Page 1

2/2013


ADMINISTRATĪVĀ Baltijas Starptautiskajās akadēmijas zinātniski teorētiskā žurnāla UN“Administratīvā KRIMINĀLĀ un Kriminālā Justīcija” rakstu noformēšanas noteikumi (vadlīnijas rakstu autoriem) JUSTĪCIJA 1. Raksti, kurus iesniedz publicēšanai zinātniski teorētiskajam žurnālam “Administratīvā un Kriminālā Justīcija”,

/2013

APRĪLIS ir problēmorientēti un satur zinātniskās pētniecības vai zinātniskās jaunrades elementu, proti, tie risina kādu MAIJS tiesību zinātnes problēmjautājumu un satur zinātniska rakstura novitāti. Iesniegtajam rakstam jābūt oriģinālam, JŪNIJS t.i., tas nedrīkst būt iepriekš publicēts vai iesniegts publicēšanai citos zinātniskajos izdevumos. Raksts tiks anonīmi

recenzēts. Recenzents izvērtēs raksta satura atbilstību pētītajai tēmai, teksta zinātnisko kvalitāti un novitāti. Ja rakstu Kriminālistikas un operatīvās darbības teorijas apakšnozare Nr.studējošais, 2 (63) tas jāiesniedz iesniedz kopā ar zinātniskā vadītāja recenziju. A. Kavalieris

Kriminālistikas mācību grāmatu baltais plankums................ 3 Baltijas Starptautiskās 2. Rakstu var iesniegt latviešu, angļu, vācu vai krievu valodā. akadēmijas zinātniski A. Lācīte-Čakstiņa, Daži detektīvdarbības tiesiskā regulējuma un 3. Iesniegtā raksta apjomam vajadzētu būt ne mazākam par aspekti. 0,5 autorloksnēm (20 000 rakstu zīmes, ieskaitot atapmācības .......................................................... 5 L. Makans teorētisks žurnāls

starpes) un nevajadzētu pārsniegt 1 autorloksni (40 000 rakstu zīmes, ieskaitot atstarpes).

GalvenāTekstam redaktore ir jābūt Microsoft Word formātā. Lapas izmērs – A4. Dr.iur. Sandra Kaija Krimināltiesību apakšnozare

Lapas malas: kreisā mala – 2,5 cm, labā mala – 2 cm, augšējā un apakšējā mala – 2 cm. Izmantojamais fonts – Times New Roman. Redakcijas kolēģija Nodarījumu kibertelpā kriminalizācija un O. Fedosjuk, Starprindu intervāls – Single. Dr.iur. Petrus C.van Duyne (Nīderlande) R. Marcinauskaite ekvivalenta vērtējuma princips......................................... 8 Atkāpe sākumā (Tab) – 1,27 cm. Dr.habil.iur. Jansrindkopas Vidackis (Polija) Dr.habil.iur. Viktorsstarp Justickis (Lietuva) Atstarpes vārdiem un pēc pieturzīmēm tikai vienu reizi katrā gadījumā. Izņēmums – pēdiņas un iekaPersonu, kam piemīt imunitāte, aizturēšanas M. Gabrāns liekamas Dr.iur. Kristians (Vācija) vas, kurArbaiters iekšpusē, tās atverot, kā arī abpus defisēmīpatnības atstarpes kriminālprocesā.............................................. nav jāliek. 14 Dr.iur. Anatolijs Volobujevs (Ukraina) Dr.iur. Larisa Beļajeva (Krievija) sastāvdaļas: Krimināljurisdikcijas konfliktu jēdziens............................ 21 U. Ķinis 4. Rakstā iekļaujamās Dr.iur. Petro Bilenčuks (Ukraina) • raksta nosaukums – burtu izmērs 14 pt, Caps Lock, Bold, centrēts. Raksta nosaukumam jābūt iztulkotam tajās Dr.habil.iur. Jāns Huiks (Igaunija) Pasīvās eitanāzijas vieta starp citiem R. Poļaks valodās, kurās uzrakstītas anotācijas; Dr.habil.iur. Alfreds Sokolovs (Krievija) „vieglās nāves” veidiem................................................. 29 • ziņas par autoru Jur.zin.kand. Vladimirs Rudņevs(-iem): (Krievija) a) zinātniskais, akadēmiskais vai profesionālais grāds – burtu izmērs 12 pt, Italic, izlīdzināts lapas Dr.iur. Valērijs Bužors (Moldova) Cik izmaksā noziedzība?..................................................... 37 A. Vilks Dr.phil. Dilip K. Daskreisajā (ASV) malā; Dr.iur. Kes Kvantensb)(Nīderlande) autora vārds, uzvārds – burtu izmērs 12 pt, Italic, Bold, izlīdzināts lapas kreisajā malā; Dr.iur. Sandra Kaijac) (Latvija) pārstāvētā institūcija un ieņemamais amats, studējošiem – augstskola, kuru pārstāv, un studiju proPolicijas tiesību apakšnozare Dr.iur. Ārija Meikališa (Latvija)nosaukums – burtu izmērs 12 pt, Italic, izlīdzināts lapas kreisajā malā; grammas Dr.iur. Vitolds Zahars (Latvija) Kārtības policijas inspektora darbs Ē. Treļs Dr.habil.iur. Anrijs Kavalieris (Latvija) daudznacionālā 46 • raksta pamatteksts – raksta ievaddaļā norāda pētāmās juridiskāssabiedrībā............................................. problēmas aktualitāti, raksta mērķi, uzdevumus, Dr.habil.iur. Osvalds Joksts (Latvija) kā arīIvans norāda izmantotās Dr.habil.phil. Vedins (Latvija)izpētes metodes; raksta nodaļas satur skaidru un loģisku, argumentētu satura izklāstu; secinājumu skaidri formulē pētījuma galvenos rezultātus, secinājumus, priekšlikumus. – burtu izmērs 12 pt, Dr.iur. Aivars Endziņšdaļā (Latvija) Administratīvo tiesību apakšnozare Dr.iur. Ziedonis (Latvija) Regular,Rags Justify. Dr.philol. Jeļena nosaukumiem Bescennaja (Latvija) Nodaļu (ja tādi ir)J.jābūt 12 pt,, Bold,Valsts centrētiem. pārvaldes reformas drošības un sabiedriskās kārtības Načisčionis Ja kādu teksta daļu vēlas izcelt, N. jāizmanto Italic. jomā un to ietekme uz оstas policijas kompetenci........... 58 O zoliņš Bold vai Literārā redaktore

Visi zīmējumi, tabulas un citi netekstuālie objekti ir jāievieto TextBox. Tie ir jānumurē un jānorāda to nosaukumi – burtu izmērs 12 pt, Italic, Bold. Publicējamās tabulas, shēmas vai diagrammas jāsagatavo tā, lai melnbaltajā apakšnozare variantā atšķirtos stabiņi, sektoriCiviltiesību un līnijas un tie būtu saprotami lasītājam. Datorsalikums Olga Čapkeviča Starp jebkurām divām raksta sastāvdaļām ir jābūt vienas rindas atstarpei; dokumenta un tāJustify vieta zem virsraksta T. Jun urkeviča • atsauces – jānumurē automātiski jāievieto pēcElektroniskā raksta pamatteksta – 10jēdziens pt, Regular, Vāka autore pierādīšanā................................................................... 67 Atsauces – 10 pt, Bold, centrēts; Anita Dimante • anotācijas – divās valodās, atšķirīgās no pamatteksta valodas. Anotācijā jānorāda raksta mērķis, jāformulē Latvijas Zinātnes padomes lēmums Nr. 1–2–1 pētījuma problēma, jāparāda novitāte un jāsniedz galvenie secinājumi. Anotācijas apjomam jābūt 1000 rakstu zīmes Rīgā, 2007. gada 23. janvārī (ieskaitot atstarpes) – 10 pt, Regular, Justify zem virsraksta Anotācija (attiecīgajā valodā) – 10 pt, Bold, centrēts. Dr.philol. Jeļena Bescennaja

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz Latvijas Republikas „Zinātniskās darbības likumu” (19.05.2005.) un „Latvijas Zinātnes padomes nolikumu” (LR MK Noteikumi 5. Raksts iesniedzams elektroniskā formātā, nosūtot nolemj pa e-pastu: vai personīgi nogādājot Nr. 383, 09.05.2006.), iekļautjusticija@bsa.edu.lv LZP Vispāratzīto recenzējamo zinātnisko izdevumu redakcijā (Rīga, Lomonosova ielā 1, 216. kab.).„Administratīvā un Kriminālā Justīcija” trīs sadaļas: krimināltiesības, sarakstā žurnāla policijas tiesības, kriminālistika operatīvās Visi raksti ir recenzēti atbilstoši Pie raksta autors norāda savu kontaktinformāciju – tālruniunun e-pastadarbības adresi.teorija. Latvijas Zinātnes padomes prasībām. Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs akadēmiķis J.Ekmanis Recenzijas ir pieejamas žurnāla redakcijā. Autoru viedoklis var nesakrist ar redakcijas kolēģijas viedokli. Par faktu pareizību atbild rakstu autori.

Baltijas Starptautiskās akadēmijas izdevums Reģ. apl. Nr.000702194

Mūsu adrese Lomonosova iela 4, Rīga, Latvija, LV-1019 e-pasts: justicija@bsa.edu.lv Tālr./fakss: 67100242


СОДЕРЖАНИЕ Отрасль криминалистики и теории оперативной деятельности А. Кавалиерис. Пробел учебников криминалистики А. Лаците-Чакстиня, Л. Маканс. Некоторые аспекты правового регулирования и обучения детективной деятельности Отрасль уголовного права О. Федосюк, Р. Марцинаускайте. Криминализация деяний, совершаемых в киберпространстве, и принцип эквивалентной оценки М. Габранс. Особенности задержания лиц, пользующихся иммунитетом в уголовном процессе У. Кинис. Понятие конфликтов уголовной юрисдикции Р. Поляк. Место пассивной эвтаназии среди других видов «лёгкой смерти» А. Вилкс. Какова стоимость преступности? Отрасль полицейского права Э. Трельс. Деятельность инспектора полиции порядка в многонациональном обществе Отрасль административного права Я. Начисчионис, Н. Озолиньш. Реформы государственного управления в области общественного порядка и безопасности и их влияние на компетенцию полиции порта Отрасль гражданского права Т. Юркевич. Понятие электронного документа и его место в доказывании CONTENT Department of Criminalistics and the Theory of Investigation Activities A. Kavalieris. Flaws in Criminalistics Textbooks A. Lācīte-Čakstiņa, L. Makans. Aspects of Legal Regulation of Detective Activities and Training of Detectives Department of Criminal Law O. Fedosiuk, R. Marcinauskaitė. Criminalization of Cybercrime and Principle of Equivalence M. Gabrāns. Criminal Procedure: Special Features of Detention of Persons with the Immunity U. Ķinis. The Concept of Criminal Jurisdiction Conflicts R. Poļaks. Euthanasia among Other Types of Easy Death A. Vilks. What is the Cost of Crime? Department of Police Law Ē. Treļs. Activities of the Public Order Police Inspector in Multinational Society Department of Administrative Law J. Načisčionis, N. Ozoliņš. Reforms of State Administration in the Field of Public Order and Security and their Affects on the Competence of the Port Police Department of Civil Law T. Jurkeviča. The Concept of the Electronic Document and Its Role in The Proving INHALT Fachbereich Kriminalistik und Einsatzlehre A. Kavalieris. Weißer Fleck im Bereich der Lehrbücher zur Kriminalistik A. Lācīte-Čakstiņa, L. Makans. Einige Aspekte der rechtlichen Regulierung von detektivischen Tätigkeit und Schulung zum Detektiv Fachbereich Strafrecht O. Fedosjuk, R. Marcinauskaite. Kriminalisierung der Taten im Kyberraum und Prinzip der äquivalenten Einschätzung M. Gabrāns. Besonderheiten der Festnahme von Personen mit Immunität im Strafprozess U. Ķinis. Begriff der Jurisdiktionskonflikte R. Poļaks. Stelle der passiven Euthanasie unter anderen Arten «des leichten Todes» A. Vilks. Wieviel kostet Kriminalität? Fachbereich Polizeirecht Ē. Treļs. Tätigkeit des Inspektors der Ordnungspolizei in der multinationalen Gesellschaft Fachbereich Verwaltungsrecht J. Načisčionis, N. Ozoliņš. Reformen der Staatsverwaltung auf dem Gebiet der öffentlichen Sicherheit und Ordnung und deren Einfluss auf den Kompetenzbereich der Hafenpolizei Fachbereich Zivilrecht T. Jurkeviča. Der Begriff des elektronischen Dokuments und seine Bedeutung bei Beweisführung 4

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

KRIMINĀLISTIKAS MĀCĪBU GRĀMATU BALTAIS PLANKUMS Dr. habil. iur. Anrijs Kavalieris, Baltijas Starptautiskās akadēmijas profesors Patreiz kopš 2005. gada spēkā esošais Kriminālprocesa likums (turpmāk – KPL1) un tā turpmākie grozījumi, salīdzinot ar iepriekš Latvijā spēkā esošo kriminālprocesa kodeksu satur visai ievērojamu skaitu būtisku šī procesa jauninājumu. Ievērojot to, ka jau kopš kriminālistikas rašanās 19. gs. beigās šī juridiskās zinātnes apakšnozare un uz tās pamata izveidotā valsts tiesībsargājošo struktūru praktiskās darbības joma nesaraujami saistīta ar juridiskās zinātnes kriminālprocesa apakšnozari, šī procesa praktiskās realizācijas jomu minētiem likuma jauninājumiem neizbēgami jānotiek un jāatspoguļojas arī kriminālistikas zinātnē (teorijā) un arī praksē. Pēc autora domām, viena no būtiskākajām novitātēm ir bijušās Latvijas Policijas akadēmijas Kriminālistikas katedras izstrādātajā KPL 11. nodaļā paredzētās speciālās izmeklēšanas darbības, kuras visbūtiskāk un principiālāk atšķiras no visām līdz tam procesa likumos paredzētajām darbībām. Galvenās atšķirības no visām iepriekš paredzētajām darbībām ir tās, ka visas speciālās izmeklēšanas darbības tiek veiktas slēpti, tā, lai izmeklējamā nozieguma izdarītājs(i) un citas ieinteresētās personas to un vispār par notiekošo izmeklēšanu nezin un tas, ka absolūto šo darbību vairumu veic nevis procesa virzītāji, bet tiesībsargājošo institūciju speciāli izveidoto struktūrvienības (piemēram, valsts policijas izmeklēšanas atbalsta pārvalde utml.), jo tikai tās ar likumu ir pilnvarotas pielietot Operatīvās darbības likumā paredzētos pasākumus un metodes, bez kuriem(ām) speciālās izmeklēšanas darbības vispār ir neiespējami realizēt. Sakarā ar jau iepriekš pieminēto kriminālistikas nesaraujamo saistību ar juridiskās zinātnes kriminālprocesuālo apakšnozari un kriminālprocesa likumdošanu, līdz 2005. g. KPL spēkā stāšanai, kriminālistikas mācību grāmatās un studiju programmās kriminālistiskās taktikas sadaļā bija paredzētas tikai tēmas (paragrāfi) par katras LKPK paredzētās izmeklēšanas darbības veikšanas taktiku biežāk izplatītākajās situācijās.

Diemžēl pēc KPL spēkā stāšanās Latvijā kriminālistikas mācību grāmatas nav iznākušas, bet Krievijā, kur speciālās izmeklēšanas darbības procesuālajā likumdošanā nav paredzētas, mācību grāmatas un studiju programmās to apguve nav paredzēta vispār. Baltijas Starptautiskās akadēmijas kriminālistikas studiju programmā tēma par speciālo izmeklēšanas darbību izmantošanas taktiku gan paredzēta un izdota pat neliela mācību grāmata par šo tēmu2, tomēr par pārējām juridiskajām augstākām mācību iestādēm informācijas nav. Tādēļ arī radies šis raksts, lai ierosinātu likvidēt šo “balto plankumu” kriminālistikā. Pirmais, kas kriminālistiski jāuzsver, ir jau minētais speciālo darbību slēptais raksturs, kas nozīmē, ka uzsākot jebkuru kriminālprocesu, jācenšas noskaidrot, vai nozieguma izdarītājs(i) par šo faktu zina un pastāvot vismazākai iespējai, ka nezina – procesu sākt tikai ar speciālām izmeklēšanas darbībām, pilnībā novēršot informācijas noplūdi par to. Otrkārt, fakts, ka speciālās izmeklēšanas darbības jārealizē specializētiem operatīvās darbības subjektiem, terminoloģiski kriminālistikā vajadzētu mācīt un rakstīt nevis par šo darbību veikšanas, bet gan tikai to izmantošanas taktiku, atstājot to veikšanas studijas operatīvās darbības teorijas kursa kompetencē. Bez tam kriminālistikas mācību grāmatās vajadzētu rakstīt un studiju kursā mācīt, ka izlemjot par speciālo darbību nepieciešamību un uzdodot tās specializētajiem operatīvās darbības subjektiem, maksimāli detalizēti iepazīstināt to izpildītājdarbiniekus ar visu esošo informāciju par šo darbību objektiem, lai šie darbinieki spētu adekvāti rīkoties dažādās, pat neparedzētās situācijās. Piemēram, Francijā veicot kāda objekta izsekošanu, izpildinstitūcijas darbinieki redzot, ka novērojamais izņēmis no slēptuves vēstuļu paciņu, tās saplēš un met Sēnas upē, atceroties, ka darbības pasūtītājs procesa virzītājs viņus informēja, ka objektu pametusi līgava, nereaģēja uz viņa rīcību, un vēlāk

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

5


apstiprinājās, ka saplēstas tikušas tiešām šīs pametušās personas vēstules, kurām nav nekāda sakara ar izmeklējamo noziegumu. Nepieciešamība papildināt kriminālistikas stu­­ diju kursu un mācību grāmatu (ar iepriekš aprakstīto detalizēto speciālo izmeklēšanas darbību izpildinstitūciju darbinieku iepazīstināšanu ar visu esošo informāciju par šo darbību objektiem) izriet arī vēl no vienas šo darbību īpatnības. Ja tradicionālo izmeklēšanu darbību gaita un to rezultātā iegūto informāciju absolūtā vairumā gadījumu fiksē procesa virzītājs un līdz ar to praktiski fiksēta tiek tikai informācija, kura attiecās uz izmeklējamo noziegumu un tātad var tikt izmantota pierādīšanā, speciālo izmeklēšanas darbību gaita un tātad arī iegūtā informācija vairumā tiek fiksēta ar tehniskiem līdzekļim, tiem darbojoties automātiskā režīmā vai to fiksē izpildītājinstitūcijas darbinieki. Kā veiktā pētījuma gaitā autoram paskaidroja gan franču, gan vācu kolēģi, tikai 10% un reti 15% no fiksētās informācijas attiecas uz izmeklējamo noziegumu. Saistībā ar to, abu minēto valstu un arī Latvijas kriminālprocesa likumā noteikts, ka par katru veikto speciālo izmeklēšanas darbību tās izpildinstitūcija sastāda atskaiti, kurā fiksē tikai iegūto informāciju, kas attiecās uz izmeklējamo noziegumu un tai arī pievieno tikai tos ar tehniskajiem līdzekļiem veidotos materiālus (video- un audioierakstus u.tml.), kuros fiksēta tikai šāda informācija. Loģiski, ka pilnvērtīgu atskaiti spēs sastādīt tikai izpildītājdarbinieks, kurš detalizēti pārzinās visu procesa virzītāja rīcībā esošo informāciju. Par minētās tēzes ārkārtīgo svarīgumu autors arī pārliecinājās veiktā pētījuma gaitā. Vispirms jau abās pētītajās valstīs – kā Vācijā, tā Francijā, tāpat kā patreiz Latvijā KPL noteikts, ka ieinteresētajiem procesa darbiniekiem – kā apsūdzētajam, tā cietušajam pēc pirmstiesas izmeklēšanas nobeiguma ir tiesības iepazīties ne tikai ar procesa virzītāja lietai

pievienotajiem materiāliem, bet arī lūgt attiecīgo izmeklēšanas tiesnesi atļaut iepazīties arī ar speciālo izmeklēšanas darbību gaitā iegūtiem materiāliem, kuri nav iekļauti izpildinstitūcijas atskaitēs un tātad nav pievienoti izmeklēšanas materiāliem, bet glabājas izpildinstitūcijā (Latvijā – prokuratūrā). Tā vācu kolēģi pētījuma gaitā informēja, ka vienā no procesiem, pārbaudot šādu lūgumu tika konstatēts, ka attiecīgā atskaitē nav pieminēts un tātad lietai nav pievienots telefonsarunas ieraksts, kurā viens no patreizējiem lietā apsūdzētajiem pierunājis savu toreizējo kriminālkolēģi (patreiz līdzapsūdzēto) pārtraukt abu noziedzīgo darbību, kam kolēģis piekritis. Šīs sarunas ieraksts, protams, ticis pievienots izmeklēšanas materiāliem un tiesa to novērtējusi kā ļoti būtisku abu tiesājamo atbildību mīkstinošu apstākli. Ja nepievienotie materiāli neattiecas uz izmeklēto noziegumu, tie netiek pievienoti izmeklēšanas materiāliem, bet tad, ja tie attiecās uz kādas citas personas privātajām interesēm, ar tiem neiepazīstina arī apsūdzēto, kurš lūdzis tos pievienot lietai. Tā, pētījuma gaitā kāds no franču kolēģiem minēja gadījumu, kad izmeklēšanas tiesnesis aizliedza iepazīstināt apsūdzēto kukuļņēmēju ar viņa sievas telefonsarunu ar tās mīļāko. Rezumējot visu iepriekš aprakstīto acīmredzot jāsecina nepieciešamība papildināt visās tiesību zinātnes studiju programmās kriminālistikas taktikas sadaļu ar tēmu, bet attiecīgās mācību grāmatas ar izvērstu nodaļu par speciālo izmeklēšanas darbību izmantošanas taktiku. Referāts nolasīts 2013. gada 25. aprīlī Baltijas Starptautiskās akadēmijas starptautiskajā zinātniski praktiskajā konferencē “SABIEDRĪBA. CIL�VĒKS. DROŠĪBA. 2013. Krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma aktualitātes”.

Atsauces Kriminālprocesa likums (“LV”, 74 (3232), 11.05.2005.; Ziņotājs, 11, 09.06.2005.) [stājās spēkā 01.10.2005.] 2 Kavalieris, A. Speciālo izmeklēšanas darbību izmantošanas taktika. Otrais, papildinātais izdevums (mācību līdzeklis). R., BSA, 2010. 1

Abstract The paper focuses on the necessity to expand the Criminalistics study course and to enrich textbooks with a new chapter on amendments to the criminal procedure law in Latvia, focusing on specifics of use of special investigation actions. Аннотация Статья посвящена необходимости дополнения учебного курса криминалистики и учебников по данному курсу разделом о новинке действующего в Латвии Уголовно-процессуального закона – специфике использования специальных следственных действий. 6

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

DAŽI DETEKTĪVDARBĪBAS TIESISKĀ REGULĒJUMA UN APMĀCĪBAS ASPEKTI Mg. iur. Agra Lācīte-Čakstiņa, Biznesa augstskolas Turība lektore Mg. iur. Leonīds Makans, Biznesa augstskolas Turība lektors Viens no priekšnoteikumiem sabiedrības sekmīgai attīstībai ir cilvēku brīvība no bailēm un trūkuma, ko pieņemts dēvēt par drošību. Daudzveidīgajās sabiedriskās drošības sistēmās ievērojama loma ir apsardzes firmām, detektīvsabiedrībām un detektīviem, kuru uzdevums ir rūpēties par fizisko un juridisko personu drošību. Temata aktualitāti nosaka specifiskās īpašības, kas izpaužas detektīvdarbības un arī apsardzes darbībā pielietojamos līdzekļos un metodēs, kuras apgūstamas ne visās tiesību zinātņu programmās, tāpēc būtu nepieciešams precizēt to zināšanu un prasmju loku, kas nepieciešams apsardzes darbiniekam un detektīvam. Izpētes gaitā izmantotas vispārzinātniskas pētniecības metodes – normatīvo aktu un speciālās literatūras par aplūkojamo problēmu studijas un analīze, studentu patstāvīgo darbu izpēte un izvērtējums, kā arī praktiķu intervijas. Apsardzes darbības likumā noteikts, ka apsardzes darbība ir apsardzes pakalpojumu sniegšana, ko veic apsardzes komersants, kā arī iestādes, komersanta vai organizācijas apsardzes un iekšējās drošības nodrošināšana, ko veic štata darbinieki, bet par apsardzes pakalpojumiem uzskatāms pasākums vai pasākumu kopums, ko veic, lai novērstu prettiesiskus vai citādus apsargājamā objekta apdraudējumus1. Tāpat šis likums nosaka apsardzes pakalpojumu veidus – „Apsardzes komersants, pamatojoties uz rakstveida līgumu, var sniegt šādus apsardzes pakalpojumus: 1) nodrošināt nekustamā īpašuma, kravas vai citas kustamās mantas vai vērtību apsardzi; 2) nodrošināt fiziskās personas apsardzi (miesassardzi); 3) nodrošināt iekšējo drošību apsargājamos objektos; 4) projektēt, uzstādīt un apkalpot apsardzes tehniskās sistēmas; 5) sniegt konsultācijas apsardzes jautājumos”2. Tomēr šo pakalpojumu sniegšana nav iedomājama bez informācijas ieguves par eventuāliem personu vai mantas apdraudējumiem, to iestāšanās

riskiem, kas ļautu prognozēt kaitējuma iestāšanās iespējamību un ieplānot attiecīgus preventīvus pasākumus, izvēloties tās vai citas apsardzes tehniskās sistēmas un citus līdzekļus. Savukārt Detektīvdarbības likums nosaka, ka detektīvdarbība ir likumā noteiktajā kārtībā licencēto individuālo komersantu, personālsabiedrību un kapitālsabiedrību (turpmāk — detektīvsabiedrība) un sertificēto fizisko personu (turpmāk — detektīvs) pakalpojumi, kuri, pamatojoties uz līgumu, fiziskajai vai juridiskajai personai tiek sniegti, lai aizsargātu tās tiesības un likumīgās intereses. Vienlaikus tas paredz detektīvsabiedrību un detektīvu sniedzamo detektīvdarbības pakalpojumu loku: 1) vākt ziņas civillietās un krimināllietās; 2) meklēt noziedzīgu nodarījumu izdarījušās vai bezvēsts pazudušās personas; 3) noskaidrot ar noziedzīgu darbību saistītus faktus, lietas vai personas; 4) sniegt konsultācijas fiziskajām un juridiskajām personām drošības jautājumos; 5) noskaidrot negodīgas konkurences, ne­li­ku­ mīgas komercdarbības vai citas nelikumīgas saimnieciskās darbības faktus; 6) vākt personu raksturojošas ziņas pirms darba līguma vai cita civiltiesiskā līguma noslēgšanas un ziņas par personas maksātspēju; 7) pārbaudīt ar apdrošināšanas līguma saistību izpildīšanu un materiālo zaudējumu atlīdzināšanu saistītas ziņas; 8) meklēt fizisko un juridisko personu nozaudēto vai prettiesiski atsavināto mantu. 9) kā arī sniegt citus pakalpojumus, ja tie nav pretrunā ar likumu un kalpo šā panta pirmajā daļā noteikto mērķu sasniegšanai3. Tāpat Detektīvdarbības likums nosaka darbības, metodes un līdzekļus, ar kādiem detektīvsabiedrības un detektīvi drīkst īstenot augstāk minētos pakalpojumus – veicot detektīvdarbību, detektīvs ir tiesīgs: 1) veikt maskētu (slēptu) personas aptauju par interesējošajiem faktiem un lietas vai notikuma apstākļiem;

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

7


2) ar personas piekrišanu veikt detalizētu personas aptauju un pieņemt no tās rakstveida paskaidrojumu par interesējošajiem faktiem un lietas vai notikuma apstākļiem; 3) ar īpašnieka vai likumīgā valdītāja atļauju veikt publiski nepieejamu vietu, ēku, būvju, telpu, iekārtu, aprīkojuma, priekšmetu un dokumentu apskati; 4) veikt publiski pieejamu vietu, ēku, būvju, telpu un telpās esošo priekšmetu atklātu vai maskētu (slēptu) apskati; 5) veikt personu, lietu un to kustības atklātu vai maskētu (slēptu) novērošanu un izsekošanu.4 Pie tam, detektīvdarbības pasākumu veikšanai ir atļauts izmantot videoierakstus, audioierakstus un fotouzņēmumus, kā arī tehniskos līdzekļus, ja tas neapdraud cilvēku dzīvību vai veselību, kā arī apkārtējo vidi un konkrētajos apstākļos nav aizliegts ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem. Kā redzam, detektīvdarbība būtiski atšķiras no apsardzes darbības pēc satura, sniedzamo pakalpojumu rakstura un tās subjektu tiesiskā statusa. Ja apsardzes darbība vērsta uz fizisko un juridisko personu mantisko interešu vai arī apsargājamās personas veselības un dzīvības pasargāšanu no iespējamiem kaitējumiem, tad detektīvdarbībai piemīt informācijas ieguves, sistematizācijas un novērtējuma pazīmes, kas raksturīgas meklēšanai (izlūkošanai). Līdz ar to likumdevējs arī paredzējis īpašas detektīvam izvirzāmās prasības – saskaņā ar Detektīvdarbības likuma 6. pantu saņemt sertifikātu un veikt detektīvdarbību ir tiesīgs Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts pilsonis vai Latvijas nepilsonis, kuram ir augstākā izglītība tiesību zinātnēs vai kuram ir ne mazāk kā piecu gadu darba pieredze tiesībaizsardzības iestādēs (tiesa, prokuratūra, policija, izmeklēšanas iestādes, valsts drošības iestādes), vienlaikus aizliedzot detektīvdarbību veikt tiem, kuri ir tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas vai darbinieki. Domājams, ka šī norma daļā par izglītībai un praktiskā darba pieredzei izvirzāmām prasībām ir nepilnīga un būtu grozāma. Tiesību zinātņu programmas Latvijā var apgūt daudzās valsts un juridisko personu dibinātās augstskolās. Tomēr jāievēro, ka jurista kvalifikāciju var iegūt tikai profesionālās maģistrantūras studijās, bet akadēmiskā bakalaura diploms vēl nedod jurista kvalifikāciju, tāpēc būtu jāprecizē, kāda līmeņa zināšanas nepieciešamas detektīvam. Līdzīgi risināms jautājums par darba pieredzi tiesībaizsardzības iestādēs – ne katrs darbs tiesīb­ aizsardzības iestādē dod detektīvam nepieciešamo pieredzi un iemaņas, tāpēc būtu precizējami tie dienesti, kuros nepieciešamā pieredze un iemaņas apgūtas. Ievērojot detektīvdarbības raksturu nav šaubu, ka detektīvam jāorientējas operatīvās darbības un kriminālmeklēšanas teorētiskos aspektos, tas ļauj pārzināt likumsakarības, pēc kurām veidojas in8

formācija par gatavojamiem un notikušiem noziegumiem, personām, kas tos izdarījušas, un eventuāliem pierādījumiem, un uz šī pamata izstrādāt noziegumu prevencijai, atklāšanai un izmeklēšanai operatīvi nozīmīgas informācijas iegūšanas pasākumus, līdzekļus, paņēmienus un metodes. Operatīvās darbības un kriminālmeklēšanas teorija ir formulējusi svarīgākās tās jēdzienu definīcijas, izstrādājusi kriminālmeklēšanas principus un lielāko daļu teorētisko postulātu, kā arī sistematizējusi meklēšanā izmantojamos līdzekļus, pasākumus, paņēmienus un metodes. 2001. gada 13. martā ar Latvijas Zinātnes padomes lēmumu kriminālistika un operatīvās darbības teorija atzīta par patstāvīgu juridiskās zinātnes apakšnozari. Diemžēl kopš Latvijas Policijas akadēmijas likvidēšanas operatīvās darbības un kriminālmeklēšanas galvenos postulātus, kas tika piedāvāti otrā līmeņa augstākās profesionālās izglītības studiju programmas studentiem, kuri specializējās darbam kriminālpolicijā, nekur vairs nepasniedz. Patlaban vairākās augstskolās tiek pasniegts studiju kurss “Ievads kriminālmeklēšanā”. Šajā kursā apgūst priekšstatu un zināšanas par operatīvo darbību un kriminālmeklēšanu, kas nepieciešams sekmīgai sadarbībai ar kriminālpoliciju, kā arī – vajadzības gadījumā – uzsākot tajā darbu. Kursā līdz ar kriminālmeklēšanas galvenajiem postulātiem ietvertas arī atziņas par visiem tās subjektiem, pasākumiem, līdzekļiem. Šī kursa apguve būtu nepieciešama tiem tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, kuru darba pieredze nav bijusi saistīta ar operatīvo darbību, kriminālmeklēšanu vai izmeklēšanu5. Detektīvdarbība tāpat kā kriminālmeklēšana ir cieši saistīta ar kriminālistiku, kuras ietvaros tā savulaik radās un veidojās, bet tās izstrādātie tehniskie līdzekļi, taktiskie paņēmieni un noziegumu atklāšanas metodes daudzos gadījumos izmantojami arī kriminālmeklēšanā. Līdz ar to praksē arī daudzu detektīvdarbības uzdevumu risināšanai nākas izmantot kriminālistikā izstrādāto metodiku un kriminālistikas tehniskos līdzekļus. Tomēr Latvijā detektīvu apmācībā nav iekļauts tāds mācību kurss kā Kriminālistika. Detektīviem viņu darbību jomā zināšanas kriminālistikā dod plašākas iespējas veikt arī citus ar šo jomu saistītos uzdevumus, piemēram, veikt eventuālā noziedznieka verbālā portreta sastādīšanu, notikuma pēdu veseluma saglabāšanu, atpazīt viltotu dokumentu pazīmes u.c. Detektīviem, veicot savus pienākumus, nereti nākas sastapties ar nozieguma sekām – ierodoties notikuma vietā vai konstatējot noziedzīga nodarījuma pazīmes jāizlemj, kā rīkoties. Notikuma mehānisma noskaidrošana paredz tā norises iztēles modeļa radīšanu no notikuma sākuma līdz beigām, tajā darbojošos personu darbību raksturu, izmantoto priekšmetu (noziedzīga nodarī-

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

juma rīku, ieroču utt.), kontakta vietas ar objektu, to mijiedarbību, pārvietošanās ceļa noskaidrošanu – to visu var īstenot ar notikuma iztēles modeļa radīšanu. Notikuma vietā pēdu meklēšanas efektivitāti noteicošais moments ir notikuma vietas situācijas pareizs novērtējums un orientācija ar tai sekojošu notikuma izdarīšanas mehānisma rekonstrukciju domās, izveidojot noziedznieka darbību modeli konkrētā situācijā. Tas dod iespēju noteikt noziedznieka pārvietošanās ceļus un virzienus, konstatēt kontakta vietu un veidu ar apkārtējo vidi, tās atsevišķiem objektiem, tātad noziedzīgā nodarījuma dažādu atstāto pēdu iespējamās veidošanās vietas6. Kādām zināšanām kriminālistikas jomā būtu jābūt? Jautājums, uz kuru ir viennozīmīga atbilde: jāzina, kas ir notikuma vieta un kas tajā jādara; kā saglabāt noziedzīgā nodarījuma pēdas; materiālās pēdas (šo pēdu meklēšana, izņemšana un fiksācija kriminālistikas literatūrā pietiekami aprakstīta, ir izstrādātas un praksē aprobētas kriminālistiskās metodes, līdzekļi un paņēmieni); noziedzīgo nodarījumu objekti (priekšmeti, dokumenti utt.), kas kļuvuši par noziedzīgā apdraudējuma objektiem vai arī izmantoti kā noziedzīgo nodarījumu rīki. Pie tādiem pieskaitāmi: transportlīdzekļi, rīki un palīgierīces, grāmatvedības dokumenti un citi objekti. Jāatzīmē, ka dokumentu viltojuma pazīmju konstatēšanu un izpratni par to izpētes iespējām arī dod kriminālistika. Visbeidzot organiskas un neorganiskas izcelsmes vielas mikro un makro līmenī, kas

dažādās attiecībās un daudzumā var būt par noziedzīgā delikta sekām, un satur nozīmīgu informāciju par noziedzīgās darbības apstākļiem. Nākamais bez kā nevar iztikt detektīvdarbības subjekts ir zināšanas personas verbālā portreta veidošanā, kā arī personas aizturēšanas taktikā un aptaujas veikšanas pamatos. Tāpat jāzina, kādas kriminālistiskās metodes izmantojamas iespējamo notikuma pēdu atrašanai un izņemšanai no objektiem. Vispārīgo kriminālistisko metodiku informatīvo pamatu veido noziedzīgo nodarījumu novēršanas, noskaidrošanas un atklāšanas prakses kopums, kriminālistikas teorijas vispārīgie nosacījumi, kriminālistiskā tehnika un taktika, kā arī no citām zinātņu nozarēm pārmantotās metodes un līdzekļi7. Rezultātā jāsecina, ka apsardzes un detektīvdarbības efektivitātes tālākas uzlabošanas interesēs būtu jādomā par grozījumu veikšanu Detektīvdarbības likuma 6. panta1. daļā, precizējot detektīvam nepieciešamo juridisko zināšanu līmeni, kā arī praksē apgūtās pieredzes veidus. Attiecīgo studiju programmās būtu iekļaujama arī kriminālistika. Referāts nolasīts 2013. gada 25. aprīlī Baltijas Starptautiskās akadēmijas starptautiskajā zinātniski praktiskajā konferencē “SABIEDRĪBA. CIL�VĒKS. DROŠĪBA. 2013. Krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma aktualitātes”.

Atsauces 3 4 5 6 7 1 2

Apsardzes darbības likums (“LV”, 83 (3451), 30.05.2006.). Turpat. Detektīvdarbības likums (“LV”, 110 (2497), 20.07.2001. Turpat. Kavalieris A., Makans L. Ievads kriminālmeklēšanā. R., LPA, 2002. Kriminālistika. 1. d. Kriminālistiskā tehnika. R., LPA, 2003. Kriminālistika. 2. d. Kriminālistiskā taktika. R., LPA, 2002.

Abstract The paper addresses certain issues pertaining to professional qualities set for private detectives and their training. Additionally, the paper proposes to amend existing legislation on detective activities and their training. Аннотация В статье рассмотрены некоторые вопросы, касающиеся профессиональных качеств, предъявля�емых к частным детективам и их обучению, а также высказаны предложения о внесении изменений в соответствующие статьи Закона о детективной деятельности и в программы обучения детективов. ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

9


CRIMINALIZATION OF CYBERCRIME AND PRINCIPLE OF EQUIVALENCE Dr.iur. Oleg Fedosiuk, Professor, Institute of Criminal Law and Procedure, Faculty of Law, Mykolas Romeris University Renata Marcinauskaitė, PhD student of Institute of Criminal Law and Procedure, Faculty of Law, Mykolas Romeris University Introduction Development of information and communication technologies formed the background for new opportunities to access the information and for the new activities in the electronic environment to emerge. However, these processes have some side effects; one of them is the vulnerability of information society due to criminal conducts that occur in the cyberspace. Not only ordinary criminal conducts that can be committed through the use of new technologies (fraud, possession of pornographic material, threatening, etc.) are included into this list, but also those activities that do not have analogues in physical space. These changes cause the issues related to legislature and the application of criminal code. When criminal conducts “moved” to cyberspace, the basic question of whether the norms of the existing criminal law are suitable for these conducts and whether they are sufficient to face the new challenges, emerged. With the development of information and communication technologies an appropriate legal regulation is needed in all related areas. The criminal law is not an exception. Since many activities that have existed in the physical world now “moved” to the electronic space, they “gained a particular specifics in terms of their electronic form, online communication methods, the global Internet and other specific features of electronic communication“1. New interaction techniques that appeared because of technologies allowed to see the features of cyberspace that are often expressed in such terms as dematerialization, digitization,2 or automation.3 The interaction in the cyberspace usually appears between a person and information system components (for example, between a person and computer) or between the information system components (for example, the interaction between several computers 10

through the networks). Also information processes are often automated or automatic. The essential differences between physical and electronic spaces allowed us to rise qualitatively and quantitatively new legal issues4. When the mentioned differences became apparent, the problems of appropriate regulation of cyberspace became more difficult because of extreme views on the cyberspace as such. For example, some authors treated it as independent and unregulated (J.P. Barlow et al.),5 or as a separate space that has its own legal framework and institutions (D.R. Johnson, D.G. Post et al.)6. However, these rather radical proposals did not fixate and the belief dominates that it is possible to find the legal ways to regulate this space and the methods do not necessarily have to be as extreme as proposed. As a key tool to tackle these problems the principle of equivalence has been started to be applied. 1. The concept of the principle of equivalence and ways of its implementation The origins of the principle of equivalence are not directly related to the criminal law, because this principle was first introduced in the different areas (legal protection of copyright and related rights, electronic money, recognition and usage of electronic signature etc.). Once the protection of cyberspace by criminal laws has been started, equivalent assessment becomes relevant in this area. In the fairly broad scope of the mentioned principle those norms of criminal law are included, which have an interface with the information and communication technologies, and those that do not have direct links to the new technologies, i.e. ordinary criminal conducts, which have undergone certain changes because of the use of information and communica-

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

tion technologies. As noted in the Communication from the Commission to the European Parliament, the Council and the Committee of the Regions Towards a general policy on the fight against cybercrime COM (2007) 267 final,7 in practice, the term cybercrime is applied to three categories of criminal activities. The first covers traditional forms of crime (such as fraud or forgery), which are committed over electronic communication networks and information systems. Convention on Cybercrime describes these criminal conducts as computer–related offences. For example, Convention creates a parallel offence to the fraud and defines computer– related fraud (Article 8). This offence consists of any input alteration, deletion or suppression of computer data or any interference with the functioning of a computer system, with fraudulent or dishonest intent of procuring an economic benefit for oneself or for another person. The second type of cybercrime concerns the publication of illegal content over cyberspace (such as child sexual abuse material or incitement to racial hatred). These criminal acts are also known as content–related offences. For example the provision of Article 9 of the Convention on Cybercrime criminalizes various aspects of the electronic production, possession and distribution of child pornography, such as offering or making available child pornography through a computer system, distributing or transmitting child pornography through a computer system, possessing child pornography in a computer system or on a computer-data storage medium and etc. The third type of cybercrime includes criminal conducts unique to electronic communication networks and information systems. They are commonly described as the offences against the confidentiality, integrity and availability of computer data and systems. Due to the need to achieve a common approach in treating the constituent elements of such criminal conducts Convention on Cybercrime defines illegal access to an information system, illegal system interference, illegal data interference and misuse of devices (Articles 2 – 6). Moreover, these types of attacks can be directed against the critical infrastructures in different areas, with potentially disastrous consequences for the whole society. The principle of equivalence allows deciding how all these criminal conducts, committed in cyberspace, can be criminalized, and how the equivalent assessment of criminal conducts that are committed in physical and cyberspace can be implemented in practice. In the most general sense, this principle reflects the idea that the law should establish the same requirements for conducts committed in both physical and cyberspace. In the criminal law

it would mean that through the same assessment of criminal conducts committed in both physical and cyberspace the same protection of values is ensured in both spaces. Thus, the importance of this principle is displayed through the fact that it stops „the natural human tendency to treat cyberspace as somewhere ‘other’ where different, and usually lower, standards of behaviour are permissi­ble.“8 However, the principle of equivalence, which has to ensure consistent legal regulation, does not say anything about how this equal assessment should be achieved. According to M. Schellekens, the rule of law is like a black box“9 – even though its content has to fit the mentioned requirements, the way how to do that is left for the legislation and practice to decide. The starting point that ensures implementation of the principle of equivalence is to invoke those rules of law that are applied to analogous (or similar) actions in the physical space.10 By the way, the origins of this approach can be seen in the nature of legal law, which allows it to survive even when circumstances change. According to U. Kohl, “If law was ever–changing in immediate response to an ever–changing society without looking backwards, there would be no law at all”11. Such approach would mean, that those rules, which are normally applied in assessing criminal conducts in the physical space, should be interpreted more widely to apply them to the same nature conducts that are committed in cyberspace. A broader interpretation of such norms would ensure the sufficiency of criminal legislation. With the extension of the law area, there will be no chance to talk about the gaps in the criminal law that allow for avoiding criminal liability for cybercrimes. Accordingly, the norm previously limited only to criminal conducts committed in physical space be every time will a “newly-found law“12 applied to the acts in cyberspace. This solution allows avoiding the creation of unnecessary legislation. Criminal legislation corresponds to this method, when the gaps are filled with the new doctrinal and judicial interpretations. Another way of implementing the principle of equivalence is related to the more active legislation and creation of the new norms, by using the same wording that is used in the norms, which criminali­ ze the acts in physical space. On the other hand, it should be discussed whether a new norm is necessary, because, eventually, a number of such special norms may appear in the criminal code and they may compete with the traditional norms. A wise lawmaker should deliberately combine both mentioned methods. It can be said that the choice of the way of criminalizing of cybercrime depends how the use of new technologies impacts the interpretation of ordinary

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

11


criminal conducts. This problem in foreign literature is vividly conveyed by phrases new wine, no bottles and old wine in new bottles. The first expression is used to emphasize the unique characteristics of cyberspace and to say that entirely new criminal acts appear in it13. The second expression presents the opposite opinion that the use of new technologies does not have an essential impact on traditional criminal acts14. As mentioned by I. Walden, some authors “used the phrase “new wine, no bottles” to describe not only cyberspace, but also new types of criminal behaviour”, other “suggested that it was more a case of “old wine in new bottles”, since the crimes are fundamentally familiar”15. However, it should not be forgotten, that such dangerous activities that do not have analogues in physical space may be committed in cyberspace, as they appeared exclusively as a result of the deve­ lopment of new technologies. Due to the essential differences between physical and cyberspaces, very often it is impossible to compare and give equal assessment to the actions committed in both spaces. Accordingly, it is impossible to find and create the same rule applicable to such situations. The advocates of this principle (M. Schellekens, U.Kohl, C. Reed et al.)16 paid attention to the difficulties of implementation of equivalent assessment. According to C. Reed, actions in the cyberspace do not always have equivalents in the physical space, which proves that implementation of the principle of equivalence is not always possible,17 and in some cases the equivalence of evaluation of the actions „may turn out to be an unrealistic aim“18. M. Schellekens has similar opinion; according to her, the search for the rules may result in the fact that the applicable form for assessment of behaviour in cyberspace will not be found19. Therefore, we have to admit that due to the essential differences between the conducts committed in physical and cyberspace blind adherence to equivalent assessment can lead to the inapplicability of the norm. That is why we have to agree with C. Reed who, without refusing the opportunities of application of the same rule, speaks up for the development of the norms that are specific and exclusively adjusted to cyberspace20. 2. Criminalization of conducts, committed in cyberspace: example of Lithuania In Lithuania’s Criminal Code (hereinafter – CC), which was valid till 2003 (enacted in 1961), no consistent approach towards criminal conducts in cyberspace existed. While this CC was valid, fragments of various features related to electronic data and information system security breaches were provided only in certain ordinary criminal acts: fraud 12

