Issuu on Google+


Annotation

L. LAPSA I. SAATČIANE kopa ar K. Jančevsku ŠOFERA DĒLS MINHAUZENS ATENA Šis ir stāsts par puiku, kurš nolēma būt pilnīgi citādāks nekā viņa tēvs šoferis — neuzticīgs vīrs, dzīves neveiksminieks un garīgi slims slepkava, kuru viņš ir noliedzis visu savu mūžu un no kura uzvārda atteicies, kā vien iespējams. puika darīja, ko varēja, kaut Dieviņš viņam nebija devis pārāk daudz,— viņš nebija ne briesmīgi gudrs, ne apdāvināts, bet no savas dzimtas vīriešu dzimuma pārstāvjiem acīmredzami bija mantojis galvenokārt muldēšanas un šeptēšanās talantus. citā zemē viņš būtu kļuvis par kuslu Minhauzena parodiju un kā tāda arī vadītu savu dzīvi, taču puikam paveicās — viņš piedzima un auga zemē, kur tieši šie talanti izrādījās pieprasīti. Vēl uzaudzējis prāvu nekaunības slānīti, apveltīts ar neikdienišķu enerģiju, mūsu varonis kļuva par to Aināru Šleseru, kādu mēs pazīstam šodien. Bet vai patiešām pazīstam? Šī grāmata par tās galveno varoni pastāsta daudz ko tādu, ko līdz šim par viņu neesam pat nojautuši — un ko Viņš pats ir slēpis, cik vien spējis. Foto — AFI un no personiskajiem arhīviem Grāmatā izmantotas publikācijas no izdevumiem Biznes@Baltija, Čas, Diena, Dienas Bizness, Kas fauns, Klubs, Latvijas Avīze, Lauku Avīze, Mūsmājas, Neatkarīgā Rīta Avīze, Santa, Vakara Ziņas, Vesti Segodņa, kā arī LETA un BNS arhīvi un news.lv un Lursoft datu bāzes. Korektors Pēteris Upeshrants Māra Jonova vāka dizains un attēlu apstrāde Eduarda Paegles makets © L. Lapsa, 2010 © I. Saatčiane, 2010 © K. Jančevska, 2010 © SIA "Baltie Screen", 2010 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Saturs Priekšvārds…………………………………………………………………. 9 1. KĀPĒC DĒLS ATSAKĀS NO TĒVA? UN KUR PAZŪD KRIMINĀLLIETAS?………………………. 13 2. ŠOFERA DĒLA JAUNĪBAS TEKAS………………………….. 43 3. NO VALSTS APKRĀPĒJA — PAR UZŅĒMĒJDARBĪBAS PARAUGU………………………. 69 4. "ŠLESERS NAV LĪDZĪGS MŪSDIENU PRIVATIZĀCIJAS MILJONĀRIEM." TIEŠĀM NE? 104 5. VAI NO ŠĀ AKTĪVĀ PUIŠA KAUT KO VAR UZTAISĪT?…………………………………….. 132 6. CĪŅA AR OLIGARHIEM UN CITI BLĒŅU STĀSTI……………………………………….. 169 7. KO PASAKU, TO ARĪ DARU. VAI VISMAZ STĀSTU, KA DARU…………………………… 189 8. ŠOFERA DĒLA PAŠMĀJU "TAUTAS AUGSTSKOLA"………………………. 206 Pēcvārds………………………………………………………………….. 238 Šī grāmata veltīta visiem tiem, kuri bija tik gatavi stāstīt, stāstīt un stāstīt par šīs grāmatas varoni, bet, kad pienāca īstais brīdis, tad, kā jau īstiem latviešiem pienākas, apdomājās un ievilka asti kājstarpē


— jo — ka tik kas nenotiek. Paldies Jums, mīļie, — tieši uz tādiem kā Jūs grāmatas galvenais varonis arī turas. ŠOFERA DĒLS MINHAUZENS "Cilvēki, kas mani nepazīst, tiek mūsu skepticisma pilnajā laikmetā ar šādiem rokām taustāmiem meliem pamudināti šaubīties par maniem patiesajiem varoņdarbiem, un tas spēj cildenu goda vīru ne pa jokam aizvainot un apbēdināt." Gotfrīds Augusts Birgers, Minhauzens "Visi ir blēži; tad es vismaz eju pie tāda blēža, kuru es pazīstu kopš bērnības. Un es zinu, ko no viņa var gaidīt, un es mēģinu saprast, kāpēc viņš tā dara." Ainara Leščinska skolotāja — Inese Kārkliņa

Priekšvārds Kapec dels atsakas no tēva? Un kur pazūd krimināllietas ? Šofera dēla jaunības tekas No valsts apkrāpēja — par uzņēmējdarbības paraugu "Šlesers nav līdzīgs mūsdienu privatizācijas miljonāriem." Tiešām ne? Vai no ša aktīva puiša kaut ko var uztaisīt ? Ciņa ar oligarhiem un citi blēņu stāsti Šofera dēla pašmāju "tautas augstskola" Pēcvārds L. LAPSA I. SAATČIANE kopa ar K. Jančevsku ŠOFERA DĒLS MINHAUZENS


Priekšvārds Šis būs stāsts par puiku, kurš nolēma būt pilnīgi citādāks nekā viņa tēvs šoferis — neuzticīgs vīrs, dzīves neveiksminieks un slepkava, kuru viņš ir noliedzis visu savu mūžu un no kura uzvārda atteicies, kā vien bija prak​tiski iespējams. Puika darīja, ko varēja, kaut Dieviņš viņam nebija devis pārāk daudz, — viņš nebija ne briesmīgi gudrs, ne apdāvināts, bet no savas dzimtas vīriešu dzimtes pārstāvjiem acīmredzami bija mantojis galvenokārt muldēšanas un šeptēšanās talantus. Citā zemē viņš būtu kļuvis par kuslu Minhauzena parodiju un kā tāds arī vadītu savu dzīvi, taču puikam pa​veicās — viņš piedzima un auga zemē, kur tieši šie talanti izrādījās pieprasīti. Vienā brīdī viņš — pretēji saviem minhauzeniskajiem stāstiem patiesībā "lielo biznesu" sācis ar sīku, puskrimi- nālu valsts apkrāpšanu — saprata, ka patiesībā ideāli šai valstij atbilst. Iederas tajā. Ka šajā valstī tieši tādi kā viņš arī ir vajadzīgi. Ne briesmīgi gudri, izglītoti un tālredzīgi, ne tādi, kas kaut ko reāli izdara citu labā, bet tādi, kas "lej", ka dara. Vēl uzaudzējis prāvu nekaunības slānīti, apveltīts ar neikdienišķu enerģiju, mūsu varonis kļuva par to Aināru Šleseru, kādu mēs pazīstam šodien. Vai tiešām pazīstam? Šo grāmatu rakstot, ātri vien izrādījās, ka šis cilvēks ir daudz sarežģītāks nekā tas enerģiskais un viegli aprobežotais "koka klucis Konstantīns", kāds viņš bieži vien izskatās un par kādu daudzi viņu arī uzskata. Kādus tik viedokļus — gan vairāk, gan mazāk pamatotus — mēs grāmatas tapšanas laikā varējām uzklausīt. Lūk, tikai daži: - cilvēks, ko varētu saukt par ideālo Latvijas politiķi, izcili piemērotu vienai pietiekami lielai vēlētāju daļai — tai, kurai atmiņa sniedzas līdz aizpagājušajai nedēļai un skaļš solījums svarīgāks par visu; kas par politiķi varēja kļūt tikai un vienīgi bijušajā Padomju Savienībā, — Skandināvijā viņam nebūtu, ko darīt, bet Latvijā tas bija un ir iespējams,- cilvēks, kura lielākais ienaidnieks ir paša mēle, kas skrien krietni pirms domu virzības,- kurš nespēj nesolīt un uzbūvējis sava veida piramīdu, tikai nevis finanšu, bet solījumu piramīdu — sak, pasolot kaut ko jaunu, vecais aizmirsīsies; kurš jums sasolīs jebko, ja vien tas viņam būs izdevīgi, un tad neizpratnē blisinās acis — kā gan jūs ne​saprotat, ka tas tā bija tajā brīdī; - cilvēks, kas ir neliels Minhauzens it visā — kurš spēj lielīties pat ar Dressmann ievilkšanu Latvijā, kaut būtībā tas būtu tas pats, ja kāds cits pamēģinātu slavēt sevi, jo Latvijā ievedis Colgate vai Dolce&Gabbana-, - cilvēks, kas bez baiļu nepārtraukti staigā pa plānu ledu, jo zina, ka nav taču jābaidās — tādiem kā viņš šajā valstī ūdens zem ledus ir tikai tik daudz, ka var labi ja saslapināt pēdapakšas; kurš šajā valstī pirmais izgudroja, ka var taču kādu valsts uzņēmumu nolaist līdz klinkim, bet pēc tam sagrūst tajā kaudzi valsts naudas un… izlielī​ties ar saviem saimniekošanas panākumiem; - cilvēks, kam ģimene ir pāri visam, bet kuram laikam nav neviena paša īsta drauga,- kura veiksme slēpjas spējā piecelties par vienu reizi vairāk, nekā sanācis nokrist; par kuru pat nopietni uzņēmēji savā starpā ieminas — velis, kaut kā jāsarunā pie Šlesera tikšanās, — nekādas jēgas jau nebūs, bet jādabū kaut kāda optimisma deva; - cilvēks, kurā sēž divi: viens — tāds lāga puisis, itin jauks komunikācijā, sirsnīgs, tāds, kuram ir svarīgi, ja viņam kaut kas izdodas labi, tad to biedri novērtē un tā draudzīgi uzsit uz pleca; otrs — aprēķinātājs, kurš var iet pāri jebkam, savu projektu var īstenot, absolūti neraugoties ne uz ko, izvēlas jebkurus līdzekļus mērķa sasniegšanai, un viņu absolūti neinteresē tā drupu kaudze, kas pēc viņa paliek; un… šie abi cilvēki kaut kā saprotas savā starpā; - cilvēks, kurš, par spīti ņirgām par viņa atmiņas īpatnībām, neko līdz galam neaizmirst, kas gan


nekļūst par šķērsli, lai jau pēc pusgada ar kādu no bijušajiem pretiniekiem veidotu kopīgu apvienību un būtu atkal gatavs doties kādā sev izdevīgā cīņā… Kurš no šiem raksturojumiem ir precīzāks un objek​tīvāks? Lasiet un spriediet paši.


Kapec dels atsakas no tēva? Un kur pazūd krimināllietas ? "Tad mēs sacījām savam kungam: zēns nevar atstāt savu tēvu; un, ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs." 1. Moz. 44:22 1998. gada 6. novembrī Latvijas apstākļiem tolaik pamatīgā tirāžā iznākošais laikraksts Vakara Ziņas nāk klajā ar kaut ko ļoti līdzīgu sensācijai. Publikācijā ar virsrakstu Ainārs Šlesers pieķerts nelikumīgās manipulācijās ar ieročiem un munīciju raksta autori apgalvo: avīzes rīcībā esot nonākusi "droša dokumentāra informācija", kas liecinot, ka pret tābrīža Jaunās partijas līderi Aināru Šleseru vēl padomju laikā — pirms divpadsmit gadiem, tātad laikā, kad nākamajam politiķim vēl bija tikai sešpadsmit gadiņu, ierosināta krimināllieta pēc Kriminālkodeksa 218. panta par ieroču, munīcijas un sprāgstvielu neatļautu izgatavo​šanu, iegādāšanos, glabāšanu, nēsāšanu vai realizēšanu. Fakti acīm redzami nav izzīsti no pirksta — publikācijas autori atsaucas uz Iekšlietu ministrijas arhīvā atrodamu informāciju — izziņas kartīti, no kuras izriet, ka krimināllieta pret nākamo neatkarīgās Latvijas valstsvīru, bet tobrīd Rīgas Industriālā politehnikuma pirmā kursa audzēkni ierosināta pēc Kriminālkodeksa 218. panta 2. daļas, kas paredzēja atbildību par šaujamieroču vai munīcijas realizēšanas noteikumu pārkāpšanu, par ko, saskaņā ar padomju valsts likumiem, varēja draudēt brīvības atņem​šana uz laiku pat līdz pieciem gadiem. Krimināllietu bija sākusi toreizējās milicijas struktūrvienība, kas dežurējusi Rīgas ostu rajonā, — vēlākā Transporta policijas Rīgas ostu nodaļa. Taču acīm redzami pārkāpums nav bijis pārāk nopietns, — Iekšlietu ministrijā raksta autori noskaidrojuši, ka krimināllieta vēlāk izbeigta pēc Kriminālkodeksa panta, kas noteicis lietas izbeigšanu, nododot personu sabiedriskajā galvojumā, un ka par pusaudzi galvot uzņēmies kāds vārdā nenosaukts "ietekmīgs iekšlietu struktūru darbinieks". It kā nekas vērā ņemams — kuram puikam pusaudža gados gan nav sanācis pastrādāt kādu nelielu vai nedaudz lielāku blēņu? Jo vairāk, ka padomju gados par ieročiem varēja uzskatīt visu ko, —piemēram, ilggadējais A. Šlesera kolēģis Viesturs Koziols tajā pašā 1998. gada novembrī nāk klajā ar versiju, ka viņa biznesa partneri jaunībā aizturējuši nevis par ieroču vai munīcijas glabāšanu vai realizēšanu, bet vienkārši par tā saukto nunčaku (austrumu cīņās reizēm izmantotas savienotas koka vālītes) izmantošanu kautiņā. Taču šajā stāstā ir vairākas interesantas detaļas. Sākot jau ar to, ka topošais politiķis saistībā ar publikāciju uzvedas, maigi izsakoties, diezgan dīvaini. Pašām Vakara Ziņām viņš visādi mēģina norādīt uz pilnīgi citu, salīdzinoši daudz nevainīgāku padomjlaiku konfliktu ar tiesībsargāšanas iestādēm — un te nu vietā būtu garāks citāts no minētās publikācijas: "Sarunā ar Vakara Ziņām Ainārs Šlesers sākotnēji pauda izbrīnu par laikraksta interesi un uz jautājumu, vai jelkad pret viņu ir bijusi ierosināta krimināllieta, ieteica izvērtēt laiku un iekārtu, kurā Latvija atradās astoņdesmito gadu vidū. "Ja runa ir par pusaudža gadiem, tad man vienreiz ir bijusi saskarsme ar nepilngadīgo lietu komisiju," teica Šlesers, uzsvērdams, ka nelieto alkoholu, nesmēķē cigaretes un visādi citādi ir godīgs ģimenes cilvēks. Kad Vakara Ziņas viņam uzdeva jautājumu, vai tā ir taisnība, ka pret viņu ierosināta krimināllieta pēc Kriminālkodeksa 218. panta, ļaunās partijas līderis atbildēja, ka viņš šobrīd negribot runāt par faktiem, bet tikai žurnālista padziļinātas intereses gadījumā gatavs tikties un "runāt par pusaudža gadiem". Vakara Ziņām nosaucot krimināllietas ierosināšanas datumu, iestādi, kas to uzsākusi, un citējot Kriminālkodeksa 218. pantu, Šleseram atmiņā atausa zināmi pagātnes fragmenti, taču starp šaujamieročiem vai munīciju un sevi viņš nespēja rast kopsakarību. "Jā, es atceros, ka tur pusaudži izkāvās, kaut kas tur tika ierosināts. Bet nekādu šaujamieroču tur nebija. Jāņem vērā, ka toreiz cilvēki sēdēja cietumā par videofilmām, un jāizpēta tā laika likumdošana, lai kaut ko teiktu," mīklaini prātoja


Šlesers. Pēc jautājuma, vai viņš uzskata, ka krimināllieta tikusi safabricēta vai izziņas kartīte viltota, Šlesers sagurušā balsī atzinās, ka "bija notikusi kļūda, kuru viņš nožēlo, taču šī lieta katrā gadījumā tikusi izbeigta", nepaskaidrojot, kāda saistība viņam īsti bijusi ar šaujamieročiem vai munīciju. Šlesers teica, ka toreiz viņu neviens nav aizstāvējis un nekāda aizbildņa viņam neesot bijis. Sarunas nobeigumā ļaunās partijas līdzpriekšsēdētājs un Saeimas deputāts ierosināja tikties un izstāstīt vēl "labākas lietas par pusaudža gadiem, kad viņam bijuši divpadsmit līdz 14 gadi un viņš vēl mācījies skolā". [..] Vakara Ziņas noskaidroja, ka Aināram Šleseram [..] tiešām bijusi saskarsme ar toreizējā Maskavas rajona nepilngadīgo lietu komisiju par kādu kautiņu, taču 1987. gadā, kad viņš jau mācījās politehnikuma otrajā kursā. Kā liecina A. Šlesera personīgā lieta mācību iestādes arhīvā, 1987. gadā sakarā ar starpgadījumu no skolas ticis pieprasīts raksturojums, kas nosūtīts uz nepilngadīgo lietu inspekciju. Tātad 1986. gadā ierosinātā krimināllieta par šaujamieroču vai sprāgstvielu nelikumīgu realizēšanu un kautiņš 1987. gadā ir divas nesaistītas lietas." (Starp citu, šis raksturojums joprojām atrodas tehnikuma arhīvā, un no tā par Aināru Leščinski varam uzzināt gana daudz labu lietu: "Leščinskis A., mācoties tehnikumā, parādīja sevi kā spējīgu, loģiski domājošu audzēkni. Ainārs mācās sistemātiski, sekmes pārsvarā labas. Mācību stundā cenšas maksimāli izmantot laiku, lai saprastu vielu. Viegli padodas angļu valoda, matemātika. Pozitīvi izturas pret visiem mācību priekšmetiem. Ainārs ātri izprot mācību vielu, mācās ar izpratni, bagāts vārdu krājums, loģisks domas izklāsts. Aināram ir pozitīva attieksme pret fizisku darbu. Labprāt piedalās visās sestdienas talkās, strādā nopietni, uzdoto vienmēr paveic līdz galam. Labi veic darbus, kas saistīti ar pašapkalpošanos (dežuranta pienākumi grupā un tehnikumā). Ainārs radoši un apzinīgi pilda savus pienākumus: 1. kursā — fizorgs, 2. kursā — kultūras dzīves organizētājs grupā. Aktīvi iesaistās grupas sabiedriskajā dzīvē. Šoruden organizēja grupas piedalīšanos tehnikuma spartakiādē, pats bija grupas volejbola komandas sastāvā. Grupas kolektīvā Ainārs iekļāvies labi, ir autoritāte grupas biedriem. Skolas režīmu ievēro. Ar cieņu izturas pret pasniedzējiem un citiem pieaugušajiem cilvēkiem. Galvenās rakstura iezīmes: nosvērts, savaldīgs, draudzīgs, biedrisks. Vēlams, lai Ainārs vairāk izmantotu savu auto​ritāti grupas dzīves pozitīvā veidošanā.") Nekādas "labākas lietas par pusaudža gadiem" politiķis presei gan tā arī neizstāsta, toties pēc publikācijas parādīšanās jau pietiekami krasi maina nostāju: iepriekš minstinājies par "notikušu kļūdu, kuru viņš nožēlo", nu viņš nekavējoties publiski paziņo, ka nekāda krimināllieta saistībā ar ieročiem pret viņu vienkārši "neesot bijusi". Viss, kas bijis, — 1986. gadā noticis pusaudžu kautiņš, kurā viņš bijis tikai viens no daudziem, bet krimināllieta ierosināta pret kādu citu — augsta ranga milicijas darbinieka dēlu, trīsdesmit gadu vecu vīrieti. Toties apgalvojums par ieroču vai munīcijas krimināllietu esot "klaji meli", un esot "no��ēlojami, ka Vakara Ziņas nolaižas līdz tādam līmenim, sagrozot pat manis paša sniegto informāciju". Ar ko skaidrojams šis straujais kāreivīguma uzplūds? Viena no versijām — kā lasītājiem, tostarp arī pašam Aināram Šleseram kļuvis skaidrs no publikācijas, avīzei tā arī nav izdevies sameklēt pašu krimināllietu. Un neveiksmes iemesls ir visnotaļ būtisks — krimināllieta gluži vienkārši izčibējusi, bet Vakara Ziņu rīcībā ir tikai izziņas kartītes kopija, kuras oriģinālam vajadzētu atrasties Iekšlietu ministrijas arhīvā, kā arī palikušais ieraksts reģistrācijās žurnālā. Kas noticis ar pašu krimināllietas mapīti? Avīze nāk klajā ar savu versiju: "Kā Vakara Ziņām paskaidroja kāds Iekšlietu ministrijas darbinieks, krimināllieta, iespējams, pazudusi "ķīmiskās tīrīšanas" ceļā, kā policistu žargonā tiek saukta krimināllietas izņemšana par maksu. Iespējams, "tīrītāji" bija veikuši viņiem uzticēto pienākumu nevīžīgi, jo izziņas kartīte jau bija iegūlusi pie tām, kas tiek iznīcinātas, taču nebija pagūts to izdarīt…" Protams, tā ir tikai ne ar kādiem faktiem — ja neskaita to, ka it kā pastāvējusī krimināllieta patiešām


nav atrodama, pāri paliekot tikai nevīžu atstātajām dokumentu pēdām, — nepamatota versija, ko gan varam paturēt prātā: kā redzēsim, šī nav bijusi vienīgā ar mūsu varoni tieši vai netieši saistītā, bet mistiski izčibējusī krimināllieta. Tiesa, par spīti avīzes "klajajiem meliem", A. Šlesers pret Vakara Ziņām, cik zināms, tā arī nevēršas ne ar kādām pretenzijām — un it kā aizsācies skandāliņš klusi nomirst dabiskā nāvē. Savukārt piecus gadus vēlāk, kad Neatkarīgā Rīta Avīze politiķim vēlreiz izvērsti apjautājas par šo pašu "ieroču krimināllietu" un interesējas, vai nākamā politiķa galvotājs neesot bijis kādreizējais VDK štata darbinieks, vēlākais Skonto holdinga saimnieks Guntis Indriksons (kurš pašlaik kategoriski atsakās runāt par šīm tēmām), Ainārs Šlesers vairs pat nemēģina noliegt šādas krimināllietas pastāvēšanas faktu, koncentrējoties tikai uz savu (ne)pazīšanos ar Gunti Indriksonu: "Vēlreiz saku — ar Indriksonu iepazinos 1996. gadā. Tā informācija, kas parādījusies presē, ka Indriksons bijis cilvēks, kas mani sūtījis uz Norvēģiju speciālā VDK uzdevumā, tie ir klaji meli, jo uz Norvēģiju es braucu pēc oficiāla Norvēģijas uzaicinājuma. Manas mācības Norvēģijā apmaksājis nevis Indriksons un VDK, kā to rakstīja daudzi masu mediji, bet gan Norvēģijas valdība. Tā ir oficiāli apstiprināta informācija. Ar Indriksonu es pirmoreiz iepazinos 1996. gadā, iegādājoties šīs akcijas no viņa kontrolētajiem uzņēmumiem universālveikalā Centrs. Tā ka ar Indriksonu līdz 1996. gadam man nav bijusi vispār nekāda saistība…" Jebkurā gadījumā ņemsim vērā, ka laikam jau paklusām "iztīrītajā" krimināllietā figurē nevis politiķis Ainārs Šlesers, bet gan 1970. gada 22. janvārī dzimušais Ainārs Leš- činskis, kurš pie sava tagadējā uzvārda tiek tikai 1992. gadā, apprecoties ar Mis Latvija titula ieguvēju Inesi Šlcscri. Un uzvārda maiņa ir tikai redzamākais tagadējā politiķa solis, cīnoties ar savas bērnības rēgiem, — šķiet, Latvijas politikā neatrast otru cilvēku, kas tik kaismīgi būtu iestājies par visa veida ģimenes vērtībām, bet tajā pašā laikā tik negribīgi izteiktos pats par saviem vecākiem un faktiski būtu darījis visu iespējamo, lai sabiedrība par tiem zinātu iespē​jami mazāk. Un ne sabiedrība vien — pat tic nedaudzie ļaudis no politiskās arēnas, kuriem bijusi iespēja kāpt pār Šleseru ģimenes ligzdas slieksni, kuri ilgus gadus bijuši politiķa balsts un kuri faktiski ieveduši viņu lielajā politikā, par Aināra Šlesera vecākiem un bērnību var tikai raustīt plecus. "Māti viņš ir pieminējis un māsu arī pieminējis, tēvu — es nekad neatceros dzirdējis, ka viņš pieminētu… Varbūt, ka viņš ir polis, labā nozīmē, kaut kādas poļu saknes viņam tur ir… Un acīmredzot viņš nāk no nelabvēlīgas ģimenes, un nelabvēlīgas…" — tas ir viss, ko var pateikt pat faktiskais A. Šlesera Pirmās partijas idejas autors Jānis Krūmiņš. "Ļoti, ļoti maz. Nu, ka viņa ģimene no Latgales bija, bet neko vairāk es nevaru pateikt," uz jautājumu, ko viņa kādreizējais labais draugs Ainārs stāstījis par savu ģimeni, atbild bijušais mācītājs Ēriks Jēkabsons. "Māte visu mūžu nostrādājusi VEFā. Tēvs nomira pirms desmit gadiem," — tik mazrunīgs Ainārs Šlesers ir savā pirmajā plašākajā publiskajā intervijā Neatkarīgās Rīta Avīzes pārstāvjiem Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam 1996. gada maijā. "Man nebija tādas attiecības ar tēvu, nu, es viņu nejutu, es zinu, ka man bija māte, ar kuru es dzīvoju, ar tēvu man nav bijušas tādas saiknes," viņš tikpat negribīgi atklāj savā, šķiet, slavenākajā inter​vijā žurnālam Rīgas Laiks divus gadus vēlāk. "Es vienkārši gribu atstāt šo pasauli mazliet labākā stāvoklī, nekā esmu saņēmis to mantojumā no saviem vecākiem," politiķis reklāmfilmiņā pavēsta vēl vairāk nekā desmit gadus vēlāk, gatavojoties autopacēlāja grozā doties Arēnas Rīga griestu virzienā. Saskaņā ar nezināmo filmiņas veidotāju domām, viss, kas publikai būtu jāzina par politiķa vecākiem un dzimšanu, ir: "Ainārs Šlesers ir cilvēks, kuram nepatīk stāstīt pašam par sevi. Viņam vairāk patīk, lai par viņu stāsta viņa padarītie darbi, [..ļ Pirms trīsdesmit deviņiem gadiem, 1970. gada 22. janvārī Rīgas Dzemdību namā pasaulē nāca kāds spītīgs puika, kam jau ar pirmo sekundi šī pasaule šķita tāla no pilnības. Viņš brēca ilgi un uzstājīgi, kā rezultātā tika nosaukts par Aināru. Ainārs uzauga Ķengaragā…"


Lieki teikt, ka šī mazrunība ir radījusi visdažādākās baumas, lielākoties gluži noderīgas politiķim, kuram ilgus gadus galvenais mērķis ir bijis — ar jebkādiem līdzekļiem iekarot sev vietu "lielo puiku" kompānijā. Šīs grāmatas tapšanas procesā atrodas cilvēki, kas gatavi apzvērēt, ka viņu brālis sēdējis ar Aināra tēvu Robertu Leščinski vienā cietumā, pavīd arī versija, ka Roberts Leščinskis joprojām sveiks un vesels mitinās savā lauku īpašumā. "Ietekmīgais Iekšlietu ministrijas darbinieks, kurš toreiz glāba Aināru Leščinski no kriminālprocesa un tiesas, bija Indriksons, kurš bija darba kolēģis Aināra tēvam, vecajam Leščinskim, kurš savukārt kaut kad bija mīklaini gājis bojā. Abi bija augsta ranga VDK virsnieki…" — šo kāda A. Šlesera dzīves- gājumu savulaik pētījuša žurnālista secinājumu var uzskatīt par sava veida baumu kopsavilkumu. Papildus tam ir dzirdēts gan par to, kā čekists Leščinskis pavēris Aināram priekškaru uz specdienestu gudrībām un kā varenas bandas loceklis vai pat galva Leščinskis uzdevis bandas vīriem pēc savas nāves rūpēties par dēlēnu, gan par to, kā ar šo bandu tā vai citādāk esot saistīts arī G. Indriksons, un Skonto neesot bijis nekas cits kā šīs bandas noziedzīgi iegūto līdzekļu atmazgāšanas līdzeklis, turklāt tieši par Skonto naudu mūsu varonis esot sācis biznesu Norvēģijā. Bijusi arī vēl kāda cita krimināllieta par vērienīgu finanšu līdzekļu izkrāpšanu no padomju Latvijas banku sistēmas, kurā astoņdesmitajos gados figurējis gan Roberts Leščinskis, gan Pārdaugavas grupējuma galva Vladimirs Ļes- kovs, — un tā tālāk, un tā joprojām. "1998. gadā, kad dibināju partiju, bija baumas, ka Šlesers it kā nejauši esot nogalinājis cilvēku sporta zālē un aizmucis uz Norvēģiju. Un to tik pārliecinoši baumoja, ka es biju spiests taisnoties un prasīt — bet kur tad ir nogalinātais cilvēks? Tāda nav. Pēc tam baumoja, ka Šleseru čeka sūtīja uz Norvēģiju speciālā uzdevumā. Bet Šleseram tad bija divdesmit gadu, un tā bija Norvēģijas valdības apmaksāta programma! Vai tad čeka kaut ko finansēja caur Norvēģijas valdību? Muļķības! Un to visu var pārbaudīt," jau 2009. gadā Neatkarīgajai Rīta Avīzei klāsta pats mūsu varonis. Bet baumas tas nemazina. "Vispār Šlosers uz Norgi aizlaidās, jo Latvijā bij' sataisījis mēslus. Man viens cilvēks vēl tālajos deviņdesmitajos gados pamatīgi pētīja to lietu un savāca kaudzi materiālu. Es jau labu laiku domāju, kāpēc vēl neviens nav smuki savācis rindiņā notikumu virkni, kas aizsākās vēl tajos laikos, kad vecais Leščinskis strādāja "struktūrās", iemesli kāpēc viņš aizgāja no dzīves, kas tur bija vēl par personāžiem blakus, Indriksona lomu, Lcščinska pārtapšanu Šle- serā, Linstow ienākšanu Latvijā, tā naudas izcelsmi. Par tādiem sīkumiem kā krimināllietas pret Leščinski un to pazušanu milicijas arhīvos es nemaz nerunāju (un nevajag runāt muļķības par it kā lietām par džinsu spekulāciju)," — te vēl viens gana tipisks baumu apkopojums no interneta dzīlēm. Skaidrs, ka nekāda "kaudze materiālu" nekur dienas gaismā nav parādījusies. Šiem stāstiem par labu runājusi arī A. Šlesera mazru- nība par vēl vienu jautājumu — uzvārda maiņu. "Kad es mainīju uzvārdu, mani neviens nepazina un es nekad nebiju iedomājies, ka es kļūšu slavens cilvēks, par ko runās, par ko rakstīs un tā tālāk. Dzīvot Norvēģijā ar šo uzvārdu, kas man tagad ir, ir vienkārši praktiskāk — un viss. Ja es būtu zinājis, ka mani tagad pratina par to, es to droši vien nekad nebūtu darījis," viņš 1998. gadā Rīgas Laikam atbild uz jautājumu: "Vai jums jūsu tēva uzvārds, kuru jūs nomai​nījāt pret sievas uzvārdu, nebija vērtība?" Pie šīs pašas versijas mūsu varonis ir pieturējies arī vēlāk, tā faktiski barojot tās pašas daudzskaitlīgās baumas, kuru pamata ir "fakti" par augsta ranga čekistu Robertu Leščinski un kuru dēl mūsu varonis tad arī izlēmis no šā uzvārda atteikties. Savukārt otra versija — saistībā ar to pašu veco krimināllietu. "Tieši šīs lietas dēļ toreizējais Leščinskis, apprecoties nomainīja savu uzvārdu pret sievas, paredzot, ka konfliktiem bagātīgā pagātne Padomju Latvijā varētu traucēt karjeras izaugsmi neatkarību atgu- vušajā valstī," 1998. gadā raksta Vakara Ziņas… Bet vai tiešām cilvēks atsakās no vecāku uzvārda tikai tādēļ vien, lai ērtāk justos biznesā zemē, kurā saskaņā ar paša A. Šlesera apgalvojumu presē tajā pašā 1998. gadā viņa plāniem "vēl patiesībā nebija īsti reāla seguma, bija tikai manas idejas un apņemšanās kaut ko izdarīt un sasniegt"? Ar ko izskaidrojama


