Issuu on Google+


Annotation Aleksandrs Grīns Trīs Vanagi Romāns Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis ROMĀNS PROLOGS I II III IV V VI VII VIII


IX X XI XII XIII XIV XV XVI XVII XVIII XIX XX XXI XXII XXIII XXIV XXV XXVI XXVII


«TRIS VANAGI»


«TRĪS VANAGI» ROMĀNS

v


Romana ""Trīs vanagi"" priekšlapa


.


Romānu 1991. gadā izdevis apgāds Artava. Mākslinieks Olafs Savēlis


Pirmā daļa


PROLOGS Lielkungs Jēkabs, Kurzemes un Zemgales hercogs, Gambijas zemes kungs un Tobago grāfs, atlaidās krēslā un lēni atlieca atpakaļ jau sirmot iesākušo galvu, ar cekulu gandrīz skardams uz atzveltnes cīņā saķērušos meln- koka piekūnus, un, iegrimis krēsla bāli dzeltenajā zīdā, brītiņu pievēra strādājot satumsušās acis. Visu pēcpusdienu viņš bija locījies ap milzīgo globusu, pētīdams dienvidu puslodes ūdeņu noslēpumainos klajumus, kartogrāfa izraibinātus jūras meitām, tritoniem, valzivīm un kuģiem, kurus centās vilkt dzelmē varenās astoņ- kāju rokas; tad sācis ar cirķeli mērīt uz lielās Vanhutena kartes salām nabagā, bet


viesuļvētrām bagātā Indijas okeāna distances. Un tik cieši bija saistījuši valdnieka sirdi un prātu zilganie ūdeņu izplatījumi, ka vēl tagad, sēžot aizvērtiem plakstiņiem, viņš juta šalcam ausīs tāla bangojuma dārdus, dzirdēja palmu birzēs salaidušos zil- gansarkano papagaiļu skarbās klaigas un tā nāsīm lika nodrebēt un plesties sāļais okeāna dvašu aromāts. Labā roka bija palikusi uz galda un kartes, līzdama laukā no baltās mežģīņu aproces un nelaizdama vaļā cirķeli, bet kreisā sāka neapzinīgi braucīt seju, tā paradusi aizdzīt acu gurumu; tad viņa lēni pacēlās, un pirksti kā taustīdamies skāra globusu, kurš stāvēja turpat pie atzveltnes un tagad, atkal iekustināts, sāka gausi griezties un klusi dūkt. Vikings, dāņu ķēniņa dāvinātais


pelēkais dogs, kurš lēcienā varēja noraut zemē pašu stiprāko briedi, bija iesnaudies, zem globusa gulēdams. Pacēlis purnu un ieraudzīdams turpat virs galvas kustāmies jūras nezvērus, suns nikni ierūcās, tad nokaunējās un uzlika lāsaino galvu uz kunga ceļgaliem. Hercogs atvēra piekusušos plakstus, noglāstīja suni, paskatījās apkārt un tikai tad apķērās, ka vajaga būt visai vēlai vakara stundai: debesis, kuras varēja redzēt pa vaļā palikušo darba istabas logu, jau izskatījās zilganmelnas, un pie tām šur tur mirdzēja saltās zvaigžņu ugunis. Lielkungs nopurināja galvu, dzīdams projām savas vīzijas. Tad cēlās un gāja pie loga, lai atveldzētu sakarsušo pieri vasaras nakts gaisa vēdos. Dogs gāja tam līdzi, un abi nolija ar mēnesnīcas sudrabu.


No Lielupes un pļavām kūpēdama cēlās viegla migla, virs kuras dūmakām peldēja sarkana mēness ripa. No viņa krasta nāca siena smaršas un žēli vienmuļīgas griežu balsis, un pīles aiz upes miegaini sasaucās niedrājos un meldru laukos. Dogs pēkšņi salēcās, drāzdamies uz durvju pusi, bet pie damasta portjerām apstājās puslēcienā, beidza rūkt un sāka vēdināt asti, pamanījis durvīs bāldzeltenu gaismu un padzirdis šļūcošus veca vīra soļus. Nācējs bija Pilzemnieks, lielkunga sulainis vēl no Kuldīgas laikiem. Viņš ienāca, nesdams rokās sudraba svečturi, un gaismas loks lēni gāja tam līdzi, likdams atdzīvoties un iznirt no krēslas gar istabas sienām sakārtajām lauvu un


panteru ādām un Āfrikas un Rietumindijas cilšu ieročiem. Nikni iegailējās zaļdzeltenās stikla acis zem melnajām lauvu krēpēm, ļauni un baisi kā pusnakts rūsa zalgoja Kumbo zemes moru šķēpu platie asmeņi, un it kā nodrebēja karaību šaujamais loks, kam galā bija maukta baltsarkanu gārņu spalvu galvas rota, bet sānos slietas kūlītī sasietas un divas olektis garas niedru bultas. Vecais sulainis nolika galdā atnesto lukturi, tad pagriezās pret valdnieku un padevīgi nolieca savu savītušo, baltu matu šķipsnu apņemto seju: — Vai hercoga gaišībai šovakar nemaz negribas ēst? Hercogienes lielmāte ar bērniem jau sen gaida. Jēkabs apgriezās, atgāja no loga un atkal uzlika roku globusam, ka glāstīdams


uz tā atveidotos kontinentus un visu trīs okeānu bangainos klajumus. — Nē, mums negribas; lāi Mārtiņš pasaka viņas gaišībai, ka mēs lūdzam atvainot, jo mums šovakar vēl palicis aplam daudz darba. Sulainis klusi ieklepojās un pabailīgi teica: — Varbūt tomēr atnes kādu malciņu? Lielkungs izska​tās tik noguris. Hercogs ar asu žestu atlaida vaļā globusu, kurš sakustējās, atkal sāka griezties; un sulainis neviļus atkāpās soli atpakaļ, ieraudzījis, ka līdz ar savādo milzu bumbu līgodamies tam slīd garām vāravu un jūras čūsku zaļganie augumi, pie kuru skatīšanas nevarēja un nevarēja pierast vecā kalpa acis. Lielkungs īsi iesmējās, un no sejas


tam izgaisa īgnuma pēdas. — Ko, viņam vēl arvien bail no šo okeāna dzīvnieku attēliem? Kā tad nav bail mūsu Kurzemes kuģiniekiem, ar tiem tiekoties vaigu vaigā? Pilzemnieks nevarīgi iepleta rokas un nopūtās; tad, nenovērsdams no globusa acu, pamanīja Āfrikas dienvidu galā nostājušos brūnu mežoni, ar vāli pār plecu, un neticīgi pakratīja galvu, — sirmās matu šķipsnas sakustējās, bet tūliņ atkal sāka maigi glausties ap savītušajiem deni​ņiem. — Nevaru un nevaru saprast, — viņš sacīja. — Ko tādu viņš nevar saprast? — lielkungs prasīja, ar rokas pieskārienu apturējis globusa griešanos. — Ja jau tā zeme patiesi ir apaļa,


kā lielkungs saka, kā gan tad tie cilvēki tur, otrā zemes pusē, nekrīt no zemes nost? Viņi tad, kā teikt, stāv ar kājām tieši pret mums un galvām uz leju. Hercogs atmeta ar roku. — Apmēram tā jau ir, bet mums būs grūti vecajam Mārtiņam to visu izskaidrot. Lai viņš labāk iet un atnes pudeli tā vīna, ko dārznieks Hofmanis mums sūtījis, un kādus Ķīnas ābolus arī. Un lai paņem lidzi un pabaro mūsu suni. Pilzemnieks aizgāja ar dogu un atgriezās ar sudraba paplāti un mazu nēģerēnu sarkanos svārkos, kurš, acu baltumus bolīdams, nesa no sudraba klūdziņām darinātu grozu ar apelsīniem. Sulainim uz paplātes bija zelta biķeris un tam blakus māla krūkā skābais Sabiles vīns, kuru hercogs mīlēja vairāk par


tokajieti un saldo malāgu, jo tas bija darīts no viņa paša zemes dārzos augušām vīn​ogām. Hercogs izdzēra puskausu un, likdams to atpakaļ paplātē, ieraudzīja Pilzemnieku vēl turpat, saliekušos padevīgā kūkumā. Aiz muguras vecajam sulainim blenda mazais un jautrais no Gambijas vestais nēģeru pāžs. — Ko viņš vēl grib mums teikt? — hercogs noprasīja sulainim. — Ir atkal atnācis tas garais katoļu mācītājs un vēlas runāt ar jūsu gaišību. — Ah, prelāts Goreckis? Lai viņš laiž to mācītāju iekšā un gādā, ka neviens cits mūs netraucē. Pilzemnieks sāka stomīties: — Bet hercoga gaišība pats esot pavēlējis nākt šovakar arī tam otram,


resnajam holandietim. Lielkungs pārbrauca ar plaukstu pāri sejai, atcerēdamies, ka šovakar patiesi tam nolikta svarīga saruna ar veco kapteini Imki, kurš priekš gada bija stājies hercoga dienestā. — Jā, pareizi! Mēs bijām to pavisam piemirsuši. Lai tas holandietis maķenīt pagaida, kamēr mēs būsim tikuši galā ar polu prelātu. Pilzemnieks aizgāja. Pēc brītiņa lielkungs pats gāja uz durvju pusi un pie portjerām jautri saņēma melnā sutanā tērpušos garu vīru, saltām acīm dzeltenajā askēta sejā. — Aha, monsiņjors Goreckis, mūsu Piltenes nākamais bīskaps, — lielkungs teica, apsveicinājies un ar rokas mājienu lūgdams viesi nākt dzijāk. — Lūdzu! Jūs


laikam gribējāt pirms sava Romas brauciena vēlreiz pārrunāt ar mums dažus sīkumus? Prelāts lēni atlaidās sēdeklī iepretim hercoga krēslam un vēl ciešāk saknieba plānās lūpas. Tad tās sakustējās: — Ir sīkumus, ir visu citu. Un, lai tā lieta liktos pavisam droša, būtu vajadzīga, kā jau viņu reizi mēs runājām, no jūsu gaišības Svētajam tēvam pašrocīgi rakstīta vēstule. Prelāta saltās acis iegailējās, mezdamas lielkungam sejā neticīgus un saltus zibeņus, bet hercogs bija mierīgs, un tam vaigā ieplaiksnījās viegls smaids. — Bet, protams! Tepat jau tā vēstule ir, — viņš sacīja, sniegdams Goreckim ar lielo valsts zīmogu aizzīmogotu pergamenta vīstokli. — Te ar


tinti ir izteikts viss, par ko mēs esam runā jušies gan dažu labu reizi. Par … Par dienvidu kontinenta, jau antīko ģeogrāfu daudzinātās Terra Australis kolonizēšanu, lai tas nekristu viņa atradēju, holandiešu ķeceru, rokās un lai tiktu ar svēto kristību glābtas no elles mokām turienes pagānu dvēseles. Tātad hercoga gaišība ir šai rakstā pašrocīgi apstiprinājis, ka dos Dienvidvidzemes ieņemšanai divdesmit četrus tūkstošus savu kurzemnieku, visus tālajai ekspedīcijai vajadzīgos karakuģus, lielgabalus un citus ieročus? Prelāta aso acu skats atkal pētīdams ieurbās lielkungam sejā. — Jā, tā ir, un tā paliek, — hercogs atteica. — Ja Svētais tēvs savukārt turēs vārdu un dos jūsu solītos divdesmit


miljonus florīnu, tad es došu savus ļaudis, savus kuģus un lielgabalus. Man piederēs Dienvidvidzemes melno un balto Jaužu miesa, bet Svētajam tēvam … Lielkungs apstājās kā atcerēdamies. — Turienes atgriezto dvēseles, — prelāts nobeidza, un lielkungs pamāja ar galvu, pieceldamies par zīmi, ka Piltenes bīskapa goda tīkotājs un Polockas palatīna māsasdēls Goreckis, ar kura starpniecību risinājās sarunas starp Vatikānu un Jelgavas galmu, var iet. Prelāta Gorecka melnais augums jau sen bija nozudis durvīs, bet lielkungs vēl skatījās tam pakaļ, cieši savilcis kopā tumšos uzačus un kā pētīdams portjerās ieaustos sudraba briežus, kuru lepnās pieres slaistīja zelta ragus. «Ja melnsvārcis domā, ka īstais


ieguvējs no šī pusgrauda līguma būs viņa Svētais tēvs, tad nākamais Piltenes bīskaps gauži maldās! Lai tik viņš izgādā tai lietai un muma savu portugāļu un spāniešu labvēlību un pret rijīgajiem holandiešiem pirmo atbalstu, un — tik tiešām kā pirmais Jēkabs ar pašu Dievu cīnījies un Dievs viņu nejaudājis cīņā uzvarēt — es pratīšu sev piesaistīt to Terra Australis ar savu arāju dzītām vagām un daudz ciešāk, nekā jezuīti to cer izdarīt sava pāvesta labā ar vēl krustāmo turienes moru lūgšanām! Sīs valsts robežas mūsu nodomiem par šauru. Vai pēc katriem divdesmit gadiem to izposta lielo kaimiņu kari, un mēris žņaudz viņas ļaudis ik pēc piecpadsmit vasarām. Un tomēr, līdz jaunai nelaimei jau ir atkal sētu un ļaužu


pilna nesen tukšā zeme, jo mūsu labie kurši un spītīgie zemgaļi vairojas tikpat ātri kā brangā zīļu gadā vāveres. Ja es salaidīšu dažus desmitus viņu tūkstošu tanī Dien- vidzemē, kur mēris nenāk viesos, nav nekādu karu un novadus neiztukšo kara brālis bads, tad . . . Senais Sirakūzu grieķis velti izmeklējās atbalstu savai iedomātai svirai, lai ar to lūkotu izkustināt pašu zemeslodi. Pievākdams jau tavu laikabiedru nojausto, bet tikai tagad uzieto piekto pasaules daļu, es tikšu gan tālāk par tevi, vecais Arhimed!» Hercogs spēcīgi iesita ar dūri zemeslodes atveidojumam, un globuss salīgojās, nodrebēja un sāka žigli griezties. Gar valdnieka acīm slīdēja garām, aši mīdāmies, kontinenti un okeāni,


kuriem līdzi skrēja viņos izkaisītās salas, tuvu un tālu jūru dzīvnieku attēli un pakaļ tiem kuģi ar vēja piepūstām burām. Un tik gaišs mirdzējums bija lielkunga Jēkaba skatos, kuriem tas vēroja ritošo zemeslodi,ka likās, tā iesirmo galvu ir apreibinājis lielo plānu un pārdrošo cerību vīns. Tad viņš saslējās, pārvilka ar plaukstu pāri matiem un paņēma no galda sudraba zvaniņu, kuram ieskanoties durvīs parādījās vecais Pilzemnieks, saliecies padevīgās gai​dās. — Holandieti šurp! Ienāca paresns vīrs salmu krāsas matiem un platu, baku- rētainu seju, kuru bija nopūtuši sarkanbrūnu divu pasaules jūru negaisi. — Imke, — hercogs ierunājās, kad


ienācējs bija smagi un tik zemu paklanījies, ka sveicienam noņemtās platmales mala šalkdama skāra parketu, — es redzu jau pa gabalu, ka nesat labas ziņas! — Tā ir, jūsu gaišība, — jūrnieks atteica, sākdams ar tabakkrāsas lakatiņu raust sviedrus no pieres un norasojušiem deniņiem. — Manam brālēnam Jostām labāk veicies kā jūsu gaišības aģentiem, un viņš man vakar atsūtīja divi brangas lietas: norakstu no Javas gubernatora Vandi- mena slepenā ziņojuma Indijas kompānijai par kapteiņa Tasmana lielo braucienu un tāpat protokola kopiju ar kompānijas sēdes atzinumiem par Dienvidu kontinentu. Un tas viss maksājis Jostām tikai simts guldeņus. — Viņš dabūs tūkstoti. — Hercogs


strauji spēra soli, tad savaldījās, un tikai balsī, kad tas sāka runāt, bija manāms mazs aizsmakums. — Un ko tad īsti nolēmusi kompānijas padome? Vai dibinās arī tur pilsētas un savu kolonistu sētas, kā viņi to nesen sākuši darīt pie Labās Cerības raga? Imke papurināja galvu. — Nē, augstība, — viņš atteica, pasniegdams divus papīra vīstokļus, vienu mazāku, otru itin prāvu. — Jaunā Holande, kā mani tautieši sākuši iesaukt piekto pasaules daļu, tak nav pie Indijas ceļa, un kompānijas vīriem rūp tikai tās salas un zemes, kas jāskar, braucot uz Indiju. Ja nabaga Vandimens nebūtu laikus pasteidzies aiz pārdzeršanās nomirt savā Bantamā, tad viņš būtu tagad miris no


sirdsēstiem un dusmām, lasīdams kompānijas direktoru sūtīto rājienu par milzu naudu, kuru esot aprijusi Tasmana ekspedīcija. — Kā?! Vai tad pēc to skopuļu domām kapteinis Tas- mans, atrazdams viņiem veselu jaunu kontinentu, būtu veltīgi šķiedis guldeņus? — Augstība, — Imke iesmējās, ieplezdams rokas, — Indijas kompānijai ir gana daudz brangāku un bagātāku salu par tām zemēm, kuras atradis nelaiķa gubernatora sūtītais kapteinis! Un, ja Batavijas cukura un indigo, Amboi- nas vircu un piparu, un Bandas muskatriekstu vēl nepietiktu, tad kompānija lūkos atņemt vai nu tiem pašiem portugāļiem, vai spāniešiem vēl kādas citas tikpat auglīgas un čaklu pagānu apdzīvotas salas. Ko gan,


salīdzinot ar tām, varētu dot Tasmana apbrauktā Dienvidzeine, kur neaug ne kanēļkoki, ne vaniļas staipeknis? Kad es, vēl būdams kuģa puika, ar veco Dītriķi Hartogu tur pieklidu reiz malā, mēs redzējām tikai sarkanus smilšu laukus, kādas čūskas un pāris nēģerus, kam nebija ne zelta loku degunos, nedz pērļu virkņu ap kakliem, bet vienīgi pašu moru grēcīgajā ādā iegravētas skaistuma zīmes. Vai gan mani tautas brāļi lai tur celtu faktorijas ģērētu nēģerādu uzpirkšanai? Un Imke plati iesmējās pats par savu joku, bet apklusa, redzēdams, ka hercoga sejā neiezibas piekrišanas smīns. — Kapteinis Karstens gan stāsta par to zemi ko citu, — lielkungs cieti sacīja. — Viņš tur esot redzējis zālainas ganības, rāmas upes ar zilām ūdensrozēm


un melnu gulbju bariem, bet vecais Nijts raksta par Austrālijā augošiem aplam lieliem kokiem, tik gariem, ka no viena paša stumbra varot iznākt plankas un masti veselai fregatei. Tik milzīgā zemē var būt gana vietas arī jūsu un Vīta redzētajiem tuksnešiem, bet tas vēl nenozīmē, ka viņai visai jābūt tuksnesim. — Tas ir tiesa, jūsu gaišība, — holandietis piekrita, un viņa ūdenszilganajās acīs iezibējās sajūsmas blāzmojums. — Es visu nakti lasīju Vandimena slepenā ziņojuma norakstu. Tur stāstīts, ka Tasmans savā sirojumā gar jaunās pasaules daļas krastiem tās dienvidos redzējis vīksnu un egļu mežus, milzīgu priežu silus un starp tiem lielas kalnu Iedus mēles, kas satikušās ar okeāna ūdeņiem. Un turpat karsta ūdens avotus,


kuros turienes pagāni, ne vairs melnu, bet dzeltenu kā mauriem ādu, nesuši vārīt tikko sazvejotās zivis, tās laizdami iekšā verdošajos avotos ar visiem tīkliem. Es domāju, augstība, ka apakš tās zemes vajaga būt pavisam tuvu pašas elles grāpju ugunīm. — Tas gan var būt, — lielkungs sacīja, — bet mēs nebaidāmies arī no velna kā kaimiņa, jo ļaudis tā kā rādās zemes virsū arī šeitan, skubinādams mūsu ļaudis skriet vilkačos un burvjiem iemācīdams savas māņu zintes. — Austrālijas ziemeļos esot milzīgi palmu sili, — holandietis turpināja, — tādi paši kā pie Gvinejas līča un Sumatrā, kur piecus mana kuģa Jaudis samīdīja traks zilonis. Vecais jūrnieks taisījās sākt garu


teiku, bet hercogs domāja tikai par vienu, par jauno, noslēpumaino pasauli tur, viņpus Indijas okeāna bangainajiem klajumiem. — Rietumu daļā zaļi klajumi, milzu koku meži un šur tur smilšu tuksneši, — viņš runāja it kā pats sev, — dienvidos kalni un vīksnu sili, bet ziemeļos palmu vēri, vis​garām piekrastei. — Imke! — Hercogs tik spēcīgi uzsita holandietim uz pleca, ka paresnais kapteinis sagrīļojās. — Ja tavi tautas brāļi patiesi ar labu no visa tā atsakās, tad mēs ņemsim to lielo un gaužām brango zemi sev, ņemsim ar saviem kuģiem, karavīriem un arājkārtas ļaudīm, un tu būsi Kurzemes pirmais admirālis! Holandieša acis pielija ar tēraudainu spožumu. Un noliecies tas noskūpstīja


lielkungam abas rokas: — Es uzticīgi kalpošu jūsu gaišībai līdz sava mūža ga​lam! Un abi, piektās pasaules daļas tīkotājs hercogs un tā nākamais admirālis, sāka runāties par jau pērngad aizsāktajiem darbiem Dienvidzemes lielās ekspedīcijas izrīkošanai. — Šoruden Ventspilī mums būs gatavas trīs jaunas fregates, — Jēkabs teica. Skrundā jau stāv izlieti tām vajadzīgie lielgabali, Turlavā taisa viņu ļaudīm jaunas bises, bet Edā gaida gatavi enkuri. Zūru riepnieki pasteigušies novīt fregatēm visas tauvas, bet Vircavas un Vecsaules vēveri beidz aust tām buras. — Un Kandavā un Tomē, tāpat Skrundā, kur es šonedēļ biju, dienām un naktīm maļ pulveri, — holandietis


palocīja savu stūraino veca jūrnieka galvu, — bet no Kuldīgas pa Ventu uz jūras pusi redzēju aizpeldam sešpadsmit liellaivas, ar darvas mucām smagi piekrautas. Jūsu zemes ļaudis prot tecināt tik aplam jauku darvu, ka tā neizkūstot pat zem paša ekvatora saules. Tā saka visi Holandes kap​teiņi. — Franču un angļu rēderi saka to pašu, — hercogs īsi atteica. — Un Baldonē jau gaida savus stobrus īsti lielgabalu ložu kalni; tepat, mūsu Jelgavas pils kambaros, gaida savus cilātājus un arī makstis seši tūkstoši labu zobenu. Imke, ja vēl tik divus gadus viss mums tikpat labi paveicas, tad trešajā gadā, kad — jūsu vadītai — mūsu flotei būs jau četrdesmit un astoņi okeāna pārbraukšanai derīgi vimpeļi, tā Austrālijas iegūšanas armāda


varēs tai​sīties ceļā! — Jā, jūsu augstība, — vecais kapteinis atteica. — Tak vispirms vēl jāpaveic zemes izlūkošanas darbi. Lai tad katra ekspedīcijas kuģa kapteinis ar leitnantu jau itin skaidri zinātu pēc kartes savu ļaužu izkāpšanas vietu. Jo citādi var gadīties tā nelaime, ka daži piestāj pie tuksneša krastiem, bet citi kuģi atkal izmet enkurus iepretim kro- kodilu staignājiem un drudžu purviem, kur jūdzēm tālu nav nekādas sauszemes. — Tā ir, Imke, — valdnieks atsaucās, — un par to esmu domājis dienām un naktīm. Tāds Austrālijas krastu izlūks būs «Trīs vanagi», jaunā fregate, kuras ekipāžai mūsu vecais kapteinis Ģirts Tīdemanis jau kopš pavasara izlasa labi dūšīgus vīrus un puišus no visiem citiem,


jūrās jau bijušiem kuģiem. Un tik vien tādus ņem, kas iraid jau bijuši kautiņos un jūras briesmās, labi zina, kāds izskatās viesuļa vētras sagrieztais gaiss. — Par Tīdemaņa darbošanos gan esmu dzirdējis, — Imke kā brīnīdamies sacēla platos plecus, — bet, ja viņam pašam būs jāvada izlūku gaita, tad diezin vai tā labi beigsies, jo garais Ģirts, kā ventspilieši viņu saukā, ir jau stipri vecs vīrs, kaut gan acis tam brīnumgaišas, kā jūras vanagam. — Un tieši tāpēc es liku viņam izlasīt nākamos fregates vanagus, — hercogs iesmējās. — Vecs kapteinis redz kuģa ļaudīm caur un cauri un var bez kļūdīšanās teikt, kurš kaut kam der un kurš neder ne velnam! Esiet bez rūpēm, Imke, pats Tīdemanis to kuģi jau nevadīs, priekš


tam mums vajadzīgs cits, jaunāks spēkavīrs. Un tieši par to es gribēju ar jums šovakar apspriesties: ko celt par kapteini «Trim vanagiem» un kurš no mūsu jūrniekiem — jūs tos visus tagad jau pazīstat it brangi —, kurš starp tiem būtu cienīgs braukt Dienvidzemi izlūkot? Imke padomājis minēja vienu un otru, bet lielkungs katram atrada kādu vainu. Cits bija dzērājs, cits neprata satikt ar kuģa ļaudīm, un cits bija tik karstu un kašķīgu dabu, ka bija droši sagaidāms, — tas nīdīsies ar visu Dienvidjūras salu ciltīm. — Tad es tiešām nezinu, — Imke nopūtās un pēkšņi iesita sev ar plaukstu pa pieri. — Nu ir rokā, — viņš sacīja. — Augstība, celsim par to virsvanagu jūsu


fregates «Invidia» stūrmani, kurš nupat atgriezies no holandiešu kaperu gūsta, Andreju Vildavu, neviena cita! Tas vīrs ir bijis Gambijā un arīdzan Rietum- indijas salās. Ir plecos un garā varens vīrs, un, ja tas viss tiesa, ko Kurzemes kuģinieki par viņu stāsta, tad jātic, ka tam ērgja daba un lauvas sirds. Hercogs bija aizvēris plakstiņus, lai varētu drīzāk atsaukt atmiņā visu savu labāko kuģinieku sejas. — Vildavs, Vildavs, — viņš atkārtoja; un tad piepeši tam gara acu priekšā nostājās jauns vīrs ar iebrūnu un cietu seju, tēraudpelēkām acīm, starp tām gareno un taisno kurša degunu un tik spītīgi uz priekšu pašāvušos zodu, ka likās, šī zoda īpašnieks izaicina uz cīņu cilvēkus un vējus, un visu pasauli.


— Ja, — lielkungs Jēkabs gausi noteica, atvērdams acis, un ap lupām tam sagula viegla smaida rievas. — Vildavs patiesi būs tas īstais «Triju vanagu» vadītājs tai izlūkošanas skrējienā pāri divu okeānu ūdeņiem. Manis un manu plānu dēj viņš ies ugunī un ellē, jo ir manas tantes, nelaiķes hercogienes Magdalēnas, uzaudzināts Dobeles novada atradenis, kam vecāki mazam miruši zviedru zaldātu ievazātā mērī. * Kad holandietis aizgāja, lielkungs Jēkabs pa otram lāgam nostājās pie loga pavērot augusta naktī redzamās zvaigžņu zīmes, jo ticēja spīdekļu ceļos rakstītam cilvēku liktenim. Tak bija apmākusies nakts, un, vēja dzīti, viens aiz otra un nebeidzamā gaitā


gar mēnesi un debesjumu gāja tumši padebeši. Gaišākas brīžiem sametās tikai to malas, kad cauri mākoņu kalniem sāka blāzmot viņu aizsegtā mēness atspīdums. Tad likās, ka izplatījumā peld melni kuģi ar gaišām, ceļavēja piepūstām burām, un šur tur debesu logos pamanāmās zvaigznes šķita kā kuģu priekšgalos naktī likti signāllukturi. Hercogs abām rokām ieķērās loga malās, kā tiekdamies līdzi lepnajām padebešu fregatēm. Un skatījās viņu gājienā, līdz nodzisa mēness, sāka dzist zvaigžņu gunis un Sēlijas silu pusē viņpus Lielupes jau varēja manīt rīta blāzmas svīdumu.


I Mūsu žēlīgajam lielkungam lai branga izdošanās itin visās lietās, kuras iecerējis viņa gaišības gaužām dziļais prāts, bet Dievam visa Valdītājam gods un slava mūžu mūžos! Es, fregates «Trīs vanagi» ķirurgs Juris Bukants, šo visu te esmu patiesīgi uzrakstījis, lai mīļie kurzemnieki gan zinātu, ko tika redzējušas mūsu acis tālās pasaules malās un tiklab uz ūdens, kā melnu un dzeltenu moru ze​mēs, tiekoties ar sumpurņiem un pūķiem, jūras čūskām un sirēnām, nikniem punduriem un meža milžiem, skrejošo holandieti un tāpat to aplam lielu putnu moa, ar kuru kādi cilvēku rijēji aiz Aža loka savus karus karo.


Raugi, tas bija tūkstots seši simti piecdesmit un ceturtajā gadā pēc mūsu kunga Jēzus Kristus piedzimšanas, bet zemestēva un hercoga Jēkaba valdīšanas divpadsmitā vasarā, kad Kurzemes un Zemgales valstīs tapa dzirdētas tādas valodas, ka lielkungs esot nodomājis vienu labu kuģi uz varen tālu malu sūtīt un to ar jauniem lielgabaliem un izlasītiem, stipriem un bezbailīgiem vīriem izrīkot, kas būtu gatavi, kad vajaga, ņemt pašu elles junkuru aiz ra​giem. Tobrīd es biju ar godu pabeidzis savus mācības gadus pie Jelgavas bārddziņu cunftes amata meistara Mārtiņa Cī- ges, bet nejaudāju tikt pats uz savām kājām, jo nebiju vāciešu dzimuma, un, kur vien kāda brīva vieta gadījās, vecie meistari lūkoja tur tūliņ iekšā dabūt savus


dēlus vai znotus. Un, tā kā manim negribējās daudzus gadus, varbūt pat visu mūžu, citam novergot, tad nolēmu doties plašajā Dieva pasaulē un ar to pašu jauno lielkunga fregati, jo vairāk vēl tāpēc, ka bija arīdzan kāda cita lieta, kuras dēļ man Jelgavā sāka degt zeme apakš kājām. Proti, es, būdams jauns palaidnis un it glīts puisis, turklāt vēl deju lēkšanā un kokļu spēlē tikpat iznesīgs kā āderes laišanā, rozes dziedināšanā un citās sava amata mākās, biju sācis pīties ar sieviešiem, un jaunas meitas manis dēļ dažu labu reizi uz ielas saplēsās saviem godīgiem vecākiem par sirdsēstiem un kaunu, bet ļauniem kaimiņiem par apsmieklu. Naktīs mani laida pa logu iekšā daža cienījama vīra namā, tēvam un mātei nekā nezinot, un sveša nebija manām


meitās gājēja gaitām arīdzan Jelgavas bendes māja, gan celta ārpus pilsētas, jo bendes amats arī mūsu tēvišķā nicināts. Meistaram Jukumam bija trīs meitas, jaunas un trakas pārlieku, un viņas mani mīļu prātu pieņēma, jo gandrīz visi citi Jelgavas jaunekļi kaunējās ar tām saieties un vairījās spert kāju bendes paspārnē, lai arī būtu diezin cik melna nakts. Ar visām trim plosoties un guļot pēc kārtas trīs gultās, tovasar mums tā bija gadījies, ka vajadzēja sākt domāt par kāzām. Tak visas trīs māsas es reizē nevarēju precēt, būdams luterticīgs cilvēks un nekāds turks; bet, arī vienu bendes meitu apņemot par sievu, man būtu jāatmet visas cerības jelkad tikt par savas cunftes amata meistaru. Un tāpēc kādā siltā un rāmā labības mēneša vakarā, kad


Leiš- malē bija savilcies kopā varens pērkoņnegaiss, es klusiņām atstāju pilsētu, iziedams pa Dobeles vārtiem un tik vien mantas nesdams līdzi kā svētdienas drēbju kārtu un maisiņu ar abu savējo amatu rīkiem.


II Ventspilī vispirms aizgāju uz kuģu būvētavu, jauno fregati aplūkot. Redzot vīrus sienam pie rājām buras klāt un mastu galos vēl zaļojam pabeigšanas svētku vainagus, man kļuva līksma sirds un mundrs prāts kā jaunam strazdam, kad tas sataisās pirmo reizi laisties uz siltām zemēm. Taujājot vīriem, kur gan kapteinis, kas līgst tam kuģim ļaudis, kāds atteica, lai aizejot uz krogu «Pie resnās Līzes», un tur to tiešām satiku. Viņš bija sirms un plats, no dzeršanas un vēju aurēšanas sarkanzilu seju, un priekšā tam uz galda bija māla krūka ar degvīnu. Padzirdējis, ka esmu


ķirurga zellis un labprāt gribētu braukt tai fregatei līdzi, kapteinis nikni nospļāvās un paskatījās manī varen bargām acīm: — Tas jaunais kuģis brauks pa taisnāko ceļu uz elli, jods lai tevi rauj! Vai tu, puis, esi iecerējis velnus dakterēt? Es noskaitos un strupi atteicu, ka esmu gatavs cirst āderi vai noskūt bārdu pašam elles kungam, jo domāju, tas būs tikai pus tik pikts kā viņš. Kapteinis smagi piecēlās, un šķita, ka jau taisās kauties, jo roka tam sniedzās pēc krūkas. Tak viņš ielēja pilnu mēriņu, sniedza to man un teica nu gan pavisam citā balsī: — Še un dzer līkopus! Ar šo pašu dienu tu skaities par jaunā kuģa dakteri. Es izdzēru, un tad mēs sadevāmies


rokās. Un vecais teica, ka parīt būšot no Liepājas klāt jaunais «Triju vanagu» kapteinis Vildavs un aizparīt jau austrenis pūtīšot fregates zēģelēs, lai vēl pirms rudens vētrām tiktu cauri bargajiem Vācu jūras ūdeņiem. — Uz kurieni tad? — tā es vecajam vaicāju, bet viņš tik pagrozīja galvu — mati tam stāvēja kā nosarmojis mežs: — To zina tikai Dievs, lielkungs un Vildavs. Varbūt uz vienu no abām Indijām. Tovakar mēs dzērām līdz pirmiem gaiļiem. Es klausījos tā vecā kuģinieka nostāstos tikpat pukstošu sirdi kā bērnu dienās dzirdētās ķēniņu dēlu, zeltābeļu un veļu pasakās. Un, aizmiegot turpat kroga istabā uz platā ošu sola, sapnī rādījās zaļgans palmu sils, ar zariem noliecies turpat līdz jūras ūdeņiem, kas tobrīd bija


gauži rāma. Melnbalti mērkaķi šūpojās staipekņu cilpās, pasarkanas dzērves slinki staigāja pa selgu, laiku pa laikam savicinādamas melnmatainos spārnus, un zeltaini kolibri šaudījās kā spāri ap zilu un dzeltenu rožu ziediem, no kuriem nāca salda reiboņa. No meža, stopiem rokās, izskrēja kailu indiāņu bars, un, dzērvēm gausi paceļoties gaisos, debesis un ūdeņi kļuva rožaini no putnu spārnu vēdām, bet mērkaķi brēkdami sabēga koku galotnēs. Kolibri pazuda ziedos, un meža vīri locīdamies sāka dejot kara deju, kuras loka vidū vecs vīrs, ceļgalos notupies un ērgļa spalvu rotu matos, lēni bungādams, sita savām izdēdējušām rokām dobta koka bungas. Tās rūca brangi un dobji kā pļavu kamenes, bet no tuvākā puķu krūma


atlaidās un nometās man uz krūtīm zilsamtains tauriņš, kam spārni bija kā laba vīra plaukstas. Viņš savēra tos, lēni kustinādams slaidi liektos ragus, stīvi skatījās melnām acīm, un man pagura sirds.


III Jau drīz pēc izbraukšanas no Ventspils mūsējo fregati sāka svaidīt tik niknas vētras, ka kuģis brīžiem gluži zuda pazalganos ūdens kalnos, bet putu vāli, augšup triekdamies, šad un tad skāra pat bramzēģeles. Tā iznāca, ka, beidzot tiekot gan līdz dāņu salām un Zunda muitnīcām, bijām cietuši lielas briesmas, pats kuģis vietām stipri dragāts, lauzts fokmasts, krietni dragāts bija arī bezanmasts. To visu centāmies aši salabot, strādādami, cik spēka kaulos un no rītausmas līdz vēlīnam vakaram tik cītīgi, ka netikām vēl ne reizes bijuši nobaudīt, kā garšo dāņu kro​dzinieku stiprais alus. Tad, ceturtajā dienā, viss beidzot


bija gatavs un kapteinis Vildavs mūs malā atlaida, jo cieši piekodinādams būt laikus atpakaļ. — Ar saules lēktu «Trīs vanagi» izies jūrā, — viņš sacīja. — Priecājaties brangi, jo vienīgi Dievs zina, pēc kāda laika tiksim atkal malā. Bet dzeriet tik ar mēru, jo rīt kavēšanās nebūs: lielkunga lieta negaida. Pulciņos aizgājām, mūsējais līva Kolkas un trakgalvja Lauklejas vests, jo abi šie bija vīri, kas zināja it smalki, kas viss labs dāņu zemē dabūjams. Un tā, ejot no kroga uz krogu un ņemoties ar ķiršu brandavīnu un meitām, septītā pagrabā iznāca šmauga kaušanās. Tur atradām daudz holandiešu priekšā, un uz to tautu dažiem mūsējiem bija vecs naids, bet citi nīda viņus tik vien


tāpēc, ka zināja mūsu kapteini turam uz to Jaunu prātu. Holandieši bija ap veseliem trim galdiem sēduši, un dažs starp tiem jau kunga dūšā. Mēs rakstā nospļāvāmies, iedami to galdiem garām uz krogus dibenu, kur bij vēl brīvs garš galds, un Launags, miesās varens engurietis ar senā kautiņā pārcirstu vaigu, pirms apsēšanās jostu ciešāk savilka, pie sevis rūkdams: — Es ožu jau pēc gaisa smakas, ka dažs labs no šejienes savām paša kājām neizies. Ei, vecais krogus velns, nes šurp katram kurzemniekam pa savai dziras kannai! — viņš ierēcās, pret leti pagriezies un nelikdamies manīt holandiešu greizos skatus. Bet dānis krodzinieks, mums ienākot, jau bez prasīšanas bija sācis liet savu Zunda alu


lielās zarakannās un nu smaidīdams nāca mūsu galdam klāt, bet aiz tā četras miesās paresnas un sārtiem vaigiem meitas, alus kannas nesdamas. Kannas saņēmām rokās, meitas apsēdinājām sev uz soliem blakus, un Kolka pirmais sāka uzvilkt kādu vecu, holandiešiem netīkamu dziesmu par Kampenas kapteini, kurš pārdevis dvēseli Japānas velnam un ik gadus reizi minis kājām Pestītāja moku zīmi, lai tikai varētu tirgoties ar t��s zemes pagāniem. Dziesmai bija vācu vārdi, kurus mūsējo vairums neprata, bet holandieši gan, jo redzējām, ka no dzeršanas sārtās to sejas nu metas sarkanzilganas, acis iegailas ļauna uguns. Un tāpēc vēl dūšīgāk vilkām līdzi, kā nu kurš mācēdams. — Hei, jūs tur, kuršu vīri! Kurp tad


galu galā brauks jūsu jaunā fregate? — Tā lūkoja kā pirmais ar mums iesākt valodas un ķildas garš holandietis, pēc dziesmas beigšanas uz mūsu pusi pagriezies un viltīgi pablisinā- dams acis. Un, kamēr mēs vēl domājām, ko īsti niknu varētu tam vīram teikt, šis melsa tālāk zaimu pilnu mēli: — Mums šķiet, ka jūsu zemes kungs, nupat palicis par Tobago salas grāfu, grib saradoties ar pašu Ķīnas ķeizaru un sūta jūs pie tā bizaiņa ar kādām dāvanām. Kad tiksa- ties, neaizmirstiet no manis pasveicināt, bet to gan piesaku: tikt klāt pie ķeizara jums nebūs viegli, visiem būs tam sēdvieta jābučo! Holandiešu galdi nolīgojās no smiekliem par to gaužām prasto joku, bet līvs Kolka, kam abas lūpas bija kādreiz


indiāņu bultas cauršautas, nu cēlās kājās, nikni šķību seju un varen garš, un ierūcās ar kannu rokā: — Kurpu braucam, tā mūsu lielkunga un kapteiņa, ne jūsu darīšana! Varbūt, ka tiekamies arī ar Ķīnas ķeizaru, bet tavas labdienas tam aizvest gan nevaram, jo tās smird tāpat kā tu pats, Amsterdamas sesks! Un līva smagā alus kanna, stipras rokas sviesta, atsitās pret tā holandieša galvu, nošķiezdama viņa vaigus un svār​kus ar alu un ar asinīm arīdzan, jo vīrs sagrīļojās, — tam pierē asiņoja dziļa rēta. Holandieši iebaurojās kā vēršu bars, grūzdami solus nost, smagi celdamies kājās un sākdami atlocīt svārku piedurknes, bet mēs izvilkām nažus, es savu lanceti, un daži mūsējie lauza nost


soliem kājas, lai dabūtu jel kādus sitamos. Meitas brēkdamas sabēga pagaldē, krodzinieks pazuda aiz letes, bet pretinieku bija mazākais četrtik daudz, cik mūsu, un jātaisās kauties uz dzīvību un nāvi. Jo durvis bij tālu, tām holandieši priekšā, un nekur laukā sprukt. Gan sitāmies, kā īstiem kuģa ļaudīm krogā pieklājas, tak par daudz mazs bija mūsu pulks, un tik vien glābiņa, ka varējām kauties, sagriezuši muguras pret tā kroga dibena sienu, tā ka viss lielais holandiešu bars jaudāja uzmākties tikai no priekšas. Tos pirmos virsū nācējus mēs notriecām gan zemē, Laukleja veselus trīs uzreiz pasita, ar tukšu mucu rokās uz galda uzlēkdams un to mucu ar visu savu garo roku spēku sviezdams ienaidnieku barā.