(Article 274 paragraph 2), Causing property damage by deceitor abuse of trust (Article 277 paragraph 2), Intentional influence on computer information or its processing (Article 135-2). Actually, the title of the latter article of the CC was not accidentally called stunningly misleading21 in scientific literature; it follows only from the content of the article that the conduct may be treated as a breach of elections or referendum process. However, criminal offences against confidentiality, integrity and availability (illegal access, illegal interception, etc.) of electronic data or informational systems were not criminalized at all. Undoubtedly, such regulation was rather chaotic at that time. Such faulty situation, when criminal law cannot be applied to the new types of serious conducts in cyberspace because of the existing gaps, was several times emphasized in the works of Lithuanian scientists 22. After the new CC23 came into force in 2003, the situation has changed radically. Criminal liability for offenses in cyberspace was determined in different ways: 1) independent norms for assessment of specific conducts in cyberspace were established (CC 196-1982 Articles); 2) For ordinary conducts that might be committed in cyberspace as well as in physical space equivalent assessment was assured by applying the same basic norms. As to the first way, it should be noted, that in Lithuania such sui generis legislation is being applied to the situations when conducts committed in cyberspace cannot fall within the existing (general) field of law regulation because of their attribution. For example, Articles 196 and 197 of CC set criminal responsibility for unlawful influence on electronic data and unlawful influence on an information system. Such offences as unlawful connection to an information system and unlawful interception and use of electronic data are criminalized in Articles 1981 and 198 of CC. The offence of unlawful disposal of installations, software, passwords, login codes and other data is defined by the Article 1982 of CC. The opinion that in such cases application of legal norms, providing for criminal liability for ordinary crimes, would not be appropriate was expressed in foreign literature (S.W. Brenner, I. Walden) 24. As an example, S.W. Brenner pointed out that “DDos attack does not fit into any of the conceptual categories the law has devised to deal with crime: It is not theft, it is not extortion, it is not vandalism. The law therefore has had to develop legal definitions of this new type of crime“25. Moreover, the same can be said about the distribution of malicious software (e.g., computer viruses, Trojan Horses) and various other illegal acts. The second way is directly related to the assurance of equivalent evaluation, when the feature of informational and communicational technology us-

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

age is determined by the explanation of the old definitions in the doctrine or legal practice. In the new Lithuania’s CC the equivalent treatment of criminal conducts, committed in cyberspace, has been attained by applying traditional articles for legal assessment of these conducts, without considering the space in which they were committed. After the Convention on Cybercrime was ratified (22 January, 2004), the provisions of Lithuanian CC require alignment to correspond to the provisions of the Convention that speak of computer-related forgery (Article 7), computer-related fraud (Article 8), offences related to child pornography (Article 9) and offences related to infringements of copyright and related rights (Article 10), were not supplemented by the features that are concerned with information or communication technologies. Specific norms, which would define responsibility for such cybercrimes, have not been provided in the criminal law either. Other definitions of traditional criminal acts that could be committed in cyberspace, e.g. libel, insult, threat of homicide or causing severe health impairment to a person or terrorization of a person, incitement of terrorism, etc. did not provide such features either. For such reasons, application of the earlier mentioned ordinary conducts, to the new situations that are related to cyberspace speci­fics, have been left to the discretion of criminal law doctrine and judicial practice. In addition, such version of criminalization comply with the provisions of the Convention on Cybercrime – in the Convention Explanatory Report26 it is referred to as one of the possible ways of implementation of the Convention in the national law. In paragraph 79 of the Explanatory Report it is noted that “Articles 7 – 10 relate to ordinary crimes that are frequently committed through the use of a computer system. Most countries have already criminalized these ordinary crimes, and their existing laws may or may not be sufficiently broad to extend to the situations invol­ving computer networks (for example, existing child pornography laws of some countries may not extend to electronic images). Therefore, in the course of implementing these articles, the countries must examine their existing laws to determine whether they apply to situations, in which computer systems or networks are involved. If existing offences already cover such conduct, there is no requirement to amend existing offences or enact new ones.” Thus, a sufficiently flexible opinion in respect of traditions of other countries laws has been presented in Convention Explanatory Report. Analysis of court practice of Lithuania may present relevant explanations that enable ordinary criminal conducts consistency to be applied to criminal conducts committed in cyberspace. Some tendencies of broader interpretation of CC Article

300, in which forgery of a document or possession of a forged document is criminalized, may be used as an example. In the decision of 28 September, 2010 of the Trial Chamber of Lithuanian Supreme Court Criminal Division in cassation file No. 2K426/2010 the importance of the document content over its form is highlighted. Therefore, according to Article 300 in the CC document form will not have any impact on the legal assessment of criminal act – whether such document is material or electronic: “The Chamber notes, that <…> law does not determine any requirements for documents form. Document is considered to be any inscription of any form on paper, in electronic space or in computer file, however there are requirements for documents content. Document has to provide information about event, action or person. Document – is an inscription of a certain form, which determines, modifies or abolishes legally significant fact.“ The problem of application of fraud provision (Article 182 of CC) in respect to criminal acts committed in cyberspace has been also solved in court practice. Contrary to other countries, where special provisions for computer-related fraud27 have been established, court practice in Lithuania have broadened the concept of fraud in such a way that the necessity for special provision have been auto­matically resolved. In the decision of 9 October, 2001 of the Trial Chamber of Lithuanian Supreme Court Criminal Division in cassation file No. 2K-682/2001 it was declared that electronic system, as well as a person may be misled by false information: “All monetary fund operations in electronic banking are administrated on the basis of computer programs, created by a human. Client interacts with a bank not directly, but though the electronic system. The system is designed in such a way that it receives command and carries out an operation only if certain correct identification codes of account holders are supplied. Code, according to program operation principles, identifies persons as an account holder’s identity and determines the right to perform operations with monetary funds in the account. If the code is provided and the command is given by a person, who does not have the right to perform any operations with the monetary funds in the account, he submits himself to the ope­ rational system and bank as other person, who has this right, this way misleading electronic system and also the bank.” Thus, due to the court practice, traditional definition of fraud has broadened for the criminal law – it has extended over the psychological conception boundaries, also covering the false identification for electronic system. For this reason, the necessity to create special provision, which would be applied specifically to the fraud committed in electronic system, has disappeared.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

13


Conclusions 1. The evaluative principle of equivalent treatment in physical and cyberspace basically reflects the idea that legal provisions should provide equal requirements for the actions, performed both in physical and cyberspace. In the field of Criminal Law it would mean that an equal assurance of valu­ es in both of these spaces is provided through equal evaluation of criminal conducts committed in physical and cyber spaces. 2. Practical realization of equivalent evaluation in Criminal Law is related with the provisions that are mainly applied to criminal acts committed in physical space, through applying them to analogous acts in cyberspace. However, this economic pattern of legislation has some deficiencies, mainly because of essential differences between physical and cyber

space, assimilation and evaluation of the conducts committed in both of these spaces by way of analo­ gy is impossible. 3. After it is determined that criminal conduct committed in cyberspace die to its nature is not cove­red and cannot be covered by the existing criminal law regulation area , the necessity for creating new provisions appears. 4. According to the Criminal Code of Lithuania, criminal conducts in cyberspace are assessed in two ways by applying equivalent evaluation principle: independent provisions for evaluation of specific acts are declared; for ordinary criminal conducts, committed in physical and cyber space, the same provision is applied. Such criminalization of conducts in cyberspace is consistent with the Convention on Cybercrime.

Supra note 3, p. 526. Ibid., p. 528. The Criminal Code of the Republic of Lithuania [interactive]. [accessed 2013-01-24] < http://legislationline.org/documents/section/criminal-codes>. Computer Law: The Law and Regulation of Information Technology. Reed Ch., Angel J. (ed). 6th edition. Oxford: Oxford University Press, 2007, p. 564; The History of Information Security: A Comprehensive Handbook. De Leeuw K., Bergstra J. (ed.). Amsterdam et al.: Elsevier, 2007, p. 706. 25 The History of Information Security: A Comprehensive Handbook. De Leeuw K., Bergstra J. (ed.). Amsterdam et al.: Elsevier, 2007, p. 706. 26 Convention on Cybercrime Explanatory Report [interactive]. [reviewed 2013-01-24] <http:// conventions.coe.int/Treaty/en/Reports/Html/185.htm>. 27 Computer fraud as a specific provision of fraud is determined in the Criminal Code of the Republic of Latvia (Fraud in an Automated Data Processing System, Section 177-1), the Criminal Code of the Republic of Estonia (Computer-related fraud, Paragraph 213), the Criminal Code of the Republic of Poland (Article 287) and in the Criminal Code of the Federal Republic of Germany (Computer fraud, Section 263a). 23 24 21 22

Anotācija Atsauces Štitilis D. Teisinės atsakomybės pagrindų nustatymo už neteisėtas veikas elektroninėje erdvėje problemos: daktaro disertacija. [Problems of setting principals of legal liability for illegal acts in cyber space: doctoral dissertation]. – Vilnius: LTU, 2002, p.19. 2 Reed C. Online and Offline Equivalence: Aspiration and Achievement. International Journal of Law and Information Technology. 2010, 18 (3): 258. 3 Informacinių technologijų teisė [Information Technology Law]. Sauliūnas D. (red.). Vilnius: NVO Teisės Institutas. 2004, p.511. 4 Kohl. U. Legal Reasoning and Legal Change in the Age of the Internet – Why the Ground Rules are still Valid. International Journal of Law and Information Technology. 1999, 7 (2): 126-128. 5 Barlow J.P. A Declaration of Independence of Cyberspace. [interactive]. [accessed 2013-02-20]. <https://projects.eff.org/~barlow/Declaration-Final.html>. 6 Johnson D.R., Post D.G. Law and Borders – The Rise of Law in Cyberspace. Stanford Law Review. 1996, 48: 1367. 7 Communication from the Commission to the European Parliament, the Council and the Committee of the Regions Towards a general policy on the fight against cybercrime COM(2007) 267 final. [interactive]. [accessed 2013-05-15]. <http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM: 2007:0267:FIN:EN:PDF>. 8 Reed C. Online and Offline Equivalence: Aspiration and Achievement, supra note 2, p. 253. 9 Schellekens M. What holds Off-Line, also holds On-Line? [interactive]. [accessed 2012-09-29]. <http://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=952275 >. 10 Ibid., p. 5. 11 Kohl U., supra note 4, p. 133. 12 Schellekens M. supra note 9, p. 7. 13 Cybercrime and Jurisdiction. Koops B.-J., Brenner S. (ed.). 2006, The Hague: T.M.C. Asser Press, p. 26-29. 14 For more information see: Brenner S.W. Cybercrime Metrics: Old Wine, New Bottles? Virginia Journal of Law & Technology, 2004, 9 (13). 15 Walden I. Computer Crimes and Digital Investigations. 2007, Oxford: Oxford University Press, p. 19. 16 Ibid., p. 5; Kohl. U. supra note 4, p. 150; Reed C. Online and Offline Equivalence: Aspiration and Achievement, supra note 2, p. 257. 17 Reed C. Online and Offline Equivalence: Aspiration and Achievement, supra note 2, p. 264. 18 Reed C. Taking Sides on Technology Neutrality. SCRIPTed. 2007, 4(3): 277. 19 Schellekens M. supra note 9, p. 5. 20 Reed C. Online and Offline Equivalence: Aspiration and Achievement, supra note 2, p. 251. 1

14

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

Ekvivalenta vērtējuma princips atspoguļo ideju, ka tiesību normām ir jānosaka vienotas prasības attiecībā uz darbībām, kas veiktas fiziskajā un kibertelpā. Krimināltiesībās tas nozīmē, ka ar līdzvērtīgu attieksmi pret darbībām, kas veiktas divās dažādās telpās, tiek garantēta vienlīdzīga aizsardzība legālām interesēm. Realizējot šo principu attiecībā uz nodarījumiem, kas izdarīti kibertelpā, tiek piemērotas normas, kas paredzētas, lai novērtētu darbības, kas izdarītas fiziskajā telpā. Tomēr, ja pārkāpums ir izdarīts kibertelpā, kas pēc savas būtības neattiecas uz spēkā esošo tiesisko regulējumu, neizbēgami ir jāizstrādā noteikumi, kas raksturīgi tikai šai telpai. Lietuvā nodarījumu elektroniskajā sfērā kriminalizācija noformēta divos veidos: specifisku darbību, kas radušās tehnoloģiskās attīstības rezultātā, kvalifikācijai, ir atsevišķa sadaļa Kriminālkodeksā; attiecībā uz tradicionālajām darbībām gan fiziskajā, gan kibertelpā tiek piemērots ekvivalenta vērtējuma princips, t.i., tās tiek kvalificētas saskaņā ar vienu un to pašu krimināllikuma pantu. Аннотация Принцип эквивалентной оценки отражает идею о том, что нормы права должны установить единые требования в отношении действий, осуществляемых в физическом и киберпространстве. В уголовном праве это означает, что путем равноценного отношения к деяниям, совершаемым в этих двух различных пространствах, гарантируется равная защита правовых благ. При реализации данного принципа в отношении деяний, совершаемых в киберпространстве, применяются нормы, которые предусмотрены для оценки обычных деяний, совершаемых в физическом пространстве. Однако, если преступление, совершаемое в киберпространстве, по своему характеру не подпадает под действие уже существующего правового регулирования, неизбежно приходится развивать положения, характерные только для этого пространства. В Литве криминализация деяний в электронной сфере оформлена двумя способами: для квалификации специфических деяний, появившихся исключительно в результате технологического развития, предусмотрен отдельный раздел Уголовного кодекса; в отношении традиционных деяний, совершаемых как в физическом, так и в киберпространстве, применяется принцип эквивалентной оценки, то есть они квалифицируются по одной и той же статье уголовного закона.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

15


PERSONU, KAM PIEMĪT IMUNITĀTE, AIZTURĒŠANAS ĪPATNĪBAS KRIMINĀLPROCESĀ Mg. iur. Māris Gabrāns, Baltijas Starptautiskās akadēmijas doktorants Šajā rakstā autors pēta personu, kam piemīt imunitāte, aizturēšanas īpatnības kriminālprocesā un problēmas, kas rodas praktiskajā darbā, ar mērķi rast ieteikumus šī piespiedu līdzekļa efektīvākai piemērošanai. Raksta objekts ir kriminālprocesuālo tiesību normas un uz to pamata radušās tiesiskās attiecības, kas saistītas ar personu, kam piemīt imunitāte, aizturēšanas īpatnībām un procesuālā piespiedu līdzekļa – aizturēšanas – praktiskās piemērošanas realizāciju. Raksta uzdevums ir parādīt, ka pastāv daži problēmjautājumi, kas saistīti ar aizturēšanu un kas nav pietiekoši reglamentēti, vai ir neprecīzi un pieprasa to dziļāku analīzi. Rakstā tika izmantotas dažādas teorētiskās un empīriskās metodes, informācijas ieguves un apstrādes paņēmieni. Raksta izstrādes gaitā tika izmantotas mūsdienīgas izpētes un izziņas metodes, zinātniskās literatūras apkopošana un analīze, salīdzināšana, novērošana u.c. 1. Kriminālprocesuālā imunitāte Kriminālprocesa likuma ietvarā Virkne tiesību avotu, to skaitā – Kriminālprocesa likums1 (turpmāk –KPL), noteic personu loku, kurām to īpašā tiesiskā statusa, piemēram, amata dēļ noteikta kriminālprocesuālā imunitāte. Apstāklis, ka tiesību avoti atsevišķām personām devuši tiesības būt „nevienlīdzīgām” likuma priekšā salīdzinājumā ar vairākumu citām personām, piešķir personu kriminālprocesuālās imunitātes jautājumam īpaši interesanta pētījuma objekta statusu. Kriminālprocesuālā imunitāte ir jēdziens, kas krimināltiesību zinātnē tiek lietots gadījumā, kad krimināltiesiskajās attiecībās iesaistīti tiesību subjekti, kuru īpašā statusa dēļ kriminālprocesa veikšana ir neiespējama vai procesuāli atšķirīga. Šis īpašais statuss, kā izriet no termina „kriminālprocesuālā imunitāte”, saistāms ar diviem tiesību institūtiem, proti – kriminālprocess un imunitāte. Kriminālprocesuālā imunitāte pilnīgi vai daļēji atbrīvo personu no piedalīšanās kriminālprocesā, arī no liecību sniegšanas un dokumentu un priekšmetu izdošanas, aizliedz vai ierobežo tiesības veikt tās 16

kriminālvajāšanu, piemērot pret šo personu piespiedu līdzekļus, kā arī iekļūt un izdarīt izmeklēšanas darbības tās valdījumā esošajās telpās. Vārds „imunitāte” cēlies no latīņu valodas „imunitas” – brīvība no klaušām, atbrīvots no kaut kā obligāta. Personas pienākums izciest kriminālatbildību rodas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī kā personas pienākums atbildēt par izdarīto un tikt pakļautam valsts piespiedu līdzekļiem2. Krimināltiesību normas nosaka „abstrakta cilvēka abstraktu vainu”, „vainu principā”3. Konkrēta cilvēka vaina viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā tiek izdibināta ar krimināltiesību normu palīdzību, kas reglamentē pirmstiesas procesa un tiesas izmeklēšanas kārtību. Imunitāte ir ar privilēģijām apveltītās personas tiesiskās intereses. Vienlaikus KPL skaidri noteic, ka šādas tiesiskās intereses ir „personai”, noklusējot to, ka šīs personas juridiskais statuss atšķiras no citu personu juridiskā statusa. Tiesības uz kriminālprocesuālo imunitāti ir izņēmuma tiesības no konstitucionālā līmenī nostiprinātā vienlīdzības principa, jo šī imunitāte personas, kurām tā piemīt, likuma priekšā padara nevienlīdzīgas salīdzinājumā ar citām personām, kurām imunitāte nav piešķirta. Tā kā imunitāte ir izņēmums, tad likumā tā piemērotājam ir skaidri jābūt dotai norādei uz pienākumu piemērot izņēmuma procesuālo kārtību. Turklāt tā kā tās ir izņēmuma tiesības no konstitūcijā nostiprināta principa, šo tiesību piešķiršanai ir jābūt skaidri pamatotai. Likuma neprecizitāte var dot pamatu secinājumam, ka imunitātes nepieciešamība nav attaisnojama, kas, savukārt, var radīt netaisnīgu kriminālprocesa iznākumu. Ņemot vērā minēto, imunitātes definīcijai vajadzētu skaidri deklarēt to, ka imunitāte ir izņēmuma tiesības, kas likumā noteiktajos gadījumos tiek piešķirtas noteiktiem tiesību subjektiem ar īpašu tiesisko statusu4. Izņēmumus principam no personu vienlīdzības likuma priekšā pieļauj tikai personas īpašais tiesiskais statuss, ņemot vērā šīs personas darāmā darba ārkārtēju svarīgumu, nepieciešamība nodrošināt šo personu neatkarību, nelikumīgas un nepamatotas procesuālo piespiedu līdzekļu piemērošanas nepie-

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

ļaujamība. No tā izriet, ka tā vai cita aizlieguma noteikšana procesuālo darbību veikšanai (aizturēšana, kratīšana utt.) attiecībā uz noteiktu personu kategoriju izriet no īpaši noteiktas kārtības5. Analizējot KPL un starptautisko tiesību normas var izdalīt sekojošus īpaši noteiktas kārtības veidus: 1. Personu imunitāte, saskaņā ar starptautisko tiesību avotiem; 2. Valsts amatpersonu, kam piemīt imunitāte kriminālprocesā. 2. Personu imunitātes pamats saskaņā ar starptautisko tiesību avotiem No KPL reglamentācijas secināms, ka KPL 116. panta otrās daļas 1. punkts paredz personu imunitātes pamatu – Satversmi vai starptautisko līgumu. Savukārt šī panta 2. punkts paredz personas imunitāti, kas izriet no personas amata vai profesijas. Satversmē imunitāte noteikta Saeimas deputātiem un Valsts prezidentam, savukārt starptautiskajos līgumos – diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonām. Tādējādi gan Satversmē, gan starptautiskajos līgumos noteiktā personas imunitāte ir imunitāte, kas izriet no ieņemamā amata. Vērtējot KPL 117. panta redakciju kopsakarā ar citu KPL 8. nodaļā (nodaļas, kas tieši attiecas uz procesuālās imunitātes reglamentāciju) ietverto pantu saturu, konstatējams, ka 118.-121. pantā detalizēti noteikti visu imunitāšu izpausmes veidi. Tajos ir precīzi noteikts, attiecībā uz kurām kriminālprocesuālajām darbībām un kādās robežās īstenojama procesuālā kārtība, kas atšķiras no vispārējās kriminālprocesuālās kārtības6. KPL 118. pants nosaka diplomātisko imunitāti un 119. Pants – konsulāro imunitāti. Diplomātiskā imunitāte atbrīvo ārvalstu diplomātus, viņiem pielīdzinātās personas un to ģimenes locekļus no kriminālās atbildības saskaņā ar Krimināllikumu un no visiem kriminālprocesuāliem pienākumiem. Konsulārā imunitāte ir starptautiskajos līgumos paredzētajām ārvalstu konsulārajām amatpersonām. Diplomātisko kurjeru un konsulāro kurjeru nedrīkst aizturēt un apcietināt. Personas tiesības uz diplomātisko imunitāti vai uz konsulāro imunitāti apliecina Ārlietu ministrijas izsniegta apliecība, kurā saskaņā ar Latvijas Republikas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem norādīts uz attiecīgās personas privilēģijām un imunitāti. Tādas personas statuss, kuras diplomātisko imunitāti apliecina ar ārvalsts izsniegtu diplomātisko pasi vai citu personu identificējošu dokumentu, noskaidrojams ar Ārlietu ministrijas starpniecību. Nosūtītājvalsts var atteikties no jebkādas kriminālprocesuālās imunitātes. Šādam atteikumam jābūt

izteiktam rakstveidā. Imunitātes jautājums, tai skaitā par imunitāti baudošajām amatpersonām, plaši regulēts virknē starptautisko tiesību avotu. Vīnes konvencija par diplomātiskajiem sakariem7 27., 29., 37. pantos nosaka, ka uzņemošajai valstij ir jāatļauj un jāaizsargā pārstāvniecības sakaru brīvība visiem oficiāliem mērķiem. Diplomātiskais kurjers, kurš jānodrošina ar oficiālu dokumentu, kurā norādīts viņa statuss un paku skaits, kuras sastāda diplomātisko pastu, veicot savas funkcijas, atrodas uzņemošās valsts aizsardzībā. Viņš ir personīgi neaizskarams un nav pakļaujams jebkādas formas arestam vai aizturēšanai. Nosūtošā valsts vai pārstāvniecība drīkst nozīmēt ad hoc diplomātiskos kurjerus. Arī šādos gadījumos piemērojami šī panta 5. daļas noteikumi, izņemot to, ka tur minētās imunitātes beidzas, kad šāds kurjers ir nogādājis viņam uzticēto diplomātisko pastu saņēmējam. Diplomātiskā aģenta persona ir neaizskarama. Viņš nav pakļaujams jebkādas formas arestam vai aizturēšanai. Uzņemošajai valstij ir jāizturas pret viņu ar pienācīgu cieņu un jāveic visi piemēroti pasākumi, lai novērstu jebkādu uzbrukumu viņa personai, brīvībai vai cieņai. Diplomātiskā aģenta ģimenes locekļiem, kuri dzīvo kopā ar viņu, ja viņi nav uzņemošās valsts pilsoņi, ir no 29. līdz 36. pantam norādītās privilēģijas un imunitātes. Vīnes Konvencija par konsulārajiem sakariem8 41. pantā nosaka, ka konsulārā amatpersona nav pakļaujama ne arestam, ne pirmstiesas apcietinājumam, izņemot gadījumus, kad izdarīts smags noziegums, un saskaņā ar kompetentas tiesu varas iestādes nolēmumu. Izņemot šī panta 1. daļā norādīto gadījumu, konsulārās amatpersonas nedrīkst ieslodzīt cietumā vai pakļaut citādas formas personiskās brīvības ierobežošanai, izņemot gadījumus, kad tiek izpildīts tiesas nolēmums, kurš ir stājies likumīgā spēkā. Ja pret konsulāro amatpersonu tiek uzsākts kriminālprocess, šai personai jāierodas kompetentajās institūcijās. Tomēr izmeklēšana jāveic, ievērojot viņam pienākošos cieņu viņa oficiālā stāvokļa dēļ, un, izņemot gadījumus, kas paredzēti šī panta 1. daļā, tā ir jāveic veidā, kurš pēc iespējas mazāk traucētu konsulāro funkciju veikšanu. Ja šī panta 1. daļā minētajos apstākļos ir radusies nepieciešamība aizturēt konsulāro amatpersonu, tiesvedība pret to ir jāuzsāk ar minimālu aizkavēšanos. Konvencija par Apvienoto Nāciju Organizācijas privilēģijām un imunitātēm9 11. pants nosaka, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Dalībvalstu pārstāvjiem tās galvenajās un papildinstitūcijās, konferencēs, ko tā organizē, veicot savas oficiālās funkcijas, kā arī ceļojot no un uz tikšanās vietu, tiek piešķirtas šādas privilēģijas un imunitātes:

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

17


- imunitāte attiecībā uz personīgo arestu vai aizturēšanu un personīgās bagāžas arestu, kā arī visa veida tiesas procesu imunitāte attiecībā uz visu teikto, rakstīto, kā arī visām viņu kā pārstāvju veiktajām darbībām. Vispārējais līgums par Eiropas Padomes privilēģijām un imunitātēm10 Līguma 4. nodaļas 9. pants nosaka, ka pārstāvji Ministru Komitejā savu funkciju izpildes laikā un atrodoties ceļā no un uz sanāksmju vietām bauda sekojošas privilēģijas un imunitātes: - imunitāti pret arestu vai aizturēšanu un pret personiskās bagāžas konfiskāciju un neaizskaramību attiecībā uz izteikto vai rakstīto vārdu, veiktajām darbībām savu tiešo pienākumu veikšanas laikā un pret jebkura veida jurisdikciju. Vispārējā līguma par Eiropas Padomes privilēģijām un imunitātēm protokols11 2. pantā nosaka, ka: a) Līguma 4. nodaļas noteikumi attiecināmi uz pārstāvjiem, kas piedalās Ministru vietnieku sēdēs. b) 4. nodaļas noteikumi attiecināmi uz pārstāvjiem (izņemot pārstāvjus Konsultatīvajā Asamblejā), kuri piedalās Eiropas Padomes sasaukto sēžu darbā, kas notiek ārpus Ministru Komitejas un Ministru vietnieku sesiju perioda; tai pat laikā pārstāvji, kas piedalās šajās sēdēs, nebauda imunitāti pret arestu un tiesas procesa ierosināšanu, ja tie tiek pieķerti pārkāpumā, mēģinot to izdarīt, vai tūlīt pēc tā izdarīšanas. Protokola 4. pants nosaka, ka dalībvalstu pastāvīgie pārstāvji Eiropas Padomē savu funkciju izpildes laikā un atrodoties ceļā uz sanāksmju vietām un projām no tās, bauda tādas pašas privilēģijas, imunitātes un atvieglojumus, kādas tiek piešķirtas diplomātisko misiju tāda paša ranga pārstāvjiem. KPL 118. panta 2. daļā ir noteikts, ka diplomātisko kurjeru nedrīkst aizturēt. Vēlētos vērst uzmanību vienam jautājumam, ja, piemēram, diplomāts izdara nopietnu noziegumu pret uzņemošās valsts drošību vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanas gadījumā, tad galējas bīstamības un nepieciešamības gadījumā – vai tas nevar būt uz laiku aizturēts (notverts)? Jādomā, ka tiesības netikt aizturētam, no starptautisko tiesību normu redzējuma, jāuzskata par absolūtu prasību šīs personas aizturēšanas neiespējamībai, tomēr tas nenozīmē, ka šāda persona nevar tikt notverta sevišķi smaga nozieguma izdarīšanas brīdī. Piemēram, ja hipotētiski pieņemam,  ka kurjers izdara kādu noziedzīgu nodarījumu un viņu aiztur privātpersona, kas nav policijas darbinieks. Aizturēšana jau notika, privātpersona nodod aizturēto personu tuvākajam policijas darbiniekam un tad kurjers rāda policijas darbiniekam apliecību par imunitāti un policijas darbiniekam kurjers jāatbrīvo. Iespējams, ka kurjers arī rādīja apliecību privātpersonai, 18

bet privātpersonai par likuma izņēmumiem nekas nebija zināms. Vai šo aizturēšanu, kuru veica privātpersona, jāuzskata par brīvības atņemšanu? Vai darbības bija likumīgas vai nelikumīgas? Kādas sekas būs šādai aizturēšanai? Atbilde šajā situācijā rodama “caur” normu kolīziju, proti – meklējot, kura norma tad ir speciālā: tā, kas noteic aizturēšanu sakarā ar imunitāti, vai tā, kas paredz jebkura tiesības aizturēt (atbilstoši KPL 265. panta 3. daļai). Domājams, ka šajā situācijā prioritāte dodama KPL 265. panta 3. daļai, jo pēc būtības šī norma piešķir jebkuram tiesības aizturēt, ja vien ir izveidojusies pantā norādītā situācija. Nevar prasīt no jebkuras personas zināšanas par kaut kādiem īpašiem nosacījumiem, kas attiecināmi uz imūnajām personām. Šī norma ir atzīstama par speciālo tiesību normu tajā aspektā, ka tā tieši paredz nevis vispārējo aizturēšanas kārtību, ko īsteno kompetenta amatpersona, bet gan aizturēšanu, ko tiesīga īstenot jebkura persona (cita starpā – aizsargājot sevi, savu ģimeni, īpašumu u.tml.). Vēlāk, protams, kad persona jau nogādāta pie kompetentajiem subjektiem, jārīkojas tā, kā tas noteikts attiecībā uz imūno personu. Tomēr negatīvām sekām šādā situācijā nevajadzētu būt, jo no personas bez speciālas izglītības jurisprudencē nevar prasīt zināt to, ko zina absolūtais mazākums. Jāsaka, ka KPL jau tā no personas prasa daudz, paredzot, ka šādi aizturēt var tikai situācijā, ja runa ir par noziedzīgu nodarījumu, par kura izdarīšanu paredzēts brīvības atņemšanas sods. Vēl viens jautājums, ja piemērām tādu pašu personu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī notvēra policijas darbinieks. No vienas puses tas ir policijas darbinieka pienākums, saskaņā likuma „Par policiju” prasībām, tomēr no otras puses persona, kuru notvēra policijas darbinieks ir persona ar imunitāti, bet policijas darbinieks notverot šādu personu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī, kad nebija zināms notvertas personas statuss, jau izdarīja faktisku aizturēšanu. Tomēr arī šādā situācijā negatīvām sekām nevajadzētu būt, jo no likumdevēja loģikas personas notveršana noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī, kad nav zināms notvertas personas statuss, un personas procesuālā aizturēšana nav vienādi jēdzieni. 3. Valsts amatpersonu, kam piemīt imunitāte kriminālprocesā, aizturēšanas īpatnības Vēl viena no kriminālprocesuālās imunitātes darbības sfērām ir valsts amatpersonas un tām piemērojamie procesuālie piespiedu līdzekļi, tai skaitā arī kriminālprocesuālā aizturēšana.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

No KPL jēgas izriet, ka aizturēt var jebkuru personu, ja pastāv aizturēšanas pamats, aizturēšanas nosacījumi un aizturēšanas motīvi. Viena no vispārējām tiesību normām KPL, kas nosaka kriminālprocesuālās aizturēšanas saturu, ir KPL 264. pants. Savukārt KPL 120. pantā ietverta speciāla procesuāla kārtība, kāda ievērojama, aizturot konkrēto personu. Līdz ar to būtu loģiski, ja KPL 120. pantā nebūtu vērojamas nekādas atšķirības no vispārējā aizturēšanu aprakstošā regulējuma. Tomēr vērtējot šajā pantā lietoto terminoloģiju kontekstā ar KPL 264. pantā lietoto, redzama terminu lietošanas nekonsekvence. Proti – KPL 264. pantā, aprakstot aizturēšanas vispārējos nosacījumus, teikts, ka viens no nosacījumiem, lai aizturētu personu, ir: „persona pārsteigta tieši noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī...”. Savukārt KPL 120. panta otrajā, trešajā un piektajā daļā minētajam nosacījumam atbilstošais nosacījums definēts kā „notverts ... nozieguma izdarīšanā”12. KPL 120. pantā nosaka, ka likumos garantēta valsts amatpersonu kriminālprocesuālā imunitāte, proti: 1. Valsts prezidentam un Saeimas loceklim; 2. tiesnesim; 3. tiesībsargam; 4. prokuroram; 5. valsts drošības iestādes amatpersonai; 6. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonai. KPL normā, kas noteic personu, kam piemīt kriminālprocesuālā imunitāte, aizturēšana in flagrante delicto paredzēta tikai situācijā – aizturēšana noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Citu personu, kas nav ar kriminālprocesuālo imunitāti apveltītas personas, aizturēšana in flagrante delicto situācijā saistīta arī ar aizturēšanu laikā, kad nodarījums tiek izdarīts un uzreiz pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, kā arī sakarā ar to, ka persona bēg no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietas. Aizturēšanas, kas veiktas visu minēto nosacījumu rezultātā, ir būtiskas, jo novērš šķēršļus procesa veikšanas traucēšanai, t.sk. pierādījumu iegūšanai. Tieši šī iemesla dēļ nekavējošās rīcības – aizturēšanas „izraisītājnosacījumi” taisnīguma nodrošināšanas nolūkā vienlīdzīgā apjomā ir jāattiecina uz jebkuras noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas aizturēšanu in flagrante delicto situācijā13. Latvijas Republikas Satversme14 29. un 30. pantos nosaka, ka pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu bez Saeimas piekrišanas. Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima. Saeimas locekli var apcietināt, ja to notver pie paša nozieguma pastrādāšanas. Par katru Saeimas locekļa apcietināšanu divdesmit čet-

ru stundu laikā jāpaziņo Saeimas prezidijam, kurš to ceļ priekšā nākošā Saeimas sēdē izlemšanai par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā vai par viņa atsvabināšanu. Laikā starp sesijām, līdz sesijas atklāšanai, par Saeimas locekļa paturēšanu apcietinājumā lemj Saeimas prezidijs. Satversme nosaka, ka par Valsts prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis četrdesmit gadu vecumu. Valsts prezidenta amats nav savienojams ar citu amatu. Ja par Valsts prezidentu ievēlētā persona ir Saeimas loceklis, tad viņam jānoliek Saeimas locekļa pilnvaras. Līdz ar to, no Satversmes izriet, ka par Valsts prezidentu var ievēlēt ne tikai Saeimas locekli. Šajā gadījumā Valsts prezidenta imunitāti uz aizturēšanu nosaka KPL 120. panta 1. daļa, bet tieši: Valsts prezidentam un Saeimas loceklim ir Satversmē noteiktā kriminālprocesuālā imunitāte. Saeimas Kārtības ruļļa15 179. panta otrajā punktā noteikts, ka Mandātu un iesniegumu komisija sagatavo Saeimas lēmuma projektu sakarā ar Ģenerālprokuratūras iesniegumu (KPL paredzēts procesa virzītāja ierosinājums) par kriminālvajāšanas ierosināšanu pret Saeimas locekli, viņa apcietināšanu, aizturēšanu, kratīšanas izdarīšanu vai citādu personas brīvības ierobežošanu. Nevienai no komisijām Saeimas Kārtības rullī nav uzdots sagatavot Saeimas lēmuma projektu sakarā ar procesa virzītāja ierosinājumu atļaut tiesneša vai tiesībsarga kriminālvajāšanu, kā arī nav noteikts, kā rīkoties gadījumos, kad amatpersona kriminālprocesuālo imunitāti ieguvusi pēc kriminālvajāšanas uzsākšanas (pašlaik izveidojusies prakse, ka minētos jautājumus skata Saeimas Juridiskā komisija). Satversme nosaka, ka Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem. Ministriem, ja arī viņi nav Saeimas locekļi, un ministru pilnvarotām atbildīgām valsts amata personām ir tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs un iesniegt papildinājumus un likumprojektu labojumus. Satversme 88. pantā nosaka, ka Valsts kontrolierus ieceļ un apstiprina amatā tādā pat kārtībā kā tiesnešus, bet tikai uz noteiktu laiku, kurā viņus var atcelt no amata vienīgi uz tiesas sprieduma pamata. No Satversmes izriet, ka par Ministru prezidentu un viņa aicinātiem ministriem, Valsts kontrolierus var ievēlēt ne tikai Saeimas locekļus, bet neviens likums nenosaka aizturēšanas imunitāti šīm personām (personām, kuras ievēlēja Saeima) un nenosaka iespēju informēt kādu amatpersonu šo personu aizturēšanas gadījumā. Latvijā Ministru kabineta locekļiem nav piešķirta procesuālā imunitāte. No vienas puses būtu pamatoti, ja izpildvaras valsts varas atzara pārstāvju vienlīdzības ar citu valsts varas atzaru pārstāvjiem nolūkā tiem būtu paredzēta procesuālā imunitāte.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

19


Turklāt – virknē ārvalstu valdības locekļiem ir paredzēta procesuālā imunitāte. Likumā “Par tiesu varu”16 13. pantā ir noteikts, ka krimināllietu pret tiesnesi var ierosināt tikai Latvijas Republikas ģenerālprokurors. Tiesnesi nevar apcietināt un saukt pie kriminālatbildības bez Saeimas piekrišanas. Lēmumu par tiesneša apcietināšanu, piespiedu atvešanu, aizturēšanu vai pakļaušanu kratīšanai pieņem tam īpaši pilnvarots Augstākās Tiesas tiesnesis. Ja tiesnesis notverts smaga vai sevišķi smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, lēmums par piespiedu atvešanu, aizturēšanu vai pakļaušanu kratīšanai nav nepieciešams, bet 24 stundu laikā par to ir jāinformē īpaši pilnvarotais Augstākās tiesas tiesnesis un ģenerālprokurors. KPL ietver regulējumu par tiesnešu kriminālprocesuālo imunitāti. Vienlaikus Satversmes tiesas likums paredz īpašu, tikai uz Satversmes tiesas tiesnešiem attiecināmu kriminālprocesuālās imunitātes saturu, kas būtiski atšķiras no KPL nostādnēm. Kaut arī Satversmes tiesa atbilstoši likuma „Par tiesu varu” noteiktajam ir viena no tiesu varā ietilpstošajām tiesām, kas izriet arī no Satversmes tiesas likumā noteiktā, vērtējot konstitucionālās tiesas kompetenci un tās sprieduma spēka iedarbību uz citu tiesu darbību, konstatējams, ka, salīdzinājumā ar citām tiesām, konstitucionālajai tiesai piešķirts īpašs statuss. Tādējādi arī rodams pamatojums Satversmes tiesas tiesnešu imunitātes satura atšķirībai. Vienlaikus, tā kā Satversmes tiesas tiesnesis arī ir tiesnesis, KPL piemērotājs, risinot ar Satversmes tiesas tiesneša imunitāti saistītu jautājumu, var secināt, ka uz Satversmes tiesas tiesneša imunitāti attiecināms KPL regulējums. Tomēr šis secinājums ir aplams, jo kā speciālā norma šādā situācijā piemērojams Satversmes tiesas likums17. Vēl vienu personu, kurai piemīt aizturēšanas imunitāte nosaka “Satversmes tiesas likums” 35. pantā 2. daļā, ka Satversmes tiesas tiesneša aizturēšana var notikt tikai ar Satversmes tiesas piekrišanu. Šos jautājumus Satversmes tiesa izskata triju tiesnešu sastāvā. Savukārt KPL 120. pantā šī amatpersona vispār nav norādīta. Var piekrist Dr. iur V. Zeppas-Priedītes viedoklim, ka, lai izvairītos no iespējamības nonākt pretrunā aizturēšanas in flagrante delicto mērķim, aizturot Satversmes tiesas tiesnesi, izdarāmi grozījumi Satversmes tiesas likuma 35. panta otrajā daļā, nosakot tajā izņēmuma rīcību (neprasot trīs Satversmes tiesas tiesnešu piekrišanu) aizturēšanas gadījumā, ja Satversmes tiesas tiesnesis aizturams noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Vienlaikus, tā kā KPL atšķirībā no Satversmes tiesas likumā noteiktā nav ietverts uz Satversmes tiesnešiem attiecināms speciālais regulējums, KPL 120. pants jāpapildina ar regulējumu, kas specifiski attiecas uz procesuālo darbību (tai skaitā – aizturēšana) veikšanu, kurās ie20

saistāms Satversmes tiesas tiesnesis18. Tiesībsarga likuma19 4. pantā ir noteikts, ka tiesībsarga kriminālprocesuālo imunitāti nosaka Kriminālprocesa likums. Savukārt, KPL 120. panta 2. daļa nosaka, ka kriminālprocesu pret tiesībsargu drīkst uzsākt tikai ģenerālprokurors. Tiesībsargu var saukt pie kriminālatbildības vai apcietināt tikai ar Saeimas piekrišanu. Lēmumu par tiesībsarga apcietināšanu, piespiedu atvešanu, aizturēšanu vai pakļaušanu kratīšanai pieņem īpaši pilnvarots Augstākās tiesas tiesnesis. Ja tiesībsargs ir notverts smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, lēmums par piespiedu atvešanu, aizturēšanu vai pakļaušanu kratīšanai nav nepieciešams, bet 24 stundu laikā ir jāinformē īpaši pilnvarotais Augstākās tiesas tiesnesis un ģenerālprokurors. „Ombuda” imunitāte nav plaši izplatīts institūts, un tas rada šaubas par Latvijas likumdevēja izvēles pareizumu, nosakot imunitāti tiesībsargam, jo īpaši ņemot vērā, ka ombuda institūcijas izveidotas praktiski visās demokrātiskās valstīs. Izvērtējot nepieciešamību tiesībsarga procesuālajai imunitātei, kā pamatojums imunitātes noteikšanai atrodams vienīgi tiesībsarga kā valsts amatpersonas amata esamībai hierarhiski augstā vietā citu valsts amatpersonu amatu vidū20. Saskaņā ar Prokuratūras likuma21 7. panta 1. daļu kriminālvajāšanas uzsākšana pret prokuroru, kā arī viņa aizturēšana, apcietināšana, piespiedu atvešana un pakļaušana kratīšanai notiek likumā noteiktajā kārtībā, par to nekavējoties paziņojot ģenerālprokuroram. Esošais prokurora imunitātes saturs ir vairāk „formāls” un nerada pietiekošu normatīvo pamatu prokurora darbības aizsardzībai. Pēc būtības prokurora aizturēšanā un arī citu piespiedu līdzekļu piemērošanā nevar runāt par kriminālprocesuālo imunitāti, jo visas procesuālās darbības faktiski veicamas tādā pat kārtībā, kā attiecībā pret jebkuru citu personu, kurai nav piešķirta kriminālprocesuālā imunitāte22. Valsts drošības iestāžu likuma23 18. panta 7. daļa nosaka, ka Valsts drošības iestāžu amatpersonas valsts teritorijā bez ģenerālprokurora piekrišanas nav saucamas pie kriminālatbildības, tās nedrīkst pakļaut aizturēšanai (arī administratīvajai aizturēšanai), kratīšanai, piespiedu atvešanai; kratīšanai vai apskatei nav pakļaujamas to dzīvojamās vai dienesta telpas, personiskie vai dienesta transporta līdzekļi. Kriminālprocesuālie ierobežojumi uz šīm amatpersonām nav attiecināmi gadījumos, kad tās ir notvertas noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, par ko 24 stundu laikā jāinformē ģenerālprokurors un attiecīgās valsts drošības iestādes vadītājs. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma24 12. panta 3. daļa nosaka, ka bez ģenerālprokurora piekrišanas biroja amatpersona valsts

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

teritorijā nav saucama pie kriminālatbildības, to nedrīkst pakļaut aizturēšanai (arī administratīvajai aizturēšanai), kratīšanai, piespiedu atvešanai; kratīšanai vai apskatei nav pakļaujamas biroja amatpersonas dzīvojamās vai dienesta telpas, personiskie vai dienesta transportlīdzekļi. Kriminālprocesuālie ierobežojumi uz šīm amatpersonām nav attiecināmi gadījumos, ja tās ir notvertas noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, par ko 24 stundu laikā informē ģenerālprokuroru un biroja priekšnieku. Kritika veltāma faktam, ka valsts drošības iestāžu un KNAB amatpersonām noteikta procesuālā imunitāte, jo, kā rāda ārvalstu prakse, šādu izpildvaras orgānu amatpersonu imunitāte parasti netiek noteikta un attiecīgi netiek arī piemērota25. Nobeigums Kriminālprocesuālā imunitāte – tā ir papildus garantiju piešķiršanas forma atsevišķu personu kategoriju likumiskām tiesībām un interesēm, kura izpaužas kārtības, pamatojuma un nosacījumu reglamentācijā atsevišķu personu kategoriju atbrīvošanai no dažu pienākumu izpildes kriminālprocesā. Imunitātes institūta saturu veido sekojoši elementi: mērķis, uzdevumi, imunitātes subjekti un to procesuālais statuss, imunitāti reglamentējošo normu pielietošanas kārtība. Aizturēšanas piemērošanas prakses un KPL tiesību normu analīze ļauj konstatēt, ka nepieciešams aktualizēt diskusiju par iespējamo likumu papildināšanu daļā:

1) par nepieciešamību grozīt KPL 120. panta redakciju, saskaņojot ar KPL 264. panta redakciju, aizstājot tajā vārdus „notverts...izdarīšana” ar vārdiem „persona pārsteigta tieši noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī, tūlīt pēc tam vai arī bēgot no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietas”; 2) izdarāmi grozījumi Satversmes tiesas likuma 35. panta otrajā daļā, nosakot tajā izņēmuma rīcību (neprasot trīs Satversmes tie­sas tiesnešu piekrišanu) aizturēšanas gadījumā, ja Satversmes tiesas tiesnesis aizturams sevišķi smaga noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī. Vienlaikus, tā kā KPL atšķirībā no Satversmes tiesas likumā noteiktā nav ietverts uz Satversmes tiesnešiem attiecināms speciālais regulējums, KPL 120. pants jāpapildina ar regulējumu, kas specifiski attiecas uz procesuālo darbību (tai skaitā – aizturēšana) veikšanu, kurās iesaistāms Satversmes tiesas tiesnesis No Satversmes izriet, ka par Ministru prezidentu un viņa aicinātiem ministriem, Valsts kontrolierus var ievēlēt ne tikai Saeimas locekļus, bet neviens likums nenosaka aizturēšanas imunitāti šīm personām (personām, kuras ievēlēja Saeima) un nenosaka iespēju informēt kādu amatpersonu šo personu aizturēšanas gadījumā. Izvērtējot nepieciešamību tiesībsarga procesuālajai imunitātei (persona, kuru ievēlēja Saeima), kā pamatojums imunitātes noteikšanai atrodams vienīgi tiesībsarga kā valsts amatpersonas amata esamībai hierarhiski augstā vietā citu valsts amatpersonu amatu vidū.