šī totālā nevēlēšanās kaut pāris teikumos pieminēt savu tēvu — un vispār radiniekus kopumā? "Lasīju, ka jums esot daudz radinieku dažādos Latvijas novados. Vai viņi ar jums lepojas?" skan žurnālista jautājums, un citkārt tik runīgais politiķis sev tradicionālajā manierē atbild ko pilnīgi citu: "Man ir grūti pateikt. Es varu tikai teikt to, ka runāt jau ir skaisti, bet ļoti daudzi cilvēki laukos dzīvo diezgan traģiski…" Pat mūsu varoņa ilggadējais biznesa partneris Viesturs Koziols neko lāga pateikt nevar — vai nevēlas: "Mēs sēdējām vēl Peldu ielas birojā, un viņš man pateica, ka viņam uzvārds Šlesers būs. Es saku: kāpēc? Viņš saka: tāpēc, ka neviens norvēģis Leščinski nevar izrunāt. Un tā ir taisnība. Arī "Šlesers" ir grūtāk izrunājams, bet norvēģiem "Leščinskis" izrunāt nav iespējams. Bet es nekad neko neesmu dzirdējis par viņa tēvu. Es domāju, ka viņam tīri, teiksim, psiholoģiski… varbūt viņš gribēja pielikt punktu kaut kādām savām attiecībām ar tēvu, varbūt. Es nezinu…" Paša Aināra Leščinska 1985. gada iesniegumā, lūdzot uzņemt Rīgas Industriālajā politehnikumā, nedaudz mīklaini norādīts, ka tēvs ir otrās grupas darba invalīds, bet Rīgas 25. vidusskolas 8. A klases skolēna Aināra Leščinska raksturojumā cita starpā skaidri norādīts — dzīvo kopā ar vecākiem. Savukārt ar iepriekš nedzirdētu versiju klajā nāk pēc pailgiem pūliņiem sameklētā Leščinsku ģimenes kādreizējā Ķengaraga kaimiņiene, lai gan sākotnēji viņai svarīgāk šķiet pastāstīt, kā viņa bērnībā salikusi pakā zeķes un sieriņus un gribējusi tās uzdāvināt Aināram, — tikai mamma paku atņēmusi un paziņojusi, ka lietotas zeķes dāvināt nebūtu īsti labi: - Nē, tēvs ar viņiem nekad nedzīvoja. Nu, viņiem acīmredzot ģimenē ir kaut kas tāds, nu, kas reizēm… Viņu nevar gluži kā par sieviešu dzimtas lāstu vai kaut kā tā saukt, bet ar tiem vīriešiem viņiem ģimenē neiet. Aināra vecākā māsa Lolita ir ļoti jauna un smuka, un viņai ir visas iespējas. Ret, nu, viņa ir arī tāda, nu, asā sieviete, pie kuras ilgi vīrieši nevar uzturēties, tāda, kura dominē, ja, un vīriešiem tas šausmīgi nepatīk, ne visi vīrieši ar to var sadzīvot. Un toreiz bija atbraukuši lietuvieši, vesels bars ar lietuviešiem. Nu, un tagad visas latviešu meitenes — mana mamma un tā Lolita, protams, ar viņiem tur kož, dzer, un tusiņš baigais notiek, un viņa iemīlējās tajā vienā. Lūk, un tad bija viens tāds lietuvietis Svajunas, es atceros, baigi jauns, baigi smuks, nu, un no tā Lolitai piedzima Ringolds. Ari aizbrauca, nu, un es tai Lolitai prasīju, jo es redzēju, ka viņa pārdzīvo. Man jau bija tāds vecums, kad es kaut ko sapratu, patiesībā es jau skolā gāju. Un es viņai prasīju, kā ir, vai nepārdzīvo, ka tev vienai tas bērns jāaudzina, viņa teica — nē. Un ka viņai vīrietis nav vaja​dzīgs. - Bet kāpēc visai ģimenei "sieviešu dzimtas lāsts"? - Vienvārdsakot, tāpēc, ka tai Monikai — tai mātei, nu, es īsti nezinu, kas tur ar to… vai tik viņš nesēdēja cietumā, kaut kas… Tagad es tā sāku tīt, man liekas, ka viņam bija kaut kāds sakars ar cietumu. Tam tēvam. - Aināra tēvam? - Jā, bet, nu — nu, tas nav fakts, ja. Nu, tas tāds atmiņas uzplaiksnījums, ka kaut kas tur tā kā tāds bija. - Kā sauca, neatceries? Nē, noteikti nē. Jā, tur bija kaut kas tāds, ka… nu, man liekas, vai tikai nebija ar cilvēka nosišanu, kaut kas tāds. Jā, baumas par to, ka Leščinskis jaunībā nositis cilvēku, ir figurējušas ilgus gadus, — tikai pirmo reizi padzirdam, ka runa patiesībā varētu būt par Aināra tēvu. Taču paiet vēl ilgi mēneši, līdz, daļēji pateicoties nejaušībai, mēs pēc gariem meklējumiem beidzot nonākam Vidzemes pusē, Ērgļos, kur par tagadējā politiķa ģimeni zina stāstīt bijušās Leščinsku ģimenes kaimiņienes. Blakus kādreiz Leščinsku ģimenes apdzīvotajai, tagad tukšajai balto ķieģeļu mājai tajā pašā upmalā joprojām dzīvo kundze, kura, mazliet vilcinājusies, ne vien piekrīt sarunai, bet arī ieved Leščinsku bijušās mājas pagalmā, lai parādītu dārzu un skatu no upmalas. Viņa lieliski atceras gan to, kā te ar savu brālēnu dzīvojies pusaugu Ainārs,


gan to, kādi notikumi patiesībā aprāvuši Aināra tēva brīvās dzīves gaitas: - Tos vecākus un vecvecākus es labi zinu, bet tā… - Robertu Leščinski? - Jā, jā. Robertu Leščinski, to zinu un Roberta vecākus, tēvu, māti. Viņš tepat blakus, kaimiņos bija. Roberts auga, viņam bija ari māsa, par skolotāju mācījās, vecāka par viņu. Un Roberts bija, nu, tāds sliņķis, nemācījās. Kad māsa atbrauca, viņa vienmēr gāja uz skolu un ņēma puiku priekšā, nu, esot tāds izlutināts. Ne šāds, ne tāds tas puisis bija. Tā es vispār zināju un pazinu, tāds apaļīgs, vārdu sakot, apmē​ram Aināra skatā, apmēram tāds pats, nu, tāds apaļīgāks tikai. Vispār tas Roberta tēvs, Pēteris Leščinskis bija atnācis kaut kur no Latgales, ar savu sievu. Viņš bija, nu, vācu laikā kaut ko… un, vārdu sakot, viņš atnāca te, uz Vidzemi, uz šito pusi. - Kas Roberts bija par cilvēku? Ar ko viņš nodarbojās? - Tad tas Roberts tā nopietni apprecējās, sieva Monika — tāda paliela auguma katoļticīga, nopietna, simpātiska, kārtīga sieviete, laikam no Latgales. Māte viņam arī bija Monika, nopietna sieviete. Ar ko viņš nodarbojās? Viņš bija šoferis vispār, brauca kādreiz uz pasta mašīnas, un vienmēr kaut kas gadījās: tad tur pasta mašīna sadega, tad tur kaut kas notika. Nu, tā — aizdomīgi. Nu, viņš brauca uz tās pasta mašīnas, tepat bija mūsu pienotava. Vecaistēvs, Roberta tēvs, tur par sargu strādāja, un māte par apkopēju pienotavā strādāja, un tad to lieko sviestu kastēm veda uz Rīgu. Tad viņu atlaida, nu, es nezinu, ko viņš vispār darīja, es nezinu. Pēc tam uz smagās mašīnas par šoferi bija, kad viņu no pasta atlaida. Un tad pēc tam atkal teica — jau kādi pāris gadījumi bijuši, ka viņam smagās mašīnas kravas kastē tek asinis. Viņš — a tur man sakāvušies cilvēki brauca vai ko tur atkal, kautu cūku vedis, nu, tā atrunājās. Nu, un tad vienā reizē nāk smagā mašīna uz Ērgļu pusi, vardu sakot, pie Suntažiem, un cilvēki pamana, ka no tās mašīnas tur pil asinis! Nu, tā, no paziņām, vārdu sakot. Un milicija to mašīnu, vārdu sakot, aptur, nu, un vienu noga​linātu meiteni bija vedis. - Kurā gadā? - Nu, tas bija, nu — kaut kur padomju laikā. Es tā nevaru pateikt gadu, toreiz vēl tas, nu, Ainārs, tagadējais Šlesers, Leščinskis viņam īstais uzvārds ir, jā, tas bija vēl neliels. Es nezinu, viņš ap 1970. gadu dzimis? Nu, kaut kas tāds, precīzi nezinu. Te braukāja pie vecāsmammas vēl vienu otru reizi ciemos, nu, tāds… - Un kas tālāk bija ar tēvu? - Tas bija Ogres rajona teritorijā, tad tur bija aizturēts un uz Ogri aizvests tas Roberts Leščinskis. Viņš tur, nu, bandām, nu, kaut kādas izrēķināšanās, nu, vārdu sakot, to meiteni bija vedis kaut kur. Un tā viņš uzrāvās. Pēc tam viņu aizveda uz Rīgu, viņu vispār ielika — vai nu uzreiz, es nezinu, psihiatriskā slimnīcā. Kad tas viss bija noticis, tad tepat blakus kaut kādi augstas pakāpes milicijas darbinieki, nu, kaut kādi radinieki tiem Leščinskiem te parādījās, viņi bija sazinājušies, lai Robertu izpestītu, nu, vispār no tiesāšanas. Cik nu viņš tur bija psihiski, cik nebija, bet psihiatriskajā slimnīcā tika ielikts. - Un tagad tas tēvs dzīvs? Roberts? - Nē, nē, nav dzīvs. Viņš bija psihiatriskajā slimnīcā, un, vai viņš tur pats bija galu izdarījis vai kā tur, bet, vārdu sakot… Kas to zina, vai viņš iztaisīja pašnāvību, vai viņam… visādi jau tur runāja, ka — kā jau cilvēkus aizvada kādreiz, lai neizrunājas kādreiz kaut ko. Nu, nezinu. Un māsa atveda te, uz Ērgļiem un apglabāja brāli. Toreiz vēl tam Robertam tēvs un māte bija dzīvi, un tagad tie arī abi miruši un Ērgļu kapos ir. Kad notika šitais te gadījums ar to nogalināto sievieti, tad tā sieva aizgāja, izšķīrās, vārdu sakot, no Roberta. Sieva viņam nebija ne uz bērēm, ne kā — māsa atveda te un apglabāja viņu. Es pati gan arī nebiju uz tām bērēm, nu, tā tikai teica, es to apgalvot nevaru. Tagad būtībā tā māja ir tukša. Vecaistēvs, vecāmāte nomira, un Roberta māsai bija divi bērni, meita


Liepājā ir, tur apprecējās un palika, un dēls ir tas, kas tur ar šizofrēniju slimo, brālēns tam Aināram. Tas ārstējās, jau vidusskolā iedams, bija Jelgavā, nu, un tad tagad kaut kad bija apprecējies, tad viņiem smagi gāja un izšķīrās, bet tagad neko, lieto zāles, un tas brālēns tīri tā neko tagad. - Un kāds bija Ainārs? - Nu, normāls zēns. Ar savu brālēnu kopā te, Ogres malā, kur viņiem bija tāds, ko vingrot, tur pavingroja, tāds — tīri tāds puika nekas bija vispār, nu, cik tad es viņu tur daudz varēju redzēt. Vēlāk, tad jau dzirdēja, ka, jā — Rīgā, tur visādas spekulācijas, tad tur džinsenes parādījās, tad tur ar tām košļājamām gumijām. Vārdu sakot, ar tādām nelielām lietām no ārzemniekiem tur pa ostu vai kaut kur, tā viņš iesāka jau pamazām, pamazām to naudu grozīt. Vecvecāki jau te ar tādām spekulācijām, ar to sviestu, ko uz Rīgu vest, nu, saprotams, ka tur tika nauda, visiem tika. Tādā ģimenē viņš auga, un tādā veidā tas aizgāja. Vispār tāds šiverīgs, uzņēmīgs puika. Jaunieši kādreiz vai dzer, vai kā — nē, nē, tādas lietas nē, bet tikai to, ka rauš, — tas jau no padsmit gadiem viņam sākās. - Ainārs brauc pie sava brālēna ciemos? - Nav, nav. Tikai vairākus gadus atpakaļ tai, nu, tēvamāsai bija iedevis sešus tūkstošus vai cik tur, tad viņa nopirka lietotu mašīnu, un tai vedeklai, nu, kad šķīrās, palīdzēja nopirkt dzīvokli, lai viņa no šejienes iet projām. Un tagad, jā, tagad to savu brālēna dēlu iekārtoja Rīgā, lidostā par šoferi. Slaids, smuks puisis ir. Tas ir kārtīgs pui​sis, tas nav nekāds ne spekulants, ne kas… Kaut kas traks, vai ne? Jau gandrīz vai pierastā augsta ranga čekista vietā mums te visā nopietnībā tiek stāstīts par vienkāršu šoferi, kurš notverts ar nogalinātas meitenes liķi automašīnas kravas kastē. Nav gan šaubu, ka kundze stāsta ar patiesu degsmi, — bet kur kaut jel kādi pierādījumi? Kur kaut vēl viens cilvēks, kas šo stāstījumu apstip​rinātu? Taču… cilvēks atrodas — un ne viens vien. Vispirms jau mazliet aiz Ērgļiem, Vecumniekos atradām arī kundzi, kura atminas Leščinsku ģimenes pirmos soļus Vidzemē, — iesākumā Leščinsku ģimene dzīvojusi šajā pusē un tikai pēc tam pārvākusies uz Ērgļiem. Pašu Aināru viņa zinot tikai no televīzijas pārraidēm, bet ar viņa tēvu un tēvamāsu Veroniku gan mācījusies vienā skolā un senākus laikus atceroties gluži labi: - Ar šito jauno Šleseru es galīgi neesmu pazīstama, es tikai, cik pa televīziju un žurnālos redzu, bet Robertu un Veroniku, nu, vārdu sakot, Šlesera tēva ģimeni, — to es labi. Viņi tak te dzīvoja vienu laiku, kamēr nodibinājās sovhozs. Viņi laikam ieklīda kara laikā vai pēc tam tikai, bet līdz apmēram piecdesmit septītajam gadam visa ģimene dzīvoja te. Gan Roberts, gan Veronika jau ar mani reizē skolā gāja. Piecdesmit septītajā gadā te kolhoza vietā nodibinājās sovhozs, un tēvam, vecamtēvam, Roberta un Veronikas tēvam nepatika tas sovhozs, un viņš aizgāja uz Ērgļiem - Un tie Roberta vecāki — tie bija godīgi, kārtīgi cilvēki? - Nu, Veronika ar savu mammu bija ļoti simpātiskas. Verai mamma bija ļoti smuka, starp citu. Ļoti smuka bija, jā. Kad es viņu pirmo reizi redzēju, viņa bija tādā kostīmiņā un slaida, un laukos ar papēdīšiem kurpītes bija, nu, tā bija dāma. - Ar ko Roberta tēvs nodarbojās? - Nu, šite viņš strādāja kolhozā, un, kad viņš aizgāja uz Ērgļiem, es nezinu, ar ko nodarbojās. Nu, savu ģimeni jau viņš labi uzturēja. Viņš bija ļoti… šiverīgs, un, jā, nu, var būt, ka tā naudas kāre Aināram ar' ir iedzimta no vectēva. Gaļu veda uz Rīgu, uz tirgu… Nē, nu, viņš nezaga, viņam uzticēja to, bet, nu, mājās viņš naudas dikti maz atveda. Tad, kad sāka citi vest, bija pavisam cita nauda… Nu, savu ģimeni viņš neaizmirsa. Būtībā tur es viņu nevainoju. - Bet kas Roberts ir par cilvēku? - Bija. Bija. Nu, to jūs labāk prasiet Verai, es zinu tikai baumas, to jūs nerakstiet. Tās ir baumas, ko man stāstīja, un, ja tur nav taisnība, lai Dievs pasarg'! Ka viņš ir cilvēka nāvē vainīgs, to es arī zinu, bet, kas un kā, smalkāk es nezinu. Nu, jā, un es tā sapratu, ka ģimene viņu paglāba no nāvessoda. Tai


laikā, kad tas notika, jau nāvessods bija. Runāja, ka ģimene viņu paglābusi, ielikusi psihiatriskajā slimnīcā, un tur viņš, cik es zinu, no turienes laukā neiznāca, tur viņš arī mira. Nu, jā, tad vairāk es arī ne​zināšu. - Bet kā varēja vienkārša padomju ģimene ielikt psi- henē? Tas jau tikai tādiem augstiem kungiem, bet viņi jau nebija nekādi augstie. - To es nezinu, tas jāzina ir Verai, kā tas viņiem tur laimējās, to es nezinu, bet, ka viņš tai slimnīcā bija, tas ir taisnība, to pati Vera man teica. Ko es esmu te dzirdējusi riņķī, tās ir tikai baumas. Bet, ko teic Vera, tai nu vajadzētu būt taisnībai. - Bet kāds Roberts bija? Kā kaimiņš, kā cilvēks? - Kaimiņš viņš man nekad nav bijis, un pieaugušu es viņu tikai pa gabalu esmu redzējusi. Puika skolā — nu, diez kāds nebija, palaidnis bija. Vera bija vecāka drusku, un Vera viņu klapēja, ne jau tā, ka sita, bet purināja un ar celi spēra. Aizkaitinājis bija par kaut ko, — vairākkārt es redzēju, ka viņa bija dusmīga uz viņu. Nu, nebija simpā​tisks cilvēks, neko vairāk es arī nevaru pateikt. Es vienkārši biju skolniece kopā ar Veru. Man liekas, ka Vera bišķīt kādu klasi zem manis bija, varbūt viņa ātrāk beidza… Ar Veru jau mēs sagājāmies kolhoza laikos, kopā sienu kasījām, strādājām. - Roberts dzēra? - Nu, nav gan dzirdēts, ka viņš būtu briesmīgs pļēgurs bijis, nu, tā kā es jums teicu, varbūt tā iedzēra, bet, ka viņš būtu pļēgurojis, to — nav dzirdēts. -Kāda izglītība bija? - Nu, pamatskolu viņš beidza, bet tālāk es nezinu. Tālāk es nezinu. Nekad neesmu pajautājusi… Ar vārdu sakot, lielos vilcienos arī otra cienījamā vecuma kundze atkārto to pašu pārsteidzošo un negaidīto stāstu — par Ērgļu puses šoferi Robertu Leščinski, kas vainojams kāda cilvēka nāvē un mūžu beidzis psihiatriskajā slimnīcā. Turklāt izrādās, ka Ērgļu pusē atrodamas ne tikai atmiņas par Leščinskiem, bet arī dzīvi ģimenes locekļi: tajā pašā ielā, kur tukšs stāv baltais Leščinsku nams, citā mājā divas ziediem un stādiem pilnas istabiņas apdzīvo Aināra tēva Roberta māsa — Veronikas kundze. Par savu brāli viņa stāsta labprāt, netrūkst arī viņa fotogrāfiju — kaut atmiņas ir smagas, gandrīz tikpat smagas kā apstāklis, ka Ainārs par viņu nu esot vienkārši aizmirsis. - Nu, es daudz neko nevarēšu pastāstīt. - Jūs maz tiekaties ar Aināru? - Mēs maz tiekamies. Mēs neesam desmit gadus tikušies. Es nezinu, ko viņš tagad dara un kas ar viņu notiek. - Kā tā? - Nu, viena lieta, ka viņam mamma ir tāda, ka viņa, tā varētu teikt, gribēja mani izmantot un arī izmantoja, cik varēja. -Kā? - Nu, kad mēs, kā saka, krievu laikā dzīvojām, te man ir dzīvoklis, un tur lejā mums ir vecātēva māja. Mēs ar tēvu uzcēlām māju, paldies, brālis palīdzēja, vismaz viņš atveda, ko apšūt, māja mums ir kārtībā. Un tur bija zeme, un tā bija govs zeme. Un mēs te nenormāli strādājām. Man kā skolotājai alga bija ap trīssimt rubļi, vīram bija kādi divi simti, vecaistēvs ar vecomāti, nu, kā saka, man tēvs ar māti, tiem atkal pa kādiem sešdesmit rubļiem bija, visu to kopā likām, daudz strādājām. Nopirkām viņiem mašīnu… - Robertam un Monikai Leščinskiem? - Jā. Jā, jā. - Kas tā par mašīnu bija? - Zaļš Moskvičs viņiem bija, es pat neatceros numuru, kaut kāds trīspadsmitais… Jau daudz, daudz vēlāk vienreiz brāļa dēls [Ainārs] bija atbraucis — deviņdesmit devītā gadā, viņš man iedeva desmit tūkstoši dolāru, nu, varbūt tas bija tā, ka par to mašīnu atdeva to naudu, nezinu, nu,


nezinu, tik teica — paldies, ka tu mums palīdzēji, ka mēs varējām tik labi dzīvot. - Un Ainārs Monikai un jūsu brālim dēls? - Jā- Jā/ jā. - Kas ar brāli notika — kurā gadā viņš nomira? - Astoņdesmit septītā gadā. Jā. - Runā jau visu ko… - Nu, jā. Nomira astoņdesmit septītā gadā, tēvs astoņdesmit piektā, viņš astoņdesmit septītā gadā. Tā… - Kā jūsu brālis nomira? Jo citādi ir tik daudz speku​lāciju… - Viņš nomira slimnīcā, Sarkandaugavā. - No kā? - Nu, es to nezinu. Es biju pirmdienā pie viņa un sarunāju ar dakteri, ka viņš brauks pie mums dzīvot, ka man būs martā brīvdienas, es viņu atvedīšu te, pie mammas, viņš gribēja, mamma ar' gribēja, ka viņš nāk te dzīvot. Un tā bija pirmdiena, un tajā dienā arī sieva bija pie viņa, bet pa to laiku, kamēr es biju pie daktera, viņa bija pie brāļa, bet prom mēs abas braucām reizē uz centru. Es atbraucu vakarā ar vilcienu uz māju, un vairāk no tās pirmdienas es viņu neredzēju. Bet tai slimnīcā teica, ka viņa bijusi sest​dien pie viņa un svētdienas rītā viņš bija nomiris. Nu, vārdu sakot, izdzēris zāles un nomiris. - It kā pašnāvība? - It kā jā. It kā. Vēl teica — kāds lats naudas bijis palicis pie viņa. Tā. Un tā pēc brāļa aiziešanas jau nāca šitie laiki, tad jau vairāk arī nekādu sakaru nav bijis ar brāļa sievu. - Kurā gadā viņš slimnīcā iegūlās? - No septiņdesmit otrā. Ik pa brīžam. Tad viņu dažreiz turēja mājās, bet lielāko daļu jau viņš arī bija pa brīžam slimnīcā. Sarkandaugavā. Daudz ko es arī nezinu noteikti. - Un kas uzņēmās rūpes par mazo Aināru pēc viņa tēva nāves? Bija kāds no tēva draugiem, kas viņu palīdzēja izau​dzināt? Nu, es domāju, ka vecāmāte nomira astoņdesmit sestā gadā, tad, kad nomira man brālis, astoņdesmit septītā gadā. Nu, jā, vecāmāte — visulaik tā audzinātāja bija vecāmāte, vecaimātei zelta pieminekli vajadzētu uzcelt. Katlakalna kapos viņa guļ. Un tā vecāmāte bija, kas tos bērnus pieskatīja. Monika jau it kā lielā darbā, mūžam briesmīgi garās stundas… - Kur viņa strādāja? - Viņa VEFā strādāja. - Par ko? - Nu, pie montāžas… Un mēs to mašīnu nopirkām, un tad, kad mainījās šitie laiki, tad Monika ar steigu pārdeva mašīnu. Vēl palika bagāžnieks, mēs bijām Rīgā ar vīru aizbraukuši, un viņa teica — paņem to bagāžnieku pie sevis, varbūt jums noderēs, un tiešām viņš mums noderēja. Mēs savam Moskvičam uzlikām bagāžnieku, un savu Moskviču mēs nodevām tikai pagājušoruden. Tā kā man Ainārs iedeva to naudu, tos desmit tūkstošus, es nopirku — nopirkām auģiku. Ne jau nu jaunu, bet… - Bet kāpēc Ainārs atteicās no sava tēva uzvārda? - Nu, es domāju, ka viņam nepatika tas uzvārds, arī sieva noteikti bija tā, kas prasīja, lai tā — es jau to sievu neesmu dzīvē redzējusi. - Vai varētu būt, ka Ainārs vienkārši kaunas no sava tēva pagātnes? Bet ko tad tēvs tādu savārīja? - Nu, tur bija kaut kas — es to visu skaidri tā nezināju, ka tas bija, bet kāda sieviete gāja viņa dēļ bojā. Nezinu, kā tas, kā tas viss bija. Viņa bija medmāsa, tā sieviete. - No Rīgas? Māsiņa Siguldā dzīvoja, Daina. Es pat ar to Dainas māsu biju kādu laiku vienā institūtā mācījusies, tikai es viņu nepazinu. Tā Daina bija tā medmāsa, kas gāja bojā vina dēl. - Kurā gadā tas notika?


- Tas bija septiņdesmit otrajā gadā, trīsdesmitajā jūnijā, kā šodien atceros. Taisni tai dienā bija meitenei dzimšanas diena… Savukārt visus punktus uz "i" saliek pensionētā izmeklētāja Guna Lapuška, kura gandrīz četrdesmit gadu senos notikumus joprojām atceras gluži labi — jau sākot ar to, ka tieši viņa Robertam Leščinskim nozīmējusi psihiatrisko ekspertīzi un ka tieši viņas pārraudzībā lieta izmeklēšanas stadijā beigusies ar lēmumu par krimināllietas izbeigšanu un par lietas nosūtīšanu tiesai piespiedu ārstēšanas piemē​rošanai. - Kāpēc jūs viņam nozīmējāt ekspertīzi? - Bija pamats, es neatcerēšos vairs. Man liekas, ka bija attiecīgie dokumenti no viņa… kur viņam bija dzīvesvieta? - Ērgļos. - Tad tas acīmredzot bija no Ērgļu poliklīnikas. Un slepkavības lietās, starp citu, tajā laikā visās lietās obligāti bija jānozīmē psihiatriskā ekspertīze. Un viņam laikam bija pamats, jo viņa rīcība nebija adekvāta. Tātad lieta aizgāja uz tiesu. Uz kuru tiesu — to tagad neatcerēšos. - Bet kur notika slepkavība? - Tā notika Juglas slimnīcas rajonā vai kur — nu, es neatcerēšos vairs. Taisni tai slimnīcā? Nē, pašā slimnīcā, liekas, ka nebija. Katrā ziņā ne Ogres rajonā. - Tad viņš šo Dainu it kā tur noslepkavoja? -Jā. - Un kā viņš viņu veda? - Smagajā mašīnā, kravas kastē. Vai tad to māsa nestās​tīja jums? - Stāstīja, arī pieminēja par asinīm. - Jā, jā, jā. Man liekas, vai ar cirvi viņš viņu nenogalināja? Bet to neņemšos apgalvot. Ko tur, četrdesmit gadu, — diez vai jūs varētu atcerēties. Tātad viņš tur veda. Kur tad viņam sāka mūsu miliči sekot? Diezgan ātri. Sekoja viņam, ja nemaldos, autoinspekcija. Jo brauca viņš nenormāli, galīgi neadekvāti. To es arī atceros, ka viņi sāka sekot viņam no Tīnūžiem, no mūsu rajona robežas, jo redzēja asinis tekam no tās mašīnas, kas caur kravas kastes dēliem pilēja uz asfalta. Viņu pirmā doma bija, ka tā ir nelikumīga medniecība — kādu lopiņu, kādu zvēriņu. Kaut kādu zvēriņu ved kravas kastē. Tādēļ viņi sekoja viņam un uzreiz pa rāciju ziņoja uz dežūrdaļu, un, ja nemaldos, dežūrdaļai jau bija ziņojumi par to, ka tāda slepkavība ir notikusi. Tur, tajā fuglā. Un tad diezgan ātri saštukoja, ka tā ir tā mašīna. Un tad viņam sekoja, un tad viņš šausmīgi trencās pa ceļu — tas viss radīja draudus, ka var notikt vēl lielāks trakums, vēl kādu var notriekt, un gribēja, galvenais, viņu izdzīt, izdabūt ārā no pilsētas teritorijas, kas arī tika izdarīts. Pa ceļu prom uz Juglu — uz Mazo Juglu, nevis uz Rīgas pilsētas Juglu, bet Suntažu ciema teritorijā, tur kā reiz Kangari sākas. Tātad atmiņa man tomēr ir lieliska! - Jums ir perfekta atmiņa. Suntažos viņš esot aizturēts. - Jā, jā, viņš pagrieza tomēr nevis uz mūsu rajonu, iekšieni, bet pa kreisi, uz Rīgas rajona teritorijas pusi, kur sākas Mazie Kangaru kalni. Un ietriecās Mazās Juglas tiltiņa apmalēs. Un tur pakārās, nu, mašīna, ne jau pats. Un tur viņu aizturēja, un tā bija mūsu rajona teritorija, un tā tas viss beidzās, tie notikumi, tā tie risinājās. Un tad eksperti ņēma nopilējušo asiņu paraugus no ceļa, lai salīdzinātu ar upura asinīm. Tad visa izmeklēšana, visas ekspertīzes tika zīmētas, kas bija vajadzīgas — bet viņš jau uzreiz arī atzinās. Manuprāt, man liekas, ka viņš pats uzreiz visu to stāstīja, — no kurienes es par to romānu zinātu… - Bet kāds tas motīvs ir bijis? - Ka viņa viņu noraidīja, ka izbeidza attiecības, tā, manuprāt. Bet katrā ziņā jums jāredz ir lieta. Jo, ziniet, citādi tā ir tukša muldēšana. Un tātad viņam bija nozīmēta psihiatriskā ekspertīze. Man liekas, ka tur bija ari kaut kāds pamats,


vai viņš nebija kaut kādās uzskaitēs. Nu, tas jau tiek viss pārbaudīts, un noskaidrots, un visiem tiek izprasītas viņa slimības vēstures. Man liekas, ka viņam tiešām bija slimības vēsture. Man kaut kā atmiņā, ka pabieza bija tā mapīte, ko es nodevu ekspertiem. Tātad viņu atzina par nepieskaitāmu. Nu, un tad bija tiesa, un tad pieņemts tiesas spriedums bija par viņa piespiedu psihiatrisko ārstēšanu. - Tātad vainīgais savu vainu pilnībā uzreiz atzina? - Man šķiet, ka jā. Man šķiet, ka jā, kaut gan tur jau viss bija tāpat ļoti skaidrs. Bet katrā ziņā par to saistību ar to Dainu, — to laikam man arī liecināja Dainas darbabiedrenes. ļo es runāju ar viņas darbabiedrenēm, medmāsiņām. Un viņas man to stāstīja, ka viņš tur piebraukājis, ka Daina vēlāk sākusi slēpties no viņa… Man liekas, ka tā tas bija. - Sakiet, lūdzu, viņš bija dzēris? - To es neatcerēšos. To es nevaru tik smalki atcerēties. Par to kategoriski es kaut kā domāju, ka nē, ka viņu bija pārņēmusi ideja, mānija, ka tā Daina viņu noraidījusi un krāpj, un… Bet atkal, Dieva dēļ, neņemiet visu par baltu patiesību — jums ir jāredz lieta… Jā, lieta — tā tad mums visu pastāstīs par to, ko īsti sadarījis Aināra Leščinska tēvs un kādi bijuši slepkavības motīvi. Un teorētiski tam nevajadzētu būt grūti — Latvijā katrai tiesai ir savs arhīvs, kur tā noteiktu laiku glabā izskatītās lietas. Tomēr arī pēc glabāšanas termiņa beigām lietas teorētiski nekur nepazūd — tās obligāti jānodod Valsts arhīva glabāšanā. Bet, tā kā Valsts arhīvs visas lietas neglabā mūžīgi, no iznīcināšanai pakļautajām lietām pēc noteikta laika paliek pāri tikai spriedumi. Ar vārdu sakot, mums būtu visas cerības pēc zināmām klapatām tikt pie pilna tiesas sprieduma Roberta Leščinska lietā. Taču, kā izrādās, ne jau tikai pusaudža Aināra Leščinska krimināllieta vien var "pazust", — izrādās, ka arī citas ar tagadējo politiķi saistītās krimināllietas ne vienmēr sasniedz savu mūžīgās atdusas likumisko vietu. Tā, lūk, Ogres rajona tiesa 2000. gada maija aktā kā neatrodamas norādījusi trīsdesmit astoņas lietas un dažādus citus tiesas dokumentus par laika periodu no 1950. līdz 1980. gadam. Starp iztrūkstošajām lietām ne ar vārdu gan nav pieminēta neviena krimināllieta un arī ne mūs interesējošie "1972. gada Latvijas PSR Tieslietu ministrijas Ogres rajona Tautas tiesas Krimināllietu spriedumi un lēmumi 1-176 līdz 1-200". Un kāpēc gan šos "spriedumus un lēmumus" vajadzētu pieminēt, ja visas sešdesmit to caurauklotās lapas ar tadu nosaukumu patiešām glabājas Jēkabpils zonālā arhīva lietā Nr. 2466? Turpat Jēkabpilī atrodas arī Latvijas PSR Tieslietu ministrijas Ogres rajona Tautas tiesas Krimināllietu alfabētiskais rādītājs 1970.—1976. g., kura ieraksts apgalvo: arhīva lietā Nr. 2466 vajadzētu glabāties ari spriedumam krimināllietā Nr. 1-184 par Robertam I eščinskim piemēroto piespiedu ārstēšanu psihiatriskajā slimnīcā, starp citu — vienīgais šāda veida spriedums vairāku Ogres rajona tautas tiesas darba gadu laikā. Lai izslēgtu jebkādu kļūdīšanos, Ogres rajona tautas tiesas vestajā krimināllietu alfabētiskajā rādītājā norādīts ari vajadzīgās krimināllietas numurs — Nr. 1-184, kas arī sakrīt ar zonālā arhīva lietas Nr. 2466 apsolīto saturu — "spriedumi un lēmumi 1-176 līdz 1-200". Tomēr zonālā arhīva beta Nr. 2466 solītā vietā slēpj mazu pārsteigumu, proti, spriedumam krimināllietā Nr. 1-183 seko Nr. 1-185, bet spriedums krimināllietā Nr. 1-184 nav atrodams nevienā no sešdesmit caurauklotajām lapām. Vēl vairāk, Jēkabpils zonālais arhīvs ir gatavs dot izziņu, ka "Ogres rajona Tautas tiesas 1972. gada 14. septembra spriedums Roberta Leščinska krimināllietā Nr. 1-184, par kuru ir izdarīts ieraksts tiesas krimināllietu alfabētiskajā rādītājā un par kuru ir sastādita krimināllietu statistiskā uzskaites kartīte, nav nodots un neglabājas". Kāds tad varētu būt bijis krimināllietas liktenis? Var gandrīz droši apgalvot, ka līdz Jēkabpils arhīvam šī krimināllieta un līdz ar to arī spriedums vispār nav nonākuši. Valsts arhīvam nododamās lietas tiek atlasītas un sakārtotas nekur citur kā attiecīgās tiesas kancelejā, — tas ir viens no kancelejas darbinieku parastajiem darba pienākumiem Ogres rajona tiesa ar iztrūkstošo lietu aktu skaidri un gaiši ir pateikusi — krimināllieta Nr. 1-184 nav iztrūkstoš lietu sarakstā.


