Page 1

RĪGAS TEHNISKĀ UNIVERSITĀTE

Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultāte Arhitektūras un pilsētbūvniecības katedra

BAKALAURA DARBS

Ideālas telpas elementu izmantošana vides veidošanā

Students: Jevgenijs BUŠINS Zinātniskais vadītājs: Dr.arch. Uģis BRATUŠKINS Katedras vadītājs: Dr. arch. Jānis BRIŅĶIS Konsultants: Dr. habil. arch. Ivars STRAUTMANIS

RTU 2010/2011 māc.g. Reģ. Nr.


SATURA RĀDĪTĀJS

IEVADS........................................................................................................................................3 1. Arhitektoniskās telpas ideāla arhetips........................................................................................7 1.1.

Ideālas telpas priekšstatu salīdzinošie aspekti.............................................................7

1.2.

Paradīzes ikonogrāfija vizuālajā mākslā......................................................................15

1.3.

Ideālas telpas tēls mūsdienu kultūrā...........................................................................18

1.4.

Arhitektoniskās telpas ideāla elementi.......................................................................22

2. Telpas ideāla elementu izmantošana arhitektūras procesā...................................................25 2.1.

Arhitektūras utopijas...................................................................................................25

2.2.

Pils-parku ansambļi......................................................................................................28

2.3.

Pilsētplānošanas projekti.............................................................................................33

3. Telpas ideāla elementu izmantošana mūsdienu vides veidošanā..........................................37 3.1.

Arhitektoniskās telpas emocionāli-estētiskās kvalitātes vērtēšana...........................37

3.2.

Modernisma mantojuma renovācija...........................................................................39

3.3.

Arhitektūras jaunrade..................................................................................................41

SECINĀJUMI.............................................................................................................................43 INFORMĀCIJAS AVOTI.............................................................................................................46 ANOTĀCIJAS............................................................................................................................49

2


IEVADS Tēmas aktualitāte un tās raksturojums 20. gadsimtā arhitektūrā notika likumsakarīgi procesi, kuru rezultātā arhitektūra ir attālinājusies no cilvēka. Vidusmēra cilvēkam grūti saprast, kāpēc Mīsa van der Roes (Mies van der Rohe), Le Korbizjē (LeCorbusier) un citu izcilu modernisma meistaru ēkas pieskaitāmas pie pasaules arhitektūras šedevriem. Kazimira Maļeviča (Казимир Малевич) Melnais kvadrāts, neskatoties uz izcilu māksliniecisku vērtību un dramatisko abstrakto dziļumu, sabiedrības acīs kļuva par apsmieklu objektu un zināmā mērā par mākslas nāves simbolu. Tādi modernisma novirzieni, kā funkcionālisms, brutālisms, Bauhaus un minimālisms radīja cilvēkam svešu estētiku – vēl 20. gs. septiņdesmitajos gados Ivars Strautmanis rakstīja par to, ka īpaši maz vērības ir veltīts apbūves informatīvi emocionālai pusei – kādā veidā arhitektūra iedarbojas uz cilvēku un kādas asociācijas izraisa [4].

MODERNISMS

1. attēls. Modernisma estētika daudzdzīvokļu ēku arhitektūrā.

Sākot ar postmodernismu, tika mēģināts lauzt šo situāciju. Sāka izvirzīties meistari, kuri spēj radīt nevis vienkārši izcilu arhitektūru, bet izcilu arhitektūru, kura patīk cilvēkiem. Kamēr Peters Eizenmans (Peter Eisenman) deklarē skaistuma neeksistēšanu [34], Santjago Kalatrava (Santiago Calatrava) dara pasauli skaistāku (ja ņem vērā to, ko mūsdienu cilvēki kopumā uzskata par skaistu un Kalatravas popularitāti pasaulē). 3


2. attēls. Pritzker balvas laureātu estētikas. Pa kreisi: Galīcijas kultūras pilsēta, 1999.–2012. P. Eizenmans, pa labi: Valensijas Kultūras un Zinātnes pilsēta, 1996.–2005. S. Kalatrava.

Piemēram, vienā un tajā pašā laikā un valstī P. Eizenmans un S. Kalatrava projektēja vienādas funkcijas kompleksus (2. attēls). Rezultātā Kalatravas kompleksam 121 reizes (!) lielāka publicitāte (ņemot vērā Google meklēšanas datus), Kalatravas komplekss piesaista 4 miljonus apmeklētāju gadā (8 reizes vairāk nekā visa Latvija). Plaisa starp arhitektūras profesionāļiem un arhitektūras lietotājiem, kuru tikai atsevišķi arhitekti spēj pārvarēt, izveidojās arī tāpēc, ka pastāv uzskats, ka skaistums ir subjektīvs jēdziens un gaume ir katram sava. Bet tajā pašā laikā Pēterhofu Sanktpēterburgā, Vasaras pili Pekinā, Mākslas un Zinātnes pilsētu Valensijā par skaistiem uzskata daudzi, tāpat kā zvaigžņotas debesis, salūtu vai, piemēram, ziedus. Tātad, skaistuma izpratne var būt gan individuāla, gan arī universāla (piemēram, ziedi patīk gandrīz visiem). Universāls vai objektīvs priekšstats par skaisto, labo, ideālo ir iespējams tāpēc, ka cilvēka apziņas viena no sastāvdaļām ir arhetipi (paraugi, pirmtēli). Arhetipi ir vienādi visiem cilvēkiem, neatkarīgi no konkrēta indivīda politiskiem, kultūras vai citiem uzskatiem, rases vai tautības, sociāla statusa vai izglītības līmeņa; arhetipi dzimst kopā ar cilvēku un šajā ziņā cilvēks nevar būt brīvs savos priekšstatos par skaisto vai ideālo. Arhetipi veido kodolu, uz kura bāzes veidojas uzskatu daudzveidība *13+. Pētot arhetipus, kuros iekodēts skaistuma, labas vides, ideālas telpas pirmtēli, ir iespējams noteikt objektīvus (universālus) to kritērijus un elementus. Šī darba ietvaros tiks pētīts telpas arhetips (paradīzes arhetips), tiks noteikti būtiskākie telpas ideāla elementi.

4


Tātad, darba aktualitāte ir nepieciešamība rast objektīvus paņēmienus, kā paaugstināt arhitektūras emocionāli-estētiskās kvalitātes un padarīt vidi cilvēcīgāku situācijā, kad mūsdienu arhitektūra bieži neatbilst cilvēka priekšstatiem par skaisto un labo. Tēmas izpētes līmenis:  Arhetipu nozīmi uztverē un apziņā pētījuši Karls Jungs (Carl Gustav Jung) („Mūsu laikmeta dvēseles problēmas”, „Cilvēks un viņa simboli” un citas grāmatas) , kā arī mūsdienu filozofi un zinātnieki.  Kolektīvi neapzināto (kolektīvo bezapziņu) un arhetipu ietekmi uz arhitektūru pētīja Nikolajs Pavlovs (Николай Павлов) savā 20. gadu ilgi rakstītajā grāmatā „Алтарь. Ступа. Храм”.  Utopijas un ideāla nozīmi arhitektūras attīstībā pētīja Аndrejs Ikonnikovs (Андрей Иконников)

„Утопическое

мышление

и

архитектура.

Социальные,

мировоззренческие и идеологические тенденции в развитии архитектуры”, Viktorija Čalikova (Виктория Чаликова) „Утопия рождается из утопии”, Jevgenijs Černišovs (Евгений Чернышев) „Социально-утопические идеи и миф о "золотом веке" в древнем Риме”.  Telpas jēdzienu arhitektūrā pētījuši Braijans Lausons (Bryan Lawson) „The language of space”, Ivars Strautmanis „Dialogs ar telpu”, Аleksandrs Rappaports (Александр Раппапорт) „Концепции архитектурного пространства”, Z. Gidions (Sigfried Giedion) „Пространство. Время. Архитектура”.  Paradīzi arhitektūras sakarā pētījuši Ludmila Balakina (Людмила Балакина) „Идеальные архитектурные пространства в библейских текстах: Раский сад, Стан Израельский, Иерусалим Небесный”, Аleksandrs Filippovs (Александр Филиппов) „Значение архетипа «рай и поиск рая» в символьной парадигме культурологии”, Аlsu Nazmijeva (Алсу Назмиева) „Исламский сад в мировой истории архитектуры”. Šajā darbā tiek pētīts arhitektonisks telpas ideāls izejot no cilvēka arhaiskā priekšstata par telpas ideālu un ideālas telpas arhetipa, kā arī piedāvāta arhitektūras telpas kvalitātes novērtēšanas metode. Tomēr ne visi augstās kvalitātes arhitektūras telpas un objekti ir tuvi šim universālajam ideālam (vairāki arhitektūras šedevri vizualizē absolūtu varu nevis paradīzi; ir arī tipoloģiskās atšķirības – piemēram, memoriālais komplekss ne vienmēr atspoguļo, vai, iespējams, pat nedrīkst atspoguļot ideālas telpas arhetipu.) Šajā sakarā piedāvātā arhitektūras telpas kvalitātes novērtēšanas metode dos iespēju definēt, cik konkrētā vide ir 5


tuva telpas ideāla arhetipam, bet nedos viennozīmīgu atbildi, vai šī vide atbilst visaugstākām arhitektūras kvalitātēm. Tikai konkrētiem telpas vai ēku tipiem būs pilna korelācija starp atbilstību ideālas telpas arhetipam un atbilstību augstākām arhitektūras kvalitātēm. Darba mērķis ir definēt arhitektoniskās telpas arhetipiskā ideāla elementus, kā arī noteikt telpas ideāla elementu izmantošanu vides veidošanā. Mērķu sasniegšanai izvirzīti šādi uzdevumi:  izpētīt teorētiskās nostādnes arhitektūras telpas un ideālas telpas arhetipa aspektos,  izpētīt mitoloģiskus un reliģiskos rakstus telpas ideāla aprakstu aspektā,  izpētīt arhitektūras utopijas un to sakaru ar arhitektūras telpas ideālu,  definēt arhitektūras telpas ideāla elementus un izpētīt šo elementu izmantošanu arhitektūras vēsturē,  izpētīt arhitektūras telpas ideāla elementu izmantošanu arhitektūras jaunradē. Pētījumā izmantotās metodes:  Salīdzinošā analīze – mitoloģijā un reliģiskos rakstos pausto priekšstatu, kā arī arhitektūras utopiju salīdzināšanai,  Grafiskā analīze – telpas ideāla ikonogrāfijas izpētei,  Strukturālā analīze – arhitektoniskās telpas ideāla elementu un to izmantošanas aspektu formulēšanai. Darba zinātniskās novitātes:  kompleksi analizēti arhitektoniskās telpas ideāla apraksti un ikonogrāfija.  noteikti universālie arhitektoniskās telpas ideāla elementi.  noteikta pozitīvā sakarība starp telpas ideāla elementu izmantošanu un arhitektūras emocionāli-estētiskām kvalitātēm. Darba rezultātu praktiskā nozīme:  pētījuma rezultāti var tikt izmantoti arhitektūras jaunradē;  pētījuma rezultāti var tikt izmantoti arhitektūras kritikā un arhitektūras projektu un realizāciju telpiskās kvalitātes novērtēšanā;  pētījuma rezultātus var izmantot izglītības un pedagoģiskajā darbā ar vides veidošanas mākslu saistītajās nozarēs.

6


1. ARHITEKTONISKĀS TELPAS IDEĀLA ARHETIPS

1.1. IDEĀLAS TELPAS PRIEKŠSTATU SALĪDZINOŠIE ASPEKTI

Šodien pievērsties psiholoģijai, tai skaitā, apziņas arhetipiem, ir īpaši svarīgi, jo tas ļauj arhitektūras domāšanā ieraudzīt cilvēcīgākas, humānas telpiskās formas, nekā tajos projektēšanas stereotipos, kas bija izplatīti 20. gadsimta otrajā pusē. Arhitektūras humanizācijas problēmas motivē pievērsties arī filozofijas fenomenoloģijai, īpaši jomā, kas pēta cilvēka telpisko uztveri un telpas izjūtu. Telpas jēdziens arhitektūrā iekļauj daudzus zinātniskus un filozofiskus aspektus, bet īpaši akcentē antropoloģiskus momentus telpas interpretācijā, saprotot telpu kā cilvēka darbības specifisko realitāti. Arhitektūrā tā ir pārdzīvojuma kultūras telpa, kura ne tikai atspoguļojas domāšanā, bet ir arī ar domāšanu radīta [42]. Tādas telpas apzināšana var notikt caur telpas tēlu atklāšanu. Arhetipiskie tēli ir dziļi fundamentāli tēli. Tie izveidojas arhetipu iedarbības uz individuālo pieredzi rezultātā. Arhetipiskiem tēliem ir universāla un vispārināta jēga, tie „iebūvē” kultūru kolektīvā apziņā. Kaut arī arhetipi var evolucionēt, tie ir pakļauti tik mazām pārmaiņām, ka tos var uzskatīt par konstantiem. „Arhetipi palīdz kultūrām pastāvīgi reģenerēt savu pagātni, uzturēt saikni ar savām saknēm. Tās kultūras, kas zaudē savus arhetipus, nolemti bojāejai, jo tieši arhetipi ļauj atgriezties pie pirmsākumiem, kas savukārt piedod jēgu tagadnei” *21+. Tādējādi, tikai ņemot vērā telpas arhetipus, var pētīt arhitektoniskās telpas vērtības. Arhetipi pārsvarā ir fiksēti reliģiskos un mitoloģiskos tekstos, līdz ar to šo tekstu pētīšana būs nepieciešama šajā darbā. Viens no reliģisko zinātņu klasiķiem Mirča Eliade (Mircea Eliade) vairakkārt rakstīja, ka pastāv „fundamentāla reliģijas fenomenu vienotība un vienlaikus neizsīkstošs šo fenomenu izpausmju veidu jaunums” [13]. Eliade piedāvāja izskatīt reliģiju vēsturi kā Svētā daudzveidīgu un savstarpēji saistītu izpausmju virkni. Tāda pieeja rāda, no vienas puses, Svētā dialektiku, bet no otras puses – tās formas, kuras Svētais pieņem. Eliade uzsvēra, ka uz visu reliģiju fenomeniem jāskatās kā uz vienotās parādības izpausmēm. Tas nozīmē, ka visu reliģiju (tātad arī visu kultūru pamatā) ir viens fenomens, vieni un tie paši arhetipi, un tos var pētīt kopumā. Eliade definēja kopējos galvenos arhetipus (pēc Eliades t.s., patternus), no kuriem šim darbam svarīgākie ir sakrālas telpas arhetips, kā 7


arī debesu, ūdeņu, zemes, sievietes un auglības arhetipi. Šos arhetipus nevar strikti atdalīt vienu no cita, jo starp tiem ir ciešas savstarpējas sakarības, tie ar kaut ko papildina vai arī dublē viens citu. Sakrālas telpas arhetips, kurā ielikti telpas ideāli, pastāv visās kultūrās. Šī arhetipa apraksti ļauj caur tēliem un simboliem atklāt telpas arhaiskus ideālus un saprast arhitektoniskās telpas vērtības.

KREISS – AIZIET PA KREISI ЛЕВЫЙ – «ЛЕВЫЙ»

LABS – LABAIS RIGHT – RIGHT ПРАВЫЙ – ПРАВЕЛЬНЫЙ

AUGSTS – AUGSTĀS KVALITĀTES ВЫСОКИЙ – ВЫСОКИЕ ПОМЫСЛЫ ZEMS – ZEMISKS НИЗКИЙ – НИЗКИЙ ПОСТУПОК Bērni vienmēr zīmē sauli labajā augšējā pusē!

3. attēls. Telpas arhetips. Slikts un labs.

Senāki ideālas arhitektoniskās telpas apraksti atrodami mitoloģiskajos un reliģiskajos tekstos. Šajā darbā tiks pētīts plašs tekstu spektrs – sengrieķu, Eiropas tautu un Mesoamerikas civilizāciju mīti, kā arī pasaules reliģiju svētie raksti. Tiks pētīti arhitektoniskās telpas naturālistiskie apraksti, emocionāli-psiholoģiskās telpas uztveres apraksti, kā arī tiks ņemta vērā šo aprakstu tēlainība, kas nozīmē ne tik striktu attieksmi pret ciparu, formu vai materiālu aprakstiem. Mazāka vērība tiks veltīta šo rakstu sociāliem, politiskiem un kultūras aspektiem, jo šī darba mērķis nav noteikt reliģiskās daudzveidības iemeslus, bet gan pretēji – atrast to, kas visus šos tekstus vieno. Ideālas telpas priekšstati reliģiskajos tekstos parādās paradīzes veidolā. Daudzi autori attiecina paradīzi pie visizturīgākiem cilvēka apziņas arhetipiem, turklāt šādu arhetipu 8


eksistēšana nereti saistās ar katra cilvēka „miglainām atmiņām” par bezrūpīgu, svētlaimīgu stāvokli, kuru viņš pieredzējis vēl pirms dzimšanas, atrodoties mātes vēderā [21]. Paradīze, kā priekšstatu kopa, pastāvēja arī pirms reliģijām, bet reliģijas izmantoja paradīzes tēlu kā pievilināšanas ieroci, tāpēc paradīzei bija jāakumulē sevī visi cilvēka dzīves un vietas ideāli, „visi skaistuma raksturojumi” *5+, ko tikai cilvēks varēja atrast. Pie vissenākiem paradīzes aprakstiem pieskaitāma grāmata „Sv. Perpetujas kaislības” (Passio SS Perpetua et Felicitas). Šajos tekstos debesu paradīze („рай сладости”) pirmoreiz aprakstīta kā skaists plašs dārzs, piepildīts ar brīnumainiem kokiem, smaržojošiem ziediem un brīnumaini dziedošiem putniem. Cilvēkiem šeit dāvāta mūžīga un prieka pilna pastāvēšana dabā, kura apmierina visas cilvēka vajadzības *29+. Enoha grāmatā (Book of Enoch) paradīze attēlota naturālistiskos toņos: „šī vieta izskatās neredzēti skaista: katrs koks ir ar puķēm izrotāts, katrs auglis ir nobriedis, un četras upes, ūdens bagātas, klusi plūstošas, katru lietu par labu pārtiku veidojošas, (...) un katrs koks ir svētauglīgs, un nav šeit neauglīgu koku, un visur šajā vietā ir svētība”. Debesu valstība (vai Jauna Jeruzaleme), kā vēl viens paradīzes koncepts, parādās milzīgas pilsētas veidolā: šī pilsēta nolaižas no debesīm, tai ir augstas sienas, pilsētai ir vienāds garums un platums, tai ir 12 vārti (pērļu veidā). „Pilsētas iela – no tīra zelta, un tas zelts ir tīrs kā caurspīdīgs stikls. Svētnīcas šeit nav, jo pats Tēvs ir tās dievnams un upurjērs. Un pilsētai nav vajadzīgs apgaismojums ne saules, ne mēness veidā, jo tā tiek apgaismota ar Dieva slavu. (...) Un rādīja man tīru Dzīvības upi, kas iztek no Dieva troņa. (...) Apkārt pilsētas ielas, vienā un otrā upes pusē, atrodas Dzīvības koks..” Jaunā Jeruzalemē vienmēr ir paradīzes svētlaime, kura aprakstīta spožās juteklīgās krāsās: „Būs vienmēr miers, ciešanas izzudīs, cilvēki tūkstoš gadus baudīs lepnas dzīres, jo zeme dos nebijušu ražu...” [17]. Par Jaunās Jeruzalemes vārtiem teikts gan Sv. Jāņa Evaņģēlista atklājumā, gan Jesajas un Ezekīļa (Ezekiel) grāmatās Vecajā Derībā. (Un vienmēr būs tavi vārti vaļā (...), no katras puses pa trim vārtiem.) Apkopotajos rakstos ir noteikti pilsētas struktūras pamatelementi – Dieva tronis, no dārgakmeņiem veidotas pilsētas sienas ar precīzi norādītiem tās gabarītiem, plāna konfigurācijām un tās novietojumu attiecībā pret debespusēm, 12 pērļaini vārti, zelta iela, Dzīves upe un Dzīves koks. Dieva tronim paredzēta centrālā vieta, jo no tās iztek Dzīvības upe. Iespējamā ielu tīklā (jo no katriem vārtiem jāved ielai) pastāv hierarhija – pieminēta tikai galvenā ass – iela no tīra zelta. Svarīgas ir pieminētās Dzīves koka atrašanas vietas detaļas – koks vienlaicīgi atrodas gan ielas vidū, gan upes abos krastos. Uz koku šeit jāskatās 9


kā uz tēlu – tā ir dzīvā telpiski izteikta enerģija, kura dod pārtiku, noēnojumu, mītni, labuma un ļaunuma izziņu. Dzīves koka apraksts dod arī iespēju saprast šīs pilsētas raksturu – dzīves koks atrodoties no upes abām pusēm aizņem lielu daļu no pilsētas telpas, faktiski veido to. Simboliska nozīme ir gaismu nesošo pilsētas materiālu uzskaitīšanā [10] – šeit sastopami gan tīrs zelts, caurspīdīgs stikls, pērles un perlamutrs, gan dārgakmeņi. Vēl viena paradīzes koncepcija kristietībā izteikta Ēdenes formā. Paradīzes dārza apraksts ir viens no pirmajiem arhitektoniskās telpas aprakstiem – šī telpa bija veidota apzināti – tās funkcija bija cilvēka pastāvīga uzturēšanās tajā; telpa bija labiekārtota, tai bija ierobežota teritorija *6+. Ēdenes dārzs aprakstīts kā svētlaimes karaliste. Tā ir pilna ar visdažādākajiem labiem dzīvniekiem, augļu dārziem, granātkokiem, ciedriem, cipresēm, kastaņiem; minēts, ka kokiem ir visdažādākie patīkami augļi un paši augi ir daudzveidīgi („un izauga tur visa veida augi, kas bija izskatā patīkami un labi mielastam”), minēta arī dzīvojamā pils ar koka vārtiem, un pilsētas koka sienas, bet vairakkārt akcentēts telpas raksturs kā dārzs vai parks. Bez vienkāršiem paradīzes kokiem minēts arī Dzīvības koks, „paradīzes vidū, labā un ļaunā atzīšanas koks”. Bez diviem brīnumainiem kokiem dārza vidū, Ēdenei ir arī tādi paradīzes atribūti kā robežas, ir noteikta ieeja un izeja, noteikta gājēju saikne (ceļš uz Dzīves koku), drošība (pie ieejas sēž heruvīmi), netieši pieminēti arī iespējamie vārti ( kuri varēja būt seši – ieejas vārti, kā arī pieci ūdens vārti: vieni – pa kuriem ietek upe, un četri – lai iztek straumes no dārza) *6+. Visiem kristietības rakstiem ir kopīgas īpašības, galvenās no tām var apkopot šādi: 

apzināts plānojums;

nošķirtība no arējās pasaules, savrupība;

pareiza ģeometriskā forma, orientēta uz debess pusēm;

centriskā plānojuma struktūra;

sakrālas vērtības ģeometriskā centrā;

sakrālās vērtības ir kompozīcijas dominante;

galvenā ieeja no austrumiem;

galvenais ceļš, kas no austrumiem ved uz centru. Antīks mīts par „Zelta laikmetu”, kas apvienoja sevī sengrieķu un romiešu mītus par

Kronosu un Saturnu, ir viens no visizstrādātākiem un oriģinālākiem mītiem par sākotnējo labklājību, par to paradīzi, kas tika zaudēta cilvēces attīstības vēlākos posmos [20]. „Zelta laikmeta” mīts ir viens no senākiem tekstiem, kur aprakstīta realitātei alternatīva esamība, 10


kuru raksturo laime un bezrūpība. Mīta apraksts ļauj definēt galvenās šīs telpas īpašības: psiholoģiski–emocionāla uztvere – harmonija, emocionāls līdzsvars („Dzīvoja tur cilvēki ar mierīgu un skaidru dvēseli..”); darbības veidi – atpūta („dzīvoja bēdas nezinot un darbus nezinot..”); labumu pašparādīšanās („lielas un bagātīgas ražas deva auglīga zeme, ar arklu neievainota, zeme pati deva augļus..”); dabas un auglības tēli („bez atpūtas zelti lauki pilni ar smagām vārpām, tecēja piena upes, strāvoja nektāra upes, zelta medus pilēja no ozola zaļa..”); krāsas – dabīgi zaļš un zeltains; dabas elementi – upes, upītes, strautiņi, ozols (šeit jāakcentē, ka ozols ir viens, bet upju ir daudz; tas piedod ozolam tā centrālo, sakrālo nozīmi). Kas attiecas uz telpisko kompozīciju sengrieķu mitoloģijā, jāatzīmē Atlantīdas salas ierobežotību no ārpasaules. Šāda robeža nepieciešama, lai paradīzes vieta ir īpaša un neaizsniedzama. Olimpa virsotne kā grieķu dievu dzīves vieta arī ir neaizsniedzama. Kalna tēls ir vairāku paradīzes aprakstu centrālais elements (ja nav kalna, tad paradīze atrodas tieši debesīs), bet paradīzes augstais izvietojums ir viens no svarīgākiem telpiskās uztveres faktoriem. „Zelta laikmeta” analoģijas bija daudzām tautām – seniem ēģiptiešiem, babiloniešiem, ķīniešiem, actekiem, maijiem [10] un citiem. Tāpat kā kristietībā, Korānā paradīzes apraksts sākas ar brīnuma norādījumu – „Es (saka pasauļu Kungs) sagatavoju taisniem cilvēkiem to, ko acis nekad nav redzējušas, ausis nekad nav dzirdējušas, bet cilvēka apziņa nevar pat iedomāties..” Brīnums šeit ir formālais telpas veidošanas pamats. Tālāk aprakstīti paradīzes dārzi, zem kuriem tek upes (tuvu kokiem, krūmiem un blakus skaistajām paradīzes pilīm mierīgi un klusi tek upes un strautiņi) . Lai cik šeit nedotu cilvēkiem augļus, viņi brīnās par sekojošo: tas ir tā, kā tas pats jau bijis agrāk , bet pēc garšas pavisam cits; katram paradīzes iemītniekam ir sava „otra pusīte”, pie tam pilnīgi tīra („tīra dvēsele, un skaists ķermenis, laba, ideāla, bez parastā dzīvē iespējamiem defektiem, visos aspektos un niansēs patīkama, neaprakstāmā pievilcības un pilnības aromātu oreolā aplenkta”); tiek pieminēta mūžība un mūžīga jaunība, aprakstīti mirdzoši, dārgi materiāli („Cilvēka mugurā būs zaļš zīds, satīns un zelts, un viņš sēdēs uz paklājiem, zaļos spilvenos, īpašās plašās nojumēs (gigantiska izmēra) no pērlēm un citiem dārgakmeņiem”, „zelta ķieģeļi un sudraba ķieģeļi, pa kuriem tek smaržīgs muskuss”); teikās stāstīts par skaistiem jauniešiem-kalpiem zaļos apģērbos un ar sudraba rotas lietām; aprakstīta augļu daudzveidība, fizisku un garīgu baudu daudzveidība un īpaša pievilcība („Paradīzes prieki nav līdzīgi zemes priekiem, kuri var izzust un izbeigties. Paradīzes prieki ir 11


