Page 1

1


Iespējams, pārāk daudz sāpju un ciešanu tika ielikts šajā

stāstā,

iespējams,

pārāk daudz

prieka

un

romantikas, maz ticamu vai neiespējamu lietu un notikumu, bet tas nemaina rezultātu! Stāsts ir par mīlestību! Par mīlestību, kas balstīta uz patiesām jūtām, par mīlestību, kas ir spējīga izdzīvot un pārvarēt grūtības, par mīlestību, kas kvēli silda otra sirdi un dara laimīgus apkārtējos! Par mīlestību, kas māca ticēt un cerēt, par mīlestību, kas nemirst un ir gatava gaidīt savu īsto piepildīšanās brīdi, pat tad, ja tam nepieciešami daudzi dzīves gadi... Novēlu, lai katrs dzīvē atrod savu īsto un vienīgo mīlestību, lai kaisle pārņem jūsu prātus un liek aizmirst par saprātu! Vēlu jums skaistus un romantiskus vakarus mīļoto cilvēku apskāvienos! Mīliet! Mīlestības nevar būt par daudz!

2


~~~ Silta septembra diena. Vēl joprojām čivināja putni un caur koku galotnēm vizuļoja saules stari. Neierasti siltais laiks priecēja visus mazās pilsētiņas iedzīvotājus. Visapkārt

bija

redzamas

priecīgas

sejas,

kas

papildināja silto un zeltaino rudens dienu. Cauri pilsētas parkam lēnā solī soļoja divi puiši, dziļi iegrimušā sarunā. Pareizāk sakot, runāja tikai viens no viņiem - puisis ar gaišiem, gandrīz zeltainas krāsas matiem un platu smaidu uz lūpām. Skolā visi viņu sauca vienkārši par Nilu, jo viņš necieta savu vārdu, kas bija dots par godu vectētiņam. Otrs puisis, Renāts, kas bija gandrīz visu meiteņu pielūgsmes objekts, vienkārši klusēja. Viņš necieta to, ka meitenes redzēja tikai viņa ārējo skaistumu - garo augumu, tumšos matus un skaistās acis. Viņam bija svarīgi, lai viņu ievēro iekšējā un nevis ārējā skaistuma dēļ. - Nu tad, kā būs ar tavu dzimšanas dienu? - Nils nepacietīgi jautāja jau kādu ceturto reizi. - Es jau tev saku, ka nezinu. Nekādas svinības jau nu es netaisīšu, kas tur tik īpašs - piecpadsmit gadi! 3


Padomā, nākošgad būs sešpadsmit - lūk, tad būs īstās svinības. Varēsim uztaisīt tādu tusiņu, ka visa pilsēta rībēs. - Nu nepaliec smieklīgs, vai tad mani piecpadsmit tev nepatika? Pats teici, ka labāku tusiņu grūti iedomāties. Un meitenes? - Ko meitenes? - Renāts noburkšķēja. - Tikai pasaki, ka Kitijas jaunās draudzenes nav baigi foršās. - Tavai māsai visas draudzenes ir super, tikai viņas visas ir vienādas, - Renāts atkal noburkšķēja. - Nebūt ne! - Nils protestēja. - Vai tad Santa un Ināra ir super? - Nu nē! Tās jau var iet putnus biedēt, - Renāts nosmējās. - Viņas ir briesmīgākas pat par tarakāniem, un viņi abi noskurinājās. - Bet kā tad ar Dorisu un Bertu? - Nils vēl joprojām nelikās mierā. - Nu labi Dorisa ir super! - Renāts beidzot piekrita. - Un Berta arī, - Nils vēl piebalsoja. - Jā, jā, jā un vēlreiz jā! Bet ko tas mums dod? Ko dod tas, ka viņas mums patīk? Tam tik un tā nav 4


nekādas jēgas! - Renāts skaidroja. – Vecīt, padomā, viņām jau ir pāri divdesmit, bet mums piecpadsmit, vai tev šķiet, ka viņas uz mums kaut paskatīsies? - Viņām ir apmēram divdesmit divi, - Nils izlaboja. - Un pat ja tikai divdesmit, kā tev šķiet vai tādas meitenes vispār uz mums skatītos? Tev pašam nenāk smiekli? Tādas meitenes ir domātas lielajiem džekiem. Mēs priekš viņām esam tikai sīkie, bērnudārznieki, Renāts skaidroja. - Tur nu tev laikam ir taisnība, – Nils beidzot, smagi nopūšoties, piekrita. Taču par dzimšanas dienu viņš tomēr mierā nelikās. Tā viņi ķircinājās līdz brīdim, kamēr abiem bija jāšķiras. Nils dzīvoja netālu no skolas, bet Renātam bija vēl mazs gabaliņš līdz mājām. - Nu ko, līdz rītam! - iesaucās Nils. - Atā!! - Renāts pamāja un turpināja savu ceļu. Viņš

soļoja

un

pārdomāja

ievirzīto

tēmu

par

meitenēm, precīzāk par Dorisu. Jā, Dorisa bija tiešām skaista un, cik viņš varēja noprast, arī inteliģenta. Jau pirmoreiz, kad viņš viņu ieraudzīja, viņam viņa patika, bet viņas vecums bija 5


tas, kas lika šķēršļus pat sapņiem. “Tāda meitene! Ārprāts! Kāpēc man vienmēr patīk viss neiespējamais! Tas taču ir nenopietni un pilnīgi smieklīgi! Beidz domāt par kaut ko, kas nekad nenotiks! Vienkārši jāsaprot tas nekad nekļūs par realitāti!” domās viņš lamāja pats sevi. Tā domājot, ceļš līdz mājām likās pavisam īss, un pēc maza mirklīša viņš jau bija mājās. - Čau, mammu! - viņš nobļāvās, atverot dzīvokļa durvis. Viņa mamma, tiešām skaista un eleganta sieviete, kā vienmēr burvīga, iznāca dēlam pretī. Viņas gaišie, garie mati bija sasieti zirgastē un astes gals brīvi krita pāri plecam. - Ko nu bļausties, labāk aizej uz virtuvi un paēd. Es pašlaik

runāju

pa

telefonu,

pēc

maza

brītiņa

pievienošos tev! - Un tā arī bija, jau pavisam drīz mamma sēdēja pie galda pretī dēlam un dzēra tikko pagatavoto kafiju. Renāts sēdēja un neteica neviena vārda, varēja redzēt, ka pašlaik viņš atrodos kādā citā pasaulē. - Starp citu, - mamma pārtrauca klusumu. Viņa necieta tās reizes, kad Renāts sēdēja un plivinājās 6


kaut

kur

tālumā,

-

es

tev

esmu

sagatavojusi

pārsteigumu. - Kādu? - Renāts, iztrūcies no domām, ziņkārīgi pajautāja. - Ja es tev to pastāstīšu, tad jau tas nebūs pārsteigums. - Nu, bet, mammu, tā nevar! Ja reiz iesāki, tad vismaz kaut kas ir jāpasaka! - taču viņš redzēja, ka mamma neko negrasās teikt. - Mammu, vismaz kaut ko, nu lūdzu, kaut mazu kripatiņu! - Renāts lūdza māti žēlā balstiņa, taču viņa seju rotāja burvīgs un viltīgs smaidiņš. Viņš zināja metodes, ar kurām bija viegli pielīst mammai, taču piemirsa, ka arī mamma pārāk labi pazīst savu dēlu un jau pēc skata redz, ka tas ir tikai tāds viltīgs gājiens no dēla puses. - Nē, mīļais, neko, pilnīgi neko! - šoreiz mamma palika pie sava. – Vienīgais, ko es tev pateikšu, ir tas, ka rīt pēc skolas tev uzreiz ir jānāk pie Stellas. - Kas vispār ir tā Stella? - viņš izbrīnīti pajautajā, bet pat nesagaidot atbildi, jautāja, - un kā tas ir - uzreiz ? Vai tiešām ar visu somu un skolas mantām? Un vai pārģērbties vismaz drīkstēs? - Renāts pajautāja un ar 7


dīvainu skatu paskatījās uz mammu, nu viņš vairs neko nesaprata. Kas gan mammai ir padomā? Un kāpēc kaut kur ir jāiet? Tas viss noteikti ir saistīts ar dzimšanas dienu, bet kāds te sakars ar kaut kādu Stellu? - Pagaidi, ne visu uzreiz! Jā, pārģērbties drīkstēs. Un kāpēc tu jautā, kas ir Stella? Kur tad tu dzīvo? Vai tad tu neesi iepazinies ar jaunajiem kaimiņiem? Stella dzīvo tajā dzeltenajā mājā pretī ķīmiskajai tīrītavai. - Bet, vai tad tur nedzīvo tā meitene Dorisa? Renāts nesaprašanā jautāja. Nils taču bija stāstījis, ka tajā mājā dzīvo Dorisa. - Jā, tur dzīvo arī Dorisa, viņa ir Stellas meita, - pēkšņi mammas sejā pavīdēja viltīgs smaidiņš. – Saki, mīļais, vai tad tu pazīsti Dorisu? - mamma ar interesi pajautāja. - Tā īsti nē, bet viņa bija atnāksi uz Nila dzimšanas dienu. - Kas tad viņai tur bija meklējams? - mamma nesaprata. Viņai bija grūti iedomāties, ka tāda sieviete kā Dorisa varētu apmeklēt Nila stilā rīkotās ballītes.

8


- Kitija bija viņu uzaicinājusi, cik es sapratu, viņas jau ir labi sadraudzējušās. - Nu jā, Kitija vienmēr ir bijusi draudzīga meitene, viņai visur ir daudz draugu. Viņa, atšķirībā no tevis, ātri sadraudzējās

ar

cilvēkiem,

-

mamma

smaidot

paziņoja un piecēlās, lai pamestu nopratināšanas vietu. Renāts pacēla galvu un saprata, ka neko tā arī nav uzzinājis. - Bet saki, mammu, ko mēs darīsim Dorisas mājās? Renāts ieraudzījis, ka mamma grasās pamest virtuvi, tādēļ turpināja viņu apbērt ar jautājumiem. - Dēliņ, tas jau arī ir mazumiņš no pārsteiguma, tā kā par to vairs ne vārda, sarunāts! Labāk pastāsti, kā gāja skolā? - mamma nopūtās, apsēdās atpakaļ pie virtuves galda un mēģināja novirzīt sarunu citās sliedēs, labi apzinoties, ka stāsti par skolu nav tā pati interesantākā stāstāmviela, bet tas bija vienīgais veids, kā varēja novirzīt viņa domas par pārsteigumu. Kā viņa šajā brīdī nožēloja, ka ieminējās kaut ko par rītdienu, bet ko nu, kas pateikts tas pateikts, tagad atliek tikai klausīties…

9


- Nu kā, no rīta, kad iesākās pirmā stunda … - un Renāts iesāka stāstīt. Nākošā diena Renātam vilkās kā gliemezis. Viss, par ko viņš spēja domāt, bija gaidāmais pārsteigums un tas, ka vakarā redzēs Dorisu. Stundās viņš nespēja sekot līdzi skolotāja stāstītajam, bet starpbrīžos nemaz negribējās pļāpāt ar skolas biedriem. Tikko bija noskanējis pēdējais zvans, viņš ātri paķēra savu somu un taisījās jau skriet prom. - Eu, Renāt, uz kurieni? Vai tu mani nemaz nepagaidīsi? – Nils, izskrējis gaitenī, bļāva nopakaļ. - Labi, nāc! - viņš nepacietīgi norūca un apstājās. Kā viņš nevarēja ciest, ka viņu kaut kur un kaut kas kavēja! Un tieši šodien, kad viņam tik ļoti gribējās ātrāk tikt mājās, lai redzētu savu pārsteigumu, Nils viņu vēl kavē. Tas viņu darīja traku. Renāts bija tik ļoti pārņemts ar sevi un gaidāmo vakara tikšanos, ka nemaz neievēroja to, ka Nils visu dienu viņam neuzmācās ar šodienas dzimšanas dienas svinībām, bet, ja tā padomā, tas viņam šodien nemaz nebūtu traucējis, jo jebkurā gadījumā viņš pusi no Nila teiktā būtu palaidis garām. 10


Visu mājupceļu viņi nogāja klusēdami. Renāts gāja tik ātri, ka Nils knapi spēja turēt līdzi, bet neviens pārmetums šajā sakarā gan netika izteikts. Pēc tam, kad Nils jau bija nogriezies uz savām mājām, Renāts vēl ātrākā gaitā devās mājās, lai varētu izpildīt mammas lūgumu un saņemt savu pārsteigumu. Kamēr viņš saveda sevi kārtībā, pagāja labs laiciņš, jo uz Dorisas māju nevar jau iet šāds tāds. Grūti gāja, kamēr izdomāja, ko vilkt mugurā, kā ķemmēt matus un vēl visādi sīkumi, kas nekad nebija sagādājuši grūtības, bet tagad likās vissarežģītākās lietas uz pasaules. Tā! Beidzot viņš bija gatavs. Viņš piegāja pie spoguļa un nopētīja savu atspulgu spogulī. Viņa tumšie mati bija ieziesti ar želeju, tādēļ gaismā

tie

mazliet

spīdēja.

Viņa

tumšās

acis

mirdzēja/spulgoja un uzvalks, kuru viņš bija uzvilcis, viņam tiešām lieliski piestāvēja, bet, mazliet pavērojis, viņš saprata, ka uzvalkā izskatās pārāk pareizs. Nu ko, nācās atkal pārģērbties. Kādu brīdi racies pa skapi, viņš izvēlējās melnos džinsus un gaišo kreklu ar augsto apkakli. Vēl uzvilka 11


melno džinsu jaku un piegāja vēlreiz pie spoguļa. “Nav nemaz tik slikti” - viņš palielīja pats sevi un uzsmaidīja savam atspulgam. - Ha, - viņš jau skaļāk nosmējās. - Ja es nezinātu, ka man šodien paliek piecpadsmit, noteikti domātu, ka vismaz astoņpadsmit! Tad viņš paskatījās pulksteni un saprata, ka sevis uzpošanai ir veltījis mazliet par daudz laika. Ar smaidu uz lūpām un priecīgu sirdi viņš paķēra dzīvokļa atslēgas un ātri devās ceļā. Ārā bija jau satumsis. Viņš steidzās, cik vien ātri varēja. Viņš zināja, ka mamma necieš, ja kavējās, un, ja viņš ierastos par vēlu, mamma noteikti sadusmotos. “Ja vien Nils zinātu, uz kurieni viņš tagad dodas, noteikti nomirtu no skaudības!” - viņš pie sevis viltīgi nosmaidīja. Dorisas māja bija pavisam netālu, tādēļ daudz laika ceļam nevajadzēja. Iegājis pa sētas vārtiņiem, viņš nevienu neredzēja un nedzirdēja, arī māja bija tumša. Viņš lēnītēm gāja dziļāk

12

pagalmā

pa

nobruģēto

celiņu,

uzmanīgi


raugoties apkārt. Te pēkšņi iedegās gaisma un atskanēja skaļi saucieni: - DAUDZ LAIMES DZIMŠANAS DIENĀ !!! - OHO! - Renāts aiz pārsteiguma noelsās. Mamma bija saaicinājusi visus viņa draugus un labākos paziņas. Visi bija smaidīgi un acīmredzami labā noskaņojumā. Renātam klāt pienāca Nils. - Nu, vecīt, vai tava mamma nav viens liels zelta gabals? – viņš, spiežot draugam roku, jautāja. Visapkārt bija sakrāmēti ēdieni un dzērieni, iekurināts ugunskurs un dārza malā uz mazāka galdiņa salikta kaudze ar dāvanām. Renāts no visām pusēm saņēma apsveikumus un bučas, bet tā īsti priecīgs neizskatījās, jo viesu drūzmā nekur nespēja saskatīt Dorisas seju. Viņš visu laiku grozījās apkārt un meklēja viņu ar skatieniem. Viņas nekur nebija… - “Nu, protams, viņa jau nemaz mani nepazīst, kādēļ gan lai viņa nāktu uz manu dzimšanas dienas ballīti?” - Renāts nodomāja pie sevis, un viņa seja pavisam saskāba. Viss šodienas stress un pošanās bija kaķim zem astes! Viss, par ko viņš visu dienu bija sapņojis, pēkšņi pagaisa. 13


Visapkārt valdīja jautrība un mūzika skanēja tik skaļi, ka brīžiem likās, ka kaimiņi atnāks un visus aizdzīs uz mājām, taču nekas tāds nenotika, jo tuvāko māju kaimiņi bija vai nu ielūgti uz viesībām, vai arī brīdināti par pasākumu. Liktenīgā tikšanās Svētki turpinājās pilnā sparā, taču Renāts nekur tā īsti nespēja atrast sev vietu un, sajuties mazliet noguris, izmantoja izdevību, ka neviens nav pievērsies tieši viņam, un, ātri nošķīries no bara, aizgāja uz dārza malu mājas otrā pusē. Mājas

otra

apgaismojums

puse

nebija

bija

gaiša

izgaismota. blāzmiņa

no

Vienīgais svinību

ugunskura. Tumsā varēja redzēt tikai siluetus. Pavisam uzmanīgi viņš apsēdās zem vītola, kuru bija ieraudzījis. Šeit viņu noteikti neviens tik ātri neieraudzīs. Viņš sēdēja un bezmērķīgi skatījās tālumā. Galvā jaucās dažādas domas un viņš dusmojās uz sevi un apkārtējo pasauli. Kā gan viņš varēja būt tik naivs un sacerēt tādas pasakas? Visu dienu dzīvot ilūzijās kā mazs bērns, kuru kāds apsolījis aizvest uz zooloģisko dārzu.. 14


- Vai jubilāram nepatīk pašam sava ballīte? - kāda balss no koka otras puses viņu izsita no domām. Viņš paliecās uz priekšu, lai saskatītu runātāju, taču pēkšņi ātri atrāvās atpakaļ. Ja viņš tumsā pareizi saskatīja runātāju, tad tur sēdēja Dorisa. Visu dienu gaidītais notikums bija pienācis, tikai tagad viņš sajutās kā sapīts. Viņš nespēja pat sakarīgu teikumu izteikt, kur nu vēl kādu asprātību. Kā viņš neieredzēja sevi šajā brīdī! Bet vienu gan viņš saprata, ja tagad viņš nobīsies un neko nepateiks, tad to neizdarīs nekad, tādēļ viņš sakopoja visu savu drosmi. - Sveiki! - viņš samulsis iesaucās. - Es nezināju, ka vēl kāds, nu, ka tu šeit sēdi. Ja traucēju, tad, nu, tad es varu aiziet citur pasēdēt, - viņš laipni piedāvāja, taču pats pie sevis lūdza, kaut tikai viņai nekas nebūtu iebilstams un viņam nebūtu no šejienes jāaiziet. - Nē, taču, tu man nemaz netraucē, gluži pretēji, man būs jautrāka sēdēšana. Ceru, ka tevi nemaz netraucēšu. Zini, es domāju, ka man būs patīkami šeit pasēdēt ar tevi, tālāk no visas drūzmas. - Tiešām, tev patīk? - vārdi paši izlauzās no mutes.

15


- Nu paklausies! Tu runā tā, it kā būtu kaut kāds briesmonis, bet protams, ka patīk. Ja tā pavisam godīgi jāsaka, tu man jau toreiz no paša sākuma likies tāds interesants. Nu tāds – pavisam citādāks nekā visi citi tajā baļļukā, tikai neapvainojies, bet tas tavs draugs, kā viņu tur sauc? - Nils, - Renāts piebilda un turpināja klausīties. - Nu jā, Nils, viņš gan man gan krita uz nerviem. - Kāpēc? - Renāts neko nesaprata, visiem vienmēr bija licies, ka Nils ir traki interesants un, gluži pretēji, ka Renāts

mazliet

garlaicīgs,

jo

neatbalstīja

visas

trakulības. - Nezinu, viņā ir kaut kas tāds, kas mani tracina, turklāt man viņš arī vizuāli uzreiz neiepatikās, bet tu, starp citu, esi tīri pievilcīgs. - Es!? - viņš pārjautāja, lai gan labi zināja, ka, izņemot viņu, neviena cita tur nav. Kā viņš priecājās, kā ārā ir jau krietni satumsis, jo Dorisas vārdi viņam bija likuši nosarkt. Ja būtu gaiša diena, viņš noteikti no kauna būtu aizmucis projām. Super foršs skats, džeks, kuram paliek piecpadsmit

16


gadi, ņem un nosarkst tikai tāpēc, ka meitene pasaka komplimentu. - Kāpēc gan tu nevarētu būt pievilcīgs? - Nu, nezinu, man nekad agrāk neviens to nebija teicis,… nu gluži jau tā nav… vispār jau teica, bet… nu, ne tā, - viņš sāka pamatīgi stostīties, viņš bija samulsis līdz pēdējai pakāpei. Nu Renāts vairs nekādi nespēja sakoncentrēt savas domas. - mazliet citādāk, bet… - Nevajag jau uzreiz tā samulst, es tikai pateicu, ko domāju, - Dorisa iesmējās. Tas viss viņai pēkšņi šķita vareni interesanti. - Un, starp citu, meitenes tevi tavā vecuma vienkārši nespēj novērtēt, īstenībā, ja ir tā kā es domāju, tev jau ir pienācis tas laiks, kad ir vajadzīga draudzene,

tikai

ne

jau

viena

klasesbiedrenēm, jo, sapinoties turpināsi lidināties iedomātām

draudzeni, tādu, kas

Tev

tevi

tavām

ar tām, tu tikai

bērnu pasaulē

problēmām.

