa atmiņām un bāra pudeļu etiķetēm. Neiebilstu. Tas ir vienkāršākais veids, kā ikdienu no ikdienības atpestīt – iedodot tai svētdienas omulību. Jo tam metronomam, kuram kalpo gondoljera airis, kalpojam arī mēs. Mūsu diendiena ir metronoms. Un no šī metronoma izkļūt ārā uz brīdi apzināti ir milzu prieks. Bet nejauši no viņa izkrist – tas jau dara slimu. Piemēram, šo runci, kurš nebūdams vairs centrā, goda aizskartā ūsā pamet mūsu līksmību.

And so we continue to fill the void with weekday evening tints. People suffer most from the quotidian thoughts. My arm reaches out for the espresso with ice. I endeavour to bear the assault of Nothingness. There are days when that immense Nothingness happens and furthermore hastens. The quotidian is so power hungry, it deprives elusive things of their beauty and even drowns some of them. For instance, the shaggy creature here (the gauntest of the two). I throw him a lifebuoy and pull his tail. Perhaps the senses, fury or at least his pride will awaken. Nothing. We are drowning. In this lump of a cat all the vivid colours of Venice have mixed together and coloured him grey.

Ir tādi cilvēki, kuru tuvumā jūties kā kalnos – ļoti tuvu debesīm. Lielākā daļa cilvēku ir savā domu aplī ieslodzīti. Tas vien, ka viņi kaut reizi padomā ārpus savas iztēles robežām, ir milzu uzdrošināšanās. Viņu vislielākā. Savukārt tiem, kuri atvērušies plašākam domu gājienam, nereti grūti viselementārākās lietas sakārtot. Kā manam bakurētainajam gondoljeram. Domāju, kā viņam gājis, kāpēc viņš te tā ar mani Volare, oo-oo, cantare, o-o-o-ooo. Viņš man stāsta, ka pametis gondoljera darbu, jo pelnījis dienā ap 1000 eiro un vairs neesot varējis sakārtot savas attiecības ar narkotikām. Viens draugs pārdozējis, otrs klīnikā, bet trešais ieslēdzies un vairs neizejot no savas villas netālu no Venēcijas.

Deluge continues pouring against the windowsill. I turn my attention to a matter without a heartbeat. On the wall there are technical drawings of gondolas. Apparently all gondolas are 10 metres and 87 centimetres long, 1.42 metres wide. And all have one side 24 centimetres higher than the other. By law they must be varnished black. Gondolas represent, I think to myself, the finest quality craftsmanship. They are adept at being both a means of transportation and a festivity. Who else can do that: simultaneously embody the day by day life and the ideal?! Ideals pose a disruption to our everyday life. And the art of living however is nothing other than turning the daily life into a celebration.

Vakars bija īss, bet nebeidzams. Ir cilvēki, kuru tuvumā jūties kā pie jūras – kāds visu laiku noglāsta pēdas. Pret rītu sākām izteikt novēlējumus. Es novēlu tev acis, kuras pamana mazās lietas. Bet es novēlu tev ausis, kas saklausa sarunu virstoņus. Novēlu tev rokas, kas ilgi nekavējas palīdzēt. Novēlu tev īstajā laikā īsto vārdu. Tās visas lietas, no kurām katru dienu pa saujai, lai izdzīvotu. Bet tev pietiekami atpūsties, pietiekami izstrādāties, pietiekami cilvēku, kam tu tīc un kuri tevi izaicina, kuri tev palīdz, kad skumsti un pagursti. Ir cilvēki, kuru tuvumā jūties kā mežā – ar viņiem ļoti, ļoti viegli elpot.

After the third espresso it seems that the gondola engravings start to reveal something I had never noticed before. All those things inscribed by celebrations that the quotidian struggles to comprehend: oar strokes leave marks in water after gondolas, like the blows of a life and death metronome that leaves ripples of memories behind. Resembling gigantic sarcophagi, gondolas glide through the fates merged in the river. The silence of gondolas is so excruciatingly blaring that it is better to look at the singing faces of gondoliers to avoid going completely deaf from the self.

Venēcija, 2015. gada augusts

Bārmenis, manīdams manu aizraušanos ar gondolām, maina sejas pauguru izvietojumus. Stāsta, šis arī gondoljers, šim arī vēl nesen piederējusi gondola, jau 23 gadus, un saule cepinājusi, un vēji pūtuši, un viss, viss. Protams, ka viss, nodomāju. Īpaši vakaros. Tas, ka paliek tumšs, nenozīmē, ka galva paliek gaišāka, atceros vectēva teicienu. Lai ko, bet galvas es pazīstu. “Krīze var būt katram idiotam,” impresionists Čehovs pierakstīja. “Mūs veido mazie dzīves notikumi.” Tāpēc šī bārmeņa sejas dramaturģija lai atpūšas. Pirms tam ar skatienu vai nogalināja un tagad lielais draugs.

However the greatest friend and his face do not stop to rest. Albums are retrieved, cat’s tail jabs the air in ever growing vigour. It is well known that everything in photography, painting, architecture, nature and everyday life is determined by the direction of light. The same applies to human spirit. So, I conclude, why not fling a ray at this distended face, where, if lucky, the ray of light might just break through and bounce off the closed door thus illuminating my departure. I get up uttering over my shoulder something, like, if he really was a gondolier why then exchange the Universe for this bar? Like, I could not care less for the likes of him. Take the mask off because masks reveal more than we would like anyone to know. Tintarella di luna. Bocca di rosa. Domani e’ un altro giorno … The moment my Italiansong-learnt-vocabulary runs out I am faced with a grappa and the evening can begin. The re-born gondolier is paddling through memories and bottle labels behind the bar. I don’t contend. The simplest way of rescuing our everyday life from the daily humdrum is by giving it the ease of a Sunday. Because the same metronome served by the gondolier’s oar, is served by us too. Our everyday life is a metronome. And to escape this metronome even for a wilful brief moment is an immense joy. Yet, falling off unexpectedly by a sheer accident is sickening. Take this puss, for example, being no longer the centre of attention, he exits our rejoicing with wounded honour on his whiskers. There are people whose presence feels like being high up in the mountains – very close to the sky. Most people are imprisoned inside their circle of thoughts. For them just thinking outside the self for once is thus an enormous audacity. The greatest one. Yet, those who have opened themselves up to a broader passage of thought often struggle to put the most basic things in order. Just like my pockmarked gondolier here. I ponder how his life panned out, why he is so Volare, oo-oo, cantare, o-oo-ooo with me. He tells me he left the gondolier’s job, because he earned over a 1000 euro per day in cash and was no longer able to keep his relationship with drugs in order. A friend had overdosed, another one had gone to a clinic, while the third had locked himself away in a villa near Venice and never goes out. The evening was not long, but endless. There are people whose presence feels like being by the sea – someone constantly caresses the feet. Towards the dawn we begin to exchange wishes. May you have eyes to notice small details and may you have ears to hear the overtones of conversations. May you have arms that never take too long to help. May you have the right word at the right moment. All of those things, a handful of each every day, to survive. And you – may you have enough rest, enough work and enough people who like you and who challenge you, who help when you are feeling sad and tired. There are people whose presence feels like being in the forest – together with them it is very, very easy to breathe. Venice, August 2015.

The bartender noting my enthralment with gondolas alters the arrangement of his facial mounds. Says, he also was a gondolier, he too had a gondola not that long ago, it’s been 23 years, and that the sun had burned and the wind had blown and it all, all. Of course, it all, I reflect to myself, especially in the evenings. Just because it gets dark, it does not mean the head gains more light, I remember my granddad saying. If I do know anything, it is the heads. “Any idiot can face a crisis”, impressionistic Chekhov jotted down. “It is this day-to-day living that wears you out”. So this facial drama put on by the bartender should better take a rest. Earlier on he was ready to murder with his glance and now he is my greatest friend. 6


Telpu plāns

Floor plan

1. STĀVS 1ST FLOOR

WC

THE STITCH PROJECT

UZ 2. STĀVU / TO THE 2ND FLOOR

MUSEUMS REVEALED

PASĀKUMU TELPA / EVENT HALL

2. STĀVS 2ND FLOOR

LLMC VEIKALS / LCCA BOOKSHOP KASE / TICKETS FLO KASEARU

IEEJA / ENTRANCE IZEJA / EXIT

MARIE-LOUISE EKMAN

NANNA DEBOIS BUHL

3. STĀVS 3RD FLOOR

FLO KASEARU

DZAMIL KAMANGER & KALLE HAMM

GINTA TINTE VASERMANE

ANNA ZVYAGINTSEVA

UZ 1. STĀVU / TO THE 1ST FLOOR UZ 3. STĀVU / TO THE 3RD FLOOR

FLO KASEARU

KARTE / MAP

ESTER FLECKNER

ANDREJA KULUNČIĆ

BANI ABIDI

OKIN COLLECTIVE

UZ 4. STĀVU / TO THE 4TH FLOOR

4. STĀVS 4TH FLOOR JURA SHUST DAVID BERNSTEIN

INGA MELDERE

ARTURS BĒRZIŅŠ

ANDREJS STROKINS

IIU SUSIRAJA KATRĪNA NEIBURGA & ANDRIS EGLĪTIS WC

5. STĀVS 5TH FLOOR

ANNA VOLKOVA

LIENA BONDARE GUDRUN HASLE

NILBAR GÜREŞ

KATRĪNA NEIBURGA & ANDRIS EGLĪTIS

SANDRA STRĒLE

SANDRA STRĒLE

UZ 5. STĀVU / TO THE 5TH FLOOR

LAWRENCE ABU HAMDAN

VLADIMIRS SVETLOVS

JOHANNA LECKLIN

IMANTS ŽODŽIKS

REINIS HOFMANIS & DĀRTA HOFMANE

IZEJA / EXIT

INGRĪDA PIČUKĀNE

KLĪGA

KRISTIANS BREKTE

KRISTAPS EPNERS

7

INGELA IHRMAN


Bani Abidi (PK)

Arturs Bērziņš (LV)

Attālums no šejienes, video, 12 min, 2010 A Distance from here, video, 12 min, 2010 Bani Abidi (1971) dzimusi Karači, Pakistanā. Studējusi glezniecību un grafiku, 1994. gadā iegūstot bakalaura grādu Nacionālajā Mākslas koledžā Lahore, Pakistanā. Vēlāk mācījusies Čikāgas Mākslas institūtā, kur 1999. gadā ieguva maģistra grādu. Bijusi rezidencēs Skovhegana glezniecības un tēlniecības skolā Menas štatā, ASV (2000), Fukuokas mākslas apmaiņas programmā Japānā (2005), kā arī ieguvusi DAAD stipendiju Berlīnē (2011–2012). Video darbā “Attālums no šejienes” Abidi attālinās no kategoriskas un poētiskas dokumentālās filmas uzņemšanas principiem. Filma veidota, piesaistot algotus aktierus, kuri attēlo cilvēkus rindā pēc vīzām. Viņi gaida autobusu uz vēstniecību. Ir nostādīti rindās un gaida, lai tiktu pārmeklēti – cits pēc cita, skatoties uz tiem, kas pirms viņiem pazūd aiz auduma aizkariem. Vēstniecība šajā gadījumā funkcionē kā trešā valsts. Stikla durvju sliekšņa šķērsošana ir individuāls iesvētību rituāls. Viņu sejām ir stoiciska, ja ne izklaidīga izteiksme. Abidi uzmanīgi atveido garlaicību, kas raksturīga gaidīšanai, kā mūžīgu, pretrunīgu emociju virpuli. Viņi labprāt gaida savu kārtu, tomēr baidās no atteikuma. Bani Abidi was born in Karachi, Pakistan, in 1971. She studied painting and printmaking, earning a BFA from the National College of Arts, Lahore, Pakistan, in 1994. She later attended the School of the Art Institute of Chicago, earning an MFA in 1999. She completed residencies with the Skowhegan School of Painting and Sculpture, Maine (2000), Fukuoka Art Exchange Program, Japan (2005), and DAAD Artists-in-Berlin Program (2011–2012).

MĀKSLINIEKI

In the video “The Distance from Here” (2010), Abidi veers away from the explicit, if poetic, documentary work .The film was made on a set with hired extras playing the role of expectant visa applicants. They file onto a bus to an embassy. They are ushered into lines. They wait to be frisked, one by one, as they watch those before them disappear behind a fabric curtain. The embassy, in this regard, functions as a third country. Crossing its glass-door threshold is a solitary rite of passage. They carry stoic, if not vacant, expressions on their faces. Abidi carefully renders the tedious passage of time that is central to the experience of waiting - an interminable, conflicted simmers of emotions. They wait keenly for their turn, yet they dread rejection.

Bez nosaukuma (ūzas), instalācija, 2015 Untitled (trousers), installation, 2015 Arturs Bērziņš (1971) absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu 2009. gadā, 2014. gadā beidzis Vizuālās mākslas un kultūras vēstures un teorijas nodaļas maģistra programmu. Mākslinieka darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā un privātkolekcijās. Kopš 2007. gada sarīkojis vairāk nekā 15 personālizstādes. Veidojis divdimensiju un trīsdimensiju darbus par latviešu glezniecības tradīcijām, kultūras un sistēmu veidojošām struktūrām, skaņu un tās izplatības formām, laiku un tā ritējumu, domāšanas tradīcijām. Izstādītais darbs ir valkājams apģērba gabals no kokvilnas auduma. Tā viena puse ir darināta Pakistānā. Otra puse tapusi autora darbnīcā. Abas puses ir jaunas, iepriekš nevalkātas. Izstrādājumā sakausētas dažādas atlikuma vērtības, cenas, attieksmes.

Arturs Bērziņš (1971) has graduated from the Painting Department at the Art Academy of Latvia in 2009. He holds a master’s degree in the Department of Visual Arts and the Theory of Art and Culture in 2014. The artist’s works are in the collection in the Latvian National Museum of Art, in the forthcoming Museum of Contemporary Art and in private collections. Since the year 2007, he has organized more than 15 solo exhibitions. The artist has created two-dimensional and three-works about the traditions of Latvian painting; the structures that make culture and the system; the sound and the forms of it; time and its passage, the traditions of thinking. Exhibited work is a wearable piece of clothing, made of cotton. One side of it is made in Pakistan. The other side is made in my studio. Both of the sides are new. They are not worn before. There are different values of residual, prices and attitudes merged together in the good.

Liena Bondare (LV)

Nanna Debois Buhl (DK)

Izmeklēšana, video, objekti, 2015 Investigation, video, objects, 2015

Augu vākšana uz asfalta, cianotipija, 57 x 38 cm, 2015 Botanizing on the Asphalt, cyanotype, 57 x 38 cm, 2015

Liena Bondare ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā (2006). Kopš 1990. gada dzīvo un strādā Rīgā. Izstādēs Latvijā un ārvalstīs piedalās kopš 2004. gada. Strādā tradicionālās tehnikās, mēģinot atrast formas un satura zelta griezumu. Darba pamatā ir kādas meitenes bērnības atmiņu stāsts. Meitenei bija ļoti gari mati un viņa apmeklēja skolu otrajā maiņā. Dzīvodama mazpilsētā, viņa regulāri gāja pie mammas uz darbavietu, lai varētu pārpīt bizes pirms došanās uz skolu. Tas būtu vienkāršs ikdienas rituāls, taču mātes darbs bija neparasts. Viņa bija izmeklētāja. Dažreiz pinot bizes, māte turpināja sarunu – aizturētā pratināšanu. Neviļus bērns kļuva par liecinieku un vērotāju sarežģītiem procesiem, kuru īstā nozīme tobrīd bija noslēpumaini biedējoša. Intīmi sargājošais bizes pīšanas rituāls, iznests ārpus mājas, šajā kontekstā iegūst pilnīgi citu nozīmi .

Liena Bondare has graduated from Art Academy of Latvia, the Department of Graphics in 2006. She has lived and worked in Riga since 1990. The artist has participated in exhibitions in Latvia and abroad since 2004. She works in traditional techniques, trying to find the golden section of form and content. The work is based on the story of a girl’s childhood memories. The girl had very long hair (up to the knees) and the second shift at school. Living in a small town, she regularly went to her mum’s work to get hair braided before going to the school. It would be a simple ritual, but her mother’s work was unusual. She was an investigator. Sometimes her mother continued the conversation with a detainee while doing the girl’s hair. The girl unintentionally became a witness and observer of complicated processes, which real meaning was mysteriously frightening and hidden. The intimately protective ritual of braiding hair gets a completely different meeting, when brought out of the home. 8

Nanna Dibuā Būla (1975) dzīvo un strādā Kopenhāgenā un Ņujorkā. Piedalījusies Vitnija muzeja neatkarīgajā mācību programmā Ņujorkā (2008–2009) un saņēmusi maģistra grādu Dānijas Karaliskajā Mākslas akadēmijā (2006). Viņas instalācijas un filmas ir izstādītas Pérez Art Museum Floridā, Sculpture Center, Art in General, The Studio Museum un El Museo del Barrio Ņujorkā, Lunds Konsthall Zviedrijā, laikmetīgās mākslas muzejā Kunsthallen Brandts Roskildē un Herning Museum of Contemporary Art Dānijā. Instalācija “Augu vākšana uz asfalta” ir radīta “Survival K(n)it” festivālam Rīgā. Instalācija ir cianotipiju kolekcija, kurās ir attēloti uz ietvēm izmestie objekti, kas savākti teritorijā ap bijušo Nacionālās bibliotēkas ēku. Projekta ierosmes rastas Valtera Benjamina pilsētas klaidoņa aprakstā, kas raksturots kā tāds, “kurš dodas vākt augus uz asfalta”, un 19. gadsimta britu botāniķes un fotogrāfes Annas Atkinsas darbos. Atkinsa ir kataloģizējusi britu


Eglė Budvytytė (LT)

aļģes savā publikācijā “Britu aļģu fotogrāfijas: Cianotipiju seansi”. Tā tiek uzskatīta par pirmo grāmatu, kas ir ilustrēta ar fotogrāfijām, dažkārt apgalvojot, ka Atkinsa ir pirmā sieviete, kas veidojusi fotogrāfijas.Savijot kopā Benjamina priekšstatus, Atkinsas tehniku un dažādos ceļus, kas ved uz bibliotēku, darbu sērija fiksē brīdi, pirms objekti atkal tiek izkaisīti, dodoties jaunos virzienos.

Nanna Debois Buhl is a visual artist living and working in Copenhagen and New York. She participated in The Whitney Museum’s Independent Study Program, New York (2008-09) and received her M.F.A. from The Royal Danish Academy of Fine Arts (2006). Her installations and films have been exhibited widely, recently at Pérez Art Museum, FL; Sculpture Center, NY; Art in General, NY; The Studio Museum, Harlem, NY; El Museo del Barrio, NY; Lunds Konsthall, Sweden; Kunsthallen Brandts; Museum for Contemporary Art, Roskilde; and Herning Museum of Contemporary Art, Denmark. The installation Botanizing on the Asphalt is a site-specific work created for Survival K(n)it Festival, Riga, Latvia. The installation is a collection of cyanotypes depicting discarded objects collected on walks in the streets surrounding the former National library where the 2015 festival is held. Buhl’s project takes an outset in Walter Benjamin’s description of the urban wanderer as one “who goes botanizing on the asphalt” and the work of the 19th century British botanist and photographer Anna Atkins. Atkins extensively catalogued British algae in her publication “Photographs of British Algae: Cyanotype Impressions”. It is considered the first book illustrated with photographic images. And some argue that Atkins was the first woman to create a photograph. Weaving together Benjamin’s notion, Atkins’ technique and traces from the library area, Botanizing on the Asphalt captures a moment in time before the objects are again scattered, whirling into new directions. Buhl thinks of the work as a herbarium, but unlike the classical herbarium, her contains both man-made and organic objects.