tīri, mūžīgi un no visiem trūkumiem brīvi (..); paradīzes ēna nozīmē nojumi, patvērumu un drošību, jo mēs zinām, ka ēna ir viena no paradīzes baudām”). Tāpat kā daudzās pasakās (kas īstenībā ir mitoloģiski stāsti), paradīzē tek upes ne tikai no tīra ūdens, bet arī no piena, medus un vīna. Tāpat šai paradīzei ir arī vārti, hierarhiskums (100 līmeņi, stāvi – „Kad tu prasi Allaham paradīzi, prasi al-Firdausu, jo tā ir centrālā daļa un augstākā pakāpe”), upes (divas, četras vai vairākas) ar vienu avotu paradīzes centrālā un visaugstākā punktā, dīķis, strautiņi, pilis („cēlās pilis, uz ko cilvēki skatīsies kā uz visspožāko zvaigzni horizontā. Tās cēlās pilis domātas cilvēkiem.”), troņi, teltis, sudraba piederumi, ir arī Dzīvības koks („Koks ir tik liels, ka jātnieks var jāt tā ēnā simt gadu...”), kā arī daudzi koki ar zelta stumbriem [14]. Dzīve paradīzē ir bezrūpīga, mūžīga, mierīga – cilvēki atpūšas („aizņemti ar prieka lietām, sievas dzied tik melodiski, kā cilvēka auss vēl nekad nav dzirdējusi”), spēlē nardu spēles, sarunājas („svētlaimīgo sarunas (..), tikšanās ar draugiem un radiem”), notiek garīgā un intelektuālā attīstība. (Dzīvības koks dod ne tikai ēnu, bet dod arī zināšanas, satur arī slepenas ziņas) *38+. Tāpat kā visos citos paradīzes aprakstos, arī Islāma variantā daudzkārt ir pieminēti skaitļi ar īpašu nozīmi – maģiskie skaitļi (2,4, 12, 100), tie deva telpai proporcijas. Hinduismā naturālistiskie paradīzes apraksti parādās pēcvēdu (pēc vēdām) periodā – purānu tekstos (3.–12. gadsimts). Vajnuthas zeme aprakstīta šādi: „burvīgie Vajnuthas meži, kur aug koki, kas izpilda visas vēlmes, vienmēr pilni ar ziediem un augļiem. (..) Iedzīvotāji ar sievām un ceļabiedriem lido ar lidojošiem kuģiem, kas būvēti no dārgakmeņiem vajdurja, smagarda un zelta,(..) tur nav atšķirību starp putniem un cilvēkiem, jo viss ir apgarots un apzināts”, visdažādākie ziedi (minēti 11 nosaukumi) izplata dievišķīgus aromātus, „jaunietes ir tikpat skaistas kā laimes dieviete Lakšmi; viņas pielūdz Dievu dārzos,

ar korāļiem

iemidzināta dieva avota krastā”. Džambudvipas zeme aprakstīta šādi: „Septiņi okeāni dala Bhumandalu septiņās daļās,(..) Bhumandalas planētu sistēma līdzīga lotosa ziedam, (..) Džambudvipa atrodas pumpura centrā un ir apaļa kā lotosa lapa(..) Džambudvipā ir 9 rajoni (..) un 8 kalni šos rajonus atdala” un veido robežas. Centrā atrodas rajons Ilavrita, kur atrodas zelta kalns Sumeru. Katra kalna virsotnē aug koks. Starp četriem kalniem, kas atrodas apkārt Sumeru kalnam, ir 4 ezeri (no piena, no medus, no sulas un no tīra ūdens). Ir arī vīna, tīras eļļas, rūgušpiena, piena un tīra ūdens jūras *40+. ”No mango koka, kas aug uz kalna, krīt mango augļi, saldi kā nektārs. Kad tie krīt, tie sasistās un no tiem iztek salda smaržīga sula. Šī sula, notekot no kalna, kļūst par upi (..) Kad sievas dzer no šīs upes, no viņu ķermeņiem plūst neiedomājami jauks aromāts”. Upe nevis vienkārši plūst garām, bet tā piesātina, appludina, 12


bagātina visu zemi. Upes krasti sastāv no zelta. „No Mahakadamba koka, kas stāv nokalnē, no tā koka dobumiem iztek piecas medus upes”. „Šatavalša kokam ir 100 zari un 100 saknes, no kurām izplūst liels daudzums upju. Šīs upes tek no kalna virsotnes. No šīm upēm cilvēki iegūst pienu, jogurtu, medu, kausētu eļļu, graudus, apģērbu, rotājumus”. „Sumeru kalna virsotnē atrodas Brahmas Kunga mājoklis, no zelta radīts. (..), apkārt ir valdnieku 8 pilis (..), tas kalns ir no zelta un spīd kā uguns bez dūmiem”. Katra kalna puse ir savā krāsā (balta, sarkana, dzeltena, melna). No kalna plūst kalnu upes ar dzidru, tīru ūdeni gar skaistām zelta pilīm, apkārt kalnam atrodas ūdenskrātuves. Šī zeme aprakstīta kā mūžīgās laimes zeme („cilvēki nezin ne slimības, ne vecuma vājības”, „visur ir antilopes un putni”, „izredzēto zeme”, „svēto zeme”, „svētlaimīgo zeme”). Šajā zemē ir ne silts, ne karsts; cilvēki nezin, kas ir bēdas un rūpes un bauda visus dzīves labumus. Tuvākais Sumeru kalna analogs ir Altaja tautu Beluha kalns, bet līdzīgi svētie gaismas kalni ir arī pārējās reliģijās: sengrieķu Olimps, sintoistu Fudzi, jūdaistu un kristiešu Ararats un Sinaja, Irāņu Hara, zoroastriešu Demavada. Džambudvipas kosmoloģija izmantota ne tikai hinduismā, bet arī budismā, kur tai atvēlēta viena no augstākās apskaidrības stadijas sasniegšanas vietām. Paradīzes planētu apraksts: „Zemāk par Zemi atrodas septiņas citas planētas. (..) Tur atrodas pasakaini skaistas pilis, dārzi un visu iespējamo baudu vietas (kama-bhoga)(..) Tā kā saule tur nespīd, tur laiks nedalās dienā un naktī; līdz ar to tur nav baiļu, jo bailes rodas no Laika. Gaisma tur izkaisās no dižu čūsku kapuču dārgakmeņiem. Tā kā šo planētu iedzīvotāji dzer dievišķīgu augu sulas, tiem nav vecuma un slimību.” No kristiešu, sengrieķu, islāma un hinduistu paradīzes aprakstiem ir redzams, ka pastāv kopējais kodols, universāls pirmtēls, kas dod pamatu plašām variācijām un interpretācijām. Interesanti, ka tas pats pirmtēls attiecināms arī uz Mesoamerikas kultūrām, neskatoties uz to, ka šīs kultūras nevarēja ietekmēties no Eirāzijas kontinenta – līdz 16. gadsimtam tām nebija nekādu savstarpēju saikņu – ne kultūras, ne kādu citu apmaiņas. (Saskaņā ar ģenētiskiem pētījumiem, migrācija caur t.s. „Beringa tiltu” beidzās 120. gadsimtā p.m.ē. [33]; atsevišķām Ziemeļamerikas ciltīm vēlāk bija sakari ar Eiropas vikingiem, bet uz Mesoamerikas civilizācijām tas nevarēja atstāt nekādu iespaidu.) Mesoamerikas Таmoančan, Тlalokan, Меtnaļ, Тоllan ideālas telpas priekšstatu apraksti (pēc ievērojamā kultūras zinātnieka Rostislava Kinžalova (Ростислав Кинжалов) tuklojuma): „tur nekad nav pārtikas un ziedu trūkuma...Tur lido daudzkrāsaini tauriņi un pat parasti akmeņi spīd kā nefrīti. Viss šeit zaļo un briest. Starp šiem augiem stāv Tlalokana māja, kas celta no 13


tirkīza. Tlalokana iedzīvotāji visu laiku dejo, dzied un spēlējās”. Mazi bērni pēc nāves devās uz Čičiuakuako, uz zemi, kur ir Koks-gādniece, Koks-zīdītāja. „Tur bērnus baroja koks, no kura zariem tecēja piens”, „Bērni, kā nefrīts, tirkīzs un citas dārglietas, pēc agrās nāves tiek Tonakatekutli mājā (augstākajās, 30. –tajās debesīs) un dzīvo tur patvērumā, bauda mūsu „Pamata” ziedu nektāru, dzīvo pie „Mūsu miesas koka”, un sūc tā ziedus”.„Kokvilna Tollanā aug jau krāsaina: sarkana, dzeltena, rozā, zaļa, zila un gaiši zila, oranža, aveņkrāsas, brūna un brūni zeltaina..., visur aug kakao koki un ziedu koki..., tur daudz skaistu putnu ar spīdīgu, daudzkrāsainu spalvojumu un visi putni dzied kā kalnu lakstīgalas..., tāpēc tolteki nezināja ne badu, ne slāpes, un nebija viņiem ne nabadzības, ne bēdu...” Tollānā atradās četras valdnieka pilis un katra bija no dārgakmeņiem – zaļā nefrīta, dzeltenā zelta, rozā un balta perlamutra [11]. Kā piļu apdares elements pieminēta arī tirkīza mozaīka. Kopējie ideālas telpas elementi bija mitoloģiju pamatā arī pirms kristietības. Piemēram, īru pagāniskā mitoloģijā pastāvēja mīts par Prieka Zemi (Mag Mell), kas bija sasniedzama caur nāvi un (vai) svētlaimi. Šī zeme atradās uz jūras salas; tur nepastāvēja nāve un slimības, cilvēki un viss pārējais tur bija mūžīgi jauns un mūžīgi skaists; tur laime ilgst mūžīgi un nevienam netrūka ne ēdienu, ne dzērienu, tur „mūzika, spēks, dzīve un visas patīkamas baudas apvienojās vienā vietā” [27]. Šie daudzie ideālas telpas priekšstatu piemēri parāda, ka dažādu kultūru telpas ideāla priekšstatos pastāv invariants – nemainīga daļa, kodols, kas ir raksturīgs visiem aprakstiem, neatkarīgi no vietas vai laika. Ideālas telpas invariants ir universāls (to var attiecināt uz visām kultūrām). Tas nozīmē, ka cilvēka emocionāli-estētiskie priekšstati savos pamatos ir objektīvi un universāli. Ideālas telpas invariants nosacīts ar kopēja ideālas telpas arhetipa esamību (par kuru rakstīja arī Eliade), un uz tā vienota arhetipa pamata izveidojās bagātīgā dažādu kultūru paradīzes koncepciju dažādība.

14


1.2. PARADĪZES IKONOGRĀFIJA VIZUĀLAJĀ MĀKSLĀ

Uz Svēto rakstu pamata mākslinieki veidoja savu paradīzes vīziju, ar savu fantāziju papildinot paradīzes kanonisko tēlu (Lūkasa Krānaha Vecākā (Lucas Cranach der Ältere), Jana Brēgela Vecākā (Jan Brueghel de Oudevecāka), Jāna van Kessela (Jan van Kessel) gleznas). Neatdalot zemes paradīzi no debesu paradīzes, to attēloja kā idillisku sižetu, kur brīnišķīgs dārzs apdzīvots ar daudziem putniem un zvēriem, kur ir Dzīvības koks kompozīcijas centrā. Bet paradīzē dzīvojošie cilvēki attēloti kaili – tiem apģērbs nebija vajadzīgs, jo tie „apģērbti ar gaismu” *16+, brīvi no zemes nastām, slimībām, vecuma un nāves.

4. attēls. Hironīms Boss savā fantāzijā par paradīzes izskatu neapzināti attēloja hinduisma kosmoloģijas daļu Džambudvipu *31+.

15


Viens no pasaules mākslas galvenajiem paradīzes attēlojumiem ir Hironīma Bossa (Hieronymus Bosch, 1450.–1516. gg.) glezna "Pasaulīgo baudu dārzs" (4. attēls). Atbilstoši mākslinieka fantāzijai, Svētajos rakstos aprakstītie paradīzes elementi tika papildināti ar neskaitāmiem tēliem un simboliem. Attēloti īsti (žirafe, zilonis) un fantastiski (vienradzis) dzīvnieki, arī laba un ļauna atzīšanas koks, dzīvības avots; kaili vīrieši un sievietes nododas dažādām pasaulīgām baudām. Centrā redzama ūdenskrātuve, kurā peldas sievietes, savukārt tai apkārt riņķī dažādu dzīvnieku mugurās jāj vīrieši. Lielā skaitā attēloti milzu putni un dažādi augļi *31]. Triptiha centrālā daļā attēlotam parkam ir centriskā kompozīcija, parks ierobežots ar kalnu un ūdens joslām; ūdens krātuve atrodas centrā un no tās iztek uz 4 pusēm neregulāras formas upītes, ir arī atsevišķi dīķi, koki un krūmi, kas grupējas gar ūdens tilpnēm vai atrodas saliņu centros; kompozīcijas centrā atrodas fantastiskie torņi – viens ūdens centrā, bet pārējie atrodas uz krastiem; laimīgie cilvēki izmanto ūdens, gaisa un zemes transporta līdzekļus, kuram piedotas fantastiskas, burvīgas formas; torņi un transporta līdzekļi, kā arī skulptūras un citi arhitektoniskie elementi veidoti no perlamutram, zeltam un dārgakmeņiem līdzīgiem materiāliem. Triptihs veidots košās spilgtās krāsās. Bossa pasaulīgo baudu dārzs lielā mērā atgādina hinduisma, nevis kristietības paradīzi (pils-kalns centrā, 4 pilis perimetrā, perimetrā stāvošus pakalnus apvieno ūdens un apkārt galvenajām akcentam ir ūdenskrātuve, debesīs cilvēki lido uz putniem vai lidojošiem kuģiem, utt.). Visticamāk, tas notika neapzināti. Austrumu kultūru mākslā vērojamas līdzīgas tendences: svētajos rakstos aprakstīts paradīzes invariants tiek bagātināts ar mākslinieka izdomātiem tēliem un simboliem – ziloņiem, lotosa ziediem, pasakainām dievībām, fantastiskiem augiem un ainavām; dažādi parādīta paradīzes kosmoloģija un hierarhija (5. attēls). 20.gadsimta mākslā paradīzes ikonogrāfijā vērojamas izmaiņas: kompozīcijas nav kanoniskas, dominē sirreālistiskas noskaņas, luminiscējošas krāsas un gaismas; attēli vairāk atgādina individuāla pārdzīvojuma, personīgas pieredzes mistisko attēlojumu, nevis pasaules kosmoloģijas attēlojuma mēģinājumu. Par centrāliem elementiem kļūst zelta pils debesīs, pasakaini burvīgs dārzs, debesu kāpnes, ziedi, paradīzes sala. Elementiem paliekot tiem pašiem, mainījās izteiksmes forma, bet kodols palika nemainīgs.

16


KOSMOLOĢIJA

HIERARHIJA ZELTA VĀRTI

DĀRZS ZELTA PILS

KĀPNES

5. attēls. Paradīzes ikonogrāfija hinduistu mākslā (augšā) , mūsdienu mākslā (lejā).

17


1.3. IDEĀLAS TELPAS TĒLS MŪSDIENU KULTŪRĀ

Balstoties uz Junga, Eliade un citu ievērojamo psihologu un filozofu darbiem var teikt, ka telpas ideāla arhetips maz pakļaujas izmaiņām laikā, tomēr katrā laikmetā šis arhetips formāli izpaužas dažādi: ja senajā Grieķijā tie bija mitoloģiskie stāsti, vēlāk parādījās reliģiozie teksti, ap 14. gadsimtu parādās paradīzes ikonogrāfija, 16. gadsimtā parādās arhitektūras utopijas, bet šodienas priekšstats par paradīzi uzskatāmi atspoguļots mūsdienu kinomākslā. Īpaši jāizceļ filmas „Gredzenu pavēlnieks” un „Avatars” – abos parādītas ideālās pasaules, kur maģiskā saskaņā ar dabu dzīvo laimīgās būtnes – cilvēki vai tiem līdzīgie fantastiskie humanoidi. Milzīgu iespaidu uz masu apziņu atstāja „Avatars”, kuru noskatījās katrs piektais cilvēks pasaulē (tikai kinoteātru ieņēmumi ir ap USD 2 miljardiem) [23]. Šādu popularitāti filma guva lielā mērā pateicoties tur parādītas ideālas pasaules pievilcīgumam. Džeimsa Kamerona (James Cameron) filmas darbība notiek uz izdomātas planētas – Pandoras. Debešķīgs Pandoras izskats pārsniedz skaistumā visu uz Zemes redzēto (6. attēls). Visa dzīve uz Pandoras ir pilna ar neredzētu harmoniju; cilvēki, kuri var šo harmoniju pieņemt, sajūt viņiem vēl nezināmu mieru *23]. Kamerons veido Zemes faunai līdzīgu meža ainavu ar gaismu, maģiskumu un brīnumu. Šeit viss ir dzīvs un starojošs: sēklas, sūnas, ūdeņi, zvēri, svētkoki. Tumšajās naktīs dzīvas būtnes fosforescē visās varavīksnes krāsās. Dievišķīgs spīdums ķērpjus padara līdzīgus zvaigžņu segai, bet Dzīvības koku – līdzīgu komētu pudurim. Tāpat kā Svētajos rakstos fiksētajos telpas ideāla priekšstatos, Pandorai nav vajadzīgs apgaismojums, jo ēteriska svētgaisma nāk šeit no visa dzīvā. Pandoras kalni peld debesīs, bet Dzīvības koka zari „blāzmo kā balti-violetas zivtiņas, dodot Pandoras atmosfērai enerģijas bagātību” *28]. Kamerons bieži izmanto spirāļu un apļveida formas gan dzīvnieku, gan augu veidolā, fantastiskus ziedus un būtnes (kuriem dažreiz ir Zemes analogi). Pandoras estētika ir pilna ar maģiskumu, mistisko labestību un pašatjaunošanas (mūžīgās jaunības) spēku. Pandoras pasaulē Kameronam izdevās iekļaut daudzus arhetipiskā telpas ideāla elementus, kas kopā ar deep ecology ideju izmantošanu filmas scenārijā un citiem iemesliem deva filmai nepieredzētus, fantastisks komerciālus panākumus.

18


BIODEBESSKRĀPJI – DZĪVOJAMIE KOKI

APGAISMOJUMS – LUMINISCĒJOŠĀS MEDŪZAS

ZAĻIE TILTIŅI

6.attēls. Pandoras pasaules estētika.

19


7. attēls. Mūsdienu ideālas telpas tēls: rietumu kultūras (augšā) un austrumu (lejā) *45+.

20


Mūsdienu apziņā paradīzes tēls visbiežāk asociējas ar pasakaini skaistu salu okeānā, kur var atpūsties un baudīt dabu. Tika izdarīts sekojošs pētījums:  izvēlēti atslēgas vārdi paradīze, райское место, рай, Eден, идеальное место, Eden, paradise, heaven, 天国, 천국;  izmantojot šos atslēgas vārdus, Google meklētājā tika meklēti attēli.  Analizēti saņemtie rezultāti. Absolūts daudzums saņemto bilžu attēlo okeāna salu (7. attēls), salas krastu, tīrās zilās debesis, tirkīza krāsas tīru jūras ūdeni, koši zaļus palmu zarus, kā arī pārsvarā attēloti arī ar cilvēka klātbūtni saistītie elementi – mēbeles, guļamvietas, nojumes, piestātnes, lapenes. Šiem elementiem parasti piedota balta krāsa. Viss izstaro tīrību, laimi, bezrūpību. Tātad var secināt, ka mūsdienu apziņā ideālas telpas jēdziens, paradīze tiek saistīta ar konkrētu tēlu, kas nav abstrakta, bet gan „pieejama” uz zemes. Kaut arī no pirmā acu skatiena pasakaina sala atšķiras gan no izdomātās Pandoras pasaules, gan arī no Ēdenes dārza, tā atbilst daudziem arhetipa elementiem: sala ir grūti sasniedzama, gan ģeogrāfiski, gan jēdzieniski (lai dabūtu atvaļinājumu, reālajā dzīvē smagi jāstrādā), salu ierobežo ūdens, salā visi tūristi atpūšas, bauda visus iespējamos dzīves priekus, daba ir burvīgi skaista, utt. Zināmas atšķirības bija vārda „paradīze” meklēšanā ķīniešu un japāņu valodā, kas varbūt saistīts ar to, ka vārdu „paradīze” viņi izmanto tikai Eiropas paradīzes definēšanai, bet telpas ideālam viņi lieto citus vārdus. Atslēgas vārds austrumu telpas ideālam var būt „harmonija”. Balstoties uz meklēšanas rezultātiem, harmonija tiek asociēta ar pasakainu dabu, (dārzi, upes, ezeri, zvaigžņotas debesis, putni, utt.), bet dabas vidē attēloti arī cilvēki, kas vēro dabas skaistumu, kā arī attēlotas lapenes, laiviņas, piestātnes, paviljoni, pakāpieni, tiltiņi. Tātad, var secināt, ka laikam ejot, neskatoties uz formālu dažādību, cilvēku priekšstati par ideālu telpu pēc būtības neizmainījās, un joprojām balstās uz nemainīgu ideālas telpas arhetipu.

21


1.4. ARHITEKTONISKĀS TELPAS IDEĀLA ELEMENTI

Kā liecina pētījumi, telpas ideāls sastāv no elementiem, kuri ir kopīgi visām kultūrām un visiem laikmetiem (piemēram, svētie ozoli ir visās kultūrās, un gaismas pilis ir visās kultūrās). Telpas ideāla elementu apraksti apkopoti tabulā (sk. 1. pielikumu). Tabulā esošos elementus jāuztver nevis burtiski, bet kā tēlus. Piemēram, kalna tēls nozīmē dzīvojamo vietu –dominanti, bet labā un ļaunā atzīšanas koks ir nevis koks, bet svarīga vieta, kas ļauj komunicēt ar citiem cilvēkiem un dabu, ļauj cilvēkam garīgi un intelektuāli attīstīties (praktiski tā varētu būt, piemēram, teātra ēka, baznīca vai kultūras un zinātnes centrs).

ŽURKA S

HEKSAPED aaaI

VĀRNA S

LAKSTĪGALA S

8. attēls. Fauna un cilvēka arhetipi: elle un paradīze.

22


Balstoties uz arhitektoniskās telpas ideāla elementu matricu (1. pielikums), tika noteikti sekojošie pamatelementi: Kompozīcija: centriskums (ar dominanti centrā, ar ūdens avotiem centrā) ; teritorija ierobežota (ar ūdeni, kalniem, sienām vai kā citādi; var būt sala); hierarhija (līmeņi, slāņi, apļi); tēlainība (kompozīcija līdzinās lotosa ziedam, salas atrodas apkārt salai, kā lotosa lapas apkārt tās stublājam, tīra ūdens upe iztek no dieva troņa, iela atrodas gan vienā , gan otrā upes pusē, utt.); Pilsētplānošanas raksturs: dzīvojamais dārzs (dārzs ir dzīvojamā teritorija, nevis atsevišķs zemes gabals, dārzs ir veids kā organizēta visa telpa, dārzs iekļauj visu – ielas, būves, pilsētu); Ainava un tēli: sala; kalns (centrā lielāks, perimetrā mazāki, var būt no spīdīgiem, mirdzošiem materiāliem, kalna virsotnes ir īpašas – tur var atrasties pilis, svētvietas, avoti, utt.); dīķis vai ezers (var būt gan no ūdens, gan no fantastiskiem šķidrumiem); upes, strautiņi ( tās gan ierobežo teritoriju, gan ir iekšā ainavā ; var būt viena, divas vai četras; tās ir klusas un mierīgas, var būt no ūdens, vai arī no dzīvību dodošām fantastiskām vielām; krasti var būt no spīdīgiem , mirdzošiem materiāliem; var sākties pie dominantēm, var tecēt no augstceltnēm; upju avoti var atrasties dominanšu iekšienē); Daba un tēli: dārzs (var būt viens, divi vai četri, raksturots kā ārkārtīgi daudzveidīgs un skaists, vienmēr zaļš); ozols (Dzīvības koks, Labā un ļaunā atzīšanas koks, Dižs koks – zināšanu centrs, (tik liels, ka jātnieks brauc viņa ēnā 100 gadus), koks Tub, kas dod ēnu, no kura dobumiem iztek piecas medus upes, Koks – gādniece, Mūsu miesas koks – dod ēnu, ziedus, utt.); koki (visi iespējamie skaistie koki ar augļiem, zelta stumbriem, ziediem, utt.); ziedi (visi iespējamie skaistie ziedi, ziedu parteri, var atrasties visur); Arhitektūras elementi: vārti , ūdens vārti ; robežas; galvenā iela (viena iela no „kā stikls” tīra zelta); pils (skaistās pilis, cēlas un augšā paceltas pilis, burvīgas pilis uz paradīzes planētām, utt.); pilsēta (pilsēta, kas nolaižas no debesīm, daudzas pilsētas); 23


citi dzīvojamie objekti (dzīvojamā vide ir pati daba, burvīgi zelta mājokļi, utt.); mazā arhitektūra (skaistās atpūtas vietas – teltis no dārgakmeņiem, troņi un sēdvietas, goda – viesu istabas); Proporciju sistēma, maģiskie cipari; Klimats (ideāls klimats, ne karsti, ne auksti); Krāsas, materiāli: gaisīgums (tīri, mirdzoši, gaismu atstarojoši un izstarojoši materiāli); daudzkrāsainība (sarkans, dzeltens, rozā, zaļš, zils, aveņkrāsas, gaiši zils, oranžs, brūns, zeltaini brūns); dārgmateriāli (nefrīts, tirkīzs, tirkīza mozaīka, perlamutrs, zelts (tīrs kā stikls), smaragds, vajdurja, rubīns, pērles, sudrabs, pērļaini oļi, rubīna oļi, zīds, satīns); Apgaismojums: pašspīdēšana (gaisma nāk no pašas arhitektūras, viss mirdz, fosforescē, tīrā spīdēšana, dārgakmeņu planētu gaisma, zvaigznes – apdzīvotās pasaules, atstaro saules starus, gaisma izstaro no dižu čūsku kapuču dārgakmeņiem, utt.); Darbības: atpūta, bezrūpīga dzīve (visu iespējamo baudu saņemšana, gan fiziskās, gan garīgās baudas); sazināšanās (svētlaimīgu cilvēku sarunas, saskarsme ar radiem un pēcnācējiem); spēles; garīgā un intelektuālā attīstība; Dievišķīgi aromāti; Skaņas: burvīga putnu un cilvēku dziedāšana ; Fauna: paradīzes putni un zvēri; Emocijas: 1. auglība, pārpilnība, daudzveidīgums, bagātība, piesātinātība, neizsīkums; 2. bauda, prieks, laime, pievilcīga brieduma sajūta, skaistums, saldā līksmība; 3. tīrība, harmonija (skaidrā dvēsele), miers, klusums, bezrūpība; 4. drošība, aizsardzība, patvērums; 5. brīnums , neiedomājamība, izbrīns, neatkārtojamība; 6. mūžības sajūtas, jaunība, mūžīgās jaunības sajūta; 7. svētlaime, izredzētības sajūta, brīvība, tīrība, gaišums, apgarotība.

24


2. TELPAS IDEĀLA ELEMENTU IZMANTOŠANA ARHITEKTŪRAS PROCESĀ

Visā arhitektūras vēstures gaitā arhitekti savos meklējumos centās pietuvoties telpas ideālam. Arhitektoniskās telpas ideāla pamatā ir tas pats invariants, kas ir pamatā reliģioziem un mitoloģiskiem ideālas telpas priekšstatiem. Vienos gadījumos arhitekti apzināti realizēja praksē paradīzi, kā tas notika , piemēram, Islāma dārzu tradīcijā. Bet citos gadījumos tas varēja notikt neapzināti.

2.1. ARHITEKTŪRAS UTOPIJAS Arhitektūras domāšana sākās uz paradīzes priekšstatu bāzes. Platona (Πλάτων, 427.–347. gg. p.m.e.) dialogā „Valsts”, kuru atzīst par pasaulē pirmo arhitektūras utopijas tekstu, par pamatu bija izmantots mīts par Zelta laikmetu. „Kritija” dialogā aprakstīta pilsētas – valsts ideālā dzīve. Platona aprakstā saskatāmi daudzi ideālas telpas elementi: abstraktajā Atlantīdas salā centrā atradās no visām pusēm nostiprināts kalns (ar zemes un ūdens apļiem), tur bija

bagātīgi auglīgas zemes, svētnīcas, ostas, tilti, centrālais kanāls, kas

savienoja jūru ar pēdējo no ūdens apļiem, salas centrā stāvēja pils ar vārtiem un torņiem. Īpašu nozīmi Platons veltīja izmēriem un to proporcijām, skaitļos iekodējot Pitagora ciparu maģiju [10], kas arī ir viens no ideālas telpas elementiem. Bet vienlaikus ar mūžīgu elementu izmantošanu savā arhitektūras veidolā, Platons piedāvā saprast arhitektūru kā sabiedrības esamības projekciju telpā („sabiedrības esamības processīvo formu”[41]) . Tātad, kāda ir sabiedrība, tāda izskatīsies arhitektūra. Platona darbi un kristietības paradīzes tēls atstāja ievērojamu ietekmi uz renesanses utopijas domāšanu, uz urbānistisku literatūras utopiju un arhitektūras fantāziju formām („ideālo pilsētu” projekti). Ideāli organizēta pilsēta metaforiski nozīmēja idealizētu valsts tēlu, tāpat kā „Debesu pilsēta Jeruzaleme” Svētajos rakstos nozīmēja paradīzi [10]. Tieši uz Bībeles teiksmām par paradīzi-dārzu un paradīzi-pilsētu, kā arī Platona, Filaretes (Filarete), Tomaso Kampanellas (Tommaso Campanella) un Tomasa Mora (Thomas More) idejām sāka veidoties pilsētplānošanas māksla[10]. Sāka veidoties arī priekšstats par pilsētu kā mākslas lietu, kas kļūtu dabisko pilsētu alternatīva. Vēlāk , 19. gadsimtā, parādījās jaunas sociāli-ekonomiskās problēmas, kuras cenšoties atrisināt, arhitekti piedāvāja jaunus utopiju veidus. Šajā laikā utopijas mērķis nav ideālas telpas meklējumi, bet industriālās pilsētas sociālās alternatīvas meklējumi. („pilsēta-dārzs”, „lineāra pilsēta”, „socpilsēta”, „industriāla pilsēta”, utt.)[37]. 25


Telpas ideāla elementi arhitektūras utopijās.

9.attēls. Mūsdienu utopiskie projekti: kosmosā lidojošā pilsēta (augšā); peldošā pilsēta (lejā).

26


Visās utopijās parādīta nevis pagātne, nākotne, pasaka vai fantāzija, bet tagadne savā ideāli-pozitīvā izskatā [18]. Daudzām 19.–20. gadsimta utopijām bija lemts būt realizētām dzīvē – tas attiecas kā uz ideālu sociālu pilsētu projektiem, tā arī valsts mērogā kopumā. Šā laika utopijām ar arhetipisko telpas ideālu bija tikai formāls saturs (utopijas atdalītas no realitātes telpiski un (vai) hronoloģiski, utopijās visas realitātes negācijas izņemtas un pārvērstas par labumiem, utt.)*19+, ko var izskaidrot ar to, ka mašīnu laikmeta eiforijā cilvēks centās aizmirst, ka ir cilvēks, nevis mašīna. Pēdējā laikā utopiju žanrs gandrīz beidza pastāvēt, atstājot vietu zinātniskai plānošanai, ideoloģiskai modelēšanai un citām kultūras praktikām [18]. Stanforda Tora (Stanford torus)(9. attēls) 10,000–140,000 iedzīvotājiem paredzēts kosmiska mājokļa konceptuāls risinājums bija izstrādāts NASA vajadzībām 1975. gadā. Tas sastāv no virtulim līdzīgas tora struktūras, 1,8 km lielas diametrā, un rotē ap savu asi, radot gravitāciju. Tors savienots ar iekšējiem šķērstuneļiem, kas iet caur centru [32]. Tora iekšienē ir pietiekami vietas, lai simulētu dabīgu vidi – šauru zaļu ieleju ar upīti, dārziem, pakalniem, košu krāsu augiem un saulainām kotedžām. Šī projekta veidolā izmantotie ideālas telpas elementi ļāva Stanforda Toram kļūt ļoti populāram līdzīgu projektu vidū, bet savrupības elements atrada jaunu izteiksmi – šī telpa ir ierobežota no ārpasaules un ir grūti sasniedzama, jo atrodas kosmosā. Citu pēdēja laika utopisku projektu vidū ir debesskrāpji-pilsētas, vertikālas eko-fermas un eko-pilsētas (9. attēls), tostarp arī peldošās (Žila Verna (Jules Gabriel Verne) peldošās pilsētas idejas turpinājumi) – arī tiem „iekodēti” vairāki telpas ideāla elementi.

2.2. PILS-PARKU ANSAMBĻI Pils-parku ansambļi lielā mērā iemieso cilvēka priekšstatus par ideālu telpu. Viena no vecākajām pasaules arhitektūrā ir Islāma dārza tradīcija, kura ietekmēja pils-parku un sakrālu ansambļu būvniecību (Tadžmahals, 1632.–1653.). Uz paradīzes dārza koncepcijas pamata izveidojās arī musulmaņu pilsētplānošana. 14.–17. gadsimtā Islāma dārzs (Čar-bag) bija noslēgta, norobežota telpa, veidota apkārt rezidenču pilīm, valdnieku memoriāliem un pie bagātām savrupmājām (publiski pieejami dārzi bija liels retums). Ūdens bija galvenā kompozīcijas dominante – atbilstoši Korāna paradīzes aprakstam, kur četrus dārzus atdalīja upes, arī Islāma dārzā centrālās asis atzīmēja ūdens kanāli, dīķi vai baseini, sadalot dārzu četrās daļās *14+. Pils paviljoniem bija pakļautu dominanšu loma un to arhitektūru noteica dārza plānojuma struktūra. Islāma dārza pamatelementi bija vienotība, statiskums, „interjeritāte”, harmonija, miers. 27


Eiropā pils-parku ansambļi, kā ideālas pilsētas utopijas izpausme, arhitektūras praksē sāka parādīties 17. gadsimtā, kad bija uzcelta Vo le Vikonta pils (Château de Vaux-le-Viconte)[35]. Vēlāk celtā Versaļa un daudzas citas šī laikmeta rezidences apvienoja sevī ideālas telpas un absolūtas varas tēlus, kas atbildēja absolūtās monarhijas uzdevumiem. Līdz ar to, Versaļa dod bezgalības un sajūsmas sajūtu vairāk, nekā prieka un svētlaimes.

Baroka pils-parku ansambļi

10. attēls. Baroka laika pils-parku ansambļu estētika.

Tajā pat laikā tika būvēti arī mazāki pils-parku ansambļi, kuriem reprezentatīvā funkcija bija mazināta dzīvojamās un atpūtas funkciju labā. Tādas pils veidojās kā patstāvīgi kompleksi 28


(Sansusī pils Potsdamā), netālu no galvenajām rezidencēm (Ķīniešu pils Oranienbaumas pils ansamblī netālu no Pēterhofas), vai kā lielās rezidences sastāvdaļa (Monplezīras pils Pēterhofā). Tieši šajās mājīgajās pilīs visvairāk jūtama atbilstība ideālas telpas priekšstatiem. Piemēram, Monplezīras pils (10. attēls – lejā) celta blakus Pēterhofas Lielai pilij, kurai bija impērijas reprezentācijas funkcija, tieši kā baudu vieta. Monplezīra, tulkojot no franču valodas ir „mana bauda” – tā parasti sauca šādas pilis, akcentējot to sevišķi personīgo nozīmi. Pēteris I uzskatīja savu Monplezīru par „apgaismota cilvēka ideāla mājokļa priekšstatiem atbilstošu” *39+ un dzīvoja tieši šajā intīmajā pilī, nevis Lielajā Pēterhofā. Pils mansardu jumti, vienstāvu galerijas, balustrādes, vazoni, ķieģeļa un akmens apdare, paviljoni, gaismas laternas, skulptūra un strūklakas kopā ar apkārtējo dārzu un jūras krastu veidoja harmonijas, mājīguma un prieka sajūtas. Tās pašas sajūtas izraisa arī Ķīnas slavenie pils-parku ansambļi, kaut arī to arhitektūra līdz 18. gadsimta vidum attīstījās pilnīgi neatkarīgi no Eiropas. Ķīniešu dārzu filozofijas pamatā bija veidot ainavu kā glezniecības un dzejas iemiesojumu – tas bija t.s. “poētiskais dārzs” [1]. Ķīniešu dārzs realizēja garīgu utopiju, lai savienotos ar dabu, lai atgrieztos pie savas iekšējas pasaules un atgriezties pie sena ideālisma.