no

jau

ieved

un cīnīsies

ar

vajadzētu

īstu

lielajā, plašajā

pieaugušo pasaulē, nu, teiksim godīgi, domāju, tev vajadzētu sievieti. Tev varbūt nav tik daudz gadu, bet

17


visādā citādā ziņā tu esi pietiekami nobriedis, nu, katrā ziņā salīdzinoši vairāk par saviem draugiem. - Vai tu tiešām domā, ka es varētu iegūt pieaugušu sievieti? - Renāts neticīgi jautāja. - Kāpēc gan ne, tu esi smukiņš un, galvenais, interesants čalis. - Bet man ir tikai piecpadsmit gadi, kura normāla sieviete gribētu ar mani satikties? - Vai drīkstu uzdot tev vienu jautājumu? – Dorisa smaidot pajautāja, piecēlās no savas sēdvietas un apsēdās pavisam blakus Renātam. - Jā, protams, - Renāts samulsa vēl vairāk, bet centās to noslēpt, cik vien labi varēja. Dorisas klātbūtne viņu mulsināja jau tāpat, kur nu vēl tad, ja viņa atradās tik tuvu. - Vai es tev liekos normāla? - Dorisa bez liekiem ievadiem pajautāja. - Tu …? Nē, … es gribēju teikt, jā …, vispār jau…, Renāts pilnīgi saputrojās un nu viņš vairs nevarēja saprast, ko lai īsti saka. Viņš pēkšņi sajutās tā, it kā būtu iedzēris. Nē, visu šo sarunu nevar salaist dēlī, jo otras tādas izdevības parunāties var arī nebūt, tāpēc viņš 18


nolēma teikt, kā ir - Tu man ļoti patīc… Es nedomāju tā… - viņš tomēr apklusa, ievilka elpu un pajautāja, Kādēļ tu jautā? - Vienkārši, tu man ļoti patīc, un, ja jau es tev liekos pavisam normāla, tad varbūt mēs varētu tuvāk sadraudzēties. - Sadraudzēties? Kā sadraudzēties? - Nu, beidz! Tu jau sāc uzvesties kā maziņš. Ja tevi mulsina, ka esmu tik atklāta, tikai pasaki. Es noteikti varu būt arī kautrīgāka. Zini, man parasti nepatīk vilkt visu garumā, es vienmēr pasaku atklāti, ko domāju. Bet, ja jau tevi tas tik ļoti mulsina, es varu ļaut rīkoties tev, kā jau čaļiem pieklājas, taču es skatos, ka tu esi vai nu ļoti kautrīgs, vai arī vienkārši šausmīgi samulsis, to sacīdama, viņa maigi pārvilka Renāta rokai ar pirkstu un paskatījās uz viņu. - Zini, - viņš sakopoja visu savu drosmi un beidza stostīties. - Labāk būs, ja rīkosies tu, jo citādi mēs tiešām neko nesarunāsim, - Renāts piekrītoši noteica. Sekoja dziļš klusums. Dorisa skatījās uz Renātu un Renāts skatījās uz viņu. Pēc Renāta izskata Dorisai bija pilnīgi skaidrs, ka šis 19


jauneklis ir viņas varā, un tas viņai patika. Viņai patika šādas situācijas, vēl vairāk, viņu tas viss uzbudināja. Viņa jau toreiz, kad Renātu ieraudzīja pirmoreiz, zināja, ka iegūs viņu sev. Un te pēkšņi šāda veiksme! Nu, šādu izdevību Dorisa jau nu noteikti nelaidīs garām, jo otro reizi kas tāds var vienkārši nesagadīties, bet uz drosmīgu rīcību no puiša puses, šķiet, varēja necerēt. Kas gan viņai tik ļoti patika Renātā? Vai tas bija augums, vai varbūt seja? Bet varbūt tā bija jaunība, kas strāvoja viņā? Vai varbūt tas bija tas fakts, ka viņš ir tik jauniņš un nepieredzējis? Vai varbūt viņu vilināja tas, ka viņa varētu būt tā, kura ieved šo puisi lielajā dzīvē? - Tu esi tik skaista! - Renāts nočukstēja un beidzot pieskārās viņas ādai. - Tu - tik, tik… , - bet līdz galam viņš savu sakāmo tā arī nepateica, jo Dorisa uzlika savu pirkstu uz viņa lūpām un klusiņām noteica: - Nerunā tik daudz, labāk noskūpsti un apskauj mani… - Dorisa teica priekšā, kas jādara un Renāts arī vairs nerunāja. Viņš pieliecās un sāka skūpstīt viņu. Pretim katram skūpstam viņš saņēma kaislīgu atbildi. Viņš vēl nekad 20


nebija skūpstījis sievieti, meiteni – jā, bet ne sievieti. Dorisa patiešām iekarsa, tik uzbudināta viņa jau sen nebija bijusi. Viņas ķermenis viss trīcēja no prieka un no laimes, no īstas svētlaimes… - Es tevi gribu! - Dorisa iečukstēja Renātam ausī. - Es nemāku, es nekad neko tādu neesmu darījis, es vēl nekad neesmu bijis kopā ar sievieti,- viņš kautrīgi nočukstēja. - Tev nekas nav jāmāk. Seko instinktam un savām fantāzijām, atceries kaut ko no tā, ko esi redzējis televizorā un gan jau tu visu mācēsi, vairāk vai mazāk, bet mācēsi, ja vajadzēs, es tev palīdzēšu, - Dorisa viņu pamācīja. Renāta prāts bija pilnīgi saputrojies. Viņš pat īsti nesaprata, ko dara, vienkārši ļāvās notiekošajam. Brīžiem likās, ka rokas pašas dara to visu, bet viņš visā tikai noraugās no malas. Viņš pavisam lēnām kustībām glāstīja viņas kājas un vēderu, maigi pieskārās viņas krūtīm un pēkšņi sajuta milzīgu uzbudinājumu savā ķermenī. Neko tādu viņš agrāk nebija izjutis. Pēkšņi vairs nebija nozīmes tam, cik daudz viņš prot vai neprot. Notika tā, kā Dorisa bija 21


teikusi, viss notika pats no sevis, viss notika tā, kā tam vienkārši agri vai vēlu bija jānotiek. Pēc brīža, kad viss bija galā, viņi kaili gulēja zem lielā, vecā dārza vītola un skatījās debesīs. Viņiem netraucēja tas, ka vairs nebija vasara un viņi nemaz nejuta, ka pūta neliels vējiņš. Dorisa pagriezās ar seju pret Renātu un pajautāja: - Vai tev patika? - Un tu vēl jautā! Tas bija labākais, kas ar mani jebkad ir noticis. Un es tā negribēju savu dzimšanas dienu! Izrādījās, ka tā ir mana mūža burvīgākā diena, es… - Vai tu negribētu no šejienes aiziet, - viņa, pārtraucot Renātu, pajautāja. - Drīz viņi mūs sāks meklēt, ja to jau nedara, tu taču negribēsi, lai viņi mūs atrod tādus? Mēs varēt kaut kur aizskriet un izbaudīt pilnībā šo silto rudens nakti, jo daudz tādu vairs nebūs, protams, ja tu esi ar mieru, - viņa, skatoties uz Renātu, jautāja. - Kāpēc gan ne? - Renātam šāda ideja tikai patika.

22


Viņi ātri apģērbās, ik pa brītiņam saskūpstoties, un pēc tam pavisam klusiņām izlavījās no dārza un aizskrēja. Dorisa pēkšņi sajutās pāris gadus jaunāka, kā kādreiz pusaudžu gados. Blakus Renātam viņa jutās brīvi un nepiespiesti. Par mīlestību vai kaut kādām jūtām viņa nedomāja, jo viņu lielā gadu starpība liktu citiem apspriest viņu attiecības, turklāt viņa vēl joprojām mīlēja Sentu. Sents bija mazliet vecāks par viņu, viņam bija jau divdesmit astoņi gadi, turklāt arī veiksmīga advokāta karjera. Vienīgā nelaime bija tā, ka viņš lielāko daļu savu laiku pavadīja strādājot un nepārtraukti kaut kur braukājot. Bet ja viņa sāktu atklāti draudzēties ar Renātu, mamma viņu noteikti noliktu līdz ar zemi un pirmais, ko izdarītu, uzreiz piezvanītu Sentam, bet visi pārēji domātu, ka viņa Renātu ir pavedinājusi. Tas viņai nebija vajadzīgs, tāpēc visu vajadzētu paturēt lielā slepenībā. Viņa gribēja vienkārši labi izklaidēties. - Dorisa, aizskriesim līdz upei, tur noteikti ir ļoti skaisti. - Ko? – viņa, iztrūkusies no domām, pārjautāja. 23


- Es teicu, aizskriesim līdz upei. - Labi, - viņa piekrita. - Ja jau līdz upei, tad līdz upei.

*** Renāta mamma jau kādu brīdi nekur nevarēja ieraudzīt

savu

dēlu.

Bija

pienācis

laiks

sagriezt

dzimšanas dienas torti un izsaiņot dāvanas, bet jubilārs nekur nebija manāms. - Nil, vai tu neesi redzējis Renātu? – viņa, pieejot Nilam no mugurpuses, pajautāja. - Es? - viņš pārjautāja, tad paskatījās apkārt. Laikam jau ne, - īstenība viņš par Renātu bija mazliet piemirsis. Vienai no ielūgtajām kaimiņienēm līdzi bija māsīca, ar kuru tad nu Nils mēģināja sadraudzēties un iestāstīt, cik viņš ir lielisks. Stundas laikā viņš bija paspējis pastāstīt visus savus piedzīvojumus un pat pāris reizes uzaicināt meiteni pastaigāties, bet tā arī nekas viņam nebija izdevies. Neatlika nekas cits kā turpināt stāstīt. - Vai Jūs neesat redzējuši Renātu? - mamma jautāja jau

24

nākamajai

kompānijai, bet

arī

tur saņēma


noraidošu atbildi. Nu jau meklētāju lokam pievienojās arī citi, bet meklējumi tā arī palika neveiksmīgi. - Ko lai mēs darām ar to torti, vai tiešām ēdīsim bez jubilāra? - Renāta mamma jautāja Stellai. - Es pat tā īsti nezinu. Ko darām? - Stella noraustīja plecus. - Klau, ciemiņi, ko lai mēs darām ar dzimšanas dienas torti? Mūsu jubilārs ir kaut kur pazudis, mamma skaļi iesaucās. - Ēdīsim nost! - vairākas balsis iesaucās vienlaikus. - Es arī tā domāju, pats vainīgs, ka paliks bez tortes, Renāta mamma bezcerīgi nopūtās un sāka griezt.

* ** Upes malā Renāts un Dorisa atgūlās zālītē un runājās – tā par šo to un reizē ne par ko, laiku pa laikam saskūpstījās un tad atkal runājās. Renāts bužināja Dorisas matus un smaidīja. -

Renāt!

-

Jā, mīļā!

-

Es gribētu tev kaut ko lūgt.

-

Ko tieši? 25


-

Nestāsti nevienam par mums! Kādēļ par to nedrīkst nevienam stāstīt, vai tad

mēs darām kaut ko sliktu? - Renāts nesaprata. -

Nu, varētu jau arī tā teikt.

-

Bet ko tieši? - viņš izbrīnījies jautāja.

-

Paklau, tev ir piecpadsmit, bet man ir divdesmit

divi, tas vien jau nav labi! -

Bet tu teici…

-

Ne jau es par sevi tagad runāju.

-

Bet par ko tad? - nu Renāts vairs neko nesaprata.

-

Es runāju par citiem. Citi nesapratīs, viņiem tas

liksies nepareizi un nepieņemami. Padomā kaut vai par savu mammu. Kā tev šķiet, ko viņa teiks, kad tu paziņosi, ka tavai draudzenei ir divdesmit divi gadi? Ko viņa teiks, kad uzzinās, ka esam nodarbojušies ar seksu? Viņi visi domās un teiks, ka esmu tevi pavedinājusi. Vai tu spēj iedomāties, ko teiks visi pilsētnieki, kad uzzinās? Mēs būsim visiem apspriežams notikums. Vai tu vēlies, lai, ejot pa ielu, visi uz tevi skatās un izsaka kaut kādas piezīmes? Vai tu to vēlies? Vai varbūt tu vēlies mierīgi baudīt mūsu attiecības, ne par ko nedomājot? 26


-

Jā, - Renāts domīgi novilka. - Par to es tiešām

nebiju padomājis. -

Tad apsoli, ka nevienam neko nestāstīsi! - Dorisa

klusiņām palūdza. -

Pat ne Nilam? Arī ne Nilam, es zinu kā jūsu vecumā ceļo

sensacionālas ziņas, - viņa ieskatījās Renātam acīs. Apsoli, ka nevienam, nevienam nestāstīsi! -

Apsolu! - Renāts priecīgi iesaucās un sāka atkal

viņu skūpstīt. Īstenībā jau nebija tik svarīgi, lai kāds to zinātu. Būtu jau forši Nilam palielīties ar to, kas ar viņu šovakar ir noticis, bet gan jau pienāks tāda reize, kad to arī varēs. Turklāt, tiešām, ja padomā par morāles principiem, tad tā arī varētu būt, ka citi būs pilnīgi nesaprotoši. Nu ko, ja reiz neteikt nevienam, tad nevienam, ja tāds ir nosacījums, lai viss, kas šovakar notika, kādreiz arī atkārtotos, Renāts bija pilnīgi gatavs turēt savu mēli aiz zobiem. Svarīgākais jau nav, lai citi zina, bet tas, lai pašam labi. Renāts pārnāca mājās tikai uz rīta pusi. Klusi iegāja dzīvoklī, lai nepamodinātu mammu. Ātri noģērbās un 27


likās gultā, bet tā uzreiz aizmigt nespēja. Galvā jaucās šī vakara notikumi, viss piedzīvotais. Pirmā reize kopā ar sievieti. Šo nakti viņš noteikti nekad mūžā neaizmirsīs. Tad viņš atcerējās viesības un to, ka tās pavisam ātri pameta. Mammai noteikti būs daudz jautājumu, un, ja viņš ilgi gulēs, tad viņa noteikti sapratīs, ka dēls ir pārnācis vēlu. Viņš klusiņām izkāpa no gultas un aizgāja uz virtuvi pakaļ modinātājam. Lai mamma no rīta to nedzirdētu, nācās to palikt zem spilvena. Nu beidzot viņš atkal aizvēra acis un ar svētlaimīgu smaidiņu uz lūpām iemiga. Likās, ka pagājušas tikai pāris minūtes, kad jau zvanīja modinātājs. Viņš nevarīgi atvēra acis un palika roku zem spilvena,

lai

apklusinātu

bļaujošo

pulksteni.

Tad

bezspēkā atslīga atpakaļ spilvenā. “Renāt, jāceļas! - viņš pats sev teica. Tad paslējās uz elkoņiem. Nu nē, tikko mamma izies no mājas, tā tūlīt jāliekas atpakaļ gulēt. Tas bija vienīgais, ar ko varēja sevi mierināt un beidzot izlīst no gultas.

28


Uzvilcis T-kreklu, vēl aizlipušām acīm, viņš aizgāja uz virtuvi un uzlika vārīties tējkannu. Mamma drīz celsies augšā un vislabāk ir pielīst ar gardu brokastu kafiju un maizītēm. Pēc laiciņa viņš dzirdēja, ka pamostas arī mamma, taču neko neteica, uzlika kafijas krūzes un maizes šķīvi uz galda, apsēdās savā pusē un strēba karsto dzērienu. -

Kur tad tu, dārgumiņ, vakar paliki? - jautāja

mamma, ienākot virtuvē, ar dvieli ap galvu. Viņa atkal bija izmazgājusi matus. Renāts nekādi nespēja saprast, kāpēc katru rītu jāmazgā mati? Viņš katru rītu uzdeva sev šo jautājumu, jo mammai baidījās to pajautāt, bet šorīt tas nebija svarīgākais. Šorīt viņš mēģināja visu savu uzmanību sakoncentrēt meliem, kurus noteikti būs jāizdomā. -

Man vienkārši sasāpējās galva. Es negribēju, ka

visi sāk par mani satraukties un lai jums visiem izjūk svinības. Tāpēc, nevienam neko nesakot, atnācu mājās un uzreiz nolikos gulēt.

29


-

Nu, nu… Kad es atnācu uz mājām, tevis šeit

nebija. Tu noteikti atnāci stipri vēlāk, - varēja redzēt, ka mamma nav noticējusi nevienam viņa vārdam. -

Jā, es… es uzreiz nevarēju aizmigt, tādēļ izgāju

mazliet pastaigāties, - Renāts veikli lika lietā citu izskaidrojumu. -

Viens pats? - pratināšana vēl aizvien nebeidzās. Protams, ka viens pats! Saki, mammu, vai tu vēl

ilgi tēlosi policistu? Es taču vairs neesmu maziņš, turklāt šajā pilsētiņā jau nekas nenotiek, - Renāts centās tikt vaļā

no

mammas

pasmaidīja,

apsēdās

jautājumiem. pie

galda

Mamma un

viltīgi

paņēma

pagatavoto kafiju. Jau tas vien, ka ir uztaisīta kafija un sasmērētas brokastu maizes, nozīmē, ka dēls par kaut ko mēģina pielīst. -

Saki, dēliņ, vai tev ir meitene? Kādēļ tu tā jautā? - viņš samulsis pajautāja. Vai

tiešām mamma varētu kaut ko zināt? Bet varbūt kāds redzēja? Nē, ārā bija pārāk tumšs, lai kaut ko varētu skaidri saskatīt. Viņu no domām izsita mammas novērojums: - Zini, tev uz vaiga ir palicis lūpu krāsas nospiedums. 30


-

Ko? - viņš izbijies pārjautāja un steidzīgi sāka tīrīt

abus vaigus. – Bet, mammu, - viņš piepeši attapās. Man taču vakar bija dzimšanas diena, jūs visi mani bučojāt. -

Dēls, tu taču man vari pastāstīt, - mamma mierīgi

teica, bet Renāts atcerējās Dorisas vārdus: “Ko teiks tava mamma, kad pateiksi viņai, ka tavai draudzenei ir divdesmit divi gadi?” -

Labi, mammu, tu esi uzvarējusi, bet vēl tā īsti es

tev neko nestāstīšu. Lūdzu, vēl ne. Kad pienāks laiks, tad

arī

pastāstīšu,

varu

tikai

apstiprināt

tavas

aizdomas. Jā, man ir draudzene. Taču par viņu vēl nevēlos neko stāstīt, ja tas viss būs ļoti nopietni, tad arī pastāstīšu. -

Nu labi, dēliņ! Nesaprotu gan, kāpēc tas būtu

jāslēpj, bet lai jau notiek pēc tava prāta. Tomēr vēlāk noteikti pastāstīsi, sarunāts! -

Apsolu, mammu! Taču tagad man ir jāaiziet pie

Nila. Man ar viņu ir jāpārrunā fizikas projekts un tad es iešu… - viņš strauji apklusa, lai neizpļāpātos. -

Un tad tev ir satikšanās ar savu jauno draudzeni, -

mamma pabeidz sakāmo dēla vietā. 31


-

Jā! - viņš atviegloti nopūtās, cik labi, ka ir tāda

saprotoša mamma. -

Dēliņ, es tev neko nepārmetīšu. Tu jau esi liels un

tu pats zini, ko dari. Tev pašam ir sava galva uz pleciem un gan jau tu zini, ko drīkst un ko nedrīkst. Tikai skaties, neiekulies kādās nepatikšanās. Ja gadījumā ir nepieciešama kāda informācija, tu zini, ka uz mani vienmēr vari paļauties. -

Paldies, mammu, tu esi pati foršākā! - to sakot,

Renāts piegāja pie mammas un iedeva viņai buču. Tikko kā būs nepieciešamība, tā tūlīt būšu klāt. Bet pagaidām nekas tāds nav vajadzīgs, - viņam tā nepatika melot mammai, bet ko lai dara. Viņš jau iedomājas

kārtējo

lekciju

par

tēmu

“Sekss

un

pieaugušo pasaule”. Aizgājis pie Nila, viņš jau zināja, ka būs jāklausās kārtējie stāstiņi par vakardienas panākumiem. Un tā arī bija. Nila mute bija vienkārši neaizbāžama. Nekas citas kā “ja tu zinātu kā es…” Renāts saprata, ka nekāda fizika nav galvā ne vienam, ne otram, tāpēc pacietīgi noklausījās Nila piedzīvojuma stāstus līdz galam un, aizbildinoties, ka 32


jāiet mājās palīgā mammai, ātri devās projām. Viņš zināja, ka Dorisa viņu jau gaida un kavēties viņš tiešām negribēja. Dorisa tiešām upmalā jau gaidīja. Mugurā viņai bija gaiši zila vējjaka, jo laiks vairs nebija tik silts kā pagājušajā naktī. Saulīte vēl spīdēja, bet siltumu gan nekādu vairs nedeva. Viņas garie, tumšie mati brīvi krita pār vējjakas kapuci, bet īsākie matiņi vējā brīvi plīvoja. Renāts viņai klusiņām pielavījās klāt no mugurpuses un ar plaukstām aizsedza acis. -

Renāt! - viņa priecīgi iesaucās.

-

Sveika, mīļā, vai ilgi gaidīji?

-

Nē, es tikko atnācu. Par gaidīšanu nesatraucies,

speciāli nācu ātrāk, gribējās nedaudz padomāt. -

Par ko? - viņš ziņkārīgi pajautāja un apsēdās viņai

blakus. -

Es nemaz tā īsti nezinu… par visu… par dzīvi… par

radušos situāciju… par sevi un īstenībā arī par tevi, viņa domīgi noteica. -

Vai tu esi manī vīlusies? - Renāts aizdomīgi

pajautāja. 33


-

Nē, tu esi baigi foršais, bet…

-

Kas, bet? - Renāts juta, ka sāk palikt nepacietīgs.

-

Nekas, labāk iedod man vienu bučiņu, - viņa,

atliecoties atpakaļ, teica. Patiesībā viņa gribēja izbeigt iesākto sarunu, jo baidījās, ka tā varētu aiziet par tālu, bet to viņa nevēlējās, viņai ļoti patika Renāts un viņa gribēja atstāt visu tā kā tas ir. Šis nebija īstais brīdis, lai domātu par to, kas ir un kas nav pareizi. Cilvēks jau dzīvo dzīvi tikai vienu reizi. Un kad tad, ja ne tagad? Drīz atgriezīsies Sents un viņa no šejienes aizbrauks, kas gan par šo visu uzzinās? Neviens! Un tas jau bija galvenais!

Laiks ritēja savu gaitu, kā pasaulē bija iekārtots. Cilvēki lēnām sāka noskaņoties ziemai. Ārā jau bija palicis vēss un drēgns. Bieži līņāja lietus un pūta nepatīkami auksts vējš. Tas viss liecināja, ka ziema ir jau pavisam tuvu. Renāts visu pēdējo laiku jutās tik laimīgs, it kā atrastos septītajās debesīs. Tas, ka ziema stāv pie durvīm, viņu galīgi nesatrauca, viņa sirdī valdīja 34


pavasaris.

Viņš

jutās

tik

laimīgs!

Viņš

nevarēja

iedomāties, ka varētu būt arī citādāk, jo viss taču bija tik

labi!

Vienīgais,

kas

viņu

nogurdināja,

bija

nepārtrauktā slēpšanās. Mamma

aizdomīgi

turpināja

uzdot

ziņkārīgus

jautājumus, arī Nils gribēja visu zināt. No Nila kaut ko slēpt bija īpaši grūti, nevis tādēļ, ka Nils bija labākais draugs, bet tāpēc, ka Nils bija uzbāzīgs kā muša un, ja kaut ko nezināja, tad par visām varītēm centās to uzzināt.