Kristians Brekte (LV)

Horeogrāfija skrienošiem vīriešiem, performance, 2012 līdz šim brīdim

David Bernstein (US)

Choreography for the Running Male, performance, 2012–ongoing

Lāpstiņa, instalācija, objekti, 2011 līdz šim brīdim Spatula, installation, objects, 2011–ongoing

Egle Budvītīte dzimusi Lietuvā, dzīvo un strādā Briselē. Piedalījusies 19. Sidnejas biennālē (2014), darbi izstādīti Malmes Moderna Museet, de Appel Arts Centre Amsterdamā (2013), 11. Baltijas starptautiskajā mākslas triennālē, Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (2012) un Stedelijk muzejā Amsterdamā (2012). Budvītīte bijusi rezidente Le Pavillon, Palais de Tokyo Parīzē (2012) un Laikmetīgās mākslas centrā Wiels Briselē (2013).

Deivids Bernšteins (1988) dzimis Sanantonio, Teksasā, pašlaik dzīvo un strādā Amsterdamā. Savos darbos viņš apvieno performanci, skulptūras un tekstus, lai stāstītu stāstus ar objektu palīdzību. Viņa darbi izstādīti starptautiskās izstādēs Raven Row Londonā (2015), De Appel mākslas centrā (2013, 2015) un Stedelijk muzejā (2015) Amsterdamā, Van Gelder galerijā Amsterdamā (2015), Nomas Fondā, Romā (2014, 2013), Performa 13 Ņujorkā (2013), Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (2013) un Skulptūru centrā Ņujorkā (2012). Patlaban viņš ir rezidents Jana van Eika akadēmijā Māstrihtā.

Performancē “Horeogrāfija skrienošam vīrietim” pulciņš vīriešu lēnām skrien cauri pilsētai. Unisonā virzoties pa savu maršrutu, viņi veic horeogrāfiskus žestus, izdzīvojot emocijas, sākot no kauna līdz pavedināšanai, iekļaujot kustības, kas sasaucas ar militārām darbībām. Viņi slēpj sejas apģērba krokās, iznesīgi sēž, sadodas rokās vai rāpo pa zāli. Performance pēta pūļa mentalitāti, kā arī skatītāja un izpildītāja attiecību dinamiku, rosinot pārkāpt robežu, kas atdala vienu no otra. Tā izaicina ierastās statiskās izpildītāja – skatītāja attiecības. Lai pilnībā piedzīvotu šo performanci, mums ir jāskrien līdzi vīriešiem, kļūstot par vienu no komandas. Eglė Budvytytė, born in Lithuania, lives and works in Brussels. Her work was shown amongst others at Moderna Museet Malmo, 19th Biennale of Sydney (2014), De Appel Arts Centre (Amsterdam, 2013), 11th Baltic Triennial of International art, CAC in Vilnius (2012), and Stedeljik Museum in Amsterdam (2012). Budvytyte was resident at Le Pavillon, Palais de Tokyo (Paris, 2012) and at Wiels, Contemporary art centre, (Brussels, 2013). In Eglė Budvytytė’s mobile performance “Choreography for the Running Male”, a group of men jog a route through the city. As they trace a path in unison, they carry out choreographed gestures relating to emotions ranging from shame to seduction, along with sequences referencing militaristic action. Here they hide their faces in the folds of their clothing; there they sit daintily, hold hands or crawl through the grass. The work investigates notions of socialized behavior that infiltrate public consciousness and, as an extension, public space. “Choreography for the Running Male” investigates crowd mentality as well as the dynamics of the relationship between audience and performer, pushing up against the boundary between the two. It challenges the normally static performer–audience relationship, for to fully witness the performance we must run alongside the men, becoming one of the pack.

Bailes, telpas instalācijas, sausā adata, 2015 Fear, space installation, dry point, 2015 Kristians Brekte ieguvis maģistra grādu scenogrāfijā Latvijas Mākslas akadēmijā, šobrīd ir šīs nodaļas docents, kā arī Vides mākslas nodaļas vadītājs. Aktīvi darbojas scenogrāfijas jomā, piedalījies grupu izstādēs Ņujorkā, Viļņā, Berlīnē, Maskavā un Vīnē. Brektes darbi iekļauti britu izdevniecības Phaidon izdotajā katalogā “Younger Than Jesus” (2009) un atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā un privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs. Tumsā iedegta nakts lampiņa, signalizācija, sargsuņi, ieroči, paroles, diētas, potes un vakcīnas. Tas viss baiļu dēļ – no līdzcilvēkiem, slimībām, nāves, kāda mantiska īpašuma zaudējuma vai sevis paša. Bet vai aiz šiem formālajiem iemesliem neslēpjas kas daudz lielāks? Dobspiedes tehnikā darinātie grafikas darbi tiecas atklāt dažādus rituālus, ko mēs veicam bailēs no lietām un parādībām. Tādā veidā tiek apkopotas dažādas pavisam ierastas un reti dīvainas baiļu izpausmes, ļaujot apdomāt to, cik tālu šādi aizsargrefleksi spēj aiziet un kādas ir to iespējamās sekas.

Kristians Brekte holds MA in Stage Design from the Art Academy of Latvia and currently is the Associate Professor of this department, as well as the Head of the Department of Environmental Art. He continues to have an active practice and has been part of group exhibitions across the world, including New York, Vilnius, Berlin, Moscow and Vienna. Brekte’s work has been included in the catalogue “Younger Than Jesus” (2009) published by Phaidon, UK. His work is in the collection of the Latvian National Museum of Art as well as in private collections in Latvia and abroad. A light left on for the night, alarm, guard dogs, weapons, passwords, diets and vaccines. It is all because of the fears of the people around us, illnesses, death, fears from losing some kind of property or fears from ourselves. Isn’t there something else behind these formal reasons? The works done in the intaglio printing technique aims to reveal a set of rituals that we do when being afraid of things and phenomena. According to that, different either casual or very strange expressions of fears have been summarized, making one think of how far the reflexes can go and what the possible consequences can be. 9

Tas aizsākās kā simbols, kas pamazām pārauga aizrautībā, jo, kad es meklēju cepamās lāpstiņas, es sāku tās redzēt visur. Doma par lāpstiņu izmantošanu radās no terapeitiskas spēles ar nosaukumu “lāpstiņu spēle”, ko radījis 20. gadsimta psihologs Donalds Vinikots. Šajā spēlē bērnam aizsniedzamā attālumā uz galda tiek novietota lāpstiņa. Bērns to paņem un sāk ar to spēlēties. Viņš iztēlojas, kā lāpstiņa pārvēršas citos priekšmetos, piemēram, kā tā kļūst par lidmašīnu, kas priecīgi lidinās gaisā. Kad bērns ir iztēlojies lidmašīnu, viņš var iztēloties, ko lidmašīna prot darīt. Tādā veidā lāpstiņa palīdz gan paplašināt ķermeni, lai aizsniegtos tālāk, gan paplašināt prātu, jo varam iztēloties, izmantojot citu priekšmetu. Līdzīgi kā bērns, arī es spēlējos ar cepamo lāpstiņu, pārveidojot to, meklējot jaunas asociācijas, kas ved tālāk nebeidzamajā domāšanā caur lietām. David Bernstein (1988, San Antonio, Texas) is an artist based in Amsterdam. He combines performance, sculpture, and writing to tell stories through objects. He has presented his work internationally at Raven Row, London (2015); De Appel Art Center, Amsterdam (2015 & 2013); Stedelijk Museum, Amsterdam (2015); Galerie van Gelder, Amsterdam (2015); Nomas Foundation, Rome (2014 & 2013); Performa 13, New York (2013); CAC, Vilnius (2013); and SculptureCenter, NY (2012). He is currently a resident at the Jan van Eyck Academy in Maastricht. What started as a symbol, became an obsession and when I look for spatulas, I see them everywhere. The spatula came from a therapy game called the “spatula game” from 20th century psychologist, Donald Winnicott. In it, a spatula is placed on a table in reach of a child. The child grabs it and starts to play. It starts to imagine the spatula transforming into something else, perhaps an airplane waved around in delight. Now that it sees an airplane, it can think of what an airplane can do, it can think through the imagined thing. So the spatula allows us to both extend our body to reach further, but also to extend our mind further because we can now think through the thing. Like a child, I too play with the spatula, morphing and transforming it, finding new associations that lead me further down the endless thinging path.

ARTISTS

Autore darbus sauc par herbāriju, taču atšķirībā no klasiskā herbārija tie satur gan mākslīgus, gan organiskus objektus.


VĀRDS

10 10


VĀRDS

David Bernstein No labās uz kreiso, no augšas uz leju:

Left to right, top to bottom:

Viduslaiku gravīra / Scenārijs baseina izstādes katalogam, 2012, Viļņa/ Lāpstiņas tetovējums, atrasta google image search / Lāpstiņa Amerikas karoga formā / Dubultlāpstiņa (Apmaiņa ar Bronzas brāli) 2013, bronza/ Lāpstiņa, 2014, riekstkoks / Milzu cepamlāpsta un speķa apavi no 1931. g. lielākās pasaules omletes / Lāpstiņa, 2011, melnais alksnis un metāla lāpstiņa / Sūklis Kvadrātbiksis / Leģenda par zudušo lāpstiņu/ Gameboy videospēle / Dubultlāpstiņa kā dāvana no manas vecmāmiņas, lai viņa varētu svētīt savus trīs bērnus ar trīs rokām / Lāpstiņa, 2014, Oregonas priedes koks / O’cha Taizemes restorāna logo, Amsterdama

Medieval engraving / Scenario for swimming pool exhibition catalog, 2012, Vilnius / Spatula tattoo, Found on google image search, American flag spatula / Double Spatula (Exchange with The Bronze Brother), 2013, Bronze / Spatula, 2014, Walnut / Giant Spatula and bacon shoes from 1931 world record for largest omelette / Spatula, 2011, Black alder wood and metal spatula / Spongebob Squarepants / Legend of the lost spatula / Gameboy videogame / Double spatula gift for artist’s grandmother so she can bless her 3 children with 3 hands / Logo of O’cha Thai restaurant, Amsterdam / Spatula, 2014, oregon pine tree

11


Ester Fleckner (DK)

Lielizmēra kokgriezumu sērijas sākumpunkts ir dzimtas koks. Darbi pārvietojas pa telpu un vēsturi, atklājot haotiskas piederības jūtas un sagrozītu mīlas attiecību rakstus. Attēlos iekļautās zīmes un abstraktie burti kā ķermeniska un poētiska valoda sastāv no ānusveida zvaigznēm un klit-krāniņiem. Katra grafika ir mēģinājums attēlot dzimtas koku, kas neiekļauj jau sākotnēji definētu identificēšanos vai attiecības. Darbi atspoguļo nepārtrauktu sapņošanu un meklē nedefinētā, plūstošā un šķērsā (queer) attēlojumu. Māksliniece regulāri strādā kokgriezuma tehnikā. Tā ir vienkārša un ātra. Papildus koka fiziskajai pretestībai un dobspiedes procesam, tā pieļauj atšķirības, kļūdas un kontroles zaudēšanu. Koks, kā organisks un dabisks materiāls, rada fizisku dimensiju Flekneres pētījumiem par pretrunām starp ķermeni un dažādām idejām un kultūras normām. Ester Fleckner (1983) lives and works in Copenhagen. She has graduated from The Royal Danish Academy of Fine Arts in Copenhagen and Goldsmiths University of London. Artist explores intersections between identity, language, physicality and navigation across time and space. Often the outcome appears from collisions between different elements in which mistakes and repetitions are central part of the work. The practice has materialized in woodcut prints, collages, installations and performative reading formats. Especially the woodcut print has been a recurring media. The technique is simple and immediate as well as the printing process allows for differences, errors and a loss of control.

Es pārvietojos sadursmēs, kokgriezums, 2014–2015 I navigate in collisions, woodcut on paper, 2014–2015 Estere Fleknere (1983) dzīvo un strādā Kopenhāgenā, viņa beigusi Dānijas Karalisko mākslas akadēmiju Kopenhāgenā un Goldsmiths Universitāti Londonā. Māksliniece pēta identitātes, valodas, ķermeņa un pārvietošanās krustpunktus laikā un telpā. Bieži vien rezultāts veidojas no dažādu elementu saplūšanas, kur kļūdas un atkārtojums kļūst par darba centrālo sastāvdaļu. Viņas prakse ir materializējusies kokgriezumu nospiedumos, kolāžās, instalācijās un performatīvā lasīšanā.

Marie-Louise Ekman (SE)

“I navigate in collisions” is a series of large woodcut prints taking a starting point in the family tree. Seeking depictions of a chaotic sense of belonging and skew patterns of love relations, the series reflects navigation out of straight place and history. The signs or abstract letters in the prints consist of anus stars and clit-dicks, as a bodily and poetic language. Each print is an attempt to depict family trees that do not predefine identification or relations and thus the series reflects a continuous dreaming and searching for images of the undefined, fluid and queer. As organic and natural material, wood creates a physical dimension of Fleckner’s exploration into collisions between the body and various cultural norms and ideas. The series “I navigate in collisionsis” related Fleckner’s on-going investigation of experiences of displacement, the unfinished and failure in relation to queer navigation and the fluidity of the body.

Kristaps Epners (LV)

Skrējiens, instalācija, fotogrāfija, audio, 2015 The Run, installation, photography, audio, 2015 Kristaps Epners ir multimediju mākslinieks, kurš galvenokārt strādā ar video, instalāciju mākslu un fotogrāfiju. Pēdējo aktuālo projektu vidū minama dalība izstādēs Canvascollectie un Confining Spaces Beļģijā. Kristapa Epnera darbi iekļauti peldošās galerijas “Noass” Latvijas video mākslas arhīvā. Skriešanas rituāls ir mākslinieka ikdienas regulāra prakse. Kopš 2012. gada 18. oktobra ceļojumos tiek ņemta līdz arī video kamera. Neviena skrējiena reize neatkārtojas, kaut arī reizēm gadās atkārtot vienu un to pašu maršrutu. Skriešana līdzinās dienasgrāmatas rakstīšanai, vārdus aizstājot ar attēliem un skrējienu trajektoriju līknēm. Kristaps Epners is a multimedia artist, who works largely with the formats of video, installation and photography. He has participated recently at exhibitions Canvascollectie and Confining Spaces in Belgium. The works of Kristaps Epners have been included into the “Noass” Latvian video art archive. The ritual of running is my daily practice. I have been taking my video camera with me in my journeys since October 18th 2012. There is not a single run that repeats even though sometimes it happens to repeat the same route. Running is like writing a diary, replacing words by the photos and the curves of trajectories.

Gundega Evelone (LV)

MĀKSLINIEKI Pēdējais pikniks, perfomance The Last Picnic, perfomance Gundega Evelone (1988) ir starpdisciplināra māksliniece. Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā, taču brīvi strādā dažādos medijos. Māksliniece savā radošajā darbībā virzās divos izteikti pretējos virzienos, pievēršoties gan pētnieciskam virzienam dažādās sociālās un vēsturiskās situācijās, gan radot darbus, kuros strādā ar tādiem fundamentāliem jēdzieniem, kā telpa, matērija, esamība–neesamība, meklējot saskares punktus starp reālo, taustāmo pasauli un indivīda subjektīvo uztveri. Gundega Evelone līdz šim piedalījusies vairāk nekā 50 dažādos mākslas projektos gan kā autore, gan kā kuratore Latvijā un ārvalstīs.

Izeja, 59 x 50 cm, grafikas darbu kolekcija Exit, 59 x 50 cm, Collection of prints Marija-Luīze Ekmane (1944) ir zviedru gleznotāja un kino režisore. Viņa ir mākslas profesore un bijusī Stokholmas Karaliskās Mākslas augstskolas rektore. 1991. gadā 26. gadskārtējā zviedru filmu industrijas oficiālajā apbalvošanas ceremonijā (Guldbagge Awards) viņa saņēma Radošo Sasniegumu balvu, savukārt 2007. gadā viņai tika piešķirta prestižā Prinsa Eižena (Prince Eugen) medaļa. No 2009. līdz 2014. gadam Ekmane vadīja Karalisko Drāmas teātri. MarijaLuīze Ekmane ir viena no nozīmīgākajām pēckara perioda māksliniecēm Zviedrijā, režisējusi vairākas filmas, TV seriālus un lugas. Viņas māksla ir kā humora pilns un izklaidējošs stāsts par aktuālām, politiskām un tabu tēmām, kļūstot par izaicinošu piemēru kultūras jomas dalībniekiem mūsdienās. Māksliniece bieži attēlo ikdienas vidi pasteļtoņos, vienlaikus savos darbos iekļaujot absurdo un sirreālo. Viņa brīvi pārkāpj robežas un izmanto mākslas vēstures atsauces, sajaucot to visu kopā ar popkultūras elementiem. Darbos tiek attēlotas ikdienišķas un banālas ainas, bieži vien aizgūtas no vidusšķiru mājokļiem, lai tādā veidā transcendētu politikas, mākslas un erotikas tabu, kā izteiksmes līdzekli izmantojot rotaļīgu naivismu, kam ir tendence kļūt absurdam. Marija-Luīze Ekmane bija viena no pirmajām zviedru māksliniecēm, kas savos darbos pievērsās mājas dzīvei, bērnu un ģimenes tematikai.

Marie-Louise Ekman (1944) is a Swedish painter and film director. She is a Professor of Art and the former rector of the Royal Institute of Art in Stockholm. In 1991 she was awarded the Creative Achievement Award at the 26th Guldbagge Awards and the prestigious Prince Eugen Medal in 2007. From 2009 till 2014 Ekman was the Managing Director of the Royal Dramatic Theatre, Sweden’s national stage. She is one of the most influential artists in Sweden in the post war period and has directed over a dozen films, TV series, and plays. Ekman’s art narrates stories of current, political and taboo topics in a humorous and amusing way. She is main the subject of her own liberation project and as such is a challenging role model to cultural players today. Marie-Louise Ekman frequently portrays everyday environments draped in pastel colours, while adding absurd and surreal elements to her work. She blurs lines and boundaries, drawing references from the history of art and fusing it all with the elements of pop culture. Her work depicts mundane and commonplace scenes, occasionally borrowed from middleclass environments. It transcends political, artistic and erotic taboos by means of playful naivety, which balances on absurdity. Marie-Louise Ekman is one of the first artists in Sweden to address the subject of domesticity, children and family.

12

“5 pēdējie pikniki” notiek neparastās, šķietami nomaļās Rīgas vietās, kuras drīz skars urbānās pārmaiņas. Pēdējie pikniki ir bijuši un būs Ganību dambja pļavā, pamestajos mazdārziņos aiz Latvijas Universitātes jaunās ēkas, Vienības gatves sākumā, teritorijā starp VID un TEC1, Mangaļsalas pludmalē un Lucavsalā. Katrā Pēdējā piknikā, kurā piknikot var ikviens, mākslinieki un radoši cilvēki, vienlaikus ar tradicionālo piknika rituālu, rada jaunas performances un akcijas. Gundega Evelone (1988) is a multidisciplinary artist. She holds an MA in Sculpture although her practice spans a range of mediums. Her creative practice encompasses two distinctly opposed directions, simultaneously focusing on human interest in various social and historical situations whilst developing work that explores fundamental principles such as space, matter and existence-nonexistence, searching for the point of contiguity between the real, tangible world and individual’s subjective perception. As an author and curator, Gundega Evelone has participated in over 50 different art projects in Latvia and abroad. ”Five Last Picnics” occur in unusual, seemingly remote areas of Riga, soon to be affected by urban changes. Last Picnics have been held and will continue to take place in the marshes of Ganību Dambis, the start of Vienības Gatve, the territory between the State Revenue Service and the heat and power plant TEC1, on the beach of Mangaļsala and in Lucavsala. Every Last Picnic is open to everyone and along with more traditional picnic rituals will have artists and ordinary creative individuals develop new performances and actions.


