Page 1


“Pēc tam brālis Teoderihs ar krustnešiem, kas tagad Līvzemē zem sava krusta bija kalpojuši Dievam, aizbrauca uz Vāciju un paņēma līdzi kādu līvu, vārdā Kaupo, kas Turaidas līviem bija it kā valdnieks un vecākais. Kad viņi bija apceļojuši lielu daļu Vācijas, Teoderihs aizveda Kaupo uz Romu un stādīja priekšā pāvestam.” Indriķa hronika (VII, 3)

SKAISTĀKĀ PILSĒTA PASAULĒ Šis ir patiess stāsts PROLOGS Turaidā bija saulains rīts. Gaujas krastā uz milzīga akmens visā savā godībā sēdēja pāvests Inocents III ar milzīgu čiekurveida cepuri uz galvas, tērpts asinssarkanā ietērpā, kas bija apsiets ar baltu, rotātu ar zaļiem krustiem, audekla gabalu. Lai gan pāvestam bija nedaudz virs četrdesmit gadiem, aiz labas un laiskas dzīves tas izskatījās vismaz par gadiem desmit jaunāks. Seja pāvestam bija nedaudz uzblīdusi, gludi skūta, bet joprojām zēniska, un pat ne visai nopietna ieņemamajam amatam. No krūmiem izlīda Kaupo, vīrs drusku pāri trīsdesmit, ar gariem, pinkainiem matiem, divas nedēļas negrieztu bārdu, lišķīgu smaidu un patukšu, zītarainu acu skatienu. Ieraudzījis pāvestu, Kaupo vairākas reizes pieliecās, izteiksmīgi kratot galvu un svētulīgi smaidot. Inocents sāka vēlīgi smaidīt un ar laipnu acu skatienu aicināja pienākt sev tuvāk dižo Kaupo - no Indriķa hronikas pazīstamo “it kā līvu valdnieku”. Kaupo, pienācis pie Inocenta, kaislīgi sāka skūpstīt viņu uz abiem sejas vaigiem, līdz pāvests ar laipnu pirksta žestu lika līvzemietim manīt, ka nu ir gana izrādīta sirsnība. Pāvests gramatiski precīzā lībiešu valodā jautāja: - Kā Līvzemē ļaudis dzīvo, vai ir labi paēduši, vai visa ir gana, cik daudz viņu ir? Uz ko Kaupo, elpu aizrāvis, steidza atbildēt: - Gana daudz dzīvo, gana daudz, bet ne pārāk labi. Savus valdniekus negodā, katrs pats par sevi tik domā, kopējam labumam nedod neko. Nav vienotības, nav vienotības! Pāvests gādīgi un saprotoši pakratīja galvu un teica: - Nebēdā, Kaupo, mēs tev palīdzēsim, mēs jūs vienosim vienā! Un paldies tev, ka vērsies pie manis ar savu lūgumu, par to es tevi un tavu tautu atalgošu, ņem šo dāvanu un ej laimīgs! To pasakot, Inocents notrausās no akmens un pasniedza Kaupo lielu, asinssarkanu, bet aizkostu ābolu. Kaupo smaidīgs satvēra ābolu, kura kodumā bija redzami trekni, rozīgi un