Renātu

tas

brīžiem

tracināja

līdz

sirds

dziļumiem, bet ko tur padarīsi, cilvēku jau par citu neuztaisīsi, kāds nu viņš ir tāds ir! Bet vistrakāk bija ar kaimiņiem! Tie kā jau vienmēr bija kaut ko pamanījuši un, nezinot ne

īstenību, ne baumas, jau sāka

apspriesties. Vienu

reizi,

ejot

uz

satikšanos,

viņš

dzirdēja

kaimiņienes runājam: “… nu ja, bet zini, saka, tā dāma nemaz neesot no mūsu pilsētas, esot svešiniece, - teica viena no viņām. - Nē mīļā, es gan dzirdēju citādāk, viņa esot no mūsu pašu pilsētas, tikai esot precēta, citādi jau Renāts to sen būtu atvedis mājās, - teica otrā. Trešā tikai 35


piebalsoja - Jā, jā, tā tas ir, noteikti, ka precēta, tikai…” un viņu saruna pārtrūka, jo viņas ieraudzīja tuvojamies Renātu. -

Sveiki! Kā tad nu labi klājas? - viena no viņām

ziņkārīgi okšķerēja. Renāts neko neatbildēja, tikai uztaisīja

muļķīgu

smaidiņu.

viņš

necieta

to

liekuļošanu! Bet pašreiz Renātam bija vienalga, viņu neuztrauca tas, ka kaimiņi vai draugi viņu apspriež, viņš bija solījis Dorisai, ka nevienam neko neteiks un savu vārdu viņš prata turēt. Dorisai gan bija vienkāršāk, par viņu neviens neapspriedās, jo šeit viņu neviens tā īsti nepazina un visiem bija gluži vienalga, kur viņa iet un ko dara. Negaidīts trieciens Jau bija pienācis decembris. Ārā sniga balts, gaisīgs sniedziņš un pasaule likās mīksta un pūkaina. Kādu dienu, kad Dorisai ar Renātu nebija sarunāta tikšanās, viņa sēdēja uz dīvāna un skatījās savu iemīļoto ziepju operu. Reklāmas pauzes laikā viņa iegāja

virtuvē,

lai

pagatavotu

kafiju

un

pāris

sviestmaizes, kad pēkšņi viņai sametās nelabi. “Laikam 36


tomēr iztikšu bez maizēm,” - viņa vienkārši nosprieda un,

paņēmusi

savu

kafiju,

devās

atpakaļ

pie

televizora. Nākošajā rītā nelabā dūša atgriezās! Tas nu Dorisai nepavisam nepatika. Pa galvu sāka jaukties nelabas domas un pirmais, kas tika darīts, bija ikmēneša cikla kalendāra apskatīšanās. Viņa cītīgi skaitīja dienas un pēkšņi apstājās - “īstās” dienas bija jau pagājušas! Tā! Un tas bija pavisam piemirsies. Pirmais šajā situācijā - aptieka. Viņa ātri apģērbās un pusskriešus devās uz tuvāko aptieku, lai iegādātos testu. Viņa gan īsti negribēja ticēt, ka varētu būt stāvokli, bet drošs paliek nedrošs! Ceļš bija slidens un tas radīja vēl papildus dusmas, jo prasīja lielāku piepūli kā parasti. Atnākot mājās, pirmais, ko darīja Dorisa, bija testa pildīšana.

Katra minūte vilkās kā gliemezis un ieskaidrošana sev, ka tā noteikti nav, nemaz nelīdzēja. Pagāja noteiktais laiks un viņa ar trīcošām rokām ņēma testa plāksnīti…. Viņas acis iepletās un mute pavērās, bet nevienas skaņas! POZITĪVS! Viņa kā sastingusi raudzījās 37


uz plāksnīti, bet nekustēja ne no vietas. “Tas nav iespējams! Tas noteikti ir kaut kāds nederīgs tests. Nu nē, tā nav taisnība!” - domas viņas galvā šaudījās zibens ātrumā. “Nē, te ir jānopērk vēl viens tests. Tā taču nevarētu būt taisnība! Tikai ne ar mani!” Arī otrais tests bija pozitīvs… Dorisa bezspēkā atkrita gultā. “Ko tagad darīt? Renāts taču nav gatavs uzņemties tādu atbildību, turklāt es to nemaz negribētu! Nē, man tas ir jāpasaka Sentam, jāpasaka, tas ir viņa bērns. Vai viņš noticēs? Gan jau! Vīriešiem taču visu ko var iestāstīt!” Uzgriežot Senta telefona numuru, Dorisai trīcēja rokas. Klausulē bija dzirdams signāls… Dorisas sirds gandrīz pamira, kad Sents pacēla klausuli. -

Čau mīļais, te es, - viņa vārgulīgi izspieda no

sevis. -

Vai tu esi slima, tev tāda jocīga balstiņa! Vai kas

kaiš? - Senta balsī bija jaušams uztraukums. -

Jā un nē! Nu kā lai to saka? - Dorisa tiešām

nezināja ko teikt. Vai viņš noticēs? Bet ko darīt, ja nenotic un vispār vai būtu pareizi viņam kaut ko teikt? 38

Vai tu dzirdi? - Senta balss viņu izsita no domām.


-

Jā, dzirdu, zini… Kad tu brauksi atpakaļ? Pēc divām nedēļām. Saki, mīļumiņ, vai tev

tiešām viss ir kārtībā? - Nē! - Dorisa izdvesa vārgā balstiņā . -

Bet kas ir noticis? - viņš sāka jau patiešām

uztraukties. -

Vai tu vari atbraukt man pakaļ cik drīz vien

iespējams? Šonedēļ? -

Kas ir noticis, vai kas ļauns? Vai tu vari beidzot

pateikt? -

Es pat nezinu, kā lai to pasaka! Es esmu… Es

gaidu… - domas skrēja, vārdi muka - nu kā lai pasaka??? -

Vai tu esi stāvoklī? - Sents to izteica viņas vietā. Kā tu zināji? - Dorisa jutās bezgala samulsusi. -

Es… -

Tas bija saprotams no taviem “Es esmu, es

gaidu…” Kāpēc tu to tik šausmīgi baidījies teikt? Tas taču ir jauki! Cik ilgs laiks ir? -

Laiks? - tā, nu tagad neko nesalaist grīstē. Viņa

ātri skaitļoja, kad bija pēdējais sekss ar Sentu, vells, nevar atcerēties neko precīzu, viss tinās riņķī kā 39


negaisa

virpulis,

ir

jāturpina

melot!

-

Daktere

nemācēja tā precīzi pateikt, bet kaut kur tā ap trīs mēnešiem, - viņa veikli nobēra, ievilka elpu un gaidīja Senta reakciju. -

Tie tik ir jaunumi! Nu ko, ja tu tiešām jau gribi

braukt prom no mammas, tad brauc! Tikai es īsti nesaprotu, ko tu te darīsi? Man tiešām ir jāpabeidz iesāktā lieta un tas nebūs ātrāk kā pēc divām nedēļām. -

Tas nekas, es braukšu pie tevis un padzīvošu ar

tevi viesnīcā. -

Vai tev nebūs garlaicīgi? - Sents gan nesaprata,

kādēļ tāda steiga, bet bija dzirdēts, ka no sievietēm, kas ir stāvoklī visu var sagaidīt. -

Nebūs man garlaicīgi. Es izdomāšu, ar ko sevi

nodarbināt. Pastaigāšu pa veikaliem un noskatīšu mazulim

visādas

lietiņas,

zini

ir

tik

daudz

kas

jāiegādājas. Turklāt mamma man ir jau nedaudz apnikusi. Nu cik tad var? -

Labi, mīļum, tad brauc vien šurp. Vai viena to

varēsi?

40


-

Jā, protams! Man taču nekas nekaiš. Rīt jau

braucu. Gaidi mani! -

Labi, nu ko, daudz bučas un pasveicini mammu.

-

Labi, tev arī daudz bučas! Un gaidi mani! Atā!!! -

Dorisa ātri nobēra un nolika klausuli. “Tā, tas, kā izrādījās, bija vienkārši. Bet Renāts? Ko darīt? Teikt, vai neteikt? Kā viņš to uztvers? Nē, laikam īsti pareizi nebūs, ja nepateikšu. Ak, Dievs, - viņa iesita ar kulaku pa galdu - kāpēc man vajadzēja ar viņu sapīties? Nu gan paspēlējos, tā paspēlējos!” - Dorisa lamāja pati sevi. Viņa saprata, ka šī situācija viņai kalpos par ļoti labu mācību tālākajai dzīvei. “Bet nu atliek paziņot Renātam. Tas, laikam, arī būs grūti, bet tas ir jāizdara,” - teica viņas veselais saprāts. Renāts sēdēja gultā un pildīja uzdotos mājas darbus. Mammas mājās nebija, tāpēc pats īstākais laiks baudīt klusumu, jo ar mammu tas nav iespējams, viņai vienmēr ir kaut kas jautājams, kaut kas stāstāms. Istabā valdīja tiešām patīkams klusums. Pēkšņi šo skaisto istabas klusumu pāršķēla spalgas telefona zvana skaņas. “Ārprāts, vai uz šīs zemes ir kādreiz 41


miers?” Viņš nikni paskatījās uz telefonu it kā cerētu, ka tas vairs nezvanīs, bet telefons zvanīja. Viņš pavisam negribīgi piecēlās un piegāja, lai atbildētu. -

Jā, klausos! - viņš laipni atbildēja, paceļot

klausuli. -

Renāt, vai tu? - bija dzirdama Dorisas balss, kas

izklausījās satraukta. -

Jā, mīļā, tas esmu es, bet kāpēc zvani? Un kas

būru ja mamma būtu pacēlusi? Vai tev kaut kas ir noticis, vai arī uz vakaru plāni mainās? - Renāts nesaprata. -

Un vēl pamatīgi mainās. Vai tava mamma ir

mājās? -

Ja jau nepacēla klausuli, tad jau nav. Viņa,

laikam aizgāja pie draudzenes un tad noteikti abas ies uz frizētavu vai vēl nezin kur, bet kāpēc tu tā jautā, manu mammu taču tev vismazāk vajadzētu? - Renāts juta, ka galīgi neko nesaprot. -

Man pie tevis ir jāaiziet un ātri! Pag, pag , kas…? - bet viņš neko nepaspēja

pateikt, jo klausulē bija dzirdams tikai “pī… pī… pī”

42


-

Tas nu gan bija dīvains zvans! Kas gan tāds

varētu būt noticis, ka viņa pat nāk uz mājām? - Renāts sev skaļi uzdeva jautājumu, bet atbildes vietā tukši skatījās uz nolikto telefona klausuli. Tad viņš apsēdās gultā, bet mācības jau nu noteikti vairs nebija ne prātā. Pa galvu maisījās Dorisas zvans. No domām viņu iztraucēja zvans pie durvīm. “Tā noteikti ir viņa,” - Renāts cēlās, lai ātri atvērtu durvis. Tur tiešām stāvēja Dorisa! -

Nāc nu iekšā! - Renāts klusi aicināja, atverot

durvis tik plaši, cik vien plaši tās vērās. -

Paldies!- Dorisa vārgi izdvesa un ātri pagāja

viņam garām. Negaidot uzaicinājumu, nolika mēteli uz skapīša un apsēdās virtuvē pie galda. -

Kas ir noticis? Kādēļ tāda steiga? Mēs taču

norunājām satikties vakarā un… -

Vai tu nevarētu aizvērties! - Dorisa nenocietās un

uzbļāva viņam. Renāts sarāvās, tādu Dorisu viņš vēl nekad nebija redzējis. Varēja redzēt, ka viņa ir uztraukusies, turklāt viņa it nemaz nebija uzkrāsojusies un izskatījās, ka arī mati nav ķemmēti. “Ir nu gan! Tam jābūt kaut kam 43


svarīgam, lai viņa šitādā paskatā izietu uz ielas!” Renāts pie sevis prātoja, bet skaļi, protams, neko neteica. -

Vai mēs nevarētu iet uz tavu istabu, es negribu,

lai tava mamma, atnākot mājās, mani šeit ierauga. Un, ja drīkst kaut ko palūgt, tad - viņa ievilka elpu, uztaisi man lūdzu vienu tasīti kafijas. Protams, tikai tad ja drīkst. -

Pats par sevi saprotams, ka drīkst, - viņš

nočukstēja. Kaut ko teikt vai jautāt viņam bija bail. Viņš tikai norādīja virzienu uz savu istabu, bet pats palika virtuvē. Dorisa jau bija iekārtojusies dīvāna stūrītī, kad Renāts ienāca istabā ar kafiju. -

Vai cukuru arī vajadzēja? - viņš klusi pajautāja. Nē, paldies, būs jau labi, - viņa noteica un

aicinoši pamāja viņam, liekot saprast, ka arī viņam vajadzētu apsēsties. Renāts

nedroši apsēdās uz

dīvāna malas, pasniedza viņai kafijas krūzīti un ielūkojās tieši acīs. -

Muļķīgi teikt, bet tu droši vien gribi zināt, kāpēc es

esmu šeit un kādēļ tāda steiga? Un vēl noteikti sekos 44


jautājums, kas tad ir noticis, ka tik steidzīgi gribu ar tevi runāt? Un vēl trīsdesmit pieci jautājumi. -

Nekādus trīsdesmit piecus jautājumus es

neuzdošu, bet vispār jau kaut kādu skaidrību es gribētu gan, lēnām, pēc kārtas tikai nesteidzoties. Tas, ka tu neesi atnākusi ciemos tāpat vien, ir uzreiz redzams. Vari sākt stāstīt visu pēc kārtas, nevienu jautājumu es pagaidām neuzdošu, - Renāts vēl joprojām runāja ļoti klusi, bet nu jau ne tikai ar baiļu pieskaņu,

bet

dzirdams

bija

arī

neliels

neapmierinātības pieskāriens. Renāts nebija radis, ka uz viņu kāds bļauj un kur nu vēl bez iemesla! -

Es pat nezinu, kā lai iesāk, - Dorisa nočukstēja un

pielika kafijas krūzīti pie lūpām, iedzēra mazu malciņu un dziļi ievilka elpu. - Tu vēl esi tik jauns, tev droši vien tas būs liels šoks, iespējams, ka arī būs liela trauma, bet šajos radušajos apstākļos es neko citu nevaru izdarīt. -

Par ko tu runā? Kāda trauma? Kādi apstākļi? Es

vispār neko nesaprotu! - viņam paspruka, kaut bija solījies jautājumus neuzdot. -

Redzi es… tas ir mums… - viņa iesāka, bet

saprata, ka tik vienkārši, laikam, to nevarēs pateikt. 45


Kaut viņš tāpat kā Sents uzminētu visu sakāmo un atbrīvotu viņu no šīm mokām. -

Kas ir noticis, - Renāts nepacietīgi jautāja. “Tas

nozīmēja, ka viņš neko nesaprot un nāksies viņam visu paskaidrot, bet kā lai to izdara tā saudzīgi? Laikam tomēr nākšana uz šejieni bija kļūda! Nē! Labāk neko neteikt un saglabāt mieru!” -

Man ir jāaizbrauc! - viņa klusi izdvesa - Es braucu

no šejienes prom! - jau skaļākā balsī viņa iesaucās un paskatījās tieši uz Renātu. -

Man ir jāaizbrauc! - viņa klusi izdvesa.

-

Uz kurieni un uz cik ilgu laiku?

-

Uz visiem laikiem! - Dorisa izdvesa tikko dzirdami.

-

Ko? Bet…, - Renāts juta, ka neko nesaprot,

sajutās tā it kā būtu tuvu izmisumam. - Kādēļ? Kas ir noticis? Vai es tev kaut ko esmu nodarījis? Vai es… -

Tu ne pie kā neesi vainīgs, es pati visu esmu

ievārījusi, man jau pašā sākumā tev vajadzēja visu pateikt kā ir, bet nu jau ir pa vēlu. -

Pateikt ko? - Renāts sanervozējās. Viņu tracināja

tas, ka cilvēki nepasaka visu līdz galam, bet velk garumā. - Ko tev vajadzēja pateikt? 46


-

Man ir cits draugs, - viņa nočukstēja un iespieda

galvu starp rokām. Ārprāts, cik grūti ir kaut ko pateikt, ja negribi darīt otram pāri. Viņa juta, ka Renāts drīz sašūmēsies, bet ko lai dara? Vai vispār bija pareizi, ka viņa atnāca šeit kaut ko skaidrot? Varbūt vienkārši vajadzēja aizbraukt, neko nesakot? -

Kāds draugs? No kurienes viņš uzradās? - Renāts

runāja jau piepaceltā balsī, bet tas nebija nekas cits, kā vienīgi izmisums, kas ārdījās pa iekšu, un to Renāts šajā brīdi vairs nespēja apvaldīt. Dzirdētā frāze viņu pilnīgi izsita no līdzsvara. -

Viņš neuzradās ne no kurienes. Viņš jau visu laiku

bija, tikai es neko tev nebiju teikusi. Viņš jau divus gadus ir mans draugs, mēs pat grasījāmies precēties, vienkārši sanāca tā, ka viņš aizbrauca uz Vāciju, bet tagad atgriežas, vai, pareizāk sakot, es braucu pie viņa. Bet uz neatgriešanos. Es nekad, varbūt gluži ne tā, ka nekad, bet vismaz tuvākajos gados nebraukšu atpakaļ. -

Kā viņu sauc un kas viņš ir? – Renāts pajautāja,

cik vien mierīgi un saudzīgi iespējams, lai gan juta, ka

47


iekšā viss sāk vārīties. Viņš bija tuvu dusmu lēkmei, bet negribēja parādīt, ka ir tik nesavaldīgs. -

Kāda gan tam nozīme? - viņa jautājot paskatījās

uz Renātu, bet, redzot viņa dusmās kvēlojošās acis, izlēma atbildēt uz šo jautājumu. - Viņu sauc Sents un viņš ir advokāts. - Viņa pateica un atkal paslēpa galvu plaukstās. Renāts dziļi ievilka elpu un lēnām izelpoja. Piegāja pie Dorisas, notupās, paņēma Dorisas zodu savās rokās un pacēla viņas galvu uz augšu. Dorisa nolaida skatu uz leju, jo nespēja šajā brīdī ieskatīties viņa acīs. Viņa juta, ka tajās kvēlo dusmas un naids, un to viņa nevēlējās redzēt. Renāts, nesagaidījis Dorisas skatienu, atlaida viņas zodu. -

Bet kā tad es? - viņš pajautāja un juta, ka vairs

nevar novaldīt asaras. Lai gan vīriešiem nepieklājas raudāt, viņš nespēja savaldīt savas emocijas. - Es tevi mīlu! Tu saproti MĪLU! Un visu laiku domāju, ka arī tu mani mīli. Taču tu ar mani tikai spēlējies! Tikai mazliet paspēlējies? - viņš caur asarām nobļāvās un pielēca kājās. - Tu mani izmantoji kā tādu mazu idiotu, tu ļāvi sevī iemīlēties, bet tas viss, izrādās, bija tikai spēlīte? 48


Nu, ko tu klusē? Pasaki, kāpēc? Kāpēc? Pasaki?!!! viņš nobļāvās tik skaļi, ka likās, tūlīt logiem stikli izbirs. Renāts juta sevī tik lielas dusmas un tādu naidu, kā nekad nebija izjutis ne pret vienu cilvēku. Viņš nevarēja saprast, ko darīt šajā situācijā, bet tas, ka Dorisa visu laiku klusēja, viņu izveda no visiem iespējamajiem rāmjiem. Viņš satvēra Dorisu aiz rokas un sāka purināt. - Pasaki!!! Velns parāvis! Tu pati sāki, tad arī runā! Kāpēc tev vajadzēja man to teikt? Varēji vienkārši aizvākties. Tā man vismaz saglabātos labas atmiņas par tevi. Bet tagad? - Renāts bija tik ļoti dusmīgs un naida pārņemts, ka pat nejuta, ar kādu spēku tur savās rokās Dorisu. -

Nedari man pāri! - viņa čukstus lūdza, skatoties

Renātam acīs. Pār viņas vaigiem sāka birt asaras, bet Renātu tās vairs neiežēlināja. -

Kādēļ ne? Vai tu drīksti darīt man pāri un es tev

ne? - viņš vēl aizvien bļāva, bet nu jau balsī bija dzirdama ņirgāšanās. - Pasaki kaut vienu iemeslu, kādēļ man vajadzētu tevi žēlot! Nu, meitene-varone! Kas ir? Dūša pazuda? Izdomā vēl kaut ko! Tev taču ir tik bagāta fantāzija, vai arī vislabāk samelo, to tu arī 49


proti ļoti profesionāli, - Dorisa klusēja, viņai pa galvu jaucās tik daudz dažādu domu, bet nevienu viņa nevarēja izteikt skaļi, viņa raudāja, bet klusēja. Renāts gaidīja savu atbildi un turpināja viņu purināt. -

Pasaki! - viņš vēl joprojām nelikās mierā! Es … es… - viņa mēģināja kaut ko teikt, bet

asaras aizžņaudza kaklu. -

Ko tu? Nu, saki, ko tu? Es gaidu bērnu, - viņa izdvesa ar lielām mokām

un tagad arī viņa bija tuvu histērijai. Viņa tā negribēja Renātam to teikt. Viņa saprata, ka nu būs vēl lielākas problēmas. Renāts, kā zibens ķerts, atlaida Dorisas roku, pat nepadomājot, ka viņa zaudē līdzsvaru. Dorisa smagi atkrita gultā un, nolikusi galvu uz spilvena, turpināja raudāt. Renāts pārsteigtām acīm raudzījās uz viņu. Pēkšņi arī asaras pārstāja birt. Tas nu bija viens varens šoka moments. -

Tu biji stāvoklī, bet vienalga satikies ar mani

gandrīz visus trīs mēnešus? - tagad jau Renāta balsī ieskanējās rūgtums. Viņš savos piecpadsmit gados laikam tiešām vēl nebija gatavs uzņemt tik daudz 50


smagas informācijas. Viņš stāvēja kā sastindzis. Rokas bija nolaistas, bet vaigos dusmu un naida mākonis. Vaigu krāsa bija nomainījusies uz tumši sarkanu, acīs dzirkstīja izbīlis, bet prātā bija iestājies liels apjukums un nesaprašana. -

Nē…, tu neko nesaproti! Man tiešām laikam

nevajadzēja nākt uz šejieni, - Dorisa piecēlās no gultas un pagriezās uz durvju pusi, bet Renāts viņu pavilka atpakaļ. -

Ko es nesaprotu? Kas man vēl ir jāsaprot? Viss jau

tāpat ir skaidrs! Tu vienkārši esi padauza! Es pat nezinu, kāds vārds tev būtu īsti atbilstošs? Tev nekas nav svēts, ne tavs draugs, ne tavs bērns, ne es! Nekas! Tu vispār par kādu domā, izņemot pati sevi? Kā tu varēji kaut ko tādu uzsākt, gaidot cita vīrieša bērnu. Tu esi pretīga, vienkārši cūka!!! -

Nesaki tā! - viņa lūdza, pieejot klāt Renātam. Kādēļ ne? - viņš pajautāja ar ironisku smaidu un

atkāpās soli no viņas. -

Tādēļ, tādēļ…, - viņa nesaprata, teikt vai neteikt,

bet bija skaidrs, ka no visa šī ļembasta neizkļūs, ja nebūs patiesības vai ticamu melu, bet cik gan daudz 51


var melot, ja jau iesākta atklātības spēle, tad tā ir jāizspēlē līdz galam, viņa vēlreiz dziļi ievilka elpu. Tādēļ, ka tas ir tavs bērns, – viņa čukstus izdvesa. - Tu saproti? Tavs bērns! Tāpēc arī es atnācu. Ja tā nebūtu, es vienkārši būtu aizbraukusi, bet man likās, ka tev to bija jāzina. -

Nu nē! - Renāts pretojās, purinot galvu, bet ne

tāpēc, ka Dorisas vārdi būtu nepatīkami, bet tāpēc, ka nu jau šokējošo jaunumu bija tik daudz, ka nebija spēka uzņemt šos pēdējos vārdus. -

Kā nē? Kā tas ir, nē? - tagad Dorisa bija apjukusi.