Tad kāds pie paša galda ar sola kāju pasists holandietis piecēlās, asinīm noskrējušu seju, Laukleju aiz pēdas sagrāba, un melnmatainais zūre- nieks gāzās un, vēl citu pretinieku roku rauts, pazuda holandiešu pulkā, — tā vilku barā pazūd dūšīgs suns. Mēs sitāmies dūrēm, kannām un atgaiņājāmies ar nažiem, un es jutu, ka mana ķirurga lancete pa kādi trīs lāgi it dziļi ķer mīkstumu, dzirdēju brēcienus un niknas lamas. Tak sava īsuma dēļ tas vairāk gan grieza pušu holandiešu svārku biezo vadmalu; un tad kāda varen smaga dūre man nokrita uz galvas, ap acīm brītiņu kļuva tumšs, un es biju pakritis zem galda pie kroga meitām. Viena, kuras vaigam bij krītot gadījies blakus mans vaigs, caur visa trača lērumu paspēja


iebrēkt manim ausī: — Nebaidies, smukais puisīt, tā te gaužām parasta lieta. — Viņa pat iesmējās, gribēja mani vilkt sev klāt, bet es rāvos nost, mēģināju atkal celties kājās un draugiem palīgā. Un, izkļuvis no galda apakšas, ar bēdām un izsamisēšanu redzēju, ka mūsējiem iet slikti, ka māc un veic, un sit tos vai pavisam nostu tas gaužām lielais ienaidnieku pulks. Mani sagrāba četras niknas rokas, tak lādēdami palaida tie divi holandieši mani vaļā, kad vienam bija lancetes pāršķelts vaigs, bet otram plecā durts. Un, izsprucis uz brītiņu, es palēcos sānis un augšup, cik bija kājās spara, un, pilnu mucu grēdai uzkļuvis, nu sāku tās vienu pēc otras grūst lejā un uz holandiešiem gāzt. Un no tās kaudzes augstuma es pirmais pamanīju, ka


mums būs palīgi. Durvīs parādījās Vildavs, tās spēji un ar kāju atgrūzdams, un aiz tā vecais Danga, «Trīs vanagu» stūrmanis. Gan tāpat garām iedami un arīdzan uz kādu krogu, tie bija padzirduši iekšā kaušanos un iegriezušies lūkot, vai te nav iekļuvis nelaimē kāds no mūsu kuģa ļaudīm. To noprazdams un dzirdējis jau Ventspilī gan dažu stāstu par kapteiņa milzu spēku un cīnīšanās dedzību, es pēkšņi kļuvu līksms kā gailis, kad tas no kūtī iekļuvušas lapsas laktā paglābies un nu redz nākam savu saimnieku. Un iebrēcos, cik rīklei bija spēka: — Trīs vanagi! Kapteinis nāk talkā! Trīs vanagi! Kapteinim iepletās un iezvērojās acis kā lāču tēvam,


kad tas mana savus bērnus briesmās. Roka visupirms tvēra pēc zobiņa, bet tūliņ laidās vaļā no tā, šim cīniņam pārlieku smalkā ieroča, un skats nu apstājās pie holandiešu galda sola, kas bija savas četras olektis garš un gaužām smags, no ozolkoka taisīts. Vienā lēcienā kapteinis bija pa pagrabiņa kāpnēm lejā un tam solam klāt; un sols kā skangals uzlidoja gaisā, atsitās pret galdu reiz un atkal reiz, un klaudzēdamas nobira klonā zarakannas un visas četras solam lauztās kājas. Bet stūrmanis, abas plaukstas pie mutes pielicis, mums uzsauca kā lielā vētrā, pārkliegdams kaujas lērumu: — Turaties, puiši, turaties! Viesuļvētra un velns, mēs eima talkā! — Un vecais sēkdams pacēla pār galvu divi


sola kājas. Tad kapteinis bija pirmais cīniņā un holandiešiem virsū. No viņa vēztā sola vēdām iekaucās gaiss un sitās vējš, no plauktiem skanēdamas gāzās pudeles un māla krūkas, bet vispēdējā holandiešu rinda bija viens un divi aizmēzta sānis, — gar kroga sienu sakrita pusdzīvu vīru vāls. Un atkal iegaudojās gaisā smagā ozolplanka, jau brīvāks no pretiniekiem metās istabas vidus starp mums un kapteini, kuru bija pārņēmis kaujas trakums. Holandieši klusēdami iesāka bēgt, gar sienām puspielie- kušies kāpdamies, — cits, kas bija sadurts, grīļodamies un cits, sasists, pusrāpu. Jo visiem tiem, vētrās un citās briesmās gan rūdītiem vīriem, bija sadrebinājuši sirdis un īkstis


Vildava vicinātā sola vēzieni. Kapteinis stāvēja istabas vidu, solu pār plecu un pats smagi dvašodams, un skatījās asiņu pieskrējušām acīm, kā krogs aši top tīrs no svešiem ļaudim. Un, skrienot garām stūrmanim, kurš stāvēja pie trepēm, vēl viens otrs dabūja pa plecu vai pa kaklu, jo Danga sita tiem ar savām sola kājām, cik jaudādams. Tad Vildavs nometa planku klonā un piegāja pie letes, aiz kuras nu pacēla galvu pārbijies krodzinieks. Un izdzēra vienā pielicienā pie mutes lielu alus kannu. Šur tur bija asiņu peļķes redzamas, bet kroga meitas, tagad ārā līdušas no mūsu pagaldes, pasteidzās tās apkaisīt pelniem, lai kājas nepaslīd. Tad sākām apskatīt, kuri no mūsu


ļaudīm būs smagāk cietuši, un tādu izrādījās pieci. Lauklejam bija kādas ribas lūzušas, tobrīd tam pakļūstot zem ienaidnieku bara kājām, usmietim Smilgām pārlauzts kreisā stilba kauls, kaugurie- tis Gusts ar nazi sadurts, bet bārtietim Salam un pērkonie- tim Līdakam cauri pakauši, paši vīri bez samaņas, un ar asinīm pielipuši visi mati. Tos citus turpat pārsēju kā varēdams, bet Smilgām ieliku skalos pārlauzto kāju. Tad tā kroga meita pateica, ka turpat piejumē esot kādi stumjami un paprāvi rati, un stūrmanis norīkoja četrus mazāk reibušus mūsu vīrus, tiem likdams vājniekus tais ratos uz kuģi aizgādāt. Līdaks pēc divi dienām nomira, un mēs to apbedījām Ziemeļjūrā, bet Sala izveseļojās un dabūja galīgu galu tikai


pusotra gada vēlāk pie Jaunās Holandes, kur peldoties tam haizivis nokoda abas kājas. Astoņi holandieši bija tik smagi piekauti, ka nejaudāja izkļūt laukā paši saviem spēkiem. Tiem tad gāja palīgos mūsējie, pa diviem vienu ņemdami aiz kājām un aiz rokām un ārā sviezdami pēc tam, kad vīrs bija brangi sašūpots. Izdzēris otru kannu, Vildavs aizgāja, pirms bijām atjē- gušies viņam pateikties, un stūrmanis Danga tam līdzi, ar dūri un ar vārdiem piedraudēdams, lai labi drīz taisāmies mājup, jo bija vēla nakts. Tak palikām līdz ausmai, kur vien bijām, bez sāta dzerdami un dziedādami tā, ka drebēja kroga plaukti un visas viņa logu rūtis. Un dūša bija tik liela, ka lielījāmies paši sev un kroga meitām iet


izkauties ar visu holandiešu kuģu ļaudīm, cik vien būs Zunda krogos rodami. — Mūsu kapteinis ir velna vīrs, — līvs Kolka žegojās, un piekrizdami palocījām smagi noreibušās galvas. Bet Launags, resnais un dumpīgais engurietis, puspikti nošņācās un uzcirta galdā un manai kannai ieblakus tik smagu dūri, ka kanna apgāzās un alus saslapināja man klēpi un kājas. — Velna vīrs gan, bet arī lepns kā velns, — viņš raudulīgi sacīja, ar kreiso noslaucīdams sev reizē acis un muti. — Ja nebūtu lepns, paliktu šepat, sadzertu ar sa​viem ļaudīm! Pantags, jauns un sarkanmatains puisis no Nurmuižas puses, bija tik pilnā, ka ieplēta muti un acis, stīvi paskatījās Launagā un tad nogāzās klonā, iesāka


skaņi krākt. — Vīri, nu gan būs laiks iet mājās, tas ir, gribēju teikt, uz mūsējo kuģi, — Launags ar stīvu mēli sacīja, brītiņu vēries jaunajā nurmuižniekā, un mēs grīļodamies cēlā- mies kājās. Launags pārmeta Pantagu sev kā aitu pār plato plecu un lēni izkāpa uz ielas; mēs gorīdamies un ar krūkām kabatās tam līdzi. Un engurietis cejā nosirdījās vēl divi tr;s reizes par kapteiņa lepnību. Ostmalā mūs apstāja kādas meitas, solīdamās nākt kuģī līdzi. Kolka teica, ka tā gan nedrīkstot, to liedzot lielkunga reglaments. Bet Launags bija gaužām spītīgs vīrs, kad ticis dūšā, un tūdaļ sagrāba vienu no tām dāņu meitām aiz ro​kas. — Rauj velns visus reglamentus,


— viņš sacīja. — Vai gan pats Vildavs vakar neteica: mums tagad vajadzēšot diezcik dienu braukt, kamēr tikšot pa otram lāgam krastā. — Tā kapteinis runāja gan, — es atcerējos, un otrs meitietis jau bija man pie sāniem. — Vai ratā! — Kolka pavisam izmisušā balsī iebrēcās, iekerdamies pats sev ar abi roki matos. — Tad jau laikam aiz tā paša nolāpītā angļu un holandiešu kara un to kaperu dēļ brauksim nevis caur Lamanšu, bet ar lielo līkumu, apkārt Anglijai! Tad gan bez sasmakuša ūdens un sapuvušas gaļas neiztiks. — Līvs kā aiz aplam lielām bēdām aplika nu roku ap kaklu trešajai dānietei. — Nu, redziet paši, — Launags nospļāvās. — Tik garā braucienā būs


pavisam maz prieka un bezgala garš laiks! Ja nu mēs protamies paslepen paņemt kuģī līdzi šos pašus ostas skuķus, tad tak … — Tad Launags būs padomājis par launagu, — no augšas ierunājās aizsmakusi balss, un sākumā mēs satrūkāmies ne pa jokam. Tak runātājs nebija nekāds velis vai cits nakts ķēms, bet mūsu pašu Pantags, jautrais nurmuiž- nieks, kurš, pamodies no sava reibuma uz engurieša pleca, nu zemē novēlās, tika uz savām paša kājām un tūdaļ sāka vest pie rokas ceturto dānieti. Uz kuģa tikuši, nolīdām visi pašā dibena rūmē, kur bija lejas baterijas lielgabali un kaujas reizē brūču pārsiešanas vieta. Tur pie sveces gaismiņas dzērām vēl kādu laiku to pašu līdzatnesto ķiršu brandavu. Tad kritām


visi dziļā noreibuma miegā cits pēc cita, un visupirmais Launags, aizmigdams nesakopies kā Noass, šis cilvēku un vīna tēvs.


IV Kad pamodāmies baterijas rūmē, caur lielgabalu lūku aizšautnēm varēja matīt dienas gaismu un stipru vēja dārdēšanu visās burās. Fregate gāja pilnā gaitā, un kuģa sānos smagi sitās pēc viļņa vilnis. Smagas bija visiem galvas, bet vēl smagākas kļuva sirdis, kad pamanījām turpat sev blakus visas četras dānietes un iedomājāmies, kādā nu ar tām esam iekļuvuši postā. — Nu gan ir dumji, — Kolka ievaidējās, trūcies sēdus un sākdams kasīt pakausi. — Lielākas nelaimes nemaz nevar būt, — tā Launags nopūtās un sāka slaucīt


baiļu sviedrus, jo skaidrā prātā bija lēnas dabas vīrs, tik dzērumā kā lauva. — Naktī pats pirmais lielījies, tas viss būšot mums tik uz labu, — es viņam pārmetu, bet arī pašam dūša bija pagalam nelāga. Un Launags ļāva vaļu jaunai nopūtai. — Nu mums ķīlēšana ir droša, — viņš noteica, nokārdams galvu. — Divi reizes to vilkšanu tauvā un visai kuģa andra apakšai cauri es varētu vēl izturēt, ja vien uz kādas naglas nesaplēš vēderu vai kaklu. Ja velk trešo reizi, tad tā kā tā būs gals un beigas. Tās mūsu bēdāšanās modinātas, uztrūkās arī dānietes, un visām četrām kļuva gluži bālas sejas, nomanot, ka fregatei jau vēja pilnas buras. Kā sistas viņas iebrēcās un šāvās kājās,


sataisīdamās augšā un uz klāja skriet, tā ka tikko tās padūgām vēl noturēt, ķerot aiz brunčiem un aiz kā​jām. — Kurp tad jūs, cielavas? — tā Pantags iesaucās, bet Launagam un līvam paspruka pa lamu vārdam. — Trakās! Grib laikam tīšu prātu skriet kapteinim acīs, — tā Kolka sirdījās, bet Pantags meitām pateica, ka no Kopenhāgenas mēs esot projām un fregatei visapkārt bangainie Kategata ūdeņi. Dānietes nu pagalam pārbijās un iesāka kaut ko vaimanāt savā mēlē, bet līvs tik nikni viņām uzbrēca, ka tās nolīda kaktiņā, to vien drīkstēdamas, kā klusi raudāt. — Jāiet augšā, — tā Launags nopūtās. — Vēlāk padomāsim, kas darāms.


Uz klāja tikuši, trīs manējie draugi tūliņ iejaucās kuģa vīru barā, kuriem kapteinis bija vēlējis piedevām vēl vilkt augšā visas klīverzēģeles. Vildavs pats bija nostājies priekšklājā, un vējš plivināja tam ap ausīm tā brūnos matus. Un visapkārt bija vienīgi jūra, tik tālumā pa labi samanāms kā zila svītra Zviedru zemes krasts, bet kuģis, buru nests, šāvās pa viļņu mugurām kā mundrs vanags; un līksma būtu sirds, tā skrienot līdz ar vēju, ja kā dzenis priedi nekaltu galvā man tā doma: kāds gan būs gals mū- spējam dzērumā nodarītam grēkam. Tās pašas domas bija arī trīs citus mākušas, un Launags, pievakarē mani sānis pasaucis, izvilka no azotes brangu krūku. — Iedzersim, āderes cirtēj, lai nav


tik skumīgs prāts,— viņš sacīja, un no sejas sarkanuma un balss vien matīju, ka pats aiz bēdām tas jau brangi dzēris. Kad atteicu, ka negribu, Launags atmeta ar roku un pazuda. Un pēc brītiņa padzirdu no vidusklāja dusmīgu kapteiņa balsi, kas bija manām ausīm kā pati pastardienas bazūne: — Jupis, elle un visi velni! Kā gan uz mana kuģa gadī​jušies sievieši!? Par atbildi skanēja izmisušas meitu raudas, un, kuģa ļaudīm teciņus steidzoties turpu, gāju arī es, gan paslēpdamies aiz viņu mugurām. Laikam, ar jūras kaiti sirgdamas un mums neliekoties gar tām vairs zinis, tās četras uz savu galvu bija sadūšojušās augšā kāpt un tur tūliņ satikušās aci pret aci ar pašu Vildavu.


No dusmām bāls, kapteinis pratināja mūsu meitas, ar lamu vārdiem taujādams tām vācu mēlē: — Kā jūs, tādas un tādas, iedrošinājāties nākt un paslēpties manā kuģī? Viena no dānietēm, tā pati, ar kuru bija gājis Pantags, jaunāka par citām un glītāka, sadūšojās un caur asarām atcirta kapteinim, ka šās neesot gan nākušas pašas uz savu galvu, bet kuģa ļaužu vestas un rūmē paslēptas. Un Vildavam, to dzirdot, niknāki vēl iezvērojās acis: — Tad parādat man viņus! Dānietes drebēdamas skatījās ap tām apstājušos kuģa vīros, un, man gan raujoties aiz gaužām garā popieša Toma pleciem, Toms neviļus pavirzījās sānis, un meitām tapa saredzams mans vaigs.


— Lūk, tur viens stāv, — nu divas reizē iesaucās, un visas četras rādīja ar rokām; un stūrmanis, no pakaļgala tobrīd pienākdams, saņēma mani aiz pleca: — Dakterīt, neslēpies, bet nāc vien šurp, pie kapteiņa. Kas darīts, padarīts, un saņem par to algu, kā īstam vīram pieklājas. Viens divi bija sameklēti arī Kolka ar Pantagu, tik Launags nebij manāms it nekur. Un kapteinis mūs mēroja nicības pilnu skatu. — Šos trīs uz divi nedēļām tumšā arestā, pie maizes un ūdens! Es nopūtos, iedomādamies, ka veselu pusmēnesi nu saules neredzēt vairs, un man sametās bēdīgi ap sirdi, bet Kolka, blakus stāvēdams, iegrūda dūri sānos: — Āderes cirtēj, nenokar nu galvu!


Arests un dzelzis ar' pret ķīlēšanu tīrais nieks un blēņas. — Četras meitas un tikai trīs puiši, — Danga pagrozīja galvu. — Mazākais vienam grēciniekam vēl vajag būt. Un, tikko bija beidzis brīnīties, te Launags, nosarcis un nikns, izspraucās vīru baram cauri un spītīgi nostājās kapteinim priekšā, gan kādā kaktā kaut kur savu krūku pabeidzis un ticis atkal savā lauvas dūšā. — Kaptein, tu neārdies, — viņš līgodamies sacīja, un acis meta Jaunus skatus. — Mēs ostā saderējām sevim līgavas, lai tālāk, braucot, nav pliekana dūša un nesāp sirds, gana redzot, kā valzivis kāzojas un … Vildava dūres sitiens, sejai notēmēts, ķēra, Launagam līgojoties, tikai krūtis un


bija gaužām smags. Bet engurietis, kā par brīnumu, noturējās kājās. — Ak, tu sāc kauties, — viņš iebaurojās, tvēra aiz jos​tas un izvilka nazi. Tak nepadūga ne atvēzēties, ne ar durt, jo otrs Vildava sitiens ķēra tam zodu, un Launags saļima kā pjauts. Mums bija nobālušas sejas, bet kapteinim ciets un auksts vaigs, tikai mazliet drebēja nāsis. — Šim to pašu uz četrām nedēļām, — viņš teica Dan- gam, un mums atlaba sirdis, jo kuģa vīrs, kurš pacej roku pret savu kapteini, pēc reglamenta tiek pakārts pie vis​augstākās rājas. — Un ko darīt ar šām? — tā Danga atkal vaicāja, pamezdams ar savu sirmo galvu uz dānietēm. Vildavs paskatījās pāri mūsu rindām


uz vakariem, kur vajadzēja būt dāņu krastam. Saule patlaban taisījās rietēt, un viļņu gali bija pasarkani kā putas uz krūtīs savai​nota mirēja lūpām. — Līdz Skagena ragam būs laba jūdze, — tā Danga minēja, tur skatījies, virs acīm liktu plato plaukstu. — Mest pār bortu, — kapteinis īsi noteica. Dānietes visu laiku bija skatījušās te kapteinim, te vecajam stūrmanim acīs, lūkodamas uzminēt, kāds liktenis tās sagaida. No kuģa laužu ciešās skatīšanās jūrā un uz vakaru pusi tās bija sapratušas, kas draud, un visupirms nokrita ceļos ar gaužu brēku un jaunām raudām. Kad tas nelīdzēja un stipras rokas sagrāba tās ciet, šīs meitas iesāka nejauki lamāties it visās jūru braucēju tautu mēlēs un gānīja


kapteini, fregati un mūs visus tik ilgi, līdz mūsu Jaudis bij ar tām pie kreisā borta un sāka tās sa- šūpot. Tad dzirdēja ūdens slaktēšanu, un viņā kuģa malā palika viss klusu. Tik skalojās viļņi, un zēģelēs joprojām dārdēja vējš. — Ko lai dara, zēni, — Danga kā taisnodamies uz mums teica. Vildavs bija atkal aizgājis uz kuģa priekšgalu. — Lielkungs piekodinājis kapteinim, ka lidz pašai Madeiras salai tagad nedrīkstam kavēties un varam kuģi malā griezt tik tad, ja esam iekļuvuši jau pārlieku lielās ūdens briesmās. Un, redzēdams, ka mēs vēl stāvam bēdīgi un klusi, pa- pikti nospļāvās un pateica: — Ostas meitām jau vajaga prast peldēt. Ja ne, lai slīkst. Tādas mantas ir


visur gana. Pēc reglamenta mūs vajadzēja saslēgt važās turpat uz klāja, bet bocmanis Pilenieks sacīja, ka to varēšot izdarīt arī cietuma kambarī. Viņš ar saviem dzelžiem sāka pirmais kāpt lejā, un mēs trīs, nesdami vēl arvien neatžilbušo Launagu, kāpām tam līdzi.


V Mums četriem dienas vilkās bezgalīgi garas pa fregates cietuma tumsas melnumu. Kolka bija kluss vai lūkoja svilpot, kā jau līvs, paradis tā darīt zvejas gaitās, kad jāsauc ceļa vējš. Pantags stāstīja savas puses pasakas un teikas, kuru tas zināja bezgala daudz. Launags visvairāk noņēmās ar gulēšanu, nomodas brīžos griezdams zobus, līdzko kapteiņa vārds tika pieminēts, bet es pie sevis bieži pārdomāju palaidnībās pavadītos sava jaunā mūža gadus, un skumīga sametās sirds. Šad tad cietuma sargs Pitrags, kurš ik rītus mums atnesa katram pa cietās kuģinieku maizes gabalam un visiem kopā


krūzi ūdens, aizveda mani lejas baterijas krēslībā, tur apskatīt vienu otru no kuģa ļaudīm, kam bija piesitusies kāda miesas vaina. Tur varēju kādu brītiņu atpūtināt rokas no važu nešanas, ņemt atkal pirkstos lanceti, un ausis klausījās ar lielu labpatiku, kā aiz lūkas krāc jūra, klaigā kaijas un kā kauc vējš. Ceturtajā turpu gājumā atradu lielgabalu rūmē ne vien divus vājniekus, bet arīdzan stobru vīrus, kas meta kauliņus un pīpēja, uz grīdas sēdušies un lielgabalu ložu čupā sprauduši aizdedzināšanai gatavus degļus. Kad vaicāju, ko šie sataisās darīt, vecākais, galvu nepa​cēlis, atrūca: — Ko tad citu, kā šaut? Un atkal nogrima savā kauliņu spēlē. Bet matrozis Dal- biņš, kam, neuzmanīgāki


laižoties pa vantīm lejā, bija pus- norauts kreisās rokas īkšķis, man pateica pavisam jaunas vēstis. Mēs nupat būšot Vācu jūrai pāri un Skotu salu tuvumā, kur viesuļvētras bieži staigā un siļķu bari arī, no kuru zvīņu atspīduma debesīs izceļas ziemeļblāzma. Te esot bieži rodami ne vien siļķu zvejnieku kuģi, bet arīdzan angļu vai holandiešu kreiseri, un Vildavs tāpēc laikus esot norīkojis abu bateriju vīrus pie lielgabaliem. Un, man pārsienot matrozim tā vainu, šis teica sargam, kurš klausījās, mums blakus stāvēdams: — Tātad tu, vecais, līdzko padzirdi iesākamies šaušanu, tec labi mudīgi lejā pēc daktera un ved to šurpu. Jo, kad kauja, tad ķirurgiem ir siena laiks. Un kaušanās


būs varen diža, jo Vildavs teicis stūrmanim: šis drīzāk likšot savam kuģim uzskriet gaisā, ne svešās rokās krist. Un kapteinis ir vīrs, kas tur vārdu. Kad jauno ziņu aiznesu citiem cietumniekiem, Launagam tapa tā kā jautrāks prāts; Pantags norēcās no priekiem un sacīja: tad jau arī mūs izlaidīšot laukā no šejienes, jo kautiņā ir derīgs ikviens vīrs, kur nu vēl trīsi; bet Kolka pa​domājis noteica: — Ar angļiem satiekoties nekā nebūs, ar to jauno ķēniņu Kromvelu mūsējais ir draugos. Ar holandiešiem tā lieta pavisam citāda: tiem siļķu ēdājiem ir gaužām skaudīgs prāts uz visu, ko lielkungs pasācis. Vēl viņgad tie atņēma viņam divus kuģus, kapteinim tad gadījies gūstā krist. Puiši, es jums saku: ja mēs ar


holandieti tiekamies un šis lūkos mums aizbraukt priekšā, tad var būt tikai viens no diviem — vai nu holandietis dibenā, vai mēs! Vēl pagāja divi dienas un viena nakts, un tad piepeši padzirdām, ka Pitrags, nesen mums ūdeni ar maizi atnesis, šauj atkal vaļā mūsējā cietuma durvju kārti. — Nupat ies vaļā, — Pantags nopriecājās, uzlēkdams kājās; un cēlāmies mēs ar, jo vecais sargs, pavēris durvis, mums aši uzsauca: — Augšā, visi augšā! Dakteris uz pārsiešanas kambari, un jūs citi uz klāja! Biedri aizskrēja kā vēja rauti, bet es gāju pie lejas baterijas vīriem, kuri patlaban iesāka pie savām pīpēm aizdedzināt lielgabalu degļus un vēlreiz


pārbaudīt, vai gana cieši savilkti lafešu tauvu mezgli. Gribēju mudīgi sākt savus instrumentus izkravāt un tā nolikt, lai vēlāk, strādājot ap sašautiem vai sacirstiem, it viss būtu allaž pa rokai, bet telpā bija joprojām vēl patumšs, un baterijas vecākais saņēma mani aiz rokas, kad, sameklējis šķiltavas, iesāku guni šķilt, lai degtu sveci: — Kapteiņa pavēle: apakšas baterijas rumē drīkst aizdegt uguni tikai pēc pirmās zalves! — Tad taisāt vaļā savas lūkas! — es pikti atsaucos, brīvodams savu piedurkni no vecā stobru vīra pirkstiem. — Citādi pa šo puskrēslu vēl apsvilināsiet ar savējiem degjiem viens otram matus! Jeb vai jūs gribat šaut pirmo zalvi tieši cauri lūku aizšautnēm?


— Par tām mums arī sava pavēle, — vecākais lielgabalnieks itin rāmi sacīja. — Tās drīkstam atdarīt tikai tajā acumirklī, kad liekam stobriem degļus klāt. Un to varam darīt atkal tikai pēc tam, kad no augšas par zīmi mums būs dots vanaga svilpiens. Kapteinis licis pasacīt, ka uz mūsu stobriem šoreiz tas liekot lielo pusi visu savu cerību, bet mazāko pusi uz visulabākajiem strēlniekiem, kas paslēpti uz klāja. Augšā dzirdēju komandsaucienus, signālsvilpes un lielu kņadu. Tad viss palika rāms, tikai patālu norībēja lielgabala šāviens, jādomā, uz mums šauts, un man iesāka ašāk sisties sirds: jo, lai gan biju daudz par kara būšanām dzirdējis, tak ar paša acīm un ausīm vēl nekas nebija tāds matīts.


Atkal, šoreiz jau tuvāk, bija dzirdams lielgabala dū​ciens, bet kluss joprojām bija klājs. Un vecākais lielgabal​nieks, pie kuģa sienas ausi pielicis un maķenīt klausījies, mums sacīja. — Šis nojaušot pēc viļņu šļakstēšanas, ka mums it ašā gaitā brauc klāt kāds varen liels kuģis. Tad jau varēja dzirdēt skaļu sasaukšanos man nezināmā valodā no tā svešā un tāpat mūsējās fregates. Un vecais stobru vīrs, atkal maķenīt ausījies, izņēma pīpi no mutes, izdauzīja pie tuvākā lielgabala un pelnus nomina ar kāju. — Holandieši, kā tad, — viņš nospļāvās. — Pagāni, uzsauca, lai padodamies ar labu: šiem stobru esot divtik daudz. Un Vildavs atsaucās, ka šis esot ar mieru; lai tik viņu kapteinis vai tā leitnants ar kādiem vīriem nākot to


padošanās lietu un pa godam, ar rakstu nokārtot. — Ko? Vai tad tiešām padodamies, atdodam tiem bezgožiem sava lielkunga visjaunāko kuģi?! — tā citi bom- bardieri kurnēja, bet vecais pamāja tiem klusēt: — Puiši, beidzat pīpēt un turait mutes cieti, ausis vaļā! Rauj mani jupis, ja Vildavs to visu nava ar gudru ziņu runājis. Un jūs, kreisās puses viri, jums vajadzēs šaut pirmajiem, jo manu: holandietis mums piebraucis no jūsu malas. Patiesi, tanī kuģa pusē atsitās viens pēc otra fregates sānos vairāki paprāvi viļņi, kādus iešūpo brangi kuģi, kad tie garām iet. Vēl dzirdējām no tās malas airu šļakstēšanu un troksni, ar kādu krīt no borta lejup nolaistās virvju trepes. Un


kuģa sānos piesitās airu pāris, gan holandiešu airētājiem turot savējo laivu no mums nost, lai, viļņu celta, nesa​sistos. Tad kādi sāka runādamies pa trepēm augšup kāpt, un tūdaļ reizē atskanēja virs mūsu galvām skaļš vanaga svilpiens, tam tūdaļ pakaļ daudzu muskešu zalves dārdoņa. — Lūkas vaļā! Kreisais borts — uguni! — ierēcās lejas lielgabalu vecākais. Un, stipru roku rautas, zibeņaši atdarījās visas lūkas, baterijas rūmē palika gaišs. Tak tik uz vienu pašu acumirklīti, jo ap kreisās malas stobriem pajuka sarkana uguns, un man aizkrita ausis it kā pēc gaužām barga pērkona. Kuģis nodrebēja un nolīgojās viss, un baterijas rūme tā pieplūda dūmiem, ka ne saredzēt vairs.


— Kreisais borts — pielādēt! Labais borts — būt gataviem, līdzko pagriezīsies kuģis! — tā komandēja tas vecais, aiz dūmiem neredzams. Bet tad ierēcās mūsu augšas stobri, atkal salēcās kuģis, un uz klāja matīja paretu muskešu šaušanu. Un tad viss kuģis, ūdeņi un gaiss nodrebēja no jautrām klaigām: — «Trīs vanagi»! Vivat Jacobus! «Trīs vanagi»! Fregate negriezās, kā vecais stobruvīrs bija gaidījis, un mūsējo augšas ļaužu gaviļu brēkšanai mēs atsaucāmies ar saviem vivat saucieniem. Par atbildi no holandiešu puses nāca skaļas vaimanas, lāsti un žēlabainas gaudas. Tad mūsējs kuģis sāka stipri šūpoties, un, tikko lūku vīri bija paspējuši aizcirst lūkas, te kreisajos sānos


atsitās milzu vilnis. Un tad ārā viss tapa klusu. — Lai nu tos mielo Jūrasmāte, — tā vecais sacīja, noņēmis cepuri. Mūsu zalve tam bija ielauzusi sānus. Ar to kuģi nogāja dibenā mazākais trīs simti vīru. — Uz holandiešu lielajiem kaperiem jau mazāk nemēdz būt, — kā atbalss atsaucās viņam plecīgs bombardieris, kam vārds bija Kļava, — vēlāk nomira Javas salā, niknas čūskas dzelts. — Bet tagad, — vecākais iesaucās, — mūsu kapteinim par godu, ka tik brangi visu izdarījis un mūs un kuģi glābis — vivat! «Trīs vanagi» un Vildavs! Vivat! Mēs saucām, cik vien bija spēka, un simts balsu no aug​šas atsaucās. Aiz lieliem priekiem, ka viss viņa


sadomātais tik brangi izdevies, Vildavs vēlēja uzvelt augšā trīs mucas brandvīna, bet mums, tiem četriem grēciniekiem, vēl palikušo sodu atlaida. Un bija liela dzeršana un aurēšana, šaudīšana arī, un jauna vivat kliegšana, kuģa ļaudīm dzerot no kausiem, karotēm un kannām, plaukstam un tāpat cepu​rēm. — Ar mums Karamāte un Dieva svētība, — tā jau stīvu mēli teica Kolka, man blakus uz klāja sēdēdams un ar muguru atbalstījies pret lielgabala stobru. — Kur un kad vēl tas būtu dzirdēts, ka kuģi, kam vairāki simti vīru un septiņdesmit divi stobri, daudz mazāks nolaiž dibenā, pats nepazaudējis neviena cilvēka? — Lūk, Launags jau guļ tā, itin kā būtu beigts, — tā Pantags sacīja, mums


klātu pieiedams. — Pats varenākais strēlnieks, ko kapteinis pēc kaujas tūdaļ visu priekšā uzslavēja, sacīdams: engurietis esot ar savu bisi nogāzis holandiešu vislielākā stobra feierverku, tam liekot lielgaba​lam degli klāt. — Jā, tā kapteinis teica gan, — līvs palocīja galvu. — Un pēc tam vēl trijus holandiešus, kas lūkoja pacelt vēl kūpošo tā stobra vīra degli. — Es teikšu, ko jau esmu teicis: mūsējais kapteinis ir spēka vīrs, — tā Pantags runāja, nosēzdamies jāteniski uz lielgabala. Launags sakustējās, liels un resns kā ronis, un atdarīja muti: — Jā, puiši! Es saku to pašu un piekaušu ikvienu, kas drīkstēs citu teikt. — Tātad tu Vildava kāvienu jau esi


aizmirsis? — Pantags kā kaitinādams runāja, bet engurietis tik atmeta ar roku: — Draugi, man gribas atkal dzert. Vai tad nevienam nav kāda trauciņa pie rokas? Tiešām, mums nebija to vairs, lai gan turpat ieblakus Launagam uz steķiem stāvēja brandavīna muca. -— Nav, brālīt, nudie nav, — Kolka pusraudādams at​saucās, velti nogrābstījies ap sevi. — Diezin, kur tas mans kausiņš palicis? Pantags nolēca no lielgabala un līgodamies piegāja pie mucas. — Puis, ko tu taisies darīt? — es ieprasījos, bet sarkan- matis jau bija pielicis pie mucas sāniem savas pistoles stobru un izšāva. Un tūdaļ pēc šāviena uguns nodzišanas uz klāja sāka plīkšķēt


degvīna šalts. — Paldies, brāl, — Launags noteica, pavirzījās zem tās mucas un tā ieplēta muti, lai sīvā strūkliņa tam tieši tecētu rīklē. Tad palika rokas sev apakš galvas un kļuva rāms. — Vai ratā! Kur tam puisim gudra galva, — tā Kolka brīnīdamies pašūpoja savējo. Tad nolikās zemē, laikam rāpus gribēdams aizrāpties līdz Launagam, bet palika pus​ceļā, sāka krākt.


VI Īrijai pretim tikuši, iekļuvām citās briesmās, un vienam otram ienaidnieku kaušanā sirdīgam vīram tonakt saļodzījās ceļgali un trīcēja sirds. Tā bija cieši samākusies nakts bez zvaigžņu spīdēšanas un bez mēness, un visai spiedīgs gaiss, it kā varētu gaidīt nākam augšā niknu pērkonu. Sad tad vakaru pusē iegailē- jās pasarkana rūsa, bet buras bija pagalam slābanas un nemaz vēja, tik tāda vēsmiņa. No tā nakts spiedīguma glābdamies, mēs nebijām gājuši savās rūmēs gulēt, bet atlaidušies atdusai turpat uz klāja. Tak arīdzan tur bija smaga snauda, murgains miegs. Un daudzi gulētāji grieza zobus,


rokas mētāja un vaidēja ar grūtu dvašu, it kā tos jātu lietuvēns. Tad piepeši sargs no augšas uzsauca skaņu balsi, šis re​dzot kuģi tuvumā. — Būs vēl kāds kaperis, — Kolka miegaini norūca, celdamies sēdus un sākdams lūkoties uz to debesu malu, ko sargs bija saucis; un manim arī, paveroties turpu, sāka likties, ka gaišāks top tur gaiss. Pantags uzlēca kājās un palūkojies teica: — Pārlieku savāds kuģis: tā vien liekas, ka viņam būtu vesels simts lukturu. Nu šāvāmies augšā it visi, un es jutu, ka man salts notirpst pakausis un mati ceļas stāvus. Visai ašā un vieglā gaitā, it kā pa pašu ūdens virsu slīdēdams, mums nāca arvien tuvāk dīvains kuģis pilnām burām,


it kā to nestu apakšjūras straume vai vienīgi tam vēlēts vējš. Cilvēku uz tā kuģa nemanīja it nekur, bet no apakšas zēģelēm, marša burām un bramzēģelēm cēlās baisīga un pazilgana mirdzēšana, ar kādu uz sauszemes laižas raganas, bet mastu un rāju galos plīvoja zilu liesmu mēles, lai gan nemaz nebija dzirksteļu, nedz dūmu; un arī lielgabalu lūkās bij redzams tas pats spocīgais mirdzē- jums. — Dievs un Māra, stāviet mums klāt! — Launags ievaidējās man blakus. — Tas ir nelabā kuģis, un tās gunis ir pašas elles gunis! Nu arī dažiem citiem paspruka pa vaidam līdzīgai baiļu nopūtai, bet vairums vīru bija klusi, it kā sastinguši. Un visiem kā miroņiem zilganbālas sejas, ko varēja saskatīt tā spoku kuģa gaismas briesmīgajā


spīdumā. Launags, šis varen stiprais vīrs, bija sagrābis manu roku, saspieda to kā kalējlūkšām un dobji teica: — Dakter, nu es zinu … — Ko tu zini? — Tas ir tas pats viņnedēļ dibenā nolaistais holandietis, — viņš brauc mums pakaļ, uz tā miroņi un velni… ak! Mēs visi sarāvāmies no gaužām asas un griezīgas skaņas, un tik tad sapratām, ka tas iraid bijis kapteiņa svilpes svilpiens un zīme katram savā vietā stāt. — Baterijas, aizdegt degļus! — daudz cietāka kā citām reizēm no priekšas klāja atskanēja Vildava balss, un, to dzirdot, mēs jutām, ka lēni atslābst mūsu bailes un ap​mulsums. — Gatavi? — No jauna nodārdēja


fregates klājs, bet spoku kuģis jau bija mums tik tuvu, ka no tā spīdēšanas arī mūsējais sāka mirdzēt arvien zilganākā gaismā, un visu varējām skaidri saredzēt: ir draugus ap sevi, ir labā borta lielgabalniekus, kas, krustus pārmetuši sev un saviem stobriem, stāvēja jau kūpošām luntēm rokās. — Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā! Labais borts, uguni! — tā komandēja Vildavs, aiz lielā masta apakšzēģelēm neredzams, un tai rēgu fregatei pretī nu gāzās mūsu divpadsmit lielgabalu uguns šalts. Spoku kuģis nolīgojās viss, sāka šķiebties, tad atkal taisījās slieties taisns, bet lēnāka jau šķita paliekam tā gaita. — Stūri uz labo! — kapteinis komandēja, un no zilganās gaismas lāņiem


un viņa gala kā atbalss atsaucās stūrmaņa Dangas mierīgā balss: — Stūri uz labo, ir! Fregate lēni sāka pagriezties, lai vērstu elles kuģim pretī kreisā borta stobrus. Un, atjēgusies, lejas lielgabalnieki tikai tagad, bet nu pa kaklu un pa galvu, drāzās lejā pie saviem ieročiem. Bet mēs, tie citi, saņēmām ticīgi rokas un skaņā balsī sākām skaitīt tēvreizi. Kad kreisā borta stobriem beidzot bija pa šāvienam, no mums līdz rēgu fregatei vairs tikai kādas trīs vai četras kārtis. Ar padebešiem likās tiekamies tā augšbramzēģeles, dedzinoša un reizē auksta šķita pazilganā gaisma. Un cilvēka tur pāri it neviena, tik salta miglas dvaša, trūdu gaiss. — Un atpestī mūs no ļauna, — mēs


teicām drebošām lūpām, bet kapteinis asi un skaļi: — Lai izgaist visi elles spēki! Kreisais borts, uguni! Kuģis nodrebēja un ietinās dūmos, kuriem cauri mēs pamanījām svešo lēni šķiebjamies uz sāniem, tad ašāk un vēl ašāk, un tad viņa klājam jau drāzās pāri pirmā ūdens šalts. Kā neredzamu milžu roku rauts, tas spocīgais kuģis nogāja dibenā, un, apakšburām skarot velgu, nošalca it kā varens vaids. Tad pazuda jau marszēģeles, sāka mirkt bramburas; zilganās rāju ugunis dzisa ar vieglu sprēgoņu viena pēc otras; un tad mūsējo fregati sašūpoja liels vērpetvilnis, un visiem ūdens mošķiem bija gals. Kolka vēlāk lūkoja gudri spriest, ka


viņā naktī sastaptais kuģis būšot kādreiz bijis cilvēku roku vadīts, tik vēlāk pamests, varbūt jūras laupītāju izlaupīts. Tad sācis, viens un tukšs, klejot pa okeānu, līdz pēdīgi ar mūsējās fregates lielgabalu lodēm tam viļņos izrakts kaps. Launags palika nikns un piedraudēja līvu piekaut: — Trakais, vai nerimsies? Nevajaga ne Dievu kārdināt, ne velnu kaitināt bez lielas vajadzības. Jūrasmāte vien zina, kas rūsas naktīs pa to staigā! Danga, manis vaicāts, ko par šo pašu lietu domā, pašūpoja sirmo galvu, bet nekā neteica. Un citi visi vīri bija vienis prātis, ka mums gribējis aizbraukt ceļam priekšā skrejošais holandietis. — Tās tautas ļaudis kā vilki mēdz turēties kopā, būdami dzīvi, — garais


Toms sacīja, un Pitrags, kuram tobrīd nebija neviena paša cietumnieka, iekrita runātājam valodā: — Kā tad, puis, vai nu citādi? Varbūt, ka viņi turas kopā arī tad, kad beigti. Un vecais bocmanis, mums garām klibodams un piestājis, nospļāvās un pateica gaiši: — Jūras staigātājs gribēja mums atriebties par to, ka viņnedēļ aizraidījām uz elli mazākais trīs simtus tā tautas brāļu. — Un, klibodams, pa retam spļaudīdams, gāja pro​jām. — Par jūras staigātāju mūsu kuģa ļaudis mēdz saukāt to pašu skrejošo holandieti, — Pantags man pateica, kad nesaprazdams pavērsos tam sejā, bet Launags tagad arī mums abiem kļuva


bargs: — Sāciet jele ko citu melst, vai labāk valdiet mēles! Vai tad tu, sarkanmati, pirmo reizi esi uz jūras, ka nezini, kas kuģiniekam klājas? Staigātāja īsto vārdu nav labi ņemt mutē, jo tas nes nelaimi. Nurmuižnieks gan lūkoja ar Launagu vēl strīdēties: ja jau tas jūras mošķis esot izputējis no «Trīs vanagu» lielgabaliem, tad tak esot nu pagalam un beigts, kā uz jūras malas akmeņa aizgulējies velns, ko pamanījis žigli sasper pērkons. Bet engurietis, tīri izmisdams, atmeta ar roku, rājās vēl un mums lika klusēt: — Skaidri kā bērni! Velnu ir simtiem, un par tiem krietnam jūrniekam gan maza bēda, bet jūras staigātājs tik viens. Jūs laikam domājiet, ka līdz šai


naktij neviens pats kapteinis vēl nava tam šāvis? Ne jau tie lielgabali paši viņu atvairīja un iedzina dzelmē atpakaļ: to izdarīja mūsu skaitītā tēvreize, Vildava sauktie svētie vārdi un pāris stobriem mestā krusta spēks. Kā par brīnumu, drīz pēc rēgu kuģa pazušanas sāka pūst it brangs ceļavējš, un aši tapa pilnas buras. Sāka celties viļņi, izklīda tumšie rūsas nakts debeši, un ne vairs spiedīgs, bet jau spirgti vēss bija gaiss. Un pāri mūsu galvām un fregates burām nu gaiša nakts, un zvaigznes bira ba​riem, kā jau ap rudens laiku. Katram cilvēkam esot sava liktens zvaigzne, tā saka gudri vectēvi. Un tāpēc mēs ar Kolku nospriedām, ka kaut kādā tālā pasaules malā vajaga būt lielai miršanai.


Vai nu mērim, vai nikniem kariem.


VII Gan daudzas dienas ap mums bija tikai viļņi un melni delfīni, kad beidzot tālu dienvidos acis iesāka skatīt no okeāna augšup ceļamies kādu zilganu kalnu. Jo tuvāk tam braucām, jo varenāks viņš tapa, palikdams gan arvien zaļāks. Kad beidzot jau pavisam tuvu bijām tikuši un varējām sākt skatīt bangojuma baltumu ap kalna kājām, mums šķita, ka nu redzam aplam lielu un kuplu ābeli un ap to sabiris baltu ziedu loks. Un uz kādu acumirkli man kļuva sērīgi ap sirdi, Jelgavas ābeļdārzus pieminot. Tā bija Madeira, portugāļu ķēniņam paklausīga sala, kur malā piestājām pēc gara brauciena no dāņu Zunda. Un, krastā


vēl neizkāpuši, noreibām no bezgala mīlīgām koku un puķu smaršām, un sirdis un galvas mums samulsināja salinieku sievu un meitu mīlīgums. — Bērni, — tā Vildavs teica, mūs malā palaizdams, — dodu jums divas dienas un naktis laika atpūsties pēc pašu saprašanas. Trešajā dienā visiem ir jābūt pirms pus​dienas zvana uz klāja. Un, mūsu pavaicāts, kurp tad ies «Trīs vanagu» skrējiens, kapteinis minēja Gambiju. — Tad gan vajag šeitan tā līksmoties, lai moru zemei paliktu tik paģiras, — tā garais Toms mums uzsauca, pats pa divi lāgi jau bijis Andrejsalā, — jo meitas tur pārlieku melnas, un gaužām ātri saskābst no palmu sulas darinātais moru pagānu vīns.