Atsauces Kriminālprocesa likums (“LV”, 74 (3232), 11.05.2005.; Ziņotājs, 11, 09.06.2005.) [stājās spēkā 01.10.2005.] 2 Кибальник А. Иммунитеты в уголовном праве. – Ставрополь: Ставропольсервисшкола, 1999. – C. 7. 3 Флетчер Дж., Наумов А.В. Основные концепции со­вре­менного уголов­ного права. – М., 1998. – С. 31. 4 Zeppa-Priedīte V. Valsts amatpersonu kriminālprocesuālā imunitāte Latvijas kriminālprocesa tiesībās. Promocijas darba kopsavilkums. http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/zinas/ Kopsavilkums_Zeppa-Priedite.pdf 5 Кибальник А. Иммунитеты в уголовном праве. – Ставрополь: Ставропольсервисшкола, 1999. – C. 8-9. 6 Zeppa-Priedīte V. Valsts amatpersonu kriminālprocesuālā imunitāte Latvijas kriminālprocesa tiesībās. Promocijas darba kopsavilkums. http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/zinas/ Kopsavilkums_Zeppa-Priedite.pdf 7 Vīnes konvencija par diplomātiskajiem sakariem. http://www.mfa.gov.lv/lv/Ministrija/arlietu-dienestaorganizacija/4371/konvencija-diplomatiskie-sakari/ 8 Turpat. 9 Konvencija par Apvienoto Nāciju organizācijas privilēģijām un imunitātēm („LV“, 268/269 (983/984), 15.10.1997.) [stājas spēkā 21.11.1997.] 10 Vispārējais līgums par Eiropas Padomes privilēģijām un imunitātēm. http://www.humanrights.lv/doc/ 1

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

21


regional/eppriv.htm Vispārējā līguma par Eiropas Padomes privilēģijām un imunitātēm ceturtais protokols („LV“, 298/299 (1013/1014), 14.11.1997.) [stājas spēkā 15.01.1998.] 12 Zeppa-Priedīte V. Valsts amatpersonu, kam piemīt imunitāte kriminālprocesā, aizturēšanas īpatnības. Zinātniski pētnieciskā projekta „Kriminālprocesuālās aizturēšanas tiesiskums” rakstu krājums.Rīga, LPA. 2008, 188. lpp. 13 Turpat. 14 Latvijas Republikas Satversme (“LV”, 43, 01.07.1993.) [stājās spēkā 07.11.1922.] 15 Saeimas kārtības rullis (“LV”, 96 (227), 18.08.1994., Ziņotājs, 17, 08.09.1994.) [stājas spēkā 01.09.1994.] 16 Par tiesu varu (Ziņotājs, 1, 14.01.1993.) [stājas spēkā 01.01.1993.] 17 Satversmes tiesas likums (“LV”, 103 (588), 14.06.1996., Ziņotājs, 14, 25.07.1996.) [stājas spēkā 28.06.1996.] 18 Zeppa-Priedīte V. Valsts amatpersonu kriminālprocesuālā imunitāte Latvijas kriminālprocesa tiesībās. Promocijas darba kopsavilkums. http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/zinas/ Kopsavilkums_Zeppa-Priedite.pdf 19 Tiesībsarga likums (“LV”, 65 (3433), 25.04.2006., Ziņotājs, 9, 11.05.2006.) [stājas spēkā 01.01.2007.] 20 Zeppa-Priedīte V. Valsts amatpersonu kriminālprocesuālā imunitāte Latvijas kriminālprocesa tiesībās. Promocijas darba kopsavilkums. http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/zinas/ Kopsavilkums_Zeppa-Priedite.pdf 21 Prokuratūras likums (“LV”, 65 (196), 02.06.1994.) [stājas spēkā 01.07.1994.] 22 Zeppa-Priedīte V. Valsts amatpersonu kriminālprocesuālā imunitāte Latvijas kriminālprocesa tiesībās. Promocijas darba kopsavilkums. http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/zinas/ Kopsavilkums_Zeppa-Priedite.pdf 23 Valsts drošības iestāžu likums (“LV”, 59 (190), 19.05.1994.) [stājas spēkā 19.05.1994.] 24 Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums (“LV”, 65 (2640), 30.04.2002., Ziņotājs, 10, 23.05.2002.) [stājas spēkā 01.05.2002.] 25 Zeppa-Priedīte V. Valsts amatpersonu kriminālprocesuālā imunitāte Latvijas kriminālprocesa tiesībās. Promocijas darba kopsavilkums. http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/zinas/ Kopsavilkums_Zeppa-Priedite.pdf 11

Abstract The paper focuses both on the institution of detention and the study of detention of persons enjoying immunity regarding the institution of detention in the criminal trial of the Latvian Republic. The particular emphasis is placed on the analysis of legal sources, identification of weaknesses in them and development of necessary proposals aiming at the enhancement of legal norms. Аннотация Работа посвящена институту задержания в уголовном процессе Латвийской Республики и исследованию норм, регламентирующих задержание лиц, пользующихся иммунитетом в уголовном процессе. В работе уделяется внимание анализу действующих правовых источников, выявлению имеющихся в них пробелов, сформулированы необходимые предложения по совершенствованию норм закона.

22

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

KRIMINĀLJURISDIKCIJAS KONFLIKTU JĒDZIENS Dr. iur. Uldis Ķinis Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Ievads Jurisdikcijas konflikts tiek definēts kā stāvoklis, kad starp divām pusēm (institūcijām, valstīm, amatpersonām) pastāv strīds par kompetenci krimināllietas procesuālajā pozitīvajā vai arī negatīvajā virzībā. Ja strīds pastāv starp divām vienas valsts teritorijā esošām institūcijām, tad to sauc par iekšējo (lokālo) jurisdikcijas konfliktu. Savukārt, ja jurisdikcijas konflikts pastāv starp divām vai vairākām valstīm vai citiem starptautisko tiesību subjektiem vai to amatpersonām, šādu konfliktu sauc par ārējo (starpvalstu) jurisdikcijas konfliktu. Ārējos konfliktus var radīt puses vienpusēja rīcība piemērojot ar ne/non bis in idem principu gan dubultās kriminālatbildības prasību, gan arī ar vienpusīgu paplašinātas aizsardzības un teritoriālās jurisdikcijas interpretāciju, vai personālās jurisdikcijas interpretāciju u.c. Diemžēl starptautiskās tiesības nenoteic kopīgus standartus, pēc kādiem dalībvalstis varētu vadīties, nosakot, vai noziedzīgais nodarījums ir atzīstams par pakļautu nacionālai jurisdikcijai. Arī juridiskajā literatūrā pētnieki, skaidrojot paplašinātās teritoriālās jurisdikcijas būtību, nereti aprobežojas tikai ar iepriekšminēto jurisdikcijas principu uzskaitījumu un norādi, ka, piemērojot paplašināto teritoriālo jurisdikciju, nedrīkst pārkāpt pušu suverenitātes un tiesību uz jurisdikciju vienlīdzības principu. Latvijas tiesību doktrīnā jurisdikcijas konflikti praktiski nav pētīti. Tas arī saprotams, jo krimināltiesības pamatā tiek piemērotas par nodarījumiem, kas izdarīti valsts teritorijā un vērsti pret valsts iedzīvotājiem. Tomēr pasaules globalizācijas procesu ietekmē mainās arī noziedzības struktūra. Tas nozīmē, ka nākotnē valstij var rasties nepieciešamība attiecināt jurisdikciju par nodarījumiem, kas varētu tikt izdarīti citu valstu teritoriālā jurisdikcijā. Savukārt tas var radīt gan pozitīvus, gan arī negatīvus jurisdikcijas konfliktus. Raksta mērķis ir izanalizēt juridisko konfliktu veidus un iekšējo jurisdikcijas konfliktu risināšanas ceļus. Kaut arī iekšējo jurisdikcijas konfliktu risināšana ir suverēna valsts tiesība, tomēr gadījumos, kad dalībvalstis atsakās uzsākt kriminālvajāšanu par nodarījumiem, kas saistīti ar cilvēktiesību pārkāpu-

miem, procesā var iejaukties Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT). Autors darbā analizē arī ECT lomu negatīvo jurisdikcijas konfliktu novēršanā. 1. Iekšējie (lokālās jurisdikcijas) konflikti Iekšējā jurisdikcija parasti tiek dalīta pēc materiālo (substantīvo) tiesību piekritības, institucionālās un teritoriālās piekritības. Institucionālā piekritība attiecas uz pirmstiesas kriminālprocesa jurisdikciju. Latvijas Republikā visus strīdus starp izmeklēšanas iestādēm izšķir ģenerālprokurors, bet teritoriālos strīdus – amatā augstākais prokurors. KPL 387. panta četrpadsmitajā daļā noteikts, ka ”Strīdus starp izmeklēšanas iestādēm par noziedzīgu nodarījumu piekritību izšķir ģenerālprokurors”. Savukārt KPL 446. pants noteic: „Krimināllieta, ko viena tiesa nodod citai tiesai šajā likumā noteiktā kārtībā, šai tiesai ir jāpieņem”. Turklāt piekritības strīdi starp tiesām nav pieļaujami. Pirmoreiz ar jautājumu par iespējamo iekšējo jurisdikcijas konfliktu starp divām vienāda līmeņa tiesām autors saskārās Gruzijā, veicot EUROJUST misijā likuma varas eksperta darbu. Viens no diskusijas jautājumiem, ko izvirzīja rietumu kolēģi, bija tiesu jurisdikcijas saturs. Gruzijas Kriminālprocesa likuma projektā jau bija paredzēts jurisdikcijas strīdu nepieļaujamības princips, taču vairāki rietumvalstu eksperti uzskatīja, ka šis princips ir pretrunā ar modernas krimināltiesiskās doktrīnas būtību un pat tiesībām uz taisnīgu tiesu. Misijas laikā saskāros ar terminiem „kompetents tiesnesis” (competent judge), „kompetenta tiesa”, (competent court), bet daži kolēģi atsaucās uz terminu „likumīgs tiesnesis” (legal judge). Tas ir tiesnesis, kuram ir tiesības gan uz materiālo, gan institucionālo, gan teritoriālo jurisdikciju pār konkrēto lietu. Piemēram, EUROJUST 2009. gada ziņojumā ir pieminēta lieta, kur tiesiskās sadarbības lūgumi vienā lietā nosūtīti vairākām Itālijas tiesām, kuras atzītas par kompetentām šo pieprasījumu izpildē. Taču šāda nekordinēta rīcība vienas apsūdzības ietvaros kavējusi pierādījumu iegūšanas gaitu. Tikai tad, kad pēc EUROJUST lūguma konflikta risināšanā iesaistījusies Itālijas Augstākā tiesa, ir izdevies atrisināt šo konfliktu par likumīgā tiesneša

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

23


noteikšanu konkrētajā krimināllietā. Tātad tajās rietumvalstīs, kur darbojas šis „kompetentā tiesneša” institūts, ne tikai teorētiski, bet arī praktiski pastāv šādu jurisdikcijas konfliktu varbūtība. Jebkurai valstij iekšējo jurisdikcijas konfliktu risinājumam ir jābūt saistītam ar kriminālprocesa mērķi – nodrošināt vienotu, efektīvu krimināltiesiskās politikas īstenošanu, nepieļaujot neattaisnotu kriminālprocesa kavēšanu un maksimāli ekonomējot resursus. Šāds mērķis ir noteikts arī KPL 1. pantā: „Kriminālprocesa mērķis ir nodrošināt efektīvu krimināllikuma piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu”. To var sasniegt, ja tiek ievēroti KPL noteiktie pamatprincipi. Uz iekšējo jurisdikcijas konfliktu risināšanu īpaši attiecināmie principi ir: 1. KPL 14. pants. „Tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā”. Kriminālprocesa pabeigšanas saprātīgā termiņā bez neattaisnotas novilcināšanas būtība izpaužas: 1) iekšējo procesa norisi kavējošu šķēršļu, tai skaitā, iekšējo jurisdikcijas konfliktu novēršanā; 2) procesa virzītāja pienākumā izvēlēties tādu procesa norises kārtību, kas būtu vērsta uz ātrāku mērķa sasniegšanu, ievērojot procesuālo ekonomiju; 3) procesa virzītāja pienākumā izvairīties no nepamatotas rīcības, kas var apgrūtināt procesa dalībniekus ar nepamatotām administratīvām saistībām un papildus izdevumiem. Procesa amatpersonu pienākums, veicot procesu, ir ievērot ekonomijas principu, kas īpaši ir uzsvērts arī Francijas, Bosnijas, Rumānijas un citu valstu Kriminālprocesa likumos. 2. KPL 15. pants. „Tiesības uz taisnīgu tiesu”. Ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā. Tiesības uz taisnīgu tiesu nostiprinātas Satversmes 92. pantā un vairākos Latvijai saistošos starptautiskos normatīvajos aktos, tostarp, 1966. gada 16. decembra ANO Pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām1 14. pantā, 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas2 6. pantā, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas3 47. pantā. Satversmes tiesa, interpretējot jēdzienu „taisnīga tiesa”, ir atzinusi, ka tas ietver divus aspektus, proti taisnīga tiesa kā neatkarīga tiesu institūcija, kas izskata lietu, un taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta4. Jurisdikcijas satura ietvaros tas nozīmē, ka valstij ir jāveic visi pasākumi, lai kriminālprocesu veiktu kompetenta amatpersona vai institūcija. Tas nozīmē arī to, ka amatpersonai vai institūcijai ir jābūt tiesībām vest kriminālprocesu noteiktā teritorijā un jābūt apveltītai ar atbilstošu kompetenci. Ja institūcijai vai amatpersonai ir šādas tiesības, tad no tā var secināt, ka šī institūcija vai tiesnesis kā valsts pilnvarots ex – officio ir likumīgs kriminālprocesa 24

virzītājs. Tātad šis statuss pilnībā atbilst statusam – kompetents tiesnesis vai likumīgs tiesnesis (legal judge). Latvija ir gan ANO, gan ES dalībvalsts. Abas šīs institūcijas organizē starptautiskas misijas dažādās postkonfliktu valstīs. Šo misiju uzdevums nav tikai sniegt padomus, bet arī pilnīgi vai daļēji uzņemties izpildvaras un tiesu varas funkcijas. Eiropas Savienības dalībvalstu deleģētie tiesneši un prokurori šobrīd EULEX ietvaros strādā par tiesnešiem un prokuroriem Kosovā. Starptautiskas tiesas, kas darbojas nacionālās jurisdikcijas ietvaros, strādā Bosnijā, vairākās Latīņamerikas valstīs, Austrumtimorā u.c. Šo tiesu uzdevums ir realizēt vispārējo jurisdikciju atbilstoši nacionālās valsts likumiem. Ikviens Latvijas jurists, ja tam ir pietiekamas angļu, franču, spāņu u.c. valodu zināšanas, var tikt iesaistīts šādos starptautiskos projektos. Savukārt pildot šādus pienākumus, viņam būs pienākums vadīties no nacionālā valstī spēkā esošām Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normām. 1.1. Konfliktu risināšanas metodika Eiropas valstīs, atkarībā no tiesību sistēmas īpatnībām, pastāv divas metodes iekšējo jurisdikcijas konfliktu risināšanā. 1. Jurisdikcijas strīdu nepieļaujamība. Tās būtība ietverta apstāklī, ka likumdevējs likumā precīzi noteic piekritības kārtību. Jebkurā valstī pastāvēs gadījumi, kad viena rajona (apgabala, iecirkņa u.c.) tiesas vai prokuratūras dažādu objektīvu vai subjektīvu apstākļu dēļ vēlēsies, lai kriminālprocesu izmeklētu vai iztiesātu cita teritoriālā apgabala prokurors vai tiesa. Jurisdikcijas strīdu nepieļaujamības princips neizslēdz šādu strīdu iespēju, bet tikai noteic precīzu kārtību, amatpersonu vai institūciju, kuras lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Šī pieeja pārsvarā dominē valstīm, kas ieguva neatkarību pēc PSRS sabrukuma, kā arī vairumam Centrāleiropas valstīm. 2. Jurisdikcijas strīdu pieļaujamība. Saskaņā ar šo principu, likums dod horizontālām institūcijām plašas tiesības diskutēt par likumīgā prokurora vai tiesneša statusu. Šie lēmumi ir pārsūdzami, un tikai tad, kad horizontālā līmenī kompromiss nav panākts, galīgo spriedumu jurisdikcijas strīda lietā pieņem valstu Augstākās tiesas vai Kasācijas tiesas. Taču arī šeit pastāv likumdevēja noteikti ierobežojumi, kas ir jāievēro, risinot horizontālo jurisdikcijas strīdu. 1.2. Krimināljurisdikcijas pozitīvā jurisdikcijas konflikta jēdziens Pozitīvais jurisdikcijas konflikts ir tad, ja starp divām pusēm (institūcijām, amatpersonām, valstīm)

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

pastāv konkurence par tiesībām veikt kriminālprocesu. Šāda konkurence var būt gan iekšējās jurisdikcijas ietvaros, gan arī piemērojot objektīvo teritoriālo jurisdikciju un universālo jurisdikciju. Minēsim pozitīvās jurisdikcijas konflikta pazīmes: 1) pozitīvs strīds (konkurence) par tiesībām vest procesu vai skatīt krimināllietu; 2) kriminālprocess uzsākts dažādās vienāda līmeņa institūcijās par šajās teritorijās izdarīto noziegumu; 3) situācijas, kas saistītas ar kriminālprocesu un krimināllietu apvienošanu vai sadalīšanu. Kā apliecina EUROJUST gadskārtējos ziņojumos5 atspoguļotie fakti, ES dalībvalstīs pozitīvie jurisdikcijas konflikti ir iespējami gadījumos, kad pieprasītājvalsts viena procesa ietvaros adresē vairākus savstarpējās palīdzības lūgumus citas dalībvalsts tiesu iestādēm gan pēc iespējamā nodarījuma izdarīšanas vietas, gan arī pēc aizdomās turētās personas ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Tāpēc jāatzīmē, ka vairāku Eiropas valstu kriminālprocesa likumos pozitīvo konfliktu risināšanai tiek paredzētas šādas metodes: 1) prioritātes princips. Konkurences gadījumā tiesības vest procesu ir tam, kas pirmais to uzsācis; 2) priekšroka ir tai institūcijai vai tiesai, kur atrodas lielākā daļa pierādījumu, vai arī, ja ir izvirzītas vairākas apsūdzības, vietai, kur notikusi lielākā daļa noziegumu; 3) priekšroka ir tiesai, kuras teritorijā noticis apsūdzībā smagākais noziegums; 4) lietu sadalīšanas vai apvienošanas gadījumā jautājumu par kompetentu institūciju izlemj augstāka līmeņa tiesa, Augstākā tiesa vai Kasācijas tiesa. Eiropas Savienībā jurisdikcijas konfliktu novēršanai starp dalībvalstīm tiek pievērsta īpaša uzmanība. Eiropas Savienības Līguma 31. pants noteic, ka juridiskai sadarbībai krimināltiesību jomā ir jābūt vērstai uz jurisdikcijas konfliktu nepieļaušanu starp dalībvalstīm. Šim mērķim ES ir turpinājusi mērķtiecīgu darbu gan nosakot iespējamos jurisdikcijas konfliktu risināšanas metodes, gan arī izstrādājot kritērijus, kuri jāņem vērā jurisdikcijas pozitīva konflikta gadījumā. Liela nozīme šādu iespējamu jurisdikcijas konfliktu novēršanā ir EUROJUST. Jurisdikcijas konfliktu risināšanā pamatā tiek izmantoti divi mehānismi: 1) EUROJUST kā organizācijai uzņemoties koordinējošo lomu; vai arī 2) tieši komunicējot ar kolēģiem6. Latvijā tiesu piekritību noteic KPL 442. pants, paredzot, ka visas krimināllietas pirmajā instancē izskata rajona (pilsētas) tiesas. Apgabaltiesas darbojas kā apelācijas, bet Augstākās tiesas Senāts kā kasācijas instance. Savukārt KPL 443. pants noteic tiesas piekritību pēc nozieguma izdarīšanas vietas vai, ja vietu nav iespējams noteikt, pēc vietas, kur nodarījums pabeigts vai pārtraukts. Taču atsevišķos

gadījumos, lai nodrošinātu lietas ātrāku izskatīšanu, to var izskatīt arī pēc nozieguma seku vai liecinieku vairākuma atrašanās vietas. Pozitīvo jurisdikcijas konfliktu risināšanās mehānismu noteic KPL 445. panta pirmās daļas 2. punkts, nosakot, ka gadījumos, kad krimināllietas par vienas un tās pašas personas izdarītiem nodarījumiem atrodas vairāku tiesu piekritībā, tad tiesa, kuras lietvedībā ir krimināllieta par vieglāku noziedzīgu nodarījumu, to nodod tiesai, kuras jurisdikcijā ir lieta par šīs pašas personas izdarītu smagāku noziedzīgu nodarījumu. Taču to tiesa var darīt tikai līdz tiesas izmeklēšanas uzsākšanai, ievērojot citus KPL noteikumus. Turklāt to var darīt tikai ar tās apgabaltiesas tiesas priekšsēdētāja piekrišanu, kuras piekritībā esošā tiesa pieņēmusi šādu lēmumu. Taču arī pozitīvā jurisdikcijas konflikta gadījumā strīdi par piekritību nav pieļaujami. Ja rajona vai pilsētas tiesa ir pieņēmusi lēmumu par lietas nodošanu citas tiesas jurisdikcijai un to ir apstiprinājis attiecīgās apgabaltiesas priekšsēdētājs, tad tiesai, kurai lieta nosūtīta, tā obligāti ir jāpieņem skatīšanā. 1.3. Krimināljurisdikcijas negatīvā konflikta jēdziens Negatīvais jurisdikcijas konflikts rodas tad, ja: 1) noziedzīgais nodarījums izdarīts teritorijā, kas vispār netiek aptverta ar jurisdikciju, un neviens uz to arī nepretendē; 2) dažādu iemeslu dēļ nav iespējams precīzi konstatēt nozieguma izdarīšanas vietu vai cietušā un apsūdzētā dzīves vietu; 3) institūcija, kurai jāveic kriminālprocess, to dažādu objektīvu apstākļu dēļ nevar izpildīt (piemēram, prokurors vai tiesnesis sevi atstata no lietas skatīšanas, vai ir iespējams interešu konflikts); 4) nozieguma izdarīšanas vieta pakļaujas valsts jurisdikcijai, bet neviena institūcija nevēlas to veikt. Tiesu praksē vislielākās problēmas ir tieši jautājumā par negatīvo iekšējās jurisdikcijas konfliktu. Ir valstis, kur sākotnēji tiek atļauts risināt konfliktu horizontālā līmenī, bet absolūti lielākā daļa Eiropas valstu, tai skaitā Norvēģija7, Igaunija8, Latvija, Vācija9, Lietuva, Bulgārija10, Serbija, Malta, Somija11, Francija12 u.c. noteic, ka negatīvie jurisdikcijas konflikti ir risināmi vienkāršotā procedūrā, kur galvenā loma ir valstu Augstākai, Kasācijas vai citai augstāka līmeņa tiesai, kuras lēmums par lietas piekritības noteikšanu ir obligāts. Kriminālprocesa likums noteic, ka tiesai, līdz tiesas izmeklēšanas sākumam, ir jāpārliecinās, vai lieta ir piekritīga konkrētai tiesai. Savukārt, ja tiesa konstatē, ka lieta nav piekritīga, tā nodod krimināllietu citai tiesai pēc piekritības, atbilstoši KPL 445. panta noteikumiem, sekojošos gadījumos: 1) ja nododot krimināllietu izskatīšanai citai rajona tiesai, tiktu panākta lietas ātrāka izskatīšana; 2) attiecīgās

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

25


tiesas tiesneši objektīvu apstākļu dēļ nevar piedalīties konkrētās krimināllietas iztiesāšanā (noraidījums vai atstatīšanās). Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka tiesa var nodot citai tiesai krimināllietu tikai līdz tiesas izmeklēšanas uzsākšanai. Ja jautājums par piekritību rodas tiesas izmeklēšanas procesā, tad tiesai ir pienākums turpināt iesākto procesu. Turklāt, atbilstoši KPL 446. pantam tiesai, kurai cita tiesa Kriminālprocesa likuma kārtībā nodevusi izskatīšanai krimināllietu, tā ir jāpieņem, jo piekritības strīdi starp tiesām nav pieļaujami. Tādējādi likumdevējs Latvijas Republikā ir precīzi reglamentējis tiesu jurisdikcijas jautājumus, lai tās darbībā novērstu negatīvos jurisdikcijas konfliktus. Starpvalstu attiecībās, neskatoties uz dažādu starptautisku institūciju pūliņiem, ārējie negatīvie jurisdikcijas konflikti joprojām ir iespējami. To uzskatāmi parāda FIDH13 pētījums, ka pozitīva konkurence par starptautisko noziegumu jurisdikciju ir tikai teorētisks pieņēmums. Ja starp valsti un noziegumu nepastāv saikne (personālā jurisdikcija), tad visticamāk tiks darīts viss, lai valsts varētu izvairīties no jurisdikcijas piemērošanas. 2. Ārējais (pozitīvais un negatīvais) jurisdikcijas konflikts Termins „ārējais” starpvalstu jurisdikcijas konfliktu apzīmēšanā ir piemērojams atbilstoši valsts varas funkciju iedalījumam: iekšlietas un ārlietas. Tādejādi jurisdikcijas konflikti, kas var rasties starp dažādām valstīm par tiesībām veikt jurisdikciju vai, gluži otrādi, par atteikšanos veikt jurisdikciju, ir saucami par ārējiem jurisdikcijas konfliktiem. Jurisdikcijas konflikts parasti rodas tāpēc, ka ne vienmēr nacionālās valstis vienveidīgi interpretē teritorijas un noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vietas jēdzienu. Jurisdikcijas konflikts nereti saistīts ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vietas konstatēšanu, jo iespējams, ka vieta, kur vainojamā persona izdarījusi konkrētas darbības, nesakritīs ar vietu, kurā ir apdraudēta ar likumu aizsargātā interese. Tādā gadījumā abas valstis var atzīt, ka noziegums atzīstams par locus delicti, un pretendēt uz jurisdikciju par konkrēto nodarījumu. Līdz ar to diskusija par jurisdikcijas konfliktu sākas no jēdzienu noskaidrošanas nacionālā tiesību sistēmā. Šie jēdzieni ir substantīvā jeb materiālā tiesību norma, kas nosaka tās piemērošanas nosacījumus. No tās izriet sekojoši jurisdikcijai piekrītoši elementi: 1) nozieguma jēdziens; 2) nozieguma smaguma pakāpe (vai valsts objektīvo teritoriālo jurisdikciju attiecina uz jebkuru Krimināllikumā ietvertu noziegumu vai arī pastāv ierobežojumi); 3) objektīvās teritorijas jēdziena izpratne nacionālajā likumā. Savukārt, piemērojot kriminālprocesuālās tiesību 26

normas, ir jānoskaidro: 1) saistība ar dubulto kriminālatbildību; 2) ne bis in idem principa ievērošana; 3) ekstradīcijas tiesība vai pienākums, vai pastāv ekstradīcijas ierobežojumi u.c. Sekojot mūsu krimināltiesību tradīcijām, Krimināllikumā ietvertajam formulējumam jābūt tādam, lai tas aptvertu visu jēdzienam piemītošo elementu kopumu. Ja mēs runājam par paplašinātā teritoriālā principa saturu, tad ir svarīgs mērķis, ko valsts vēlējās sasniegt pieņemot konkrēto normu. Vai likuma mērķis ir aptvert jebkuru nodarījumu, ko citas valsts teritorijā izdarījuši ārzemnieki, kuriem Latvijā ir pastāvīgas uzturēšanās atļaujas? Vai šo objektīvo teritoriālo principu var attiecināt arī uz teritorijām, kas nepakļaujas nevienai konkrētai jurisdikcijai? Šie jautājumi varētu būt līdzīgi testam, uz kuru, uzsākot diskusiju par ārējo jurisdikcijas konfliktu, ir jāatrod atbilde. Atbildes uz tiem ir nesaraujami saistītas ar paplašinātās jurisdikcijas pamatu, tas ir – personas vai nozieguma izdarīšanas vietas saistību ar konkrētās valsts teritoriju. Pirmo reizi jautājums par starpvalstu jurisdikcijas konfliktu tika risināts SS Lotus14 lietā: Lotus spriedums deva lielu ieguldījumu paplašinātās teritoriālās jurisdikcijas doktrīnas attīstībā, īpaši seku un aizsardzības – drošības doktrīnas attīstībā15. Krimināllikums likumpārkāpēja personālās jurisdikcijas principu paredz piemērot gan uz noziedzīgiem nodarījumiem, kad nodarījums izdarīts citas valsts teritorijā, gan arī ārpus tās. Vispirms izanalizēsim valsts teritorijas jēdzienam piekrītošos elementus: Valsts teritorija ir: 1) valsts sauszemes robeža; 2) valsts ekskluzīvā ekonomiskā zona un tajā esošie peldošie objekti vai stacionārās platformas; 3) šelfs; 4) objekti, kas reģistrēti ar valsts karogu (lidmašīnas, kuģi); 5) ārpus teritorijas esošie valsts īpašumi un telpas (vēstniecības, konsulārās ēkas, militārās bāzes16 u.c. objekti, kas nepakļaujas citu valstu jurisdikcijai). Termins „ārpus jebkādas jurisdikcijas esošas teritorijas” starptautiskos konvencionālos dokumentos parādījās galvenokārt tāpēc, ka pēc vairākām smagām tankkuģu avārijām atklātā jūrā, kas būtiski piesārņoja un radīja reālu vides apdraudējumu, bija nepieciešams izstrādāt mehānismu, lai dalībvalstīm būtu jurisdikcijas tiesība pār nodarījumiem pret vidi, kas izdarīti atklātā jūrā. 1998. gada Eiropas Padomes Konvencijas par krimināltiesību piemērošanu vides aizsardzībā17 paskaidrojošā memorandā norādīts, ka: Konvencijas 1. pants atzīst teritoriālo principu. Par šādām ārpus jebkādas jurisdikcijas esošām teritorijām atzīst arī terra nullius – zemi, kas nepieder nevienam. Šim statusam atbilst Rietumkrasts un Gazas josla, jo 1998. gadā Izraēla norādīja, ka Izraēlas jurisdikcija (personālā, teritoriālā) uz šo

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

teritoriju neattiecas18. Kalnu Karabaha, Abhāzija, Dienvidosetija, Piedņestra, iespējams, arī Klusajā un Atlantijas okeānā valstīm nepiederošas salas un Antarktīda. Antarktīda ir īpaša jurisdikcijas režīma teritorija, kurā darbība tiek regulēta ar Antarktīdas līgumu19. Līgums noteic, ka Dalībvalstis atsakās no jebkādām pretenzijām par tiesībām uz Antarktīdas suverenitāti (IV pants). Tai pašā laikā Dalībvalstis ir tiesīgas realizēt jurisdikciju par savu pilsoņu darbībām, kas veiktas Antarktīdas teritorijā (VIII p.1. d), bet strīdus gadījumā par jurisdikcijas piemērošanas tiesībām, dalībvalstij tūdaļ jākonsultējas ar dalībvalstīm (VIII 2. d.). KL 4. panta trešā daļa paredz divus ar teritoriju saistītus ierobežojošus nosacījumus: 1) jurisdikcija attiecināma tikai uz tiem nodarījumiem, kas izdarīti citas valsts teritorijā; 2) noziegumiem, kas izdarīti citas valsts teritorijā, neatkarīgi no tās valsts likumiem, saskaņā ar Krimināllikumu jāatbilst smaga vai sevišķi smaga nozieguma prasībām. Saskaņā ar KL 4. panta trešās daļas noteikumiem vispirms noskaidrosim pirmā nosacījuma robežas. Pirmais ir personas saistība ar valsti. Likums šo personu lokā ir ietvēris pilsoņus, nepilsoņus vai ārzemniekus, kuriem nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā. Uz kategoriju „ārvalstnieki, kuriem nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas Republikā” var attiecināt jebkuru ārvalsts pilsoni. Faktiski aktīvo personālo jurisdikciju var attiecināt arī uz Krimināllikuma 4. panta otrajā daļā paredzētiem gadījumiem, kas paredz atbildību militārpersonām par ārpus valsts teritorijas izdarītiem noziegumiem. Otrais nosacījums KL 4. panta trešās daļas piemērošanas kontekstā ir saistīts ar to, ka nodarījumam, kas izdarīts citas valsts teritorijā, ir jāatbilst smaga vai sevišķi smaga nozieguma kvalifikācijai saskaņā ar Krimināllikumu. Šis nosacījums sevī neietver dubultās kriminālatbildības principu. Saistībā ar otro nosacījumu, jāpiemin, ka jurisdikciju var piemērot tikai tad, ja kriminālprocesu nav uzsākusi tā valsts, kuras teritorijā noziegums noticis. Tātad runa iet par ne bis in idem principu. Šie abi principi ir fundamentāli svarīgi saistībā ar paplašinātās teritoriālās jurisdikcijas piemērošanu. 3. Eiropas Cilvēktiesību tiesas loma negatīvo jurisdikcijas konfliktu novēršanā Vērtējot negatīvās jurisdikcijas konfliktu, ir jānošķir situācijas, kad dalībvalstij nacionālo tiesību ietvaros ir izvēles tiesības piemērot vai nepiemērot jurisdikciju, no gadījumiem, kad pienākumu aizsargāt personu likumīgās intereses valstij uzliek starptautiski līgumi un Konvencijas. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 1. pants nosaka: „Augstās Līgumslēdzējpuses nodrošinās ikvienam,

kas atrodas to jurisdikcijā, šīs Konvencijas I sadaļā minētās tiesības un brīvības”. Pie šīm tiesībām un brīvībām pieder: 1) tiesības uz dzīvību; 2) spīdzināšanas un cietsirdīgas izturēšanās aizliegums; 3) verdzības un piespiedu darba aizliegums; 4) tiesības uz drošību un brīvību (Nevienam nevar atņemt brīvību, izņemot Konvencijas 5. panta pirmajā daļā uzskaitītajos gadījumos); 5) tiesības uz taisnīgu tiesu; 6) retroaktivitātes principa aizliegums kriminālprocesā; 7) tiesības uz privāto dzīvi un korespondences noslēpumu; 8) tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību; 9) tiesības brīvi paust savus uzskatus; 10) tiesības uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību. Saskaņā ar Konvencijas 13. pantu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt efektīvu iepriekšminēto tiesību aizsardzību valsts institūcijās. Protams, ka Konvencija Dalībvalstīm paredz arī tiesības noteikt Konvencijas pirmajā sadaļā paredzēto tiesību un brīvību ierobežojumus. Valsts atbildība saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumu var izpausties divējādi: 1) pārkāpums ir saistīts ar valsts varas pārstāvju prettiesisku rīcību; 2) kā valsts pozitīvā pienākuma nepildīšana, nenodrošinot personai cilvēktiesību un brīvību aizsardzību. Tomēr ir jāuzsver, ka šeit nav runa par universālo jurisdikciju, bet gan par dalībvalstu pienākumiem, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas. 1. Dalībvalstij negatīvais jurisdikcijas konflikts rodas tad, ja tā atsakās piemērot jurisdikciju par nodarījumiem, kas saistīti ar cilvēktiesību pārkāpumiem gan tās teritorijā, gan arī tādās teritorijās, kuras de facto atrodas konkrētās Dalībvalsts kontrolē. Šeit var izdalīt šādus iemeslus: 1. Valstu rīcība par notikumiem, kas notikuši ārpus Dalībvalsts robežām, bet telpā, ko aptver Konvencijas jurisdikcija. Te var minēt lietas, kas saistītas ar Turcijas Ziemeļkipras okupāciju. Piemēram, Loizidou v Turkey, Andreas Manitaras and others v Turkey, Cyprus v Turkey u.c. tiesa konstatēja, ka gan Turcijas militārpersonas, gan arī Ziemeļkipras varas iestādes bija izdarījušas dažādus cilvēktiesību pārkāpumus pret personām Ziemeļkipras teritorijā. Turcija atteicās piemērot jurisdikciju par nodarījumiem, kas notikuši Turcijas okupētajās teritorijās, norādot, ka tie nav notikuši Turcijas teritorijā. Otra šādu lietu kategorija ir saistīta ar separātisko Piedņestras reģionu, kuram kopš 1992. gada militāru, politisku, ekonomisku palīdzību sniedz Krievija. Līdz ar to pār šo teritoriju jurisdikciju nevar realizēt Moldāvijas Republika. Izskatot lietu Ilascu and Others v Moldova and Russia20, pieteicēji vērsās ECT ar prasībām pret Moldāviju un Krieviju, jo tās nenodrošināja pieteicēju tiesības uz taisnīgu tiesu un cilvēktiesību ievērošanu. Tiesa norādīja, ka tās praksē jēdziens „jurisdikcija” Konvencijas 1. panta izpratnē tiek piemērots atbilstoši starptautisko tiesību jēgai, piemēram, lietā Assanize v Georgia

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

27


u.c.21 Ilascu and others lietā tiesā arī norādīja, ka ar vārdiem „to jurisdikcijas ietvaros” (within their jurisdiction) Konvencijas 1. panta izpratnē ir jāsaprot, ka jurisdikcijas pirmreizējā kompetence attiecināma uz teritoriju, bet ar to parasti prezumē, ka tā ir īstenojama uz Valsts teritoriju. Šī prezumpcija var tikai tikt ierobežota izņēmuma gadījumos, ja Valsts tiek ierobežota tiesībās īstenot savu varu savā teritorijā. Šo doktrīnu tiesa attīstīja arī lietā Cyprus v Turkey u.c. No minētiem piemēriem var secināt, ka ECT spriedumi uzliek par pienākumu Dalībvalstīm, kas ar savu klātbūtni nodrošina varas organizāciju starptautisku atzīšanu neieguvušās teritorijās, nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu šajās teritorijās. No tā izriet, ka Konvencijas dalībvalstīm ir pienākums ne tikai nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu savā teritorijā, bet arī attiecināt šo saistību uz teritorijām, pār kurām Dalībvalstij ir de facto ietekme uz visiem lēmumu pieņemšanas procesiem. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemērošanas teritorijā joprojām ir vairākas neatkarību pašpasludinājušās, bet starptautiski neatzītas teritorijas. Šīs teritorijas de jure atrodas starptautiski atzītu valstu teritorijā. Tāpēc šīs „neatkarību pasludinājušās” teritorijas nereti ir arī vairāku Dalībvalstu teritoriāla strīda avots un līdz ar to atbilst terra nullius statusam. Nav jau nekāds noslēpums, ka savu statusu šīs teritorijas saglabā pateicoties kādas citas valsts politiskajam, militārajam ekonomiskajam u.c. atbalstam. Tieši tāpēc ECT spriedumiem par Konvencijas jurisdikcijas attiecināšanu uz tādām teritorijām, kas de facto atrodas šo dalībvalstu efektīvā kontrolē, ir vitāli svarīga nozīme. Faktiski šis instruments var būt vienīgais līdzeklis tādu negatīvu jurisdikcijas konfliktu novēršanā, kas izdarīti terra nullius teritorijās, un kad citi jurisdikcijas instrumenti nefunkcionē. Tomēr jurisdikcijas piemērošanā nedrīkst būt klišeju, tāpēc, protams, katrs gadījums ir jāvērtē individuāli. 2. Valstu rīcība par darbībām, kas saistāmas ar nodarījumiem, kas izdarīti ārpus Konvencijas darbības telpas. ECT praksē šo lietu kategorija ir saistīta ar Dalībvalstu militāro darbību citu valstu teritorijā. Krimināllikuma 4. panta otrā daļa nosaka: „Latvijas Republikas karavīri, kuri izvietoti ārpus Latvijas teritorijas, par nodarījumiem saucami pie atbildības saskaņā ar šo likumu, ja Latvijas Republikai saistošos līgumos nav noteikts citādi”22. ECT savā praksē ir skaidri norādījusi, piemēram, lietā Al Saadoon and Mufdhi v United Kingdom (2010); Al Jedda v the United Kingdom23;Al Skeini and Others v United Kingdom (2011), ka dalībvalsts nevar tikt atbrīvota no pienākuma nodrošināt cilvēktiesību un brīvību ievērošanu pat tad, ja tās militārie spēki veic uzdevumus ārpus Konvencijas darbības teritorijas, ja to darbību rezultātā tiek pārkāptas personu cilvēk28

tiesības. Tādējādi paplašinātā teritoriālā jurisdikcija būtu attiecināma arī uz šādu gadījumu izmeklēšanu, neatkarīgi no ANO vai citas starptautiskas organizācijas mandāta24, kas noteic šādu misiju leģitimitāti. 3. Pārkāpumi, kas saistīti ar valsts pozitīvās rīcības trūkumu. Uzmanību piesaista ECT 2008. gada lieta K.U. v Finland25, kur tiesa atzina, ka valsts, neveicot efektīvus pasākumus pārkāpēja, kas ievietojis sludinājumu, identitātes noskaidrošanai un kriminālvajāšanai, pret pieteicēju ir pārkāpusi Konvencijas 8. pantā paredzētās tiesības. Secinājumi 1. Krimināltiesiskās jurisdikcijas konflikti ir iedalāmi atkarībā no teritoriālās piederības par iekšējiem vai ārējiem jurisdikcijas konfliktiem. Savukārt pēc saturiskās būtības – negatīvos un pozitīvos konfliktos. Pozitīvais jurisdikcijas konflikts rodas tad, kad vairākas kompetentas iestādes vai tiesas vai valstis konkurē par tiesībām vest kriminālprocesu. Savukārt negatīvais konflikts rodas tad, kad neviena institūcija vai valsts nevēlas vest konkrēto kriminālprocesu. 2. Iekšējie konflikti vienas jurisdikcijas ietvaros var rasties, ja rodas piekritības strīds vai nu starp dažādām izmeklēšanas vai prokuratūras iestādēm, vai tiesām. Saistībā ar iekšējiem juridiskiem konfliktiem ir nepieciešams pārbaudīt, vai lieta ir piekritīga konkrētai tiesai. 3. Jāuzsver, ka valstis parasti cenšas nepieļaut negatīvo jurisdikcijas konfliktu iespējamību. Savukārt pozitīvo konfliktu risināšanā valstis pieļauj zināmu risināšanas brīvību, tomēr ar nosacījumu, ka risinājumam ir jābūt pozitīvam un veiktam procesa ekonomijas un likumības interesēs. 4. Ārējie jurisdikcijas konflikti iedalās gan pozitīvajos, gan arī negatīvajos. Tomēr ir svarīgi uzsvērt to, ka starpvalstu jurisdikcijas konflikti par tiesībām vest kriminālprocesu lietās, kas nav saistītas ar smagiem starptautiskiem noziegumiem, netiek atzīti par starptautiskiem jurisdikcijas konfliktiem, un tie netiek risināti starptautisko publisko tiesību ietvaros, bet gan konfliktā iesaistīto dalībvalstu sarunās. 5. Tomēr, ja nodarījums ir saistīts ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijā paredzēto tiesību un brīvību aizsardzību, ECT var iejaukties, ja Dalībvalsts izvairās pildīt savas Konvencijā paredzētās saistības un neveic šādu nodarījumu kriminālvajāšanu. Turklāt minētā valsts saistība attiecas ne tikai uz nodarījumiem, kas de jure izdarīti valsts teritorijā, bet arī uz tādām teritorijām, kas de facto atrodas konkrētās dalībvalsts kontrolē, ieskaitot arī nodarījumus, kurus dalībvalstu militārpersonas izdarījušās atrodoties dažādās starptautiskās misijās ārpus konvencijas darbības zonas.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

Atsauces Office of the United Nations High Commissioner for Human rights. International Covenant on Civil and political rights// www.2ohchr.org/english/law/ccpr.htm (Skatīts 02.01.2013). 2 Sk. www.human-righs-convention.org (Skatīts 02.01.2013). 3 Sk. http://eur-lex.europa.eu/lv/treaties/dat/32007X1214/htm/C2007303LV.01000101.htm (Skatīts 02.01.2013). 4 Sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. maija spriedumu lietā Nr.2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu, 2007. gada 11. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2006-28-01 12. punktu, 2003. gada 4. februāra spriedumu lietā Nr. 2002-06-01, secinājumu daļas 3. punktu un 2012. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-020106 11. 1. punktu. 5 EUROJUST// http://eurojust.europa.eu/doclibrary/corporate/Pages/default.aspx (Skatīts 2.03.2013.) 6 Jurisdiction conflicts and principle ne bis in idem in Europe.Seminar sponsored by Fiscalla General del Estado, AGIS, 2006, pp.146-157. 7 The Criminal procedure act (unofficial english translation)// www.ub.uio.no/ujur/ulovdata/lov19810522-025-eng.pdf (Skatīts 30.01.2013). 8 Code of Criminal prodedure// http://legislationline.org/download/action/download/id/1666/file/1f0a92 298f6ba75bd07e101cdb93.htm/preview (Skatīts 30.01.2013). 9 Criminalprocedure code (Strafprozeβordnung)// http://www.iuscomp.org/gla/statutes/StPO.htm#I1 (Skatīts 30.01.2011). 10 Penal Procedure Code// http://legislationline.org/documents/action/popup/id/6243/preview (Skatīts 30.01.2011). 11 Criminal procedure act. Unofficial translation. Ministry of justice of Finland//http://legislationline.org/ documents/section/criminal-codes (Skatīts 30.01.2013). 12 Criminal Procedure code of the French republic (english version)// http://legislationline.org/documents/ section/criminal-codes ( Skatīts 30.01.2013). 13 Exterritorial jurisdiction in the European Union: A study of the laws and practice in the 27 member states of the European Union//FIDH, December 2010. pdf.// http://www.fidh.org/Extraterritorial-Jurisdictionin-the-EU-A-Study (Skatīts 10.01.2013). 14 SS Lotus lieta Lieta saistīta ar Francijas un Turcijas tvaikoņu sadursmi atklātā jūrā, kas notika 1926. gada 2. augustā, kuras rezultātā bojā aizgāja 8 turku jūrnieki. Pēc šīs sadursmes Lotus devās uz Konstantinopoles ostu un tur Turcijas varas iestādes arestēja Francijas pilsoni M. Demonu. Par šo sadursmi Turcijas tiesa notiesāja Francijas pilsoni, Francijas kuģa vakts vīru M. Demonu un Turcijas tvaikoņa kapteini. Francija uzskatīja, ka Turcija, notiesājot Francijas pilsoni par darbībām, kas notikušās ārpus valsts teritorijas, ir pārkāpusi Lozannas 1923. gada Konvenciju „Par dzīves vietas, biznesa, jurisdikcijas noteikumu ievērošanu” 15. pantu, kas paredz, ka dalībvalstīm jārīkojas saskaņā ar starptautisko tiesību principiem (spr. 2. p.). Permanent court of International justice. Judgment The case of The SS Lotus (France v Turkey), 1927.// http://www.worldcourts.com/pcij/eng/decisions/1927.09.07_lotus.htm (Skatīts 04.02.2013) 15 Assertion of jurisdiction. International and European approaches. Ed by Capps P., Evans M., Stratos K. Hart publishing, 2003. 16 Saistībā ar šo objektu piekritību jurisdikcijai var pieminēt ASV Augstākās tiesas lietu Rasul v. Bush, kuru 2004. gada izskatīja Amerikas Augstākā tiesa, nolemjot, ka ārzemniekiem, kuri ieslodzīti Guantanamo kara bāze, ir tiesības iesniegt sūdzības ASV federālajās civiltiesās. Šīs sūdzības izskatīšana ilga trīs gadus. Augstākā tiesa atcēla visu zemākstāvošo tiesu spriedumus, kuros bija atzīts, ka tiesām trūkst jurisdikcijas izlemt gadījumus, kad ārzemnieki, kas ir apcietināti un turēti apcietinājumā ārpus ASV teritorijas, nebauda tiesības ierosināt sūdzības par apcietināšanas iemesliem. Johnson v. Eisentrager, 339 U. S. 763 (1950), Rasul v. Bush, No. 03-334, al Odah v. United States, 542 U.S. 2004//www.cdi. org/news/law/rasul-decision.pdf. ( Skatīts 06.02.2013). 17 Convention on the protection of Environment through Criminal law. Explanatory report// http://www. conventions.coe.int/Treaty/Commun/QueVoulezVous.asp?NT=172&CM=8&DF=23/02/2013&CL=E NG (Skatīts 06.02.2013). 18 Commitee on Economic, Social and Cultural rights. Nineteenth session (16 November to 4 December, 1998) Submission by the center for economic and social rights concerning Israeli jurisdiction in Palestine teritories// www.cesr.org. (Skatīts 06.02.2013). 19 Antarctic Treaty,1. december 1959. Uz 2011. gada 1. janvāri līgumam pievienojušās 48 valstis. Latvija 1

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

29


nav šī līguma dalībvalsts// www.scar.org/treaty/at_text.html (Skatīts 07.02.2013). Ilascu and Others v Moldova and Russia. July 8 2004// http://hudoc.echr.coe.int/sites/eng/pages/search. aspx?i=001-61886 21 Cases, materials and commentary on European Convention on Human rights. A. Mowbray, Oxford University press, 2007, p. 63- 67. 22 Analoga norma ietverta arī Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 12. panta otrajā daļā; Somijas sodu likuma 4. panta pirmā daļa u.c. 23 ECH Judgment 7. July 2011, Al-Jedda v UK (application 27021/08)// http://hudoc.echr.coe.int/sites/ eng/pages/search.aspx?i=001-105612 (Skatīts 03.01.2013) 24 Al Skeini v United Kingdom; Al-Jedda v United Kingdom. Blackstone Chambers// www. blackstonechambers.comņews/cases/alskeini_v_united.html (Skatīts 03.01.2013) 25 Judgment K.U. v Finland, 2 December 2008// www.coe.int/t/dghl/standardsetting/dataprotection/ judmgents/K.U.%20v%20FINLAND%20en.pdf (Skatīts 03. 01. 2013). 20

PASĪVĀS EITANĀZIJAS VIETA STARP CITIEM „VIEGLĀS NĀVES” VEIDIEM Mg. iur. Rihards Poļaks, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes “Juridiskā zinātne” studiju programmas doktorants Ievads

Abstract The paper addresses the issues of existing internal and external legal conflicts between criminal jurisdictions. The legal content of the concept of conflicts of criminal jurisdictions includes instances when a competition for the right to conduct criminal prosecution emerges amongst two or more institutions, officials or sovereign states or else when the above mentioned participating subjects refrain from or refuse to pursue criminal prosecution. The paper discusses the concept of a legal judge and specifics of identification of it in relation to a legal judge between the states of Western Europe and the Republic of Latvia. In the end, the paper assesses the role of the European human rights judge in averting negative internal conflicts in criminal jurisdiction in instances when state-participants of the Convention on Human Rights refrain from obligation to conduct criminal prosecution for persons having committed offences related to the violation of human rights. Аннотация В статье раcсматриваются вопросы, связанные с конфликтами уголовных юрисдикций. Юридическое содержание понятия «конфликты уголовных юрисдикций» включает в себя ситуацию, когда между двумя или более институтами, должностными лицами или суверенными государствами возникает соперничество за право вести уголовное преследование либо когда вышеупомянутые субъекты уклоняются или отказываются вести уголовное преследование. В статье рассматриваются правовые вопросы, связанные с внутренними конфликтами уголовных юрисдикций. Раскрыто понятие «законный судья» и даны разъяснения об особенностях порядка определения правомочного судьи между государствами Западной Европы и Латвийской Республики. Рассматриваются также проблемы, связанные с внешними конфликтами уголовных юрисдикций. В заключение дана оценка роли Европейского суда по правам человека в предотвращении негативных внутренних конфликтов уголовной юрисдикции в ситуациях, когда государства-участники Конвенции по правам человека уклоняются от обязанности проводить уголовное преследование лиц, совершивших преступные деяния, связанные с нарушением прав человека.