Viņa vairs nesaprata, kā Renāts tā vienkārši var pateikt

nē! -

tu

vari

teikt

nē? Mēs

taču

neizsargājāmies kā pienākas. Vai tu tiešām esi tik maziņš, ka nezini, kā bērni rodas? Vai arī domāji, ka par visu vienmēr jādomā ir sievietei? -

Bet, ja jau tas ir mans bērns, tad kādēļ tu brauc

projām? - nu Renāts vispār vairs neko nesaprata. -

Kas tad man cits atliek? Sentam jau ir karjera,

nauda, visi apstākļi, lai varētu nodrošināt gan manu, gan mana bērna dzīvi. Bet tev? Tev nav nekā, tu vēl neesi pat pamatskolu pabeidzis! 52


-

Bet es varu aiziet no skolas. Varu atrast labu

darbu un rūpēties gan par bērniņu, gan tevi. -

Un ko tālāk? - Dorisa iesmējās. - Vai tu domā, ka

visu dzīvi bez labas izglītības varēsi atrast labu darbu? Vai arī esi gatavs visu savu dzīvi strādāt melnos darbus un man būs jāsamierinās ar melnstrādnieka sievas godu? -

Es nezinu, tad jau skatītos. Es censtos. Mana

mamma noteikti palīdzētu un tava jau arī noteikti darītu to pašu… -

Renāt, necenties, es jau esmu nolēmusi! Es

nevaru palikt šeit. Es tikai sabojātu gan savu, gan tavu, gan mūsu bērna dzīvi. Es to nevēlos. -

Bet tu tā nedrīksti! - Renāts iesaucās un piegāja

pie Dorisas. Viņš paņēma viņu pie pleciem un pievilka sev klāt. - Tas ir arī mans bērns! Tu nedrīksti tā vienkārši aizbraukt un manu bērnu atstāt bez tēva! -

Nu, ko tad tu vari izdarīt? Viss ir atkarīgs no manis,

es par to bērnu rūpēšos un arī pati izdomāšu, kas tad viņam būs labāk - īstais tēvs, kam nekā nav vai neīstais, kurš viņu audzinās, par viņu rūpēsies un nodrošinās ar visu nepieciešamo. 53


-

Es tev viņu atņemšu, - Renāts draudīgi iesāka.

-

Nekļūsti smieklīgs, tu nevari neko izdarīt, tas bērns

vēl nav piedzimis, tu viņu nevari atņemt. Un kurš teica, ka vispār piedzims? -

Bet, ko teiks Sents, kad uzzinās, ka gaidi cita

vīrieša bērnu? - Renāts vēl nelikās mierā. -

Viņš to nekad neuzzinās! Es jau pateicu viņam, ka

tas ir viņa, ka paliku stāvoklī pirms viņa aizbraukšanas. -

Vai tu sajēdz, ko tu runā? Dzemdības būs neīstā

laikā! Viņš taču sapratīs, ka kaut kas nav kārtībā! -

Tā, labi, - Dorisa iesaucas un atbrīvojas no

Renāta skavām. - Esmu jau visu pateikusi! Man tagad ir jāiet. Paliec sveiks, Renāt! - to sakot, viņa pieliecās un noskūpstīja Renāta lūpas. -

Dorisa, es tevi mīlu! Vai tas neko nenozīmē? Arī Sents mani mīl. Bet nu man ir jāiet. Nepadari

visu vēl grūtāku. Lūdzu! - viņa maigā balsī lūdza. - Arī man ir smagi, bet es nedrīkstu domāt ar sirdi, šoreiz ir pienākusi tā reize, ka man ir jādomā ar galvu, - Dorisa pagriezās un aizgāja. Renāts sabruka pie istabas durvīm un sāka raudāt. Viņam bija tik neizsakāmi sāpīgi skatīties, kā Dorisa 54


aiziet. Viņš vairs negribēja dzīvot. Vairs ne. Nebija nekādas jēgas, lai dzīvotu. Visi viņa sapņi un cerības tika sagrautas. Viss, kam viņš ticēja un ko viņš mīlēja, bija zudis. Dorisa bija prom. Arī viņa bērns, kuru pat viņš nepazīst, ir prom. Bērniņš, kuru viņš vēl pat nepazīst un, iespējams, nekad arī neiepazīs. Cik tas likās smagi un nesaprotami! Kāpēc tieši ar viņu notika visas šīs nepatīkamās lietas? Pirmdienas rītā viņš uz skolu negāja. Viņš vairs negribēja neko, ne skolu, ne mācības, ne draugus. Skumjas, kas šajā brīdī plosīja viņa sirdi, bija baismīgas un tās neļāva elpot. Tās žņaudza sirdi un lika sāpēt visām ķermeņa vietām. Kāpēc gan dzīve ir tik nežēlīga? Kādēļ Dorisa ir tik cietsirdīga? Vai tiešām viņš šo visu bija pelnījis?

Viņš gulēja gultā un skatījās griestos. Pār viņa vaigiem ritēja asaras. Galvā valdīja juceklis. Domās viņš bija ar savām sāpēm un ciešanām. Kādēļ tā? Kādēļ? Viņš apgriezās uz vēdera un iebāza galvu spilvenā. ,,Šī nolādētā dzīve! Lai ir nolādētas visas sievietes! Kā 55


es viņas neciešu! Kā es viņas neciešu!” viņš bļāva spilvenā un asaru straume nemitējās plūst. Kā Renāts vēlējās, lai viņa dzimšanas diena nekad nebūtu bijusi. Ak, Dievs, ja tā nebūtu svinēta, tad nekad nebūtu radusies šī situācija. Viņš taču toreiz visiem teica, ka neko negrib svinēt, bet neviens neklausījās. Kādēļ visam bija jānotiek šitā? Renāta mamma pamostoties ievēroja, ka visas dēla mantas vēl joprojām ir mājās. ,,Un kā tad ar skolu?” viņa pie sevis nodomāja un atvēra dēla istabas durvis. Tas, ko viņa tur ieraudzīja, viņu mazliet satrauca. Istabā valdīja nekārtība, bet Renāts gulēja gultā un izskatījās pavisam dīvaini. Tas kā viņš gulēja, nu nemaz neliecināja, ka viņš gatavotos iet uz skolu. -

Kas tad ar tevi noticis? – mamma, ienākot istabā

un ceļot augšā nomestās drēbes, jautāja. Pēc redzētā, viss liecināja, ka Renāts iepriekšējā dienā varētu būt pamatīgi lietojis alkoholu un pašlaik cīnās ar milzīgām paģirām. Mamma bija neizpratnē. Viņa nesaprata, kas ir noticis ar dēlu. Kādēļ viņš nenāk ārā no istabas un kādēļ neatbild ne uz vienu viņas uzdoto jautājumu? 56


Tajā dienā Renāts tā arī neiznāca no savas istabas un arī ne uz vienu jautājumu neatbildēja. Mamma

bija

saprātīgs

cilvēks

un

vairs

ar

jautājumiem neuzmācās, gan jau rīt paģiras būs garām un tad arī viss tiks izrunāts. Nākamajā rītā Renāts staigāja kā apmāts, viss bija mainījies, vairs nebija prieku un līksmības, bija tikai neizsakāmas skumjas. Skumjas, kas sagrāva visu dzīvi. Skumjas, kas lika saprast, ka dzīve ir viena nežēlīga padarīšana. Mamma pamodās un ieraudzīja, ka Renāts sēž virtuvē un bezmērķīgi skatās pa logu. Viņš bija nesakopies un arī šorīt nekas neliecināja, ka viņš būtu sagatavojies iet uz skolu. -

Vai tu man varētu pateikt, kas ar tevi ir noticis?

Kādēļ tu te vēl sēdi? Tev jau sen vajadzēja taisīties uz skolu! – mamma, ienākot virtuvē, paceltā balsī pajautāja. -

Nekur es neiešu. Man nekāda skola nav

vajadzīga, – Renāts, pat nepaskatoties uz mammu, nobēra. -

Nu, nu, kā tad to tagad saprast? 57


-

Tā arī saproti. Un vispār liec man mieru, - viņš

atcirta un piecēlās, lai ietu uz savu istabu. -

Nu, tā nu gan viss nenotiks, – mamma, paraujot

Renātu aiz rokas, iegrūda viņu atpakaļ virtuves krēslā. Vai tu vari pateikt, kas ir noticis? Kādēļ tev ir tāda attieksme pret skolu un vispār, kādēļ tu runā ar mani tādā tonī ? -

Nekas man nav jāsaka. Vai tu varētu man likt

mieru?- Renāts noburkšķēja, pat nepaskatoties un mammu. -

Tā, sāksim visu no sākuma. Kas par lietu? Vai tu

aizvakar lietoji alkoholu? Kādēļ tu vakar nebiji skolā? -

Mammu, es jau teicu, ka negribu par to runāt. Un

nomierinies, nekādu alkoholu es nelietoju, lai gan, laikam, vajadzētu gan! Tas vismaz liktu aizmirst visu uz pasaules. -

Dēliņ, - mamma līdzjūtīgi noteica un piegāja

viņam klāt. Viņa uzlika savu roku uz viņa galvas un gluži kā bērnu dienās, pabužināja matus. Nu bija skaidrs,

ka

pašreizējais

stāvoklis

bija

noslēpumaino meiteni. - Vai sirds kreņķi?

58

saistīts

ar


-

Mammu, - Renāts kārtējo reizi gribēja aizbāzt

mammai muti, bet izplūda asarās. Viņš piecēlās uz cieši apķērās mammai ap kaklu un kādu laiku turēja viņu cieši apskautu. Mamma neko vairs neteica, jo zināja, ka šādā situācijā lieki jautājumi tikai izsit no iegūtā līdzsvara. -

Ej vien uz savu istabu un atgulies. Es piezvanīšu uz

skolu un pateikšu, ka esi apslimis. Renāts neko nesakot, palaida mammu vaļā un iegāja savā istabā. Tikai ceturtdien Renāts pirmo reizi aizgāja uz skolu, bet tūlīt pēc stundām jau bija atpakaļ. Pēc nedēļas mammai zvanīja no skolas un teica, ka Renāta sekmes skolā ir manāmi pasliktinājušās un ka Renāts ir pilnīgi norobežojies no visiem klasesbiedriem. Mammas panika auga augumā. Renāts manāmi bruka un bija redzams, ka runāt nav nekādas jēgas. Mammai tas nemaz nepatika, bet viņa neuzdeva nevienu jautājumu. Viņa zināja, ka pienāks brīdis un Renāts pats par visu izstāstīs. Viņa uztraucās vienīgi par to, ka tuvojās pavasaris un drīz eksāmenu un izlaiduma laiks. 59


Kādu

rītu pie brokastu galda mamma vairs

nenocietās. -

Dēliņ, tev vajag mazliet sasparoties. Priekš kam? - Renāts vienaldzīgi noteica. - Kāda

tam visam jēga? – viņš vienaldzīgi turpināja ēst. -

Vai tiešām kāda meitene var atstāt tādu

iespaidu? -

Mammu, vai tu neredzi, ka nevēlos par to runāt? Dēliņ, pastāsti, un tev paliks vieglāk, - viņa

žēlsirdīgi paskatījās uz dēlu. Tajā brīdī Renāts saprata, ka arī mamma cieš. “Varbūt pastāstīt?” viņš prātoja. ,,Bet vai no tā, kas mainīsies? Tas nevar neko vērst par labu, bet varbūt mamma var palīdzēt? Arī viņa ir pārcietusi mīļotā vīrieša zaudējumu“. -

Redzi, mammu, - viņš nolēma atklāties. - Es to

meiteni ļoti mīlēju. -

Bet kādēļ jūs tā slēpāties. Vai tas bija kaut kas

tāds, kas bija aizliegts? -

Slēpāmies tādēļ, ka viņa bija vecāka par mani.

Viņa kautrējās. Un tad vienā dienā viņa paziņoja, ka aizbrauc… - viņam stāstot bija saskrējušas asaras acīs

60


un tas apgrūtināja stāstīšanu. Nepārtraukti aizkrita balss un brokastis sāka sprūst kaklā. -

Dēliņ, tā notiek. Gan jau satiksi kādu citu meiteni

un viss atkal būs labi. Tu viņu aizmirsīsi, bet ne tūlīt, ar laiku! - māte mierinoši stāstīja. -

Mammu, es viņu nekad neaizmirsīšu. Tā jau sākumā visi domā, bet paies laiks un tu

visu aizmirsīsi. -

Mammu, vai tu ātri spēji aizmirst tēti? Dēls, tas bija savādāk. Mūs abus vienoja kas

stiprāks par mīlestību. Tas esi tu. -

Tieši tā mammu, nepārraujama saite. Tāpēc arī

es saku, es viņu nekad neaizmirsīšu. -

Ko tu gribi teikt? - māte apstulba.- Vai tu gribi

teikt…? – viņa apklusa, jo nespēja pateikt skaļi to, ko iedomājās. no

Jā, mammu, viņa gaidīja bērnu. Viņai būs bērniņš manis.

Mans

bērniņš.

Bet

viņa

aizbrauca…

aizbrauca pie cita… - viņš ar lielām mokām, valdot asaras, izmocīja. Un tad viņa sejas izteiksme mainījās. Tajā parādījās rūgtums un naids. - Aizbrauca pie sava

61


draudziņa advokāta. Es jau nekur nederu! – viņš sāka raudāt. Mamma pirmo šoku bija pārcietusi, nu vajadzēja palīdzēt dēlam, bet ko lai saka? Kā lai palīdz? Vēl nekad nebija nācies atrasties šādā situācijā. -

Dēliņ, - viņa lēnām iesāka. - Tev arī vajag

pierādīt, ka spēj kaut ko sasniegt, varbūt tad viņa varētu tevi novērtēt? Ja tev būs laba izglītība, tev būs vieglāk izdomāt, ko darīt tālāk. Ja tu tagad sēdēsi viens pats ieracies savā istabā un skolā iegūtās zināšanas palaidīsi vējā, tad nekas nebūs pateikts nepatiesi, tu tiešām būsi nekam derīgs, bet ja pacentīsies, tad tev izdosies sasniegt visu. Un, kas zina, varbūt kādreiz viņa atgriežas, tikai nevajag tā ļoti uz to cerēt, lai nav jāviļas. Es zinu, ka tas ir nežēlīgi, bet pat tad, ja viņa neatgriezīsies, tu būsi pierādījis, ka esi spējīgs izvirzīt un sasniegt mērķus, un neviena vairs tev nepateiks, ka esi nekam derīgs! Tev tas ir jādara sevis un savas nākotnes dēļ! -

Zini, mammu, tev taisnība. Es mācīšos. Man būs

mērķis, kuru es sasniegšu. Man radīsies cerība kādreiz atgūt Dorisu vai vismaz savu bērniņu! 62


-

Vai tā sieviete bija Dorisa? - mātei no šoka

gandrīz acis izsprāga. -

Jā, mammu, bet es par to nevēlos runāt. Es

labāk aiziešu pie Nila un uzzināšu pēdējo stundu tematus. Man ir jāsāk mācīties, – sparīgi pielecot no krēsla, viņš devās tieši uz durvju pusi. Māte skumji noskatījās Renāta mugurā. Viņai bija tik ļoti žēl dēla, ka gribējās raudāt. Viņa tā negribēja, lai dēls ciestu, bet šajā situācijā viņa vairs nevarēja neko darīt. Te nebija iespēju uzņemties ciešanas uz saviem pleciem. Šeit Renātam sākās reālā dzīve. Žēl tikai, ka tik ātri un tik nežēlīgi. Cīņas spars Pēc stundas Renāts jau bija atpakaļ un cītīgi savā istabā mācījās. Viņš bija uzstādījis mērķi, kuru vēlējās sasniegt un sasniegt ātri. Pat ļoti ātri, ātrāk kā parasti. Viņš apzinājās, ka tas būs grūti, bet tas viņu nebaidīja. Vēlme bija stiprāka par bailēm. Renāts augām dienam cītīgi mācījās. Viņu vairs neinteresēja draugi, atpūta, izklaide - tikai un vienīgi mācības aizņēma visu viņa prātu. Viņš centās apgūt visu tagadējo vielu pasniegtajos priekšmetos, kā arī vielu jau no nākošā 63


gada priekšmetiem. Viņam ir jāuzspēj viss un ātrāk, kā tas paredzēts izglītības sistēmā. Māte šad un tad centās dēlu kaut kur aizvest, bet viņš atteicās. Nu māte satraucās par to, ka viņa bija tā, kura pamudināja vēl ātrāk pieaugt, bija bail, ka dēls var saslimt. Sarunas nelīdzēja. Renāts palika pie sava un to nekas nevarēja mainīt. Visas sarunas bija bezmērķīgas un skaidrojumi, ka tā nesasniedz izvirzītos mērķus vairs nelīdzēja. Nelīdzēja nekas un ar to nācās samierināties. Pienāca izlaidums, eksāmeni bija veiksmīgi nokārtoti, atlika tikai izdomāt, ko darīt tālāk. Mamma rosīgi darbojās virtuvē, kad ienāca Renāts ar sen neredzētu mirdzumu acīs. -

Mammucīt, es izdomāju. Ja es cītīgi mācītos

vasarā un nesēdētu rokas klēpī salicis, es varētu sākt jau nopietnāk apgūt nākošā gada vielu. Es jau uz rītdienu sarunāju tikšanos ar skolas direktoru, vēlos parunāt par pārlēkšanu uz vienpadsmito klasi. -

Kā tad tas ir iespējams? - mamma pat aizmirsa

par salātiem un visu uzmanību pievērsa dēlam.

64


-

Ir. Es uzzināju, ka ir viens džeks, kam tas izdevās.

Vienīgais, kas ir jādara augusta beigās ir veiksmīgi jānokārto desmitās klases ieskaites visos priekšmetos. -

Vai tu spēsi to paveikt? - mamma neticīgi

novērsās. -

Es domāju, ka jā. Esmu jau savācis daudz

materiālu no desmitās klases skolēniem - izdales materiālus, pierakstu klades

un citus

materiālus.

Vajadzēs vēl aiziet uz skolas bibliotēku un paņemt mācību grāmatas. Daudz ko jau esmu sācis mācīties, vienīgi ķīmija tā īsti nepadodas, bet tas nekas advokātiem jau nav nekādi eksperimenti jātaisa. -

Ak, tad tu būsi advokāts? - arī tas bija jaunums. –

Vai profesija ir saistīta ar tavām vēlmēm, vai arī tikai ar Dorisu? -

Tas jau vairs nav svarīgi. Galvenais, ka esmu

izlēmis. -

Un kā ar valodām? – mamma bija dzirdējusi, ka

tieši valodas ir tas priekšmets, kura dēļ daudzi netiek galā ar iestājeksāmeniem. -

Es jau uzzināju, ko tieši augstskolā prasa un

pastiprināti mācīšos tikai tos priekšmetus, kas būs 65


nepieciešami augstskolai, pārējos priekšmetus tikai tādā līmenī, lai nokārtotu vidusskolas eksāmenus. -

Nu skaties dēls, nepārpūlē sevi. Tu taču to visu

vari darīt kopā ar saviem vienaudžiem. Nav jau tik ļoti jāsteidzas. -

Mammu, nevajag mani pierunāt, esmu jau

izlēmis. Vidusskolas diplomu es vēlos saņemt jau nākamajā pavasarī, tādēļ būs pamatīgi jāpacenšas. -

Kā? - māte izbrīnīti jautāja un nu jau apsēdās, jo

katra nākamā frāze sāka šokēt aizvien vairāk. - Vai tu vēlies pabeigt vienpadsmito un divpadsmito klasi vienlaicīgi, vienā gadā? -

Tas ir pavisam vienkārši, - Renāts aizrautīgi

turpināja bārstīt savus plānus. - Vienpadsmito klasi es mācīšos mūsu skolā, bet divpadsmito klasi es mācīšos vakarenē. Es jau ar direktoru visu sarunāju. Viņš ir ar mieru mani uzņemt, man tikai būs jāparāda desmitās klases ieskaišu atzīmes un zīme no skolas, ka tiešām esmu uzņemts vienpadsmitajā klasē un viņi mani pieņems divpadsmitajā klasē. Man katru mēnesi būs jāparāda vienpadsmitās klases atestācija, lai viņi varētu pārliecināties par manām sekmēm. Protams, 66


būs jātiek līdzi arī vielai, sarunājām, ja pirmo pusgadu būšu

veiksmīgi

nokārtojis,

tad

otrajā

dažus

priekšmetus, piemēram, fiziku un ķīmiju, man ļaus nokārtot,

teiksim

tā,

starp

citu.

Gada

beigās,

apmēram martā, es nokārtošu vienpadsmitās klases ieskaites un paredzētos eksāmenus, un aprīlī es jau pārnākšu uz mūsu skolas divpadsmito klasi. Vakarenē man tiks iedoti visi papīri un sekmju atestācija. Beigu eksāmenu es kārtošu jau mūsu skolā un vairs nekādu problēmu. -

Nu ja! - mamma smagi nopūtās. - Dēlu man vairs

neredzēt.

Plāni

tev

pavisam

lieli,

bet

vai

esi

pārliecināts, ka viss ies tik gludi? -

Vakarskolā viss jau ir sarunāts, atliek tikai mūsu

skolas direktors. Ceru, ka viņš piekritīs, citādi visiem plāniem beigas. Mamma paskatījās uz dēlu un atviegloti pasmaidīja. -

Nu vismaz šajā lietā es tev centīšos palīdzēt, -

mamma iesmējās. -

Tu? - Renāts izbrīnīti pārjautāja. - Kā tu domā to

panākt? – bet, ieraudzījis mirdzumu mammas acīs,

67


negaidīja atbildi. - Kāds tad tev sakars ar skolas direktoru? -

Mēs esam ļoti labi draugi, bet tās vairs nav tavas

problēmas. Tu nodarbojies ar savām lietām, es ar savām lietām, ja vajag ejam viens otram palīgā! Skaidrs! - mamma nosmējās. -

Mammu, vai tu salaid ar mūsu skolas direktoru? Tas bija sen, bet tā, mīļais, tiešām nav tava

darīšana. Tu jau zini, ka šajā sakarā mute ir jātur ciet! -

Tu nu gan esi? - Renāts nosmējās. - Labi jau labi,

tu jau zini, ka neviens neuzzinās, un paldies, ka palīdzēsi. -

Tāds jau ir mammas pienākums!