Lawrence Abu Hamdan (UK)

Kalle Hamm, Dzamil Kamanger (FI/IR)

Marši, instalācija, objekti, digitāldruka, dokumentācija, 2005 Marches, installation, objects, digital print, documentation, 2005

Darbu veido performanču virkne, kas notiek dažādu pilsētu ielās. Tās ir horeogrāfiski izstrādāti marši, kuros piedalās desmit izpildītāji, kas maršē pa ieplānotiem maršrutiem urbānos rajonos. Šie maršruti ir veidoti tā, lai varētu apjaust visinteresantākās akustiskās un arhitektoniskās pilsētas dimensijas. Marša dalībnieku vienīgais parādes tērpa elements ir īpaši apavi, kas veidoti, lai radītu lielāku skaņas efektu. Ceļš tiek plānots tā, lai atklātu dažādas akustiskās nianses, ko piedāvā pilsētām raksturīgie kupola jumti, šaurie koridori un stikla sienas. Darba tapšanas laikā tiek veikta socioloģiskā izpēte un historiogrāfija, apgūstot noteiktas pilsētas vēsturi. Tiek apkopoti nostāsti un ziņojumi par parādēm, maršiem, gājieniem un demonstrācijām. Iegūtie maršruti tiek savākti un kartēti uz konkrētās pilsētas, kurā notiek performance, fona. Abu Hamdan (1985) lives in Beirut, Lebanon. Artist’s work frequently deals with the relationship between listening and politics, borders, human rights, testimony and truth through the production of documentaries, essays, audio-visual installations, video works, graphic design, sculpture, photography, workshops and performance. The artist’s video The All Hearing 2014 was selected for the 44th International film festival Rotterdam. In 2014 his works became part of collections at MoMA New York, Van Abbe Museum Eindhoven and Barjeel Art Foundation, UAE. At the centre of the “Marches” project is a series of performances that take place on the streets of towns and cities. These performances are choreographed marches in which a small group of 10 performers march planned routes through urban districts. These routes are primarily designed to include the most interesting acoustic/architectural dimensions of the town, connecting large halls, domed ceilings, glass walls, narrow corridors, piazzas, crowded spaces etc. The only costume the performers of “Marches” wear are specific shoes adapted for greater sonic effect. Participants of the performances are choreographed to join and disperse at points of distinctive acoustic interest. Pathways are planned according to the most acoustically exciting way of navigating all the domed roofs, narrow corridors and reflective glass walls offered by the surrounding urban territory. Planning also involves sociological research and historiography; digging into the city’s history to find stories and accounts of parades, processions, marches, trudges and demonstrations. The resulting routes, illustrated in the maps/scores made, were harvested and mapped onto the current city form, intersecting new buildings and extinct pathways to create new navigations of the city.

Nilbar Güreş (TR) Neeksistējošu valstu pases (Padomju Savienība, Dienvidslāvija, Vācijas Demokrātiskā Republika, Tibeta), pērlīšu izšuvumi, 2012–2015 Darbošanās publiskajā telpā (Lungotevere dei Tebaldi, Roma, Patarei cietums, Tallina, Triju kultūru laukums, Meksika, akciju dokumentācija, 2012–2015 The Passports of the States Don’t Exist Anymore (The Soviet Union, Yugoslavia, German Democratic Republic, Tibet), bead knitting, 2012–2015

Fotogrāfiju sērija “TrabZONE”, digitāldruka, 2010 Photography series “TrabZONE”, C-print, 2010 Nilbara Gireša (1977) dzimusi Stambulā, Turcijā. Ieguvusi bakalaura grādu Glezniecības nodaļā Marmaras Universitātes mākslas fakultātē Stambulā. Maģistra studijas pabeigtas Vīnes Mākslas akadēmijā.

Working in the Public Space (Lungotevere dei Tebaldi, Rome, The Patarei Prison, Tallinn, The Square of the Three Cultures, Mexico City), documentation of performances, 2012–2015 Kalle Hams (1969) dzimis Raumā, Somijā. 1994. gadā absolvējis Lahti Mākslas institūtu un 2002. gadā ieguvis maģistra grādu Mākslas un Industriālā dizaina universitātē Helsinkos. Viņa darbi pēta kultūras sadursmes krustpunktus un to ietekmi uz vēsturiskiem un mūsdienu kontekstiem.

Mākslinieces darbi aizved mūs ceļojumā uz viņas bērnības pilsētu Trabzonu Melnās jūras reģionā. Šī pilsēta ir slavena ar savu fanātisko piesaisti reliģiskām un nacionālām vērtībām. Gireša vienmēr meklē apslēpto un pārdabisko, kas atrodas tradicionālo vērtību aizsegā. Trabzona ir pilna paradoksu, tā spēcīgi saistīta ar turku musulmaņu identitāti, taču tā ir arī viens no vēsturiskajiem hellēnisma un romiešu laika Pontas centriem, kura iedzīvotāji ir zināmi kā vieni no pirmajiem kristiešu konvertītiem. Šajā pilsētā sievietes sociālā redzamība ir ļoti vāja, līdzīgi kā daudzās Anatolijas pilsētās. Tas nozīmē, ka sievietes nedrīkst parādīties publiskās vietās, ja vien viņas nepavada tēvi, brāļi, brālēni, līgavaiņi vai vīri. Tajā pašā laikā vīriešu un sieviešu dzīves ir ļoti nodalītas. Kamēr vīrieši strādā vai spēlē azartspēles ar draugiem kafejnīcās, sievietes nodarbojas ar mājas darbiem un ģimenes pienākumiem.

Džamils Kamangers (1948) dzimis Marivanā, Irānā, pēc tautības Irānas kurds, kopš 1994. gada dzīvo Helsinkos. Viņš ir apguvis keramiku Kermanšahas Universitātē, 1973. gadā iegūstot maģistra grādu. Savā mākslā viņš ataino savu personīgo bēgļa gaitu pieredzi, izmantojot tradicionālās irāņu amatnieku tehnikas. Kopš 1999. gada viņš sadarbojas ar Kalli Hamu.

Nilbar Güreş (Istanbul, 1977) received BA degree in Painting from the Faculty of Fine Arts, Marmara University, İstanbul, and then completed her MA degree in Painting & Graphics from the Academy of Fine Arts, Vienna.

Kalles Hama un Džamila Kamangera fotogrāfijas ir Kamangera publisko akciju dokumentācija. Akcijās risinātā tematika reflektē par imigrantu darba apstākļiem un dažādām problēmām, saistītām ar konkrēto vietu, pilsētu un valsti, kurā akcija tiek īstenota.

Photo series takes us on a journey to the artist’s childhood one particular city in the Black Sea region - Trabzon, notorious for its fanatic attachment to religious and national values. Nilbar Güreş always looks for the hidden and the uncanny taking place behind the protection of traditional structures. Trabzon is a place with many paradoxes; strongly attached to a Turkish Muslim identity, it is also one of the historic centers of Pontus (during Hellenic and Roman times) whose inhabitants are known as the very first converts to Christianity. The social visibility of women is very poor, similar to many Anatolian cities, women may not appear in public spaces unless they are accompanied by their fathers, brothers, male cousins, fiancées or husbands. Yet the lives of men and women are quite separate; while men work or gamble with their pals in coffeehouses, women carry the whole load of household and family.

Džamila Kamangera darbi apvieno tradicionālās Centrālās Āzijas amatnieku prasmes ar laikmetīgu tematiku. Izstādē viņš piedāvā četrus darbus, kas ir veidoti tradicionālajā kurdu pērļošanas tehnikā. Darbs sastāv no četrām daļām: Padomju Savienības, Dienvidslāvijas, Vācijas Demokrātiskās Republikas un Tibetas pasēm. Tā kā Kamangers pats ir Irānas kurds, viņu interesē nepastāvošas valstis, jo arī kurdiem nav savas valsts.

Kalle Hamm was born in 1969 in Rauma, Finland. He graduated in Lahti Fine Art Institute 1994 and made his MA in the University of the Art and Industrial Design in Helsinki 2002. His artworks examine cultural encounters and their impacts both in historical and contemporary contexts. Dzamil Kamanger was born in 1948 in Mariwan, Iran. He is an Iranian Kurd and set in Helsinki since 1994. He studied ceramic in the Kermanshah University and made his MA in 1973. He is concerning in his art his own experiences as a refugee by using traditional Iranian handicraft techniques. He has collaborated with Kalle Hamm since the year 1999. Dzamil Kamanger’s works combine traditional Central Asian craft skills with modern themes. He presents four beadworks made using a traditional Kurdish technique. The work consists of four pieces: a Soviet Union, a Yugoslavian, a GBR and a Tibetan passport. As an Iranian Kurd, Kamanger is interested in countries that don’t exist, because the Kurds don’t have their own country. Kalle Hamm’s and Dzamil Kamanger’s photographs are documentations of Kamanger’s interventions in public space he started to make in 2009. They comment on the immigrants’ working conditions and refer to various problems linked to a specific site, the city and the state.

13

ARTISTS

Lorenss Abu Hamdans (1985) dzīvo Beirūtā, Libānā. Mākslinieka darbi atspoguļo attiecības starp ieklausīšanos un politiku, robežām, cilvēku tiesībām, liecībām un patiesību. Viņš veido dokumentālās filmas, esejas, audiovizuālās instalācijas, video projekcijas, grafisko dizainu, skulptūras, fotogrāfijas un performances. Mākslinieka video “The All Hearing” (Visa dzirdēšana) tika izvēlēts dalībai 44. Starptautiskajā filmu festivālā Roterdamā (2014). Darbi atrodas Modernās Mākslas muzejā Ņujorkā, Van Abbe muzejā, Eindhovenā, Barjeel Mākslas Fondā, UAE kolekcijās.


Gudrun Hasle (DK)

Ingela Irhman (SE)

Minūtes, stundas, dienas, nedēļa, izšuvumi uz audekla, 2010–2012 Minutes, hours, days, week, embroidery on canvas, 2010–2012 Gudruna Hasle beigusi Dānijas Karalisko mākslas akadēmiju un Fuenas Mākslas akadēmiju (2008). Piedalījusies izstādēs: “Belding a Humen” Tom Christoffersen galerijā Kopenhāgenā (2013), “Rules Demo Room” galerijā “Image”, Orhūsā (2013), “All for One”, kopā ar Luanu Perilli (Luana Perilli) Media Gallery, Bratislavā (2013) u. c. Septiņi lieli izšuvumi – katrai nedēļas dienai pa vienam. Katrai dienai atbilst kāds neliels ieraksts ar precīzi atzīmētu laiku un darbību, kas veikta, piemēram: “Otrdien, 7:02 nokūptīt manu daugu” vai “Ceturtdien, 11:14 uzkāsoties”. Māksliniece ir dislektiķe, tāpēc rakstības kļūdas ir daļa no darba. Sērija ir veltīta varas struktūrām un atkārtotām darbībām. She graduated from the Royal Danish Academy of Fine Arts and Funen Art Academy in 2008. Selected exhibitions: Belding a Humen, Galleri Tom Christoffersen, Copenhagen, 2013, Rules Demo Room, Galleri Image, Aarhus, 2013, All for One with Luana Perilli, Media Gallery, Bratislava (2013). Seven large embroideries, one for each day in the week. Each day consists then of tiny registrations with exact time indicating that the artist for example “Tusday 7.02am Kis my boyfrent” or “Thursday 11.14am pot on makop”. The artist is dyslexic, so misspellings is an important part of the work. The work is about power structures and repetition.

Milzu japāņu krūmsūreņu pāna flautu ansamblis Video, 5:30 min, cilpa, performance 3. septembrī Mēs satikāmies Cēsīs. Es atdevos Performance 3. septembrī, skaņa, skulptūra, objekti Ingela Īrmane (1985) dzīvo un strādā Malmē. Kopā ar Sofiju Hultinu un Johanu Eriksonu māksliniece darbojas performanču grupā “Hegerstenas botāniskais dārzs”, kas tapusi sadarbībā ar “Art Lab Gnesta” projektu “Purva stāsti”.

MĀKSLINIEKI

Festivāla ietvaros tiek izstādīts darbs, kas vēl ir tapšanas stadijā, pētot attiecības starp cilvēku un augu grupām, kuras tiek uzskatītas par invazīvām. Video darbā “Milzu japāņu krūmsūreņu pāna flautu ansamblis” atskan skaņas, ko rada pāna flautas, kas veidotas no bambusveidīgiem stobriem, kuri iegūti no milzu japāņu krūmsūrenes augiem. Videosižets atgādina auga meditāciju, piedāvājot citādu, mazāk naidīgu attieksmi, nekā tā ir izmisušajiem zemes īpašniekiem. Milzu latvāņi ir vēl viens invazīvs augs, kas rada problēmas gan Zviedrijā, gan Latvijā. Tas ļoti ātri izplatās un satur sulu, kas, nonākot saskarē ar saules gaismu, var radīt nopietnus apdegumus cilvēka ādai. Mākslinieces milzu latvāņa tēlu asociē ar nomācošu seksualitāti, dedzinošām sulām un tieksmi uz kaut ko, kas ir potenciāli bīstams.

The Giant Knotweed Panflute Ensemble Video 5’30 loop, performance September 3rd We met in Cēsis. I gave myself away Performance on the 3rd of September, sound, sculpture and objects. 2015

Ingela Ihrman (1985) is an artist based in Malmö. Along with Sofia Hultin and Johan Eriksson artist forms the performance group Hägersten’s Botanical Garden, currently engaged in a collaboration with Art Lab Gnesta within the project Swamp Storytelling. Ingela Ihrman contributes to the Survival K(n)it exhibition with a work in progress that explores the interaction between man and a group of plant species classified as invasive. Her video “The Giant Knotweed Panflute Ensemble” sounds from tunes produced by panflutes made from the bamboo-like stalks of the giant knotweed. The filmed situation resembles a plant meditation and suggests an alternative, less hostile approach to the “Giant Knotweed” than the one prevailing among land owners in despair. The giant hogweed is another invasive plant that causes problems both in Sweden and Latvia as it is spreading rapidly and contains a sap which can cause severe burns on human skin when exposed to sunlight. In Ingela’s presentation the giant hogweed is inscribed in a story about overwhelming sexuality, burning juices and being drawn to something potentially harmful.

Reinis Hofmanis, Dārta Hofmane (LV) Tu man gribi pateikt ko labu vai sliktu? Vizuālas pārdomas par mūsdienu valodu un dzīvi, fotogrāfija, zīmējumi, teksti, 2015 Are you trying to tell me something good or bad? Visual reflections on the present day language and life, photography, drawing, text 2015 Dārta Hofmane (1986) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju un ieguvusi maģistra grādu grafikā. Studējusi Hamburgas Mākslas akadēmijā. Pēta cilvēkus un viņu teikto. Reinis Hofmanis (1985) absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Studējis fotogrāfiju Hanoverē, Vācijā. Pēta attiecības starp realitāti un inscenējumu, valodu un attēlu. Darba pamatā ir “valodas atradumi” – teksti, vārdi, sarunas. Mūsdienu valodas attēls, kuru iespējams lasīt dažādi. Kā tas var būt, ka mēs cits citu saprotam? Vai iespējams atbrīvot cilvēka domāšanu no valodas? Vai iespējams ļaut domāt valodai pašai? Dārta Hofmane (1986) has graduated from the Art Academy of Latvia with an MA in Graphic Art. Studied at the Academy of Fine Arts in Hamburg. Studies people and speech. Reinis Hofmanis (1985) has graduated from the Visual Communication Department of the Art Academy of Latvia. Studied photography in Hannover, Germany. Studies the relationship between reality and enactment, language and image. Based on found language – texts, words and conversations. A portrait of today’s language, which allows scope for interpretation. How can it be that we understand one another? Is it possible to free human thought from the constraints of language? Can language think autonomously?

14


Flo Kasearu (EE)

Sacelšanās, video 4 min, objekti, zīmējumi Uprising, video, 4 min, objects, drawings Flo Kasearu (1985) studējusi glezniecību (2004–2008) un fotomākslu (2008–2013) Igaunijas mākslas akadēmijā. No 2006. līdz 2007. gadam bija apmaiņas studente Rebekas Hornas studijā, Berlīnes Mākslas universitātē, kur sāka nodarboties ar performancēm un video mākslu. Viņas darbi ir plaši izstādīti gan Igaunijā, gan ārpus tās. Māksliniece ieguvusi Kolera balvu 2012. gadā un 2013. gadā izveidoja muzeju Flo Kasearu Majamuuseum.

KLĪGA: Līva Rutmane K., Inga Ģibiete, Didzis Kalniņš, Klāvs Upaciers (LV)

ARTISTS

Darbu kopums ar nosaukumu “Sacelšanās” ir veidots, balstoties uz video, kas filmēts jumta labošanas darbu laikā Tallinas mikrorajonā Pelgulinn, kur māksliniece dzīvo un realizē savu Flo Kasaru’s House Museum projektu kopš 2013.gada. No vecā jumta noņemtais skārds tika pārveidots par lidmašīnu figūrām, līdzīgi kā bērni loka papīra lidmodeļus. DIY princips un metāla otrreizēja izmantošana kā galvenais izstādes motīvs, var simboliski atgādināt militāru darbību, tajā pašā laikā apzīmēt izkļūšanas stratēģiju, valsts robežas šķērsošanu pa gaisu, imigrācijas un emigrācijas problēmas. Gaisa telpa skatpunkts, no kura izvērtēt savu pozīciju, kas vienlaicīgi ir atbrīvojoša un biedējoša arī pašreizējo saspringto Krievijas un Rietumu starptautisko attiecību kontekstā. Flo Kasearu (1985) studied painting (2004–2008) and photography (2008–2013) at the Estonian Academy of Arts. In 2006–2007 she was an exchange student at the Rebecca Horn studio at Berlin University of the Arts, where she started doing performance and video art. Her works have been exhibited widely inside and outside of Estonia. She won Köler Prize in 2012 and established Flo Kasaru’s House Museum in 2013. The group of works entitled “Uprising” are build around a video filmed during roof maintenance works performed on a building in Tallinn’s Pelgulinn district, where the artist lives and where she has been hosting her “Flo Kasearu House Museum” project since 2013. The metal taken off the roof was folded into plane figures, much like the DIY models folded by children from paper. The DIY and reuse technology metal planes as the main motif of the exhibition appear to be symbolic of military action, yet simultaneously representative of an exit strategy, the crossing of the country’s borders by air, immigration and emigration issues. The airspace - a perspective from which to assess one’s own position as both a liberating and a frightening idea. Also responding to the current political milieu of strained international relationships between Russia and the West.