Tas nozīmē, ka ne tikai tiesas vai tiesas kancelejas vadītāja, bet pat visvienkāršākais darbinieks varēja izņemt vienu krimināllietu no arhīvam nododamajām lietām, paklausot ļoti īpaša apmeklētāja lūgumam, kādas ievērojamas amatpersonas nepārprotamam mājienam vai savai iedzīvošanās kārei — vai visu triju kombinācijai. Nododot krimināllietas uz valsts arhīvu, tiesas arhi- va-kancelejas darbinieks raksta nodoto lietu numurus, tiesājamo vārdus, uzvārdus, apsūdzības pantus, sējumu skaitu. Teorētiski tiesas arhīvam lietas būtu jānodod un valsts arhīvam tās pašas lietas jāpieņem ar nodošanas-pieņemšanas aktu. Jēkabpils zonālajā Valsts arhīvā šāda nodošanas-pieņemšanas akta nav, tāpēc nevar zināt, kurā gadā Ogres tiesa tam būtu nodevusi 1972. gada lietas. Tikpat labi augšminētie uzskaites sistēmas trūkumi varēja ļaut notikt kādai rupjai paviršībai — piemēram, nevis kāda "parastā cilvēka", bet tieši ar tiesībsargāšanas iestāžu dokumentu iespējamu pazušanu saistītas personas radinieka Roberta Leščinska krimināllieta ņēma un pilnīgi nejauši izkrita no arhivējamo lietu kaudzītes, bet tad, neviena neievērota, pati no sevis paslīdēja zem kādas mēbeles, kur nogulēja vairākus gadus un varbūt guļ jopro​jām. Iespēja, ka sprieduma oriģināls atrodas tā izpildes iestādē, piemēram, ieslodzījuma vietā, ir jāatmet uzreiz, jo kārtība, kādā uzglabājami izskatīto lietu spriedumu oriģināli, ir stingri noteikta un nav mainījusies līdz mūsu īlienām: sprieduma oriģināli tiek iešūti attiecīgajā krimināllietā un ar visu lietu tos uzglabā tikai un vienīgi tiesas arhīvs, bet pēc uzglabāšanas termiņa beigām — tikai un vienigi Valsts arhīvs. Varbūt krimināllieta un/vai spriedums tomēr pazuduši vai pazudināti no Valsts arhīva? Šāds pieņēmums ir reāls, jo Jēkabpils zonālajā valsts arhīvā nav nekādu ziņu, kurā gadā Ogres rajona tiesa nodeva 1972. gada krimināllietas. Ļoti īpašais apmeklētājs varēja ierasties laikā, kad tika arhivēti un cauršūti spriedumi no iznīcināmajām lietām, jo pēc sprieduma iešūšanas Valsts arhīva lietā Nr. 2466 to diezin vai varētu izņemt ārā, nebojājot lietu — un uzrādīto cauršūto lapu skaits arī atbilst šā brīža reālajam lietas lapu skaitam. Turklāt sprieduma tīša pazudināšana pēc cauršūšanas arhīva lietā būtu jāveic vairākos līmeņos — ne vien sabojājot mapi Nr. 2466, bet arī papildu iznīcinot gan attiecīgā krimināllietu alfabētiskā rādītāja "nodevīgo" lappusi ar ierakstu, gan krimināllietu statistiskās uzskaites kartīti. Un tieši tas, lūk, nav izdarīts — kas ir interesanti, tieši tāpat kā gadījumā ar mazgadīgā Aināra Leščinska it kā nepastāvējušo, it kā tomēr pastāvējušo padomjlaiku "ieroču kri​mināllietu". Var, protams, pabrīnīties, ka statistiskās uzskaites kartīte nepazuda zem tās pašas tiesas vai varbūt arhīva mēbeles, zem kuras nejauši paslīdēja visa pārējā krimināllieta — un tikpat labi var pabrīnīties, ka tiesu dokumentu pazudināšanas iniciators vai īstenotājs ne reizi dzīvē nebija dzirdējis par šīm mazajām, taču saturīgi ietilpīgajām kartītēm, vai arī bija tikpat paviršs kā gadījumā ar "ieroču krimināllietu". Taču — pēc visa spriežot, tieši šo zināšanu vai uzcītības trūkuma dēļ uzskaites kartīte krimināllietā Nr. 1-184 atšķirībā no sprieduma krimināllietā Nr. 1-184 secīgi atrodama starp pārējām "1972. gada Latvijas PSR Tieslietu ministrijas Ogres rajona Tautas tiesas krimināllietu statistiskās uzskaites kartītēm". Padomju tiesu kancelejās šāda kartīte tika aizpildīta katrai krimināllietai, civillietai un adminis​tratīvajai lietai, aizkustinošā uzcītībā aprakstot lietas detaļas Un tā nu sadzeltējušais kartona gabaliņš arī bez sprieduma mums bezkaislīgi pastāsta: bezpartejiskais, 34 gadus vecais šoferis Leščinskis Roberts Pētera dēls tika saukts pie kriminālatbildības par to, ka viens pats 1972. gada 30. jūnijā Suntažu teritorijā "ar 13 sitieniem pa galvu, nogalināja medmāsu Tēraudu Dainu". Krimināllietu izskatīja pēc sešām dienām no tās ienākšanas dienas tiesā, un 1972. gada 14. septembrī ar tiesas spriedumu Lcščinskim tika nozīmēta piespiedu ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Tiesa, kartītē nav aizpildīta aile, kas mums pastāstītu, kad spriedums stājies likumīgā spēkā, taču tas jau arī vairs nav tik būtiski, — pašu galveno tā apstiprina. Par spīti nezināmo censoņu pūlēm "iztīrīt"


krimināllietas dokumentus (kaut tā droši vien ir tikai sakritība, ka tieši mūs intere-1 sējošajā laika periodā tieslietu ministre veselas divas reizes ) bija Aināra Šlesera partijas biedre Ingrīda Labucka), faktiski nevar būt nekādu šaubu — izdomātā mītiskā čekista Roberta Leščinska vietā mūsu acu priekšā ir garīgi slims slepkava, vienkāršs pasta automašīnas šoferis Roberts Leščinskis, kurš iekārotās sievietes slepkavību paveicis, kad paša dēlam bijis tikai pusotrs gadiņš. Nav brīnums, ka šāda tēva uzvārds nav tas, ko visvairāk gribas saglabāt…


Šofera dēla jaunības tekas "Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds labi jūtas savās jaunības dienās; staigā tos ceļus, ko tava sirds kāro, un ej pakaļ tam, kas patīk tavām acīm; zini tomēr, ka Dievs par visu to prasīs no tevis nolēsumu!" Salamans mācītājs 11:9 Kas notiek maza cilvēka sirdī un galvā, kad pusaudža gados vai, ticamākais, jau bērnībā kripatiņu pa kripatiņai viņš uzzina par briesmīgo realitāti: ka viņa tēvs neprāta lēkmē ar vairāk nekā desmit sitieniem nogalinājis savu mīļoto sievieti, kas nebūt nav bijusi viņa sieva un mazā cilvēka māte, un pēc tam to kā nokautu lopu nez kur vedis automašīnas kravas kastē? Kas notiek ar mazo cilvēku, ja šis cilvēks, kaut notiesāts uz piespiedu psihiatrisko ārstēšanos, ik pa laikam vēl gadās viņa redzeslokā un viņsaulē aiziet tikai tad, kad dēlam jau sešpadsmit. Un, ja vēl vien​laikus mazajam labi zināms, ka arī viņa brālēns cieš no smagas garīgas kaites? Kā šis neapskaužamais komplekts var ietekmēt visu tālāko dzīvi?… Jānis Krūmiņš, par spīti savai ekscentriskajai dabai (bet varbūt tieši pateicaties tai), ir viens no tiem cilvēkiem, lca mūsu varonim ilgāku laiku ir stāvējis ļoti tuvu, — tik tuvu, ka dažādiem citiem "AŠ" un ticības brāļiem tas ne sapņos nav rādījies. Kaut neinformēts par sava "politiskā krustdēla" biogrāfijas traģiskajiem notikumiem, kaut ko viņš acīmredzami ir pamanījis: "Viņš nekad nav tēvu pieminējis. Nu, un es domāju, ka viņa paradokss vai tā pamata atspere slēpjas tieši šajā te, ka viņš, pirmkārt, gribēja pierādīt tai ģimenei un tieši tam, varbūt tēvam to, ko cilvēks var izdarīt dzīvē. Un tas, ka viņš ir nācis no tādas nelabvēlīgas ģimenes, tas ari. Es domāju, arī tāpēc viņš mainīja uzvārdu, — ne jau kaut kādu skandālu dēļ… Viņam ir kaut kāda atspere vai sāpe, vai vēlme pierādīt savam tēvam, ar ko viņš nekad nav runājis, vai mātei, es nezinu…" Ko pierādīt? Trīs psihologi, kam, neatklājot konkrētā cilvēka personību, lūdzam modelēt dēla tālāko dzīvi, lielos vilcienos ir faktiski vienisprātis. "Tā ir traumatiska pieredze, kas neapšaubāmi atstāj iespaidu uz tālāko dzīvi. Tālākā attīstība var būt diametrāli pretēja: var nolemt būt pilnīgi cits cilvēks, vai arī pats var kļūt noziedznieks, nokļūt cietumā. Ja ir grūti pieņemt šo dzīves īstenību, var izlemt mainīt uzvārdu. Ja cilvēks izvēlas par katru cenu sasniegt lielus un redzamus rezultātus, arī tam ir kaut kāds iemesls. Ja cilvēks ir ar dzīvi apmierināts, viņam nav nepieciešamības pēc milzu redzamiem rezultātiem, — tādā veidā parasti kaut ko kompensē. Ja cilvēks jūtas, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, viņam var rasties vēlme apliecināt pretējo, tādējādi kompensējot," teic Ieva Bite. Līdzīgās domās ir arī krīzes psihologs Reinis Upcnicks: "Ja bērns nav bijis liecinieks šim notikumam, tad ir vieglāk. Ir stāsti no radiniekiem, un paliek vieta fantāzijām, kas gan var būt vēl sliktāk. Cilvēka raksturu veido ģenētika, sociālā vide, bet, protams, tas ļoti ietekmē, ja kāds vēl to pastiprināti pasvītro, izmet kādu frāzi. Šādi notikumi arī atstāj iespaidu uz to, kā vēlāk tiek veidotas attiecības ar pretējo dzimumu, cilvēkiem utt. Viss ir atkarīgs no psiholoģiskā brieduma. Svarīgi ir apzināties, ka mēs nevaram būt atbildīgi par to, ko dara citi cilvēki, pat, ja tie ir mūsu vecāki. Nodalīt. Teorētiski var būt, ka meklē kontaktus ar c ilvēkiem, kas ir tendēti uz vardarbību, taču var būt arī gluži pretēji — ka mēģina pievērsties labdarībai, apliecināt, ka esmu pilnīgi pretējs. Katrā ziņā šāds notikums ļoti spēcīgi ietekmē cilvēka dzīvi." Taču, raugoties uz mūsu varoņa tālākajām dzīves gaitām, ļoti iespējams, ka visprecīzāko raksturojumu sniedz Aina Poiša: "Tās ir milzu bailes, kad vistuvākais cilvēks — bērns savu tēvu par tādu uzskata —, kā izrādās, ir nāvi nesošs. Tas ir ļoti pretrunīgi. No vienas puses, tēvs ir spēks, kas dod drošību, pasargā, bet no otras puses — izrādās, nogalina. Bet vienmēr paliek neatbildēts jautājums, kur tad palika tā vīrieša labā puse. Visbiežāk pēc šādām traumām cilvēks noslēdzas sevī, kļūst emocionāli noslēgts, nobloķē jūtas, jūtu


pasaule ir it kā komā. Viņš visu racionalizē, neļaujot sev līdzpārdzīvot. Cilvēks var būt ļoti veiksmīgs, izdarīgs, sasniegt lielus rezultātus, taču emocionāli nekāds. Ideāli, ja cilvēks apzinās, kas ar viņu ir noticis un spēj šo situāciju analizēt ar pieauguša cilvēka izpratni. Ļoti bieži var būt vēlēšanās kompensēt šo pārdzīvojumu, piemēram, pārnesot to uz citiem cilvēkiem, palīdzot bērniem, mēģinot viņus pasargāt no varmākām, iespējams, vecākiem. Pat, ja bērns ar savām acīm nav redzējis šo noziegumu agri vai vēlu viņam kāds par to pastāsta. Viņam iekšā va būt sajūta, ka ir bojāta viņa sakņu sistēma. Līdz ar to rodas vēlme noliegt savu pagātni, izcelsmi. Mehānismi var bū ļoti dažādi. Cilvēki dodas prom un dzīvo tūkstošiem kilo metru attālumā. Var rasties interese par karmiskajām sais tībām un vēlme izpirkt sava tēva grēku. Ar saviem darbiem! pierādīt, ka viņš nav tāds kā tēvs, censties dzīvot dzīvi tā, lai saviem bērniem karmiski nenodotu šo negatīvo man​tojumu. Atteikšanās no uzvārda un uzvārda maiņa ir tipiska vēlme noliegt savu pagātni. Ar šo brīdi cilvēks it kā novelk strīpu savā dzīvē un mēģina pateikt — mana dzīve sākas ar šo punktu, bet viss, kas bija pirms tam, patiesībā nemaz nav ar mani. Tādā veidā viņš savās atmiņās novelk robežu un šo informāciju noglabā tik dziļi, ka tā paliek aizmirsta. Taču jebkurā gadījumā, ja kāds cilvēks piemin līdzīgus gadījumus vai kaut ko saistībā ar šiem notikumiem, atmiņas uzpeld. Un tad atkal parādās pastiprināta vēlme pierādīt, ka es tāds neesmu, esmu citādāks, ar mani viss ir kārtībā…" Cik noprotams, neilgi pēc traģiskajiem 1972. gada notikumiem — bet varbūt jau pirms tam (spriežot pēc tā, ka Ainārs piedzimis Rīgas Dzemdību namā) — Leščinsku ģimenes atlikusī daļa pārceļas uz dzīvi aptuveni piecdesmit kvadrātmetru dzīvoklī Rīgā, Aglonas ielā. Spriežot pēc paša Aināra politiķa laiku skopajiem stāstiem, abu bērnu, mātes un vecāsmātes dzīve Ķengaragā ir gana trūcīga un skarba, — īsta pašmāju ilustrācija scenārijam "Kā rūdījās tērauds". Tieši šajā ikdienas trūkumā, mātei esot vienīgajai ģimenes gādniecei, mazais Ainārs audzis un, spītējot ilzives grūtībām, dzelžaini uzstādījis savas dzīves lielos mērķus. Vai tā tiešām ir? Vai nav pamata 8. A klases skolēna Aināra Leščinska raksturojumā ierakstītajiem vārdiem "materiālie apstākļi ir labi"? "Dzīvoja viens, bez tēva, ar māti. Es nezinu sīkumos, bija neērti prasīt, bet māte tā pateica — es viena audzināju. Un bija divi bērniņi, bija vēl meitiņa. Un tāpēc jau neērti bija prasīt par to tēmu. Viņa strādāja divos darbos, lai varētu viņus pabarot un apģērbt, un viss. Bērni bija ļoti patstāvīgi, puisītis vārīja ēst, māsiņu baroja [patiesībā gan Lolita Leščinska ir divarpus gadus vecāka par savu brāli — aut. piez.j, uz skolu veda, no sko​las, un tā. Kur mammīte strādāja? Nevaru pateikt konkrēti, bet tādus vienkāršus darbus viņa strādāja. Grūti gāja, tāpēc ka viena pati audzināja. Viņš ļoti bija pieradis, ka pašam par sevi jārūpējas, par māsiņu, jo māte viena bija, un, ziniet, viņai tāda specifika, visādos darbos vajadzēja. Kad es mājās gāju apciemot, tad vienmēr viņš viens pats. Cepa kartupeļus, sev kaut ko, māsiņai un sev," stāsta pensionēta matemātikas skolotāja Staņislava Brence — Aināra Leščin​ska bijusī klases audzinātāja Rīgas 25. vidusskolā. "Māsa vispār šuva tā privāti, kaut ko pēc pasūtījumiem šuva, modelēja pati. Māte kaut kādu vienkāršu algotu darbu strādāja, bet viņš jau tad bija šausmīgi ambiciozs, jo nebija tā, ka pavisam trūkumā dzīvoja, bet nu tāda nosacīti, nu, mietpilsoniska nabadzīgā ģimene. Ja, tādi viņi bija," piebilst Aināra bijusī kaimiņiene, kura tolaik dzīvojusi Aglonas ielas 26. namā tieši zem nākamā politiķa un viņa radu dzīvokļa. Taču ne skolotāji, ne kaimiņi nav bijuši lietas kursā par "lauku radu faktoru", par ko tagadējais politiķis, protams, neieminas, bet kas komplektā ar 1943. gadā dzi mušās Monikas Leščinskas VEF brigadieres algu un Ainaržl vecāsmātes pensiju tolaik ļāva dzīvot gluži pieklājīgi. Roberta Leščinska māsa Veronika tagad situāciju raksturo šādiem varbūt pat nedaudz rūgtiem vārdiem! "Viņiem visa kā bija gana — kuru cūku nokāva, tā cūka tika pārdalīta uz pusēm, puse obligāti aizvesta uz Rīgu. Kā saka, vistas dēja, piens bija, un viss kaut kas bija, un dārzā viss, kas izauga, tika dalīts — nu, cik viņiem vajadzēja, tik kā saka, viņi saņēma. Un tad viņi te braukāja, braukāja visu vasaru, kā saka, un savāca visu, ko viņiem vajadzēja Mūsu mājā nekas nepalika pāri, neviens ābols, neviena


odziņa. Savāca visu, ko vajadzēja. Mēs septiņi gadi staigājām kājām bez mašīnas, kad brālim nopirkām mašīnu. Un tikai tad es dabūju sev mašīnu. Tad man arī mammīte atkal piemeta klāt, lai man iznāk tā mašīna. Protams, naudu es ar' šad tad brālim iedevu bet, kad sākās šitie laiki, tad jau vairs mūsu attiecības nekādas nebija, jo brāļa sieva… viņa brauca uz Ērgļiem, bet pie mums nenāca vairs. Tā brāļa sieva nav bijusi vairāk. Kā beidzās tie bada laiki, kā nekā vairs no mums nevajadzēja tad līdz ar to arī nebrauca…" Kā Aināram Leščinskim iet pamatskolā — tiešām tik skarbi, kā viņš to raksturojis vēlāk? Vismaz skolotāju un klasesbiedru stāstījums par to neliecina, — tāda normāla kopumā pozitīva un sirsnīga viduvējība, kas ne ar ko īpaši nav izcēlusies — ne ar labu, ne ar sliktu. "Ne viņš bija kaut kāds lamzaks, vai kas — nē. Viņš bija ļoti vienkāršs, bija tāds — pozitīvs. Tā, ka viņš klasi aizrautu ar kaut kādu savu ideju, nē, tāds līderis viņš nebija, noteikti. Viņš nebija tāds, kuram visi skrēja pakaļ," nosaka Aināra bijusī klasesbiedrene, tagadējā ūdens aerobikas trenere Anita Muižniece. "Vidusmēra skolnieks, kas ne īpaši centās, ne kā. Tas zēns ne ar ko īpaši neizcēlās, nebija ne labs, ne slikts, cik cs zinu, bet varu arī kļūdīties," teic Aināra Leščinska bijusī I imijas skolotāja Anna Vanaga. "To, ko prasīja, to pildīja. Teiksim, ar kaut kādām izcilībām vai kaut kas atkal tāds galīgi nepadevies — tajās kategorijās nebija. Viduvējība. I'arasti jau atceras, nu, spožus vai kaut kādus, nu, īpašus, liet to lielo masu — tie jau īpaši atmiņā nepaliek. Nu, normāls bērns, normālas prasības, normāli visu strādāja, izpildīja, ne ar ko īpaši neizcēlās," piebalso arī Dainuvīte Spalva, Aināra Leščinska bijusī zīmēšanas skolotāja Rīgas 25. vidusskolā. Apmēram tāds pats ir arī bijušās klases audzinātājas Staņislavas Brences sniegtais raksturojums: - Kuri priekšmeti Aināriņam vislabāk patika? - Nu, ne matemātika (smejas). Matemātika — tā nebija viņam sirdslieta. Man liekas, vairāk tādi vieglākie priekšmeti, nu, kur nav daudz jāmācās. Bet pateikt, ka viņš nemācītos vai tur dauzītos, vai tur bandās kādās iesaistītos, nu, visādi tādi bērni salasās un iet tur, lai sistu kādu, — man nav liijis pa pieci gadi tāda gadījuma. Ļoti jauks un patīkams puisītis bija. Neviena vārda nevaru pateikt slikta. Māte vienmēr nāca uz vecāku sapulcēm, uz visiem vakariem, kurus es rīkoju, klasīte bija laba, mēs bieži ekskursijās braucām, visur brauca ekskursijās, bet… Es saku, pa visiem pieciem gadiem man neviena slikta vārda nav, ko pateikt par viņu. - Vai viņš bija tas, ko mēs saucam par paraugzēnu? Nē, tā nebija, ka viņš, lūk, tur izceltos. Tā nebija. Mācībās, neteiksim, ka viņam spidoši gāja, mācībās viņš tāds viduvējs bija. Bet nesekmīgs nekad ari nebija. Ar biedriem normāli satika, ne viņu kāds apsaukāja, ne viņš kādu. I Viņš ļoti labi tā iederējās. - Bet vai viņš bija līderis, teiksim, viņš varēja tā — visas klases priekšgalā…? - Nē, viņš kluss bija. Viņš manā raksturā, es arī visu dzīvi tā — nekad nekur nelecu. Nē-e, līderis viņš nebija, un nekāds tāds — buh! — arī nebija. Kluss, mierīgs, bet ļoti, ļoti sirsnīgs un patīkams. Varbūt arī tāpēc, ka tādaļ dzīve bija viņam — tomēr ar diviem bērniņiem viena sieviete. Kopumā ļoti grūti gan pateikt, jo līdz devītajai klasei vēl taču nav tā īsti cilvēks izveidojies. Bērns vēl. Ļoti labs bērns bija. Bet tā, priekšmetos neizcēlās. Normāls,! sekmīgs bija, bet… Un arī tā, ka, lūk, līderis būtu, — tā nebija… fl Faktiski to pašu, tikai nedaudz citos vārdos vēsta arīļ 8. A klases skolnieka Aināra Leščinska raksturojums:] "Fiziski un garīgi attīstīts. Šajā skolā mācās no pirmās klases. Mācās labi, bet, ja piestrādātu vairāk, varētu: mācīties bez trijniekiem. Mājas darbus pilda regulāri. Patīk vēsture, ģeogrāfija, darbmācība un fizkultūra. Visgrūtāk padodas valodas un fizika. Fizisku darbu Ainārs strādā labprāt un viņam ir darba iemaņas. Pēc rakstura ir dzīvs, kustīgs un vienmēr vēlas būt priekšgalā. Ainārs ir klases autoritāte, ir liels optimists. Ar klases biedriem attiecības normālas. Pret vecākiem cilvēkiem izturas pieklājīgi. Brīvajā laikā lasa grāmatas, apmeklē kino un nodarbojas vieglatlētikas sekcijā. Aināram ļoti interesē tehnika. Viņš grib


mācīties tehnikumā. Ainārs ir komjaunietis. Klasē šogad veica fizorga pienākumus. lasa avīzes, žurnālus un ļoti interesējas par sportu. Vienmēr piedalās skolas un klases rīkotajos pasākumos. Ir sabiedrisks un atsaucīgs…" Tikpat pamatīga viduvējība mazais Ainārs izrādās arī sportā, — kaut gan no politiķa Aināra Šlesera stāstiem daudzus gadus vēlāk tāpat izriet kas gluži cits. "Pirmoreiz ieraudzīju dzīvē naglenes, bija jāuzvelk kājās un pirmajā reizē arī pa trim distancēm varēju iegūt divas pirmās vietas, vienu trešo. [..] Es esmu nodarbojies ar Austrumu cīņām un tajā pašā laikā nodarbojies ar boksu kādu laiku, patiesībā es esmu nodarbojies arī ar vieglatlētiku kādreiz, skraidījis, ļoti daudz diplomu ir… Sprintā, 60 un 100 metri, ja… Plus vēl 200," viņš stāsta tam pašam Rīgas Laikam, savukārt citiem preses izdevumiem tiek stindzinošas — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē — detaļas par peldēm āliņģī un celšanos piecos no rīta, lai brauktu no Ķengaraga uz Jūrmalu skriet krosu. Aināra Šlesera priekšvēlēšanu pasākumā Arēnā Rīga politiķa sportisko sasniegumu slavinājums jau sasniedz kulmināciju — lūk, neliels fragments par Rīgas mēra amata kandidāta dzīves "otro atklāsmi — sportu": "Cik vien es sevi atceros, es kaut kur skrēju, kaut ko cilāju vai ar kaut ko sacentos. Sportu es vienmēr esmu uztvēris ļoti nopietni, nevis kā rotaļu, drīzāk kā mērķa sasniegšanu caur sevis pārvarēšanu, caur sviedriem." Bez piepūles nav panākumu — tā bija otrā mazā Aināra lielā atziņa, viņa skolotājs un rakstura veidotājs. Kaimiņi vēl šodien atceras, ka pēc Aināra varējuši pulksteni noregulēt — tieši septiņos viņš skrēja sprintu. Lietus vai sniegs, ziema vai vasara. "Man bija daudz iespēju aiziet neceļos. Ar daļu no maniem draugiem tā arī notika. Es domāju, ka mani izglāba sports. Ja treniņi ir divreiz dienā, sešreiz nedēļā, tad neatliek laika muļķībām." Sports, spīts un sacensība veidoja mazā Aināra raksturu un attieksmi pret dzīvi. "Es iemācījos sakāves pieņemt normāli, kā dzīves sastāvdaļu. Tu taču nepaliec sliktāks, ja tev kaut kas neizdodas. Zaudējums ir tikai iespeja mācīties un nākamreiz darīt labāk. Visi ir kādreiz krituši ar seju dubļos. Tas ir lieliski. Tas nozīmē, ka tu esi dabūjis kādu labu dzīves atziņu." Kā bija patiesībā — tieši tā vai tomēr nedaudz citādi? Kas nu to zinās labāk par bijušo klases audzinātāju: - Vai viņš jau pamatskolā bija sportisks zēns? - Jā. Nu, kā, skolā taču vienmēr bija kaut kādas stafešu komandas, tautas bumba, "mednieki un pīles", basketboli, volcjboli, vieglatlētikas un slēpošana. Es par viņu varu pateikt tikai to, ka viņš gan mācījās, gan sportoja. - Un viņš tiešām sportojot abas rokas salauza? Astotajā vai kurā klasē? - Jā, kaut kad bija. Mēs pa starpbrīžiem gājām vingrot, un tur bija tādi stieņi, un tad viņš arī tur ņēmās un vien​reiz paspruka vaļā. - Kā var — abas rokas? - Mierīgi, kad tu vingro uz tiem — zini, uz tiem, dzelzs, tādi, nu, tiīdi treki. Vienkārši uz rokām šitā nokrita lejā. Neveiksmīgi. Bet viņš vienalga uz stundām gāja. Bet ko saka īstā skolēnu fizisko spēju novērtētāja — Rīgas 25. vidusskolas fizkultūras skolotāja Ligita Kosenkova? - Var teikt, ka viņš bija pats stiprākais zēns klasē? Piedodiet, nevar teikt tā — pats stiprākais. Viņš bija pats ātrākais varbūt. Viņš labi meta bumbiņu, bet pats spēcīgākais… Varat rakstīt: viens no fiziski attīstītākajiem audzēkņiem klasē. - Mani vienkārši interesē, vai tas ir mīts, ka viņš bija izcils sportists, vai… - Nē, nu, kā, izcils viņš nebija. Viņš nodarbojās, bet viņš jau nebija nekāds sporta meistars pēc tam, un nebija, nu, tādi sasniegumi, ka tur republikas līmenī. - Bet kur viņš tajos cīņas sportos trenējās?


- Tur jau viņš tajā Norvēģijā trenējās, man liekas. - Ne šeit? - Es principā nezinu, kas ar viņu notika pēcāk. Es varu liecināt par to, kas viņš bija te, pie mums. Bet, kā viņam tur tālāk tā dzīve izveidojās, man grūti pateikt. Spriežot pēc Aināra Šlesera stāstiem, tālākā dzīve izveidojas kā gandrīz vai izcilam cīņas sportu pārstāvim. "Nodarbojos ar austrumu cīņām un kikboksu. Kādu laiku Norvēģijā pastrādāju pat par kikboksa instruktoru," viņš neaizmirst pastāstīt jau savā pirmajā plašākajā intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei 1996. gadā. Rīgas Laikam divus gadus vēlāk viņš detalizēti stāsta par to, kas īsti ir šis kikbokss, vēl kādam citam izdevumam — kā ar cīņām nodarbojoties jau kopš 1985. gada, tātad piecpadsmit gadu vecuma. Savukārt 1987. gadā, kad laikrakstā Padomju faunatne tiek publicēts raksts "Farizeji bez maskām", kurā cita starpā bija stāstīts par mācītāja Ērika Jēkabsona pakļautībā esošo "svēto tēvu slepeno kaujas grupu", kas ar fiziskiem līdzekļiem ietekmējot nepaklausīgos, viņu argumentiem nepakļaujošos cilvēkus (kaut patiesībā mācītājs divdesmit astoņu gadu vecumā vienkārši izveidojis karatē treniņu grupu), Ainārs Leščinskis ir klāt arī pie viņa. "Pēc publikācijām nākošajā svētdienā nākot uz baz-J nīcu, es skatījos, ka apkārt mazajai Mežaparka baznīcai ir ļ sapulcējies liels cilvēku pūlis, tādi braši jaunekļi, un viņi 1 visi tagad grib iestāties tajā saucamajā "svēto tēvu kaujas! grupā". Un viens no šiem jauniešiem bija Ainārs ar savu* draugu Gintu, Ainārs, kuram tad bija sešpadsmit vai sep-ļ tiņpadsmit gadu. Viņš bija viens no tiem, kas ļoti discip-ļ linēti un regulāri nāca gan uz baznīcu, gan uz dažādiem I garīgiem priekšlasījumiem, kas regulāri trenējās, strādāja 1 ar sevi, tur bija cilvēki, kas nelieto alkoholu — bija tādi I jauni, ideālistiski, askētiski, spartāniski jaunieši," tagad stāsta Ēriks Jēkabsons. Izcilā kikboksera slavai jau pēc ienākšanas lielajā politikā par labu nāk arī diskrēti "paraugdemonstrējumi" lidz-j gaitnieku lokā. "Viņš ir bijis kaut kāds Latvijas čempions karatē. Un nezinu, vai tagad, bet viņš, piemēram, varēja, stāvot uz vienas kājas, otru pacelt pilnīgi gaisā, vertikāli. Es ari esmu trenējies kādreiz, bet tā, pilnīgi uztaisīt špagatu, uz vienas kājas — to viņš ir izdarījis," vēl tagad atmi-' nas Jānis Krūmiņš, savukārt kādreizējā Aināra Šlesera! "pirmdzimtās" faunas partijas valdes locekļa Sandra Točai atmiņu stāsts ir vēl spilgtāks: "Viņš jau sākumā bija kolorīts ar to savu vēl kikbok-1 sera pagātni… Es atceros, ka vienreiz — tas bija Radisson I viesnīcā — viņš ar savu 140 kilogramu svaru… [Jānis] 1 Krūmiņš, man liekas, teica: Ainār, parādi, kāda tad tev tā I forma. Viņš bija uzvalciņā, un, nenovelkot uzvalku, zini, I kā balerīnas paceļ kāju, nevis tā, kad paceļ ieskrienoties, 1 bet tā lēnām, — viņš pacēla kāju tā uz augšu. Gandrīz verI tikāli pacēla kāju uz augšu, tā, špagatā. Skats tāds bezmaz 1 nereāls…" Taču izrādās, ka viena lieta ir paraugdemonstrējumi paziņu lokā, bet pavisam cita — īstu cīņas meistaru atmiņas. Lūk, piemēram, ko atceras viens no Latvijas leģendārākajiem — bet varbūt pats leģendārākais — cīņas mākslu meistariem, kurš gan nevēlas, lai šajā sakarā tiktu pieminēts viņa vārds: - Tad viņš ir vai nav sportists — austrumu cīņu meistars? - Nē, sportists nē… Jūs arī varat būt austrumu cīņu meistars, kāpēc ne. Aizbrauciet uz ārzemēm un nopērciet diplomu. - No tā jau meistars laikam nerodas… - Nu, bet tāpēc vajag sekot lietai, bez tā nosaukuma. Viņš bija ar to saistīts, bet meistarība viņam nekad nav bijusi. - Jūs viņu trenējāt? - Es viņu nekad neesmu trenējis. - Bet kas viņu trenēja? -Nu, ir tāds Čerņigovs [1] . Bet Šlesers — nu, ir Ainārs Šlesers, un viss, nu. Priekš manis viņš nekad nebija kā sportists vai kaut kāds meistars. Saprotat, kas ir meistars? Tas ir tāds jēdziens, ka labs pavārs


— viņš arī ir labs meistars. Labs žurnālists — viņš ari ir labs meistars. Bet Šlesers varbūt kaut kur trenējies, kaut ko darījis, tur ir piedalījies, vai ne, bet… Un Šlescram jau nav tas uzvārds — Šlesers, tas ir sievas uzvārds. - Jā, Leščinskis. - Leščinskis viņš bija, ja? Nu, es domāju, ka, ja vīrietis maina savu vārdu pret citu vārdu, tā ir viņa lieta, bet cilvēks zaudē sevi. Viņš zaudē savu būtību, viņš zaudē savu identitāti, saprotiet. Nē, Ainārs, viņš ir normāls cilvēks, arī man bija ar viņu kontakts, vai ne, un es ar viņu kontaktējos normāli sliktu es par viņu nevaru teikt. Bet ar tām austrumu cīņām tas tā druscītiņ… es arī varu piesēsties pie klavierēm un sākt plinkšķināt, un varbūt arī kaut kāda melodija parādī sies, bet tas nebūs Raimonds Pauls… Diezgan iznīcinoši "izcilajam kikbokserim", vai ne? Bet pajautāsim vēl cilvēkam, kas savulaik patiešām trenējies kopā ar Aināru Leščinski — tagadējam kikboksa kluba Budo valdes priekšsēdētājam un vecākajam trenerim Normundam Vārenbcrgam: - Nu, mēs trenējāmies, bija tāda zālīte Akas ielā, tur bija boksa trenerim Liepiņam tāds laiks. Bet viņš netrenēja kikbokserus. Viņš trenēja bokserus. Mēs tur nācām arī paši sitām maisus, viņš mums vairāk boksingu tur mācīja nu, tā vienkārši sanāk, Šlesers nāca tanī laikā, es nācu tanī laikā… Bet, nu, tā, tas bija boksa treniņš, un tur mēs ari trenējāmies kopā kādu brīdi. - Viņš ir kikbokseris vai kas? - Nu, kā, viņš ar kikboksu nodarbojās. Viņš ar karatē kādreiz ņēmās un tad ar kikboksu strādāja. Nu, nevarētu jau teikt, ka Šlesers būtu kaut kāds… Ja viņš nebūtu Šie sers, neviens par to neatcerētos, ka viņš ir trenējies. Nekad viņš nekādās sacensībās nav startējis un nekad nav pie dalījies, bet, nu, nodarbojies viņš ar kikboksu ir. Ar austrumu cīņām jaunībā viņš nodarbojās, deviņdesmito gadu likumā, kad kikbokss parādījās pie mums Rīgā, tad arī kādu brītiņu nodarbojās. Tā sanāca, ka vienā brīdī mēs kopā trenējāmies. - Kas vispār jāizdara, lai kādu nopietni uzskatītu par ikbokseri? - Kā jebkurā sporta veidā. Ja bērns trenējas futbolā, es nezinu, vai var teikt, ka viņš ir futbolists vai nav futbolists. I s nekad neesmu piedomājis pie šī jautājuma. Tas ir — kā tu pats sevi uzskati. Būtībā jau tu vari nodarboties ar kikboksu un nekad mūžā nemaz nestartēt sacensībās. Tu arī vari teikt, ka tu esi kikbokseris. - Sacensības ir kā kritērijs? Sacensības ir tavu treniņu rezultāts, tā kā, nu, skate. Ja tā varētu pateikt. Ne jau visi trenējas sacensībām, — daži trenējas, piemēram, kikboksā priekš tā, lai vienkārši būtu fiziskās aktivitātes, plus vēl tas, ka, nu, cilvēks iegūtu kaut kādas nepieciešamās iemaņas pašaizsardzībai. I'rotams, deviņdesmito gadu sākumā tas bija ļoti aktuāli, Un arī tagad, es domāju, kļūst arvien aktuālāk un aktuālāk. - Bet tā ir taisnība, ka, teiksim, tas pats Šlesers bija ļoti perspektīvs sportists, vienkārši viņu nobloķēja? Nu, ka viņam bijušas visas cerības un ka viņš ļoti labi trenējies, bet vienkārši kaut kādu sakritību dēļ viņš pārstājis… - Viņš nevienās sacensībās nav startējis. Kāds ko viņam nobloķēja? Viņš aizpildīja anketiņu uz Norvēģiju, ka viņš nodarbojas ar austrumu cīņām un viņu interesē reliģija, un viņš aizbrauca uz Norvēģiju, tur viņš patusēja ar tiem nor​vēģiem kopā un tad te sāka universālveikalus taisīt vaļā. Tur taču tās pīles, ko par viņu stāsta — cilvēku nositis un ko tik es neesmu dzirdējis, — tas taču viss ir fufelis. - Pat tā? - Nu, tā (smejas). Esmu dzirdējis, viņš ringā esot kādu sasitis un tur viņam kaut kāda trauma bijusi. Ai, nu, tas taču viss ir fufelis. Ir daudz talantīgu cilvēki, kuri varējuši varbūt kaut ko sasniegt sportā, bet, nu, pienāk tas vecums, kad tev ir divdesmit gadi, un tev gribas ēst un normāli dzīvot, ja tu ar to nevari nopelnīt naudu, tad kāda jēga ar to nodarboties…