-

Protams, mammu, tu esi pati labākā mamma uz

pasaules. Bet nu gan es dodos mācīties. Ar skolas direktoru visu izdevās sarunāt, grūti jau gāja, bet izdevās. Sākumā direktors to visu uztvēra kā ārprāta murgu, bet, kad viss tika sīki un smalki paskaidrots un dubultā izstāstīts, tad viņš pasmaidīja un piekrita. Vienīgi mammai bija jāapsola par šo joku sarīkot vakariņas. Mamma gan sākumā pretojās, bet šī

68


nebija tā reize, kad drīkst spītēties un, protams, piekrita. Mājās nākot, Renāts jau nepacietīgi gaidīja pie durvīm. -

Nu?

-

Ko, nu? - mamma tēloja, ka neko nesaprot.

-

Nu, stāsti, kā gāja? Vai viss ir kārtībā? Izdevās? -

mamma vēl joprojām neko neteica. – Nu, mammu, vai tu beigsi mani tracināt? Kā gāja? - mamma pagriezās un apķēra dēlu. -

Viss ir kārtībā! Yess! - Renāts iesaucās un pacēla mammu

gaisā. - Kā es tevi mīlu! Vai es jau teicu, ka esi pati labākā? - mamma skaļi iesmējās. -

Nu jau - būs labi, tikai laid mani zemē! Un vēl. Tu

man tagad būsi parādnieks. -

Tas pats par sevi saprotams, vienam man noteikti

būtu bijis grūti. -

Ne jau par to ir runa! Man tagad būs jāiet ar viņu

vakariņās! -

Mammu? - Renāts viltīgi paskatījās.

69


-

Nesatraucies, tur nekā nav, tikai vakariņas, bet

par šo joku tu vienu dienu noliksi visas mācības pie malas un atbrauksi man līdzi uz Rīgu. Viena tava diena beidzot piederēs man. Sarunāts? -

Labi, mammu, bet nu gan es dodos mācīties, jo

tā viena diena būs jāiesteidz. -

Tu esi nepārspējams! - mamma tikai nosauca

pakaļ un aizgāja uz virtuvi. Vasara bija silta un patīkama un lielāko daļu sava laika Renāts pie upītes mācījās. Šad un tad atcerējās Dorisu, bet gribasspēks sasniegt plānoto bija lielāks par sirdssāpēm. Bieži vien, ja nebija nekas cits ieplānots, Nils devās Renātam līdzi. Tur viņi abi bubināja angliski, skaitīja teorēmas,

mācījās

fizikas

likumus

un

ķīmijas

vienādojumus. Pienāca augusts. Divdesmit astotajā datumā tika nokārtotas visas skolā uzdotās pārbaudes. Mācību priekšmetu skolotāji bija sagatavojuši svarīgākās lietas testam, daļa priekšmetu bija apvienoti vienā testā. Viss izdevās lieliski, ja neskaita ķīmiju, kurā viņš mazliet izgāzās, bet, zinot Renāta centību un zinot, ka viņa 70


nākotnes profesija nav saistīta ar ķīmiskām lietām, skolotāja arī šo priekšmetu ieskaitīja. Viņa vienkārši nespēja zēnu iegāzt, jo nav daudz tādu cītīgu zēnu un tas vien jau bija apsveicami, ka tieši šis retais ir viņu skolas skolnieks. Mājās par godu šim notikumam tika sarīkotas mazas svinības, tikai Renāts gan daudz laika nepavadīja ar ielūgtajiem viesiem. Viņš ātri noslēdzās savā istabā un turpināja mācīties. Sestdienās visas vasaras garumā viņš papildus mācījās angļu valodas kursos, jo zināja cik liela nozīme angļu valodai ir augstskolā. Arī šis posms tika veiksmīgi noslēgts un viss bija gatavs, lai viņš varētu uzsāk vienu no grūtākajiem mērķa sasniegšanas posmiem – vidusskolas beigšanu. Pateicoties Renāta cītīgajai vasarai, arī Nils bija daudz apguvis, bet sekot draugam neuzdrīkstējās. Viņam bija bail, ka nebūs tik lielas apņēmības, lai sekotu cauri ellei gada garumā. Kādu dienu pie durvīm klauvēja Nils.

71


-

Sveiks, vecīt! - Renāts priecīgi iesaucās. - Nāc

iekšā, tikai uz īsu brīdi. Man ir tik daudz jāmācās. Un pēc divām stundām uz vakareni jābrauc. -

Tu nositīsies ar tām mācībām. Klausies, drīz tev

būs dzimšanas diena, vai arī tad tu domā mācīties? -

Nekas cits neatliek, zini, ja mācās divās klasēs

uzreiz, tad ir ko rauties. -

Tu gribi teikt, ka savus sešpadsmit pie grāmatām

sagaidīsi? – Nils šokā iesaucās. -

Paklau, man nav laika, lai ar tevi strīdētos, es

redzu, ka mums ir pavisam dažādi uzskati par dzīvi. Tu vēl spried par visu kā mazs bērns. -

Un tu būtu tas lielais? Es nesaprotu, pirms tu

sapinies ar to bābu, tu biji pavisam normāls džeks, bet tagad tu esi palicis par īstu īgņu. -

Zini, labāk ej, man galīgi nav laika. Atnāc

svētdien, tad man būs kāds brītiņš, ko tev izbrīvēt. -

Nu vai zini, Pārgudrā kungs, ne nu nākšu ne būs! -

Nils dusmās iesaucās. - Sēdi vien ar tām savām grāmatām, kamēr sapūsi un visu dzīvi palaidīsi garām! Nils sadusmojās, apcirtās uz riņķi, kaut ko pie sevis vēl nobubināja un aizgāja. 72


Neilgi pēc tam atgriezās mamma, rokās vicinot vēstuli. -

Dēliņ, tas tev. Laikam pirmais dzimšanas dienas

apsveikums. -

Tūlīt, - Renāts sauca no savas istabas. Ienākot

virtuvē, vēstule viņu jau gaidīja uz galda. Atverot vēstuli, viņš saprata, ka tā ir no Dorisas. “Mana meitiņa!” - viņš atrada fotogrāfiju. -

Mammu! - viņš iebļāvās. - Mammu! Nu, ko tu bļauj, ka visa māja rīb? Vai tad vēstuli

jau … - un viņa apklusa, ieraugot dēlu, kurš raudāja. -

Kas noticis? - viņa piegāja klāt un apskāva dēlu.

-

Tu esi vecmāmiņa. Vai redzi! - viņš sniedza

mammai bildīti. - Tā ir mana meitiņa Renāte, - viņš iedeva

mammai

vēstuli,

bet

pats

apsēdās

un

atstutējās pret galdu. Viss šķita tik tukšs un bezjēdzīgs. Vai tiešām tikai sievietei ir tiesības regulēt bērna dzīvi? Vai tiešām vīrieši ir mazāk svarīgi? Šis bija vēl viens smags pārdzīvojums, kas lika sasparoties vēl vairāk. – Vismaz vārds par godu man! Vismaz kaut kas!

73


Mamma izlasīja vēstuli, noliecās pie dēla un klusi nočukstēja, – Ak, tu nabadziņš! Vai tiešām šīs sievietes ēna tev sekos mūžīgi? Vairākas dienas Renāts atkal staigāja nerunīgs. Bildi ar datora palīdzību viņš palielināja un pielīmēja pie savas gultas, oriģinālo bildīti, viņš vienmēr nēsāja kabatā. Tas radīja sajūtu, ka meitiņa ir tuvāk. Lai gan tā bija ilūzija. Renāts saprata, ka tas ir sapnis, kam nav lemts piepildīties, viņš zināja, ka nekad viņu nesatiks, un tas viņu žņaudza nost. Tomēr, lai kā, viņš vismaz ir redzējis savu meitiņu, kaut arī tikai bildītē. Iespējams kādreiz! Viņš nepadosies! Cik svarīga viņam bija šī bildīte! Tā viņam deva spēku brīžos, kad vairs nebija spēka cīnīties. Tā viņam deva stimulu mācīties un censties, kad viss jau likās bezjēdzīgs. Bildīte, kurā bija Renāte, deva iemeslu dzīvot un pacensties pabeigt skolu, sākt studijas un kāpt pa karjeras kāpnēm. Sasniegt visu, kas bija par iemeslu, kādēļ viņš bija palicis viens. Tā bija jauna enerģija, kas 74


ļāva

sasparoties

un

cītīgi

tuvoties

savam

nospraustajam mērķim. Tikai sevis dēļ viņš centās, nu jau tikai sevis dēļ! Laiks ritēja nemanot. Visi attiecībā uz mācībām kaltie plāni īstenojās, pateicoties centībai un stingrai apņēmībai. Viss bija izdevies pārāk labi. Tas radīja lielu gandarījuma sajūtu un neviltotu prieku! Eksāmeni nokārtoti, izlaidums pagājis. No

izlaiduma

viņam

spilgti

iespiedās

atmiņā

direktora teiktā frāze “… un tas tikai pierāda to, ka stingra apņemšanās un liela centība spēj paveikt neiedomājamākās lietas. Šāds gadījums pašreiz ir vienīgais visā mūsu skolas vēsturē, un, domāju, tas cels šīs skolas prestižu. Apsveicu, Renāt, tādi cilvēki kā tu, varētu veiksmīgi celt visu mūsu tautas nākotni! Mīļie skolēni un klātesošie, ņemsim piemēru no šī jaunekļa!“pēc šiem vārdiem visi skaļi aplaudēja un Renāts sajutās svarīgs. Viņš juta pārējo pievērstos skatienus - apbrīnas pilnus, sajūsminātus vai skaudīgus, tas nebija svarīgi viņš beidzot sajutās kā uzvarētājs!

75


Pēc

izlaiduma

Renāts

beidzot

paņēma

no

mācībām vienu brīvu nedēļu. Bija nepieciešama atpūta pēc tik smagi pavadīta gada, turklāt jau pēc nedēļas bija jādodas projām uz Rīgu, kur priekšā atkal gaidīs mācības. Viņš gulēja gultā un bezmērķīgi skatījās griestos līdz viņa brīnišķīgo klusumu pārtrauca spalgās telefona skaņas. ,,Kā es neieredzu šo skaņu!” viņš nolamājās un slinki aizgāja līdz telefonam. -

Jā! - ar pilnīgi vienaldzīgu balsi viņš noteica,

paceļot klausuli. -

Renāt? Nē, eņģeļi atlidojuši uz manu māju! Nil, vai tu

beigsi vienmēr pārprasīt, kad es pienāku pie telefona? Kā tev šķiet, kas gan cits varētu pacelt šo klausuli? -

Skatos, tu atkal neesi noskaņojumā, - Nils klusi

noteica. -

Ko tu gribēji? - Renāts nepacietīgi gaidīja Nila

teikto, lai varētu mierīgi likties gultā. -

Es tikai gribēju teikt, ka mēs ar tiem, kurus tu

kādreiz uzskatīji par saviem draugiem, sarīkojām tev

76


atvadu ballīti. Tu taču pēc nedēļas aizbrauc un šaubos vai kādreiz šeit atgriezīsies, tāpēc… -

Ak, Dievs! Tu jau sāc runāt kā sentimentālā

seriālā! Baigais labais draugs, kas noraizējies par mani, tāpēc visu sarīko un tā tālāk, un tā tālāk! Zini, šīs man par godu rīkotās ballītes mani tracina! Kā gan jūs visi varat man rīkot kaut kādas ballītes? - Renāts izklausījās patiesi aizsvilies. -

Zini ko, man vienreiz pietiek! Sēdi kā tāds idiots

mājās, mācies un sūdzies par savu dzīvi, sēdi un sapūsti! Tu jau man esi pieriebies kā rūgta nāve ar savu činkstēšanu! Tu uzvedies kā tāda bāba! Ar tevi pat parunāt vairs nav iespējams! Ej tu zini kur? -

Ej pats! - Renāts atbļāva pretī un nosvieda

klausuli. ,,Ko viņš no sevis iedomājas? Kas viņš kāds Dievs vai, ka te visiem baigi labo dara!” viņš, ejot atpakaļ uz istabu, pie sevis lādējās. Apguļoties gultā, nekāda miera jau vairs nebija. Viss pagalam. ,,Kretīns”! Renāts vēlreiz pie sevis nolamājās un gāja piezvanīt Nilam. -

Klausos, - Tā bija Kitija.

-

Sveiki, te Renāts, pasauc Nilu. 77


-

Zini, viņš tikko ieskrēja savā istabā, jo salamājās ar

kaut kādu idiotu, vismaz es tā sapratu no viņa teiktā, kad viņš nometa klausuli. -

Jā, jā, smejies vien! Tu taču zini, ka viņš lamājās ar

mani! Klau, es nemaz tā negribēju viņu nolamāt, vienkārši…, ai, kāda tam jēga, klausies, tu taču zini, kurā vietā būs tas baļļuks? - Renāta tonis bija jau pavisam mierīgs. -

Trešdien deviņos, pie mums mājās.

Senči

aizbrauc uz divām dienām, tāpēc mums atļāva mazliet izklaidēties. -

Kā, tā vienkārši atļāva rīkot mājas bardaku? -

Renāts neticēja pats savām ausīm. Neko briesmīgāku par Nila senčiem viņš savā dzīvē nebija sastapis. -

Nu, īstenībā tik vienkārši jau viss negāja, bet kad

teicām, ka rīkosim tev atvadu ballīti, tad viņi piekrita. Tu jau esi mūsu pilsētas paraug zēns! - viņa ar ironiju noteica. -

Labi, nevajag, tāpat jau mazliet draņķīgi jūtos. Es

būšu. -

78

Tu? - Kitija neticīgā balsī pārjautāja.


-

Jums tā laikam ir ģimenes tradīcija, labi zināt, bet

tomēr pārprasīt? -

Ha, netēlo te pareizo! – Kitija skaļi noķiķināja.

-

Nepūties, tev nepiestāv! - Renātam pat negribot

izspruka. -

Kā gan tu vari zināt, kas man piestāv un kas

nepiestāv? Tu jau neko citu neesi redzējis kā savas grāmatas. -

Tas nenozīmē, ka nekā cita nezinu. Un Nilam

nesaki, ka es būšu, lai tas ir pārsteigums! -

Tu tiešām esi pārsteigums! - Kitija smejoties

iesaucās. - Tāds naivs liecies, bet patiesībā koķetē kā liels vīrs. Nezinātu, kāds tu esi, varbūt pat uzķertos. Kitija sāka Renātu kaitināt. -

Tu tiešām neko nezini par mani.

-

Un kas tad man būtu jāzina?

-

Gan jau redzēsi! - no Renāta mutes tas izklausījās

dīvaini, bet Kitija nelikās mierā, viss bija pārāk interesanti! -

Labi, kovboj, parādi ko māki! - Kitija izaicināja.

79


-

Tu gribi, lai parādu? - Renāts uztvēra

izaicinājumu. - Atnāc! - viņš teica. - Mana mamma nav mājās un līdz vakaram nebūs. -

Tu mani izaicini? - Kitija mazliet atkāpās no

iesāktā balss toņa. -

Vai nobijies? Nu nē, es no maziem zēniem nebīstos! - viņa

iesmējās klausulē, tad ievilka elpu. - Paklau, tu nerunā ar savas klases meiteni, Renāt, es esmu vecāka par tevi par veseliem četriem gadiem. -

Un tad?

-

Ko un tad? - Kitija nesaprata.

-

Es jau zināju, ka nobijies.

-

Zini ko, es aiziešu, bet tikai, lai parādītu, ka tu esi

pamatīgi izgāzies. Vai pēc tam tev nebūs neērti? -

Redzēsim, kā tev pietiks dūšas un tad spriedīsim

par to, kam būs neērti. -

Es eju! - Kitija draudīgi noteica. Es gaidu! — Renāts ar cēlu balsi atbildēja un

nolika klausuli. ,,Ko viņa no sevis iedomājas? Vai viņa kāda baigā lelle?” - viņš pats pie sevis murmināja, ,,Es no maziem zēniem nebaidos!” - viņš mēdījās. ,,Es viņai 80


parādīšu mazus zēnus!” Renāts pie sevis nosmīnēja un piegāja pie spoguļa. ,,Kas gan varētu viņu pārsteigt? Bet

varbūt

vienkārši

sagaidīt

un

tad

pārsteigt

nesagatavotu?” Tā bija ideja, kas viņa pašam iepatikās. Pēc laika Kitija klauvēja pie Renāta durvīm. -

Atvērts! - viņš no iekšas sauca. Kitija atvēra durvis,

iegāja, bet nekur neredzēja Renātu. -

Vai tā tu sagaidi ciemiņus? Slēpjoties? - viņa

pēkšņi sajutās pārāka. -

Nāc vien iekšā, tu taču zini, kur ir mana istaba.

Nekautrējies. -

Es nemaz nekautrējos! - viņa lepni paziņoja un

iesoļoja Renāta istabā. Renāts gulēja izstiepies gultā, paskatījās uz Kitiju, piecēlās, piegāja pie viņas tik tuvu, ka Kitijas sirds no uztraukuma pēkšņi sāka sisties kā negudra. -

Vai nobijies? - viņš rotaļīgi iesaucās.

-

Nemaz! - Kitija mēģināja nezaudēt dūšu.

-

Nu, ar ko tad tu mani pārsteigsi, pieaugusī

madāma! -

Tu jau biji tas, kas gribēja parādīt, kāds tu esi

lielais. Vai pēkšņi pats nobijies? - satraukums pārgāja, 81


jo likās, ka Renāts tikai spēlējās, bet patiesībā ir nobijies. Viņas drosme atkal atgriezās. – Nu, parādi, uz ko esi spējīgs. -

Bet vēlāk bez pārmetumiem. - Renāts piespieda

Kitiju ar muguru pret sienu. -

Nebūs jau ko pārmest!

-

Tas ir labi. Bet ir tikai viens noteikums. - Renātam šī

spēle iepatikās. -

Kāds? - Kitija pajautāja.

-

Zaudē tas, kurš pirmais pārstāj vai pasaka stop!

-

Lai iet! – Kitija, paceļot galvu gaisā, noteica.

Renāts piespieda viņu vēl ciešāk pie sienas un sāka kaislīgi skūpstīt. Pēc kāda brīža viņš atrāvās un paskatījās uz Kitiju. -

Vai arī tālāk piedalies? - Renāts izaicinoši jautāja. Nebija slikti, bet vai tad esi spējīgs uz kaut ko

vairāk? - tagad arī Kitija bija iekarsusi spēlei. -

Pāreja uz nākamo raundu?

-

Lai notiek! - Kitija piekrita.

Renāts atrāva Kitiju no sienas un iegāza gultā. Piegāja pie mūzikas centra un ielika disku. - Tas romantikai! 82

-

viņš

noteica

un

pagrieza

skaļāk.


Pagriezās pret Kitiju un novilka T kreklu, pavisam lēni piegāja pie viņas un atrāva jaciņas rāvējslēdzēju. Zem tās nebija nekas cits kā apakšveļa. Kitija neteica ne vārda, bet skatījās notiekošajā ar izbrīnu. Tas nebija tas, uz ko viņa bija sagatavojusies atnākot, bet viņai patika. Viņš paņēma jaciņu aiz abām piedurknēm un, mazliet piepaceļot Kitiju, no tās atbrīvojās, to nevērīgi iesviežot stūri. Tad viņš ķērās klāt biksēm, bet, kā jau džentlmenim pieklājas, vispirms savējām. Kitija iepleta acis. Viņas tumšie, īsie mati bija izspūruši, lūpu krāsa izsmērējusies, bet viņa izskatījās seksīgi. Viņš saprata, ka ir gatavs šo meiteni aprīt ar acīm steidzīgi atpogāja viņas džinsus, paņēma viņas kurpes aiz papēžiem un norāva, tad paņēma bikšu galus un burtiski izkratīja viņu no tām. Viņa palika tikai vienā apakšveļā. -

Vai pārejam uz nākamo raundu? - viņš

pieliecoties pajautāja. -

Viss jau būtu kārtībā, bet es nekrāmējos ar

nevainīgiem zēniem, - Kitija ar lepnumu balsī paziņoja. -

Nevienā vārdā neesmu teicis, ka esmu nevainīgs.

-

Pa kuru laiku tad tu paspēji? 83


-

Nav svarīgi, vai padodies?

-

Es? - Kitija izbrīnīti pajautāja.

-

Nu ne jau es!

-

Vai tu saproti, kas šeit gatavojas notikt?

-

Ja nobijies, tad padodies! - Renāts bija nolēmis

iet līdz galam! Turklāt Kitija bija forša un jau ilgu laiku viņš nebija darījis to, kāpēc ne? -

Es nenobijos, bet…? - Kitija bija samulsusi. Vai padodies? - viņš vēlreiz pārjautāja. Kitija

paskatījās uz Renātu. ,,Pie velna!” viņa nodomāja un pierāva viņu sev klāt. Rotaļa, kā jau bija paredzams, beidzās ar seksu. Renāts gan sākumā nebija domājis, ka aizies tik tālu, bet ja jau, tad lai iet! -

Tu tiešām esi mīkla! - Kitija, atstutējusi zodu pret

Renāta vēderu, noteica. -

Bet kurš no mums palika uzvarētājs? - Renāts

nevēlējās iedziļināties sarunās. -

Mēs abi? - viņa jautāja, skatoties Renātam acīs.

-

Lai tā būtu! - Renātu šī atbilde apmierināja. - Bet

nu tev jāiet! -

84

Tu trešdien būsi?


-

Būšu gan! Laikam jau pirms aizbraukšanas viena

ballīte netraucēs, - Renāts nosmējās. Kitija izkāpa no gultas un sāka ģērbties. Kad šis process bija galā, viņa pagriezās pret Renātu. -

Vai mēs tagad… - un viņa nepaspēja pabeigt

iesākto, jo Renāts viņu pārtrauca. -

Nekādu mēs nav! Vai atceries, tā bija tikai spēle!