Glubināšana, instalācija, 2015 To Ironmur, instalation, 2015 Eksperimentālo apvienību ”Klīga” veido 4 jaunās paaudzes mākslinieki: Līva Rutmane (1984) un Inga Ģibiete (1979) studējušas Latvijas Mākslas akadēmijā, iegūstot maģistra grādu Grafikas nodaļā, savukārt Klāvs Upaciers (1979) studējis Vizuālās komunikācijas nodaļā. Mākslinieki aktīvi piedalās laikmetīgās mākslas grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs, līdz šim sarīkojuši arī vairākas personālizstādes. Līva Rutmane kopā ar Didzi Kalniņu vada grāmatu veikalu/kafejnīcu ”Bolderāja”, rīkojot dažādus starpdisciplinārus pasākumus. Klāvam Upacierim bijusi „Viena zīmējuma izstāde” Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā (2012), kā arī “zhjkshhkjzh” savā privātajā dzīvoklī Merķeļa ielā (2011). Līvai Rutmanei bijusi personālizstāde ”kπ” galerijā „4 2 7” (2014) un ”Gandrīz kā saulriets” galerijā ”Komutators” Andrejsalā (2007). Inga Ģibiete aktīvi darbojas grafiskajā dizainā, veidojot mākslas pasākumu un izdevumu vizuālo identitāti. Ja ”Klīga” ir institūtūcija, tad tai jābūt dzīvai institūtūcijai. ”Klīga” eksistē tikai izstādēs. ”Klīga” mēģina kļūt arvien īstāka, dzīvāka un lieliskāka, tādēļ katrā nākamajā izstādē ”Klīga” apskata citu radošas personības darbības problēmu loku. Šī ir “Klīgas” trešā izstāde. Pirmajā izstādē zīmējumi tika radīti kliedzot. Otrajā izstādē zīmējumi tika burzīti un mīcīti, lai tie kļūtu maigāki un ērtāki. Trešājā izstādē zīmējumi tiks gludināti, ”Klīga”uzradīsies sirdapziņa un “Klīga” upurēs vienu savu mākslas darbu cilvēkiem. Māksla ir jāgludina, citādāk tā ir pārāk neskaidra. Mākslai ir telpa. Mākslinieki ir liekēži. Visu vajag atkārtot. “Klīgas” māksla paliks plašāka, pieejamāka.

15

The experimental union Klīga consists of 4 new generation’s artists: Līva Rutmane (1984) and Inga Ģibiete (1979) have graduated master’s program in the Art Academy of Latvia (the Department of Graphics), but Klāvs Upaciers (1979) studied in the Department of Visual Communication. Līva Rutmane and Didzis Kalniņš own book store/cafe Bolderāja, where they organize interdisciplinary events. The artists are actively involved in the group exhibitions of the contemporary art in Latvia and abroad. They have organized several solo exhibitions as well. Klāvs Upacieris have had “The Exhibition of One Drawing” in the Latvian Centre for Contemporary Art (2012), as well as “zhjkshhkjzh” in his private flat on Merķeļa street (2011). Līva Rutmane have had a solo exhibition “kπ” in the gallery 4 2 7 (2014) and Gandrīz kā saulriets (Almost like the Sunset) in the gallery Komutators in Andrejsala (2007). Inga Ģibiete is active in graphic design, creating the identity of art events and publications. If Klīga is an institution, it must be a living institution. Klīga only exists in exhibitions. Klīga aims to become more lively, vivid and more excellent. That is why in every exhibition Klīga examines different angle of challenges of a creative person. This is their 3rd exhibition. In the first exhibition, the drawings were created while shouting. In the second - the works were crumpled and knead in order to get them softer, more gentle and convenient. In the third exhibition the drawings are going to be smoothed and ironed. The conscience will occur and Klīga will sacrifice one of its artworks to the people. Art has to be smoothed, otherwise it is too unclear. Art has a space. The artists are spongers. Everything has to be repeated. The art of Klīga will become more open and available.


Andreja Kulunčić (HR)

MĀKSLINIEKI

”Dienvidi—Dienvidaustrumi”, galerija “Osage“, Honkonga, 2015 Foto: Kwan Sheung Chi

Osage Gallery, group exhibition “South by Southeast” Hong Kong, 2015 Toolikit spatial element Mirna Horvat, graphic elements Luka Juras Photo by Kwan Sheung Chi

Māksliniece Andreja Kulunčica dzīvo un strādā Zagrebā. Savos darbos pievēršas dažādiem sociālo attiecību aspektiem un aktuālām mākslas praksēm, kas ietver dažādus darba procesus un starpdisciplinārus projektus. Piedalījusies vairākās starptautiskās izstādēs: Documenta 11, Kāselē; Manifesta 4, Frankfurtē; Stanbulas biennālē; 10. Indijas triennālē, Jaundeli; Liverpūles biennālē; Day Labor, P.S.1, Ņujorkā. www.andreja.org

Rīgā piedāvātās prezentācijas centrā ir filma, kas nosaukta pēc video ar nosaukumu “Ko man devusi mūsu cīņa?”. Filmu Kulunčica veidojusi, strādājot pie Zagrebas izstādes varianta, pētot strādnieku cīņas un pašorganizācijas iespējas nemierīgajos koruptīvās privatizācijas un sociālās erozijas apstākļos Horvātijā. Tas ir attīstītībā esošs projekts, kas sākās 2014. gadā, un turpinās visu 2015. gadu. Veidots kā interviju virkne ar dažādu strādnieku cīņu protagonistiem, video parāda strādniekus, fabrikas, kompānijas, arodbiedrības un nevalstiskās organizācijas, kuras protestē un aizstāv strādnieku tiesības dramatiskās sociālās drošības sistēmas sabrukuma apstākļos. Kādas ir strādnieku pašorganizācijas iespējas mūsdienās? Kāda ir arodbiedrību un nevalstisko organizāciju loma protestos un strādnieku tiesību aizstāvībā? Kādas ir strādnieku streiku un publisko aizstāvības kampaņu reālās iespējas? Kopā ar video, instalācija Rīgā ietver telpisku vienību un portatīvu skaidrojošo vārdnīcu. Šie elementi pievērš auditorijas uzmanību un aicina ņemt tos savās rokās, lai veicinātu kopīgu rīcību, meklējot alternatīvus risinājumus kapitālisma radītajām problēmām.

radošā prakse balstīta jaunu sabiedriskuma un komunikācijas situāciju modeļu izpētē, sociālo tēmu aktualitātē, konfrontācijā ar dažādām sabiedrības grupām un sadarbojoties dažādu kolektīvu projektu realizēšanā. Viņa veido starpdisciplināros tīklojumus, uztverot mākslinieka darbību kā izpētes darbu, pašorganizācijas un sadarbības procesu. Māksliniece bieži aicina skatītājus aktīvi iesaistīties un “pabeigt” darbu. Dažas no Kulunčicas biežāk risinātajām tēmām ir sasaiste starp ekonomiku, feminismu un rasismu. ”Radošās stratēģijas” ir daļa no ilgtermiņa daudznozaru projekta, kas ietver teorētisko pētījumu, dažādas aktīvisma formas un kritiskus pārdomu procesus. Projekts radies 2010. gadā, kad māksliniece to uzsāka ar mērķi kartēt un veicināt radošās stratēģijas, tā aktualizējot sociālās problēmas, sniedzot atbalsta risinājumu meklējumos gan mikro, gan makro līmeņos. Līdz šim realizēti trīs projekta moduļi – “Ikdienas novirzes” (Zagreba, Horvātija, 2010 / Ūsti pie Labas, Čehijas Republika, 2011), kas veltīts publisko telpu potenciālam, “Iekarojot un veidojot kopīgo” (MUAC, Mehiko, 2013), kas balstīts Mehiko pilsētas atpalikušo rajonu dažādo iedzīvotāju grupu pašorganizēšanās pieredzē, un „Uzsāksim labāko, ko spējam: Rīkkopa kopīgai rīcībai” (galerija Nova, Zagreba, 2014). “Survival K(n)it” ekspozīcijā skatāma daļa no projekta trešā moduļa. Projekts pievēršas aktuālajām darbinieku pašorganizēšanās problēmām un citām sabiedrības iniciatīvām Horvātijā, kā arī plašākam sociālo tēmu lokam. Andreja Kulunčica realizēja projektu ciešā sadarbībā ar vietējo aktīvistu grupām un strādnieku arodbiedrībām, tādām kā Tiešā demokrātija skolās, kā arī Jaunā Savienība un BRID – Strādnieku iniciatīvas un demokratizācijas organizācija, Sieviešu Fronte, Fem Fronte jeb Tiesības uz pilsētu, kā arī virkni citu organizāciju un personu, kuri projektā piedalījās ar daudzām diskursīvām darbībām, izveidojot arī rīkkopu vienotai rīcībai. Projekta aktualitāti noteica sociālās drošības sistēmas sabrukums, masveida bezdarbs un nestabilais darba tirgus Horvātijā. Īpaša nozīme bija augošajam nabadzības, strādnieku pašorganizēšanās, tiešās demokrātijas, sociālās solidaritātes, pilsoņu pašorganizēto aktivitāšu fenomeniem un kontekstuālajai teoloģijai.

Andreja Kulunčić is a visual artist, living in Zagreb. In her works, she questions various aspects of social relations and engaged art practices, which actively include various viewing public, collectivity-founded work processes and multidisciplinary collaborations. She participated in numerous relevant international exhibitions: Documenta 11, Kassel; Manifesta 4, Frankfurt; Istanbul Biennale, Istanbul; 10th India Triennale, New Delhi; Liverpool Biennale, Liverpool; Day Labor, P.S.1, New York. www.andreja.org Andreja Kulunčić’s art practice is based on exploration of new models of sociability and communication situations, an interest for socially engaged themes, confrontation with different audiences, and collaboration on collective projects. She sets up her own interdisciplinary networks, seeing artistic work as a research, process of cooperation and self-organization. She often asks the audience to actively participate and “finish” the work. Some of Kulunčić’s frequent subjects are correlations between economy, transition, feminism and racism. Creative Strategies is a part of a long-term multidisciplinary project that encompasses theoretical research, art production, activism and processes of critical reflection. It is an ongoing project that Andreja Kulunčić started in 2010, with the purpose to map and facilitate creative strategies to articulate social problems and give support in seeking solutions on micro- and macro-levels. So far, three modules have been realized within the project framework, Everyday Divergences (Zagreb, Croatia, 2010 / Usti nad Laben, Czech Republic, 2011)

16

about the potential of public spaces, Conquering and Constructing the Common (MUAC, Mexico City, 2013) based on the experience of self-organization within different communities in the deprived neighborhoods of Mexico City. The presentation for “Survival K(n) it” exhibition introduces a segment of the third module of Creative Strategies that was inaugurated in Gallery Nova in Zagreb in 2014, under the title Begin the Best We Can: Toolkit for a Joint Action. The project engages with the current problems of workers’ self-organizing and other citizens’ initiatives in Croatian context, along with a wider gamut of social themes. Andreja Kulunčić realized the project in close collaboration with number of local activist groups and workers’ unions, such as Direct Democracy in schools group, as well as with the New Union and groups such as BRID - Organization for Workers’ Initiative and Democratization, Women’s Front, Fem Front or Right to the City, and also with a string of other organizations and individuals who participated in the project with their numerous discursive activities during the show, or who took part in the making of the toolkit for joint action. The project was determined by erosion of social security, massive unemployment and unstable labor market in Croatia, with a special emphasis on the phenomena the rising poverty, workers’ self-organizing, direct democracy, social solidarity, selforganized citizens’ activities, and contextual theology. Named after the video “What has our struggle given to me?” Kulunčić realized within the framework of Zagreb module, the presentation in Riga centers around the film that examines possibilities of workers’ struggles and self-organization in the troubled circumstances of corrupt privatization and social erosion in Croatia. This is an ongoing project that started in 2014 and it continues throughout 2015. Realized as a series of interviews with the protagonists of various workers’ struggles the video presents workers, factories and companies, trade unions and non-governmental organizations who protest and defend workers’ rights in dramatic collapse of the social security system. What are the potentials of workers’ self-organization today? What is the involvement of trade unions and nongovernmental organizations to protest and to defend workers’ rights? What are the concrete possibilities of workers’ strikes, public advocacy campaigns? Along with the video, the installation in Riga encompasses a spatial unit and a portable glossary. Those elements call for the audience attention to take them in their hands in order to encourage joint actions in finding alternative solutions to discontents of capitalism.


Robertas Narkus (LT)

Johanna Lecklin (FI)

Rītdiena, video, 4.48 min, 2007 Vasaras darbs, video, 6.56 min, 2009 Tomorrow, video, 4.48 min, 2007 A Summer Job, video, 6.56 min, 2009 Johanna Leklina dzīvo un strādā Helsinkos. Māksliniece beigusi maģistra programmu Somijas mākslas akadēmijā (2003) un Helsinku Universitātē (2008), kur viņa turpina arī savas doktorantūras studijas. 1998–1999. gadā viņa ir studējusi Londonas Universitātes koledžas Sleida mākslas skolas tēlotājmākslas katedrā. ”Rītdiena” ir īsfilma par bērna spēju saprast abstraktus konceptus. Maza meitenīte interesējas par to, kas ir rītdiena. Viņa vaicā savam tēvam, ko tā nozīmē un kad viņa varēs ieraudzīt rītdienu. Viņa cenšas palikt nomodā līdz pusnaktij, lai varētu redzēt, kā šodiena pāriet rītdienā. Viņa ir ļoti vīlusies, kad saprot, ka rītdienu redzēt nav iespējams.

Inga Meldere (LV)

Robertas Narkus (1982) dzimis Viļņā, Lietuvā, dzīvo un strādā Amsterdamā. Mākslinieks raksturo savu darbību kā iespēju menedžmentu nejaušību ekonomikā. Viņš bieži vien savieno ikdienišķo un absurdo, kā arī uzsāk negaidītu sadarbību, lai pētītu tādus jēdzienus kā nenoteiktība, nejaušība un simboliskais kapitāls. 2013. gada pavasarī viņš dibināja Viļņas Patafizikas institūtu. Šobrīd Narkus studē Sandberga institūtā Amsterdamā. Piedalījies grupu izstādēs “Studio-X” Ņujorkā, Laikmetīgās mākslas centrā Viļņā, kā arī “de Appel” mākslas centrā Amsterdamā. “Kur ir manas iešļūcenes?” ir lekcija–performance, kurā Robertas Narkus pārdomā tādas tēmas kā nejaušību menedžments, nenoteiktība, kaktusu klasifikācija un Viļņas Patafizikas institūta dibināšana. Sākoties kādā jaukā dienā Zoodārzā, mākslinieka stāsts turpinās bijušajā apavu veikalā Helsinkos, pēc tam laikā un telpā pārceļoties uz māju Viļņas nomalē, kurā agrāk dzīvojis ārsts, kas padomju laikā bijis KGB aģents. Stāsts turpinās ceļojumā uz Parīzi bez iepriekšēja nodoma un noslēdzas, atgriežoties atpakaļ ar ideju. Darbā parādās atradumi no dažādām vietām, kas liecina par negaidītā un neparastā klātbūtni katrā ikdienā. Robertas Narkus (1983) lives and works in Amsterdam. He describes his practice as the ‘management of chance in an economy of circumstance’. He brings together the ordinary and the absurd to explore notions of chance economics, hypothetical experiences and symbolic capital. Recently he has exhibited at de Appel arts centre (2015, 2014), Stroom den Hague (2014), Etablissement d’en face, Brussels (2014) and Contemporary Art Centre, Vilnius (2012). Narkus graduated with an MFA degree at the Sandberg Instituut in Amsterdam and is the founder of the Institute of Pataphysics in Vilnius. “Where Are My Flip-Flops” is a lecture-performance in which Robertas Narkus elaborates on topics such as management of circumstances, uncertainty, taxonomies of cacti and foundation of the Vilnius Institute of Pataphysics. Starting off once upon a time in a Zoo, the narrative of the lecture continues in a former shoe shop in Helsinki, moving in space and time towards a residency of a former KGB agent in the outskirts of Vilnius, travelling to Paris without a previous intention and returning back with an idea. Accompanied by findings from different places Narkus piece suggests the presence of the extraordinary in the everyday.

”Vasaras darbs” ir stāsts par kādu liktenīgu vasaras darba pieredzi. Video redzamas trīs personas ar dažādiem angļu akcentiem, kuras stāsta vienu un to pašu stāstu. Sieviete ar melniem matiem krāšņā apģērbā uzsāk stāstu, jauna melnādaina meitene turpina, un krievu vīrietis to pabeidz. Stāsta varoņi – horeogrāfs un dejotājas, tikuši aizsūtīti uz nelielu pilsētiņu Itālijā, kurā visi nonāca mafijas rokās un vēlāk veica neticamu bēgšanu. Stāsts ir no Leklinas projekta “Stāstu kafejnīca”, kura ietvaros apmeklētāji var iedzert bezmaksas kafiju apmaiņā pret stāstu. Tas tiek ierakstīts video vai iestudēts īsfilmā, un pēcāk ierakstītie stāsti tiek rādīti vietās, kur tiek iekārtota nākamā „Stāstu Kafejnīca”.

Retuša, telpas instalācija, 2015 Retouch, spatial installation, 2015 Inga Meldere ieguvusi bakalaura grādu pedagoģijā vizuālās mākslas un mākslas vēstures specialitātē Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē (2001), bakalaura un maģistra grādu Restaurācijas apakšnozarē Latvijas Mākslas akadēmijā. No 2013. līdz 2014. gadam studējusi Jan van Eyck akadēmijā Māstrihtā, Nīderlandē. Kopš 2007. gada sarīkojusi deviņas personālizstādes Latvijā un ārzemēs. Kopš 2004. gada piedalījusies vairāk nekā 20 grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs, kur viņas mākslas darbi piesaistījuši starptautisku izstāžu kuratoru uzmanību. Ingas Melderes darbi atrodas laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma kolekcijā Helsinkos, Somijā. Ingas Melderes projekts “Retuša” apdzīvo vienu no festivāla ēkas telpām, sienas vietām atsedzot un papildinot ar gleznojumu fragmentiem jeb fiktīviem, retušētiem, it kā jau no laika gala tur esošiem oriģināliem. Izmantojot tēlu sistēmu, kas skatītājam lielākoties var būt jau pazīstama vai vismaz tāda liksies, uz telpas sienām radīts vizuāls stāstījums. Gleznojumu fragmenti stāstījumā ir interpretācija, atmiņu retuša par kādas personas X pieredzi un vērojumiem, kas radījuši festivāla koncepcijā pieminēto “..nejaušību nogruvumu un izraisījuši pārsteidzošu likumsakarību ķēdi, saaužot kopā privāto un pasaules telpu.” Inga Meldere holds BA degree at the University of Latvia (Faculty of Education, Psychology and Art) in visual art and the history of art in 2001. She holds a bachelor’s and master’s degree Restauration department in the Art Academy of Latvia (2007). She has studied at the Jan van Eyck Academy in Maastricht (Netherlands) from 2013 to 2014. There has been nine solo exhibitions organized either in Latvia or other countries since 2007. The artist has participated in more than 20 group exhibitions in Latvia and abroad where her works have paid attention to many international curators of exhibitions. Inga Meldere’s works are exhibited in Kiasma – Museum of Contemporary Art in Helsinki. Inga Meldere’s project Retouch anticipates moving into one of the festival’s premises, uncovering its walls and supplementing them with the fragments of wall paintings or fictive and retouched, like they have always been there, originals. With the use of the image system, that the spectators may be aware of already, there will be a visual narrative created on the walls of the building. The fragments of paintings in the narrative are going to be an interpretation, the retouching of memories about a person’s experience and observations, that have resulted in, what concept of festival has already mentioned – “the avalanche of fortuitousness, and a surprising chain of coincidences, weaving together private and global space” 17

Lecklin has graduated with a master’s degree from the Finnish Academy of Fine Arts 2003 and from Helsinki University 2008. She is doing her doctoral studies at the Finnish Academy of Fine Arts and at Helsinki University. She has studied at the Fine Art Media department at Slade School of Fine Arts, UCL in London 1998–99. Lecklin lives and works in Helsinki, Finland. Tomorrow is a short film about how a child understands abstract concepts. A little girl is wondering about what tomorrow is. She asks her father what it means and when she can see tomorrow. She tries to stay awake till midnight in order to see today change into tomorrow. She gets very disappointed when she realizes that it is not possible to see tomorrow. A Summer Job is story of a disastrous summer job experience. Three persons with different English accents tell the same story on the video. A woman with black hair and glamorous clothes starts the story, a black young girl continues and a Russian man finishes the story. The choreographer and the dancers were sent to a little town in Italy, where they ended up in the hands of the mafia and make an unbelievable escape in the story. The story has been recorded within Lecklin’s project Story Café where the visitor gets a free coffee in exchange for a story, the stories are recorded on video, some of them - dramatised into short films, and later screened in locations where the Café takes place.