To, ka cilvēkam vajag ēst un normāli dzīvot, mazais Ainārs saprot jau krietni pirms divdesmit gadu vecuma —- pamatskolas pēdējās klasēs jaukajā un sirsnīgajā zēnā aizvien spilgtāk parādās tas, ko Leščinsku bijušās kaimiņienes dēvē par ģimenes pārstāvjiem raksturīgo "šiverī- gumu", bet Rīgas 25. vidusskolas vācu valodas skolotāja Laimdota Trinkuna "mūsu skolas slavu spodrinājušā"] Aināra Šlesera priekšvēlēšanu pasākumā Arēnā Rīga daudzus gadus vēlāk slavē ar vārdiem: "Viens no tiem bijušajiem skolēniem, kas jau agrā jaunībā bija orientēts prak​tiskai darbībai." Tipisks piemērs — kā, gadiem ejot, evolucionē acīmredzot tēva profesijas radītais mazā Aināra bērnības! sapnis. Daudzus gadus vēlāk viņš to presei atstāsta ar vārdiem: "Vēlējos kļūt par šoferi. Tajos gados automašīnu visiem nebija un man ļoti patika braukt ar mašīnu —; toreiz man tas šķita romantiski…" un "Daudzi taksisti pusdienlaikā brauca uz mājām pusdienot, un tie bērni, kuri sagaidīja mājās savus tēvus, varēja pasēdēt viņu mašīnās, kamēr tēvi pusdienoja. Padomju laikā mašīna bija kaut kas ļoti īpašs, un liela daļa pagalma puiku vēlējās kļūt par taksistiem, jo tā bija iespēja pašiem sēdēt pie stūres un braukt…" Taču pienāk laiks domāt, ko darit pēc pamatskolas beigšanas, un sportists un auto mīlētājs Ainārs Leščinskis iau nonācis pie secinājuma, ka "galvenie cilvēki" šajā pasaulē ir pilnīgi citi — un to vidū būtu arī viņa īstā vieta. Rakstot iesniegumu par uzņemšanu politehnikumā, kā vēlamo specialitāti Ainārs Leščinskis norāda "automobiļu tehnisko apkopi un tā remontu" — un šo vēlmi nenoliedz arī vēlāk. "Es gribēju iet par autoatslēdznieku, jo tanī brīdī jau, mēs atceramies — kas bija galvenie cilvēki? — tie bija servisa meistari. Tā ļoti konkrēti, ja? Bet tad es tā nejauši aizgāju uz Industriālo politehnikumu, jau pašas beigās, es īsti nemaz nepaspēju piedalīties tajā konkursā, vienīgā vieta, kas tur bija palikusi, tas bija štanču un presformu ražošanas tehnologi, es iestājos — patiesībā es nezināju, kur es iestājos, un man tie, kas bija iestājušies, arī nevarēja paskaidrot," viņš vēlāk skaidro savā slavenajā intervijā Rīgas Laikam. Ko par šo laiku Aināra Leščinska dzīvē var pateikt kārtējā skolotāja — šoreiz bijusī Rīgas Industriālā politehnikuma latviešu valodas skolotāja, tagad Vaivaru pamatskolas direktore Inese Kārklina? - Paraugzēns viņš nekad nav bijis. Viņš vienmēr ir bijis lietišķi pareizs. Paraugzēns ir tāds, kurš mācās tur uz pieci, uz četri — viņam bija trijnieki, četrinieki, kur viņš varēja, viņam bija piecinieki, bet viņš bija pieaudzis. Viņš bija pieaudzis un savam vecumam jau normāli izaudzis puisis. Kad bija kaut kādas sarunas par kaut ko, viņš vienmēr visā klausījās, viņš bija no tiem puikām, kuri stundā negarlaikojās. Nopietni, ja skolotājs saka: tagad ir jāraksta — tas ir jāraksta, un tur nav nekādas… Un tad viņš arī raksta sacerējumu. Viņš bija ļoti lietišķs. Viņš ne ar ko neizcēlās Ļoti, ļoti vienkāršs, ikdienišķs, bet viņā bija pieauguša cii vēka attieksme pret dzīvi jūtama. Jau no pirmā kursa. Es zinu, ka viņam bija mamma, un bija man kaut kādas pāris sapulces, kur bija māsa atnākusi, to es zinu, un man nebija ari par Aināru nekas tāds sakāms, un ari nekāda kaunināšana nebija vajadzīga, jo viņš nedarīja nekādas tādas lietas. Sākumā man tā kā likās, ka viņam tā specialitāte nav vajadzīga… - Kā tieši šī viņa specialitāte saucās? - Štanču un presformu ražošana. Viņš nebija šīs specialitātes puika. Un, ja godīgi jāsaka, neviens no viņiem tur tāds nebija. Nebija tādi, kuri būtu gatavi pēc beigšanas iet rūpnīcā, stāvēt pie konveijera vai cehā kaut kur, vadīt kaut ko par štanču un presformu ražošanu. Kaut kādi puiši bija savākušies tādi — nu, citas intereses viņiem bija. Kādā no politiķa gadu intervijām Ainārs Šlesers cita starpā ieminas, kā skolas gados viņš zināmā mērā bijis kā tāda apzinīga "baltā vārna", jo "vienaudži pārmeta, ka neesmu moderns, tikai ar laiku sāka respektēt, ka regulāri nodarbojos ar sportu un mācos". Taču patiesībā mācībām laika neatliek vis, jo jau pirmajā, otrajā kursā parādās citas — svarīgākas nodarbes, par kurām mūsu varonis arī tagad runā ļoti


labprāt. Jau savā pirmajā plašākajā intervijā 1996. gadā topošais politiķis gari un plaši stāsta par saviem uzņēmējdarbības pirmsākumiem: "Sāku jau tehnikuma laikā, sešpadsmit gadu vecumā. Ar biznesu nodarbojos Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Maskavā, Pēterburgā, Krimā. Mana toreizējā uzņēmējdarbība — preču uzpirkšana no ārzemju tūristiem, galvenokārt somiem. Mācības kā otršķirīgas pakārtoju savam biznesam (kaut gan tehnikumu beidzu bez prob​lēmām). Kamēr citi strādāja praksē, es pārrados vēlā rudenī nosauļojies, un pasniedzēji saprata, ka slims jau nu gan neesmu bijis… Draudēja pat no tehnikuma izslēgt. Es jau gan tur biju nokļuvis netīšam — vairāk vilka par auto- atslēdznieku, kaut arī industriālais politehnikums tolaik liija vislabākā, visprestižākā skola. Tur mācījās daudzi no I,atvijas tagadējās spices un nodarbojās ar tirdzniecību. Iekšējais bizness plauka un zēla. Tolaik jau nekādu šiko preču nebija, un tiem, kas drūmajā masā gribēja izcelties ar kaut ko skaistu, vajadzēja funktierēt. Tiklīdz no Polijas parādījās tā sauktās kaķu brilles, tā apģērbām tajās pat visu tehnikumu. Vajadzēja saprast, kurā brīdī kas jānopērk un jāpārdod." Arī nākamajos gados Ainārs Šlesers ar nebūtiskām niansēm ir stāstījis faktiski vienu un to pašu: "Tajā laikā bija deficīts. Un tehnikums bija tā vieta, kur patiesībā pul​cējās viss Rīgas "centrs", kā viņu tad sauca, ja? — kur notika šī tirdzniecība, kur tirgojās tur visi pa labi, pa kreisi, jo visi gribēja izskatīties moderni, ja." Un vēl: "Apmēram sešpadsmit gadu vecumā jau radās vēlēšanās izveidot pašam savu uzņēmumu. Astoņdesmito gadu beigās aktīvi iesaistījos kooperatīvu darbībā, kuru princips tolaik bija ļoti vienkāršs — lēti pirkt, dārgāk pārdot. Nemitīgi un daudz strādāju, jo vienmēr centos sasniegt vairāk. [..] Atmodas laikā joprojām valdīja preču deficīts un cilvēki pirka gandrīz visu, tikai ļoti nedaudzām precēm vajadzēja sameklēt pircēju iepriekš. Sākumā preces tālākai pārdošanai centos sameklēt tepat Latvijā, vēlāk jau braucu iepirkties uz Maskavu un Pēterburgu. Šajā laikā ari nopelnīju pats savu pirmo lielo naudu…" Cik liela ir šī nauda? "Mērķis bija viens — nopelnīt naudu. [..] Stipendija bija 30 rubļu, taču nopelnīt varēja daudzus simtus vai pat tūkstošus," mūsu varonis stāsta žurnālam Klubs, pieminot vēl dažas biznesa pirmsākumu detaļas: "Tas bija konkrēts darbs ar skolniekiem, tad tūristiem. Rīgā, Maskavā, Pēterburgā, Melnās jūras pusē — Krima, Soči, Jalta, visas Intūrista vietas. Tiklīdz dabūju pasi, uzreiz sāku braukāt un uzkrāt pieredzi — kā nopirkt lētāk, pārdot dārgāk un vai vispār pārdot. Saprast, ko nozīmē tirgus. Ka nepārdosi, ja prece ir slikta. Tā arī viss sākās, kontaktus ar skandināviem ieskaitot. Protams tolaik tas viss bija nelegāls…" Nemaz nav viegli atrast kādu, kurš būtu bijis līdz dalīgs šo trauksmaino un dinamisko gadu norisēs, pama nījis tajās arī mūsu varoni un spētu par tām sniegt puslīdz neatkarīgu vērtējumu. Aināra Leščinska tālaika nedaudzie zināmie "kompanjoni" no jebkādas dalīšanās atmiņās diezgan kategoriski atsakās, savukārt skolotāji no savu audzēkņu biznesa labākajā gadījumā pamanījuši šādas tādas skrandiņas. "Nu, runā par to viņa farcovščika dar- bību, ka viņš tirgojās. Viņš kaut kur nopirka kaut ko lētāk, un tās bija firmas preces. Es nezinu, kur viņš viņas pirka un kur viņš viņas gādā, jo patiesībā tehnikumā tas nebija manāms. Viņš nenāca uz skolu un neteica: es tur dabūju, nu, tur botas, džinsas. Viņš nenāca uz skolu un neteica: puikas, pērciet no manis tagad. Un, ja viņš to arī kādam teica, tas nebija tā, ka mēs, skolotāji to pamanījām," atzīst skolotāja Inese Kārkliņa. Taču, kā jau zināms, mazai valstij ir savas priekš- locības — un jau atkal pēc ilgiem un gariem meklējumiem atrodas par mūsu galveno varoni pāris gadus vecāks vīrietis, kurš savulaik savu jaunības starta kapitālu sapelnījis tajā pašā druvā un uz kuru pašlaik acīmredzami attiecas Aināra Šlesera tajā pašā Rīgas Laika intervijā izteiktais raksturojums: "Praktiski daudzi, kas bija, sevišķi vecākās paaudzes, uz ielām, viņi tā ari palika, ja? Protams, ir skumīgi, ka daudzi vienkārši nodzērās, nu, vienkārši viņiem likās, ka viņi ir atraduši to, kas viņiem ir nepieciešams, un tad sākās tirgus ekonomika un viņi saprata, ka viņi nespēj pelnīt…" - Kā tad jūs īsti pelnījāt?


Visādi. Kā vien varēja. Mums bija mūsu centroviku kompānija, bet nekad neviens nevarētu pateikt, cik tur īsti bija cilvēku. Aktīvāki — droši vien daži desmiti vai pat simti. Tad bija tādi, kas parādījās un pazuda. Tādi, kam parādījās kaut kāda partija kaut kā pārdodama. Ik pa laikam kāds iekrita — parasti jau runāja par čekistiem, kas visu novērojot un tad borzīgākos ņemot ciet, bet biežāk, es domāju, tie bija no OBHSS — tātad ekonomiskās policijas, ja skatītos no mūsdienu viedokļa. Pirka un pārdeva visu, pēc kā vien bija pieprasījums. Botas, džinsus, velveta bikses, saulesbrilles, ierakstus, plates, bet tām bija savi specifiskie cilvēki, nu, un tad vēl tiešām visu pārējo — pat plastmasas maisiņus. Atceros, Camel maisiņu varēja pārdot par pieciem rubļiem — normāla nauda tiem laikiem. Par to bija vērts noriskēt nedaudz. - Un čekas "jumts"? Un aicinājumi sadarboties? Nekā tāda nebija? - Runāja jau, ka ir, un bija cilvēki, kam bija bijušas visādas sarunas ar orgāniem. Bet par to vispār nebija pieņemts daudz runāt, turklāt, kā saprotams, tie, kurus patiešām paņēma pie pakaļas, pēc tam nevienam par to nestāstīja. - No kurienes nāca prece? Atkal — no visurienes. Visvisādas preces no visvisādām vietām. Osta bija viens avots — dažiem bija īpaši labi gali, dažiem jūrnieki jau speciāli veda kaut kādas mantas, tiem jau bija liels, savs bizness. Man bija kaut kas līdzīgs, tikai ne jau tādā mērogā kā Aleksandram Laventam, kam mantas jau ar konteineru veda, — un ar to viņš laikam arī iekrita. Bet tas, par ko jūs interesējaties, — tas bija pilnīgs sīkulis. Tas bija tā — kad lauvas ir paēduši, viņiem sīkumi vairs neinterese, un tad atnak uz paliekām visādi sīkie dzīvnieciņi. Lai gan, man jāsaka, jūsu Aināru varēja pamanīt, — viņš kaut kādos piegājienos atšķīrās. - Kādos? Bija dzimis uzņēmējs, organizētājs? - Nē, tā gan ne. Tur bija čaļi, kas tiešām spēja izgriezt cauri tādas desmitpakāpju maiņas shēmas, pa vidām tajās spējot nopelnīt veselas piecas vai sešas reizes, gandrīz katrā posmā. Bet mazais Leščinskis tāds galīgi nebija. Kad viņš tikko parādījās, viņu daudzi uzskatīja par dumiķi — nu, viņš bija tāds… provinciāls, vai? No pāķiem, vārdu sakot. Tāds briesmīgi centīgs, it kā apzinīgs, bet vienlaikus gatavs uz pilnīgi visu. - Tas ir kā? - Tas ir tā, ka viņš, piemēram, uzņēmās risku, uz ko lielākā daļa citu nebija gatavi. Viņš bāzās tur, kur citi, prātīgāki cilvēki turējās pa gabalu, jo bija skaidrs, ka obēhāesņiki tur tā vien griežas apkārt. Ka tas ir tikai laika l.iutājums. Viņš attiecīgi reizēm arī daudz labāk nopelnīja, bet daudzi jautāja — vai viņš ir tik dumjš un uz risku gatavs, vai arī viņam vienkārši ir kāds "jumts" čekā. Vieni teica — ka viņš vienkārši esot tik naivi bezkaunīgs, ka nevienam mentam vai čekistam nemaz prātā nevarētu ienākt, ka viņiem kāds deguna priekšā šitā izdarās. Prāta tur īpaši nebija — bet nekaunības gan bez gala. Taču es domāju, ka tolaik viņš bija tāds īsti padumjš, tiešām, — bet ar spējām mācīties. Vienreiz viņš laikam I aut kādus džinsus bija pazaudējis un iekritis uz naudu, — tas bija kaut kad pašā sākumā. Un tad bija kaut ko izdomājis, kaut ko stāstījis — un tā slava tāda viņam arī labu laiku aizgāja, ka šitas tev kaut ko dumju samelos, ka viņš jau tāds prostjaks. Bet tā bija pirmā un vienīgā reize, — viņš ļoti strauji iemācījās, ka tā nevar pie mums, un tas nekad neatkārtojās. Kaut ko viņš tur regulāri savā- nja, bet tad viņam vienmēr bija skaidrojums, un neviens nevarēja piekasīties. - Un tā tas arī gāja? - Es taču saku — viņš ļoti strauji mācījās. Viņš nekad netika līdz kaut kādām sarežģītām shēmām, tas viņa smadzenēm būtu kaut kas neiespējams, bet tās shēmas viņam arī nebija vajadzīgas, lai pelnītu. Viņam bija savs biznesa komplekts — viņš pēc kāda laika saprata, kā lietas principā notiek, un tad viņam bija tā viņa tāda totālā nekaunība visās lietās. Viņš nekad neko pats neizgudroja, bet kaut kur kaut ko saklausījās vai pamanīja — un tad tik mauca uz priekšu. Varbūt viņš kādas desmit grāmatas mūžā bija izlasījis — bet tas vienalga viņam nebija vajadzīgs.


- Bezkaunība tādā nozīmē, ka nebaidījās no riska? - Ari. Cilvēki parasti kaut kā piesargājās, nu, a domu — ja reiz mēs te ejam pret likumu, tad mums jāpiesargās, cik iespējams. Bet viņš — visas ģelas tieša tekstā, vazāja apkārt saulesbriļļu kaudzes, nevis tā - sākumā vienojies, pēc tam jau nauda un prece. Var jau būt ka viņam arī bija kaut kāds čekas "jumts", — jau daudz vēlāk avīzēs rakstīja par viņu un Indriksonu it kā, ko viņi pats noliedza. Nezinu, nezinu. Bet tā nekaunība bija daudz plašāka. Viņam vienmēl likās, ka cilvēki neatcerēsies, ko viņš iepriekš ir teicis vai solījis. Taisni dīvaini, kā viņš ar šādu pieeju dzīvei bija varējis dzīvot Ķengaragā, — tur cilvēki parasti ir tādi skarbāki un tiešāki. Bet var jau būt, ka viņš patiešām arī neatcerējās, ko kuro brīdi sarunājis. Es tagad avīzēs lasu, ka tur Leščinskis sev astoņkājus esot ieviesis, ka viņš rūpējoties par saviem cilvēkiem, ka vienmēr tos atceroties un neļaujot viņiem pazust. Tad tasi ir kaut kas jauns. Toreiz tā nebija. Neviens tur nebija nekāds sociālists un humānists, bet viņš vēl izcēlās uz! kopējā fona. Ja viņam ar tevi ir ģelas, ja tu viņam esi vajadzīgs, tu esi stārs. Bet, ja darījums cauri un nākamais nav gaidāms, tad viņš tevi aizmirsīs momentā. Naudu, protams, tā varēja nopelnīt — bet ne ilgu laiku. Tur tomēr publika bija cita — tur nauda un bizness vien nebija viss. Tur bija arī principi, tur bija kaut kāds gods, kaut kāda izpratne par cilvēku attiecībām, bet Aināram no tā visa nebija nekādas jēgas. Sava procenta dēļ viņš tur točna varēja iet visam pāri — nu tā kā vēlāk tas buldozers. Savu daļu viņš gribēja vienmēr un visur — un arī tāpēc viņu īpaši nemīlēja un necienīja. Toreiz viņš jau bija tāds maziņš buldozcriņš ar lick- •.ķerīti, kas stumj tikai uz sevi. Un tādi tur īsti nederēja — tev vajadzēja vai nu būt savam čalim vai arī tādam shēmotājam ka Laventam. Bet viņš — naudu viņam ļoti gribējās, to vatēja redzēt, varbūt pat vairāk kā Laventam, bet spēt būt kā i ilvēks starp cilvēkiem viņš nespēja. Tā neviens arī nepa​manīja, kad viņš pazuda. Un neviens arī nepieminēja… Varam, protams, ticēt, bet varam arī neticēt. Jebkurā gadījumā 1989. gada 3. martā Ainārs Leščinskis saņem lehniķa-tehnologa diplomu, kurā pat diplomdarbs novērtēts ar apaļu trijnieku (piecu ballu sistēmā, protams) un acīm redzami nonāk dzīves krustcelēs. Vienu viņš zina skaidri — armijā iet negribas kategoriski. "Es negribu iet kaut kādā, teiksim, armijā," viņš vēl daudzus gadus vēlāk skaidro intervijā, uz jautājumu par dienestu armijā vēl piebilstot: "Es atbraucu, tas bija 1992. gada sākums, un tad bija valstī jau iestājies, tā teikt, jaunais režīms [..]. Tad man piedzima divi bērni, es visu pārdomāju. Es ceru, ka minis​tru armijā neiesauks…" Tāpat Aināram ir pilnīgi skaidrs — viņš negrib būt ierindas padomju pilsonis, negrib ne acīs redzēt konveijeru vai strādāt iegūtajā tehniķa-tehnologa specialitātē un pelnīt 120 rubļus mēnesī: "Es nezināju, ka nebūs Padomju Savienība, es domāju — kaut kas ir jādara. Reāli…" Bet ko darīt? Farcovščika biznesā sapelnītā "pirmā lielā nauda" tomēr ir tīrās kapeikas, ar kurām neko "reālu" pasākt nevar, turklāt, ja ticēt mūsu sarunas biedram, izrādās, ka šajā biznesā Ainārs nemaz nav tik ieredzēts un pie lielākām lietām arī netiek klāt, — tur vajadzīgi pilnīgi citi talanti un sakari. Ar vārdu sakot, deviņpadsmit gadu vecā Aināra Leščinska bilancē pēc tehnikuma beigšanas ir sportiskais rūdījums (un apziņa, ka cīņas sports noteikti nebūs tā lieta, kur viņam iespējams gūt kādus reālus panākumus un pelnīt maizi), reāli nekur neliekams tehnikuma diploms (jo vēlmes doties pie konveijera nav ne mazākās), angļu un nedaudz arī somu valodas zināšanas, kā arī "ielas biznesmeņa" karjerā iegūtās iemaņas. Turklāt jāņem vērā, ka šajā brīdī arī iesaukšana vēl pastāvošās padomju valsts armijā — līdz neatkarības deklarācijai vēl palicis vairāk nekā gads — ir pilnīgi taustāms drauds. Ar vārdu sakot, kaut kas ir jāizdomā — izsakoties paša vārdiem, kaut kas "reāls".


No valsts apkrāpēja — par uzņēmējdarbības paraugu "Lai tavas acis raugās taisni uz priekšu, un lai tavu acu plakstiņi raudzītos taisni tavā priekšā. Apsver savu kāju soļus, tad tu droši virzīsies uz priekšu!" Salamans mācītājs 4:25-26 Vai tiešām taisnība, ka, ja visā pilnībā būtu īstenojušies Rīgas Industriālā politehnikuma absolventa Aināra Leščinska astoņdesmito gadu beigu vai deviņdesmito gadu paša sākuma plāni, mums pašlaik nebūtu nekāda "mācī​tāju partiju" dibinātāja, pusoligarha un buldozera Aināra Šlesera? Norvēģijas varas iestādes neatklāj politiskā patvēruma meklētāju vārdus, taču arī tāpat milzīgu šaubu nav: pēc visa spriežot, bijis brīdis, kad padsmitgadnieks tehniķis-teh- nologs Ainārs, kaut ko "reālu" meklējot un no nepatīkamās padomju armijas vairoties, varētu būt lūdzis Norvēģijai politisko patvērumu, lai uz visiem laikiem vai vismaz ilgiem gadiem tiktu prom no jaunajam censonim nepietiekamas perspektīvas sološās Latvijas (jeb padomju Latvijas). Pašam politiķim šī tēma, šķiet, ir tikpat nepatīkami kā jautājumi par kādreizējo "ieroču krimināllietu" vai ģimeniskajām saitēm, taču šis pagarākais paraugizvairī- šanās un stomīšanās fragments no plašākai publikai garām paslīdējušas politiķa intervijas Neatkarīgajā Rīta Avīzē ir pietiekami izteiksmīgs, lai iznīdētu jebkuras šaubas: - Vai jūs noliedzat arī informāciju, ka esat lūdzis Nor​vēģijā politisko patvērumu? - Šodien negribu vairs atbildēt ne uz vienu jautājumu, kas veltīts manai saistībai ar čeku. Ko es esmu darījis, koi neesmu darījis… - Atvainojiet — prasīt Norvēģijā politisko patvērumu, tam nav nekāda sakara ar čeku… - Es vani pateikt to, ka es Norvēģijā dzīvoju un studēju. Bet šinī gadījumā… - Un šo naudu Norvēģijas izglītības sistēma piešķīra tāpēc, ka jūs lūdzāt politisko patvērumu? To jūs esat lūdzis oficiāli. - Nē, es atbildu uz jūsu jautājumu — uz Norvēģiju1 braucu kā students no Latvijas. - Bet — esat lūdzis vai neesat lūdzis politisko patvērumu] Norvēģijā? Jā vai nē? - Laikā, kad es mācījos, varu pateikt atklāti, man bija doma — atgriezties Latvijā vai neatgriezties, bet es at-1 griezos Latvijā, līdzko beidzās studijas. Uz turieni es braucu Padomju Savienības laikā. To es apstiprinu. - Jūs atgriezāties, jo Norvēģijas valdība noraidīja jūsu politiskā patvēruma lūgumu? - Nē, nē, nē… - Bija vai nebija šāds lūgums? Neatbildot konkrēti, jūs pats dodat vielu tālākām baumām. - Nebija, nebija… Atbraucu tāpēc, ka beidzās studijas. - Bet — lūdzāt to patvērumu vai nē? - Vēlreiz varu pateikt to — kad dzīvoju Norvēģijā, man bija doma tur palikt…" Labi, te viss būtu faktiski skaidrs, jo vairāk, ka 2004. gadā intervijā žurnālam Mūsmājas Ainārs Šlesers skaidri un >;aiši atzīst: "Daudzi, kas tolaik aizbrauca, palika svešumā, ja šeit nebūtu mainījusies iekārta, arī es tā rīkotos. Bet Latvija ieguva neatkarību, un man vairs nebija arī draudu dienēt padomju armijā — tai laikā tas nozīmēja iespēju karot Afganistānā…" (Te gan jāpiebilst, ka mūsu varonis vienkārši blēdās. Afganistānas karš beidzās jau nepilnas trīs nedēļas pirms brīža, kad Aināram Leščinskim tika izsniegts tehnikuma diploms. 1989. gada 15. februārī Afganistānu atstāja pēdējais padomju karavīrs, tā ka nekāda sūtīšana turp Aināram pēc tehnikuma beigšanas nudien nedraudēja.) Bet jo neskaidrāk ir tas, kā viens gauži viduvējs tehnikuma absolvents 1989.—1990. gadā, kad Padomju Savienība bija pietiekami viengabalaina un "dzelzs priekškaru" neviens vēl nebija pacēlis, tiek mācīties uz ārzemēm — turklāt nevis uz kādu sociālistiskās nometnes valsti, bet caurcaurēm kapitālistisko Norvēģiju?


Protams, arī šeit pietiek baumu un sazvērestības teoriju, kurās visbiežāk pieminēts "čekas pirksts" un pret kurām mūsu varonis vienmēr ir iebildis īpaši asi, — saskaņā ar viņa versiju viss bijis tīri un godīgi: "Tajā laikā Rihards Kerugs, kas ir bijis Ziemeļvalstu informācijas biroja veidotājs un vadītājs, pirms kļuva par šo vadītāju, nāca ar iniciatīvu, un tās rezultātā 1990. gadā apmēram 18 Latvijas cilvēkiem tika dota iespēja braukt uz Norvēģiju un mācīties. Es biju viens no šiem 18 studentiem. Mēs braucām uz dažādām augstskolām. Šis augstskolas nodrošināja šiem cilvēkiem dzīvošanu un uzturu. Tā bija vēl Padomju Savienības ēra. Tā ir oficiāla informācija, un es gribētu, lai arī jūsu avīze nemaldina, ka čeka ir aizsūtījusi mani uz; Norvēģiju!" Šī turklāt ir tā reize, kad laika gaitā Aināra Šlescrai skaidrojumi ir palikuši faktiski nemainīgi. "Vislielākās! pārmaiņas manā dzīvē atnesa 1990. gads, kad izmantoju iespēju doties studijās uz tautas augstskolu Norvēģijā.! Šķirstot kādu laikrakstu, nejauši uzgāju sludinājumu, kas aicināja pieteikties studijām Norvēģijā. Uzrakstīju savu pieteikumu un dzīves aprakstu un tiku uzaicināts uz pārrunām. Man laimējās kļūt par vienu no astoņpadsmit jauniešiem, kuriem tika dota iespēja mācīties dažādās norvēģu skolās. Iespējams, ka es piederu pie vieniem no pir-ļ majiem, kas izmantoja iespēju bez maksas iegūt izglītību ārvalstīs," viņš stāsta kādā intervijā deviņdesmito gadu beigās. Arī Neatkarīgajai Rīta Avīzei 1996. gadā un žurnālam Klubs gadu vēlāk tiek klāstīts faktiski tas pats: - 1990. gadā gribēju braukt uz Ameriku, bet radās iespēja aizbraukt uz Norvēģiju. Izvēlējos tuvāko. Rihards Berugs, Ziemeļvalstu informācijas biroja vadītājs, tolaik vēl privātpersona, bija aktīvi sazinājies ar dažādām mācību iestādēm Norvēģijā. Piedāvāja interesentiem uzrakstīt vēstules un nogādāja tās adresātiem Norvēģijā. Man tika piedāvāts braukt mācīties skolā Bergenas tuvumā, apgūt valodu un kultūru. - Līdz tam nekādas īpašas intereses par Norvēģiju nebija? Tā bija pilnīga nejaušība. Atradu divus mēnešus vecu avīzi un izlasīju, ka var pieteikties. Uzrakstīju, tad tiku pie​ņemts skolā, gadu man apmaksāja mācības un dzīvošanu. - Norvēģu valodu jau prati? - Nē. Norvēģu valoda bija jāapgūst caur angļu valodu, jo no Latvijas tie cilvēki brauca uz dažādām skolām. Biju pilnīgi svešas valodas vidē. Bet, kad pēc trim mēnešiem 110 Latvijas atbrauca dejotāju grupa, man jau nācās viņiem tulkot. Ap to bridi jau centos sazināties tikai norvēģu valodā. -Tātad valodas tev padodas? - Ne gluži, es vienkārši ļoti daudz mācījos. Tolaik aktīvi nodarbojos ar sportu un mācījos katru dienu 5—7 stundas. Dzīvot un neko nedarīt bija neiespējami… Vienīgā būtiskā izmaiņa — laikam ejot, mūsu varonis šiem notikumiem vēl vajadzības gadījumā piepin klāt Dieva pirkstu — kā, piemēram, šajā 2004. gada intervijā žurnālam Mūsmājas: "Tā nebija nejaušība, bet Dieva griba. Es, kurš netic brīnumam, bet tikai sev, kādā vecā avīzē nejauši ieraudzīju sludinājumu — aicināti pieteikties interesenti, kas vēlētos studēt Norvēģijas tautas augstskolās. Neesmu no tiem, kas atsaucas uz tamlīdzīgiem pasākumiem, tomēr toreiz likās — jāpamēģina. Tas bija 1990. gadā, man bija divdesmit gadu. Tiku uzaicināts uz interviju, pēc pārrunām piedāvāja iespēju mācīties kristīgajā augstskolā, nodrošinot visu finansējumu, un tas — laikā, kad vēl bija Padomju Savienība! Tas bija brīnums, kas pārvērta manu dzīvi…" Tiešām bija tik vienkārši? Pajautāsim Ingai Puriņai, kas ari bija viena no slavenā Norvēģijas brauciena dalīb niccēm: - Kā tas notika manā gadījumā: tālajā deviņdesmitajā gadā Rihards Berugs bija atbraucis, un tad laikrakstā Padomju Jaunatne es nejauši atradu tādu maziņu, ļoti maziņu sludinājumiņu, ka, ja pareizi atceros, trim līd pieciem Latvijas jauniešiem ir iespēja braukt mācīties Norvēģijas tautas augstskolā. Toreiz tas bija vesels bars, tur tie braucēji. Šlesers, Ainārs Leščinskis tanī gadījumā, Pļāvējs Andris, Aldis Ozols, Kristīne Briedē… Kas tur vēl bija… Dace Dižbite… daudzus es neatceros. - Tad izskatās, ka atlika tikai pieteikties? Nebija ne-ļ kādu blatu un "jumtu"?


Nu, jā, cik es zinu, pirmā atlase vēl bija tad, kad Rihards tā kā atlasīja tos cilvēkus. Un otrā atlase, manuprāt, bija tas, ka tā skola arī varēja uzlūgt tikai vienu, un tad uz attiecīgo skolu tika sūtītas vairākas vēstules, un viņi no vēstulēm izlasīja to vienu kandidātu. - Kas īsti bija tā tautas augstskola — tiešām augst​skola? Nē. Latvijā tādu nav, nu — viengadīga "profene". Tāda kā viengadīga profesionālā skola. Norvēģu jauniešiem tas ir tāds laiks apdomāšanai — ko es īsti gribu, ko es negribu. Katrā skolā ir attiecīgi novirzieni vai līnijas tādas, teiksim, modes dizaina, tehniskā līnija, valoda, sociālā līnija. Mēs, lielākā daļa, tic ārzemnieki, bijām sākumā starptautiskās līnijās, kur tikai valodu māca. Tas ir ļoti, ļoti, ļoti forši, viņi māca no pilnīgas nulles un norvēģu valodu māca norvēģu valodā. Ļoti maz izmanto kaut kādas svešvalodas, jo klase ir tik raiba — tur ir Pakistāna, tur ir Maurīcija, tur ir Madagaskara, Latvija, Bulgārija… Bet tā •.kola kā CV ieraksts vai kā izglītības dokuments ir tāds, nu, ļoti, ļoti vājš… - Cik jūs kopā bijāt? - Ja es nemaldos, divdesmit trīs "gab.". No tiem trīs līdz pieciem tik daudz iznāca tā, ka Rihards rakstīja visām lautas augstskolām, kuru ir miljons, nu, ne miljons, bet ilaudz tajā Norvēģijā, un atsaucās ļoti daudzi, un mums visiem bija brīvās vietas, tas nozīmē, ka mums nekas nebija jāmaksā, ne par internātu, ne ēšanu… - Un ceļš arī? - Pirmās biļetes pirkām caur Intūristu, kas arī bija kaut kada tāda eksotika, un viņas maksāja ļoti, ļoti lēti, bija rubļi loreiz, man liekas, maksāja kaut kādus, nu, divdesmit rubļus uz Norvēģiju, ļoti lēti maksāja ceļš uz Norvēģiju, jo mēs braucām uz Tallinu, Tallina—Helsinki, Helsinki— Stokholma, Stokholma—Oslo. Bet tā bija kultūras biedrība Norvēģija—Latvija, kas to tā kā aizsāka, un birojs bija tas, kas viņu it kā, nu, norealizēja, nu, topošais birojs. - Cik ilgu laiku jūs tur pavadījāt visi bariņā? - Bariņā mēs nebijām ne dienu. Mēs katrs tikām aizsūtīti uz savu tautas augstskolu pa visu lielo, garo Norvē​ģiju, katrā viens mācījās, manuprāt, ka faktiski nevienā nebija, kur divi. - Tad jums nekādi tusiņi… - Nē. Absolūti nekādu tusiņu. Jā, aptuveni tas pats, ko žurnālam Mūsmājas 2004. gadā stāsta pats Ainārs Šlesers, — atšķiras tikai braucēju skaits: "No Latvijas turp studēt togad brauca astoņpadsmit jaunieši, galvenokārt pa vienam uz atsevišķām skolām. Norvēģija mums šķita pasaules mala. Tolaik Latvijā tikai viens cilvēks zināja norvēģu valodu — savulaik bija strādājis Padomju Savienības vēstniecībā Oslo. Kartē pētīju pilsētu, ezeru un upju nosaukumus, bet par dzīvi svešajā zemē priekšstata nebija. Pirmoreiz mūžā devos uz ārzemēm un pirmoreiz tik tālu — ceļā vien pagāja vairākas dienas: braucu ar vilcienu, prāmi, autobusu. Visa iedzīve — divos čemodānos. Mamma raizējās, bet es nevarēju par sevi pat ziņu dot — nebija naudas, lai piezvanītu uz mājām." Faktiski to pašu no sava — brauciena idejas autora un organizētāja redzes viedokļa atminas arī toreizējās Norvē-ļ ģijas—Latvijas kultūras biedrības vadītājs Rihards Berugs, kuram Ainārs Leščinskis noteikti var būt parādā vislielāko pateicību par nokļūšanu Norvēģijā: - Bija sarunāta divdesmit viena stipendija, un tad mums bija svarīgi, lai šī informācija aiziet pēc iespējas plašākai auditorijai. Lai nebūtu tā, ka tikai savs loks, un tā tālāk, un tad — man šķiet, ka tās bija vairākas vietas, bet Latvijas Jaunatnē arī bija tā informācija par šo iespēju, un tad mēs dabūjām ļoti, ļoti daudz vēstuļu. -Cik? - Es tagad neatceros, bet tie bija vairāki simti, noteikti, jā. Un tad mēs lasījām un lasījām, mēs jau nezinājām nevienu cilvēku, un mēs ar pārējiem biedrības locekļiem sašaurinājām izvēli, un man šķiet, ka


mēs jau arī nebijām tic, kas izvēlējās, bet mēs virzījām tālāk, uz tām tautas augstskolām. Man šķiet, šad un tad varbūt ari viņi gribēja, lai mēs kaut ko izvēlamies. Tad viņi izvēlējās tos jauniešus, es atceros, kā mēs rīkojām šeit vēlu pavasarī kādu tikšanos, kur mēs pirmoreiz satikāmies ar tiem jauniešiem, lai nedaudz informētu viņus par to, kas stāv priekšā, nu, nedaudz par Norvēģiju un nedaudz par to, kas viņiem jādara — kārtot biļeti, dokumentus un tā tālāk. Mēs palīdzējām ar ceļu, pārsvarā visi brauca ar prāmi un ar vilcienu, sagaidījām viņus stacijā un sūtījām tālāk uz tām tautas augstskolām. Un tad, nu, mēs bijām tā kā kontaktpersona arī un mēģinājām uzturēt, cik nu mēs varējām, arī kontaktus ar viņiem, ja gadījumā kaut kas viņiem, un tā tālāk. Tā ka — ja, viens no šiem cilvēkiem bija tas Šlesers arī. - Kurā tautas augstskolā viņš īsti mācījās? - Viņš bija Rietumnorvēģijā, bet to nosaukumu es tagad uz sitiena neatceros. Puse no šīm te tautas augstskolām ir, teiksim, uz kristīgiem pamatiem, un puse ir neitrāli. Viņš, man šķiet, bija kristīgā tautas augstskolā. - Kā jūs izdomājāt kaut ko tik labu sākt darīt? - Mēs uzzinājām un sapratām, ka ļoti daudzi grib mācīties ārvalstīs. Mēs bijām maza kultūras biedrība, un mums nebija nekādu brīvu līdzekļu. Es biju students, pārējie ar' bija studenti, tā ka mūsu darbs bija vairāk sazināties ar tiem, kas var dot tās stipendijas, un mēģināt, nu, kā starpniekiem virzīt to procesu. Viss jau notika uz entuziasma pamata. Bija tikai pa vienam katrā augstskolā, man šķiet, nebija neviena, kur bija divi no Latvijas. Viņi deva vienu stipen​diju tā, lai būtu arī no Latvijas. - Cik tā stipendija bija liela? - Dzīvošana un mācības. Un tad, iespējams, nedaudz rokasnauda varbūt bija, bet tas bija dažādi. Es atceros, kā mēs no kultūras biedrības piesaistījām, ja es nemaldos, no Ārlietu ministrijas vēl naudu, lai būtu vairāk arī ceļanaudas. Bet šeit jau nebija nekādas lielas naudas, vienkārši, lai var tur dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, jā. Tas bija tā kā tramplīnbrauciens, viņu nevar izmantot, to izglītību, lai kaut ko noapaļotu, bet tautas augstskolas — tas ir kā, nu pārdomu gads pēc vidusskolas, pirms iestāšanās augst skolā, kur nav atzīmes un tā tālāk, bet mācību līmeni varbūt ir tikpat augsts kā universitātē, bet viņš ir veidot citādāk, pēc citādākiem principiem, lai cilvēks riktīgi pār domātu, ko viņš tālāk ar dzīvi grib darīt… Jā, čekas pirkstu šeit patiešām grūti saskatīt, bet kā divdesmit gadu vecam cilvēkam svešajā pasaulē veicas ai "riktīgu pārdomāšanu"? Par viņa pirmo pusgadu Norvēģijā mums nav zināms faktiski nekas, — šo laiku Ainārs patiešām pavada viens, bez citiem draugiem vai paziņāriļ no Latvijas. Taču, ņemot vērā gan brauciena organizētāju gan līdzbraucēju pieredzi, nav reāla pamata šaubīties par paša mūsu varoņa stāstījuma patiesīgumu tām pašām Mūs. mājām: - Tas laiks man bija liels izaicinājums. Nevarēju kā daudzi studenti atļauties nopirkt kolu, spraitu, suliņu vai citu našķi — vajadzēja taupīt uz visu. Skolā uzreiz pateicu, ka paralēli mācībām gribētu kādu darbu. Strādāju celtniecībā. Vairāki, kas mēģināja apvienot mācības ar darbu, vēlāk studijas vairs neturpināja. - Pats bijāt sev kungs un vagars? - Vairāk vagars — un vienmēr tikai tā! Angļu valodu zināju sarunvalodas līmenī, bet norvēģu iemācījos. Lat- viešu-norvēģu vai norvēģu-latviešu vārdnīcas nebija, taču man bija plāns, kā apgūt valodu. Līdzi bija Bībele latviešu valodā, dabūju Bībeli norvēģu un angļu valodā, kā arī angļu-norvēģu vārdnīcu un mācījos — katru dienu piecas sešas stundas. Jau pēc trīs mēnešiem mani uzaicināja par tulku kādai dejotāju grupai no Latvijas, kas uzstājās Hergenā. Iemācījos arī zviedru un dāņu valodu. Gribētu vēl apgūt vācu un franču, bet tagad man diemžēl vairs nav tik daudz laika, ko veltīt sev. Ari Norvēģijā daudz sportoju: skrēju, līdz pat ziemai peldējos fjordos, trenējos zālē — tas piesaistīja uzmanību, un mani uzaicināja trenēt citus.


