SOKS - Cirulis A., Celmins A., Skude A. u.c_

sava goda un slavas dēļ, šķeļot tautu.

Es paņemu rokā Raiņa dzeju un lasu: ...Bērnus, tēvus, vīrus jūs mums kāvāt, Visu Latviju un svešu zemi Pilnu pielējāt ar viņu asnīm.

Jūs mums parādā tās dārgās asins!

Un šo parādu mēs nepiedosim, Kā jūs nepiedevāt, it nevienam.

Kā jūs piedzināt līdz pēd’jam grasim, Tā mēs piedzīsim līdz pēd’jai lāsei!

1941.gada jūnija pēdējās dienās aiz bijušā Biržu pagasta vecākā Melderu Jāņa ganībām ceļmalā gulēja divi ebreju pusaudži. Nošauti.

Vāci vēl nebija parādījušies, bet upuri jau bija. Vēl šodien nezina, kas tie par puikām, no kurienes nākuši un kurp devušies. Nezina arī tos, kas varmācīgi izdzēsa zēniem dzīvības.

Vakarpusē Melderu saimnieks paņēma lāpstu un skaļi, savas mājas gājējiem dzirdot, sacīja: “Ir nu gan laiki pienākuši! Agrāk pat beigtu suni apraka, tagad šauj cilvēkus, velēnu kapa vietai neuzmetot...”

163 Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS) Tā bija pirmā jaunās Eiropas ienākšana manā bērnības pusē... ...Jūlijs bija karsts, ar pērkona lietiem, kas nereti noskaloja cilvēku asinis...

Kas bija šie ļaudis, kuru mūža ritums tik piepeši aprāvās tajā tālajā, karstajā un pērkoniem bagātajā jūlijā?

Tagad gan saka: tie bija komunisti, viņu līdzskrējēji, čekisti un nodevēji.

Cik man zināms, starp 1941.gada jūlijā nošautajiem grūti sameklēt draudzēšanos ar padomju varu. Kas bija ar to saistīti, tie atkāpās reizē ar sarkanarmiju. Mājās palika tie, kuri bija pārliecināti un lojāli Latvijas zemnieki un pilsētu ļaudis, kas jutās droši jebkuras varas apstākļos.

Diemžēl pievīlās! Ai, kā pievīlās... Līdzās dzīvoja arī tie, kas alka savu kaimiņu mantas. Bet lai to paņemtu, vajadzēja arī asinis. Bija jāšauj. Bija jāatšauj paredzētais skaits. Katrai dienai savs... Tikai tā var izskaidrot rakstnieka Miervalda Birzes (Bērziņa) izglābšanos: kad izsauca viņu uz nošaušanu, aizgāja viņa tēva brālis. Šāvējus interesēja tikai skaits.

Karstais laiks smacēja. Bet pērkona lietus vai ik vakarus noskaloja izlietās asinis, kuru bija vairāk nekā “melnajai sotņai” pēc deviņsimt piektā gada trakojot.

Es brīnos: kāpēc neskaitāmo atceres dienu vidū vēl joprojām nav ierindota 1941.gada vasaras upuru piemiņa un vācu okupācijas laikā nobendētos vispār nepiemin? Vai viņi nav mūsu tautas daļa?!

Bet ko nu atmiņās gremdēsies – toreiz jauno Eiropu cēlām ar durkļiem, asinīm un masu kapiem. Tagad citi laiki, un kā mēdz