ARTISTS

Lekcija-performance “Kur ir manas iešļūcenes?”, 8. septembrī plkst. 18.00 Lecture-performance “Where Are My Flip Flops”, September 8th 6 PM


Katrīna Neiburga & Andris Eglītis (LV)

Fragments no videoinstalācijas, veidotas Latvijas paviljonam 56. Venēcijas mākslas biennālē “ARMPIT”. Skaņa: Andris Indāns, Jānis Šipkevics, Andris Eglītis, Rīgas Doma zēnu koris un RTU vīru koris “Gaudeamus”, video, 2:20 min, 2015

Okin Collective (KR)

Video from installation ”ARMPIT”, Latvian pavilion at the 56th Venice Art Biennale. Sound: Andris Indāns, Jānis Šipkevics, Andris Eglītis, Riga Dom Cathedral Boys Choir, The Riga Technical University male choir “Gaudeamus”, video, 2:20 min, 2015 MĀKSLINIEKI

The sound in the video is a specially made composition that imitates sounds and noises of garages. The composition is performed by Riga Dom Cathedral Boys Choir and The Riga Technical University male choir “Gaudeamus”. Katrīna Neiburga absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, studējusi arī Zviedrijā. Veido instalācijas, video un gaismas projekcijas, scenogrāfiju un video operas un teātra iestudējumiem, kopš 2000. gada aktīvi piedalās izstādēs un festivālos Latvijā un ārzemēs. Pirmās “Purvīša balvas” ieguvēja (2009). Andris Eglītis ieguvis maģistra grādu glezniecībā, no 2011. līdz 2013. gadam studējis Augstākajā mākslu institūtā HISK Gentē, Beļģijā. Dažādu nomināciju un balvu ieguvējs, arī trešās “Purvīša balvas” laureāts (2013). Garāžu kooperatīva savrupais mikrokosmoss, kurā sociālekonomiskie apstākļi saplūduši ar privāto telpu, iemet atpakaļ sen pagājušā laikā. V īri te ir kā šķūnīšu labirintos un rotaļu aizgrābtībā pazaudējušies puikas. Tomēr viņu ķimerēšanās ap motoriem vai pašizgudrotiem mehānismiem nav tik vien kā turpinājums no bērnībā skrūvētajiem konstruktoriem. Ne vienam vien tas ir reizē hobijs un izdzīvošanas metode ēnu ekonomikas zonā. Vaļasprieks kā pašekspluatācijas forma ir laika kapsula, kurā neoliberālisms ir ieslēdzis postindustriālā laikmeta proletariātu. Videodarbā fiksēts kā Rīgas Doma zēnu kora un RTU vīru kora “Gaudeamus” dalībnieki izdzied īpaši radītu skaņu kompozīciju, kas ataino garāžas trokšņus. Katrīna Neiburga graduated from the department of Visual Communication at the Art Academy of Latvia, and studied in Sweden. Neiburga creates installations, video and light projections, scenography, video for operas and theatre productions. Since 2000 she actively participates in exhibitions in Latvia and abroad. Neiburga was the first winner of the first Purvītis Prize 2009. Andris Eglītis received an MA in painting and studied at the Higher Institute for Fine Arts in Ghent, Belgium. Eglītis has received nominations and won several awards, among them the Purvītis Prize in 2013. The closed microcosm of garage co-ops, where the socio-economic environment has blended with personal space, provides a step back in time. Men are still boys, but their tinkering is both the trade and hobby of individual entrepreneurs, since self-exploitation as leisure time activity is a time capsule where neoliberalism has enclosed the postindustrial proletariat.

Operācija – kaut kam melnam un karstam, video, 20 min, 2012 Operation – For Something Black and Hot, video, 20 min, 2012

Okin Collective ir mākslinieku grupa, kuru veido Džoungmins Jī, Huajongs Kims, Šū Džins, un savu nosaukumu ir ieguvusi no Okinas dzīvokļu māju kompleksa Seulā, kur notika pirmais grupas projekts.

Okin Collective is an artists’ group, which consists of Joungmin Yi, Hwayong Kim, Shiu Jin, named after Okin Apartment complex in Jongnogu, Seoul, where in which the first group project was held.

Okin Collective performance ar nosaukumu “Operācija – kaut kam melnam un karstam” atgādina par Fukušimas kodolkatastrofu, kuras laikā tika stingri kontrolēta prese, radot zināmu mediju aptumsumu, dezinformējot sabiedrību.

The performance of Okin Collective entitled “Operation– for Something Black and Hot” recalls the nuclear disaster in Fukushima during which the press was controlled and there was a media blackout leading to maximum damage for their citizens. The production of quasi–Chi Gymnastics, based on the motion studies of public drills, was a guide as to what to do during a disaster. The idea was to increase self-defense ability at a time when the government couldn’t protect their people. Okin researched many related official guides. But we were disappointed again by their carelessness and inadequacy–most of them just said repeatedly to calm down; endure; wait; prevention is the best measure; we have to fold a cloth to cover the mouth like a mask sixteen times to prevent hazardous substances from entering; and so on. After all, what Okin choreographed was nothing but a kind of practice on how to make eye contact, to hold your hands with complete strangers, and to depend on each other.

Kvazi Čī vingrošanas uzvedums, kas veidots, balstoties uz publisko vingrotāju kustību izpēti, ir rokasgrāmata rīcībai katastrofas brīdī. Galvenā ideja bija palielināt pašaizsardzības spējas laikā, kad valdība nespēj cilvēkiem palīdzēt. Okin Collective izpētīja daudzas līdzīgas oficiālās vadlīnijas, tomēr tās radīja vilšanos, jo uzrādīja paviršību un neadekvātus risinājumus. Lielākoties tajās bija tikai atkārtoti aicinājumi nomierināties, paciesties, gaidīt, kā arī ieteikums, ka profilakse ir labākais līdzeklis, lai izsargātos no bīstamu substanču ieelpošanas; audums mutes aizsegam ir jāsaloka sešpadsmit reizes utt. Okin veidotā perfomance piedāvā trenēt acu kontakta veidošanu, sadoties rokās ar svešiniekiem un paļauties citam uz citu.

18


Sandra Strēle (LV)

Museums Revealed Mazo lietu spēks, spēle, 2015 The power of small things, game, 2015 Pop Up! krājums, interaktīva instalācija, 2015 Pop Up! collection, interactive installation, 2015 Biedrība ”Museums Revealed” veidojusies, apvienojoties jaunajiem sociālantropologiem, kuru darbības virziens ir parādīt citādu skatījumu, kā izvērtēt un pielietot muzeja krājumu izglītības programmas ietvaros. Biedrība rīkojusi pirmo muzeju simpoziju Latvijā ”Museums Revealed”, kas rosināja uz muzeju izglītību skatīties plašāk, norādot uz dialoga nepieciešamību starp mākslas institūcijām un apmeklētājiem. ”Survival K(n)it 7” festivāla ietvaros biedrība organizē spēli „Mazo lietu spēks”, kas piedāvā jauniešiem iepazīt laikmetīgās mākslas darbus caur radošām aktivitātēm, sasaistot tos ar savu ikdienas kontekstu. Biedrības interaktīvās instalācijas ”Pop Up! krājums” laikā tiks veidots netradicionāls muzeja krājums, tādējādi izjautājot institucionalizētās krāšanas prakses, ar ko nodarbojas muzeji un citas mākslas institūcijas. Instalācijas pētnieciskā interese ir: vai un kā krājuma netradicionālais saturs spēs izkļūt no savas tradicionālās formas? The association “Museums Revealed” was formed by initiative of young anthropologists. Their work specifics are to show a different view and approach of an evaluation and usage of the collections of museums within the program of education. Association organized 1st museum symposium in Latvia “Museums Revealed”, that encouraged to look at museums education from wider perspective, revealing its potential. They indicated the need for a dialogue between the art institutions and public. “Museums Revealed” organizes a game “The power of small things”, that offers young people to get to know the contemporary artworks through creative activities, relating them to the daily context.

Māksliniece 2014. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, vienu semestri pavadot apmaiņas programmā Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā. Saņēmusi Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju mākslā 2012. gadā un Brederlo von Sengbusch mākslas prēmiju 2014. gadā. Sarīkojusi vairākas personālizstādes, piedalījusies grupu izstādēs un rezidencēs Itālijā, Baltkrievijā, Igaunijā, Lietuvā, Norvēģijā, Indijā, Beļģijā.

She has graduated from Art Academy of Latvia, Department of Painting in 2014. The artist spent one term in an exchange program at the Royal Academy of Fine Arts in Antwerpen. She has received the grant from Boris and Ināra Teterev Foundation in 2012 and ‘Brederlo von Sengbusch Art Award’ in 2014. Sandra Strēle has organized several solo exhibitions and also participated in group exhibitions and residences in Italy, Belorussia, Estonia, Lithuania, Norway, India and Belgium.

Instalācijas idejas pamatā ir personīgs novērojums par apkārtējo cilvēku un autores piesaisti lietām, nemitīgām domām par tām un “apaugšanu ar mantām”. Darba centrā ir margināls “vācēja” tēls, kura īpašības, paradumi un darbība nolasāmi lielformāta gleznojumu veidotā naratīvā un objektos, kas raksturojami kā lietu vākšanas ilustrācijas. Mainot dzīvesvietu vai pārkārtojot dzīvojamo telpu, tiek apjausts, ka piederošo priekšmetu skaits atkal audzis, taču neatturamā vēlme pēc jauna datora vai kāda apģērba gabala, kaut arī iepriekšējais vēl pietiekami labs, joprojām ir spēcīgi vilinoša.

The idea of the installation „Collecting” is to show a personal observation of a peoples’ and the author’s attachment to things, continuous thoughts about them and collecting and keeping too many belongings. The work focuses on a marginal image of a ‘hoarder’. His characteristics, habits and actions can be seen in the illustrations and narratives of the large scale paintings. When we change our accommodations or reorganize it, we realize that the amount of things we own has increased again. Nevertheless, there is an unstoppable desire for a new computer or new piece of clothing, even if the previous one is still good enough.

During the association’s interactive installations “PopUp! Collection”, a nontraditional museum collection will be created. With reference to that, institutionalized collecting practices that are done by museums and other art institutions will be questioned. The research interest in the installation is whether and in what way the nontraditional content will be able to get out of its traditional forms.

ARTISTS

Kolekcionējot, instalācija, 2015 Collecting, installation, 2015

The Stitch Project (NO) Kolektīvi izšujams galdauts, fotodokumentācija, 2012–2015 Collectively embroidered tablecloth, photodocumentation, 2012–2015 The Stitch Project ir starptautisks mākslas projekts, kura mērķis ir paplašināt un nostiprināt dialogu starp māksliniekiem, kuri pārstāv dažādas minoritātes Skandināvijā. Projekts ir kā satikšanās vieta, ko veido piedzīvojums, dialogs, zināšanas un iedvesma izmantot tekstilu un amatprasmi. Tas ir četru gadu projekts, kas aizsākts 2012. gadā un beigsies 2016. gadā. Projekts ir viesojies Islandē, Palestīnā, Zviedrijā, Norvēģijā un tagad arī Latvijā. ”Survival K(n)it 7” ietvaros The Stitch Project aicina apmeklētājus kopīgi izšūt 10 metrus garu linu audeklu ar vērptu vilnas diegu, kas krāsots ar krāsvielām no vietējiem augiem. Izstādē apskatāma dokumentācija no iepriekšējām projekta ietvaros notikušajām darbnīcām. The Stitch Project is an international art project that aims to expand and strengthen the dialogue between artists from minorities and Scandinavia. The project is intended as a meeting place filled with adventure, dialogue, knowledge and inspiration using textile and craft. It’s a 4-year project, started in 2012 and ending in 2016. The project has been in Iceland, Palestine, Sweden, Norway and is now in Latvia. As part of the project in the Survival K(n)it 7 festival The Stitch Project invites visitors to embroider on a 10 meter long linen cloth, spinning wool thread and plant dye with local plants. The documentation from the previous workshops is on display in the exhibition.

19


No Show Museum (CH) Projekta “No Show Museum” izstāde “Nekādības māksla”, 2015 Exhibition “Art of Nothing” by the project “No Show Museum”, 2015 “No Show Museum” ir pirmais muzejs pasaulē par “Neko”. Tā kolekcijā iekļauti 120 slavenu 20. un 21. gadsimta mākslinieku darbi, kas pievēršas “Nekā” konceptam. Muzejs ierīkots mobilā pasta automašīnā, kurā apskatāmi 24 neredzami mākslas darbi, kā arī interaktīvā veidā iepazīstama “Nekā” idejas attīstība mākslas vēsturē. Projekta kurators Andreas Hoizers vizītes laikā sadarbosies ar latviešu mākslinieku Klāvu Upacieru (“Survival K(n)it 7” izstādē piedalās ar apvienību “Klīga”), pievēršoties “Nekā” jautājumiem savā radošajā darbībā. The “No Show Museum” is the first museum in the world about “Nothing”. In its collection are 120 works of art created by well-known artists of the 20th and 21st century that all address the concept of ‘Nothingness’. It is a mobile museum based inside a postman’s van, displaying 24 invisible works of art and inviting visitors to interactively explore the development of the concept of ‘Nothingness’ within the history of art. During his visit to Riga, project curator Andreas Heusser will address the issues of ‘Nothingness’ in his creative practice and collaborate with the Latvian artist =Kaspars Upaciers (participating in the Survival K(n)it 7 exhibition together with the artist collective “Klīga”).

Jura Shust (BY)

MĀKSLINIEKI Kara atbalss, audio-video instalācija, 2014 Echoes of War, audio-video installation, 2014 Jura Šusts (1983) dzimis Baltkrievijā. Būdams konceptuālās audio – vizuālās grupas IOD līderis, viņš studējis vizuālo komunikāciju Eiropas Humanitārajā universitātē Viļņā. Koncentrējoties uz politiski aktīvo mākslu, piedalījies tādos starptautiskos projektos kā “Opening the Door?” Laikmetīgās mākslas centrs (Viļņa, Lietuva) un “Europe n” GFZK (Leipziga, Vācija). 2013. gadā Šusts ieguva maģistra grādu tēlotājmākslā KASK (Ģente, Beļģija). Gadu vēlāk viņam bija personālizstāde “Ў” galerijā (Minska, Baltkrievija) un kopizstāde “Coming People”(“Nākošie cilvēki”) S.M.A.K.muzejā Ģentē, kur arī šobrīd viņš piedalās HISK rezidenču programmā. Brālis un māsa tīra paklāju uz ielas ar postpadomju nosaukumu “Miera iela”. Skaņa, kas līdzīga kara laika kanonādei, atbalsojas uz betona sienām, klejo pa guļamrajonu un apsedz tā vienaldzīgo ķermeni. Šie ikdienas sirdspuksti iegremdē ielu hipnotiskā transā, it kā karš kļūst par daļu no tās, arvien vairāk un vairāk ierastāks, mazāk traucējošs un reālāks. Darbs ir veidots kā metaforiska refleksija par Krievijas agresiju Ukrainā un tās imperiālistisko ietekmi uz Baltkrieviju. Atsedzot apslēptos mūsdienu mediju karu procesus un stratēģijas, instalācija tver jaunu nodaļu globālajā ģeopolitikā, kur apreibuši alfa tēviņi atkārtoti sagrauj pamatu zem mierīgo iedzīvotāju kājām, kur mediji spēlē maldinošu ping-pongu, liekot cilvēkiem vienam otru ienīst. Baltkrievija ieņem pseido-neitrālu pozīciju Krievijas – Ukrainas konfliktā. Daudzos aspektos esot atkarīga no Putina Krievijas, Baltkrievijai nav nekādas ietekmes šajā jautājumā.

20

Jura Shust was born in Belarus, 1983. Being a front man of the conceptual audio-visual group IOD, he studied Media and Visual Communication at EHU (Vilnius, LT). Focused on political engaged art, he was involved in international projects as “Opening the Door?” CAC (Vilnius, LT) and “Europe n” GFZK (Leipzig, DE). In 2013 Shust obtained MA in Fine Arts at KASK (Ghent, BE). A year later he had a solo show at “Ў” gallery (Minsk, BY), and the group show “Coming People” at S.M.A.K. in Belgium Ghent, where he currently attends HISK residency program. A Brother and sister cleaning a carpet on the street that bears a post-soviet name “Peace street”. The sound is similar to a war cannonade, reflects from the concrete walls, wanders around the sleeping district and covers its indifferent body. This daily heartbeat immerses the street in a hypnotic trance, as if the war is becoming a part of it, more and more ordinary, less and less disturbing and tangible. The work is produced as a metaphorical reflection on Russian aggression in Ukraine and its imperialistic effect on Belarus. Uncovering hidden political processes and strategies of modern media wars, the installation is capturing a new chapter in global geopolitic, where intoxicated alpha males over and over break the ground under civilians’ feet, where media channels play a deceitful ping-pong, forcing people to hate each other. Belarus takes a pseudo-neutral position in the RussianUkrainian conflict. Depending on Putin’s Russia by many aspects, the country has no voice in the situation.


Andrejs Strokins (LV)

Ingrīda Pičukāne (LV)

Ingrīda Pičukāne mākslas projektos piedalās kopš 1998. gada. Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un Tallinas Mākslas akadēmijas Animācijas nodaļā. Savu ideju realizēšanai Pičukāne izmanto dažādus medijus un mākslas formas – komiksu, animāciju, video, instalācijas un performances. Mākslinieci interesē cilvēki un dokumentāli stāsti, viņa pēta sabiedrības iekšējās likumsakarības un indivīdu lomu tajās. Piedalījusies un vadījusi vairākas komiksu un animācijas filmu darbnīcas. Pašlaik strādā presē, zīmē komiksus, veido pētnieciskus mākslas darbus un blogo par modi. Sieviešu (24–60 gadu vecumā) mērķauditorijas video pētījums par mājsaimniecībā veicamo darbu kvalitatīvo ietekmi uz smadzeņu darbību un ķermeņa kontroli. Pētījuma rezultāti skaidri uzrāda, ka monotonu mājas darbu veikšana spēj novest sievietes dziļā meditatīvā stāvoklī jeb transā, regulāri nodarbojoties ar mājsaimniecību.