gana lunkani tārpi, un kāri, lieliem kodieniem to steidzīgi sāka ēst. Drudžaini rijot ābolu, Kaupo sajuta, ka ir pārklājies aukstiem sviedriem un muguru sāka durstīt tādi kā lapseņu dzēlieni. Roma. 1204. gada rīts. Kaupo, no iepriekšējā vakara uzdzīves nosvīdis aukstiem sviedriem, pamodās ar šausmīgām sāpēm kājstarpē un galvā. Tikai vēlu naktī brālis Teodorihs, kas pavadīja it kā lībiešu valdnieku viņa ceļojumā no Turaidas uz Romu, bija pierunājis viņu doties pie miera. Kaupo ne visai vēlējās pārtraukt vīna dzeršanu ar divām diezgan piedauzīga izskata romiešu piselīgajām mauķelēm. Abas draiskules visu vakaru sajūsminājās par Kaupo jokiem līvu valodā, kurus brālis Teodorihs sen bija pārstājis tulkot. Turaidas valdnieka asprātības tomēr ļoti uzjautrināja jaukās būtnes ar gandrīz pilnībā atsegtajām krūtīm, kas Kaupo atgādināja pagājušās ražas lielākos, labākos un sulīgākos kāpostus, kuri nepārtraukti tika šūpoti viņa acu priekšā. Kaupo vēl nebija beidzis kavēties atmiņās par vakardienu un tikko redzēto sapni, kad durvis atspēra dusmīgais Teodorihs un lībiešu valodā ar nelielu akcentu uzbrēca līvu it kā valdniekam: - Celies, plenci, šodien beidzot braucam prom, jāiet atvadīties no Visaugstā Priestera! Lai arī līvu valdniekam Roma un tās iedzīvotāji, skaistā arhitektūra un garšīgie dzērieni ļoti sajūsmināja, sarunas ar Visaugsto Priesteri bija kā darvas piliens šajā laiski pavadītajā laikā pilsētā, uz kuru ved visi ceļi. Kaupo jau tā kā sāka gribēties uz mājām, lai pastāstītu par saviem varoņdarbiem, redzēto un piedzīvoto. It kā līvu valdniekam, neskatoties uz dāsni izsēto sēklu mūžīgajā pilsētā, bija jādomā par sējas laiku savā zemē. Tāpēc viņš diezgan ātri uzsvempās no gultas, uzvilka savus netīros linu svārkus, apjoza ar sarkaniem rakstiem izšūto jostu, piesprauda savu skaisto sudraba saktu un, domādams par vakardienas jaukajām romietēm, bija gatavs doties pie Inocenta. Lielā telpā ar logiem, kas gaismu pārvērta varavīksnē, uz liela troņa visā savā godībā sēdēja pāvests Inocents III ar milzīgu čiekurveida cepuri uz galvas, tērpts asinssarkanā ietērpā, kas bija apsiets ar baltu, rotātu ar zaļiem krustiem, audekla gabalu. Lai gan pāvestam bija nedaudz virs četrdesmit gadiem, aiz labas un laiskas dzīves tas izskatījās vismaz par gadiem desmit jaunāks. Seja pāvestam bija nedaudz uzblīdusi, gludi skūta, bet joprojām zēniska, un pat ne visai nopietna ieņemamajam amatam. Atdaroties masīvajām ozolkoka durvīm, zālē klanīdamies ielīda Kaupo, kura izskats nelika šaubīties par vakardienas piedzīvojumiem. Neskatoties uz piesarkušo ģīmi un aukstajiem sviedriem, kas to klāja, seju nebeidza rotāt īpaši lišķīgs smaids. Cieši blakus,


dzelžaini uzraugot it kā līvu valdnieka neprognozējamo uzvedību, stāvēja brālis Teodorihs, lībiski čukstot Kaupo: - Vismaz tagad atceries, kas tev jāsaka augsti cienījamajam! Kaupo, pāvesta aicināts, pielīda klāt pie troņa un, nemitīgi kratot mataino galvu, atkārtoja: - Āmen, āmen, āmen! - turpinot to atkārtot pēc katra pāvesta izteiktā teikuma. Apustuliskais Kungs, tēvišķi uzlūkojot šo it kā valdnieku, uzsvērti maigā balsī tam sacīja: - Domāju, ka labi esi pavadījis laiku šeit, svētajā pilsētā. Noteikti esi daudz ko iemācījies un jaunas atziņas sev prātā paturējis, daudzas iemaņas guvis, kas tev arī vēlāk palīdzēs, savai tautai dāvājot tālāk kristīgās dzīves priekšrocības un labumus. -

Āmen, āmen, āmen! – Kaupo, ne vārda nesaprazdams, atbildēja dvēseļu

ganam. Inocents nevainīgi pasmaidīja, piecēlās no troņa, sacīdams: - Par to, ka esi atvēris savu sirdi patiesībai un pieņēmis sev un savai tautai visu to labo, ko Katoliskā Baznīca tev var sniegt, tu esi nopelnījis šo pieticīgo dāvanu, - un pasniedza pāvesta Gregora ar roku rakstītu Bībeli tumši sarkanos ādas vākos, krāšņi rotātu ar it kā zelta krucifiksu un zaļiem, ne visai dārgiem akmeņiem, aizsprādzētu ar sudraba sprādzi. Uz sekundi satvēris Bībeli, Kaupo skats, kas tikai mirkli pakavējies pie zeltītā krustā sistā Jēzus, kā apburts pielipa ādas maisiņam, kuru viņa virzienā sniedza pāvesta ar milzīgu zelta gredzenu rotātā roka. Tajā brīdī Teodorihs atbrīvoja Kaupo no smagās Bībeles un it kā Turaidas valdnieks kāri saķēra tik skaisti žvadzošo ādas maisu, kurā atradās simts zelta feniņu. No tiem gan tikai daži aizceļoja līdz Turaidai, jo pārējie tika notriekti ilgajā, bet ne ļoti nogurdinošajā un pavisam ne vienmuļajā, atpakaļceļā. Kaupo pat nenojauta, ka pēc apmēram astoņsimt gadiem kāds ļoti centīgs latviešu jaunais arheologs Oskars U. mēģinās pēc "feniņu ceļa" precīzi rekonstruēt līvu it kā valdnieka un viņa svītas atpakaļceļa maršrutu.


SMILŠU NAMS (DOMUS HARENA) - No juridiskās puses, puiši, es jums varu pateikt, ka šeit būs lielas ziepes, - teica kāds vīrs, kurš vienīgais visā zālē smēķēja cigareti. Zāle bija iekārtota askētiskā stilā, gar malām korintiešu kolonnu rindas, grīdas no Rodas baltā marmora plāksnēm un telpas ziemeļu pusē bija novietots cilnis "Mirstošais hoplīts", savukārt tam pretī dienvidos - A. Dīrera altārglezna, kuru Latvijas vēsturnieki uzskatīja par bojā gājušu melngalvju uzsāktajos svētbilžu grautiņos 1524. gadā. Pāris gadus pirms grautiņiem talantīgais Nirnbergas zeltkaļu ģimenes dēliņš Albrehts patīkami kavēja savas dienas skaistajā vācu pilsētā Rīgā. Pārējie ap melnā ozolkoka galdu sēdošie džentlmeņi, kūpinādami cigārus, uzmanīgi klausījās vecajā advokātā, kurš bija iemantojis lielu cieņu un autoritāti pie galda sēdošajās aprindās. Vienīgais, kurš cienījamo advokātu nepazina personīgi, bija briļļains vīrietis, kas bija

tikko atbraucis no Amerikas Savienotajām Valstīm, lai speciāli piedalītos šajā

džentlmeņu sarunā. Pārējie pie galda sēdošie divpadsmit kungi, ieskaitot veco un cienījamo advokātu, malkoja konjaku. Pēc advokāta runas telpā iestājās īss un drūms klusums, vienīgā skaņa, kuru varēja sadzirdēt, bija cigāru dūmu izpūšana un svilstošā tabaka dārgajos cigāros. - Kungi, vai nu divsimt miljoni tagad vai miljards, vai pat vairāki jau pēc mēneša! Situācija ir ļoti nopietna, - teica galvenais valsts baņķieris glītā uzvalkā ar sarkanu kaklasaiti, pielaizītu frizūru un sešciparu kredītsaistībām drošākajā skandināvu bankā. - Ja mēs ļausim bankai nogrimt, tad sāksies panika un šai bankai sekos citas, un tad iespējamās sekas nav iedomājamas. Ir jārīkojas! Un ātri! Uz spēles ir likts ne tikai mūsu, bet visas valsts liktenis. Nolicis kūpošo cigāru kristāla pelnu traukā, valdības vadītājs ar kuplu bārdu, novaidēdamies nobungoja: - Mums tādas naudas nav. Pensijas ir jāizmaksā, mums ir tekošie valdības rēķini, skolotāji, ārsti un policisti. Valsts uzdevums nav nodarboties ar banku biznesu, to es atstāju jūsu ziņā. To jūs, kungi, jau gadiem esat veiksmīgi darījuši un pārvarējuši ne vienu vien krīzi. Bet! Kas attiecas uz milzīgajām sekām, kuras grib uzzīmēt mūsu bankas vadītājs, man jāteic, ka šīs prognozes ir stipri pārspīlētas. Mums ir regulas, likumi, normatīvi – viss tiek ievērots! Niknā balsī ierunājās galvenais valsts baņķieris: - Jūsu normām un regulām nebūs nekādas nozīmes, kad šī banka sabruks, tai sekos citas, tad sabruks ekonomika un tad pie jūsu kabineta savāksies izsalkusī tauta un dauzīs Ministru kabineta logus! - to pateicis, eiro kredīta īpašnieks pie sevis padomāja: ”Piķis un zēvele! Varbūt pat manus logus!?”


- Jā, es piekrītu, problēma ir dziļāka, - sarunu turpināja kāds vietējais baņķieris, kas bija pazīstams ar labajiem sakariem Eirāzijas savienības valstīs, Kiprā, atsevišķās naftas platformās, amizantās brīvās ekonomikas zonās un citās mazās, bet finanšu pasaulē tik ļoti labi pazīstamās, teritorijās. - Arī mēs jau sākam izjust satraukumu no klientu puses. Banku bizness ir uzticības bizness, mums ir nepieciešams papildus kapitāls, ko tagad ir grūti piesaistīt, un valsts garantijas, savādāk sistēma vienkārši sabruks kā kāršu namiņš! Tajā brīdī latviešu valodā ar briesmīgu akcentu ierunājās pazīstamais uzņēmējs, vairāku lielu akciju sabiedrību īpašnieks un kaislīgs zoles spēlmanis K. Lihtenšteins: - Kungi, es neticu, ka šodien kaut kas mainīsies un mūsu valstsvīri pēkšņi sāks atbalstīt uzņēmējus! Paskatieties uz kaimiņiem! Kamēr mēs te kasāmies un nevaram izlemt – viņi jau rīkojas un, savām bankām sniedzot atbalstu, ir saglabājuši banku sistēmas stabilitāti! Zviedru bankām nauda nevis plūst projām, bet gan nāk iekšā! Zviedrijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvis Latvijā, kas bija deleģēts pārstāvēt zviedru banku intereses šajā sanāksmē, K. Lihtenšteina teikto apstiprināja: Garantijas valstij ir jādod! No malas skatoties, tas ir tīrais bandītisms - kā deviņdesmitajos! Baumu laišana pretējā virzienā uz mūsu bankām ir vairāk kā nekorekti, un tas tikai pastiprina draudus finanšu stabilitātei, vienalga – vai tā ir krievu, ukraiņu, norvēģu, ebreju vai zviedru banka! Par laimi, Zviedrija ir devusi skaidru mājienu, ka visas bankas saņems valsts palīdzību, ja tāda būs nepieciešama, un es aicinu arī jūs rīkoties, kā visā civilizētā pasaulē! Tajā brīdī no visu klātesošo baņķieru puses atskanēja piekrītoša bubināšana, tikai sanāksmes iniciators, turpinādams košļāt košļeni, neizrādīja nekādu nervozitāti un nereaģēja uz pārmetumiem par baumu laišanu attiecībā uz citām bankām, ļaujot sarunai turpināties, nebilzdams ne vārda. Godīgi sakot, šis dižais baņķieris, varbūt pat finanšu Napoleons, pats ļoti labi zināja, cik vērtīgas ir baumas finanšu sektorā, ne reizi vien izmantodams šo spēcīgo ieroci kā viltīgo manevru pie Austerlicas. Vēl aizvakar pats personīgi saviem labākajiem klientiem viņš bija diskrēti licis saprast, ka vairākām citām bankām Latvijā draud nopietnas likviditātes problēmas sindicēto kredītu atmaksas dēļ. Investīciju bankas direktors no Krievijas turpināja krievu valodā: - Šajā situācijā mēs vairs negrasāmies veikt finanšu injekcijas šajā valstī. Ja gribēsim, mēs nopirksim visu jūsu valstiņu, mums naudas pietiek. Pirms dažiem gadiem mēs jau gribējām pirkt šo banku, bet daži klātesošie kungi bija pārāk alkatīgi un prasīja divas reizes lielāku summu, nekā toreiz banka bija vērta. Par laimi maniem dolāriem, šis darījums nenotika. Investors no Krievijas ar lielo degunu paštaisni pasmīnēja un turpināja: - Bet, kā jau es teicu, šoreiz, ja vajadzēs, mēs ienāksim nevis ar tankiem, bet ar naudu! Tāpēc es piedāvāju


abpusēji izdevīgu darījumu – nopirkt šo banku par diviem dolāriem. Jums tas būtu izdevīgi, jo nevajadzētu atraut naudu no valsts budžeta, pensionāri būtu paēduši un nenāktos cilvēkiem stāstīt, ka izsalkušās tautas nauda ir aizgājusi baņķieru ādas glābšanai. Valsts finanšu ministram noraustījās kreisās acs plakstiņš, un viņš lauzītā un neveiklā krievu valodā iejaucās: - Paldies par Jūsu dāsno piedāvājumu no Maskavas puses, bet mēs saglabāsim savu neatkarību. Mums jau ir panākta vienošanās ar draugiem no Rietumu demokrātiskās pasaules par palīdzības sniegšanu šajā grūtajā situācijā, kad visur plosās neuzticības krīze. Atgādināšu, ka Latvijas vēlētājs jau sen ir izteicis savu orientācijas virzienu anglosakšu demokrātijas klēpī. Mūsu piedāvājums varētu būt dāsnāks par diviem dolāriem – Latvijas Valsts kase var piedāvāt divus latus… Bankas prezidentam, kas ņurcīja savu tauriņu, asinsspiediens paaugstinājās vismaz divas reizes. Tikmēr finanšu ministrs norija sakrājušās siekalas un pabeidza sakāmo: - Turklāt mēs saglabāsim tiesības mazākuma akcionāriem un esošajiem bankas īpašniekiem uz viņu īpašumiem un subordinētiem aizdevumiem, ģimenes depozītiem un citām privilēģijām, Maybach automobili ieskaitot. Baņķierim iztaisnojās uzacis, nostabilizējās asinsspiediens un viņa draugs, biznesa līdzīpašnieks jau kopš sākuma, abu vārdā salauztā balsī piekrita piedāvājumam: - Mēs esam ar mieru. Tikmēr finanšu ministrs, jau zinādams baņķieru atbildi, čukstēja ausī bārdainajam valsts vadītājam: - Nekas, nesatraucies! Ja tautai pārāk nepatiks, mēs tos spekulantus iebāzīsim aiz restēm! Mums jau ir laba pieredze. Vilks paēdis, un kaza dzīva! Šajā brīdī piecēlās kājās Rietumu pasaules draugs, nozīmīgas finanšu institūcijas misionārs. Viņam sekoja blakus sēdošais tulks, kurš sinhroni tulkoja dārgā viesa noslēdzošo uzrunu: - Draugi un partneri! Mēs saprotam, ka esam gatavi noslēgt šo vēsturisko vienošanos un atgriezt Latviju un tās tautu uz izaugsmes ceļa gan ekonomiski, gan demokrātiski. Apstiprinu, ka esam gatavi palīdzēt veikt nepieciešamās reformas, sniedzot atbalstu aizdevuma formā, protams, uz stingriem mūsu noteikumiem, kas tomēr ir ārkārtīgi izdevīgi abām pusēm. Kad Jums ir labi – tad arī mums būs labi! Jūsu esat pirmie, kuri ies tik sarežģītu ceļu. Nekad iepriekš pasaule nav bijusi atkarīga no tik nedaudziem, es nepārspīlēšu, ja teikšu, ka jūsu rokās ir arī Eiropas un visa zelta miljarda nākotne. Nepaies ilgs laiks, kad pārējie centīsies jums līdzināties un rakstīs par Latviju ekonomikas vēstures grāmatās. Pat dižākās no nācijām klauvēs pie Rīgas vārtiem pēc padoma, kad šī mazā jūgendstila valsts būs pārvarējusi šo finanšu armagedonu. Tad arī Latvijas tauta aizmirsīs par bekona zelta laikiem un sāks


dzīvot no jauna atskaites punkta, lepojoties par nule kā paveikto! Mēs būsim ar jums kopā bēdās un priekos. Biedri, pacelsim glāzes! Visi klātesošie, katrs savā akcentā, noskandināja: - Dievs, svētī Latviju!


C45145965E Vitolds savās drebelīgajās rokās turēja divu dolāru banknoti un skatījās Tomasa Džefersona noslēpumainajās acīs. Brīdi tajās pakavējies, nedaudz virs trīsdesmit gadiem vecais bankas darbinieks apvērsa banknoti uz otru pusi, kas pēkšņi atdzīvojās, ieraujot Vitoldu telpā, kurā atradās daudzi melnās frakās tērpti, nopietni vīri parūkās. Pieci no viņiem stāvēja pie papīriem nokrauta galda. Viens no viņiem, vīrs ar izteiktu dubultzodu, sakniebtām lūpām, gariem taukainiem matiem un aukstu skatienu pienāca pie it kā godīgā bankas darbinieka un latviešu valodā teica: - Vai tev jau ir miljons dolāru? Nē, nav, jo mēs tikai pēc sešpadsmit gadiem radīsim sistēmu, kas tev ļaus tos iegūt savā īpašumā, ja smagi strādāsi un tērēsi mazāk, kā nopelni. - Jā, jā, jā! Es būšu ļoti pateicīgs par šo jūsu sistēmu un smagi strādāšu, lai iegūtu šo dārgumu! Vitolda sirds dauzījās neticamā ātrumā kā naudas skaitāmā mašīna, kad tuklais vīrs viņam atklāja noslēpumu: - Tikai zini, ka patiesībā nauda nemaz neeksistē. Tā ir tikai ilūzija par bagātību. Viss, ko tu iegūsi, būs desmit tūkstoši augstākās kvalitātes kokvilnas banknošu ar manu attēlu, kurš tev vienmēr atgādinās par šo mūsu tikšanos, - to sakot, dubultzoda īpašnieks pasniedza ne visai biezu paciņu ar dažādu krāsu naudas zīmēm, uz kurām bija rakstīts - Baltkrievijas Nacionālās bankas biļete. Vitolds, to redzot, ar drudžainu tvērienu sagrāba naudu un mēģināja iestūķēt to savā ne tik lielajā ādas makā ar Vecrīgas siluetu. To darot, Vitolda ķermenis pārklājās ar aukstiem sviedriem un mugurā sāka it kā dzelt lapsenes. Rīga. Rīts. Grēcinieku ielas septītā nama otrajā stāvā, attaisot durvis ar savu plato pakaļu, rokās turēdama dziļu šķīvi ar pankūkām un pustukšu aveņu zaptes burku, istabas astoņus kvadrātmetrus strauji un neizbēgami piepildīja Vitolda vecmamma Teofīlija. Teofīlija jau vairāk nekā trīsdesmit gadu bija līdzās it kā strādīgajam un mīļajam mazdēlam, kas mitinājās viņas dzīvoklī, nemaksājot rēķinus un nespējot salabot salūzušo boileri. Dzīvoklī vecā bāba no Bambānu sādžas ievācās pirms piecdesmit gadiem, kad par izciliem sasniegumiem tika uzaicināta piedalīties Kolhoznieku nama celtniecībā, kurā vēlāk tika deponēts viss Krišjāņa Barona mūža darbs, saukts arī par Dainu skapi. Tā gadījās, ka Teofīlija arī pēc Kolhoznieku nama pabeigšanas dzīvoja turpat vēl šodien. Neskatoties uz visiem īpašnieka mēģinājumiem veco raganu pārcelt uz citu dzīvojamo platību ar visu viņas mazdēlu, kaķi, televizoru Raduga, atomledlauzi atgādinošo ledusskapi Saratov, finiera saplākšņu avangarda mēbelēm, Latvijas Padomju enciklopēdijas divpadsmit sējumiem un


visiem pārējiem ārpus laika esošajiem artefaktiem, ar kuriem bija piepildīts šis divdesmit astoņus kvadrātmetrus lielais dzīvoklis, tas viss šeit turējās tikpat stingri kā Uzvaras pieminekļa zvaigznes. - Celīs šeļma, apied bļīnus i eimi iz dorbu! - Teofīlija noķērca vecas vārnas balsī, uzlika pankūkas šķīvi un zaptes burku uz gultas malas, ar grūtībām apgriezās uz otru pusi, palaižot neslēptu, pēc veciem kāpostiem smakojošu bezdienu, un pazuda, aizcērtot aiz sevis durvis. Vitolds atvēra savas piepampušās acis un, neskatoties uz to, ka sāpes viņa ķermenī bija apmēram tikpat lielas kā Svētajam Valentīnam pāris mirkļus pirms nāves, pietrausās sēdus un sāka stumdīt iekšā savā mutē Teofīlijas gardās pankūkas. Lai arī Teofīlija gatavoja, iespējams, labākās pankūkas Vecrīgā, Vitoldam tās drusku strēga rīklē. Pilnīgi noteikti tam bija sakars ar vakardienas vakaru, kad, sēžot krogā Runcis, kas atrodas Konventa sētā, blakus Jāņa baznīcai, un domājot par miljons dolāriem, viņš izdzēra četrus džentlmeņa komplektus. Vispār bankas darbinieks Vitolds reti kad pavadīja vakarus ārpus Teofīlijas sponsorētās astoņu kvadrātmetru izmēra celles ar nelielu, ļoti netīru logu, no kura pavērās skats uz pagalmā esošo miskasti un iekšpagalma mūžam baložu fekāliju klāto stikla jumtu. Stikla jumts savulaik neizturēja gadu nastu, un dažas tā rūtis, nokrītot zemē, giljotinēja veco, vienmēr uzmanīgo un ļoti trekno žurku, kas tur mitinājās jau daudzus gadus, barodamās no maizes, ko vecā Teofīlija ziedoja uz jumta dzīvojošajiem Grēcinieku ielas baložiem. Kopš tā laika pagalmā lietus laikā vienmēr sakrājās ūdens, bet pēc pāris dienām līdz Vitolda logam uzkāpa ķīmiķiem neatšifrējama sastāva smaka, kurai lietus bija devis dzīvību un neatkārtojamu smaržu buķeti. Iepriekšējā darba diena bija īpaša - tai noslēdzoties, Vitolds bija sasniedzis pusi no sava dzīves mērķa. Tovakar, ieliekot koferī dienā nopelnītos divus tūkstošus dolārus, kopējais skaits banknošu ar Bendžamina Franklina attēlu sasniedza precīzi piecus tūkstošus, kas sakārtotas skaistās, ar sarkanu gumiju apsietās naudas paciņās, pa piecdesmit banknotēm katrā, ar tikai dolāriem raksturīgo naudas smaržu - kopsummā sastādīja akurāt pusmiljonu. Vispār Vitolds tajā vakarā bija vēl veiksmīgāks garpirkstis, jo kopējais darba dienas guvums varēja sasniegt pat divus tūkstošus simt dolārus, taču simts dolāru viņš izlēma izdot, atzīmējot šo īpašo dienu. Tas notika tā.

Skaistākā pilsēta pasaulē  
Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you