30

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

Jautājums par pasīvo eitanāziju un tās vietu citu „vieglās nāves” veidu starpā ir viens no diskutablākajiem jautājumiem cilvēces vēsturē, kas savu aktualitāti iemantoja XX gadsimtā. Lai arī līdz šim notikušo diskusiju ietvaros tika vairākkārt analizēta tās praktizēšanas pieļaujamība, vienprātība minētajā jautājumā tā arī nav panākta līdz pat šai dienai. Gadsimtu gaitā, attīstoties eitanāzijas institūtam, kā arī ārsta un pacienta savstarpējām attiecībām, radās virkne komplicētu jautājumu, starp kuriem kā svarīgākais jāmin – cik ētiski, medicīniski un juridiski korekti uzturēt pie dzīvības nedziedināmi slimu cilvēku, kurš slimības rezultātā cieš nepanesamas fiziskas sāpes un ciešanas, skaidri apzinoties, ka pie pašreizējās medicīnas attīstības pakāpes slimība nav ārstējama un galarezultātā tik un tā tuvākajā laikā iestāsies nāve, savukārt, bez sniegtās medicīnas aprūpes personas dzīvotspēja turpmāk vairs nav iespējama, pie nosacījuma, ka persona ir izteikusi lūgumu izbeigt tās ciešanas. Šādos gadījumos, īpaši ārvalstu praksē, nereti pielieto eitanāziju, tostarp pasīvo, ar minētās metodes palīdzību pārtraucot pacienta ciešanas un savas darbības attaisnojot ar pacienta gribas jeb autonomijas principa ievērošanu. Tomēr šāda medicīnas prakse joprojām nereti tiek asi nosodīta un ārstu vai jebkuru citu eitanāziju veicošo personu darbības pielīdzina noziedzīga nodarījuma izdarīšanai, jautājumu par tās praktizēšanas pieļaujamību un atbildi uz to joprojām atstājot atklātu diskusijai. Par pētījuma mērķi autors izvirza izzināt pasīvās brīvprātīgās eitanāzijas vietu un lomu citu „vieglās nāves” patstāvīgo veidu ietvaros un noskaidrot, vai pasīvā brīvprātīgā eitanāzija pamatoti mūsdienu tiesību un citu zinātņu nozaru doktrīnā tiek attiecināta uz nonāvēšanu aiz līdzcietības jeb eitanāziju, par kuras praktizēšanu daudzu valstu nacionālos kriminālkodeksos un arī mūsu valsts Krimināllikumā1 ietverta atbildība, vai arī tā ir medicīniski korekta rīcība, kas balstīta uz pacienta autonomijas principa un no tā izrietošās gribas ievērošanu un, tātad, nav un nedrīkst būt atzīta par deliktu nevienas valsts

nacionālajās tiesībās. Šo mērķu sasniegšanai tiek izvirzīti sekojoši uzdevumi: 1) atbilstoši mūsdienu tendencēm analizējamā jautājumā definēt jēdzienu „pasīvā eitanāzija”, kā arī raksturot tās divus patstāvīgus veidus – pasīvo brīvprātīgo un nebrīvprātīgo eitanāziju; 2) noskaidrot atšķirības, kas pastāv ne vien starp pasīvo brīvprātīgo un nebrīvprātīgo eitanāziju, bet arī starp citiem nonāvēšanas aiz līdzcietības patstāvīgiem veidiem; 3) izzināt pacienta autonomijas jeb pašnoteikšanās principu un tā ietekmi uz pasīvās brīvprātīgās eitanāzijas praktizēšanas pieļaujamību. Rakstā autors izmanto analīzes izziņas metodi, lai, pētāmo priekšmetu sadalot atsevišķās daļās un izzinot tā katru elementu, ar sintēzes palīdzību iegūto informāciju apvienotu vienā veselā, un dedukcijas izziņas metodi, ar kuras palīdzību iegūst jaunas atziņas loģiskā ceļā, balstoties uz jau formulētiem viedokļiem analizējamā jautājumā. „Pasīvās eitanāzijas” jēdziena skaidrojums Uzsākot pētījuma analīzes daļu par pasīvās eitanāzijas vietu starp citiem „vieglās nāves” veidiem, sākotnēji ir svarīgi definēt, ko mūsdienās saprot ar pašu jēdzienu „pasīvā eitanāzija”, vienlaikus norādot tās raksturīgākos izpausmes veidus un formas praksē. Ar „pasīvo eitanāziju” lielākoties apzīmē gadījumus, kad tiek realizēta apzināta atturēšanās no darbību izpildes, kas vērstas uz nedziedināmi slimas personas dzīvības uzturēšanu, ar mērķi atbrīvot viņu no nepanesamām fiziskām ciešanām2. Lai arī šāda definīcija akcentē minētā eitanāzijas veida būtību, tā sevī neietver svarīgākās pasīvo eitanāziju raksturojošās pazīmes un virkni nozīmīgu juridisku, no citiem eitanāzijas veidiem norobežojošu, pamatpazīmju. Cenšoties pilnveidot līdz šim medicīnas un tiesību doktrīnā pastāvošos jēdziena skaidrojumus un novērst tajos konstatētās nepilnības, mūsdienās ar jēdzienu „pasīvā eitanāzija” turpmāk būtu jāapzīmē tie gadījumi, kad ārstniecības vai jebkura cita persona apzināti aiz līdzcietības, ievērojot nedzie-

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

31


dināmi slimas personas skaidri formulētu lūgumu vai gadījumos, kad pacients savu gribu vairs nav spējīgs izteikt, balstoties uz savu individuāli-subjektīvo vērtējumu, atturas no kādu noteiktu vai visu uz pacienta dzīvības saglabāšanu un mākslīgu tās uzturēšanu vērstu darbību izpildes, šādi nenovēršot dabiskās nāves iestāšanos, ar mērķi atbrīvot viņu no slimības rezultātā izraisītām nepanesamām fiziskām sāpēm un ciešanām. Kā izriet no sniegtās definīcijas, kritēriji, atbilstoši kuriem „pasīvā eitanāzija” ir norobežojama ne vien no citiem „vieglās nāves” veidiem, bet arī no darbībām, kuras vistiešākajā veidā apdraud svarīgākās krimināltiesību aizsargājamās intereses, t.i., cilvēka dzīvību, ir sekojoši: 1) eitanāziju veicošās personas rīcības motivācija – nedziedināmi slimas personas izteikts lūgums vai savs individuāli-subjektīvs vērtējums; 2) eitanāziju veicošo personu darbību raksturs – daļēja vai pilnīga pasivitāte; 3) eitanāziju veicošo personu darbību būtība – atturēšanās no kādu noteiktu vai visu uz pacienta dzīvības saglabāšanu un mākslīgu tās uzturēšanu vērstu darbību izpildes; 4) saslimstības veids – nedziedināma; 5) ciešanu veids – nepanesamas fiziskas sāpes un ciešanas; 6) nāves veids – vienmēr dabiska; 7) pasīvās eitanāzijas mērķis – aiz līdzcietības atbrīvot nedziedināmi slimu personu no slimības izraisītām nepanesamām fiziskām sāpēm un ciešanām. Minēto pamatpazīmju identificēšana ir nozīmīga arī jurisprudencē, it īpaši krimināltiesībās, lemjot jautājumu par nodarījuma kvalifikāciju un vainīgajai personai nosakāmo soda veidu un apmēru. Tomēr, neraugoties uz pasīvās eitanāzijas izteikti individuālām pazīmēm, ne vien teorijā, bet arī praksē joprojām vērojama tās jaukšana ar citiem „vieglās nāves” veidiem, kas galvenokārt skaidrojams ar tās pietiekami komplicēto izpausmes formu praksē, par ko detalizētāk nākamās apakšnodaļas ietvaros. Pasīvās eitanāzijas formas un to savstarpēja juridiska nošķiršana Medicīnas un juridiskajā doktrīnā un līdz ar to arī praksē šobrīd izšķir divas pasīvās eitanāzijas formas – pasīvo brīvprātīgo un pasīvo nebrīvprātīgo eitanāziju. Gan pasīvās brīvprātīgās, gan arī pasīvās nebrīvprātīgās eitanāzijas mērķis ir nenovērst un nepaildzināt nedziedināmi slimas personas dabiskās nāves iestāšanās brīdi, lai šādi atbrīvotu to no slimības izraisītām fiziskām sāpēm un ciešanām, tamdēļ praksē minētā mērķa sasniegšanai izmantojamie līdzekļi un metodes savstarpēji neatšķiras. Tomēr būtiskas, it īpaši juridiskas, atšķirības, analizējot 32

minētos „vieglās nāves” veidus, skar tieši cietušās personas gribas jautājumu un eitanāzijas aktu veicošās personas rīcības motivāciju. Ja pasīvās brīvprātīgās eitanāzijas gadījumā ārstniecības vai jebkura cita eitanāzijas aktu veicošā persona savu rīcību motivē tikai un vienīgi ar nedziedināmi slimas personas skaidri izteiktu lūgumu par šādas metodes izmantošanas pieļaujamību un arī nepieciešamību, t.i., pirms eitanāzijas akta uzsākšanas cietušais ir izteicis lūgumu, lai viņa ciešanas tiktu izbeigtas tieši ar šādas metodes palīdzību, tad pasīvās nebrīvprātīgās eitanāzijas gadījumos eitanāzijas aktu veicošā persona vienmēr rīkojas izteikti subjektīvi, savu izvēli par šādas metodes izmantošanas pieļaujamību balstot tikai un vienīgi uz savu individuālu vērtējumu, kas balstīta uz dzīves gaitā iegūtās pieredzes rezultātā izdarītiem secinājumiem. Tieši pieņemtā lēmuma izteikti subjektīvais raksturs pasīvo nebrīvprātīgo eitanāziju ierindo bīstamāko „vieglās nāves” veidu starpā. Ieskatam var minēt, ka ne vien pasīvās nebrīvprātīgās, bet arī aktīvās nebrīvprātīgās eitanāzijas praktizēšana nav pieļaujama nevienā pasaules valstī. Pat tādās valstīs kā Nīderlandē3, Beļģijā4 un Luksemburgā5, kur vērojama ievērojami liberālāka attieksme pret „vieglās nāves” praktizēšanas pieļaujamību, un kurās ar speciāliem likumiem ir legalizēta aktīvās brīvprātīgās eitanāzijas, kā arī ārsta asistētās pašnāvības praktizēšana, likumdevējs ir atzinis, ka ikviens nebrīvprātīgās eitanāzijas veids ir apveltīts ar tādu kaitīgumu un risku to ļaunprātīgai izmantošanai, ka to praktizēšana no valsts puses nevar tikt leģitimēta. Lai uzskatāmāk atsegtu tās juridiskās atšķirības, kas tad ļauj norobežot pasīvo brīvprātīgo no pasīvās nebrīvprātīgās eitanāzijas, kā arī no citiem ne vien teorijā, bet arī praksē sastopamiem dzīvības izbeigšanas aiz līdzcietības jeb „vieglās nāves” veidiem, var modelēt trīs raksturīgākos un vienlaikus arī izsmeļošus gadījumus. Pirmkārt, pacients ir pie samaņas un rīcībspējīgs, t.i., sasniedzis valsts noteiktu pilngadības vecumu un uz dzīvības izbeigšanas brīdi ir saglabājis spējas paust savu gribu attiecībā pret viņa ķermeni vērstām darbībām6. Turklāt, pastāvot šādiem priekšnosacījumiem, eitanāzijas akts var izpausties divējādi, t.i., vai nu pacients pats atvieno, piemēram, dzīvību uzturošu aparatūru, vai pārtrauc lietot ārstniecības personu izrakstītus medikamentus, par pieņemto lēmumu informējot savu ārstu, kā rezultātā nekavējoties vai tuvākajā laikā iestāsies viņa dabiskā nāve, šādi izbeidzot savas dzīvības mākslīgu paildzināšanu un slimības izraisītās fiziskās sāpes un ciešanas, vai arī izsaka lūgumu izpildīt kādu no iepriekš uzskaitītajām darbībām tieši ārstniecības vai jebkurai citai eitanāziju veicošai personai. Šādos gadījumos jārunā par pasīvo brīvprātīgo eitanāziju. Otra praksē raksturīgākā situācija ir tad, kad,

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

pacients eitanāzijas izpildes brīdī nedziedināmas saslimstības vai jebkādu citu apsvērumu dēļ ir zaudējis savu rīcībspēju, bet savu gribu, lai noteiktu apstākļu iestāšanās gadījumā pret viņu tiktu piemērota pasīvā eitanāzija, ir izteicis vēl pirms rīcībspēja tika zaudēta. Arī šajā gadījumā pasīvā eitanāzija ir uzskatāma par brīvprātīgu. Un, visbeidzot, pēdējā teorijā un arī praksē raksturīgākā situācija – persona eitanāzijas izpildes brīdī savas mazgadības vai nepilngadības dēļ vēl nav rīcībspējīga, vai arī savu rīcībspēju, kas viņai savulaik piemita, ir zaudējusi nedziedināmas saslimstības vai jebkādu citu cēloņsakarību dēļ, kā rezultātā šobrīd savu gribu viņa vairs nav spējīga izteikt un to nav paudusi arī iepriekš. Šā jautājuma kontekstā neiztur kritiku ārvalstu ārstu atziņa, kuri, neraugoties uz gribas neesamību no pacientu puses, praktizē eitanāziju, kā pamatojumu minot, ka, ja apsverot jautājumu par eitanāziju, pacients būtu spējīgs izteikt savu gribu, viņš nolemtu par labu šādai metodei un būtu izvēlējies nomirt7. Kā jau tika atzīmēts iepriekš, pasīvo nebrīvprātīgo eitanāziju veicošās personas izteikti subjektīvais vērtējums par nedziedināmi slimas personas dzīvības izbeigšanas nepieciešamību tieši ar šādas metodes palīdzību, minēto „vieglās nāves” veidu padara par bīstamāko un kritiskāko. Turklāt šo vērtējumu nemazina arī apstāklis, ka nonāvēšanas akts tika veikts aiz līdzcietības, ko praksē var būt sarežģīti vai atsevišķos gadījumos pat neiespējami pierādīt. Tomēr pasīvās nebrīvprātīgās eitanāzijas gadījumos, vienlaikus to attiecinot arī uz citiem „vieglās nāves” veidiem, kuri veikti bez nedziedināmi slimas personas piekrišanas, bet to motīvs bijis līdzcietība, nav vērtējams viennozīmīgi, jo tie rosina virkni ne mazāk komplicētu jautājumu, kā, piemēram, vai ir attaisnojamas personas nepanesamas ciešanas un atteikšanās no to kardinālas novēršanas pārtraucot organisma dzīvotspēju, ja iemesls tam ir personas mazgadība vai rīcībnespēja un, vai šo personu aizbildņiem un aizgādņiem vienlaikus būtu jāliedz tiesības realizēt autonomijas principu nedziedināmi slimas personas interesēs, šos un arī citus jautājumus joprojām atstājot atklātus diskusijai, kas būtu skatāmi atsevišķas publikācijas ietvaros. Nenoliedzami, pasīvā eitanāzija, ievērojot apstākli, ka tai ir divi patstāvīgi veidi un katrs no tiem raksturojas ar izteikti individuālām pazīmēm, ir pietiekami komplicēts jautājums ne vien teorijā, bet arī praksē. Turklāt to savstarpēja nošķiršana, kas balstīta uz pamatpazīmju identificēšanu, bieži vien ir apgrūtinoša vai pat neiespējama. Tāpat minētā eitanāzijas veida analīzes ietvaros rodas nozīmīgs jautājums, kas līdz šim akadēmiskā plāksnē vispār netika analizēts un var pamatos izmainīt tradicionālo izpratni par nonāvēšanu aiz līdzcietības kā tādu, t.i., vai pasīvā brīvprātīgā eitanāzija, ievērojot pacienta

autonomijas jeb pašnoteikšanās principu, vispār ir atzīstama par vienu no „vieglās nāves” veidiem un, vai juridiski korektāk to nebūtu apzīmēt ar terminu „medicīniski korekta rīcība”, kuru jāuzlūko kā ārpus eitanāzijas lauka izrietošu parādību, atbilde, uz kuru tiks meklēta nākamās apakšnodaļas ietvaros. Pacienta autonomijas princips un tā ietekme uz pasīvās brīvprātīgās eitanāzijas izpratni Strauji attīstoties medicīnas progresam, evolūcijai tika pakļautas arī ārsta un pacienta savstarpējās attiecības, arvien lielāku vērību ārstēšanas procesa ietvaros pievēršot pacienta gribas respektēšanai, kas nereti nosaka ne vien izvēli starp ārstēšanu un atteikšanos no tās, ārstēšanas procesā izmantojamās tehnoloģijas un metodes, bet arī lietojamos medikamentus. Turklāt pacienta gribas ievērošana ir obligāti saistoša ikvienai ārstniecības personai, kas gatavojas vai veic jebkādas manipulācijas ar slimnieka ķermeni. Lai arī XX un XXI gadsimta medicīnas attīstība vainagojās ar virkni nozīmīgu panākumu slimnieku aprūpes jomā, vienlaikus tas veicināja arī daudzu medicīnas ētikas sfērā ietilpstošu komplicētu jautājumu rašanos. Piemēram, tehniskās ierīces, kas spēj mākslīgi uzturēt pacientu pie dzīvības gadiem ilgi, atsevišķos gadījumos ne vien veicina pacienta atlabšanu un šādi paildzina to mūžu, bet arī nereti padara cilvēku par sava ķermeņa „ķīlnieku”, kad bez minēto iekārtu atbalsta, pacienta organisma dabīgā dzīvotspēja ir apdraudēta vai pat neiespējama, līdz ar ko cilvēks nespēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un realizēties kā sociāli aktīva būtne. It sevišķi tas ir attiecināms uz nedziedināmi jeb termināli slimām personām. Šādas situācijas provocē jautājumu, cik ētiski ir uzturēt mākslīgi cilvēku pie dzīvības, skaidri apzinoties, ka bez minēto iekārtu palīdzības tik un tā iestāsies viņa dabīgā nāve un, it īpaši, gadījumos, kad pacients izteicis vēlmi par šo ierīču izmantošanas pārtraukšanu, bet pats tās atslēgt nav spējīgs slimības izraisītas ķermeņa absolūtas paralīzes dēļ u.tml. Lai arī ētiskā šķērsgriezumā minētie jautājumi diezin vai jebkad gūs vienotu atbildi, risinājums būtu meklējams juridiskās zinātnes ietvaros. Ir jāpiekrīt L.A. Kalakula (L.A. Calacula) un H.L. Hirsča (H.L. Hirsch) atziņai, ka pacienta tiesības uz privātumu, kas sevī apvieno izvēles brīvību un autonomiju, nodrošina viņam tiesības pirmajam izlemt, vai ekstraordināri līdzekļi tiks vai netiks izmantoti viņa dzīvības saglabāšanai8, taču vienlaikus nevar piekrist minēto autoru apgalvojumam, ka tiesībnespējīga pacienta vietā šādu lēmumu drīkst pieņemt tostarp arī ārstniecības iestādes personāls9. Šajā sakarībā būtu jāuzsver, ka pacienta autonomijas principu nebūtu pieļaujams tulkot paplašināti, tiesības lemt apziņu zaudējušas personas vietā ar

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

33


viņa turpmāko dzīvotspēju saistītus jautājumus piešķirot ikvienai personai neatkarīgi no tā, vai tā rīkojas vai nerīkojas cietušā interesēs. Gala lēmumu par to, piemēram, ir vai nav pieļaujams nedziedināmi slimu personu atvienot no medicīniskām iekārtām, kas nodrošina tās organisma dzīvotspēju, bet pati nav un nekad vairs nebūs spējīga paust savu gribu, visos gadījumos drīkst pieņemt tikai un vienīgi ģimenes locekļi, vai arī aizgādņi un aizbildņi, bet ja tādu uz lēmuma pieņemšanas brīdi nav, – tiesa, objektīvi izvērtējot lietas materiālus. Pacienta autonomijas princips jeb pašnoteikšanās tiesības nav tikai abstrakts jēdziens, kā sākotnēji var šķist. Tas ir viens no fundamentālākiem bioētikas principiem, kas paredz pacienta tiesības saņemt ne vien detalizētu informāciju par savu veselības stāvokli viņam pieejamā formā un veidā, bet arī viņa vēlmju un lēmumu respektēšanu, kas skar viņa ķermeni, minētā principa darbību attiecinot arī uz dzīvības un nāves jautājumiem10. Sava nozīmīguma dēļ pacienta autonomijas princips ir ietverts gan Latvijas nacionālos iekšējos un ārējos tiesību aktos, gan arī starptautiskos normatīvos dokumentos, kuri ieguvuši saistošu spēku arī mūsu valstī. Jau Pacientu tiesību likuma11 2. pantā, nosakot likuma mērķi, tiek deklarētas pacienta tiesības aktīvi līdzdarboties ārstēšanas procesā, nodrošinot viņam iespēju īstenot un aizstāvēt savas tiesības un intereses, un noteikta pacienta un veselības aprūpes pakalpojuma sniedzēja mijiedarbība, cenšoties to starpā panākt labvēlīgu attiecību izveidošanos. Minēto mērķu sasniegšana nav iedomājama bez pacienta autonomijas principa ievērošanas, kurš paplašina pacienta tiesības nepieciešamības gadījumā ne vien saņemt Ārstniecības likuma12 noteiktajā kārtībā un apmērā veselības stāvoklim atbilstošu medicīnisko aprūpi, ja vien viņš to vēlas, bet arī vienlaikus atteikties no tās. Tā, piemēram, saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 6. panta pirmo daļu „Ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu”, savukārt saskaņā ar likuma 6. panta ceturto daļu „Pacientam ir tiesības atteikties no ārstniecības pirms tās uzsākšanas, no ārstniecībā izmantojamās metodes, neatsakoties no ārstniecības kopumā, vai atteikties no ārstniecības tās laikā”. Veselības aprūpe pret pacienta gribu nav pieļaujama, kas strikti atrunāts Pacientu tiesību likuma 3. panta sestajā daļā. Minētais sasaucas arī ar ārvalstu literatūrā paustajām atziņām, ka, ja pacients ir kompetents jeb rīcībspējīgs, ir jārespektē tā autonomija13. Lēmumam par to, vai cilvēks tiek pakļauts medicīniskai ārstēšanai vai nē, jāizriet no paša indivīda (pacienta), nevis no ārsta puses, un līdz ar to ikviena persona ir apveltīta ar tiesībām noteikt, kas tiks darīts ar viņas ķermeni14. Turpretim ārstam, neatkarīgi no pacienta lēmuma, ir pienākums nodrošināt to ar objektīvu informāciju, lai pacients spētu pieņemt racionālu un viņam labvēlīgāko lēmumu. 34

Kā jau minēts, šādas tiesības ir nostiprinātas arī starptautiskos dokumentos, starp kuriem kā piemēru minot 1997. gada 4. aprīļa Konvenciju par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā – Konvenciju par cilvēktiesībām un biomedicīnu15, un citviet. Atsedzot minētā principa nozīmību, ieskatam var minēt, ka pacienta autonomijas principa darbība attiecībā uz cilvēka ķermeni neaprobežojas vien ar laika posmu, kad cilvēks ir dzīvs, bet tā ievērošana trešajām personām ir saistoša arī pēc personas nāves. Šāds noteikums izriet no likuma „Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā” 2. panta, kurā noteikts, ka ”Miruša cilvēka ķermeni, audus un orgānus aizliegts izmantot pret viņa dzīves laikā izteikto gribu. Cilvēka griba, ja vien tā nav pretrunā ar spēkā esošajiem likumiem, ir obligāti jāievēro visām ārstniecības, izglītības un zinātnes iestādēm neatkarīgi no to darbības veida un pakļautības. Katrs rīcībspējīgs cilvēks ir tiesīgs aizliegt vai atļaut, noformējot to dokumentāri, sava ķermeņa izmantošanu pēc nāves”16. Neraugoties uz to, ka pacientam vairumā gadījumu nepiemīt speciālas zināšanas medicīnas jomā vai arī tādā apmērā kā sertificētam ārstam, un viņa izvēle, piemēram, pārtraukt medikamentu lietošanu, ir pretrunā jaunākajām medicīnas atziņām noteiktu slimību ārstēšanā, šādi kaitējot savai veselībai, kas novedīs vai var novest līdz pat letālam iznākumam, ārstniecības personai nav nedz juridisku, nedz arī morālu tiesību ignorēt slimnieka gribu, pat skaidri apzinoties, ka minētās kaitīgās sekas var vai arī varēja novērst. Kā norādīts Latvijas Republikas Satversmes 96. panta, kas paredz cilvēka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, komentāros17, „Privātās autonomijas ietvaros rīcībspējīga persona var veikt arī sev, savai veselībai un dzīvībai kaitīgas darbības, piemēram, pašsavainoties vai atteikties no smagas slimības ārstēšanas”18. Lai arī pacienta autonomijas princips un no tā izrietošās tiesības netiek apstrīdētas pēc būtības, tomēr tā izpratnē tiesību doktrīnā var vērot arī viedokļu nekonsekvenci. Tā, piemēram, vienā no publikācijām L. Kovaļevska akcentē, ka tiesības uz privāto dzīvi neietver sevī tiesības uz autonomiju19. Tomēr jāatzīst, ka šāds apgalvojums izriet no autores pārlieku burtiska un sašaurināta skatījuma uz personas tiesībām uz privāto dzīvi, ignorējot apstākli, ka savā privātā dzīvē indivīds no valsts puses nedrīkst tikt ierobežots, arī jomā, kas skar tā veselību, izņemot tos gadījumus, kad tas tiek pamatots ar leģitīmu mērķi. Ievērojot noteikumu, ka ikviena indivīda ķermenis ir viņa neapstrīdams „īpašums” un valsts ar savu represīvo aparātu nodrošina tā neaizskaramību un, ka „cilvēka ķermenī iejaukties drīkst tikai tad, ja persona ir tikusi informēta par iejaukšanās

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

mērķi un raksturu un ir brīvi devusi piekrišanu šādu iejaukšanos veikt”20, autonomijas princips ir tiesību uz privāto dzīvi neatņemama sastāvdaļa un no tā izrietošs. Minēto atziņu apstiprina arī E. Danovskis, M. Ruķeris un I. Lībiņa-Egnere atzīstot, ka „Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību veselības aprūpes jomā izpaužas kā valsts pienākums jebkādā veidā atturēties no iejaukšanās un nodrošināt individuālas tiesības brīvi pieņemt lēmumus par dažādiem veselības aprūpes pasākumiem”21. Turklāt pacienta autonomijas princips ir skatāms kontekstā arī ar Satversmes 94. pantā nostiprinātajām tiesībām uz brīvību un personas neaizskaramību, kuras faktiski nodrošina minētā principa realizāciju praksē22. Neiztur kritiku arī cita viedokļa paudēju arguments, ka tiesības uz privātumu vēl nenozīmē, ka cilvēka ķermenis ir viņa „ekskluzīvs” īpašums, jo katrs no mums dzīvo politiski organizētā sabiedrībā, t.i., valstī, un katrs no mums tajā ir integrēts, kā rezultātā indivīda privātuma ekskluzivitāte nevar prevalēt pār valsts interesēm aizsargāt tās locekļus23. Nenoliedzami, lai arī katrs indivīds ir valsts sastāvdaļa un tās pienākums ir aizsargāt ikviena cilvēka dzīvību no tās nesankcionēta apdraudējuma, savukārt indivīda pienākums neapdraudēt ar savu eksistenci citus indivīdus, valsts iejaukšanās cilvēka privātajā dzīve, kas sevī ietver arī brīvību lēmumu pieņemšanā, bez leģitīma mērķa demokrātiskā iekārtā nav pieļaujama un atzīstama par antikonstitucionālu. Medicīnas teorijā un nu jau arī pietiekošu aprobāciju praksē ieguvušais pacienta autonomijas princips, kuru par vispārsaistošu normatīvo aktu līmenī ir atzinis arī Latvijas likumdevējs, ir vērtējams kā loģisks un juridiski korekts. Nedz ārstniecības, nedz arī jebkura cita fiziska persona nedrīkst ignorēt kā viņai nesaistošu pilngadīgas un rīcībspējīgas personas gribu atteikties no turpmākas ārstēšanas vai kādu noteiktu medikamentu terapijas un, to ignorējot, veikt personas ārstēšanu atklātā vai slēptā veidā. Ievērojot minēto, pacienta autonomijas princips un tā ievērošana ir attiecināma arī uz gadījumiem, kuri līdz šim medicīnas un juridisko zinātņu doktrīnā tika apzīmēti ar jēdzienu „pasīvā brīvprātīgā eitanāzija”. Arī pasīvās brīvprātīgās eitanāzijas gadījumā, likumdevējs nedziedināmi slimu personu ir apveltījis ar neierobežotām tiesībām atteikties no turpmākas ārstēšanas, piemēram, no medikamentu terapijas vai arī atslēgt jebkādu mākslīgu dzīvību uzturošu aparatūru, pat ja minētās darbības izraisīs tūlītēju vai drīzu dabisko nāvi. Šajā sakarībā atkārtoti jāuzsver, ka ārstniecības vai jebkura cita fiziskā persona, kura, balstoties uz nedziedināmi slimas personas skaidri izteiktu lūgumu, pārtrauc medikamentu terapiju vai arī atturas no turpmāku dzīvību uzturošu darbību izpildes, ar savām darbībām nevis izraisa nāvi, bet

gan to nenovērš, lai gan pie pašreizējās medicīnas attīstības pakāpes tas bija iespējams. Tiklīdz tiek pārtraukts personai sniegt medicīnisko palīdzību, tās dzīvotspēja visos gadījumos kļūst atkarīga tikai un vienīgi no organisma individuālām iezīmēm, kuras piemīt cilvēkam kopš dzimšanas un tiek nostiprinātas tā dzīves laikā. Tamdēļ secināms, ka šāda rīcība nav nedz eitanāzija, nedz arī kāds no tās patstāvīgajiem veidiem, kā tas tika uzskatīts līdz šim, bet gan medicīniski korekta rīcība, ja nedziedināmi slimas personas gribu ievēro ārstniecības persona, vai vienkārša gribas ievērojoša darbība, ja to respektē jebkura cita fiziska persona. Turklāt šajā gadījumā nav juridiskas nozīmes, kā minētās darbības terminoloģiski tiek apzīmētas, ievērojami būtiskāk ir ievērot principu, ka šādas darbības no likumdevēja puses nedrīkst tikt atzītas par kriminālsodāmu rīcību nevienā demokrātiskā valstī. Minēto atziņu ietekmē jēdziens „eitanāzija” iegūst sašaurinošu nozīmi un tās spektrā vairs netiek ietvertas darbības vai pieļautā bezdarbība, kad ievērojot nedziedināmi slima cilvēka izteikto gribu, netiek turpināta viņa dzīvības glābšana vai arī tiek pārtraukti centieni medicīniski novērst dabiskās nāves drīzu vai tūlītēju iestāšanos, jeb kā līdz šim ar šādām darbībām apzīmētā „pasīvā brīvprātīgā eitanāzija”, jo šādas pacienta tiesības ir uzlūkojamas konstitucionālo tiesību kontekstā un izriet no cilvēka pamattiesībām. Arī ārvalstu autori vairākkārt uzsvēruši, ka brīvam cilvēkam brīvā nācijā piemīt konstitucionālas un likumīgas tiesības pieņemt lēmumu par to, kas tiks darīts vai nu ar viņa prātu, vai ķermeni24. Turklāt šādu darbību praktizēšana nav arī pretrunā ar gadsimtiem pastāvošo un medicīnas zinātnē par vispārsaistošu atzīto Hipokrāta zvērestu25, kurā jau sākotnēji tika ietverts tiešs eitanāzijas praktizēšanas aizliegums, jo kā jau tas vairākkārt tika akcentēts raksta ietvaros, tad līdz šim terminoloģiski ar „pasīvās brīvprātīgās eitanāzijas” jēdzienu apzīmēto darbību vai pieļautās bezdarbības rezultātā nāve, kas visos šajos gadījumos ir dabiska, netiek apzināti nedz veicināta, nedz arī izraisīta, bet gan netiek novērsta. Rezumējot raksta ietvaros aplūkoto problemātiku jāsecina, ka XXI gadsimtā ne vien medicīnas teorijā, bet arī praktiķu vidū šobrīd pie eitanāzijas raksturīgākiem tās patstāvīgiem veidiem var pieskaitīt vien aktīvo brīvprātīgo un nebrīvprātīgo eitanāziju, pasīvo nebrīvprātīgo eitanāziju un (ārsta) asistēto pašnāvību, un šis uzskaitījums mūsdienās būtu jāuzskata par izsmeļošu. Savukārt, „pasīvā brīvprātīgā eitanāzija”, kas tika un joprojām tiek daudzu zinātņu nozaru doktrīnā skatīta eitanāzijas jautājuma kontekstā, gan „vieglās nāves” attīstības sākotnējā posmā, gan arī turpmākā tās evolūcijas ietvaros, tika kļūdaini atzīta par vienu no patstāvīgiem dzīvības izbeigšanas aiz līdzcietības veidiem, tai laikā, kad tās juridiskais raksturs diktē to uzlūkot

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

35


izteikti konstitucionālo tiesību kontekstā, un konkrēti, attiecinot uz cilvēka pamattiesībām. Tiesības pilnībā vai tikai daļēji atteikties no sākotnējās, vai arī turpmākas ārstēšanas piemīt ikvienam indivīdam kopš rīcībspējas iegūšanas brīža kā pacienta autonomijas principa neatņemama sastāvdaļa, ar ko izteikti raksturojas XX un XXI gadsimts. Tamdēļ turpmāk gadījumi, kad saskaņā ar nedziedināmi slimas personas skaidri paustu gribu no ārstniecības vai jebkuras citas fiziskas personas puses apzināti netiek novērsta slimības rezultātā izraisītā dabīgā nāve, ir jāapzīmē nevis ar terminu „pasīvā brīvprātīgā eitanāzija”, bet gan kā „pacienta gribas jeb autonomijas principa ievērojoša darbība”. Šajā sakarībā var kategoriski apgalvot, ka pasīvā brīvprātīgā eitanāzija nepastāv un nekad arī faktiski nav pastāvējusi, bet bijusi cilvēku (zinātnieku, pētnieku, filozofu, praktiķu utt.) XX gadsimtā mākslīgi un vienlaikus arī kļūdaini radīts fenomens, cenšoties pilnveidot terminu „eitanāzija”, kurš laika gaitā ieguva pietiekami plašu aprobāciju teorijā un praksē. Tamdēļ, cenšoties novērst juridisko nepilnību, turpmāk nebūtu pieļaujams jēdzienu „pasīvā brīvprātīgā eitanāzija” lietot nedz kā medicīnisku, nedz arī kā juridisku kategoriju, bet gan uzlūkot to kā ārpus eitanāzijas ietvariem pastāvošu parādību. Secinājumi Mūsdienās ar jēdzienu „pasīvā eitanāzija” jāapzīmē tie gadījumi, kad ārstniecības vai jebkura cita persona apzināti aiz līdzcietības, ievērojot nedziedināmi slimas personas skaidri formulētu lūgumu vai gadījumos, kad pacients savu gribu vairs nav spējīgs izteikt, balstoties uz savu individuāli-subjektīvo vērtējumu, atturas no kādu noteiktu vai visu uz pacienta dzīvības saglabāšanu un mākslīgu tās uzturēšanu vērstu darbību izpildes, šādi nenovēršot dabiskās nāves iestāšanos, ar mērķi atbrīvot viņu no slimības rezultātā izraisītām nepanesamām fiziskām sāpēm un ciešanām. Šobrīd pasīvai eitanāzijai kā ikvienam citam „vieglās nāves” veidam, izņemot (ārsta) asistēto pašnāvību, ne vien teorijā, bet arī praksē, ir divi patstāvīgi veidi – „pasīvā brīvprātīgā eitanāzija” un „pasīvā nebrīvprātīgā eitanāzija”. Lai arī minēto eitanāzijas veidu mērķis ir viens – mākslīgi nepaildzināt un nenovērst nedziedināmi slimas personas dabiskās nāves iestāšanās brīdi, šādi atbrīvojot to no slimības rezultātā izraisītām fiziskām sāpēm un ciešanām, to starpā pastāv juridiski nozīmīgas atšķirības, un katrs veids raksturojas ar izteikti individuālām pazīmēm. Par pasīvās eitanāzijas veidu savstarpēji norobežojošiem kritērijiem galvenokārt kalpo nedziedināmi slimas personas gribas un eitanāzijas aktu veicošās personas rīcības motivācijas jautājums. 36

Pasīvās brīvprātīgās eitanāzijas izpildes daudzpusīgums ļauj minētajam nonāvēšanas veidam izšķirt līdz šim nevienā zinātnes nozarē neidentificētus trīs patstāvīgus paveidus, par pamatkritēriju izvēloties subjektu, kas realizē darbības vai arī atturas no tām, kā rezultātā iestājas nedziedināmi slimas personas dabīgā nāve, proti, paša pacienta vadīta pasīvā brīvprātīgā eitanāzija, ārstniecības vai jebkuras citas personas vadīta pasīvā brīvprātīgā eitanāzija un jauktā jeb kompleksā pasīvā brīvprātīgā eitanāzija. Pacienta autonomijas jeb pašnoteikšanās princips ietver sevī ikvienas rīcībspējīgas personas tiesības ne vien iegūt vispusīgu un detalizētu informāciju par savas slimības diagnozi un tās iespējamām sekām, par slimības ārstēšanai plānoto veselības aprūpes veidu un tā ietvaros izmantojamiem līdzekļiem un metodēm, bet arī tiesības atteikties no kādas noteiktas ārstniecības metodes vai arī no veselības aprūpes kā tādas. Turklāt šādas tiesības uzskatāmas par absolūtām, neatkarīgi no tā, vai pacienta subjektīvā griba nonāk vai nenonāk pretrunā ar ārstniecības vai jebkuru citu personu norādījumiem konkrētas nedziedināmas slimības ārstēšanā, un vai tas rada vai radīs neizbēgamu kaitējumu viņa organismam, tostarp letālu iznākumu, izņemot gadījumus, kad šāda iejaukšanās no valsts puses tiek pamatota ar leģitīmu mērķi. XXI gadsimtā ne vien medicīnas teorijā, bet arī praksē pie eitanāzijas patstāvīgiem veidiem ir attiecināma aktīvā brīvprātīgā un nebrīvprātīgā eitanāzija, pasīvā nebrīvprātīgā eitanāzija un (ārsta) asistētā pašnāvība, un šis uzskaitījums mūsdienās būtu jāuzskata par izsmeļošu. Savukārt, pasīvā brīvprātīgā eitanāzija, kas tika un joprojām tiek daudzu zinātņu nozaru doktrīnā skatīta eitanāzijas jautājuma kontekstā, gan „vieglās nāves” attīstības sākotnējā posmā, gan arī turpmākā tās evolūcijas ietvaros, tika kļūdaini atzīta par vienu no patstāvīgiem dzīvības izbeigšanas aiz līdzcietības veidiem, tai laikā, kad tās juridiskais raksturs diktē to uzlūkot izteikti konstitucionālo tiesību kontekstā, attiecinot uz cilvēka pamattiesībām un kā no pacienta autonomijas principa izrietošu parādību. Ievērojot pacienta autonomijas jeb pašnoteikšanās principu, pasīvā brīvprātīgā eitanāzija nepastāv un nekad arī faktiski nav pastāvējusi, bet bijusi cilvēku (zinātnieku, pētnieku, filozofu, praktiķu utt.) XX gadsimtā mākslīgi un vienlaikus arī kļūdaini radīts fenomens, cenšoties pilnveidot terminu „eitanāzija”, kurš laika gaitā ieguva plašu aprobāciju teorijā un praksē. Novēršot juridisko nepilnību, turp­māk ne vien doktrīnā, bet arī praksē nebūtu pieļaujams jēdzienu „pasīvā brīvprātīgā eitanāzija” lietot nedz kā medicīnisku, nedz arī kā juridisku kategoriju, un tās praktizēšana nedrīkst tikt atzīta par pretlikumīgu rīcību.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

Šis darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projektā «Atbalsts doktora studijām Latvijas Universitātē». Atsauces 3 4 1 2

5

6

7

8

9

10 11

12

13

14

15

16

17

18

19

20

21

22

Krimināllikums: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 7. augusts, Nr.199/200. Капинус О. Эвтаназия в свете права на жизнь. Москва: Издательский дом «Камерон», 2006, c. 70. Termination of Life on Request and Assisted Suicide (Review Procedures) Act. Pieejams: http://www.euthanasie.org/nvve-english/pagina.asp?pagkey=72087 [skatīts 14.06.2012.]. The Belgian Act on Euthanasia of May, 28th 2002. Pieejams: http://www.kuleuven.be/cbmer/viewpic.php?LAN=E&TABLE=DOCS&ID=23 [skatīts 14.06.2012.]. Loi du 16 mars 2009 sur l’euthanasie et l’assistance au suicide: Recuel de legislation. MEMORIAL Journal Officiel du Grand-Duché de Luxembourg. 2009. 16 mars, A – N°46. Pieejams: http://www.legilux.public.lu/leg/a/archives/2009/0046/a046.pdf [skatīts 14.06.2012.]. Ar jēdzienu „darbība” autors apzīmē arī bezdarbību, ievērojot minēto eitanāzijas veidu specifisko realizācijas procesu praksē. Гусейнов А.А., Дубко Е.Л., Анисимов С.Ф. Этика. Москва: “Гардарики”, 1999, c. 467. Calacula L.A., Hirsch H.L. Active and passive euthanasia: medical and legal considerations. Book: Euthanasia. Germany: Springer-Verlag Berlin Heidelberg, 1984, p.160. Ibid. Гусейнов А.А., Дубко Е.Л., Анисимов С.Ф. Этика. Москва: “Гардарики”, 1999, c. 471. Pacientu tiesību likums: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, 2009. 30. decembris, Nr.205. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=203008 [skatīts 14.06.2012.]. Ārstniecības likums. Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, 1997. 1. jūnijs, Nr.167/168. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=44108 [skatīts 14.06.2012.]. Mannaerts D., Mortier F. Minors and euthanasia. Book: Children’s Health and Children’s Rights. The Netherlands: Martinus Nijhoff publishers, 2006, p. 267. Giesen D. International medical malpractice law: a comparative law study of civil liability arising from medical care. Tubingen: Mohr, Dordrecht, Boston, London: Nijhoff, 1988, p. 258. Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā – Konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu. Eiropas Padomes konvencija. Latvijas Vēstnesis, 2009., 30. decembris, Nr.205. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=203118 [skatīts 10.09.2012.]. Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā. LR likums. Ziņotājs, 1993. 14.janvāris, Nr.1. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=62843 [skatīts 30.08.2012.]. Latvijas Republikas Satversme: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1993. 1.jūlijs, Nr.43. Pieejams: http:// www.likumi.lv/doc.php?id=57980 [skatīts 10.09.2012.]. Danovskis E., Ruķers M., Lībiņa-Egner I. 96. Katram ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 262.lpp. Kovaļevska L. Pacienta autonomijas princips un tā izpausmes. Jurista Vārds, 2009, datums Nr.8 lppp\\\\ lpp. Olsena S. 111. Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011., 625. lpp. Turpat. Turpat. ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

37


Tyagi Y.K. Euthanasia: a policy – oriented approach. The Indian journal of international law. A quarterly. 1985, Volume 25, p. 548. 24 Giesen D. International medical malpractice law: a comparative law study of civil liability arising from medical care. Tubingen: Mohr, Dordrecht, Boston, London: Nijhoff, 1988, p. 259. 25 Hipokrāta zvērests. Grām.: Sīle V. Medicīnas ētikas pamatprincipi. Rīga: “Zinātne”, 1999., 140. lpp. 23

Abstract The paper discusses one of the most controversial issues in human history – passive euthanasia and its place among other independent types of “easy death.” Although the legislative power does not support practicing of non-voluntary euthanasia in any democratic country, the number of countries where passive euthanasia is practiced is significantly higher. In this context, the question arises whether the principle of the patient’s autonomy does not exclude the criminal nature of the passive voluntary euthanasia as was considered up till now and whether the mentioned type of “easy death” is generally considered to be euthanasia. The outcomes of the research provide the grounds for conclusion that passive voluntary euthanasia is a phenomenon that has been improperly created over the centuries and that in fact does not exist and has never existed. The concept has been derived from the fundamental rights of any adult and capacitated individual to refuse medical assistance, including the state-guaranteed medical care, which can lead to natural death. This principle is based on the patient’s autonomy and thus protects the private nature of the human body from any unauthorized interference. Pertaining to the above mentioned term “passive voluntary euthanasia,” it shall no longer be used both as a medical and legal category. The legislator shall not declare its practice illegal. Аннотация Статья посвящена одному из наиболее дискутируемых вопросов в истории человечества – пассивной эвтаназии и её месту среди других самостоятельных видов «лёгкой смерти». Если практикование пассивной недобровольной эвтаназии не приобрело поддержки со стороны законодателя ни в одной демократической стране, то число государств, практикующих пассивную добровольную эвтаназию, значительно больше. В данном контексте возникает вопрос, не исключает ли принцип автономии пациента уголовный характер добровольной пассивной эвтаназии, как это считалось до сих пор, и признаётся ли вообще данный вид «лёгкой смерти» эвтаназией. Результат исследования позволил автору прийти к выводу, что пассивная добровольная эвтаназия является на протяжении веков ошибочно созданным феноменом, который не существует и никогда фактически не существовал, а является исходящим из принципа автономии пациента основным правом любого совершеннолетнего и дееспособного индивида отказаться, в том числе от гарантируемого государством, медицинского ухода, даже если в результате отказа наступит естественная смерть, тем самым защищая частный характер тела человека от любого несанкционированного вмешательства в него. Под влиянием данного вывода в дальнейшем представляется недопустимым употреблять обозначаемое термином «пассивная добровольная эвтаназия» понятие ни как медицинскую, ни как правовую категорию, а практикование пассивной добровольной эвтаназии со стороны законодателя не должно признаваться противозаконным.