- Izklausās vienkārši, tomēr — kāda motivācija vadīja? Izdzīvošanas instinkts un mērķtiecība. Norvēģiju uztvēru kā vienreizēju iespēju un centos izmantot pilnībā. Iespēja nenozīmē garantijas — pašam ir ļoti jānopūlas, lai kaut ko sasniegtu. Es nepaļaujos uz aklu veiksmi. Piemēram, divas kanādietes, ar kurām kopā mācījos un kurām senči bija norvēģi, pēc mācību gada Kanādā atgriezās, tikai mazliet iemācījušās norvēģiski, jo ikdienā iztika ar dzimto — angļu valodu. Turpretim es varēju sazināties tikai svešvalodā — angļu valodā, un apgūt norvēģu valodu. Es god​prātīgi izmantoju šo iespēju. Uzdrīkstēšanās un mērķtiecība attiecas arī uz rakstura norūdīšanu. Svešumā dzīvoju diezgan spartiskos apstākļos, nekad neesmu bijis mīkstčaulis. Peldēšanās fjordos arī kalpoja gribasspēka norūdīšanai — kā augustā sāku, tā darīju to katru dienu vismaz piecpadsmit minūtes, neatkarīgi no laika apstākļiem, arī tad, kad kļuva drēgns un jau sniga. Tas nebija vienkārši — kā uz mirkli ielekt āliņģī pēc karstas pirts. Turklāt man nebija informācijas, vai šādas peldes nekaitē veselībai. Taču fascinēja sajūta — uzturoties ledainā ūdenī, labi raisās domas. Baudu sagādā brīdis, kad ūdens vairs nešķiet auksts un var brīvi peldēt, un siltums, kas ķermenī ielīst pēc peldes. Daudzas lietas cilvēks nemaz nespēj izprast, pirms tās nav piedzīvojis… Pretēji izplatītajai pārliecībai nebūt nav tā, ka Aināra vēl joprojām ar Leščinska uzvārdu nekavējoties pēc ieraša nās Norvēģijā būtu atradis īstas biznesa zelta dzīslas. Neka tamlīdzīga — pirmsākumos Norvēģijā viņš joprojām pārtiek no kripatām (vēl 1992. gadā, Latvijā iepazinies ar savu nākamo dzīvesbiedri Inesi Šleseri, viņš viņai Norvēģij; lāga neko nevar piedāvāt — pat pastāvīgu un drošu dzīvesvietu ne) un tikai kaļ nākotnes plānus. Pēc Aināra pirmāj pusgada Norvēģijā turp aizbrauc daži paziņas no Latvijas, taču arī tad nekāda lāga biznesa nav, — jaunie cilvēk vienkārši piepelnās, kur nu iespējams. "Ar Aināru sarakstījos un sazvanījos, kad viņš dzīvoja Norvēģijā, visu to laiku tur. Es zinu, cik viņš trūcīgi tur dzīvoja, viņam nebija ne naudas, viņam nekas nebija," atminas Ēriks Jēkabsons. ļļ "Ja runājam par biznesu, vispirms Norvēģijā interesējos par Latvijas preču noieta iespējām. Taču tas bija diezgan pāragri, jo Latvijā starptautiskā biznesa tikpat kā' nebija. Par to varēja sākt domāt pēc neatkarības atjauj nošanas, kad sākās interese par Latviju kā valsti," — šādos vārdos Ainārs Šlesers deviņdesmito gadu vidū ietērpj savas sākotnējās neveiksmes. "Nē, par to nedomāju!" — tik kate-i goriski Rihards Berugs atbild uz jautājumu, vai tobrīd, kad viņš ieraudzījis jauniņo Aināru Leščinski, viņam ienākusi! prātā doma, ka viņa priekšā stāv topošais uzņēmējs, miljonārs un politiķis, gandrīz vai oligarhs. Un, šķiet, tas neienāk prātā arī nevienam citam. Vēl vairāk, arī vēlāk, kad Ainārs ar kompanjoniem sapelnījuši pirmo naudiņu un mēģina to pavairot, jau ļ lielākās partijās ievedot Latvijā norvēģu preces, nekas I superveiksmīgs no tā nesanāk. "Pirmais bizness bija preču pirkšana un pārdošana partijās. Viens no mūsu projektiem bija kokteiļu piedeva Lemix. Reklāma bija liela, bet katrai precei ir zināms budžets, ko var izlietot reklāmai, un, kad tas ir izlietots, precei jāiet pašai par sevi. Lemix nav maize — tlgudzi nopirka vienu pudeli, bet, kamēr tika līdz otras pirkšanai, pagāja ilgs laiks, jo Latvijā vēl nebija veikalu, kuros to izplatīt. Caur mazajiem kioskiem to nevarēja Izlaist, jo, lai Lemiksu pārdotu, tam jābūt normāli izliktam ,ii plakātiem, un tas tolaik nebija iespējams. Tāpēc šo pro- H'ktu apstādinājām," mūsu varonis 1997. gadā atzīst žur- nālam Klubs. Ar vārdu sakot, pēc mācībām tautas augstskolā, kuras viņš pēc tam nekad nepiemirst pieminēt pie savām Izglītības gaitām, Aināram Lcščinskim jāatgriežas vien atpakaļ Latvijā, — politiskā patvēruma lūgums, šķiet, nav nostrādājis, un, lai gan viņš pats vēlāk apgalvo, ka saņēmis arī piedāvājumu turpināt mācības Norvēģijas ekonomikas augstskolā Bergenā, apliecinājums šādam piedāvājumam nav rodams. "Es tomēr izvēlējos uzsākt biznesu, jo saskatīju milzīgas iespējas Latvijas un Norvēģijas ekonomiskajai sadarbībai," vēlāk skaidro mūsu varonis un… uz labu laiku atgriežas Latvijā ar labām norvēģu un pieklājīgām angļu valodas zināšanām, kā arī šādiem tādiem biznesa sakariem, taču vēl joprojām diezgan pliks un nabags, — lai ko runātu "čekas naudas" sakņu meklētāji, bagāts tikai ar dažādiem plāniem, kuri tobrīd lielākajai daļai apkārtējo izskatās pietiekami nereāli pat tajā trakajā laikā.


(Ļoti iespējams, ka galvenais no šīs bagāžas ir tieši norvēģu valodas zināšanas. "Tāpat kā latviešiem patīk, ka es iemācījos latviešu valodu, arī norvēģiem patīk, ja kāds no citas valsts grib iemācīties tādu mazu valodu kā norvēģu. Tas, protams, paver ceļu, un viņš izmantoja doto iespēju, lai krātu pieredzi un veidotu kontaktus, un tos; virzītu labvēlīgā virzienā," tagad teic Rihards Berugs.) Dzimtajā zemē Ainārs ķeras pie visa pēc kārtas, pat strādā ar norvēģu tūristiem, kad nu tādi pagadās, taču abu valstu ekonomiskās sadarbības pilnasinīga attīstīšana lāgā nesanāk — un 1992. gada sākumā ļoti izskatās, ka mūsu varonis gluži vienkārši ir uz sēkļa. Viņa bijusī tehnikuma skolotāja Inese Kārkliņa šol laiku atminas šādi: "Viņš aizbrauca uz to Norvēģiju un tad atbrauca kaut kādā brīvlaikā vai kas tur viņam. Diezgan ilgi mēs tur runājām, un viņš teica: ir jātaisa lietas. Es iešu pie Māra Gaiļa un runāšu. Un es viņam saku: Ainār, pie Māra Gaiļa, ko tu. Viņš saka — nē, nu, ir jāiet, ir jārunā, ļ kaut kas ir jādara. Un es tik pārsteigta biju, es teicu —i Ainār, nu, bet kā tu pie Māra Gaiļa tiksi, viņš taču ir augstā amatā, kā tu pie viņa varēsi tikt! Un tad viņš teica — principā tie norvēģi ir kūtri, neizlē-J mīgi, un tādi, nu… Viņš saka — iedomājies, es lielu naudu pelnu Norvēģijā no mācībām brīvajā laikā, krāsodams turi viņiem žogus. Viņš saka: es izietu ārā un savai mājai nokrā-l sotu visu žogu tā, ka nemetas, ja. Bet te viņi meklē, kasļ viņiem žogu nokrāsos. Un tā mēs vēl smējāmies — ai, kādā! slinkā tu zemē nonācis, un tā…" Ar vārdu sakot, kūtros norvēģus vajag, vajag, vajag apstrādāt — "visu laiku paturēju prātā Norvēģiju —1 nelielu, bet ļoti bagātu valsti, vienīgo, kurai nav budžeta deficīta, kas katru gadu pelna miljardus savām nākamajām paaudzēm. Ar tādu noteikti ir izdevīgi sadarboties". Bet kā? Tik daudz no gada šajā zemē Aināram ir kļuvis skaidrs, ka būtu nepieciešams kāds jaunās Latvijas valsts atbalsts, — ar to viņš būtu gluži citā statusā. "Tolaik Norvēģijā nedarbojās praktiski neviena Latvi- las pārstāvniecības organizācija. Visās Skandināvijas valstīs Latviju pārstāvēja viena vēstniecība Zviedrijā," viņš vēlāk skaidro kādā intervijā. "Tajā laikā Latvija sāka veidot vēstniecības ārvalstīs, bet Norvēģijā tā tolaik nebija paredzēta [..]. Tad arī man radās ideja radīt Latvijas informācijas tirdzniecības centru Norvēģijā, kura mērķis bija izveidot biznesa attiecības starp Latviju un Norvēģiju," piebilst citā. Taču vajag "papīru" — kā Ainārs Šlesers četrus gadus vēlāk stāsta presei, "izdomāju, ka tur būtu jāizveido Latvijas informācijas un tirdzniecības centrs. Mērķis — sadarbības iespējas starp Baltiju un Skandināviju. Izmantot valsts vārdu, respektīvi, nosaukt to par Latvijas informācijas un tirdzniecības centru Norvēģijā varētu tikai tad, ja būtu oficiāla atļauja". To tad arī topošais uzņēmējs 1992. gadā mēģina izsist, kā nu vien iespējams, — un viņa galvenais ierocis n nevis kādi mistiski kontakti un "jumti", bet tiešām tikai paša uzņēmība un enerģija, — to nu noliegt nevar. 1991. gadā viņam izdodas tikties ar Norvēģijas vēstnieku, bet izšķirīgie notikumi risinās vēlāk. Toreizējais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs atceras: "Tā bija Codmaņa valdības pirmā oficiālā vizīte Norvēģijā. Un tad jau es pamanīju Šleseru tur, man liekas, un arī [Viesturs] Koziols tur bija, tā ka tie zēni jau tur darbojās pa Skandināvijas valstīm. Es varu pat jaukt, jo viņi bija abi tlivi kaut kur, un, kurš tieši pienāca un runāja, ka viņam noteikti jārunā ar premjeru… Bet Godmanis tāds stipri noraidošs bija, viņš kaut kā nevarēja īsti saprast, ko tur zēni tur pa tām ziemeļvalstīm dara, bet viņi teica, ka ceļi tur pārstāvniecību, būs kapitāla plūsma uz Latviju, un ļoti enerģiski…" Kā tieši izpaudās šis enerģiskums? "Braucot jau oficiāli mašīnā tur pa Norvēģiju, viens no viņiem, kur gadījies, kuri ne, šausmīgi taujāja premjeru par biznesu un par Norvē-ļ ģijas tirgus ienākšanu Latvijā. Un tas Godmanis sākumā tā grib distancēties, bet viņš viņu zina. Viņš zina, lca viņu uzrunā nevis kāds tur, bet, nu, pazīstams jeb vismaz! zināms cilvēks. Godmanis bija pilnīgi sašutis. Un kaut koļ tādu šķendējās: "Un neliek mieru pat šeit…", [,.j Viņš viņuj atšuva, bet beigās kaut kur deva laikam iespēju, viesnicāļ kaut kad parunāties. [..] Nu, lūk, ļoti vajadzēja, tā vaja-j dzēja runāties un bīdīt kaut kādu projektu. Un tas bija; 1992. gada decembrī…" Taču vēl pirms tam Aināram Leščinskim palīdz diviļ cilvēki — tobrīd nesalīdzināmi lielāka mēroga


uzņēmējs Viesturs Koziols, kurš ieņem Ivara Godmaņa padomnieka] posteni, un Māris Gailis, kurš 1992. —1993. gadā secīgi ieņem Ministru padomes Ārējo ekonomisko sakaru depar-j tamenta ģenerāldirektora, ārlietu ministra vietnieka] ekonomiskajos jautājumos un Ārlietu ministrijas valsts ļ sekretāra posteni, — tieši pēdējais tad beigu beigās arī: izsniedz tik kāroto dokumentu. "Atbalstu sniedza Viesturs Koziols. Viņš tad bija Godmaņa padomnieks, un viņa biz-' ness tobrīd vēl gāja labi. Runājām arī ar Māri Gaili, kas tolaik bija ārējo ekonomisko sakaru departamenta vadītājs, lai viņš atbalsta šādas nevalstiskas organizācijas izveidi, jo no norvēģu puses bija prasība, lai šādu organizāciju atbalsta Latvijas valdība," vēlāk Lauku Avīzei notikumu attīstību skaidro mūsu varonis. Tiesa, sešus gadus pēc šiem notikumiem, kad slavenajā intervijā Rīgas Laikam Aināram Šleseram tiek jautāts, l ādu pateicību viņš ir parādā abiem kungiem, atbilde ir daudziem, iespējams, viegli pārsteidzoša: "Tā "paldies" es nedomāju, ka šodien es, sevišķi vēl caur presi, kādam tur lešu teikt, ja? Bet… Viesturs ir bijis tas piemērs, kur es varēju skatīties, kā lietas vajag darīt un kā nevajag darīt, mācīties no viņa kļūdām, tā, lai nepieļautu savas." Patiesībā gan pirmajam no abiem pieminētajiem kungiem mūsu varonis var teikt paldies par vēl šo to. Lūk, ka šo laiku atminas pats Viesturs Koziols: "Mēs, kompānija Advers, toreiz pelnījām naudu uz valūtas maiņām un drukājām krieviem grāmatas visādas. Un tad kaut kādi čaļi atveda, saka — parunājies, tāds Leščinskis. Kāds Leščinskis, no kādas Norvēģijas — neko nezinu. Un deviņdesmit otrajā gadā Ainārs atnāca pie manis un izstāstīja, ka viņš Norvēģijā mācās, strādā, bla-bla-bla, un ka jātaisa augšā ir Latvijas informācijas un tirdzniecības centrs kopā ar vienu norvēģu džeku — neatceros, kā viņu sauc. Mēs vienojā​mies uz piecdesmit-piecdesmit, un es pusotru, divus gadus šo centru finansēju." Turklāt, kā izrādās, runa nav bijusi par kādām kapeikām: "Man gadā tas izmaksāja laikam apmēram 60 tūkstošus dolāru, dibināšanā laikam bija tur 40 tūkstoši dolāru jāsamaksā, un pusotrā gadā es iztērēju kaut kādus 150 tūkstošus dolāru, man atmiņā tāds cipars ir. Pēc tam mums radās visādas problēmas, nu, naudas nebija vairāk, es biju bankrotējis jau deviņdesmit trešā gada vidū, un tad Ainārs pats to visu godprātīgi finansēja un visu darīja — vadīja projektus, pārdeva lemiksus un Orklas čipšus. Tad, kad es lasīju kaut kādās presēs tur tās visas teorijas, ka to visu finansējis ir Guntis Indriksons un kas tur, tad tas ir pilnīgs bullšits. Es daudz vēlāk iepazīstināju Aināru ar Indriksonu." Ar naudu vien gan ir par maz, savukārt ar kontaktu nodibināšanu ilgu laiku iet ļoti slikti. "Ko mēs darījām? Es zinu, ko es palīdzēju Aināram, ko mēs izštukojām. Mums likās, ka, nu, tas ir tik ģeniāli, ka mums ir tik ģeniāla koncepcija, ka mēs esam tik kolosāli čaļi, labāki vispār nemēdz būt vairāk pasaulē. Ka vajadzētu uzrakstīt vienu vēstuli — nu, pastāstīt, lai cilvēki zina, cik mēs esam kolosāli. Mēs laikam sarakstījām kādas divsimt vēstules. Visiem lielākajiem Norvēģijas uzņēmumiem. No divsimt vēstulēm, nezinu, kādi pieci mums atbildēja — jā, mēs ievadīsim jūsu datus mūsu failos, un tad, kad būs kau kāda interese par Latviju, mēs jums zvanīsim. Mēs bijām baigā šokā," atminas Viesturs Koziols. Bet kur tad Māra Gaiļa nopelns? "Kas attiecas par Māri Gaili, tad vienīgais, kāds man ar viņu bija sakars — viņš kādreiz, 1992. gadā parakstīja papīru, ka viņš atbalsta Latvijas informācijas un tirdzniecības centra izveidošanu Norvēģijā kā nevalstisku struktūru. Vienkārši viņš bija tas, kas uzlika savu parakstu, un tam parakstam bija nozīme," tam pašam Rīgas Laikam teic mūsu varonis. Parakstam, ko Māris Gailis uzliek pēc Viestura Koziola lūguma, maigi izsakoties, izrādās milzīga nozīme — var droši teikt, ka tieši tas divdesmit divus gadus vecajam Aināram Leščinskim Norvēģijā paver ļoti daudzas līdz tam slēgtas durvis, turklāt mazina arī izbrīnu par viņa "nepiedienīgo" jaunību. ("Norvēģus pārsteidza, ka par šāda Latvijas informācijas un tirdzniecības centra direktoru var būt cilvēks, kam ir tikai 22 gadi — tieši tik man bija 1992. gadā. Vismaz Norvēģijā nav daudz direktoru šādā vecumā," viņš vēlāk stāsta Neatkarīgajai Rīta Avīzei.) Turklāt šajā laikā viņš ari pārstāj būt Leščinskis un pieņem sievas uzvārdu. "Ar Inesi [Šlescri] iepazinos jūlija vidū dziedātāju konkursa Jūrmala '92 laikā. Viņa bija tikko atbraukusi no ASV, kur bija ieguvusi darba atļauju un strādāja. Inese gatavojās braukt atpakaļ, tādēļ


lēmums par tālāko kopdzīvi bija jāpieņem ātri — mēs apprecējāmies un jau pēc nedēļas aizbraucām uz Norvēģiju, kur es gatavojos veidot Latvijas— Norvēģijas tirdzniecības informācijas centru. (..] Precības bija svarīga izšķiršanās gan man, gan sievai. Inesi gaidīja labs darbs Amerikā, un darba atļauja ASV 1992. gadā šķita milzīga vērtība. Es tā vietā viņai piedāvāju braukt uz Norvēģiju, valsti, kurā tajā laikā mūs neviens negaidīja, kur mums nebija īsti kur dzīvot. Maniem plāniem Norvēģijā vēl patiesībā nebija īsti reāla seguma, bija tikai manas idejas un apņemšanās kaut ko izdarīt un sasniegt. Inese atteicās no karjeras iespējas ASV un brauca man līdzi," Ainārs Šlesers vēlāk stāsta Jaunajai Avīzei. Nedaudzie ļaudis, kas mūsu varoni atminas no šiem laikiem un vērojuši viņu arī vēlāk, gandrīz vienbalsīgi teic, ka līdz ar Mis Latvija konkursa uzvarētājas, 1972. gadā dzimušās Ineses Šleseres sastapšanu Ainārs izvelk lielāko laimestu savā dzīvē. "Viņam ir ļoti laba sieva. Un, ziniet, kur es to konstatēju? Pašvaldību vēlēšanu naktī," stāsta bijusī Latvijas Dzelzceļa padomes priekšsēdētāja vietniece Linda Baltiņa. "Bija pulkstenis trīs vai četri, vismaz agrs rīts jau. Varēja redzēt, ka visi ir pārstrādājušies. Pie tukša galda tajā brīdī sēdēja viņa kundze Inese Šlesere, viņš ienāca ^ālē, un tad viņš apsēdās blakus, un to neviens neredzēja, kā Inese pieskārās viņa rokai un viņš ar savu roku saspieda viņu. Bet es tieši sēdēju tur tā, ka no sāna to varēja redzēt. Un man pilnīgi tā kā strāvas izgāja cauri — viņi abi ir kopā, un viņi viens otru piestutē un atbalsta. Viens pieskārās, jūtot — man vajag tavu atbalstu, un otrs — turies, es esmu te…" "Es domāju, ka šaja tandēmā Inese Šlesere noteikti ir intelektuālā puse. Viņa ir ļoti prātīga un inteliģenta sieviete," piebalso politiķis Kārlis Šadurskis, kuram arī ir savs! stāsts stāstāms. "Viena tāda epizode: mana sieva Jūrmalā vasarā satiekas ar savu draudzeni, sēž uz soliņa pludmale un pļāpā. Nu, un vienā pusē sēž mana sieva ar draudzeni, un otrā pusē sēž viena dāma ar mazu bērnu. Sievas draudzene tur apjautājas, kā man klājas, un sieva saka — Kārlis tagad tur skrien mellu muti, ja, vēlēšanu kampaņa, un kaut kādas detaļas jau tā kā sāk stāstīt, kaut ko. Un tad tā dāma, kas ar bērnu, pienāk klāt, apiet soliņam apkārt un saka: es esmu Inese — nu, Inese Šlesere. Ja te saruna otrā pusē var skart kaut kādas politiski jūtīgas tēmas, tad viņa jūtas neērti, ka viņa ir klāt un gribot negribot to dzird. Nu, tā ir ļoti korekta un inteliģenta rīcība. Un tas ir kaut kādsl iekšējs smalkums, kura Aināram nav. Bet Inesei viņš piemīt. Kā saka, pretējie poli droši vien pievelkas." Tiesa, tikpat vienbalsīgi šā "ideālā pāra" pazinēji atzīst arī to, ka izskatās — tajā ļoti precīzi, pat dzelžaini ir sadalītas lomas, un katrs šajā ģimenē zina, ko var un ko nevar atļauties. "Tas bija ļoti interesanti, ka viņa bija ļoti atturīga pret jebko, jebkuru ideju, kas nāca tīri pīāriski vai kā citādi. Piemēram, es kaut ko piedāvāju, kaut kādas intervijas vai kaut ko — viņa bija ļoti atturīga. Un tad man tā sajūta bija tāda, ka vai nu viņa negrib dominēt vai vispār hūt līdzvērtīga savam vīram tajā visā procesā, vai, nu, vienkārši viņa to nedrīkst darīt. Ka ir kaut kāda vienošanās, ka, pirms kaut ko dari, ir jāpakonsultējas ar dzīvesbiedru. Un, manuprāt, tāda viņa arī palikusi līdz šim pat brīdim," savus vērojumus stāsta bijusī Latvijas Pirmās partijas vadības sabiedrisko attiecību veidotāja Līga Krapāne. "Es nesen satiku Ēriku Stendzenieku, un tad es viņam ari uzdevu šo jautājumu — kāpēc? Kāpēc Inese ir tik atturīga, kāpēc ncpozicionējas aktīvi uz āru, lai gan ir visi dotumi — pirmkārt, labs ārējais tēls un tā. Un viņš man stingri pateica, ka viņiem ir ģimenē vienošanās, ka viņa sargā to ģimenisko un uz āru neiet, jo, ja uz āru iziet sieviete, tad uz āru iziet visa ģimene, tā ka… Nu, tāda bija Ērika atbilde." Taču līdz šiem laikiem vēl daudziem gadiem jāpaiet, savukārt arī pēc Leščinska pārvēršanās par Šlcseru ar iecerēto informācijas centru nemaz neiet tik vienkārši: viena lieta norvēģiem ir jaunietis, kas uz gadu pamācās pašmāju "profenē", bet pavisam cita — cilvēks no bijušās padomju valsts, kas sadomājis pie viņiem nodarboties ar biznesu. Rezultātā notiek visdažādākās pārbaudes, darba atļaujas piešķiršanu Aināram Šleseram vairākus mēnešus jāgaida Latvijā, un beigu beigās pie lielo plānu īstenošanas viņš var ķerties tikai 1993. gada pavasarī. (Lieki teikt, ka nekāds papildu atbalsts no dzimtās valsts netiek saņemts. "Ivars Godmanis tur mūs piečakarēja kapitāli. Kad mēs atvērām to centru Norvēģijā, tieši Godmanis bija tur, un mēs bijām sarunājuši, ka viņš atbrauks uz piecām, desmit minūtēm tur parādīties. Nu, ne katru


dienu latviešu čaļi atver tādus centrus Norvēģijā. Bet nekā," nosaka Viesturs Koziols.) Toties dzīvesbiedre un ģimene (Norvēģijā piedzimst ari Šleseru pirmais dēls) jaunajam uzņēmējam tiešām dod visu to, kā viņam līdz tam ir trūcis, — gan spēju uz lietam paskatīties plašāk un dziļāk ("Varētu teikt, ka tieši viņai jāsaka paldies par to, ka viņš pamazām, cik nu iespējams, pārstāja būt farcovščiks," nosaka kāds ģimenei pietiekami tuvs cilvēks), gan gluži vienkārši daudz nopietnāku motivāciju pūlēties, pūlēties un vēlreiz pūlēties. Izsakoties viņa paša vārdiem presei, "ja esi viens un ja tev kaut kas nesanāk, vari aizbraukt un sākt visu no gala. Mēs bijām divi, mums nebija vecāku, kas palīdz, nebija draugu. Bija daudz jāstrādā, lai izdzīvotu. Norvēģijā piedzima dēls. Ģimene man bija liels stimuls censties un strādāt, bez tās es nebūtu sasniedzis to, ko pašlaik esmu izdarījis". Savs personiskais bizness Latvijā Aināram Šleseram gan nepadodas arī 1993.—1994. gadā: lai pie kā arī ķertos, nekas prātīgs nesanāk. 1993. gada sākumā viņš kopā ar Kasparu Kuimetu un Andri Zālīti nodibina SIA Oslo un iegulda tās pamatkapitālā sešus tūkstošus Latvijas rubļu, taču bizness galīgi nesokas, un jau nākamā gada sākumā jaunais uzņēmējs savas uzņēmuma daļas pārdod, atgūstot kompānijā ieguldītos trīsdesmit latus. Savas kapitāldaļas pārdod arī abi viņa kompanjoni, taču arī jaunā saimnieka rokās uzņēmums piedzīvo diezgan drīzu galu. Tiesa, jau 1994. gada jūnijā Ainārs Šlesers kopā ar Ventu Pilānu un to pašu Kasparu Kuimetu nodibina jaunu uzņē-j mumu — SIA Skandi, kuras pamatkapitālā mūsu varonis iegulda par pieciem tūkstošiem latu novērtētu automašīnu Opel Omega, septiņtūkstoš latu vērtu auto Ford Tranzit, ofisa mēbeļu komplektu un žalūzijas par diviem tūkstošiem, kā ari par tūkstoš latiem novērtētu mobilo telefonu Nokia 150. Šim uzņēmumam jau ir nesalīdzināmi ilgāks un vētraināks mūžs. "Importējām visas iespējamās pārtikas preces, kuras ražo Norvēģijā. Tas gāja diezgan labi, bet sapratām, ka tas nevar ilgi vilkties, jo Latvijā nāk iekšā lielās firmas 1111 tās strādā konceptuāli. Sākām strādāt ļoti daudzās jomās. I, oti veiksmīgs bija darbs ar zivīm, kur mēs vienkārši bijām Ntarpnieki," vēlāk žurnālam Klubs stāsta Ainārs Šlesers. Viņš gan jau 1996. gadā kopā ar kompanjoniem uzņēmumu pamet un par tā vienīgo īpašnieku kļūst nezin kam piederoša ārzonas firma Hortus Trading Group LLC, taču nēši ar mūsu varoņa saimniekošanas laiku saistīti notikumi, par kuriem līdz šai baltai dienai Ainārs Šlesers uzskatījis par labāku publikas priekšā neieminēties ne ar pusplēstu vārdu. Lieta tā, ka "darbu ar zivīm" par "īpaši veiksmīgu" mūsu varonis var saukt tāpēc, ka, — tā rāda visa pieejamā informācija —, uzņēmums viņa vadībā uzcītīgi krāpj I,atvijas valsti pēc primitīvas krāpnieciskas shēmas, kuras būtība — ievedamo preču un produkcijas uzdošana par būtiski lētākām, kā rezultātā Latvijas valsts kasei garām iet ievērojamas nodokļu maksājumu summas. Turklāt interesanti, ka pašmāju muitas iestāžu darbiniekus jauna- jiem uzņēmējiem nākamā Latvijas "ekonomikas motora" un kristīgo vērtību aizstāvja vadībā sekmīgi izdodas ilgāku laiku vazāt aiz deguna, toties Skandi Skandināvijas par​tneri izrādās nesalīdzināmi godīgāki. "Dabā" tas izskatās šādi — piemēram, 1994. gada beigās SIA Skandi mūsu galvenā varoņa vadībā vienā vienīgā darījumā iegādājas no Norvēģijas kompānijas Nor Star Seafood AS kaut ko, kas Latvijas valstij tiek deklarēts ka 23,7 tonnas saldētu siļķu ar atbilstīgi niecīgu muitas vērtību — nieka 2,2 norvēģu kronām (19 santīmiem), lcil gramā, kā arī 100 kilogramus saldētu garneļu, kuru vērtīb tiek uzrādīta 30 norvēģu kronas (2,64 lati) kilogramā. Pf šo ievesto apjomu Latvijas institūcijām tiek uzrādīta a atbilstīga pavadzīme. Taču, kā liecina avoti Norvēģijas nodokļu dienesto pavadzīme ar šādu pašu numuru šajā laikā aizpildīta ar! šajā valstī, un Nor Star Seafood tajā uzrādījusi kaut ko pil nīgi citu: jā, uz Latviju tiešām eksportētas kopumā 23, tonnas produkcijas, taču mazvērtīgo saldēto siļķu krav bijis nesalīdzināmi mazāk — tikai 16 tonnas. Savukārt gar neies patiesībā uz Latviju izvestas piecreiz vairāk — vesela pustonna, bet atlikušais daudzums bijis saldēts lasis kopumā iespaidīgas 7,3 tonnas, par kurām Aināra Šlesera firma