Izturības un drosmes pārbaude vai arī… īstenībā man vienalga, sauc kā gribi! - viņš vienaldzīgi noteica. Kitija jutās vīlusies vārdos, kurus Renāts tikko bija izteicis, bet neko neiebilda, uzvilka kurpes un atvēra durvis. -

Nu tad līdz trešdienai? - viņa, pagriežot galvu,

pajautāja. -

Līdz trešdienai! - Renāts pacēla roku un pamāja,

tad pasmaidīja un noteica: - Tu biji tiešām laba! - tajā brīdī Kitija nosarka, bet neko vairs neatbildēja, klusi aizvēra durvis un aizgāja. Ejot mājās, Kitija visu ceļu pārdomāja tikko notikušo. Viņa nespēja saprast kā uz kaut ko tādu bija parakstījusies un tas, ka Renāts spētu būt tāds, viņai pat sapņos nebija rādījies. Mājās viņa domīgi sēdēja

85


savā istabā pie galda, kad viņu pārtrauca Nils.

-

Par ko tad tu tā aizsapņojusies? - viņš apsēdās

māsai pretī. -

Nekas sevišķs, tikai sāku domāt par to, vai tie,

kurus pazīstam, vispār ir tādi kā mēs domājam? Un vai mēs vispār tā īsti kādu pazīstam? -

Vai tu gadījumā neesi kaut ko nelabu saēdusies?

-

Ej uz savu istabu, man vajag padomāt! - Kitija

dusmīgi iesaucās. - Kā gan es vispār varēju tev kaut ko tādu teikt, tev tas pauris ir galīgi tukšs. Ej vien paspēlē kādu datorspēli vai pajūsmo par kailām sievietēm, neko citu tu jau nemaz nemāki. -

Kas ar tevi? Stulba vai? - Nils sapsihojās un

aizgāja, aiz sevis aizcērtot durvis. Kitija negribēja iedziļināties brāļa stulbībās, viņa gribēja tikt skaidrībā pati ar sevi un visu to, kas tikko kā bija noticis. Trešdienas vakarā visi sanāca kā bija plānots, bet Renāts nebija. Kitija ilgi un bezmērķīgi vaktēja sētas logu, līdz nolēma, ka nav vērts. Viņa pievienojās tiem,

86


kas bija šeit. Galu galā ballīte bija noorganizēta un tas nozīmēja - laiks svinībām. Renāts kādu laiku šaubījās par iešanu, bet tad saprata, ka vismaz tik daudz viņš bija parādā Nilam par sabļaušanu un Nils tomēr bija viņa labākais draugs. Tiklīdz iezvanījās durvju zvans, Kitija burtiski sarāvās, pielēca kājās un aizskrēja, lai durvis atvērtu. -

Tu tomēr atnāci? - viņa jūsmīgi iesaucās.

-

Kā redzi, esmu šeit, bet kur tad Nils?

-

Istabā pie pārējiem. Renāt, es gribēju pajautāt

par to spēli? -

Uzmanīgi klausos, - viņš paskatījās uz Kitiju un

nesaprata, kas sekos tālāk, bet cerēja, ka tas nebūs nekas, kas būs saistīts ar kaut kādu turpināšanu. -

Vai tu bieži spēlē tādas spēles?

-

Tā bija pirmā reize, un tad?

-

Tev labi sanāca. Tikai es mazliet nesaprotu…

-

Kitij, tā bija spēle, kurā nepiedalījos tikai es viens,

arī tu tajā piedalījies un nemaz neprotestēji, ko tu no manis tagad gribi? -

Katrā ziņā šādu attieksmi jau nu noteikti ne, es

gribēju tikai uzzināt…, ai, lai paliek, nāc iekšā, - viņa 87


aicināja puisi iekšā, bet jutās dziļi vīlusies. Viņa gaidīja kaut ko citu, viņa nezināja ko, bet katrā ziņā ne to, kas tikko notika. Kā jau allaž tādās svinībās neiztikt arī bez alkohola, kurš vairāk, kurš mazāk, bet pārsvarā visi, izņemot Renātu. No visiem uzaicinājumiem un piedāvājumiem viņš bija atteicies, jo nebija ne mazākās vēlēšanās pamosties rīt ar sāpošu galvu. Krietni pāri pusnaktij, Renāta uzmanību centās pievērst kāda meitene, kura bija ieradusies pie kaut kā brīvdienās. Sākumā viņš viņai nepievērsa nekādu uzmanību, bet vēlāk palika interesanti. ,,Kā būtu sarīkot vēl kādu labu spēli pirms aizbraukšanas. Kas zina, kā vēl Rīgā klāsies, turklāt šeit vairs nebūs jāatgriežas un kāda darīšana, kurš ko pēc tam runās.” Renāts nosmīnēja un piegāja pie meitenes. -

Sveika! - viņš noteica.

-

Sveiks, - viņa kautrīgi atbildēja.

-

Redzu, tu neesi šejieniete. Vai ciemos? - Renāts

centās iesākt pieklājīgu sarunu. -

Ciemos gan, - viņa novilka sev zem deguna. - Vai

šī ballīte ir domāta tev? 88


-

Laikam jau gan. Atvadu ballīte.

-

Vai vēlies padejot? - viņa aicināja.

-

Nu nē, es nelabprāt dejoju, ja galīgi nav citas

izejas, bet pašreiz ir daudz citu variantu. -

Nu ja, - meitene klusi noteica.

-

Tu nedomā, ka nevēlos ar tevi dejot, gribētu jau

gan, bet varbūt vispirms varētu aprunāties. Teiksim koridorā. -

Labi, - viņa piekrita un, paskatoties uz Renātu,

pasmaidīja. Kad abi bija koridorā, Renāts atsāka sarunu. -

Kā tevi sauc? Un cik tev ir gadu?

-

Daiga un man ir astoņpadsmit. Un tev?

-

Salīdzinoši ar tevi man ir maz gadu. Tikai

sešpadsmit. -

Tu joko, vai ne? Runāju pavisam nopietni! - Renāts iesaucās un

Daiga sāka smieties. -

Vai jūs ar Nilu esat viena vecuma? Es sapratu, ka

tu esi jau videni beidzis. -

Esmu jau arī, bet tas ir garš stāsts un šovakar jau

nu pavisam nevēlos par to runāt. 89


-

Par ko tad? - viņa jautāja un ieskatījās Renāta

acīs. -

Varbūt varam nerunāt, - Renāts piedāvāja.

-

Bet ko tad?

-

Varbūt… - Renāts apklusa un noskūpstīja meiteni.

Tad atliecās un paskatījās uz viņu. – Šo, - viņš pabeidza teikumu. -

Nav slikti, - viņa mierīgi noteica un abi sāka

skūpstīties. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad Nils iznāca koridorā. -

Renāt, ko tu dari? - viņš lielā izbrīnā pajautāja, jo

nespēja ticēt tam, ko pats redzēja. -

Un kā tev izskatās? - Viņš paskatījās uz Nilu un

ironiski pajautāja. -

Nē, nē, viss kārtībā! - Nils ātri noteica un iegāja

atpakaļ istabā. Viņš bija tuvu šokam, lai nu ko, bet to, ka Renāts. Tas bija kādam ātri jāizstāsta. -

Kitij, es tev pateikšu kaut ko tādu, ka tu no

smiekliem nomirsi.

90


-

Kas tad atkal, vai aplēji bikses un saprati, ka nav

apakšbikšu?

-

Kitija

mēģināja

savu

draudzeņu

klātbūtnē brāli izsmiet. -

Ja tā būtu, varētu gardi pasmieties. Zini, ko es

tikko redzēju? -

Nu, nu? - Kitija jau gaidīja kārtējo brāļa stulbību.

-

Es izgāju koridorā, bet tur Renāts ar to Daigu

sūcās. -

Ko? - Kitija kā sastingusi pajautāja. Nu riktīgi, ka saku. Es jau ari biju šokēts, mūsu

paraug zēns nocopē meiču pāris minūtēs. Man pat tik ātri neizdodas un kur nu vēl tikt tik tālu. -

Paej malā! - Kitija iesaucās un pagrūda Nilu, tad

ātrā solī devās uz koridoru, atrāva durvis un sastinga. -

Renāt! - viņa iesaucās. - Kā tev nav kauna? Par ko? - viņš nesaprotoši pajautāja atlaižot

meiteni, kuru pēdējās minūtes bija kaislīgi skūpstījis. -

Es gribu ar tevi parunāt, - viņa uzstājīgi noteica. -

Tikai ne šeit, ejam uz manu istabu. -

Obligāti? - viņš pārjautāja, bet Kitija jau vairs

neatbildēja, tikai paņēma pie rokas un vilka projām.

91


Nils stāvēja acis izbolījis un nekā nesaprata, tieši tāpat arī stāvēja Daiga. -

Vai tu varētu pateikt, kas tikko notika? – Daiga,

pagriežoties pret Nilu, jautāja. -

Ja es zinātu. Bet tūlīt uzzināšu, es paklausīšos un

tad pastāstīšu, bet, visticamāk, Kitija viņam lasīs morāli par uzvedības normām, - viņš nosmējās un aizskrēja pie māsas istabas durvīm, lai dzirdētu, kas iekšā notiks. -

Kā tu uzdrošinājies! — Kitija skaļi iesaucās.

-

Es nesaprotu, par ko tu trako?

-

Par ko es trakoju? Pāris dienas atpakaļ mēs

nodarbojamies ar seksu, bet tagad tu jau sūcies ar citu meiču. -

Es taču tev teicu, ka tas, kas notika starp mums

bija tikai spēle. -

Pie velna, kāda tur spēle! - Kitija nobļāvās. - Tas

bija sekss. Patīk vai nē. -

Un ko tad tu no manis tagad gribi? Vai tu domāji,

ka mēs tagad būsim pārītis? Es tev jau apskaidroju, ka nekā tāda nebūs. -

Ko tu dari, Renāt? - Kitija jautāja un bija dzirdams,

ka viņa sāk raudāt. 92


-

Nu, neraudi, nomierinies, - kā Nils gribēja redzēt,

kas tur tagad notiek, jo tas, ko viņš dzirdēja, bija kā sitiens ar elektrību. Ir jābūt kādai iespējai, kā to visu noskatīties. Protams, no ārienes pa istabas logu. Viņš apmetās riņķī un skrēja laukā. -

Nu, kas tur notiek? - Daiga mēģināja uzzināt, bet

Nils tikai nobrēcās, lai pagaida un aizskrēja. Ticis pie loga, viņš kārtējo reizi sastinga. Kitija ar Renātu skūpstījās un ne jau šā tā, bet pa īstam. ,,Kas notiek?” Nils pats sev jautāja, bet tad dzirdēja māsu sakām: Ja jau tas viss ir tikai joka pēc un tu tūlīt aizbrauc, tad es gribētu šo spēli izspēlēt vēlreiz. -

Vai tu esi par to pārliecināta?

-

Pilnīgi un galīgi. Renāt, es neesmu maziņa, man ir

divdesmit gadu, es zinu, ar ko es rēķinos, bet, ja tā ir pēdējā iespēja, tad vēlos to izmantot, - un viņa pati sāka skūpstīt Renātu. Tālāk viss notika kā kino, vismaz Nilam tā likās, bet neskatīties viņš nespēja, kaut kas tāds bieži nav redzams, tāpēc viņš palika un noskatījās visu līdz beigām, tad pavisam nekāds atgriezās mājas iekšpusē. Daiga tur vairs nestāvēja, tāpēc viņš taisnā ceļā devās pie māsas istabas durvīm un apsēdās. 93


-

Es gribu, lai par šo un iepriekšējo neviens

neuzzina, - Kitija lūdza Renātam. -

Varu tev svēti apsolīt, ka nevienam un nekad

nestāstīšu. -

Galvenais, lai Nils neuzzinātu, - to viņa teica, jau

iznākot no istabas. -

Jau zinu! - Nils sauca. Kas? - Kitija bija tik pārsteigta, ka nespēja vairs

izdvest ne vārdiņa. Renāts stāvēja un neko neteica. -

Vari neuztraukties, nevienam neteikšu, ka tu

sašļūc ar Renātu. Un par tevi, vecīt, esmu šokēts un pārsteigts. Pat sapņos nespētu nosapņot, ka tu jau kniebies kā liels vīrs, bet es vēl nevainīgs! Ja tikai es varētu atvērt muti, bet labi, tikai Kitijas dēļ. Un vispār, ej mājās un brauc prom, dari ko gribi, tikai pazūd. -

Ja tu tā vēlies, - Renāts pagāja garām Kitijai un

izgāja laukā. -

Kā tu uzdrošinājies? - Kitija gribēja klupt virsū

brālim, bet tad saprata, ka nav jēgas, nopūtās un iegāja

94

istabā.

Nils

vēl

brītiņu

mēģināja

salikt


smadzenēs notiekošo, bet tik un tā nespēja noticēt redzētajam. Viņš aizbrauca uz Rīgu, lai kārtīgi atpūstos, lai pavadītu laiku tikai un vienīgi tā kā viņš uzskata par pareizu. Viņš juta, ka šī atpūta ir pelnīta. Nu viņš jutās kā pats savas dzīves noteicējs, viņš zināja, ka ir pienācis viņa laiks cīnīties un izbaudīt savu dzīvi. Mamma iedeva naudu viesnīcai, ne kādai šikajai, bet tā lai ir jumts virs galvas un gulta, kurā gulēt, bet skolā izsniegtā prēmija bija pietiekoši liela, lai varētu arī izklaidēties. Pirmajā vakarā, ierodoties viesnīcā, viņš nolēma nekur neiet, bet kārtīgi izgulēties, taču, nolicies gultā, viņš saprata, ka tā ir lieka laika tērēšana. Tāpēc ātri no tās piecēlās, apģērbās un nolēma doties uz kādu klubu. Viņš ātri pārcilāja galvā informāciju par to, kādus klubus viņš zina, un saprata, ka tādu nemaz nav. Nu ko, nācās paļauties uz labu laimi. Vecrīgas ielas bija piepildītas ar dažādu paaudžu cilvēkiem.

Jaunieši

staigāja

klaigādami

un

95


smiedamies,

vecāki

cilvēki

kulturāli

sarunājoties.

Renāts apstājās un vienkārši vēroja. Vakars bija kluss un mierīgs. Viņš pacēla galvu un ielūkojās zvaigznēs. Viss bija tik skaisti! Taču pēkšņi viņu no šī klusuma iztraucēja kādas sievietes balss: -

Vai tu te atnāci zvaigznes skaitīt? Es? - viņš iztrūkās. Viņam blakus bija nostājusies

tumšmataina meitene, gandrīz viņa augumā. Pēc skata varbūt ne pati skaistākā, bet zināma pievilcība gan viņai piemita. -

Nē, es pati ar sevi runāju! - viņa zobgalīgi

noķiķināja. -

Nē, es vispār atnācu izklaidēties, - Renāts

stostoties atbildēja. -

Tā arī izskatās, ka tu izklaidējies! Vai tu kādu

gaidi? -

Nē. Vai tā izskatās? Lai nu izskatās, kā izskatās! - meitene atkal

ieķiķinājās. - Vai izklaidēsies viens? -

Nu, jā! - Renāts vēl joprojām bija samulsis. Viņš

nesaprata, kā tā! Vai pasaulē principi mainījušies? Cik

96


viņš atceras, tad puiši iet iepazīties ar meitenēm, bet te otrādi! -

Klau, man šovakar nav kompānijas, nāc ar mani!

-

Uz kurieni? - viņš nesaprata.

-

Tad jau redzēsi! - viņa iesaucās, paņēma Renātu

aiz rokas un uz devās pretējā virzienā. Renāts pat nezināja, kādēļ nepretojās. Viņš vienkārši padevās meitenes aicinājumam. Viņa aizveda Renātu uz kādu klubu, kurš bija tā piebāzts ar cilvēkiem, ka adatai būtu jāmeklē vietu, lai nokristu. Neko neprasot, viņa Renātu uzreiz ievilka dejotāju pūlī, un aizrautīgi sāka dejot. Nu viņam nekas cits neatlika, kā tikai darīt to pašu! Tā viņi dejoja līdz Renāts sāka just pagurumu. -

Vai nevēlies paiet maliņā? - viņš pieliecies

pajautāja. -

Ko? - viņa apstājās un pārjautāja. Vai tu negribi paiet maliņā? - viņš vēlreiz

atkārtoja, bet nu jau daudz skaļāk. -

Protams, nekādu problēmu! - viņa iesaucās un

atkal paņēma Renātu aiz rokas un vilka cauri pūlim. Renāts neko nesaprata. Vai tā šeit kāda sistēma? 97


-

Vai piekusi? - viņa smaidot pajautāja, izvelkot

Renātu pie bāra. -

Nu tā, nedaudz. Vienkārši sen nebiju to darījis.

-

Ko tad? - meitene nesaprata.

-

Nu, dejojis! - Renāts skaidroja.

-

Ko nu muldi?

-

Tiešām. Bet tas jau nav svarīgi, - Renāts pēdējo

frāzi nočukstēja. Viņš pat īsti nesaprata, par ko lai tagad runā. Varbūt atgriezties deju placī, tur vismaz nebija jārunā, bet kā tad tas atkal izskatīsies? -

Par ko tu domā? - meitene ziņkārīgi pajautāja.

-

Tā, ne par ko īpašu. Ko darām? - tas bija vienīgais

kas izšāvās no mutes. -

Paņemam kādu dzērienu! - viņa ierosināja. Es nedzeru, - viņš mēģināja atrunāties, bet bija

jau par vēlu, jo viņa jau bija pārliekusies pāri bāra letei un uzsauca bārmenim: ,,Mums divas skrūves!” Renāts tikai noplātīja acis, bet nu jau neko neteica. Bārmenis pasniedza pasūtītos dzērienus, Renāts ātri samaksāja, paņēma glāzes un ierosināja doties pie galdiņa. Šoreiz meitene viņam sekoja.

98


Tā viņi nosēdēja, pļāpājot kaut kādas muļķības, vispār jau runāja tikai viņa, Renāts tikai laiku pa laikam piekrītoši pamāja ar galvu. Pēc trešās skrūves Renāts saprata, ka ir galīgi apreibis un no cigarešu dūmiem, kas visapkārt pletās kā gubu mākonis, viņam jau metās nelabi. -

Klau, man kaut kā nelabi metas, vai negribi iet

projām? - viņš, pārtraucot viņas aizrautīgo stāstiņu par kārtējo ballīti, pajautāja. -

Vai tik ātri?

-

Nē, tu jau vari palikt, bet es gan laikam došos

prom. -

Nu, paklau, - viņa paskatījās uz Renātu ar

aizvainotu skatu. - Vai varu tev iet līdzi? -

Nu, nāc! - Renāts noraustīja plecus un cēlās

augšā. Izejot no kluba, viņš juta, ka ar iešanu taisni ir nelielas problēmas. -

Vai drīkstu tev iedot roku? - viņš smejoties

pajautāja -

Bet lūdzu, - viņa izstiepa savu roku un sāka

smieties. Nu jau arī Renātam tas viss likās jautri. 99


-

Uz kurieni mēs ejam? - Renāts pajautāja. Nu, vispār, laikam, pie tevis, ja tu man pateiksi,

kur dzīvo. -

Pie manis? - Renāts apstulba un apstājās. - Kā

pie manis? -

Nu zini ko, kas tie par jautājumiem? Vai tev

nebija jautri? -

Bija. Nu tad pasaki, kur dzīvo un ejam, lai tak tā

jautrība turpinās! - viņa iesaucās. Renāts saprata, ka īpaši liela spēka protestēt viņam nav un varbūt, ka šī doma viņam pat patīk. Viņam tiešām bija jautri ar šo meiteni. ,,Ja jau iesāku, tad lai iet! Nekas jau nenotiks!” - viņš mierinoši sev noteica, pateica meitenei, kur dzīvo un ļāvās straumei! Pa ceļam meitene ierosināja paņemt vēl arī pāris sidriņus, tīri jautrībai un Renāts tā arī izdarīja. Viesnīcas istabā viņi apsēdās gultā un atkorķēja pudeles. -

Vai tu neesi no Rīgas? - viņa jautāja. Īstenībā, nē, bet taisos uz šejieni pārvākties. Es

stājos universitātē, studēšu jurisprudenci. Un ko dari tu? 100


-

Tā īsti neko! Man vēl negribas domāt par

nopietnām lietām. Es gribu izbaudīt jaunību un tad jau kaut ko izdomāšu! -

Par kādiem līdzekļiem tad tu to dari? Vai tas ir svarīgi? - viņa pajautāja un izņēma

Renātam no rokām sidru un kopā ar savējo nolika uz grīdas. Renāts gan nesaprata, ko tas nozīmē, tomēr neko neteica. Viņa atmeta atpakaļ matus un pieliecās pie Renāta, sākot viņu skūpstīt. Renāts atrāvās atpakaļ, bet viņa atkal pievilka viņu klāt un turpināja iesākto. Viņš gan īsti nesaprata, kāpēc, bet aizvēra acis un sekoja meitenes rīcībai. Skūpsti pārtapa kaislīgā mīlas rotaļā. Visas drēbes tika ātri novilktas un izsvaidītas pa visu istabu. Renāts beidzot atslābinājās un sekoja saviem instinktiem. Meitenes kaisle viņu uzbudināja. Viņš saprata, ka vēlas to tikpat stipri, cik viņa. Mīlējušies līdz neprātam viņi beidzot atkrita gultā. Visa pasaule ap Renātu griezās vēja ātrumā. -

Tas bija lieliski! - viņš izdvesa, pagriežot galvu uz

meitenes pusi. 101


Viņa absolūti mierīgi izvilka no somiņas cigareti un aizdedzināja, ievilka dūmu, izpūta to un paskatījās uz Renātu. -

Nebija ne vainas, - viņa noteica un pasmaidīja. Vai mēs vēl kādreiz satiksimies? - Renāts klusi

pajautāja. -

Vai gribi godīgu atbildi?

-

Laikam, jā, bet es jau zinu, ko tu teiksi.

-

Tiešām? - viņa smaidīja.

-

Tu teiksi nē, vienalga kādi bija tavi iemesli, kad

šovakar uzsāki visu šo, tu tik un tā teiksi nē! -

Tev taisnība. Bet ne tādēļ, ka man nepatika, bet

gan tādēļ, ka neesmu viena. -

Vai tev ir draugs? - Renāts ziņkārīgi pajautāja. Nē, man ir vīrs, - viņa pilnīgā mierā, izpūšot

cigaretes dūmus, paziņoja. -

Ko? - Renāta balsī kārtējo reizi izskanēja izbrīns. Tā nu tas ir. Tu noteikti gribēsi zināt, kādēļ es

šovakar visu to darīju un tā tālāk, bet lai tas paliek. Viss bija baigi forši un tas ir svarīgi. Ne tā? -

Nu, jā. Ko tur vairs uzdot jautājumus, bet vienu

gan es vēl uzdošu, drīkst? 102


-

Spļauj ārā! - viņa iesmējās

-

Vai drīkstu uzzināt kā tevi sauc?

