kot, viņa zīmīgi atskatījās uz mums abiem, un visi pārējie tūdaļ pat jau ieņirdzās, redzot, kā Pekstiņš atkal jau nosarkst. Pēc īsa brīža viņas kajaks pazuda aiz līkuma. Bet mēs, kādi četrpadsmit sīkie, kur puse bija meitenes, palikām vieni.
cietīgi atmeta Pekstiņš. „Nu labi!” kasīdams deniņus, skaļi nopūtos. „Tad es krītu!” „Krīti, krīti! Davai!” viņš nepacietīgi mani dīdīja. „Nu tad es krī...” nepabeidzu teikumu, jo Pekstiņš diezgan nikni man uzbļāva: „Bļeģ, tu kritīsi vienreiz, vai nē!?” „Pekstiņ, es pateikšu Gitai, ka tu atkal jau lamājies!” iesaucās Lidija. „Ko tā stulbā stučītāja vienmēr bāž savu snuķi, kur neviens viņai to neprasa!?” caur manu galvu izšāvās īgna, visai neiecietīga doma. Tāpēc pasteidzos Pekstiņam priekšā, un viņa vietā spontāni izmetu: „Ko tu tur vēl dirss! Davai tik krīti apkārt pati, tu, stulbā ūdensžurka, un nevirini te savu stulbo žvadzekli! Saprati!?” „Pats nevirini savu stulbo žvadzekli!” atskanēja viņas papagaiļveidīgā atbilde. „Tā! Sākas!” nodomāju. „Vot..., šī taču ir viena stulba dirsa!” „Pamēģini tik nostučīt!” piebalsoja Pekstiņš. „Tad tik tu redzēsi!” „Ko tad tu man izdarīsi!?” viņa kā parasti uzvilkās. „Izp...” viņš atcērtot aprāvās pusvārdā, apjēdzot, ka pārējās meitenes arī to dzird, un tas var viņam visai dārgi maksāt. Tāpēc viņš nomainīja tekstu uz piezemētāku variantu. „Izbaros vēžiem! Saprati!?” Un tad, pievērsies atkal jau man, teica: „Nu, tu gāzīsies vienreiz apkārt, vai nē!? Zajebal jau!” „Krītu jau, krītu!” strauji nopūties, atbildēju. Iekampis pilnu krūti ar vasaras karsto gaisu, metos ar visu laivu beidzot otrādi.
„Nolāpīts. Kā man netīk krist apkārt!” teicu vairāk pats sev nekā Pekstiņam. Joprojām sēdēju vienvietīgajā kanoe bez aira rokās un blenzu tumšajā dīķa ūdenī, kurš visapkārt gar krastu bija pilns ar biezi saziedējušu zaļas biezputras kārtu, kas uzdzina nepatiku pret gaidāmo procesu. Vietām bija manāmas arī puņķveidīgas tumšzaļas pļeckas, kuras bija pilnas ar varžu kurkuļiem. Pa brīvo tumšas krāsas ūdens virsu visapkārt lēcienveidīgi šaudījās garkājainie ūdens odi. „Davai, Džo!” bažīgi skatīdamies līkuma virzienā, aiz kura pazuda Gitas kajaks, mani mudināja Pekstiņš. „Tūlīt būs atpakaļ Gita, un dirsīs, ka mēs vēl esam galīgi sausi! Gribi, lai viņa sauc lielos, un liek tiem gāzt mūs apkārt, vai!?” „Tas ūdens tak ir galīgi piedirsts!” raucot ģīmi joprojām tiepos. „It kā nebūtu nekad ātrāk te jau mērcējies, nē!?” jautri sprauslādams, taču reizē arī nievājoši izmeta slapjais, pilošais Diegabiksis, kurš, pieturēdamies pie Murkšķa laivas purngala, ar savu kajaku tikko bija jau otro reizi izcēlies no apkritušā stāvokļa. Lielākā daļa no sīkajiem, skuķus ieskaitot, bija jau pa divi lāgi gāzušies apkārt un tādējādi visai cītīgi pildīja treneres uzdoto uzdevumu. Daži nokavējušies treniņu biedri, sasveicinoties ar mums, krastā gatavojās iekāpšanai savās laivās. „Labs ir, es krītu!” beidzot saņēmis dūšu, teicu un, skatoties uz savu pārinieku, piebildu: „Nu!? Tu esi gatavs?” „Davai! Gāzies taču beidzot riņķī!” nepa-
Ūdens neizraisīja nekādu, pat ne visniecīgāko kontrasta šoku, kā tas nereti bija tad, kad, pašam to negribot, nācās apkrist laikā, 19