PERFEKTĀS SKAIDRĪBAS DĀRZS

GALVENĀ IEEJA

MŪŽĪGĀ PAVASARA DĀRZS

PAVASARA ELEGANCES DĀRZS

11.attēls. Ķīniešu dārzu plānojums. [45] 29


Ķīniešu dārzu harmonija

12. attēls. Ķīniešu dārzu harmonija.

30


Harmonijas jēdziens bija galvenais Ķīniešu dārza estētikā un tas sajūtams arī dārzu nosaukumos: Perfektās skaidrības dārzs, Mūžīga pavasara dārzs, Pavasara elegances dārzs. Ķiniešu dārza tradīcijā sākumā galvenie elementi bija: ierobežojošās sienas, dīķis un kalniņš ar koku. Vēlāk šie elementi tika papildināti līdz 17 būtiskākajiem: mājas tuvums, mazas intīmas daļas, asimetriskums, telpisko savienojumu daudzveidīgums, arhitektūra, klintis, ūdens, koki, augi un ziedi, skulptūra, dekorācijas, zvani, uguns vietas, uzraksti, Feng Shui izmantošana vietas izvēlē. Dažādi sajūtu avoti vairoja dārza pievilcību: ziedi stādīti tā, lai veidotos noteiktas aromātu buķetes, skati no logiem bija tā pārdomāti, lai līdzinātos gleznām; celiņu sagums izvēlēts patīkamai staigāšanai. Dažus no elementiem ir vērts apskatīt plašāk: 

Arhitektūra ir galvenais dizaina elements. Dārza shēmas veidotas pārdomājot tās izskatu no paviljoniem. Ēkas novietojums nosaka celiņu cirkulāciju. Celiņu pašu var veidot arhitektonisku, papildinot to ar jumtiņu vai aizsedzot to ar sienām. Galvenie objekti bija pilis, paviljoni, nojumes, lūgšanas namiņi, atpūtas namiņi, tiltiņi.

Dekoratīvas klintis izmantotas kā skulpturāliem, tā struktūras nolūkiem. Klintis ir gudrības un nemirstības simboli. Kopā ar strautiem un dīķiem, klints veidoja dārza plāna pamatu.

Ūdens parasti veidoja centrālu dīķi un atsevišķus no dīķa iztekošus strautus. Ūdens maigums kompensēja klints masīvumu un atspoguļoja virs tā esošās, vienmēr mainīgas debesis. Ūdeni apdzīvo zelta zivis, karpas, mandarīnu pīles. Ainavu papildināja mazas strūklakas.

Katrs augs kaut ko simbolizēja: priede simbolizēja gudrību, bambuss – spēku un godīgumu, krizantēmas – perfekto Konfūcija skolnieku, peonijas – turību, lotoss – tīrību, plūmes – cēlumu. [1] Zinot simboliku, ķīniešu dārzu varēja lasīt kā grāmatu. Tas atšķir ķīniešu dārza

tradīciju no Eiropas tradīcijas. Tai pat laikā ķīniešu dārza elementi sakrīt ar kopējā telpas ideāla elementiem, ko arī ilustrē ķīniešu tradīcijas nozīmīgākie objekti: Pekinas vasaras pils (Yihe Yuan, ”Sakoptās Harmonijas Dārzi”), Imperatoru dārzi (Yuánmíng Yuán) un Suzhou dārzi (11. –12. attēli).

31


2.3. PILSĒTPLĀNOŠANAS PROJEKTI

19.gadsimta sociālu utopiju virkni rezumēja Ebenezera Hovarda (Ebenezer Howard) grāmata „Nākotnes pilsētas-dārzi”, kur tika piedāvāta decentralizēta kooperatīvu draudžu sistēma, valsts-dārzs, vai pilsēta-dārzs. Pilsētas-lauku „magnētam” bija jāakumulē gan pilsētas, gan lauku vides priekšrocības: augsti ieņēmumi un zemas mājokļu cenas, dabas skaistums un dažādu nodarbību pārpilnība, brīvība un kooperācija. Pilsētu-dārzu savstarpējā sakaru sistēma būtu tik labi organizēta un saistīta, ka var teikt, ka katrs iedzīvotājs dzīvo vairākās pilsētās vienlaicīgi. Pie tā paša laika pieder Antonio Gaudi (Antoni Gaudí i Cornet) luksusa dzīvojamā rajona projekts, kas komerciālās neveiksmes dēļ [30] (villas bija pārāk dārgas) tika pārtaisīts par publiski pieejamu Guela parku. Parka kompozīcijā saglabāta dabiska kalna būtība, vietas reljefa šarms un magnētisms. Tajā pat laikā, arhitektūrai pārtopot par dabu, arhitektūra kļuva šeit par dabas neatņemamu sastāvdaļu. Galvenais vītņveidīgs ceļš, ar 60 metru augstuma svārstībām, kalna virsotnē vainagojās ar monumentālu pārsegumu, kas piedod formai simbolisku un gandrīz sakrālu noskaņu. Mūsdienu pilsētplānošanā jāizceļ Normana Fostera (Norman Foster) un Frenka Gerija (Frank Gehry) (kā arī Rafaēla Moneo (Rafael Moneo) un Cino Zuči (Cino Zucchi) piedalīšanos) plānojuma projektu FieraMilano, jo šis koncepts lielā mērā ietekmē mūsdienu pilsētplānošanas procesu. Kā raksta projekta autori: „Shēmas dizains rada jaunus pilsētdzīves standartus 21.gadsimtā. Augstā blīvuma projekts ar plašu funkciju sajaukumu veido dzīvojamo parku jeb greenfrastructure ar arhitektoniskiem un dabas komponentiem, kas iekļauti pilsētas ekoloģijā. Ja tiks realizēts, tas būs visilgtspējīgākais projekts pasaulē. Ēku formas pašas par sevi stiprina vides stratēģiju, vadot vēju kustību un solāro sildīšanu, nodrošinot pasīvu dzesēšanu un ēnojumu, un kontrolējot ūdens straumes. Kombinējot sevī blīvu stādījumu zonas ar brīviem zālājiem, apvienojot tos ar strautiem un dīķiem, parks paredzēts kā plašu rekreācijas aktivitāšu telpa. Pašā vietas „sirdī”, ezera malā atrodas garens laukums – šeit augstceltņu ķekars apzīmē jaunu pilsētas silueta veidojumu. Šī torņu koncentrācija dod iespēju būvlaukuma 80 procentus atstāt zaļai telpai” [25]. Apzināti vai neapzināti, Fosters un partneri šajā konceptā realizēja vairākus telpas ideāla elementus: rajons ir dzīvojamais parks; centrā atrodas ikoniskas augstceltnes (mūsdienu zelta pils); centrā, apkārt augstceltnēm, ir dīķis, no kura uz četrām pusēm tek strauti; ir galvenā iela, kas ved uz augstceltnēm (maketā pat izgaismota ar zeltainu gaismu, atgādinot 32


zelta ielu Debesu Jeruzalemē); rajona perimetrā ir blīva apbūve, kas ierobežo rajona iekštelpu no ārpasaules; daudzpusīgas atpūtas un dabas baudīšanas iespējas, utt. (14. attēls – augšā). Telpas ideāla elementi atpūtas kompleksos: Disnejlenda un Eden

13. attēls. Mūsdienu atpūtas projekti: Disnejlenda un projekts Eden.

33


T e l p a s i d e ā l a

I t ā l i j a

e l e m e n t i m ū s d i e n u p i l s ē t p l ā n o š a n ā

K o r e j a

L s t v i j a

14.attēls. Mūsdienu pilsētplānošanas projekti: Fostera FieraMilano, Lībeskinda YongSan un Čira Amatciems. 34


Acīmredzami saistīts ar telpas ideālu ir arī Disnejlendas parks – pasaku un multfilmu pasaule, kur pēc ieceres interesanti jābūt gan bērniem gan pieaugušajiem. Disnejlendas parkam ir centriskā kompozīcija, parks sadalīts atsevišķās „pasaulēs” – dārzos, un centrālajā „pasaulē” atrodas pasakaina pils. Atsevišķās „pasaules” savienotas ar ūdens krātuvēm – neregulārās formas strautiņiem, kanāliem un dīķiem. Ir šeit arī galvenā iela, kas ved pie pils, vārti, kalns un vairāki citi ideālas telpas elementi. ka ik gadu Disnejlendu apmeklē 13 miljoni cilvēku *36+, kas pierāda šis paradīzes popularitāti. Vēl viens projekts, kur jūtama telpas ideāla klātbūtne, ir arhitekta Nikolasa Grimšo (Nicholas Grimshow) projektētais botāniskais dārzs Eden Kornvolā (13. attēls). Projekta uzdevums bija renaturalizēt kalna nogāzi, kas izveidojās kaolīna ieguves rezultātā. Zeme tika no jauna apstādīta un daļēji nosegta ar vieglu konstrukciju kupoliem, lai izveidotu arī mākslīgas ainavas. Kupolu iekšienē bija izveidotas dažādas klimatiskās zonas. Pilsētnieku attieksme pret dabu un to augošā interese par dabisku apkārtni ir Grimšo svarīgākā tēma. „Cilvēkiem nepieciešama jauna dzīves līmeņa sasniegšana – viņi bēg kalnos, mežā, džungļos vai pie jūras” – viņš raksta *9+. Zīmīgi, ka Eden augstās popularitātes dēļ (apmeklētāju skaits bija trīs reizes lielāks par plānoto), Grimšovam nācās projektu pārstrādāt, papildinot to ar jauniem elementiem. Mūsdienu pilsētplānošanā Latvijā jāizceļ savrupmāju ciema projektu Amatciems, kas veidots pēc Aivara Zvirbuļa (ar iesauku Čiris) idejām. Čiris, nebūdams profesionāls arhitekts, izveidoja brīnišķīgu vidi, kas ne tikai atbilst pēdējām eko tendencēm pasaules pilsētplānošanā, bet arī lielā mērā atbilst telpas ideālam. Pakalniņi, strautiņi, dīķi un kalniņi, saliņas, brīnumaina daba un tradicionālas guļbūves veido tīru un harmonisku atmosfēru. Šajā sakarā gribas pieminēt Ivara Strautmaņa rakstīto: „augstākās harmonijas iezīmes bieži var sastapt dabas ainavā, ko nav (jeb tikpat kā nav) skārusi cilvēka roka... Upes līcis ar dzelteni ziedošiem kārklu puduriem uz zilganu mežu fona. Tumšu egļu ielokā snaudošs ezers ar tīriem, nepiesārņotiem krastiem. Pīpeņziediem klāta pļava, un balti mākoņi pār to ...” [4] Var secināt, ka pēdējā laikā arhitektūras pilsētplānošana atgriežas pie ideālas telpas elementu izmantošanas, kas pozitīvi ietekmē vides uztveri un tās kvalitāti. national

Business

35


3. TELPAS IDEĀLA ELEMENTU IZMANTOŠANA MŪSDIENU VIDES VEIDOŠANĀ

3.1. ARHITEKTONISKĀS TELPAS EMOCIONĀLI-ESTĒTISKĀS KVALITĀTES VĒRTĒŠANA

Balstoties uz objektīvo pozitīvo saikni starp telpas elementu izmantošanu vides veidošanā un vides emocionāli-estētiskām kvalitātēm, ir iespējams novērtēt, cik konkrēta vide atbilst telpas ideālam (cik daudz telpas elementu tajā „iekodēti”). Jo vairāk telpas ideāla elementu būs noteikti vidē, jo augstākas emocionāli-estētiskās kvalitātes tā šajā ziņā sevī nes. Ideālas telpas elementi ir nevienmērīgi svarīgi telpas uztverē. (piemēram, Harmonijai un mieram, Skaistumam un baudai ir lielāka nozīme, bet Atpūtas vietām vai Skaņām – cilvēku un putnu dziesmām ir mazāka nozīme). Bet katrs elements dod savu pozitīvu pienesumu vides uztverē. (piemēram, ja zaļajā pagalmā ir lapene skaistai atpūtai, tas ir labi). Bet var būt situācijas, kad telpā pastāv nevis telpas ideāla elements, bet tas antipods (piemēram, lakstīgalu vietā ir vārnas, paradīzes zvēru vietā – žurkas, pašspīdīga stikla vietā – pelēks mitrs betons). Viss, kas ir melns, pelēks, saistīts ar nāvi, zemes dziļumiem, tumsu – ir paradīzes elementu antipods. Telpas ideāla pamatelementi apkopoti tabulā (1. tabula). Vērtējot konkrētu arhitektonisko telpu, jāskatās katra elementa esamību, neesamību, vai antipoda esamību. Ja elements pastāv telpā, tad tabulā attiecīgu aili aizpilda ar plusu (+), ja pastāv antipods, aizpilda ar mīnusu (-). Summējot rezultātus, varēs redzēt cik konkrēta telpa tuvu (tālu) no telpas ideāla. Ar šādu vērtēšanas metodi var vērtēt ne tikai jau izveidotas arhitektoniskās telpas, bet arī topošus projektus. Projektēšanas laikā arhitekts var iekodēt darbā pēc iespējas vairāk ideālas telpas elementu. Bet ja dažus elementus ieviest vienkārši (paradīzes putniņi), tad citus - ārkārtīgi grūti (harmonija), vai gandrīz neiespējami (Latvijas klimata gadījumā nodrošināt telpai ideālus klimatiskus apstākļus). Tas nozīmē, ka reāla arhitektoniska telpa nekad nesasniegs telpas ideālu, bet var tai vairāk vai mazāk pietuvoties. Ar šo metodi tika novērtētas dažas arhitektoniskās telpas, un sanāca šādi rezultāti: Yihe Yuan vasaras pils Pekinā:

+28;

Pandoras pasaule filmā Avatars:

+28;

Pēterhofas pils-parku ansamblis:

+25;

Mākslas un zinātnes centrs Valensijā, S. Kalatrava:

+17;

FieraMilano dzīvojamais parks, N. Fosters :

+15;

Amatciems, Čiris:

+10;

Dzīvojamais masīvs Pļavnieki:

-2; 36


Arhitektoniskās telpas vērtēšanas tabula. Emocijas: pārpilnība-daudzveidīgums bauda-skaistums harmonija-miers drošība brīnums mūžība svētlaime-apgarotība Arhitektūras tēli: vārti , ūdens vārti robežas zelta iela zelta pils pilsēta daudzas pilis mazā arhitektūra skaistai atpūtai Krāsas, materiāli: gaisīgums daudzkrāsainība dārgmateriāli Klimats: ne karsti, ne auksti Apgaismojums: pašspīdēšana Skaņas: putnu un cilvēku dziedāšana

Darbības: atpūta, bezrūpīga dzīve sazināšanās spēles garīgā un intelektuālā attīstība Kompozīcija: centriskums savrupība hierarhija tēlainība raksturs: dzīvojamais dārzs Dabas tēli: sala kalns upes, strautiņi dīķis, vai ezers dārzs Dzīves koks koki ziedi Proporcijas, maģiskie cipari Fauna: paradīzes putni un zvēri Aromāti: dievišķīgi aromāti

KOPĀ: 1. tabula. Arhitektoniskās telpas emocionāli-estētiskās kvalitātes vērtēšanas tabula.

Pēc šīs metodes iegūti rezultāti aptuveni parāda arhitektoniskās telpas kvalitātes. Pasaules izcilākie arhitektūras šedevri ņem apmēram 25-30 plusiņus no 40 iespējamiem, kamēr modernisma mikrorajonam sanāca mīnuss 2. Praktiskā nozīmē ir tāda, ka modernisma mantojumu var renovēt, pietuvojot tas emocionāliestētiskās kvalitātes telpas ideālam. To var veikt , papildinot modernisma telpu ar ekonomiski reāliem ideālas telpas elementiem. (Piemēram, žurku un vārnu aizvākšana, karpa dīķu izveide, lapeņu un tiltiņu ierīkošana, utt.)

37


3.2. MODERNISMA MANTOJUMA RENOVĀCIJA.

Emocionāli-estētiskās kvalitātes paaugstināšanai, modernisma ēkas un telpas renovējot jāpapildina ar ideālas telpas elementiem. Daļa elementu ir komerciāli neiespējama vai grūti īstenojama (piemēram, Harmonija, vai Ideāls klimats), bet citus elementus īstenot viegli (piemēram, Augļu koki). 15. attēlā redzams, kā izmainās vide, Rīgas guļamrajona kvartālu papildinot ar 5 elementiem: kalnu, dārzu, dīķi, lapeni, augļu kokiem. Šāda renovācija iekļauj sekojošus etapus: 

esošām ēkām tiek renovētas fasādes un ēkām tiek izbūvēti papildus stāvi, „iekodējot” siluetā kalna tēlu, paaugstinot apbūves blīvumu (līdz ar to arī zemes izmantošanas rentabilitāti), izveidojot augšstāvos terases un penthausus;

Ēkas no sāniem var papildināt ar piebūvēm tā, lai atvērtā plānojuma vietā veidotos mājīgs pagalms (daļēji iestrādājot Savrupības elementu, tiek mazināts psiholoģisks „caurvējš”);

Kvartāla pagalmā tiek izveidots dārzs ar dažādu aktivitāšu zonām. Karpu dīķī var makšķerēt, lapenē var sarunāties, uz zāliena var sēdēt un atpūsties, var nobaudīt kādu augli (tiek „iekodēti” Dārzs, Koki, Atpūtas vietas, Dīķis).

15. attēls. Renovācijas etapi: kvartāls papildināts ar pieciem ideālas telpas elementiem (autora vizualizācija).

38


16. attēlā var redzēt, ka šāda renovācija var būtiski uzlabot telpas emocionāli-estētisku uztveri. Balstoties uz šajā darbā noteiktiem objektīviem telpas ideāla elementiem, bez aptauju veikšanas var secināt, ka renovācijas rezultāts ir objektīvi labāks par telpas sākotnējo izskatu.

16. attēls. Renovācija, izmantojot ideālas telpas elementus: pirms un pēc (autora vizualizācija).

Kvartāla renovācijā var iestrādāt ne tikai piecus, bet arī visus 40 ideālas telpas elementus, kas nozīmēs vēl labāka rezultāta sasniegšanu, bet komerciāla lietderība ar to samazināsies. Lai uzlabot telpas pievilcīgumu, var izmantot arī tikai kādu vienu telpas ideāla pamatelementu. 39


Piemēram, 17. Attēlā paradīta telpas papildināšana ar aukstumizturīgu apelsīnkoku – rezultātā koks organizē ap sevi pagalmu, mazina psiholoģisku caurvēju, harmonizē vidi kopumā.

17. attēls. Vides papildināšana ar vienu telpas ideāla pamatelementu (autora vizualizācija).

3.3. ARHITEKTŪRAS JAUNRADE Uz autora kursa darba piemēra, kura tēma bija Bišumuižas rajona Rīgā attīstības priekšlikums, bija parādīts, ka atsevišķu ideālas telpas elementu „iekodēšana” projektējamā vidē paaugstina projekta emocionāli-estētisko kvalitāti, veido cilvēkiem draudzīgu vidi – vidi, kas patīk cilvēkiem. Konkrētajā projektējamajā vidē ideālas telpas elementu lietojumu jāapvieno ar telpas identitātes meklējumiem, semantikas jautājumiem, mērogu un citu aspektu izstrādi. Piemēram, tas nozīmē, ka Bišumuižas gadījumā nevar iekodēt materiālu pašspīdējumu, jo Bišumuižai kā Pārdaugavas sastāvdaļai tradicionāls apbūves materiāls ir koks (perlamutram vai sudrabam līdzīgi apdares materiāli šajā vidē izraisītu disonansi). Tātad, rūpīgi jāanalizē, kādi ideālas telpas elementi „der” apkārtējai videi, un kuri „neder”. Ideālas telpas elementi, kas tika izmantoti Bišumuižas attīstības priekšlikumā: dzīvojamais Dārzs, Koki, Strauti, Dīķis, Atpūtas vietas un mazās arhitektūras formas (tiltiņi, nojumes, lapenes utt.), Kalna metafora, Saliņas, Ziedi. Daļēji izmantoti: Centriskā kompozīcija, Savrupība, Miers, Skaistums, Atpūta-bezrūpīga dzīve. Rezultātā tika radīta apkārtnē integrēta vide, ar dzīvokļiem-terasēm, dārziem un parkiem (80% no kopējās platības), ārtelpu hierarhiju (publiskās, puspubliskās, privātas), daudzveidīgām atpūtas iespējam un veiksmīgu funkciju sajaukumu (18. attēls).

40


Att.18. Autora priekšlikums Bišumuižas rajona attīstībai Rīgā.

41


SECINĀJUMI

1. Dažādu kultūru telpas ideāla priekšstatos pastāv invariants – nemainīga daļa, kodols, kas ir raksturīgs visiem aprakstiem, neatkarīgi no vietas vai laika, vai konkrēta cilvēka individuālās pieredzes. Ideālas telpas invariants ir universāls, tātad to var attiecināt uz visām kultūrām (piemēram, svētozoli pastāv visās kultūrās, un gaismas pilis pastāv visās kultūrās). Tas nozīmē, ka cilvēka emocionāli-estētiskie priekšstati savos pamatos ir universāli. Ideālas telpas invariants nosacīts ar kopēja ideālas telpas arhetipa esamību, un uz tā pamata veidojās bagātīgā dažādu kultūru paradīzes koncepciju dažādība. Konkrēta cilvēka priekšstati balstās kā uz arhetipiskiem ideāliem, tā uz personīgo pieredzi, bet tieši arhitektoniskās telpas ideāls ir vienojošs, tas nes objektīvu kodolu telpas emocionāli-estētiskajā uztverē. Tas, ka telpas ideāls nemainās laikā un vienāds visām kultūrām, nozīmē, ka telpas ideāla elementus var izmantot arī arhitektūras jaunradē, jebkurā valstī.

2. Telpas ideāls sastāv no noteiktiem elementiem. No šo elementu ievērošanas atkarīgs, cik arhitektūras objekts ir tuvu vai tālu no telpas ideāla. Darbā pierādīta pozitīvā sakarība starp telpas ideāla elementu izmantošanu un arhitektūras emocionāli-estētiskām kvalitātēm. Tādējādi, darbā apkopotus ideālas telpas elementus var izmantot arhitektūras jaunradē, lai paaugstinātu arhitektūras emocionāli-estētiskās kvalitātes. Uz piemēriem tika parādīts, ka ideālas telpas elementus var izmantot modernisma mantojuma renovācijā (papildinot telpu ar tikai 5 no 40 ideālas telpas pamatelementiem, var tikt sasniegta pilnīgi jauna telpas kvalitāte) un arhitektūras jaunradē („iekodējot” telpas elementus atbilstoši vides mērogam, semantikai, identitātei utt.). 3. Pētījumā definēti telpas ideāla elementi dod iespēju objektīvi novērtēt telpas emocionāliestētisku kvalitāti. Ja telpas ideāla elementi pastāv vērtējamā vidē, tas ir objektīvi labi, ja nepastāv vai pastāv šo elementu antipodi, tas ir slikti. Piemēram, ja kvartāla pagalmā dzīvo žurkas (paradīzes zvēru antipods – elles dzīvnieks), tas ir objektīvi slikti, bet ja kvartālā dzied lakstīgalas, tas ir objektīvi labi. Jo vairāk vidē izmantoti telpas ideāla elementi, jo pozitīvāk to cilvēks uztver. Pētījumā veiktā dažādu laikmetu arhitektonisko telpu vērtēšana parādīja, ka vistālāk no telpas ideāla ir modernisma telpa, kas skaidrojams ar daudzu svarīgu arhitektūras aspektu ignorēšanu modernisma laika projektēšanā.

42


4. Ideālas telpas elementu izmantošana garantē augstu kvalitāti tām vietām, kur cilvēks dzīvo un atpūšas, bet īpaša emocionāla stāvokļa vietās (piemēram, memoriāli kompleksi, kazino, teātri) darbojas citi kritēriji. Ideālas telpas elementu izmantošana vairāk attiecināma uz pilsētvides, rajona, kvartāla, ēku kompleksa vai ansambļa, privātās dzīvojamās mājas arhitektūru, tātad uz arhitektūru ar publisku, puspublisku un (vai) privātu ārtelpu. Bet šos elementus var iestrādāt arī atsevišķās ēkās (piemēram, iestrādājot augstceltnē Zelta pils, vai (un) Kalna elementus, vai Labuma un ļaunuma atzinuma koka elementu, var būtiski palielināt projekta emocionāli-estētisko kvalitāti.) 5. Arhitektūra kā māksla no pašiem pirmsākumiem veidojās uz paradīzes priekšstatiem un liela daļa ievērojamāko arhitektūras pieminekļu balstās uz ideālas telpas elementiem (Tadžmahala un visi islāma pils-parku kompleksi, islāma pilsētplānošanas pamati, Versaļa, Pēterhofa, San-Susi un citi baroka pils-parku ansambļi, Romas, Parīzes plānojums un Eiropas pilsētplānošanas mākslas pamati, Pekīnas pils-parku kompleksi, Sužou un ķīniešu dārza tradīcija kopumā, Guela parks utt.). 6. Telpas ideāla elementu „iekodēšana” arhitektūrā notika gan apzināti, gan arī neapzināti. Nevar zināt, vai N. Fosters apzināti piesātināja FierraMilano konceptu ar daudziem ideāla elementiem, bet var zināt, ka H. Boss savā gleznā „Pasaulīgu baudu dārzs”, fantazējot uz kristietības Svēto rakstu pamatiem, precīzi attēlojis Hinduisma kosmoloģijas Džambudvipas tēlu, par kuru viņš 16. gadsimta Eiropā nevarēja zināt. Tas notika neapzināti. 7. Tēlam ir svarīga nozīme vides uztverē. Arhitektūrā „iekodēti” tēli un metaforas dod iespēju cilvēkam „lasīt” vidi, kas paaugstina vides informatīvo un emocionālo kvalitāti. (Pētījumā analizēti objekti iemiesoja tādus tēlus, ka kalns, zelta un gaismas pils, zelta iela, koks un koka stobrs, lotosa zieds, ola utt.) 8. Skaņas, aromāti, taktīlās sajūtas ir neatņemamas telpas sastāvdaļas, kas nozīmē, ka šiem elementiem jāvelta ne mazāka vērība, kā arhitektoniskiem elementiem. Ja arhitektūra ir telpas veidošanas māksla, tad visi elementi, kas veido telpas uztveri, ir arhitektūras elementi.