-

Sanita, - viņa pateica un tad pagriezās uz sānu

ar seju pret Renātu. - Ja tev nekas nav pretī, tad es laikam gribētu pagulēt, - Renāts neko neatbildēja, tikai pamāja ar galvu un likās gulēt. No rīta pamostoties, viņš Sanitu vairs nesastapa. Viņa bija jau aizgājusi. Viņš izstaipījās un piecēlās sēdus. ,,Tas tik bija vakars!” viņš pie sevis nodomāja, bet saprata, ka nav vērts par to domāt, jo bija svarīgākas lietas darāmas. -

Man patīk šī dzīve! - viņš iesaucās un izlēca no

gultas. Vēlāk viņš aizbrauca uz augstskolu, uzzināja visu par iestājeksāmeniem,

mazliet

atkārtoja

mācīto

un

eksāmenus nokārtoja teicami. Viņš bija viens no tiem laimīgajiem, kam šī pārbaude bija tīrais nieks un kuru uzņēma augstskolas budžeta grupā. Vismaz viens akmens mammai no pleciem nost, nebūs jāmaksā par mācībām. Labi atpūties viņš atgriezās mājās, lai savāktu nepieciešamās lietas un devās uz plašo Rīgu. 103


Savā kursā Renāts bija pats jaunākais. Nebija neviena

kursanta,

kurš

būtu

iestājies

augstskolā

septiņpadsmit gadu vecumā, bet tas netraucēja viņam veiksmīgi mācīties. Pasniedzēji par to brīnījās, bet ko tur brīnīties galvenais tikai mācīties! Kursa biedri bieži vien viņu ignorēja, jo Renāts atteicās piedalīties slavenākajās studentu ballītēs, bet Renātu tas nesatrauca, ne jau ballēties

viņš

bija

atbraucis.

Izdauzīšanās

pirms

studijām bija pietiekami sātīga, lai tagad augstāk par mācībām neliktu ballītes. Izballēsies vēlāk, kad vairs nebūs jāmācās. Viņa mērķis bija veiksmīgi pabeigt augstskolu un uzsākt karjeru. Pierādīt Dorisai, ka arī viņš var būt veiksmīgs karjerists un ka viņš pats spēj parūpēties par savu meitu, ka tas nav jādara citam vīrietim! Pēc pieciem gadiem Pieci studiju gadi paskrēja nemanot. Lielākoties viss laiks paskrēja mācībās, bet divi pēdējie gadi jau tika apvienoti ar darbu. Pavisam reti viņš aizgāja uz kādiem klubiem un ja aizgāja, tad tikai vienkārši atpūsties, bez jebkādas sakaru dibināšanas. Viņš labi 104


apzinājās, ka attiecības izjauks viņa vēlmi mācīties, bet sasniegtais bija pārāk vērtīgs, lai no tā tik viegli atteiktos. Prakses laikā viņš bija aizgājis uz kādu advokātu biroju, kur, redzot viņa spējas un centību, viņu pieņēma pastāvīgā darbā uz nepilnu slodzi. Renāts zināja, ka pēc augstskolas beigšanas, viņam darbs šajā firmā būs nodrošināts. Tas jau bija stabils pamats zem kājām. Taču tas nelika Renātam apstāties. Viņš divdesmit divu gada vecumā bija sasniedzis jau pietiekoši daudz - pabeidzis augstskolu, nodrošinājis sevi ar pastāvīgu darbu labā firmā un tas bija vairāk kā jebkurš viņa draugs vai paziņa bija varējis izdarīt šajā vecumā. Lielākā daļa draugu no skolas laikiem turpat pa pilsētiņu vien vandījās un neko tā arī īsti neuzsāka. To draugu starpā bija arī Nils, kurš pēc vidusskolas tā arī pameta mācības. Laiku pa laikam viņš pastrādāja kādus gadījuma darbiņus, bet tā īsti viņam, laikam, nekur nepatika.

105


Beidzot viņš bija iepazinies ar kādu meiteni, kas nesen bija pārvākusies uz dzīvi šajā pilsētiņā un nu viņam vismaz bija kāds iemesls, lai pacenstos, taču viņš labāk izvēlējās vieglu dzīvi. Tas arī bija iemesls, kādēļ viņu draudzība tika pārtraukta. Nils nevarēja ciest, ka viņa labākais skolas laiku draugs jau tagad atradās tur, kur Nilam vajadzētu rāpties vēl ilgus gadus. Bet tas, ka viņš bija ticis tik tālu, viņu nepadarīja lielīgu vai iedomīgu, viņš palika tikpat sirsnīgs un izpalīdzīgs kā agrāk. Arī par mammu viņš neaizmirsa. Pilsētiņas dzīvoklis jau pirms kāda laika bija pārdots, un nu viņi abi ar mammu dzīvoja Rīgā. Tas bija tādēļ, lai nebūtu jāmaksā par īri divās vietās vienlaicīgi un arī lai mamma būtu viņam tuvāk, kur Renāts varētu par viņu rūpēties. Mamma bija atradusi sev piemērotu darbu kādā smalkā audumu veikalā, tā, ka naudas viņiem bija pietiekami, lai dzīvotu un par iztiku neuztrauktos. Cik sākumā bija grūti, tik tagad bija viegli. Mamma nevarēja vien nopriecāties, ka viņai ir tāds dēls, vienīgi bija skumji skatīties, ka Dorisas ēna viņam 106


visu laiku sekoja un neļāva dzīvot tālāk laimīgu un pilnvērtīgu dzīvi. Renāts vēl joprojām centās izvairīties no meitenēm un attiecībām, vienīgi laiku pa laikam pieļāva kādus nenopietnus gadījuma sakarus, par kuriem mammai nebija pat nojausmas. Dorisa katru gadu uz dzimšanas dienu atsūtīja kādu Renātes fotogrāfiju, lai Renāts varētu sekot līdzi savas meitas augšanai. Viņa meitiņa bija tiešām ļoti skaists bērns, bet vai tā nedomā visi vecāki? Kopš Renātei palika pieci gadiņi, viņa bildītes vairs nesūtīja. Tas, protams, viņu skumdināja, taču viņam pietika ar to, kas jau ir. Viņš bildēs lūkojās ar tādu maigumu, ka pat viscietākajam cilvēkam atmaigtu sirds. Šīs bildes viņam bija svētākais, kas varēja būt uz šīs

pasaules

un

Renāts

tās

glabāja

uzmanīgi,

nevienam pat nebija nojausmas kur, bet tas noteikti bija tuvu viņa sirdij. Vienīgi žēl bija, ka Renātam nebija nekādu Dorisas koordināšu, jo tad viņš varētu viņai aizrakstīt vai piezvanīt un pastāstīt par to, cik viņš ir tālu ticis un ko jau ir sasniedzis. Taču šī iespēja tika liegta. 107


Nebija nekādu iespēju, atrast Dorisu. Taču Renāts neatmeta cerības un cerēja, ka kādu dienu satiks viņu un savu meitu. Dorisa viņam bija vienaldzīga, bet meitiņa bija tas, kas lika viņam šo sievieti neienīst. Mamma gan par šo ideju loti nepriecājās, šī sieviete bija pelnījusi, lai viņu neieredzētu, bet strīdēties ar Renātu bija neiespējami, turklāt nav jau nemaz slikti, ka cilvēkam ir tik cēla sirds! Laiks turpināja savu gaitu un Renāts kāpa aizvien augstāk un augstāk. Tagad papildus jurista darbam, viņš sāka apmeklēt arī

uzņēmējdarbības

studijas,

lai

varētu

iegūt

attiecīgās zināšanas un nākotnē atvērt pats savu advokātu biroju. Privāto dzīvi Renāts bija iekārtojis ērti, bet tajā pašā laikā nekā. Viņš nekoncentrējās uz attiecībām - viņš nelaida nevienu sev klāt! - Renāt! - kādu dienu uz ielas viņu uzrunāja kāda jauka, gaišmataina sieviete. - Vai mēs būtu pazīstami? - viņš nespēja sazīmēt līdzību ar ko pazīstamu.

108


- Es esmu Ritas draudzene! Vai atceries Ritu - viņa līdz 3. kursam mācījās kopā ar tevi ! - Ak, Rita! - Renāts iesaucās it kā atcerēdamies, bet patiesībā mēģināja skriet cauri solu rindām, lai atrastu ko līdzīgu vārdam Rita. Kauns atzīties, tāpēc labāk tēlot, ka viņš zina, par kādu Ritu iet runa. - Un kā tad Ritai klājas? -

Nu, viņa pagājušā gadā apprecējās, drīz būs

bērniņš. - Nu, re! Man prieks! -

Vai

tiešām?

-

blondā

meitene

aizdomīgi

pārjautāja. - Nu, kā nu ne - bērniņš, tas ir labi! - Nu jā, bet viņa gan uz tevi ir vēl joprojām nikna. Saka, neieredzēšot tevi līdz mūža beigām. - Vai tiešām? - „Tā, nu ir ziepes! Kas ir tā Rita un kāpēc viņa mani neieredzēs?” Renāts savā galvā zibenīgi mēģināja šķetināt dēkas, tomēr prātā nenāca nekas saistībā ar vārdu Rita. Ko darīt - izlikties? Laikam jau tā būtu ērtāk! - Nu nekas - gan pāries! - Renāts nosmīnēja.

109


-

Kāpēc tu toreiz tik nesmuki viņu pameti? -

blondīne nelikās mierā. -

Nu kāpēc, kāpēc - nu tā sanāca! - Renāts

nemulstot meloja, lai gan prātā meklēja atbildes. - Vai tagad arī tu mani neieredzi? - Nē, es jau toreiz tev teicu, ka tu man patīc, bet tu biji kā uzburts uz Ritu. Tagad Ritas nav - varbūt mēs varētu pavakariņot? - Ak, pavakariņot? - Renāts iesmējās. - Vai tu zini, ar ko tas beigsies? -

Nu - ar ko? - meitene koķeti pajautāja un,

plikšķinot acis, skatījās Renātam sejā. -

Tas beigsies ar to, ka arī tu mani neieredzēsi

daudzus gadus! - Kāpēc tu tā domā? - Mīlulīt, es nedomāju! Es zinu! Man tagad nav un nevajag nekādu attiecību! Man dzīvē ir citas svarīgas lietas! Mēs varam aiziet pavakariņot un vēl ko tik ne sadarīt, bet rīt es tevi nepazīšu! Es tev nezvanīšu, nerakstīšu un uz ielas tikai laipni pasveicināšu - vai tas ir tas, ko tu vēlies? - Renāts pavisam godīgi atklāja.

110


- Vai tiešām viss ir tik skarbi? Vai tu nepieļauj domu, ka es varētu tev iepatikties? Un kas tad, ja tu gribēsi mani satikt? -

Pat tad es tevi nesatikšu! Man nav vajadzīgas

sievietes vairāk par vienu reizi! - No kā tu bēdz? - viņa nespēja likties mierā! Viņai tā patika šis vīrietis! Viņa mēnešiem bija sapņojusi, kā varētu ievilkt Renātu savos tīklos un tagad - te viņš ir! Vaļā jau nu noteikti nelaidīs! - Klau, ja tu domā tēlot psihologu - vari iet, ja tu vēlies vakariņas, saki uz kurieni ejam! - Renāts ātri, bet jauki nobēra. - Ejam - neteikšu neviena vārda! - viņa saprata, ka labāk tā nekā ne kā. Un tā tas turpinājās - vienmēr un mūžīgi. Sievietes viņu dievināja un ienīda, krita pie kājām, bet pēc tam jutās vīlušās. Renāts nekad nemeloja, viņš vienmēr teica patiesību tikai sievietes neticēja. Viņām visām likās, ka katra no viņām būs tā, kura viņu iekaros, kura viņu savaldzinās! Renāts nebija gatavs. Nebija gatavs nekam - ne attiecībām, ne mīlai, ne nenopietnai dēkai. Viss, kas 111


viņam bija nepieciešams - jauks vakars ar jauku meiteni - viss - pārējā dzīve sastāvēja no stingriem mērķiem,

lai

pierādītu

pagātnei,

ka

viņš

nav

neveiksminieks! Šis viss bija sākums - sākums īstajai, lielajai dzīvei. Sākums - kā skaidrojums, lai izprastu Renāta rīcību, lai izprastu notikumu ķēdi, lai nosodītu vai saprastu. Patiesībā - viss tikai tagad sāksies! Jauku un skaistu brīžu netrūks - netrūks arī mīlestības, iespējams… būs mazāk pikanto ainu, lai gan… Pagāja daudzi gadi. Visi sapņi bija sasniegti un visi mērķi tika piepildīti. Renāts jau veiksmīgi vadīja savu advokātu biroju. Viņš

bija

ieguvis

pietiekami

lielu

prestižu

un

novērtējumu juridiskajā vidē. Viņam uzticēja svarīgas un sarežģītas lietas, kādas parasti uztic tikai juristiem ar ilgu gadu pieredzi. Ja vien netrūktu mīlestības, varētu teikt, ka viņam ir viss, ko var kārot cilvēka sirds. Bet no mīlestības viņš baidījās. Viņš nelaida nevienu sievieti tuvu savai sirdij. Visi sakari pārtrūka jau pēc pirmās nakts. Pienāca Renāta trīsdesmitā dzimšanas diena. 112


Visi darbinieki jau no paša rīta birojā līksmoja un gaidīja ierodamies savu priekšnieku. Birojā nestrādāja daudz cilvēku, bet visi bija centīgi darbinieki, visi ar prieku pildīja savus pienākumus un saņēma par to attiecīgu atalgojumu. Tāpēc arī visi, neskatoties uz dažām sava priekšnieka dīvainībām, viņu cienīja. Pateicoties skaistajam septembra rītam, visiem bija lielisks noskaņojums un divtik liels svinību prieks. Beidzot pa durvīm ienāca ilgi gaidītais priekšnieks izskatīgs vīrietis, gara auguma, platiem pleciem, tumšiem matiem, skaistu smaidu, bet skumjām acīm tas bija Renāts. Labi ģērbts un sakopts, veiksmīgs advokāts, kam nu jau bija sava firma un veiksmīga karjera. -

Labrīt! Daudz laimes! - iesaucās viņa sekretāre

Sara. Sara bija jauna sieviete, kurai dzīvē nebija diez ko veicies, bet toties viņa bija uzticīga un laba strādniece. Iesākumā, kad Sara tikko atnāca strādāt uz šo kantori, viņa bija pilnīgi bez pieredzes un jebkādām zināšanām šajā darbā. Taču viņa ļoti centīgi apguva visu nepieciešamo un izrādījās varen laba darbiniece. Renātam jau pašā 113


sākumā šī meitene likās neparasta, viņš juta, ka Sarā ir kaut kas īpašs un neskatoties uz to, ka Sara vienīgā no apmēram 30 pretendentēm uz šo amatu bija pilnīgi bez jebkādas pieredzes, viņš viņu pieņēma darbā. -

Paldies! - bet tad pieliecās pie viņas un

nočukstēja - Saki, vai tu jau visiem izpļāpāji par manu dzimšanas dienu? -

Tas jau nemaz nebija jādara, visi to jau tāpat

zināja. Vai tad jūsu dzimšanas dienu var aizmirst? -

Nu ja, tevi jau nu man nepārspēt! - viņš nosmējās

un iegāja savā kabinetā. Sara tikai noskatījās viņam pakaļ un pasmaidīja, bija tik jauki redzēt Renātu smaidam. Visa diena Renātam aizritēja strādājot. Kā jau vienmēr darba pilnas rokas, bet tas jau nu gan viņu nebaidīja, gluži pretēji, jo vairāk bija darba, jo labāk viņš jutās. Darbā varēja iegrimt, aizmirstot visu pārējo pasauli,

tādēļ

mazāk

laika

atlika

domāt

par

personīgām lietām. Visi biroja darbinieki rosījās kā negudri, jo gribēja iepriecināt

114

savu

priekšnieku.

Viņi

bija

vakaram


sarūpējuši mielastu un, protams, arī dzimšanas dienas torti. Kad darba diena jau tuvojās nobeigumam, visi kopā ar kopīgi sarūpētu dāvanu jau gaidīja Renātu iznākam no kabineta. Kad viņš beidzot iznāca, viņu sagaidīja liela torte ar trīsdesmit degošām svecītēm un sirsnīgi saucieni DAUDZ

LAIMES!!!

-

Renāts

pasmaidīja.

Tas

bija

vienīgais, ko viņš varēja no sevis izspiest, viens vienīgs smaids. Viņam patika, ka darbinieki par viņu rūpējās, bet viņš nekad to neizrādīja. -

Nu jau gan! - viņš teica. - Jums, laikam, patīk

nepārtraukti

man

atgādināt,

ka

palieku aizvien

vecāks un vecāks. -

Arī Jūs vienmēr atgādināt par mūsu vecumu,

katru gadu dzimšanas dienās sarūpējot ballītes. Vēl neviens šajā birojā strādājošais nekad nav palicis bez dāvanas, - iesaucās Signija, firmas grāmatvede. Signija bija sieviete jau gados, bet vienmēr enerģijas un

pozitīva

spara

pārpilna.

No

viņas

staroja

dzīvesprieks, ar kuru viņa bija gatava padalīties jebkurā laikā, vai vienkārši labi parunāties. 115


-

Nu labi! - viņš piekrita. - Lai jau tā būtu,

papriecājieties vien par maniem trīsdesmit. -

Nu, vai ļausim svecēm nodegt un izkust uz tortes,

vai arī jūs tās nopūtīsiet? -

Nu, ja jau ir jāpūš, tad arī pūtīsim, - Renāts

piekrītoši pamāja un ievilka gaisu. -

Tikai neaizmirstiet iedomāties vēlēšanos, - Sara

atgādināja. Renāts izpūta gaisu un domīgi paskatījās gaisā. “Nav nekādas jēgas no vēlēšanās, jau daudzus gadus es vēlos vienu un to pašu, bet bezjēdzīgi. Tā ir vēlēšanās, kas nekad nevar piepildīties. Bet labi, lai jau: KAUT ES SATIKTU DORISU UN SAVU MEITU!” -

Pūtiet! - viņam vēlreiz atgādināja. Viņš atkārtoti

ievilka elpu un pūta. Visas sveces nopūtās ar vienu pūtienu. Visi skaļi aplaudēja,

pūta

jubilejas

taurītes

un

māja

ar

baloniem. -

Tas nu gan bija vareni! - iesaucās Sara. - Tai

vēlēšanai noteikti ir jāpiepildās! Visas sveces ar vienu pūtienu!

116


-

Lai Dievs dod! – viņš, skatoties uz Saru, noteica. -

Lai Dievs dod! -

Nu, kur tad tik skeptiski? - Sara aizrādīja. - Ir

jāpriecājas. Varbūt palīdzēs mūzika? Jāni, - viņa iesaucās pāri telpai, skatoties uz puisi, kas bija laiski atstutējies pret sienu. Jānis, ne vārda nesakot, piegāja pie mūzikas centra un to ieslēdza, fonā sāka skanēt lēna melodija, kura ātri tika pārslēgta. Tā taču ir dzimšanas diena, nav laika skumjām un pārdomām, ir taču jālīksmojas! Nedaudz vēlāk atbrauca arī Renāta mamma. Viņa bija sieviete jau gados, vēl pavisam nesen tika svinēta viņas četrdesmit devītā dzimšanas diena, bet tas neliedza viņai izskatīties labi. No viņas kā vienmēr staroja labsirdība un mīļums. Nu jau viņa vairs nestrādāja, tikai sagaidīja un pavadīja dēlu uz darbu. Renāts nopelnīja pietiekami, lai varētu nodrošināt gan sevi, gan savu mammu un tāpēc nevēlējās, lai mammai būtu par kaut ko jāsatraucas. Svinības nebija ilgas, jo nākošā diena bija darba diena, bet par jautrību gan tādēļ nevarēja sūdzēties.

117


Pat Renāts uz brīdi aizmirsās un aktīvi piedalījās rīkotajās atrakcijās. Kad Renāts lika šo jampadraci nobeigt, neviens tā arī neprotestēja. Kas vēlējās, tie svinības turpināja, tiesa gan citā vietā, jo uz vietas orģijas rīkot bija aizliegts. Visi zināja, cik pedanti Renāts izturas pret lietām, kas skāra darbu, tādēļ neviens pat neiedomājās ierasties darbā iedzēris vai paģirains, kur nu vēl neierasties vispār. Tā aizritēja vel trīs gadi Darba, darba un darba gadi. Renāts apzināti turējās tālāk no sievietēm, ar kurām varētu gribēt satikties un tikās tikai ar tām, kuras varēja bez emocijām iegūt uz vienu vakaru. Mamma par to satraucās, jo gadi gāja, gribējās mazbērnus, bet Renāts par to pat dzirdēt negribēja. Mamma gan vairs nezināja, vai tā ir Dorisas ēna, kas viņam sekoja, vai gluži vienkārši bailes no līdzīgām situācijām. Renāts to uzskatīja par dzīvi. Dzīvi bez pienākumiem un saistībām pret otru cilvēku, jo, ja neesi pārliecināts, 118


ka cilvēks ir uz mūžu, tad labāk nevajag nemaz! Visa Renāta dzīve tika ziedota darbam un sasniegumiem un ar to viņš bija apmierināts. Riņķī ik dienas bija jauki cilvēki, kuri nāca uz darbu ar prieku un gāja mājas ar smaidu, viņam bija mamma, kas katru vakaru viņu sagaidīja ar vakariņām un viņam bija vienas nakts romāni, kuri ne tikai ļāva apmierināt primitīvās vīriešu vajadzības, bet arī lieliski darbojās kā pašapziņas celšanas ieroči! Ja reiz viņam pa spēkam bija valdzināt jaunas un skaistas sievietes, pavadīt ar tām vakaru un doties atkal citās medībās, viņš varēja būt pārliecināts, ka ir satriecošs! Un kas gan vīrietim ir vairāk nepieciešams par to? Kādu rītu, kad darbs jau ritēja pilnā sparā, viņa kabinetā ienāca Sara. -

Renāt, vai drīkstu? - viņa pajautāja, stāvot pie

durvīm. - Man vajadzētu ar Jums mazliet parunāt. -

Jā, protams, nāc vien iekšā! - viņš laipni

pasmaidīja un nolika papīrus pie malas. - Kas tad uz sirds? -

Redziet, mēs ar vīru taisāmies aizbraukt no

Latvijas. Viņu pārceļ darbā uz filiāli Zviedrijā un es, 119


protams, vēlos braukt viņam līdzi. Tāpēc man nāksies rakstīt atlūgumu, bet vispirms, laikam, vajadzētu sameklēt kādu manā vietā, man vēl pietiek laika, lai jauno cilvēku apmācītu. -

Es tevi pilnībā saprotu, tu pareizi dari, vīru

nevajag pamest, vienmēr vajag turēties kopā, Renāts klusi noteica un nolieca galvu. -

Jūs vienmēr paliekat tik skumjš, kad sākat runāt

par tādām lietām. Jums laikam ļoti nodarīts pāri? -

Es nevēlos par to runāt, - viņš pacēla galvu un nu

jau skaļākā

tonī

noteica:

-

Un par braukšanu

neuztraucies. Tu saņemsi labu kompensāciju. Tādu kā esi pelnījusi. Man noteikti tevis pietrūks. Tu esi darījusi tiešām ļoti daudz šīs firmas labā. Noteikti būs grūti atrast kādu, kas spēs aizvietot tevi. Vajadzēs atrast vietā kādu, kam būtu tikpat daudz enerģijas un spēka kā tev. Šajā birojā ir nepieciešama dzīvība! -

Ja gribat, varu ielikt avīzē un internetā

sludinājumu, - Sara izteica priekšlikumu. -

Tiešām laba doma! - Renāts piekrītoši pamāja un

pasmaidīja.