Simfonija bibliotēkai, objekti, kolāža, 2015 Symphony for the Library, objects, collage, 2015 Andrejs Strokins (1984) ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu un ieguvis papildu izglītību dažādos fotokursos un radošajās darbnīcās. Līdz šim piedalījies grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs. Andrejs Strokins darbojas kā neatkarīgs fotogrāfs, pēdējo gadu laikā ir uzvarējis vairākos nozīmīgos fotokonkursos – Kaunas Photo Star, La Quatrieme Image, Photo Annual Awards dokumentālās fotogrāfijas kategorijā u. c. “Traucējumi un šķēršļi” Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā (2015) ir mākslinieka pirmā personālizstāde Latvijā. Jebkura darbība vai bezdarbība atstāj iespaidu uz apkārtējo vidi. “Survival K(n)it 7” norises vieta glabā pēdējās atmiņas par kādreizējo Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku un tās darbiniekiem . Tas, ko mēs izjūtam un kā sevi apzināmies, balstās smalkās atmiņu pavedienu konstrukcijās, un to bezgalīgās kombinācijas veido fragmentētu sajūtu bibliotēku. Mākslinieks strādā ar telpu un tajā atrastajiem objektiem – sadzīves priekšmetiem, grāmatām un foto albumiem. Rezultātā top fiktīvs ēkas un tās darbinieku arhīvs, kas darbojas tāpat kā cilvēka atmiņa. Katru reizi, kad mēs cenšamies kaut ko atcerēties, notikumi tiek rekonstruēti no nulles – atmiņa tiek pārveidota, atstājot tikai atblāzmu no tā, kas piedzīvots. Ar šo darbu autors pievērš uzmanību arhīvu veidošanas problemātikai. Informācija tiek atsijāta ar šķietamu objektivitāti, un nākamajām paaudzēm tiek nodots tas, kas mums šķitis svarīgākais, bet pārējais likvidēts vai aizmirsts. Ko mēs zinām par pagātni? Tikai to, kas rakstīts vēstures grāmatās.

Andrejs Strokins (1984) has graduated from the Department of Graphic Art at the Latvian Academy of Art and took part at numerous photography courses and creative workshops. He has participated in group exhibitions in both Latvia and abroad. Andrejs Strokins works as an independent photographer and most recently has has been awarded at several photography competitions, including Kaunas Photo Star, La Quatrieme Image, and the Photo Annual Awards in the category of documentary photography. Disorders and Obstacles, artist’s first solo exhibition in Latvia, took place in the Office gallery of the Latvian Centre for Contemporary Art (2015). Any action or inaction leaves its footprint on the environment. The venue of Survival K(n)it 7 holds the last memories of the former building and employees of the National Library of Latvia. Everything that we feel and the way we recognize ourselves is based on the subtle constructions of memory threads, its infinite combinations making a fragmented library of feelings. Artist works with a room and the objects that can be found in the library: household items, books and photo albums. As a result a fictive archive of the building and its employees is created that functions in a similar way as memory of a person. Each time we want to remember something the events are reconstructed from the very beginning - the memory is transformed leaving only a blink from what has actually been experienced. Through his work artist wants to draw attention to the problems of archiving. The information is sorted objectively and the next generations receive what we do consider to be the most important. All the rest is thrown away and forgotten. What do we know about the past? Only the stories written in the history books.

21

Ingrīda Pičukāne has participated in different art projects since 1998. She holds the master’s degree of Art Academy of Latvia, Department of Visual Communication as well as Estonian Academy of Arts, Department of Animation. In order to carry out the ideas artist uses different media and forms of art. She practices comics, animation, video, installations and performances. The artist is interested in people and their documentary stories. She investigates the inner regularities of the society and the role of individuals. Artist has participated and led several comics and animation film workshops. She currently works in press, draws comics, and creates research based artwork and blogs about fashion. The women (at the age of 24-26) target audience’s video research about the qualitative effects of the household chores on the brain activity and body control. The results clearly show that monoton and regular household chores may lead women to meditative state of consciousness or trance.

ARTISTS

Levitācija, video, 6 min, 2006 Levitation, video, 6 min, 2006


Iiu Susiraja (FI)

Vladimirs Svetlovs (LV)

MĀKSLINIEKI Atklāsmes fantomi, dokumentāls mūzikls, 25 min, 2015 Phantoms of Revelation, documentary musical, 25 min, 2015 Vladimirs Svetlovs ir fotogrāfs, dzejnieks, izpildītājmākslinieks. Dzīvo un strādā Rīgā, vada mākslinieku foto projektus un pasniedz fotogrāfijas skolā, fotografē modes žurnāliem. Tekstu grupas “Orbīta” dalībnieks kopš 2000. gada. Piedalījies “spoken word” CD “O2” ierakstā 2000. gadā un “O4” ierakstā 2005. gadā, kā arī “Orbītas” performancēs Rīgā, Berlīnē, Tallinā, Viļņā, Maskavā, Pēterburgā. Vladimira teksti tulkoti latviešu, angļu, vācu un itāliešu valodā. Latvijas izcelsmes levitējošais jogs un tantrisko romanču izpildītājs Sergius Temenos vienmēr pārsteidz ar savām performancēm, kas iejaucas sociāli pieņemtajās normās – viņš tās izdomā no jauna un apvieno tās ar personisku izpratni par pasauli. Piemēram, vienā no pēdējam performancēm viņš izrakstīja un dalīja “sodus” par auto krāsas neatbilstību tās īpašnieka aurai. Dokumentālās īsfilmas mērķis ir izpētīt Sergiusa māksliniecisko metodi. Vladimir Svetlov is a photographer, poet and performer. He lives and works in Riga. Vladimirs leads photo projects and is a teacher of photography as well as he works as fashion photographer. He is a member of the textgroup Orbīta since 2000. He has participated in “Spoken Word CD O2” recording in 2000 and “O4” in 2005. The artist has joined the performances by Orbita in Riga, Berlin, Tallin, Vilnius, Moscow, St. Petersburg. His works are translated in Latvian, English, German and Italian.

Labā uzvedība, fotogrāfiju sērija, 2008–2010 Good Behaviour, photo series, 2008–2010 Īu Susiraja (1975) 2012. gadā ieguva bakalaura grādu mākslās Turku mākslas akadēmijā Somijā. Māksliniece lielākoties strādā ar fotogrāfiju un video. Pašreiz studē Somijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā. Starptautiskā grupu izstāde “Alise Brīnumzemē”, kas notika Somijā un Spānijā, bija viena no nozīmīgākajām izstādēm viņas karjerā. Susirajas darbi ir iekļauti vairākās nozīmīgās Somijas kolekcijās: Helsinku mākslas muzejā, Modernās mākslas muzejā “Kiasma”, Somijas Nacionālajā muzejā, Somijas Fotogrāfijas muzejā, Vaino Āltonena mākslas muzejā, kā arī privātās kolekcijās. Es fotografēju sevi, jo tā ir tēma, ko pazīstu vislabāk. Par galveno objektu izvēlos sevi un savu privāto telpu, jo tas ir tāds neliels slavas mirklis. Pārvēršot savu privāto telpu par publisku, es rodu patvērumu, jo atsevišķi to uztveru ļoti sāpīgi. Mani darbi ir rotaļīga anarhija, izmantojot priekšmetus un rituālus, kas sniedz spēku. Ikdienas dzīve ir mana mūza. Recepte 1 apaļīga meitene 1 ikdienišķs priekšmets 1 pilna soma ar sausu humoru Sastāvdaļām ir jāsajaucas, kad ierodas viesi, tad gatavo mīklu ievietojiet ledusskapī, līdz tā nobriest. Beigās sagrieziet izstrādājumu tā, lai gabaliņus būtu viegli ievietot mutē, un servējiet tos ierāmētā veidā.

Sergius Temenos originally from Latvia is a levitating yogi and a tantric romance performer whose performances always include an element of surprise and often intervenes with the socially accepted everyday standards and invents new ones and combines them with his own intuition of the world. For example in his recent performances Temenos issued a penalty notice to car owners if the color of the car mismatched with the color of car owners aura. The short documentary explores the artistic method used by Sergius.

22

Iiu Susiraja (1975) has graduated as an artist in Turku Art academy, Finland in 2012 (BA). As the major substance is photography. She also makes short videos. Now she studies in Finnish Academy of Fine Arts (MA). The international group exhibition called “Alice in Wonderland” which was seen in Finland and Spain was one of the most important exhibitions for her career. Susiraja`s pieces of art now in several major Finnish collections (Helsinki Art Museum, Kiasma Museum of Contemporary Art, Finnish National Museum, Finnish Museum of Photography, Wäinö Aaltonen Museum of Art and Päivi and Paavo Lipponen Collection). I photography myself because it is the subject I certainly know the best. I make object of myself and my privacy, which is a moment of fame. To turn the privacy as a public is a shelter for me. I feel privacy very painful. When I have been spoken about my art I have mentioned words: the documentation of emotions. My art it is like a playful anarchism with equipment and the rituals of taking back the power. Everyday life is my muse. Recipe 1 roundish girl 1 everyday life equipment 1 bag full of dry humor Ingredients have to mix up with each other when the guests are arriving and then put the dough into a refrigerator for ripen. Finally you can cut off the pastry suitable pieces for mouth and serve them with the frames.


Ginta Tinte Vasermane (LV/NL)

Atbalstošas struktūras, video instalācija, 2015 Supportive structures, video installation, 2015

Anna Volkova (LV)

ARTISTS

Ginta Tinte Vasermane dzimusi Rīgā, ieguvusi maģistra grādu Nīderlandes Filmu akadēmijā un bakalaura grādu mākslā Gerita Rītvelda Akadēmijā. Strādā un dzīvo Amsterdamā. 2013. gadā saņēmusi Mondriana fonda balvu kā gada jaunā māksliniece un 2010. gadā nominēta Nīderlandes mediju mākslas institūta Rene Coelho balvai. Ir piedalījusies mākslas rezidencē “Lower Manhattan Cultural Council” Ņujorkā. Strādā mākslas iniciatīvā F.L.O.A.T. Izmantojot kustīgus attēlus, filmu, instalāciju un performanci, viņas darbi pēta cilvēka uzvedības un žestu kodus publiskās vietās, mūsu pašu radītus noteikumus un lomas, ķermeņu saistību ar telpu un dažādām struktūrām. Video darbos inscenētas situācijas, kam piemīt sava loģika un noteikumi, spēlējoties ar cilvēka attiecībām ar arhitektūru, telpu un video rāmi, ar robežām un to paplašināšanu. Kustības tiek veidotas specifiskā ritmā un horeogrāfijā, kas var kļūt neracionālas, vienlaikus uzdodot jautājumu – kas mēs esam un ko mēs darām specifiskās publiskās vietās? Darbus caurvij viegla ironija un poētiska stāstījuma pieeja. Izstādītie video saspēlējas un rada kopīgu naratīvu, reflektējot par sabiedrību un sociālajiem apstākļiem. Ginta Tinte Vasermane has born in Riga (Latvia), received M.A. from the Netherlands Film Academy and B.F.A. from the Gerrit Rietveld Academy. Works and lives in Amsterdam. Has been nominated for Mondriaan Funds Young Talent grant, 2013 and to Rene Coelho prize by Dutch Media Art Institute, 2010. Participated in artist residency at Lower Manhattan Cultural Council, New York. Works in art initiative F.L.O.A.T. While using mediums like moving image, film, installation and performance, her current works examines human behavioural and gestural codes in public places, our own created rules and roles, the relation of bodies to space and in diverse structures. In hers videos she tries to create an existence with its own rules and logic. Artist plays with relationships between bodies, architecture, the space of the frame and their limits and elasticity (expansion). Composing movements in a specific rhythm, that can become irrational and possible at the same time, work questions who we are and what we do in specific locations. With light irony and poetic methods Vasermane plays with a subject through staged scenarios. All the videos are connected to each other in order to create a narrative network reflecting on society and the conditions under which people live in social contexts.

Slēpnis, fotogrāfija, 2015 Secret, photography, 2015 Anna Volkova studējusi franču filoloģiju Latvijas Universitātē un socioloģiju Tunisijas Universitātē. Viņas pirmie fotodarbi publicēti 2001. gada žurnālā “Rīgas Laiks”. Kopš tā laika viņa piedalās tekstgrupas “Orbīta” fotoaktivitātēs gan kā autore, gan kā foto redaktore. 2014. gadā saņēmusi Antalis Special Mention balvu par grāmatu “Temporary Need” konkursā “Self Publish Riga”.

Anna Volkova has studied French philology at University of Latvia and sociology at the University of Tunisia. The first publication of her photos was in the journal Rīgas Laiks in 2001. Since then she also participates in text group Orbita photo actions either as an author or a photo editor. The author has received Antalis Special Mention for making a book Temporary Need in Self Publish Riga Competition.

Annas Volkovas darbs salīdzina veidu, kā foto redaktors vēro ikdienas notikumus un objektus, ar bērnībā spēlēto slēpnīšu spēli. Slēpnītis jeb ”секретик” (no krievu val.) ir neliela slēptuve, izveidota kādā tās radītājam vien zināmā vietā, kur visbiežāk tika noglabāta ziedu kompozīcija, pārklājot to ar stikla lausku un pa virsu uzirdinot zemes kārtu, lai neviens cits to neatrastu. Slēptuves īpašnieks bija vienīgais, kas zināja noslēpuma atrašanās vietu, visbiežāk parādot to tikai tuvākajiem draugiem.

Anna Volkova’s work compares the study of daily events or objects from a viewpoint of a photo editor to that of the game of secrets commonly played by children. A secret or ”секретик” (from Russian) is created in a place known only by its creator where a small flower composition or an object is concealed in the ground and covered with a piece of glass. A heap of sand is layered onto it so that no one could find it. The owner of the secret would be the only person who knows the location often showing it only to his best friends. The objects captured by the photographer become treasures desired both by the photographer himself and the others, likewise the composition hidden behind the shatters of a bottle in the children’s game of secrets.

Nokļūstot aiz fotoaparāta lēcas, fotogrāfa notvertie objekti kļūst par paša un citu iekārotu dārgumu gluži tāpat kā kompozīcija vai kāds sīkums, kas paslēpts zem pudeles lauskām bērnu slēpņos.

23


24


25


Imants Žodžiks, Hardijs Lediņš, Juris Boiko (LV)

Anna Zvyagintseva (UA)

Notikums (plaisa), fotogrāfiju sērija, 2014 Event (gap), photo series, 2014 Anna Zvjaginceva (1986) dzimusi Dņepropetrovskā, Ukrainā, dzīvo un strādā Kijevā. Mācījusies Valsts Tēlotājmākslas un arhitektūras akadēmijā Kijevā. 2013., 2015. gada Future Generation Art Prize fināliste. Kopš 2010. gada – kuratoru grupas Hudrada locekle, 2011. gadā – Mākslas darbinieku pašaizsardzības iniciatīvas ISTM līdzdibināja. Piedalījusies izstādēs Ukrainā un ārvalstīs, 2015. gadā Ukrainas paviljona 56. Venēcijas mākslas biennālē dalībniece. Zvjagincevas fotogrāfiju sērijā tiek dokumentēti teju nemanāmi objekti vai pārmaiņas, kas palikušas Maidana laukumā, citādi sakoptajā vidē atgādinot par šajā vietā notikušajiem nesenajiem protestiem. Mākslinieci interesē, kas notiek, kad atgadās kaut kas lielāks par mūsu ikdienas pieredzi, radot sajūtu par to, ka mūs skar vēsture, un liekot zaudēt realitātes izjūtu.

Gājiens uz Bolderāju, fotodokumentācija, 1980 Walk to Bolderāja, photodocumentation, 1980

MĀKSLINIEKI

Imants Žodžiks studējis Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē. 70. gados Rīgas Jauno tehniķu stacijā (RJTS) apguvis fotogrāfiju. Kopš 1980. gada kopā ar kursabiedru Hardiju Lediņu (1955–2004) un scenogrāfu Leonardu Laganovski (1955) darbojies akciju mākslā – piedalījies ikgadējās akcijās “Gājiens uz Bolderāju”, kā arī Akcijā Nr. 4 jeb “Pārcelšanās/ Pārvietošana”(1983), “Līnija Kurzemē” (1983), “Līnija Jūrmalā” (1983) dažādās Latvijas vietās. 80. gadu beigās piedalījies dažādās mākslas akcijās un performancēs kopā ar Leonardu Laganovski, Hardiju Lediņu, Aigaru Sparānu, M. Steķi, Ingunu Černovu, Juri Boiko un “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu” jeb NSRD. 1988. un 1989. gadā kopā ar NSRD piedalījies izstādē “Riga – Lettische Avantgarde” / “Rīga – latviešu avangards” Rietumberlīnē, Ķīlē un Brēmenē. Hardijs Lediņš (1955–2004) studējis Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē (1973–1979). 70. gados kopā ar mākslinieku Juri Boiko (1954–2002) darbojies absurda literatūras un eksperimentālās mūzikas jomā (pagrīdes mājas ierakstu studija “Seque”), kā arī akciju mākslā kopā ar arhitektu Imantu Žodžiku (1955) un scenogrāfu Leonardu Laganovski (1955). 1982. gadā kopā ar Juri Boiko nodibinājis “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu” jeb NSRD, kuras ietvaros sadarbībā ar dažādiem mūziķiem un māksliniekiem ierakstīja vairākus mūzikas albumus, kā arī veidoja performances, akcijas, videoinstalācijas, videodarbus un izstāžu konceptus. 1988. un 1989. gadā kopā ar NSRD piedalījies izstādē “Riga – Lettische Avantgarde” / “Rīga – latviešu avangards” Rietumberlīnē, Ķīlē un Brēmenē. Juris Boiko (1954–2002) 1985. gadā beidzis Latvijas Poligrāfijas tehniskās jaunrades Tautas universitāti kā mākslinieks–noformētājs. 70. gados kopā ar Hardiju Lediņu darbojies literatūras un eksperimentālās mūzikas jomā un 80. gados – akciju mākslā. Veidojis performances, to koncepcijas, akcijas, videodarbus, rakstījis mūziku un dziesmu vārdus. Piedalījies NSRD koncertpeformancēs, kopā ar Hardiju Lediņu bijis koncepcijas autors izstādei “Pirmā Aptuvenās mākslas izstāde”. 1992. gadā izdota grāmata “TRAKL“ (Georga Trākla dzejas atdzejojums) un 2000. gadā – dzejoļu krājums “Dziesmas un dzejas“, kurā apkopoti Jura Boiko paša atlasīti dzejoļi un dziesmu vārdi. Bolderājas gājienu cikls aizsākās 1980. gada 30. novembra naktī, kad satikās trīs draugi – Hardijs Lediņš, Juris Boiko un Imants Žodžiks. Ikgadējie gājieni notika no 1980. līdz 1987. gadam, kā arī 2002. gadā, mainoties dalībnieku lokam, taču saglabājot īpašos gājiena nosacījumus. Šīs akcijas – rituāla priekšnoteikums ir sajust procesa aptuvenību, ceļā piedzīvojot gaismas nomaiņu ar tumsu, pilsētas nomaiņu ar laukiem un rūpniecisku rajonu, gada laiku nomaiņu, katru gadu gājienu rīkojot citā mēnesī un katru gājienu dokumentējot ar cita medija palīdzību. Šī gājiena fotogrāfijas ir uzņemtas ar Hardija fotoaparātu “Čaika”. Gaismas un tumsas nomaiņa – lecošās saules brīdis – fiksēts fotogrāfijā caur petrolejas lampu Lediņa rokās. Šī fotogrāfija tiek dāvināta draugiem kā jaungada apsveikums. Pēc šī gājiena Lediņa mājas studijā tiek ierakstīts albums “Bolderājas Stils” (©Seque; 1982), kura dziesmas tiek dziedātas Bolderājas gājienos. Dalībnieki – Hardijs Lediņš, Juris Boiko, Imants Žodžiks Foto un video animācija: Imants Žodžiks