— Un tālabad, puiši, uz priekšu! — noteica Laukleja, no savas sirgšanas jau tiktāl atspirdzis, ka tieši todien bija pirmo reizi manis laists uz klāja, un tūdaļ saposās ci​tiem līdzi nākt. Kad rīšanā un plītēšanā bija aizskrējusi pirmā diena un tās nakts, mēs norunājām vienas pamatīgas dzīres sevim zem klajas debess un turpat uz krasta kraujas sarīkot, kā krietniem kuģiniekiem klājas. Un, itin visiem brālīgi saliekot kopā, kas vēl bija maciņos atrodams, piecpadsmit brangas mucas tapa no pilsētiņas uz to krauju atvestas, un, proti, vēršu vilktās kamanās, jo tās Madeiras salas ļautiņi tik vientiesīgi, ka, lai gan ziemas viņu zemē nav, brauc visu gadu kamanās un ratu viņiem nemaz nava. Tur bija visvisādas dziras, viss tapa


mūsu izslāpušās rīklēs liets. Gan dzeltenais tās salas vīns, salds un mīlīgs kā branga misa, gan pavisam baltais, ko brazīlieši ar ziņu tecina no ananasu sulas; un sīvais araks, stiprais rums, un franču burgundietis, kam ir asins krāsa; kāds šejķins, kas bija pagalam zaļš, bet gaužām stiprs, it kā būtu taisīts ar deviņvīru spēku, un tāpat kādi skotu un angļu brandavi — pirmais oda pēc kvēpinātiem paegļiem, bet otram bija vaivarāju un blakšu smaka, tak pēc viņa dzeršanas tika it labs prāts. Mēs dzērām negausīgi un bez sāta, klāt piekozdami lielās portugāļu desas, ar ķiplokiem pārlieku sīvas sataisītas, uz oglēm turpat izceptas vistas un banānus, kas tāpat tanī salā aug uz kokiem ar tik lielām lapām, ka tās izskatās zaļām elefantu ausīm līdzīgas. Un, jo vairāk


mums reiba, jo negudrākas tapa sirdis, dulnāks prāts; un skaļak tapa rēktas visvisādas dziesmas, līdz beidzot nebij viņām vairs ne meldiņa, ne vārdu, tikai tāda gaudošana un it kā vilku kaukšana. Un nešķīstas bezgala mutes, pārlieku bieži tapa minēts velna vārds. Kad kļuva zilganmelna nakts, visiem bija jau strupas mēles, smagas galvas un prātiņa it nemaz vairs, tik liela žegošanās, šļupstu pilna lādēšana, un dažu mocīja nelabums, bet, atvieglojuši māgas ar gaužām nopūtām, tie mēģināja sākt plītēt no jauna. Tad dzīrotāji viens pēc otra izstiepās turpat uz klintīm, sāka skaņi krākt, gulēdami starp mucām, kannām un salda vīna peļķēm, kurās arī dažs labs bij iekritis, paslīdot kājai, un turpat palicis.


Aiz negausīgas dzeršanas, ko gan nevar mums ņemt par gaužām traku grēku, ja kuģinieks tik reti krastu redz, mums tonakt bij gadījusies nelaime un krietns vīrs paga​lam, proti, cietuma sargs Pitrags. Mums nemanot un ar kādu vajadzību no citiem nostu maķenīt atgājis un nebūdams ceļgalos gana stiprs, viņš nebija jaudājis uz kraujas malas nosēdēt un augšpēdus nogāzies lejā. Gan dzirdējām naktī pa visu reibumu no apakšas nākam augšā tādu kā žēlu vaidēšanu, tak neapķērāmies, ka kāds no mūsējiem tur var būt nāves briesmās. Un dienā atradām Pitragu lejā starp akmeņiem un kādiem ērkšķu krūmiem beigtu, ar salauztiem locekļiem un nāves mokās brēcot vaļā palikušu muti. Tikko kādi mūsējie ar beigto


ceļabiedru bija gājuši uz kuģa pusi — tas stāvēja noenkurots, ar kopā ritinātām visām burām —, tā tūdaļ matījām vakaru pusē sākam pacelties no okeāna augšup un ieaugam iekšā debesīs savādu, tumšu stabu, bet laiks bija bezgala spiedīgs, gau​žām silts un nemaz vēja. Tas stabs aši virzījās salai tuvāk, un varēja jau saskatīt, ka zilā jūra zem viņa top melna, sāk lielus viļņus kult. Un stabam abās pusēs bija dzeltens atspīdums, it kā no sēra uguns. Mēs, jaunie, lāgā nesapratām, ko tas gan nozīmē, bet līvam Kolkam sametās drūms vaigs, un Launags, kurš tūdaļ pēc pamošanās bija atkal pie mucas notupies, tagad pacēla galvu, paostīja gaisu un smagi cēlās kājās: — Puiši, tas tur ir jūras viesulis! Ja


viņš ko aizgrābj ciet, viss viens: namu, vīru vai kuģi, tad tam ir gals un beigas. To dzirdēdami, gribējām it aši skriet uz savu fregati, pie kapteiņa un citiem, bet laika nebij vairs, jo vaidēja jau debeši un tumšs sametās gaiss, jūra melna kā darva palika, un nodrebēja zeme. — Dievs dos, ka «Trīs vanagus» neaizņems, — tā Kolka iesaucās, tikko sadzirdams vētras krākšanā; un redzējām, ka salinieki, kas turpat tuvumā bij strādājuši savos cukurniedru laukos, krustus met un skraida šurp un turp kā cāļi, kad tie gaisā padzirduši vanaga spārnu švīkstoņu. Tad viesulis jau bija klāt no salas viņas puses un melns pavisam gaiss. Tas tumšais stabs ar savu krākšanu un šņākšanu nu gāja pāri pilsētai, nami gāzās


kopā, spāres juka, dakstiņi gāja tā pa gaisu kā strazdu bars; un laukā palikušie salinieki aši metās uz vaiga pie zemes, tai pie- plakdami cieši, sievas pat svieda brunčus nost un lūkoja vai zālē ierakties ar visu — matiem, elkoņiem, kājām un rokām. Jo pietiek jel ar vienu locekli vai drēbju skrandu, lai, to nogrābis, viesulis paceltu gaisā pašu cilvēku un tad no gaužām liela augstuma sviestu uz klintīm, kokiem vai ko citu lejā. Redzēdami, kā salas Jaudis dara, darījām arī mēs, pie- spiezdamies ar sejām, krūtīm un ceļgaliem cieši klātu klintīm. Un pāri mūsu mugurām dārdēdami vēlās kā neredzami milzu rati, tik karsts nu sametās, ka sākām jau palikt bez dvašas. Un kaukšana un spiegšana bij augšā, it kā čūsku pilns būtu gaiss.


Tad viss bija garām un pāri; un, pacēluši galvas, mēs ieraudzījām viesuļa stabu jau austrumu pusē un virs galvas tumši zilas kā agrāk debesis. Bet jūrā visapkārt ap salu bija lieli viļņi. Nu lēcām kājās, skrējām lejā, lai redzētu, kas noticis ar mūsu fregati. Un sirdis atlaba, to ieraugot, ka kuģis gan iet augšup un lejup tanīs milzu bangās, bet nava saplosīta viņa takelāža, sveiki visi masti, un stipri turas jūrā visi enkuri. — Paldies Dievam, viesulis ir aizgājis fregatei garām! — tā Kolka izsaucās, un turpu skrējienā mēs visi metām krustus, vieglas bija kājas, sirdis tāpat, un no galvām un kauliem gaisis viss milzīgo nakts dzīru noreibums.


VIII Pitragu apbedījām okeānā pa kuģinieku paražai, iešūtu zēģeldrēbes gabalā, ar divām lielgabala lodēm apakš kājām un, mironi jūrā laižot, skaitītu tēvreizi. Un, tālāk braucot, arvienu traucot uz dienvidiem, ar katru mīļu dienu karstāk sāka sildīt saule, debess virs mums un ūdens ap mums bija dzidri zils, bet naktīs virs galvām gan dažas jaunas zvaigznes, un mēnesnīcā viļņiem kā sudrabs balts bij atspīdums. Tad vajadzēja braukt gar Kanāriju salām, kur kāds varens kalns dažkārt izvemj uguni, dienas stundās laiž melnus dūmus, bet līdz ar saules iebrišanu jūrā virs tā kalna var saredzēt sarkanu blāzmu.


Un, tai vietai mums tiekot iepretim, dažs lielmutis bija pagalam rāms, un visi retāk pieminēja velnu, bet Launags vēlāk stāstīja: šis esot sadzirdējis elles kunga sulaiņu cepināto grēcinieku šaušalīgās gaudas. Jau bija klāt karstais Vēža loks, kur svelmains metas gaiss un vētras bieži vien sāk savu trakošanu; tak mums kā par laimi visu to ceļa gabalu bija gaužām rāms laiks. Un redzējām ap savu kuģi tikai haizivju muguru trīsstū- rainās spuras un skrejošo zivju barus, kas, savos spārnos celdamās, traucās gar «Trīs vanagu» malu, dažkārt pat burās atsitās un krita tad uz klāja, uz spārnu galiem «ilspiez- damās, mēģināja iet. Un bija tad dzirdama viegla šalkšana kā rudenī, kad kāds iet pa tikko pļautu rudzu lauku un rugāji čaukst vīram


apakš kājām. Beidzot aizsniedzām to vietu, kur milzu straume Gambija tek jūrā, tālu sajaukdama okeāna tīro velgu ar saviem duļķainajiem ūdeņiem. Un pirmos morus tūdaļ redzējām: tie visi pliki bija, ar žebērkļiem un kādiem murdiem attekās zivis zvejoja un, kādas noķēruši, turpat upmalā steidzās cept uz pagalam mazas uguns, malkas vietā salasīdami sausas niedras un kādas govju karašas. Jo malkas tanī zemē gaužām maz, un ļautiņi daudz ko iebauda itin jēlu, ka tik maķenīt silts. Kādu labu gabaliņu pa to lielo upi uz augšu braukuši, nolaidām visas buras un izmetām enkurus, piestādami pie salas, uz kuras pašā straumes vidū bija lielkunga vīru celta stipra pils ar redutēm un


lielgabaliem visos stūros. Stūrmanis Danga, ar kuru es turējos pa draugam, man bija jau uz jūras stāstījis, ka Vildavs vedot salas gubernatoram Zaicam kādus tur pārlieku svarīgus papīrus, bet Zaics savukārt došot fregatei dažus tālāko Gvinejas zemju piekrastes pazinējus melnus vīrus: jo pāri ekvatoram un vēl daudz tālāk iešot mūsējā kuģa ceļš, uz tām zemēm, kur saule būšot saredzama ne dienvidu, bet gan ziemeļu pusē. Tak veltīgi mēs šāvām savu lielgabalu salūtu forta karogam: pretim par atbildi netika šauts. Un, mums jau domājot, ka pilī būs mēris plosījies vai cita gaužām ļauna sērga, vai nikni mori ar savu karaspēku naktī atnākuši paslepen un apkāvuši salā apmetušos mūsu zemes ļaudis, iznāca pretim kādi kurzemnieku


vīri, un no to mutēm bija dzirdams viņu bēdu stāsts. Proti, ar dāņa Zaica celšanu par salas pārvaldnieku mūsu lielkungam nebija vis laimējies. Plītētājs būdams jau no savas jaunības un tāpat viens no tiem, kas netaupa ne sava tuvākā, ne maizestēva mantu, Zaics bija mūsu zemes- tēvu pagalam bezkaunīgi apzadzis. Un, izlaupīdams turpat no moriem ietirgoto preču spīķerus, kur glabājās elefantu zobi, vēršu un lauvu ādas, strausu spalvu saišķi un zušu ādas maisiņos sabērtas zelta smiltis, arīdzan netaupījis lielkunga atsūtītās mantas, kā par provi dzelzi, sāli, Kurzemes vadmalas un laba Zemgales audekla ritumus, tāpat aplam daudz pulvera un šaujamo rīku. Un tad ar izlasītiem stiprākiem moru puišiem un


gandrīz visiem saviem karavīriem kāpis četros kuģos un aizbēdzis uz diezin kādu zemes malu, salu un iztukšoto pili Dieva ziņā pamezdams. To dzirdējām ar dusmām un tāpat sirdēstiem, kālab mūsu varenajam lielkungam gan vajadzēja tādu bezgodīgu dāņu vīru celt par salas kungu un tik lielas mantības pārvaldnieku, it kā mūsu pašu tēvišķa būtu jau pavisam bez labiem ļaudīm, kas mācētu tiem uzticētās lietas ar gudru ziņu vairot, ar godu saglabāt. Un priecājāmies vēl, ka tanī salā par mācītāju bija iecelts kāds krietns, drošs un dievbijīgs vīrs vārdā Ebeliņš. Gan būdams grūti nevesels, ar kaulu sāpēm un ar drudzi sirgdams, tad bija pats uz savu galvu paņēmis Zaica pamestās pils un sētas valdīšanu savās rokās un pildīja nu


šo savu jauno amatu kā mācēdams, ar pusbībeli vienā un pātagu otrā rokā. Tos papīrus Vildavs laikam bija tam pašam mācītājam atdevis, bet pa locmaņu došanu tas gubernatora godā tikušais Dieva kalps nezināja ne nieka. Un vajadzēja mums tālāk vieniem pašiem braukt. To arī darījām, visupirms apgādājuši savu kuģi ar jaunu galu, jo vecais, no Ventspils paņemtais krājums pa daļai jau bija apēsts, pa daļai sasmacis, un liellopu gurni un cūku sāni pilni tārpu, tā ka bez riebuma nekas vairs nebija baudāms, tik pār bortu un krokodiliem izmetams. Ar šiem ūdens pūķiem mums tur gadījās kāda lieta, no kuras bezmaz celtos gaužām liela nelaime.


Proti, mums kraujot no moriem pirktos lopus turpat viņā upes malā un gaļu laivā lādējot, lai vestu to uz kuģi sālīt un mucās likt, kāds pārlieku jau rijīgs un varen liels krokodils bija no straumes pēkšņi izšāvies, ar zobiem sakampis cieti tur tikko nodīrāta vērša ādu un ar to lūkoja, atsprākliski rāpdamies, atkal tikt dziļumā. Vērša āda tur maksāja tik tādu nieku, bet kapteinis negribēja ļaut velti aiziet bojā nekam no tā, kas bija pirkts par mūsu zemestēva naudu. Viņš tūdaj zvēram lēca klāt un to vērša ādu aiz vienas malas sagrāba, tiekdamies viņu izraut ar visu savu roku gaužām lielo spēku. Tak nezvērs izrādījās esam gan stiprāks arī par tik stipru vīru un rāpās tik tālāk uz upi, vilkdams Vildavu līdzi. Un,


kapteinim ar kājām atsperoties krastā, zeme iebruka, jo viļņu izskalots bija tas krasts. Un Vildavs, vērša ādu joprojām vaļā nelaizdams, ar visu iegāzās ūdenī. Nu tik nobijāmies ne pa jokam, un satrūkās arīdzan vislielākie palaidņi, kas, zobus atņirguši, bija skatījušies, kā stiprais kapteinis iet spēkoties ar krokodilu. Jo tas rijīgs nezvērs nu piepeši palaida vērša ādu vajā un šāvās pašam Vildavam klāt, to tiekdamies sagrābt un rīt. Un abi pazuda zem ūdens. Tas bija ap to vietu visai neskaidrs, bet jau no viņa viļņošanās nu varēja gan nomanīt, ka dzelmē notiek nikna cīnīšanās. Un citi brēca, citi pacēla muske- tes, taisīdamies tam krokodilam šaut, līdzko šis rādītos virs ūdens. Citi tur kādas kārtis pagrāba, ar viņām grasīdamies zvēru durt, bet vēl


citi turpat krastā akmeņus lasīja un ar tiem upē svieda, tā cerēdami ūdenspūķi aizbaidīt. Un domājām jau gan, ka sava kapteiņa mums vairs neredzēt, jo piepeši virs ūdens parādījās asinis. Vai tās bija Vildava, vai nezvēra asinis, to tobrīd neviens no mums nespēja pasacīt. Un vērpete joprojām nikni griezās, dzelme sita augšup viļņus un dzina lielus burbuļus. Un tad tik, atvieglodama mums maķenīt sirdis, atskanēja Pantaga balss, iesaukdamās, ka kapteinim gan esot bijis pie jostas līdzi viņa lielais kuģinieka nazis. Tad piepeši ūdens sagriezās jau pārlieku lielā mutulī, no kura šāvās augšup dūņām aplipuši galva un dusmu sašķobītais Vildava vaigs. Un, redzot savējo kapteini veselu, mēs krastā


apsveicām viņu ar gavilēm un lielu brēku. Launags pat mēģināja gaisā palēkties, kas viņam, miesās smagam vīram, lāgā negribēja veikties. Nazi zobos un atkaroto vērša ādu labā rokā, Vildavs vareniem vēzieniem peldēja malā, bet asins traips aiz viņa un virs dzelmes plētās arvien lielāks, liecinādams mums un pie cīniņa vietas sastājušiem moriem, ka kapteinis ar savu nazi tam krokodilam cīņā apakš ūdens bija uzšķērdis vēderu. Nezvērs palika guļam upes dibenā, bet mēs, kapteini sveikdami, brēcām ar pilnu muti vivat. Tak Vildavs vēlēja mums klusu ciest, ar gaļas vešanu kuģī pasteigties, bet ādas nodot mācītāja gādībā un pret tā izrakstītu zīmi.


— Šī gan būs pavisam maz vērts, — viņš ar nožēlu sacīja, paša izvilkto krastā lūkodams, jo ādu bija krietni plosījuši zvēra zobi, — tak kaut kam arī tā vēl derēs. Lielkunga mantu nedrīkst postā laist. Pirms «Trīs vanagu» aizbraukšanas no Gambijas zemes gājām pie dievgalda. Un, tā kā salas baznīciņa bija gaužām maza, tad Ebeliņš to savu sprediķi mums teica up​malā zem klajas debess. — Mīļie iekšan tā Kunga, — tā tas jaukais mācītājs sacīja, — raugi, šī ir tā vispēdīgā vieta jūsu varen garajā un visvisādu briesmu pilnā ceļā, kur uz jums jūsu ļaužu mēlē runā luterticīgs Dieva kalps. Un debesu ķēniņš vien tik zina, pēc kāda gadu pulka un cik daudzi no šīs brangās fregates vīriem atkal redzēs savu


mīļo tēvišķu Kur​zemi. Ebeliņam tā mūsu tēvzemi pieminot, daži vīri, kam mutes allaž bija bezkaunību pilnas un katra vārda galā velns, nu sāka šņaukāties, bet Launags, manim blakus stāvēdams, divi reizes no vietas pārvilka pāri vaigiem savu plato plaukstu. Un, satricinājis tā sirdis, kuras bija spītīgas un akmens cietas, mācītājs teica tālāk: — Cilvēks ir kā zāle, kas nezina savu pļaušanas laiku, kā viena muša, ko tas krusta zirneklis aši žņaudz savā tīklā, un kā viens zaķis, kam pagadījies notupties tieši apakš tā bērza, kura zaros tas asinskārīgs lūsis glūn. Kurš no mums var drošu pieri teikt, ka viņš zina, kāda tam būs viņa pēdīgā stundiņa? Vai tas mirs savā gultā jau kā sirmgalvis, bērnu apstāts un bērnubērnu apraudāts, vai kritīs no


zobiņa kaušanās laukā un taps no maitu putniem un meža zvēriem apēsts, vai būs mēra sērgas mironis, kas gul neaprakts pie savas mājas durvīm un no kura vairās un, spalvu sabozis, atkāpjas atpakaļ izsalcis un plēsīgs vilks? Klusums bij liels, gaisā un palmu zaros virs mums ne mazākās vēsmas, un tikai augstu debesīs kā melnus krustus matīja stāvam klijānus. Un svinīgi un skali skanēja Ebeliņa balss: — Un tomēr! Jums nebūs par šīm tikko teiktām lietām zūdīties vai noskumt gauži, jo visi, kam vien dzīva dvaša, lielkungs vai kalps, lauva vai circenis, valzivs vai slieka, visi stāv apakš Dieva rokas, un Viņa prāts vien nolemj, kad un kāds katram pienāks gals. Tāpēc vajaga domāt vien vairāk tikai uz to, lai drošām


sirdīm un bez ceļgalu un zobu trīcēšanas varētum stāties tā mūžīgā Tēva priekšā. Itin kā labi bērni priecīgi iet sērst pie mija tēva, tāpat jums būs ieiet tanī debesu tēvišķā! Tās tēvišķas vārti jums visiem atvērsies, ja jūs savā pasaules jūru gaitā allaž turēsit divus Dieva likumus. Jo visus baušļus spēj turēt gan tikai reti un pagalam svēti sausas zemes ļautiņi, nevis kuģinieki, kas allažiņ ir nāves ēnā, un tāpat karavīri, par kuriem mūsu pašu Kurzemes dziesma saka, ka tiem esot gan tik īss mūžiņš kā tas vasaras launadziņš. Lūk, šie divi jūsu augstākie baušļi: esiet uzticīgi līdz nāvei un nekad neaizmirstiet Kristus vārdus: kas liek dzīvību ķīlā par saviem draugiem, tas to mūžīgu dzīvošanu iemantos. Taisni atkal saslējās mācītāja vareno


vārdu saliektie pleci, augstāk mēs pacēlām galvas, acis vienam un otram kļuva pilnas lepnas zibēšanas, kad tas moru zemē par dvēseļu kopēju ieceltais vīrs beidza savu sprediķi šādiem vār​diem: — Jūsu fregate ar visiem, kas iekšan tās, ir it kā jauna bulta, ko šauj pāri okeāniem un pasaules daļām mūsu lielkunga varenā prāta uzvilktais likteņa loks! Sī bulta ķers savu mērķi, un Kurzeme tiks paaugstināta pār daudzām valstīm, ja jūs allaž un uzticīgi turēsities kopā zem sava karoga, ar ķuru jums iet līdzi mūsu zemestēva lielās domas un tēvuzemes svētība! Ja ikviens jūsējais būs vienmēr gatavs mirt par tiem citiem saviem brāļiem, un šie citi to vienu nekad nepametīs nelaimē!


Ebeliņa vārdi mums krita dvēselē kā karstas ogles. Un, baudīdami apakš tās moru zemes karstās debess, saules un aizsaules lielkunga Jēzus Kristus miesu un asinis, mēs patiesi kļuvām savās sirdīs un darbos tā kā vienas asins brāļi Dievgalda biķerī todien gan nebija liets īstens vīns, bet tik torīt aizurbtu palmu baltā sula. Jo aplam bezgodīgais gubernators, no salas prom aizbēgdams, ar mūsu kunga četriem kuģiem un vēl citu mantību bija paņēmis līdzi itin visas mucas, vai pilna tā, vai pustukša. Arī to muciņu, kurā bija glabājies Gambijas milzu straumes salā Kurzemes kuģu ļaužu uzceltās baznīciņas diev​galdnieku vīns.


IX Kādas dienas pūta brangs ceļavējš, tad sākās nikni pērkoni, traka vētra un tādas lietusgāzes, ka likās jūkam kopā debeši, jūra un gaiss. Vilnis pēc viļņa gāzās klājam pāri, būdams vislielākās muižas rijas jumta augstumā. Vīri, pie vantīm vai citām tauvām klāt ķērušies, lai neierauj tos jūrā, tikai ar zīmēm vairs jaudāja saprasties, dot komandu vai citu kādu ziņu, jo vārdus, vēl tikko pusizrunātus, vējš rāva tiem no mutes laukā, aizpūta tūliņ prom. Ar cieši satītām burām mūsu fregati tā negantā vētra šurp un turp mētāja. Dažubrīd mastu gali likās tiekamies ar viļņu galiem, un man, uz jūras tik nesen


tikušam un pirmo reizi tādā aukā, jau šķita, ka tūliņ būs gals. Tad Vildavs, kam bija bezgala asas vanagacis, bija caur visu vētras trakošanu patālu krastu un tur kādu pamazu līci matījis. Un lika Dangam kuģi turp griezt. Tur metām enkurus un atradām it labu aizsegu pret varen lielo jūru: no vētras brāzieniem paglāba kāds varens, ar mežu līdz pat galotnei apaudzis kalns, tobrīd gan tinies zilganajā lietus un novakara miglā. Kuģim pa viļņiem dauzoties, mums bija pārsprāgušas kādas ūdens mucas, un cīnoties ar vētru piekusušie vīri gaužām slāpa pēc vēsa malka. Un Vildavs, ļaužu varen lūgts, nospļāvās un pateica īsi: — Ko jūs tur tik daudz ņaudiet? Astoņi puiši ar asto​ņām mucām laivā un uz


krastu prom! Un astoņiem, — to vadītājs bija Laukleja —, it jautri skrienot pēc mucām un tad pie laivas nolaišanas, stūrmanis vēl tā pieteica: — Zēni, bises arīdzan līdzi! Un turiet acis un ausis vaļā. Kas zina, kādi cilvēkēdāji, zvēri vai mošķi te pa to vēri vazājas. Laukleja atmeta ar roku, iesmējās tie septiņi citi, uz- sizdami uz savējo nažu makstīm un pakratīdami musketes: — Ko jaudā sumpurnis vai spoks pret labu lodi, to mēs jau pie Īrijas matījām, ar jūru klejotāju tikdamies. Krustu pāri stobram un tik klāt degli, gan aizies atkal ellē smirdēdams, ja būs kāds māns vai cits kāds nelabā dienderis! Ja zvērs vai moris, — kritis! Nebēdā, vecais,


šitie tavi puiši prot varen taisni šaut. Ar visu kalna aizvēju tajā meža līcī vēl bija itin augsti viļņi. Kamēr nolaida laivu, atstūmās no kuģa, jau bija klāt krēslas stunda, un krasts viss sāka pagaist lietus straumju aizsegā un miglā, kas tagad šķita veļamies no kalna lejup un līdz pat malā triektajām viļņu putām. Aizbrauca un pazuda miglā. Ātri satumsa nakts. — Būs apmaldījušies, atpakaļ braucot pa tādu melnumu, — tā Kolka sacīja, bet nakts melnums gan nebija tik liels, ka viņā vairs nejaudātu saskatīt fregates lukturus. Un sadedzām, drošs paliek drošs, vēl divus citus, uzkārām tos vidusmasta bramzēģeļu rāju galos, lai tālāk redz. Tak nebija nekā, nematija ne saukšanu, nedz airu šļaktēšanu no tā krasta


šurp, uz kuģi. Tik jūras rēkšanu, paretu pērkoņdārdu, kuriem dimdēdama atsaucās no meža kalna puses atbalss, uz kādu mazu laiciņu pārspēdama koku šņākšanu. Pantags ieminējās Dangam, vai nevajadzētu sūtīt malā laivu ar kādiem izlūkiem. Bet stūrmanis atrūca īgni: — Puika, kas tev nāk prātā? Ko tad lai iesākam, ja arī tā otra laiva pazūd tāpat miglā kā šitā pirmā? Trešās mums nava, kā gan ritu malā tikt? Tak, redzēdams luktura atspīdumā, ka puisim jau pārlieku bēdīgs vaigs, vecais tapa laipnāks, pat uzsita nur- muižniekam uz pleca: — Nenokar nu tāpēc vien dūšu un apakšlūpu! Pa tādu tumsu varbūt nemaz negrib laisties atpakaļ: palīda zem kāda koka un gaida rītu. Tas viss.


Tak nemierīgas bija un palika visiem sirdis. Vildavs sa- drūmis staigāja zem lietus gāzēm pa klāju turp un atpakaļ, allaž skatīdamies uz krasta pusi. Tad beidzot piegāja mums klātu, lika ar kādām bisēm šaut: — Pagāni, varēja tak dot mums kādu zīmi! Tak mūsu šāvieniem atsaucās tikai atbalss, ko tūliņ apslāpēja varens pērkoņdārds un zilbalts zibens, uz mirkli apgaismodams klāju, mūsu sejas, viļņu galus, meža kalnu un jūrmalu, kur kādas divi simts kārtis no mums bija redzama malā vilkta laiva, bet pie tās it neviena, un arī ci​tur nekas nemanāms. — Būs palīduši zem kokiem, kā tad, un tagad guļ, nedzird, — tā mierinājām mēs cits citu. Bet Vildavs sāka


atkal staigāt šurp un turp, tad teica Dangam skarbi: — Ar kreiso priekšgala lielgabalu! Lielgabalnieki metās pie norādītā stobra, tak deglis bija samircis, ilgi negribēja kvēlot. Tad beidzot pajuka ap liel​gabala stobra galu ugunskūlis. Nu tak vajadzēja tiem atsaukties no krasta ar atbildes šāvieniem. — Būs saslapis šiem pulveris aiz tāda lietus, — tā kādi atkal gudroja un žāvādamies teica: — Iesim gulēt un rīt, kad atbrauks, samizosim visus labi krietni. Ko šie gan tādu domā? Lai mēs viņu cietā miega dēļ nemaz neeimam gulēt? Aizgāju lejā arī es. Tak miklas bija salijušas drānas, miega nebija, tikai tāda pasmaga snauda.


Vīri nemierīgi svaidījās cisās, grūši pūta. Un pāri galvām varēja dzirdēt, ka kapteinis joprojām staigā sadrūmis pa klāja plankām, un tur, Vildava aso acu un sargu skatu vērots, miglā, tumsā un lietū pagaisušais krasts. Ar gaismu bijām visi kājās un uz klāja. Rāmāk jau krāca jūra, līcī bija visai mazi viļņi, un lietus mitējies, lai gan drēgnu debešu joprojām pilns gaiss un aizsegts arīdzan rīta saules vaigs. Krasts bija slēpies baltā miglā, bet meža kalns aiz tā kūpēja kā nodzīta zirga mugura. Un no tiem vakar malā braukušiem astoņiem vēl arvionu ne vēsts, ne kādas ziņas. Vildavs pavēlēja kāpt otrā laivā piecpadsmit vīriem, arī ar zobiņiem un bisēm, pats viņus vadīja un teica man


posties līdzi. Un, paņēmis amata rīku maisiņu un sabāzis kabatās divas bocmaņa dotās pistoles, es darīju tā, kā kapteinis bija sacījis. Draugu laivu atradām turpat liedagā. Buru tai nebija vairs, un ar kādu pasmagu rīku — cirvi vai vāli — bija sadragāti visi laivas soli un ielauzts kreisais sāns. Un, to redzot, mēs klusi palikām, sažņaudzās sirdis mums un dū​res, paredzot nelaimi. Nebija neviena vīra, ne miruša, ne dzīva; nemanīja pat smiltīs mītu pēdu, jo lietus visu nakti bija varen lijis, un ūdens straumīšu saarta liedaga smilts, arīdzan tur, līdz kurienei naktī vairs nebija snieguši viļņi. Tik sešas ūdens mucas vienu pēc otras gan drīz sameklējām, no laivas līdz mežmalai ķēdē iedami, bisi


vienā, kūpošu degli otrā rokā. Turpat vēra malā starp lielu koku saknēm burbuļoja prāvs strauts, aizsedzies zilu ziedu biķeru un lielas rasas pilniem krūmiem. Mums, sākot tos ar stobru galiem pašķirstīt, atradām arī vēl tās divas, strautā kritušas. Un turpat ap tām gulēja augšpēdu ūdenī trīs beigti moru karavīri. Vienam bija līdz sirdij pārcirsts kreisais plecs, otra​jam galva gabaliņu nost no rumpja, bet tam trešajam iz​gāzušās viņa iekšas un briesmīga cirtiena rēta vēderā. Vēlreiz apejot jūrmalu un sila malu, uzgājām divus smiltīs iemīdītus degļus, zālē nokritušu pulvera ragu, tam ieblakus trīs nocirstus un zilganmelnus pirkstus, zem krūma pakritušu dzeltenu liela putna spalvu, no kuras nakts lietus nebija gluži nomazgājis asins pēdas, un strautā netālu


no beigtajiem moriem iekritušu melnu ķirškoka pīpi, kāda uz visa kuģa bija vienīgi Lauklejam. Vairāk nekā. Kluss bija ziedu un dūmaku pilnais vēris, un starp mums un mūsējo kuģi aiz viļņa gāja vilnis. Vildavam bija pavisam pelēks vaigs un ļauni dega acis. Līvam Kolkam cieši sakniebtas plānās lūpas, Pantags pāris reizes klusi iesvilpās, kā brīnodamies pats savā nodabā, bet Launagam raustījās seja. Un mēs, tie desmit citi, ap šiem bijām sastājuši ciešā lokā, bet trīs vīri sargos pie laivām. — Viņiem būs lietū nodzisuši degļi, saslapis pulveris, — engurietis beidzot sacīja, bet pašam acis bija slapjas. Kapteinis paskatījās uz fregates pusi, kā gribēja ko teikt, bet tad žigli apsviedās


apkārt, ar rokas mājienu mums pavēlēja zemē krist. Un tikko bijām nokrituši drēgnās smiltīs, uz sila pusi sagriezdami šaujamos, tā ievaimanājās mums priekšā mežs, gaisā tapa dzirdama nikna jo daudzu balsu bļaušana, un no vēra izskrēja jūrmalā aplam liels moru bars, sviezdams mums virsū savus šķēpus. Viss to vairums aizsvilpa mūsu galvām un mugurām pāri; tik Launags iebrēcās un grūda niknu lāstu, jo viens asmenis viņam bija pāršķēlis labo plecu. — Uguni! — Vildavs mums uzsauca, un reizē norībēja piecpadsmit musketes, jo laivu sargi bija arīdzan šāvuši, tēmēdami pāri mūsu pulciņa galvām. Dabūjis pretī tādu karstu svina vēju, moru bars apstājās, un daži jau sāka


kāpties uz meža pusi, bet mūsējie pa tam ar lielu skubu pielādēja savas bises. Atkal tie melnie sadūšojās virsū nākt, un citiem pa priekšu skrēja kāds milzīgs vīrs, ar strausu spalvām koši izgreznojis galvu, bet citādi pagalam pliks, tikai jostu apkārt gurniem un kādiem lieliem zelta gredzeniem ap rokām un ap kājām. Un skrēja tik žigli, gaisā paceltu kara vāli, ka tam tuvākais mūsu vīrs Plaudis paspēja izšaut tik tad, kad tas melnais velns jau bija šim turpat stobra galā un meta viņam ar to smago vāli. Un abi mira reizē, tas moris un užavietis Plaudis, jo kā mālu pods no tās vāles sviediena bija nabaga vīram pārplīsis galvaskauss. Melnais Goliāts laikam bija to ģenerālis vai kāds cits varen liels karakungs, jo, redzēdami viņu krītam, tie


citi visi pilnā skrējienā cirtās atpakaļ un vērī sabēga ar žēlabainu gaudu, bet tik žigli, ka citi mūsu bisenieki nepaspēja bēdzējiem pakaļ šaut. Nu cēlāmies kājās un gājām kritušos ienaidniekus saskaitīt. Raugi, to bija divdesmit un divi, jo daža laba lode, bara skriedama, bija ķērusi divus, un no liela tuvuma šauts. Un kādi grūtāk savainotie lūkoja gan rāpus, gan klibodami tikt no cīniņa lauka projām, bet šos ar laidēm un zobiņiem turpat nobeidzām, atstājot dzīvajos tikai kādu jaunu un labajā gurnā sašautu puisi, kurš gan vēl jaudāja iet, kādus holandiešu vārdus mācēja runāt un, žēlastību no mums lūgdams, solījās mūsu pulciņam rādīt ceļu uz tās zemes ķēniņa pilsētu. Kad Vildavs sāka tam puisim


izvaicāt, kur palikuši mūsu draugi, šis tik sev pa vēderu plīkšķināja, uz muti rādīja, kas bija pilna novīlētu zobu, kā dažkārt cilvēku rijējiem ļautiņiem, lai labāk var ar tiem plēst miesas. Un sacīja tikai tos divus vārdus: ņam — ņam. Nu sapratām, ka nabaga vīri iraid šo necilvēku apēsti. Un zobi griezās mums, sirdis iesāka degt, un dūres kļuva smagas. — Nu, to viņi mums ilgi pieminēs, — tā Launags sacīja, aiz dusmām šņākdams, bet līvam Kolkam bāls bij palicis allaž rāmais vaigs: — Pieminēs viņu kaimiņi! Lai mani šepat nosper pērkons, ja no tās slepkavnieku cilts atstājam jel vienu dzīvu! — Izkaut un tā, lai pat ne sēklai nepaliek, — noteica un iesvilpās Pantags.


Un redzēju no citu sejām, ka šie vārdi ir gājuši visiem pie sirds. Četri ar mūsu laivu aizīrās līdz kuģim, līdzi ņemdami Plauža līķi; divdesmit smagi apbruņoti vīri atbrauca atpakaļ. Un mūsējais pulciņš, nu jau pavisam trīsdesmit un sešas bises, iesāka iet pa meža taku, atriebšanās naida pilnam sirdīm un moru puiša vests. Gan klibodams un uz muguras sietām rokām, tas lūkoja cik spēdams aši iet, jo Launags, mora kaklam apmestā valga galu kreisajā rokā turēdams, labā turēja zobiņu un ar tā asmens galu šim puisim gurnos un mugurā bikstīja: — Vai ta nu gluži stāsies, sātan gatavais? Mežs bija aplam biezs, pilns visādu ziedu un viņu reibinošās smaršas, bet


gaiss apakš tiem pielijušiem kokiem tik sutīgs un pārlieku karsts, ka visiem drīz vien lija grūti sviedri, krūtis sāka smagi elst. No augšas uz mums ķērca zilpelēki papagaiļi, mērkaķi mūs visvisādi lamāja, laikam gan būdami ar tiem cilvēku rijējiem pa draugam, un kādās vietās gadījās zem zariem iet, ap kuriem aptinušās, šņāca lapu zaļas čūskas. Tās tad cirtām ar zobiņiem, tāpat kā staipekņus, kas vietām liedza ceļu, būdami labas vantes resnumā. Pēc divu stundu gājuma Vildavs ļāva mums maķenīt atpūsties, jo tas moru puisis viņam bija teicis, ka jau pēc īsa laika mēs būšot pie cilvēku rijēju pilsētas, un tāpēc vajadzēja atpūtināt kājas un rokas, pirms brukšanas iekšā tai necilvēku midzenī ar


joni un lielu kaušanu. Tad piecēlāmies, vēlreiz pārbaudījām savus ieročus un, brangi kvēlus uzpūtuši degļus, sākām jau drīz no meža laukā iet. Tā moru lielkunga pilsēta bija ar kārti augstu stabu sētu apjozta, un ceļš uz to beidzās pie lieliem koka vārtiem, uz kuriem bija kādas cilvēku galvas mietu galos uzspraustas, un par sargiem stāvēja divi vīri. Mūs redzēdami nākam, tie sāka skaņi brēkt, viens lielas koka bungas sist, bet otrs pūta garu elefanta kaula tauri. — Šis nu var mirt, — tā Launags sacīja, tam moru puisim durdams savu zobiņu mugurā, starp pleciem. — Un tagad lai nāk tai visai viņu sugai gals, — tā Kolka atsaucās un, bisi


kreisā rokā ņemdams, ar labo meta vārtu sargiem savu nazi. Taurinieks krita, bundzinieks bēga, bungas beidza dūkt, bet nu jau iekšā varēja sadzirdēt iesākamies īstu lērumu. Un tad mēs, pacēluši acis, sākām tās uz vārtiem izliktās galvas īsti apskatīt. Un kļuvām visi bāli, dusmas smacēja mūs nost, jo tur bija Lauklejas melnais cekuls, Bajāra platā seja, vēl nāvē ņirdzīgā aizputieša Pērkona galva un piecas citas, no mūsu gaitas brāļu pleciem noņemtas. — Lauzt vaļā vārtus! — iebaurojās Vildavs, no dusmu trakuma kļuvis zils, un vārti nobrikšķēja, Launagam un vēl pieciem citiem smagiem vīriem tajos metoties ar visu savu sparu, tak nesalūza vārtiem no iekšpuses priekšā aizliktais bomis. Uz sētas, nikni bļaudami, nu


parādījās moru zaldāti, bet, sakoduši zobus, mēs tiem gāzām virsū labu zalvi, vairs nerādījās neviens vīrs. Atkal tie pieci lūkoja ielauzt vārtus, atkal tie ieliecās, bet vēl nelūza. Un tad no vārtu augšas nokrita zemē kādi četri kluči, turpat atsprāga vaļā, un ap tiem vārtu šturmē- tājiem sāka dūkt melnās un niknās moru bites, griezda​mās kā tumšs mākonis. Glābdamies no viņām, gaiņādamies ar rokām un lādēdamies, vārtu lauzēji vīri nu kāpās atpakaļ. Un bites varbūt tos un arī citus pagalam sadzeltu, jo Vildavs mums neuzsauktu labi mudīgi guni šķilt, vākt zaļus zarus un taisīt sīvus dūmus. Dūmu mutuļu dzīts, bišu mākonis sacēlās gaisā, metās moru pilsētā atpakaļ. Un laikam iesāka tur tikpat nikni dzelt tās kailos ļaudis, jo lērums aiz sētas palika


vēl ne​gantāks. Tad sasējām kopā četrus cieši aizbāztus pulverragus, pabāzām tos zem vārtu apakšas un pielikām klāt degli. Pēc maza brīža tur pajuka guns un dūmi, vārti izgāzās, un mēs tiem pāri brukām iekšā, sākdami nikni šaut un cirst. Un, jau pirmajām būdām garām skriedami — tur iekšā bērni un sievas brēca, rēja suņi, kladzināja vistas —, sākām mest salmu jumtos uguni, lai gan tie slapji bija, lāgā negribēja degt. Sešiem vīriem Vildavs pirms iebrukšanas bija pavēlējis nokauto draugu galvas nost ņemt un stāvēt vārtos, lai neviens no tiem cilvēku rijējiem dzīvs neizsprūk. Mēs, tie citi, ar saviem ieročiem toties trakojām pa iekšu, un visās malās tapa vaimanāts, lādēts, brēkts, šauts


un smagi cirsts. Kad pilsētas mala jau dega pilnās liesmās, mēs bijām tikuši līdz moru ķēniņa pilij. No māliem uzcelta, tā stāvēja laukuma vidū, un ap to viņu dūšīgāko vīru bars, mūs saņemdams ar šķēpiem un ar kara klaigu. Tak šauts un kapāts ātri izjuka arī šis bars, un viņu ķēniņš krita uz savas pils sliekšņa. Un, kamēr kādi citi saskrēja iekšā, cilvēku rijēju kunga sievas un bērnus kaut, Pantags norāva ķēniņam no pleciem lielkunga mēteli, ar ko šis bija apsedzies, un tāpat gaužām lielu mēness ak​meņu rotu no kakla. — Kad tikšu mājās, manai brūtei tā brangi noderēs, — nurmuižnieks sacīja, aizbāzdams vēl asiņaino rotu sevim aiz jostas. Un tūdaļ atkal turpat ieskanējās


kapteiņa svilpe, saukdama tālāk skriet. Drīz bijām tikuši līdz viņai tās pilsētas malai; ar liesmām, kuras nu rūkdamas visur šāvās gaisā, mums bija nogriezts atpakaļceļš. Un, cits citu paceldami, augšā tikušiem pasniedzot lejā stāvošiem bises, kur pieķerties, mēs tikām stabu sētai pāri, iesākām viņā malā lejup lēkt. Tā tapa izdeldēta tā pilsēta un visi, kas iekš tās, un atmaksāti mūsu biedri, nokauti un apēsti tikai par to mazo vainu, ka bija svešā zemes malā pēc ūdens gājuši. Un moru nokauts droši vien kāds tūkstotis, sievas un bērnus skaitot līdzi, bet no mums ievainoti seši un kritis, brūkot vārtos, viens pats vīrs. Tad gājām cauri tam puķu un čūsku mežam atpakaļ uz jūrmalu, un es nesu


Pantaga musketi, bet nurmuižnieks nesa pār muguru pārsviestu nešļavu, moru ķēniņa mētelī satītās astoņu nabaga kurzemnieku galvas. Un vēl citi četri vīri uz nestuvēm, pataisītām no kopā sietām bisēm, nesa beigto kuldīdznieku Sauku, kam, vārtos brūkot, divi moru šķēpi bija ietriekušies sēžamajā vietā, bet trešais taisni sirdī triekts. Un seši ievainoti gāja, draugu atbalstīti, gurums visiem bija kājās un kaulos, katram grūta sirds, un arī mūžam jautrais Pantags tobrīd nelūkoja svilpot. Un tad mums uz fregates bija bēres. Plaudi, kam galvas gandrīz nebij vairs, tās vietā tik viena milzīga, asiņaina vaina, iešuvām vienā palagā, Sauku otrā, bet to citu nabaga astoņu galvas trešajā, visiem trim audekla šķirstiem likdami klātu


vissmagākās lielgabalu lodes. Un, kad tos visus bija paņēmusi jūra — laiks tobrīd bija sameties gaužām rāms, un tikai ārpus līča tāda maza viļņošana —, kapteinis skaitīja tēvreizi. Un mēs, cits drebošām lūpām, cits asarainā balsī skaitīdami līdzi, domādami par to, ka tiem desmit vīriem nu viņu gaita galā, bet no mums, palicējiem, aplam tāls ir Kurzemes krasts un pagalam un citā pasaules malā tie novadi, kur lūdz un daino mūsu ļaužu skanīgajā mēlē.


