Bērzs)
1979./80. sezona Olimpiskajā turnīrā Leikplesidā sensacionālu uzvaru izcīnīja ASV izlase, izšķirošajā spēlē pieveicot PSRS (4:3). Tā Balderis kļuva par olimpiskās sudraba medaļas laureātu. Pēc jaunas sistēmas risinājās Eiropas valstu čempionvienību kausa izcīņa – finālturnīrā četras labākās komandas sacentās katra ar katru. Kausu kārtējo reizi izcīnīja ACSK. Pastarīšos Rīdzinieki aizvadīja neveiksmīgāko sezonu kopš atgriešanās augstākajā līgā. No komandas aizgāja vēl divi spēlētāji, kuri iemiesoja Dinamo slavas gadus un ar tiem saistītos panākumus,– Serņajevs un Vorobjovs. Klāt nāca Golovkovs. Tihonova vadītās komandas laiks nepielūdzami atvirzījās aizvien tālākā pagātnē. Jaunajiem spēlētājiem kļuva arvien grūtāk noturēties komandas labākajām tradīcijām atbilstošā līmenī. Kļūdaini spēlēja aizsargi, gaužām nevarīgi darbojās uzbrucēji. Pirmo meistarsacīkšu spēli rīdzinieki aizvadīja savā laukumā pret Kijevas Sokol. Viesi ātrāk pārvarēja starta satraukumu un ieguva noteiktu pārsvaru, tomēr dažas sekundes pirms beigām kijeviešu vārtsarga kļūdas dēļ mūsējie panāca laimīgu neizšķirtu (3:3). Pēc tam sekoja trīs zaudējumi. Pirmās uzvaras rīdzinieki izcīnīja pret Sverdlovskas Automobilistu (8:2) un Ļeņingradas ASK (2:1). 11. oktobrī Rīgā mūsējie sacentās ar ACSK (3:5). Pārspējot Vasiļonoku, savus četrsimtos vārtus PSRS meistarsacīkstēs guva leģendārais ACSK uzbrucējs Mihailovs. Pēc tam mūsējie pieveica Gorkijas Torpedo (6:2), bet tad sekoja septiņas nullītes pēc kārtas. Sevišķi sāpīga bija sakāve Iževskā. Jau pirmajās minūtēs mūsējie ielaida trīs ripas, cīņas gaitā panāca izlīdzinājumu, bet beigās tomēr zaudēja (6:8). Turnīra tabulā Rīgas Dinamo nostabilizējās pēdējā vietā. Novembra vidū mūsējos konsultēja Maskavas kluba biedru treneris Jurzinovs. Viņa klātbūtnē rīdzinieki savā laukumā pieveica Ižstaļ (5:0) un panāca neizšķirtu pret Himik (3:3). Bet, kad Jurzinovs aizbrauca, mūsējie