Latvijas valstij uzskatījusi par labāku paklusēt. Protams, ka lasis patiesībā bijis piecpadsmit reizes vēr tīgāks nekā Aināra Šlesera uzņēmuma deklarētās saldētā siļķes, — veselas 33,7 norvēģu kronas kilogramā. Turklāt, kā izriet no Nor Star Seafood informācijas, Skandi mūsu varoņa vadībā nav kautrējusies Latvijas valsti sīki pakrāpt pat uz deklarēto siļķu rēķina: kā jau minēts, mūsu nodokļu iestādēm deklarēts, ka tās maksājušas 2,2 kronas kilogramā, kamēr paši norvēģi apliecina, ka siļķu patiesā cena bijusi 3,4 kronas kilogramā. Arī ievestās garneles, no kurām SIA Skandi Latvijas valstij uzrādījusi tikai piekto daļu, patiesībā maksājušas būtiski dārgāk. Tieši tikpat "veiksmīgi" mūsu varoņa kompānija strādā1 arī ar Dāniju. Tā, piemēram, Dānijas kompānijas O. H. Fiske-\ eksport A/S dati rāda, ka 1995. gada jūlija beigās uz Latviju ar SIA Skandi starpniecību eksportētas 15,2 tonnas zivju, kuru vērtību dāņi uzrādījuši 468 tūkstošu dāņu kronu ļiīpmēram 44 tūkstošu latu) apmērā. Trīs dienas vēlāk zivis |iiu tiek deklarētas Latvijas muitas iestādēm, rēķina numurs ir tas pats, arī svars nav mainījies, taču brīnumainā kārtā zivju vērtība ir strauji samazinājusies — līdz nepilniem 16 tūkstošiem dolāru vai 8,4 tūkstošiem latu. Un… mūsu varoņa kompānija tikai vienā konkrētā darī- Jumā ir sekmīgi apkrāpusi Latvijas valsti par vairāk nekā ,l.S tūkstošiem latu. Cik šādu "veiksmīgu darījumu" ir bijis, precīzu datu nav. Taču droši zināms, ka jau nepilnus piecus mēnešus pēc tam, kad mūsu varonis pamet SIA Skandi valdes priekšsēdētāja (tātad galvenās par uzņēmuma darbu .itbildīgās amatpersonas) posteni un oficiāli šķiras arī no savām kapitāldaļām kompānijā, Finanšu policija sāk krimināllietu par SIA Skandi izvairīšanos no nodokļu nomaksas, 1995. gadā ievedot zivis un vēžveidīgos produktus kā reiz no Norvēģijas un Dānijas. Šo faktu apliecina arī Valsts ieņēmumu dienests, kura paspārnē strādā Finanšu policija. "Informējam, ka 1996. gada .',2. oktobrī Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvalde ierosināja krimināllietu pret SIA Skandi trading liouse Ltd [uzņēmuma reģistrācijas numurs sakrīt ar SIA Skandi numuru] pēc Latvijas Kriminālkodeksa 148. panta I. daļas par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināmo maksājumu nomaksas," informē Valsts ieņēmumu dienesta Komunikācijas daļa. Oficiāli tā arī ir visa informācija, kas vēl tagad tiek atklāta par šo savulaik "nokušināto" krimi​nāllietu. Taču no neoficiāliem avotiem Valsts ieņēmumu dienestā zināms, ka izmeklēšanu mēģināts dažādos veidos bremzēt un novilcināt, kas beigu beigās nākamajam savu godīga un veiksmīga uzņēmēja reputāciju pieminošajam ofšoru pretiniekam arī izdevies, — 2000. gada 29. novembm krimināllieta tiek izbeigta nevis pierādījumu trūkuma vai cita iemesla dēļ, bet sakarā ar iestājušos noilgumu. Bet kādā virzienā tiek strādāts papildus šiem mazajieļj un vismaz brīžam, kā redzams, "nerātnajiem" bizne* siņiem? Lai ko vēlāk nerunātu mūsu varonis, principi virziens ir viens: iestāstīt norvēģiem, ka tur, austrumos, ir daudzējādā ziņā tukša zeme — tukšs un piepildāms tirgu® nepietiekami novērtēts darbaspēks un nekustamā īpašuma objekti — ar vārdu sakot, lielas peļņas iespējas, šajā tirgū ienākot un to piepildot. Un pēc tam — piedalīties šīs peļņas gūšanā, kas tiktu ņemta faktiski no Latvijas iedzīvotāju kabatām. Šajā laikā runa ir tikai un vienīgi par norvēģu preču tirdzniecību Latvijā, vēlāk — ari par dažādu tirdzniecības objektu būvi "tukšajā zemē". "Galvenais uzdevums bija piesaistīt Norvēģijas vidējā un lielā biznesa uzmanību Latvijai. Toreiz nebija viegli, panākt, lai kāds norvēģis piekristu savu naudu ieguldīt tādā nepazīstamā un grūti prognozējamā valstī, kāda bija Latvija," Ainārs Šlesers 2000. gadā faktiski to pašu, tikai citos izteikumos atzīst Lauku Avīzei. Savukārt visas runas par to, kā varētu Latvijā attīstīt kādu ražošanu, izrādās pilnīgs blefs — piemēram, mūsu varoņa 1996. gada maija intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei izteiktā apņemšanās, ka "drīzumā kopā ar Varner, piemēram, plānojam tekstiliju ražošanu no Honkongas pārcelt uz Latviju, lai apgā​dātu visus 400 veikalus Norvēģijā. Taisīsim savu rūpnīcu".! Šis solījums, starp citu, 1997. gadā vēl tiek atkārtots citā intervijā: "Šodien mēs runājam par lieliem centriem, par rūpnīcām. Gatavojamies "taisīt augšā" tckstilrūpnīcu nn ražot preces Skandināvijai!" —, bet


pēc tam gan klusi nomirst, un nekādas rūpnīcas tā arī netiek būvētas vai pat nopietni plānotas (Viesturs Koziols gan apliecina, ka šāds plāns pirmsākumos tiešām pastāvējis: "lā, iecere bija reāla, mes bijām trīs vietās, skatījāmies izmaksas, arī ļoti, ļoti tuvu bijām Ogres trikotāžas kombinātam. Protams, ka Latvija nevarēja konkurēt ar cenām, ar kvalitāti, bet, cik es iitceros, lielākā problēma bija iepakojums. Ka to kvalitāti varēja, bet nevarēja sapakot un sadrukāt, tajā laikā viņi jau sūtīja prom uz Rietumeiropu — uz Zviedriju un uz Nor​vēģiju, un Latviju. Tas bija tuvu un reāli, bet nu…") Toties citur ražotu preču konteineri uz Latviju sāk plūst aizvien lielākā skaitā. Kā tā? Faktiski atbildi sniedz pats Ainārs Šlesers žurnālam Klubs dažus gadus vēlāk: "Man palaimējās, ka ap to laiku radās interese par Baltiju, Un es biju vienīgais, kas fiziski atbrauca no Latvijas ar mērķi "taisīt biznesu". [..] Tai laikā daudzi kontakti tika nodibināti, man ir labas attiecības ar firmām, ar kurām vairs nestrādāju. Tas radīja iespēju nonākt līdz tam bizne​sam, ko pārstāvu tagad. Arī Norvēģijā nodzīvotais laiks un statuss. [..] Sākums bija grūts. Tu atbrauc, nodibini kontaktus, runā par biznesu, bet tiklīdz vajadzīga prece, viņi prasa bankas garantiju, vēlams — Rietumu bankas. Uz to brīdi te bija tikai Latvijas bankas, bet tās tur neviens nezina. Vienīgais, ar ko mēs tomēr varējām dabūt tās preces, bija uzticēšanās mums. Daudzi kreditēja mūs, līdz ar to mums bija lētie kredīti, nebija jāstrādā tikai priekš lielo procentu atmaksas." Mazpamazām bizness uzņem apgriezienus, jo norvēģiem par lielu pārsteigumu it kā tik trūcīgie latvieši izrādās pietiekami izsalkuši ne tikai pēc pārtikas vien. "Mē atvērām pirmo Dressmann pretī Operai. Rinda bija apkār visam kvartālam. Norvēģi bija šokā. Viņi nekad neko tādu vēl nebija redzējuši," savā priekšvēlēšanu reklāmfilmiņā daudzus gadus vēlāk aizrautīgi stāsta Ainārs Šlesers — un vismaz šajā reizē viņš runā skaidru, baltu patiesību. Dressmann veikala atvēršana 1995. gada 2. septembri patiešām ir viņa kā uzņēmēja zvaigžņu stunda — un tās pamatā nav nekādi Indriksoni un čekas naudas, vien precīzs aprēķins, jo pirms šīs atklāšanas ir veikts pamatīg darbs, ko publikas acis, protams, neredz. Pirms šā brīža mūsu varonim izdevies nodibināt kon taktus ar norvēģu miljonāra Frcnka Varnera Varner Ogla end koncernu, un 1994. gadā ir nodibināts uzņēmum Dressmann Baltija, kurā atšķirībā no Latvijas informācija un tirdzniecības centra Norvēģijā Ainārs Šlesers savu pamat kapitāla daļu jau iegulda pats. Sākotnēji, 1994. gada beigās jaunais uzņēmums oficiāli uz pusēm pieder SIA A. I. N. mūsu varoņa personā un Norvēģijas akciju sabiedrībai Dressmann, un katras puses nominālvērtība ir 27,5 tūk​stoši latu. Uzņēmumā funkcijas sadalās šķietami vienkārši Varner garantē nodrošināt preci, bet enerģiskajam uzņēmē jam jānodrošina pienācīgas telpas un jāatbild par visiem organizatoriskajiem jautājumiem. "Iesākumā ar Varneru strādāju viens pats. Pats kārtoju visas grāmatvedības, ieņēmumu dienesta, preču saņemšanas un atmuitošanas lietas.\ varēju to izdarīt, vienkārši pieņemot cilvēkus darbā, bet norvēģiem bija jārada drošība, ka, ja viņi sūta preci, viss ir kārtībā, ka es uzņemos atbildību. Tai brīdī varēju paļauties tikai uz sevi. Ja, piemēram, darbs ir beidzies, bet preces ii mākušas, tad tev jāpanāk tas, ka tu dabū mašīnu kas iitbrauc vēlāk un to preci atved. Pēdējam Dressmann veikalam dienu pirms atvēršanas muitā aizkavējās šiltes. Bija I,«panāk, lai tās tiktu atmuitotas pēc muitas darbalaika beigām," mūsu varonis savas tālaika funkcijas pēc pāris gadiem uzskaita žurnālam Klubs. Veikala telpas beigu beigās tiek iznomātas no miljonārā Justa Nikolaja Karlsona, par pirmā stāva telpām maksa jot 24 vācu markas par kvadrātmetru mēnesī, bet par pārējām — 8—12 markas mēnesī, taču īstais panākumu pamats izrādās veikala sortimenta izvēle. "Ar apģērbu ir i itādi, jāzina, vai cilvēkiem ir nauda tā pirkšanai. Kad vēra vaļā pirmo veikalu, bija lielas diskusijas, kādu akcentu likt. Norvēģi bija pārliecināti, ka jāliek brīvā stila atpūtas .ipģērbs, kam ir ļoti liels apgrozījums Norvēģijā, bet es leicu, ka Rīgā nav neviena veikala, kurā lēti var iegādāties uzvalkus," kādā intervijā pāris gadus pēc šā triumfa atmi​nas Ainārs Šlesers. Un tiešām: rindā stāvētāji, šķiet, nespēj noticēt, ka šī leiputrija — beidzot Rīgā var nopirkt salīdzinoši lētas un kvalitatīvas drēbes un normāls uzvalks maksā zem simt latiem — varētu turpināties ilgstoši, un tāpēc pat uzvalkus pērk pa diviem, trim uzreiz. "Kad pirmajā dienā tirdzniecība beidzās,


mums bija trīs lieli celofāna maisi ar naudu. Kijām aizmirsuši padomāt par naudas nogādi bankā, toties norvēģiem tas bija licies tik pašsaprotami, ka viņi par to pat nebija pajautājuši. Veikalā nebija signalizācijas, tādēļ ar ••tem maisiem skrējām cauri visai Vecrīgai uz banku," pirmās dienas rezultātus vēlāk Dienai raksturo pats Ainārs Šlesers. Dressmann pirmās dienas pirmoreiz plašākai sabied- ubai liek ierunāties par tādu Aināru Šleseru, taču viņam pašam tobrīd daudz svarīgaks ir cits ieguvums, —4 piesardzīgajiem un skeptiskajiem norvēģiem, kurus pirmsļ tam pamatīgi nomocījis telpu meklējumu process, izdodas pierādīt, ka nav muldēts un Latvija tiešām ir īsta zelta dzīsla palielākas tirdzniecības impērijas radīšanai. Un galvenā; jaunā uzņēmēja mērķauditorija ir viens vienīgs cilvēks —1 jau pieminētais Varner saimnieks Frenks Varners, kurš, kā vēsta leģendas, pats tālajos sešdesmitajos gados savu pirmoļ apģērbu veikalu atvēris par sievasmātes naudu. Mūsu varonis gan atklāti putrojas dažādajās versijās par to, kā un kad īsti viņš personiski sācis kontaktēties ar norvēģu miljonāru. "Nē, Norvēģijā Varneru nepazinu. Mūsu attiecības sākās, kad biju jau Rīgā," viņš deviņdesmito gadu otrajā pusē skaidro Klubam, un arī no intervijas Neatkarīgajai Rīta Avīzei faktiski izriet tas pats — tieši veiksmīgā Dressmann veikala atvēršana Aināram Šleseram nodrošina tiešu un stabilu kontaktu ar Varner bosu "Sadarbībai izraudzījos tieši Varner Oglaend — lielāko un labāko koncernu Norvēģijā. Bija pārliecība — ja tas izdosies, tad bizness būs veiksmīgs. Kā ar tik lielu kom^ pāniju var uzsākt tik vērienīgu sadarbību? Svarīgi ir piedāvāt kaut ko tādu, no kā nevar atteikties. Tas min izdevās. [..] Kad atzīmējām pirmā veikala atvēršanu Rīgā, Franks pajautāja, cik man īsti esot gadu. Atbildēju — div​desmit pieci. Iestājās ilgs klusums." Taču paziņām un kolēģiem stāstītā versija jau ir, izsakoties Ērika Jēkabsona vārdiem, krietni holivudiskāka, —fl "ka viņš burtiski viņam piegāja klāt, kaut kā, nu, izgāja uz i viņu un pateica apmēram — jums jāinvestē Latvijā, jums ir jādara tas un tas, jānāk iekšā ar savu naudu, un Varners apmēram tā paskatījās uz viņu un pateica — kas tas tāds ir? I'atcica tiem saviem džekiem — labi, paskatieties, uzklausiet viņu, — tā tas esot noticis". Ko līdzīgu mūsu varonis klāstījis arī Jānim Krūmiņam: "Viņš ir man stāstījis, nu, teiksim, kā viņš pats vienkārši uzrunājis to Varneru un |liriku] Hāgenu, un tā arī, iedomājies, pie viena miljardiera pieiet puišelis klāt, sakot — studēju te tavā tautas augst​skolā, — un viņi viņam uzticējās, momentā…" Savukārt mūsu dienās, kārtējā priekšvēlēšanu laikā vēsture jau ir īsti kārtīgi modificēta — un no mūsu varoņa reklāmfilmiņas Arēnā Rīga skaidri izriet, kā jau Norvēģijā, neviena neatzīts un nepazīts, viņš spējis viens un divi pārliecināt Frenku Varneru par savu vīziju pamatotību un perspektīvām: "Apguvis norvēģu un angļu valodu, Ainārs tās redzēja kā instrumentu lielāku plānu īstenošanai. Ainārs sameklēja miljardieri Franku Varneru un piedāvāja viņam Iespēju uzsākt biznesu Latvijā. "Bija vajadzīga liela uzdrīkstēšanās un ticība saviem spēkiem. Es biju divdesmitpiec- gadīgs puika, Franks, miljardieris un skandināvu biznesa ikona, ārprāts, es to saucu par paņemšanu uz izbrīna. Tas mums Latvijā dažkārt pietrūkst, mēs nobīstamies jau pirms cīņas." īsi pēc tikšanās ar Frenku Varneru Šlesers uz I atviju atveda Dressmann." \ Jāņem gan vērā, ka faktiski to pašu tagad stāsta arī toreizējais Varner grupas darbinieks, vēlākais Aināra Šlesera darījumu partneris Turmuds Stēne Juhansens: "Lai spēcinātu ideju par biznesa veidošanu "mežonīgajos austrumos" es pievienojos Varner grupai 1993. gadā. Šā uzņēmuma dibinātājs Franks Varnera kungs izteica interesi par i iuno tirgu. Viņa divu dēlu Mariusa un Petera, kas vadīja un attīstīja pamatbiznesu Dressmann un Cubus, stratēģija lajā pašā laikā bija paplašināt savas mazumtirdzniecības ķēdes ārpus Norvēģijas un atvērt veikalus Ziemeļvalstis un Vācijā. Es pievienojos grupai, lai uzņemtos atbildību par paplašināšanos ārpus Norvēģijas. Mēs ilgstoši strādājām, lai atrastu labu partneri Krievijā, Baltijas valstīs un Ungā rijā, Polijā. Nebija pats vienkāršākais uzdevums atrast kādu, kam mēs varētu uzticēties un kam būtu skaidra vīzija par to, kā laika gaitā gūt attīstību. 1994. gadā mūsu biroju apciemoja jauns vīrietis. Viņš bija 24 gadus vecs, pieaugušāks un


pašpārliecinātāks nekā mēs tajā vecumā. Viņš satikās ar Franku Varneru un mani, un, godīgi sakot, es biju mazliet skeptisks par šo jauno vīrieti — Aināru Šleseru. [..] Viņš bija no Rīgas, bet runāja brīvi norvēģiski. Labāk nekā cilvēki, kas Norvēģijā pavadī juši piecpadsmit gadus. Pēc dažām minūtēm es paskatījos uz Franku un sapratu, ka viņš bija iespaidots no šā jaunā cilvēka vēstījuma: "Jums ir jāatbrauc uz Rīgu. Tā ir labāk pilsēta, no kuras sākt ekspansiju reģionā". Pēc šīs tikšanās Franks teica: "Tas ir mūsu partneris."" i Šo pašu versiju atbalsta arī Viesturs Koziols: "Norvēģijā Ainārs vienkārši gāja pa visādiem semināriem, piedalījās visur kur ar savu uzņēmību, gāja klāt vienkārši cilvēkiem un stāstīja. Kā Ainārs izskatījās — nu, tur ir pilnīga taisnība. Riktīgi tāds, nu, sakačājies čalis, tiešām, ar zirgasti, tādā violetā uzvalkā. Tas bija viņa protests pret iekārtu. Cik es atceros, viņš kādā konferencē piegāja pie Franka un teica: es esmu tāds un tāds, gribētu jums tikt klāt. Franks teica — okei, nāc uz manu biroju tikos un tikos, tad un tad. Un Aināram tas runas veids bija tāds, ka viņam nav autoritātes, viņš momentā močī virsū. Un Franks pateica momentāli pirmajā reizē, ka šitais čalis būs miljonārs. Viņš pēc tam to teica: šitais čalis būs miljonārs, mums ar viņu kopā jāstrādā, šitais ir īstais džeks. Nu, un tad tā aizgāja visas lietas." Viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas otrā plānā bijis l< lāt pie Dressmann panākumu kaldināšanas, tagad atminas, ka nekad neesot redzējis mūsu varoni tik nervozu kā dienās pirms veikala atklāšanas. Protams, sava loma bijusi ari milzīgajam darba apjomam un kopējam stresam, taču faktiski bijis skaidrs, ka te nu cilvēks spēlē uz visu banku un ir patiesi pārbijies, ka gadījumā, ja veikalam nav pietiekamu panākumu, visi nākotnes plāni sabruks kā kāršu namiņš. Bijušas dzirdamas runas, ka norvēģiem esot sasolītas tādas lietas, nu, tāāādas lietas, ka to neizdošanās gadījumā Aināram nekas cits neatliktu kā atgriezties pie košļeņu un saulesbriļļu tirgošanas no rokas. ("Uz to brīdi, es domāju, tāda plāna B nebija. Bet faktiski neviens biznesa plāns nevarēja pamatot nekādas investīcijas Latvijā. Bet l: ranks nebija algots darbinieks, viņš bija īpašnieks, viņš varēja pieņemt lēmumus un tos pieņēma," piebilst Viesturs Koziols.) Lai nu kā, Dressmann komerciālie panākumi tiešām izrādās fantastiski. "Latvijā, Rīgā bija mūsu pirmais veikals ārpus Norvēģijas. Mazs veikals, salīdzinājumā ar piecsimt veikaliem, kas mums bija Norvēģijā, bet atklāšanas laikā mums bija divsimt metru rinda trīs dienas pēc kārtas, un atklāšanas dienas apgrozījums bija "visu laiku augstākais" grupā. Rīga noteikti bija veiksme. Bizness piesaistīja milzīgu interesi Norvēģijas medijos un Norvēģijas politiķu vidū," atminas Turmuds Stēne Juhansens. Un šie panākumi Aināram Šleseram nodrošina ne vien Frenka Varnera uzticību, bet arī dziļākas simpātijas: kāds uzņēmējam savulaik pietuvināts cilvēks tagad izsaka versiju — ļoti varējis būt, ka norvēģu multimiljonāram Ainārs šķitis kā tāds cītīgais dēls, jo pašam Frenkam Varneram bērni bijuši "nu galīgi garām". (Viesturs Koziols gan tam īsti nepiekrīt: "Nekādā gadījumā Franks "nenolika" kaut kā savus dēlus, nekādā gadījumā viņš nekad nav apsvēris, teiksim, dēli ir slikti vai kaut kādi — nē, nekādā gadījumā. Lai gan attiecības starp Aināru un Franku Varneru bija vairāk nekā starp biznesa partneriem, to es varu apstiprināt, neapšaubāmi. Tās bija tādas attiecības kā starp krustdēlu un krusttēvu — neapšaubāmi. Pirmā reize, kad es redzēju, ka Ainārs raud, bija Franka bēres. Es to varu izskaidrot tā, ka Franks pats bija self-made businessman. Tā Franka vēsture, kā viņš biznesu uztaisīja, bija ļoti līdzīga Aināram. No nekā, pats izsitoties, strādājot divpadsmit, četrpadsmit, piecpadsmit stundas, viņš to ir panācis. Savukārt Franka dēli — viņiem jau viss tika iedots. Še, ņem izglītību, māju — še, ņem, mašīnu — še, ņem. Un tā viņa vērtību skala ir pilnīgi citādāka…") Turklāt, kas būtiskāk no mūsu varoņa redzes viedokļa, turīgais norvēģis savās atklāsmēs par negaidīto patēriņa paradīzi Latviju padalās arī ar paziņām. Piemēram, citam norvēģu miljonāram Steinam Ērikam Hāgenam viņš izsaka ierosinājumu sākt Latvijā attīstīt savu Rimi pārtikas veikalu tīklu, un tas ir vēl viens milzīgs solis uz priekšu. Izsakoties mūsu varoņa vārdiem, "Varners pazīst visus lielākos naudas turētājus Norvēģijā, tāpēc arī Hāgens te ir iegājis. Šodien, kad te Varners un Hāgens ir kopā, Norvēģijā


uz jautājumu, kuras norvēģu firmas vēl būtu ar mieru nākt un investēt šeit, jums atbildēs: "Bet kuras fir​mas nebūtu ar mieru nākt kopā ar Varneru un Hāgenu?"". Protams, viena veikala panākumi nav nekāda totālā indulgence, un norvēģi arī pēc Dressmann atvēršanas |oprojām uzmanīgi seko situācijai, — "princips bija, ka pēc katra brauciena jāredz, ka lietas te iet uz priekšu". Taču nu viņi ir gatavi ieguldīt pilnīgi citas summas, un Ainārs Šlesers roku rokā ar Varneru un par koncerna naudu nu jau var ķerties pie jauniem un jauniem projektiem, no kuriem pirmie ir universālveikals Centrs, tirdzniecības centri Minska un Dole. Ar vārdu sakot, bijušais farcovščiks iepeld lielās privatizācijas ūdeņos, — lai kā viņš tagad nevēlētos pieminēt savu darbību šajā jomā.


"Šlesers nav līdzīgs mūsdienu privatizācijas miljonāriem." Tiešām ne? "Kas mīl naudu, tam nekad nepietiek naudas, un, kam ir prieks par bagātību, tam nekad nepietiek ar ienākumiem." Salamans mācītājs 5:9 "Šlesers nav līdzīgs mūsdienu privatizācijas miljonāriem. Viņš visu ir sasniedzis pats. Viņa neapmierinātība ar šo pasauli ir vadījusi viņu cauri dzīvei, panākumiem, kri-ļ tumiem, veiksmēm un neveiksmēm, slavai un kritikai. Bet allaž ar Aināru ir bijusi viņa vīzija, vīzija par to, ka cilvēks var ietekmēt pasauli uz labu," — tik jūsmīgi, Aināram Šleseram autopacēlājā gatavojoties doties Arēnas Rīga griestu virzienā, padsmit gadu senus notikumus raksturo viņa priekšvēlēšanu reklāmfilma. Jūsmīgi — un vienkārši aizkustinoši melīgi. Jo savus miljonus mūsu varonis sāk pelnīt, nevis pats ko radot un ražojot, bet gan aktīvi iesaistoties privatizācijas procesos, pārvaldot un palīdzot ieguldīt tajā pašā privatizācijā norvēģu koncernu naudu, savukārt ražošanas vietā pelnot nr tirdzniecību un nekustamo īpašumu spekulācijām. Veiksmīgā Dressmann pirmā veikala atklāšana 1995. gada 2. septembrī Aināra Šlesera pārstāvētajai Varner grupai acīmredzami izraisa īsto apetīti, — kļūst pilnīgi skaidrs, ka Latvijas tirgus slēpj brīnumainas iespējas. Un norvēģi dod komandu — uz priekšu, paņemsim, ko nu varam! Turklāt šajā laikā, vēl nedevies lielajā politikā, to presei godīgi atzīst arī mūsu varonis: "Bijām veiksmīgi pastrādājuši Dress- mannā, tika teikts: pienācis laiks taisīt lielo biznesu, mūs interesē Centrs." Aināra Šlesera personiskā interese šajā pasākumā ir vērā ņemama: līdz pat 1996. gada pavasarim viņa kompānijai SIA A. I. N. pieder puse kapitāldaļu uzņēmumā Dressmann Baltija, un tikai tad īsti neskaidru iemeslu dēļ uzņēmējs spiests padalīties — norvēģu daļa palielinās līdz 75%, Viesturam Koziolam tiek 5%, bet mūsu varonim paliek vairs tikai 20%. Un vienalga — nav šaubu, ka tā ir dzīves lielā iespēja, tā ka pēc norvēģu apetītes izraisīšanas un viņu pirmā signāla tiek ieguldīts tiešām pamatīgs darbs. "Franka Varnera vizītes laikā mēs apskatījām Rīgu, un viņš saprata, ka ir nepieciešamas papildu mazumtirdzniecības telpas. Mēs izveidojām stratēģiju, ka viņš varētu investēt tirdzniecības centros un mazumtirdzniecības telpās un aicināt citus labus mazumtirgotājus pievienoties mums Rīgā," saka toreizējais Varner grupas eksporta direktors Turmuds Stēne ļuhansens. "Esmu pārliecināts, ka tas, ko mēs kopīgi izdarījām deviņdesmitajos gados, reorganizējot mazumtirdzniecības biznesu un kļūstot par pirmo reālo ārvalstu investoru nekustamajā īpašumā, bija mūsu svarīgākais un veiksmīgākais darbs." Franka Varnera dotā starta signāla brīdī universālveikals Centrs (kura iepriekšējā vadība uz Dressmann interesi par telpu nomu sākotnēji atbildējusi — dodiet trešo daļu apgrozījuma, un lieta darīta!) nav tā vislabāk pārvaldīta valsts manta. Kad 1996. gada sākumā universālveikalā revīziju ar nosaukumu "Par akciju sabiedrības Universālveikals Centrs dibināšanas likumību un valsts kapitāla daļas apsaimniekošanas efektivitāti" veic Valsts kon​trole, tās revidentēm paveras bēdu aina. Šajā laikā universālveikalā jau skaitās notikusi daļēja privatizācija, un Aizsardzības ministrijai (šis kā nekā ir bijušais Armijas ekonomiskais veikals) tikuši 25% akciju, valstij palicis 31%, pensiju fondam — 5%, par naudu apmēram 11% akciju iegādājušās starpniekfirmas Optimum un Trans Baltie Limited (pēc visa spriežot, aiz vienas no tām aizslēpies Skonto grupas boss Guntis Indriksons), kā arī uzņēmuma darbinieki (niecīgus 0,56%), bet par sertifikātiem pie akcijām tikuši vairāki simti veikala darbinieku, no kuriem kāds E. Prūsis (kas saskaņā ar Valsts kontroles ziņām universālveikalā nostrādājis tikai trīs mēnešus par pārdevēju) ticis pie 21% akciju, N. Šes- topolovs (vispār tikai līgumstrādnieks) — 2%, bet paprāvai citu darbinieku grupai ir 5,4%. Turklāt valsts naudu par akcijām vēl nemaz lāga nav saņēmusi:


SIA Optimum parakstījusies uz 22% akciju, samaksājusi par 5,6%, SIAj Trans Baltie Limited parakstījusies uz 15%, samaksājusi — 1 par 4,44%. Šis sīkums tomēr netraucē universālveikalā "saimnie-1 kot" tā, ka Valsts kontrolei vien jāsecina: "Universālveikals I C.entrs kā valsts uzņēmums darbojās efektīvāk, jo 1993. gada beigās tam bija 798 512 latu liels uzkrājums rezerves fondā. Uzsākot savu darbību kā akciju sabiedrība (ar 01.05.94.), 1994. gada astoņos mēnešos tā nav nodrošinājusi finansu budžetā ieplānoto rādītāju izpildi, kaut gan gads bija noslēgts ar 157 596 latu lielu peļņu. Lai ari 1994. saimnieciskās darbības gadā bija gūta peļņa, tomēr mazumtirdzniecības apgrozījuma plāns izpildīts tikai par 75%, kas naudas izteiksmē ir 6 968 026 lati. 1995. gads noslēgts ar 548 695 latu lieliem zaudējumiem." Kā tas tā gadījies? Universālveikalu vienkārši ciešā lokā ielenkuši jaunie "saimnieki", no kuriem katram svarīgāka ir paša kabata: "Preces tika iepirktas bez pietiekamas tirgus konjunktūras izpētes, kas noveda pie lēnas preču aprites (124 dienas) un ievērojamas preču krājumu palielināšanās. ļ..| 1994. gada beigās un 1995. gada sakumā pārdošanas direktors A. Bogdanovs apstiprina ne- ejošo preču krājumu sarakstus, kuros preces nocenotas vidēji par 30—70%. Visvairāk pārcenotas firmu Alanson, Hyservis un Lathag preces. Tie ir dārgi apģērbi dāmām un kungiem, preces mājai, dārga video un audio aparatūra. Kopējā nocenošanas summa 1994. g. ir 15 514,65 lati, 1995. g. — 462 226 lati." Turklāt radušās problēmas Centra vadība, tostarp valsts daļas pārstāvji izlēmuši risināt, piesaistot vēl vienu "noslau- cēju": "AS Universālveikals Centrs 1994. gada 7. decembra padomes sēdē tika izskatīts jautājums par jaunas starpniekfirmas — SIA Optimum Baltie izveidi it kā ar mērķi, lai organizētu un veiktu Universālveikalā Centrs vienotu preču apgādi, noslēdzot preču piegādes līgumus par zemākām cenām, kā arī radot lielāku iespēju akcionāriem un padomei kontrolēt iepirkumus. [..] Preču piegādes ekskluzīvas tiesības tiek piešķirtas SIA Optimum Balticiļ sākās nekontrolēta preču iepirkšana un realizācija, kas gala rezultātā noveda AS pie preču apgrozījuma samazināšanās. SIA Optimum Baltie saņēma preci no tiešajiem piegādā-' tājiem, t. sk. arī no starpniekiem, pārformēja pavadzīmes, pievienojot piecenojumu (vidēji 10%), un tālāk nodeva tās ' realizācijai Universālveikals Centrs." Ko tikmēr dara valsts pilnvarnieki? Vienkārši sakot, — noskatās, kā universālveikals grimst aizvien dziļāk un dziļāk: "Jau 1995. gada 6. aprīlī AS valde,I analizējot 1. ceturkšņa ekonomiskos rādītājus, norāda, ka zaudējumi ir 170 tūkstoši latu, bet realizācijas ieņēmumi! pret apgrozījumu kritušies par 9,8%. Situācija tiek novēr-j tēta kā kritiska, preču apgrozījums katastrofāli sarucis, bet® valdes tiesības ir ierobežotas, jo visu komercdarbību veici SLA. Optimum Baltie — padomes izvēlētā uzticības personai E. Karaļuns. ļ..] Jāvērš uzmanība uz to, ka SIA Optimum Baltie prezi-i dents E. Karaļuns vienlaicīgi ir arī padomes priekšsēdētāja I vietnieks, AS Universālveikals Centrs valdes loceklis, ASI Universālveikals Centrs iepirkšanas direktors, AS Univer-m sālveikals Centrs komercdirektors, SIA Centrs-Konsultants valdes loceklis, Tirdzniecības nama Kurzeme valdes loceklis, SIA Optimum viceprezidents. AS Universālveikals Centrs 1995. gada 15. februāra akcionāru pilnsapulcē pieņemtie statūtu grozījumi, kas būtiski ierobežoja valdes pilnvaras un nesekmēja valsts kapitāla daļas efektīvu apsaimniekošanu, ir pretrunā ar likuma Par akciju sabiedrībām 73. pantu, tomēr pret šādiem grozījumiem neiebilda ieceltie valsts pilnvarnieki. Valsts īpašumu fonda Uzņēmumu departamenta galvenais speciālists (nevis valsts pilnvarnieki) D. Kivliņš 1995. gada 1. septembrī sniedz ziņojumu ģenerāldirektoram ). Kosītim, kurā informē par AS Universālveikals Centrs apgrozāmo līdzekļu strauju samazināšanos, lūdzot nomainīt valsts pilnvarniekus, jo zaudējumi jau bija sasnieguši 536 930 latus. Te jāatzīmē, ka pilnvarnieki netiek nomainīti, bet turpina savu bezdarbību, saņemot par to samaksu…"