X Pēc lielās nelaimes, ar kuru mūs bija piemeklējis Dievs un Piparu krasts, mēs zēģelējām tālāk gar Āfrikas malu uz dienvidaustrumiem. Un sirdis mums bija bēdīgas, mutes un tāpat mēles kādu laiku klusas, līdz nāca jaunas un tik gaužām neticamas lietas, ka, tās šeit rakstot, viss toreiz piedzīvotais man arīdzan pašam sāk izlikties nevis dzīva patiesība, bet diendusas stundiņā pieredzēti murgi. Tas bija ap to vietu, ko vergu pircēji un citi jūrnieki dēvē par Elefantu kaulu krastu. Šim krastam iepretim un kādas piecas jūdzes no malas uz holandiešu un tāpat citu tautu kartēm ir redzams milzīgs jūras bezdibens. Un tāpēc kādā rāmā


dienā, kad jūrā bija tikai mazs viļņojums, tai vietai klātu piebraukdami, brīnīdamies redzējām no jūras paceļamies mazu salu. Stūrmanis ar kapteini tā satrūkās, ka, neticēdami kartei, kas stūrei blakus bija nolikta, tie abi noskrēja lejā, kapteiņa kajītē, pēc citām kartēm un skrēja ar tām augšā. — Gatavie brīnumi, — tā Danga spļaudījās. — Te tak ir melns uz zila skaidri parādīts, ka jūras dzijumam šeitan vajag būt vismaz savas trīssimts kārtis! Un tā tak ir vieta, kurai kāds kuģis brauc garām mazākais reizi mēnesī. Vai tad nu patiešām neviens kapteinis par šo salu nebūtu devis savai kompānijai ziņu, un kompāniju vīri nebūtu likuši to salu uz kartes atzīmēt? Vildavs paraustīja plecus un teica:


sala būšot tikai nesen, varbūt vēl šo pašu nedēju radusies un, proti, sākot darboties tanī jūras bezdibenā kādam ugunsvēmēja kal​nam, Uz to Danga nospjāvās atkal, nekā nesacīja, bet mēs pie sevis brīnījāmies, kā gan mūsu gudrais kapteinis var, visiem dzirdot, runāt tādas pagalam aplamas lietas. Jo visiem kristīgiem cilvēkiem tak zināms, ka ugunsvēmēju kalni ir elles junkura pils skursteņi; gan ar kādām aizšaut- nēm aizšauti, kuras velni laiku pa laikam taisa vaļā, kad ellē par daudz sutas, dūmu un svelmes sakrājies. Un vai nu gan sātana kalpiem tur lejā būtu nezināms, ka tieši virs šīs vietas bango jūra un tātad, pataisot šeit elles griestos kādu caurumu, ūdens var sākt plūst iekšā viņu midzenī ar bāni?


Zēģelēs pūta itin brangs krasta vējš, un, viņa nesta, mūsu fregate jau bija tikusi tai salai tuvu, un varējām to labi apskatīt. Tā bija pavisam apaja, uz augšu izliekta kā katla dibens, un apkārt viņai baltu putu gredzens, jo pret tās malām si​tās viļņu bangojums. Tad garajam Tomam bija nākusi galvā kāda doma un tūdaļ uz mēles. — Kapteiņa kungs, — viņš sacīja, noņemdams Vildava priekšā cepuri, — pa jūru tik ilgi braukdami un saulē suz- dami, mirkdami lietusgāzēs un viļņu šļakatās, esam savalkājuši pagalam melnus visus savus kreklus un, ar atļauju teikt, arīdzan kukaiņu apsēsti; tāpēc būtu pārlieku labi, ja, kuģim te pieturot, mēs varētu ņemt kādu no kainbīzes katliem, tāpat maķenīt malkas, braukt uz to salu un kreklus


izmazgāt. Sie vārdi bija visiem no sirds runāti, un kapteinis tūdaļ bija ar mieru, pat atvēlēja mazgāšanai divas dzeramā ūdens muciņas, jo jūras ūdens, kā tas visiem zināms, tā​dām lietām ir nederīgs. Sakāpām laivā pavisam vienpadsmit vīru. Tā bija tā pati laiva, ar kuru bija aizbraukuši nāvē Lauklejas ļaudis; pēc tam gan kuģa cimermaņu salāpīta. Jo tuvāku tai salai braucām, jo savādāka tā mums iz​likās. Pa visu tās virsu bija rindās redzami iepelēki akmeņi, tik apaļi, it kā tos būtu aptēsis akmeņkaļa kalts. Starp akmeņiem bija manāmi jūras staipekņi, dažādas zāles, un tāpat kādus jūras vēžus redzējām lēni rāpojam. Vietām auga arīdzan krūmu cekuli, bet zaru tiem krūmiem nebija


nemaz, tik bālgani, gaiši spīdīgi, gludi un taisni stumbri, kas izskatījās līdzīgi milzīgiem cūkas sariem. Jau man sāka mākt sirdi bailes, kā jaužot kādas burvju zintes vai citu nelaimi paredzot. Tak visi jokoja un smējās, un tāpēc nekā neteicu par savām raizēm, jo negribēju krist apsmieklā. Triekdami un jautri lamādamies, vīri sakāpa krastā. Toms apskrēja salai apkārt, meklēdams vietu ugunskuram, un, malā tādas neradis, gāja uz salas vidu, sāka mūs pēk​šņi turpu saukt: — Tavu brīnumu! Velns zina, kas te īsti ir: vai nu elles pils glāžu logs, vai neizkusis ledus! Nu visi skrējām turp, šad un tad ķerdamies pie sariem līdzīgajiem krūmiem, lai kājas nepaslīd, jo starp tiem


savādajiem akmeņiem šur tur bija tādas kā gliemas. Un, tikuši līdz Tomam, palikām brītiņu mēmi. Salas virsas vidū bija redzams kādu kārti plats, savāds riņķis, bālgans un it kā caurspīdīgs, un mirdzēja kā stikls vai arīdzan neizkususi ledus gāle. Ar roku viņu aptaustot, tā likās gluma un visai salta, tak ledus zem tik karstas saules nav atrodams. — Jāpamēģina paspert ar kāju, — Toms iesaucās un ar lēcienu bija uz ledus riņķa, bet nu iesākās jauni brī​numi. Loks pasvieda Tomu uz augšu, itin kā būtu kāda bumba. Kādi divi jau sāka krustus mest un sacīja: tas neesot uz labu un vajagot braukt knaši projām. Tak Toms un tāpat kādi citi bija tam


pretim un izsmēja vīrus par tādām valodām. — Ledus, šķiet, nav, bet nava ari glāze! Kas zina, kādi vēl rodami zemes virsū brīnumi. Vai tālabad vien lai stai​gājam utainos un piesmakušos kreklos? — Hei, puiši! Žigli prom pēc katla un pēc malkas, lai varam šepat guni kurt! Sešiem vīriem skrienot pie laivas, mēs citi pieci mēģinājām sanest loka malā par pavardu tur kādus akmeņus, bet tikai dažus varējām dabūt no zemes nost, tie citi turējās tā kā pieauguši, un Toms smējās, ka tās gan būšot Zemesmātes kārpas. Pavards drīz bija gatavs, uz tā malka, virsū salikti kādi steķi, tiem pāri airis, viņam uzmaukts katls, un zem tā katla kurta laba uguns. Un, norāvuši kreklus no miesām nost, tos sametām katlā un citu


biedru līdzdotos turpat. Uguns it labi kurējās, katls aši sāka vārīties, un, gaidot, kamēr tas izvārās, sākām vēlreiz to savādo un caurspīdīgo salas loku aplūkot. Toms smējās: — Ja nu tur apakšā ir elle, tad gan arī kāds elles brīnums būs pa to saskatāms! Ja ne, tad varēsim pa logu iekliegt iekšā «Trīs vanagu» labdienas elles lielkungam. Toms un vēl kādi trīs lūkoja no jauna iet un lēkāt pa to spīdīgo loku, bet arī šoreiz staigāšana negribēja veikties un lēkšana tāpat. Un drīz vien tie bija cits sēdus, cits augšpēdus, jo loks rādījās gaužām glums un it kā svieda tos atpakaļ. — Rauj jupis, — garais Toms ierēcās un, paķēris līdzi paņemto plato šķēpu, to trieca ar visu spēku iekš glumās


zemes, pats stiprāka trieciena labad uz augšu palēkdams. Šķēps sagāja iekšā līdz puskātam, bet tad tas loks nodrebēja viss, un šoreiz nu ar tādu spēku, ka mēs no kājām nokritām, apmetām kūleņus un tik nelaimīgi, ka, Tomam gāžoties, apgāzās arī katls. Verdošais īidens kūpēdams uzplūda virsū lokam. Un arī kādas pagales, tam katlam gāžoties, bija aizripojušas tālāk un starp tiem sariem līdzīgajiem krūmiem dega un kūpēja. Un raugi, mums sākot piecelties, piepeši sajūtām, ka sala nodreb apakš mūsu kājām, un redzējām sakustamies un viļņojam jau ciešāk ap mums jūru, tās ūdens vietām metās melns. Nu bāli palikām, mati iesāka stāvus celties un krūtīm pietrūka dvašas, jo


visiem kļuva skaidrs, ka tā nav nekāda sala, bet jūras dzelmes nezvēra, varbūt Bībeles daudzinātā Leviatāna, galva. Un loks, ko bija dūris Toms un applaucējis mūsu katla ūdens, ir nekas cits ka šī paša zem​ūdens pūķa acs. Sabijušies nu skrējām visi knaši uz savu laivu prom, ko pēkšņi sacēlušās bangas taisījās aizskalot. Un labi vēl, ka Launags, sava resnuma dēļ skriedams visiem nopakaļus, bija iedomājies paķert līdzi katla osai pirmīt cauri bāzto airi, jo citādi mēs nejaudātu aši aizirties prom no viņas briesmu vietas. Ap laivu jūra jau vareni viļņoja un ūdens griezās tā, it kā tur dzelmē sāktos milzu vērpete vai nikna zemestrīce. Bezdibens zvēra galva, uz kuras mēs bijām tik vieglprātīgi sakūruši savu uguni,


drebēja un līgojās visa, jādomā gan, aiz gaužām sāpēm iekš izplaucētās acs. Tad pēkšņi izšāvās savas desmit kārtis gaisā resns un odzes kaklam izskatā līdzīgs milzu snuķis, kam galā knābis bij, un no tā nu šķīda uz visām pusēm kaut kas līdzīgs šķidrai darvai — vai nu slienas vai asinis. Tā zvēra kakla parādīšanās turpat virs mums ar milzu knābi, kam abas puses bija kā kopā saliktas divējas kamanas, lika visiem vēl līdz ūdens malai gluži netikušiem kuģa vīriem pa kaklu un pa galvu gāzties jūrā, lai tik tiktu žiglāk nost no tā okeāna pūķa un viņa briesmīgās rīkles tuvuma. Cits vēl pēdējā acumirklī laivā ielēkdams, cits tikdams līdz tās malai peldus, beidzot visi salasījāmies kopā un sākām airēt, cik vien bij rokām spēka, un


baiļu pilnām acīm vērāmies atpakaļ. Uz laiku akls un aplam saniknots aiz .mokām, tas nezvērs, cenzdamies sameklēt tam nezināmo vaidnieku un sāpju darītāju, iecirta knābi pats savējā miesā, sākdams to sirdīgi plosīt tuvu pie acs un visās noplaucētās vietās, tā padarīdams savas brūces vēl dziļākas un tapdams aiz viņu vēl gaužākas sāpēšanas nu jau pagalam traks. Kā pelēks milzu tārps tas zvēra snuķis locījās un liecās virs viņa acs; un tad iesāka ar knābi pārējo galvas virsu aptaustīt, mūsējos turpat palikušos kreklus pacilāja, katlu arīdzan atrada. Un, pacēlis to augstu gaisā, saberza vienā acumirklī dzelzs lūžņās ar savu nikno un gaužām cieto žokļu milzu spēku. Un piepeši iesāka celties augšup no dziļumiem vēl arī citas


tā zvēra miesas daļas, visas bālganpelēkas, un varen lieli viļņi griezās un šūpoja mūs tā, it kā te jūrai pāri drāztos viesuļvētra. Bet laiva kuru katru mirkli taisījās apgāzties tais zvēra sagrieztajos ūdens lā- ņos, un tikai ar to glābdamies, ka Toms, pie stūres sēdēdams, allažiņ pamanījās griezt laivas priekšgalu tieši pret viļņa vidu. Zem skaidrām debesīm un visai slābanām esot netālu redzamās fregates burām, mūs nezvēra locekļu grieztās bangas tā šurp turp mētāja. Un jūra ap mums melndzeltena palikās, gaiss kļuva savādas un asas smakas pilns; tā kodās nāsīs, kutināja kaklus, daži rīstījās, taisīdamies vemt. Jau šķita mums, ka būsim tikuši laimīgi laukā no tām briesmām, kad


piepeši ar šaušalām saskatījām starp viļņu mugurām pa labi un pa kreisi izšaujamies it kā kādas milzu rokas, kas bija bālām dēlēm līdzīgas un locījās kā gaļas pātagas virs sabangotās dzelmes, gan lūkodamas mūs un laivu sameklēt. Un, skatoties ar nobālušām sejām pret ziemeļiem un dienvidiem, piepeši vakarpusē starp mums un fregati iznira no bezdibens tāda pat zvēra roka. Tai pirkstu nebij gan, bet visgarām gar balto, mīksto apakšmalu apaļi riņķi, sētuves lielumā. Tie kustējās katrs par sevi, itin kā būtu dzīvas mutes: te ieplētās, te vilkās ciet. Un tad tas dzīvais gaļas baļķis par tiltu virs mums palika, sāka liekties arvien zemāk, un drebēdami pieplakām pie airiem un pašu ceļgaliem, juzdami krakena taustekli jau turpat virs kamiešiem. Tad


atskanēja gaužu moku brēciens, un, vaigus augšup sagriežot, mēs pamanījām gaisā ķepurojamies garas vīra kājas, un Toma vieta pie laivas stūres bija tukša. Tausteklis turpat saliecās apkārt mūsu nelaimīgā drauga augumam, dzīvajie gaļas šķīvji šmaukstinādami sazīdās ap to, un tad zvēra loceklis līdz ar Tomu pazuda apakš varenā viļņa muguras. Šaušalu stingums mums nu bija dvēselēs un kājās, bet krūtis ar tādu spēku liecās pār airiem, ka tie bija puslokā un varēja lūzt. Un galvās bija tikai viena doma: vai izdosies vēl dzīviem tikt līdz mūsu kuģim? Arvien melnāki nu metās ap mums okeāna viļņi, jo tas izskatā gan darvai līdzīgais melnais šķidrums šķiet šāvās ūdenī no daudziem, acīm vēl


nesaredzamajiem Leviatāna milzu miesas caurumiem. Un tik daudz to taustekļu nu virs jūras un gaisā bij, ka likās, dzīvs palicis apakš mums it viss bezdibens un grib mūs sagrābt, izstiepj pēc mums savas neskaitāmās rokas. Pārlieku lielam vilnim ceļot laivu uz savas muguras, no augšas piepeši manījām, ka virs ūdens vairs nava zvēra galvas, nedz muguras; tās bija tikko nogrimušas, saceldamas tādu jūras bangojumu, un iegravas starp atsevišķiem viļņiem nu kļuva tik dziļas, ka tanīs spētu nogrimt pati augstākā Kurzemes baznīca ar visu tās torni. Lejā, kurā nogrima mūsējā laiva, starp melniem ūdens kalniem, debesis it kā satumsa, un sīvāks vēl kļuva tā tagad


neredzamā milzu zvēra kodīgās smakas pilnais gaiss. Un, atkal jaunam vilnim mūs augšā paceļot, pamanījām, ka arī fregati svaida kā skaidu. Jau domājām, ka mums starp viņiem ūdens kalniem būs slīkt un bojā iet; tak tieši šis varenais viļņojums mūs aiznesa līdz tiešam kuģa tuvumam, un gan daudz ašāk, nekā to būtu jaudājuši tādās bangās mūsu airi. Viens divi mēs bijām pa virvju trepēm uz fregates augšā, un laiva, stipru roku rauta, uzšāvās pakaļ mums, lai gan tā bij gaužām grūta lieta, jo jūras dziļumus nu arī apkārt fregatei kustināja tā pati apakšzemes auka. Tak, redzot briesmas, cilvēkiem rodas milzīgs spēks. — Paldies Dievam, ka uzkļuvām vēl dzīvi pie jums augšā, — tā Launags


bocmanim sacīja, atņemdams elpu un baiļu sviedrus rausdams sev no platās sejas. Un nebija vēl īsti beidzis teikt, kad kuģis nodrebēja pašos pamatos, uz vieniem sāniem sašķiebās, un gar tiem taustīdamies līda augšup vēl daudz lielāks un garāks tausteklis par tiem, kurus līdz šim skatījušas mūsu acis. Bocmanim izkrita pīpe no mutes, un, atpakaļ kāpdamies no dzīvās gaļas tilta, kurš lēni līgojās, Pilenieks klupa pār kādu lielgabalu, pazuda uz brītiņu mūsu acīm. Launags turpat uz klāja nogāzās, vaļēju muti un stīvi plestām acīm, it kā triekas ķerts, bet mēs citi, pie malas mukdami, ar briesmīgām izbailēm redzējām, ka krakena tausteklis jau skar bezanmasta marszēģeles, gar tām vēl tālāk lien un tad


sāk piepeši aptīties apkārt mastam. Kur bijis, kur nebijis, mastam ieblakus parādījās kapteinis zobiņu rokā un cirta tausteklim, cik jaudāja. Tak, tepat gandrīz līdz trešai daļai pušu cirsts, tas ciešāk tikai savilkās ap bezanmastu, kurš nobrīkšķēja, kapteinim sānis atlecot, un pēkšņi lūza, uz borta malas ar visām savām burām krita, nezvēra rokas vilkts; bet gaužām stiprās vantis turēja mastu vēl ciet pie klāja, un fregate tā sašķiebās zem sava masta un krakena locekļu smaguma, ka borts jau skāra tepat ūdens malu. Pirmais vilnis, no labās puses nākdams, nu varēja mūs apgāzt, un tālabad jau dažiem bija cirvji rokās, pirms at​skanēja Vildava baiss: — Cirst vantis pušu! Tauvas tik cieši bija sastieptas, ka


pirmie cirvju cirtieni no viņām atlēca, un tās tā ieskanējās, it kā būtu tērauds. Tad, vīriem pa otram lāgam jau atvēzējoties, vantis gan pušu bij un priekš mums vispēdējā acumirklī, jo tausteklim ar bezanmastu, ar visām tā stangām un burām dzelmē pazūdot un fregatei ar sparu sveroties atpakaļ uz labo malu, tieši no tās tobrīd pienāca milzīgs vilnis. Nu tikai apšļāca visus mūs ar ūdeni un putām, bet, nākdams tik kādas sekundes agrāk, tas būtu apgriezis «Trīs vanagus» augšpēdu, ar ķīli pret debesīm. Gan vēl kādu laiku nikni viļņoja jūra, tak polipa rokas virs ūdens nebija redzamas, un laikam gan tāpēc, ka, savu laiku virs ūdens sildījies, tad mūsu katla applaucēts un sāpju dēļ iztrakojies gan, tas milzīgais jūras bezdibeņa nezvērs bija


nogrimis atkal dzelmē.


XI Pēc grūtā cīniņa ar jūras bezdibeņa nezvēru, kurš mūsu garo Tomu kā zemeni bij norijis, mums vajadzēja malā braukt un gādāt kuģim jaunu bezanmastu. Tak gaužām nederīga «Trīs vanagu» piestāšanai šķita tā jūrmala: visur selga un lagūnas, it seklas un bīstamas vietas, no dziļjūras pārlieku tāls cietais krasts. Un vajadzēja braukt divas dienas gar to malu uz rītu pusi, līdz mūsu acu priekšā atvērās paprāvas un gan tik dziļas upes grīva, ka Vildavs pavēlēja Dangam griezt iekšā fregati. Tā zemes mala itin mīlīga, pa labi un kreisi zālaini, retiem kokiem apauguši jauki klajumi. Vienā krastā bija paprāva


birzs, otrā manīja kādus moru ciemus. Karsts pārlieku, spiedīgs un reizē kluss bija laiks, koku lapās nevienas vēsmas, un tikai kaut kur tālu dimdēja un dūca moru bungas. — Tie melnie velni ar to savu bungošanu dod viens ciems otram vēsti, ka esam šeit, — tā Launags sacīja. — Nu lasīsies kopa, ar baru nāks šurp un lūkos mus kaut un ēst. — Lai nāk vien, — Pantags uzsita ar plaukstu klāja baterijas stobram. — Ir labi, ka tā upe tik šaura, līdzko mori salasīsies uz krasta, varēsim gāzt šiem tūdaļ virsū no visiem vienas puses lielgabaliem ar karteču. — Nenāks, nieki vien būs, — nospļāvās Bridags, mums blakus nostājies, — dienā kuģim tie neuzbruks,


par to variet būt droši. Un naktī arī nemēģinās tādas lietas darīt, jo patlaban būs pirmā pilna mēness nakts. Kapteinis gan tik pārgalvīgi nedomāja un lika augšas baterijas vīriem ar degļiem rokās nostāties pie viņu lielgabaliem. Mēs citi, cirvjiem un musketēm bruņoti, gājām uz to birzi, tur domādami gan kādu masta koku nolūkot. Tādu tanī birzī vis nebij, tik neganti daudz odžu, un laikam no tiem tārpiem varen nejauka smaka, kaut gan redzējām brangas puķes, un krūmiem, tāpat kādiem kokiem ziedu daudz. Un birzes vidū bija no māliem taisīts apaļš nams, ap kura slieksni čūskas gredzenos locījās, līzdamas gan iekšā, gan ārā. Nu sapratām, ka tas ir moru zemes dievnams un ka tie Dieva vietā pielūdz


svētās čūskas, kā tas gan arīdzan mūsējā tēvišķā kādās vietās atrodams. — Ja šī ir melno baznīca, tad šepat tuvu vajaga būt arīdzan viņu mācītāja muižiņai, — tā Kolka gudroja, un tūdaļ pie mums atskrēja no viņa birzs gala aizelsies vīrs: — Tur kāds cits mālu nams! Pilns moru meitu! Nu žigli gājām turp un atradām pie tā nama ar cirvi nosistu vecu mori, ērmīgi ģērbušos un laikam gan tās zemes superdentu, kurš bija lūkojis mūsu ļaudīm ceļā stāt, kad šie gājuši viņa ziņā noliktās čūsku priesterienes ap​raudzīt. To meitu bija kādas divpadsmit, kādas itin glītas un visas jaunas, tās zemes čūsku dievam par kalponēm tur turētas. Sākumā viņas gauži brēca, gan pirmo reizi


redzēdamas baltus cilvēkus; bet drīz, manīdamas, ka mēs esam tādi paši kā viņu tēvišķas melnie jaunekļi un vīri, tās aprima, ļāvās un beidzot sāka mūs cienāt ar palmu vīnu, rīsu plāceņiem un elefantu gaļu. Tikai ar krēslu tikām atkal kuģī; un Vildavs, varen pikts par to, ka esam pusdienu noblandījušies pa moru birzi, nolika mums to nakti uz klāja par sargiem būt. Bet par to, kas tanī birzī redzēts un darīts, tik vienam otram klusi pateicam, jo citādi dabutu no kapteiņa vēl daudz bargaku pērkonu. Tak šī vēsts bija aši apskrējusi kuģi, visi solījās rīt pat prasīties, lai kapteinis laiž krastā un arī šie var meitās iet. Un, vīriem — lai arī paklusām — tā smejot, visu bija dzirdējis vecais Danga, un


kapteinis gan nekā neteica, toties pats sāka mūs bārt: — Skaidri kā suņi! Iet un apgāna citas zemes ļautiņu baznīcu! Varbūt tās morietes bija iesvētāmās meitas. Nu būs vaida un karš! Vai neziniet, ka lielkungs pieteicis bez lielas vainas turēt mieru ar visiem ceļā sastopamo valstu pagāniem? Kā lai vēlāk pēc tāda grēka darba citi kurzemnieku kuģi brauc turp un atpakaļ uz Dienvidu zemi, ja visur, kur vien jāpiestāj, mūsu tēvijas flagu sagaidīs ar naidu? Patiesi, nebija vēl pusnakts, un krasta klajums mēnesnīcā viss sudrabots, kad piepeši mums, uz klāja sēžot un bisēm rokās snaužot, iesāka izlikties, ka birzs mestā un tumšā ēna sāk stiepties uz mūsu pusi arvien garāka. Un savādi likās


arīdzan tas, ka krastā sagulušie krokodili iesāka mudīgi rāpot uz ūdens pusi — arvien tuvāk nāca viņu acu sarkanās ugunis — un tad ar blīkšķi zuda dzelmē. Kolka, mūsu pulciņa vecākais, uztrūkās sēdus, izberzēja acis, tad piegrūda man un citiem ar musketi: — Nupat jau nāk! Nešaut bez manas teikšanas! Ēna jau bija izaugusi tepat līdz upes krasta kokiem, un, labi ieskatoties, sākām saredzēt, ka visa zeme starp to svētbirzi un mums noklāta melniem augumiem. Pa zāli līzdami, tie klusi rāpoja uz upes un tās vidū nostājušā kuģa pusi. Un šur tur melnajā karaspēkā, kurš plūda mums tuvāk kā melna straume, matīja iezaigojamies un tūliņ atkal dziestam šķēpu un nažu platos asmeņus.


Tad melno bara priekšpulks mitējās līst, un bija sagaidāms, ka tie laidīsies upē, peldēs mums klāt un rāpsies tad uz kuģa. Un tūdaļ, mierīgā un cietā balsī saukta, nāca mums Kolkas komanda: — Puiši, uguni! Smagi nošalca divdesmit muskešu zalve, tālu atbalsodamās debess un zemes klajumos. Un kājās uzlēca tas melno bars, sāka birztalā bēgt ar žēlabainu klaigu. Gaidījām gan tepat līdz ausmai, vai nenāks atpakaļ. Bet nerādījās vairs neviens pats, kluss bija klajums, rāma upe. Un visu nakti tālu dūca moru bungas, krastā šaušalīgi gaudoja hiēnas, laikam gan skrubinādamas tur mūsu ložu gāzto moru karavīru kaulus. Patiesi, otrā rītā iedami to vietu lūkot, tur atradām tikai kādus lūku pinumus


un mērkaķu ādu skrandas, dažus šķēpus un kādas no nīlzirgu ādas pataisītas priekšturamās bruņas. Tak no tiem nošautiem nekādas zīmes; pat zālē nekur nebij saskatāmas asins pēdas. * Otrā dienā ap pusdienu aiz otra krasta kļuva saredzams citu moru bars, bez šķēpiem un ar zaļiem zariem rokās. Un, tā kā zaļš visur nozīmē draudzību un solīšanos turēt mieru, tad nopratām, ka tie gan būs pavisam kāda cita moru kunga ļaudis. Tā tiešām bija, pie mums nāca to čūsku kalpotāju naidnieki, priecādamies par to kaimiņiem nodarīto negodu un sakaušanu. Un, solīdamies ar mums turēties pa draugam, lūdza nākt šo ķēniņu apciemot; viens no tiem holandiešu mēli


kaut cik prata un pateica: šo zemes vecais lielkungs esot miris, nu sākšot valdīt jauns, tēva tronī uzkāpdams ar lielu greznību. Tikt moru bērēs mūsu vīriem pārlieku gribējās, un tāpat pašu acīm redzēt, kā tie melnie velni gan kronēs savu jauno ķēniņu. Tak Vildavs viņiem lāgā neticēja, domā​dams, vai tik šiem nav prātā kaut kāda viltība. Bet, atcerēdamies mūsu lielkunga piesacīšanu lūkot arī gar Āfrikas malu gūt kurzemniekiem kādus draugus, pie kuriem vēlāk varētu droši piestāt pēc ūdens un malkas, beidzot ļāva iet desmit vīriem. Un es biju starp tiem. Ceļā uz sava kunga pilsētu tas holandiešu mēles pratējs moris smiedamies stāstīja, ka mūsu pieminētās meitas bijušas šo kaimiņu čūsku ķēniņa


sievas. Par tādām tās tiekot jau izraudzītas bērna gados, tanī birzī gadiem turētas un tad vestas pa nakti čūsku namā, kur tārpu kungs pie tām atnākot līdz pusei cilvēka izskatā un ķēniņa kroni galvā. Un taujāts, ko gan pielūdz viņa paša zemes ļaudis, tas atteica: šiem esot elku vietā kādi svēti lielo mežu cilvēki. Un sapratām tik daudz, ka šie te godā gan mērkaķus. Ceļš bija visai tāls, un, pa to ejot, paguvām šo to izvaicāt arī par pašu moru lietām. Un dabūjām dzirdēt, ka viņu valsts troņmantnieks drīz pēc tā piedzimšanas tiekot no pils nests prom un tur nodots kāda godīga saimnieka audzināšanā, lai netop lepns bez laika, bet aug kopā ar prastu ļautiņu bērniem un redz, kāds zemai tautai liktenis. Bet ne tam saimniekam, ne


kādam citam nav brīv princim teikt kaut ko par viņa augsto dzimumu; un tam, kas pa​laiž muti, draud kakla sods. To klausoties un spriežot ar brīnīšanos pie sevis, ka melniem pagāniem, kuri nezina nekā no īstas Dieva bijāšanas, var būt tik gudri likumi, mēs bijām tikuši jau līdz to pilsētai un zinājām arīdzan, ka tās zemes vārds iraid Vei- das valsts. Un dzirdējām pa lielu gabalu taures un trume- tes, bungu rībēšanu un tautas klaigas. Moru junkuri, gan zilos dūnu mēteļos, gan dzeltenmelnās leopardu ādās ģērbušies, ar papagaiļu spalvu prievītēm ap lieliem un pierēs uzmauktiem sudraba ragiem, nāca mums pretī, roku deva. Un aiz čūskādas jostām tiem bija lieli naži ar ametistu spaliem, ap kakliem goda ķēdes, darinātas no ziliem safīriem un gaužām


jaukiem akmeņiem, kam vārds onikss. Mums deva ēst un dzert no milzīgiem, ar zeltu apvilktiem purvu vēršu ragiem, un citiem bija kannu vietā no senās kaujās kautu ienaidnieku galvaskausiem darināti un pērlēm izrotāti biķeri. Un, kad bijām gana pilni piedzērušies tā brangā palmu vīna, mūs ieveda kādā pils kambarī, noguldīja uz mīkstām jaunu antilopu ādām un deva meitas klātgulēt, jo tāds ir ļaudīm paradums it visās moru zemēs. Rītā bijām augšā ar saules lēktu, gribēdami redzēt, kā melnie bedī savus zemestēvus. Bet bērēšanas vietā sākās jaunas dzīrās, un caur moru valodas pārcēlāju taujātie melnie kambarkungi mums atteica: vecais ķēniņš esot bijis saules un mēness dēls, par šiem gādīgs kā


viņa māte saule, bet tagad pie tēva aizejot. Un tāpēc viņa melno majestāti guldīšot kapā vakara .stundā, kad saule norietēs un uzlēks mēness. Tā vajadzēja vēl to dienu palikt, un dzērām un plītējām moru kungiem līdzi. Launags stīvu mēli lūkoja bez tulka stāstīt aplam resnam un melnam moru grāfam, cik varens valdnieks mūsu zemestēvs un ka jaunajam Veides ķēniņam gauži derētu būt ar hercogu Jēkabu draugos. Kad saule jau taisījās rietēt, mori nolika kausus, dzeramos ragus un zarakannas un sāka gaudodami sist sev dūrēm krūtīs. Un mēs, gan pilni vīna, brēcām un kaucām līdzi, jo svešās godībās nejauši tikušiem ciemiņiem allaž jādara tāpat kā citiem viesiem. Par mums visiem visskaļāk kauca


Launags, gan daudzus morus pārbrēkdams. Un, kad, tam sānos grūdis dunku, es vaicāju, vai šim tas mirušais melnais iraid bijis krusttēvs vai cita rada, ka tā bez sāta brēc, engurnieks, pilns piesūcies, ar dūri sev asaras no vaigiem rauša, gaudodams sacīja: — Mīļie, ne jau tā labā šo ļaužu ķēniņa dēļ raudu, bet gan tāpēc, ka esmu grēkojis bez gala un to cienīgu mācītāju Ebeliņu pārlieku bezkaunīgi mānījis. Un tas lielais izdzērājs turpat mums visiem atzinās, ka Gambijā, ejot pie dievgalda, šim uznākušas, apakš karstās debess klausoties sirdīgajā sprediķi, tik lielas slāpes, ka pa veseli septiņpadsmit lāgi, ar blēdībām un citiem drūzmējoties, ticis klāt biķerim un visas reizes vilcis vīna pil​nus vaigus.


Kolka nospļāvās, dzirdēdams engurnieka grēka sūdzēšanu; man brītiņu palika auksti, gan domājot, vai Launags nebūs toreiz noziedzies arīdzan pret Dievu, nevis mācītāju vien. Bet tad vairs tālāk domāt nebija laika, jo mori gaudodami gāja no dzīru telpas ārā, pilsētas lauku​mā, un mēs, tie ciemiņi, šiem līdzi. Patlaban bija nolaidusies saule, pār pilsētu spīdēdams cēlās pilna mēness vaigs. Ērmīgi saģērbies, to moru visaugstākais priesteris, ar baltiem lokiem apkārt acīm, sarkanu niedru degimā un īsos, no panteru astēm pataisītos brunčos, sāka vicināt zelta zvārguļiem nokārtu melnā koka zizli un it kā dancot, uz vietas lēkādams un gauži kaukdams. Un


kambarkungi, novilkuši savus košos mēteļus un bēruši sev katrs uz galvas vienu sauju zemes, ņēma lāpstas un turpat pilsētas laukumā sāka rakt tam ķēniņam kapu. Un tas miris melnajo valdnieks tapa iekšan tā kapa guldināts, apsegts ar miroņautu, no melnām lauvu krēpēm skaisti noaustu, un tam uz acīm likti divi gaužām lieli dimanti. Valodas pārcēlājs, kad šim klusiņām pavaicājām, kāla- bad tas tiek darīts, mums atteica, ka tie dārgie akmeņi rādīšot nomirēja garam itin gaišu ceļu, pa pazemes tum​sību citā saulē aizejot. — Tas ir prātīgi darīts, — tā Kolka sacīja, — jo citādi var gadīties, ka šis mērkaķu pielūdzēju lielkungs vēl aiz​maldās pie velnu ķēniņa. Bet Launags nodievojās, ka tieši tā


būšot gan: — Tie mērkaķi tak galu galā velni vien ir, tikai tādas mazākas sugas, kas kokos piemājo. Mūsu zemes nešķīstie gari vairāk mīt atvaros vai purvu slīkšņos, bet velns tak ir un paliek velns. Un, kas tam kalpojis, dzīvs būdams, to viņš paraus pēc nāves, lieci mironim uz acīm, ko gribi. Nu redzējām, ka kapā pie tā miroņa nokāpj astoņas skaistas moru sievas, ap kuru kakliem, roku dilbiem un kāju potītēm bija lieli zelta gredzeni, bet pašas kailas, kā no mātes miesām nākušas. Un tās sievas nesa gliemežu vāku traukus ar ēdieniem un balta māla krūkas, kurās bij laikam vīns, un, visu to nolikušas mironim kājgalā, notupās pašas ap to, četras pa labi un četras pa kreisi. Tad to kapu tie paši viņa izracēji


kambarkungi sāka aizbērt cieti; un nenāca no tā ne nopūtas, nedz vaida, jo tās sievas bija ķēniņa vismīļākās sievas un gāja viņam citā saulē līdzi. Tā vecais valdnieks tapa guldīts viņa tēvuzemē, bet pār to zemi ap saules lēkta stundu viņa dēls iecelts ķēniņa godā. Un bija jauns un skaists, lai gan gluži melns puisis, kurš līdz sava tēva nāvei bija tālā valsts malā kādam saimniekam cūkas ganījis. Moru grāfi un citi augsti kungi stāvēja ap to košā barā, kad viņu apsveicām, tam pasniegdami Vildava līdzi dotās dāvanas, un proti, ar sudrabu apkaltu Skrundas musketi, no kausēta dzintara izlietu pulvera ragu un muciņu Kuldī​gas brandava. Kolka un Launags, abi caur to tulku


ar viņu runāja, tam labdienas nododami no mūsu kapteiņa, par kuru un mūs- zemes lielkungu šie divi meloja pārlieku, Vildavu sacī​dami esam kurzemnieku flotes admirāli, bet par Kurzemes un Zemgales valdnieku teikdami: tas esot ķēniņš, kuram klausot visas četras debessmalas un tik daudz zaldātu, cik Veidas valstī cilvēku, lielu un mazu, saskaitītu kopā. Moru ķēniņš tam visam ticēja, solījās allaž uzņemt kurzemnieku kuģiniekus kā mīļus ciemiņus, kad vien tie pieturēšot savējos kuģus tur malā. Un deva mūsējo pulciņam līdzi priekš lielkunga un Vildava it brangas dāvanas, proti: no zelta pataisītas priekšturamās bruņas, tās likdams aiznest kapteinim, bet mūsu zemestēvam domātu zelta bruņucepuri, kaklarotu, kas bija taisīta no ziliem


dārgakmeņiem, tik lieliem kā vārnas olas. Šis redzot baltus vīrus pirmo reizi, tā ķēniņš lika runas pārcēlājam teikt. Arīdzan viņu zemei kaimiņos, bet gan uz rītu pusi, kur kāds augsts kalns šad un tad vemjot uguni, mitinoties balti cilvēki, bet varen sirdīgi un tik neganti karavīri, ka, tiekoties ar viņiem, katrs melnais esot pazudis. Par šiem baltajiem karavīriem mēs gribējām vēl kaut ko izzināt, bet moru ķēniņš vai nu pats daudz nezināja stāstīt, vai negribēja teikt, baiļodamies, ka nesabiedrojamies ar tiem kopā un nesākam tā valsti no divām pusēm apkarot. Un tik vien pateica, ka baltie meža ļaudis pa dienu guļot pilis, nejaudādami panest Āfrikas saules karstuma, bet rādoties ārā no saviem


cietokšņiem tik naktīs, iziedami tad sirot un morus kaut. Un neviens no tiem dzīvs nedo- doties melnajiem rokās. Iedami atpakaļ uz moru zemes upi un savu fregati, mēs daudz runājām par šo lietu un — kas gan tie baltie meža vīri varētu būt par tautu. Kad citiem kuģī palikušiem to pateicām, Danga padomājis sacīja: tie laikam būšot cēlušies no tām desmit Izraēļa ciltīm, kas vecos laikos aizvestas no viņu zemes vaņģos un zudušas bez vēsts. Tak bocmanis tam tūdaļ sāka pretim runāt un teikt: tas nevarot būt tiesa, žīdi tak esot no kaušanās bailīgi ļaudis. Tad ierunājās kapteinis un teica: — Bērnības dienās es dzirdēju no manas puses veciem ļaudīm tādu teiku, ka priekš daudzi mūži varen liels ļaužu pulks


aizgājis projām no Zemgales, negribēdams kalpot vāciešiem. Un tagad šķiet, ka varbūt tie moru daudzinātie sirdīgie baltie vīri, kas viņu mežos mīt, bus atmaldījušies šeitan no mūsu pašu puses. Tas likās visai ticams stāsts, un Vildavs nosolījās, mums atpakaļbraucot, pakavēties šinīs Gvinejas līča zemēs labu laiku, lai varētu to brīnišķīgu lietu līdz tās galam izdibi​nāt. Mums ciemojoties pie melnajiem, citi kuģa ļaudis bija laivā pabraukuši kādas jūdzes pa to upi uz augšu, ar nīlzirgiem un lauvām karojuši, pie kam to niknu zvēru saplēsts krietns puisis, vārdā Egle, un beidzot sameklēts tas masta koks. Jaunu bezanmastu sev uzcēluši, knaši braucām tālāk, jo sākās jauni pērkoni un lietusgāzes, mangrovu purvi balti kūpēja,


no tiem nāca laukā niknas čūskas un ļauni drudži, iesākdami dažu labu vīru tā kratīt, ka tas nejaudāja vairs kājās nostāvēt. Ar laiku citi gan atspirga, bet trejus labus draugus — ēdolieti Grīviņu, piltenieti Brenci un Mērsraga vecāku vīru, vārdā Raudu — apbedījām okeānā, drīz tikuši garām tai pārlieku gan jaukai portugāļu ķēniņa salai, ko sauc par Prinča salu, un netālu no Lopesa raga, kura mežos elefantiem tie viscietākie zobi, bet piekrastē piemājo melnas ūdens meitas, proti — sirēnas. Tad es, kādu rītu uz kuģa klāja uznākdams, ar brīnīšanos ieraudzīju, ka, visu laiku pret dienvidiem braukdami, pretī saulei, nu esam it kā pagriezušies atpakaļ, jo saule mums nu bija ne vairs virs fokmasta, bet gan virs bezan- masta.


Tak bocmanis, kam vaicāju, vai gan Vildavs ar Dangu sadomājuši braukt mājās, tik pasmējās: — Dakter, tu gan māki labi laist āderi un gludi noskūt bārdu, bet kuģošanas lietās esi muļķis, vakar mēs tikām ekvatoram pāri. Tā bija gan, jo nu ar katru dienu tālāk aiz kuģa pakaļas gala gāja saule, un, viņā veroties, viss likās otrādi: rieti bija kreisā, austrumi labā pusē.


XII Pēc jaunas divu nedēļu braukšanas itin kā vēsāks kļuva gaiss, no zemes puses pūta sausi vēji. Un, ūdens labad krastā piestājuši, vairs redzējām tik kādas kroplas palmas, sausas smiltis un tanīs retas, cietas zāles kušķus. Un tā smilts vietām gluži balta bija, saulē līdzīgi sniegam mirdzēja un, pa to ejot, arīdzan kā sniegs čirkstēja apakš kājām. Tai krastā niedru būdās mita kādi ļauni mori, kas iztika ar zivīm, gliemežiem un vilka gaļu, prata šaut sazāļotas bultas un mācēja visādas burvības. Un ticēja, ka ne mazākam niekam no cilvēka nevar ļaut zemē krist, jo tad tā ienaidnieks, to nieku atradis, var pieburt kādu ļaunu ligu. Tāpēc


tur mātes, kurām mazi un neprašas bērni, tur katra kādu suni un, kad mazajam gadās sava vajadzība, to suni pasauc klāt, bērnu uz viņa sēdina un tā paša suņa spalvā noslauka. Šiem burvju ļaudīm laikam bijām aizdevuši dusmas, tiem nedodami it nekādu dāvanu. Un melnie, gan jau ar savu pesteļu ziņu un velnam par prieku, bija kaut ko būruši, jo iesāka pūst tik sīvs okeāna vējš, ka nejaudājām tikt vairs prom no krasta: vējš vienmēr dzina fregati atpakaļ, mēs lādējāmies visās mēlēs, kādas vien bija zināmas, bet melnajiem uz krasta bija zaimu pilnas sejas. Tad Danga, parunājies ar kapteini un veco bocmani, kurš arīdzan bija mums tāds pusreģis, izkāpa krastā un gāja ar ciema burvi parunāt, dāvanai paņēmis


līdzi divas palmu vīna krūkas. Un, atnācis, mums parādīja izģērētu lapsas ādu, kurai stūros bija iesieti četri mezgli, bet vairāk gan par melnā burvja padomu nekā neteica. Tik piesēja to ādu pie fregates bezanmasta apakšburas, pēc tam vienu no mezgliem atraisīja vaļā. Un raugi, mums visiem iepletās mutes, kad vējš no jūras uzreiz mitējās, apsitās gluži apkārt un iesāka pūst sauszemes vējš. Un, aši izcēluši visus enkurus, mēs bijām pēc maza laika jau labi tālu nost no malas. Tad stūrmanis atraisīja vaļā otru tās lapsas ādas mezglu, un vējš nu sagriezās no ziemeļiem. Un pūta ar tādu spēku, ka fregatei vairs nejaudāja izskriet līdzi visžiglākās kaijas, kā zibens mūsu kuģis nu šāvās pa viļņu mugurām.