Imants Žodžiks has studied architecture from 1973 to 1979. During the 70ies he has studied photography at the Riga station of Young technicians. He has actively participated in the action art in many different places together with his colleague Hardijs Lediņš (1955–2004) and stage designer Leonards Langanovskis (1955) since 1980. He has been a member of the annual action ‘Gājiens uz Bolderāju (The Walk to Bolderāja); Action No.4 or ‘Transfer / Moving’ (1983), ‘The Line in Kurzeme’ (1983), ‘The Line in Jūrmala’ (1983). In the end of 80ies the artist participated in many art actions and performances together with L. Laganovskis, H. Lediņš, A. Sparāns, M. Steķis, I. Černovs, J. Boiko and ‘NSRD - Nebijušu sajūtu darbnīca (The Workshop of Unprecedented Feelings)’. Imants Žodžiks has participated in the exhibition ‘Riga – Lettische Avantgarde’ together with NSRD in West Berlin, Kiel and Bremen in 1988 and 1999. Hardijs Lediņš (1955-2004) studied at the Faculty of Architecture of Riga Polytechnical Institute from 1973 to 1979. During the 1970s he was involved in absurdism, experimental music (underground home recording studio “Seque”) and action art together with artist Juris Boiko (1954-2002), also involving architect Imants Žodžiks (1955) and set designer Leonards Laganovksis (1955). In 1982 together with Juris Boiko he formed The Restoration Workshop of Unprecedented Feelings (NSRD) and went on to record several albums, develop performances, actions, video installations and video art as well as exhibition concepts in collaboration with various musicians and artists. In 1988 and 1989 together with the NSRD he participated in the exhibition „Riga – Lettische Avantgarde” (Riga – Latvian Avantgarde) in West Berlin, Kiel and Bremen. In 1985 Juris Boiko graduated from the Polygraphic Technical Innovation University of Latvia as an artist – designer. During the 1970s he was involved in literature and experimental music together with Hardijs Lediņš and in the 1980s – action art. He developed performances and their underlying concepts, actions and video art; composed music and wrote lyrics. He participated in the concert-performances of the NSRD and was the author of concepts behind several exhibitions such as “Pirmā Aptuvenās mākslas izstāde” (The First Approximate Art Exhibition). “TRAKL” (Bioko’s rendering of George Trakl’s poetry) was published in 1992 and “Dziesmas un dzejas” (Songs And Poems) - a poetry collection of selected poems and lyrics by Boiko in 2000. The cycles of walks to Bolderāja began on the night of November 30th in 1980, when three friends Hardijs Lediņš, Juris Boiko and Imants Žodžiks met. The processions took place every year from 1980 to 1987 as well as in 2002 (the participants changed but the conditions did not). The prerequisite of the walk is to taste the roughness of the process, when experiencing changes on the road: the change between light and dark, the change between the city and countryside and industrial areas, the changes of seasons, each year going in a different month and doing documentation with different type of media. The photos of the walk are taken by the camera of Hardijs, we call it ‘Čaika’. The change of light and dark – the moment of the rising sun is caught through a petroleum lamp in the hands of Mediņš. This picture is given to friends as a New Year’s greeting. There is an album recorded at Lediņš’es place after the walk. It is called ‘Bolderājas Stils (The Style of Bolderāja) (©Seque; 1982)’. We sing the songs when going together in the walks of Bolderāja. Participants: Hardijs Lediņš, Juris Boiko, Imants Žodžiks. Photo and video animation: Imants Žodžiks. 26

Šī nerealitātes sajūta liek sajust, ka viss notiekošais ir teātris un rada aizdomas, ka to kāds vada. Tajā pašā laikā realitāte ir kaut kur netālu un tās atrašanās vieta nosprauž robežas. Atrodoties jebkurā robežas pusē, cilvēki izmisīgi mēģina steigties pretī realitātei, bet, mēģinot to darīt, viņi arvien vairāk sapinas un iesaistās uzveduma norisē. Tas notiek tā, it kā vienota veseluma daļas pēkšņi saceltos viena pret otru, radot plaisu. Vienā plaisas pusē ir cīņas, vēsture un asinis, otrā - ikdiena un ne-vēsturiskais. Starp abiem ir plaisa. Anna Zvyagintseva was born 1986 in Dnipropetrovsk, Ukraine. She lives and works in Kyiv. Zvyagintseva studied at the National Academy of Fine Arts and Architecture, Kyiv. She was a finalist in the 2013 and 2015 Pinchuk Art Prize . She has been a member of the curatorial group Hudrada since 2010, and in 2011 was co-founder of ISTM (Art Workers’ Self-Defense Initiative). Zvyagintseva has participated in exhibitions in Ukraine and internationally, in 2015 she participated in the Ukrainian pavilion exhibition in the 56th Venice Biennale. The series of photos by Zvyagintseva document almost unnoticeable objects or changes that have remained in the Maidan bearing witness of the recent events in the otherwise orderly and quiet environment. Artist is interested in what happens in the situations when the events larger than everyday life occur giving a sense of being touched by history and causing one to lose the sense of reality. The sensation of unreal makes one feel that everything that happens is a theater and the suspicion arises that someone directs it. Meanwhile, reality is somewhere nearby, and its staging marks its borders. In both camps people desperately try to rush out towards the reality, but they only get more entangled, more implicated in the staged plot. As if the parts of something that used to be a union have revolted against each other, discovering there is the void between them. One part is the territory of struggle, history, blood, and the other one is the space of the everyday, the non-historical. There is a between them.


What are the everyday activities or occupations that give strength, inspire or give structure, while operating in ones professional environment?

Inga Brūvere, māksliniece, kuratore: “Periodiski man parādās nepieciešamība padarīt kaut ko atšķirīgu no manas profesionālās nodarbes – kaut ko praktisku ar rokām. Vasarā tā ir ievārījuma gatavošana. Tas ir sava veida rituāls, kas ļauj pieskarties kādai citai pasaulei un pieredzēt citas sajūtas, piedzīvojot cita veida rezultātu. Iespējams, ka tas ir saistīts ar izdzīvošanas instinktu.”

Inga Brūvere, artist and curator: “Periodically I encounter the necessity to do something completely different from my professional practice, something practical requiring manual labour. In summer it is the making of jam. It is a ritual of sorts, enabling me to touch upon another world and experience disparate sensations and a different kind of result. Perhaps it is connected to the survival instinct.”

Anna Veilande-Kustikova, mākslas zinātniece: “Kafija un Excel tabulas. Ikdienā pašas pagatavota kafijas tasīte gan iedvesmo, gan sakārto. Savukārt kafijas tasītei topot tukšai, iedvesmojos atbildēm uz vakardienas e-pastos uzdotajiem jautājumiem. Profesionālajā darbībā es reti sasniedzu tūlītēju taustāmu vai redzamu, paliekošu rezultātu. Tamdēļ iedvesmai nepieciešams veidot un aizpildīt dažādas tabulas, kas kalpo par mana darba augļu simbolu. Mēdzu arī doties garās maldīšanās pastaigās, zinot tikai galamērķi.” Krišs Salmanis, mākslinieks: “Melnā tēja ar pienu. LR1, LR3 un BBC tiešsaistes arhīvi. Nepamatotā sajūta, ka vienreiz visi darbi tiks padarīti.” Līga Lindenbauma, kuratore, mākslas zinātniece: “Noturēt iekšējo līdzsvaru un atrast kontinuitātes sajūtu citādi saskaldītajā un fragmentētajā skrējienā man palīdz ilgāku laiku piekopti vienkārši un ikdienišķi rituāli. Tā var būt ik rīta kafijas krūze pēc 10 minūšu vingrojumiem, maltītes gatavošana un trauku mazgāšana tūlīt pēc ēdienreizes, zāļu tējas dzeršana vakarā vai pāris teikumos fiksētas pagājušās dienas sajūtas un zīmīgākie notikumi. Svarīgākais ir šīs darbības veikt regulāri un pat tad, kad negribas. Nemitīgais atkārtojums padara tās par savdabīgu personīgo sistēmu vai dzīves karkasu, kas ar savu stabilitāti palīdz tikt galā ar apkārt esošo mainīgumu.” Artis Svece, filozofs:”Ikdienišķi rituāli un nodarbes rada pieradumu. Laika gaitā mēs atklājam arvien jaunas darbības, kas rada komfortu vai citas patīkamas sajūtas, un šo sajūtu dēļ gribas tās atkārtot. Riski no šādas ritualizētas ikdienas ir līdzīgi riskiem, kas rodas citu pieradumu gadījumā, tāpēc tie ir kaut kā jāmenedžē. Viena no ikdienas nodarbēm, kas ir rituāls un vienlaicīgi arī nenotrulina, man ir dažādu informatīvu mediju lasīšana un skatīšanās, mazāk klausīšanās.”

Haralds Matulis, mākslinieks: “Pēdējā gada laikā, kopš esmu pieņēmis darbā asistenti, spēju padarīt vairāk un darbs profesijā sagādā vēl vairāk gandarījuma! Katru darba dienu (kas nav katru dienu) mēs sākam ar rituālu kafijas iedzeršanu, tad jautājam viens otram –kas šodien darba kārtībā. Pēc tam abi smejamies un ķeramies pie darba. Un vēl ievērojam darba laiku, nestrādājam pēc plkst. 17:00 vakarā. Tāda ir mana panākumu atslēga.”

Anna Veilande Kustikova, art historian: “Coffee and excel spreadsheets. A selfmade daily cup of coffee inspires and puts everything in order. While an empty, finished cup inspires answers to yesterday’s questions posed in emails. I hardly ever achieve immediate, tangible or noticeable, lasting results in my professional practice. Therefore, in order to inspire myself, I need to create and complete different spreadsheets, which become the symbols of my professional achievements. Sometimes I go on long, route less walks knowing only the final destination.”

Pauls Bankovskis, rakstnieks, publicists: ”Ja kādreiz bērnībā man nebija īstas skaidrības, ko nozīmē teiciens “darbs dara darītāju”, pamazām vien, šķiet, esmu nonācis pie saprašanas. Ļaunākais darīšanas ienaidnieks ir bezdarbīga nīkšana, tāpēc vislabāk jūtos tad, kad iesākti kaut kādā pusrata stadijā ir vairāki vai pat daudzi darbi. Lai cik arī mīļš tev būtu tas, ar ko nu tu konkrētā brīdī nodarbojies, agri vai vēlu iestājas kaut kāds pagurums, tu jūti, ka esi paveicis “dienas normu” vai varbūt jau izdarītais vienkārši sāk besīt. Bet, ja šādu padarīšanu ir daudz, tu allaž vari glābiņu atrast kādā citā no iesāktajām nodarbēm. Vienmēr jau vislielākais kārdinājums un vispatīkamāk ir ņemties ar lietām, kas ir vismazāk steidzamas un svarīgas. Bet pēc šādas receptes šādas lietas atrast vairs nav nemaz tik grūti.”

Krišs Salmanis, artist: “Black tea with milk. The online archives of LR1, LR3 and BBC. The unfounded feeling that at some point all tasks will be completed.” Līga Lindenbauma, curator and art historian: “Essential and mundane rituals practiced over a period time assist in maintaining inner balance and finding a sense of continuity in this otherwise split and fragmented sprint of life. It could be my morning cup of coffee after 10 minutes of exercising, cooking and washing up as soon as the meal is over, drinking herbal tea in the evening or dotting down the day’s impressions in a few concise sentences. It is important that these actions are performed regularly, even if I don’t feel like it. Continuous repetition transforms these rituals into unusual personal system or a framework of life, which in its stability helps me to manage the surrounding changeability.”

Kirils Kobrins, vēsturnieks, publicists: “Ikdienas rutīnu ir grūti pārvarēt, jo sevišķi, ja to nīst tik stipri, kā to daru es. Labākais veids, kā ar to tikt galā, ir jaunas, augstāka līmeņa rutīnas radīšana. Ar to domāju sava veida rituāla iekļaušanu dzīves kārtībā. Tieši tāpēc es cenšos ritualizēt visu, ko daru. Mans mīļākais rituāls ir brokastis. Ilgas un pamatīgas vegānu brokastis ar jūru tējas, lasot ko nopietnu un garlaicīgu (piemēram, grāmatu par mūsdienu historiogrāfijas metodoloģiskajām problēmām), un klausoties brīvo džezu. Mūzikas izvēle ir svarīga! Pēc šāda rituāla dienas gaitā vairs nekas nespēj biedēt – pat iespējamā recenzijas rakstīšana par kādu nu jau mirušu, mazpazīstamu sociālistisko reālistu no Krasnojarskas.”

Artis Svece, philosopher: ”Everyday rituals and tasks create a dependency. Over time we continue to discover new activities that bring comfort or other pleasing sensations, which drive us to want to repeat these activities. The risks carried by such a ritualized daily life are similar to those of other addictions so they need to be managed. One of my daily activities that has become a ritual and yet at the same time does not dull the senses is reading and watching various informative media, less so listening.”

27

Haralds Matulis, artist: “Since I hired an assistant, during the past year I have been able to get more work done and my job has actually started to give me further satisfaction! We begin each working day (which is not every day) with the ritual of drinking coffee and ask each other afterwards: ‘What’s on the agenda today?’ Then we both laugh and get to work. Also we follow set working hours and don’t do any work after 5pm. That is the key to my success.” Pauls Bankovskis, writer and publicist: “If a long time ago, when I was a child I did not quite understand the phrase ‘The job makes the man’, then now it seems I have slowly arrived at a greater understanding. Idle pining away is the worst enemy of action, which is why I always feel best when a few or even several jobs have been commenced and are in their initial stages of completion. Even if you dearly love what you currently do, sooner or later tiredness sets in and you know you have done your “day’s limit” or perhaps your work has simply started to irritate you. But, if you have many such things on the go, you can always switch to and find rescue in one of your other unfinished tasks. It is always tempting and pleasant to attend to those tasks that are least important and not urgent. Not hard to find such tasks if you follow this recipe” Kirill Kobrin, historian and publicist: ”It’s hard to survive routine especially if you hate routine like I do. The best way is to establish another sort of routine, on the higher level. I mean to insert a sort of ritual into your life. That’s why I try to ritualize everything I do every day. My favorite ritual is breakfast. Long substantial vegan breakfast with the seas of tea, with reading of something serious and boring (a book on the methodological problems of contemporary historiography, for example) and listening to free jazz. Choice of music is important! After such ritual nothing could frighten you during the day – even the prospects of writing a review on the latest exhibition of a late obscure social realist from Krasnoyarsk.”

VIEDOKĻI / OPINIONS

Kas ir ikdienas darbības vai nodarbošanās, kas dod spēku, iedvesmo vai sakārto, strādājot savā profesionālajā vidē?


Festivāla programma Festival programme

Festivāla programma mūsdienu kultūras forumā “Baltā nakts”

4.-20. septembris, 2015

5. septembris, 2015

03.09. 15.00 Kalles Hamma un Džamila Kamangera (13. lpp.)performance alejā pretī Ministru Kabinetam* Performance by Kalle Hamm (p. 13.) and Dzamil Kamanger in the alley opposite the Cabinet of Ministers* 18.00 Egles Budvītītes (9. lpp.) performance “Horeogrāfija skrienošiem vīriešiem”, pie Latvijas Nacionālās Operas ēkas* Performance “Choreography for the Running Male” by Eglė Budvytytė (p. 9.) near the building of Latvian National Opera* 19.00 Festivāla atklāšana un Ingelas Īrmanes (14. lpp.), mākslinieku grupas “Klīga” (15. lpp.) un etīžu teātra “Nerten” performances Opening of the festival and performances by Ingela Ihrman (p. 14.), the artist’s group “Klīga”(p. 15.) and „Nerten” sketch theatre

04.–10.09. “The Stitch Project” (19. lpp.) izšūšanas un sarunu darbnīca FESTIVĀLA PROGRAMMA

“The Stitch Project” (p. 19.), embroidery workshop

08.09. 14.00–20.00 Projekts “No Show Museum” (20. lpp.) ar izstādi “Art of Nothing”, stāvlaukumā pie Latvijas Leļļu teātra, pretī festivāla ieejai* Exhibition “Art of Nothing” by the project “No Show Museum”(p. 20.), parking lot in front of the Latvian Puppet Theatre, opposite the festival entrance * 18.00 Roberta Narkus (17. lpp.) lekcijaperformance “Kur ir manas iešļūcenes?” Lecture-performance by Robertas Narkus (p. 17.)“Where Are My Flip-Flops?”

09.09. 18.00 Diskusija “Kolekcija valzirga vēderā un citi stāsti par lietām, ikdienas praksēm un līdzdalību mākslā”

Festival programme for contemporary culture forum the “White Night”

12.09. 16.00 Performances un akcijas Lucavsalā “Pēdējais pikniks” (12. lpp.)* Performances and actions in Lucavsala “The Last Picnic” (p. 12.)*

16.09. 18.00 Kuratores Solvitas Kreses un LNB direktora Andra Vilka vadīta ekskursija pa “Survival K(n)it 7” izstādi Guided tour through the exhibition Survival K(n)it 7 by curator Solvita Krese and Andris Vilks, direcor of the National Library of Latvia.

17.09. 14.00–20.00 Projekta “Knitting our Communities” kopienu prezentācijas un atvērtā diskusija Community presentations and discussion by the project “Knitting Our Communities”

18.09. 18.00 Grāmatas “Tulkojot atsauces” prezentācija un diskusija “Revisiting Footnotes” book presentation and discussion

20.09. 16.00 Deivida Bernšteina (9. lpp.) performance “Marmora cilvēks” Performance by David Bernstein (p. 9.) “Marble Man” 16.30 Kuratoru Solvitas Krese un Ingas Lāces vadīta ekskursija pa “Survival K(n)it 7” izstādi Guided tour through the Survival K(n)it 7 exhibition by curators Solvita Krese and Inga Lāce

Discussion “Collection in a Walrus’s Stomach and Other Stories About Objects, Everyday Practices and Participation in Art”

10.09. 18.00 Kuratores, Tensta Konsthall vadītājas Marijas Lindas prezentācija par Mariju-Luīzi Ekmani Presentation by Marie Lind, curator, director of Tensta Konsthall about Marie-Louise Ekman

* Pasākumi notiek ārpus festivāla galvenās

* Events take place outside the main

norises vietas, kādreizējās Latvijas Nacionālās

festival venue, former National Library

bibliotēkas ēkas Krišjāņa Barona ielā 14

of Latvia, Krišjāņa Barona street 14

12.00 Tikšanās ar festivāla mākslinieku Džamilu Kamangeru Meeting with the festival artist Dzamil Kamanger 14.00 “The Stitch Project” pārstāves Hildes Hauenas Jonsenas prezentācija: “Tekstilmāksla kā feminisma un politiskā aktīvisma stratēģija. “The Stitch Project” un Hanna Rugena“ Presentation by Hilde Hauan Johnsen (“The Stitch Project”): “Textile Art as a Strategy of Feminism and Political Activism. “The Stitch Project” and Hannah Ryggen“ 19.00–23.00 Mākslinieku apvienības “Klīga” performance Performance by artists’ association “Klīga” 21.00–22.15 Erika Alaloogas performance “Noose Intro” Performance “Noose Intro” by Erik Alalooga “Noose Intro” (Cilpas ievads) ir anagramma angļu valodā, kas veidota no vārdiem “Troksnis vai nē” (Noise Or Not) – mākslinieka pēdējās skaņu performances nosaukums. Tikpat labi tā varētu ietvert vārdus “Deguns uz dumpi” (Nose on Riot) vai “Viens es šķirot” (One I On Sort). Tomēr “Noose Intro” (Cilpas ievads) bezjēdzīgais nosaukums precīzi raksturo Erika komponēšanas metodi. Tā balstās uz intuīciju, iracionāliem lēmumiem un kultūras stereotipu noliegumu. Mūzika ir materiālu spēks, deformācijas pazīme, dzejas sašaurināšanās dabas zinātņu ietekmē, ķermeņa kustību funkcionālā ergonomika, arbitrāra kļūdas pieļaušana, DIY (do it yourself jeb dari pats) filozofijas pārākums un brutāla vara. Eriks Alalooga ir Tallinā, Igaunijā, dzīvojošs neatkarīgs performanču un skaņu mākslinieks, skolotājs un dažādu kultūras projektu vadītājs. ‘Noose Intro’ is an anagram of „Noise Or Not” – a previous title of artist’s sound-performance series. It could as well be ‘Nose On Riot’ or ‘One I On Sort’. Despite of pointlessness ‘Noose Intro’ represents quite precisely Erik’s composing-method – based on intuition, irrational decisions and denial of cultural prototypes. Music – it is the strength of materials, a sign of deformation, a constriction of poetry through natural sciences, a functional ergonomics of body-movements, an arbitrary implementation of error, a superiority of DIY philosophy and a brutal force. Erik Alalooga is a freelance performance director, performer, sound artist, teacher and cultural manager living in Tallinn, Estonia. 22.30–23.30 “Kunst oder Unfall” elektroakustiska dzejas performance “Kunst oder Unfall” electroacoustic poetry performance “Kunst oder Unfall” (Māksla vai negadījums) performancēs unikālā veidā tiek apvienotas dažādas mākslas jomas – mūzika, dzeja, instalācijas un video –, reaģējot uz norises vietas iezīmēm un apkārtējo kontekstu.“Kunst oder Unfall” kodols ir mākslinieku pāris – Kalle un Augusta Lāri. Baltajā naktī šim duetam pievienosies Liāna Langa un Inguna Rubene (bijusi grupas “19 gadi pirms sākuma” un NSRD dalībniece). Liāna Langa ir latviešu dzejniece un publiciste, literatūras žurnāla “Latvju teksti”