38

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

CIK IZMAKSĀ NOZIEDZĪBA? Dr. iur. Andrejs Vilks, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Raksta nosaukums un arī tā saturs zināmā mērā ir netradicionāls. Analoģiski var uzdot jautājumu par to, cik izmaksā pārāk karstās vasaras vai aukstās ziemas? Kādu kaitējumu ir nesis orkāns vai zemestrīces? Dabas kataklizmu nesošā posta apmēri tiek aprēķināti, un radītie zaudējumi tiek kompensēti. Sagruvušo namu un kvartālu vietā tiek celtas jaunas celtnes. Stihisko un grūti prognozējamo dabas parādību negatīvās sekas iespēju robežās tiek novērstas. Noziedzība, kā to ir atzīmējis viens no pozitīvistiskās kriminoloģiskās skolas un arī socioloģijas (sociālās fizikas) pamatlicējiem Ā. Ketle, nav stihiska parādība. Tā ir saistīta ar strikti noteiktām likumsakarībām1. Noziedzības tendences, līmeni un struktūru, kā arī tās negatīvās sekas ir iespējams paredzēt. Bet vai tas tiek darīts? Pašreizējā kriminoloģiskā izziņa, balstoties uz sociālo un eksakto zinātņu sasniegumiem, cenšas paplašināt un padziļināt ar krimināliem apdraudējumiem saistīto problēmu izpēti. Noziedzība un citas sociāli nelabvēlīgās parādības ne tikai dezorganizē sabiedrisko kārtību, bet arī mazina valsts iekšējo drošību. Viena no starpdisciplinārām pieejām kriminoloģiska rakstura jautājumu apzināšanā ir saistīta ar noziedzības ekonomisko aspektu izvērtējumu. Šie aspekti ir saistīti ne tikai ar saimnieciski finansiāliem noziedzīgiem nodarījumiem, bet ir skatāmi un analizējami visplašākajā kontekstā. Tradicionāli kriminoloģijā, visādā gadījumā Latvijā, pētot noziedzības problēmu, pētnieki visbiežāk ierobežojas ar statistisko datu analīzi par reģistrētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, salīdzina noziedzības līmeņa (koeficienta) un dinamikas rādītājus, sniedz reģionālo un strukturālo kriminalitātes iezīmju raksturojumu. Pēdējās desmitgadēs, sekojot ārvalstu kriminoloģijas attīstības virzieniem, tiek veikti arī noziegumu upuru un latentās (nereģistrētās) noziedzības pētījumi. Pie minētā vēl var pieskaitīt noziedzīgos nodarījumus izdarījušo personu (noziedznieku) izziņu un vainīgajām personām piemēroto sodu analīzi. Neapšaubāmi, ka iegūtie rezultāti ir pietiekoši interesanti un var izraisīt teorētiķu un praktiķu zināmas pārdomas. Piemēram, kāpēc krīzes apstākļos, kā liecina kriminālās statistikas datu analīze, noziedzība nevis pieaug, bet gan samazinās? Kāpēc, neskatoties uz jūtamām izmaiņām sociālajā, ekonomiskajā, politiskajā un tiesiskajā vidē,

pilnveidojoties brīvības atņemšanas soda izciešanas apstākļiem cietumos utt., pietiekoši konstanta statistiskajos relatīvajos rādītājos, paliek recidīvā noziedzība? Analoģiski tas ir arī ārvalstīs. Kāpēc 2012. gadā, salīdzinot ar 2011. gadu, strauji pieauga sevišķi smagie noziegumi (slepkavības, izvarošanas) un noziedzīgie nodarījumi, kuri ir saistīti ar narkotikām?2 Vai patiešām Latvijā strauji ir pieaudzis psihoaktīvo vielu lietotāju skaits vai arī policijas iestādes ar nepietiekošiem resursiem ir darbojušās visnotaļ rezultatīvi? Tomēr, analizējot noziedzības problēmu, tās stāvokli, vispusīgus kvantitatīvus un kvalitatīvus rādītājus, autors vēlas pievērst uzmanību kriminalitāti raksturojošam parametram, kurš, šķiet, ir nepamatoti piemirsts un analizēts tiek tikai atsevišķos un visai retos gadījumos. Brīvos ekonomiskos vai tirgus ap­ stākļos jebkura darbība, kā arī bezdarbība, parādība vai process ar pozitīvu vai negatīvu nokrāsu var būt izvērtēts no materiāli finansiālā aspekta. Attiecībā uz analizējamo problēmu (reģistrēto un arī nereģistrēto noziedzīgo nodarījumu kopumu) nozīmīga var būt kaut vai tuvināta noziedzības cenas noteikšana. Atsevišķi kriminologi atzīst, ka pašreizējā laikā noziedzības cena apzināta netiek, jo trūkst atbilstošas metodikas3. Zinātniskos pētījumos ir apzināti zaudējumi vai cena, kura ir saistīta ar alkoholismu4, narkotismu5, smēķēšanu6, ceļu satiksmes negadījumiem7 utt. Kopumā pētījumu rezultāti ir ne tikai satraucoši, bet visnotaļ dramatiski vai pat traģiski. Tajā pašā laikā, zaudējumi, kuri varētu būt attiecināmi uz sabiedriski bīstamāku parādību, kura nodara daudz smagāku kaitējumu sabiedrībai, juridiskām vai fiziskām personām, apkopoti netiek. Noziedzības cenas izvērtējums, kā arī izmaksas cīņā ar to praktiski nav zināmas. Pirms pievērsties detalizētākām noziedzības kaitējuma aplēsēm, hipotētiski rodas jautājums: vai noziedzības cenas aprēķini politiķus, kriminālpolitikas veidotājus patiešām neinteresē? Vai arī iegūtie rādītāji var būt tik satraucoši un smagi, ka var nobaidīt krimināltiesiskās politikas izstrādātājus un realizētājus? Un tomēr, ja mēs iegūstam kaut vai visai aptuvenus datus par noziedzības cenu, kā arī izmaksas cīņā ar to, kādas šādai pieejai un aprēķiniem varētu būt sekas? Iespējams, ka nekādas. Tieši tāpat, kad ar atbilstošiem aprēķiniem tiek operēts visai ierobežotā vidē un visai kautrīgi. Ne mazāk no-

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

39


pakalpojumus, kā arī atsevišķas fiziskas personas, kuras iegādājas pašaizsardzības līdzekļus, uzstāda savā dzīvoklī metāla durvis.

šo aktivitāšu sekas: noziedzīgā ceļā iegūtie materiālie un finansiālie resursi (nodarījuma fakts var būt nefiksēts, piemēram, reiderisms), kuri tālāk daļēji 1.zīm. Noziedzības cenas modelis zīmīgi rādītāji, kuri ir saistīti ar noziedzības sekām, ir attiecināmi uz noziedzīgos nodarījumos cietušo personu skaitu. Kriminālajā statistikā perfekti tiek uzskaitīti (reģistrēti) noziedzīgie nodarījumi, atklāto nodarījumu skaits, personas, kuras ir izdarījušas nodarījumus, sodītās personas, viņām piemērotie soda veidi utt., taču viens no būtiskākajiem noziedzības elementiem – cietušo skaits un tiem nodarītais kaitējums – praktiski uzskaitīts netiek. Noziedzības cenā cietušie ietverti netiek. Tajā pašā laikā, viktimoloģiskie pētījumi liecina par to, ka Eiropā no noziedzīgiem nodarījumiem gada laikā vidēji cieš katrs piektais – sestais kontinenta iedzīvotājs8. Mūsuprāt, nozīmīgs un principiāls paliek jautājums par noziedzības cenas izpratni un tās noteikšanas nozīmi un metodiku. Būtiski ir arī apzināt, cik, kā un ar ko mēs maksājam par kriminogenitāti sabiedrībā. Kriminologs Marks Kohens ir viens no pirmajiem un nedaudziem kriminologiem, kurš ir pievērsies noziedzības cenas izpētei, tiesa, balstoties galvenokārt uz izdevumu aprēķiniem, kuri ir attiecināmi uz noziedzīgos nodarījumos cietušo zaudējumiem, tai skaitā zaudējumiem no pārdzīvojumiem, fiziskām sāpēm un bailēm no noziegumiem9. Nezinot noziedzības cenu un minētās parādības kaitējumu sabiedrībai, nav iespējams pilnībā apzināties tās bīstamību, un, līdz ar to, tās novēršanai un apkarošanai nav iespējams veltīt nepieciešamo uzmanību un izdalīt tiesību aizsardzības iestādēm pietiekošus resursus. Kriminālpolitiskā kontekstā nozīmīga ir noziedzības radīto kaitējumu rādītāju salīdzināšana ar resursiem (materiāli finansiālo nodrošinājumu), kuri tiek paredzēti tiesību aizsardzības iestādēm, kuras nodrošina noziedzības novēršanu un apkarošanu. Kādas ir proporcijas starp noziedzības zaudējumiem un ieguldījumiem cīņā ar noziedzību? Tomēr minētais aspekts nav ietverts pašreizējā publikācijā. Noziedzības cenas jēdziens. Pirmkārt, atzīmēsim to, ka termins „noziedzības cena” juridiskajā literatūrā kopumā, kā arī kriminoloģijas zinātnē atsevišķi, tiek izmantots reti. Krietni biežāk tiek operēts ar jēdzieniem „noziedzības radītie zaudējumi” vai „noziedzīgo nodarījumu vai noziedzības kaitējums”. Otrkārt, minēto un citu terminu saturs nav identisks. Ja pēdējie jēdzieni ietver sevī kaitējumu un materiālos, finansiālos, morālos un citus zaudējumus, kuri ir saistīti ar noziedzīgiem nodarījumiem, tad termins „noziedzības cena” pēc satura un būtības ir daudz apjomīgāks un aptver visus zaudējumus, izdevumus, kā arī neiegūto labumu, kurš tiešā vai netiešā veidā ir attiecināms uz kriminālām izpausmēm. Noziedzības cena ir materiālie un finansiālie resursi, kuri ir iegūti prettiesiskā veidā, vai arī kuri ir kriminālo grupējumu valdījumā. Pēc būtības noziedzības cena ir viena no „ēnu” ekonomikas komponentēm. 40

Noziedzības patieso cenu aprēķināt ir grūti un komplicēti. Atbilstošas metodikas praktiski nav izstrādātas. Atzīmēsim vēl vienu pieeju, kura tiek izmantota, nosakot noziedzības cenu. Analītiskais pētnieciskais kolektīvs World Federation, kurš izpilda dažādus pētnieciskos projektus, noziedzības cenu izprot kā kriminālo grupējumu kopējos finansiālos un materiālos aktīvus10. Kriminālo struktūru aktīvi var būt iegūti ne tikai noziedzīgo vai prettiesisko darbību rezultātā, bet arī, piemēram, investējot finansiālos resursus uzņēmumos, kuri gūst peļņu, veicot peļņu nesošas operācijas ar nekustamo īpašumu utt. Bez tam, tiesību aizsardzības iestādēs var būt dažāda izpratne par to, kādas struktūras var būt attiecināmas pie kriminālām. Kriminalitātes identifikācija var balstīties uz operatīvo vai izmeklēšanas iestāžu pārbaudītu un patiesu (neapstrīdamu) informāciju. Interesanta pieeja ir S. Kazakai, kura noziedzīgu nodarījumu interpretē kā krimināltiesisku konfliktu, kur ir pārstāvētas sabiedrības (valsts) un personas (atbildēja, personas, kura ir izdarījusi noziedzīgo nodarījumu) intereses11. Noziedzīgā nodarījuma cena tiek atsegta izmantojot kriminālprocesuālo kategoriju – procesa lietderīgums. Noziegums, kā krimināltiesiskā konflikta izpausmes forma, tiek iezīmēta sniedzot ieskatu „konflikta cenā”. No kriminālprocesuālā aspekta nevar izraisīt iebildumus zaudējumu salīdzināšana, kas ir saistīti ar atteikšanos no konflikta risināšanas (pirmstiesas izmeklēšanas, kriminālvajāšanas, tiesas izmeklēšanas) un ieguvumu, ko sniedz krimināltiesiskā konflikta atrisināšana12. Kriminoloģiskā aspektā noziedzības cenas būtība ir plašāka, jo primāri ietver sevī morālos, fiziskos, materiālos un citus zaudējumus, kuri ir nodarīti noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, izdevumus viņu rehabilitācijai, kā arī soda izciešanas nodrošinājumu vainīgajām personām, pēdējo resocializāciju un reintegrāciju. Tomēr, no juridiskās konfliktoloģijas viedokļa, noziedzīgs nodarījums, bez šaubām, ir viens no konfliktu veidiem, kurš veidojās starp sabiedrību un personām, kuras pārkāpj sociālās (krimināltiesiskās) normas. Noziedzīgā nodarījuma un arī noziedzības cena ir tas materiālo, finansiālo un labumu kopums, kurus zaudē vai negūst sabiedrība kopumā un tās atsevišķi indivīdi, tai skaitā latento (nereģistrēto noziedzīgo nodarījumu) rezultātā. Kopumā noziedzības cena ir komplicēts rādītājs, kurš veidojas kā no noziedzības tiešajiem zaudējumiem, tā arī netiešajiem (skatīt 1. zīm.). Noziedzības cenā var ietvert zaudējumus, kuri ir tieši saistīti ar kriminālām aktivitātēm, kā arī kompensācijas izmaksas noziegumu upuriem, kuras nebūt nav tik minimālas, kādas ir paredzētas likumā „Par valsts kompensāciju cietušajiem”. Noziedzības cenā pie netiešajiem izdevumiem var attiecināt: izdevumus tiesībaizsardzības iestāžu uzturēšanai; fizisko un juridisko personu pašaizsardzības līdzekļu iegāde

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

Noziedzības cena

Noziedzības tiešie zaudējumi

Kompensācijas noziegumu upuriem

Zaudējumi, kuri ir tieši saistīti ar kriminālām aktivitātēm

Noziedzības netiešie zaudējumi

Izdevumi tiesībaizsardzības iestāžu uzturēšanai

Fizisko un juridisko personu pašaizsardz. līdzekļi

Apdrošināšanas izdevumi

Sekundārie elementi, kuri ir saistīti ar noziedzības cenu

Noziedzīgā ceļā iegūtie materiālie un finansiālie resursi

No noziedzīgiem resursiem iegūtie leģitīmie labumi

Noziedzīgo aktivitāšu rezultātā neiegūtais labums

Bailes un depresija no kriminālo aktivitāšu iespējamības

1. zīm. Noziedzības cenas modelis un aizsardzības sistēmu izveide; apdrošināšanas izdevumi pret prettiesiskiem apdraudējumiem, kā arī apdrošināšanas kompāniju izdevumi noziedzīgo nodarījumu gadījumos. Noziedzības cenas modelī ir ietverti arī sekundāri elementi, kuri nav tieši saistīti ar kriminālām aktivitātēm, bet ir šo aktivitāšu sekas: noziedzīgā ceļā iegūtie materiālie un finansiālie resursi (nodarījuma fakts var būt nefiksēts, piemēram, reiderisms), kuri tālāk daļēji tiek realizēti kriminālajā vidē vai veicot prettiesiskas aktivitātes; no noziedzīgiem resursiem iegūtie leģitīmie labumi (peļņa); noziedzīgo aktivitāšu rezultātā neiegūtais labums (sakarā ar iespējamiem teroristiskiem aktiem tūristu skaita samazināšanās); bailes un depresija no kriminālo aktivitāšu iespējamības, kas var izraisīt somatiskas un psihiskas slimības. Ja noziedzības tiešo un atsevišķos gadījumos netiešo cenu var aptuveni noteikt, tad kriminalitātes sekundārās sekas un atbilstošu cenu pat nosacīti aprēķināt ir grūti. Tomēr, kopumā, aprēķinot zaudējumus, kuri ir saistīti ar noziedzības fenomenu, ne mazsvarīgi ir apzināt to ieguldījumu daļu, kuru veic uzņēmumi aizsargājoties pret iespējamu ielaušanos, apdrošinot savu īpašumu, algojot apsardzes uzņēmumu pakalpojumus, kā arī atsevišķas fiziskas personas, kuras

iegādājas pašaizsardzības līdzekļus, uzstāda savā dzīvoklī metāla durvis. Noziedzības cenas aprēķini ārvalstīs. Jāatzīst, ka tomēr atsevišķās valstīs noziedzības radītie zaudējumi tiek aprēķināti. Tā, Lionas universitātes profesors Žaks Bišo (Jacques Bichot) 2012. gada februārī publicēja sava pētījuma rezultātus par noziedzības radītajiem zaudējumiem. Izmantojot zinātniski pamatotu metodiku, Ž. Bišo ieguva visai dramatiskus datus. Pēc viņa aplēsēm, Francijā noziedzība katru gadu rada zaudējumus aptuveni 150 miljardu EUR apmērā, kas sastāda 7,5% no valsts iekšzemes kopprodukta13. Neapšaubāmi, ka visnotaļ interesanta un adaptējama ir Ž. Bišo pētījumā izmantotā metodika. To būtu iespējams izmantot arī izmantojot atbilstošus izziņas paņēmienus, apzinot noziedzības radītos tiešos un netiešos zaudējumus Latvijā. Nozīmīgi varētu būt arī iegūtie rezultāti par noziedzīgo nodarījumu radītajiem zaudējumiem (kaitējumu) Latvijā. Tomēr būtiskākais ir tas, ka iegūstot rezultātus par noziedzības sekām (zaudējumiem) ir iespējams vispusīgi no krimināltiesiskās politikas aspekta izstrā-

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

41


dāt pasākumus (stratēģiju) kaitējuma samazināšanā. Ž. Bišo, analizējot pētījumu rezultātus, izdara visai savdabīgu secinājumu. Pēc viņa atzinuma, papildus 30 000 vietas cietumos (respektīvi brīvības atņemšanas kā soda veida pielietošanas paplašināšana) dotu iespējas samazināt noziedzību Francijā par 15%. Kopējās investīcijas, paplašinot cietumu ietilpību, būtu 1 miljards EUR gadā. Tajā pašā laikā kopējais sabiedrības ietaupījums būtu 11 miljardi EUR. Tomēr šajā gadījumā nedrīkstētu aizmirst, ka kopumā recidīvās noziedzības līmenis paliktu aptuveni 30 – 40% ietvaros. Katrs trešais sodu izcietušais noziedznieks pēc „kvalifikācijas paaugstināšanas” cietumā vēl sekmīgāk turpinātu noziedzīgās darbības. Brīvības atņemšana un cietumi nodrošina sabiedrības drošību noteiktā līmenī līdz personas iznākšanai no ieslodzījuma vietas. Indivīda kriminalizācijas apstākļi personas veidošanās procesā un noziedzīgā nodarījuma mehānismā paliek līdzīgi arī pēc noziedznieka soda izciešanas. Jauniem cietumiem, pat ar optimālāko vidi, personas pārveidošanas iespējas ir ierobežotas. Taču, arī jauni cietumi noziedzības cenu nespēj mazināt. ASV kriminologs H.G. Demmerts (Demmert H.G.), pievēršot uzmanību noziedzības cenai, izdala trīs tās būtiskākos elementus: a) kaitējums, kas ir nodarīts noziedzīgo nodarījumu rezultātā; b) ieguldījumi, kurus veic valsts noziedzības novēršanā un apkarošanā, tiesībaizsargājošo un represīvo iestāžu uzturēšanā; c) noziedzīgos nodarījumus izdarījušo personu zaudējumi (laiks, kurš ir izlietots plānojot, sagatavojot, veicot nodarījumu, pēckriminālo aktivitāšu zaudējumi, zaudētais laiks, izciešot sodu, resocializācijas un reintegrācijas process)14. Atzīmēsim, ka H.G. Demmerta pieejā pietiekoši neordināri tiek pievērsta uzmanība arī zaudējumiem, kurus cieš noziedzīgos nodarījumus veikusī persona. Tie nav identiski noziedzīgo nodarījumu upuru zaudējumiem. Kopumā tie sublimējas ar kriminālā konfliktā visu pušu zaudējumiem un neiegūto labumu. Dažādās publikācijās mēs varam sastapt visai pretrunīgus datus par noziedzības cenu vai līdzekļiem, kuri ir organizēto kriminālo grupējumu rīcībā. Tā, „Dienas bizness” žurnālists Jānis Rancāns 2012. gada jūlijā operēja ar datiem, ka pārrobežu organizētās noziedzības apgrozījums sasniedz 870 miljardus ASV dolāru gadā, kas ir līdzvērtīgi 1,5% pasaules kopējā iekšzemes kopprodukta15. Tomēr vēl 2007. gadā tika atzīts, ka starptautiskās noziedzīgās organizācijas kontrolē vairāk kā 2 triljonus aktīvu. Noziedzība, kā atzina eksperti, ir kļuvusi par vienu no būtiskākajiem ģeopolitiskajiem draudiem16. Tajā pašā laikā puse no kriminālo struktūru ienākumiem tiek tērēti kukuļiem. 2009. gadā informāciju tehnoloģiju speciālists Ričards Stennons atzina, ka kiberkriminalitāte gada laikā iegūst vairāk nekā vienu triljonu USD peļņu, kas ir vairāk nekā 42

visa pasaules datorindustrija17. Krievijas Federācijas iekšlietu ministrijas Speciālo tehnisko pasākumu biroja vadītājs Aleksejs Moškovs informēja, ka tikai Krievijas interneta vidē (Runet) 2012. gadā kibernoziedznieki ir nopelnījuši vienu miljardu USD. ES no kibernoziegumiem ir cietuši 430 miljonu cilvēku, kā arī aptuveni katrs sešpadsmitais planētas iedzīvotājs18. ANO eksperti ir secinājuši, ka narkotisko vielu tirdzniecība kriminālām struktūrām nes peļņu vairāk kā 500 miljardus USD. Tajā pašā laikā tiek konstatēts, ka reālie zaudējumi ir 2- 3 reizes lielāki, un katru gadu pasaules ekonomikai rada zaudējumus vairāk kā 2 triljonus USD, kas ir līdzīgs Francijas vai Lielbritānijas iekšzemes kopproduktam19. Narkofinansiālie resursi ir kļuvuši ne tikai par savdabīgu donoru likviditātes deficītam, bet arī ir izveidojušies par ņeatņemamu pašreizējās pasaules monetārās sistēmas segmentu. Finanšu iestādes var būt kritiski atkarīgas no narkotiku tirdzniecības rezultātā iegūtiem līdzekļiem. Noziedzības cena ir kaitējums, kurš ir nodarīts cietušajiem un sabiedrībai un netiek kompensēts. Lielbritānijas iekšlietu ministrijas ziņojumā par noziedzības ekonomiskajām un sociālajām sekām tiek atzīts, ka noziedzības cenu veido: a) sabiedrības izdevumi, kuri ir virzīti uz riska minimizāciju kļūt par noziedzīgā nodarījuma upuri (apdrošināšanas izdevumi, signalizācijas ierīkošana, pašaizsardzības līdzekļu iegāde, individuālā pašaizsardzības pamācība u.c.). Minētos izdevumus apzīmē arī kā noziegumu „gaidīšanas cenu”; b) konkrētā kaitējuma, kurš ir nodarīts noziedzīgā nodarījuma rezultātā cietušajam, finansiālā cena; c) izdevumi, kuri ir saistīti ar kriminālās justīcijas iestāžu uzturēšanu. Minētos izdevumus apzīmē arī kā reaģēšanas uz noziedzīgiem nodarījumiem cenu20. Tajā pašā laikā, noziedzības cenā nav ietverti zaudējumi, kuri ir nodarīti cietušo tuviniekiem, ģimenei, struktūrai, kurā ir ietverts cietušais. Nozīmīgi, ka Lielbritānijas tiesiskajā sistēmā, noziedzības cenas aprēķināšanai ir izteikti nopietna attieksme. Jātzīmē, ka 2010. gadā arī Latvijas Republikas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers minētajai problēmai pievērsa uzmanību. Viņš atzina, ka 2010. gadā noziedzīgo nodarījumu rezultātā radītie materiālie zaudējumi sasnieguši 17,34 miljonus latu, kas ir par aptuveni septiņiem miljoniem latu vairāk nekā 2009. gadā. Cietušajiem atlīdzinātā summa bija 665 078 lati, bet uzlikts arests īpašumam par 128 881 latu. Ē. Kalnmeijers atzina, ka „šie cipari ir visai “bēdīgi”, tādēļ, viņaprāt, būs jāveic “milzīgs” darbs, lai šīs proporcijas izlīdzinātu”21. Latvijā kriminālprocesa informācijas sistēmā tiek ievadīti dati arī par noziedzīgos nodarījumos radītajiem materiālajiem zaudējumiem. Atbilstoši Ministru kabineta Noteikumiem Nr. 850 no 2010.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

Gads 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005

Reģistrētie NN 51582 51108 56748 57475 55620 62328 51435

Materiālo zaudējumu summa nav datu 17346373 10590525 14491875 17485821 20130822 75385429

Cietušajiem atlīdzin. summa nav datu 665078 713056 1206289 752390 813391 nav datu

Uzlikts arests īpašumam

NN vidējā cena

nav datu 128881 174675 490513 702943 203996 nav datu

nav datu 339,4 186,6 252,1 314,4 323,0 1465,6

1. tabula. Noziedzīgos nodarījumos radītie materiālie zaudējumi (LVL)23 gada 14. septembra „Kriminālprocesa informācijas sistēmas noteikumi” informācijas sistēmā tiek iekļautas arī ziņas par: konstatētā materiālā zaudējuma kopējo summu (p. 11.2.7.); datiem par mantu, kurai uzlikts arests, tai skaitā ārvalstīs esošai (p. 11.2.8.)22. Tomēr daudzos gadījumos zaudējumu fiksācija ir pavirša un nepilnīga. Ja pēdējos septiņos gados noziedzības dinamikas maksimālās izmaiņas ir tikai 21,9%,, tad atbilstošā laika periodā noziedzīgā nodarījuma vidējās cenas amplitūda ir 785,4%. Šādas izmaiņas reāli būt nevar (skatīt tabulu Nr. 1.). 2005. – 2010. g. reģistrēto noziedzīgo nodarījumu vidējā viena nodarījuma materiālo zaudējumu summa ir 480 LVL. Pēc ekspertu atzinumiem, ņemot vērā latento noziedzību, noziedzības cena ir 8-10 reizes augstāka un katru gadu pārsniedz simts miljonus LVL. Iekšlietu ministrijas noziedzības statistikas formās nav atrodami dati par 2011. gadā radītajiem materiālajiem zaudējumiem, kuri ir radušies nodarījumu rezultātā. Analizējot noziedzības cenu, ne mazāk interesanti ir dati par summu, kādā ir veikta atlīdzība noziedzīgos nodarījumos cietušajiem. Tā, 2010. gadā atbilstošs rādītājs ir 3,8 % (no kopējās materiālo zaudējumu summas), 2009. gadā attiecīgi – 6,7%, 2008. g. – 8,6%, 2007. g. – 4,3 %. 2006.g. – 4,0%. Cietušajiem atlīdzinātā summa var būt segta arī kriminālvajāšanas vai tiesu izmeklēšanas gaitā, kā arī vēlāk procesā piedzītie līdzekļi no vainīgajām personām. Atbilstoši rādītāji Kriminālprocesa informācijas sistēmā atspoguļoti netiek. Tomēr šeit būtu vērts pievērst uzmanību sekojošām problēmu grupām: uzsākot kriminālprocesu tomēr materiālos zaudējumus (nozieguma cenu) būtu nepieciešams fiksēt pietiekoši precīzi un atbildīgi; izmeklēšanas un kriminālvajāšanas stadijās nepietiekoša vērība tiek pievērsta darbībām, lai atlīdzinātu cietušajiem materiālos zaudējumus (cietušo tiesības netiek nodrošinātas pietiekošā apjomā); kriminālprocesa informācijas sistēmā netiek ievadīta pēctecīga infor-

mācija, kura attiecās uz procesa visām stadijām līdz sprieduma izpildei. 2010. gada jūlijā tika publiskoti projekta HEATCO («Harmonised European Approaches for Transport Costing and Project Assessment» – «Harmonizēta Eiropas pieeja transporta izmaksām un projektu izvērtēšanai») rezultāti. Dati, kuri tika pirmatnēji atspoguļoti Igaunijas avīzē «Postimees», parādīja to, ka Latvijā un Lietuvā viena cilvēka «dzīvības cena» ir mazākā Eiropas Savienībā un tā ir 229 tūkstoši latu. Nedaudz augstāka nekā Latvijā cilvēka «dzīvības cena» ir Polijā (269 tūkstoši latu), Slovākijā (287 tūkstoši latu) un Igaunijā (305 tūkstoši latu). Savukārt visvairāk cilvēka dzīvība maksā ES neietilpstošajā Norvēģijā – 2,3 miljonus latu. Seko Luksemburga (1,8 miljoni latu) un ES neietilpstošā Šveice (1,76 miljoni latu). Vidējā cilvēka dzīvības cena Eiropas Savienības valstīs bija 876 tūkstoši latu. Aprēķini liecina, ka cilvēku, kuri dzīvo Latvijā dzīvības cena ir 3,8 reizes zemāka, nekā tas ir vidēji ES valstīs24. Ar nedaudz citādākiem datiem operē Ceļu satiksmes drošības direkcijas direktors Andris Lukstiņš. Pēc viņa atzinuma viens ceļu satiksmes negadījumos bojā gājis cilvēks valstij nes 230 928 latus lielus materiālos zaudējumus25. Minētais rādītājs iegūts izmantojot speciālu formulu, kas tiek lietota vairākās pasaules valstīs. Šo summu veido personas izglītošana, darba alga, veselības un sociālā aprūpe, pensijas. Vācijā viens bojā gājušais izmaksā aptuveni vienu miljonu eiro. Minētais ir saistīts ar to, ka šajā valstī salīdzinājumā ar Latviju ir daudz lielākas algas un dažādi pabalsti. Pēc Statistikas pārvaldes datiem vidēji katru gadu Latvijā vardarbīgā nāvē, tai skaitā no noziedzīgiem nodarījumiem, bojā iet aptuveni 200 cilvēku. No 2000. līdz 2009. gadam Latvijā vardarbīgā nāvē ir miruši 2259 cilvēki26. Atbilstoši A. Lukstiņa metodikai zaudējumi, kuri ir radušies sakarā ar vardarbīgo nāvi, ir 521,666 miljonu LVL. Katru gadu tikai cilvēku vardarbīgā nāve nes kopējos zaudējumus vairāk kā 46 miljonus LVL.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

43


N.p.k.

Valsts

% no IKP

1. 2. 3. 4. 5. 6. 7. 8. 9. 10. 11. 12. 13. -14

Bulgārija Krievijas Federācija Čehija Baltkrievija Lielbritānija Igaunija Ukraina ASV Slovākija Spānija Latvija Itālija Lietuva Polija Grieķija Kazahstāna Nīderlande Beļģija Austrija Zviedrija Somija Dānija Francija Norvēģija

3,09 2,78 2,44 2,41 2,38 2,31 2,29 2,21 2,19 2,10 2,03 2,01 1,96 1,96 1,95 1,95 1,94 1,81 1,59 1,46 1,34 1,14 1,10 0,97

15.- 16. 17. 18. 19. 20. 21. 22. 23. 24.

2. tabula. Tiesību aizsardzības iestāžu finansējuma apjoms no IKP (procentos uz 2009. g.)27 Tiesību aizsardzības iestāžu aptuvenie izdevumi noziedzības novēršanā un apkarošanā. Neapšaubāmi, ka pie izdevumiem, kuri ir saistīti ar noziedzību, ir attiecināmi resursi, kuri tiek atvēlēti tiesību aizsardzības iestādēm, kuras veic noziedzīgo nodarījumu prevenci, reģistrē un atklāj nodarījumus, veic kriminālvajāšanu, nodrošina lietu iztiesāšanu un sodu izpildi, kā arī probācijas un resocializācijas pasākumus sodītajām personām. Pētījumi, kuri ir veikti par policijas darbības efektivitāti Eiropas valstīs (arī ASV), liecina par to, ka tiesību aizsardzības iestādēm minēto un citu funkciju realizācijai tiek atvēlēts no 0,97 (Norvēģija) līdz 3,09 (Bulgārija) procentiem no iekšzemes kopprodukta (skatīt tabulu Nr.2.). Minētais pētījums apliecina, ka Latvijai ir vidējs finansējums tiesību aizsardzības iestādēm, salīdzinot ar citām pētījumā ietvertām valstīm. Pētījumā tika analizēti arī dati par to, kādām tiesību aizsardzības iestādēm tiek atvēlēts salīdzinoši lielāks vai arī mazāks finansējums. Iegūtie dati atspoguļo to, ka Latvijā salīdzinoši pieticīgs finansējums tiek piešķirts policijai un sodu izpildes sistēmai. Pētnieciskajam darbam un zinātnisko projektu izstrādei noziedzības apkarošanas jomā Latvijai līdzekļi atvēlēti netiek (skatīt tabulu Nr. 3.). Kopumā ir jāatzīst, ka fiksēt tiesību aizsardzības iestāžu budžeta rādītājus, kura pozīcijas būtu tieši 44

saistītas ar noziedzīgo nodarījumu novēršanas un atklāšanas pasākumu izstrādi un to realizāciju, ir pietiekoši sarežģīti. Iestāžu budžetos ir ietverti izdevumi, kuri ir saistīti ar darbinieku atalgojumu, dažādām piemaksām, infrastruktūras uzturēšanas izdevumi, tehnisko līdzekļu iegādi un uzturēšanu u.c. Tomēr atsevišķu iestāžu pamatfunkcijas ir saistītas ar noziedzīgo nodarījumu un ar tiem saistītiem likumpārkāpumiem, novēršanu, pātraukšanu, izmeklēšanas veikšanu, iztiesāšanu vai soda izpildi. 4. tabulā fiksētie dati ir aptuveni un nosacīti. Tomēr, kā noziedzības izmaksu netiešie rādītāji, tie zināmā mērā ir izmantojami. Analizējot datus par tiesību aizsardzības iestāžu izdevumiem, kuri varētu būt saistīti ar noziedzības novēršanas un apkarošanas pasākumiemus, var secināt, ka tie pārsniedz 176 miljonus LVL. Neapšaubāmi, ka Tieslietu ministrijas izdevumi, kuri ir paredzētu tiesu uzturēšanai, apgabaltiesām un rajonu (pilsētu) tiesām, nav pilnā mērā attiecināmi uz krimināllietu izskatīšanu. Tomēr, arī izskatot administratīvo pārkāpumu lietas, var pieņemt, ka administratīvo sodu piemērošana ir noziedzīgo nodarījumu prevences pasākums. Indivīdu civiltiesiskie procesi, atbilstošu lietu izskatīšana tiesās, veicina tiesiskās apziņas izveidi un juridiskās kultūras pilnveidi. Tiesu iestādes kopumā ir vienas no nozīmīgākajām likumpārkāpumu novēršanā un apkarošanā.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

N.p.k.

Valsts

Policija

Ugundzēsēju Tiesu un glābšanas sistēma dienests 6,4 18,4

Sodu izpil- Pētniecība un Citi des sistēma zinātniskās izstrādes 8,2 0,0 1,4

1.

Spānija

65,6

2. 3. 4. 5. 6. 7. 8. 9. 10. 11. 12. 13. 14.

Itālija Krievija Grieķija Ungārija Lielbritānija Dānija Latvija Austrija Čehija Bulgārija Norvēģija Igaunija Vācija

62,3 61,6 59,2 58,4 55,1 54,4 52,6 52,5 52,4 50,0 49,5 48,9 47,0

7,8 13,7 15,5 11,4 8,2 9,1 11,1 12,1 13,8 9,4 18,2 14,3 14,2

18,0 8,3 21,9 21,2 21,1 18,8 20,2 19,9 15,4 ? 16,5 9,3 26,5

11,7 13,7 3,5 9,0 13,8 16,0 8,3 9,2 9,2 5,2 13,8 10,3 6,4

0,0 2,0 0,0 0,0 0,1

0,2 0,6 0,0 0,0 1,8

0,0 0,7 0,0 0,6 0,0 0,0 0,7

7,9 5,7 9,1 34,8 2,0 17,2 5,2

15. 16. 17. 18. 19.

Zviedrija Polija Nīderlande Somija Lietuva

46,9 46,3 42,5 40,6 39,6

15,0 13,4 13,7 22,1 14,4

20,6 30,6 15,7 18,6 10,4

17,0 9,4 19,7 8,8 10,4

0,0 0,1 0,5 0,1 0,1

0,5 0,3 7,9 9,8 2,4

3. tabula.Tiesību aizsardzības iestāžu izdevumi sabiedriskās drošības nodrošināšanā (procentos)28 Tabulā nav iekļauti dati par Drošības policijas, Robežsardzes budžetu. Arī veselības aprūpes iestādes sniedz nepieciešamos pakalpojumus, kuri atsevišķos gadījumos varētu būt saistīti ar kriminālām izpausmēm (piemēram, Veselības ministrijas Tiesu medicīnisko ekspertīžu centrs). Jāatzīmē, ka 2013. gadā tiesību aizsardzības

iestāžu izdevumi atbilstoši viņu kompetencei noziedzības apkarošanas jomā pieaugs. Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) un Valsts probācijas dienesta (VPD) budžeti 2013. gadā paredzēti attiecīgi 27,6 milj. un 3,3 milj. latu apmērā. Ņemot vērā vairākas aktualitātes, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem šo abu Tieslietu ministrijas (TM) padotības iestāžu

4.tabula. Latvijas tiesību aizsardzības iestāžu budžets (izdevumi) 2012. gadā (Ls) Iestādes Budžets Valsts policija 65 388 000 Rīgas Pašvaldības policija 9 184 115 Ieslodzījumu vietu pārvalde 25 071 709 Probācijas dienests 3 273 193 Korupcijas novēršanas un atklāšanas birojs 2 790 364 Tieslietu ministrija – tiesu ekspertīzes 486 322 Tieslietu ministrija - zaudējumu atlīdzība 45 556 nepamatoti aizturētajām, arestētajām un notiesātajām personām Tieslietu ministrija – tiesu uzturēšanas izdevumi 29 865 859 Tieslietu ministrija – apgabaltiesas un rajona 28 207 318 (pilsētas) tiesas Satversmes aizsardzības birojs 3 996 399 Tieslietu ministrija – Juridiskās palīdzības 1 425 705 administrācija Prokuratūra (2011. gads) 10 450 000 Kopā 176 584 540 ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

45


finansējums ir nedaudz palielināts. 2013. gadā 165 tūkstoši latu ieplānoti jaunas ieslodzījuma vietas projektēšanas uzsākšanai29. Noziedzības kopējie tieši zaudējumi vidēji gada laikā var sasniegt aptuveni 70 miljonus Ls. Ar noziedzības apkarošanu saistītie izdevumi varētu būt ap 180 miljoniem LVL. Minēto rādītāju summa ir aptuvenā noziedzības cena Latvijā. Kopsavilkums. Noziedzības materiālajām komponentēm, tai skaitā noziedzīgos nodarījumos radīto materiālo

zaudējumu apmēriem, pašreizējā laikā netiek veltīta pietiekoša uzmanība. Neatbilstoša vērība tiek pievērsta darbībām, lai atlīdzinātu cietušajiem materiālos zaudējumus, kas būtiski mazina cietušo tiesību ievērošanu kriminālprocesā. Valstī nav vienotas kriminālprocesuālās informācijas sistēmas, kas sniegtu pārskatāmu informāciju par visiem kriminālprocesa elementiem (rādītājiem) visās tā stadijās, kā arī datus par soda izpildi un materiālo zaudējumu kompensāciju. Krimināltiesiskās politikas izveide un realizācija minētajā jomā ir nepietiekoša.