Trīs dienas tā skrējām, itin kā ar vanaga spārniem, un kādi vecāki vīri jau iesāka rūkt, ka šitā mēs drīz būšot Āfrikai garām un iekšā tādos ūdens klajumos, kur vēl nekad nav iegriezusies kāda kuģa flaga. Bet Danga neteica nekā, tikai piebāza savu pīpi, pie tās ādas atkal gāja un trešo viņas mezglu raisīja. Nu sāka pūst spēcīgs ziemeļvakaru vējš, un, vienu dienu un nakti skrējuši ar viņu burās, mēs iesākām drīz vien sev priekšā un pa kreisi matīt pakalnainu un bez kokiem, bet tāpat zaļu zemes malu. Un tā bija tā zeme, kur mita ne vairs melni, bet dzelteni un pagalam jocīgi ļaudis. Koku te neredzējām tikpat kā nemaz, un arīdzan tie retie, kas šur tur bija no kuģa manāmi, izskatā nebija līdzīgi īstiem kokiem, bet gan pa holandiešu vīzei


apcirptiem vītoliem: ne virsotnes, ne lāga zaru, tikai tādi žagaru cekuli. Toties gandrīz visur bija it brangas zālainas ganības, un laikam gan tanīs puķu varen daudz, jo dažas lejas un tāpat pakalni šķita te bālzili, te pasarkani, te dzelten​zaļi. — Puiši, — tā stūrmanis mums sacīja, — jums visiem, šķiet, tāpat kā mums ar kapteini, sen apnicis diendienā baudīt vecu un sālītu gaļu. Ņemiet bises un pulvera ragus un eita šo krastu izlūkot. Varbūt gadīsies stobru galos kādi brangi brieži, lācis vai stirnu bars. Mēs, vīru divdesmit, viens divi bijām laivās un izgājām medīt pa tiem mīlīgiem puķu pakalniem. Un, kādu astotdaļu jūdzes no krasta nostu gājuši, ieraudzījām vienā lejā ganāmies lielu meža lopu baru. No priekšas tie bija


līdzīgi bārdainiem vēršiem, no pakaļas kā zirgi izlikās, jo visiem bija garas, baltas astru astes. Mēs pieplakām aiz kādiem lieliem akmeņiem, tiem pāri pārlikuši musketes. Un, desmit vīriem šaujot reizē uz viņiem savādiem briežiem, septiņi krita, citi galvas gaisā saslēja kā brīnīdamies, no kuras debesu puses šauts. Tak neviens pats negrasījās bēgt projām, drīz visi dzīvie sāka atkal mierīgi ganīties. — Tavas brangas medibas, — tā Kolka klusi nopriecājās; un tie, kas bija šāvuši, tie mudīgi iesāka lādēt savas bises, bet otri desmit nu šāva savu reizi. Un atkal krita seši no tiem ērmīgajiem lopiem, divi sašauti savās sāpēs slaistījās, bet citi atkal vērās visās debess pusēs, mūs ne- nojauzdami, jo vējš pūta uz mums,


nesdams prom cilvēku smaku un pulvera smaku. Pirmās desmit musketes šāva otru reizi, un atkal notika tas pats. Un Bridagam aiz lieliem brīnumiem izkrita šaujamais no rokas, kāds vīrs ieblakus Kolkam sāka krustus mest, bet Launags nosvieda zemē cepuri un abām rokām iegrāba pats savos matos. — Vīri, — viņš raižu pilnā balsī teica, — nupat vairs nav labi, jo jaužu te kādas burvības. Kur tas redzēts vai dzirdēts, ka meža lopi nebēgtu pēc veseliem trīsdesmit tiem virsū šautiem šāvieniem? — Tās būs vai nu velna, vai paša Dieva govis, — tā līvs bažīgi sacīja, — un ne ar vienu, nedz otru es negribētu jaunas gaļas dēļ sanīsties.


Pantags bija piecēlies kājās un pats savā nodabā skaļi iesvilpās. Un raugi, tikai tad tas vēršu pulks, uz mūsu pusi paskatījies un beidzot nomanījis tuvumā esam cilvēkus, sacēla gaisā astes un žiglos rikšos aizlaida projām. Un nu mēs nopratām, ka šie lopiņi vēl nekad savā lopu mūžā un tanī zemes malā nav dzirdējuši bises šāviena. Pavisam bijām nogāzuši deviņpadsmit vēršus. Tiem sākām plēst ādas nost un gaļu sacirst lielos, vienam vīram nesamos gabalos. Un, citiem ar tiem gaļas gabaliem ejot uz mūsu laivu un atpakaļ, mēs trīsi — Launags, Kolka un es — stāvējām ar musketēm padusēs pie tā medījuma par sargiem, lai vilki vai lapsas neaizvelk prom vēl neiznesto gaļu. To sargājot un citiem vīriem vēl


neesot no krasta atpakaļ, Kolka piepeši pacēla galvu un sāka ostīt gaisu, kurš arī man nu sāka likties pavisam nejaukas smakas pilns. Un smirdoņa nāca no viņas ielejas puses, ne tās, kur, uz pakalna gulēdami, bijām šāvuši. Launags savieba degunu, nospļāvās un nikni teica: viens no mums būšot cūclgāk uzvedies. Bet nebija vēl beidzis rūkt, kad uz tā kalna kļuva redzami puspliki meža cilvēki ar šķēpiem un rungām rokās; un vēl nejaukāks tapa gaiss, bet mūsu sirdis nemierīgas, jo nevarēja zināt, kas tiem ērmīgajiem vīriem padomā. Un tāpēc sataisījām šaušanai gatavas savas bises. Tak svešajie, kā likās, nedomāja par naida celšanu, jo vienam no tiem bija rokā zaļa stiebru sauja, un tik daudz jau


zinājām, ka zaļš Āfrikā ir par miera zīmi. Un tāpēc, degļus gan joprojām turēdami turpat klātu pie stobriem, pamājām meža vīriem tuvāk nākt, lai redzētu, kas šie īsti par ļaudīm. Tie smaidīdami nāca, kā žīdi mētādamies rokām un kaut ko runādami savā valodā. Tak tā bija pagalam jocīga valoda, kas drīzāk līdzinājās pīļu pēkšķēšanai vai vāveres šmaukšķināšanai nekā prātīgu vīru runai. Un smaka, kas nāca šiem līdzi, nu palika pārlieku nelaba, tie oda pēc sviedriem, izkārnījumiem, veca sviesta un velns zina vēl pēc kā; redzējām, ka to sejas un miesas visas noziestas ar sodrējiem un taukiem, kas, saulei spīdot, likās tekam pāri viņu vaigiem, krūtīm un ceļgaliem. Galvas gan visiem kailas bij, mati kā


tikko atauguši aitas vilna, ap pleciem īsi aitu ādu mēteļi, kas arī pilēja no taukiem. Citādi it nekādu drānu, tik kaklos kārti ādas maki, ap gurniem apjozti īsi to pašu aitu ādu priekšauti. Rungas aizbāzuši aiz jostām, tie šķēpus turēja labajās rokās, bet kreisajās viņiem bija īsu koku galos iesieti no lapsu astēm darināti mutauti, ar kuriem vīri rauša sev no sejām sviedrus. Un, tā kā vienam otram te piere, te vaiga gals gaišāks palika, tad nopratām, ka šie savādie ļautiņi nava īsteni mori, kas melni jau no mātes miesām nākuši, bet tādi izskatās tikai tāpēc, ka netīri bez gala. Vīri smaidīja joprojām, ar rokām te uz sevi, te uz mums, te mūsu ieročiem un nošautajiem vēršiem rādīja un pēkšķināja tikai tālāk savā dīvainajā mēlē. No tās nekā nesapratām, bet no roku rādīšanas


nojaudām, ka viņi brīnījās par mūsu medīšanas māku. — Brīnāties vien, melnās dvēseles, — tā Launags tiem sacīja, — bet nelieniet tik tuvu, jo jums ir tāda smaka, ka no tās var pat seskis ģībt. Kolka domāja, ka miera dēļ būtu labi, ja mēs varētu tos meža vīrus ar kaut ko pacienāt. — Viņi tik un tā visi rij jēlu gaļu, — tas sacīja. — Visas mums tāpat neaiznest. Mēs ar engurnieku bijām ar mieru, un Launags pienācējiem norādīja ar bises stobru uz kādu mums tuvāku vērsi, no kura visi gurni un pleci jau bija prom, sāni un muguras gabals tāpat un palikusi tik galva un iekšas: — Ēdiet nu, mīļie, ja vien lien.


Meža vīri bija Launagu sapratuši, jo tūdaļ nolika šķēpus nost un uzklupa kāri tā lopa iekšām, zarnas izplēsa, to, kas bija viņās iekšā, tāpat ar pirkstiem turpat izspieda un sāka laizīdamies tās zarnas ar zobiem plēst un rīt. Ar šaušalām mēs trīs skatījāmies svešajos, un tāpat arīdzan tie citi kurzemnieki, pēc jaunām gaļas nastām no krasta atkal nākdami. Tak šie jēlu zarnu rijēji nelikās manot ne mūsējo riebumu, nedz lielo brīnu un, tikuši knaši galā ar pirmā vērša iekšām, vēderus braucīja, lūpas laizīja, mēles klakšķināja, un bija labi noprotams, ka ļauti​ņiem vēl gribas. — Še, rijiet ar, man jau nav žēl, — tā Launags teica, ar kāju viņiem rādīdams uz triju citu lopu zarnām, ar kuru gaļu mūsu vīri tikko bija prom gājuši. Un


svešie klanīdamies tencināja, jautri smēja, kaut ko nogagināja savā putnu valodā un tūcīja tik sevim rīklēs jaunus vērša iekšu gabalus, tik žigli un tik aplam daudz, ka nevarējām saprast, kur tiem nelieliem vīriem tāds lērums lien. Gaļas nesēji vīri bija stāstījuši kapteinim par šiem ērmīgiem ļaudīm, un mums no kuģa tika laista tāda vēsts, lai lūkojam ar viņiem iztikt, šiem kādu veselu lopu atstājam par dāvanu un zīmi, ka gribam turēt mieru un draugu bū​šanu. Tā arī darījām, un, pēcāk projām ejot, svešie mūs pavadīja, tik žigli iedami ap mums un līdzi mums, ka skriešanai jau līdzinājās viņu gaita; un ar zīmēm mums rādīja, lai nākam labi drīz atkal malā. Kapteinis uz kuģa visiem vēlreiz piesacīja, ka ar šiem smirdošajiem vīriem


vajagot labi sadzīvot: — Lielkungs man lika lūkot iztikt bez naida ar it visiem ceļā rodamiem pagānu ļautiņiem un pa visām lietām tiem nelikt matīt, ka smejamies par kādām ērmīgām viņu būšanām. Ja Debestēvs reiz viņus radījis, tad tas gan liecina, ka Dievam vajaga šinī saulē visādu ļaužu — baltu un melnu, prātīgu un negudru, ir tādu, kas ik rītus mazgājas un svētdienās iet pie dievgalda, ir šādu tādu, lopiem vai velniem pa pusei līdzīgu. — Tas tiesa gan, kapteiņa kungs, — tā Launags mēģināja gudri runāt. — Velns arī Dieva radījums, lai gan tam dots tik nejauks amats. Ko gan, par provi sacīt, tie paši mācītāji darītu bez velna, ar ko šie tad baidītu grēcinie​kus? Kolka tam tūdaj piekrita, ar platu


muti teikdams: šim jau sen liekoties, ka velns esot un esot mācītājiem tikpat kā maizes tēvs. Tak Vildavs līvu bargi aprāja, tam un visiem likdams cieši pie sirds vairīties no tik bezdievīgām runām, kuru dēļ lielkunga lietai, kuģim vai mums pašiem varot vēl notikt kāda nelaime. Otrā dienā ar sauli bijām atkal krastā, divdesmit un divi vīri, Launaga vadīti. Un ar kapteiņa muti piekodināts jo cieši ar tiem smirdošiem ļaudīm atkal pīties un labi vērot, ar kādām mantām viņu valsts bagāta, kādi kungi pār tiem še valda un kādi šiem ērmīgiem ļautiņiem vēl tie citi tikumi. — Šī vieta ir pārlieku svarīga tieši tās Dienvidzemes dēļ, — tā Vildavs teica, — jo viņai garām jābrauc itin visiem kuģiem, kas lūko turpu tikt. Tāpēc viss


šeitan jā​dara un jāizlūko ar it gudru ziņu. Visu to darbu veikšanai kapteinis deva mūsējo pulciņam četras dienas: — Ja tad vēl nebūsiet atpakaļ, tad zināšu, ka esiet lielās briesmās, un steigšos ar visu fregates vīru spēku jūs izpestīt. Un vecais stūrmanis, savā garajā mūžā daudz ko pieredzējis, mums piekodināja no divām lietām jo sevišķi vairīties, proti: no rīta rasas un no sievām, kurām kopā saaugušas uzacis, jo tā pirmā lieta esot pārāk bīstama tāpēc, ka no tās dažkārt ceļas drudzis, bet sievas ar tādām uzacīm esot visļaunākās raganas.


XIII Zarnu rijējus tiešām drīz sastapām, un šie mūs saņēma ar prieku, leca apkārt mums, dejoja un bija tik līksmi, kā sagaidītu senus radus. Un viņu bara vidū šoreiz bija kāds izskatā cienīgāks vīrs, kam visa miesa taukiem bija gan pārlieku noziesta un spīdīgāks kā visiem citiem tas īsais aitu ādas mētelis, bet ap kaklu un kā jām, tāpat rokām plati riņķi, no elefantu kauliem taisīti. Un tik daudz nopratām, ka tas būs šo ķēniņa padomdevējs vai kāds cits no tās valstības vareniem. Svešo ļaužu grāfam pie sāniem turējās, šķēpu rokā, kāds cits vīrs ar pagaišāku kā tiem citiem miesu un iešķībām acīm, sirdīgu seju. Un


izbrīnījāmies, kad tas mūs uzrunāja holandiešu mēlē, tūdaļ noprasīdams, vai neesot no to ļauno ļaužu zemes. Vecais Bridags, kurš holandiski prata, tūdaļ pateica nē. Un redzējām, ka dzeltenajam top it kā laipnāks vaigs. Par sevi pašu tik daudz pateica, ka esot dzimis Javas salā, kā kalps prom vests no savas tēvišķas uz jauno pilsētu, ko holandieši priekš divi gadi sev cēluši kādu desmit dienu gājumā no šejienes uz vakariem. Drīz pēc tam no sava bargā kunga bēdzis un pie šīs tautas piemeties. Un saucot to tautu par hotentotiem, bet šī novada cilti par sonkva. — Skat nu, arī pat tik tālas pasaules malas vairs nava drošas no kunga pātagas. — Launags nobrīnījās un lika Javas vīram sacīt, ka arī Kurzemē daudziem


zemniekiem, kuru kungs tiek pārlieku bargs, šad tad nesas prāts un tāpat arīdzan kājas pār robežu, uz Leišiem vai to pašu Vidzemi, kur jauniem iebēdzējiem dod trīs pilnas vaļas gadus. Par leišiem un par zviedriem tas Javas vīrs gan vēl nekā nebija dzirdējis, bet domāja mūs visus esam līdzīgus tiem, no saviem dzimtkungiem prom atbēgušiem ļaudīm, un nu itin mīlīgs palika. Un skubināja mūs daudz nedomāt, bet palikt šeitan, kur esot gaļas un sievu gana, lēns ķēniņš, brangs ūdens un it labs gaiss. Tā arī solījāmies, gribēdami no Javas vīra kaut ko vairāk izzināt par to zemi, nekā spēsim tik īsā laikā redzēt paši savām acīm. Un jautru prātu gājām līdzi. Tikuši pāri puķu pakalniem, nonācām košā un zālainā klajumā, kur bija


saskatāmi brangi ganāmpulki un apaļi to ganu namiņi, izskatā līdzīgi milzīgiem skudru pūžņiem. Un pie viena no tiem namiem redzējām laukā iznestu un gan vārgu, uz ādām noguldītu vīru, ap kuru kāds sirms vecis, ģērbies īsos lapsādu svārkos un šādām tādām — gan kaulu, gan nagu, gan spalvu — rotām apkāries, ap slimnieku visādi māžojās. Citi mūsējie sāka mani zobot, teikdami iet un lūkot ar manējā amata brāli satikties, jo pēc mūsu pieredzējumiem Veidas moru valstī gan sapratām, ka tas ērmīgais vecis ir burvis un reizē dakteris. Un tiešām piestājām, lai redzētu, kā šeit dziedina miesas kaites. Vecais nelikās mūs redzot, bet, nazi paņēmis, gaidīja, kamēr divi jauni puiši tam kādu aitu pieveda un lopiņu nogāza


zemē, to turēdami aiz visām kājām. Pantags domāja, ka šis vecais to lopu kaušot mirēja bēru mielastam, bet redzējām pavisam citu lietu. Burvis tai dzīvai aitai iesāka plēst viņas ādu nost, lai gan nabaga lopiņš savās mokās šā un tā raustījās. Un vecais savu darbu darīja tik veicīgi, ka neredzējām ne pilītes asins, un, kad tās aitas āda bija jau novilkta, pamāja abiem puišiem palaist lopa kājas vaļā; aita gan mēģināja kājās piecelties, bet nejaudāja vairs, tik notrīcēja pāris reizes un bija beigta. Abi puiši iesāka gaudodami brēkt, bet vecais atmeta ar roku, pie tā vājnieka piegāja un, apslacījis viņu ar savu ūdeni, aizgāja mierīgs projām; bet mēs apstājām Javas vīru, tam vaicādami, ko gan visa šī


māžošanās nozīmē. Malajietis atteica, ka ņemšanās ar aitu esot bijusi tāda kā zīlēšana, vai vājnieks dzīvos, vai mirs. Ja aita būtu maķenīt ilgāk dzīvojusi un paspējusi paiet jel kādus soļus nost no savas ādas, tad tā būtu zīme, ka slimniekam vēl nav jādomā par miršanu un dzīvošanu. Bet, tā kā tā aita turpat uz vietas nosprāgusi, tad ir burvim, ir slimā vīra dēliem bijis saprotams, ka te nejaudās līdzēt it nekādas zāles un vājniekam jāmirst vien nost. Un vēl mums pateica: nu dēli aiznesīšot savu slimo tēvu kalnos, lai mirst tur vientulis vai tiek no zvēriem saplēsts, bet mājās tikai vien nemirst. Jo tie ļautiņi tik aplam baidoties no miroņu garu klīšanas apkārt nāves vietā, ka labāk to māju pametot postā un paši tālāk aizejot, celdami sev


jaunu mitekli un skaidrā vietā, kur no spokiem nav jābaidās. Un darot tāpat arī tad, ja viena miroņa dēļ jāpamet vesels ciems. Nu nospriedām, ka esam atkūlušies pie pagalam aplamiem ļautiņiem. Launags lika Bridagam pavaicāt tam malajietim, ko gan esot nozīmējusi tā vispēdīgā māžošanās, ko vecais burvis ar nabaga slimnieku darījis. Bridags, ar to dzelteno parunājies, labu brītiņu spļāva, tad beidzot pateica: — Tā esot bijusi tāda kā pēdējā mirēju svaidīšana. Jo hotentoti turot savus burvjus par svētiem vīriem un ticot, ka svēts ir itin viss, kas nāk ārā no burvja. Tā runādamies un tālāk iedami, pie citas būdas durvīm pamanījām divas sievas ar tikko piedzimušu bērniņu, kādus visas


citas tautas mēdz tūliņ ūdenī mazgāt, līdzko tas bērniņš nācis pasaulē. Tak ūdens vietā šās sievas bija ņēmušas gluži jaunus govju mēslus un ar tiem mazo brēkuli no kājiņām līdz galvai noziedušas gluži zaļu, un viņu saulē un vējā uz aitas ādas izlika, lai brēc vien tālāk un mirst vai žūst. Atkal prasījām, kālabad šejienes vīri ļauj kādām trakām sievām tādas negantības darīt, un par atbildi dzirdējām: tā esot veca un visu sievu darīta lieta, jo ūdenī mazgātie jaunpiedzimušie izaugot vārgi miesās, bet tā no​ziestie — stipri un veseli. Un vēl bijām jau no rīta pamanījuši, kādu arīdzan gaužām ērmīgu lietu, par kuru tikai tagad sākām to Javas vīru izvaicāt. Proti, kāpēc gan tai barā kādiem


jauniem hotentotu puišiem ap kakliem ir apliktas aitu zarnu ap​kakles? Citiem tās izskatījās tādas, it kā būtu tikai vakar apsietas, bet kādam tā kakla gredzens jau bija sācis trūdēt, un no šī jaunekļa nāca par tiem citiem vēl negantāka smaka. — Tā tiem puišiem būs ceļamaize, no viņu mātēm iedota līdzi, — tā Kolka gudroja, bet Pantags tūdaļ runāja šim pretī: — Tā nebūs vis, jo tad tam vienam puisim viņa gredzens nebūtu jau pagalam sapuvis. [3] Bridags atkal sāka ar malajieti runāties, un nu dabūjām dzirdēt tādu lietu, ka tās aitu zarnu apkakles esot šīs zemes jaunekļiem saderināšanās gredzenu vietā un hotentotu puišiem tās sienot ap kaklu šo


pašu puišu līgavas, kad norunāts precēties. Un tāpēc tie gredzeni mums šķita, lai gan smirdoša, tak itin droša un iztālēm jau skaidri saredzama zīme, ka godīgai mātes meitai ar tādas rotas valkātāju nava jāpinas. Tā runājot un ejot, sastapām gan daudzus karavīru pulciņus, un visi tie steidzās uz vienu un to pašu vietu, proti, sava ķēniņa pilsētu. Un Javas vīrs mums pateica, ka rīt sākšoties kara gaita pret kādas kaimiņzemes valdnieku, kura vīri neprotot turēt mieru, nākdami pār robežu Sonkvas valstī govju un meitu zagt. Moru lielkungs veda mūs uz to pašu pusi, un ap vakara stundu jau bijām pie tās zemes valdnieka nama; taisnību sakot, gan pie lielas vēršādu telts, jo turienes ļautiņi, augsts vai zems, mājo


teltis, ne cietos namos. Ķēniņš mūs it mīlīgi saņēma, roku visiem deva un aicināja pie sava galda mieloties ar gaļu, pienu, melnu bišu medu. Un, tā kā tepat visu dienu bijām dūšīgi gājuši, tad ēst pārlieku gribējās un ēdām arī, lai gan tā gaļa bija tikai maķenīt un uz sausiem govju mēsliem apcepta, bet piens no netīrumiem gluži dzeltens. Un vēl mums deva dzert stipru alu, kurā bija daudz beigtu lapseņu, un malajietis pateica, tas esot karavīru dzēriens, dzerts gan tālab, lai dzērušiem būtu kaujā lapseņu niknums. — Draugi, — tā Launags sacīja jau piesarcis, jo bija pilniem malkiem dzēris, — man šķiet, tā zarnu vīru alus dzeršana ir šiem ļaudīm tikpat kā to karoga zvērests. Ja nu reiz esam cēluši kara alus trauku pie mutes, tad iesim lāga vīriem arī līdzi viņu


karā, jo vairāk vēl tādēļ, ka pats Viidavs pa divi lāgi pieteica turēties ar šiem cilvēkiem draugos. Kolka gan kurnēja, ka mūsējais kapteinis, par to draugu būšanu runādams, nebūšot vis domājis iejaukšanos divu šejienes tautu karos. Bet Launags, stiprā alus pilns, tālab spītīgs, un mūsu virsnieks būdams, turpat tam Sonkvas zemes ķēniņam piesolījās palīdzēt rīt ejamā kara gaitā. Ķēniņa varenie sāka klaigāt gaviļu brēku, kad Bridags bija pārtulkojis engurieša vārdus holandiski un Javas vīrs savukārt tos hotentotu mēlē pārcēlis. Un visi iesāka no jauna dzert un pavisam bez sāta; kādi to vīri mēģināja savas dziesmas vilkt, bet mūsu ausīm hotentotu dziedāšana izlikās varžu kurkstēšanai


līdzīga. Jau varēja būt pirmie gaiļi, kad mielasts ādu pilī beidzās un mums par naktsmājām nu tika liela niedru telts, par cisām tajā teltī sanestas aitādas. Pantags un tāpat kādi citi gan sirdījās, ka Veidas mori labāk pratuši godu, dodami viesiem arī meitas klāt gulēt. Tak līvs Kolka tos aprāja: — Palaidņi, rimstatiesl Vai ta jums te blusu vēl par maz? Tas bija patiess vārds, un drīz vien knosījāmies visi, jo aitu ādās, gan atnestās no paša ķēniņa pils, kukaiņu bij bez gala. Ar tiem nokaudamies, iemigām tik pēc kāda laika, kad gaiss jau bija tapis vēss. Jo tanī Āfrikas malā dienu gan gaužām karsts, bet visai dzestras naktis.


XIV Rītā mūs modināja kara bungu rīboņa. Un, paķēruši savas musketes, steidzāmies laukumā, kur hotentotu karavīri jau bija kopā, vālēm un šķēpiem, stopiem un bultām bruņoti; kādiem bija arīdzan brangas lingas. Tad sākās kara gaita, kuru pats ķēniņš vadīja, gan kājām staigādams, jo zirgu tanī zemē nemaz nava. Toties redzējām, ka mūsu reģimentei nopakaļ jauni puiši dzen divdesmit lielus vēršus. Sākumā mums šķita, tos dzen līdzi, lai ceļā kautu gaļai, bet malajietis pateica: tie esot hotentotu kara vērši, uz ienaidnieku badīšanu labi mācīti. Un brīdināja neiet to nikno lopu tuvumā, jo viņi nejaudājot


paciest balto laužu smaku. — Kā gan tie panes savu pašu dzinēju smirdoņu? — tā Launags brīnījās, bet todien visi izvairījāmies būt tuvāk lielo lopu ragiem, jo gudri ļaudis teic: neej tu svešam ērzelim klāt no pakaļas, niknam vērsim no priekšas, bet cita vīra sievai netaisies ne no vienas malas klāt. Ap pusdienas laiku atskrēja izlūki un kaut ko sauca, no kā sapratām, ka ienaidnieks tuvumā. Un tad no platas lejas piepeši parādījās varens bars un steidzās mums pretī, pa priekšu laizdams savus vēršus. Un to tiem svešiem bija gandrīz divtik, cik Sonkvas ķēniņam. Mūsu vēršiem to vedēji puiši tūdaļ iesāka lauzīt astes, lai lopos modinātu badīšanas trakumu. Un sākās negants lērums: vīri brēca kaujas klaigu mūsu un


ienaidnieku pusē, vērši bauroja še un tur, un bundzinieki nikni rībināja savas bungas. Tad visi, vīri un vērši, sāka skriet cīniņā; mezdami šautras, bultas šaudami, vienas un otras puses karavīri lēkāja šurp un turp tik veicīgi, ka pretiniekam notēmētie ieroči gandrīz vai visi skrēja garām savam mērķim, un galu galā tikai vērši īsteni cīnījās, gan viens otru ar ragiem lauzdami, gan iedrāzdamies iekšā ienaidnieku vīru barā, kurš tad uz vietas pajuka. Un, tā kā tiem svešajiem hotentotiem to kara vēršu bija gaužām daudz, tad šie sāka gūt virsroku, mūsējie lopi maurodami un badīdamies kāpās atpakaļ, bet svešā ķēniņa karaspēks — vērši kā vispirmie un vīri pakaļ — nāca mūsu pulciņam arvien tuvāk klāt.


Kautiņam sākoties un mums vēl nezinot, kāda viņās zemēs ir karošanas māksla, Launags mūs bija paturējis iepakaļ un iesānis, un tas bija prātīgi darīts. Un, sastājuši uz kāda pakalna muguras, mēs tagad pagriezām pret ienaidnieku pulka sāniem savas divdesmit bises. Jau pirmā zalve, nodārdēdama kā pērkons, iztrūcināja vēršus, kādi krita, tie citi sviedās atpakaļ un iekšā savu pašu vīru rindās. Tie izjuka uz visām pusēm, no savu vēršu ragiem glābdamies. Un pirms vēl bija izkūpējuši mūsējās uguns dūmi, jau ienaidnieki bēga projām, cik žigli vien spēja nest viņu kājas. Mūsu draugi dzinās tiem pakaļ, un abas armijas, vērši un vīri, bizodami pazuda mūsu acīm tūkstots vīru kāju


saceltos putekļos, tik varen žigli tur nu tapa bēgts un vajāts. Un, atkal pielādējuši savas musketes, sadedzām pīpes un gājām kara lauku apskatīt. Starp visiem nošautiem ienaidnieku vēršiem gulēja arī cilvēki, gan ievainoti, gan jau gluži beigti. Un, aplūkojot kritušos, ar lielu brīnīšanos sākām novērot, ka šiem ļaudīm viss gluži nava tāpat kā mums, mirstīgiem cilvēkiem, un Gvinejā redzētiem moru vīriem. Launagam un līvam nu brīnoties izkrita pīpes no mutes. Pantags aizskrēja arī kādus Sonkvas ļaužu beigtos aplūkot. Un atgriezies vēstīja svilpodams, ka tiem esot tā pati nelaime un tik viens tur, kur vajaga būt diviem. Ilgi tur gudrojām un spriedām, ko gan tas varētu nozīmēt un vai šie ļaudis šādi


jau ienāk pasaulē no mātes miesām, vai vēlāk tiek par tādiem taisīti. Un spriedām šā un tā, līdz atgriezās mūsu kara draugi ar jautru kliegšanu un pretinieku pamestajiem ieročiem. Un ķēniņš savā mēlē mūs varen slavēja, uz mūsu bisēm pa vairāki lāgi rādīdams un acīmredzot teikdams, ka tās devušas viņa vīriem un vēršiem uzvaru, kas tiešām bija tiesa. Tie naida cēlēji nu ilgi vairs nenākšot sirot Sonkvas valsts robežās, tā ķēniņš uz mums caur to Javas vīru un veco Bridagu sacīja. Un, pie Launaga piegājis, to cieši apkampa, savus taukainos vaigus pie engurnieka resnajiem vaigiem berzēja un beidzot kaut ko skaļi teica, kam tā vīri atsaucās ar lielu kliegšanu, sākdami turpat uz vie​tas dejot un lēkt kā negudri. — Ko viņš īsti teica? — Launags


apmulsis mums prasīja, slaucīdams ar ķēniņa sejas taukiem noziesto muti. Un Pantags teica: viņam esot licies, ka zarnu rijēju ķēniņš Launagu nupat esot par savu kambarkungu svaidījis. Tak ne gluži tāda bija Sonkvas zemes kunga runa; Bridags, ar malajieti parunājies, mums sacīja, ka hotentotu valdnieks esot solījies dot mūsu virsniekam savu meitu par sievu un vēlāk atdot znotam ari valsti, jo šim neesot vairs it neviena dzīva dēla un pats jau labi padzīvojis vīrs. — Skat nu, — tā Kolka teica pagalam apjukušam Launagam, — viņa gaišība piesola tev savu aitu ādu troni un meitu piedevām. — Ar valdīšanas lietām un to viņu princesi tu gan jau tiksi galā, — nu


Pantags runāja, — bet kā pieradīsi pie jēlu zarnu rīšanas un tāpat pie tās savu pavalstnieku smakas? Tā vīri ķircināja Launagu, bet šis, ķēniņa znota godu dzirdēdams apsolām, tapa pārlieku lepns un savus jau tā apaļos vaigus nu piepūta vēl resnākus. Un bij kā medņu gailis riesta laikā, ar mums citiem gandrīz jau nerunāja, tik ķēniņam un tā tulkam vien blakus turējās, pieteicis Bridagam, lai šiem seko kā ēna un pārceļ visu, kas tik runājams. Ar pirmām zvaigznēm bijām atpakaļ pilsētā. Un tapa sarīkotas varen lielas dzīrās, dancots un brēkts, un ēsts un plītēts, un Sonkvas ļaudīm divkārtēji svētki, proti, naidnieku uzvarēšana un viņu ķēniņmeitas derības ar mūsu Launagu. Viņam solītā princese arī tapa


atvesta, elefantu kaulu un strausu spalvu rotā un leoparda ādas priekšautā. Izskatījās diezgan glīta, vēl gluži jauna bij un laikam arī tik ļoti nesmirda kā viņas tēvs un visi citi, jo hotentotu sievas un meitas mēdz ierīvēt savu ādu un matus, tāpat apkaisīt ar kādām pulverī sagrūstām jaukām puķēm. Engurietis tai blakus uz lauvas ādas sēdēja, un aiz goda un laimes tam vaigi gandrīz tikpat stipri spīdēja kā līgavai, ķēniņam un tā galma ļaudīm. Un tad tik maķenīt saviebās, kad tikko kauta auna zarnu ritums tapa princesei sniegts, un šī, milīgi smiedamās, to apsēja Launagam kaklā. — Nebēdā, Launag, — tā līvs tam uzsauca, — precētiem sitās zemes vīriem tā rota jau nav jānēsā. Prasi tik ķēniņam,


lai drīzāk taisa kāzas! To padomu mūsu virsnieks bij atzinis par labu un tūliņ sāka ar abiem tulkiem, pēc tam jau ar ķēniņu un līgavu runāties. Tie galvas locīja, un drīz tapa zināms, ka Launagam un princesei nākamā nakts būs kāzu nakts. Un atkal bija liela gaviļklaiga, mēs kliedzām ķēniņa vīriem līdzi. Tad ķēniņš abus saderinātos apslacīja ar savu ūdeni, kas šai zemē nozīmē sievastēva svētību jaunam pārim, bet tūdaļ palika domīgs, Javas vīru sev klātu piesauca un viņam kaut ko teica, uz znotu rādīdams. Un malajietis pasmējās, pieliecās pie Bridaga, sāka kaut ko steidzīgi bērt, savukārt uz Launagu rādīdams un atkal smiedams. Bet redzējām, ka mūsu fregates tulks vis īsti nesaprot, ko malajietis šim stāsta. Kad


Launags vaicāja, kas teikts, vecais tik noplātīja rokas: — Runāja par kādu tur padarīšanu, kas esot šejieniešu jauniem puišiem likums, bez kura izpildīšanas nevienam pašam neesot brīv precēties. — Jā, ko gan šie tādu no manis prasa? — Launags nu nepacietīgs palika. — Kristāmo zīmi vai, kā to mēdz darīt mūsējās tēvišķas mācītāji, kad kāds vāciešu pāris jā​laulā? Bridags atkal sāka taujāt to Javas vīru, un šis ar muti un ar rokām dedzīgi runāja. Un, redzēdams, ka vēl arvien ne tulks, ne Launags viņa nesaprot, izvilka nazi, pārvilka ar tā sāniem sev pats pār kreiso plaukstu un tad ar to pašu roku sevim iesita pa kreiso gurnu. — Velns vien zina, ko tie ļautiņi no


manis grib, — Launags nu satrūkās. Un redzējām, ka puisim nav vairs labi ap dūšu. Pantags piepeši iesvilpās, un viņam jautri iegailējās acis. — Nu gan es saprotu, — viņš sacīja. — Tad saki, — Launags šim uzbrēca. — Nē, tagad nē, bet vēlāk, kad būsim atkal vieni paši, mūsu teltī, — nurmuižnieks ietiepās un palika pie sava. Gan Launags sirdījās, gan lūdzām teikt, bet sarkanmatainajam puisim bija tiepšas galva. Un neteica nekā, līdz beidzot dzīrās bija galā un Launags, savā lepnībā jau sataisījies iet gulēt ķēniņa pilī, rūkdams posās mums līdzi.


XV Mums tiekot naktsmājās, Launags tūdaļ iesāka nurmuiž- nieku pratināt, lai tas skaidri un gaiši pasaka, ja ir kaut ko savādu sadzirdējis runas pārcēlāja vārdos, vai no tā roku rādīšanas matījis. — Teic jel bez jokiem un nerrošanas, bet tā kā vīrs un īstens draugs to saka draugam, — engurietis nu lūdzās, un viņa nebija vairs palicis ne zīmes no derību dzeršanas brīža lielīgā lepnuma. Pantags noliecās Launagam pie auss un kaut ko iečukstēja. Un sveces gaismā bija redzams, ka mūsējo pulciņa barvedim nu nobāl abi resnie vaigi, iesāk drebēt lūpas, no pieres gaist viss dzīru sarkanums. Un Kolka vēlāk dievojās: šis


tajā acumirklī matījis, ka engurietim bālas kļuvu​šas pat ausis. — Brāl, ko tu runā? — Launags izdvesa, viss trīcēdams kā pēkšņi nākušās nu gaužām lielās bailēs. — Vai tad tiešām tie tādi grēka gabali? Nē, nē, tas nevar būt, tu tikai mānies! — Kā es saku, tā ir, — sarkanmatis tam atteica. — Atceries pats, ko vakar mēs redzējām kaujas laukā. — Tāpat laikam gan būs, — līvs domīgs sacīja. — Jau viņudien, kad ar šiem ļaudīm pirmo reizi tikāmies, to runāšana rokām un aplam nejaukā smirdoņa man lika padomāt, vai tik tie nava rada žīdiem. Nu arī mums, tiem citiem, it kā zvīņas no acīm nokrita. Un, lai gan pirmā sākumā viens un otrs mēģināja rešņi smiet,


tak redzot gan, cik ļoti nošļucis un nobēdājies tas resnais un lielīgais, bet darbos dūšīgais un sirdī lādzīgais vīrs, arī viņa smējēji drīz rāmi palika; un nu mēs visi, salikuši galvas un prātus kopā, labu laiciņu gudrojām, kā draugu glābt un kā tikt no šejienes ar mieru un godu projām. Jo to gan sapratām, ka Launaga atsacīšanās ņemt hotentotu ķēniņa meitu par sievu — tā teikt, tieši pie altāra — tam valdniekam ķersies tik gauži pie sirds, ka karš laikam būs nenovēršams. Bet kapteinis mums bija cieši piesacījis labi satikt ar it visiem šejienes ļautiņiem, ja vien tie paši neceļ naidu. Tak Kolka, allaž rāmais un briesmās drošais vīrs, nu savu kluso muti atkal atdarīja un sacīja: — Vīri un brāļi! Vienīgais ceļš,


kas mums tagadiņ ejams, ir bēgšana projām uz mūsu kuģi, kamēr vēl nakts. Tam visi piekritām, lai gan šis nodoms nebij viegli izvedama lieta. Jo telts, kurā mēs, kurzemnieki, gulējām, bija turpat pilsētas vidū, pie lielā laukuma, kurā tie ļautiņi pa nakti mēdza sadzīt visus savus lopus un ganu suņus arī. Un tātad, ejot uz to malu un govju, aitu bariem cauri, vajadzēja tūdaļ sacelties aplam lielai riešanai. Jo tās zemes suņi ir varen sirdīgi un pazīst tikai savu saimnieku un savus sargājamos lopus. Ceļš uz otru pusi arīdzan grūti ejams, jo tur stāvēja paša hotentotu ķēniņa pils un ap to apkārt gulēja tā karavīri, no citiem Sonkvas zemes novadiem tai karā līdzi nākuši un tikai rītu taisīdamies doties mājās. Un spīdēja vēl mēness, bez


mākoņiem un varen gaiša bija tā nakts. Nu bija tā, kā allaž mēdz būt tik pasakās uz krustceļa: iet pa labi — būs slikti, pa kreisi — tas pats gals, bet izšķirties par to vai citu ceļu tomēr vajadzēja, jo palikšana arīdzan nejauka lieta. Beidzot kādam zemgalim, vārdā Rupeika, bija labs padoms prātā iešāvies, jo savā jaunībā tas bija Mežotnē kādus gadus ganījis mūsu zemes tēva aitas, no spāņu zemes atvestas: — Ņemsim tās blusu pilnās ādas ap mugurām un pleciem un mēģināsim apsegt arī galvas, lai, lopu baram cauri tiekot, tie lopi neredz mūsu acis, jo no cilvēka skatiem vairās katra radība. Mūsu miesas smaku un tāpat biszāļu smaku, kas suņiem un to sargājamiem lopiņiem abas ir


svešas, apslēps tā aitu ādu smirdoņa, kas sen zināma lieta. Ja tad suņi neries, govis nesatrūksies un aitas nebēgs projām, tad, rāpus rāpodami, varam cerēt no šejienes tikt sveiki prom. Tā tūdaļ darījām, jo laika bija maz, turpat drīz klātu ausmas stunda. Un ar visiem ieročiem izrāpāmies lopu bariem cauri, gan noziezdamies še un tur, bet citādi visi veseli. Un neviens vērsis neslaistīja pret mums ragus, gan aunus esam domādams, un neviens suns nerēja. Tikt būdām garām nu vairs nebija nekāds grūtais darbs, jo no tām krita ēnas. Pa tām lavīdamies un pieliekdamies ejot, ātri aiztikām līdz ērkšķu sētai, pret ienaidniekiem un pret zvēriem celtai. To kādā vietā ar muskešu stobriem paārdījām, līdz pa vienam varēja cauri


tikt, un beidzot salasījāmies kopā uz klāja, rasas pilna lauka, turpat iztraucēdami kādas lauvas un tāpat hiēnas; ap to pilsētu ložņādami un lopu un cilvēku smaku kāri ozdami, tie plēsoņas nu tomēr muka projām, manot, ka nāk cilvēku bars. Tikai tās hiēnas gaudoja nežēlīgi, un lauvu balsis bija kā patāla pērkona dārds. Tad sākām vispirms ceļu novērot pēc zvaigznēm, jo mums līdz kuģim bija gan ejamas savas četras vai piecas jūdzes. Un Launags, gan jau līksms, tak vēl arvien kādu baiļu pilns, iesāka nu visiem pa priekšu skriet, par lauvām maz ko bēdādams un tik žigli, cik spēja nest tā sma​gās miesas viņa īsās kājas. Tam knaši sekojām, sperdami steidzīgus un platus soļus. Un rītu pusē jau bija nomanāms pirmās gaismas svīdums.


Pēc vienas jūdzes un pirmajiem steigas sviedriem vairs nebija tālu saules lēkts. Dienvidu puslodei ir citādāki nakts spīdekli, un tos pašus mēs savā steigā nebijām diezin cik rūpīgi vērojuši, vairāk tik raudzīdamies ap mums staigājošu lauvu rūkšanā un hotentotu zemes mazo vilku nejaukajās gaudās, kā ari šad un tad atskatīdamies atpakaļ, vai nedzenas mums pakal Sonkvas ķēniņa karaspēks. Un tā bija gadījies, ka, ejot ar sauli jau savas sešas stundas, vēl arvien nebij dzirdama okeāna nemitīgā bangojuma dārdoņa. Bet arī zeme ap mums rādījās esam maķenīt citādāka kā tanīs vietās, kurām cauri bijām priekš pāris dienām gājuši. Jo tad meža koku mēs neredzējām it nekur, bet nu jau pa labi un kreisi bija redzamas itin brangas birztalas.


Launags vēl arvien skubināja mūs steigties, par maldīšanos mazāk bēdādams, bet tik par to, ka mūs var panākt un viņu vest atpakaļ, laulāt pa hotentotu modei. Un, kaut gan visiem sen jau lieli sviedri lija no steidzīgā un garā gājuma un engurietis par mums smagāk elsa, tak vīrs lika mūsu pulciņam tikpat žigli iet, to aizvien sacīdams, ka tepat aiz priekšā saredzamiem pakalniem vajagot būt jū​rai un mūsu fregatei. — Vēl saņematies, vēl tik šo mazo gabalu, — tā Launags dvesa, ar abi roki rausdams sev no sejas sviedrus, — tūliņ tiksim pie savējiem, jo es jau ožu jūras ūdens sāļumu un dzirdu kaiju klaigas. Tak ar tām cerībām bijām gājuši pāri jau triju garu kalnu augstumiem, un vēl arvien nebija ne vēsts no jūras, tik ganības


un klintis, starp tām kādi meža lopu bari, saules svelmes pilns gaiss, un dzijā lejā maza upe. Tad nošļuka visiem dūša, nolaidās rokas, jo sapratām, ka esam gājuši gan pavisam uz citu pusi, diezin kur nu kuģis un kā tiksim pie kapteiņa un jūras gaitu draugiem. Un, bēdu nomākti, nokritām gulēt turpat zālē, pat ēst nevienam negribējās vairs, lai gan jau rādījās būt pēc​pusdiena. Tā diendusa bija tik gara, ka sākām pamosties, kad pakalni jau meta garas ēnas un saulīte taisījās norietēt. Kādi vīri izgāja medīt, mēs citi — ar zobiņiem un nažiem zarus cirst, lai tiktu ugunskuram. Un, medniekiem atgriežoties ar nomedītu jaunu zebru gurniem, sākām to gaļu cept un ieturējām vakariņas bez


maizes un bez sāls turpat upes malā, ap sārtu sēdēdami, jo Launags, vēl arvien no hotentotu pakaļdzīšanās bīdamies, nevēlēja mums kurt uguni paaugstākā vietā. Paēduši un uz tā kalna nolikuši par sargiem divus labus šāvējus, sataisījāmies atkal dusai, runādami, ka rīts varbūt rādīs, ko tālāk darīt. Tak neiznāca it nekāda gulēšana, jo nejauku un visvisādu briesmu pilna bija tā nakts, un bises rokās turējām līdz pašai dienas ausmai. Proti, tiklīdz sametās tumšs, tā visās to pakalnu malās ap mums iesākās riešana, ņaudēšana, rūkšana un vēl citādas, gan gaudu, gan kaukšanas pilnas balsis, un izlikās, ka ap mums savilcies cieti visnegantāko plēsoņu loks. Lai atbaidītu viņus, mēģinājām kādas


reizes šaut, tak, tiklīdz bij izskanējusi to šāvienu atbalss, tā tās nakts bal​sis tapa vēl niknākas, un dažam labam it visās ūdens un kautiņa briesmās drošam vīram ieklabējās zobi un notrīsēja sirds. Un tik pēc tam, kad Launags bija jau īsti sirdīgi sabrēcis un pats arīdzan gāja līdzi, kādi vīri nu sadūšojās iet jaunu zaru cirst, lai mūsējs sārts neizdzistu līdz rītam. Un cirta tā, ka viens strādāja ar zobiņu rokā, bet otrs tam turpat blakus bija ar bisi padusē un no ugunskura līdzpaņemto pagali rokā, jo nakts zvēri baidās vie​nīgi tik no uguns. Gan šur, gan tur bija nakts krēslībā redzamas plēsīgo zvēru acu pazaļganās uguntiņas. Tās klīda apkārt mums kā spīganas jeb maldu purva gunis, kas rāda, ka tur nauda žāvējas, te sasniedzamas pa vairākiem pāriem vienkopus un


virzīdamās tuvāk, te palēkdamās augšup, it kā kūleņus mezdamas. Un tad tanī vietā bija dzirdams nikns un reizē žēls kauciens, un likās mums tā, ka zvēri, ap mums klīzdami un uguns dēļ neiedrošinādamies nākt klātu, virsū lēkt, nu sāk cits citu plēst aiz bada. Tad mēs pēkšņi padzirdām netālu no savas mītnes skaļu taurēšanu un prieka pilni uzlēcām kājās. — Paldies Dievam, — tā Bridags teica, mezdams krustu, — tie mūsējie! Kapteinis Vildavs tur vārdu un, nomanīdams mūsu pulku briesmās, nu sūta glābējus, kā solījies. Tomēr, ko pretī pūst, mums nebij, un Pantags jau paķēra bisi, lai šautu atbildes šāvienu, Tak Kolka izņēma puisim degli no rokas.