28

dibinātāja un redaktore. Performancē viņas runātais vārds mijiedarbosies ar citu mākslinieku skaņu ainavām. Inguna Rubene papildinās performanci ar flautas un fagota improvizācijām. Performance būs minimāli strukturēta, daļa izmantotā skaņu materiāla ir radīta speciāli Rīgas koncertam, iekļaujot arī NSRD ierakstu fragmentus. Performance tiek īstenota sadarbībā ar “Dzejas dienām 2015”. ‘Kunst oder Unfall’ (Art or Accident) electro-acoustic poetry performance. ‘Kunst oder Unfall’ performances bring together different art forms – music, poetry, installation and video, responding in unique ways to particular characteristics of different venues and their surrounding context. At the core of ‘Kunst order Unfall’ is the artist couple – Kalle and Augusta Lāri. During the white night, this duo will be joined by Liāna Langa and Inguna Rubene (known as a member of the band “19 gadi pirms sākuma” (19 Years Before the Beginning) and NSRD (Restoration Workshop of Unprecedented Feelings)). Liāna Langa is a Latvian poet and publicist, founder and editor of the literature magazine “Latvju teksti“ (Latvian Texts). As part of this performance, her spoken word will fuse with a soundscape created by other performers. Inguna Rubene will take part in with bassoon and flute improvisations. The performance has a minimal structure, some of the sound material has been created especially for the performance in Riga and incorporates fragments from the NSRD recordings. The performance is realised in collaboration with the Poetry Days 2015. 23.00–00.20 TJN “Annas 2” audiovizuālās performances studijas audzēkņu projektu spēle “Déjà vu” TIH “Annas 2” audiovisual performance›s students project play „Déjà vu” Iedvesmojoties no NSRD mūzikas un video darbiem, studijas audzēkņi mākslinieces Lindas Konones vadībā ir izveidojuši audiovizuālus projektus. Projektus prezentēs Alise Limareva, Paula Bogomolova, Annija Korpa un Milda Muktupāvela. Inspired by music and video works created by the NSRD students from the workshop - Alise Limareva, Paula Bogomolova, Annija Korpa and Milda Muktupāvela, directed by the artist Linda Konone, will present their audiovisual projects. 00.20–01.00 Audiovizuāla performance “Dvīņi”. Attēls – Linda Konone, skaņa – Bastard Gy Audiovisual performance “Twins”. Image – Linda Konone, sound – Bastard Gy


Kolekcija valzirga vēderā un citi stāsti par lietām, ikdienas praksēm un līdzdalību mākslā Prezentācijas un diskusija

The collection in the walrus’s stomach and other stories about objects, everyday practices and participation in art Presentations and discussion 9.09. 18.00 Kopš 2007. gada Paula Topilla ir Pro Arte Foundation un IHME Mūsdienu mākslas festivāla izpilddirektore. Viņas vadībā festivāls ir producējis vairākus pasūtījumus publiskajā telpā sadarbībā ar Romāns “The Museum of Unconditional māksliniekiem Antoniju Gormliju (Antony Surrender” (Dubravka Ugresić, 1998) sākas Gormley), Sūzenu Filipsu (Susan Philipsz), ar ainu, kurā cilvēki pārsteigumā veras “Superfleks“ (Superflex) un Miroslavu uz lietām, ko savas dzīves laikā apēdis Balku (Miroslaw Balka). Kopā ar Kristianu Berlīnes zoodārzā dzīvojošais valzirgs. Tādas Boltanski (Christan Boltanski) viņa turpina lietas kā šķiltavas, pudeļu attaisāmais un darbu pie projekta “Sirds arhīvs” (Heart citi priekšmeti piepeši izraisa ziņkāri un Archive), kas atrodas četru Somijas pilsētu pārsteigumu. Nejauši izveidotā kolekcija, bibliotēkās. No 1998. līdz 2007. gadam viņa strādājusi par kuratori Frame Finnish Fund kas veidojusies tikai valzirga apetītes un neapdomīgas cilvēku rīcības rezultātā, romāna for Art Exchange un regulāri kūrē vietēja gaitā atsedz detaļas, kas saaug kopīgā mēroga un starptautiskas izstādes gan stāstā par emigrāciju un dzīvi svešā vietā. Somijā, gan ārvalstīs, piemēram, Somijas dalību Sanpaulu biennālē 2001. gadā un ceturto Pirkanmaa triennāli Tamperē, “Survival K(n)it 7” ietvaros šī kolekcija sāk atgādināt izstādi un sasaucas ar vienu no Somijā 2009. gadā. 2000. gadā viņa festivāla tēmām, kur ikdienas lietām piemīt bija līdzkuratore Ziemeļvalstu biennālei spēja atsegt neviennozīmīgus stāstus, Momentum Mosā, Norvēģijā. Viņas raksti atšķirīgas versijas par notikušo vai alternatīvas publicēti žurnālos Siksi, Taide, Flash Art un Framework. Viņai ir maģistra grāds oficiālajai vēsturei. Itin bieži tieši māksla ir vieta, kur šie dažādie stāsti var eksistēt mākslas zinātnē un 1997.–98. gadā viņa vienlaikus, iegūt balsi un parādīties publiskajā studēja De Appel arts centre kuratoru telpā, izmantojot mākslinieka skatījumu vai apmācības programmā Amsterdamā. līdzdalības un skatītāju iesaistes prakses. Kādas iespējas paver alternatīvu stāstu Māra Pinka ir kultūras un sociālās atsegšana, kāda loma tajos ir lietām un antropoloģijas maģistre un lektore Latvijas nejaušībai? Ar kādiem izaicinājumiem šodien Universitātē. Kopš 2012. gada pasniedz jāsastopas māksliniekam vai kuratoram, kurš kursu “Lietu antropoloģija”, kas apkopo nolēmis savā darbā “iesaistīt iedzīvotājus”? antropoloģijas un etnogrāfijas teorijas par mijiedarbi starp cilvēkiem un tiem apkārt Paula Toppila savā prezentācijā atklās esošo materiālo vidi, izzinot lietu nozīmes Džeremija Dellera projekta “Do Touch” (2015) un pielietojumu. Iepriekš darbojusies aizkulises IHME festivālā, Helsinkos. “Do Touch”radošajos projektos Rīgas – Eiropas laikā vietējo muzeju eksponāti tika ienesti kultūras galvaspilsētas gada ietvaros publiskās vietās, kur, atļaujot iedzīvotājiem kopā ar radošo apvienību “Nomadi”, tiem pieskarties, tika pārdomāts veids, filmu un televīzijas studiju Mistrus kādā iespējams saprast un mijiedarboties Media, kā arī teātri Dirty Deal Teatro ar vēsturi, kultūru. Apvienība “Museums laikmetīgā teātra festivālā “Dirty Drama” Revealed” stāstīs par festivāla “Survival K(n) ar tēmu “Lietu izslēgšana”. Pētnieciskās it 7” laikā izveidoto ikdienas objektu apmaiņas intereses: digitālā vide, materialitāte, muzeju. Antropoloģe Māra Pinka runās par cilvēku un dzīvnieku mijiedarbe. lietu identitāti un to, kā tā mainās dažādos kontekstos. Kaspars Vanags pievērsīsies Kaspars Vanags (1970) ir mākslas un mazo stāstu nozīmēm jeb mikrovēsturēm. kultūras teorētiķis. 90. gados kopā ar Savukārt “The Stitch Project” aicinās apvienības “Open” domubiedriem piedalīties galdauta izšūšanā un izstāstīs par viņš organizēja starpdisciplinārus savu sarunu un izšūšanas darbnīcu ideju. pasākumus, apvienojot vizuālo mākslu Paula Toppila is the Executive Director ar reiva mūzikas aktualitātēm. Veidojis sociālpolitiskus mākslas projektus (“Slaidlugas” (2000),“Subversija pilsētvidē” (2001)). Studējis mākslas zinātni Kortolda Mākslas institūtā. Dzīvo Berlīnē, nodarbojas ar izstāžu kūrēšanu un mākslas kritiku. Latvijas ekspozīcijas Venēcijas mākslas biennālē (2015) kurators.

Participants: Paula Toppila (FI), Museums Revealed (Kristiāna Cimermane, Ilze Sirmā, LV), Māra Pinka (LV), Kaspars Vanags (LV), The Stitch Project (NO) The opening chapter of the novel The museum of Unconditional Surrender (Dubravka Ugresić, 1998) describes a scene where people are gazing in amazement at the items that a walrus residing inside the Berlin Zoo has eaten during its lifetime. Several lighters, a bottle opener and other items suddenly spark curiosity and surprise. As the story progresses, this incidental collection, acquired as a result of healthy appetite combined with inconsiderate human involvement, begins to reveal details of emigration and life in a foreign country. Within the context of Survival K(n) it, the collection started by a walrus begins to resemble an exhibition in itself, corresponding to one of the main themes of the festival, according to which everyday objects have the ability to reveal ambiguous stories, different versions of the same event or alternatives to the official history. Often art is the only place where these different stories can co-exist, acquire a voice and enter the public domain, using either the artist’s point of view or the practice of collaboration and audience participation. What are the possibilities offered by such revealing of alternative stories, what is the role of objects and chance? What are the challenges faced by any artist or curator today who has decided to “involve the public”? In her presentation, Paula Toppila will go behind the scenes of Jeremy Deller’s project Do Touch (2015), exhibited during the IHME Contemporary Art Festival in Helsinki. As part of the Do Touch project, exhibits from the local museums were placed in public spaces, bringing to question the way we understand and interact with our history and culture by allowing the public to touch these works of art. The collective Museums Revealed will present their exchange museum of everyday objects, set up during the Survival K(n)it 7 festival. Anthropologist Māra Pinka will discuss the identity of objects and the ways it can change depending on various contexts. Kaspars Vanags will explore the significance of seemingly unimportant stories or micro-histories. Meanwhile the Stitch Project will invite everyone to partake in the embroidery of a tablecloth, during which they will reveal the idea behind their conversation and embroidery workshop and share stories of occurrences that have happened during these workshops.

Diskusija notiek ar Ziemeļvalstu – Baltijas Mobilitātes Programmas Kultūrai atbalstu, projekta “Participation Based Art Network” ietvaros. Projekts “Pop-up krājums” ir tapis ar ASV vēstniecības atbalstu. Tajā paustie viedokļi un secinājumi vai ieteikumi var neatspoguļot Valsts Departamenta oficiālo nostāju.

29

of Pro Arte Foundation and IHME Contemporary Art Festival since 2007. During her directorship the Festival has produced new commissions in public space in collaboration with artists Antony Gormley, Susan Philipsz, Superflex and Miroslaw Balka. With Christan Boltanski she continued the on-going project Heart Archive in libraries of four cities in Finland. She worked as curator at Frame Finnish Fund for Art Exchange1998–2007 and is curator of several Finnish and international exhibitions both in Finland and abroad e.g. Finnish representation of Sao Paulo Biennial in 2001 and The Fourth Pirkanmaa Triennial in Tampere, Finland in 2009. She has co-curated Momentum – The Nordic Biennial in Moss, Norway in 2000. She has contributed to Siksi, Taide, Flash Art and Framework magazines. She has a Master of Arts Degree in Art History. She participated in Curatorial Training Programme of De Appel arts centre in Amsterdam 1997–98. Māra Pinka is a Master of Cultural and Social Anthropology and a Lecturer in Social Anthropology in the University of Latvia. Since 2012 she is teaching a course “Anthropology of Things”, which deals with theories and ethnographies about the interaction between humans and their surrounding material environment, questions the meanings of things and the many ways people use them. She has previously participated in art projects together with the creative union Nomadi, film and television studio Mistrus Media as well as with theater Dirty Deal Teatro in the contemporary theater festival Dirty Drama with the theme „Exclusion of Things”. Research interests: digital environment, materiality, human and animal interaction. Kaspars Vanags (1970) is an art and culture theoretician. In the 1990s he worked as a curator in the collective “Open”, organising multidisciplinary events together with likeminded people, mixing visual art and the latest trends in rave music. He has developed projects where art has been assigned the role of a critical, social platform, directed against or creating a new alternative consumer culture (“Slaidlugas” (Slide Plays), 2000; “Subversija pilsētvidē” (Urban Subversion), 2001). Later he turned his attention to studying art history and has since graduated from The Courtauld Institute of Art with a degree in art history. Currently resides in Berlin where he has worked as an exhibition producer and an art critic. He was curator of the Latvian exposition at the Venice Biennale (2015).

The discussion is supported by the Nordic – Baltic Mobility Programme for Culture in the framework of Participation Based Art Network project. The ”Pop – up collection” is supported by the Embassy of The United States in Riga. The views expressed and conclusions or recommendations may not reflect the official position of the State Department.

DISKUSIJA

Dalībnieki: Paula Toppila (FI), “Museums Revealed” (Kristiāna Cimermane, Ilze Sirmā, LV), Māra Pinka (LV), Kaspars Vanags (LV), “The Stitch Project” (NO)


Latvian Pavilion Venice Art Biennale 2015

09.05 – 22.11.2015

Katrīna Neiburga Andris Eglītis

Commissioned by

Organized by

General sponsors

Supporters

Hardija Lediņa gada noslēguma pasākumi Hardijam Lediņam veltīta izstāde Izstādē tiks apkopotas dažādas jomas, kurās darbojās multimākslinieks Hardijs Lediņš (1955-2004) un viņa laikabiedri – mūzika, video māksla, performanču un akciju māksla, arhitektūra, literatūra u.c. Izstādes kuratore Līga Lindenbauma. Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zāle, Mūkusalas iela 3 2015.gada 4.decembris plkst. 19.00

REKLĀMAS PAUZE

Koncerts „Kuncendorfs un Osendovskis” Hardija Lediņa gada kulminācijas pasākums būs Platona Buravicka radītās NSRD albuma ”Kuncendorfs un Osendovskis” aranžijas pirmatskaņojums stīgu orķestrim, ko izpildīs Valsts kamerorķestris ”Simfonietta Rīga” diriģenta Normunda Šnē vadībā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāle, Mūkusalas iela 3

The Year of Hardijs Lediņš: Closing Events Exhibition devoted to Hardijs Lediņš The exhibition will bring together various areas the multidisciplinary artist Hardijs Lediņš (1955-2004) and his contemporaries operated in – music, video art, performance and action art, architecture, literature etc. Curated by Līga Lindenbauma. The Exhibition Hall, National Library of Latvia, Mūkusalas Street 3, Riga 7pm, 4 December 2015 Concert „Kuncendorfs un Osendovskis” The culminating event of the Year of Hardijs Lediņš: Gala performance of Platon Buravickis’ arrangement for string orchestra of the album ‘‘Kuncendorfs un Osendovskis” by the Restoration Workshop of Unprecedented Feelings, performed by the State Chamber Orchestra Simfonietta Rīga, conductor Normunds Šnē. Ziedonis Hall, National Library of Latvia, Mūkusalas Street 3, Riga

”Pazudis arhīvā” Starptautiska laikmetīgās mākslas izstāde: Rīgas Mākslas telpa 02.—03.2016 Ceļojoša Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīva izstāde un izglītības programma Latvijas reģionu kultūras centros: Daugavpils M. Rotko mākslas centrs 10.–11.2015 Alūksnes muzejs 11.2015–01.2016. Kuldīgas Mākslas nams 03.–04.2016 Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejs 04–05.2016.

Lost in the Archive International contemporary art exhibition: Riga Art Space: 02.—03.2016. Touring exhibition of the archives of the Latvian Centre for Contemporary Art accompanied by a programme of education in Latvian regional centres of culture: Mark Rothko Art Centre, Daugavpils: October–November 2015 Alūksne Museum: November 2015–January 2016 Kuldīga Art House: March–April 2016 Madona Museum of Local History and Art: April–May 2015 Symbolical Head, Illustrating the Natural Language of the Faculties. (Image from Wells, Samuel. How to Read Character. New York: Wells Publishing, 1870. p.36.)

30


31 VĀRDS

REKLĀMAS PAUZE


Festivāla komanda/ Festival team Kuratores/Curators: Solvita Krese, Inga Lāce Festivāla producenti/Producers: Kitija Vasiļjeva, Antra Priede, Alise Ziemule, Linda Veinberga Grafiskais dizains/Graphic Design: Gatis Trikulis Izstādes dizains/Design of the Exhibition: Edgars Zvirgzdiņš un Una Bergmane (Associates, Partners et Sons) Asistenti/Assistants: Santa Suhaka, Gunta Kalvīte Tehniskā realizācija/Technical Realization : Egons Baranovs, Jānis Zvirgzds-Zvirgzdiņš un komanda Audiovizuālās tehnikas nodrošinājums/Audio-Visual Equipment : SIA VPT GRUPA Informācija un publicitāte/Information and Publicity: Santa Mičule Izdevējs/Publisher: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Rīga, 2015 Sastādītāja/Compiler: Antra Priede Dizains/Designer: Gatis Trikulis Tekstu autori/Texts: Solvita Krese, Inga Lāce, Margo Zālīte, Sergejs Timofejevs un mākslinieki Korektūra/Proofreading: Ieva Lejasmeijere, Valts Miķelsons, Madara Bernharda-Ādamsone, Jana Baumane Tulkotāji/Translators: Inga Tillere, Jānis Krievkalns, Ieva Jansone-Pīlāce Tipogrāfija/Printing house: Latgales druka Festivāla komanda izsaka īpašu paldies/ Festival team would like to thank: Ieva Astahovska, Māris Atmanis, Pauls Bankovskis, Una Bergmane, Inga Brūvere, Anta Bute, Inga Erdmane, Egīls Ivanovs, Ilze Kalniņa, Kirils Kobrins, Marta Krivade, Ieva Lejasmeijere, Līga Lindenbauma, Haralds Matulis, Darja Meļņikova, Andrejs Milzarājs, Marta Nikolajenko, Raimonds Platacis, Krišs Salmanis, Andra Silapētere, Kristaps Štorhs, Artis Svece, Inga Tillere, Līga Ūdre, Anna Veilande-Kustikova, Kārlis Vērpe, Andis Zvīgulis, Edgars Zvirgzdiņš.

Organizē / Organised by:

Sadarbības partneri / Partners:

WHAT, HOW & FOR WHOM/ WHW

Atbalsta / Supported by:

Informē /Media support: