parādīšu mazus zēnus!” Renāts pie sevis nosmīnēja un piegāja pie spoguļa. ,,Kas gan varētu viņu pārsteigt? Bet
varbūt
vienkārši
sagaidīt
un
tad
pārsteigt
nesagatavotu?” Tā bija ideja, kas viņa pašam iepatikās. Pēc laika Kitija klauvēja pie Renāta durvīm. -
Atvērts! - viņš no iekšas sauca. Kitija atvēra durvis,
iegāja, bet nekur neredzēja Renātu. -
Vai tā tu sagaidi ciemiņus? Slēpjoties? - viņa
pēkšņi sajutās pārāka. -
Nāc vien iekšā, tu taču zini, kur ir mana istaba.
Nekautrējies. -
Es nemaz nekautrējos! - viņa lepni paziņoja un
iesoļoja Renāta istabā. Renāts gulēja izstiepies gultā, paskatījās uz Kitiju, piecēlās, piegāja pie viņas tik tuvu, ka Kitijas sirds no uztraukuma pēkšņi sāka sisties kā negudra. -
Vai nobijies? - viņš rotaļīgi iesaucās.
-
Nemaz! - Kitija mēģināja nezaudēt dūšu.
-
Nu, ar ko tad tu mani pārsteigsi, pieaugusī
madāma! -
Tu jau biji tas, kas gribēja parādīt, kāds tu esi
lielais. Vai pēkšņi pats nobijies? - satraukums pārgāja, 81