— Nepārsteidzies vis, — tā līvs sacīja, — kapteinis solījās sūtīt mūsu glābējus tik pēc četrām dienām, un šis vēl nav tas laiks. Taurinieki laikam būs Sonkvas vīri. Pantags rūkdams nolaida musketes stobru, bet, taurēša- nai atkal nu jau tuvāk atskanot, Launags nelabā balsī uzbrēca mums sataisīties cīņai, no kuras gan tobrīd visvairāk baidījās tikai viņš, šis stiprais vīrs, kas nupat vēl nebija bijies no lauvu nagiem. Un palika drošāks tikai pēc tam, kad Kolka atteica: šis neesot redzējis, ka Sonkvas vīriem būtu kādas trumetes, vienīgi tikai bungas un kādas ganu stabules. Tad piepeši mums sāka stāvus celties visi mati, prātu pārņēma šaušalas un miesu trīsas, jo tobrīd izlikās, ka no nakts


krēslības sāk uz mūsu pusi no pakalnu puses līgodamies virzīties kaut kādi iepelēki kalni, bet tik klusi, ka turpat atkal šķita: tur nav nekā, tikai nakts migla un vēl kāds acu māns. Tak nebija ne migla, ne spoki, bet gan elefanti, uz upi nākdami dzert, un kā par nelaimi bijām apmetušies tieši uz viņu tekas. Ugunskurā jau tieši iekšā nekāpa, bet mūsu gulētāju pulkā gan ar jau dzirdēja kādu vaimanājam. Tieši virs manis nolīgojās milzu vēders, ap acīm tapa no tā milža miesām un arīdzan no sāpēm tumšs, jo savu velbo- mim līdzīgo kāju tas iedams bija uzminis uz manas kreisās pēdas un bises stobra arīdzan. Un dzirdēju, ka kaut kur tuvumā kliedz Launaga balss: — Vīri, tik nešaut, vīri! Citādi tie


mūs visus samīdīs! Tad ap mani atkal bija nakts krēslība, kāja pārlieku sāpēja, bet, galvu pacēlis, es redzēju tos milzīgos meža lopus jau sabridušus upē, kur viņi sāka nesteigdamies un mēnesnīcā dzert, astes mierīgi vicinot un slaistot gan snuķus, gan ausis, kas izskatījās tā kā klīverburas. Un visas citas nakts zvēru balsis bija rimušas, elefantiem šurp atnākot, un klusēja,_kamēr tie lielie lopi dzēra, jo elefants un nevis lauva ir Āfrikas visuvarenais zvērs. Uz bises atspiedies, lūkoju rāpties sānis, uz pakalna, kur jau bija sabēguši kādi citi, un ceļā matīju, ka manas musketes stobru tā zvēra kāja uzminot ir saliekusi līku. Labi vēl, ka ap uguni un apakš mums nebija pliena, tik mīksta grants, jo citādi


es to pašu nakt būtu palicis bez kājas. Nu aptaustot tā likās neesam pušu, tik stipri sa​spiesta. Kad lielie radījumi beidzot gāja projām, gar mums tik vien maz likdamies kā cilvēks gar tam ceļā gadījušos vardi, Launags mūs visus atkal sameklēja kopā. Un nu izrādījās, ka bez manis ir cietis arīdzan vēl mērsradzietis Kaza, kam kāds elefants bija uz labās rokas uzminis, un, kā par nelaimi, tieši tobrīd šis vīrs bija turējis rokā savējā zobiņa spalu. Tā viņam bija veseli trīs pirksti putrā samalti, un nogriezu Kazam tos turpat pie atkal gaiši sakurtās uguns, lai vīram nepiemetas brants un neiet postā visa roka. To elefantu nākšana šķiet bija likusi plēsoņām vākties projām, jo līdz rīta ausmai, kad tanī pasaules mala pār zemi


valda tikai zvēri un cilvēks jūtas to tuvuma priekšā nevarīgs, mums lika mieru lauvas un panteras, hiēnas un lapsām līdzīgi vilki, kurus sauc arīdzan par šakaļiem.


XVI Pa to kalnu zemi mēs samaldījāmies pavisam četras dienas un, kā vēlāk izrādījās, bijām aizklīduši no sava kuģa tepat divdesmit jūdžu projām, uz to Āfrikas malu, kur iesākas jau kaferu ķēniņa valsts robežas, un pie tām robežām nemitas nikni kari, jo, kā jau allaž kaimiņtautas, hotentoti un tie kaferi savā starpā nesatiek, bet tā vien lūko, lai jaudātu naidniekam vairāk posta nodarīt. Tur Vildavu ar viņa vīriem sastapām, jo mūsu labais kapteinis pēc ceturtās nakts bija izgājis meklēt kā solījies, jo domājis mūs esam nokautus, zarnu ēdēju gūstā kritušus vai kādās citās briesmās. Un, izsirojis plašu novadu, saticis


Sonkvas vīrus, taisījies tos kaut, bet to vīru vidū bija gadījies mūsu paziņa malajietis un pateicis, kas ir par lietu, proti, ka Launags naktī izbēdzis no savām paša kāzām ar hotentotu ķēniņa meitu un — kālabad. Un ķēniņš nebūt nedomājis mums pakaļ dzīties, tik bijis noskumis, princese tāpat. No Javas vīra mutes un rokām kapteinis ari bija dabūjis zināt, uz kādu debess pusi mēs esam klīduši. Un tūdaļ steidzies pakaļ, lai neiemaldāmies vēl dziļāk zemē iekšā, kur aplam daudz lielu čūsku un nikni, mērkaķiem izskatā līdzīgi sumpurņi, kas ar turienes ļaudīm šad tad karo, lauvām ari negriež ceļu, un tiem nezvēriem iraid pašiem savi lielkungi. Ceļā uz kuģi atpakaļ mums bija visiem priecīgas sirdis un žiglas kājas.


Un, pārspriezdami engurieša precības un citas šinī zemes malā pieredzētas ērmīgas lietas, dabūjām no tiem ar Vildavu izgājušiem vīriem dzirdēt, ko par hotentotu ļautiņiem bija stāstījuši kāda Bristoles kuģa angļi, braukdami uz tām zemēm, kas viņu kompānijai pieder Indijā, un piestādami turpat blakus mūsējai fregatei, lai sūtītu kādus vīrus pēc ūdens. Proti, tā pagalam savāda būšana, par kuru neklājas man sīkāk stāstīt, tiekot pie visiem hotentotiem piekopta, lai jaunekļi kļūtu vēl žiglāki uz viņu kājām, un tas ir patiess vārds, jo katrs tās zemes vīrs jaudātu jūdzēm tālu skriet ieblakus zirgam, un nekur citur mēs netikām redzējuši tik veiklu skrējēju; un ganu ļautiņiem tā esot gan svarīga lieta, tā Kolka runāja.


— Tā laikam der ne vien ganu gaitām, bet arī tad, ja bēgšus jāglābjas no nikniem zvēriem, — tā Pantags sacīja, lūkodams ar Launagu uzsākt valodas, bet engurietis bija kluss un pikts, jo laikam baidījās, ka runājot vēl varam likt šo smieklā. — Katrai zemei savi tikumi, — tā vecais Bridags nospļāvās, bet stūrmanis zināja stāstīt, ka bez šī likuma izpildīšanas tejienes jauniem puišiem nemaz neesot brīv precēties un tie ar nejaudātu sameklēt sev sievas. Jo dvīņi pie tās tautas sieviešiem tiekot turēti par lielu nelaimi, nevis Māras dāvanu, un, proti, tālabad, ka hotentotu mātei tās bērniņš jānēsā uz muguras maisā gan tik ilgi, kamēr sāk tecēt pats ar savām kājām, bet nēsātājai tāpat visi mājas un lauka


darbi jādara. Pantags gan domāja, ka tāda bērnu nēsāšana nespējot darbu kavēt, jo hotentotu pilsētā teicās redzējis, ka to, kas bērniņam ir vajadzīgs, viņa māte ņem un mierīgi pārsviež šim pār plecu. Tak nurmuižnieks skaitījās kuģa pigornieks, un citi negribēja viņam ticēt. * Fregatē atkal tikuši, braucām tālāk gar krastu, un ap mums jau bija siltais Indijas okeāns, jūras čūsku un citu nezvēru dēļ kuģiniekiem ļoti bīstama vieta. Tak tos zvērus sākumā nekur nemanījām, laiks bija rāms, un krastos atkal matījām it brangas palmu birzes, kā citkārt Gvinejas moru lielkunga valstību krastos. Drīz tikāmies ar kaferiem, tik melniem vīriem, ka šķita, tie no pašas


elles nākuši. Un staigāja tie pavisam pliki, tikai ar kādām rotām ap roku dilbiem un kāju potītēm ģērbušies, bet bruņoti ar labiem šķēpiem un lieliem vēršu ādas vairogiem, bet viņu pašu āda bija tik spīdīga, ka Pantags sacīja: šis, skatīdamies tāda mora vēderā, spēšot sev noskūt bārdu un vēl daudz labāk, nekā es to darot Vildavam, Dangam un kādiem citiem cienījamiem kuģa vīriem. Ar tiem melnajiem tikām labos draugos, un tie mūs pacienāja ar turku kviešu alu, mēs devām tiem nobaudīt mūsu Kurzemes brandvīnu. Un jaunākajiem jūrniekiem, ejot uz to ļautiņu ciemiem meitās pa mūsējās mīļās un tālās tēvišķas ieražai, melnie mums neteica neviena ļauna vārda, jo tanī malā jaunām meitām


atjauta pirms kāzām liela vaļa, bet savām tādas vaļas nav un vienīgi tik tad, ja vīrs ieved savā teltī kā viesi kādu asinsradu vai tuvu draugu, ar kuru šie abi dzēruši viens otra asiņu un tāpēc skaitās tad tikpat kā brāļi. Kaferi pielūdz mēnesi, velnu un melnas čūskas, un, lai gan neviens nepratām to moru valodu, tak varējām sarunāties ar zīmēm, kā mēmi ļautiņi to allaž dara. Un kaferi mums stāstīja, ka pār šiem valdot varens ķēniņš, kam sievu trīs simti un pašam tik brangas miesas, ka viņš jau​dājot apēst maltītē brangu teļu. Nu sapratām, ka viņi grib mūsu priekšā dižoties un melš, lai kurzemniekiem rastos pret tiem cieņa. Un Pan- tags, kam vienmēr bija niķīgs prāts, ar drošu pieri atme- loja pretim: mūsējais


lielkungs esot vēl varenāks valdnieks, jo sievu tam trīs tik daudz, bet tāda ēstgriba, ka brokastīs tam sulaiņi ceļ vienam pašam priekšā lielu aunu, pusdienās vērša pakaļu, bet launagā un vakariņas hercogs Jēkabs notiesā tā paša vērša priekšas daļu. Mori aiz brīnumiem galvas vien grozīja, pa vēderiem sev papliķēja un mutes čāpstināja. Un kļuva ar mums lieli draugi, bija gatavi kādu vietu parādīt, kur varen daudz zelta, jo no tā bija pataisīti to jaunavām un sievām kakla gredzeni. Tak atmetām nodomu turp iet, kad melnie parādīja, ka līdz tai vietai vesels mēnesis ko iet un vienmēr pret sauli. Tak norunājām par šo lietu tūliņ pēc mājās pārbraukšanas dot ziņas hercogam, lai citi kādi mantkārīgi vīri — angļi vai tie paši


holandieši — neaizsteigtos Kurzemes ļaudīm priekšā. Un par to zelta vietu tik daudz vēl gan izvaicājām. Tā esot kāda sena un ļautiņu pamesta pilsēta, bet viņas krāšņatās dzīvojot nikni mērkaķi un čūsku varen daudz. Tie vīri prata varen burt, un tas, ko mums gadījās redzēt, ir varen brīnišķīgs, lai gan, kā šķiet, nenotikās bez velna ziņas. Proti, melnajiem bija kāds gudrs vecis, kas siltas asins traukā mums parādīja mūsu tēvzemi, lai gan bijām no tās vairāk kā tūkstots jūdžu. Tas notikās tā ciema bagātākā vira telti, no zariem un ādām pataisītā, saviem divpadsmit mūsu ļaudīm vēl tur esot, un to nakti bija pilns mēness. Krietni dzērušiem, paēdušiem ar, tas melnais pagasta vecākais mums vaicāja, vai vēlamies


redzēt tepat uz vietas, kas tobrīd notiek mūsu tēvišķā. Un, kad mēs atteicām, ka gribētu jau gan un mīļu prātu, — un visiem, arī lielākajiem palaidniekiem, sirdis bija palikušas mīkstas, tēvzemi pieminot, — tad tas moru saimnieks kaut ko pateica saviem dēliem, kas piecēlās un izgāja no telts, bet drīz bija klāt, viens ar burvi, bet otrs ar prāvu teļu. Teļš tapa turpat nokauts, lopiņa kaklu turot virs māla poda un tā, lai asinis satecētu traukā. Tad podu padeva burvim, kurš visādi ap asins trauku ņēmās, acis it nikni valbīja un savējos pūšamos vārdus bubināja. Pēc tam nolika podu priekšā Launagam, jo resni vīri tiek tanī pasaules malā cienīti un turēti it kā par bajāru kārtas ļaudīm. Un rādīja engurietim ar roku, lai nu skatās iekšā.


Launags paskatījās, tad iesāka ar rokām mētāties, it kā kam draudētu, un beidzot sauca, kā mēdz saukt, kad rīda suni. — Ko tu tur māžojies? — tam Pantags prasīja, un engurietis, no poda novērsies, mums atrūca: — Redzēju sava tēva sētu un to, ka pie aitu kūts bija piestājuši divi lieli vilki, laikam gribēdami tikt iekšā. Un, tā kā tieši ap to vietu kūts apakša ir mazliet vaļā, tad baidījos, ka nepakašas apakšā un neaprij tēva aitas. Pantags paskatījās, sažņaudza dūres, palika vaigā bāls, bet taujāts gan tobrīd nekā neteica. Tikai otrā dienā divatā man atzinās. Šis redzējis, ka kaimiņu māju Jānis bijis atnācis pie viņa brūtes un mīlējies ar


viņu, tāpat kā Pantags, savā pusē būdams, to darījis. Sarkanmatim, to iedomājot, gandrīz saskrēja acīs asaras. Un atkal iesāka svilpot un smiet, un citus ķircināt tikai pēc laba laika, kad ap kuģi jau atkal staigāja okeāna ūdens kalni un stipri vēji. Kolka bija tai podā redzējis savu veco māti uz nāves cisām un gan ar ļaunu sērgu, jo sieva nelaidusi bērnus vecajai mātei klāt, bet dzinusi tos kaktā. Un cietajam vīram, kas allaž bija mierīgs un briesmās rāms, acis rādījās esam miklas. — Mūsu pusē būs atkal mēris uzklīdis un ielavījies arī manā sētā, — viņš sacīja un tovakar vairāk nerunāja ne vārda, tik šad tad grūti pūta un lūpas kodīja.


Tā visi toreiz tai asins podā šo to redzējām par savējiem un savu tēvišķu, un es, kam nebija ne māju, ne radu, saskatīju burvju traukā Jelgavas bendes mājiņu un manis izmīlēto māsu istabiņu. Un katrai no tām bija zīdāms bērniņš pie krūts, bet šūpulis tik viens par visiem, jo kambarītis gauži maziņš, ieliekama tik viena šūpļa kārts. Un tā kā iesāpējās sirds, redzot visām trim bālus vaigus, noraudātas acis. Gan laikam nabadzītēm bija svētdienās jāiet baznīcā, jāstāv uz kauna sola kailu galvu un līdz ceļgaliem uzrotītu brunči, kā to lielkungs ar superdenta ziņu nolicis par sodu visām meitām, kam nelaulātām gadās bērns. Man traki iegribējās zināt, vai viņas zīdāmie ir meitiņas, vai arī puisītis kādai māsai atskrējis. Burvis to laikam gan būtu


pateicis, bet negribēju, citiem dzirdot, vaicāt, jo bija tā kā kauns un arī bailes, ka vēlāk, visiem zinot un mājās tiekot, nepadzird lielkungs un nepavēl man kādu no tām trijām māsām ņemt par sievu. Tad sagudrojām visi reizē, ka jāsaredz arī, ko tobrīd dara mūsu Kurzemes valdnieks. Un visi pēc kārtas vērāmies podā, visi divpadsmit redzējām, ka hercogs Jēkabs noliecies pār karti, sveci labā rokā un ar kreisās rādītājpirkstu velk pa karti kādu sliedi tādā vietā, kur kartes pataisītājs bija uzzīmējis lielus ūdeņus un palmām apzīmētas salas. Un domās savilkta tam bija piere, it kā norūpējies vaigs, bet acīm, ko tas, man podā ieskatoties, pacēla, kā nojauzdams mums viņu redzot, bija drošs, pašpaļāvīgs un lepns skats.


— Lielkungs pat pusnaktī domā par mums un mūsu fregati! — es iesaucos, un kuģa vīri palocīja galvas. — Tas gan būs tiesa, — Launags aizgrābts atteica. Un sausas tobrīd palika mums visiem rīkles, silta sirds, bet rokas pašas no sevis sniedzās pēc dzeramiem traukiem, pataisītiem no moru zemes mežu vēršu varenajiem ragiem. — Uz lielkunga veselībām, — engurietis sacīja, un visi piecēlāmies kājās, mori brīnodamies tāpat. Un Launags runāja vēl tālāk svinīgā balsī, it kā būtu pats prāvests, nevis kauslis un lielīgs dzērājs un brunču mednieks: — Draugi kurzemnieki un jūs, melnie sābri, kas kalpojiet vēl velnam un staigājiet pliki, bet drīz kalposiet mūsu lielkungam un vēlāk Debestēvam, kad šurp


ar nākamajiem Dienvidzemes meklētāju kuģiem būs atsūtīts no mūsu zemes kāds luterticīgs mācītājs! Nekad vēl Kurzemei un Zemgalei nav bijis tāda tik varena un reizē gudra kunga kā patlaban, un es svēti ticu, ka viņš savā mūžā paveiks lielas lietas. Lai tāpēc uzticīgi turamies, kā īstiem kurzemniekiem klājas, un kalpojam viņam pēc labākās saprašanas un visiem spēkiem, ar galvu, dūšu, asinīm, kailām ro​kām un musketi un zobiņu! Tā skanēja kā lūgšana, un tāpēc citi teica āmen, bet citiem vispirmais bija pagadījies mutē vivat vārds. Un mori, laikam nodomādami, ka Launags, mūsu kuģa burvis, patlaban teic buramos vārdus un pesteļo, skatījās viņā bijāšanas pilnām acīm un savā mēlē kaut ko murmināja


l朝dzi.


XVII Kapteinis ar stūrmani diendienā gāja zemi izlūkot un kādu jūdzi no moru ciema un upes uz austrumu pusi bija atraduši nelielu, bet pārlieku jauku līci, pakalnu apņemtu un savas sešas kārtis dziju; un tik šaura bija tā līča mute, ka, kuģim braucot viņā iekšā, krastos stājuši vīri varētu gluži brangi apšaudīt kuģa klāja vīrus kaut vai ar pistolēm. Un dabūjām no Dangas dzirdēt, ka kapteinis uz savas lielās kartes to līci nosaucis par Jēkaba līci un nospriedis ieteikt mūsējam zemes tēvam te pacelt zemes karogu, dibināt pilsētu un stipru jūras pili, kas mūsu zemes kuģiem vēlāk, braucot uz Dienvidu zemi, varētu būt par labu pie​stāšanās vietu.


— Citādi holandieši apmetīsies arī šeitan, — stūrmanis nospļāvās, — jo tie labprāt aizņemtu visas zemes un itin visas labas salas, cik nu Dievs to radījis šaipus ekvatoram. Jo citus kaimiņos nevar ciest, paši visu sagrābto nejaudā paturēt, tāpat kā suns, kas, uzgūlies uz siena gabanas, ne pats to ēd, nedz ļauj ēst citiem. Varbūt arī gar savu jauno Kapštati drīz negribēs laist citus garām. — Tāpēc būtu pārlieku labi, ja lielkungs itin drīz liktu šurp atbraukt kādiem pāris simts vīriem ar sievām, bērniem, zirgiem un visu zemnieka iedzīvi, tāpat ar labām bisēm. Tie ļautiņi varētu līdzēt zaldātiem pili un pilsētu apsargāt, bet paši dzīvotu kā Dieva klēpī, jo zeme te gaužām branga un kviešiem vajadzētu vai tikpat labi padoties kā


lielkunga muižās aiz Jelgavas. Tā Bridags runāja, Dangas stāstā klausījies, jo bija daudzus gadus bijis savā pusē par saimnieku un tikai tādēļ vien uz kuģiem gājis, ka viņa sēta tam atņemta, dibinot jaunu lopmuižu. Un lauks — viss viens, kas tajā sēts: mūsu rudzi vai moru ērkšķi — tam bija tīkamāks par visām palmu birzīm un visjaukākām ganībām. Tas Vildava nodoms mums visiem labi patika, un Pan- tags teica, ka šis pats pirmais pieteikšoties šurp nākt, ja tik lielkungs vien vēlēs. Bet sapratu, ka puisim tās neuzticīgās līgavas dēļ vēl sērīgs prāts un vēl nerimušajas dusmās tas gatavs pamest uz mūžu dzimteni. Tad apgādājāmies ar labu ūdeni un jaunu gaļu, turpat uz kuģa sālītu, un


braucām jūrā, bet visu laiku pūta kapteiņa nodomātai gaitai sāņu vējš, dzīdams mūs atpakaļ uz moru krasta pusi. Un tik tad atkal dabūjām labu ceļa vēju, kad stūrmanis bija atraisījis tā moru burvja dotās lapsas ādas vispēdējo mezglu. Raugi, tikko tas bija padarīts, fregate sāka žigli skriet, kurp vajadzēja, un tā, ka mums dārdēja visas buras. Danga mums bija vēl malā pateicis, ka Vildavs ceļā nodomājis pieturēt Madagaskaras salā un aiz tās vēl kaut kādā mazākā, kas nosaukta svētā nēģera Maurīcija vārdā. Un visur gribot izlūkot, kur labas ostas, stipras vietas, kur var uz saliniekiem droši palaisties un kur deglim vienmēr jābūt aizdegtam un musketei pie rokas. Un tas tiekot darīts ar tādu ziņu, lai lielajai Kurzemes flotei, kas pēc pāris


gadiem un pa šīm pašām vietām braukšot uz Dienvid- zemi ar lielkunga karavīriem un mūsu puses arājļaudīm, būtu jau labi zināms ceļš un visas tanī ceļā sagaidāmās briesmas. Un gandrīz būtu gadījies, ka paskrietu tai lielai salai garām, jo itin kā uz ērgļa spārniem mūs nesa burvja līdz- dotais vējš. Kad iztālēm jau bija saskatāms zems zaļu mežu audzis krasts un aiz tā zili kalni, tā fregate joprojām turpināja skriet kā negudra, it kā simts neredzamu velnu pilniem vaigiem pūstu viņas burās. Un veltas bija Dangas pūles lūkot kreisēt pret nelabā sūtīto vēju un tā ar gudru ziņu malā stāt. Stūrmanis kļuva vaigā sarkanzils un lādējās pēc traka. Tad nobālēja un lūkoja skaļi skaitīt tēvreizi. Vispirms gluži


godīgi, no paša sākuma, bet vispēdīgi arīdzan no otra gala, kā ļaudis dažkārt mēdz to darīt, kad laužams velna spēks. Tak arī šī gudrība nelīdzēja, un fregate nemitējās skriet uz rītu pusi un Madagaskarai garām. — Rauj velns visas tās līdzi dotās burvestības! — tā Vildavs dusmās iebrēcās un norāva to lapsādu no masta, pa roku galam jūrā iesvieda. Un, raugi, tūdaļ notika divi brīnumi. Kāda gaužām liela haizivs, kas visu dienu bija skrējusi kuģim blakus, gan gaidīdama, lai tai nomet kādu kumosu, to ādu knaši mutē pakampa. Un, kamēr fregatei uzreiz kļuva slābanas buras un kuģis sāka arvien lēnāk iet, tā milzu zivs šāvās ar tādu pašu ātrumu uz priekšu, kā to mēdz darīt tramīgs kaķis, kad viņam


palaidnīgi puikas piesējuši astei klāt izžāvētu cūkas pūsli ar zirņiem. Tik trejstūrainā tās haizivs muguras spura pazibēja virs ūdens, zivij kā milzu šautrai aizdrāžoties projām uz austrumiem. Un citi galvas kratīja, tik Pantags nosmējās tam ķezā iekļuvušam jūras lopam pakaļ: — Nu viņa gan dabūs skriet ar visu to sasodīto Dangas lapsas ādu bez stājas apkārt visai pasaulei. Bet Danga pārmeta sev, savai stūrei un visam mūsējam kuģim krustu, un man nenāca prātā smiet, jo ir labi zināms, cik liela dota nelabajam vara un tāpat visiem pesteļiem. Un, mums vēl skatoties tai velna apsēstajai zivij pakaļ, piepeši burās atkal iedārdējās vējš, gan sākdams pūst


pavisam no citas debesu puses, proti, no dienvidaustrumiem. Un līdz ar to uznāca bargs pērkona negaiss, lietusgāze un vētrains bija vakars, melna nāca nakts, tā ka 110 tiesas bijāmies, ka tikai neizmet mūs sēklī vai pret kādām klin​tīm.


XVIII Uz ausmas pusi jau iesākām dzirdēt bangojuma dārdoņu un līdz ar sauli sākām redzēt viņa putu klēpjus, kurus tas meta zemē palmām apaugušā krastā, un tās rāva un nesa tālāk vējš, sviezdams tepat līdz palmu zariem. Un labu laiku kreisējām gar to bailīgo krastu, meklēdami drošāku vietu, kur malā braukt. To atradām tikai pēc kādu trīs jūdžu braukšanas, un, proti, zilu lagūnu, uz kuras pusi veda šauri, bangojuma neaizstāti jūras vārti. Un sekls, purvains, pilns saknēm gaisā sakāpušu koku bija tas krasts, starp saknēm brīnumlielas — gan baltas, gan sārtas — ūdensrozes, un virs tām jūras putnu klaigu pilns gaiss.


Aiz ūdensrozēm un pa kreisi pletās bālizaļgani niedrāji, starp vipiem brūni un smirdīgi dūņu lauki, kuros daudz krokodilu gulēja un tik lieli, ka par šiem lielākus gan laikam nesameklēt nevienā citā siltā zemes malā. Mēs uz savas fregates svīdām, jo laiks bija sutlgs, tā kā pirti karsts, bet arī tiem nejaukiem ūdens lopiem nebija vēsi, jo, aizvēruši acis cieti, kā dažkārt diendusā, tie savas rīkles bija pametuši pusviru, un dažam nezvēram tā žaunas rādījās tik milzīgas kā labas muižas rijas krāsns mute. Krasts pa labi bija maķenīt pastāvāks un cietāks, un viss noaudzis trīs kārtis garām papardČMn un zilganu un sārtu puķu krūmiem, ap kuriem zibina jās zeltaini kolibri. Milzīgi koki, arīdzan ar ziediem un garas zāles kušķiem


noaugušiem stumbriem, liecās tālu pāri tās malas atvariem, segdami viņu melnos ūdeņus ar savu zaļo ēnu. Un mežā matījām nejaukas un niknas mērkaķu balsis, bet pāri upes rāmajiem ūdeņiem lidinājās zili, dzelteni un milzu tauriņi, kam spārni bija kā dūraiņu cimdu pāris. — Tā rādās esam jauka un mīlīga zeme, — tā Pantags sacīja mums visiem, bisēm rokās vērojot tās upes abus krastus. Bet, tikko bijām labajam krastam tuvāk tikuši un viens tā krasta koka milzīgs un brangi lapots zars no- šalcis pāri marša zēģeles malai, tā Dundurs, jauns puisis no Usmas puses, man turpat priekšā stāvēdams, ievaidējās, uz mutes krita, un starp tā lāpstiņām ieraudzījām no mugurpuses šautu bultu. Bez komandas bija visiem degļi pie


bisēm, un krasta papardes nolīgojās no simts muskešu zalves, kas trauca ziedus un cirta piekrastes krūmiem lapas nost ar zariem. Un zalves atbalss nikni šalca mežā, kur uz brītiņu rima mērkaķu niknās valodas un putnu klaigāšana. Es noliecos pie sašautā, izvilku bultu no brūces un apgāzu to puisi uz inutes, lai redzētu, vai nevar kaut kā līdzēt. Tak Dundurs jau bij miris, un tātad ar sazāļotu bultu šauts. — Te nu bija tava mīlīgā zeme, — Launags tā nurmuiž- niekam uzšņāca un kāpa laivā, jo Vildavs lika divdesmit un diviem vīriem iet krastu izlūkot un sameklēt, kas tur par ļaudīm, jo no krūmiem neviens pats nebij manīts laukā nākam un uz meža pusi bēgam, un tātad visiem stop- niekiem, kas upes malā


slēpās, vajadzēja būt mūsu no​šautiem. Kolka ar Launagu abi pirmie bija malā, bisēm rokās tuvojās papardēm, bet mūsu lielgabalnieki jau bija stājušies pie augšas baterijas labā borta stobriem, gatavi tā baisīgā meža vīrus ar kartečām gan sveicināt, šaudami pāri Vildava sūtīto krūmu šķirstītāju galvām. Tak viss bija kluss, mierīgs palikās; tikai no jūras puses dzirdēja atšalcam bangojuma niknu dārdoņu un ūdens putnu žēlabainās balsis. Un Launags, ceros pazudis, iznāca no tiem laukā, nesdams rokās zaļsarkanu papagaili, kam galvu bija norāvusi bises lode. — Vairāk neviena cita krituša te nava, — viņš sauca kapteinim, pasvieda beigto putnu gaisā un nāca pie laivas un citiem atpakaļ.


Vildavs saknieba lūpas, paskatījās beigtajā Dundurā, pameta skatu atpakļ un tad tik žigli grāba sev aiz jostas, ka grābiens, kapteiņa rokas pastiepiens un pistoles šāviens šķita notiekam vienā pašā acumirklī. Un tad mēs redzējām, ka no lielā zara, kuram pabraucot garām, tas nabaga Usmas puisis bija pakritis, nu sāka slīdēt lejā un plunkšķēdams krīt upē kāds brūns un kails vīrs, turēdams vēl rokā slaidu stopu. Tai vietai tūdaļ piešāvās klāt nezin kur radies varens krokodils, un abi tūdaļ turpat pazuda dzelmē, Vildava šautais mūsu drauga nošāvējs un zvērs, kurš bija to šāvēju grābis ciet savās milzu žaunās. Un atkal viss bija klusu, tik maķenīt vēl līgojās tā lielā paīsākie zari, un ūdens kādu laiciņu viļņoja vēl apakš tā.


Tovakar kapteinis ļāva tikai vienai mūsu pusei atpūsties, citiem uz klāja būt, uz plankām un vēderiem gulēt un bisei blakus būt, bet lielgabalu vīriem visiem būt pie saviem stobriem. Un raugi, drīz pēc pusnakts, kad mēness vaigu bija aizsedzis liels padebesis, mēs padzirdējām klusu ūdens šļakstēšanu, kā kad no augšas lūkotu mums zagties klātu daudzas laivas, un mežā ieblakus aprima zvēru balsis. — Nu viņi nāk, — Kolka čukstēja, man blakus gulēdams, un pieliecies vēl pārbaudīja savas bises degli, vai nava nodzisis. Un jau pat nakts tumsā varēja redzēt, galvu no klāja paceļot, ka straumē augšup mūsu fregatei it kā melnāki nu top ūdens lāņi un stiprāk skalojas upe ap kuģa priekšgalu un sāniem.


Bez komandas nebija vēlēts šaut, bet kapteinis pats kuģa priekšgalā, pie naglām pielādētā vislielākā stobra, ar kuru Vildavs bija nosolījies pats uz tiem uzbrucējiem gāzt kar- teču. Jau matījām, ka neredzamas laivas pret kuģa sāniem atsitas, ka sāni klusi iedunas, it kā pa tiem nu rāptos augšā daudzas basas kājas. Un tad piepeši atskanēja Vildava sauciens šaut, un visās kuģa klāja malās pašķīda ugunis, un salēcās mūsu «Trīs vanagi», reizē izšaujot visiem viņa stobriem, cik vien to lielkungs bija mums līdzi iedevis. Zalves uguņu mirdzumā mēs pamanījām, ka kuģi no visām pusēm apstājušas garas un vīru pilnas laivas, un no augšas peld vēl citas klāt lielā barā. Un viņās bija tūkstoši stopnieku un šķēpnieku,


kuri nu sāka uz mums šaut un mest, paši celdami niknu kara klaigu, kas šķita mūsu ausīm kā tā kaukšana, kas skanētu, ja it visi Kurzemes vilki kādā vilku naktī būtu sanākuši kopā. Un kādi nikni vīri brēkdami jau bija augšā un pār bortu mums klāt. Danga vēlāk gan sacīja, ka nakts kaušanas ilgusi tikai kādu pusstundu. Man, tāda cīniņā vēl nebijušam un pēc dabas ne visai sirdīgam vīram, drebēja tobrīd sirds un bikses un likās, ka mūsu šaušanai un svešo klaigai un virsū nākšanai gan nebūs tur citāda gala, ka gals mums visiem klāt. Kad cīņai bija beigas, krokodiliem gan tika ko plēst un rīt. Mums bija kādi pieci ar bultām un šķēpiem savainoti, no kuriem vēl tai pašā naktī trīs nomira, proti, rucavietis Smilga un divi brāļi


Bridēji no Stendes puses. Cik bija kritis brūno vīru, to zināja vienīgi upes nezvēri un paši mūsu ienaidnieki, pēc viņu uzbrukuma atsišanas sākdami savos mežos vēl palikušos savus zaldātus saskaitīt. Tik Pantags stāstīja: šis esot ne vien dūšīgi šaudījis, bet arī mēģinājis, tās šaušanas gunij paspīdot, jele lielgabalu apgāztās brūno laivas saskaitīt. Un zvērēja, ka tādu bijis četrdesmit un septiņas. — Gan brūnie velni ilgi pieminēs šo mācību, — tā sar- kanmatis lielījās, bet Kolka tikai pagrozīja galvu un teica tā: — Velni jau viņi nava, bet velna vīri gan: tik drošsirdīgi nāca virsū, it kā būtu paša turku ķeizara janičāri. Kolka savā jaunībā bija aizklīdis kungam Sakenam līdzi uz poļiem un tur tās zemes viņā malā ar turkiem kādu laiku


karojis. Un skaitījās mūsu vidū pats labākais šāvējs, kautiņā allaž bija mierīgs vīrs. Līdz saules lēktam turpat uz klāja gulējām, jo Vildavs domāja, varbūt, ka brūnie nākšot atpakaļ. Tak nerādījās it neviens, mežā atkal varēja dzirdēt sākamies daždažādas nakts balsis, vai nu zvērus, vai ļaunus garus; un tad, kā tas jau mēdz būt siltās zemēs, aši iesāka pagaist tumsa, sarkani kļuva aiz mums rīti, un kuģa zēģeles un mūsu sejas vai tūliņ pēc tam sametās sārtas no uzlēkušās saules spožuma. Un tikai tad sataisījāmies iet gulēt, jo augšā nāca otrā maiņa, dimdinādama gar lejas kāpnēm savas musketes.


XIX Pēcpusdienā uz upes augšgalā parādījās trīs laivas, it visas zaļiem zariem pušķotas. Un, domādams, ka te paslēpta kāda jauna viltība, Vildavs jau sataisījās apsveikt braucējus ar pirmā lielgabala karteču, jo naglas naktī bija brūnos pļāvušas kā zāli. Danga paskatījās, aizlicis roku virs pasirmajiem uz- ačiem, un tad paņēma no tuvākā bombardiera viņa degli, ko aizkūpināt savu pīpīti: — Pagaidīsim labāk, lai piebrauc tuvāk. Tad redzēsim, kā viņiem vajaga. Varbūt nu nāk šurpu lūgties mieru. — Man nevajaga viņu miera, — tā Vildavs atcirta, vēl nikns no nakts kautiņa


un bēdām dēj vakar kritušiem. — Četrus dūšīgus puišus šo miers man neatdos! — Un tikko noliecās pār lielgabala stobru, lai sāktu tēmēt, kad Pantags sāka saukt: — Kaptein! Es redzu viņu laivā baltu vīru! Patiesi, tur bija kāds resns baltais cilvēks, kurš piecēlies mums kaut ko uzsauca, ar zaļu zaru māja, un Vildavs nolaida gar sāniem roku ar degli, kas jau bija pie stobra. Pirmā laiva brauca fregatei tieši klāt, tās divas citas tālāk turējās. Un baltais vīrs no brūno pulka, smiedams un vienmēr vēl zaļo zaru rokā, nu augšā uzkāpa un holan- diski sveicināja. Tas bija pavisam ērmīgi ģērbies: ar zeltu izšūtos kapteiņa goda svārkos, kuri gan nejaudāja apsegt tā gaužām brango un pliko, tik ar jostu


apjosto vēderu. Bikšu vietā viņam bij sarkans priekšauts, nesniegdamies līdz ceļgaliem. Kājās apauti smagi jātnieku zābaki, un līks turku zobins tam karājās makstī pie platās ādas jostas; galvā šim bija dzērvju spalvu rota, ko vīrs it cēli noņēma, galanti sveicinā ja un paskatījās mūsos, uz reizi pie Vildava piegāja, tam roku deva, sāka jautri triekt. Bridags, klausīdamies savādi ģērbtā baltā vīra holan- diskā mēlē, mums klusām viņa vārdus pārcēla. Un tā mēs dabūjām zināt reizē ar savu kapteini tā vīra dēku stāstu. Viņš bija Roterdamas tirgotāja dēls, braucis ar kādu holandiešu kompānijas kuģi uz Bataviju Javas salā, lai tur apņemtu par sievu patāla, bet bagāta radinieka vecīgo meitu. Kuģis vētrā pie


Madagaskaras aizgājis bojā, šis viens pats ar kādām tā kapteiņa mantām salā izskalots un, būdams jautras dabas, dzīvs atstāts, palicis pie brūnajiem, kas it kā esot pavisam labi, godīgi ļaudis. — Kas tie par labiem ļaudīm, ja pirmie naidu ceļ un šauda sazāļotas bultas? — kapteinis ierēcās, bet svešinieks mierinādams vicināja savu zaļo zaru un pasmējās. Un pateica, ka mūsu ienaidnieki esot pavisam kāda cita cilts, kas dzīvojot ar viņa brūnajiem draugiem sena asins ienaidā: — Mēs priecājamies par to mācību, ko pagājušā naktī likāt viņiem sajust. Nu tie, pazaudējuši pusi karavīru, sēž itin bēdīgi pa savējiem ciemiem un tik rībina bēru bungas, apraudādami savus kritušos. Un, tā kā redzu gan: jums,


kaptein, ar to atmaksu vēl nava gana, tad lieku priekšā savas žēlīgās kundzes vārdā tādu līgumu: palīdziet mūsu cilts vīriem pagalam noveikt jūsu sakautos mūsu naidniekus, un es apsolos par to panākt, ka mūsu valsts nostājas apakš jūsu valdnieka karoga. Jo, Holandē vēl būdams, gan bieži tiku redzējis Kurzemes melnā vēža flagu, un mani tautas brāļi rūca, ka Jelgavas hercoga jūrnieki šiem sākot maisīties pa kājām arī tālās jūrās. Vildavam uzreiz kļuva laipnāks vaigs, un viņš lika nest augšā spāņu vīnu, runīgo viesi ar malagu pacienāt. Un, abiem sadzerot, mēs redzējām, ka brūno vīru sūtnim tas saldais dzēriens varen labi garšo, dzirdējām viņu smeja​mies un sakām kapteinim: šis ticis pie šīs zemes vecā, nesen aiz pārdzeršanās mirušā ķēniņa


cieņā un kambarkungu pulkā visvairāk tāpēc, ka jaudājis turēt brūnajai majestātei uzticīgi līdz palmu vīna un rīsu šņabja dzeršanā. Un valsti valdot ķēniņa meita, pavisam jauns un neprecējies sievišķis, kam tagad esot visai grūti laiki, jo kaimiņi neprotot turēt mieru, par to vien domājot, kā naidu celt. To runādams, holandietis it vērīgām acīm apskatīja mūsu kuģa klāju un visu, kas uz tā bij atrodams, — lielgabalus un mūsu bises, un pašus arīdzan, kamēr mute tam mēļoja un lūpas melsa pavisam citu ko. Un Kolka, allaž apdomīgais līvs, jau sāka ar bocmani klusām čukstēties, vai tik šis ciemiņš neesot izlūks, kas atnācis ar ļaunām domām sirdī, cerēdams kapteini, mūs visus un mūsu lielkunga kuģi ievilkt kādās vienīgi tik tam pašam un tiem citiem


Madagaskaras purvu velniem zināmās lamatās: ja gadīsies iet uz šo ļaužu pilsētu vai viņiem karā līdzi, kā tas vīrs Vildavu vilina, tad, puiši, neizlaidīsim no prāta to mācību, ka visgudrāks ir tas, kam acis allažiņ vaļā, bet pirksts klāt pie pistoles gaiļa. Patiesi, pa to laiku kapteinis ar svešo jau bija tikuši draugos, un Vildavs viņam atkal roku deva, nosolīdamies karā palīdzēt. Un sūtnis priecīgs aizgāja, nodievojies, ka rīt ap ausmas stundu būšot atkal klāt ar lielu pulku brūno karavīru un kādām lielām laivām arīdzan, kurās mēs varēšot braukt viņiem līdzi pa šo upi uz augšu un kopējo naidnieku varu tricināt. Kad svešie bija aizīrušies projām, kapteinis vispirms domīgs palika, tad paskatījās tuvākajiem sejās un teica tā,


gan labi redzēdams, ka tam un citam nepatīk šī sadrau- dzēšanās un kara gaita: — Vīri, mēs varam šinī spēlē daudz ko gūt priekš savas zemes tēva, lai gan tikpat labi varam te arī savas galvas pazaudēt. Tak šī lieta ir briesmu vērta, jo vēl nevienam, arī franču ķēniņa ļaudīm, nav izdevies šai salā sameklēt sev draugus, kur nu vēl pavalstniekus savam valdniekam. Nu mums tāda izdevība šķiet radusies un tāpēc nelaidīsim viņu garām! Un to vēl sacīja: būdami ar Veides melnajiem draugos, ar kaferu krasta ļaudīm tāpat, un vispēdīgi pakļaudami vienu Madagaskaras salas daļu Kurzemes lielkungam, mēs būšot nodrošinājuši par angļiem un par holandiešiem labāk ceļu savas flagas kuģiem uz Dienvidjūras un Indijas zemēm, par kādu darbu hercogam


Jēkabam gan būtu jo liels prieks. Nu atzinām visi, ka Vildavs nava vis brūno sūtņa vārdu apstulbots, bet labi apzinās, ko dara. Un dūša saradās, vīri kļuva kā lauvas un bija gatavi bez nāves bažām iet un tās sazāļotu bultu šāvējas niknas tautas ķēniņa valsti apkarot, lai arī pašiem būtu jāpaliek uz vietas.