Atsauces Первые статистические исследования преступности (А. Герри, А. Кетле)// http://www.pravo. vuzlib.org/book_z484_page_6.html 2 Ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera pārskats par prokuratūras darbu 2012. gadā. http://prokuratura.gov. lv/public/30230.html 3 Kerezsi K., Ko J. Antal S. The Social Costs of Crime and Crime Control. Beijing Law Review, 2011, 2, p.74. 4 Alkohols Eiropā. 2003. gadā alkohola radītās kopējās materiālās izmaksas ES sabiedrībai bija 125 miljardi EUR (no 79 līdz 220 miljardiem EUR), kas atbilst 1,3% IKP. Nemateriālie zaudējumi bija no 150 miljardiem EUR līdz 760 miljardiem EUR// http://ec.europa.eu/health-eu/doc/alcoholineu_sum_ lv_en.pdf 5 Narkotiku lietošanas budžeta izmaksas 2008. gadā bija 6.5 – 10.6 milj. Ls. Skatīt: Zasova A., Vanags A. Narkotiku lietošanas un to radīto seku valsts un sociālās izmaksas Latvijā 2008. gadā. Baltijas Starptautiskais Ekonomikas politikas studiju centrs, 1.07.2010. 6 Starptautiskais jauniešu smēķēšanas pētījums. 2007. gada aptauja Latvijā//www.spkc.gov.lv. Starptautiskais _jauniešu_smekesanas_petijums_2. 7 Apdrošinātāji par satiksmes negadījumu radītiem zaudējumiem valstij 2,5 gados izmaksājuši 3,11 miljonus latu// http://www.delfi.lv/auto-tehnika/auto_latvija/apdrosinataji-par-satiksmes-negadijumuraditiem-zaudejumiem-valstij-25-gados-izmaksajusi-311-miljonus-latu.d?id=42519422 8 Kesteren J.n. van, Mayhew P., Nieuwbeerta P. Criminal Victimisation in Seventeen Industrialised Countries, 2000. 9 Cohean M.A. Pain, suffering and juru awards: A study of the cost of crime to victims. Law and Society Review, 1988, 22, 540. 10 Овчинский В.С., Кондратюк Л.В. Криминологическое измерение // под редакцией К.К. Горяинова. М., 2008. 11 Kazaka S. Kriminālprocess kā konfliktoloģijas iespēju izmantošanas sfēra.Liepājas Universitātes Dabas zinātņu fakultātes XIV rakstu krājums „Sabiedrība un kultūra”. Liepāja, 2012, 269. lpp. 12 Turpat, 270. lpp. 13 Jacques Bichot. La délinquance estimée à 150 milliards d’euros par an. – URL: http://www.lefigaro.fr/ actualite- france/2012/02/20/01016-20120220ARTFIG00491-la-delinquance-estimee-a-150-milliardsd-euros-par-an.php 14 Demmert, H. G. Crime and Crime Control: What are the Social Costs? Stanford University, Hoover Institution, Center for Econometric Studies of the Justice System. 1979. 15 Rancāns J. ANO: organizētās noziedzības apgrozījums ir līdzvērtīgs 1,5% pasaules IKP// http://www. db.lv/pasaule/ano-organizetas-noziedzibas-apgrozijums-ir-lidzvertigs-1-5-proc-pasaules-ikp-375492 16 Мировая преступность контролирует астрономическую сумму денег// http://www.nr2.ru/139785. html 17 Обороты компьютерной преступности больше, чем вся мировая компьютерная индустрия// http:// hitech.newsru.com/article/11jan2010/cybercrime 18 IT-воры обокрали в 2011 году 430 млн человек – каждого 16-го жителя планеты// http://hitech. newsru.com/article/29Nov2012/IT_thief 1

46

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

Директор Госнаркоконтроля РФ в Давосе оценил влияние наркоторговли на мировую экономику// http://www.newsru.com/finance/26jan2012/ivanov.html 20 Brand S., Price R.The Economic and Sociāl Costs of Crime. Study 217, Home Office,London. 2000. – URL: ttp://www.homeoffice.gov.uk/rds/pdfs/hors217.pdf 21 Pērn noziegumu rezultātā radītie zaudējumi 17,3 miljoni latu// http://www.tvnet.lv/zinas/ kriminalzinas/36633922 Ministru kabineta Noteikumi Nr. 850 no 14. septembra 2010. gada „Kriminālprocesa informācijas sistēmas noteikumi” //http://www.likumi.lv/doc.php?id=217945 23 Iekšlietu ministrijas kriminālā statistika// http://www.ic.iem.gov.lv/node/109 24 Latvijā un Lietuvā cilvēka dzīvībai ir zemākā “cena” Eiropas Savienībā// http://www.tvnet.lv/zinas/ arvalstis/337458-latvija_un_lietuva_cilveka_dzivibai_ir_zemaka_cena_eiropas_savieniba 25 Dzīvības cena – 231 tūkstotis latu// http://www.delfi.lv/news/national/criminal/dzivibas-cena-231tukstotis-latu.d?id=5610029 26 Latvijas iedzīvotāju mirstība no ārējiem nāves cēloņiem //http://www.csb.gov.lv/notikumi/latvijasiedzivotaju-mirstiba-no-arejiem-naves-celoniem-26272.html; http://data.csb.gov.lv/Dialog/Saveshow. asp 27 Российская полиция: плохо, но с каждым годом лучше// http://ttolk.ru/?p=14870 28 Там же. 29 Tiesībsargājošās iestādes nākamā gada budžetu sauc par izdzīvošanas budžetu; kopumā pauž apmierinātību// http://www.delfi.lv/bizness/budzets_un_nodokli/tiesibsargajosas-iestades-nakamagada-budzetu-sauc-par-izdzivosanas-budzetu-kopuma-pauz-apmierinatibu.d?id=41964330 19

Abstract The goal of this paper is to analyze the rates of the scale of the material damage caused by criminal activities and the expenses of the law enforcement authorities that they have received to combat crime. In addition, an overview of various methods and approaches on determining such damage is offered, and the scale of damage caused by criminal activities in different countries is discussed. At present, the cost of crime is hardly assessed, which results in underestimation of negative social effects of crime. This forms somewhat inadequate criminal policies aiming to combat criminal activities that law enforcement authorities have to enforce. Аннотация Цель настоящей статьи – рассмотреть показатели размера материального ущерба, связанного с преступной деятельностью, проанализировать расходы правоохранительных учреждений, отведенные для борьбы с преступностью, ознакомить читателей с различными методами и подходами при определении ущерба, а также показать размеры ущерба от преступности в различных странах. Цена преступности в настоящее время не определяется, что занижает социально негативную оценку дан� ного явления, что в свою очередь определяет недостаточную уголовную политику правоохранительных учреждений в борьбе с преступными проявлениями.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

47


KĀRTĪBAS POLICIJAS INSPEKTORA DARBS DAUDZNACIONĀLĀ SABIEDRĪBĀ Mg. iur. Ēriks Treļs, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes “Juridiskā zinātne” studiju programmas doktorants Ievads Demokrātiskā valstī policijas darbība tiek pozicionēta kā sabiedrībai sniegts valsts pakalpojums, kas tiek piedāvāts visiem sabiedrības pārstāvjiem bez izņēmuma, pamatojoties uz skaidriem profesionālajiem standartiem, kuri savukārt balstās uz tiesiskuma un taisnīguma principiem, kā arī starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Policijai tiek uzticēta būtiskā loma cilvēka brīvību un tiesību aizsardzībā, ieskaitot minoritāšu tiesību nodrošināšanu, kas veicinās viņu integrēšanu sabiedrībā. Šobrīd, īstenojot uz sabiedrību vērsto policijas darbu, īpašu aktualitāti ieguva „jautājums par dažādām sabiedrības grupām – lai policija spētu kontrolēt drošības situāciju apkaimē, katrai grupai nepieciešama atbilstoša pieeja”1. Organizējot valsts pārvaldes darbību, jānodrošina privātpersonu – tostarp arī nacionālo minoritāšu pārstāvju – tiesības un tiesiskās intereses. Īpašu aizsardzību apdraudētām grupām un personām iesaka nodrošināt Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (Organisation on Security and Cooperation in Europe, EDSO) ģenerālsekretāra vecākais policijas padomnieks (The Senior Police Adviser to the OSCE Secretary General) K. Kartijs (Kevin Carty)2. Arī pēc EDSO Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos (High Commissioner on National Minorities) uzskatiem, tieši policija ir tā iestāde, kas nodrošina minoritāšu pārstāvju „piekļūšanu tiesībām”3. Ja minoritāšu pārstāvji uztver policiju kā iestādi, kas pamatoti un taisnīgi piemēro savu varu, sniedz kvalitatīvus pakalpojumus un nodrošina sabiedrisko drošību, tad viņi arī ar cieņu izturas pret savu valsti. Raksta mērķis ir piedāvāt praktiskās metodes, lai uzlabotu policijas preventīvo darbību pret nacionālo minoritāšu pārstāvjiem vērsto likumpārkāpumu novēršanā. Mērķa sasniegšanai nepieciešams izpildīt šādus uzdevumus: 1) apkopot zinātniskos pētījumus policijas tiesību jomā, pievēršot īpašu uzmanību darbam, kas 48

vērsts uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu, kā arī preventīvam darbam, kuru veic Kārtības policijas inspektors apkalpojamā teritorijā, izdarīt secinājumus un izstrādāt priekšlikumus; 2) veikt Valsts policijas iekšēja normatīvā regulējuma analīzi, un izstrādāt priekšlikumus grozījumiem normatīvos aktos un to piemērošanas praksei; 3) izpētīt nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības mehānismus kā Eiropas Savienībā kopumā, tā arī tās dalībvalstīs, kā arī noskaidrot, kādus pasākumus veic Eiropas Savienības valstu policijas iestādes, lai īstenotu nacionālo minoritāšu integrācijas politiku un pret šīm grupām vērsto likumpārkāpumu profilaksi. Temata analīze tiek veikta izmantojot tādas vispārīgās pētniecības metodes kā salīdzināšana un apkopošana, cēloņsakarību atklāšana, analīze un sintēze, dedukcija un indukcija, kā arī dažādas citas pētniecības metodes: - salīdzinājuma metode: tiek salīdzināti nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības mehānismi Latvijā un Eiropas Savienībā. Tiek salīdzināts arī Valsts policijas iekšējais normatīvais regulējums un Eiropas Savienības institūciju rekomendācijas policijas darba uzlabošanai; - tiesību modelēšanas metode: tiks piedāvāts veikt izmaiņas Valsts policijas iekšējā normatīvā regulējumā un praksē, ņemot vērā pasaules un Eiropas Savienības pieredzi nacionālo minoritāšu tiesību jomā, t. i. tiks modelēta situācija, kad iestājās pozitīvās sekas; - teleoloģiskā metode: mērķa un lietderīguma savstarpējās attiecībās tiks noskaidrots, kādu mērķu sasniegšanai notiek process. 1. Valsts policijas loma nacionālo minoritāšu integrācijas politikas īstenošanā Valsts pārvaldes iekārtas likums nosaka, ka valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām, darbojas sabiedrības interesēs, savā darbībā ievēro cilvēktiesības un labas pārvaldības principu4. Labas

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

pārvaldības princips ir cieši saistīts5 ar Satversmes 89. pantu: „Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem”6. Arī profesors K. Dišlers norāda, ka „valsts ir nodibināta, lai tauta varētu eksistēt, un viņa attīstās, lai tauta sasniegtu labklājību”7. Turklāt „no valsts pareizas iekārtas un valsts dzīves pareizas vadīšanas lielā mērā atkarājas tautas labklājība”8. Kā vienu no nepieciešamiem un pirmajiem valsts uzdevumiem profesors K. Dišlers nosauc valsts administratīvi policejisku funkciju: „kārtības un drošības uzturēšana valsts iekšienē, valsts iestāžu un mierīgo pilsoņu un viņu likumīgās darbības apsargāšana pret varbūtējiem uzbrukumiem un traucējumiem gan apzinīgiem un ļaunprātīgiem, gan neapzinīgiem un nejaušiem”9. Saskaņā ar Valsts policijas nolikumu, valsts politiku noziedzības apkarošanas un sabiedriskās kārtības un drošības aizsardzībā, kā arī personu tiesību un likumīgo interešu aizsardzībā Latvijā atbilstoši kompetencei īsteno Valsts policija10. Kā pamatoti norāda speciālists policijas tiesību jautājumos A. Matvejevs, „attīstītām valstīm raksturīga policijas darbības nacionālo un reģionālo programmu esamība, kuras iekļauj juridiskos, organizatoriskos pārvaldes un citus savstarpēji saistītus pasākumus, programmas, kuras pietiekami finansiāli nodrošinātas”11. EDSO ekspertu grupa Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos vadībā izstrādāja Rekomendācijas par policijas darbu daudznacionālā sabiedrībā, kurās formulēti valsts politikas vispārējie principi attiecībā uz nacionālajām minoritātēm12. Rekomendācijas nosaka, ka valstīm jāizstrādā stratēģija, kuras mērķis ir nacionālo minoritāšu integrācija sabiedrībā. Šīs programmas ietvaros jāuzlabo policijas profesionalitāte, pakalpojumu kvalitāte un policijas darbības efektivitāte saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, tostarp arī minoritāšu jautājumos. Jānodrošina, lai arī policijas darbība notiek atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumam, kurš nosaka, ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu13. Valsts pārvaldes darbībai jābūt organizētai pēc iespējas ērtai un pieejamai privātpersonai. Tai pastāvīgi jāpārbauda un jāuzlabo sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāte. Valsts pārvaldes pienākums ir vienkāršot un uzlabot procedūras cilvēku labā, kā arī īstenot tās saprātīgā laikā. Eiropas policijas ētikas kodeksa 18. pants nosaka, ka policijas darba organizācijai jābūt vērstai uz labu attiecību nodibināšanu ar valsts iedzīvotājiem un nepieciešamības gadījumā uz konkrētu sadarbību ar vietējām pašvaldībām, biedrībām un citiem sabiedrības pārstāvjiem, ieskaitot nacionālo minoritāšu pārstāvjus14. Rekomendācijās par policijas darbu daudzna-

cionālajā sabiedrībā tika uzsvērts, ka tiesībsargājošo institūciju darba efektivitāti ietekmē uzticības attiecību nodibināšana starp policiju un minoritāšu pārstāvjiem, kuras tiek uzturētas atbilstošā līmenī, izmantojot regulārus kontaktus un praktisku sadarbību15. Lai panāktu sadarbību ar nacionālo minoritāšu kopienām, policijai jāizstrādā attiecīgās metodes un to pielietošanas prakse. Nespēja veidot šo sadarbību bieži vien izraisa no nacionālo minoritāšu pārstāvju puses negatīvu reakciju un pat noved pie konfliktiem. Uzticības trūkums ir vērojams policijas attiecībās ar čigānu (romu) minoritātes pārstāvjiem. Tā, 58% čigānu (romu) kopienas pārstāvju Latvijā attiecības ar policiju raksturo kā negatīvas16. Savukārt, 69% pamattautības pārstāvju – latviešu uzticas policijai, un tikai 31% neuzticas17. Salīdzinājumam: arī citur Eiropā dzīvojošie čigāni (romi) neuzticas policijai. Aptaujās šādu pozīciju apliecināja 58% čigānu (romu) minoritātes pārstāvju Polijā, 56% – Čehijā, 54% – Slovākijā, 53% – Grieķijā, 51% – Ungārijā, 39% – Rumānijā, 35% – Bulgārijā18. Savukārt, ja starp policiju un minoritāšu pārstāvjiem tiks nodibinātas un uzturētas uzticības attiecības, tas, autora ieskatā, ietekmēs policijas darba efektivitāti un dos iespēju būt laikus informētiem par iespējamiem minoritāšu tiesību pārkāpumiem, kā arī par likumpārkāpumiem, kurus izdarījuši nacionālo minoritāšu pārstāvji. Rekomendāciju par policijas darbu daudznacionālajā sabiedrībā autori dod priekšroku metodēm, kuras balstās uz personīgiem kontaktiem un komunikāciju ar minoritāšu pārstāvjiem19. Tās varētu būt policijas pārstāvju piedalīšanās apspriedēs un semināros, kas rīkoti par minoritātēm aktuāliem jautājumiem sabiedriskās kārtības un drošības jomā. Tādi pasākumi var kļūt par informācijas iegūšanas avotiem, kas ļaus policijai izprast minoritāšu problēmas būtību. Labu efektu var panākt arī gadījumos, kad par šādas tikšanās iniciatoru kļūst policija. Uz šādiem pasākumiem jāaicina visi interesenti, bez jebkādiem ierobežojumiem. Analizējot minētās Eiropas Savienības institūciju rekomendācijas, var secināt, ka nepastāv kāds viens universāls līdzeklis kā uzlabot sadarbību ar nacionālo minoritāšu kopienām. Katrai Eiropas Savienības valstij piemīt savas specifiskās vietējās īpatnības, līdz ar to katrā valstī jāizstrādā un jāīsteno savas sadarbības programmas. Arī Valsts policijai, tāpat kā Iekšlietu ministrijai, kura iekļauta konsultatīvajā padomē, kas izveidota ar mērķi atbalstīt čigānu (romu) tautības pārstāvju integrāciju,20 jāizveido konsultatīva padome darbam ar nacionālajām minoritātēm. Darbam tādā padomē jāpiesaista minoritāšu biedrību un citu organizāciju pārstāvji, kā arī neatkarīgi šīs jomas speciālisti. Padomei jākļūst par struktūru, kura varētu konsultēt policijas struktūrvienību vadītājus par tādu valstiska

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

49


līmeņa problēmu risināšanu, kādas rodas policijas darbā saistībā ar etniskiem konfliktiem un diskrimināciju. Tai jāpiedāvā arī šo konfliktu iespējamās risināšanas iespējas ar mērķi paaugstināt policijas darba efektivitāti. Jāpiekrīt profesoram Z. Indrikovam, kurš norāda, ka viens no faktoriem, kas būtiski iespaido Valsts policijas darba efektivitāti, ir tas, ka Valsts policijā netiek izvirzīti stratēģiskie mērķi (kā iestādē kopumā, tā arī tās atsevišķās struktūrvienībās)21. Veicot Latvijas un ārvalstu policijas iestāžu pieredzes salīdzinājumu pilotprojekta „Uz sabiedrību vērsts policijas darbs” ietvaros, tika secināts, ka „Latvijā nav vienotās valsts stratēģijas noziedzības prevencijas jomā”22. Vērtējot Latvijas situāciju kopumā, jāatzīst, ka Valsts policijai jācenšas nodibināt uzticības attiecības ar nacionālo minoritāšu kopienām un biedrībām, kas nodrošina minoritāšu tiesību aizsardzību, noslēdzot sadarbības līgumus. Lai panāktu šīs sadarbības efektivitāti, svarīgi atrast kopīgus mērķus un to panākšanas ceļus. Arī Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību (The European Commission against Racism and Intolerance, ECRI) Ceturtajā ziņojumā par Latviju rekomendē varas iestādēm regulāri konsultēties ar nacionālo minoritāšu padomēm par jautājumiem, kuri tām ir svarīgi23. Kā rāda pieredze, parasti no šīs savstarpējās palīdzības iegūst abas puses, jo tās ar laiku spēj risināt jebkāda rakstura problēmas, kas skar pušu mijiedarbību24. 2. Preventīvā darba īstenošana minoritāšu kopienā Sakarā ar policijas uzdevumiem garantēt personu un sabiedrības drošību, kā arī novērst un atklāt noziedzīgus nodarījumus policijas darbiniekam ir uzticēti vairāki pienākumi, to vidū pienākums „savu pilnvaru ietvaros atklāt noziedzīgu nodarījumu un administratīvo pārkāpumu cēloņus un tos veicinošos apstākļus un veikt pasākumus to novēršanai; piedalīties personu tiesiskajā audzināšanā”25. Tas ir viens no policijas darbinieka pamatpienākumiem, kura īstenošana ir uzticēta arī Kārtības policijas nodaļas inspektoriem ar amata aprakstiem iecirkņu inspektoru jomā. Saskaņā ar „Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumiem” teritoriālās policijas struktūrvienības apkalpojamo teritoriju sadala starp iecirkņa inspektoriem, „ņemot vērā administratīvās teritorijas sadalījumu, teritorijas platību, tajā dzīvojošo iedzīvotāju skaitu un blīvumu, kriminogēno stāvokli, izklaides vietas, organizācijas un citus faktorus, kas var ietekmēt iecirkņa inspektora dienesta pienākumu izpildi apkalpojamā teritorijā”26. Atbilstoši šiem noteikumiem iecirkņa inspektoram jāveic vispārējais un individuālais preventīvais darbs, tas ir viņa vistiešākais pienākums. 50

Prevencija (praevenire – latīņu val. aizsteigties priekšā) ir „valsts realizēts pasākumu kopums, kas vērsts uz to, lai kavētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu valstī vai kādā tās reģionā”27. Bieži vien šo jēdzienu lieto kā sinonīmu jēdzienam „noziegumu profilakse”. Pēdējais tiek skaidrots kā „valsts varas un pārvaldes iestāžu, pašvaldības vai personu grupu, vai arī atsevišķu indivīdu veikto pasākumu un darbību kopums noteiktu noziedzīgu nodarījumu veidu ierobežošanā vai novēršanā, vai arī atsevišķu noziedzīgu nodarījumu novēršanā”28. Profesors A. Kavalieris noziegumu profilaksi skaidro kā „kriminālnodarījumu cēloņu un apstākļu, kas tos veicina vai atvieglo īstenošanu, novēršana, kā arī tādu nosacījumu radīšana, kuru iespaidā konkrētā persona, kas nodomājusi, gatavo vai varētu izdarīt noziegumu, to nerealizē”29. Savukārt ar noziedzības novēršanu saprot „sociālu, ekonomisku, politisku, tiesisku, administratīvi organizatorisku un citu pasākumu kopums, kuri ir virzīti uz noziedzības samazināšanu un noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas nepieļaušanu”30. Profesors A. Vilks norāda, ka „policijas preventīvajā darbībā var ietvert šādus virzienus: 1. Kopējā (vispārējā) preventīvā darbība, kura ir virzīta uz noziedzīgo nodarījumu veicinošo faktoru fiksāciju, to ietekmes mazināšanu vai novēršanu. 2. Speciālā preventīva darbība, kura ir virzīta uz noziedzīgo nodarījumu nepieļaušanu no atsevišķu sociālo grupu pārstāvju puses (nepilngadīgo, migrantu, agrāk tiesāto u.c.). 3. Preventīvā darbība, kura tiek veikta atsevišķos reģionos (pilsētās, rajonos, mikrorajonos, lauku apvidos u.c.), ņemot vērā šo reģionu īpatnības un kriminogēno stāvokli. 4. Individuālā preventīvā darbība, kura ir saistīta ar profilaktisko pasākumu veikšanu ar konkrētām personām”31. Kopējās (vispārējās) preventīvās darbības ietvaros tiek īstenoti šādi pasākumi: „policijas atrašanās sabiedriskās vietās formas tērpos (patrulēšana, apgaitas, komunikācija ar sabiedrību); likumpārkāpumu noteicošo faktoru konstatācija, apkopošana, to ietekmes mazināšana un novēršana; drošības pasākumu pārbaude iestādēs, organizācijās un uzņēmumos; informatīvais darbs izglītības iestādēs; informatīvi izglītojošais darbs ar sabiedrību”32. Veicot vispārējo preventīvo darbu nacionālo minoritāšu kopienā, iecirkņa inspektors nodrošina pasākumus, lai novērstu sabiedriskās kārtības pārkāpumu un noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas cēloņus un veicinošus apstākļus. Šīs darbības ietvaros viņš tiekas ar nacionālo minoritāšu pārstāvjiem, kuri dzīvo viņa apkalpojamā teritorijā, kā arī apseko nacionālo minoritāšu izglītības iestādes, nacionālajām minoritātēm piederošus uzņēmumus, iestādes, organizācijas un citus objektus, kuros veic pārrunas

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

un norāda uz nepilnībām, kas varētu veicināt noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, un rekomendē veikt pasākumus konstatēto trūkumu novēršanai. Papildus tam iecirkņa inspektors sistemātiski pārbauda vietas, kur pulcējās personas, kurām ir nosliece izdarīt likumpārkāpumus. Atbilstoši „Valsts policijas sadarbības noteikumu ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību”33 prasībām, preventīva darba efektivitātes paaugstināšanai iecirkņa inspektors iespēju robežās izmanto plašsaziņas līdzekļus. „Pasaules prakse rāda, ka naida motivētu noziegumu samazināšanā būtiska loma ir preventīvajam darbam, kas lielā mērā ir atkarīgs arī no izglītības, integrācijas un nevalstiskā sektora sadarbības”34. Kārtības policijas nodaļas inspektoram, kas veic savus pienākumus nacionālo minoritāšu apdzīvotos rajonos, jānodrošina papildu apmācība darbam daudznacionālā sabiedrībā un jāiekļauj amata aprakstā pienākums komunicēt ar minoritāšu pārstāvjiem. Veicot šo darbību, iecirkņa inspektoram jānodrošina vispārējā un individuālā preventīvā darba īstenošanu minoritāšu kopienā. 3. Darbs apkalpojamā teritorijā Lai panāktu pozitīvus rezultātus vispārējā un individuālā preventīvajā darbā, iecirkņa inspektors saskaņā ar „Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumiem” „veic apkalpojamās teritorijas apgaitu, pārrunas ar iedzīvotājiem, namu apsaimniekotājiem un to pilnvarotām personām, sētniekiem, pašvaldību darbiniekiem, uzņēmumu, iestāžu, tirdzniecības un citu objektu darbiniekiem, kā arī izmanto citu policijas struktūrvienību sniegto informāciju”35, kas savukārt dod viņam iespēju detalizēti izzināt apkalpojamo teritoriju un operatīvo stāvokli. Jāpiekrīt policijas tiesību zinātniekam M. Žeivotam, kurš galveno akcentu policijas iecirkņa inspektora darba organizācijā liek uz pastāvīgu atrašanos iedzīvotāju vidū un uzsver, ka šis darbs „jāorganizē tā, lai likumpārkāpumu novēršana nebūtu tikai viens no pienākumiem, bet gan darba veids un pamatmetode”36. „Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumu” 14. punktā minēto informācijas sarakstu par apkalpojamo teritoriju nepieciešams papildināt ar informāciju par kultūrvēsturiskiem un reliģiskiem objektiem, kurus parasti apmeklē vai saista ar konkrētas minoritātes grupas pārstāvjiem (piemēram, par lūgšanas namiem un kapiem), kā arī par biedrībām, kas nodrošina minoritāšu tiesību aizsardzību. Pašreiz sarakstā ir iekļauta informācija par „ielām, ceļiem, tiltiem, parkiem, mežu masīviem, kredītiestādēm, pasta nodaļām, paaugstinātās bīstamības objektiem, aptiekām, transportlīdzekļu novietnēm, tirgiem, sporta laukumiem,

izglītības iestādēm, ražošanas un tirdzniecības objektiem, medicīnas iestādēm, materiālo vērtību noliktavām, apsardzes vai detektīvdarbības veikšanai licencētām komercsabiedrībām un cita svarīga informācija”37. Saskaņā ar noteikumu 14.3. punktu iecirkņa inspektoram arī jāpārzina informācija par apkalpojamā teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju skaitu un etnisko sastāvu. Minētais nav iespējams pilsētas teritorijā, kur Kārtības policijas nodaļas inspektora rīcībā var nonākt tikai aptuvenie skaitļi un vispārējas ziņas par apkalpojamā teritorijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem un viņu etnisko sastāvu. Tomēr Kārtības policijas nodaļas inspektoru dienesta pienākumu pilnvērtīga pildīšana nav iespējama bez apkalpojamās teritorijas, iedzīvotāju un operatīva stāvokļa rūpīgas izzināšanas. Līdz ar ko arī tās ziņas, par kuru precizitāti viņš šaubās, iecirkņa inspektors apkopo Iecirkņa pasē. Kā liecina pilotprojekta „Uz sabiedrību vērsts policijas darbs” iegūtie rezultāti, Iecirkņa pase neveic tai paredzētās funkcijas – neraksturo iecirkņa teritoriju un tajā dzīvojošos iedzīvotājus. Turklāt, „nav skaidrs, kāpēc informācijas tehnoloģiju laikmetā šāds dokuments jāaizpilda ar roku”38. Iegūto informāciju būtu lietderīgi sistematizēt, izmantojot, piemēram, Valsts policijas rīcībā jau esošo Valsts policijas riska informācijas sistēmu ZDB (Ziņojumu datu bāze), kura tika izveidota Nacionālā Kriminālizlūkošanas modeļa ietvaros. Līdzīgi rīkojās policijas darbinieki Nīderlandē, kur iegūtā informācija par konkrētajā Amsterdamas pilsētas rajona iedzīvotājiem un problēmām tika apkopota speciāli izveidotā datorprogrammā, kas veica attiecīgās atzīmes arī topogrāfiskā kartē39. Lai iegūtu nepieciešamo informāciju, šo datorprogrammu un karti var izmantot visu dienestu policijas darbinieki. Lai minoritāšu pārstāvji varētu brīvi komunicēt ar šiem virsniekiem atbilstoši Iesnieguma likuma 8. pantam,40 tiem ne retāk kā reizi mēnesī jānodrošina apmeklētāju pieņemšana. Likums nosaka, ka iestādes vadītājam jānodrošina, lai apmeklētāji tiek pieņemti pēc iespējas viņiem izdevīgā laikā. Informācijai par apmeklētāju pieņemšanas laiku un kārtību jābūt redzamai kā iestādes telpā, kas ir pieejama ikvienam iestādes apmeklētājam, tā arī iestādes mājaslapā internetā. „Ja iestādei nav mājaslapas internetā, apmeklētāju pieņemšanas laiku publicē vietējā laikrakstā”41. Arī „Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumi” nosaka, ka policijas „teritoriālās pārvaldes priekšnieks ar pavēli nosaka iecirkņa inspektora apmeklētāju pieņemšanas laiku un vietu, kā arī nodrošina šīs informācijas izziņošanu iedzīvotājiem”42. Tieši regulāras tikšanās ar iedzīvotājiem deva iespēju, piemēram, Zviedrijas policijas darbiniekiem iegūt plašu informāciju par kriminogēno situāciju konkrētajā rajonā, atsevišķos gadījumos pat

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

51


palīdzēja atklāt smagākus noziedzīgos nodarījumus, kā arī atviegloja policijas darbinieku darbu ar iedzīvotājiem, kas sniedza informāciju par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem43. Tomēr, izpētot Latvijas situāciju pilotprojekta „Uz sabiedrību vērsts policijas darbs” ietvaros, tika konstatēts, ka iedzīvotāju aktivitāte šajā jomā nav pietiekoša, līdz ar ko ir „jāmeklē citi veidi, kā iecirkņa inspektoram uzzināt par problēmām, kas satrauc vietējos iedzīvotājus”44. Neskatoties uz labu iekšējo normatīvo regulējumu, Latvijas policijā pastāv arī vairākas problēmas, kas traucē Kārtības policijas nodaļas inspektoram ar amata aprakstiem iecirkņu inspektoru jomā pilnvērtīgi veikt preventīvo darbu savā apkalpojamā teritorijā. Jāpiekrīt viedoklim, ka iecirkņa inspektors pēc savu funkciju apjoma ir „policija miniatūrā”, jo viņa funkcijās ietilpst gandrīz visi policijas darbības virzieni45. Uzticēto uzdevumu apjoms lielpilsētās pārsniedz Kārtības policijas dienesta iespējas sekmīgi tos izpildīt. Pēc Kriminālprocesa likuma stāšanās spēkā 2005. gada 1. oktobrī,46 iecirkņa inspektoriem papildus esošajiem pienākumiem tika uzticētas arī izmeklētāja funkcijas. Uzticēto uzdevumu apjoms nedod iecirkņa inspektoriem pilnvērtīgi veikt savas funkcijas likumpārkāpumu profilaksē un admini­ stratīvā praksē. Neapšaubāmi, ka policijas darbinieks nevar vienlaicīgi atrasties visās vietās un vienlaicīgi strādāt visos viņa lietvedībā esošos procesos. Līdz ar to ir ļoti svarīgi noteikt skaidras prioritātes darbu virzienos un veikt pārskatāmu ikdienas veicamo darbu plānošanu. Iecirkņa inspektori, kuru amata aprakstā būs iekļauts pienākums komunicēt ar minoritāšu pārstāvjiem, jāpilnvaro pieņemt lēmumus, lai savas kompetences ietvaros atrisinātu tās problēmas, ar kurām var saskarties minoritāšu pārstāvji, kā arī, lai būtu iespējams deleģēt viņus pārstāvēt policiju vietējās padomēs vai minoritāšu biedrībās. EDSO ģenerālsekretāra vecākais policijas padomnieks K. Kartijs iesaka izmantot šos policijas darbiniekus kā kontaktpersonas, kas vienlaikus garantē likuma un kārtības nodrošināšanu konkrētā rajonā47. Arī policijas tiesību speciālists A. Matvejevs norāda, ka ir nepieciešams „paplašināt teritoriālās iestādes policijas iecirkņa inspektora tiesības. Tas nozīmē, ka inspektoram jāpiešķir tiesības brīvi darboties, lai reaģētu uz konkrētām vajadzībām, kas izveidojas viņa apkalpojamā teritorijā, pielietojot radošas metodes. Ja viņam nesniegs tādas iespējas, kā arī neatbalstīs un neveicinās viņa aktivitātes, inspektors nekad nestrādās efektīvi”48. Iecirkņa inspektoram jāiegūst apkalpojamā teritorijā dzīvojošo nacionālo minoritāšu pārstāvju uzticību, mērķtiecīgi jānodibina ar viņiem kontakti, jānorāda uz pasākumiem, kas veicami, lai izvairītos no apdraudējumiem, vienlaikus jāinformē personas par izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, no52

zagtajām (nolaupītajām) mantām un meklējamām personām, lai saņemtu noderīgu informāciju noziedzīgu nodarījumu atklāšanai un meklējamo personu atrašanai. Papildus tam Kārtības policijas nodaļas inspektoriem, kuru amata aprakstā tiks iekļauts pienākums komunicēt ar minoritāšu pārstāvjiem, personīgi jāapmeklē nacionālo minoritāšu izglītības iestādes, kultūrvēsturiskie un reliģiskie objekti, kā arī jāpiedalās patrulēšanā minoritāšu apdzīvotās vietās. 4. Patrulēšana nacionālo minoritāšu apdzīvotās vietās Saskaņā ar Valsts policijas noteikumiem „Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā” patruļpolicijas norīkojumu (kas noteikumu izpratnē ir viens vai vairāki, bet tumšajā diennakts laikā vismaz divi Valsts policijas darbinieki, kuri veic noteiktus uzdevumus) izvieto, „ņemot vērā tās darbinieku skaitu, operatīvās situācijas (likumpārkāpumu, noziedzīgu nodarījumu vai satiksmes negadījumu) analīzi, kā arī citu informāciju, kas saistīta ar sabiedriskās kārtības nodrošināšanu vai satiksmes uzraudzību, vai saskaņā ar attiecīgās struktūrvienības priekšnieka apstiprinātu pasākuma plānu sabiedriskās kārtības nodrošināšanai un satiksmes uzraudzībai publiska pasākuma laikā”49. Veicot patrulēšanu nacionālo minoritāšu apdzīvotos rajonos, policijai iespēju robežās ieteicams izmantot jauktās patruļas vai grupas, kurās darbojās gan minoritātes, gan pamattautības pārstāvji. Tas neapšaubāmi uzlabos gan sabiedrības uzticību, gan policijas darbības efektivitāti. Papildus tam tas pierādīs arī to, ka dažādu tautību cilvēki sadarbojas, pildot pienākumus valsts pārvaldes iestādēs, kas savukārt norādīs uz stabilitāti daudznacionālā valstī. Piemēram, Ventspils un Jelgavas pilsētās, kur čigānu (romu) īpatsvars no attiecīgās pilsētas iedzīvotājiem pārsniedz 1%,50 kā arī tajos Rīgas pilsētas rajonos, kur ir liels čigānu (romu) īpatsvars, būtu lietderīgi izmantot jauktās policijas patruļas, iekļaujot tajās Valsts policijā strādājošos čigānu (romu) tautības pārstāvjus. Norīkojot šādas patruļas, jāņem vērā, ka pēdējā simtgadē Latvijas čigāni (romi) pārsvarā nepiekopj nomadu dzīves veidu, tiem nav raksturīga ilgstošā klejošana un plaša migrācija,51 kā arī to, ka Latvijas čigāni (romi), tāpat kā citu valstu čigāni (romi), nav etniski viendabīga kopiena52. Latvijas teritorijā dzīvo divas atšķirīgas čigānu (romu) iedzīvotāju grupas – latviešu romi (Loftitke Roma) un krievu romi (Xaladytka Roma), kuru atšķirības parādās gan lingvistiski, gan kultūrā un tradīcijās. Saskaņā ar Valsts policijas noteikumiem „Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

uzraudzības jomā” patruļpolicijas norīkojuma „sastāvu, skaitu, bruņojumu un sakaru līdzekļus, kā arī nepieciešamos speciālos un tehniskos līdzekļus atbilstoši operatīvai situācijai vai objektu apsardzes kārtībai nosaka attiecīgās struktūrvienības priekšnieks vai viņa pilnvarota amatpersona”53. Rekomendācijas par policijas darbu daudznacionālajā sabiedrībā autori iesaka nodrošināt tādu policijas darbinieku ārējo izskatu un uzvedības taktiku, kas atbilst uzliktam uzdevuma līmenim un neprovocē bailes no nacionālo minoritāšu puses, kā arī nesasprindzina situāciju54. Tas attiecas uz policijas darbinieku skaitu, bruņojuma izvēli un izskatu. Jāizvairās no nepamatoti liela policijas darbinieku skaita nacionālo minoritāšu apdzīvotās vietās, kā arī no tāda bruņojuma izvēles, kas atšķiras no ikdienā izmantojamā55. Ieteicams veikt patrulēšanu, izmantojot kājnieku posteņus, nevis autoekipāžas, jo tas dos iespēju labāk komunicēt ar vietējiem iedzīvotājiem. Būtu lietderīgi arī veikt grozījumus Valsts policijas noteikumos „Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā”, papildinot 35. punktā minēto objektu, kuriem policijas darbiniekiem jāpievērš īpaša uzmanība veicot preventīvu patrulēšanu sarakstu, ar informāciju par norīkojuma maršrutā esošajām nacionālo minoritāšu pulcēšanas vietām, kultūrvēsturiskiem un reliģiskiem objektiem, kā arī par biedrībām, kas nodrošina minoritāšu tiesību aizsardzību. Patrulēšanas laikā norīkojuma operatīvo vadību veic Operatīvās vadības struktūrvienības pilnvarotā amatpersona, parasti Kārtības policijas nodaļas vecākais inspektors (dežurants). Atbilstoši Valsts policijas noteikumiem, konstatējot notikušu likumpārkāpumu, to vidū arī tādu, kas vērsts pret nacionālo minoritāšu pārstāvjiem, ņemot vērā konkrētus lietas apstākļus, patruļpolicijas norīkojums: - veic nepieciešamās darbības likumpārkāpumu pārtraukšanai; - aiztur likumpārkāpēju vai uzsāk tā vajāšanu; - organizē vai sniedz pirmo palīdzību cietušai personai; - noskaidro aizturētā likumpārkāpēja personas datus, kā arī noskaidro informāciju par viņa iespējamo meklēšanu vai izvairīšanos no administratīva aresta izciešanas; - veic pasākumus notikuma vietas norobežošanai, likumpārkāpuma izdarīšanas priekšmeta, rīka un pēdu saglabāšanai; - informē par notikušo Operatīvās vadības struktūrvienību un tālāk rīkojās atbilstoši tās norādījumiem. Bez tam noskaidro likumpārkāpuma izdarīšanas vietu, laiku un veidu (pret nacionālo minoritāšu pārstāvjiem vērstie naida noziegumi Latvijas teritorijā

var būt kvalificēti pēc Krimināllikuma 78., 149.1, 150. un 151. pantiem),56 ziņas par cietušo personu (ja bijis izdarīts kāds no minētiem noziedzīgiem nodarījumiem, būtu lietderīgi noskaidrot cietušās personas tautību) un nodarīto kaitējumu, „likumpārkāpuma izdarītāja datus vai viņa pazīmes, šo personu skaitu, izmantotā transportlīdzekļa marku, krāsu, valsts reģistrācijas numura zīmi un citas raksturīgākās pazīmes, kā arī liecinieka personas datus, dzīves vietas adresi un tālruņa numuru”57. Iegūto informāciju patruļposteņa vecākais nekavējoties nodod Operatīvās vadības struktūrvienības rīcībā. Nepieciešams veikt grozījumus arī „Valsts policijas operatīvās vadības struktūrvienību dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumos”,58 iekļaujot normas, kas reglamentē saskarsmes īpatnības ar nacionālo minoritāšu pārstāvjiem un nepieciešamo darbību apjomu, kurš policijas darbiniekam ir jāveic, saņemot informāciju par noziedzīgiem nodarījumiem vai citiem likumpārkāpumiem, kas vērsti pret nacionālo minoritāšu pārstāvjiem. Noteikumu V nodaļā „Informācijas paziņošanas kārtība” nekavējoties paziņojamās informācijas saraksts jāpapildina ar punktu par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu. Pašreiz informācija par nacionālās minoritātes pārstāvi, kas cietis no noziedzīga nodarījuma, tiks nekavējoties paziņota augstākstāvošai iestādei (kura nepieciešamības gadījumā ir tiesīga iesaistīt papildu spēkus) tikai tajā gadījumā, ja noticis sevišķi smags noziegums (piemēram, slepkavība vai smagi miesas bojājumi – punkts 33.3.), ja notikums saistīts ar publiskā pasākuma organizēšanas un norises kārtības pārkāpumiem (punkts 33.21.) vai reliģisko konfesiju kulta ēku, apbedīšanas vietu un kapu bojāšanu, apgānīšanu vai iznīcināšanu (punkts 33.23.). Operatīvās vadības struktūrvienības dežūrmaiņas vecākajam, saņemot informāciju par nacionālās minoritātes pārstāvi, kas cietis no noziedzīgā nodarījuma vai cita likumpārkāpuma, papildus vispārējiem jautājumiem jānoskaidro un jāpiefiksē „Saņemtās informācijas reģistrācijas grāmatā” (Darba grāmatā) informācija par notikušā iespējamiem motīviem: vai notikums ir saistīts ar naidu vai nē. Ņemot vērā notikušā apstākļus, ja tas ir nepieciešams, papildus jānoskaidro cietušās personas valstiskā piederība, nacionalitāte, reliģiskā pārliecība, seksuālā orientācija vai citi apstākļi, kas varēja kļūt par iemeslu notikušajam. Atgriežoties pie jautājuma par patrulēšanas īpatnībām nacionālo minoritāšu apdzīvotās vietās, autors uzskata, ka policijas darbinieku klātbūtnei Rīgas un citu Latvijas apdzīvoto vietu ielās ir milzīga nozīme. Nevar piekrist viedoklim, ka preventīvā patrulēšana „veido ilūziju par policijas darbinieku pastāvīgu klātbūtni. Tiek uzskatīts, ka preventīvā patrulēšana samazina cilvēka bailes un novērš li-

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

53


kumpārkāpumus”59. Autora ieskatā, preventīva nozīme ir gan policijas atrašanās sabiedriskās vietās formas tērpos, gan norīkojumu spējai atklāt un novērst ielas noziegumus un citus likumpārkāpumus. Pēdējā laikā Valsts policijā novērojama tendence kājnieku posteņu samazināšanai. Neapšaubāmi, ka šāda pieeja jāmaina un pilsētas ielās jānodrošina tāds norīkojumu skaits, kāds ir nepieciešams. Pretējā gadījumā policijas neesamība sabiedriskās vietās, t. sk. nacionālo minoritāšu apdzīvotās vietās, ar laiku var kļūt par vienu no faktoriem, kas negatīvi ietekmēs Valsts policijas darba efektivitāti. 5. Policijas pienākums atskaitīties par veiktajām darbībām Rekomendācijas par policijas darbu daudznacionālajā sabiedrībā iesaka valstīm nodibināt sistēmu, kuras ietvaros policijai jāatskaitās un jāatbild sabiedrības priekšā par savām darbībām60. Policijas pienākums atskaitīties par veiktajām darbībām (accountability – angļu val.) ir cieši saistīts ar jēdzienu „atbildība”, un vairākās valodās jēdziens „accountability” no angļu valodas tiek tulkots kā „atbildība”. Tomēr jēdziens „accountability” ir plašāks. Organizācijas Amnesty International skaidrojumā, jēdziens „accountability” nozīmē pienākumu atskaitīties61. Šis jēdziens ir cieši saistīts ar jēdzieniem „atbildība” un „pienākums”, jo pēc būtības paredz pienākumu atskaitīties augstākstāvošās iestādes vai amatpersonas priekšā par kādu darbību vai bezdarbību. Papildus tam policijas struktūrvienībai vai konkrētam policijas darbiniekam jākoriģē sava turpmākā darbība, lai vairs nepieļautu konstatētās kļūdas. Struktūrvienību darbinieku atskaites ir viena no viņu kontroles formām. Kontrolējot konkrētus darbiniekus, viņu spēju strādāt komandā, kā arī kontrolējot šīs komandas kopīgos darba rezultātus, var noskaidrot iespējas, kā procedūras vienkāršot un rezultātā uzlabot piedāvāto pakalpojumu kvalitāti. Piemēram, Kārtības policijas nodaļas inspektors ar amata aprakstiem iecirkņu inspektoru jomā saskaņā ar „Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumiem” reizi mēnesī, lai noskaidrotu viņa faktisko ieguldījumu sabiedriskās kārtības sargāšanā un cīņa ar noziedzību, kā arī novērtētu, cik efektīvi tiek veikts preventīvais darbs, apkopo un iesniedz tiešajam priekšniekam „Atskaiti par darba rezultātiem”62. Iecirkņa inspektora faktisko ieguldījumu atspoguļo arī noziedzības dinamika apkalpojamā teritorijā (arī nacionālo minoritāšu apdzīvotās vietās), iedzīvotāju atsauksmes (ieskaitot nacionālo minoritāšu pārstāvjus), inspektora klātbūtnes biežums sabiedriskās vietās. Tomēr, „pašreizējā novērtēšanas sistēma (atskaites sistēma) balstās uz kvantitatīvajiem policijas darba rādītājiem”63. Pilotprojekta „Uz 54

sabiedrību vērsts policijas darbs” rezultāti liecina, ka atskaites parametri neatbilst ne sabiedrības vajadzībām, ne arī policijas vajadzībām, jo „pastāvot šādai novērtēšanas sistēmai, policijas darbiniekiem nav izdevīgi nodarboties ar noziedzīgu nodarījumu un citu likumpārkāpumu prevenciju”64. Kā izriet no pilotprojekta laikā iegūtās informācijas, „policijas darbā nav iespējams iztikt bez kvantitatīvajiem rādītājiem, tie nepieciešami arī darba plānošanai un prevencijai, tomēr jārod iespēja ieviest arī citus vērtēšanas kritērijus, piemēram, iedzīvotāju, pašvaldību pārstāvju un neatkarīgu ekspertu novērtējumu”65. Policijai jāatskaitās savas struktūrvienībās, valsts iestādēm (izpildvarai, likumdevējvarai un tiesu varai), sabiedrībai un neatkarīgām iestādēm, jo „policija ir atbildīga valsts, pilsoņu un viņu pārstāvju priekšā”66. Policijas pienākums atskaitīties cieši saistīts ar Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanu. Kā norāda profesors Z. Indrikovs, „Valsts policijas darbības vērtējums izpaužas: - atsevišķu policijas amatpersonu darba vērtējumā reizi divos gados (pašnovērtējums un vadītāju un vērtēšanas komisijas vērtējums); - Valsts policijas funkcionālo (horizontālo) struktūrvienību darba vērtējumā vismaz reizi gadā pa pamata darbības virzieniem; - Valsts policijas struktūrvienību darba vērtējumā to hierarhiskajā (organizatoriskajā) pakļautībā vismaz reizi gadā – policijas iecirknis – teritoriālā pārvalde; - Valsts policijas darba vērtējumā reizi gadā”67. Savukārt teritoriālās struktūrvienības (policijas iecirkņa, pārvaldes) darbību vērtē šādā kārtībā: - struktūrvienības pašnovērtējums par attiecīgo gadu; - iekšējā audita vērtējums par struktūrvienību; - augstākstāvošās organizatoriskās un funkcionālās struktūrvienības kontroles gaitā izdarītie secinājumi; - vietējo pašvaldību vērtējums; - sabiedrības vērtējums; - citu Iekšlietu ministrijas iestāžu, kā arī citu valsts institūciju informācija attiecībā uz struktūrvienības dalību kopējo mērķu sasniegšanā un sadarbībā68. Policijas pienākums atskaitīties cieši saistīts ar atklātumu policijas darbībā. Saskaņā ar likumu „Par policiju” „policija dienesta interesēs par savu darbību informē valsts un pašvaldību iestādes, kā arī iedzīvotājus”69. Lai informētu sabiedrību par darbības mērķiem un rezultātiem, Iekšlietu ministrija un tās pārraudzībā esošās iestādes reizi gadā sagatavo publiskos pārskatus, kurus publicē „Latvijas Vēstnesī”, sniedz arī informāciju par gada publiskā pārskata pieņemšanu un iespēju iepazīties ar pilnu tā tekstu. Kā norāda profesors Z. Indrikovs, „pub-

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

lisko pārskatu sagatavošana ir tieši saistīta ar policijas darba efektivitātes vērtēšanu – tā ir policijas struktūrvienības (Valsts policijas kopumā) darbības pašnovērtējums”70. Policijas pienākums atskaitīties cieši saistīts ar policijas darbību caurskatāmību. Profesors D. Beilijs (David H. Bayley) norāda, ka policijas darbībai jābūt atvērtai novērošanai un par tās gaitu regulāri jāatskaitās sabiedrības priekšā71. Turklāt policija var izmantot pienākumu atskaitīties, lai iegūtu un attīstītu sabiedrības uzticību. Analizējot Eiropas Savienības valstu tiesībsargājošo iestāžu praksi, var secināt, ka arī Latvijā Valsts policijai ir nepieciešams pilnveidot atskaišu sistēmu, kā arī jāizstrādā Valsts policijas struktūrvienību pašnovērtējuma sistēma. Atsaucoties uz Eiropola ieteikumu, profesors Z. Indrikovs kā vienu no faktoriem, kas būtiski iespaido Valsts policijas darba efektivitāti, nosauc struktūrvienību pašnovērtējuma sistēmas neesamību72. Šī sistēma „varētu identificēt vājās vietas un īstenot darbības, kuras palīdzētu veikt reālus uzlabojumus Valsts policijas darbībā”73. Arī pilotprojekta „Uz sabiedrību vērsts policijas darbs” rezultāti liecina par nepieciešamību pilnveidot novērtēšanas un atskaišu sistēmu Valsts policijā74. Vairākās Eiropas Savienības valstīs, uzliekot policijai pienākumu atskaitīties, nosaka, ka tai jāatskaitās valsts iestādēm (izpildvarai, likumdevējvarai un tiesu varai), jāatskaitās sabiedrībai (ieskaitot nacionālo minoritāšu kopienas), jāatskaitās neatkarīgām iestādēm (tai skaitā biedrībām, kas nodrošina minoritāšu tiesību aizsardzību), kā arī jāatskaitās savas struktūrvienības priekšā (pašnovērtējums). Arī Latvijā, īstenojot Valsts policijā politiku, kas virzīta uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu, būtu lietderīgi pilnveidot pašreizējo praksi un pārņemt labāko no Eiropas Savienības valstīm. Minētais uzlabos policijas darbības atklātumu un caurskatāmību, kas savukārt ļaus iegūt un attīstīt kā visas sabiedrības, tā arī nacionālo minoritāšu pārstāvju uzticību. Kopsavilkums Sasniedzot darba izvirzīto mērķi, autors izvirza šādas tēzes, kas izteiktas secinājumu un priekšlikumu formā. 1. Lai novērstu likumpārkāpumus, kas vērsti pret nacionālajām minoritātēm, kā arī cīņai ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu, nepieciešams paaugstināt Valsts policijas vadības, kā arī tās struktūrvienību vadības lomu un atbildību par pasākumiem, kuri tiek veikti, lai organizētu, kontrolētu un plānotu preventīvo darbu, lai nepieļautu rasistisko vardarbību un citus naida noziegumus. Šo mērķu sasniegšanai sadarbībā ar nacionālo minoritāšu pār-

stāvjiem, noskaidrojot viņu problēmas un vajadzības, jāizstrādā instrukcijas, noteikumi vai rīcības plāni, ar kuru palīdzību tiks pilnveidots policijas darbs, paaugstināta šī darba efektivitāte un īstenoti preventīvie pasākumi. Papildus tam jāizstrādā arī instrukcijas par konkrētām darbībām, kuras jāveic policijas darbiniekiem, saņemot informāciju par noziedzīgiem nodarījumiem vai citiem likumpārkāpumiem, kas vērsti pret nacionālo minoritāšu pārstāvjiem; nepieciešams veikt arī virkni grozījumu spēkā esošajos iekšējos normatīvajos aktos: Valsts policijas noteikumos „Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā”, „Valsts policijas operatīvās vadības struktūrvienību dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumos”, „Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumos”, „Nepilngadīgo lietu inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumos” un citos dokumentos. 2. Mūsdienu policijas darbības filozofija Eiropas Savienības valstīs galvenokārt izpaužas kā policijas sadarbība ar sabiedrību, risinot ar noziedzību un sabiedriskās kārtības traucējumiem saistītās problēmas. Arī Latvijā policijas darbība jāorientē uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Šīs politikas ietvaros Valsts policijā jāizveido konsultatīva padome darbam ar nacionālajām minoritātēm. Darbam šajā padomē jāpiesaista arī minoritāšu biedrību un citu organizāciju pārstāvji, kā arī neatkarīgi šīs jomas speciālisti. Padomei jākļūst par tādu struktūru, kas varētu veicināt Valsts policijas sadarbību ar minoritāšu pārstāvjiem, konsultēt par problēmjautājumiem un piedāvāt iespējamos risinājumus. 3. Teritoriālās Kārtības policijas struktūrvienībās jānorīko speciāli apmācīti darbinieki, kuru dienesta pienākumos ietilpst jautājums par komunikāciju ar minoritāšu pārstāvjiem. Minēto darbinieku rīcībā jābūt informācijai par nacionālo minoritāšu sastāvu apkalpojamā teritorijā, par biedrībām, kas nodrošina minoritāšu tiesību aizsardzību, kā arī par vakancēm Valsts policijā un minoritāšu iespējām iestāties tajā. Šie darbinieki jāpilnvaro pārstāvēt policiju minoritāšu biedrībās, piedalīties apspriedēs un semināros, kas tiek rīkoti par minoritātēm aktuāliem jautājumiem. Lai nacionālo minoritāšu pārstāvji varētu brīvi komunicēt ar šiem darbiniekiem, tiem jāno­drošina pieņemšanas vieta un jānosaka pieņemšanas laiki. Šiem darbiniekiem jāpiedalās arī patrulēšanā teritorijās, kurās dzīvo nacionālo minoritāšu pārstāvji, personīgi jāapmeklē izglītības iestādes, kurās viņi mācās, ar mērķi nodibināt kontaktus ar minoritāšu pārstāvjiem. 4. Veicot patrulēšanu nacionālo minoritāšu apdzīvotos rajonos, policijai iespēju robežās ieteicams izmantot jauktās patruļas vai grupas, kurās darbojas gan minoritātes, gan pamattautības pārstāvji.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

55


Tas neapšaubāmi uzlabos gan sabiedrības uzticību, gan policijas darbības efektivitāti. Ieteicams veikt patrulēšanu, izmantojot kājinieku posteņus, nevis autoekipāžas, jo tas dos iespēju labāk komunicēt ar vietējiem iedzīvotājiem. 5. Valsts policijā pastāvošā novērtēšanas un atskaišu sistēma balstās tikai uz kvantitatīvajiem darba rādītājiem. Tas nedod iespēju noskaidrot policijas darbinieku faktisko ieguldījumu sabiedriskās kartības un drošības nodrošināšanā, kā arī likumpārkāpumu prevencijā, gadījumos, kad veiktām darbībām nav skaitliska novērtējuma. Turklāt veikto pasākumu kvantums neliecina par to kvalitāti un efektivitāti. Papildus kvantitatīvajiem darba rādītājiem (kas arī ir nepieciešami), par iecirkņa inspektora faktisko ieguldījumu liecina arī noziedzības dinamika apkalpojamā teritorijā (arī nacionālo mi-

noritāšu apdzīvotās vietās), iedzīvotāju atsauksmes (ieskaitot nacionālo minoritāšu pārstāvjus), inspektora klātbūtnes biežums sabiedriskās vietās. Līdz ar ko ir nepieciešams pilnveidot novērtēšanas sistēmu Valsts policijā, nosakot tādus vērtēšanas kritērijus, kā iedzīvotāju, pašvaldību pārstāvju, valsts iestāžu un neatkarīgu ekspertu novērtējums. Arī atskaišu sistēmā ir nepieciešami uzlabojumi: Valsts policijai jāatskaitās valsts iestādēm (izpildvarai, likumdevējvarai un tiesu varai), jāatskaitās sabiedrībai (ieskaitot nacionālo minoritāšu kopienas), jāatskaitās neatkarīgām iestādēm (tai skaitā biedrībām, kas nodrošina minoritāšu tiesību aizsardzību), kā arī jāatskaitās savas struktūrvienības priekšā (pašnovērtējums). Minētais uzlabos policijas darbības caurskatāmību, kas savukārt ļaus iegūt un attīstīt sabiedrības uzticību.

