VECAS KAPSETAS SPOKS - Janis Ivars Stradins

par veselu ceturto dalu mazāks.

Es sēdēju, pētīju aizrestoto logu un prātoju — kā uzzināt, kas atrodas seifā man aiz muguras, kad piepeši atsprāga dur​vis un kabinetā ienāca notraipītā kombinezonā ģērbies jauns puisis.

— Otto, — viņš jau no sliekšņa sauca, — kur ir apsolītās lāpstas? Jau ceturtai kāts pušu!

— Redzi, esmu aizņemts! — galvu nepaceldams, atrūca grāmatvedis, taču ienācējs nebija ar pliku roku ņemams. Atspiedies ar netīrajām rokām pret rakstāmgaldu, viņš pieliecās Kalkim pie pašas auss un negaidīti iebļāvās tā, ka pat man gandrīz ausis aizkrita.

— Dod naudu, pats nopirkšu! Man cements cietē!

Kalkis, it kā nekas nebūtu noticis, pasmīnēja.

— Esi gan tu… Kad beidzot nogrābsi angīnu…

Piecēlies viņš apgāja apkārt galdam un, aizspraucies man aiz muguras, atslēdza seifu. Es gandrīz iesmējos, kad viņš izņēma apavu kārbas lieluma koka lādīti un, nolicis uz galda, noskaitīja puisim dažus desmitus latu. Kad tas bija aizgājis, vaicāju: — Vai nav bīstami turēt tik atklātā vietā naudu?

Vecais paraustīja plecus.

— No vilkiem baidīties, pie sēnēm netikt…

— Bet Šterns teica, ka viņam tas neliekoties droši. Cik man zināms, viņš grasās to glabāt savās mājās.

Kalkim pat acis iepletās.

— Pirmā dzirdēšana.

— Varbūt viņš jau pārvedis? Tas bija pirms trim dienām.

— Es šorīt pārskaitīju — viss savā vietā. Mīlu kārtību, un tā daru katru ritu. Droši vien būsiet viņu pārpratis…

Lai nomierinātu veco viru, es piekrītoši palocīju galvu.

— Droši vien.

Atviegloti nopūties, grāmatvedis noglabāja kastīti seifā un aizslēdzis atgriezās savā vietā. Atslēgu viņš iebāza kabatā. Vēl pēc minūtēm desmit beidzis darbu, pasniedza man lapiņu, kurā sīki bija uzskaitītas visas iespējamās izmaksas un kuras gala summa bija miljonāra cienīga. Taču es nelikos par to zinis.

Pārskrējis skaitļiem ar acīm, salocīju un, iebāzis papīrīti ka​batā, piecēlos.

— Mājās papētīšu. Ja tāme mani apmierinās, iegriezīšos pēc pāris dienām. Paldies!

— Gaidīšu! — viņš atvadu vietā nočiepstēja, un, aizverot durvis, es saskatīju Kaļķa acīs vāru cerības stariņu. Manī tas izraisīja nelielas aizdomas, ka Šterna izlielītā firmas darbība nemaz nav tik veiksmīga, kā tās īpašnieks bija to notēlojis.

Pie ārdurvīm sastapu to pašu enerģisko puisi, kas no Kaļķa bija izspiedis naudu lāpstām. Uz ielas to gaidīja tikpat nosmulēta kravas automašīna kā pats. Viņš jau grasījās sēsties šofera vietā, kad es to uzrunāju: — Sakiet, vai jūsu firmai daudz pasūtījumu?

Nolūkojis mani ar vērtējošu skatienu, puisis atjautāja: — Gatavojaties iesniegt savu?

Es pamāju.

— Tāds nodoms man ir.

— Un kas, ja nav noslēpums?

— Divstāvu privātmāja.

Strādniekam iemirdzējās acis.

— Būtu pašā laikā… jo ar pasūtījumiem mums pašvaki. Maksātspēja zema un tā tālāk. Mani sauc Antons Grīnblats, esmu meistars. Ja vēlaties, lai tāmes izmaksas samazinātos vismaz par divdesmit procentiem, es te nedomāju darbus, bet materiālus, varat griezties pie manis. Man ir pieejamas