Page 1

RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE 2009.gada aprīlis Nr.38

Svētais Vakarēdiens. B.Karduči. 17 gs.


Mācītāja sleja Katram gadam cilvēka dzīvē, pat nedēļai un dienai, var atrast, kas to dara atšķirīgu un īpašu. Šis laiks mums visiem māca meklēt jauno, ieraudzīt neparasto, atcerēties aizmirsto un meklēt spēkus tajā, kas nav par naudu nopērkams. Šī gada Ciešanu laika ceturtdienās Rīta svētbrīžos mēs klausījāmies Kristus vārdus evaņģēlijā un radām savu spēku Pāvila teiktajā Gal.5:22 . “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzti­camība,lēnprātība,atturība.” Katru nedēļu mēs atklājām tikai vienu Gara augļa izpausmi – pacietību, mieru, prieku.. Tomēr galvenā atskārsme ir tā, ka apustulis runā par vienu augli, kurā kā vīnogu ķekarā parādās visas Kristus sekotāja īpašības. Šis kopuma likums darbojas arī visā Kristus draudzē, kur mēs katrs ienesam savas dāvanas. Draudzes dzīvē šogad vēlēšanas, uzreiz pēc Lieldienām, 25.aprīlī, kad apstiprināsim kalpošanas amatos nākošajiem 5 gadiem aicinātos vadīt kādu no mūsu darbības virzieniem. Kad sākam domāt par to, ko mēs varētu kā ticīgu kristīgu cilvēku grupa darīt kopā, vienmēr visi sapņi apstājas pie tā, ka nav cilvēka, kas varētu pulcināt ap sevi un vest noteiktā virzienā citus. Rodas visdažādākās idejas - mēs varētu apsaimniekot “Bevulēnus” un pat audzēt savām ģimenēm kādu ekoloģisku dārzeni! Nopietni, mums taču ir 50 ha aramzemes, kur varētu rosīties, bet viens to nevar, iznomāt kādai saimniecībai – neatrodas gribētāji, bet ar kaut ko būtu jāsāk, kaut augļu kokus sastādīt, lai pēc 5-10 gadiem būtu jauna problēma – kas tos ābolus var nolasīt! Daudz ko mēs jau darām – viss ir vērsts uz mācības un kristīga dzīves veida stiprināšanu un varam uzsākt vēl ko vairāk ārpus dievkalpojumiem, kas vienmēr paliks visa centrā. Draudzes padome ir 15 cilvēki, un tās ievēlētā valde 5 cilvēku sastāvā ir tā, kas seko šīm ikdienas pamatlietām un ekstrā idejām, palīdzot tām realizēties vajadzīgajā veidā. Vārdos grūti novērtēt šo cilvēku kalpošanu, lai pats Kungs ir ar viņiem! Pagājušā gada nogalē mūsu draudzes nodibinājums “Jāņa baznīcas atbalsta fonds” saņēma pirmos nozīmīgos ziedojumus no mūsu draudzes locekļu uzņēmumiem, un tagad diakonijas kalpošana notiek tieši caur fonda finansējumu. Tā ir iespēja, kas palīdz arī pašiem uzņēmējiem virzīt savu ienākuma nodokļa atbalstu tieši tur, kur viņi vēlas. Katrs draudzes loceklis ir aicināts uz atskaites – vēlēšanu sapulci, un arī dalīties pārdomās mājas lapā www.janabaznica.lv. Dažreiz visiem var būt noderīgas viena profesionālās prasmes, kaut arī gribētos darīt ko citu, iznāk turpināt to pašu pierasto. Fotografēt, filmēt, spēlēt mūzikas instrumentu, drukāt datorā, vadīt auto vai ēvelēt dēli. Viena kalpošana visiem ir kopēja – mūsu ziedojumi. Ar tiem mēs apliecinām savu piederību šai draudzei zemes virsū, bet pats galvenais – uzturam spēkā savu kopību draudzē, kas iedibināta no augšienes, Dieva spēkā. Tā ir īpaša pateicības sajūta, kas rodas apzinoties Dieva klātbūtni visās lietās, un tā ļauj izdzīvot arī pārbaudījumos.Mēs esam aicinājuši cilvēkus vairāk būt kopā arī savās ģimenēs, stiprināt tuvinieku attiecības, kas, ko tur slēpt, atgūstot īpašumus, vienā otrā vietā ir ienesušas aizvainojumu, ka kāds tagad apsaimnieko vairāk, kādam ir mazāk. Tā tas ir bijis un būs vienmēr, ka tas, kam ir vairāk, tas arī vairāk strādā un pūlas. Kam nav tik daudz, tas var likt spēkus lietā citā virzienā, kādas dāvanas kuram ir dotas. Īpašums ir tikai iespēja, pats par sevi tas var aizaugt un ātri izputēt, ja nebūs

2


klāt roku darbs un Dieva svētība. Pēc tās ir jācenšas visvairāk, bagātība gandarījumu nedod, tikai Viņš. Lieldienas ziņo, ka ir klāt pavasaris! Ka Kristus ir Augšāmcēlies, ar to nodrošinot mums pavisam citu dzīvi, esot pie mums ik solī, ik domā. Prieks par šādu Evaņģēlija vēsti mūs mazliet paceļ virs zemes, kas ir ļoti nepieciešami! Jo tūlīt mēs atkal iesim katrs savā darbā un kalpošanā, paturot atmiņā šo brīnumaino atdzimšanu, kas sākas dabā ap mums – viss piedzimst kā no jauna, un beidzas mūsos – mēs aizvien piedzimstam no jauna Kristus dāvanā. Lai šis mūsu laiks ir Dieva svētīts! Mācītājs Juris Zariņš

KLUSĀ NEDĒĻA Sešas dienas, kas mūs ved no Pūpolsvētdienas līdz Augšāmcelšanās svētku rītam, Baznīcas gada laikā ir ļoti īpašas. Mēs soli pa solim tuvojamies notikumam, kas ir mūsu ticības cerības zvaigzne. Tas ir līdzīgi Adventam, bet tomēr ir pavisam citādi, jo šajās dienās ir redzama izaugsme un skaidri saskatāms mērķis un tā iemesls. Tikai ejot pakāpeniski, mēs aizsniedzam Augšāmcelšanās dienu tai sagatavoti. Jāņa baznīca Klusajā nedēļā katru dienu no 10:00 būs atvērta un gaidīs draudzes locekļus un katru cilvēku, būs sastopams mācītājs. Pirmdienas vakarā uzsāksim nedēļu ar Lūgšanu un pārdomu vakaru “Ieejot Klusās nedēļas notikumos”. Šī vakara galvenā īpatnība būs tā, ka mēs (beidzot) uzmanīgi aplūkosim tās ērģeļbalkona gleznas, kas ir vienas no vērtīgākajiem mākslas darbiem mūsu dievnamā – Korda Meijera (1690-tie gadi) ciklu “Ciešanu ceļš” - vienīgais saglabājies šī gleznotāja darbs Baltijā. Šī cikla glezna „Golgāta” ir redzama nākošajā lappusē. Mēs apakš šīm ainām esam gājuši simtiem reižu, kādreiz arī acis pacēluši, bet reti kad esam mēģinājuši ielūkoties un izsekot katrai figūrai, katram stāvam, kas stāsta par Kristus Ciešanu ceļu.Pirmdien, 6.aprīlī 18.30 šīs gleznas būs aplūkojamas uz lielā ekrāna, baznīca iegrimusi puskrēslā, lai ļautos pārdomām, klausoties vispirms Svēto Rakstu lasījumā, kas ir katras gleznas pamatā, pēc tam šīs pašas tēmas atspoguļojumā ērģeļmūzikā, kuru atskaņos ērģelnieki Ilze Reine un Aigars Reinis. Lūgšana, klusums un nākošā aina – no Ģetzemanes dārza līdz Augšāmcelšanās rītam, 9 gleznas, 9 lasījumi, 9 skaņdarbi, kurus apvienos Kristus klātbūtne toreiz un tagad. Otrdienas vakarā mācītājs Ingus Dauksts aicinās visus uz Bībeles studiju “Ciešanas un godība”, kura arī ļaus vairāk iedziļināties materiālā, kā parastās Bībeles stundas. Trešdienas vakars tradicionāli gaidīs mūs ar Vakara dievkalpojumu un Svēto Vakarēdienu.

3


Ceturtdien, Zaļās Ceturtdienas dievkalpojums, kas veltīts Kristus pēdējā mie­ lasta iestādīšanai, šogad pilnībā tiks pulcināts ap Svēto Vakarēdienu – draudze uzreiz pulcēsies altārdaļā un viss dievkalpojums būs veltīts Vakarēdiena cienīgai svinēšanai un baudīšanai. Uzreiz pēc dievkalpojuma plkst. 20.00 vakars turpināsies ar Rīgas Doma zēnu kora un orķestra koncertu. Lielās Piektdienas rīts ir kluss un smags, bet, tikai nolaižoties līdz ar Kristu Viņa ciešanās pie krusta, dzirdot Viņa vārdus no krusta, mēs patiesi varam saņemt atbrīvošanas prieku Lieldienu rītā. Lielās Piektdienas dievkalpojums sāksies 10.00, un uz to tiek gaidīts patiešām katrs draudzes loceklis, lai cik mēs arī tajā dienā nebūtu, lai stāvētu kājās, kā Ziemsvētku vakarā, klausoties Vārdu, kas ir stiprāks par nāvi un uzvar elles varu. Sestdiena Jāņa baznīcā vienmēr tiek aizvadīta klusumā. Tad mēs apklustam un katrs savā sirds kambarī raugāmies Krusta virzienā. Svētdienas rītā viena draudzes daļa līdz ar sievām evaņģēlijā steigsies uz agro rīta dievkalpojumu 7.00, kad saules stari caur vitrāžām ielaužas baznīcā un dzied līdz ar ērģelēm “Kristus ir Augšāmcēlies! Lielais svētku dievkalpojums 10.00 visus sveic ar trompetes skaņām - “Patiesi, Viņš ir Augšāmcēlies!” Lieldienu dievkalpojumi 12.aprīlī plkst.7:00 rīta dievkalpojums plkst.10:00 Pirmo Lieldienu dievkalpojums plkst.12:00 Dievkalpojums ģimenēm ar mazuļiem plkst. 13:00 Svētdienas skolas dievkalpojums plkst. 14:30 Nedzirdīgo draudzes dievkalpojums 13.aprīlī plkst. 10:00 Otro Lieldienu dievkalpojums Pēc dievkalpojuma draudzes namā sadraudzības pasākums senioriem „Es dzīvoju, un jums būs dzīvot! ”

4


Laila Čakare teoloģijas maģistre, Lutera akadēmijas lektore. Biķeru draudzes svētdienas skolas vadītāja.

Ceturtdienas pārdomas Ar Palmu jeb Pūpolu svētdienu Baznīcas gadā sākas Klusā nedēļa. Un tiešām – nākamajās trīs dienās pēc Jēzus visai pamanāmās ierašanās Jeruzalemē un tirgotāju iztrenkāšanas templī, šķiet, nekas nenotiek. Klusums. Mācekļi kaut ko gaida, bet neuzdrīkstas runāt par savām cerībām. Vai Jēzus vāks kopā karapulkus, uzsāks sacelšanos, gāzīs romiešu varu? Viņš gan neko tādu nav teicis. Tomēr mācekļi ir pārliecināti, ka Viņš ir Mesija – Kristus. Tad jau Viņš rīkosies. Atliek tikai gaidīt. Un pēkšņi ceturtdienā notikumi strauji seko cits citam. Taču viss notiek pavisam citādi, nekā mācekļi ir gaidījuši. Tā bija diena, kad jāēd Pesah jērs. Pesah (grieķiskā izrunā – pashā) ebreju valodā nozīmē ‘garāmiešana’. Neraudzētās maizes svētki un Pesah jērs ebreju tautai bija atgādinājums par brīnumaino izglābšanu no Ēģiptes verdzības. Pēdējā un visbriesmīgākā mocība, kas Mozus laikā piemeklēja ēģiptiešus, bija visu pirmdzimto nāve. Bet ebreju namiem Dieva sūtītais nāves eņģelis gāja garām. Tiem namiem, kuriem uz durvju aplodām bija upurētā jēra asinis (sk. 2. Moz. 12:23). Šajā dienā mācekļi jautā Jēzum, kur Viņš gribētu svinēt svētkus, kur tiem sagatavot mielastu. „Un Viņš sūtīja divi no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: „Noejiet pilsētā. Tur jūs sastapsit cilvēku, kas nes ūdens krūzi. Sekojiet viņam. Un, kur viņš ieiet, tur teiciet tam saimniekam: Mācītājs saka: kur ir Man tā vieta, kur ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru? – Un viņš jums rādīs lielu, segām izklātu, sagata­ votu istabu. Sataisiet tur mums visu”” (Mk. 14:13–15). No evaņģēlistu aprakstiem mēs varētu izdalīt četrus šīs dienas notikumus: Svētā Vakarēdiena iestādīšanu, mācekļu kāju mazgāšanu, Jēzus lūgšanu Ģetzemanes dārzā un nodevīgo Jūdas skūpstu. Es šajā nelielajā rakstā pakavēšos pie diviem. Kāju mazgāšana Daudzviet Kristīgajā baznīcā tai ir nozīmīga vieta Zaļās (citur sauktas – Svētās) ceturtdienas dievkalpojumā. Dažās baznīcās pat notiek īpaši kāju mazgāšanas dievkalpojumi. Tomēr attieksme pret to nebūt nav viennozīmīga. Vieni šajā rituālā saskata evaņģēliskas pazemības mācībstundu, citiem tas šķiet pārspīlēti un samāksloti. Bīskaps taču galu galā nav Jēzus, kurš gatavojas iet savu krustaceļu. Un vai ārišķīga mīlestības izrādīšana tā arī nepaliek tikai ārišķība?

5


Nav brīnums, ka Jēzus mācekļi bija iztrūkušies un apmulsuši. Pēteris pat izsaucas: „Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” (Jņ. 13:8). Par tik dziļu Jēzus pazemošanos uzdrīkstas runāt vienīgi Jānis. Pazemošanos bezgalīgas mīlestības dēļ, kā to liecina evaņģēlists. – „Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stun­ da bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja Savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam” (Jņ. 13:1). Tomēr uzmanīgi lasīsim tālāk. „Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis” (Jņ. 13:4–5). Un salīdzināsim to ar kādu citu Rakstu vietu, kur doti norādījumi pirmajam augstajam priesterim Āronam par grēku upura pienešanas kārtību: „Tad Ārons lai ienāk Saiešanas teltī un lai novelk linu drēbes, kuras bija uzvilcis, ieejot svētnīcā, un atstāj tās tur. Un viņam jāmazgā sava miesa ar ūdeni svētajā vietā, tad jāuzvelk savas drēbes un jāiziet un jāupurē savs dedzināmais upuris un tautas dedzināmais upuris; un viņš būs apklājis savus un tautas grēkus”* (3. Moz. 16:23–24). Šajos tekstos mēs varam ieraudzīt gan līdzību, gan atšķirību. Priesteris uz brīdi novelk savas priestera drēbes, lai sagatavotos pienest grēku upuri. Āronam (un tāpat ikvienam priesterim pēc viņa) pirms šī atbildīgā uzdevuma ir jāmazgājas, kas nozīmē roku un kāju mazgāšanu (sk. 2. Moz. 30:17–21). Jēzus mazgā Savu mācekļu kājas, tā ievezdams viņus priesteriskās kalpošanas amatā. Turpmāk ikvienam Kristus māceklim, ikvienam kristietim ir uzticēta šī pati priesteriskā kalpošana – sludināt Evaņģēliju. Kā vēlāk Pēteris to skaidro kristīgajai draudzei: „Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā” (1. Pēt. 2:9). Pēc tam Jēzus atkal apvelk savu priestera amata tērpu un ir gatavs nest upuri, kas apklās Viņa tautas grēkus. Ne velti es te pieminu priestera amata tērpu, kas nebija šūts, bet noausts vienā gabalā (sk. 2. Moz. 28:39). Atcerēsimies kareivju izbrīnu par Jēzus drēbēm, kuras tie pēc krustā sišanas ņēmās sadalīt. – „Svārki nebija šūti, bet izausti viscaur no viena gabala. Tad tie sacīja cits citam: „Tos nesadalīsim, bet metīsim par tiem kauliņus, kam tie piederēs” (Jņ. 19:23–24). Jūdas skūpsts Nudien mēs varētu gaidīt, ka pēc šāda kalpošanas un mīlestības darba mācekļi būs gatavi iet ar Jēzu un Viņa dēļ caur uguni un ūdeni. Cik dīvaini un neiederīgi šādā brīdī izklausās vārdi: „Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities” (Mt. 26:32) un „viens no jums Mani nodos” (Jņ. 13:21). Pēteris sašutis apgalvo: „Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos,” un vēl piebilst: „Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu” (Mt. 26:33, 35). Tomēr Ģetzemanē (olīvu dārza nosaukums, kas burtiski nozīmē ‘eļļas spiede’) visi ir Jēzu atstājuši. Pat trīs uzticamākie – Pēteris, Jēkabs un Jānis –, kaut fiziski atrodas turpat līdzās, taču ir noguruši un apmiegojušies. Jēzus savā izmisīgajā lūgšanā cīnās viens. Tikai viens no mācekļiem šajā naktī nāk pie Jēzus ar mīlestības un miera sveicienu. Tas ir Jūda. Viņa lūpas liekulīgi izrunā vārdus: „Esi sveicināts, rabi!” (Mt. 26:49). Šķietamais uzticības apliecinājums ir zīme Jēzus ienaidniekiem.

6


Vai iespējams vēl vairāk pievilt, nonicināt dāvāto uzticību un sāpināt? Kurš gan no mums gribētu otram ko tādu nodarīt? Un kāpēc? Cik dabisks ir mūsu sašutums un neizpratne! Cik daudzus ir mocījis jautājums – kas Jūdu uz to pamudināja? Varbūt viņa rīcībai var rast kādu izskaidrojumu? Varbūt pat varam tajā saskatīt kādus cēlus mērķus un motīvus? Jānis mums atgādina kādu senu pravietojumu: „Pat mans labākais draugs, kam es cieši uzticējos, kas manu maizi ēda, paceļ pret mani kāju spērienam” (Ps. 41:10; sal. Jņ. 13:18). Izrādās, cilvēki tā ir rīkojušies un rīkojas – bez iemesla un motīva, sava ļaunuma, iedzimtā grēka, dēļ. Tā ir bijis gan Dāvida, gan Jēzus laikā. To liecina arī mūsu pašu vēsture. Indriķa hronikā lasām, ka bīskaps Meinards te bija ieradies 12. gadsimta beigās lielu cerību spārnots – nest Evaņģēlija gaismu pagāniem. Taču, redzēdams, cik veltas bijušas viņa pūles un cik liela ir vietējo pretestība, viņš pēc daudziem gadiem grasās atgriezties mājās (1195. vai 1196. gada aprīlī – Lieldienās). Tomēr līvi viņu pierunā palikt. „Un līvi paši vēlreiz apsolīja pilnībā pieņemt ticību. Godprātīgais vīrs noticēja ikvienam vārdam.(..) Pēc tirgotāju aizbraukšanas salieši sveica pārradušos bīskapu ar Jūdas sveicienu un viņa garā, sacīdami: „Esi sveicināts, rabi!”, un vaicāja, cik Gotlandē maksājot sāls un vadmala” (Indriķa hronika, I,11). Lūk, cik labi mūsu senči bija ielāgojuši evaņģēlijā aprakstītos notikumus! Un kā viņi šo zināšanu izmantoja? – Izsmiedami Dieva vārda kalpu, ņirgādamies par viņiem dāvāto uzticību, jo sirmais bīskaps nu bija palicis bez atbalsta un aizsardzības viltus brāļu vidū. Kas līvus mudināja tā izturēties? Kas dīda un baksta mūs uz ļaunprātību un atriebību, pat pret brāļiem un māsām Kristū? Un vai, pat apzinoties, ka grēkojam, mums negribas piesegties ar cēliem mērķiem un motīviem? Jūda mūsos un Jēzus mūsu dēļ Dieva vārds skaidri rāda, kas notiek mūsos, kad mēģinām sev piemeklēt cēlo mērķu aizsegu. „Tā saka pārkāpums ļaundarim manā sirdī: „Nav jābīstas Dieva Viņa acu priekšā!” Jo viņš glaimo sev ,savu vainu negrib atzīt”* (Ps. 36:2–3). Vai gļēvais, nodevīgais, mantkārīgais Jūda, kurš turklāt gribētu izskatīties labs, kaut kādā mērā nesēž katrā no mums? Ja viņu sevī atrodam un ieraugām, tad varam sacīt – paldies Dievam! Jo, kas ir ieraudzīts, – tas ir izvilkts dienas gaismā, un mēs vairs paši sev nešķietam tik pārlieku labi. Tad spējam novērtēt, ka Kristus ir nācis un nesis Sevi par upuri, lai apklātu mūsu grēkus. Arī mūsu grēka dubļos sabristās kājas Viņš ir mazgājis ar Evaņģēlija vārdu, lai topam šķīsti un no sirds kalpojam savam tuvākajam. * autores tulkojums.

7


Atceroties aizvestos 25.martā paiet 60 gadi no tās dienas, kad daudzi latvieši tika aizvesti svešumā uz Sibīriju. Latvijā grūti atrast ģimeni, kuru pašu vai tuviniekus nav skārusi 1941. gada 14.jūnija vai 1949.gada 25.marta deportācijas. Daudzi mūsu draudzes locekļi ir paši piedzīvojuši garo ceļu un dzīvi Sibīrijā.

Izvesto vidū bija arī Inese Ķikāne un Velta Zalcmane. Cifersonu ģimeni :tēvu, māti, 13 gadus veco Veltu un 3 gadīgo Inesi deportēja 1941. 14.jūnijā. Par šīs ģimenes gaitām Sibīrijā varam lasīt grāmatā „Sibīrijas bērni” No Veltas Zalcmanes (atmiņām: „Agrā rīta stundā, atceros ļoti satrauktas balsis mammas guļamistabā, un mamma ieskrēja pie mums ar māsu...ceļaties, meitenes, ceļaties!...Tēvs bija ļoti satraukts...pusstundas laikā lika savākt visu, ko varam ņemt līdzi...Mamma nevarēja saprast, ko darīt, ko krāmēt...vasarnīcā mums bija tikai vasaras drēbes... ...Braucām cauri Ogres stacijai, tur bija briesmīgs skats...Cilvēki nesaprata, kas notiek, tik skaisti ziedēja ceriņi...” Tālāk jau Velta stāsta par pārdzīvoto Sibīrijā: „Tā mēs braucām un nezinājām savu galamērķi... tad mūs no lielā kuģa pārsēdināja uz mazāku kuģīti...Kādu dienu kuģītis apstājās, jo tālāk braukt nevar- priekšā ir daudz krāču... Laivā iejūdzās kādi astoņi vai desmit cilvēki un tiem tā laiva jāvelk. Viss krasts nosēts ar akmeņiem, bet krācēs mutuļo ūdens…Mēs gājām aizmugurē. Cilvēki, kas vilka laivas, gāja pa priekšu… Brīžiem likās, ka viņi to laivu vairs nevar noturēt… tad viņi ar kājām un rokām ieķērās akmeņos un kādu bŗīdi ievilka elpu, lai varētu atkal vienu vai divus soļus paspert tālāk… Es lēkāju no akmens uz akmeni, bet mamma septiņus kilometrus nesa māsu uz

8


rokām…un lūdza Dieva svētību…” Inese Ķikāne pašu izvešanu atceras neskaidri: „ Mēs ģimenē bijām četri cilvēki un visi četri atradāmies tajā vagonā: tēvs, mamma un arī mēs ar māsu. Man visi iespaidi ir tādi miglaini un ļoti neskaidri. Par apstāšanos pirmajā vietā, Dzeržinskā, es atceros vienīgi to, ka visus savietoja vienā lielā, nepabeigtā mājā. Tanī dienā lija lietus. Par cik mammai bija līdzi lietussargs, viņa uzklāja to virs manas galvas, un tā mēs to nakti arī pārlaidām. Kā vienu no visnepatīkamākajiem momentiem es atceros, ka man bija jāpaliek vienai tumsā, kad man bija kādi četri vai pieci gadi. Tajā tumsā pa māju stipri skrubinājās žurkas vai peles, un no tām man bija šausmīgas bailes. Tēvs ar mammu un māsu, iedami kas nu darbā, kas skolā, mani atstāja mājās pie maizes kukulīša, un man liekas, ka tas bija ļoti sīks. Viņi bija ar nazi iezīmējuši, cik tālu katrs drīkst ēst. Bet man tā apetīte, visu dienu mājās sēžot, tomēr bija liela, un es paspēju līdz dienas beigām apēst arī to maizīti, kas it kā pienāktos viņiem.(...)Tas varēja būt rudens, un man toreiz bija kādi gadi pieci. Gājām uz tādu nelielu upīti. Mēs bijām izgatavojušas no bērza tāsīm nelielu laiviņu. Tajā laiviņā mēs ielikām iekšā zīmīti, lai tā laiviņa aizbrauc līdz Latvijai. Tas man ir palicis atmiņā.” Ineses kundze savas atmiņas par to laiku noslēdz ar vārdiem: „Mēs arvien vēl ejam uz priekšu ar to pašu bagāžu, kas mums nāk līdzi no tiem izsūtījuma gadiem, no padomju okupācijas laika. Tas ir atstājis iespaidu, cilvēks nav varējis izpausties tā, kā viņš būtu varējis izpausties” Materiālu sagatavoja Vija Daukste

Mana liecība Ikkatrā no mums ir ilgas pēc Dieva. Mēs atrodam ceļu pie Dieva, ja vien vēlamies Viņu sastapt, jo Dievs tad mums Pats pastiepj pretī Savu roku. Otrās mūsu Atmodas laikā bija laiks, kad mēs – bijušie padomju skolu bērni, sākām meklēt savas nozaudētās garīgās vērtības. Arī es sāku savu ceļu pie Dieva. Kad jautāju reiz savam brālēnam: „Vai tu Dievam tici?” Viņš teica: „Jā.” Es teicu: „Tad iemāci ticēt arī mani!” Atbilde bija: „Vai nu tu pati tici vai ne!” Bet viņš sāka apgādāt mani ar grāmatām, kuras lasīju kā izslāpusi. Stundām klausījos Kristīgo Radio, līdz viena dziesma „Dieva mīlestība” nolika mani uz ceļiem Dieva priekšā. Arvien tuvāk gribēju sastapt, iepazīt Dievu un iestājos Kristīgajā Akadēmijā. Trešajā mācību gadā kristījos, iesvētījos Sv. Jāņa baznīcā un kļuvu par šīs draudzes locekli. Esmu tagad pensijā. Audzinu un vadu skolas gaitās savus divus mazbērnus – 7 un 11 gadus vecus. Visos savas dzīves ceļos paļaujos tikai uz Dieva vadību un pēc Viņa apžēlošanās. Dievs vēlas katram no mums dot Savu mīlestību un gaida pie Sevis katru no mums, katru savā laikā. Lai Dievs mūs visus svētī ar Savu žēlastību un dod mums spēju būt mīlestībā pret mūsu apkārtējiem, līdzcietīgiem pret grūtībās nonākušiem, bēdās nomāktajiem, iepriecinot tos kā mūsu Kungs to ir novēlējis. Inese Ķikāne.

9


Mans ceļš pie Dieva. Cilvēks-tas skan lepni! Ar šādu apziņu izaugusi ne tikai mana paaudze. Latvijas čigāni pāridarītājiem novēlēja – kaut tu lepns paliktu. Lepnība – cilvēka nožēlojamākā īpašība, kura traucē uzņemt pasauli ar tās norisēm paškritiski. Visas mēdiju mākslīgi radītās “zvaigznes” ir spilgts tā piemērs. Ja jau cilvēka senākais sencis nokāpis no koka, bet tuvāks sencis pūst kapsētā, tad jau it kā viss ir labākajā kārtībā. Laikam jau tā ir vieglāk baudīt pasaulīgos labumus, nedomājot, no kurienes tu nāc un kāpēc tu te vispār esi. Nonākot kādā ciešanu vietā, lai tā būtu slimnīca, pansionāts vai cietums, kad redzi, ka tālāk saviem spēkiem tikt neizdosies, pēkšņi atceries - Dievs, palīdzi, bet Dievs jautā, vai tu par mani atcerējies, kad nebija problēmu. Izrādās, ka cilvēces drošības tehnikas grāmata ir Svētie Raksti jeb Bībele. Un Bībelē ar cilvēka roku un Dieva prātu rakstītos Dieva likumus, cilvēks - M.Sc. Ben Hobrink - savā grāmatā “Radīšanas liecības”, ar savu roku un prātu un cilvēces uzkrātās pieredzes palīdzību mēģinājis izskaidrot Esību. Lai iedomājamies tikai divus jēdzienus – mīlestība un bezgalība, lai saprastu, ka cilvēka zināšanas un prāts ir ļoti tālu līdz pilnībai. Un tas tikai tāpēc, “ka priekšā ir mūžība gara”, kurā tad arī varēsim uzzināt un izmantot visu to, ko Radītājs ir mums, cilvēkiem, paredzējis, bet pasaulei vajadzīgās zināšanas cilvēkam ir pieejamas, un Viņš devis pilnīgu brīvību dzīves ceļa izvēlē. Bet ceļš pie Dieva, atpakaļ uz Paradīzi (Dieva Valstību) ir jānostaigā ticībā, biļeti uz turieni nopirkt nav iespējams un sertifikātu, kas apstiprinās katra gatavību mūžības ceļiem, neviens nevar iedot. Tad paliek tikai nāve, vai nu “visu mūžību” ciest elles mokas. Neviens nevar veikt Zemes rašanās aktu, un neviens to nav novērojis. Tas nozīmē, ka abas mācības - gan tā par pakāpenisko attīstību (evolucionisms), gan otra - par specialu radīšanu (kreacionisms) - attiecas uz ticības jomu. Šeit neko pieradīt nevar. Evolucionārs vai kreacionars, t.i., evolūcijas teorijas vai radīšanas piekritējs, var vienīgi mēģināt sameklēt faktus un datus, kas apstiprina viņa izvēlēto teoriju. Labāka teorija būs tā, ar kuras palīdzību būs iespējams izskaidrot lielāku daudzumu esošo faktu un kura vislabāk paredzēs jaunus faktus un ar, tikai cilvēka prāta spēju robežās, kuras, kā minēju, ir stipri ierobežotas.. Ne jau ciešanām un mocībām Dievs radīja Ādamu un pēc tam arī Ievu, bet aiz savas nebeidzamās mīlestības pret tiem, lai viņam apkārt būtu CILVĒKI, kas saprot un mīl Viņu, dzīvo pēc Viņa likumiem. Viņš radīja tiem Paradīzi, uz kuru tagad tiecamies. Jau Ādams pēc grēkā krišanas un izraidīšanas no Paradīzes lūdza Dievu paņemt to atpakaļ. Dievs tam apsolīja radīt jaunu Paradīzi un parādīt, kā tur nokļūt. Tāpēc Viņš sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, kurš ar savu dzīvi, kā cilvēks, parādīja ceļu atpakaļ uz Dieva Valstību un ar savu Krusta nāvi, atpirkdams mūs no grēka un sātana varas. J.P. Miķelsons

10


Tev, cilvēk, ir sacīts... Krīze. Tulkojumā no grieķu valodas tas nozīmē- tiesa, sods. Šodien daudzi cilvēki pie mums Latvijā un arī citur pasaulē jautā- kāpēc? Kāpēc tas tā notiek ar mani, ar manu valsti? Kāpēc viss ir sabrucis? Kāpēc manas dienas aizrit satraukumā un bailēs par rītdienu, kāpēc mana sirds ir tik nemiera pilna? Un nekas, pilnīgi nekas un neviens man nevar dot drošību un mieru, pēc kā tik ļoti ilgojas ikviena sirds. Cik daudz cilvēku paļāvās uz savu naudu, amatu, sakariem un panākumiem! Savas lielās neapdomības dēļ arī ne visai bagātie paļāvās uz to, kā viņiem vispār vēl nebija- reklāma piedāvāja vienreizēji izdevīgus kredītus, kaitināja tas, ka kaimiņam ir jauna mašīna, bet man tā pati vecā... Dēliņš grib uzsākt savu biznesu, kā lai nepalīdz- mammiņa ieķīlā savu dzīvoklīti, un mīlulītis nopērk džipu... Brālēns uzcēlis tādu māju, a mēs spiežamies šajā mazajā dzīvoklītī... Man arī vajag! Par katru cenu! Un te nu rezultāts: darba nav, līzings jāmaksā...veco mammīti liek ārā no dzīvoklīša, kas tik grūti, sūri nācis... Varam jau filozofēt, meklēt cēloņus un vainīgos, analizēt, kur esam kļūdījušies, lamāt valdību un dusmoties uz bagātajiem, bet visas atbildes ir mums dotajā Lielajā Likumu grāmatā- Bībelē: Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti - darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!(Mihas gr.6:8) 5.Mozus grāmata mums un mūsu valstsvīriem būtu jātur vaļā uz galda ik dienas-tā mums atgādinātu visus baušļus( 5:7-21) un mācītu Tā Kunga likumus un tiesas: Sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu. Lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis un sev uzcēlis labus namus, un tur dzīvosi, kad tavi vērši un tavi sīklopi būs savairojušies un tavs sudrabs un tavs zelts sāks pie tevis krāties, un viss, kas tev vien pieder, būs vairojies, lai tad tava sirds nelepojas un tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu; (8:11-14) Uzmanieties, lai jūs rīkotos tā, kā Tas Kungs, jūsu Dievs, jums ir pavēlējis, un neatkāpieties nedz pa labi, nedz pa kreisi.(5:32) Tev būs dot taisnu desmito tiesu no visiem savas sējas augļiem, kas ik gadus izaug tavā tīrumā. (14:22) Tiesā neuzlūkojiet neviena vaigu, kā mazo, tā lielo uzklausiet, nebīstieties ne no viena, jo tiesa pieder Dievam;(1:17) 28.nodaļu ir vērts izlasīt katram- tur tiek runāts par visām tām svētībām, ko Dievs mums apsola, „ja jūs klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es jums šodien pavēlu,” un lāstu, kas mūs sagaida, „... tāpēc, ka tu Tam Kungam, savam Dievam, neesi kalpojis ar prieku un ar labsirdību, kad tev visas lietas bija pārpārim.” (5.Moz 28:47) Tad nu atzīsti savā sirds prātā, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca tā, kā tēvs pārmāca savu dēlu. (5.Moz.8:5)

11


Bet, pēc ziemas vienmēr nāk pavasaris, un pēc katras krīzes nāk uzplaukums un augšupeja. Kas tad mums ir jādara? Jādara tas, ko Viņš no mums prasa. Dievs ir uzticams, Viņš vienmēr izpilda Savus solījumus, tikai mēs vienmēr cenšamies kaut kā izlocīties... Protams, atgriešanās pie Dieva jau krīzi tūlīt nenovērsīs, bet tas palīdzēs sakārtot mūsu dzīvi. Ja mēs ticam un paļaujamies uz Viņu, ir daudz vieglāk pie­ ciest vienas otras lietas trūkumu, ir daudz vieglāk pārdzīvot zaudējumu un sāpes. Šis laiks mums daudz ko māca- pateicoties krīzei, daudzas ģimenes ir kļuvušas stiprākas- ģimenes vairāk turas kopā, jo naudas trūkums liek uz daudzām lietām skatīties citādi. Vairāk laika veltam saviem bērniem un otrajai pusītei. Bērni pie mammas iegriežas ne tikai pēc padoma, bet arī paēst kopīgas pusdienas... Arī draudze ir ģimene-liela ģimene ar daudzām iespējām. Baznīca neveic tikai reliģiskas funkcijas, tā sludina evaņģēliju ar darbiem. Jēzus žēlastībā mēs arī atrodam dāvanas kalpošanai citiem- mīlestība nedrīkst palikt tikai svētās sajūtās un domās, bet tai ir jāparādās darbos. Līdzībā par žēlsirdīgo samarieti Jēzus ikvie­ nu kristieti aicina - ej un dari tu tāpat! Ja visi tevi ir atstājuši, vēl ar vien paliek Jēzus, Viņš nepaies garām sasistam, pie zemes nokritušam. Ar kalpošanu Baznīca atjauno cilvēciskās vērtības un palīdz katram šīs lielās ģimenes cilvēkam sajusties vajadzīgam un mīlētam. Mums visiem ir iespēja otram palīdzēt ar to, kas mums ir. Tā vietā, lai moralizētu,- redz, pats vainīgs- varbūt vari atdot „savam tuvākajam” to otro mēteli, ko, patiesību sakot, gadus trīs nemaz neesi uzvilcis... Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu. Nesaki savam tuvākam: “Ej un nāc, rīt es tev došu!” - jo tev taču ir, ko dot tūlīt. (Sal.pam.3:27-28) Mūsu baznīcā ikviens var griezties pēc palīdzības, mums, kā jau ģimenei, ir vienam par otru jārūpējas un jāpalīdz. Cilvēkam vislielākās slāpes ir pēc sarunas. Varbūt varam kopīgi atrast risinājumu jūsu problēmai- piemeklēt kādu darbiņu, varbūt palīdzēt ar drēbēm, padomu, pārtikas produktiem vai pāris latiem.Ja arī nekā cita mums nebūs, ko dot, tad vismaz varēsiet izstāstīt savu sāpi. dalīta bēda ir pus bēda, tādēļ ir vērts atnākt kaut parunāties ar mācītāju vai diakonijas darbinieku. Priecāsimies par to, kas ir, nevis skumsim par to, kā nav! Jo vairāk runāsim un lūgsim labo, jo ātrāk tas pie mums atnāks. Prieks vairo prieku, un skumjas vairo skumjas...Brīžiem liekas- kur gan palikušas visas labās ziņas? Plašsaziņas līdzekļi aizgūtnēm stāsta par bankrotējušiem uzņēmumiem, nošautiem un gūstā saņemtiem cilvēkiem, kuģu un lidmašīnu katastrofām, lata iespējamo devalvāciju un valdības nespēju risināt problēmas. Kā tāda dubļu lavīna pār mums gāžas sliktās ziņas un piesārņo mūsu dvēseli un prātu. Taču mums ir brīva izvēle to televizoru izslēgt, neklausīties un neskatīties tās šausmas. Nezūdīsimies tik ļoti! Mārtiņš Luters saka: „Dievs, mūsu Kungs, prot izmaksāt naudu no tukša maka un maizi cept no mākoņiem- Viņš to dara ik dienas. No nekā Viņš rada visu.” Un neaizmirsīsim - ir viena ziņa, vislabākā ziņa, kas vien ir dota šai pasauleiKristus ir Augšāmcēlies! Jēzus saka: „Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” Priecīgu, siltu un putnu dziesmām pilnu pavasari! Diakonijas vadītāja Zaiga Ābele

12


Kas notiek svētdienas skolā ?!? Šis laiks uzdod mums nopietnu jautājumu – uz kāda pamata esi savu namu cēlis? Uz kāda pamata ceļam draudzi? Kalpošanas? Svētdienas skolu? Vai, Jēzu, Tu esi mans pamats? Dievs ir tas pats – vakar, šodien un mūžīgi, pie Viņa nav nekādas pārmaiņu ēnas! Viss, ko Viņš saka ir jā un āmen, viss piepildās! Dievs ir uzticams! Jēzus Kristus nopelns ir uz audžu audzēm, tas nav izmaināms, atceļams! Tikai tici! Arī tu esi Viņa asinīs atpirkts! Paldies, Tēvs, ka dāvā mums šo ticību! Arī svētdienas skolā dzīvojam ticībā un nebeidzam brīnīties par to, ko Viņš dara! Viss, kas notiek ir tikai Viņa nopelns!

Ciešanu laikā pie mums viesojās 19 meiteņu liela basketbola komanda ar treneri Sandru Floretaku un vecākiem! Prieks redzēt, ka Dievs velk cilvēkus pie Sevis, aicina Viņu meklēt! Meitenes dzirdēja vēsti par Kristu, tad kopā ar mācītāju lūdzām par viņu gaitām, bet vēlāk draudzes namā notika sadraudzība. Diāna Stolere stāstīja savu liecību, kāds bija viņas ticības ceļš, arī viņa ir bijusi perspektīva basketboliste. Meitenes pašas dziedāja „Klusa nakts” un iepriecināja Diānu ar baltām rozēm. Jēzu, atklājies arī šīm meitenēm un ģimenēm, vadi pie Sevis! Vēl joprojām pa sestdienām plkst. 12.00 ejam uz Rīgas 6. vidusskolu spēlēt basketbolu, zāli mums apmaksā draudze. Arī šeit mums veidojas tāds trenējoši - evanģelizējošs pasākums, jo bez svētdienas skolas bērniem, skolotājiem un vecākiem Dievs pieved arī draugus un darba biedrus. Tā kā iesākam un nobeidzam ar kopēju lūgšanu un vienmēr savā vidū aicinām arī Jēzu Kristu, tad to arī mēs vēl tikai redzēsim, ko Viņš ir iecerējis darīt! Debesu Valstības durvis ir vaļā un gaida uz tiem, kas vēl ceļā! Tāpēc kopā tikai varam pateikties un lūgt, lai Dievs arī turpmāk mūs lieto un palīdz saskatīt Viņa darbus! Debesu Valstība ir mūsu vidū! Tikai tici! Inga Ermansone

13


Ceļojumi

Piezīmes pēc ceļojuma Anglijā

Pagājušā gada rudenī ar Dieva svētību un dēla gādību mūsu ģimenei bija iespēja apmeklēt Angliju, pabūt Londonā, nedaudz redzēt un iepazīt Lamanša piekrasti. Ielidojām Stenstedas lidostā. No lidostas ar autobusu (kurā lika piesprādzēties) pēc aptuveni pusotrām stundām iebraucām Londonā. Izkāpjot no autobusa iekļuvām visiem it kā zināmos tomēr svešajos Londonas ritmos, neierasta braukšana pa kreiso pusi, sarkani divstāvu autobusi(sastopami arī jaunie), daudz dažādu tautību cilvēki. Sākumā, izmantojot līdzpaņemtās pilsētas kartes un ceļvežus, neparastās satiksmes dēļ nomaldījāmies. Beidzot nonācām iepriekš internetā pieteiktajā viesnīcā Haidparka tuvumā. Nezaudējot dārgo laiku, centāmies vairāk visu apskatīt. Pirmās dienas vakarā apmeklējām Karaliskajā teātrī Pikadillī iestudēto izrādi ,,Operas spoks,, Teātra telpas mazas, pieticīgas, bet mājīgas. Visi bijām ieradušies kā no ielas, daudz tūristu, jutāmies kā kinoteātrī, taču skatuves tehniskās iespējas, brīnišķīgā mūzika un lieliskais iestudējums uz pāris stundām mūs ieveda citā pasaulē, pārspēja gaidīto. Pēc izrādes cenšoties orientēties, braucot ar autobusu atgriezāmies viesnīcā. Nākošā dienā ekskursiju pa Londonu turpinājām divstāvu tūristu autobusā, kurš aprīkots ar audiogida iekārtām vairākās valodās. Iekāpjot autobusā šoferis par attiecīgu samaksu izsniedza biļeti visai dienai, ja iepatīkas konkrēta vieta, pieturā var izkāpt, apskatīt un turpat ar tās pašas firmas autobusiem, turpināt ekskursiju. Apskatījām Tiso kundzes muzeju. Ekspozīciju veido dažādas tematiskas daļas, veltītas šovbiznesa zvaigznēm, politiķiem, rakstniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem. Daudzas figūras raugās pretī kā dzīvas, dažas mazāk veiksmīgas. Noslēgumā stilizētos taksometros, tādā kā vilcieniņā veicām ceļojumu pilsētas pagātnē, vērojot dažādus notikumus. Abi Mārtiņi iebrauca ,, Šausmu istabā... mēs ar mazmeitiņu atturējāmies. Ar nākošo autobusu aizbraucām līdz parlamenta ēkai, virs valdības mītnes paceļas Big Ben pulksteņtornis ar 14 tonnas smagu zvanu, mums par prieku tieši tajā laikā atskanēja dobjās zvanu skaņas. Šķērsojot laukumu gar skvēru nonācām Vestminsteras abatijā, senā un nozīmīgākajā Londonas baznīcā, kur kopš 1066. gada kronēti angļu monarhi, notikušas karalisko ģimeņu laulību un kronēšanas ceremonijas. Lielā, grandiozā baznīcā iegājām kā dievnamā, taču pēc mirkļa ieplūdām pārējo tūristu pūlī, saņēmām plānu, audiogida paskaidrojumus un sākām grandiozās baznīcas apskati; kronēšanas zāli, monarhu un ievērojamu cilvēku apbedījumu vietas, daudz vēsturisku liecību glabā Vestminsteras abatija. Turpinot ceļu pabraucām garām Bakingemas pilij (tajā laikā vārti bija slēgti), izkāpām pie Londonas Tauera, nonācām Taure Millennium piestātnē, no kurienes vērojām Tauera tiltu. Mums laimējās, redzējām kā pacēla tiltu, izbrauca burukuģis, un nolaida tiltu. Tālāk upes kuģī turpinājām jauko ceļojumu pa Temzu, pabraucām garām skaistām, ievērojamām celtnēm abos Temzas krastos, zem vairākiem tiltiem, arī zem mums zināmā Vaterlo tilta, izkāpām Embankmenta

14


piestātnē, un ekskursija pa Londonu noslēdzās 130 metru augstajā panorāmas ratā, no stiklotajām gondolām pavērās lielisks skats uz pilsētas panorāmu. Nākošās dienas rītā ar īrētu mašīnu, aprīkotu ar navigācijas aparatūru, turpinājām ceļojumu, piedomājām, kā dēlam veiksies ar automašīnas vadīšanu, kurai stūre labajā pusē, jābrauc pa kreiso pusi, bet paldies Dievam, Mārtiņš ātri apguva un braucām kā pa Latviju. Ārpus Londonas vērojām Anglijas dabu, ciemus, piestājām Griničā, kur atrodas Griničas meridians, kuru 1884. gadā pieņēma par nulles jeb sākuma meridiānu. Jau iztālēm mūs aicināja Kenterberijas katedrāles torņi. Pati katedrāle viena no garākajām viduslaiku baznīcām, ar bagātu vēsturi, kādreiz bijusi viena no svētceļojuma centriem. Pašā baznīcā mums iekļūt neizdevās, apskatījām katedrāles pretējo galu: kapitula zāli, Trīsvienības kapelu, velvētās ejas un katedrāles dārzu. Klusumā pateicāmies Dievam par brīnišķīgo svētību mūsu ceļojumam. Jaukā atmiņā palika arī mazā, sakoptā un simpatiskā Kenterberijas pilsēta un visur ziedi, daudz ziedu. Dēla vesti devāmies uz Lamanša piekrasti. Iebraucām Duvrā, prāmju ostā. Lamanša piekrastē vispirms piesaista osta un iespaidīgā krīta kalna grēda. Kalna nogalē izcirstas lielākas un mazākas alas ar logiem un durvīm, varbūt noliktavas, pakājē piebūvētas celtnes. Vērojot apkārtni braucām pa labu šoseju, reizēm tuvāk, reizēm tālāk no Lamanša piekrastes. Sāk krēslot, Braitonā iebraucām tumsā, kur pārnakšņojām viesnīcā. No rīta apskatījām Braitonas Karalisko paviljonu, tikai no ārpuses, būvētu austrumnieciskā stilā, skaisto parku un pašu glīto pilsētu, ceļu turpinājām pa plato promenādi, pa kreisi Lamanša piekraste, labajā lielas sabiedriskās celtnes, daudzas viesnīcas. Tālāk sakarā ar šosejas remontu ilgstoši braucām pa noslogoto apvedceļu, zaudējot dārgās stundas. Stounhendžā – 3000 gadu p. m. ē. tika radīti sākumā koka, tad pakāpeniski lielu akmens krāvumi, bet to nozīme joprojām neskaidra. Iespējams, ka domāti kā saules kulta rituālu norises vieta, varbūt Stounhendžas loks saistās ar saules ciklu un gadskārtu miju, apkaimē veikti arheoloģisku izrakumi, pētījumi turpinās vēl šodien. Pa ceļam iegriezāmies Zooloģiskā dārzā Safarī. Dzīvnieki pastaigājas aplokos brīvā dabā. Iebraucot brīdinājums: no mašīnām neizkāpt, iespējams arī sabojāt mašīnu. Pa braucamo ceļu pārvietojas pērtiķi. Divi pērtiķēni uzlēca uz mašīnas haubes un jumta. Ar savām izdarībām sagādādami prieku garāmbraucošiem tūristiem autobusā, bet mēs atviegloti uzelpojām, ka abi radījumi nenorāva logu tīrītājus un pameta mūs. Īsi pirms tumsas iestāšanās iebraucām vēl saules apspīdētajā krāšņajā Čedaras aizā, pati aiza šaura, līkumota, no abām pusēm to ieskauj 120 metru augstas, vertikālas klintis, vietām nelielas pārkares uz ceļa. Neaizmirstami, brīnišķīgi dabas skati. Čedaras aizas lauku ciemats klinšainajā apvidū iekļaujas skaistajā dabas ainavā. Čedaras vārdā ir nosaukts siers, kura recepte izstrādāta šajā apvidū. Šeit tik jauki, ka gribētos uzkavēties vēl, taču strauji iestājās tumsa, jāmeklē naktsmājas. Kaut arī tumšs, ceļi labi, iekārtoti ar atstarotājiem braucamajā daļā. Pēdējā naktī nakšņojām viesnīcā Bristolē. Rīts sagaidīja nelaipni ar slaveno Anglijas miglu.

15


Ceļu vēl varēja pārskatīt labi, bet abās pusēs pelēka miglas siena, kas brīžam izklīda. Iebraucot Oksfordā kļuva gaišāks, taču pilsētu apskatīt varējām tikai caurbraucot, redzējām Oksfordas universitātes lielo kompleksu, daudz skaistu celtņu, bet mums bija jādodas atpakaļ uz Stenstedas lidostu, jānodod īrēto mašīnu, tuvojās laiks mūsu reisam. Paldies Dievam par dāvanu kopā ar vecākā dēla ģimeni un jaunākā dēla gādību izbraukt visus ceļus un visiem atgriezties mūsu mīļajā Latvijā.

Bisteru ģimene

16


Atpūties!

Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. Un Viņš tiem saka: “Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu. Un daudzi redzēja tos aiz­ braucam un viņus pazina, un satecēja kājām no visām pilsētām kopā, un nonāca tur viņiem pa priekšu. Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt. Mk.6:30-34 Jēzus vārdi un Viņa darbi mums var iemācīt ļoti daudz. Senie Bībeles pētnieki allaž ir apgalvojuši – lai saprastu Jēzus mācību, vienmēr ir jātur acu priekšā Jēzus rīcība, izturēšanās un teiktais. Taču šī mazā epizode no Marka evaņģēlija atklāj mums Jēzu nedaudz savādāku, nekā mēs parasti (arī no lasītajām grāmatām un redzētajām filmām) Viņu iedomājamies. Vai tad mēs nedomājam, ka Jēzus visu savu spēku un pūles veltīja, lai sava īsā atklātās darbības laikā izdarītu, cik vien iespējams daudz, kalpotu cilvēkiem, dziedinātu slimos, izdzītu dēmonus, pateiktu, sludinātu un darītu brīnumus, lai pagūtu pēc iespējas vairāk? Tāpat kā Jēzus mācekļi mēs bieži vien esam pārliecināti, ka nesavtīgi un nenogurstoši jākalpo tuvākajam dienu un nakti, jābūt atbildīgam un gataviem celties jebkurā brīdī un iet. Tāpēc jo neparastāk šķiet, ka Jēzus brīdī, par kuru stāstīts Marka evaņģēlijā, kopā ar saviem mācekļiem aiziet atpūsties savrup, aiziroties laivā uz kādu vientuļu vietu. Turklāt izskatās, ka Jēzus to darīja ne tik daudz sevis, cik tieši mācekļu dēļ, jo Viņš ierosināja doties atpūsties pēc tam, kad mācekļi bija sapulcējušies pie Jēzus un pastāstījuši, ko viņi darījuši un mācījuši. Tā vietā lai sajūsminātos un uzteiktu par lielo centību un degsmi, Jēzus aicināja viņus atpūsties prom no cilvēkiem un visiem darbiem. Ir nepieciešams apzināties, ka patiesais un būtiskais veidojas brīžos, kad esam ieradušies paši pie sevis, savrup Dieva tuvumā. Mūsu dzīve veidojas līdzsvarā starp norobežošanos un iekļaušanos, vientulību un sabiedrību, klusumu un runāšanu, sēšanu un pļaušanu. Abām šīm fāzēm mūsu dzīvē it jābūt īstām, un, ar varu šo ritmu, šo ieelpas un izelpas, būt un rīkoties ritmu un harmoniju izjaucot un atmetot, mēs savu dzīvi noliekam bīstamā situācijā. Tā kļūst tikai ārēja, līdz vairs nezinām, kāpēc skrienam un darām, ko mums pašiem nozīmē mūsu mērķi. Drīz vien mūsu atpūtas stundās, tā sauktajā brīvajā laikā, mēs vairs neesam paši, bet kļūstam par atkarīgiem, pasīviem visu ārējo piedāvājumu upuriem, zaudējot spēju īsti atpūsties, aiziet savrup. Protams, kad Jēzus un mācekļi atgriezās no nomaļās vietas, tūdaļ viņu priekšā atkal bija sanācis pūlis. Tomēr te vērojama radikāla atšķirība. Jēzus nav atkarīgs no šī pūļa. Viņa dzīve sastāv no ieelpas un izelpas, un Viņš nav šī pūļa upuris vai pakalpojumu sniedzējs. Jēzus satiekas ar cilvēkiem tāpēc, ka Viņa sirds iežēlojas. Viņa sirds to grib. Tieši tāpat kā Viņa sirds vienā brīdī saka šim pūlim: ”Nē!” un aiziet savrup. Jēzus brīvība un neatkarība nes milzu atšķirību, milzu ieguvumu, ko dzīvei dod īsta atpūta, īsta ieelpa. Cik svarīgi, lai tavu dzīvi veidotu nevis citi, bet tu pats...

17


Līdz šim mēs paši centāmies rakstīt savas dzīves projektus, noteikt mērķus, kalt plānus. Viens ved tur, cits citur. Viss ir tik īslaicīgs… Simtiem reižu mēs piedzīvojam, ka mūsu plāni izčākst. Atkal mēs esam turpat, kur iepriekš, - kā avis bez gana. Taču Jēzum ir liels mērķis. Viņš grib mūs turp vest. Viņš zina, kā. Lai to saprastu, lai to pieņemtu, lai to iemīlētu, ik dienas ir jāatsaucas Jēzus mudinājumam aiziet kādā savrupā vietā un atpūsties no visa. Ejot kopā ar Viņu, vienkāršs izbrauciens pāri ezeram pārvērtīs mūsu dzīvi un, aizbraucot malā, mēs būsim nevis atpakaļ vecajā, bet sasnieguši ko jaunu. Mazu daļiņu no tā jaunā un milzīgā, ko Jēzus mums ar mums kopā dara un veido. Protams, pārdomājot šo evaņģēlija notikumu, varētu šķist, izbrauciens pāri Ģenaceretes ezeram bija pārāk īss brīdis, lai atpūstos, sakopotu spēkus, gūtu mieru. Tomēr varbūt tieši spēja savākt sevi kopā saskaldītā laika mazajos miera nogriežņos, atkal savienoties ar sevi un Dievu ir intensīvas dzīves uzdevums. Vai tad mūsu ikdiena nav piepildīta brīžiem, kuros piepeši mums nav ko darīt, kurus pavadām tāpat vien? Patiesībā šie brīži nevis gadās, bet tiek dāvāti kā debesu uzplaiksnījumi, lai atkal atgrieztos pie būtiskā. Šādus brīžus mēs labi zinām. Piepeši kāds kavējas un mūsu grafikā parādās brīva pusstunda. Piepeši mums pašiem ir jāgaida. Piepeši dienas vidū mūs pārņem bezjēdzība un pārgurums. Vēl un vēl. Šajos brīžos Jēzus mūs aicina no visa uz kādu nomaļu vietu mūsos, kur varam sastapties paši ar sevi un Jēzu. Jā, tie bieži vien ir tikai brīži, bet vai arī mūsu ķermenim mēs nedodam tikai īsus brīžus divas trīs reizes dienā, lai paēstu un stiprinātos? Tajā pašā laikā šo īso brīžu dēļ iespējama mūsu fiziskā eksistence! Ar dvēseli nemaz nav citādi. Īsie brīži, kad jautājam, kāpēc mēs kaut ko darām, kāda jēga ir mūsu dzīvei un kāda tā ir, kur un kā ar mums ir Dievs šajā dzīvē, šie īsie brīži katru dienu ir nepieciešami mūsu dvēselei kā ēdiens. Mēs nevaram šos mirkļus atlikt, lai par šīm lietām padomātu kaut kad vēlāk. Mēs nevaram paēst veselai nedēļai, tāpat arī mūsu dvēselei šādi brīži vajadzīgi katru dienu. Tas mūs atšķir no mašīnām, kuras darbojas, kamēr salūzt. Katru dienu mums ir jāēd, katru dienu jāguļ, katru dienu jāatrod laiks savrupībai ar Dievu. Pievērsīsim uzmanību – tā ir paša Jēzus pavēle un pamudinājums. Viņš saka: „Nāciet savrup nomaļā vietā un mazliet atpūtieties.” Tas nav mācekļu noguruma dēļ. Nē, viņi ir gatavi skriet varbūt vēl maratonu. Tie nav sabiedrības uztiepti priekšstati par to, kad jāstrādā un kad jāatpūšas. Nē, Jēzus mūs aicina aiziet savrup. Ir ļoti svarīgi tajā ieklausīties, jo tieši šajos brīžos tiek veidots viss pārējais mūsu dzīvē, mēs iegūstam jēgu un patiesību tām mūsu dzīves distancēm, kurās mēs skrienam, ceļam, sevi izliekam, pūlamies (…) Jēzus ir atnācis, lai mūs pestītu, darītu mūs veselus, atjaunotu mūsu zaudēto veselumu – harmoniju starp ārējo un iekšējo dzīvi, ieelpas un izelpas ritmu, harmoniju starp vientulību un sabiedrību. Viņš izkāpis mūsu krastā, lai vestu mūs uz otro krastu, uz Viņa valstību. Prāvests Linards Rozentāls (publikācija no grāmatas “Iziešana”)

18


Desmitā tiesa Griežoties atpakaļ Savas ielejā (1.Moz. 14:14-17) Ābrahāms sastopas ar Melhisedeku, Visaugstākā Dieva priesteri un Salemas ķēniņu, un saņem no viņa svētību. „ Un Ābrāms deva tam desmito tiesu no visa, kas tam piederēja.” (1.Moz. 14:21). Šeit mēs pirmo reizi satopamies ar Kunga desmitās daļas jēdzienu, citiem vārdiem, katra desmitā daļa no mūsu algas, ražas un citiem ienākumiem pieder Dievam. Starp citu, šī informācija bijušās PSRS iedzīvotājiem nav jaunums, jo tolaik no mūsu algām atskaitīja nodokli 10% apmērā no kopējās summas. Domāju, ka to ir interesanti uzzināt tiem, kas nav aizdomājušies, ka šī ideja ir paņemta no Bībeles. Saskaņā ar sabiedriskā viedokļa aptaujām, mūsdienās tikai retajam pietiek naudas, pie kam, kā nabadzīgajiem, tā arī multimiljonāriem. Līdzekļu trūkums ir kļuvis par mūsu laikmeta sodību, tas ir viens no iemesliem, kāpēc rodas problēmas ģimenē, pasliktinās kriminogēnā situācija utt. Šajā līdzekļu trūkumā ikviens no mums sliecas vainot valsti, atsevišķus politiķus, savus konkurentus, dzīves apstākļus, tikai ne paši sevi. Taču arī tie, kas tomēr saprot, ka arī paši kaut kur esam vainīgi, līdz galam neapzinās sava bēdīgā finansiālā stāvokļa iemeslus. Tas vispirms ir tādēļ, ka mēs esam pieraduši raudzīties uz ikdienas problēmām pasaulīgi, miesīgi, aizmirstot jautājuma garīgo pusi. Taču tieši šeit ir laimīgas dzīves, tai skaitā finansiālās labklājības atslēgas. Šāda atslēga ir desmitā tiesa: „Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani tajā ziņā, saka tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess lo­ gus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums.”(Mal.3:10) Desmitā tiesa ir Dieva Svētību mantnīcas atslēga, kuru Radītājs ir gatavs atvērt ikvienam no mums. Ja mēs atsakāmies atdot Dievam Viņam piederošo, mēs kļūstam par zagļiem, lai arī cik aizvainojoši skanētu: ”Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: Kā tad mēs Tevi krāpjam? – Ar desmito tiesu un nenoteikti pienesamiem ziedojumiem jeb nodevām. Tādēļ jau jūs esat nolādēti tā, ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat!” (Mal.3:8-9) Mums jāapzinās, ka nemaksājam Dievam desmito tiesu, bet gan atdodam Dievam Viņa īpašumu, kuru Viņš nošķīris Sev. Tā rīkojoties, mēs atzīstam Viņa autoritāti. No tā izriet aksioma: tam, kurš atdod atpakaļ Dievam desmito daļu no saviem ienākumiem, nekad netrūkst, un tas piepildīsies ikviena cilvēka dzīvē, ko grāmatas autors var apstiprināt no savas personīgās pieredzes. (...) Daudzu problēmu atrisinājuma atslēga ir jūsu rokās. Nesavtība – šis vārds mūsdienās praktiski ir izzudis no ikdienas dzīves un kļuvis par senvārdu. Mūsu laikā gandrīz neviens neko otram nedara par velti, necerot kaut ko saņemt pretī. Nesavtīgs cilvēks mūsdienu sabiedrības izpratnē ir muļķis vai labākajā gadījumā dīvains cilvēks, „baltā vārna”. Taču Ābrāms nekaunējās izskatīties kā „baltā vārna” vai nepraktisks cilvēks. Savā palīdzībā Latam, viņš neredzēja neko sevišķu, viņš bija izdarījis to, kas bija jādara, viņš nevarēja rīkoties citādi. Šajā sakarībā Kristus ir sacījis: „Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakiet: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums” (Lk. 17:10). Šeit būtu vietā vēlreiz atgādināt iepriekšminēto tekstu: „Neviens lai nemeklē savu paša labumu.” (1.Kor. 10:24) (Fragments no A.Oparina grāmatas „Vēstures atslēgas”)

19


Svētdienā pēc Zvaigznes dienas Pirmajā svētdienā pēc Zvaigznes dienas -11.janvārī - mācītājs Juris, ērģelniece Ilze, draudzes priekšnieks Andris kopīgi devās uz dievkalpojumu. Jāņa baznīca kā vienmēr gaidīja savu draudzi pl. 10:00. Tikai cilvēku šoreiz bija daudz vairāk, solu rindās visiem nepietika vietas, arī stāvētājiem nācās saspiesties. Koris un mūziķi no balkona noraudzījās pilnajā dievnamā, svētdienas skolas bērni kopā ar vecākiem sasēdās ciešāk solos zem kanceles, zvanu skaņas vēstīja, ka laiks sākt! Iznāca ievads kā pasakai? Vai nevarat atcerēties tādu svētdienu Atspīdēšanas laikā? Viss noritēja kā stāstīts. Un baznīca nesa Jāņa vārdu. Tikai – ne Rīgas, bet Hamburgas - Ependorfas. Mūsu vienas dienas viesošanās bija saistīta ar īpašu notikumu – mācītāja Ulriha Rusa pavadīšanu pensijā, viņa pēdējo kalpošanu Ependorfas Jāņa draudzē. Šis notikums lika mums sarosīties un posties ceļā, lai pateiktos mācītājam par viņa iedibināto draudzību starp mūsu baznīcām, par saturīgām sarunām retajās tikšanās reizēs, par vienotības un atbalsta sajūtu, par iknedēļas aizlūgumiem, kas rīta svētbrīžos veltīti mūsu draudzei. Turklāt likās svarīgi iepazīties ar U. Rusa pēcteci, mācītāju Boizenu, veidot jaunus kontaktus, lai draudžu sadarbība nedotos pensijā līdz ar mācītāju U. Rusu. Ko mēs piedzīvojām šajā intensīvajā dienā? Brīnišķīgu dievkalpojumu, kurā kalpoja ap desmit mācītāju, dzīvu un aizrautīgu mācītāja Rusa sprediķi, Baha kantātes atskaņojumu, enerģiski dziedātas draudzes dziesmas. Vēlāk pārdzīvojām arī garās un oficiālās pieņemšanas runas, aizvedām savu sveicienu – Lāču maizes klaipu un fotoattēlus. Mācītājs atrada laiku arī atsevišķai sarunai ar mums – par Hamburgas un mūsu draudzes notikumiem, par Baznīcas norisēm, par sadarbības iespējām, idejām un nākotni.

20


Ko mēs atvedām? Atjaunotus kontaktus ar Ependorfas Jāņa draudzes jaunajiem mācītājiem, ar jauno mūzikas dzīves vadītāju, idejas par jauniešu sadraudzību, par mācītāja Rusa lekcijām, par Hamburgas kora viesošanos. Kas mums jādara kopīgi? Visi mēs zinām teicienu, ka draudzība un mīlestība ir jākopj…Atliek vien mācīties vācu valodu, lai šie kontakti attīstītos! Bet ja tas par daudz prasīts – paturēsim savās aizlūgšanās mūsu Hamburgas māsu draudzi. Ilze Reine

Mācītājas Daces Jansones ordinācija Saulainā vasaras dienā Vilimantikas latviešu ev. lut. draudzes baznīcā 2008. gada 5.augustā ordinēja un ieveda mācītājas amatā Mančesteras un Vilimantikas ev. lut. draudžu mācītājas kandidāti, teoloģijas maģistri Daci Jansoni. Viņa ir kalpojusi abās draudzēs kopš 2006.gada aprīļa. Svinīgo ordinācijas dievkalpojumu ar dievgaldu vadīja LELBAL arhibīskaps Elmārs Rozītis, Ordinācijas noslēgumā mācītājs Dr. Keggi svētīja jauno mācītāju Daci Jansoni ar eļļu.

Paldies! Ir tāda maza zeme pasaules kartē, kura neizceļas ne ar zeltu, ne dimantu, ne arī ar naftu, bet tā izceļas ar to, ka katrs, kurš tajā pabijis, dzimis vai dzīvojis, ir tai piesaistīts ar kādām īpašām saitēm, kādām pārpasaulīgām izjūtām, kuras atstāj paliekošas pēdas ikkatrā dvēselē. Un tā īsti nemaz nevar pateikt, vai tā ir daba, kultūra vai tas cilvēku sīkstums, patiesums un pamatīgums vai arī viss kopā un vēl

21


kas cits, kas ļāvis izdzīvot un saglabāt tautu pāri visiem laikiem un notikumiem. Un šī zeme, kuru Dievs tik ļoti svētījis, ir Latvija. Tā ir zeme, ar kuru katram ir tādas īpašas saiknes – mūsu saknes. Šodien, stāvot jūsu priekšā kā ordinēta mācītāja, es nevaru nepieminēt savas saknes un tos cilvēkus, kuri ir devuši savu lielo ieguldījumu gan laikā, gan spēkos, arī finansiāli un emocionāli, atvēlējuši laiku savām lūgšanām par mani, lai es šodien stāvētu jūsu priekšā kā jūsu draudžu mācītāja. Šodien stāvot savu abu draudžu priekšā, es tam citu izskaidrojumu nevaru atrast, kā Dieva lielās žēlastības un mīlestības izpausmi, ar kuru Viņš ir mani apveltījis caur cilvēkiem un ar Savu personīgo klātbūtni, ar Sava Svētā Gara vadību, kurai es esmu paklausījusi. Tāpēc es šodien gribu pieminēt un pateikties visiem tiem cilvēkiem, kuri mani uz to, varbūt pat paši nezinot, ir vadījuši un bijuši klātesoši. Es pateicos savai mammai, kura man ir ne tikai mamma, bet arī ļoti laba draudzene, ar kuru vienmēr es esmu varējusi pārrunāt visas lietas. Viņa ir tā, kas mani ir nemitīgi atbalstījusi, ka es varēju iegūt izglītību, mācījusi mani dzīves gudrībā, palīdzējusi attīstīt manī spēju izjust līdzjūtību pret citiem, atšķirt labu no ļauna. Es esmu ļoti pateicīga savai vecmāmiņai, kura mani ir ievadījusi ticības ceļā un bijusi ar mani kopā savās lūgšanās jau no bērna dienām, un varbūt tagad noskatās uz visu notiekošo no citas dimensijas un ir priecīga par savu mazmeitu. Es esmu pateicīga savai krustmātei, jo viņa bija tā, kas mani turēja kā mazu zīdaini, kad pirmo reizi atrados Jēzus priekšā personīgi, par viņas domām un lūgšanām, kas ir klātesošas arī šodien. Es esmu pateicīga savai meitai, kura ir tik enerģiska un mērķtiecīga, patstāvīga, ka man nav raizes par viņas nākotni. Es esmu pateicīga savam labajam skolotājam, profesoram Imantam Kalniņam, kurš mani iedrošināja braukt šeit uz ASV un kļūt par mācītāju. Es esmu pateicīga pilnīgi visiem cilvēkiem, kas ir bijuši, ir un būs manā dzīvē, jo esmu iemācījusies paļauties uz Dievu un esmu pārliecināta, ka Viņš zina, kā visām lietām jānorit. Es esmu pateicīga Viņam par jums – savām draudzēm, ka man ir dota iespēja sludināt un pārrunāt Dieva vārdu un kalpot Dievam caur Viņa Vārdu, sakramentiem, svētībām, ko mēs visi saņemam, paļaujoties uz Viņa apsolījumiem. Es esmu pateicīga, ka varu būt līdzās tad, kad kādam ir grūti, kad kāds ir slims, vientuļš, ka varu viņu iepriecināt. Es esmu pateicīga, ka varu šo pasauli darīt mazliet labāku un cilvēkus tajā mazliet laimīgākus. To es apņemos darīt arī turpmāk un lūdzu arī jūs visus pēc iespējas aktīvāk ņemt dalību tajos darbos, ko Dievs mums ir paredzējis, tajā attieksmē, kas Viņam ir patīkama, augot pazemībā, dievbijībā un ienesot pasaulē labvēlību, līdzjūtību un iepriecinājumu caur ticību un paļāvību Viņam, kurš visas lietas nosaka. Tādā veidā mēs izpildīsim Kristus aicinājumu palikt Viņa mīlestībā. Lai paliktu Kristus mīlestībā, mums pēc iespējas vairāk ir jāatrodas Viņa klātbūtnē. Tieši tāpēc dzīve ir interesanta, ka tā nestāv uz vietas. Pārvērtības, kas notiek mūsos un ap mums, visas notiek uz labu, jo Dievam ir kāds noteikts plāns mūsu dzīvēs, un Viņš pats mūs visus pēc Sava iepriekšēja nodoma ir aicinājis ar savu dzīvi un attieksmi Viņu pagodināt, pildot Viņa mīlestības bausli: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.” (Mt.22:37-39). Mums atliek to vienīgi piepildīt! Lai Dievs mūs visus uz to svētī! Mācītāja Dace Jansone (Līdz 2006. gadam Rīgas Sv.Jāņa dr.locekle)

22


Jaunības dienu laika virpuļos

Atmiņu mozaīka

1933. g. - 1938. g. (Turpinājums)

Trīs gadi ģimnāzijā „nozubrīti”. Man jau ir 16 gadi. Esmu paaugusies, iepazinusies ar daudziem ikdienas plusiem un mīnusiem... Tiek iets uz teātriem. Patīk skaistie aktieri, bet sazini nu, vai var ticēt tam, ko viņi saka? Arī sporta svētkos Spilvē ir ko apbrīnot – piketēšana, nāves cilpas, bet...nosisties arī var. Brāļi iet uz ballēm un aicina arī mani līdzi. Vilinoši. Pirmais dancinātājs – garš puisis, ap divi metri. Dancojot man kājas gandrīz neskar dejas grīdu. Uz nākošo deju uzlūdz tāds pamaza auguma, tam bieži minu uz kājām. Bet trešais saka – meitēn, tu forši dejo! Labi es lēcu tikai polku. Tas tika apgūts laukos, zaļumballēs, kur spēlēja ragu mūzika un polku lēcām līdz trešajiem gaiļiem. Labi dejo jūrnieki, bet viņiem katrā ostā sava brūte... Nē, mans izredzētais būs vienmēr līdzās! Nebūs arī „zaļš” puika, bet jau izdienējis. Tuvojas burvīgais pavasaris. Viss sāk zelt, zaļot, plaukt un ziedēt. Maijs prātus jauc arī parastiem normāliem cilvēkiem, kur nu vēl tādai ģimnāzistei. Vēl atlikuši divi gadi līdz ģimnāzijas beigšanai, kad uzrodas tas īstais. Cik skaistas ir pilnmēness naktis, sēžot ar viņu Daugavas krastmalā uz soliņa un sapņojot... Cik jauki braukt pa Rīgas kanālu kanu laiviņā kopā ar viņu! Un ir arī sāncenši – viens aicina uz Grebzdes deju kursiem, vēl kāds nervozē un cer sagaidīt iecienītajā randiņu vietā pie Laimas pulksteņa. Kam piešķirt prioritāti? Prātam vai jūtām? Skolā divnieki sāk birt kā no pārpilnības raga. Tieši tagad vajadzētu daudz mācīties. Slodze liela: stundām beidzoties, jāiet uz veikalu, tirgu, jāgatavo pus­ dienas. Kad brāļi nāk no skolas, jādomā, ko dot ēst. Mans īstais ir septiņus gadus vecāks par mani. Ieraudzījis reiz manu uzdevumu burtnīcu, uzstāda ultimātu: „Es tevi neprecēšu, ja nebeigsi skolu!” Tomēr skolu pabeidzu. Pēdējo valsi bija lemts nodejot ar skolotāju, kurā mēs, meitenes, visas bijām iemīlējušās no viņa pirmā uznāciena, bet atzināmies viņam tikai pēc pieciem gadiem, ģimnāziju absolvējot – 1938.gadā. Pēc diviem mēnešiem tiku iesvētīta un pēc gada ar to šokējošā ultimāta uzstādītāju salaulājos... Par visu skaistāka ir jaunība, tā nenāks vairs... Elza Zaimiņa Tu esi paņēmusi man manu sirdi, mana māsa, mana mīļā līgava, ar vienas savas acs skatu un ar vienu sava kakla viju! 10 Cik skaista ir tava mīlestība, mana māsa, mana mīļā līgava! Tava mīlestība ir tīkamāka par vīnu, un tava ziežu smarža pārspēj visas pārējās spēcīgās smaržas! (Augstā dziesma 4:9-10)

23


Veselība Mūsdienu dzīves straujumā cilvēki bieži jūtas tik nospiesti un uzvilkti, tik sāpju, bezcerības un vilšanās pilni, ka viņi ir gatavi labprātīgi ziedot savu veselību un pat dzīvību jebkam, kas sola atvieglojumu. Emocionālā spriedze var izraisīt fizisku saslimšanu. Mazdūšība, rūgtums un dusmas padara organismu novārgušu un novājina imūnsistēmu. Dievs ir apsolījis pacelt šīs nastas, ja mēs tās nesam pie Viņa. „Met savu nastu uz to Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu.” Ps.55:22. Pozitīvas emocijas – mīlestība, prieks, ticība un uzticība ražo organismā aizsargvielas, kas stiprina imūnsistēmu un aizsargā mūs. Mierīgam prātam ir dzīvinoša, spēcinoša ietekme. „Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus.” Sal. pam.17:22.Daudzi, kuri citādāk ir veseli, lolo sevī dziļas ilgas pēc kaut kā vairāk. Mūsu būtnes pamatā ir vajadzība pēc augstāka mērķa un dzīves jēgas. Vislabākais dzīvesveids piešķir ne tikai veselību un vingrumu, bet arī garīgu izaugsmi. Smadzenes ir mūsu organisma galvenais pārvaldnieks. Ja mūsu smadzenes nav notrulinājis alkohols, tabaka, narkotikas, miega trūkums vai pārēšanās, ja mums ir pietiekami kustību, svaiga gaisa un saules gaismas, tad mūsu domāšana būs skaidra. Mēs spēsim pieņemt saprātīgus lēmumus un izvēlēsimies atļaut Kungam runāt ar mums. Uzticība Dievam nodrošina mūsu dzīvēs iztrūkstošo. Tā dod piepildījumu un cerību nākotnei. Uzticība Dievam ir tā, kas atver dvēseles durvis, lai Viņš brīnumainā kārtā iejauktos mūsu dzīvēs. Daudzi cilvēki pat ir atklājuši, ka attiecības ar Dievu ir atslēga, kas dod veiksmi sekmīgai veselīga dzīvesveida pieņemšanai. Atvēli nedaudz laika, iepazīsti Dievu vairāk. Lai uzticētos Viņam, mums Viņš ir jāiepazīst. Atvēli laiku klusuma brīdim, prom no tavas ikdienas dzīves darīšanām un trokšņa. Izpēti dzīves dziļāko pusi. Atvēli kādu brīdi, lai atkāptos atpakaļ un padomātu par to, kas patiešām ir svarīgs tavā dzīvē. Atvēli nedaudz laika, lai lasītu Bībeli. Tā ir īpaša Dieva vēstule cilvēkam. Bībele ir pazīstama kā grāmata, kas stiprina prātu un piešķir dzīvei jaunu cerību. Patiesas attiecības ar īsto Dievu, mūsu Radītāju, nekad nav mazsvarīgas – tās ir cilvēka veselības pamats.

24


Sveiciens no Šveices Lasītāji, kuri vēlētos izprast un pašu spēkiem atrisināt savas problēmas, vai atbrīvoties no atkarībām (klātienē vai neklātienē), aicināti kontaktēties ar Marselu Bertholdu Šveicē - ārstu hipnologu, mūsu draudzes locekli, Latvijas Zinātņu Akadēmijas Goda doktoru medicīnā. Adrese: Via Castello 12, CH- 6948 Porza (Lugano) Tālr.: 00 41 91 942 6172 e-pasts: marcelbertholds@yahoo.it Marsela kungs ar mazmeitu Melisu

Lekcija baznīcas kalpotājiem (Turpinājums)

Pagājušā gada beigās mūsu draudzes namā notika divas nodarbības klīniskās psiholoģes Intas Poudžiunas vadībā “ Kristīgā saskarsme un kalpošana. “ Ko mēs no tā ieguvām? Visam, ko Dievs dara, ir jēga, un viss mums nāk par labu. Vai es un tu esam tam gatavi uzticēties? Vai es un tu esam gatavi pazemībā pieņemt, ka ne vienmēr mums dots izprast Dieva prātu kopumā? Jā, ja es Dievam uzticos. Dažreiz kalpošanā nākas atbildēt uz tādiem grūtiem jautājumiem kā : „Kāda jēga ir tam, mirst mans bērns?” Tad jādod skaidra atbilde, ka Dievs mums to nav devis zināt. Ja pieņemam, ka cilvēces dzīve ir kā audekls, ko auž Dievs, bet mēs cilvēki, tie

25


diegu velki, kas veido šī audekla rakstu, tad katram no mums ir dots redzēt tikai tos diegus un diedziņus blakus, nevis visu audekla rakstu. Un ja, veidojot rakstu, kāds blakus diegs tiek izvilkts, man sāp. Otrā nodarbība bija veltīta diakona (tulk. kalpotāja) darba ētikai. Vienmēr jāpatur prātā, ka kalpošana nav jūgs, ja man ir smagi un nav gandarījuma, tad ar mani nav kaut kas kārtībā. Kalpošana nav pienākums pasaulīgā izpratnē. Iespēja darīt labus darbus ir Dieva dāvana man, tikai dažreiz mēs Dieva dāvanu lietojam pa retam vai lietojam nepareizi. Diakons kalpojot nedrīkst atšķirīgi izturēties pret cilvēkiem, kuriem kalpo. Tas nenozīmē vienādi izturēties, bet izturēties līdzvērtīgi. Jābūt cieņas pilnai attieksmei pret cilvēku, jārunā cilvēkam pieņemamā valodā. Diakonam netiek uzlikts pienākums palīdzēt ikvienam cilvēkam, bet „vienam no vismazākajiem” – tam, kuram varam. Diakonam jāuzņemas pildīt klusēšanas solījumu. Arī aizlūgšanas palīdz turēt klusēšanas solījumu, jo tad es vairs nenesu šā cilvēka nastu un viņa situāciju, bet nolieku to Dieva priekšā, uzticos Dievam visā pilnībā. Diakonam jāapzinās savas robežas, nedrīkst uzņemties kalpošanu vai darbu, ja nezin kā to veikt. Jo, ja es lieku vilties cilvēkam, kas ir tikai Dieva meklēšanā un vēl vājš ticībā, varu viņu smagi „atsist” uz vairākiem gadiem. Kalpojot diakonam sava rīcība jāsalīdzina ar Dieva Vārdu, jāpārbauda, vai nerunā mans paštaisnības, visgudrības gars. Ja gribam kādam palīdzēt, tad vienmēr jāprasa atļauja, vai to drīkst. Diakonam jāuzņemas atbildība par sava darba kvalitāti. Tā ir mana atbildība, ja eju konkrētā kalpošanā. Jādzīvo pēc Dieva vārda un ar Dievu, jāuztur un jāpapildina savas zināšanas, ja vajadzīga profesionāla vai garīga palīdzība pašam, tā jālūdz. Nepieņemt palīdzību no citiem ir neļaut otram tevi mīlēt. Mums jāsaprot, ka kalpošana ir Dieva dāvana mums un tā jākopj un jālieto. Diakonam apzinīgi jāveido attiecības ar kolēģiem, kā arī ar draudzi. Kalpošanā nedrīkst būt viens, ir svarīgi, lai mēs būtu kopība. Zaru slotu var salauzt tikai laužot pa zariņam, tāpat kristieti var viegli salauzt, ja viņš ir viens. Jāatbalsta un jārespektē kolēģu darbs un jāveic kalpošana attiecīgās draudzes interesēs. Jāveido tiešas un atklātas attiecības ar kolēģiem un draudzi. Profesionālu vai ētisku konfliktu gadījumā tie jārisina pa tiem kanāliem, kas ir. Patiesība jāsaka tā, lai otru neievaino. Teikt patiesību tikai tāpēc , ka tā jādara, tad nav vērts. No tā, kādā veidā mēs pateiksim patiesību, ir atkarīgs, vai tā tiks uzklausīta. Sakot patiesību, vienmēr jāatceras, ka visu patiesību zina tikai Dievs, es varu kļūdīties. Diakonam jāveido sadarbība ar sabiedrību, mēs ,draudze, nedzīvojam izolētā vidē, bet pasaulē. Pret sabiedrību jābūt tolerantam, jāredz labais un sliktais. Jo augstāks ir kāda cilvēka stāvoklis sabiedrībā, jo lielāki kārdinājumi viņam ir, un tāpēc vēl vairāk viņam nepieciešamas aizlūgšanas. Jāveido labas sadarbības attiecības ar privātām, valsts, pašvaldības u.c. struktūrām. Ar savu dzīvi apliecināt kristīgās vērtības un būt tolerantam pret tiem, kas Dievu vēl nav satikuši savās dzīvēs. Ja es pie kāda cilvēka eju lūgt ziedojumu, tad dodu viņam iespēju kalpot ar savu mantu, kura viņam ir Dieva uzticēta. Jāatstāj bagātajam brīva izvēle, ziedot vai nē. Došanai un saņemšanai jābūt tole­ rantai. Kristietim un pasaules cilvēkam palīdzības sniegšana grūtībās nonākušajam var būt kopējs mērķis. Kalpojošs diakons ir tiltiņš starp Baznīcu un sabiedrību. Dievs, palīdzi mūsu kalpošanā, lai par šo tiltiņu aizvien vairāk cilvēku atrod ceļu uz Baznīcu! Vija Daukste