Atsauces Uz sabiedrību vērsts policijas darbs Latvijā 2009.–2012. Pieredze un nākamie soļi. Bērziņa-Ruķere I., Avota I., Grūbis N. u.c. Rīga: Valsts policija, 2012., 9. lpp. 2 Carty K. Guidebook on Democratic Policing. Vienna: Organisation on Security and Cooperation in Europe, 2008, para. 36, p. 25. 3 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p. 9. 4 Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pants. Latvijas Vēstnesis, 2002. 21. jūnijs, nr.94. 5 Sīkāk sk. Kovaļevska A. Labas pārvaldības princips. Jurista Vārds, 2005. 16. augusts, nr.30.; Kovaļevska A. Tiesības uz labu pārvaldību: salīdzinošs skatījums uz Eiropas Savienības valstu praksi Latvijas kontekstā. Likums un Tiesības, 2006., nr.8, 244.-247. lpp., nr.9, 276.-281. lpp.; Kovaļevska A. Satversmes 89. pants: vai deklaratīva norma Satversmē? Jurista Vārds, 2008. 15. jūlijs, nr.26, 1.6. lpp.; Kovaļevska A. Satversmes 89. pants: saturs un attīstība. Grām: Daugavpils Universitātes 50. starptautiskā zinātniskās konferences materiāli. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2009., 87.-92. lpp. 6 Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis, 1993. 1. jūlijs, nr.43. un Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 23. oktobris, nr. 308/312. 7 Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A.Gulbis, 1930., 29. lpp. 8 Dišlers K. Demokrātiskās valsts iekārtas pamati. Ievads konstitucionālās tiesībās. Rīga: A. Gulbis, 1931., 5. lpp. 9 Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A.Gulbis, 1930., 34. lpp. 10 Valsts policijas nolikums; Ministru kabineta 2005. gada 18. janvāra noteikumi nr.46. Latvijas Vēstnesis, 2005., 21. janvāris, nr.12. 11 Matvejevs A. Policijas darbības efektivitātes satura analīze. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008., 89. lpp. 12 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p. 5. 13 Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pants. Latvijas Vēstnesis, 2002. 21. jūnijs, nr.94. 14 The European Code of Police Ethics. Recommendation Rec (2001) 10. Strasbourg: Council of Europe Publishing, 2002, p. 8. 15 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p. 4. 16 Ziņojums par Latviju (ceturtais posms). 114. paragrafs. Strasbourg: The European Commission against Racism and Intolerance, Council of Europe, 2012, 33. - 34. lpp. 1

56

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

Sabiedrības uzticēšanās Valsts policijai un latentā noziedzība. Latvijas iedzīvotāju aptauja. Rīga: FACTUM, 2011. Pieejams: http://www.vp.gov.lv/doc_upl/uzticiba_policijai_2011.ppt [skatīts 2011. gada 1. martā]. 18 European Union Minorities and Discrimination Survey. Main Results Report. Vienna: European Union Agency for Fundamental Rights, 2009, p. 76. 19 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p. 25. 20 Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012. – 2018. gadam. Uzdevums Nr. 1.3.6.7. Rīga: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, 2011, 51. lpp. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/doc/nozaru/integracija/Pamatnostadnes/KMPam_071011_integ.pdf [skatīts 2012. gada 11. janvārī]. 21 Indrikovs Z. Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji: pētījumu projekta pirmā posma kopsavilkums. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008., 6. lpp. 22 Uz sabiedrību vērsts policijas darbs Latvijā 2009.–2012. Pieredze un nākamie soļi. Bērziņa-Ruķere I., Avota I., Grūbis N. u.c. Rīga: Valsts policija, 2012., 67. lpp. 23 Ziņojums par Latviju (ceturtais posms). 97. paragrafs. Strasbourg: The European Commission against Racism and Intolerance, Council of Europe, 2012, 31. lpp. 24 Sīkāk sk. Police and NGOs: Why and How Human Rights NGOs and Police Services Can and Should Work Together. Copenhagen: European Platform for Policing and Human Rights, 2004, p. 29. 25 Likuma „Par policiju” 10. panta septītā daļa. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992. 24. septembris, nr.37. 26 Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumu 4. punkts. Valsts policijas 2010. gada 17. februāra noteikumi nr.4. Nav publicēti. 27 Juridisko terminu vārdnīca. Krastiņa I. red. Rīga: Nordik, 1998. 214. lpp. 28 Turpat, 180. lpp. 29 Kavalieris A. Operatīvās darbības likuma komentāri. Rīga: RaKa, 1999., 7. lpp. 30 Vilks A. Policijas darbības efektivitāte noziedzības novēršanas jomā: pieeja pētnieciskās problēmas izzināšanā. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008., 63. lpp. 31 Turpat, 65. lpp. 32 Turpat. 33 Valsts policijas sadarbības noteikumi ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību. Valsts policijas 2009. gada 21. aprīļa noteikumi nr.6. Nav publicēti. 34 Jauns fenomens – naida motivēti noziegumi. Kārtība un drošība, 2008. decembris, nr.2, 26.-27. lpp. 35 Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumu 13.1. punkts. Valsts policijas 2010. gada 17. februāra noteikumi nr.4. Nav publicēti. 36 Žeivots M. Policijas iecirkņa inspektors – mīts vai realitāte? Grām.: Quo vadis policijas iecirkņa inspektor? Zinātniski praktiskās konferences materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Feierābends A., Matvejevs A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2005., 57. lpp. 37 Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumu 14.1. punkts. Valsts policijas 2010. gada 17. februāra noteikumi nr.4. Nav publicēti. 38 Uz sabiedrību vērsts policijas darbs Latvijā 2009.–2012. Pieredze un nākamie soļi. Bērziņa-Ruķere I., Avota I., Grūbis N. u.c. Rīga: Valsts policija, 2012., 23. lpp. 39 Turpat, 14. lpp. 40 Iesniegumu likums. Latvijas Vēstnesis, 2007. 11. oktobris, nr.164. 41 Turpat, 4. pants. 42 Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumu 7. punkts. Valsts policijas 2010. gada 17. februāra noteikumi nr.4. Nav publicēti. 43 Uz sabiedrību vērsts policijas darbs Latvijā 2009.–2012. Pieredze un nākamie soļi. Bērziņa-Ruķere I., Avota I., Grūbis N. u.c. Rīga: Valsts policija, 2012., 13. lpp. 44 Turpat, 49. lpp. 45 Савюк Л. К. Правоохранительные органы. Москва: Юристъ, 2004, с. 379. 46 Kriminālprocesa likums. Latvijas Vēstnesis, 2005. 11. maijs, nr.74. 47 Carty K. Guidebook on Democratic Policing. Vienna: Organisation on Security and Cooperation in 17

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

57


Europe, 2008, para.107, p. 46. Matvejevs A. Policijas iestādes darbības pilnveidošana. Grām.: Quo vadis policijas iecirkņa inspektor? Zinātniski praktiskās konferences materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Feierābends A., Matvejevs A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2005., 28.-29. lpp. 49 Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā. 15. punkts. Valsts policijas 2010. gada 22. februāra noteikumi nr.5. Nav publicēti. 50 Iedzīvotāju skaits pašvaldībās pēc nacionāla sastāva. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Pieejams: http://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika/dokuments/2012/ISPN_Pasvaldibas_pec_TTB.pdf [skatīts 2012. gada 22. martā]. 51 Housing conditions of Roma and Travellers. Vienna: European Union Agency for Fundamental Rights, Latvia RAXEN National Focal Point, 2009, p. 11. 52 Laederich S. Roma Cultural Identity. In: Social Inclusion and Cultural Identity of Roma Communities in South-Eastern Europe. Mirescu G. ed. Bern: Swisspeace, 2011, p. 22-23. 53 Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā. 10. punkts. Valsts policijas 2010. gada 22. februāra noteikumi nr.5. Nav publicēti. 54 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p. 8. 55 Sk. Jones T., Newburn T., Smith D. J. Democracy and Policing. London: Policy Studies Institute, 1994, p.46; Police and Roma and Sinti: Good Practices in Building Trust and Understanding. Vienna: Organization on Security and Cooperation in Europe, 2010, p. 96. 56 Krimināllikums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 8. jūlijs, nr.199/200. 57 Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā. 40.2. punkts. Valsts policijas 2010. gada 22. februāra noteikumi nr.5. Nav publicēti. 58 Valsts policijas operatīvās vadības struktūrvienību dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumi; Valsts policijas 2009. gada 18. decembra noteikumi nr.27. Nav publicēti. 59 Matvejevs A. Policijas iestādes darbības pilnveidošana. Grām.: Quo vadis policijas iecirkņa inspektor? Zinātniski praktiskās konferences materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Feierābends A., Matvejevs A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2005., 22. lpp. 60 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, pp. 7. 61 Osse A. Understanding Policing. Amsterdam: Amnesty International, 2007, p. 311. 62 Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumu 33. punkts. Valsts policijas 2010. gada 17. februāra noteikumi nr.4. Nav publicēti. 63 Uz sabiedrību vērsts policijas darbs Latvijā 2009.–2012. Pieredze un nākamie soļi. Bērziņa-Ruķere I., Avota I., Grūbis N. u.c. Rīga: Valsts policija, 2012., 16. lpp. 64 Turpat. 65 Turpat. 66 Garonskis A. Policijas darbības efektivitātes vērtēšanas kritēriji: ārvalstu pieredze. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008., 47. lpp. 67 Indrikovs Z. Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji: pētījumu projekta pirmā posma kopsavilkums. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008., 9. lpp. 68 Turpat, 12. lpp. 69 Par policiju, 6. pants. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992. 24. septembris, nr.37. 70 Indrikovs Z. Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji: pētījumu projekta pirmā posma kopsavilkums. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008., 11. lpp. 71 Bayley D. Democratizing the Police Abroad: What to Do and How to Do It. Washington: U.S. Department of Justice, Office of Justice Programs, National Institute of Justice, 2001, p. 14-15. 72 Indrikovs Z. Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji: pētījumu projekta pirmā posma kopsavilkums. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā 48

58

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008., 7. lpp. 73 Turpat, 7. lpp. 74 Uz sabiedrību vērsts policijas darbs Latvijā 2009.–2012. Pieredze un nākamie soļi. Bērziņa-Ruķere I., Avota I., Grūbis N. u.c. Rīga: Valsts policija, 2012., 3. lpp.

Abstract One of the goals of political development in Latvia is the formation of the state governed by the rule of law and protection of rights of national minorities, which is important not only for theoretical but also practical reasons. This paper analyzes the role of the police in protection of national minorities. Issues pertainig to the rights of national minorities and proposals focuing on resolution of these issues are discussed. Investigation of violent incidents mandates state authorities to take all reasonable steps to unmask any racist motive and to establish whether or not ethnic hatred or prejudice may have played a role in the events. Despite recent progress in this isssue and increased awareness among police officers about the specific nature of hate crimes, there is still a strong need for concerted and sustained effort on the behalf of the law enforcement office, prosecution and the judiciary. This paper offers practical methods for police aiming at the enhancement of preventive practices whose ultimately goal is to stop offences against members of national minorities. Аннотация Сегодня, когда одной из целей политического развития Латвии является формирование правового государства, защита прав национальных меньшинств имеет не только важное теоретическое, но и практическое значение. В исследовании проанализирована роль, которую играет полиция в вопросе защиты прав национальных меньшинств, рассмотрены проблемы, связанные с данным вопросом, а также предложены возможные пути их решения. При расследовании насильственных инцидентов на плечи должностных лиц органов полиции возлагается дополнительная обязанность предпринять все возможные меры в целях установления мотивов совершения преступления и установления того, было ли деяние обусловлено национальной ненавистью или предубеждением. Несмотря на некоторый прогресс, который наметился в последние годы в Латвии в связи с профилактикой преступлений на почве ненависти, все еще сохраняется необходимость согласованных и последовательных действий со стороны правоохранительных органов, прокуратуры и судебных органов. Проведенное исследование устанавливает практические методы деятельности полиции для улучшения превентивной работы по предотвращению правонарушений, совершенных в отношении национальных меньшинств.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

59


ADMINISTRATĪVO TIESĪBU APAKŠNOZARE VALSTS PĀRVALDES REFORMAS DROŠĪBAS UN SABIEDRISKĀS KĀRTĪBAS JOMĀ UN TO IETEKME UZ OSTAS POLICIJAS KOMPETENCI Dr. iur. Jānis Načisčionis, Biznesa augstskolas “Turība” profesors, Juridiskās fakultātes dekāns Mg. iur. Nikolajs Ozoliņš, Biznesa augstskolas “Turība”lektors, doktorants Ievads Drošība ir daudzpusīga joma, kuru iespējams iedalīt vairākās nozarēs – vides, ekonomiskā, politiskā un citās. Atkarībā no apdraudējuma veida valsts izveido attiecīgas iestādes, kuru kompetencē ietilpst drošības pasākumu organizēšana. Vairāku reformu mērķis ir efektivitātes paaugstināšana1, kā viens no kritērijiem ir mazāks līdzekļu patēriņš un pārkāpumu skaita samazināšana, ārkārtas situāciju neesamība. Valsts pārvaldes reformas ir neatņemama tiesiskas valsts attīstības sastāvdaļa. Kā viena no labas pārvaldības principa izpausmēm ir valsts pārvaldes efektivizācija un uzlabošana dažādās jomās. Veiksmīgā un drošā valsts attīstībā liela nozīme ir drošības pasākumiem un iestādēm, kuru kompetencē tie ietilpst. Raksta mērķis ir sniegt priekšlikumus ostas policijas kompetences noteikšanai un pilnveidošanai sabiedriskās kārtības un drošības jomās. Izvirzītā mērķa sasniegšanai tika noteikti šādi uzdevumi: veikt nacionālo tiesību aktu analīzi, kas nosaka drošības prasības ostā, apkopot un izvērtēt normatīvos aktus ostas drošības jomā, kā arī izanalizēt ārvalstu pieredzi Baltijas jūras reģionā. Pētījumā izmantotas analīzes, salīdzinošā un vēsturiskā izpētes metodes. Ostas pārvalde ir daudzpusīga un komplicēta joma, gan no tiesiskiem aspektiem un ekonomiskiem nosacījumiem, gan arī cieši saistīta ar starptautisko tiesību nozari un globāliem procesiem. Ostas policija ir jauna iestāde ostas pārvaldes iestāžu sistēmā, kurai ir uzticēti svarīgi un aktuāli uzdevumi drošības un sabiedriskās kārtības jomā. 60

Ostu attīstībai ir svarīga loma visas valsts ekonomikas veidošanā. Savukārt, ostas darbību noteicošam tiesiskam regulējumam, no vienas puses, jānosaka drošības prasību ievērošana, bet, no otras puses, jāsekmē ekonomiskā attīstība. Drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanā ostas policijai ir jāsadarbojas ar citām iestādēm, lai nodrošinātu efektīvu funkciju izpildi, kas izsauc nepieciešamību precīzi noteikt ostas policijas kompetenci un nošķirt to no citu iestāžu kompetences. Aktuāls ir jautājums par nākotnes apdraudējumiem un riskiem ostas darbības jomā un ostas policijas iespējām tos novērst. Vēl viena reformu joma ir normatīvās bāzes sakārtošana. Tā izpaužas ārējo normatīvo aktu, tiesu prakses, noslēgto līgumu un iekšējo normatīvo aktu regulējumu mijiedarbībā, kolīziju un piemērošanas problēmu risināšanā ostas policijas darbībā. Ostas policijas statuss un kompetence Ostas darbībā saduras daudzu pušu komerciālās intereses. Normatīvais regulējums ir komplicēts gan no starptautisko, gan nacionālo tiesību viedokļa2. Tiesiskais režīms jūrai ir noteikts daudzās konvencijās. Svarīgākie regulēšanas problēmjautājumi ir: tiesības ieiet ostā; osta, kā vieta kur saduras divi ceļi - sauszemes un jūras; tiesības ieiet citā teritorijā; kā arī tiesības iziet no ostas jūrā. Dažādu interešu pastāvēšana izraisa arī dažādus riskus, tai skaitā arī drošības apdraudējumus. Franču jurists M.T. Ortolan (M. Th. Ortolan) norāda, ka vienas tautas tiesības uz īpašumu uz tās ostām netraucē citām tautām to izmantot. Tā valsts, kas aizliedz izmantot citām valstīm savas ostas, paliks ārpus starptautiskajām attiecībām. Valsts, kura

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

nav starptautisko attiecību dalībniece, nevarēs tās ietekmēt un aizliegt citām valstīm savā starpā slēgt starptautiskos līgumus3. Rīga vienmēr ir pastāvējusi kā ostas pilsēta. Kā norāda Rīgas ostas vēstures pētnieks Arvis Pope, jautājums par kārtības un drošības sargāšanu – ostas policijas izveidi – veidojās vēsturiski, 1877. gadā tika izveidota Upes policija kā sabiedriskā organizācija4. Ostas vadībā XIX gadsimtā būtībā pastāvēja divvaldība – pilsētas rāte, kas pārzināja ostu, un Ostas komandieris (kapteinis), kuram bija pakļauts loču dienests. Piemēram, 1815. gadā Ostas komandiera amatu (Ober-Commandeur) ieņēma vice-admirāls Šešukovs. Ostas pārvalde un kuģošanas drošība balstās uz vairākiem svarīgiem vispārējiem nosacījumiem: 1) droša un ērta iebraukšana ostā no vaļējās jūras; 2) ūdens dziļums; 3) mierīgs ūdens pašā ostā. Katram no šiem nosacījumiem ir savs atbilstošais tiesiskais regulējums un tehniskās prasības. Kā arī izveidots dienests, kas uzrauga to atbilstību. Krievijas impērijas laikā ostas pārvalde sastāvēja no ostas pastāvīgās komisijas un ostas policijas. Odesas ostas nolikums bija ņemts par paraugu Rīgas ostas nolikumam. Jau tajos laikos pastāvēja lieli plāni par Daugavas kreisā krasta izmantošanas iespējām, grandiozie plāni un Holandes ostas veidošanas skolas pieredze, kas varēja ietekmēt ostas attīstību, bet tikai daļa tika īstenota dzīvē. Par transporta nozares attīstību un uzraudzību Latvijā ir atbildīga Satiksmes ministrija, kas nodarbojās arī ar riska faktoru novērtēšanu jūrlietās. Svarīgs elements kuģošanas riska novēršanai ir formālais drošības novērtējums, kas ļauj prognozēt, modelēt un izstrādāt riska faktorus. Kuģu drošai navigācijai rajonos un pasaulē tiek izstrādātas kuģu kustības joslas un zonas, ieviestas jaunas navigācijas sistēmas – Kuģu satiksmes dienests (VTS), elektronisko karšu displeja un informācijas sistēma (ECDIS), automātiskā identifikācijas sistēma (AIS). 1999. gada februārī tika pilnībā ieviesta Vispasaules jūras negadījumu un drošības sistēma (GMDSS), lai kuģiem avārijas situācijā tiktu nodrošināta palīdzība jebkurā vietā pasaulē5. Latvija ir pievienojusies daudzām Starptautiskās Jūras organizācijas (IMO) konvencijām un kopš 1993. gada ir IMO dalībvalsts. IMO ir organizācija, kuras mērķis ir uzlabot kuģošanas drošību un samazināt jūras vides piesārņojuma risku. Minēto mērķu sasniegšana ir atkarīga no IMO konvenciju efektīvas ieviešanas un turpmākās piemērošanas. Latvijā tika veikts Apvienoto Nāciju Organizācijas specializētās aģentūras IMO audits. IMO audita laikā tika vērtēts: 1) vai dalībvalsts pilda pienākumus, kas tai no-

teikti IMO konvencijās; 2) vai dalībvalsts ir pieņēmusi IMO konvenciju efektīvai piemērošanai nepieciešamos nacionālos normatīvos aktus un vai tie tiek reāli piemēroti; 3) vai dalībvalstī noteiktā jūrlietu pārvaldes sistēma spēj nodrošināt IMO konvenciju efektīvu piemērošanu; 4) vai dalībvalstī noteiktais mehānisms, kā klasifikācijas sabiedrībām (atzītajām organizācijām) tiek deleģēti ar kuģošanas drošību un jūras vides aizsardzību saistīti uzdevumi, spēj nodrošināt IMO konvenciju efektīvu piemērošanu; 5) vai dalībvalstī noteiktais klasifikāciju sabiedrību (atzīto organizāciju) kontroles mehānisms spēj nodrošināt IMO konvenciju efektīvu piemērošanu6. IMO pārstāvji izvērtē, kā un cik efektīvi mūsu valstī ieviesti un tiek izmantoti visi obligātie, Latvijai saistošie IMO normatīvie akti, kas reglamentē jūrlietu pārvaldi. Šāds audits pašlaik vēl ir brīvprātīgs, taču jau ir pieņemta IMO rezolūcija, kas paredz, ka IMO audits būs obligāts visām IMO dalībvalstīm. Latvijā lēmums par brīvprātīgu pieteikšanos IMO auditam tika pieņemts jau pirms vairākiem gadiem, lai, izmantojot audita rezultātu apkopojumu un auditoru sagatavotos secinājumus, varētu pilnveidot jūrlietu pārvaldīšanas sistēmu mūsu valstī. Jāņem vērā, ka jūrniecība ir nozare, kuru reglamentē galvenokārt starptautiskie tiesību akti. Nacionālie tiesību akti tiek sagatavoti, ņemot vērā starptautisko normu nosacījumus. Līdz ar to starptautisko auditoru secinājumi par nozares pārvaldi konkrētā valstī ir īpaši svarīgi. Latvijā auditu veic IMO pārstāvji no Dānijas, Holandes un Bulgārijas. Igaunijā IMO audits tika veikts 2010. gada oktobrī7, savukārt Lietuva tikai šogad ir pieteikusi savu gatavību auditam8. Šī audita rezultāti skar ne tikai Satiksmes ministrijas un Jūras administrācijas kompetenci, bet arī ietekmēs Ostas pārvaldes turpmāko darbu. Saeima 2010. gadā ir veikusi grozījumus likumā “Par policiju” ietverot jaunu normu: Ostas pārvalde kā publisko tiesību juridiskā persona drīkst izveidot ostas policiju9. Drošības pasākumi ostā ir ļoti komplicēti un daudzveidīgi, tāpēc ir liela nozīme pilnvaru apjomam, kompetences robežām un sadarbības iespējām starp iestādēm. Ostas policijai (angl. harbour (port) police, kriev. – портовая полиция)10 – apbruņota militarizēta institūcija, kuras pienākums ir aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem ostā11. Ostas policijai ir jāsadarbojas ar citiem dienestiem, ziņu ienākšanas gadījumos par to, ka tiek

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

61


gatavots vai ir izdarīts likumpārkāpums, kura izskatīšana nav tās kompetencē, ostas policija veic nepieciešamos pasākumus likumpārkāpuma novēršanai, pārkāpēja aizturēšanai, notikuma vietas apsargāšanai un nekavējoties par to paziņo kompetentajai valsts pārvaldes iestādei (amatpersonai), kā arī nodod tai likumpārkāpēju un dokumentus par viņu. Šajos gadījumos valsts pārvaldes iestāžu amatpersonu norādījumi ir saistoši ostas policijas darbiniekiem. Attiecīgais regulējums norāda uz ostas policijas institucionālo padotību attiecībās ar ostas pārvaldi un funkcionālo padotību attiecībās ar Valsts policiju. Ostas policijas pienākumos ietilpst: 1) likumpārkāpumu profilakse ostas teritorijā; 2) apsardzes un caurlaižu režīma nodrošināšana ostā; 3) par administratīvo pārkāpumu izdarīšanu ostas teritorijā aizturētu personu apsargāšana; 4) to pašvaldības izdoto ostas noteikumu un sabiedriskās kārtības noteikumu ievērošanas kontrole, par kuru pārkāpšanu paredzēta administratīvā atbildība, administratīvā pārkāpuma lietu uzsākšana, izskatīšana un pieņemto lēmumu izpildes kontrole; 5) Valsts policijas un Drošības policijas atbalstīšana sabiedrības drošības garantēšanā un noziedzības apkarošanā. Ostas policijas darbinieku skaitu nosaka attiecīgā ostas pārvalde (pašreiz ap 130 darbiniekiem). Ostas policijas sastāvā var būt tās priekšnieks, viņa vietnieki, vecākie inspektori, inspektori un jaunākie inspektori, kā arī vecākie kārtībnieki, kārtībnieki un jaunākie kārtībnieki. Ostas policisti savus pienākumus pilda iekšlietu ministra apstiprinātajā vienota parauga formas tērpā. Ostas policijas darbiniekiem ir atbilstoši viņu kompetencei likuma „Par policiju” 12. panta pirmās daļas 1.- 6., 8., 9., 14.1, 15., 17., 20., 21. un 32. punktā noteiktās tiesības, kā arī tiesības šā likuma 13. pantā noteiktajā kārtībā lietot fizisku spēku, speciālos līdzekļus, speciālos transportlīdzekļus, izmantot dienesta suņus un zirgus un ievietot aizturētās personas pagaidu turēšanas vietās. Viens no aktuāliem pilnveidošanas jautājumiem ir ostas pārvaldes iekšējo normatīvo aktu prasību ievērošanas nodrošināšana. Ņemot vērā Ministru kabineta lēmumu likvidēt Valsts policijas uzņēmumu „Apsardze” un vairs neapsargāt Rīgas brīvostas teritoriju, no 2011. gada 1. maija Rīgas ostas teritoriju un akvatoriju apsargā un kārtību tajā, līdzīgi kā daudzās citās pasaules ostās, nodrošina Rīgas ostas policija. „Drošības un kārtības nodrošināšana Rīgas Brīvostā, kas pēc 2010. gada kravu apgrozījuma ir lielākā Latvijas osta, pēc būtības ir rūpes par visas Latvijas valsts drošību. Ja reiz valsts ir atteikusies 62

šīs funkcijas finansēt, un likums „Par ostām” nosaka, ka ostu perimetru apsardzi nedrīkst uzticēt privātstruktūrām, tad neatkarīgas Rīgas ostas policijas izveidošana ir vienīgais tiesiski iespējamais risinājums”, norāda Rīgas brīvostas pārvaldes valdes priekšsēdētājs Andris Ameriks. Ostas policija nodrošina 9 ostas ieejas vārtu apsardzi, kā arī kārtību un drošību visā ostas sauszemes un akvatorijas teritorijā12. Rīgas Brīvostas valdes apstiprinātais nolikums Ostas policijai paredz: 1. savas kompetences ietvaros kontrolēt ostas noteikumu ievērošanu, tai skaitā ostas pārvaldes izdotos noteikumus; 2. nodrošināt personu, transporta līdzekļu un kravu kustības kontroli ostas teritorijā un šķērsojot ostas teritorijas sauszemes robežu – sadarbībā ar Valsts robežsardzi; 3. kontrolēt ostas teritorijas aizsardzību pret piesārņojumu; nodrošināt ostas teritorijā radušos piesārņojuma seku likvidēšanu; 4. kontrolēt Starptautiskā kuģu un ostu iekārtu aizsardzības kodeksa (ISPS) prasību izpildi ostā – sadarbībā ar Jūras administrāciju un Kuģu un ostu aizsardzības inspekciju; 5. kontrolēt ostas teritorijā izvietoto organizāciju darbību atbilstoši ostu iekārtu aizsardzības plāniem; nodrošināt ostas teritorijas sauszemes robežas kontroli; 6. atbilstoši kompetencei nodrošināt ostas iekšējo ūdeņu /akvatorijas/ kontroli; nodrošināt personu un sabiedrības drošību – sadarbībā ar Valsts policiju, pašvaldības policiju, Valsts robežsardzi. Bez tam, saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.1060 „Noteikumi par bīstamo un piesārņojošo kravu apriti un kontroli ostās” Ostas policijas pienākumos ietilpst veikt bīstamo un piesārņojošo kravu termināļu pārbaudi; novērst administratīvos un citus likumpārkāpumus; atklāt administratīvos pārkāpumus; normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā sniegt palīdzību personām, iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām to tiesību aizsardzībā un saskaņā ar likumu noteikto pienākumu izpildē ostas teritorijā; atbilstoši savai kompetencei piemērot administratīvos sodus13. Ostas policijas struktūrā ietilpst: Ostas policijas vadība; Administratīvais birojs; Operatīvās vadības nodaļa; Sabiedriskās kārtības kontroles nodaļa; Ostas perimetra apsardzes nodaļa; Ostas iekšējās drošības dienests. Ostas policija savus pienākumus veic ciešā sadarbībā ar Valsts policiju un Drošības policiju, tai skaitā garantējot arī NATO civilo un citu kravu drošību Rīgas ostā. Tiek realizēta sadarbība ar pašvaldības policiju pašvaldības saistošo noteikumu ievē-

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

rošanas nodrošināšanā. Svarīga ir ārvalstu pieredzes pārņemšana par drošības pasākumiem ostās – Tallinā, Klaipēdā, Oslo un Stokholmā. Ostas policijas kompetencē ir administratīvo pārkāpumu lietvedības uzsākšana un izskatīšana, ostas policijas rīcībā esošo lietu materiālu nosūtīšana attiecīgai iestādei kriminālprocesa uzsākšanas gadījumā. Veiksmīgi attīstas sadarbība ar Drošības policiju, muitas pārvaldi un prokuratūru. Daudzās valstīs jau ir ostas policijas modelis – Kiprā, Spānijā, Īrijā un Skandināvijas valstīs. Piemēram, Lielbritānijā Tīsas un Hartlpūlas (Tees un Hartlepool) ostās vairāk nekā simts gadus ir nostrādājušas speciālas un profesionālas ostas policijas vienības. Ne mazāk svarīga ir sadarbība ar Jūras administrāciju un Kuģu un ostu aizsardzības inspekciju, kurai ir tiesības iztaujāt jebkuru fizisku vai juridisku personu, lai iegūtu informāciju par auditējamo organizāciju. Ārvalstu pieredze liecina, ka ostas policija operatīvā dienesta režīmā darbojas 24 stundas diennaktī, 52 nedēļas gadā. Piemēram, Tīsas un Hartlpūlas ostas policijas patruļdienesta uzdevumos ietilpst: atklāt pārkāpumus, nodrošināt drošu vidi, apsargāt ostas iekārtas, kontrolēt ostas personālu un aizsargāt ostas komerciālās intereses14. Video novērošanas un speciāli apmācīta personāla izmantošana veicina noziedzības mazināšanu, likvidējot noziedzīgu nodarījumu iespējas un riskus, kā arī palielinot iespēju aizturēt personas, kuras, iespējams, izdarījušas noziedzīgu nodarījumu. Tīsas un Hartlpūlas valsts un pašvaldības pārvaldes iestādes atbalsta ostas policiju un tās veiktās darbības pārkāpumu novēršanā un sekmē ilgtermiņa sadarbību ar citām iestādēm un organizācijām pilsētā. Šis spēcīgais vietējās varas atbalsts sekmējis drošības līmeņa paaugstināšanu, lai Tīsas un Hartlpūlas ostā policijas virsnieki var ātri reaģēt un efektīvi novērst pārkāpumus. Lielbritānijā ostas policijai ir izveidojusies sadarbība ar diezgan lielu iestāžu un organizāciju skaitu: Ātrās palīdzības dienestiem, Lielbritānijas Transporta policiju, Kodolenerģijas civilās aizsardzības Konsta­ bularu, Klīvlendas Avārijas Plānošanas grupu, Klīvlendas policiju (tostarp īpašo nodaļu), Transporta departamentu, Ugunsdzēsības dienestu, Imigrācijas dienestu, Ieņēmumu dienestu un muitas biroju, Neatkarīgo Policijas Sūdzību komisiju (IPCC), Vietējā biznesa grupu (organizāciju), Vietējās policijas biroja spēkiem, Ostas izmantotāju asociācijas drošības dienestu,

Smago un organizēto noziegumu dienestu (SOCA), Ostas īrnieku grupu, Transporta drošības un civilās aizsardzības direkciju (TRANSEC), Transportlīdzekļu un operatoru pakalpojumu aģentūru (VOSA). Tīsas ostas policiju pilnībā finansē kompānija „PD Teesport Limited”, kas ir privātā komercsabiedrība. Ostas policijas darbinieki ir personas, kurus iecēluši amatā miertiesneši (Justices of the Peace), ar īpašām ostas policijas darbinieku (Constabulary) pilnvarām un privilēģijām jurisdikcijā. Papildus vispārējām policijas pienākumiem ostas policijas darbinieki (konstebli) tiek iesaistīti daudzos citos ar ostas un kuģniecības darbību saistīto uzdevumu izpildē, tostarp kuģu pietauvošanas kārtības ievērošanā un pārbaudot dažādus drošības un citus noteikumus, kuri nepieciešami, lai nodrošinātu ostas darbību. Ostas policija apmeklē un pārbauda katru kuģi, kas apmeklē ostu, izdodot vispārējos norādījumus un rīkojumus, pārbauda jebkuru bīstamu kravu, sprāgstvielu vai šaujamieroču esamību. Tās kompetencē ir komersantu pārbaude atbilstoši Kuģniecības likuma prasībām, ostas doku un estakāžu lietošanas noteikumu ievērošanas pārbaude, Imigrācijas likuma un Eiropas tiesību aktu prasību izpildes kontrole. Liela uzmanība tiek veltīta ostas policijas darbā ISPS kodeksa prasību kontrolei. Likumpārkāpumu profilakse ostas teritorijā Jāpievērš uzmanība likumpārkāpumu profilakses un citiem prevencijas pasākumiem, kā arī spējai paredzēt nākotnes iespējamos pārkāpumus. Risku menedžments ir kā viena no metodēm efektīvai ostas darbībai. Vairāki pasākumi un metodes tiek izmantotas, lai mazinātu risku līmeni ostas darbībā: a. risku identificēšana un pasākumu sagatavošana to novēršanai ar ostas policijas iesaisti; b. aģentu un informatoru tīkla izveide; c. pozitīva sadarbība un uzticības veicināšana ar godprātīgiem ostas klientiem un uzņēmējiem; d. pareiza lietvedības vešana un datorizācija, ātras pārbaudes procedūras; e. slepenības un drošības režīmu ievērošana; f. speciālo līdzekļu izmantošana ostas policijas darbā. Kā norāda ostas policijas priekšnieks V.Voins, „Lai kontrolētu 6000 hektāru lielo platību jeb gandrīz piekto daļu Rīgas, ieskaitot ūdens teritoriju, Ostas policijas rīcībā ir vairāki peldlīdzekļi, bet plānots iegādāties vismaz vēl vienu vai pat divus. Kad būs jaunāks peldlīdzeklis, būs speciāls ātruma kontroles mērītājs”15. Svarīgi norādīt arī par iespējamiem zaudēju-

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

63


miem, ko var radīt ostas policijas darbinieku rīcība, kas var izpausties kā īpašumu (peldlīdzekļu) bojājumi, līgumu neizpilde, kavētie maksājumi u.c. Katrs individuāls gadījums ir izvērtējams atsevišķi, vērtējot pārkāpēja rīcību un lietas apstākļus. Svarīgi nošķirt vispārējo prevenciju, ko īsteno ar dažādu speclīdzekļu piemērošanas palīdzību, tai skaitā videonovērošanu, no individuālās prevencijas, kad policijas rīcībā ir informācija par iespējamo likumpārkāpumu. Rīgas domes amatpersonas atzinīgi vērtē ostas policijas darbu, kas izriet no publikācijām un paziņojumiem plašsaziņas medijos. Piemēram: Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks, Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs Andris Ameriks atklāj, ka, salīdzinot ar iepriekšējo drošības pakalpojumu sniedzēju, Valsts policijas darbinieku uzņēmumu Apsardze, tagad brīvosta maksā par 400 000 latu vairāk, sasniedzot miljonu gadā, taču no tā ir virkne ieguvumu. „No Ostas policijas darbības ir atkarīgs, cik ātri strādās loģistika. Lielā mērā Ostas policijas izveide bija pareizs solis, ja redzam, cik daudz iepriekš bija mazu pārkāpumu un neskaidrību ar kravu apgrozījumu”, – uzsver A. Ameriks. Rīgas brīvostā 2011. gada pirmajos septiņos mēnešos, salīdzinot ar iepriekšējā gada tādu pašu periodu, kravu pieaugums ir 16 procenti. A. Ameriks atzīmē: „Nevaram ekonomēt uz to, ka zaudēsim uzticību. Ostas policija strādā veiksmīgi, tā, piemēram, atklājusi gadījumus, kad naktīs kravas mašīnas mēģina iebraukt ostā, lai no kuģiem izvestu degvielu”. Investori un kuģu kompāniju pārstāvji atzinīgi vērtē jaunās iestādes izveidi un tās kompetenci ostas drošības jomā. Kārtība un drošība ostas teritorijā Vairāki tiesību akti nosaka kārtības un drošības pasākumus ostā. Kā svarīgāko var nosaukt likumu „Par ostām”, uz kura pamata tiek izdoti citi noteikumi, kas regulē konkrētas ostas darbību, piemēram, Rīgas brīvostas noteikumi16. Salīdzinājumam tika izvēlēta Rīgas ostai viena no tuvākām ostu konkurentēm – Tallinas osta17. Piemēram, Tallinas ostā ir izstrādāti šādi noteikumi ostas teritorijas uzturēšanai ziemas laikā: „Visiem uzņēmumiem, kas darbojas ostā, ir pienākums nodrošināt tīrību un kārtību, piestātnēs, ēkās un uzturēšanās vietās, kuras tie izmanto, kā arī ievērot ugunsdrošības, vides un veselības aizsardzības normas un prasības. Ziemas sezonā uzņēmējiem ir pienākums noņemt ledu un sniegu no to izmantojamām piestātnēm, jo īpaši no polderiem un ugunsdzēsības hidrantiem, un jāorganizē apledojušu virsmu apstrādi 64

ar pretslīdes materiāliem (smiltīm). Piestātnes ir jāattīra no sniega un atkritumiem, kas tiek transportēti uz atkritumu savākšanas vietu, ko nodrošina osta. Tīro sniegu var mest tieši ūdenī, bet tikai ar speciālo atļauju, ko dod ostas kapteiņa dienests. Nav atļauts izvietot jebkādus priekšmetus uz piestātnes, kas var kavēt kravas izcelšanas procesu. Aizliegts veikt jebkādas darbības, kas neatbilst spēkā esošajām vides aizsardzības normām un prasībām par atkritumu daļām (putekļiem), beramo kravu gadījumos uz kuģiem, kas uzturas ostā. Smēķēšana ir aizliegta ostas teritorijā, izņemot īpašas smēķēšanai ierādītas zonas. Visi negadījumi, kuros iesaistīti cilvēki un iekārtas, piesārņojumu gadījumi teritorijā, bojājumi kuģiem tiek fiksēti. Par visiem negadījumiem, kuros iesaistīti cilvēki un iekārtas, piesārņojumiem no kuģiem ostas teritorijā, kuģu bojājumiem, sabojātām bojām un amortizatoriem ir nekavējoties jāziņo ostas kapteiņa dienestam”18. Katrs vides aizsardzības vai drošības prasību pārkāpums var izraisīt virkni tam sekojošo citu pārkāpumu un draudu. Īpaši tas attiecas uz bīstamām kravām, ūdens piesārņošanu, cilvēku dzīvību un veselību. Ir izstrādāti speciālie noteikumi attiecībā uz kuģu karantīnu, lai novērstu epidēmijas vai citus bioloģiskos apdraudējumus19. Visām personām, kas darbojas Tallinas ostas teritorijā ir pienākums ievērot Starptautisko konvenciju par Cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS Konvencija), tostarp Starptautiskā Kuģu un ostu iekārtu aizsardzības kodeksa (ISPS kodekss) un 2004. gada 31. marta Regulas (EK) Nr. 725/2004 Eiropas Parlamenta un Padomes par kuģu un ostas iekārtu drošības prasības attiecībā uz drošības plāniem un ostas iekārtu drošību. Ostas administrācijas kompetencē ir atļaujas došana ieejas procedūrai Tallinas ostas teritorijā. Kuģim, dodoties uz ārvalstu ūdeņiem, Ostas administrācijai ir jāpaziņo vismaz četras stundas pirms kuģa iziešanas no ostas. Kuģim, kas vēlas iekļūt ostā ir jāiesniedz viens pagaidu drošības paziņojums, vismaz 24 stundas pirms ienākšanas ostā20. Iepriekšminētais paziņojums jāiesniedz kuģa kapteinim vai kuģa drošības virsniekam vai tā pārstāvim (ja nav aģenta, tad kuģa īpašnieks): 1. tūlīt pēc izbraukšanas no iepriekšējās ostas, ja reisa ilgums ir īsāks par 24 stundām; 2. ja piestāšanas osta mainās reisa laikā, nekavējoties, kad jaunā osta kļūst zināma. Paziņojums nav jāsniedz, ja kuģis ienāk vai atstāj ostu, saskaņā ar grafiku, kas izveidots saskaņā ar attiecīgo procedūru, piemēram, kārtējais prāmja reiss. Viena no svarīgām procedūrām ir kuģa ienākša-