Un arī tas vēl nav viss — valsts pārstāvjiem neiebilstot, "slaucēji" vēl tiek pie vairāk nekā pusmiljonu dolāru lieta kredīta Parex bankā, par kuru galvo, protams, tas pats nabaga Universālveikals Centrs: "E. Karaļuns, kurš vienlaicīgi ir arī AS Universālveikals Centrs padomes loceklis, griežas ar mutisku iesniegumu AS Universālveikals Centrs valdē, lai tā dod galvojumu kredīta saņemšanai, nepamatojot tā nepieciešamību un neiesniedzot biznesa plānu. 1995. gada 25. janvāra valdes sēde nolemj lūgt AS padomi izlemt SIA Optimum Baltie iesniegumu pēc būtības par galvojuma došanu kredīta saņemšanai, norādot galvojuma apjomu (protokolu parakstījuši A. Pugaēevs, A. Bogdanovs, I. Rocis, H. Lejnieks). 1995. gada 26. janvāra padomes lēmums, ko parakstījuši E. Karaļuns, R. Kirilovičs, Z. Klebais, R. Sarkans un valsts pilnvarnieks O. Ūdris, ir pozitīvs un līdz ar to AS Universālveikals Centrs uzņemas saistības par SIA Optimum Baltie kredītu — ne lielāku par 300 000 latiem, nenorādot kredīta mērķi. Padomes sēde nav notikusi noteiktā kārtībā, nav sēdes protokola. [..] AS Universālveikals Centrs padome un valsts pilnvarnieki (O. Ūdris, I. Znotiņa) bez ekonomiska pamatojuma akceptējuši galvojumu par 300 000 latu kredīta došanu SIA Optimum Baltie, kas turpmāk netiek izmantots AS Universālveikals Centrs interesēs. Nav kontrolēta kredīta saņemšanas, izlietošanas un atmaksāšanas gaita, pārkāpjot likuma Par akciju sabied• ribām 68. panta prasības. [..] Ieceltie pilnvarnieki nav centušies novērst pretlikumīgo galvojuma piešķiršanu SIA Optimum Baltie par 300 000 latiem, bet gan atbalstījuši,! parakstot galvojuma dokumentus, kā arī nav novērsuši galvojuma došanu 15 000 latu apmērā žurnālam Vīri." Ar vārdu sakot, universālveikals ilgāk nekā gadu tiek slaukts un slaukts, un slaukts, savukārt valsts pārstāvji —I kaut gan tai Centrā joprojām pieder 61% akciju — šajā pro- ļ cesā vienkārši noskatās un pēc būtības nekustina ne pirkstu. Kā gan šādu situāciju neizmantot enerģiskiem privatizē-ļ ; tājiem? Un 1995. gadā Ainārs Šlesers pirmoreiz kārtīgi J I iemēģina spēkus tajā, ko viņš pats vēlāk sauc "investīciju piesaistīšanu" un "vērtību un darbavietu radīšanu", beti i kas no malas aizdomīgi atgādina "slikti stāvoša" valsts īpašuma pārņemšanu par kaut ko sviestmaizei līdzīgu. Musu varonis šo savu pirmo nopietno noprivatizēšanas1 pieredzi apraksta sirdsšķīsti vienkārši un īsi: "Sākām ļ strādāt pie universālveikala Centrs. [..] Valdība sarunās» pateica, ka tas ir draņķīgā stāvoklī, ir kreditoru saistības,» visādas izdotās garantijas, biznesa nav nekāda, viņā ir jāiet® iekšā! Vienojāmies ar valdību par to, ka apstādināsim 9 lejupslīdi un rekonstruēsim universālveikalu. Devām ļ valdībai aizdevumu 1,5 miljonus latu uz 10 gadiem par 7,5 a procentiem gada. Bet sanāca tā, ka bija problēma ar prezidenta pili un I operu, un valdība vēl nespēj izpildīt visas saistības, ko paredzēja šis aizdevuma līgums, proti, nomainīt vecos 1 pilnvarniekus, kas bija saistīti ar universālveikala lejupslīdi. Aizdevām pusmiljonu latu, lai valdība varētu norēķināties par operu un pili, bet tālākā darbība nesekoja, pilnvarnieki netika mainīti, tad nāca jaunas valdības veidošanas laiks, un mums nācās diezgan daudz laika zaudēt, liet šis darbs ar valdību, strīdi, preses konferences deva arī pozitīvu efektu — radās interese par tirgu, tāpēc šodien esam ne tikai izcīnījuši iespēju strādāt Centrā, bet ari iesaistījušies daudzos citos projektos." Patiesībā viss notiek nesalīdzināmi sarežģītāk. Pirmkārt jau "iespējas izcīnīšana" ne vienam pašam Aināram Šleseram, ne pat kompānijā ar norvēģu kapitāliem nav pa zobiem — vēl trūkst kā kontaktu, tā pieredzes. "Franks | Varners] teica, kā jau pieradis pie Rietumu pasaules: Latvijā lietas notiks, re, kur universālveikals, es gribu universālveikalu, cik maksā akcijas universālveikalam? I'rotams, ka neviens universālveikalu nevarēja ne pārdot, ne ko. Un tad Ainārs paaicināja mani, lai es palīdzu viņam kaut ko darīt, jo man bija kontakti, savukārt Aināram tobrīd tādu nebija," atminas Viesturs Koziols. "Tā es tiku iekšā tajā visā pasākumā, un tā es visiem stāstu: pieci procenti kādreiz ir daudz vairāk nekā simt procentu." Kontakti komplektā ar kapitālu un enerģiju dod vajadzīgo atdevi. 1995. gada 24. novembrī Ainārs Šlesers, Vies​turs Koziols un Turmuds Stēne Juhansens, kā arī Jānis Loze ieliek kāju durvīs, kļūstot par jau


pieminētā akcionāra N. Šestopalova (Valsts kontroles materiālos — N. Šes- topolova) pilnvarniekiem un šādā statusā piedaloties AS Universālveikals Centrs akcionāru sapulcē. Iepriekš pieliktās pūles, vedot pārrunas valdības līmenī, dod savu — pateicoties valsts pārstāvju balsojumam, Viesturs Koziols, Jānis Loze un Franks Varners tiek ievēlēti uzņēmuma padomē, Ainārs Šlesers un Turmuds Stēne Juhansens — valdē. Par spīti niecīgajam akciju skaitam, kopumā Varner pārstāvji uzņēmuma padomē iegūst pat vairākumu. Šajā pašā laikā starp Aizsardzības ministriju, kā arī Valsts īpašumu fondu un Dressmann Baltija, Finanšu ministrijai dodot savu svētību, tiek noslēgti līgumi, kura būtība ir — kompānija Valsts īpašumu fondam izsniedz 2,83 miljonu dolāru lielu kredītu uz desmit gadiem ar 7,5% likmi gadā (tiem laikiem — pasakaini zema likme). Līdz ar to pastāvīgā naudas trūkumā esošā valsts tiek pie kaut niecīgiem, tomēr līdzekļiem, lai finansētu Aizsardzības ministrijas vajadzības, kā arī Nacionālās operas un Rīgas pils restaurācijas un remontdarbus, bet Dressmann — pie ķīlas 56% Universālveikala Centrs akciju izskatā. Publiski mūsu varonis runā par to, ka universālveikala modernizācijā tikšot ieguldīti pat 15 miljoni dolāru, tikmēr paklusām notiek kas nedaudz cits — 1996. gada 15. janvārī Dressmann Baltija un tā faktiski kontrolētais Universāla veikals Centrs noslēdz nomas līgumu, ar kuru Franka Varnera, Viestura Koziola un Aināra Šlesera kompānija tiek pie nomas tiesībām uz faktiski visu universālveikala kompleksu, turklāt, ņemot vērā tās ēku rekonstrukcijas solījumus, par pasakaini zemu nomas maksu: līgumā gan ierakstītas summas no viena līdz pieciem latiem par kvadrātmetru mēnesī, taču tūlīt pat tiek norādīts, ka pirmajā gadā tā desmitkārt samazināta un pilnu apmēru sasniegs tikai ne vēlāk kā pēc septiņiem gadiem. Pats "vērtību radītājs" un viņa kompanjoni turpina runāt par to, cik milzīgu pakalpojumu sniedz valstij, universālveikalam un tā darbiniekiem, taču Valsts kontrole, kā izrādās, tobrīd ir jau gluži citās domās: "AS Univer​sālveikals Centrs (A. Pugačevs) 15.01.96. noslēgusi nekus​tamo īpašumu nomas līgumu ar SIA Dressmann Baltija uz ļoti neizdevīgiem noteikumiem, kas novedīs pie AS Universālveikals Centrs īpašumu pakāpeniskas pāriešanas SIA Dressmann Baltija īpašumā." Nomas līgums, kas pēc būtības tiek slēgts pašiem ar sevi, paveic kādu brīnumainu lietu — faktiski izslēdz no uzņēmuma gaidāmās privatizā​cijas jebkuru citu interesentu. Protams, jau drīz pēc tam Valsts kontrole tiek publiski aprāta par tumsonību un valstisko tuvredzību — bet tās prognoze izrādās pilnīgi precīza. Tiesa, jau drīz pēc visu līgumu noslēgšanas valsts izdomā tos nepildīt un ncielikt valsts pilnvarnieku posteņus kaut nedaudz čaklākas un apzinīgākas personas (tā teorētiski dodot Dressmann iespēju vēlmes gadījumā lauzt visus līgumus un pat vērst piedziņu uz ieķīlātajām universālveikala akcijām). Vēl vairāk, kārtējā akcionāru sapulcē valsts pārstāvji izlemj pilnībā mainīt universālveikala attīstības koncepciju, sākot runāt par armijas apgādes veikala atjaunošanu, — un lieki teikt, ka mūsu varonis un norvēģi uz brīdi vienkārši ir "uz mutes". Sākas milzu jezga, savstarpēji apvainojumi un pārmetumi — jo, lai cik brutāli uz savu mērķi būtu gājis Ainārs Šlesers ar kompanjoniem, valsts nu izturas vienkārši nejēdzīgi, turklāt nostājas maiņu (piemēram, kāpēc universālveikala padomē būtu jāieliek Nacionālo bruņoto spēku komandieris) neviens lāga nespēj paskaidrot. "Tur varētu atsevišķu grāmatu rakstīt, kā tur notika tās lietas," tagad atminas Viesturs Koziols. "Kaut kāds ārprāts. Es kā šodien atceros: bija tikšanās, Māris Gailis bija premjers, un viņš bija vienlaicīgi arī aizsardzības ministrs. Un bija tikšanās pie Gaiļa, kurā mēs bijām sagatavojuši pr zcntāciju, kā mēs veikalu pārvērtīsim, — tā kā tas kādrei bija armijas veikals, būs daļas bija bijušajiem virsniekiem un vēl citi labumi. Un tad tur kādas četrdesmit minūte notika, paldies Dievam, tikai latviski vienkārši tusiņš kurā runā pilnīgākos s… Un Franks tur sēž un klausās tajā visā, vecs vīrs, Nor vēģijā viens no top uzņēmējiem. Vairs netulko neviens un labi, jo, ja viņam būtu iztulkots, viņš būtu prom. Frank- mums prasa — pastāsti, par ko viņi runā. Mēs sakām — p valsts iekšējām problēmām. Nu, nedrīkstējām mēs tulkot ko viņi patiesībā runā.


Viņš saka: pasaki, Ainār, pasak viņiem, ka es dodu savu godavārdu, ka tas būs labākai veikals Baltijā! Mans godavārds — neviena bankas garanti ja nav vērta mana godavārda. Pasaki viņiem! Un Ainār saka: jā, jā, es jau pateicu. Pasaki vēlreiz to viņiem! Viņš jau dusmīgs palika. Nu, tas bija briesmīgi, tas bija briesmīgi Bet, nu, visu cieņu, mēs to izdarījām." Franka Varnera neizpratne ir atspoguļota pat oficiālos: dokumentos — 1996. gada 24. aprīlī notikušā Universāl veikala Centrs akcionāru sapulcē viņš saskaņā, kā vēsta sausais protokols, beidzot neiztur un "izsaka savu pār​steigumu par negatīvo nostāju pret viņu no valsts un Aizsardzības ministrijas pilnvarnieku puses, jo valdības vizītes laikā vēl dienu atpakaļ attieksme ir bijusi pozitīva. Viņš nesaprot, ka viņa kandidatūra var būt nepietiekami profesionāla padomei, jo jau ilgus gadus vada Skandināvijas lielāko koncernu, kurš nodarbojas ar tirdzniecības biznesu. Piebilst, ka joprojām grib investēt, lai izveidotu modernāko tirdzniecības centru Baltijā, tas varētu būt pozitīvi ne tikai Latvijas valdībai, bet arī cilvēkiem; darīs visu pēc iespējas labāk, ieguldīs investīcijas tik, cik būs nepieciešams, un uzskata, ka tas būtu vismaz jocīgi, ja apstādinātu viņa projektu, lai veidotu ko nezināmu. Gadījumā, ja neizdosies vienoties, var tikt apstādinātas investīcijas šajā zemē ne tikai firmu līmenī". Tā tomēr nenotiek — gan tāpēc, ka Franks Varners patiešām ir goda vīrs, gan tāpēc, ka viņam tāpat kā mūsu varonim ļoti, ļoti, ļoti gribas iegādāties universālveikalu. Valsts ar lielām grūtībām tomēr atceras, ka investori ir laaizsargā, ieslēdz atpakaļgaitu, un visas runas par to, ka ar Dressmann noslēgtie līgumi bijuši pretlikumīgi un valstij neizdevīgi, tiek apklusinātas, — jo vairāk tāpēc, ka pēkšņi "atklājas": ja Dressmann Baltija lauztu noslēgtos līgumus, Latvijas valstij būtu jāatmaksā no kompānijas jau saņem​tais pusmiljona latu aizdevums, turklāt maksājot jau 30 procentu gada likmi. Dziļāk atvilktnēs tiek nobāzts gan Valsts kontroles atzinums, gan arī Ekonomikas ministrijas Privatizācijas departamenta direktora Visvalža Zvejas slēdziens, kurā norādīts, ka "valsts akcijas daļas turētāju nepārdomātā akciju paketes ieķīlāšana ir veicinājusi valsts īpašuma, AS Universālveikals Centrs padomes un valdes, kā arī SIA Dressmann Baltija pretlikumīgas darbības, kuru gala mērķis ir pēc noteikta laika pārņemt šo uzņēmumu SIA un attiecīgi koncerna Varner Oglaend pilnīgā kontrolē, kas uzskatāma par slēpto privatizāciju un neatbilst LR spēkā esošajai likumdošanai, ne tās interesēm". Savukārt tālākais Aināram Šleseram ar kompanjoniem jau iet kā pa sviestu. Viesturs Koziols publiski apgalvo, ka "ķīlas līgums netraucē valsts akciju daļas privatizāciju", un savā ziņā tā patiešām ir — mūsu varonim un Co privatizācija nudien nav traucēta, jo Varner Baltija (kā tiek pārdēvēta SIA Dressmann Baltija) kā universālveikala akcionāram ir akciju pirmpirkuma tiesības, ko šajā stadijā vairs nevar ietekmēt ne valdība, ne Privatizācijas aģentūra. 1996. gada vasarā kompānijai Varner Baltija jau pieder vairāk nekā 22 procenti universālveikala akciju, kas atpirktas no citiem privātakcionāriem, un uzņēmums iesniedz universālveikala privatizācijas priekšlikumus, skaidri izsakot vēlmi nopirkt visu valstij piederošo universālveikala] akciju daļu, tiesa, pusi summas maksājot sertifikātos. Tā paša gada rudenī Privatizācijas aģentūra ar Varner f Baltija vienojas, ka nomas līgums netiks apstrīdēts, sekoļ Centra parādu kapitalizēšana, un nu jau Varner piederi aptuveni 35% universālveikala akciju. 1997. gada sākumā! saskaņā ar apstiprinātajiem privatizācijas noteikumiem Varner tiek pie kopumā jau apmēram 66 procentiem akciju — un Franka Varnera signāls "gribu universālveikalu" ir sekmīgi izpildīts. Un nu, kad uzņēmums par salīdzinoši mazu naudu ir iegūts īpašumā, var sākties ari solītās investīcijas..! I Lai ko kāds vēlāk apgalvotu, valsts saņemtā nauda tiešām! I ir maza. Privatizācijas aģentūras dati gan rāda, ka par vai- ļ stij piederošajiem 46,23 procentiem Universālveikala I Centrs akciju tā divās kārtās kopumā saņēmusi it kā glužiB pieklājīgu summu — 6,26 miljonus latu. Taču, tā kā vairāk i nekā 5,6 miljoni latu no šis summas maksājami privatizā-B cijas sertifikātos, kuri deviņdesmitajos gados brīžam iepēr- 1 kami arī par trim latiem un lētāk, reāli universālveikala I akciju pakete ļaudīm, kuri privatizācijas procesa durvīs ļ veiksmīgi laikus ielikuši kāju, izmaksā gauži lēti — tikai aptuveni 1,3


miljonus latu. (Salīdzinājumam — līdz galam I neuzbūvēto Europe Center, vēlākā Mola ēku mūsu varonis I kopā ar norvēģiem no privātīpašniekiem iegādājas par vairāk nekā pieciem miljoniem dolāru). Savukārt sešus gadus vēlāk, kad Neatkarīgā Rīta Avīze Aināram Šleseram atgādina īpatno universālveikala pārņemšanas procesu, viņš, šķiet, vairs vispār nesaprot, par ko gan runa: "Iesniedziet konkrētas pretenzijas par universālveikalu Centrs. Es gribētu nofiksēt, ka privatizācijas rezultātā šis centrs uzņēmās saistības atbalstīt Latvijas veterānus, konkrēti — virsnieku apvienību, kurai tika izveidotas telpas, kurai tika izstrādāta īpaša atbalsta programma, kuri tiek atbalstīti jau daudzu gadu garumā kopš deviņdesmit sestā gada. Šīs privatizācijas rezultātā man ir prieks, ka šādi cilvēki netika aizmirsti. [..] Esmu strādājis uzņēmumā Varner Baltija, kas piedalījās uzņēmuma Centrs privatizācijā. Tiešām biju viens no akcionāriem. Privatizācijas rezultātā tika izpildīti visi nosacījumi, bija samaksāta visa nauda likumā noteiktā kārtībā. Ja kādam rodas pretenzijas pret šī vai kāda cita uzņēmuma privatizāciju, viņš ir tiesīgs griezties valsts institūcijās un izteikt savas pretenzijas. Es varu apliecināt, ka šis uzņēmums, tāpat arī citi, kurus esmu vadījis, ir strādājis, strikti izejot no Latvijas likumdošanas, un es esmu pārliecināts, ka viss ir bijis pilnīgi likumīgi. Pilnīgi. Ja kādam ir pretenzijas, es aicinu viņu griezties Ģenerālprokuratūrā un sniegt informāciju par kādu nelikumību. Jo Latvijā ari informācijas slēpšana ir sodāma. Ja jūsu rīcībā ir šāda informācija, tad, lūdzu, griezieties Ģenerālprokuratūrā, un lai tā izskata šo lietu." Protams, Ainārs Šlesers sen "aizmirsis", ka jau tajā pašā tālajā 1996. gadā ar iesniegumu prokuratūrā par visām šīm dīvainībām vērsies toreizējais premjera biedrs Ziedonis Čevers, taču, pateicoties kontaktu un kapitālu izmantošanai, šie dokumenti reizē ar Valsts kontroles un Ekonomikas ministrijas atzinumiem tiek pabāzti dziļāk atvilktnēs — un uz neatgriešanos. (Atvilktnes turklāt izrādās tik dziļas, ka pašlaik Ģenerālprokuratūrā iespējams noskaidrot tikai to, ka toreizējais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš 1996. gada 14. martā iesniegumu nodevis izskatīšanai nu jau nelaiķim Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokuroram Edvīnam Ziediņam, savukārt 2. augustā sniegta "izskaidrojoša atbilde".) Taču tas neapšaubāmi ir viens no secinājumiem, ko no šā gadījuma izdara mūsu varonis, kurš vienmēr ir gatavs mācīties no paša kļūdām, — ka Latvijas valstī krietni labāk kā daudzviet citur nostrādā kārtīga politiskā aizmugure, pierunāšana, pārliecināšana un labi kontakti: tādos gadījumos tie dumiķīši, kas norāda uz konkrētiem likumdošanas pārkāpumiem un valsts interešu neievērošanu, tiek nokušināti vai vienkārši netiek ņemti vērā. Un tas nav viss. "Ir versija, ka Ainārs pirmoreiz to, kā šajā valstī notiek lietas un kur ir lielā nauda, saprata pēci Krājbankas privatizēšanas, kad ventspilnieki paklusām cīkstējās ar Pareksu, bet pēkšņi iznira (norvēģu uzņēmējsi Steins Ēriks Hāgens. Bet tā nav. Viņš to ļoti labi saprata jau pēc Centra pārprivatizēšanas. Pirmkārt, to, ka visapkārt vēl ir ļoti daudz nepietiekami novērtētu īpašumu, kas reizēm daļēji pieder privātajiem kā Centrs, bet kuros galvenā īpašniece ir valsts un pašvaldība. Tās, kā likums, īsti nezina, ko ar to visu darīt, taču arī atdot īsti negrib. Bet viņas, izrādās, var gan pa labam, gan pa nelabam piespiest to izdarīt. Un peļņa tad ir pasakaina — tāda, kāda Aināram sakumā ne sapņos nerādījās," stāsta kāda savulaik mūsu varonim pietiekami pietuvināta persona. Ko tieši viņš iemācījās? "Nu, galvenokārt jau to, ka bez politikas mūsu valstī nekādus īstos panākumus negūt. Tu, protams, vari vergot savā uzņēmumā, kaut ko ražot, mek- lēt eksporta tirgus, — bet tas viss ir ļoti lēni, nekādas simtu un tūkstošu procentu peļņas īsā laikā. Turklāt tev savā nozarē jābūt zinošam un ar izglītību. Gods kam gods, Ainārs ļoti ātri saprata, ka viņš šajā žanrā nekas nebūs — visas šīs ražošanas nav domātas viņam. Viņam vajag daudz un ātri. Tātad — kā jau to viņam parādīja tas pats unītis — nepieciešams politiskais atbalsts. Viens variants — visu laiku kaut kam piesmērēties, kaut kam glaimot, kaut kam maksāt. Otrs — pašam iet politikā un pašam balstīt savus projektus un rūpēties par savu peļņu."


Protams, pats mūsu varonis stāsta ko pilnīgi citu. "Kad es ienācu politikā, materiāli man nācās atteikties no daudziem labumiem: es biju vairāku uzņēmumu vadītājs, atrados daudzās valdēs un padomēs, un mana mēneša alga bija vairāki tūkstoši latu," Ainārs Šlesers 2000. gadā stāsta Lauku Avīzei. "Jā, patiesi, politikā esmu ienācis no biznesa. Nevis politiku padarījis par savu biznesu. Esmu nodrošināts cilvēks, man nav vajadzības ar politiku pelnīt sev naudu. Esmu politikā ar vēlmi darīt valsti labāku," viņš piebilst atklātajā vēstulē piecus gadus vēlāk. Arī gan pirms, gan pēc tam viena no mūsu varonim patīkamākajām tēmām ir — viņš politikā ienācis jau kā veiksmīgs uzņēmējs un miljonārs, tā ka varējis nedomāt par iztiku un ar pilniem spēkiem mesties darbā tautas un valsts labā. Taču, kā daudzi citi Aināra Šlesera stāsti, arī šis, maigi izsakoties, īsti neatbilst patiesībai, — un nekas to neparāda skaidrāk kā sausi fakti. Tātad — kad 1998. gadā mūsu varonis pirmoreiz iekļūst Saeimā, pēc tam kļūst par ekonomikas ministru un cita starpā kļūst ari par privatizācijas galveno politisko pārrau​dzītāju valstī, šajā brīdī Ainārs, kā rāda visi oficiālie reģistri, patiešām nav neko īpaši turīgs: no uzņēmumu Oslo, Skandi un A. I. N. kapitāldaļām viņš jau ir atbrīvojies, vēl viņam pieder 4,5% akciju sabiedrībā Varnera investīciju sabiedrība, kura tiek likvidēta jau tā paša 1998. gada novembrī (un ieguldījumi, pēc visa spriežot, tiek norakstīti), tad vēl —I trešā daļa SIA Trīs kopā, kas vēlāk tiek pārdēvēta par Tritan Real, un 25% kapitāldaļu SIA Real Partners (sākotnējais! nosaukums — Varner & Partners). Vērtīgākā mūsu varonim piederošā manta šajā brīdī neapšaubāmi ir piektā daļa uzņēmumā Varner Baltija, ; savukārt pārējie uzņēmumi tobrīd ir diezgan kusli: ne Trīs kopā, ne Real Partners nepieder nekādi zemesgrāmatās] reģistrēti nekustamie īpašumi, pirmajam no tiem 1998. gada < apgrozījums ir nepilni 78 tūkstoši latu, otrajam — nedaudz virs pusotra tūkstoša latu. No nekustamajiem īpašumiem ; Aināram Šleseram pieder no 1907. gadā dzimušā Eduarda Gilbcrta iemainīts zemesgabals Rīgā, Maskavas ielā, no kustamās mantas — gadu iepriekš iegādāta automašīna Hondal Legend un kopā ar kompanjonu nopirkts kuģītis. Savukārt mūsu varoņa saņemtās algas ir pieklājīgas, taču jau atkal —ļ nekādu miljonu te nav: AS Universālveikals Centrs Ainārs] Šlesers gada laikā ir saņēmis nepilnus 17 tūkstošus latu, SIA Varner Hakon Invest — 26 tūkstošus, SLA. Varner Baltija — tikai pusotru tūkstoti latu. Un… tas arī faktiski viss. Toties, nonācis lielajā politikā, uzņēmējs Ainārs Šlesers acīmredzami uzplaukst, — lai cik uzcītīgi piecus gadus vēlāk Neatkarīgajai Rīta Avīzei arī apgalvotu: "Piedodiet, man tajā laikā, kad es strādāju uzņēmējdarbībā, ,ir politiku nebija nekāda sakara. Es biju vienkāršs uzņēmējs…" fau 1999. gada pavasarī ar novēlošanos iesniegtajā amatpersonas deklarācijā tiek uzrādīta "privātā īpašumā esošo AS RIOS akciju pārdošana — USD 900 000" (lai gan I ursoft dati mūsu varoni neuzrāda uzņēmuma akcionāru vidū), 450 tūkstošus dolāru liels izsniegts aizdevums un 117 tūkstoši dolāru bankā, kā arī klātnākušas kapitāldaļas SIA Tirdzniecības centrs Dole. Jau krietni ienesīgāks politiķim-uzņēmējam izrādās 1999. gads, kuru viņš pavada ekonomikas ministra postenī. Šķietami caurspīdīgākais darījums ir Varner Baltija kapitāldaļu piektdaļas pārdošana tiem pašiem norvēģiem 1999. gada rudenī, pusotru gadu pēc viņa došanās lielajā politikā atnes oficiālu miljonāra statusu: mūsu varonis savu piekto daļu SIA Varner Baltija (kā atminamies, tā pārdēvēts bijušais Dressmann Baltija) kapitāldaļu pārdod norvēģiem, un viņa guvums saskaņā ar oficiālo amatpersonas deklarāciju ir 16 miljoni kronu vai 1,13 miljoni latu. Taču patiesībā darījums ir vairāk nekā dīvains — tiesa, tā kā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs šajā laikā vēl nav nodibināts, neviens par to īpaši neinteresējas. Lieta tā, ka, — tā rāda mūsu pašu Uzņēmumu reģistrā atrodami dokumenti —, mēnesi pēc šā darījuma Varner Gruppen nu jau visas Varner Baltija kapitāldaļas pārdod Varner Tekstil AS, un izrādās, ka tagad visa uzņēmuma kopējā cena jau ir tikai nepilni 28 miljoni kronu — tātad apmēram 1,98 miljoni latu. Kāpēc norvēģi par mūsu varonim par piekto daļu uzņēmuma samaksā summu, kas ir vairāk nekā puse no tās summas, par kuru viņi pēc tam kompāniju pārdod tālāk, — par to Ainārs Šlesers vismaz līdz šim nav publiski izteicies, taču šis nav


vienīgais šāda veida darījums mūsu varoņa polituzņēmēja biogrāfijā. Tas nav arī vienīgais personiskais milzu darījums, kādus pirms iesaistīšanās lielajā politikā veiksmīgais uzņēmējs nav manīts veicam, — tas ir tikai pirmais. 1999. gad; mūsu varonis savu piektdaļu svaigi privatizētajā tirdzniecības centrā Dole, kurš jau pēc iestaigātās shēmas sākumā tiek nomāts, bet pēc tam privatizēts (starp citu, privatizācijas pieteikums tiek iesniegts faktiski vienlaikus ar Aināra Šlesera politiķa gaitām) kompānijai Linstow Vamet pārdod par vairāk nekā 463 tūkstošiem dolāru. ("Ja jūs man pārmetat universālveikalu Dole, tad, piedodiet, tajā laikā kad šis uzņēmums tika iegādāts, tas bija grausts. Vēlreiz gribu pasvītrot, tas bija grausts!" vēlāk presei apgalvo pat mūsu varonis.) Arī personisko finanšu skaitļi aug griez damies: bankā — par 190 tūkstošiem dolāru vairāk, aizdoti par 260 tūkstošiem vairāk, 120 tūkstoši dolāru tiek turēti skaidrā, pats aizņēmies 650 tūkstošus. Arī tālākajos gados mūsu varoņa bizness acīmredzami! turpina plaukt — parādās jaunas uzņēmumu kapitāldaļas, skaidrā naudā vienubrīd tiek turēti pat vairāk nekā 320 tūkstoši dolāru, pieaug arī izsniegto aizdevumu summas, ko viņš pats sauc par investīcijām. Turklāt vai katru gadu Ainārs Šlesers spēj noslēgt arī kādu superizdevīgu darījumu, par kādiem pirms iekļūšanas lielajā politikā acīmredzami varēja tikai sapņot. Tā, piemēram, 2001. gadā viņš par 926 tūkstošiem dolāru pārdod daļu no savām iepriekš par 260 tūkstošiem dolāru (tā var noprast no amatpersonas deklarācijas) iegādātajām akcijām Norvēģijā reģistrētajā AS Tritan Group — nelielā kompānijiņā, kas it kā nodarbojoties ar investīciju piesaisti, bet kuras reģistrētais apgrozījums gadu iepriekš saskaņā ar publiskiem datiem bijis tikai •iptuveni 60 tūkstoši latu. 2002. gads nāk ar jauniem darījumu rekordiem — uzņēmuma Prima SR kapitāldaļas dāņu kompānijai ICA Ikmmark tiek pārdotas par 2,3 miljoniem dolāru, SIA Ķīp- snlas Saules akmens kapitāldaļas būvkompānijai Mērks — par 900 tūkstošiem eiro, AS Saliena Real akcijas tas pats Viesturs Koziols nopērk par trim miljoniem dolāru, bet SIA lauku attīstības inovāciju fonds kapitāldaļas — par 796 tūkstošiem dolāru. No šiem darījumiem, piemēram, pēdē- l.iis ir ne mazāk īpatns kā politiķa-uzņēmēja iepriekšējo gadu superveiksmīgie darījumi. Lieta tā, ka par iespaidīgo summu — gandrīz 800 tūkstošiem dolāru Aināram Šleseram savam ilggadējam kompanjonam izdodas pārdot pusi kompānijas, kurai nav neviena zemesgrāmatā reģistrēta īpašuma, neviena mcitasuzņēmuma un kura gadu pirms pardošanas beigusi ar 199 latu apgrozījumu, 27 tūkstošu latu zaudējumiem un 72 tūkstošu latu pašu kapitālu… Kā gan iespējams regulāri veikt tik ienesīgus darījumus? Par to mums vismaz šādus tādus mājienus dod, iespējams, visspilgtākais mūslaiku Latvijas reālās vai vismaz ļoti, ļoti šķietamās politiskās korupcijas — protams, nepierādītas — gadījums. "ja kāds cilvēks šobrīd cer, ka viņam izdosies vai par viņu rakstīs grāmatas tur, kaut kādīgi uzbūvēs pieminekli, ja? — tad man ir izdevies jau dažus pieminekļus savā dzīves laikā uzbūvēt. Es uzskatu, ka ne tikai Centrs, bet arī citi objekti šobrīd praktiski ir kā pieminekļi," — tā mūsu varonis deklarē slavenajā 1998. gada intervijā žurnālam Rīgas Laiks, jā, var teikt, ka par sviestmaizi privatizētais universālveikals Centrs savā ziņā ir pietiekami izteiksmīgs piemērs, taču par īsto pieminekli Aināra Šlesera politiskās uzņēmējdarbības metodēm dažus gadus vēlāk kļūst visās! ziņās daudz iespaidīgāks objekts Ķīpsalā. Zemesgabals Ķīpsalā, Daugavas malā, iepretim toreizējā Preses nama augstceltnei formāli skaitās aizņemts jau kopš 1995. gada, kad Rīgas dome paraksta nodomu proto-| kolu ar Francijas uzņēmumu Bouygues par kopuzņēmuma! dibināšanu un viesnīcas celšanu. Taču francūži triju gadu laikā neko tā ari nepasāk, tad nodomu protokola darbības termiņš pamazām tiek pagarināts vēl par diviem gadiem,! | līdz beidzot 2000. gadā Rīgas pašvaldība — kur toreiz pirmo vijoli šajā jautājumā spēlē toreizējais Pilsētas! attīstības komitejas priekšsēdētājs, arī grāmatizdevējs Juris Visockis — izdomā zemes apbūves tiesības atdot Hansa- ļ bankai bez kāda konkursa ļjo citi nopietni pretendenti uz šo zemesgabalu taču nemaz neesot pieteikušies). Kad nu konkurss beigu beigās, vēl pēc pāris mēģinājumiem no tā kā "nelietderīga pasākuma" atteikties, tomēr; jāizsludina, izrādās, ka zemes kārotāju ir pietiekami.! Vēlmi noslēgt ar pašvaldību


nomas līgumu uz 49 gadiem,! maksājot gadā ne mazāk kā 6,80 latu par katru kvadrāt-1 metru darījumu teritorijā un 1,35 latus — zemes pamatnes* teritorijā, šo zemesgabalu sakopt, labiekārtot, ieguldīt ne! mazāk kā 20 miljonus dolāru un tur uzcelt biroju ēku, ne i augstāku par 15 stāviem, piesakās veseli pieci pretendenti, To vidū ir gan tā pati Hansabanka, gan sabiedrības E. L. L. Kinnisvara, Rīgas biznesa parks Latio-NCC un Kalnozols celtniecība, gan mūsu varoņa, Viestura Koziola un norvēģu kopējais uzņēmums Varner & Partners. Pats Juris Visockis gan stīvējas līdz pēdējam un pat atturas Pilsētas attīstības komitejas balsojumā par konkursa tīkošanu Ķīpsalas zemesgabala attīstības projektiem, taču nekavējas kļūt par šā paša konkursa vērtēšanas komisijas vadītāju. Un vērtējamā šeit tiešām ir gana — visi konkursa dalībnieki iesniedz milzīgas, simtiem lappušu biezas mapes ar savām idejām, aprēķiniem un skicēm, ko Rīgas pašvaldības juristi neuzskata par publiskojamām vēl desmit gadu pēc konkursa rīkošanas. Būtiski atšķiras jau objekta pabeigšanas solījumi: Hansabanka to sola izdarīt 15 mēnešos, E. L. L. Kinnisvara — 18 mēnešos, Varner & Partners — 20 mēnešos, Latio-NCC — 21 mēnesī, Kaln- ozols celtniecība — 26 mēnešos. Vēl pamatīgākas atšķirības ir solītajās projektā ieguldāmajās summās: Latio-NCC solītā summa ir 31 miljons, E. L. L. Kinnisvara — 24,09 miljoni, Kalnozols celtniecība — 20 miljoni, Hansabanka — 17,5 miljoni latu, savukārt Aināra Šlesera Varner &. Partners sola vismazāk — 16,3 miljonus latu. Varētu domāt, ka pašvaldībai ļoti nozīmīgi būtu konkursantu solījumi par ieguldījumiem pilsētas infrastruktūrā, un arī šeit solītais būtiski atšķiras: Kalnozols celtniecība sola labiekārtot krastmalu, ierīkot Āgenskalna līča apstādījumus, izbūvēt ūdens transporta piestātni un autostāvvietu, kā ari iekārtot krastmalas un ēku izgaismojumu; Hansabanka solās rekonstruēt pievedceļus, sakārtot inženierkomunikācijas un izveidot dabas pamatnes teritoriju; Latio-NCC apņemas salabot Balasta dambja posmu, labiekārtot Āgenskalna līča krastu un rekonstruēt gājēju pāreju; toties Varner &. Partners nekādus ieguldījumus pilsētas infrastruktūrā nesola. Visbeidzot, Latio pilsētai sola maksāt pat trīsreiz lielāku nomas maksu, nekā tiek prasīts. Un tad sākas lielās dīvainības. 2001. gada 26. martā Rīgas domes Informācijas un sabiedrisko attiecību nodaļa sākotnēji paziņo, ka neviens priekšlikums par zemes gabala attīstību nav guvis konkursa komisijas vairākuma atbalstu, taču pēc tam iepriekšējās ziņas atsauc — konkursā ar piecām balsīm no vienpadsmit esot uzvarējusi kompānija Varner & Partners, kas iesniegusi projektu ar nosaukumu Saules akmens. Tā pati mūsu jau trīs gadus politikā rosīgā varoņa un domubiedru kompānija, kas konkursā piedāvājusi vidēji ilgu būvniecības laiku, vismazākās investīcijas, salīdzinoši nelielu nomas maksu, turklāt nav vēlējusies savus līdzekļus ieguldīt arī apkārtnes labiekārtošanā un citos darbos infrastruktūras uzlabošanai (tikai vēlāk tiek stāstīts, ka miljons latu esot paredzēti tieši ceļu uzlabošanai, Daugavas krasta labiekārtošanai un parka iekārtošanai). Pašlaik konkursa komisijas bijušie dalībnieki neparko nevēlas atminēties savu īpatno motivāciju vai to kaut kā komentēt, un nav arī brīnums — tolaik publiski izskanējušie argumenti patiešām ir dīvaini, un šeit pirmo vijoli jau spēlē jaunais Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs Aivars Kreituss: viņam pašam gan projekts, "maigi izsakoties, ne sevišķi patīkot", taču tas vienīgais "paredz sabiedrībai izmantojamas telpas", "lai tur varētu ierasties arī sabiedrība, nevis tikai ierēdņi sēdētu ekskluzīvā vietā un skatītos uz Rīgas panorāmu"; savukārt solīto investīciju apjoms vispār neesot nekāds rādītājs — galu galā jebkuru projektu varot arī mākslīgi sadārdzināt. Un… tie arī ir nopietnākie konkursa komisijas argumenti. Citi dalībnieki, protams, ir sašutuši — gan par to, ka lēmums pieņemts pat ne ar konkursa komisijas dalībnieku vairākumu, gan par dīvainajiem argumentiem, bet visvairāk, protams, par to, ka uzvarējis acīmredzot pilsētai visneizdevīgākais projekts. Seko oficiālas sūdzības, taču tas neko būtisku nedod — jau domes jaunā sasaukuma Pilsētas attīstības komiteja izlemj, ka konkursa rezultāti netiks atcelti, jo "tas nebūtu ētiski", sūdzības tiek pieņemtas tikai zināšanai, savukārt jautājums par to, kāpēc tieši mūsu varoņa