26


Labrīt ! .... ....mana uzruna sakot “Labrīt” nav nejauša.... jo rīts ir tā dienas daļa , kas vēl īsti nav iesākusies un ir neskarta ar domām un darbiem. Mani, un es domāju , ka jebkuru, kas mostas agrā rīta stundā, uzrunā Tēvs, lai sagatavotu mūs katrai jaunai dienai. Varbūt mans salīdzinājums būs neveikls un nepiemērots pilsētā dzīvojošajiem, bet lauku cilvēks zina, ka jūdzot ratos zirgu , ir zināmas iejūgšanas prasības, lai rati nepaliktu ceļa malā. Šāda vadība ir vajadzīga arī mūsu domām, kas tikko kā modušās. Tēvs to zina, un Savā lielajā mīlestībā vēlas mūs katru pamācīt un stiprināt jaunai dienai. Un Viņš zina ,kāda uzruna ir visnepieciešamākā tev un arī man. Cik ļaujam Svētajam Garam sevi modināt, lai lasītu Dieva Vārdu agrā rīta stundā, ir mūsu katra paša ziņā. Nebūsim miegaini, ļausim sakārtot un stiprināt sevi ar Dieva Vārdu šajā grūtajā un neskaidrajā laikā! Katram ir iespēja iet Jēzus Kristus ceļu kalpojot. Izvēle paliek mūsu ziņā. Tēvs iesākumā mums uztic mazas lietas, bet pieaugot ticībā dod aizvien lielākas un lielākas iespējas, un mūsu piemākums ir tās izmantot. Par sevi varu teikt, ka mana kalpošana bibliotēkā, iesākumā bija tikai domās. Jo nevienam, izņemot, Tēvu, nebija zināms, ka pieprotu šo bibliotēkā veicamo darbu. Tēvs mūs uzrunā, lai mēs varētu būt Viņa palīgi gan mazās, gan lielās kalpošanas vajadzībās. Būt zinošam, nepietiek ar to, ka lūdzam gudrību, ir jāatlicina laiks, lai pieaugtu ticībā. Labs palīgs kristīga grāmata, kas nonāk mūsu rokās. Gribu jūs iepazīstināt ar jaunāko grāmatu anotācijām, ko varēs iegādāties par ziedojumiem grāmatu stendā pie ieejas. Anna Merlo „Tev nav jābaidās no nelaimes” Dievs atklājas tiem, kas Viņu meklē patiesībā Benijs Hins “Labrīt, Svētais Gars” Vai tu esi gatavs sastapties ar Svēto Garu? Vai vēlies ieklausīties Viņa balsī ? Lūgšana „Mūsu Tēvs” Lūgšana ir viens no centrālajiem cilvēka garīgās dzīves instrumentiem, kas palīdz attīstīt un veidot garīgo dzīvi Mazo bērnu, māmiņu, tētu un skolotāju lūgšanas ir apvienotas “Mazo sirds lūgšanu” grāmatiņā „Mazā Bībeles rokasgrāmata” Bībele sākumā var likties noslēpumaina grāmata. Daudzi cilvēki vēlētos to labāk saprast, taču viņiem pietrūkst laika nodar­ boties ar padziļinātām Bībeles studijām Merlīns Karoters„Kas ir tavā prātā” Cik svarīga ir mūsu domāšana Dievam? „Barība tavai ticībai” Rokasgrāmata jaunam kristietim Grāmatas tiks iegādātas tuvākajā laikā.Laipni lūdzam arī apmeklēt mūsu draudzes bibliotēku. Nebūsim tik steidzīgi svētdienās pēc dievkalpojuma, bet atradīsim laiku uzkāpt 1. balkonā un ielūkoties bibliotēkas grāmatu skapī. Varbūt kāda grāmata tur gaida tieši tevi. Valentīna

27


Literārā lappusīte Mirdza Kerliņa

Emīlija Urča Starojums

Es šorīt Dieva dārzā biju un zilas neaizmirstules tur salasīju.

Vēro, lai galvas rota būtu godīgums dzīves gaitā, sirds kā lilijas zieds, lai dvēseles dārzā, maigs savā plaukumā, labestībā smaržo, un gara dārgakmeņi, prāta gaismā slīpēti, lai sirds varavīksnes lokā mīlestības spēku staro.

un redzēju, kā saulīte ar zelta staru zemi aizsniegt lūko, un dzirdēju, ko dzeguze uz zara kūko. Tā Radītāju redzējusi, kad staigājis starp koku stāviem klusi. Un roka varenā tik maigi ziedus noglaudusine ziedlapa nav nobirusi.

Mirdza Kerliņa

pavisam nepārprotami un neizdzēšami Dievs raksta debesīs un smiltīs uzzied zili vizbuļi

28


Tā mūs pamāca Mārtiņš Luters Mums ir daudz vairāk iemesla būt priecīgiem nekā bēdāties, jo mēs ticam uz Dievu, kas ir teicis: ”Es dzīvoju, un jums būs dzīvot! ” Bez Dieva Vārda arī paradīzē es negribētu dzīvot, bet ar Dieva Vārdu man nebūtu grūti pat ellē mājot.

Pasmaidīsim Kas ir jaunbagātnieks? - Cilvēks, kurš pamanās nopelnīt vairāk, kā viņa ģimene spēj iztērēt. Uz balkona iznāk mamma un sauc: - Pēter! Mājās! Mazais paceļ galvu un jautā: - Es esmu nosalis? - Nē, tev gribas ēst! No kabineta iznāk zobārsts un nervozi staigā pa koridoru no vienas puses uz otru. Medmāsa jautā: - Kas noticis? Sarežģīts gadījums? - Ļoti sarežģīts, - viņš atbild. – Pacientam ir kaudzēm naudas, bet visi zobi – veseli! Pēcis sēž pie loga. Pēkšņi pielec kājās, aizskrien pie mammas uz virtuvi un iesaucas: - Tētis nāk! Ko mēs viņam parādīsim vispirms – manu dienasgrāmatu vai tavu jauno kleitu?

Skolēnu klekši Negaisa laikā nedrīkst uzsākt nervozēt, skriet un traumēt citus. Nataša Rostova gribēja kaut ko teikt, bet atvērušās durvis viņai aizvēre muti. Upes krastā slaucēja slauca govi, savukārt atspulgā viss izskatījās otrādi. Pirmās pavasari iekūko kukūzes.

29


Afiša 9. aprīlī plkst. 20.00 Doma zēnu koris un orķestris 10.aprīlī plkst. 17.00 V.A.Mocarts „ Rekviēms” 12.aprīlī plkst. 19.30 J.S.Bahs „Lieldienu oratorija”, atskaņo p.o. „Rīga” 25. aprīlī plkst. 17.00 Ērģeļmūzikas koncerts, spēlē I.Reine 29. aprīlī plkst. 20.00

Pirmais cikla pasākums „Vakara sarunas Jāņa baznīcā” /mācītājs – mūzika – dzīve/ piedalās mācītāji, muzikologi un Latvijas Radio koris

2. maijā plkst. 17.00 Ērģeļmūzikas koncerts, spēlē R. Hansons 9. maijā plkst. 17.00 Ērģeļmūzikas koncerts, spēlē G. Skrima 16. maijā plkst. 17.00 Ērģeļmūzikas koncerts, spēlē L. Carjkova 23. maijā plkst. 17.00 Ērģeļmūzikas koncerts, spēlē I. Birģele 30. maijā plkst. 17.00 Ērģeļmūzikas koncerts, spēlē J. Barinska 6. jūnijā plkst. 17.00 „S. Mendelsonam – Bartoldi 200” Rīgas Sv. Jāņa draudzes kora koncerts 13. jūnijā plkst. 17.00 Lutera Akadēmijas studentu koncerts 14. jūnijā plkst. 16.00 Koncerts represēto upuru piemiņai piedalās Latvijas Radio koris

Ziņojumi

13. aprīlī Otrajās Lieldienās pēc dievkalpojuma draudzes namā sadraudzības pasākums sanioriem „Es dzīvoju, un jums būs dzīvot!” Lūdzam pieteikt cilvēkus, kuriem nokļūšanai baznīcā nepieciešams transports. 25. aprīlī pl 10.00

Draudzes pilnsapulce – jaunās padomes vēlēšanas

No maija līdz oktobrim baznīca atvērta apmeklētājiem. Regulārie ērģeļmūzikas koncerti vasaras garumā sestdienās plkst. 17:00

30


Lūgšana Vienosimies kopīgā draudzes lūgšanā ik vakaru 22:00 un 23:00 Tu Kungs un Dievs! Mēs Tavi bērni, Tava Dēla atpirkti no grēka un nāves mūžīgās varas, mēs Tavā mūžīgajā dzīvē satverti! Tu Kungs un Dievs! Mēs pateicamies par katru jaunu pavasari, ko Tu mums dod, par katru Augšāmcelšanās rītu, ko mēs piedzīvojam, par katru dienu, kurā Tu liec saulei pār mums aust! Esi mums žēlīgs, palīdzi, ka mēs varam ar laipnību un sirsnību uzlūkot citus cilvēkus, lai mūsu sirdīs neaug dusmas un pārmetumi pret tiem, kas ne pēc mūsu prāta dzīvo, lai Tavs prāts notiek mūsu visu dzīvēs.Palīdzi, ka arī mēs sargām savus tuviniekus un sevi, ka dzīvojam pēc Taviem likumiem, kas mums ceļu rāda, ka turamies pie Taviem vārdiem, kas mūs baro ar garīgu barību. Paldies par katru dienu, lai saulei rietot ar mieru pie miera ejam, lai saule nenoriet mums dusmojoties, lai piedodam un izlīgstam, vismaz savā prātā un Dieva priekšā. Lai mēs atceramies par Kristus nopelnu, par Viņa izlieto dzīvību pie krusta un par Viņa Augšāmcelšanos, lai būtu pie mums ik brīdi, kad saucam uz Viņu! Kungs Jēzu Kristu, lai mūsu sirds un mutes lūgšanas paceļas pie Tevis prieka un grūtību brīžos, lai jūtam, ka neesam vieni vai vientuļi. Lai sargām Tevis doto dzīvību, lai vairojam mīlestību, kas nāk no Tevis, lai stingri stāvam ticībā arī tad, kad mūs šķoba un ļoga kā niedri vējā. Lai pie Tevis tad turamies, ar Tava vārda un Tavas asins spēku lai pret grēku stāvam! Tu atver savu roku un uzturi katru, kam esi dzīvību devis. Tu mīli mūs tādus, kādi mēs esam, palīdzi mums pašiem sevi mīlēt, savus tuvākos sargāt, uz Tevi lūgšanu rokas sniegt priekos un bēdās. Mēs lūdzam nāc pie tiem, kas slimībā un pārbaudījumos, kam zūd paļaušanās – dod, Kungs, cerību un vairo spēkus panest grūtības, lai aizvien ir kāds, kas palīdz un uzmundrina. Lai ir prieks par katru jaunu rītu! Sargi savu pasauli, palīdzi laicīgai varai domāt par visiem un uzturi Gara spēkā savu Svēto draudzi. Vadi mūs, palīdzi visos darbos un gaitās, esi Kungs klāt! Stiprini mūsu ticību uz Tava upura dāvanu, uz Tavu žēlsirdību un mīlestību pret katru cilvēku. ! Āmen!

31


REGULĀRĀ INFORMĀCIJA www.janabaznica.lv

Dievkalpojumi Svētdienās plkst. 10.00 Trešdienās plkst. 18.30 Katra mēneša otrajā svētdienā dievkalpojums ģimenēm ar mazuļiem plkst. 12.00

Draudzes mācītāji pieņem apmeklētājus

Otrdienās no plkst. 14.00 līdz 19.00 Ingus Dauksts Trešdienās un cetutdienās plkst. 10.00 līdz 13.00 Juris Zariņš

Draudzes kanceleja

Adrese: Jāņa ielā 7, Rīga,LV-1050, tālrunis 67224028 Darba laiks: otrdien no plkst. 10.00 līdz 19.00, Trešdien, ceturtdien, piektdien no plkst.10.00 līdz 13.00

Draudzes priekšnieks

Andris Blūms tālr./fax 67225171, mob.29180484, E-pasts: ablums@tvnet.lv Apmeklētājus pieņem pēc iepriekšējas vienošanās

Diakonijas vadītāja

Zaiga Ābele tālr. 67250842, mob.29116848, e-pasts: zaiga.abele@gmail.com Diakonijas vadītāju varat sastapt trešdienās no plkst. 12.00 līdz 13.00 svētdienas skolas telpās un svētdienās pēc dievkalpojuma Draudzes bibliotēka darbojas 1. balkonā svētdienās pēc dievkalpojuma. Bībeles stundas ceturtdienās plkst. 18.00 Jauniešu vakari notiek piektdienās 18.15 draudzes namā Foto sesijas zvanīt Jānis Kudins tālr. 29118151 Draudzes arhivārs - fotogrāfs: Ēriks Kužums, tālr. 67549118 Fotogrāfs: Aivars Lode, tālr.29560379 Avīze iznāk 4 reizes gadā, par izdevmu atbild: J. Zariņš, A. Blūms, Z. Ābele; e-pasts: zaiga.abele@gmail.com salikts un iespiests “SIA Apgāds Mantojums”

32

Profile for Ernests Kečko

Diakonijas vēstis N38  

2009.gada aprīlis

Diakonijas vēstis N38  

2009.gada aprīlis

Profile for banesto
Advertisement