43


9. Daba (dzīvā daba, nepārveidota daba, zaļā vide) ir neatņemama vides sastāvdaļa, līdz ar to dabu jāuzskata par vienu no arhitektūras elementiem. Situācija, kad pilsētvidē dabai atvēlēti atsevišķi ierobežoti zemes gabali, publiski pieejami parki, ir nepilnīga. Visos darbā apskatītos piemēros redzams, ka cilvēka ideālam tuvāka situācija, kad daba vienmēr ir apkārt un pastāv pilsētvides un zaļās vides sintēze. Šādu vidi var nosaukt par dzīvojamo parku (pēc N. Fostera living-park jeb greenfrastructure). 10. Pastāv sakarība starp to, cik arhitektoniskā telpa atbilst telpas arhetipiskam ideālam un šis telpas popularitāti. Šajā darbā apkopoti vairāki piemēri, ka telpas, kur „iekodēti” daudzi ideālas telpas elementi ir ļoti populāras, kas pārsvarā nozīmē arī projekta komerciālu veiksmi: N.Grimšou projektu Eden nācās pārveidot, jo apmeklētāju skaits 3 reizes pārsniedza plānoto, S. Kalatravas Mākslas un zinātņu pilsētai ir 4 miljoni apmeklētāju gadā, Čira Amatciemā īpašumus pērk pat austrālieši, kas brauc tikai lai tur padzīvot dažas dienas gadā, Pandoras pasaule filmā Avatars piesaistīja pasaules vēsturē lielāku auditoriju un ieņēmumi bija daudzreiz lielāki par plānotiem utt. Liela popularitāte nozīmē arī to, ka projekts var būt komerciāli ļoti izdevīgs, bet ne vienmēr. Paradīzes iemiesojums prasa lielus līdzekļus, līdz ar to projekts var neatpelnīties – piemēram, pasaulslavens A. Gaudi Guela parks sākumā cieta komerciālu neveiksmi (bet tagad ik gadu to apmeklē 4 miljoni cilvēku (2008. gada dati)). Mūsdienu arhitektūras praksē var izmantot tos ideālas telpas elementus, kas ir reāli īstenojami. Piemēram, ja starp divām padomju laika mazģimeņu ēkām iestādīt vienu aukstumizturīgu apelsīnkoku, pozitīvs efekts vides uztverē būtu liels, bet izmaksas minimālas.

44


INFORMĀCIJAS AVOTI

Publicētie darbi

1.

Keswick M. The Chinese garden: history, art and architecture. Harvard: Harvard University Press, 2003 – pp. 240.

2.

Lawson B. The language of space. Oxword: Architectural Press, 2001 – pp. 265

3.

MacKillop J. Mag Mell. Dictionary of Celtic Mythology, Oxford, 1998 – pp. 490.

4.

Strautmanis I. Dialogs ar telpu. Rīga: Liesma, 1977. 135 lpp.

5.

Алексеев А. Представления о рае в период Средневековья. Образ рая: от мифа к утопии. Серия “Symposium”, выпуск 31. Санкт-Петербург: Санкт-Петербургское философское общество, 2003. с.195–198.

6.

Балакинa Л. Идеальные архитектурные пространства в библейских текстах: Раский сад, Стан Израельский, Иерусалим Небесный. Вестник Томского государственного архитектурно-строительного университета. Томь: Томский государственный архитектурно-строительный университет, 2007 – с. 16–26.

7.

Вишну-Пурана (пер. с санскрита) кн.1. Изд. Санкт-Петербург: Издательство ОВК., 1995 г. 200 с.

8.

Гидион З. Пространство, Время, Архитектура. Москва: Стройиздат, 1984. с. 455.

9.

Гримшоу Н. Принципы архитектуры. Академический вестник УРАЛНИИПРОЕКТ РААН. выпуск Nr.1. Новосибирск: УРАЛНИИПРОЕКТ РААН, 2008 – с. 50–53.

10.

Иконников А. Утопическое мышление и архитектура. Социальные, мировоззренческие и идеологические тенденции в развитии архитектуры. – Москва: Архитектура-С, 2004 – 400 с.

11.

Кинжалов Р. Тамоанчан, Тлалокан, Метналь и Толлан. Образ рая: от мифа к утопии. Серия “Symposium”, выпуск 31. Санкт-Петербург: Санкт-Петербургское философское общество, 2003. с.86–90.

12.

Матушанская Ю. Описание Райского сада у Иосифа Флавия. Серия “Symposium”, выпуск 31. Санкт-Петербург: Санкт-Петербургское философское общество, 2003. с.100–102.

13.

Михельсон О. Концепция небесного паттерна М. Элиаде и его трактовка 45


представлений о смерти и загробном мире. Образ рая: от мифа к утопии. Серия “Symposium”, выпуск 31. Санкт-Петербург: Санкт-Петербургское философское общество, 2003. с.95–99. 14.

Назмнева А. Исламский сад в мировой истории архитектуры. Известия КазГАСУб. выпуск Nr. 1 (9). Казань: КазГАСУ, 2008– с. 45–50.

15.

Павлов Н. Алтарь. Ступа. Храм. – Москва: Олма-Пресс, 2001 – с. 55–72.

16.

Рашкова Р. Иконография Рая в католическом искусстве. Образ рая: от мифа к утопии. Серия “Symposium”, выпуск 31. Санкт-Петербург: Санкт-Петербургское философское общество, 2003. с.225–230.

17.

Собольникова Е. Формирование христианского представления о Рае. Серия “Symposium”, выпуск 31. Санкт-Петербург: Санкт-Петербургское философское общество, 2003. с.118–120.

18.

Соколов Е. Рай/ад «в натуре». Образ рая: от мифа к утопии. Серия “Symposium”, выпуск 31. Санкт-Петербург: Санкт-Петербургское философское общество, 2003. с.152–155.

19.

Чаликова В. Утопия рождается из утопии – Лондон: Overseas Publications Interchange ltd., 1992. с. 72–84.

20.

Чернышов Ю. Социально-утопические идеи и миф о "золотом веке" в древнем Риме: В 2 ч. Ч. 1: До установления принципата. Изд. 2-е, испр. и доп. – Новосибирск: изд-во Новосибирского университета, 1994. 176 с.

21.

Юнг К. Проблемы души нашего времени. Москва: "Прогресс", 1994. с.185–203.

22.

Юнг К. Человек и его символы, Санкт-Петербург: Б.С.К., 1996, с. 451.

Interneta materiāli 23.

Avatar [cited 31.10.2010.], http://en.wikipedia.org/wiki/Avatar_(2009_film)

24.

E-Bībele [tiešsaiste 10.10.2010.], http://bibele.ebaznica.lv

25.

Foster N. FierraMilano [cited 01.10.2010.], http://www.fosterandpartners.com/Projects/1266/Default.aspx

26.

Garden of Eden [cited 31.10.2010.], http://en.wikipedia.org/wiki/Garden_of_Eden

27.

Mag Mell [cited 31.10.2010.], http://en.wikipedia.org/wiki/Mag_Mell

28.

Pandora aesthetics [cited 11.12.2010.], http://aestheticsofjoy.com/2010/01/avatarpandoras-aesthetics-of-joy

29.

Paradise [cited 22.11.2010.], http://en.wikipedia.org/wiki/Paradise 46


30.

Park Guell [cited 15.09.2010.], http://en.wikiarquitectura.com/index.php/Park_G%C3%BCell

31.

Pasaulīgo baudu dārzs [tiešsaiste 10.10.2010.], http://lv.wikipedia.org/wiki/Pasaul%C4%ABgo_baudu_d%C4%81rzs

32.

Stanford Torus [cited 15.09.2010.], http://en.wikipedia.org/wiki/Stanford_torus

33.

Washington ProFile — International News & Information Agency «Сибирские индейцы» [cited 15.09.2010.], http://www.washprofile.org/ru/node/7168

34.

В красоте ли счастье? Беседа с Питером Айзенманом *цитируется 10.11.2010.], http://archvestnik.ru/ node/1966

35.

Дворцово-парковый ансамбль *цитируется 12.11.2010.], http://wapedia.mobi/ru/Дворцово-парковый_ансамбль?t=2.

36.

Диснейленд *цитируется 10.11.2010.], http://ru.wikipedia.org/wiki/Диснейленд

37.

Идеальный город *цитируется 31.09.2010.], http://en.wiki.org/wiki/Ideal_city

38.

Коран *цитируется 17.11.2010.], http://www.imam.ru/quran/index.html

39.

Монплезир *цитируется 10.10.2010.], http://winpetergof.narod.ru/Peterhof.doc/monplezir.htm

40.

Мистерии Бхагавата -пуран. Песни 1 –12. *цитируется 10.11.2010.], http://scriptures.ru/krishna/m_bhagavata_purana01.htm#I

41.

Пучков А. Архитектура и градоустроение в эстетическом мировоззрении Платона. *цитируется 21.11.2010.], http://stroyinformer.com/arhitektura/49-platonarhitektura.html

42.

Ра

а орт А. Концепции архитектурного пространства *цитируется 10.09.2010.],

http://papardes.blogspot.com/2009/11/blog-post_28.html 43.

Фили

ов А. Значение архетипа «рай и поиск рая» в символьной парадигме

культурологии [цитируется 10.11.2010.], http://alexanderfilippov.com/znacheniearhitipa.html 44.

Яландина Н. Принципы сосуществования природы естественной и искусственной [цитируется 05.10.2010.], http://archvuz.ru/authors/inform?id=55

45.

Яндекс изображения [цитируется 01.12.2010.], – http://images.yandex.ru/

47


ANOTĀCIJAS

Ideālas telpas elementu izmantošana vides veidošanā. Anotācija. Darbā apkopoti arhitektoniskās telpas ideāla priekšstatu apraksti, sākot no reliģiskiem un mitoloģiskiem tekstiem un beidzot ar arhitektūras utopijām un mūsdienu priekšstatiem. Tika definēts arhitektoniskās ideālas telpas invariants un noteikti ideālas telpas pamatelementi. Tika parādīts, ka ideālas telpas arhetips ietekmēja arhitektūru un pilsētplānošanu no pašiem pirmsākumiem un liela daļa izcilu arhitektūras pieminekļu iemieso priekšstatus par telpas ideālu. Darbā tika noteikts, ka telpas ideāla elementu izmantošana arhitektūrā paaugstina tās emocionāli-estētiskās kvalitātes, padara arhitektūras telpu cilvēcīgāku. Izdarīts priekšlikums izmantot darbā piedāvāto arhitektoniskās telpas kvalitātes vērtēšanas metodi, kā arī izmantot darbā noteiktus ideālas telpas elementus gan arhitektūras jaunradē, gan modernisma mantojuma renovācijā. Darbā ir 51. lappuse, 18 attēli, 1 tabula un 2 pielikumi, izmantoto informācijas avotu sarakstā 45 nosaukumi.

48


Аннотация. В

работе

обобщены

описания

представлений

об

идеале

архитектурного

пространства, от религиозных и мифологических текстов до архитектурных утопий и современных представлений. Был выявлен инвариант идеала архитектурного пространства и определены основные его элементы. Было показано, что архетип идеального пространства оказывал влияние на архитектурный процесс

уже на

стадии зарождения и что значительная часть выдающихся памятников архитектуры является воплощением инварианта рая. В работе было показано, что использование в архитектуре элементов идеального пространства повышает ее эмоциональноэстетические качества, гуманизирует архитектурное пространство. В работе предложен метод оценки качества архитектурного пространства, а также предложено использовать выявленные элементы архитектурного пространства, как в проектировании новых пространств, так и в реновации наследия модернизма. В работе 51 страницa, 18 рисунков, 1 таблица и 2 приложения, 45 единиц источников литературы.

49


Abstract. The work summarizes the conceptions of the ideal architectural space, from religious and mythological texts to architectural utopias and modern ideas. The invariant of the ideal architectural space was identified and its basic elements were defined. The research has discovered that the ideal space archetype has influenced the architectural process from its very beggining and that many of the outstanding monuments of architecture embody the ideal space. The work shows how the use of the ideal space elements in the architecture increases its emotionally-aesthetic qualities and humanizes the architectural space. Use of the identified ideal space elements in new architectural design and renovation of modernism heritage was proposed. Work consists of 51 pages, 18 figures, 1 table and 2 applications, and has 45 units of information sources.

50

Ideālas telpas elementi  

Šodien pievērsties psiholoģijai, tai skaitā, apziņas arhetipiem, ir īpaši svarīgi, jo tas ļauj arhitektūras domāšanā ieraudzīt cilvēcīgākas,...

Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you