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

na un aiziešana no ostas, paziņojumu un deklarāciju sagatavošana. Pasažieru prāmji var reģistrēt savu došanos tieši pirms kuģa aiziešanas. Ostas kapteinis ir tiesīgs pieprasīt dokumentus no kuģa kapteiņa, kas apliecina atļauju konkrētām personām atrasties uz kuģa, par kuģa tehnisko stāvokli un tilpību. Drošības pasākumi ir cieši saistīti ar imigrācijas noteikumu prasību ievērošanu, vides piesārņošanas riskiem, šķēršļiem investīciju piesaistē un ar veiksmīgu projektu īstenošanu ostā21. Saskaņā ar Latvijas Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likuma ceturtā panta otro daļu atsevišķas funkcijas jūrlietās atbilstoši savai kompetencei pilda Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku flotiles vienības, kas veic krasta apsardzes funkcijas (Krasta apsardze), Valsts vides dienests, Transporta nelaimes gadījumu un incidentu izmeklēšanas birojs, Drošības policija, Valsts robežsardze un ostu pārvaldes22. Rīgas ostas policijas kompetencē ir Ostas Pārvaldes izdoto ostas noteikumu un sabiedriskās kārtības noteikumu ievērošanas kontrole. Par noteikumu pārkāpšanu ir paredzēta administratīvā atbildība. Viens no svarīgākiem dokumentiem ir Rīgas brīvostas Ārkārtas situāciju plāns. Plāna mērķis ir sniegt rīcības vadlīnijas un rekomendācijas, ne tikai ostas akvatorijā esošiem Latvijas karoga un ārvalstu kuģiem, bet arī ostas iekārtām un ostā strādājošiem sadarbības partneriem par veicamiem preventīviem pasākumiem, kuri novērš un samazina riskus ostā. Viens no Ārkārtas situāciju plāna uzdevumiem ir sagatavot ostas iekārtu un kuģu komandas koordinētai rīcībai un ciešai sadarbībai. Ikdienas kravu vai cita veida operāciju laikā un jebkurā diennakts laikā visiem atbildīgajiem ostas dienestiem un sadarbības partneriem jābūt gataviem veikt kopējus saskaņotus ārkārtas situāciju likvidācijas pasākumus23. Plāns paredz arī nodrošināt ikdienas preventīvo pasākumu uzturēšanu, rīkot mācības un treniņus, lai savlaicīgu reaģētu uz ārkārtas situāciju, to novērstu vai mazinātu: 1. dzīvības draudus un/vai veselības kaitējumu nodarīšanas riskus attiecībā uz ostā strādājošo personālu, apmeklētājiem, kuģu personālu un ostai pieguļošo teritoriju iedzīvotājiem; 2. kaitējumu videi; 3. bojājumus ostas infrastruktūrai un aprīkojumam, ostas sadarbības partneru un zemes nomnieku īpašumam un blakus esošo teritoriju infrastruktūrai; 4. negadījuma sekas un jebkādu ārkārtas situāciju blakus parādību ietekmi attiecīgajā ostas teritorijā. Ostai ir būtiska saikne kopējā transporta ķēdē; tā savieno jūru ar sauszemes tirdzniecību un pasa-

žieru plūsmu. Ļoti bieži ostas ir centrālais bīstamo kravu pārvadāšanas punkts lielākajiem ķīmisku un petroķīmisku vielu ražošanas centriem, un/vai atrodas pilsētu tuvumā. Ir pilnīgi skaidrs, ka teroristu uzbrukumi ostām var izjaukt transporta sistēmu un dot iznīcinošu triecienu apkārtējai rūpniecībai, kā arī tieši kaitēt cilvēkiem, kuri atrodas ostā un apkārtējiem iedzīvotājiem. Tieši šajā sakarā Eiropas Komisija ierosina izstrādāt visaptverošu ostas drošības politiku Eiropas Savienībā. Darbs rezultējies ar grozījumu iestrādi Starptautiskajā konvencijā par dzīvības drošību uz jūras (SOLAS)2 un ISPS3 kodeksa izstrādi. Komisija ir ierosinājusi izstrādāt regulu, kuras mērķis ir iestrādāt šos pasākumus saistošos Kopienas tiesību aktos (KOM(2003) 229 galīgais variants)24. Privāto apsardzes kompāniju piesaiste ostas drošības pasākumos praksē ir pieļaujama arī Latvijā. Piemēram, Ventspils osta nav izveidojusi savu policiju, bet izmanto SIA “Koblenz Drošība” pakalpojumus, kas nodrošina apsardzi Ventspils Tirdzniecības ostā. No 2012. gada 1. marta „Koblenz Drošība” uzsākusi fiziskās un tehniskās apsardzes pakalpojumu sniegšanu Ventspils Tirdzniecības ostas teritorijā. Ostas teritorija aizņem gandrīz visu Ventas upes labo krastu Ventspils pilsētā, ar kopējo piestātņu un ūdens līnijas garumu gandrīz 4 kilometri. Ostas teritorijā atrodas vairāki kravu tranzīta termināli, piemēram, AS Kālija parks, AS Baltic Coal Terminal, u.c. Ostas teritorija ir pierobežas zona un muitas zona, kas attiecīgi uzliek „Koblenz Drošība” apsardzes darbiniekiem papildus pienākumus sadarbībai ar Robežsardzes, Muitas un Ventspils ostas dienestiem. „Koblenz Drošība” pienākumos ietilpst gan ārējā perimetra apsardze, gan caurlaižu režīma un kravu plūsmu uzraudzība, kā arī robežkontroles zonas un muitas zonas ārējā perimetra drošības uzturēšana. Ventspils Tirdzniecības ostas apsardzes nodrošināšanai „Koblenz Drošība” nodarbina vairāk kā 50 apsardzes darbinieku, kā arī divas atsevišķas apsardzes patrulējošās automašīnas ostas teritorijā. Vienlaicīgi ar Ventspils Tirdzniecības Ostas apsardzes uzsākšanu, „Koblenz Drošība” uzsākusi apsardzes pakalpojumus arī AS Kālija Parks un Ventspils Biznesa centra biroju ēku kompleksā25. Savukārt administratīvos sodus par pašvaldības noteikumu pārkāpumiem piemēro Ventspils pašvaldības policija. Kapteiņa dienesta vērtējums par Rīgas ostas policijas darbu ir ļoti pozitīvs – tiek norādīts, ka tagad ir daudz mazāk gadījumu, kad netiek ievērots noteiktais ātrums vai privātie peldlīdzekļi traucē komerckuģu kustībai. Jāatzīmē, ka pārāk liels kuģu ātrums rada viļņošanos, kas var ne tikai sabojāt pietauvotos kuģus, piemēram, salauzt

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

65


trapu vai pat noraut kuģi no tauvām. Rīgas brīvostas teritorijā atļautais ātrums ir līdz 12 km stundā (5 mezgli). Tās ir lietas, kas vistiešākajā veidā saistītas ar kuģošanas drošību, pārējais ir ostas policijas un citu iestāžu un struktūru sadarbības kompetencē26. Ostas policijas priekšnieks V. Voins norāda , ka šai brīvostas struktūrvienībai ir labi darba apstākļi. „Kopš 2011. gada 1. maija nodrošinām visas brīvās ekonomiskās zonas caurlaižu režīmu, kravu kustības, personu kustības kontroli desmit objektos. Pašlaik ir 132 darbinieki, no kuriem 32 jau iepriekš strādājuši ostas drošības dienestā”. Darbinieku atalgojums ir tāds pats kā Rīgas pašvaldības policijai27. Vērtējot pozitīvos rezultātus ir ieteicams palielināt ostas policijas kompetenci administratīvās lietvedības jomā un sodu piemērošanā. Secinājumi un priekšlikumi Reformām ir jābūt virzītām uz efektivitātes palielināšanu, kvantitatīvo un kvalitatīvo rādītāju pozitīvām izmaiņām. Kā viena no tādām ir ostas klientu skaita palielināšana un apgrozījuma pieaugums. Ostas policijas izveide ir tālredzīgs un pārdomāts solis tiesiskuma stiprināšanai, jo policijas amatpersonu statuss un pilnvaru deleģējums ļauj kompleksi un daudz efektīvāk organizēt drošības pasākumus, atšķirībā no privātās apsardzes, kurai nav amatpersonas statuss. Tomēr ostas policijas amatpersonām ir lielāka atbildība, kas prasa arī lielāku profesionālo sagatavotību un to pastāvīgu pilnveidošanu praktiskās mācībās. Drošības pasākumi ir cieši saistīti ar investīciju piesaisti un veiksmīgu projektu īstenošanu ostā. Katras iestādes darbības efektivitāti ietekmē personāls, materiāli tehniskā bāze un tiesiskās pilnvaras, ko tai piešķir valsts. Datortehnoloģiju piesaiste dro-

šības dienestiem ievērojami paaugstina to efektivitāti, it īpaši datu bāžu veidošanā, dokumentācijas apstrādē un pierādījumu vākšanā. Analītiskais dienests kopā ar ekonomisko izpratni par situāciju ostā kopumā ļauj nodrošināt pārkāpumu prevenciju un profilaksi. Stingrāki drošības pasākumi un pārvaldes centralizācija ir pasākumi, kas palielina ostas iespēju piesaistīt jaunas investīcijas un saglabāt esošās, lielas konkurences apstākļos starp Baltijas jūras ostām. Kā viens no priekšlikumiem ir ostas policijas kompetences palielināšana un tās nostiprināšana tiesību aktos. Piemēram, iekļaujot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā 214. 2 pantu par ostas policijas kompetenci un sodu piemērošanu par pārkāpumiem. Sadarbība ar pašvaldības policiju ļauj efektīvāk kontrolēt ostas teritoriju un akvatoriju, kas ir arī Rīgas pilsētas daļa. Ostas drošības pasākumi un vides aizsardzība ir viena no prioritātēm visā Baltijas jūras reģionā, kas ir labs pamats starptautiskiem projektiem ar Skandināvijas valstīm. Starptautisko ekspertu piesaiste ostas drošības audita veikšanā un drošības plānu sagatavošanā ir pozitīva prakse, kura izmantojama arī nākotnē. Rīgas brīvostas Ārkārtas situāciju plāna pilnveidošana ir neatņemama valsts pārvaldes reformu daļa. Lai novērstu konkurenci starp drošības dienestiem, korupcijas risku un ārkārtas situācijas draudus ir ne tikai jāsagatavo tiesību akti un rīcības plāni, bet arī ir sekmīgi tie jāpilda, piemērojot praksē. Kā viens no risinājumiem ir centralizēt kontroli un amatpersonu disciplināro atbildību. Svarīga loma ostas policijai ir kontrabandas apkarošanā un ziņu par faktiem vākšanā kriminālprocesiem, darot to kopā ar citiem dienestiem, un tas ļaus cīnīties ne tikai ar sekām, bet arī ar noziedzīgu nodarījumu cēloņiem.

Atsauces Načisčionis J., Skrastiņa U. REFORMS OF PUBLIC ADMINISTRATION OF LATVIA – WHERE NEXT? US-China Law Review. ISSN 1548-6605 (Print) ISSN 1930-2061 (Online), Volume 8, Number 7, July 2011, page 642. (Hein Online, EBSCO,CEPS, VIP, CSA Social Science Collection of databases, PAISl database). 2 Иванов Г.Г. Правовой режим морских портов M.; Transport 1988. 125. c. 3 Ortolan M. Th., Rè gles internationales et diplomatie de la mer (П., 1864; рус. пер. Лохвицкого, под заглав. “Mеждународное право”, СПб., 1865). 4 Pope A. Rīgas osta deviņos gadsimtos. Rīga, 2000. 129. lpp. 5 Satiksmes ministrija/ jūrniecība. http://www.sam.gov.lv/satmin/content/?cat=10609.05.2013. 6 Starptautisks līgums. „Latvijas Republikas un Starptautiskās Jūras organizācijas sadarbības memorands par dalību brīvprātīgajā Starptautiskās Jūras organizācijas dalībvalstu auditā. Publicēts “Latvijas Vēstnesis”, 26 (4424), 16.02.2011. stājas spēkā 24.03.2010. Ministru kabineta noteikumi Nr.65 “Par Latvijas Republikas un Starptautiskās Jūras organizācijas sadarbības memorandu par dalību brīvprātīgajā Starptautiskās Jūras organizācijas dalībvalstu auditā” pie19.01.2010. “Latvijas Vēstnesis”, 18 (4210), 1

66

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

02.02.2010.) stājas spēkā 03.02.2010. IMO audit of the Maritime Administration of Estonia http://www.vta.ee/atp/index.php?id=15611 10.05.2013. 8 Latvijā notiek Starptautiskās Jūras organizācijas (IMO) audits http://www.jurasadministracija.lv/index. php?id=150 09.05. 2013. 9 Likums „Par policiju”. 1991 04.06. stājas spēkā 04.06.1991. Ziņotājs, 37, 24.09.1992. ar grozījumiem līdz 10.05.2013. Likums “Grozījumi likumā “Par policiju”” 28.10.2010. “Latvijas Vēstnesis”, 183 (4375), 17.11.2010.) stājas spēkā 01.12.2010. 10 The ports of Tees and Hartlepool http://www.pdports.co.uk/teesport/harbourpolice/introduction.asp apskatīts 20.04.2013. 11 Likums „Par policiju” 1991. 04.06. stājas spēkā 04.06.1991. Ziņotājs, 37, 24.09.1992. ar grozījumiem līdz 10.04.2012. Likums “Grozījumi likumā “Par policiju”” 28.10.2010. “Latvijas Vēstnesis”, 183 (4375), 17.11.2010.) stājas spēkā 01.12.2010. 12 Ostas policijas kompetence http://www.rop.lv/lv/jaunumi/955-no-1maija-darbu-sak-ostas-policija.html 06.04.2013. 13 Ministru kabineta noteikumi Nr.1060 „Noteikumi par bīstamo un piesārņojošo kravu apriti un kontroli ostās”, pieņemti15.09.2009. “Latvijas Vēstnesis”, 149 (4135), 18.09.2009.) stājas spēkā 19.09.2009., ar grozījumiem līdz 12.10.2012. 14 Harbour Police http://www.pdports.co.uk/teesport/portinformation.asp 20.04.2013. 15 Ostas policijas kompetence http://www.rop.lv/lv/jaunumi/955-no-1maija-darbu-sak-ostas-policija.html 06.04.2013. 16 Rīgas brīvostas noteikumi, spēkā esoši no 07.03.2006. 17 Tallinas ostas noteikumi Port Rules Of Tallinn port. http://www.portoftallinn.com/rules-rates 06.04.2013. 18 Turpat. 19 15.09.2009. Ministru kabineta noteikumi Nr.1060 „Noteikumi par bīstamo un piesārņojošo kravu apriti un kontroli ostās”, grozījumi 01.03.2011. MK noteikumi Nr.160 (“LV”, 36 (4434), 04.03.2011.) [stājas spēkā ar 05.03.2011.] 20 Tallinas ostas noteikumi Port Rules Of Tallinn port. http://www.portoftallinn.com/rules-rates 06.04.2013. 21 Igaunijas Jūras administrācijas apstiprināta forma. http://www.vta.ee/atp/failid/Eelteade_ISPS_2004. doc~~pobj) 06.04.2012. 22 Likums “Jūrlietu pārvaldes un jūras drošības likums” 31.10.2002. Latvijas Vēstnesis, 168 (2743), 19.11.2002., Ziņotājs, 23, 12.12.2002.) [stājas spēkā 03.12.2002.] ar grozījumiem līdz 05.06.2012. 23 Rīgas brīvostas Ārkārtas situāciju plāns. http://www.rop.lv/lv/ostas-drosiba/arkartas-situaciju-plans. html 06.04.2013. 24 Grozījumi Eiropas parlamenta un padomes direktīvai par ostas drošības paaugstināšanu http:// www.europarl.europa.eu/meetdocs/2004_2009/documents/com/com_com(2004)0393_/com_ com(2004)0393_lv.pdf 06.04.2013. 25 Drošības pakalpojumi Ventspils ostā. http://www.koblenz.lv/lat/news/Koblenz_Drosiba_nodrosina_ apsardzi_Ventspils_osta 06.04.2013. 26 Rīgas ostas apsardzi nodrošina ostas policija. http://nra.lv/latvija/riga/46256-no-maija-rigas-ostasapsardzi-nodrosinas-ostas-policija.htm 06.04.2013. 27 Ostas policija atklāj degvielas un ikru zagļus. http://nra.lv/latvija/riga/53630-ostas-policija-atklajdegvielas-un-ikru-zaglus.htm 06.04.2013. 7

Abstract In order to enhance police practices in the domain of public order and security, this paper has attempted to develop a proposal for establishing the competence of the port police activities targeting public order and security. In order to attain this goal, the paper examines national legal acts that establish requirements for port security. Additionally, an overview of foreign practices and normative acts on port security and their evaluation is presented, as well as potential port-related hazards and risks and police actions aimed at averting them are discussed.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

67


Аннотация Цель статьи – подготовить предложения для определения компетенции полиции порта в целях совершенствования деятельности полиции в области общественного порядка и безопасности. В статье исследованы национальные правовые акты, обусловливающие требования безопасности в порту; предложено обобщение зарубежной практики и нормативных актов в области безопасности порта, дана их оценка. Авторами затронут также актуальный вопрос о будущих потенциальных опасностях и рисках в порту и действиях полиции порта по их предотвращению.

ELEKTRONISKĀ DOKUMENTA JĒDZIENS UN TĀ VIETA PIERĀDĪŠANĀ Mg. iur.Tatjana Jurkeviča, zvērināta advokāte, BSA lektore, Biznesa augstskolas „TURĪBA” doktorante Ievads Aizvien pieaugošā personu interešu iekļaušanās Interneta informāciju tīklā izsauc nepieciešamību veikt virkni procesuālu pasākumu. Galvenā loma šajā jautājumā tiek veltīta pieaugošajiem elektroniskajā formātā izteiktajiem gribas izpausmes veidiem un to tiesiskajiem aspektiem, kuri prasa noteiktu patstāvīgu normatīvo regulējumu. Šīs problēmas, savukārt, rada jautājumu par šādas gribas izteiksmes veida pierādošo spēku. Īpašu nozīmi minētais apstāklis iegūst tādos gadījumos, kad visa dokumentācija tiek sastādīta elektroniskā veidā vai arī tiek nodota ar elektroniskā pasta starpniecību. Šo jautājumu risinājumi ir cieši saistīti ar elektroniskā dokumenta institucionālā jēdziena traktējumu tiesību sistēmā, kā arī nepieciešamību noteikt tā vietu kā pierādījumam tiesvedībā. Jau no pagājušā gadsimta 70. gadiem Eiropas valstu zinātniskajā literatūrā ir iesākušies juridiski disputi par „mašīnveida dokumenta” jēdziena noteikšanu, tā tiesisko statusu un minēto dokumentu pierādošo spēku1. Taču, neskatoties uz to, līdz pat 2001. gadam Eiropas valstu normatīvie akti nesaturēja kādus speciālus norādījumus par elektroniskā formāta pierādījumiem vai elektroniskajiem dokumentiem. No 2001. gada Vācijas procesuālie likumi tika papildināti ar attiecīgiem pantiem, kuros oficiāli pirmo reizi elektroniskie dokumenti tika atļauti izmantošanai tiesvedībā2. Latvijā Elektronisko dokumentu likums3, kurš nosaka elektronisko dokumentu un parakstu tiesisko statusu, kā arī norāda uz šāda veida dokumentiem un parakstiem izvirzāmajām pamatprasībām, ir spēkā no 2003. gada 1. janvāra. Tomēr, vēl šodien notiek intensīvas diskusijas par elektroniskā dokumenta izpratni, kā arī literatūrā nerimst dažādu viedokļu sadursmes par elektroniskā dokumenta pieskaitīšanu rakstveida vai lietiskajiem pierādījumiem. No normatīviem aktiem, kas reglamentē proce-

68

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

suālās tiesības Latvijā, par progresīvāku uzskatams Kriminālprocesa likums4, kas stājas spēkā 2005. gada 1. oktobrī. Tajā jau ir ietverts elektronisko pierādījumu jēdziens: „136. pants. Elektroniskie pierādījumi Par pierādījumu kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem elektroniskas informācijas formā, kas apstrādāta, uzglabāta vai pārraidīta ar automatizētas datu apstrādes ierīcēm vai sistēmām”. Līdz ar to faktiski ir atrisināts jautājums par to, kādu elektronisko informāciju var uzskatīt par elektronisko dokumentu un vai to var izmantot kā pierādījumu kriminālprocesā. Bet šādu regulējumu nevar uzskatīt par pietiekošu. Civilprocesa likums5 un Administratīvā procesa likums6, kuru pierādījumu regulējums ir diezgan līdzīgs, nesatur speciālo regulējumu attiecībā uz elektroniskajiem pierādījumiem, pieskaitot tos rakstveida pierādījumiem. Bet sāksim ar pašu jēdzienu, attiecībā uz kuru zinātniskajā literatūrā pastāv divi diskutējamie viedokļi. Saskaņā ar pirmo viedokli7 elektroniskais dokuments ir jebkura iespējami ilglaicīga datu fiksācija informācijas nesējā ar elektroniskā signāla pārveidotāja palīdzību. Elektroniskais dokuments – tā, pirmkārt, ir datora datne, kura tiek radīta, uzglabāta un pārraidīta izmantojot programmatisko nodrošinājumu8. Vārdu savienojums „datu fiksācija” autores izpratnē ir izmantojams, lai norobežotu elektroniskā dokumenta jēdzienu no vārdos izteiktā paziņojuma. Traktējums „elektroniskā signāla pārveidošana” ir jāsaprot kā elektroniskā dokumenta veidošanas procesa nodalīšana no dokumentiem, kuri tiek gatavoti mašīnrakstā vai rakstīti ar roku. Atbilstoši minētajai pieejai, informācijas nesēju kategorijai tiek pieskaitīti kā elektroniskie nesēji (diski, disketes, CD-ROM), tā arī citi nesēji, tajā skaitā uz papīra izdrukātais elektroniskais dokuments. Kaut gan šajā gadījumā mēs varam runāt par elektroniskā dokumenta tā saucamo reprodukciju

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

69


(izdruka), tomēr, skatoties no iepriekš teiktā, tā arī uzskatāma par elektronisku dokumentu9. Tādā veidā elektroniskā dokumenta jēdzienā neietilpst tikai ar roku vai ar rakstāmmašīnu rakstītie dokumenti. Šī pieeja, savukārt, rada problēmu rakstveida dokumentu sadalījumā. Šeit nepieciešams piebilst, ka zinātnē, saistībā ar elektroniskā dokumenta datni, ir izveidojusies konstanta nostāja: augstāk minētā datne nav rakstveida pierādījums, par cik tajā neietilpst sekojošie rakstveida dokumentam kā pierādījumam nepieciešamie elementi: rakstības īpašība un aizsardzības spēja10. Saskaņā ar citu uzskatu, par elektronisko dokumentu tiek uzskatītas jebkuras ziņas elektroniskajā formātā, kuru saturs ir lasāms ar rakstu zīmju palīdzību. Pie tam šajā pieejā ir vēl viena svarīga prasība elektroniskajam dokumentam – tā ir iespēja saglabāt dokumentu tādā veidā, lai to varētu izmantot vairākkārtīgi un ilglaicīgi11. Minēto nosacījumu var uzskatīt par izpildītu, kad gribas izpausme ir fiksēta tādā veidā, ka tās veidotājs zaudē iespēju kaut ko tajā mainīt, bet dzēšana ir tikai saņēmēja pārziņā. Vēl viena nepieciešama prasība ir gribas izpausmei pievienotais personas vārds un elektroniskajam dokumentam „piestiprinātais”/pievienotais kvalificētais elektroniskais paraksts. Analizējot minēto uzskatu, nākas pievērst uzmanību „elektroniskā dokumenta” ierobežošanai tikai ar rakstu zīmēm lasāmiem datiem. Saistībā ar pēdējo no definīcijas un, sekojoši, no jēdziena, automātiski tiek izslēgtas audio- un videodatnes. Šo situāciju viennozīmīgi var kritizēt, bet tanī pat laikā šādai nostājai ir arī savas priekšrocības. Tajā ir skaidri noformulētas prasības elektroniskajam dokumentam, no kurām, savukārt, tiek veidoti pierādījumu nosacījumi12. Apkopojot augstāk teikto, nepieciešams ņemt vērā, ka abi literatūrā piedāvātie un diskutējamie uzskati skar dažādus „elektroniskā dokumenta” aspektus un pēc savas būtības nav pretrunā viens otram. Pirmās pieejas autori vairāk uzmanības pievērš jēdzienam „elektroniskais dokuments” skatoties no dokumentu daudzveidības un to formām, savukārt, otrā pozīcija vairāk izskata atsevišķus, pēc tās piekritēju domām, svarīgus dokumentu tiesiskos aspektus. Praktiskajā darbā biežāk tomēr izmanto otro pieeju, kā vairāk piemēroto kā jēdzienu un atbilstošāko tām prasībām, kuras nepieciešamas elektroniskajam dokumentam kā pierādījumam tiesvedībā. Kā jau tas tika atzīmēts, galvenā diskusija procesuālajos darbos saistībā ar elektroniskajiem dokumentiem ir izvērsusies ap to, vai minētie dokumenti pieskaitāmi lietiskajiem pierādījumiem vai rakstveida dokumentiem, kuri veido rakstveida pierādījumu grupu. Šī diskusija pamatojas gan uz nosacījumiem par rakstveida pierādījumu pierādošo spēku, gan uz 70

esošajiem tiesvedības pierādījumu novērtēšanas noteikumiem un praksi. No minētā varam secināt, ka jautājuma risinājumam par elektroniskā dokumenta pieskaitīšanu vienam vai otram pierādījumu veidam ir ne tikai tīri teorētiska, bet liela praktiska nozīme. Lai izvērtētu problēmu par elektroniskā dokumenta pieskaitīšanu lietiskajiem vai rakstveida pierādījumiem, nepieciešams uzmanīgi izskatīt katra minētā pierādījuma veida pazīmes, kā arī to, kā tie tiek definēti. Ja mēs iedziļināsimies rakstveida pierādījuma saturiskās būtības analīzē, tad varēsim konstatēt, ka par rakstveida pierādījumu tradicionāli uzskata ar noteiktu zīmju palīdzību rakstiski izteiktu domu, kuru izpratnei nav nepieciešami speciāli līdzekļi13. Rakstveida pierādījumi tiek uzskatīti par pierādījumiem ar lielu ticamības pakāpi, sekojoši arī ar lielu pierādošo spēku. Ar laiku procesuālajā zinātnē tika noformulētas tādas rakstveida pierādījumu pazīmes, kā domas esamība, tās izpausme/saturs, nepastarpināta uztvere14. Kā uzskata lielākā daļa procesuālistu, domas esamība ir galvenā rakstiskā pierādījuma atšķirības pazīme15. Dažos gadījumos tiek pat pasvītrots, ka runa var būt tikai par „sākotnējām” cilvēka domām16. Šajā ziņā elektroniskā dokumenta datu kopums nesatur cilvēka „sākotnējās” domas, tas pats par sevi ir tikai ievadīto konkrēto programmatisko kodu fakts17. Nākošā rakstveida dokumenta pierādījuma pazīme ir domas izpausme, kura kā jau izveidota doma tiek fiksēta uz informācijas nesēja ar noteiktu zīmju (burtu, ciparu un simbolu) palīdzību. Jautājumā par šādas rakstveida pazīmes nepieciešamību elektroniskajam dokumentam, diemžēl, nav vienotas pozīcijas. Ņemot vērā vienu nostāju, šīs pazīmes nosacījumu var attiecināt uz papīrveida datu nesējiem, datoru cietajiem diskiem (mātes platēm), disketēm, CD-ROM, audio- un videoierakstiem18. Citi autori uzskata, ka elektroniskajam dokumentam nav domas ilgtermiņa izpausmes (fiksācijas)19. Kā arguments šeit tiek minēts, ka atšķirībā no tradicionālā informācijas nesēja, kurš saglabā uz tā esošo ierakstu, elektroniskais dokuments neizbēgami mainīs informācijas nesēju. Pie tam tiek piebilsts, ka attēlojot elektronisko dokumentu uz datora monitora, neskatoties uz tajā esošiem burtiem un cipariem, nav iespējams nodrošināt to ilglaicību un nemainību, kas ir pretrunā ar minētās pazīmes nosacījumu. Tāds dokuments uzskatāms par īslaicīgu, jo lasāms tik ilgi, cik vien ilgi dators ir pieslēgts elektriskajam tīklam. Gadījumā, ja elektroniskais dokuments tiek saglabāts uz nesēja (piemēram, CD-ROM), problēma ar tā ilglaicību un nemainību atkrīt, taču atkrīt arī tādas rakstiska pierādījuma pazīmes, kā domas izpausme un „pirmējība”20. Šo iemeslu dēļ, tāda rakstiskā pierādī-

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

juma pazīme kā domas izpausme, elektroniskajam dokumentam nepiemīt. Tradicionāli par noslēdzošo rakstveida pierādījuma pazīmi procesuālajā zinātnē tiek uzskatīta nepastarpināta uztvere. Pamatojoties uz literatūrā valdošo viedokli, par rakstveida pierādījumu uzskatāms tikai tāds, ja pastāv iespēja tā nepastarpinātai uztverei21. Tāda uztvere, savukārt, nozīmē to, ka ir jāizslēdz tehniskās iekārtas pielietošana rakstu zīmju pārveidošanai. Tas tiek skaidrots tā, ka elektroniskais dokuments nav lasāms bez noteiktas aparatūras un programmatiska nodrošinājuma, tātad, to nav iespējams uztvert nepastarpināti, jo tas sastāv tikai no vieniniekiem un nullēm (divciparu koda). Ja ņemam vērā šo elektroniskā dokumenta īpašību, varam izdarīt secinājumu, ka elektroniskais dokuments nav uzskatāms par rakstveida pierādījumu tradicionālajā skatījumā. Bez tam, saskaņā ar Eiropas valstu zinātniskajā literatūrā valdošo nostāju, kvalificētā elektroniskā paraksta izmantošana elektroniskajā dokumentā tiek uzskatīta par nebūtisku apstākli spriežot no elektroniskā dokumenta statusa pierādīšanas tiesībās22. Saskaņā ar teoriju un praksi lietiskie pierādījumi ir tā kategorija, ko tiesa spēj uztvert tiešā un nepastarpinātā veidā un izteikt savu pārliecību, novērtējot to patiesumu vai apšaubot to pierādošo spēku23. Atšķirībā no rakstveida pierādījumiem, runa šeit ir nevis par dokumentā izteiktās domas uztveri, bet gan par tiešu (reālu) lietas vai cilvēka, kā arī ar tiem saistīto īpašību esamību. Novērtējot lietiskos pierādījumus, pie kuriem tiek pieskaitīti arī elektroniskie dokumenti, pielieto brīvo pierādījumu novērtēšanas principu. Tas, ka šajā gadījumā principā nav izņēmuma, tiek pamatots ar to, ka analoģiski rakstveida pierādījumiem, elektroniskie dokumenti lielākoties sastāv no teksta vai grafiskajām datnēm, kurus ir viegli izmainīt, kas, savukārt, atsaucas uz elektroniskā dokumenta kā pierādījuma ticamību24. Eiropas valstu procesuālajā literatūrā pastāv diskusija par to, ko uzskatīt par elektroniskā dokumenta kā lietiskā pierādījuma pētījumu objektu. Vieni autori par tādu objektu uzskata pašu elektronisko dokumentu25, citi – tā elektronisko nesēju26. Mūsuprāt, šeit nepieciešams atzīmēt, ka tieši elektroniskais dokuments, precīzāk datora datne un tās saturs, ir tiesas izziņas objekts. Tajā pat laikā nav izslēgts, ka datora cietais disks vai CD-ROM nevar būt par tādas izziņas objektu. Noteicošais faktors šajā gadījumā ir pušu pozīcija konkrētajā procesā. Tā, ja jautājums ir par elektroniskā dokumenta saturu (piemēram, elektroniskā pasta vēstule), tad par objektu kļūst pats elektroniskais dokuments. Gadījumā, kad runa ir par elektroniskās datnes eksistenci (piemēram, tas fakts, ka elektroniskā vēstule ir nosūtīta un saglabāta elektroniskajā pastkastē), par izziņas ob-

jektu tiesā var kļūt elektroniskais nesējs (piemēram, pasta serveris). Faktiski jāatzīst, ka visas prasības, kuras tiek izvirzītas lietiskajiem pierādījumiem, tiek attiecinātas arī uz elektroniskajiem dokumentiem. Teorijā lietiskajiem pierādījumiem ir izvirzītas divas galvenās prasības: identitāte un neviltotība27. Pierādījuma identitāte nozīmē to, ka iesniegtais pierādījums (ar savu esamību, saturu, īpašībām) apstiprina tieši tos apstākļus, uz kuriem atsaucās pierādījumu iesniegusī puse28. Dokuments tiek pieņemts kā identisks, ja viennozīmīgi ir iespējams noteikt tā sastādītāju, kā arī ir identificējams pats sastādītājs. Identitātes prasības nosacījums elektroniskajam dokumentam – tiesai iesniegtais elektroniskais dokuments ir identisks tam, kurš bija nosūtīts pretējai pusei. Teorijā reizē ar elektroniskā dokumenta identitāti pieņemts izskatīt arī dokumenta elektroniskā nesēja identitāti. Minētais identitātes veids ir nozīmīgs tajos gadījumos, kad nepieciešams noskaidrot un pierādīt konkrētas personas konkrētu elektronisko informācijas nesēju izmantošanu. Visvairāk jautājumu par elektroniskā nesēja identitāti rodas lietās par autortiesību pārkāpumiem Internetā. Šajos gadījumos no pierādīšanas viedokļa svarīgi ir sekojošais: konkrētais sociālo informācijas apmaiņu tīklu kā Bit Torrent29 vai Emule izmantotāja informācijas nesējs (piemēram, mājas datora cietais disks) ir ticis izmantots nelikumīgi ielādētu filmu vai mūzikas datu uzglabāšanai. Par elektroniskā dokumenta neviltotību teorijā tiek uzskatīta definīcija, ka lietotājs ir saņēmis tieši nosūtīto konkrēto datni30. Minētā prasība balstās uz to, ka datnes pārsūtīšanas laikā vai tajā laikā, kad datne jau atrodas saņēmēja sistēmā, ir vislielākā iespēja tās viltošanai. Elektronisko dokumentu praksē var būt runa par to, kā noteiktas gribas izpausme (piemēram, oferte elektroniskās vēstules veidā) tiek nogādāta lietotāja (saņēmēja) pastkastē. Kā parasti, elektroniskā pasta sūtījums pārsūtīšanas laikā no nosūtītāja datora, kamēr tas nonāk saņēmēja datorā, iziet cauri virknei starpstaciju. Elektroniskā paziņojuma piegādes momenta pierādīšana ir saistīta ar zināmiem sarežģījumiem vēl arī tāpēc, ka ne nosūtītāja, ne saņēmēja spēkos nav kontrolēt, kādā veidā (cauri kādām stacijām/serveriem) tiks veikta piegāde, kā arī to, kad paziņojums nonāks pie saņēmēja. Tomēr nākas norādīt, ka tiesu prakse ir izstrādājusi savu pieeju, saskaņā ar kuru, elektroniskā dokumenta apstrīdēšanas/apšaubīšanas gadījumā par nepietiekošu uzskatāma elektroniskā dokumenta īstenuma pierādīšana31. Minētā pozīcija ir bāzēta uz tiem nosacījumiem, ka elektroniskā dokumenta identitāte un neviltotība vēl nav pietiekošā garantija dokumenta patiesumam, jo tā datus var viegli

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

71


mainīt. Šajā gadījumā par garantiju var kalpot elektroniskais paraksts. Šajā sakarībā, ja tiek noteikta elektroniskā paraksta analīze un saņemts pieteikums par tā apstrīdēšanu, tad to var apstrīdēt, balstoties uz faktiem, kuri apstiprina šaubas par to, ka dokumentu veidojis tieši elektroniskā paraksta lietotājs. Dokuments elektroniskajā formātā ar kvalificēto elektronisko parakstu un to patiesums tāpat ir pakļauts nosacījumiem par lietiskajiem pierādījumiem, proti, par dokumenta neviltotību un piederību elektroniskā paraksta lietotājam (identitāte)32. Pie tam kārtība, kurā notiek elektroniskā paraksta izmantošana atbilstoši Elektronisko dokumentu likuma noteikumiem, ļauj nodrošināt pietiekoši augstu elektroniskā dokumenta identitātes un neviltotības garantijas pakāpi. Minēto garantiju vēl vairāk nostiprina elektroniskajā parakstā iestrādātais algoritms – hash-function (sajaucējfunkcija), kura dod iespēju ātri un viegli noteikt izmaiņas dokumentā, kuras būtu veiktas pēc tā veidošanas. Tomēr jāteic, ka no minētā var secināt, ka elektroniskā paraksta izmantošana nav vienīgais nosacījums. Kā sevišķa prasība uzskatāms dokumenta elektroniskais formāts. Saskaņā ar šiem izpildījuma noteikumiem, dokuments uzskatāms par sastādītu elektroniskajā formātā tikai tad, ja tā datne saglabāta uz elektroniskā nesēja un var tikt lasīta tikai ar speciālu tehnisko aparatūru33. Literatūrā, bez šiem diviem noteikumiem, kā papildnosacījumu vēl norāda uz nepieciešamību ievērot iespēju attēlot dokumenta tekstu uz datora ekrāna raksta zīmju veidā34. Pie tam dokumenta sastādītājam sava gribas izpausme jāpapildina ar savu vārdu un jānostiprina ar kvalificēto elektronisko parakstu saskaņā ar Elektronisko dokumentu likumu. Pamatojoties uz minētā likuma prasībām par kvalificētiem elektroniskajiem parakstiem tiek atzīti tikai tie, kuri atbilst sekojošiem nosacījumiem: • unikālā veidā saitīti ar paraksta koda/atslēgas sertifikāta lietotāju; • ļauj identificēt paraksta koda/atslēgas sertifikāta lietotāju; • tiek radīti ar ierīcēm, kuras ir paraksta koda/ atslēgas sertifikāta lietotāja vienpersonīgā kontrolē; • dati ir saistīti tādā veidā, kas ļauj noteikt notikušās izmaiņas tajos; • paraksta brīdī paraksta koda/atslēgas sertifikāts nav zaudējis spēku; • tiek veidoti ar drošām elektroniskā paraksta ierīcēm. Ņemot vērā iepriekš teikto, saņēmējs, kurš saņēmis gribas izpausmi elektroniskajā formātā, var

72

atsaukties uz dokumenta pierādošo spēku tikai tad, kad spēj pierādīt, ka ir izpildītas Elektronisko dokumentu likuma augstāk uzskaitītās prasības35. Turklāt būtu svarīgi atzīmēt, ka tikai ar kvalificēto elektronisko parakstu parakstītiem dokumentiem var neapšaubāmi piešķirt pierādījuma statusu. Dokumenti, kuri parakstīti ar parasto elektronisko parakstu vai „uzlaboto“ elektronisko parakstu var būt arī izslēgti no tiesas pierādījumu darbības sfēras. Elektroniskajā formātā izteikto gribas izpausmes īstenumu nosaka tiesvedības gaitā, pamatojoties uz elektroniskā paraksta pārbaudes rezultātiem. Minētās pārbaudes kārtību nosaka tiesa, lai noteiktu elektroniskā paraksta četrus būtiskos komponentus, proti: • kādas ziņas parakstītas ar elektronisko parakstu; • vai parakstītās ziņas nebija pakļautas izmaiņām; • vai elektroniskais paraksts izmantots atbilstoši tiem datiem, kuri uzrādīti paraksta koda/atslēgas sertifikātā; • kādus rezultātus ir devusi pārbaude, kura veikta saskaņā ar Elektronisko dokumentu likumā paredzēto rekvizītu izmantošanu36. Gadījumos, ja tiesai nav speciālo zināšanu šajā darbības laukā, tādas pārbaudes veikšanai pieaicina ekspertu37. Apkopojot prasības, kuras teorijā tiek izvirzītas elektroniskajam parakstam, var izdarīt secinājumu, ka to pamatā ir ielikta stingra robežšķirtne starp dokumentiem ar kvalificēto elektronisko parakstu un tiem, kuri ar tādu nav nostiprināti. Par tādas nošķiršanas iemeslu var pieņemt fundamentālu nostāju par elektroniskā dokumenta identitātes, neviltošanas un ticamības nodrošināšanas nepieciešamību. Šo kritēriju traktējums pilnībā norāda tikai uz kvalificēto elektronisko parakstu. Dokumenta elektroniskā paraksta ieviešanas rezultātā vieglāka ir kļuvusi pierādīšanas procedūra, jo formāli procedūrā kā pierādījumi iekļauti arī personīgie dokumenti. Jautājumus par to, vai citi elektroniskie dokumenti (kuriem nav kvalificētā elektroniskā paraksta) atbilst identitātes un neviltotības nosacījumiem, ir atstāts tiesas ziņā lemt patstāvīgi saskaņā ar pierādījumu brīvās novērtēšanas principu. Pie tam šeit nevar būt runas par pierādījumu pieļaujamību vai to noraidīšanu, kā tas pieņemts Latvijas tiesvedībā, jo tiesai nav pilnvaru pēc saviem ieskatiem nepieļaut pierādījumus izskatīšanai tiesvedības procesā. Tās kompetencē ir tikai novērtēt to pierādošo spēku.

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

Atsauces Lampe E.-J.Falschung technisher Aufzeichnungen. NJW. 1970. S. 1097. Vieflmes IV. Das Gesetz über die Verwendung elektronischer Koummunikationsformen in der Justiz. NJW. 2005. S. 1009. 3 Elektronisko dokumentu likums, pieņemts 31.10.2002., publicēts Latvijas Vēstnesī, Nr. 169 (2744), 20.11.2002.; stājas spēkā 01.01.2003.; aktuālā redakcija ar grozījumiem uz 22.10.2009. 4 Kriminālprocesa likums / Latvijas Republikas likums. Pieņemts Saeimā 21.04. 2005., spēkā no 01.10.2005.; publicēts Latvijas Vēstnesī 11.05.2005., №.74. 5 Civilprocesa likums / Latvijas Republikas likums. Pieņemts Saeimā 14.10.1998., stājies spēkā 1.03.1999.; ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 20.11.2002. 6 Administratīvā procesa likums / Latvijas Republikas likums. Pieņemts Saeimā 25.10.2001., spēkā no 1.02.2004.; ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 27.05. 2003. 7 Skat., piem., Becker A. Elektronische Dokumente als Beweismittel im Zivilprozess. Frankfurt am Main, 2004.S.9 8 Skat., piem., Becker A. Elektronische Dokumente als Beweismittel im Zivilprozess. Frankfurt am Main, 2004. S.10. 9 Bergfelder M. Der Beweis im elektronischen Rechtsverkehr. Hamburg, 2006. S. 76. 10 Abel S. Urkundsbeweis durch digitale Dokumente. MMR. 1998. S. 644. 11 Abel S. Urkundsbeweis durch digitale Dokumente. MMR. 1998. S. 797. 12 BGH. NJW. 1976. S. 294: Müchener Kommentar zur Zivilprozessordnung (Band 1 bis 3). München, 2008. 13 BGH. NJW. 1976. S. 294: Müchener Kommentar zur Zivilprozessordnung (Band 1 bis 3). München, 2008. Vor § 415. Rn. 5; Zöller R.. Geimer R. Kommentar zur ZPO. 26 Auflage. Köln, 2007. Vor § 415. Rn. 2; Musielak H.-J. Kommentar zur ZPO. 5 Auflage. München. 2007. Vor § 415. Rn. 1: Rosenberg L. Schwab K.H.. Gottwald P. Zivilprozessrecht. München. 2004. § 118. Rn. I. 14 Rosenberg L., Schwab K.H., Gottwald P. Zivilprozessrecht. München. 2004. 15 Britz W. Urkundebeweisrecht und Elektroniktechnologie. München. 1996. S. 129; Müchener Kommentar zur Zivilprozessordnung (Band 1 bis 3). München. 2008. § 415. Rn. 4;Thomas H.Op.cit. § 415. Rn.1. 16 Zöller R., GeimerR. Kommentar zur ZPO. 26 Auflage. Köln. 2007. § 415. Rn. 2. 17 Becker A. Elektronische Dokumente als Beweismittel im Zivilprozess. Frankfurt am Mein, 2004. S. 31. 18 Komnios К. Die elektronische Signatur im deutschen und griechischen Recht. Frankfurt am Mein, 2007. S. 118. 19 Britz J. W. Urkundeweisrecht und Elektroniktechnologie. München, 1996. S.135. 20 Abel S. Urkundsbeweis durch digitale Dokumente. MMR. 1998. S. 645. 21 Musielak H.-J. Kommentar zur ZPO. 5 Auflage. München. 2007. § 415 Rn. 5; Müchener Kommentar zur Zivilprozessordnung (Band 1 bis 3). München, 2008. §414. Rn. 6. 22 Rosenberg L., Schwab K.H., Gottwald P. Zivilprozessrecht. München. 2004. § 118. Rn. 4. 23 BGH. NJW. 1988. S. 329; BAG. NJW. 1983. S. 1691: BGH. NJW. 1989. S. 2251. 24 Borges G.Vertrage im elektronischen Rechtsverkehr. München. 2003. S. 457. 25 Borges G.Vertrage im elektronischen Rechtsverkehr. München. 2003. S. 457. 26 Borges G. Vertrage im elektronischen Rechtsverkehr. München. 2003. S. 469. 27 Czeguhn I. Beweiskraft digitaler Dokumente im Zivilprozess. Jus. 2004. S. 124. 28 Rosenberg L., Schwab K.H., Gottwald P. Zivilprozessrecht. München. 2004. § 118. Rn. 2. 29 Sīkāk par sociāliem tīkliem http://ru.wikipedia.org/wiki/BitTorrent un http://ru.wikipedia.org/wiki/ EMule. 30 Borges G. Vertäge im elektronischen Geschäftsverkehr. München, 2003. S.469. 31 LG Bonn. CR. 2002.S.293; AG Erfuhrt.MMR.2002.S.127;OLG Köln.CR.2003.S.55. 32 Rofsnagel A., Fisher-Dieskau S. Elektronische Dokumente als Beweismittel. NJW. 2005. S. 807. 33 Bundestagsdrucksache. 14/4987. S. 25. 34 Staudinger J. Kommentar zum Būrgerlichen Gezetzbuch mit Einfūfrungsgesetz und Nebengesetzen. 13 Auflage. Berlin. 2007. §126а Rn.41. 35 Komnios K. Die elektronische Signatur im deutschen und griechischen Recht. Frankfurt am Mein, 2002. S. 202. 36 Runa ir par to, vai kvalificēto sertifikātu nebija atsaucis tā īpašnieks. 37 Fischer-Dieskau S., Rafsnagel A., Steidle R. Elektronisch signierte Dokumente als Beweismittel im Zivilprozess. MMR. 2002. S. 712. 1 2

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)

73


Abstract The paper reviews key approaches of interpretation of the concept of an electronic document as well as the role of this document in the system of evidence. It reveals the most characteristic features of an electronic document and conducts an analysis of the existing debate of theoreticians pertaining to this matter. The paper focuses both on the requirements imposed on electronic documents, which are used as evidence in court, and on certain methods of their evaluation. Аннотация В данной статье рассмотрены основные подходы к пониманию электронного документа и его места в системе средств доказывания, выявлены характерные признаки и особенности электронного документа, проанализированы сущестующие разногласия теоретиков по этим вопросам. В статье рассмотрены также основные требования, выдвигаемые к электронным документам как доказательствам в суде, и некоторые вопросы их оценки.

74

ADMINISTRATĪVĀ UN KRIMINĀLĀ JUSTĪCIJA 2013 2 (63)


Žurnāls AKJ  

maketēšana, izklājums tipogrāfijai

Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you