XX Ar sauli atbrauca pa upi to brūno meža ļaužu karaspēks, skaitā savi četri tūkstoši labiem šķēpiem apbruņotu vīru, kam galvās bija sarkanas un baltas putnu spalvas saspraustas, ausīs vareni zelta gredzeni, ap gurniem īsi priekšauti, bet aiz lūku jostām aizbāzti līki naži kaula spaliem. Vildavs atstāja fregati stūrmaņa Dangas ziņā, bet pats ar septiņdesmit vīriem to brūno atvestajās kara laivās eakāpa, līdzi ņemdams astoņus pavieglākus lielgabalus, pielādētus ar rupji sakapātu svinu. Un brūnie airēja augšup kā savējās, tā mūsu laivas, mums bises bija rokās, acis žiglas, bet drošs un


mierīgs prāts. Arī man pašam vairs nekādu baiļu, nedrebēja ceļi, jo cilvēks tak tikai vienu reizi mirst. Kad bijām jau kādu pusdienu uz augšu braukuši, brūnie sagrieza laivas malā, to karotāji sāka laukā kāpt un stāties rindās. Mūsu lielgabaliem bija tūliņ klāt tā paša holandieša norīkoti nesēji un pulvera muciņām tāpat, tā ka stobru vīri varēja saviem stobriem mierīgi pakaļ iet, kūpinādami pīpītes un paturējuši rokās tik degļus. Un savas divi stundas ilgs bija tas meža gājiens. Tad beidzās puķu sils un atvērās zaļš lauks, un uz tā mūs sagaidīja liels ienaidnieku spēks, tūliņ saceldams savu kara klaigu, kas bija kā okeāna bangojuma rēkšana. Un nāca žigli virsū, tikko paspējām paši kaujas kārtībā stāt; mēs ar stobriem vidū, bet


brūnie kara draugi ar to šķēpiem abos spārnos. Lielgabalu nesēji tūdaļ bija savējus stobrus zemē likuši, un bombardieri nostādīja savu vieglo bateriju uz kāda gan vētras nogāzta koka, aiz viņa paši guldamies. Mēs šiem aiz muguras par savi pieci soļi un tā, lai it labi varētu šaut pār bombardieru galvām. Un bij pats pēdējais laiks, jo koku zaros, kas aiz mums, jau bija atsitušās pašas pirmās mums tēmētās un nāves krūma sulā samērcētās bultas. Vildavs pacēla gaisā zobiņu un spēji laida to lejā par šaušanas komandas zīmi, jo tai lērumā viņa balsi mēs gan nespētu sadzirdēt. Un, raugi, reizē pajuka no lielgabalnieku stobriem uguns, un arīdzan mēs visi citi bijām to pašu brīdi šāvuši. Un, tūdaļ atkal pielādējot bises un dūmiem


paceļoties gaisā, nu atkal kļuva redzams kaujas lauks, bet ienaidnieki bēga projām sajukušā barā, un zāle mūsu priekšā, cik vien tālu bija redzams, bija piekaisīta nošauto vai sašauto pretinieku karavīru miesām. Žiglākie brūno kara draugi laidās tiem bēgļiem pakaļ skriet, tos kaudami bez kādas žēlastības. Tie citi, gan vecāki gados, kopā ar mums steidzās to lauku pārstaigāt, un visiem bija darba pilnas rokas, brūnie turpat kāva vēl dzīvos nost, un itin visiem nokapāja galvas, jo tāds tai salā likums, ka uzveikts pretinieks tikai tad skaitās beigts, ja galva viņam noņemta no pleciem. Bet mūsu kuģa vīri tām galvām no ausīm izlasīja zelta auskarus, kurām vien tādi bija, un dažiem, kā par provi tam pašam Pantagam, drīz tādu rotu


bija pilnas visas kabatas. Kad bijām kādu laiciņu atpūtušies turpat cīņas laukā apakš retiem kokiem un to īsajā ēnā, aiz kuras visapkārt bija ar asiņainu rasu noslacīta zāle un viņā daudz miroņu, bet gaiss virs mūsu galvām pilns saules karstuma un maitu putnu balsu, atnāca arī tie, kas bija aizskrējuši bēdzējus vajāt, un iesākās itin viegls gājiens nu pagalam uzveikto ienaidnieku zemē, jo divās kaujās bija sists un dragāts tās niknās tautas spēks. Mūsu draugiem, kurus tā tauta bija spaidījusi daudzus gadus, atmaksas alga darīja cietas sirdis un pakajdzīties ātras kājas. Un, raugi, visās malās dega Sazāļoto Bultu zemes ļaužu ciemi, dūmaku pilnas kļuva palmu birztalas un banānkoku birzes, nosūbēja vēl nesen spirgtais rīsa


lauku zaļums, ar mākoņiem sāka saiet kopā gunsgrēku dūmu debeši. Un liesmu mēles redzējām visur, kurp vien vērsās mūsu acis. Tāpat visās malās bija dzirdamas izmisušu sievu un bērnu vaimanas, laupāmo vēršu baru dobjā maurošana un kara draugu notverto un turpat kauto ienaidnieku vīru gaudas. Ar uguni tapa sadedzināta krāšņatās un pelnos tās zemes ķēniņa pilsēta, gan uzcelta uz augsta pakalna un būtu grūti ņemama ar joni, jo no trim pusēm to kalnu bij apjozuši dūņaini un dziļi, ūdensrozēm un krokodiliem pilna ezera ūdeņi. Tak sargātāju tai vairs nebij, ķēniņš kritis naktī uz upes, pret mūsējo fregati karodams, un meža malas kaujā bij ar mūsu vieglo lielgabalu šauto svinu nošauts arī šīs zemes kara lielkungs, bet ļautiņi no


pilsētas jau laikus glābušies, ar savām saimēm un kaut kādu mantību sabēgdami mežā un kādās niedru purva salās. Un, pirms tika tās pilsētas niedru jumtiem klāt laista uguns, brūnie vīri tai izlaupīja visas malas; kādi mūsējie bija ieguvuši tepat puspūru sudraba, bet Pantags, žiglais un acīgais mantgrābis, diezin kur sameklējis maisiņu ar lielām rožu krāsas pērlēm, kas bija cienīgas rotāt jebkuras kristīgas un baltas princeses līgavvainagu. Tad sazāļoto bultu ļaudis beidzot pazemojās un nāca žēlastību lūgties, ar asarām zvērēja turēt mieru, mums un mūsu draugiem klausīt, lai tik atdodam viņiem atkal šai nelaimīgā karā pazaudēto tēvzemi. Miers tapa viņiem apsolīts, ja solās būt par uzticīgiem apakšniekiem


ķēniņienei, pret kuras valsti vēl nesen bija itin nikni cēluši ieročus un karošanas klaigu. Un tad brūnie draugi iesāka sapulcēties kopā, vienkopus tapa savests kara laupījums, un tas bij tik liels, ka jaunam mežam līdzīgi pret debesīm slaistījās ienaidniekiem atņemto un vienkopus sadzīto kupra vēršu garie ragi; sievu un meiteņu, tāpat zēnu bij sagūstīts bez skaita, un nu tiem visiem bija zem kājām svešniecības un grūtas kalpošanas ceļš. Nakti pavadījām turpat, izpostītās ķēniņa pilsētas ezera malā, un apkārt lopu baram un promvedamo ļaužu pulkam bija likti modri sargi. Un līdz ar saules lēktu sākās gājiens atpakaļ uz lielās upes pusi, kurai tiekot visiem pāri, saule bija laidusies aiz puķu sila galiem, un tālu


nebij nakts. Un atkal tapa sakurtas naktsmāju gunis zem zvaigžņu margošanas pilnām debesīm, un meža zvēru balsis dzirdējām nakts melnumā nākam no visām pusēm. Rīta agrumā tapa dalīts kara gaitas guvums. Gūstekņus Vildavs pameta brūnajiem, bet lielkunga un mūsu tiesai pieprasīja visu ienaidniekam atņemto zeltu, pērles un labu sudrabu, tāpat sešdesmit visbrangāko vēršu. Tās mantas un tie vērši, turpat upes malā kauti, nu tapa laivās sakrauti, un brūno airētāju pulciņš, vecā Bridaga vests, aizbrauca ar pērlēm, vēršiem un vīriem pa straumi lejup uz fregati, lai kuģī palikušiem kurzemniekiem sirdis reizē vieglas un lepnas top.


XXI Mēs visi citi, kapteiņa vadīti, gājām brūnajiem līdzi uz brūno vīru zemi, lai tiktu no viņu ķēniņienes pildīts ar palīdzības lūdzēja holandieša muti dotais apakš Kurzemes padošanās solījums. Un, kara draugu aizlaista, mums tālu pa priekšu jau bija aizskrējusi ienaidnieku noveikšanas ziņa, jo, tikko jau tikuši iekšā draugu zemes robežu mežos, dzirdējām visās malās bungu dārdoņu, kas auga augumā; un visos ciemos, kuriem nācās garām iet, ļaudis mūs saņēma ar slavas dziesmām, līksmām dejām, niedru svilpēm un dzeltenu un baltu ziedu vainagiem, ar kuriem brūnas meitenes smiedamās rotāja mums galvas, plecus, zobiņu spalus un


bises. Un bezgala mīlīgas, lai stipras, bija to puķu smaršas, vīriem smaidi sejās, meitām vēlīgas acis. Un suminājumu vārdu un slavas uzsaukšanas, stabuļu dūkšanas un bungu rībēšanas pilns gaiss un sils, aiz kura tagad iesākās klajums un zaļi lauki, cukurniedru druvas un lopu pilnas ganības. Un kādas divas stundas gājuši cauri tam klajumam, nonācām pie paprāvas, ar dziļu un ūdens pilnu cietokšņa grāvi un stabu sētu joztas pilsētas, par kuru holandietis, Vildavam blakus iedams, teica, ka tā tur esot šās zemes valdnieces pils. Pilsētas augstie, ar baltsarkanām koka elku bildēm izgreznotie vārti arīdzan bija vīti puķu vijām, sētas vareno mietu gali nokārti vainagiem, bet pie vārtiem sanākusi mūs sveikt vai visa brūno ļaužu


tauta, vairāki tūkstoši. Un skaņi pūta kā kārtis garās bambusniedru stabules, taurēja elefantu zobu līkās trumetes, griezīgi kauca apzeltītie pūšamragi, no zebru vēršu ragiem taisīti, bet varenāk par visiem citiem mūzikrīkiem dūca milzu bungas, no balt- melnu un daudzu mērkaķu ādām pašūtas; un tās bungoja pavisam kails, tik ar sarkanu jostu apjozies vīrs, lēkādams pa bungu virsu gan uz labās, gan kreisās kājas, pats brēkdams un pie katra lēciena savicinādams rokas, kurās viņam bija divi ar cilvēku galvaskausiem rotāti ebenkoka ziž|i. Brūnajiem muzikantiem spēlējot un tautai saukājot pa savai madagasu modei vivatsauku, mēs svinīgi un cēli, ar kapteini pa priekšu un musketēm pār pleciem, iemaršējām pilsētā un pa tās ielu nonācām


pie ķēniņienes pils, kas bija celta no vareniem magonkoka dziedriem, ar lieliem niedru stabu lieveņiem, pa ķīniešu modei ieliektiem jumtiem un krokodilu un milzu putnu bildēm to jumtu galos. Durvis bija apsistas gliemežvākiem, torņi stāvi un izgreznoti miroņgalvām, gan ienaidniekiem nogrieztām brūno ļaužu valdnieces tēva karos. Un par sargiem uz tās pils kāpnēm bija nostājušies divi milzu mori sarkanos brunčos, lieliem elefantu kaulu lokiem ausīs un vareniem un līkiem, abām rokām tik paceļamiem zobiņiem. Nu rima niedru stabules, beidza dūkt lielie vēršu ragi, apklusa aiz mums mērkaķādu bungu rībēšana, un taurinieki bija pabeiguši pūst savas elefantu kaulu trumetes. Mitējās čalot ļaužu pulks, apstājās savā runāšanā brūnās sievas,


sastinga puķu vainadziņiem rotājušās meitenes. Visu acis vērās uz pils pusi un kāpnēm, un sargi reizē un it kā cirtienam pacēla pār plecu savus milzīgos zobiņus, kuriem iezalgojoties gaisā, šķita, ka tur pazib un paliek liesmaini stāvot divi balti zibeņi. Tad gliemežvāku durvis atdarījās, neredzamu roku vērtas, un soļodamas pa pāriem, vispirms iznāca divpadsmit galma jumpravas, rožainiem koraļļiem ap kaklu, īsos balti sarkanos bruncīšos un basām kājām. Rokās tās nesa garos bambuskātos spraustus strausa spalvu pušķus un nostājās uz lieveņa, sešas pa labi un sešas pa kreisi, un ar tiem saviem vēdekļiem iesāka karsto gaisu vēdināt. Un viegla vēsma iesitās mums nu sejās un nāsis, vēja vēdiem atnāca līdzi saldens smārds, kam


bija skurbinošais ambras stiprums un muskatriekstu jaukais noreibums. Tad parādījās pati jaunā ķēniņiene, tikai mazliet brūnganu seju un iedzeltenu miesas ādu, ko ļāva saredzēt tās ģērbs, darināts vairāk tik no pērlēm un dažādiem rotu glītumiem. Zilganmelnie mati tai bija ar augstu zelta ķemmi sasprausti, virs deniņiem sprausti gaišzili jasminziedi, ap kaķlu trīskārtēja pērļu virķne, aiz kailajiem pleciem tādi kā tauriņspārni, no zelta vītnēm nopīti, bet abām krūtīm priekšā likti mazi sudraba vairogi, kurus turēja cieši kopā zilzaļganu akmeņu josta. Otra, no tumšsarkaniem akmeņiem taisīta, apjoza ķēniņienes šauro jozmeni, un zem tās bija īsi, no sīķām pērlēm pataisīti goda svārki, kas sau​les staros vizuļoja bālsārtās ugunīs. Masīvi zelta gredzeni, apkārti


maziem tā paša zelta zvaniņiem, skanēja tai ejot un šķinda ap valdnieces kāju potītēm; brūnganajiem maz- kājiņu papēžiem kā pieši vilkās līdzi pa kāpieniem zeltzil- zaļu putnu spalvu cekuli, ķēniņienei pa tās pils kāpnēm lēni lejup un pie mums nokāpjot. Un, jo tuvāk tā nāca, visa mirdzēdama dārgakmeņos, zeltā un pērlēs, krāšņās kolibri un papagaiļu spalvās, jo vairāk izgaisa mums no acīm un prāta valdnieces brīnišķo rotu zalgojums un valdzināja, lika sirdij mulst un dvēselei notrīsēt savādai, līdz tam vēl nekur — ne tēvzemē, ne siltās zemēs — neredzē​tais atnācējas skaistums. Mazliet iešķībās, jauna mēneša sirpim līdzīgi liektās uzacis šķita satiekamies ar brīnumgarām tumšo un sērīgo acu skropstām, kad bij pacelti


plakstiņi, bet mazā mute ar tik sarkanām un tik apaļām lūpām, kādas mēdz rādīties vienīgi jaunu puišu pavasara sapņos. Un valdonīgs cēlums bija ne vien viņas skatos un vaibstos, bet katrā solī, visās tievo un iedzelteno, ūdens liliju ziedu kātiem lunkanībā līdzīgo roku kustībās. Vildavs nokomandēja mums apsveikt valdnieci ar mus- ketēm, bet pats noņēma cepuri un gāja pāris soļus valdniecei pretī, platmales malu līdz pat zemei nolaizdams pa franču modei, un gan taisījās sacīt kādus apsveikšanas vārdus, kurus turpat jau gaidīja tos pārcelt gatavais holandietis, bet vārdi neraisījās kapteinim no lūpām. It kā mēms bij palicis tas darbos un garā tik varenais vīrs, kas nepazina gan nekādu baiļu, vislielākajās briesmās


nebijās un negrieza ne ūdens pūķim, nedz pazemes velnam ceļu. Tik acīs bija iededzies pavisam blāzmains gaišums, un viegli šad tad nodrebēja nāsis. Ķēniņiene arī apstājās, sākdama lielām un izbrīna pilnām acīm skatīties mūsu kapteinī, it kā lūgšanā pacēlusi rokas, un klusēja. Kluss joprojām bija Vildavs, un likās mums, ka tas tobrīd pagalam aizmirsis, ka šurp atnācis ar cietu apņemšanos lielkunga vārdā pieņemt brūno vīru valdnieces padevības zvērestu. Un šķita gan, ka spēka puisis vairs nejaudā pat dvašot, tik platām acīm skatīties. Tad viegli sakustējās zeltaustie spāru spārni aiz dzeltenajiem un kuslajiem ķēniņienes pleciem, nolaižoties augšup celtajām rokām, mutei pasmaidot, un atkal


ieskanējās zelta zvaniņi, Madagaskaras ķēniņmeitai taisoties nomesties ceļos tā vīra priekšā, ar kura ļaužu ieročiem un tās pašas karavīru sparu bija sadragāta viņas tautas ienaidnieku valsts. Vildavs piepeši spēra soli tai vēl tuvāk, valdnieces abas rokas saņemdams savējās milzu plaukstās. Un, raugi, dzeltenās rokas it kā izslīdēja cauri cietajiem kapteiņa pirkstiem, nākdamas tam tuvāk un tuvāk, līdz beidzot nolaidās viņam uz pleciem, ķēniņiene pati cēlās un tiecās savām rokām līdzi, līdz satikās abu sejas un lūpas. Tikai tad kapteinis tika vaļā no sava apjukuma un bija atkal tas pats vecais Vildavs, vētru un cīņu, ašas apņemšanās vīrs. Ķēniņienes plecu zeltainā rota salocījās zem viņa roku straujā skāviena,


un atkal viegli ieskanējās zelta zvaniņi ap ķēniņienes kājām, tām gan nelūkojot iet, jo kapteinis bija saņēmis valdnieci cietās skavās un nesa viņu augšup pa tās pils kāpnēm, ar vienu platu soli tik- dams pāri diviem, trim kāpieniem. Un pazuda nu pils durvīs ar visu savu nastu, gliemežu vāku durvis aizvērās ciet aiz viņa muguras un kamieša, ap kuru bija apvijušās ķēni​ņienes tievās un dzeltenās rokas. Mēs skatījāmies viens otrā klusēdami, klusēja arī brūnā tauta. Tik palaidnis Pantags pa savam paradumam iesvilpās, un vienīgi holandietis nelūkoja klusu ciest, bet ieplēta rokas un teica: — Kā redziet, manas majestātes padošanās Kurzemes valstij ir tik pilnīga, ka mums, aiz durvīm palikušiem, atliekas tikai iet pilsētas vīru namā un baudīt visu,


kas ar šīs zemes valdnieces un senatoru ziņu ticis gatavots aug​sto viesu mielastam. Tās bija varenas dzīrās, un, viņas dzerot, mums tāda sajūta, it kā būtu tikuši vistuvākā drauga kāzās. Un dzē​ rām no vēršu ragiem, kalebasu kausiem un lieliem gliemežvākiem, jauka bija no cukurniedru sulas izraudzētā dzira, aši noreibināja galvas stiprais palmu vīns. Un, gulēt aizejot, arī nebijām vieni, jo tādi jau tās zemes tikumi, ka mijam ciemiņam tur neliedz it neko, un meitenēm pirms kāzām tur tiek Jauta pilna vaļa mīlēt, kas katrai tīk. Ar ķēniņienes galma ļaudīm dzīrodami, dzirdējām par to salu grūti noticamas lietas, bet dažas no tām pagadījās pieredzēt ar savām paša acīm.


XXII Trešajā dienā Vildavs, gribēdams padarīt par ķēniņienes pavalstīm vēl kādas citas zemes, iesāka reizē divas kara gaitas izrīkot. Vienu pats vadīja, iedams pret vakariem ar četrdesmit un diviem kurzemniekiem, pieciem lielgabaliem un divi tūkstoši šķēpnieku. Otru karu tas pavēlēja šoreiz karot Kolkam, tam dodams divdesmit četrus biseniekus, trīs vara stobrus un divpadsmit simtu brūno vīru. Līvam gāja līdzi arīdzan Launags ar Pantagu, un kapteinis man ļāva būt kopā ar draugiem. Un tika nosacīts mūsējam pulkam maršēt pret ziemeļiem un pakļaut visus brūno novadus, kas šaipus tiem tālajiem kalniem, kuri, no okeāna


skatoties, vēl nesen likās gaiši zili, bet pa​debešu dēļ vairs nebij redzami. Nevarēja vairs lāgā redzēt arī sauli, jo lietus debeši nāca un gāja pār mūsu galvām kā plosti, ceļš bija gauss un kļuva arvien grūtāk ejams, dubļi dažās vietās līdz gurniem, par niknām straumēm palikuši visi strautiņi. Un tiltu it nekur, tik vietām kādas no resnu staipekņu stīgām sacilpotas gaisa kāpnes, kas šūpojās šurp un turp, mums pa tām ejot pāri krācošiem ūdeņiem un viņu dziļām lejām. Citur bija pār satrakotu upi nolaists paglums milzu dziedrs, uz kura uzejot slīdēja kājas, bet rokām nebij kur pieķerties. Un allaž vai nu sutīgas un pazilganas dūmakas, vai baltas lietusgāzes, ūdens pilni meži un rasas pielijuši zāle; pilēja visi koki, rīsu lauki ap ciemiem šķita kā mazi ezeri.


Tais ciemos, kuros iegriezāmies iekšā, nebij neviena vīra, nedz ar sievas, tikai kādi gaudeni vecīši, kas pabailīgi tupēja ieblakus nesen vārītu rīsu kaudzēm un tik​ko kautiem vēršiem, mūs lūgdami, lai nekā nepostām, bet pieņemam žēlīgi šīs dāvanas, kuras priekš mums atstājuši par savas draudzības un padevības zīmi ciema ļaudis, paši drošības labad sabēgdami savos slapjajos silos. Bet baudījām no mielasta tikai pēc tam, kad bij ēduši vecie ļaudis, jo viņu salā netrūkst nāves zāļu, un tik stipru, ka ar tām var sazāļot pat moru upju ūdeni. Drīz mežiem kļuva citāds izskats, koki un tāpat ziedi kļuva citādi un milzu paparžu tik daudz kā mūsējos Kurzemes silos priežu. Apkārt vai katram stumbram vijās vareni apiņi, kas bija rokas resnumā


un gan ar zilām, gan baltām ziedu makstīm kā prāvām cepurēm. Šie apiņi savādi smaršoja, un vēl uz kādiem ziedu pilniem kokiem auga pagalam jau savādas un gluži citiem ziediem puķes, kas, iztālēm skatoties, bija līdzīgas te raibiem tauriņiem, te līdzinājās kādiem brīnišķīgiem putniem. Un daudziem zariem bija tumšzaļganas sūnu bārdas, visur krūmāji un garas puķes, vietām augstas niedras, un aplam biezs un tik pa tekām ejams tās salas kalnu sils, pilns lietus upīšu šalkšanas, ūdenskritumu pērkonīgo atbalšu un reibinošas smaršas, drēgnu dūmaku. Šais mežos mums allažiņ uzglūnēja kādas briesmas. Te niknas čūskas pāri ceļam locījās vai iešņācās tieši tanī vietā, kur cilvēks taisījās spert kāju. Te bij kāds


izskatā it mīlīgs un košu, zilu ogu pārpilns krūms, pēc kurām jau stiepjot mums rokas, brūnie karagaitas draugi ieklupa vidū, satraukti kaut ko savā mēlē sauca, degunus cieti turēja un zīmēm parādīja, ka tas mums esot tik nāvīgs, ka tā šmarša vien jau spēj nonāvēt. Un arvien biežāk tie ostīja gaisu, tramīgi sāka rādīties, kaut ko pabailīgi runāja savā starpā, šad tad paskatīdamies augšup, it kā no gaisa būtu gaidāmas mums visiem kādas lielas briesmas. Brūnajo kara lielkungam, kurš gāja Kolkam līdzi, bija Tanitra vārdā, pats plecos varens, lepnu seju vīrs un ar Launagu ticis draugos. Tak velti mēģināja engurietis tam vīram izvaicāt, no kā īsti šie baidās, jo nesapratām, ko Tanitra grib mums sacīt, rokas jo plaši izplezdams un


tā kā spārnus vicinādams; un stāstot viņam kļuva šņācoši nikna balss. Varbūt te, tanīs Dieva nolādētos silos, mājo kādi lieli burvji vai raganas, kas var pa gaisu skriet un nodarīt mums ļaunu, tā Pantags prātoja, bet Launags viņam atteica, ka pret raganām un paraganām tak visiem krietniem Kurzemes vīriem zināmas brangas zāles; tik žigli bikses zemē mest, līdzko šo mana gaisā skrienam, un skrējēja netiek no vietas nost, un ir kā piesieta, un tikai stāv un brēc it žēli kā peļu vanadziņš. Tā ejot pa tiem dūmakainiem kalnu mežiem un slapjiem paparžu siliem, mēs, iedami ar kādiem brūno vīru virsniekiem un diviem viņu ļaužu nestiem vara stobriem visam tam Kolkas pulkam pa priekšu, pie seklas aizas nonācām, kas


bija pilna pavisam savādas smakas, un pie tās aplam kodīgs gaiss, kas cirtās degunos, acīs un kaklos un lika mums šķaudīt, klepot, spļaut un sēkt. Un matījām, ka brūno vīru kapteiņiem un majoriem sametas baisi. — Te laikam gan būs pats meža velna midzenis, — tā Launags nopukojās, saujā paslēpto degli uzpūzdams un, paņemdams tā bisi, lai var drīz šaut, pārmeta viņai un sev krusta zīmi. Kolka apstājās, paostīja gaisu, paskatījās ciešāk lejā, no kuras cēlās augšup tas nelabais gaiss un velna smaķa, un rāmi sacīja: — Varbūt teitan dzīvo kāds čūsku ķēniņš, un tāpēc va- jaga labi uzmanīt, jo karš ar čūsku tautu allaž esot briesmīgs un gan negantāks kā ar visniknāko meža ļaužu


cilti. — Un līvs pavēlēja stobru vīriem būt gataviem, bet visiem citiem pārbaudīt savas musketes, iekams ejam tālāk un smakas lejai garām. Un vienam otram drūms palika vaigs, Kolkam runājot par tiem čūsku kariem; tik Pan- tags, jautrs un kauties un mantu ņemt kārīgs kā allažiņ, it priecīgs iesvilpās un teica, atskatīdamies tanī lejā pār plecu: — Nudien, nemaz nebūtu slikti tikties ar čūsku ķēniņu, jo veci ļaudis daudzina: tam galvā esot zelta kronis. Par to mēs, visi «Trīs vanagu» ļaudis, varētu dzert kurā katrā kristīgas tautas krogā veselu nedēju! Un, tikko bija pabeidzis to teikt, lēkdams pār kādu glumu koka stumbru, te puisim misējās, paslīdēja kāja, un, atmuguriski krizdams, viņš nokūleņoja


lejā, kur zāles nebij gandrīz nemaz, tā pati tā kā nomīta, un vairāk tik oļi un irdenas smiltis. Ap leju sastājām, tiekdamies līdzēt Pantagam, kurš patlaban cēlās kājās, viss smiltīm aplipis un itin kā ar jēlu olu dzeltenumu, tā ka puisim vairs nemaz nebij cilvēka izskata. — Rāpies nu žiglāk augšā, — Launags rūca, pasniegdams nurmuižniekam pretī savu musketi, bet bedre bij par dziļu, tās malas par mīkstu, un, iedams niķīgajam draugam talkā, resnais engurietis lādēdamies nobrauca lejā, iesāka ķepuroties pa tām lipīgām smiltīm līdzi. Bet Kolka pavēlēja kādam kārtis cirst, lai abi jaudātu tikt pa tām žiglāk augšā.


— Ja te patiesi būs Madagaskaras čūsku ķēniņa midzenis, — līvs sacīja, — tad vajag pasteigties, jo tik liela zemē vajag būt aplam lielām čūskām, kas vīrus rij kā ķiļ- ķenus. Man tiešām būtu žēl, ka šie divi palaidņi tur apakšā tiktu par ēsmu kaut kādam tārpu lielkungam. Un smaka no tās bedres nāk nu pagalam neganta. Pantags bij pirmais augšā, Launags šņākdams iztrausās tūdaļ pēc tam, kad sarkanmatis bija iesācis mums stāstīt lejā matītos brīnumus, bet mēs tos klausījāmies, rokām turēdami ciet degunus, jo nu smirdēja ne vien bedre, bet abi draugi arī. — Tur lejā vajaga būt pūķa vai milzu putna pērklim, — nurmuižnieks sacīja, lūkodams paparžlapās noslaucīt apķēzītās rokas un kājas, drēbes un vaigus


arīdzan, — man gadijas uzmīt uz kādam olām, kas katra bija trīs spaiņu mucas lielumā. Patiesi, nu lejā skatoties un tai vietā, kur abi bija kārpījušies, mēs no augšas varējām redzēt dažus baltus apaļumus, kas izskatījās divpūru maisiem līdzīgi. Un sākām vēl vairāk brīnīties, kad brūnais kara lielkungs nu gluži tramīgs palika, te lejā skatījās, te bija gatavas mežā skriet un raut mūs līdzi, te ar abējām rokām augšup rādīja un kaut ko sauca savā skanīgā, bet mums visiem pagaiam svešā mēlē. Tik to gan nopratām — viņš grib mūs brīdināt no kādām lielām briesmām, jo pats bija ne vairs brūns, bet pelēks vaigā palicis, un likās, gan no gaužām lielām bailēm. Arī mēs cēlām augšup sejas un acis, tak rāms un mierīgs joprojām šķita gaiss,


lai gan kāds sacīja: šis esot dzirdējis augšā tādu kā tālu vētras krākšanu. — Ko tu melsies, kāda gan tādā dūmaku laikā var celties vētra, — to Launags aprāja, vēl arvien lūkodams tīrīties no tām bedrē paša saspiestām brīnumainām olām. — Grūti ko dzirdēt, mežā daudz strautu krāc, — tā Kolka runāja, bet nu arī man bija tā, it kā kaut kur tālu iesāktu šņākt gaiss un sils un tuvāk nāktu viesuļauka. It visi citi tramīgāki tika, arī sākdami ausīties. Un brūnie, aiz mums nu tuvāk pa mežu teku nākdami, kā vēja pūsti zuda silā, pie mums tik daži vēl palika un starp tiem arī viņu kara lielkungs, nu jau pagalam trīsēdams un rādīdams ar rokām, ka vajag visiem kopā bēgt, cik jaudā pa​nest kājas.


Nu varu atzīties, ka tiešām man tobrīd kājas iesāka it kā pašas cilāties. Tak bij no draugiem kauns mukt pašam pirmām, kad visiem citiem kurzemniekiem vēl ir dūša un Kolka tikko pateicis: — Jūs, stobru vīri, tā sarīkojiet savus kara rīkus, lai varat gaisā šaut! Jūs, bisenieki, guļaties zemē un darait to pašu, jo bēgt vairs nav laika, kurp bēgt, tā nezinām un brūno priekšā nevaram likt kaunā savu tēvišķu un sava kuģa flagu. Vīri sagula ap to nezināmā nezvēra leju puslokā, sa- sliedami pret padebešiem savas bises, stobru vīri savus lielgabalus tāpat, ar dūrēm valdījuši stobru nesējus, kuri bija gribējuši pazust bez pēdām. Un arvien tuvāk nu krāca miglā neredzamā auka, likās, it kā pār mežu galiem drāžas šurp negants viesulis,


griezīgi svilpodams, šņākdams, auro​dams. Augšā virs mums debesis tumšas sametās, gaisi nu līgojās un krāca, un domāju, ka tur patlaban laižas mūsu galvām un tam silam pāri kāds ezers, sevim jaunu vietu meklēdams. Bet tad pamanīju ar šaušalām, ka tumšais padebesis laižas tepat lejā un ka tam tādi kā spārni, kuru gali liekas apsedzam un skaram meža galus. Smirdošs bezgala nu tapa ap mums no augšas gaiss un vējš, sāka trūkt dvašas, bise notrīcēja rokās, sirds krūtīs arīdzan. Tad man visapkārt, no zemes un krūmiem, kuros tie citi Kolkas vīri glūnēdami gulēja, izšāvās reizē daudzi pasar- kani zibeņi, debesis gaiši nogranda no musketu un lielgabalu zalves. Un, no


bailēm bez elpas palikdams, es ma- tīju, ka melnāka vēl metās pēkšņi uznākusi tumsība, mums virsū gāžas kaut kas dzīvs un neticami milzīgs, švīkst, vaid un kauc, un dārd visapkārt, lūst koki, palmas krīt kā krusas nokapāti rudzu stiebri. Tad kas pārlieku smags mani nospieda zemē, man izlikās, ka nu topu aprakts zem virsū uzklupuša kalna, kurš raustās, dreb un rēc. Un nekā nesa jutu vairs, jo nāves miegs man bija aptumšojis acis. Kad atžirbu, sāpēja visi kauli, krūtis likās gauži saspiestas, bet apkārt draugu sejas un pāri atkal dūmakainas, nekā neaizsegtas kalnu debesis. — Paldies Dievam, ka tu reiz atver acis, — tā Launags priecīgs sacīja un, blakus ceļos nometies, ar labo manim


lūkoja galvu celt, ar kreiso pielika pie mutes palmu vīna trauku. — Mēs jau sākām domāt, ka esi beigts un pagalam, tāpat kā tie divi citi, kas nu pie Veļu mātes gājuši. Es ieņēmu krietnu malku, tūdaļ sajutos spirgtāks un, laizdams apkārt acis, ieraudzīju nolauzītu koku stumbrus, tālāk vēl dzīvās palmās ieķērušos it kā milzu buru, kas tepat melna bij, bet gan ar daudzām rājām un aizstiepās aiz mums līdz kāda, pirms tam gan tur nemanīta un arī tikpat tumša, kalna mugurai, pa kuru kādi mūsu ļaudis kāpelēja. Un tad mani sagrāba jaunas izbailes, jo redzēju, ka turpat no manis netālu guļ vaļā vērtas milzu žaunas, tik lielas kā divas ar mutēm kopā liktas laivas un pilnas neizskaitāmu, savas pusotras pēdas garu asu zobu. Un,


viss notrīcēdams, es rāvos prom, bet Launags mani saturēja ciet klēpī kā bērnu, un Pantags teica, klātu pienāk​dams: — Dakter, jel nebīsties! Pūķis ir pagalam, kaut gan mirdams paguva vēl saplēst Varakali un Miezi. Tevi atradām apakš pūķa astes, iekritušu starp kādiem veciem celmiem, un tāpēc pagalam nenospiestu. Draugu atbalstīts, beidzot tiku augšā, iesāku pats sevi aptaustīt, lai zinātu, vai nava salauzts kāds loceklis. Tak Dievs mani toreiz bij paglābis no palielākas miesas vainas, tikai galvā vēl rūca, sāpes visā kreisā pusē, un pakrūtē tāds nelabums. Engurietis ar sarkanmati ņēma mani zem pleciem, veda to pūķi apskatīt. Un, turp ejot, pamatīju bedres malā kādas


asiņainas cilvēku miesu skrandas. Tie bija abi krietnie zūrenieki, gadījušies zem pūķa pakaļkāju nagiem un tur​pat saplēsti. Tie nagi izskatījās līkiem un lieliem turku zobeniem līdzīgi, bet pats tas nezvērs, lai gan jau priekš labas pusstundas šauts un beidzies, joprojām vēl it briesmīgs izlikās, un domāju, ka tamlīdzīga pūķa neviens pats kristīgs un balts vīrs nava ne pirms tam, ne pēc tam redzējis. No galvas to ērmīgu lopu apskatot, man sākumā šķita, ka tas ir milzīgs krokodils, bet mīkstais vēders un abas pakaļējās kājas ļāva to arīdzan domāt esam putnam rada, bet tikai tādam, kas būtu elefanta lielumā. Miesu viscaur apklāja nevis spalvas, bet gan patumšas zvīņas, kuru dēļ pūķi varētu noturēt par


šķirgatu. Tak viņam bija savi sešdesmit pēdu gari, it pliki un melni ar kauliem kā ar rā​jām izkrustoti spārni, un tādi mēdz būt tikai sikspārņiem. Pamazām sāka salasīties kopā brūnie vīri, no sila laukā nākdami, bet neiedrošinādamies skatīt to beigtu pūķi; tik pārlieku lielas tiem bija no tā bailes, ka vienīgi pats viņu kara lielkungs iedrošinājās zvēram iet pie galvas un kaut ko skarbi klaigāt, gan jādomā, pa savai modei sunīt, jo vēlāk tādu lietu padzirdām, ka šī paša Tanitras tēvs dabūjis galu laikam gan tā paša pūķa žaunās, bezbailīgs un stiprs būdams un savus vēršus pret to zvēru sargādams. — Cik daudz gan reižu neesam visi dzirdējuši pūķus minam mūsējā pašu tēvišķā, — tā Launags prātoja, atsēdies uz


tā beigtā zvēra spārna gala, — bet tikai pagalam citā pasaules malā dabūjām ar pūķi satikties, tā sacīt, vaigu vaigā. Tak nekad nebūtu domājis, ka viņš var būt tik liels. Tie pūķi, kurus pērk sevim Ventspili un citos miestos no burvjiem kādi mantkārīgi saimnieki, tie pērkot izskatoties pēc virves gabala vai ogles, bet, ari naktī un savā darbā skriedami, nemēdzot būt lielāki par suni vai par aitu. Kolka nu domīgs palika, jo šis vīrs lūkoja visas reiz prātā ienākušas lietas izdibināt līdz pašai viņas saknei. Un pēc brītiņa sacīja Launagam: — Tur nav ko brīnīties, viss ir ar Dieva ziņu. Puķes te arīdzan daudz lielākas un smaržīgākas kā mūsu tēvišķā, bet daži tauriņi kā plaukstas. Ja Dievs arī vēl vēlējis te mājot vislielākajiem


pūķiem, tad tā ir Dieva darīšana, ne mūsu teikšana. Un vēl pēc kāda laika, jau pilsētā tikuši, dabūjām zināt, ka Madagaskarā senos laikos to pūķu tur bijis bez skaita un ļautiņi nemaz nedrīkstējuši tai salā rādīties. Tikai pēc tam, kad pūķu cilts sākusi iet mazumā, uz salu varējuši braukt un tur dzīvot vispirmie tās cilvēki. Tak tas esot bijis priekš daudzi mūži, un tagad viss brūno vīru tautas vairums bij dzirdējis par pūķiem tikai no savu vectēvu pasakām. Un Pantags apgalvoja pat, ka tas Kurzemes vīru nogalētais pūķis esot gan bijis visas pasaules pēdējais. Bet tie pūķi, ar kuriem tirgojoties kādi muļķus šmaukt kāri Ventspils namsaimnieki, tie esot striķu gabali un paliekot, un visas valodas par pūķu nestu labību tik pasakas un


blēņas.


XXIII Mēs savā tālākajā gājienā pa kalnu valstīm dabūjām cilāt bises vairs tikai salūta šaušanai, jo brūnie ķēniņi nu padevās bez kādas karošanas un nepacēlās pret mums neviens kara šķēps. Proti, Kolkas pulkam nu visur pa priekšu gāja un skrēja pūķa* nokāvēju slava, un cilvēki nu lāgā nezināja, kā sveikt mūs un kā godināt. Ķēniņi nesa lepnas dāvanas, prinči nometās ar prastiem ļautiņiem kopā ceļos, mums ejot iekšā kalnu pilsētās, un laikam gan nevienā citā jaunu zemju iegūšanas gaitā kristīga valdnieka vīru pulciņš nav ticis tā saņemts un tā godināts. Līvs visas nodevas un meslus pieņēma žēlīgi, bet brūnais kara lielkungs


Tanitra ar kalnu kungiem bija lepns, uz viņu grāfiem kā uz staļļa puišiem tik bargi runāja, bet šie tik zemu klanījās un kaisīja sevim smiltis uz galvām, tās apakš viņa un Kolkas kājām paņemdami, no kā nospriedām, ka augtin aug šai salā mūsu zemestēva vara un Vildava mīlētās brūnās ķēniņienes klaušinieku skaits. Un visiem kurzemniekiem bija līksms prāts, tik daži negausīgi vīri šad tad kurnēja, žēlodamies, ka hercogam nu tiekot visādas mantas aplam daudz, bet šie, tik pazemīgi visur saņemti, gan tukšā paliekot, nevarēdami izvilkt zobiņus un lūkot laupīt. Par visiem citiem kurnētājiem bezkaunīgāks bija Pantags, sarkanmatainais lielmutis. Bet kādu rītu atkal bij priecīgs, ceļā pat iesāka svilpot, un drīz zināja viss mūsu bars, kas puisim


tonakt lēcies. Dienā kādi mūsējie vīri, iedami to pilsētu tuvāk lūkot, bija gājuši elku namā iekšā, kur matījuši kādas lielas elku bildes ar niknām sejām, atšieptiem zobiem un gariem ra-. giem. Un sarkanmatis, to padzirdis, bij naktī viens pats atkal gājis tos elkus lūkot un atradis, ka acu vietā šiem ir likti zaļi dārgakmeņi, tik lieli gan kā mežāboli. Tie akmeņi nu bija nurmuižniekam kabatā, un Launags lūkoja šo rāt, teikdams, ka zagt esot kauna lieta, bet, ja jau ņem, tad gan ar kādu kara rīku rokā. Un diezin, ko gan teikšot lielkungs, ar laiku dzirdēdams, ka viņa ļaudis, kuriem piekodināts svešās zemēs meklēt kurzemniekiem draugus, nu pa nakts melnumu apzog apakš hercoga rokas


padevušos Madagaskaras kalnu ļaužu baznīcu. Launagam todien bija paģiras, un tādā reizē viņš bija īgns, visiem lūkoja piesieties un dot tiem kādas pamācības, palaidņus kaunināt. Bet vīrs palika vaļēju muti, kad sarkanmatis piepeši sāka viņu pašu bārt: — Tev, Launag, nemaz nava sirds un kauna, ka tagad manim uzbāzies! Ja esmu gājis elku bildēm acis zagt, tad to darīju tikai tevis labad, tevi par savu vislabāko draugu turēdams. Nu redzu gan: ir taisnība veciem ļaudīm, kas teic, ka nepateicība esot jau katra laba darba alga. Un, citu apstāts, iztaujāts, nurmuižnieks stāstīja, uz en- gurieti rādīdams: — Ar šo pašu grēcinieku mēs kopā


bijām arī dienu gājuši elku baznīcā, un tūdaļ nopratu, ka tās ir velnu bildes, tik nekā neteicu, jo Launagam, kad nava dzēris, no vel​niem dikti bail. Tas bija tiesa, mēs mājām ar galvām, bet Pantags melsa tālāk: — Sevišķi niknām un plēsīgam acīm tie gan Launaga skatījās, it kā būtu gatavi celties un skriet šo plēst. Un tad atcerējos, ka šis vīrs Dieva priekšā ir liels grēcinieks un velniem par to gan būs ļauta visa vaļa, jo Gambijā, pie dievgalda iedams, viņš savā negausībā un dzeršanas kārībā bija sprucis septiņpadsmit reižu pie mācītāja Ebeliņa biķera un tā ar svēto vīnu piesūcies, kas gan lielāks par kuru katru citu grēku. Drauga dēļ turpat baisi sametās, jo manīju, ka velni saskatās un samirkšās kopā ar tām dārgakmeņu acīm.


Nu vedu puisi žiglāk prom, bet ceļā ienāca prātā, ka naktī, kad nešķīstiem gariem ļauta visa vaļa, gals Launagam būs tā kā tā. Tāpēc saņēmu visu dūšu, ar tumsu ielavījos elku baznīcā un izņēmu labi mudīgi visām velnu bildēm acis, jo akls tak ir un paliek akls, un, ko grib meklēt, tā nesaredz. — Draugs, to tu esi brangi darījis, — tā Launags aizgrābts iesaucās un grasījās krist Pantagam ap kaklu. — Pie​dod man jel! Bet tūdaļ ierunājās Kolka, un pateica, ka akmeņi tagad esot lielkunga tiesa, bet Vildavs sarkanmatim par draugu un jaunu pavalstnieku baznīcas apzagšanu likšot dot ma​zākais simts cirtienu. Sarkanmatis sabijās, turpat uz vietas savus tām elku bildēm nozagtos akmeņus


atdeva, iesāka līvu lūgt, lai jele, ar kapteini satiekoties, tura muti un nekā nestāsta. Un Kolka beidzot bij ar mieru, to palaidnīgo, bet kaujā drošo puisi žēlodams. Tad sākām iet atpakaļ uz mūsu fregates un brūno vīru ķēniņienes pilsētas pusi. Un bez visas karošanas bij gūti priekš lielkunga Jēkaba veseli divi pūri brangu pērļu, bet zelta un sudraba gan tik daudz, ka to maisus nesa simts un desmit vēršu uz savām mugurām. Un Vildavs jau bij priekšā, slavēja mūs un, parunājis ar Tanitru, teica, ka mēs esot padarījuši par Kurzemes apakšniekiem veselus septiņpadsmit ķēniņus. Pašam kapteinim ar tā pulku bija nācies izkarot niknu karu pret sakalaviem, melnu un niknu ganu tautu, kas mājo


Madagaskaras salas rietumos. Un dažbrīd vīriem bija gājis gaužām grūti, jo sausa pavisam tā salas mala, nekur nav ēnas, maz ūdens, čūsku varen daudz, bet melno tautas ķeizars tomēr ticis sakauts, gandrīz viss viņa vīru pulks kaujā kauts. Un smagi postīta tā valsts, atdzīti no tās salas puses deviņi tūkstoši vēršu un sagūstītu sieviešu un bērnu tikpat daudz. Tos gūstekņus kapteinis atdāvāja par kalpiem ķēniņienei, bet viņas zaldātiem par labu karošanu tika dots viss tas milzīgais lopu pulks, mūsu lielkunga tiesai paturēta nauda un citi dārgumi. Un vēl daudz sudraba un zelta mūsu kuģī sanesa lielkungu un ķēniņu sūtņi, sūtīti no visām citām salas malām, lai Vildavs tur ar tiem mieru, nenāk tos izpostīt.