120


Sara pagriezās, lai ietu projām, kad Renāts viņu pasauca atpakaļ. -Sara! -

Jā? - viņa atgriežoties pajautāja.

-

Man tevis pietrūks! Tiešām pietrūks! Tu biji ļoti laba

darbiniece. Ja vajag, varu tev uzrakstīt ļoti labu rekomendāciju. Klau, kad tieši tu aizbrauc? Es gribu zināt, cik daudz laika mums ir? -

Cik sapratu, tad vīram jau jūlijā ir jāuzsāk jaunais

darbs, tātad, domāju, ka braukšana varētu būt jūnija beigās. Līdz tam Jums vēl mani nāksies paciest! - viņa iesmējās. -

Ja kaut kas mainās, tu vienmēr esi laipni gaidīta

atpakaļ! Tev jau nu es vietiņu vienmēr atradīšu. -

Paldies jums par visu. Es to ņemšu vērā, - viņa

noteica un aizgāja. Sludinājums tika ievietots vietējā ik rīta laikrakstā un apmeklētākajā

sludinājumu

portālā.

Citas

vietas

nebija pat nepieciešamas, jo mazāk pretendentu, jo vieglāk izvēlēties. Pēc pāris dienām sāka pienākt CV pieteikumi. Neskatoties ne uz ko, pieteikumu bija daudz, tādēļ nācās visus izšķirot. 121


Renāts tos lasīja un dalīja kaudzītēs, bet daļu meta pa taisno papīrgrozā. Viņš smagi nopūtās un pacēla galvu. -

Sara, līdz kuram datumam vēl pienāks

pieteikumi? - viņš jautāja, turot vienu no izšķirotajām kaudzītēm rokās. -

Šodien ir pēdējā diena. Es domāju, ka vairāk

nevajadzētu būt, jo šodienas pasts jau ir atnests. - Sara noteica, paskatījusies pasta sūtījumos. -

Ko tu tur tādu sasolīji, ka ir tik daudz pieteikumu?

-

Īstenībā jau neko tādu, kas neatbilstu patiesībai,

bet laikam vajadzēja vēl stingrākas prasības. -

Nu, labi, lai jau būtu kā ir! - viņš smagi nopūtās un

ķērās klāt pie šķirošanas. Lēnā garā visi pieteikumi tika izskatīti un salikti divās kaudzītēs. Vēlāk arī šīs divas kaudzītes tika izsijātas ar Sarās palīdzību un rezultātā uz pārrunām bija izlemts uzaicināt septiņas sievietes. Diena pagāja karsti. Sievietes nāca cita pēc citas, taču Renātam neviena nebija pa prātam. Viņš nebija izvēlīgs, bet viņam nepatika tik kokainas sievietes. No domas vien, ka ar kādu no viņām nāksies pavadīt visu 122


dienu, kur nu vēl visu iespējamo darba laiku, metās nelabi. -

Sara, vai tev vēl ir tie citi pieteikumi? - viņš

jautāja, pavadījis pēdējo sievieti pa durvīm. Jā, protams, es visus pieteikumus salieku arhīvā pie iesūtītajiem pieteikumiem, ja nu kādreiz noder! Bet kādēļ tāds jautājums? Vai Jums viņas likās briesmīgas papīru žurkas? -

Es nezinu, bet man neviena no viņām nepatika.

Varbūt, ja pameklēsim nederīgo sarakstā, atradīsim ko derīgu,

-

viņš,

paņemot

pārējos

pieteikumus,

nosmējās. - Gluži kā tajā teicienā par netīro veļu, kad nav nekā tīra, tad no netīrā izvēlas tīrāko, - viņš atkal sāka smieties un iegāja savā kabinetā ar visu papīra kaudzi. Pēc brīža atvērās ārdurvis. Tajās parādījās jauna meitene, tumšiem matiem, skaistu seju un burvīgu smaidu uz lūpām. Jaunā sekretāre -

Labdien! - viņa nedroši uzrunāja Saru. Labdien, ienāciet, lūdzu! Es esmu Sara, kā varu

jums palīdzēt? 123


-

Es atnesu savu CV pieteikumu. Es zinu, ka ir

mazliet par vēlu, bet varbūt, ka tomēr varētu izskatīt? Es nesūtīju pa pastu, jo, godīgi sakot, man nav nekādas uzticības tam kantorītim, - viņa iesmējās. -

Vai Jūs maz zināt cik daudz pieteikumu mēs

saņēmām pa pastu un e-pastu? Turklāt laikā. Kas tad notiktu, ja tagad visi nestu pieteikumus uz biroju, vēl jo vairāk - pēc norādītā termiņa? - Sara mazliet aizsvilās. Visu dienu pavadot ar sieviešu baru, viņa bija nogurusi un uzvilkusies. -

Es jau zināju… - viņa nočukstēja un apgriezās, lai

ietu projām, kad no kabineta iznāca Renāts. -

Vai meitenei bija kas vajadzīgs? - viņš pajautāja,

ieraugot, cik ātri pazuda smaids jaunās meitenes sejā un to, cik ātri viņa saskuma. -

Viņa atnesa pieteikumu, bet es pateicu, ka ir par

vēlu. -

Bet kāpēc tu nepajautāji man? - viņš dusmīgi

noprasīja. -

Es nedomāju, ka tas ir tik svarīgi, turklāt

pieteikumu pieņemšanas laiks ir jau beidzies. Kas tad būtu, ja vesela kaudze iebrāztos pa durvīm ar 124


pieteikumiem rokās? Vai arī tad Jūs viņas visas apskatītu?- Sara klusi noteica, viņa zināja, ka tad, ja Renāts sadusmojas, labāk ir pa labam un ātri pazust prom, bet viņa nevarēja nepateikt, ko domā šajā sakarā. - Ja viņas būtu bariem, es tev pateiktu, ko darīt, bet šeit bija tikai viena! Turklāt izskatījās satriecoši! - viņš paskatījās uz Saru un, piemiedzis ar aci, steigšus aizgāja līdz koridora durvīm, bet meitene bija jau projām. Viņš jau vēra durvis ciet, kad ieraudzīja pie durvīm saburzītu pieteikuma lapu. Viņš to pacēla un iztaisnoja. - Vari iet mājās, tu esi jau diezgan pastrādājusi. - viņš noteica, ejot gar Saras galdu. - Es ceru, ka man būs iespēja viņu vēlreiz satikt, ja ne - es tev to pieminēšu! -

Renāt, zinu, ka nav mana darīšana, bet

nevērtējiet sevi par augstu! Viņa izskatījās pārāk jauna! - Bet Renāts uz šo repliku pat neatbildēja. Iegājis savā kabinetā, viņš sāka lasīt saburzīto lapu. Viņš atcerējās viņas smaidu un tad bezgala skumjās acis, viņas garos melnos matus un glīto seju. Nē, tā to atstāt nevarēja. Viņš izdomāja, ka pasauks šo meiteni 125


vismaz

uz

pārrunām

un,

ja

viņa

galīgi

nebūs

piemērota darbam, tad varbūt atradīsies kas cits ko viņai piedāvāt. Nākošajā

rītā,

pirmais

ierodoties

darbā,

viņš

piezvanīja uz pieteikumā norādīto telefona numuru.

-

Lūdzu! - atbildēja samiegojusies balss.

-

Vai es runāju ar Agnetu Fleišu?

-

Nē, bet es tūlīt pasaukšu.- Agnet`āā!- bija

dzirdams telefona klausulē. Kādu brīdi valdīja klusums. Pēc maza brītiņa pie telefona pienāca cita meitene, vismaz tā izklausījās. -

Klausos.

-

Vai Agneta? - viņš vēlreiz jautāja.

-

Jā, es klausos.

-

Labrīt Agneta. Šeit Jums zvana Renāts Ozoliņš no

advokātu biroja

“Pa spēkam!”. Jūs vakar bijāt

atnākusi pie mums, bet sekretāre jūs nepieņēma. -

Jā, bija tāda lieta. Un kas? Vai šodien viņai

labāks garīgais? Un vispār, kā jūs zinājāt kā mani atrast, es taču… - un viņa apklusa.

126


-

Tieši tā, jūs savu pieteikumu atstājāt nomestu pie

durvīm. Kaut arī citu reizi būtu dusmojies šoreiz, esmu pateicīgs, vismaz varēšu labot savas sekretāres vainu. -

Es, protams, ļoti atvainojos par to nosviesto

papīru, vienkārši biju sadusmojusies. Es jau nemaz negribēju… -

Tas nekas, es vēlētos, lai jūs atnākat uz pārrunām.

Ja varat, šodien. -

Ziniet šodien gan es nekādi nevarēšu. Esmu

apsolījusi mammai, ka aizbraukšu pie viņas pirms viņa dodas ceļojumā uz Itāliju. Vai mēs varētu sarunāt uz pirmdienu, protams, ja tas ir iespējams. -

Jā, labi, sarunājuši. Būtu labi, ja jūs jau ierastos tā

ap deviņiem, mēs esam pieņēmuši, ka darbs ir jāsāk jau no paša rīta, lai vairāk var padarīt. -

O.k., sarunājuši. - Agneta noteica un gribēja

nolikt klausuli, kad Renāts viņu pārtrauca. - Ir vēl kāda lieta, Jums noteikti būtu jāpadomā par žargona lietošanu vai pareizāk sakot, samazināšanu. Es saprotu, ka esat jauna un visi, kas ir jums apkārt, tā runā, bet ikdienā, strādājot ar svarīgām lietām un tiekoties ar cita slāņa cilvēkiem, šāds žargons varētu 127


likties nepiemērots. – O.k! Tas ir, es gribēju teikt, labi, es padomāšu! - Agneta piekrītoši teica, nolika klausuli un sāka

mēdīties:

lietošana,

bet

Jums

būtu

jāsamazina

žargona

Jums

būtu

jānomaina

uzpūtīgā

sekretāre! Atradies te mācītājs! Renāts vēl kādu brītiņu turēja klausuli rokās. Viņam patika šī meitene, kaut arī viņi vēl nebija pat pazīstami. Viņa atgādināja Saru, kad viņa tikko šeit ieradās un tas liecināja, ka šī meitene varētu derēt šim darbam. Viņš pat nešaubījās, ka pieņems šo meiteni darbā, tikai noteikti būs mazliet jāuzlabo viņas runāšanas stils. Tas nu gan nekur nederētu, ja viņa sāktu tā runāt ar svarīgiem klientiem. Pirmdienas rītā Renāts bija birojā jau ap astoņiem. Viņš pats nezināja kādēļ, bet viņam bija tāds kā uztraukums. Vai tiešām viņu jau būtu savaldzinājusi šī jaunā meitene? Nu nē! Tas jau nu noteikti nebija īstais iemesls, bet varbūt tomēr? Sara manīja Renāta satraukumu, tādēļ neuzdeva nevienu lieku jautājumu. Viņa nezināja, vai kaut kas ir noticis, vai arī viņš vienkārši vēl aizvien dusmojas par ceturtdienu. 128


Pēc maza brītiņa Sara klauvēja pie Renāta durvīm. -

Renāt, atnākusi tā meitene, kas bija atnākusi

ceturtdien. Vai aicināt iekšā? -

Jā, aicini iekšā, mums ir sarunāta tikšanās, - viņš

pateica, cik vien mierīgi var, bet juta, ka pats sāk uztraukties. Sara spēja tikai ieplest acis: Jau sarunāta? viņa pārjautāja pati sev! -

Labrīt! – Agneta, ienākusi kabinetā, pieklājīgi

sveicināja. -

Labrīt, nāciet iekšā, apsēdieties. - Renāts ātri

piecēlās un laipni aicināja, lai gan tajā brīdi baidījās pacelt roku, lai parādītu vietu, kur apsēsties, viņa roka trīcēja. - Tā, esmu šīs firmas īpašnieks, kā jau Jūs droši vien to sapratāt! - Renāts jutās pavisam muļķīgi, viņš pēkšņi vairs nezināja, ko lai saka. - Kā jau Jūs sapratāt, mums ir vajadzīga sekretāre. Sara, mūsu tagadējā sekretāre, brauc projām, - viņš atkal meklēja vārdus. Tā, ar ko lai sākam? - viņš domīgi pajautāja pats sev. -

Varbūt ar to, kādas ir jūsu prasības, - Agneta

viņam piepalīdzēja.

129


-

Nē, to mazliet vēlāk, …, sāksim ar jums! - viņš

ierunājās pēc nelielas klusuma pauzes. - Cik jums ir gadu? -

Man vēl ir septiņpadsmit, bet jau augustā paliek

astoņpadsmit. -

Nu tā! - viņš domīgi noteica, bet vairāk gan sev

nevis Agnetai, tomēr tas bija pietiekoši skaļi, lai Agneta to dzirdētu. -

Vai tad četriem mēnešiem ir kāda nozīme? Varat

sākumā pieņemt mani kā praktikanti, tas atrisinās birokrātiskās problēmas un, kad paliks astoņpadsmit, tad arī pieņemsiet uz pastāvīgu darbu. Protams, ja būšu jums pa prātam, - Agneta runāja droši un pārliecinoši,

nekas

neliecināja,

ka

viņa

būtu

satraukusies. -

Labi, bet vai jums ir kāda darba pieredze? Jūsu

pieteikumā par to nekas nebija minēts. -

Par sekretāri neesmu strādājusi, bet es ļoti daudz

ko saprotu no juridiskajām lietām. -

Ak, tā? Un kur jūs esat šīs zinības uzkrājusi? - viņš

ziņkārīgi pajautāja.

130


-

Mans tētis ir advokāts, esmu viņam ļoti daudz

palīdzējusi jau no pašas bērnības. -

Bet kādēļ tad jūs nestrādājat pie sava tēva? Tāpēc, ka tētis strādā neatkarīgi un visur. Es

neesmu gatava braukāt pa visu pasauli, gana daudz jau

esmu

to

darījusi.

Tagad

mēs

ar

mammu

atbraucām ciemos pie vecāsmātes, sākumā likās, ka tas būs tikai uz laiku, kamēr mamma ir Itālijā, bet man šeit ļoti iepatikās, tādēļ es nolēmu palikt Latvijā, vismaz kādu laiku. Kas zina, varbūt pavisam. -

Vai nav grūtību ar latviešu valodu?

-

Nē taču, es ļoti daudz ciemojos pie vecmāmiņas,

turklāt ģimenē mēs visi sarunājāmies latviešu valodā. -

Labi, bet kā tad ar skolu? Jūs taču noteikti kaut

kur mācaties? -

Pašreiz es mācos tikai latviešu valodas kursos, lai

apgūtu latviešu valodas gramatiku, - Agneta turpināja stāstīt. - Par skolu vēl neesmu domājusi. Esmu beigusi vidusskolu Berlīnē, bet vēl neesmu sapratusi, ko no dzīves vēlos. -

Bet kādēļ jūs nedzīvojat pie vecmammas, jūs

taču esat tik jauna, vai spēsiet viena izdzīvot? 131


-

Es nevaru ciest mazas pilsētiņas turklāt, mēs ar

vecmammu

nevaram

īpaši

sadzīvot.

Mums

nepārtraukti ir jāstrīdas, bet tas jau vairs neattiecas uz darbu, bet gan manu privāto dzīvi, gar kuru, kā man gribētos domāt, Jums nav nekādas darīšanas. -

Nu - jā? - Renāts domīgi novilka. Viņa bija kā

mazs ugunīgs velniņš! Tik dedzīga, tik droša, tik… jauna. - Es pat nezinu. -

Nu, lūdzu! - Agneta sirsnīgi iesaucās. - Man tik ļoti

vajag darbu, negribu vairs prasīt naudu no mammas. Turklāt tieslietās es tiešām kaut ko saprotu. Ir jau mazliet citādāka sistēma, bet virtuve tā pati. -

Labi, lai jau būtu, - Renāts piekrītoši pamāja. Liels paldies! - Agneta aiz sajūsmas iesaucās. -

Kad es varētu sākt? -

Kad jums ir vēlēšanās?

-

Varu sākt kaut vai tūlīt!

-

Nu, labi, ātrāk apgūsiet darāmo, ātrāk redzēsim,

vai esat piemērota šim darbam. -

Vēlreiz paldies! - viņa sajūsmināti iesaucās. - Es

būšu ļoti laba darbiniece. Es jums to pierādīšu! Agneta solīja un pasniedza Renātam roku. 132


Dīvains siltums izskrēja caur Renāta kauliem. Viņš samulsis raudzījās meitenē. “Cik viņa ir neparasta! Un cik skaista!” - viņš pie sevis domāja. -

Vai jums kas notika? - Agneta ziņkārīgi pajautāja,

redzot, ka Renāts raugās uz viņu. -

Nē, nekas, - viņš samulsis izrāva savu roku no

meitenes plaukstas. -

Sara! - viņš sauca.

-

Jā, - viņa atbildēja, ienākot kabinetā.

-

Šo meiteni mēs ņemsim tavā vietā. Viņa vēlas

sākt jau šodien. Ceru, ka visu izrādīsi? Tad aizved pie Signijas, lai nokārto visus papīrus, - viņš to visu pateica tik ātri, ka Sara iesākumā pat apjuka. -

Labi, šef, - Sara piekrītoši pamāja, bet pie sevis

nodomāja: ,,Tas nu gan uzvedas kā sajucis! Tā meitene noteikti būs nākamais piedzīvojums gultā, lai gan, viņš nekad neņemtu viņu darbā, ja gribētu vienas nakts sakaru. Vai viņš būtu nobriedis vēl kam, kam vairāk par vienu nakti?” -

Un vēl, tev vajadzēs viņu nedaudz apmācīt, viņa

vēl nekad nav strādājusi par sekretāri. -

Bet, šef,… - Sara centās iebilst. 133


-

No kura laika tiek apspriesti mani dotie

norādījumi? - viņš jau skaļākā balsī pajautāja. - Atvainojiet, es tā negribēju, - viņa klusi aizvēra aiz sevis durvis, “cik viņš reizēm ir neciešams!” - viņa pie sevis nodomāja, bet skaļi neko neieteica. -

Ejam! - viņa aicinoši pamāja Agnetai.

“Kas par meiteni!” - Renāts pie sevis nodomāja. Viņš apsēdās pie galda, lai strādātu, bet viņa darba miers bija iztraucēts. Viņš nesaprata, kā pēc tik daudziem gadiem viņu varēja pārņemt tādas jūtas. “Viņai taču ir tikai septiņpadsmit gadi! Ārprāts, ko es vispār te domāju! Bet šis skaistums un šī vienkāršība! Nu viss!” viņš pats sevi norāja, bet Agnetas seja tik un tā neizgāja no prāta. -

Šef! - ienākot kabinetā, Sara ierunājās, bet, kad

atbildi nesagaidīja, atkārtoja savu saucienu, tikai šoreiz mazliet skaļāk. - Renāt! -

Ko? - viņš, kā no miega iztrūcies, atbildēja ar

pretjautājumu. -

Jūs esat aizņemts, vai arī domājat par jauno

sekretāri?

134


-

Kādas muļķības tu te runā? Un kādēļ tu

nepieklauvēji pirms ienāci? -

Es jau klauvēju, tikai jūs bijāt kaut kur citā

pasaulē. Viņa ir skaista vai ne? - Sara nenocietās nepajautājusi. -

Lai būtu kā būdams, - viņš, kā vienmēr, centās

izvairīties no tēmas, par kuru negribēja runāt. - Vai Agneta jau noformēta darbā? -

Signija tieši ar to nodarbojas, bet pēc mirklīša es

viņu iepazīstināšu ar vispārējo ainu un tiešajiem darba pienākumiem. Vai viņa vismaz kaut ko saprot no tieslietām? -

Viņas tēvs ir advokāts. Viņa esot loti daudz viņam

palīdzējusi, turklāt viņa perfekti pārvalda vācu valodu. -

Un kā ar angļu valodu?

-

Runā labi, bet tas jau nav tas svarīgākais.

-

Labi, lai jau būtu, - Sāra beidzot piekrita. -

Šonedēļ, ja būs vajadzīgs, vēl varu būt birojā, bet jau nākošnedēļ man vajadzēs gatavoties ceļam. -

Kā teiksi, - Renāts pasmaidīja. Nu beidzot bija

laiks ķerties klāt saviem darbiem.

135


Izrādījās, ka Agneta tiešām ļoti daudz zina un to, ko nezina, ātri apgūst, tādēļ Sara jau ceturtdien no visiem atvadījās un aizgāja. -

Mums tevis pietrūks! - teica Renāts atvadoties. Nekas, nekur jau nu nepazudīšu, gan jau kādu

reizīti pie jums arī ciemos ienākšu. Protams, kad būšu Latvijā, - viņa nosmējās un aizgāja. Uz sirds bija milzīgs smagums. Šeit viss bija tik mīļš, bija tāda sajūta it kā būtu jāpamet ģimene, bet nekas cits jau neatlika. Renātu jau divas nedēļas neatstāja doma par Agnetu. Viņš centās izturēties kā jau priekšniekam pieklājas, bet ne vienmēr tas izdevās. Viņš pret meiteni juta kaut ko īpašu. Vai tā būtu aizraušanās? Viņš nekādi nevarēja saņemties un uzrunāt meiteni, protams, izņemot lietās, kas saistītas ar darbu. Jau pāris dienas viņš gribēja uzaicināt Agnetu uz pusdienām, bet nekā nevarēja sasmelties vajadzīgo drosmi. Vienu dienu viņš beidzot saņēmās.

KAS NOTIKS TĀLĀK? To lasi grāmatā!

136

Liketņa rotaļa  

Romāns par kaislīgu un skaistu mīlestību, kas tiek iedragāta likteņa pavērsienos