XXIV Tā notikās, ka kļuva iegūti papr draugiem un apakšniekiem visi tās milzu salas kungi. Uņ jau taisījās celt mūsu kapteini par savu lielķēniņu, mūsu hercogs tiem ķeizars izlikās un par visiem pasaules valdniekiem varenāks, ja daži desmiti viņa vīru veselas valstis veic un tāpat pret pūķi cīņā iet, un kauj, kaut gan tas briesmīgs zvērs bija aprijis neskaitāmu puiku ganāmlopu un ļaužu, un ikviens, kas to ieraudzīja, bija jau pazudis. No visām Madagaskaras milzīgās salas sešdesmit un sešām valstīm nu sanāca pie «Trīs vanagu» kapteiņa to gauži lūgt gan lepni un miesās vareni rīsu ļaužu firsti, zīdā un papagaiļu spalvu


svārkos ģērbušies, gan stalti brīvo kalnu viru ķēniņi, kam gan nāsīs bija vērti lieli zelta riņķi, bet amata mēteļi noausti no jaunu, vīrus vēl neatzinušu meitu matiem un izoderēti ar baltimelnu nakts mērkaķu ādām. Purvu ļautiņu lielkungi nāca ar dzērvju spalvu kroņiem galvās, krokodilu ādas krūšu bruņās, un viņu miesassargiem bija rokās četras olektis gari niedru stobri, ar kuriem tie mācēja mazas un sazāļotas bultas šaut, tikai bez biszālēm un vienīgi ar savu pašu dvašu. Sakalavu melnie grāfi atnāca vēršu pūšļu priekšautos, bet aiz to jostām, novītām no viņu ienaidnieku kāju sausām dzīslām, bija aizbāzti mēnesveidīgi metamie naži, kuru asmeņi spīgujoja saulē kā zili zibeņi. Ziemeju lielo mežu ķēniņiem par apsargiem nāca līdzi viņu liekās sievas kara cirvīšiem pār


plecu, cilvēku zobu krellēm apkārušās un aiz muguras nesdamas sev līdzi koka priekšturamās bruņas. Kāda tauta no saules rieta puses, kur miroņus vis zemē neapbed, bet lūku maisos iešūtus kar augstu koku zaros, bija atsūtījusi visus savus senatorus, un vecie goda vīri, neiedrošinādamies sanākt ķēniņienes pilsētā, apmetās ārpus tās, ikviena kurzemnieka priekšā krizdami uz vaiga, ja tam vai citam pagadījās šiem garām iet. Kāda pagalam tumša liliju purva cilts, kurai pat nava valodas, bet miesa apaugusi rūsganu kā suņiem spalvu, bija ar kādiem kaimiņiem atsūtījusi divus dobtus ķirbjus, piebērtus dūņās rastiem zaļiem smaragdiem, un to akmeņu nesējus ar zīmēm lūgusi lūgt Vil- davu pieņemt arī viņus par saviem pavalstniekiem, jo visi


tās salas Jaudis gribēja tikai vienu: celt pūķa nokāvēju vīru kapteini un kungu par tās savas salas liel- ķēniņu. To pašu lūdza arī mūsu brūnie kara draugi, trīs dienas viņa priekšā ceļos mezdamies un tik žēlīgi gaudodami, kā suņi to mēdz darīt pilnā mēnesī. Tak Vildavam tā sirds bija un palika cieta pret visām lūgšanām un vaidiem, un visas tam nestās dāvanas tas lika kuģī nest un sabērt liel​kungam domātos vēršu ādu maisos. — Kapteiņa kungs, jel netielējaties, — es teicu Vildavam, kad citu kurzemnieku nebija klātu, — tāda laime mūsu tēvišķas vīram laikam gadās pirmo reizi, kad sešdesmit sešas valstis it kā ar vienu muti to lūdz palikt par viņu zemes tēvu. Kurzemes arājjaužu cilvēks tādā, lai ari pagānu ķēniņa, godā celts, tas būtu


visai mūsu tēvišķai un tautai gods un slava. Kapteinis klusēja, it kā cīnīdamies ar sevi, un matīju, ka puisi jau šaubas māc. Tad nopūtās, pakratīja galvu un smagi teica, ar roku atmezdams: -n- Bez lielkunga ziņas es nedrīkstu to darīt, jo lielkungs mani sūtīja izlūkot Dienvidzemi, nevis likties celt par Madagaskaras salas tautas ķēniņu. Jau tā, še karodami, esam kavējušies ilgu laiku. Nu pats pēdējais tālāk braukšanas laiks, un tik tiešām, ka esmu zvērējis uzticību savam hercogam, jau parīt visi vīri būs atkal uz kuģa un jūras vējš mums burās. — Bet brūno ļaužu ķēniņiene tak ari, — es iedrošinājos teikt, tak sabijos un pats sev mēlē iekodu, jo redzēju, ka vīram kā sāpēs un dusmās satumsa vaigs, drūmas


pa​lika acis. — Ej, dakterīt, tā nava tava darīšana, — viņš pikti sa​cīja. Un gāju ar, bet, atpakaļ atskatīdamies, redzēju, ka lielais jūru braucējs un sirdīgais karotājs stāv tik dziļi nokārtu galvu, ka sametās tā žēl un runāšanai radās atkal dūša. — Kaptein, — es gāju tam atkal klāt, — neņemiet ļaunā jel tādu padomu, jo visi mēs vēlam jums tikai labu: palikt par salas ķēniņu bez lielkunga Jēkaba ziņas un svētības varbūt tiešām nevar, bet ķēniņieni precēt laikam varētu gan, un vēlāk, kad būsim Dienvidu zemi apkārt braukuši, jūs šeitan tik mīļi sagaidīs kā jaunā tēvišķā. Kapteinim it kā apskaidrojās vaigs,


bet pats vēl vilci​nājās. — Dakter, tu labi proti kārdināt, — viņš īsi pasmējās, man uzsizdams savu smago roku uz pleca. — Tak ari pēc tam nāksies projām braukt pie hercoga ar Dienvidzemes ziņām. — Nu, protams, nāksies braukt, — es atteicu, — bet to gan svēti ticu: lielkungs būs lepns un līksms, padzirdot tādu vēsti, ka viņa kapteinis ceļā uz Dienvidzemi iemantojis savam zemestēvam milzu salu par pavalsti un tās salas ķēniņieni apņēmis sev par sievu. Un, tā kā šo salu hercogs bez gubernatora vai cita uzticības vīra jau neatstās, tad ko gan citu lai tas sūta šurpu, ja ne savu kapteini Vildavu? Kapteinim nu palika pavisam jautrs vaigs, bet es runāju tālāk:


Mēs visi mīļi un pazemīgi lūgsim lielkungu tieši tā darīt. Un teiksim viņa gaišībai, ka neviens cits, lai arī augstākas kārtas vīrs, lielkunga un mūsu tēvišķas labad nekur un nekad nava tik daudz darījis. Vildavs dziļi atņēma elpu kā guris peldētājs, kam beidzot priekš piekusušām acīm rādās krasts. — Varbūt tā tiešām būs un notiks, kā tu, dakter, saki, — viņš sacīja. — Un, ja arī ne gluži tā, tak tagad aizbraucot sirds paliks viegla. — Un redzēju, ka tam stipram un daudzas jūras izbraukušam puisim jaunā šīs zemes ķēniņiene pārlieku mīļa, tur cieti visu viņa dvēseli.


XXV Otrās dienas vakarā mēs dzērām kapteinim un ķēniņienei kāzas, kurās bij lūgti visi tobrīd sanākušie kalnu un mežu tautu ķēniņi, purvu firsti, krokodilu un mēness pielūdzēju cilšu grāfi, mērkaķu mednieku lielkungi, par sūtņiem pie Vildava atsūtītie brūno laužu baroni un melnie sakalavu senatori, visi mūsējā kuģa vīri, divpadsmit atskaitot, jo tie puiši, ar ēdieniem un dzērieniem jo bagātīgi apgādāti, tika atstāti fregati apsargāt, un itin visi ķēniņienes pilsētas ļautiņi ar to bērniem un sievām, tā ka sanāca kopā pavisam kādi piecpadsmit tūkstoši. To pacienāšanai tika nokauti četri simti sakalaviem atkarotu brangu vēršu,


kurus cepa uz lieliem sārtiem, pretī debesīm ceļoties dūmu un jaukai gaJas smakai. Visos katlos, cik vien to spēja pilsētā sameklēt, tapa vārīti rīsi, arīdzan savi divi simts pūru, un visās malās no paša rīta ceptas turku kviešu karašas, līdz to plāceņu bija sakrāvušies vareni, malkas grēdām Jelgavas pilsētā līdzīgi kalni. Ar ausmu apkaimes dārzos, palmu birzēs un mežos sūtīti brūnās tautas jaunekļi pēcpusdienā atnāca atpakaļ, salīkuši zem kokosu riekstu, Ķīnas ābolu, sila meloņu un neizskaitāmu citu augļu maisiem, un daudzus no tiem smaršīgiem un lieliem augļiem pat nezinājām vārdā saukt. Vecāki vīri, vīna darītāju amata pratēji, bija aizsūtīti palmu silos vēl agrāk, no palmām viņu sulu lielos kublos tecināt un knaši raudzēt, lai kāzu mielastam tiek branga


dzira, un aiz tās pašas vajadzības tika savākti kopā itin visi augstu un zemu laužu brandava krājumi, glabāti brangās, zemē raktās māla krūzēs un kalebasu ķirbju muciņās. Sievas un meitas, izgājušas puķēs, atgriezās ap launaga laiku atpakaļ ar zilu, sarkanu, iedzeltenu un baltu ziedu klēpjiem, kam bij mīlīgs smārds, un līdz vakaram pina puķu vijas un kāzu vainagus, ar kuriem tapa izrotāta valdnieces pils, visi tās pavalstnieku nami un jau pirms saules rietēšanas visiem viesiem uzlikti galvās kāzinieku vainagi, tik smar- šīgi un brīnumjauki, ka vienam un otram jau priekš vis- pirmā kāzu dzīru malka bija iesities galvā no tās ziedu smaršas salds noreibums. Vēršu vilkti rati atvilka tikko sapļautus cukura niedru vezumus, tik


augstus, ka tie, lēni braukdami pa pilsētas ielām, likās aizsedzam māju jumtus. Un visi ļaudis bija apvilkušies savas goda drēbes; sievas un meitas ziediem matos, apkārušās pērļu virknes un koraļrotas, zelta gre- dzeņiem gan roku, gan kāju pirkstos, un tā rotājušās ar citu, no sudraba vai košiem gliemežvākiem taisītu glītumu, ka viņām ejot viss skanēja un šķinda, gar ugunskuriem ejot, blāzmoja viss vēl gaišāki par liesmu atspīdumu un visspožākām zvaigznēm, jo zvaigžņu pilnas jau bija debesis un aši nolaidusies siltā karsto zemju nakts. Vildavs bija apvilcis ar sudrabu bagātīgi šūtus brūnus kapteiņa amata svārkus, pelēko platmali ar lentām un jasmīnziediem nopušķojis un par saviem brūtgānā brāļiem izraudzījies visus no


dienesta brīvos fregates vīrus, jo nebij lepnas dabas, bet ar mums kopā turējās, kā vienas tēvzemes un vienas tautas ļaudīm allaž klājas. Un arīdzan mēs bijām kāzu drānās un kāzinieku lentās, zīda šarpi pār labo plecu, pār kreiso liktu puķu viju. Un ziediem nopušķotas bij mūsu zobiņu spalas un pašu jostas, un, ienākot mums pils laukumā iekšā, tā izskatījās, it kā nāktu nevis kuģa vīri, bet visu savu smārdu līdzņēmis ziedošs sils; brūnie un melnie viesi mūs saņēma ar mūziku un gaviļu saukšanas auku. Un spoži dega augstos koku stabu galos māla podos salikta zemes piķa ugunis. Ķēniņiene iznāca Vildavam un mums pretī savā kāzu rotā kā ziedu mākonīts. 'Galvā tai bija zelta kronis, viss nosēts ziliem safīriem, bālganiem opāliem un


tirkīziem, tik gaiši ziliem kā tēvišķas Kurzemes pavasara debesis. Ausīs ķēniņienei bij likti smagi melnu dimantu auskari, ap kaklu septiņas reizes apvīta rožu krāsas pērļu virkne, apsegdama arīdzan krūšu apaļumus, bet atstādama kailu jozmeni, ap kuru vijās zāles zaļu dārgakmeņu josta, un pie tās bija pieāķēti no zeltsarkanu kolibri putnu ādām šūdināti īsi līgavas svārciņi, apsegdami tai vēderu un gurnus, bet atstādami kailus ar zelta gredzeniem izrotātos ceļgalus. Kājās tai ķēniņmeitai bija autas bālganu pērļu kurpītes, bet plecos likta zilu jasmīnziedu sagša, kādas mēdz nēsāt savu kāzu dienā visas tās zemes līgavas. Un puķu sagšas malās bija bārkšķu vietā iepītas baltās ūdenslilijas. Puķu seģenes bija arīdzan tās galma dāmām, visām galvās likti arīdzan


zelta kroņi, kā jau brūtes māsām, bet mazāki par ķēniņienes kroni. Un viņu sagšas bij no dzeltenu un sārtu meža rožu ziediem, un visām citām brūno meitenēm un sievām arīdzan puķu rotas, jauku un smaršīgu ziedu vijas ap kakliem, pleciem un ap gurniem apvītas. Vildavs pakāpās ķēniņienei pretī pa pils trepēm, saņēma to aiz rokas, abi viens otram blakus nostājās un parādījās tautai, kura tos sumināja ar gaviļklaigu, trumešu pūšanu un kāzu bungu bungošanu, bet mēs izšāvām visi reizē savas pistoles, un aiz pils liktie mūsu lielgabali arīdzan šāva salūtu. Un brūno ļaužu superdents, ar papagaiļu un mērkaķu ādām viss apkāries un pavecs vīrs ar elefantu kaula garu zizli rokā, pie jaunā pāra piegāja un kaut ko bubināja, laikam pa savai pagānu


priestera modei svētīja uz saticīgu un jo mīļu dzīvošanu. Un divi citi brūno ļautiņu prāvesti, no mugurpuses klātu jaunajiem piegāja un apkaisīja tos ar tumšsarkaniem, sīkiem laimeskoka ziediem, ar kuriem nobira visa ķēniņienes līgavas puķu sagša, bet Vildavam kapteiņa cepure un platie kurzemnieka pleci. Vēl tika atvesti un turpat pils priekšā nokauti trīs melni lopi: melns āzis, melns gailis un melnu spalvu suns, un vecais superdents apslacīja salaulātos ar to lopu asinīm, sajauktām lielā gliemežvāka traukā. Un atkal tapa bungots, aurēts, dziedāts, taurēts, šauts un kliegts tik vareni, ka apgāzās veseli divi uz tiem koka stabiem likti zemes piķa trauki, ugunskuru varenie dūmu stabi sāka locīties kā koki lielā vējā, un likās nodrebam pat


ķēniņienes pils. Kad arī tas bija padarīts, virspriesteris deva abiem jaunlaulātiem ēst kādu lielu un stipru smārdu augli, kurš pēc tās zemes ļaužu ticējumiem dod jaunam pārim kāzu naktī trīskārtējus mīlestības priekus, bet vēlāk gādā ar, lai tiem būtu labi daudz bērnu. Un vārds tam mīlestības auglim — durians. Tad Vildavs, ķēniņieni un savu jauno sievu līdzi vez​dams, iegāja iekšan tās pils, kur viņiem bija taisīta līgavas gulta, bet mēs turpat iesākām mieloties un kāzas dzert, un dzērām tā kā vēl un vairs nekad. Jo kapteinis mīļš bija mums pārlieku, nevis bargs jūras un kuģa kungs, bet kā vistuvākais draugs un katram matrozim kā brālis. Turpat, starp ugunssārtiem, jau


vītušiem ziediem, izdzertām degvīna krūkām, palmu vīna krūzēm un izmīlētām brūno meitām, uz rīta pusi visi apkritām. Un smaga no- reibuma pilnas vēl bija visiem acis un galvās miegs, kad ar saules lēktu mūs cēla kājās vecā Dangas stūrmaņa svil​pes svilpiens. Raduši to pat visudziļākajā miegā sadzirdēt un kājās lēkt ar traku skubu, mēs bijām augšā, sastājāmies rindās, un, raugi, kapteinis, bez līgavaiņa lentām un bez ziediem, jau stāvēja viss sajozies un gatavs uz kāpnēm, aiz kurām bija salas ķēniņienes un viņa jaunās sievas pils. Un, kaut gan pabāla bij seja, tak cieši kniebtas lūpas, apņemšanās uguns skatos un mierīgs, sevī slēdzies vaigs. Viņš žigli nogāja no kāpnēm, nostājās sava kurzemnieku pulciņa priekšgalā. Un,


klusēdami, garā rindā un kāpdami pāri vēl citiem turpat zemē gulošiem brūno un melno kāzinieku augumiem, kurus vēl turēja ciet vīna noreibums, mēs izgājām no pilsētas uz upes pusi, šoreiz paši nesdami savus vieglos lielgabalus, pulvera muciņas un bises. Un paši sēdāmies pie airiem, kad bija klātu krasts un tajā priekš mums sataisītas laivas.


XXVI Otrās dienas rītā ar sauli mēs izcēlām no upes dūņu dzelmes savas fregates enkurs un lēni peldējām ar vieglo zemes vēju un ūdens straumi uz lagūnas un okeāna pusi. Un tad uzvilkām pilnas buras, kurās it žigli iedārdējās spēcīgs vakarpuses vējš, aši nesdams pret austrumiem — aiz mums un bezanmasta palika Vildava sievas valsts un zaļie milzu salas krasti. Drīz pēc tam, kad jau bijām garām tai košai palmu un rāmu baložu salai, kurai dots svētā mora Maurīcija vārds, un nemaz nepiestājuši pie tās, jo Vildavs bija nodomājis tagad steigties un žigli braukt, jūrā un priekšā mums ap novakaru kļuva


saskatāma kāda fregate, un brauca tas svešais kuģis ar tādu ziņu, it kā par vari gribētu ar «Trim vanagiem» satikties. Tāds manevrs tūdaļ likās aizdomīgs, jo ne vien ar nikniem viesuļiem, bet arīdzan ar jūras laupītāju kuģiem ba​gāts un bīstams ir Indijas okeāns. Un Vildavs tāpēc pavēlēja lielgabalniekiem pie to stobriem stāt, citiem ņemt rokās zobiņus, cirvjus un bises, bet mastā pacelt mūsējā lielkunga karogu. Tam par atbildi un zīmi mums, ka cīniņš neizbēgams, redzējām svešo uzvelkam melno miroņa galvas flagu, un viss tā pret mums grieztais labais sāns ietinās dūmos; tak bija par daudz augstu šauts, jo cauri burām un to rājām aizgaudoja viss ložu spiets. Mums laužu bija vairs tik nepilns


simts, totiesu viss tā laupītāju kuģa klājs, kad dūmi izklīda, rādījās esam gluži melns no kauties kāriem vīriem. Un jau tas ar kreisajiem sāniem pret mums sāka sagriezties, kad mūsējais tam gāza virsū savus pirmos šāvienus, un kurzemnieku bombardieri bija brangi šāvuši, jo redzējām, kā pirāta sāniem jūk šķembeles un lauztas kādas plankas un arī vīru bara vidū šur tur paliek robs. Atkal dārdēja zalves šurp un turp; mums krita trīs bise- nieki, viens feierverkers, un tad jau bijām viens otram gan tik tuvu klāt, ka redzējām tos laupītājus ņemam zobos zobiņus, bet kādi desmit to vīru pacēla pāri galvām abordāžas ķekšus, tiekdamies mūs sev klāt raut. Un, vēlreiz izšāvuši musketes, sabāzām ciešāk sev aiz jostām pistoles, cieši


sažņaudzām delnas apkārt cirvjkātiem un kaujas nažu spalām, sakoduši zobus un novēlēdami sevi Dieva žēlīgās rokās un Karamātes gādībā. Klaudzēdami tie garie ķekši mūsu kreisajā bortā iecir- tās, nodrebēja abas fregates, sagrūzdamās sāniem, un jau kādi dēļi no viņas puses tika mesti pāri, ar niknu kara klaigu plūda pa tiem virsū uz mūsu klāja puskailu vīru pulks, vicinādami ciršanai celtus asmeņus. Vildavs pirms tam bija vēlējis vēl stobrus pielādēt ar sakapātu svinu un mums tā nostāties, lai lielgabalnieki jaudātu šaut visupēdējā acumirklī. Un atkal pajuka ap mums balta guns, svelmains nāves vējš un pelēkzili dūmi; kā ar milzu slotu bij aizmēzts projām tas pirmais laipām uzskrējušais uzbrucēju


bars. Aiz viņa arīdzan brēca un krita daudz, jo divpadsmit lielgabalu šautai svina kartečai tai ļaužu biezumā bija briesmīga pļauja. Starp abiem kuģiem visas laipas tobrītiņ tukšas palikās, un tieši to reizi Vildavs bija nolicis par kurzemnieku pret​uzbrukuma zīmi. Svilpi zobos un garu dzelzs stangu rokās kapteinis lēca bortam klāt, pirmais uz laipas, skaņi iesvilpās it kā vanagu tēvs, kad tas sauc visus savus bērnus līdzi sīvā cīņā. — Trīs vanagi! Jēkabs un Vildavs! Trīs vanagi! — tā atsaucāmies mēs ar pilnu rīkli, zibeņātri bijām laipām klāt un pāri, sākdami smagi cirst un ielauzdamies svešo rindās ar izmisuma niknumu. Jo labi zinājām, ka tagad vienai pusei jāiet bojā


— tiem pirātiem vai mums. Ar abām rokām vēzto stangu sev apkārt nemitīgi griezdams, Vildavs tur visu savu ļaužu priekšā pļāva varen platu vālu. Kolka, garš, sauss un visās briesmās mierīgs, ar platu kaujas cirvi gāja pakaļ tam, sargādams mūsu kuģa kungam muguru un sānus. Launags, kam blakus turējos, ar savu zobiņu tam un citam svešajam ari pietikdams, šņākdams cirta ar platu tuvcīņas nazi, gan miesās resns, tak brīnumžigli apkārt sviezdamies, kā to mēdz darīt satracināts vilks, ko aplenkuši mednieku suņi. Pantags pirmajā uzlēcienā izšāva svešo barā abas savas pistoles, tad tās projām aizsvieda, paķēra savā kreisā rokā līdz tam zobos turētu līku asmeni, jo kreilis bija, un iesvilpies laida to ap sevi apkārt tik veiklā un ašā lokā, ka redzēja


tikai to zilganbaltu zibam. Un vīri viņa priekšā krita pa divi un trīsi reizē, beigts bija katrs, kam gadījās sarkanmatainam un arī kaujā jautram puisim ceļā būt. Klājs aši apklājās nokauto miesām, kļuva tumšsarkans. Un visiem pa priekšu ejot un svešos dragājot, kā dragā priežu silu viņā iedrāzusies auka, Vildavs atvēzās jaunam vēzienam, tak viņam paslīdēja kāja asins glumumā un kapteinis krita; tam krītot, gāzās mums pretī un mūsējam vadonim pāri jauns svešinieku bars. — Kapteinis beigts! Vildavs ir briesmās! — tā dzirdēju kādu brēcam ar izmisušu balsi. Un divkārt liels mums kļuva sirdīs nokaušanas niknums; divkārt žiglāki pacēlās un krita uz sveša jo galvām, krūtīm un pleciem mūsu ieroču


asmeņi, vīriem griežoties uz tā svešā kuģa vidu, kur zem pirātu augumiem un kājām bija pazudis mūsu kapteinis. Tik straujš nu bija mūsu uzbrukums, ka ienaidnieki atkal kāpās atpakaļ, pa labi un kreisi, un jau varējām starp retajām viņu rindām redzēt viņu klāja malu. Kāpdami pāri sakapātiem vīriem, beigtiem un mirējiem, mēs izvajājām dzīvajos uz visām pusēm, un dažs savā bēgšanā bij tik straujš, ka lēca pāri bortam, tie citi pa vantīm un virvju kāpnēm skrēja augšā, glābdamies rājās un mastos kā iz​biedētas vāveres. Svešo kuģis nu bija mūsu, un varējām sākt slaucīt kaujas sviedrus sev, naidnieku un savas pašu asinis no sejām un acīm izslaucīt. Un, tikko atvilkuši elpu, pabeiguši kaut vai dzīt jūrā tos svešos,


kuri vēl uz klāja turējās, mēs sākām novākt to klāja vidū sakritušo vīru kaudzi, lai rastu savu kapteini. Vildavs gulēja uz tā kautiem un apakš citiem, virsū sagāztajiem miroņiem. Un tikai pēc tās viņa stangas vareno karotāju pazinām, jo bija viss noskrējis asinīm, it kā tas būtu vai simtu vietās savainots. To turpat pārmeklējis, atradu, ka vēl pūš gan, tik galvā bija dziļa rēta, divas plecos, viena mugurā, gan jau zemē kritušam cirsta. Un grūti bija ticēt, vai būs vairs dzīvotājs, kaut labi pārsēju tā brūces. To arī draugiem pateicu, un Launagam sarkanais vaigs tūdaļ savilkās raudās. Pantags aizmirsa svilpt, bet Kolka saslējās un, pirms kautiņa celts no Vildava par mūsu tālāk vadītāju cīņā, ja kapteinim


gadltos krist, ar niknu balsi sauca vīriem, kas stāvēja ap mums: — Pielādēt šaujamos un šaut no mastiem nost tos, kas viņos sabēguši! Tad pārmeklēt kuģi, kaut visus, kam rokā ierocis, bet citus dzīt augšā uz klāja! Kad bija pabeiguši rībēt šāvieni, un nošautie gan tūdaļ jūrā krituši, kuģim šūpojoties, gan pa priekšu uz klāja, kādi mūsējie pistolēm un nažiem rokās tai iekarotā kuģī nokāpa. Un kādus turpat nobeidza, bet četrpadsmit svešu vīru pēc brītiņa stāvēja Kolkas priekšā. Līvs viņus vēroja mierīgs un rāms, cieši sakniebtām lūpām. Un pēc tam sāka izvaicāt, kādu tie ļaužu. Atbilde bija tā — šie esot bijuši viss vairums franči, bet Javā un Reunionā tiem piestājušies arī kādi holandieši klāt, un


pavisam bijis šo divi simti un sešdesmit vīru. Viņu kapteinis bijis 2anis Greguārs no Nantes, viņu fregatei «Furioza» vārds, kas mūsu mēlē nozīmē kaujas trakumu. Un šajā braucienā jau izlaupījuši vienu angļu un trijus portugāļu kuģus. — Nu pietiks, — Kolka īsi teica tiem, un uz mums tikpat īsi. — Pakariet šos tepat, visaugstākajās rājās. Tas aši bija sacīts, žigli padarīts. Un tad mēs aiznesām uz savu kuģi Vildavu, divpadsmit savus vēl dzīvos, bet smagi ievainotos, un astoņi krietni kurzemnieki bija izcī​nījuši savu pēdējo kautiņu. Tos apbedījām kopā ar tiem uz mūsu kuģa nošautiem gan turpat okeānā, pa kuģinieku paražai iešūtas buru audeklos un ar kādām lielgabalu lodēm pie kājām. Un Dan- gam, tēvareizi tiem skaitot, maķenīt


ietrīsējās balss, tos vārdus sakot: «Piedod mums mūsu parādus», jo viens no kritušajiem, Vārpa, bija tam māsasdēls un krustdēls, paša izauklēts un pirmo reizi paņemts līdzi jūras gaitā. Kad tas bija padarīts, saule jau grima okeānā, un rāmie viļņi aiz mums bija sarkani kā asinis, kuras bijām todien lējuši gana. Un stūrmanis ar Kolku norunāja vēl sūtīt divdesmit vīru svešo kuģi pēc mantām pārmeklēt un nest tās šurpu. Tas kara laupījums bij gaužām brangs, jo vīri stenēdami nesa un nesa pāri pusnaktij. Un tur bija gan zīda ritumi, austi Malabarā ar čaklām turieniešu moru rokām; dzelzīm kaltas smagas kastes, kurās skanēja citiem, par mums gan nelaimīgākiem, kuģiniekiem nolaupītais sudrabs; gan ādas maisi, pilni zelta


dukātu; un kādi maisiņi ar dārgiem akmeņiem — smaragdiem, rubīniem, safīriem un mēness akmeņiem, tik tīriem un izskatā tik mīlīgiem, kādus rod vienīgi lielajā cilvēku ēdāju salā Borneo. Un tāpat tapa pie mums sanests viss laupītāju kuģī rodams pulveris un lodes, bises, citi ieroči, kuru krietniem jūrniekiem nekad nava gana. Tāpat septiņdesmit un seši maisi branga Timo- ras cukura, no kura Launags ar vēl kādiem vecākiem un siltās zemēs jau bijušiem vīriem sāka tūdaļ uz mūsu kuģa darīt rumu. Kad vaicāju, kālabad šis tā steidzas, lielais un labsirdīgais vīrs teica, asaras slaucīdams: — Prasa kā bērns! Kam ta gan citam, mīļo dakter, ja ne tam pašam šodien jūrā apbedīto kurzemnieku bēru mie​lastam. Tas bija tiesa un labi darīts, un arī


vienam otram citam pirmīt laupītāju kaušanā tik sirdīgam vīram nu valga acs. Un nedarīja it nevienam prieka viss tas milzīgais, ar asmeni rokā iegūtais franču pirātu mantojums, no kura arīdzan mums pēc lielkunga likuma pienācās katram sava tiesa. Ari nurmuižnieks šoreiz nepriecājās, jo to kritušo krietnu draugu visiem bija gaužām žēl. Un visiem liela bēda par kapteini, un tāpat tiem, kas smagāk sašauti vai sakapāti, gulēja tagad lejā savās vājenieku cisās. Vēl pulka labu mantu tai kuģī palika — muskatrieksti un brangi pipari, kanēlis un šis tas —, kad stūrmanis, nu uzņēmies fregates vadīšanu, pavēlēja likt tai «Furiozai» klāt uguni, mest jūrā visas laipas, tāpat laupītāju ķekšus, bet mums braukt tālāk. Un, «Trim vanagiem» atkal


sākot savu Dienvidvidzemes skrējienu, nakts aiz mums gaiša sametās no liesmām, kurās sārtas pamazām tapa pirātu kuģa buras un melniem čiekuriem līdzīgi šūpojās to viņa mastu virsbramrājās pakārto laupītāju augumi.


XXVII Piecas nedēļas pēc tam braucām bez apstājas, uz rītu pusi traukdamies, un ne salu, ne citas kādas zemes mums ceļā nebij vairs. Un redzējām ap sevi tikai pazaļganus viļņus, kuros šad un tad pazibēja klīvera zēģelei izskatā līdzīgā kādas haizivs muguras spura; un pāri galvām gāja padebeši, zvīļoja zilās silto jūru debesis. Tais debesīs un viļņos lūkoties man gan maz bija vaļas, jo kaujā ar pirātiem smagi savainotie kurzemnieki nu vāšu drudzī gulēja un darba bija pilnas rokas. Gan remdēju viņu karstumus ar vēsiem apliekamiem, liku uz vainām asinsvēru lapu pulveri un devu dzert deviņvīru


spēka sakņu sulu; tak četri krietni puiši nomira jau drīz pēc kādām dienām, un arī Vildavs nelikās esam vairs dzīvotājs. Viņš gulēja te dziļā nesamaņā, te smagos murgos, augša traukdamies un saukdams komandas vārdus, it kā mēs būtu jūras viesulī vai niknas vīru cīņas aukā, grasījās projām un uz klāja skriet. Un tik ar visu savu roku spēku, kuru Dievs man ir devis gana, jaudāju to vareno, lai gan slimības nokausēto stiprinieku uz vietas un tā cisās no​turēt. Brīžiem kapteinis arī viņa murgošanā bija rāms un mūsu lielkunga gaišības vārdu minēja ar godbijību un cieņu, no kā gan noģidu, ka Vildavam šķiet, viņš stāv zemestēva priekšā un ziņo tam, ko līdz šim paveikuši tā jūras vanagi. Tad atkal nāca arī vēl tādi brīži,


kuros Vildava balsī kļuva sadzirdams dziļš maigums. Un iesākumā brīnījos, kur tik stipram un cietam puisim pagadījies mutē tik mīļu vārdu pulks. Tak, ieklausījies vērīgāk, es sapratu, ka Vildavs nu runā ar brūno ļaužu ķēniņieni, kurai bija skanīgais Aniomenas vārds, kas viņas tautas mēlē nozīmē lili​jas ziedu. Atkal apklusa viņa kaltušās lūpas, seju un visu miesu norasoja sviedri; kā okeānatvars dziļš pārņēma to miegs, un nāvei līdzīga jau šķitās dusa. Un atkal pēc brīža vīrs sāka mulsoņā rokām mētāties un vaidēt, tūliņ pēc tam tā kā sila balodis maigi pūst. Un lilijroku ķēniņienes vārds bij atkal vājniekam uz mēles; šķietami jau uz mūžu rimusi, mute atvērās un sauca to, starp kuru un «Trim vanagiem» gan tagad bija daudzi simti jūdžu. Bet Vildava balss


bija pilna tik dzijas ticības un gaidu, ka man pašam, sēdot pie slimā cisām vēlā nakts stundā un kajītes krēslībā, ko drebēdama vāji gaismoja mazas svecītes liesma, un kuģim viļņos svaidoties, reiz tiešām sāka likties, ka mēs vairs neesam divi vien, bet nedzirdot ir ienācis ar ēnas soļiem iekšā vēl kāds acīm nesaredzams svešais, kā tuvumu nojauš un mana tikai slimā kapteiņa sirds. — Aniomena, — atkal ietrīcējās viņa lūpas, un tobrīd manim šķita, it kā krēslā kāds atsauktos tikpat nedzirdami klusi, kā izskan novakara gaisā sikspārņa spārnu vēds. Un bija tā, it kā kajīti pēkšņi sāktu pildīt vēsu puķu smarša, ka šalc pa grīdu puķu sagšas liiijziedu bārkstis un gaisā top nomanāms sarkano mīlestības koka ziedu smārds.


Pret kuģa malām dārdēdami sitās viļņi, un viens no tiem bija tik smags, ka svecīte sakustējās un dzisa, palika tumšs. Tak gaiss kļuva aizvienu ciešāk manāmas puķu smaršas pilns, un tad man izlikās, it kā es ieraudzītu virs Vildava vājnieka cisām vāju gaišumu, kurš pamazām top arvien spožāks un redzamāks. Un roka neviļus man meta krusta zīmi, jo virs zemes ir daudz un dažādu cilvēka prātam netveramu lietu, uz jūras — divtik daudz. Tas gaišums nu jau līdzinājās maigas sievas tēlam, stiepa roku, Vildava krūtis aizskāra, un kapteinim, kura seju tā dīvainā spožuma mirdzumā arī varēju saskatīt, es pamanīju laimes pilnu smaidu, lai arī acis bija un palika cieti aizvērtas. Un tēlam, kas pār viņu, bij kapteiņa sievas un Pūķa salas ļaužu ķēniņienes vārais


augums, vēl nesen Vildava stipro roku skauts. Nu šīs rokas tam sakustējās, sāka pacelties un stiepties pretī, bet gaišums dzisa, kļuva tumšs, un tumsā pazuda tās tēls, tā ka es, izberzējis sevim acis, šķiltavas paņēmis un atkal aizdedzinājis to sveci, sāku jau nodomāt, vai tik nebūšu bijis iesnaudies un sapnī, nevis patiešām visu to redzējušas manas acis. Bet, sameklējot šķiltavas, uzšķiļot uguni un atkal aizdedzinot sveci, gaiss vēl arvienu likās vieglas puķu smaršas pilns, bet kapteinis gulēja cieši aizmidzis, ar smaidu sejā. No tās nakts Vildavs sāka atspirgt. Un man liekas vēl tagadiņ, tās būs bijušas kādas iztālēm burtas labas burvības, ar kuru ziņu atkal gaiši bija iesākusi degt


mūsējā kapteiņa dzīvības svece; un to, ko nejaudāja saglābt manu zāļu virums, tad glāba ķēniņienes Aniomenas mīlestības spēks un viņai vien zināmas zintes, ar kurām tās dvēsele bija atlaidusies «Trīs vanagiem» pakaļ, jauzdama savu mūža draugu nāves mokās. Pēc nedēļas Vildavs jau spēja sēdus nosēdēt, pēc otrās — pirmo reizi uznāca uz klāja, gan manis atbalstīts. Un prieka pilnas bija visu kurzemnieku sejas, acīm redzot un sirdīm noprotot, ka glābts tas vīrs, bez kura mēs tā jutāmies kā ganāmpulks, kam vairs nav gana. Trešajā nedēļā iztālēm kļuva saredzami pirmie jūras putni, un tā bij droša vēsts, ka tuvumā vajag būt zemei. Drīz viļņi iesāka mums pretī kādas niedras nest, kuru stiebri vēl vietām bija


zaļi. Tas bija vakarā, bet saulei uzlecot jau mūsu acu priekšā pletās sarkani pelēka zemes mala, aiz tās krasta šalca savādu, līdz tam vēl neskatītu milzu koku sils, un ar ķērcošajām kaiju balsīm iesāka jaukties baltu papagaiļu klaigas. Arvienu tuvāk nāca kuģim tas zaļais krastu mežs, un tā malā atvērās acīm paplata un rāma upe, kurā braukuši, metām enkuru. Un visi kā viens nu noņēmām cepures, kad kapteinis uz klāja uznāca ar lielkunga karogu rokā, lika tam plandīt Dienvidzemes vējā. Un dziļi svinīgs bij tas brīdis, kad sarkanais Kurzemes lauva sakustējās savā sudrabotā laukā un viņam blakus Zemgales briedis vareni slēja savus ragus pretī piektās pasaules daļas debesīm, par liecību un zīmi, ka nu visa šī


lielā zeme tiek lielkunga Jēkaba valsts daļa un viņa mantojums. — Draugi, — tā Vildavs teica, ar kailu galvu apakš mūsu tēvišķas flagas stāvēdams, — ar Dieva palīgu un viņa gaišības lielkunga ziņu esam tagad tik tālu tikuši un Dienvidzemes krastos. Lai debesu žēlastība un mūsu pašu sirdsprāts vada «Trīs vanagu» vīru gaitas tālāk tikpat laimīgi, un mīļās tēvišķas vārds taps paaugstināts pār daudzu citu zemju vārdiem; neizdzisīs tad vairs no ļaužu miņas arī mūsu fregates vārds, un arī mūsu piemiņai būs nāka- majo mūžu dzīvotāju ausīs laba slava! Bet tagad dosim godu hercoga karogam, un visu kuģa lielgabalu salūts, trīskārt šauts, lai ir zīme, ka šodien līdz šai tālai zemei nu izpletušās mūsu zemestēva valsts robežas.


Un nodrebēja fregate, abām tās malām ietinoties lielgabalu dūmos. Kad kapteinis ar karogu iekāpa laivā, lika malā braukt, dārdēja otra zalve, un trešā tapa šauta tad, kad Vildavs bija Dienvidzemes zemē spraudis Kurzemes un Zemgales lielkunga valsts karogu.

PIEZĪMES


«TRIS VANAGI» Romānu iespiež «Brīvā Zeme» 1938. gada no 3. janvāra numura lidz 4. marta numuram. Pēdējā publikācija noslēdzas ar šadu «Redakcijas piezīmi»: ««Trīs vanagu» otrajā daļā autors radu kurzemnieku dēkas Austrālijā, viņu cīņas ar Klusā okeāna kanibalu ciltīm un Vildava fregates bojā eju Javas piekrastē. Holandiešu pārspēks saņem lielkunga Jēkaba varoņus gūstā, bet kuģa ārsts, cīņas brīdī paslēpies, vēlāk atbrīvo kapteini un pārējos latvju kuģiniekus. Nakts uzbrukumā tie iegūst sevim citu kuģi un ar to bēg atpakaļ uz Madagaskaru. Seko Vildava dramatiskā šķiršanās no «brūno ļaužu» ķēniņienes un Jaunā kuģa boja eja


Austrumāfrikas krastā. Kurzemnieku pulciņa atliekas izlaužas cauri Āfrikas lauvu stepēm un balsīgajiem Kongo baseina mežiem līdz Atlantijas okeāna piekrastei, aizsniedz Gambiju, kura jau angļu rokās, jo pa to laiku zviedri izpostījuši lielkunga Jēkaba valsti. Vildavs, kuģa ārsts un Launags nokļūst dzimtenē un pie sava hercoga kā vienīgie no visa nebēdīgo jūru sirotāju pulka nu ziņo savam valdniekam par Madagaskaras brīnumiem, bet hercogs ir kļuvis nabags vīrs un lielie plāni par Dienvidzemes kolonizēšanu viņam jāatstāj. «Trīs vanagu» otro daļu sniegsim «Brīvās Zemes» lasītājiem šovasar.» Diemžēl romāna otrā daļa netiek uzrakstīta.


Pirmā daļa iznāk «Zemnieka domas» apgādā maijā 3000 eksemplāros. Recenzenti Arnolds Apalups («Tēvijas Sargs», 20. maijā) un Edvīns Mednis («Militārais Apskats», 9) atzīmē, ka šajā romānā fantāzijas vairāk nekā vēsturiskā patiesība, nekā «Tobago». Te «krāšņā vītnē savijusies vēsture, romantika un dēkaina fantastika», romāns uzrakstīts «krāšņos, rakstnieciska fortisimo toņos» (E. Mednis). 1951. gadā trimdas Latvju enciklopēdijā dots šāds vērtējums: «Tirs dēku romāns, savā žanrā viens no raksturīgākiem latv. literatūrā, ir «Trīs vanagi» un par to vājākais «Tobago»» (724. Ipp.). 1974. gadā Bruklinā iznāk romāna otrais izdevums.


1987. gadā apcerē «Latviešu vēsturiskie romāni» Edgars Andersons negatīvi vērtē arī šo romānu (salīdzinot ar «Tobago»): «Drusku men nāks, bet brīžiem arī pilnīgā fantāzijas pasaulē radīts ir nākamais romāns «Trīs vanagi» (1938), kas nedaudz balstās uz mazpazīstamu kurzemnieku ekspedīciju uz Austrumindiju. (..) Kompozīciju bieži nomāc haotisku efektu sablīvējums un psiholoģisko tēlojumu aizstāj anekdots. Cauriin i.i lasītāju šī lektīra tomēr ļoti aizrauj» (130. Ipp.). Negatīvs atzinums sastopams arī 1991. gadā izdota Jāņa Blioļa nm matā «Ievads latviešu literatūrā» (ASV): dažos Grīna romānos «nav izteiksmes viengabalainības, rakstnieks ieslīgst banalitātē, avīžiakstu itlUn, arī


fantastiskos pārspīlējumos, kuros dvēseles likumi nevar radīt nnikuli niecisku ticamību (piem., romānā «Trīs vanagi»)» (113. 114 Ipp) liet ir tā, ka arī šo Grīna romānu nevar uzskatīt par stingi.i re.iIlHiiin dmlin Autors aizraujas ar leģendārismu, ar teiksmainību, ari zināmu Imniim Jāņem vērā arī tas, ka darbs nav nobeigts. Romānam ir daži mākslinieciski trūkumi. 1991. gadā romānu izdod apgāds «Artava» 15 000 eknrmpUin metienā. Tātad interese par šo darbu nav zudusi. ILGONIS BĒRSONS


Tris Vanagi - Aleksandrs Grins