kompānijas priekšlikums ir vislabākais pilsētai un tās iedzīvotājiem, vispār netiek skatīts. Un… vienam no tiem Rīgas pašvaldības projektiem, kas vēl ilgus gadus tiek saukti par klasiskas politiskās korupcijas paraugiem, faktiski tiek dota zaļā gaisma. Protams, paši Varner & Partners īpašnieki līdz šai baltai dienai apgalvo, ka viss esot bijis kristālskaidri un godīgi. "Es zinu to, ka mēs nevienam nevienu santīmu neesam ne solījuši, ne maksājuši. Nevienu santīmu. Nevienu santīmu. Es zinu to, ka Ainārs pie tā piedalījās vismazāk — vismazāk, jo viņš bija ļoti aizņemta persona politikā, ar politiskām lietām, ar visām koalīcijām, un tas cilvēks, kas gāja runāties un gāja pārliecināt tās amatpersonas, biju es. Es domāju, ka, ja mēs nebūtu vinnējuši, tādu pašu jautājumu varētu prasīt, teiksim, ļLatio īpašniekam Edgaram] Šīnam vai jebkuram citam — kā tas tika nolobēts," stāsta Viesturs Koziols. Bet ar ko tad jums, lūdzu, izdevās uzvarēt? "Nu, protams, ka tas tika nolobēts, protams, jo šāda veida konkursu, šāda veida vietās grūti bez lobija, ietekmēm novinnēt. Es pat neatceros, kas bija domē, kas bija toreiz mērs. Bet es zinu, ka es gāju, tikos, nezinu, kaut kādas reizes desmit vismaz ar dažāda veida cilvēkiem, kabinetos, pusdienās, ja, un runāju un stāstīju par to mūsu vīziju. Es domāju, ka lielākais trumpis mums bija tas, ka mēs jau daudz ko bijām uztaisījuši, ka mums bija suceess story — Dole, Mols, unītis un tā tālāk, un tā tālāk. Es domāju, ka tas bija mūsu lielais trumpis, un mēs to izmantojām. Patiesībā to, ko mēs bijām apsolījuši, mēs vienmēr bijām realizējuši, nekad, ne reizi projekts nebija palicis nerealizēts, es domāju, tas neapšaubāmi bija viens liels trumpis. Un tas, ka arī finanšu līdzekļi mums bija pieejami, lielā mērā arī tas bija liels trumpis. Ja es pareizi atceros, tad bija arī vēstule no Franka ļVarneraj, ka viņi atbalstīs šo projektu, ja, tas arī bija trumpis." Taču ar uzvaru pirmajā dīvainajā konkursā vēl ir par maz. Pirmkārt jau 2002. gada februārī stājas spēkā noteikumi par Rīgas brīvostas robežas noteikšanu, un zemesgabals, kas presē jau tiek dēvēts par pilsētas ekskluzīvāko zemi, pāriet Rīgas brīvostas valdījum�� — un tai jāpieņem galīgais lēmums par zemesgabala iznomāšanu uzņēmumam Ķīpsalas Saules akmens (to mūsu varoņa un kompanjonu kompānija Varner & Partners ēkas projekta īstenošanai nodibinājusi kopā ar būvkompāniju Mērks) Ašā tempā, pateicoties kārtējām sarunām, tiek atrisināta arī šī problēma, taču nu priekšā stāv cita: kā uz laimīgi (un, pēc visa spriežot, nebūt ne lēti) iegūtā zemesgabala uzbūvēt nevis to, kas tobrīd oficiāli atļauts, bet to, ko ļoti gribas — protams, personiskās peļņas vārdā. Lieta tā, ka 2001.—2002. gadā izdabūtās tiesības slēgt nomas līgumu par ekskluzīvo zemesgabalu ir tikai puse darbiņa, — uz šīs zemes var būvēt tikai piecpadsmitstāvīgu ēku, turklāt arī ne pārāk masīvu. Protams, tālāk var pārdot arī šādu projektu, taču skaidrs, ka daudz augstāku cenu būtu iespējams saņemt, ja ēku varētu būvēt lielāku un stāvu skaits varētu būt, teiksim, pusotru reizi lielāks. Tieši šo ierobežojumu dēļ daudzi uzņēmēji arī ar Ķīpsalas zemi tā vai citādi apsvilinājušies — bet pavisam cita lieta, ja ir iespējas un talanti panākt izmaiņas: piemēram, Latio īpašnieks Edgars ŠIns presei stāstījis stāstiņu par to, kā viņa uzņēmumam savulaik Ķīpsalā piederējis zemesgabals, par kuru "domē kategoriski esot pateikts, ka augstāk par trīsstāvu ēku tur būvēt nedrīkstot", taču gadus vēlāk saistībā ar šo vietu jau tiekot runāts par 22 stāvu debes​skrāpjiem. Tiesa, vēlāk mūsu varoņa toreizējā preses sekretāre medijiem apgalvo, ka Ainārs Šlesers "kā īpašnieks tajā laikā, cik es noprotu, ar organizatoriskām lietām nenodarbojās", taču Saules akmens projekta virzība neapšaubāmi liecina par izcilām "sakārtošanas" spējām un talantiem. Vēl 2001. gada sākumā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija kategoriski nosaka, ka attiecīgajā Ķīpsalas daļā var būvēt darījumu ēkas līdz piecpadsmit stāvu augstumā, un pusgadu vēlāk tas īpaši tiek norādīts Aināra Šlesera kompānijai, savukārt 2002. gada sākumā Pilsētas attīstības departamenta Arhitektūras pārvalde tam pašam Ķīpsalas Saules akmenim īpaši norāda, ka projekts jasaskaņo ar inspekciju. Taču mūsu varonim ir pilnīgi citas vēlmes attiecībā uz stāvu skaitu, un, kad inspekcija šīs vēlmes nesaskaņo, sākas nākamās lielās dīvainības: 2002. gada vasarā Pilsētas attīstības departaments izsniedz jaunus Saules akmens plānošanas un arhitektūras nosacījumus, no kuriem jau pazudusi prasība projektu


saskaņot ar stūrgalvīgo un mūsu varoņa finansiālās un estētiskās vēlmes vērā neņemošo inspekciju. Šķietami identiskie dokumenti atšķiras tikai vienā apakšpunktā — D.3.3. "Ar Rīgas pilsētas un Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijām — saskaņot," teikts Rīgas domes pilsētas Attīstības departamenta Arhitektūras pārvaldes objekta plānošanas un arhitektoniskajos nosacījumos Nr. 590609/62. Taču pusgadu vēlāk šo nosacījumu apakšpunkts D.3.3. skan nedaudz citādāk — "ar Rīgas pilsētas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju — saskaņot". Nesaprātīgā valsts inspekcija no noteikumiem vienkārši pazūd, problēmas ēkas uzsliešanai mūsu varonim I vēlamajā izskatā mazinās — un, lai gan tiek runāts pat par iespējamu dokumentu viltošanu, prokuratūrā šī lieta, kā | ierasts, vienkārši nogrimst. Un tas vēl nav viss. Ja ticam oficiālajām ziņām, tāpat', SIA Varner & Partners vienkārši palūdz Rīgas domes pilsc-1 tas attīstības komitejai "precizēt" zonējumu, par 18371 kvadrātmetriem palielinot darījumu teritoriju vietā, kuri atradās dabas pamatne (kas būtībā nozīmē — palielināti ēkas platību, attiecīgi palielinot arī projekta īpašnieku peļņu). Tiesa, interesanti ir tas, ka, kā jau mūsu dienās ziņo! Rīgas pilsētas būvvaldc, Rīgas domes lietvedības informā- ļ cijas sistēmā iesniegums ar SIA Varner & Partners lūgumu! veikt zonējuma precizējumus nemaz neesot atrodams. Rezultātā 2002. gada 2. decembrī tiek apstiprināts jauj pilnīgi "pareizs" detālplānojums: Saules akmens atrašanās vietā atļauta apbūve jau līdz 26 stāviem, un arī ncpieciešamie 1837 kvadrātmetri "precizēti" kā darījumu teritorija, īpašas grūtības nesagādā arī atļaujas saņemšana, lai varētu izcirst traucējošos kokus. Rīgas domē šajā saistībā ir atrodams dokuments, kas, neieslīgstot paskaidrojumos, vienkārši un atklāti pasaka: Pilsētas attīstības departamenta ' Pilsētplānošanas pārvaldes Detālplānu nodaļa ir izstrādājusi teritorijas zonējuma precizējumu zemes gabaliem, "lai ' nodrošinātu daudzfunkcionālajam kompleksam nepiecie​šamā būvapjoma izvietošanu minētajā teritorijā". 2003. gada maijā valsts inspekcija gan vēl nosūta vēstuli Rīgas domei un Valsts būvinspekcijai, ierosinot apturēt Saules akmens celtniecību, vēl kaut ko pīkst arī l JNESCO — taču cīņā par personisko peļņu mūsu "buldozeru" nav spējīgs apturēt neviens. Un peļņa sanāk lieliska: pēc visu atļauju saņemšanas Ainārs Šlesers un Viesturs Koziols savas kapitāldaļas Ķīpsalas Saules akmenī pārdod Merkam, katrs saņemot pa 900 tūkstošiem eiro, savukārt Mērks tiek pie iespējas uzbūvēt Hansabankas biroju ēku tādā izskatā, kādā kredītiestādes vadība vēlas (bankas toreizējās vadītājas Ingrīdas Blūmas loma šajās norisēs nekad nav precīzi aprakstīta, taču arī ir skaidri nojaušama). "Var nopirkt zemi pa lēto dabas pamatnes teritorijā un, zinot, ka ir iespējas "sakārtot" jautājumu tā, lai tiktu pieļauta nelikumīga būvniecība, pēc tam pārdot zemi simts reizes dārgāk," šāda tipa darījumus presei komentē Ventspils mērs Aivars Lcmbergs, kurš šajā laikā ar mūsu varoni vēl ir nelielā karastāvoklī. Bet par šā karastāvokļa iemesliem un "atrisinājumu" — nākamajās nodaļās.


Vai no ša aktīva puiša kaut ko var uztaisīt ? "Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai." Mateja 6:24 Aināra Šlesera oficiālā ienākšana Latvijas politikā no malas šķiet gana mērķtiecīga un pārdomāta, pietiekam lielai publikas daļai radot priekšstatu par jaunu, daudzsološu censoni, kurš, ja ticēt pašam (un nevis faktiem) bez kādas piedalīšanās šaubīgās privatizācijās, vienkārši uzņēmīgā un čaklā darbā sapelnījis miljonus un nu norūpējies par visas valsts likteņiem tik ļoti, ka ir gatavs, paša presei teiktajiem vārdiem izsakoties, "domāt, kā palīdzēt, lai radītu investīcijām labvēlīgu vidi, darba vietas un labklājību", bet vada viņu tikai un vienīgi "ticība un pārliecība, ka jauniem cilvēkiem ir jāiet politikā". "Sapratu vienu — ja arī nākamā valdība tiks sastādīta tikai no vecajiem politiķiem, Latvija paliks uz vietas vai slīdēs atpakaļ. Lai mēs tiešām kļūtu par plaukstošu valsti, valdībā ir vajadzīgi cilvēki arī ar citu pieredzi. Ir svarīgi, lai valstī veidotos plašs vidusslānis. Šodien tikai neliela daļa cilvēku ir sakārtojusi savu dzīvi, bet ļoti daudziem tā joprojām ir pilna problēmu, kurās vainīgi nav tikai viņi, bet arī valsts. [..] Tāpēc politikā ir jānāk jauniem cilvēkiem, ar jaunu domāšanu un svaigu pieredzi," mūsu varonis 1998. gadā apliecina Neatkarīgajai Rīta Avīzei. fā, un vēl arī politiķim tik atbilstīgas rūpes par savu bērnu nākotni. "Šodien mani uztrauc, ka pēc diviem gadiem vecākais dēls ir jāsūta skolā, taču, atklāti sakot, es nezinu, kādā skolā viņu sūtīt. No vienas puses, varētu viņu sūtīt elitārā skolā, taču negribu, lai viņš izaug atrauts no reālās sabiedrības dzīves, no otras puses, es negribu, lai viņš apmeklē zema līmeņa izglītības iestādi. Bērni nav vainīgi, ka valsts ir tādā stāvokli kā pašlaik. Viņiem ir jādod vienādas iespējas augt, izglītoties un pilnvērtīgi attīstīties. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ aktīvi iesaistījos politikā. Šajā valstī ir pārāk daudz sakārtojamu lietu, un ir jāapzinās, ja mēs paši nenāksim un nedarīsim, neviens cits mūsu vietā to nedarīs," mūsu varonis vēlāk stāsta kādā "politiskajā intervijā". Šīs rūpes, bažas, ticība un pārliecība jau 1996. gadā Aināram Šleseram liek piedalīties Baltijas Stabilitātes fonda dibināšanā, ko viņš pats gadu vēlāk žurnālam Klubs skaidro tikai un vienīgi ar vēlmi rūpēties par investīcijām labvēlīgas vides nodrošināšanu valstī: "Tā mērķis ir apvienot lielās ārvalstu struktūras un kopīgi ar politiķiem domāt, ko var vērst uz labo pusi. Fonda prezidents ir ļānis Jurkāns, es esmu viceprezidents. Šodien ir nepieciešams mainīt likumus, bet lai to darītu, kādam tie ir jāiesaka." Fonda valdē atrodami ne tikai Atis Sausnītis, Vladimirs Bļinovs, Guntars Grīnvalds, Rihards Berugs, Viesturs Koziols un pats Ainārs Šlesers viceprezidenta postenī, bet arī dažādu partiju pārstāvji — gan Jānis Jurkāns (fonda prezidents) un Jānis Straume, gan Ivars Godmanis un Andrejs Pantelējevs, taču mūsu varonis kategoriski paliek pie sava: "Fonds nav balstīts uz partiju pārstāvjiem, bet uz profesionāļiem savā jomā, kas zina, ko darīt Latvijas labā. Galvenā ideja: To make Latvia more attractive for investments — padarīt Latviju pievilcīgāku investīcijām." Arī 1996. gadā neilgi pēc fonda dibināšanas viņš Neatkarīgajai Rīta Avīzei stāsta, ka visa pamatā esot tikai un vienīgi tas, ka "Rietumu investoriem vajadzīga sistēma, garants. Tiem, kam ir nauda, vajadzīga iespēja piekļūt valdībai", un tāpēc arī bijis jāizveido "neitrāla institūcija — Baltijas stabilitātes fonds": "Gribam sapulcināt Latvijā un Rietumos pazīstamus vadošos politiķus, kas darbotos novē- rotājstatusā. Arī valdības maiņas gadījumā uzņēmējiem jājūt stabilitāte, tas, ka tiek respektēta un atbalstīta inves​tīciju došana." Investīcijas Latvijā it kā nekas redzams neapdraud, taču fonds acīmredzami nepilda vēlamās funkcijas, par kurām jau tajā pašā 1996. gada intervijā politiskajā retorikā tobrīd vēl nepieredzējušais jaunais uzņēmējs nejauši izrunājas, paverot plašāku skatu uz to, kādas tieši investīcijas un kādos tieši


projektos viņu satrauc visvairāk. Savukārt gadu vēlāk, 1997. gada oktobrī presē parādās jau pirmās publikācijas par "gados jauniem turīgiem uzņēmējiem", kam, lūk, ienākusi prātā doma par jaunas partijas veidošanu, jo tieši uzņēmējiem ļoti, ļoti esot vajadzīga stabilitāte investīciju drošībai un līdzīgām svarīgām lietām. Kā galvenā runaspersona pirmoreiz parādās tieši Ainārs Šlesers, kurš piesardzīgi izsakās par to, kā politikā ļoti noderētu cilvēki, kas sevi jau pierādījuši biznesā. fau šajā brīdī saistībā ar iespējamo partiju tiek minēti tādi līdz šim ar lielo politiku nesaistīti publiskās atpazīs- lamības smagsvari kā Raimonds Pauls un Jānis Peters, tiek pat nosaukts iespējamais partijas priekšvēlēšanu budžets — miljons dolāru. Taču vēl labu bridi plāni tiek turēti noslēpumā, un, piemēram, Viesturs Koziols (kurš tolaik oficiāli ir Latvijas ceļa biedrs) presei neko ne noliedz, ne apstiprina: nekas neesot izslēgts, taču tikai tad, ja Varner uzņēmums sajutīšot, ka ar Baltijas Stabilitātes fondu nepietiek, lai "panāktu stabilu un neatgriezenisku ekonomikas attīstību", tikšot domāts par partijas dibināšanu. Savukārt attiecībā uz mūsu varoni — savu kompanjonu Viesturs Koziols Neatkarīgajai Rīta Avīzei zina teikt: "Ainārs Šlesers ir absolūti bezpartejisks, taču šaubos, vai būtu prātīgi viņam tagad aiziet no biznesa, un sekmīgi darboties gan biznesā, gan politikā diezin vai ir iespējams. Ja viņš sāks nodarboties ar politiku, cietīs bizness…" Vēlākie notikumi gan rāda, ka Aināra Šlesera personiskā manta līdz ar došanos politikā tikai aug augumā, taču tobrīd šie vārdi izklausās gluži loģiski, — arī tad, kad pēc zināma laika patiešām tiek paziņots par jaunas partijas — ļaunās partijas dibināšanu (kurā Ainārs Šlesers oficiāli patiešām paliek tikai otrajā plānā). Ja ticētu pašam Aināram Šleseram, šajā laikā partijas pie viņa namdurvīm jau gandrīz izkārtojušās rindā, savukārt viņš tās kritiski vērtē un beigu beigās "atšuj" citu pēc citas. "Redzot, ka Latvijas politikā ir maz cilvēku, kuri saprot, kā būtu jāattīsta ekonomika, nolēmu iet politikā. Saņēmu piedāvājumus gan no Latvijas ceļa, gan no Tēvzemei un Brīvībai pievienoties tām, bet atteicos, jo man nebija pieņemami Tēvzemei un Brīvībai nacionāl- radikālie uzstādījumi, savukārt Ceļš ir jau noformēta komanda, kurā jaunpienācējs neko ietekmēt nevar. Tāpēc® man divdesmit septiņu gadu vecumā radās ideja veidot par-1 tiju," viņš 2002. gadā stāsta Lauku Avīzei. Šādus piedāvājumus gan atminas tikai mūsu varonis, j. liekot uzdot jautājumu — bet kas tad šajā laikā notiek i īstenībā? Lūk, ko par 1996.—1997. gadu zina stāstīt leģendārā Kluba 21 dibinātājs, bijušais Latvijas ceļa, vēlāk I arī ļaunās partijas pelēkais kardināls Jānis Krūmiņš: "Nu, kā radās ideja? Koziols atveda man jaunu puisi un teica, lai es ar viņu parunājos. Nu, ka viņš ir baigi aktīvs un kaut ko ļ ļ grib darīt, — vai no viņa var uztaisīt, nu… Es ar viņu] I parunājos, un varbūt tāpēc, ka viņš bija tikko atbraucis ļ atpakaļ no Norvēģijas, varbūt jaunības dēļ, bet tā saruna' nebija vienkārša. Koziols pēc tam prasīja, vai var no šī cil-9 vēka uztaisīt politiķi, teicu, ka var, bet būs ļoti grūti." Vai tā tiešām bija? Viesturs Koziols teic — viņš nevarot 1 apliecināt, ka tiešām ar šādiem vārdiem aizvedis savu ļ kompanjonu pie Jāņa Krūmiņa: "Ja es izstāstītu, kā Ainārs 1 nokļuva politikā, tad domāju, ka mana versija ir savādāka, fl Strādājot — un it īpaši pie universālveikala — mēs sapra-1 tām, ka neapšaubāmi Latvijā un tajā laikā it sevišķi ekono-1 mikas un politikas intereses bija ļoti, ļoti tuvu saistītas un I blakus stāvošas. Un, neskatoties uz to, ka mēs piedāvājām I absolūti baltus un idejiski labus projektus, tik un tā poli- 1 tiķu lēmumi bija ļoti svarīgi un ļoti vajadzīgi. Protams, ka mēs gribējām kaut kā ar politiķiem ļ draudzēties, bet mēs nemaz negribējām, lai mūsu nauda ļ tiktu tērēta partiju atbalstīšanai vai kaut kā citādāk. To 1 mēs ar Aināru sapratām un izdomājām, ka jātaisa ir Baltijas Stabilitātes fonds, kurā mēs apvienotu visus bijušos un esošos ārlietu ministrus un tādā veidā mēģinātu lobēt uzņēmēju intereses un mēģinātu piesaistīt vēl investorus. Tikai ar Franku un tikai Ēriku Hāgenu — nu par maz ir. Mūsu interese bija ievilkt iekšā maksimāli daudz citu investoru. Nu, un tad Aināram vairāk un vairāk, un vairāk iepatikās. Mēs bijām uztaisījuši pirmo Baltijas


Stabilitātes fonda vizīti Norvēģijā. Jurkāns, Straume, Kiršteins… Aizbraucām uz Norvēģiju, un norvēģu prese to atspoguļoja ļoti lielā mērā, un tas arī katrā ziņā Latvijai palīdzēja, jo viņi visur stāstīja, cik labs ir investīciju klimats Latvijā. Un Aināram, protams, iepatikās — tīri, teiksim, cilvēcīgi. Viņam iepatikās, viņš saprata to, ka politika — tā ir baigā štelle, politiķi tomēr nosaka daudzas lietas, un tā viņš nolēma startēt vēlēšanās. Un tā viņš iegāja politikā…" Apmēram to pašu atminas arī bijušais žurnālists Sandris Točs, kurš nedaudz vēlāk kļūst par nodibinātās ļaunās partijas valdes locekli: "Mani ar Šlescru iepazīstināja tāds Jānis Krūmiņš, kas toreiz bija diezgan ietekmīgs cilvēks, viņš bija no Kluba 21, dibinātājs. Viņš mēdza komunicēt gan ar politiķiem, gan ar žurnālistiem, un es tajā laikā biju žurnālists Dienā, komentētājs. Un tad es ar viņu iepazinos, un tad es, piem��ram, izteicos diezgan asi, ka, nu, Šlesers bezmaz tā kā jaunie latvieši — jaunie krievi, tā ka viņu tauta varētu neuzņemt, un tā, diezgan kritiski. Es gan viņu nepazinu, es runāju par tēlu." Kāda tad vaina jaunā uzņēmēja tēlam? "Tad viņš ģērbās kolorīti — tādās kurpēs, uz kurām jau bezmaz rakstīts, ka viņas ir ļoti dārgas, viņam gredzeni bija uz rokām tādi šausmīgi, zelta un ar briljantiem. Un es, man liekas, ar Jurkānu un arī ar Krūmiņu piespiedām Aināru tos gredzenus novilkt nost. Jo nu viņš izskatījās toreiz kā tāds īsts jaunais latvietis. Tādos kreklos un tā. Nu, bet jāņem vērā, cik viņš arī bija vecs tajā vecumā. Divdesmit septiņi gadi, un viņš bija pilnīgi no citas jomas…" To pašu teic arī Jānis Jurkāns: "Es uz viņu skatījos, uz visām viņa laka kurpēm, zelta sprādzēm, un, nu, vienvārdsakot, viņš man vienmēr atgādināja tādu cilvēku no filmas Ceplis. Tad gan viņš paņēma vienu pīāra konsultanti, un tā sāka pie viņa strādāt, bet arī ar tādu ļoti vārgu ticību, vai no viņa var kas sanākt… Es neatceros, kā to sievieti sauca, bet būtībā viņš jau nevienu neklausīja. Viņam varēja teikt, cik tu gribi — nestāvi publikas priekšā ar roku kabatā un kaut kur Alūksnē vai kur laka kurpēs. Viņš stāvēja…" Tomēr "jaunais latvietis" dažādu jomu gudrajiem vīriem nešķiet pilnīgi bezcerīgs, un, izsakoties Jāņa Krūmiņa vārdiem, "mēs ar Jurkānu arī tā kā nodarbojāmies ar jaunā cilvēka audzināšanu — tā lēnītēm, lēnītēm". Turklāt vienlaikus nevar noliegt arī paša Aināra Šlesera personisko lomu Baltijas Stabilitātes fonda radīšanā. Tas pats Jānis Jurkāns atminas, kā "viņš iestaigāja Saeimā ar Koziolu Viesturu, jauns, atlētisks vīrs, un sāka runāt, ka vajag veidot tādu stabilitātes fondu, lai attīstītu biznesu, un sāka stāstīt par to, ka viņam ir sakari Skandināvijā, un, vienvārdsakot, tieši viņš nāca ar tādu pozitīvu ideju, ka vajag savākt tajā fondā Saeimā pārstāvēto politisko partiju līderus un sākt domāt par tautsaimniecību Latvijā. Un grūti bija tam iebilst, ja, un grūti bija tam iebilst, jo, nu, kā — ideja bija very much ok, vai ne". Tieši Ainārs Šlesers, izrādās, ari ir tas, kas apstaigā pārējos nākamos fonda biedrus — tiesa, ar Jāņa Jurkāna un Viestura Koziola aktīvu piepalīdzēšanu. "Nu, lūk, Jurkāns mani toreiz uzaicināja, man tas likās interesanti, es aizgāju uz tikšanos ar šiem cilvēkiem. Tur bija savākti pārstāvji no laktiski visiem politiskajiem spēkiem, kas tajā laikā darbojās parlamentā, gan pozīcijā, gan opozīcijā, un tā mēs ar Šleseru sākām sadarboties," stāsta Jānis Straume. "Tā pamata ideja bija, protams, lielā mērā liekot akcentu, loģiski, uz Skandināvijas virzienu, veidot sadarbības projektus ar mērķi piesaistīt investīcijas. Man jāatzīst, ka šī sadarbība bija ļoti interesanta." Nav šaubu, ka ļoti daudzas lietas pieprasa tieši norvēģu investori — kompanjoni. "Lielā mērā tur arī bija iesaistīts gan Varners, gan Hāgens, un viņi redzēja, ka nav tādas dinamiskas partijas, kas varētu sekmēt biznesu. Un Varners ir faktiski tāds krusttēvs norvēģu uzņēmējiem, un I lāgens, man liekas, piedalījās Rīdzenes privatizācijā pirmsākumos," atminas Jānis Krūmiņš. "Nu, un tā viņš arī sāka, tika nodibināts Baltijas Stabilitātes fonds, un tad faktiski šis fonds organizēja dažādus pasākumus…" — "Tad mēs sākām kaut kādas aktivitātes — mēs braucām uz Dāniju ar viņu, runāt ar dāņu politiķiem un biznesmeņiem, kas man bija pazīstami, tad mēs korī visi braucām uz Norvēģiju, mums tur bija ļoti daudz dažādu tikšanos ar biznesmeņiem, un mēģinājām stāstīt situāciju, vienvārdsakot, tas viss bija pozitīvi," piebilst Jānis Jurkāns.


Un tad mūsu varonis izdomā — vai atklāj — ko jaunu. "Viss bija pozitīvi, un tad vienā jaukā dienā viņš izdomāja, ka viņš grib būt politiķis. Visas tās vecās partijas, kas bija piedalījušās fondā, — viņš uzskatīja, ka tās ir izsmēlušas savu potenciālu. Ka vajag kaut ko jaunu…" nosaka Jānis Jurkāns. "Es atceros cita starpā vienu no šīm fonda sēdēm, kad Šlesers paziņoja, ka viņam ir ideja veidot partiju un pašam iet politikā. Toreiz, es atceros, mēs ar Andreju Pantelējevu bijām diezgan skeptiski, jo likās, ka viņam tā pieeja ir pārāk ideālistiska un pārāk vienkārša, ka viņš, lūk, piesaistīs Raimondu Paulu un vēl tur tādus nopietnus cil​vēkus, un ka viņam izdosies iegūt iespēju iekļauties pozī​cijā," šo pašu brīdi atminas Jānis Straume. Cik pamatots ir pieņēmums, ka patiesībā Aināra Šlesera topošo partiju faktiski paklusām veido Latvijas eeļšl Šo versiju atbalsta, piemēram, tas pats Sandris Točs: "Es domāju, ka tas projekts bija šausmīgi cinisks aprēķins. Latvijas Ceļam tolaik Saeimā bija kombinācija, kas viņiem šausmīgi patika — valdību sastāda tikai divast partijas, viena ģenerālā partija ir Latvijas Ceļš, un otra ir piedēklis, satelīts. Jau tajā laikā viņi apzinājās, ka nekad neuzvarēs viena partija. Ir vajadzīgs vismaz satelīts.! Respektīvi, tas bija projekts, kas arī — es redzēju to komu-ļ nikāciju — tika apspriests Latvijas Ceļa vadības ' aizkulisēs, ka Latvijas Ceļam vajadzēja vēl vienu kaut f kādu partiju." Protams, pats Ainārs Šlesers to kategoriski noliedz, —I kaut gan skaidrs, ka savā tobrīdējā politiskās izpratnes | līmenī viņš šādus sīkumus, ļoti iespējams, nemaz nepa-1 manītu. "Ceļš darīja visu, lai tāda partija neizveidotos, līdz 1 pēdējam brīdim mēģināja mani atrunāt, tomēr neatkāpos 1 no savas idejas izveidot jaunu partiju. Tā bija liela uzdrīk- I stēšanās," pie sava viņš paliek vēl joprojām. Un, lai kā būtu bijis, ceļinieki, kuriem tobrīd ir ļoti dažādas, brīžam pat pretrunīgas intereses, neņem vērā vienu — to, ka mūsu i varoni tolaik var vadīt viņa personiskās un biznesa intereses, bet ne jau nu kaut kādi politiskās loģikas aprēķini. "Nu, tur ļoti daudzi nenovērtēja Šlesera personiskās īpašības, jo neviens jau viņu nezināja — foršs puisis, jauns, enerģisks un tā tālāk, bet, nu, viņu uzskatīja par tādu, kuru vienkārši izmantos ar viņa kaut kādu pieeju pie līdzekļiem un tā. Bet Šlesers gribēja patstāvīgu politiku īstenot un ļoti agros etapos distancējās no tiem, kas mēģināja uz viņu kaut kādus spiedienus izdarīt. Un Krūmiņš, protams, kā viņš manipulēja Latvijas ceļā, tā viņš gribēja manipulēt ar Aināru, bet, nu, Krūmiņš nav tas, kas manipulēs ar Šle- seru…" piebilst Sandris Toēs. Vai tas nozīmē, ka nemanipulē neviens? Ka, virzoties uz politiku, Ainārs Šlesers nepilda savu nesalīdzināmi turīgāko norvēģu kompanjonu vēlmes? Un pirmām kārtām jau vēlmi, lai viņu plāniem būtu pietiekami nopietna politiskā aizmugure — daudz nozīmīgāka nekā tā, par kuras neapmierinošo stāvokli mūsu varonis, šķiet, pārsteidzīgi izrunājas tajā pašā pirmajā plašākajā intervijā: "Varneram bija, piemēram, tikšanās ar Birkavu, kurš atzina, ka šis universālveikala Centrs projekts Latvijai ir ļoti svarīgs, ka viņš kā ārlietu ministrs apliecina — tiks dots politiskais nodrošinājums normālai darbībai. Pajautājām: "Kas tas politiskais nodrošinājums ir? Vai jūsu teiktais nākamajam ministram būs saistošs?" Iestājās pauze…" Daudziem medijiem atbilde uz šiem jautājumiem ir šķitusi skaidra kā mazais vienreizviens. "Ir skaidrs, ka nepilnus trīsdesmit gadus vecam puisim bez nopietnu "onkuļu" palīdzības nez vai būtu iespējams septiņu gadu laikā no parasta poļu lupatu "importētāja" tikt miljonāra un Saeimas deputāta godā. Sekojot Šlesera darbībai biznesa un politiskajā virtuvē, kļūst labi saskatāms, ka viņš jau pašā sākumā ir saistījies ar ārzemniekiem, pamatā norvē​ģiem, pārstāvējis viņu intereses," — tā, piemēram, 2002. gadā raksta Vakara Ziņas. Kaut kādā mērā, protams, tā arī ir — jo vairāk, ka vel ilgus gadus pēc iesaistīšanās politikā Aināra Šlesera pašai biznesa intereses ar šīm te vēlmēm faktiski perfekti sakrīt Taču ir arī personiskie apsvērumi un personiskās rakstura īpašības — pirmām kārtām jau tajā laikā visu pamanītais pāri malām plūstošais enerģiskums un jau skolas raksturojumos pamanītās ambīcijas. "Ieejot šajā — gan biznesa gan politiskajā apritē, viņš, es pieļauju, konstatēja, ka viņi var izvirzīt ambīcijas, lai iegūtu kaut kādu varu. Bet es


nedomāju, ka šeit tas stāsts varētu būt tīri saistīts ar to, ka cilvēks ieguva kaut kādu pamata kapitālu un veiksmīgi viņu attīstīja tālāk, bet ka viņam bija jāiet politikā, lai varētu tālāk savu privāto biznesu attīstīt," noteic Jānis Straume. Ar vārdu sakot, no vienas puses ir politikā nosacīti pieredzējušu ļaužu sentiments pēc kaut kā jauna un bagātu investoru vēlmes parūpēties par labvēlīgiem apstākļiem saviem ieguldījumiem, no otras — viena enerģiska jauna cilvēka ambīcijas. Vēlmes sakrīt, un jau 1996. gadā nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša "līdzjutēju" pulks pieaug. "Tad tika savākti dažādi profesionāļi, tur bija ārsti un 1 uzņēmēji, un… Es biju žurnālists toreiz, jaunais — cerīgais, I un mani arī uzaicināja. Bija tāda darba sanāksme, notika, 1 man liekas, mājās pie Jāņa Jurkāna, un tur bija gan 1 Raimonds Pauls, Peters Jānis, gan tur bija Viesturs Koziols, Ivars Godmanis, Krūmiņš Jānis — jā. Un Šlesers," kādu 1 tipisku "darba sanāksmi" atminas Sandris Točs. Audzinātāji jaunajam entuziastam itin drīz ir ieskaidrojuši, ka papildus vēlmēm katrai partijai nepieciešamas mi finanses un cilvēki. Cilvēkus uz jauno politisko veidojumu velk visi, kam nav slinkums, — un visdažādākos. "Tā mana ideja bija piesaistīt jaunus cilvēkus, kuri ir kaut ko sasnieguši, un plus, teiksim, veicināt sieviešu lomu politikā, tā bija mana ideja. Un tur viņš man paklausīja," teic Jānis Krūmiņš. Partijas pirmsākumos līdzdalīgie atminas, ka tieši viņš ar lielām pūlēm atvilcis, piemēram, Ingridu Ūdri un vēl virkni vismaz otrā lieluma zvaigznīšu, — laktiski bez viņa pūlēm nekādas Jaunās partijas komandas nemaz nebūtu, un daudz vienkāršāk būtu uzskaitīt tos cilvēkus, kuri partijas "spicē" nokļūst bez šā savedēja starpniecības. (Starp citu, darba variantā kā iespējamais figurējis arī lautas partijas nosaukums — tāpat kā vienu no savām nākamajām partijām mūsu varonis dažus gadus vēlāk iecerējis nodēvēt par Tautas spēku. Savukārt Tautas partijas bijušie dibinātāji, kuri ari tieši tolaik nodarbojas ar biedru vervēšanu, atminas — braukājot pa Latviju, bijusi tāda sajūta, ka pusē galamērķu pirms viņiem jau pabijis tas pats jānis Krūmiņš.) Viens no viņiem ir partijas galvenā zvaigzne un formāli pirmā persona — komponists Raimonds Pauls, kuram neatkarīgajā Latvijā šī ir pirmā politiskās nevainības zaudēšana un kurš šim jaunveidojumam, kā runā politiķu aprindās, lielā mērā pievienojas tāpēc, ka nav izdevusies viņa pirmā politiskā tuvināšanās ar Andri Šķēli. Aizkulisēs gari un plaši tiek apspriests, kā tieši Ainārs Šlesers "nopircis" Maestro, pats mūsu varonis īsi nosaka, ka "viņš piekrita nākt tāpēc, ka šī bija jauna komanda", savukārt pašam komponistam tagad ir nedaudz cita versija — kā gan viņu izdevies pierunāt tādam mazpazīstamam jaunam cilvēkam. īsi sakot, viņš vienkārši riskējis kā ar kārtējo jauno dziedātāju: "Nu, redziet, te ir interesanta lieta, ja — es savā mūži esmu tik daudz riskējis ar jaunajiem savā profesijā un es esmu palīdzējis tik daudz, nu, jauniem, galīgi nepazīstamiem dziedātājiem un tā tālāk, un tā tālāk, ka man liekas, ka tas taisni šodien ir mūsu vājums, ka mums nav šo jauno cilvēku. Bet ir jāriskē, jāriskē — šajā gadījumā bija Šlesers. Nu, kā, viņš mums patīk vai nepatīk, daudziem viņš nepatīk, bet viņš ir, man liekas, tāds tipisks mūsu laiku cilvēks jau ar citu domāšanu, ar citu pieeju. Nožēlot -fl es nenožēloju, es neko neesmu izdarījis tādu, lai man būtu viņa dēļ vai jākaunas, vai kaut ko. Un tur jau ne tikai Šie- ļ sers bija, tur jau bija vairāki arī diezgan pazīstami politiķi, tanī laikā, kas domāja par to, ka vajadzētu veidot kaut kādu jaunu politisku spēku. Un droši vien es viņiem biju vajadzīgs tāpēc, ka man tas, mans uzvārds, mana tā fizio- nomija bija vairāk pazīstama, ja. Lai gan tas manā karjerā absolūti neko nedeva, izņemot nepatikšanas." Ja neskaita milzīgo veiksmi Raimonda Paula izskatā,! tad citas zvaigznes vai pat kaut cik plaši pazīstamus cilvē-ļ kus Jaunajai partijai samakšķerēt neizdodas, — 1998. gada martā notikušajā partijas dibināšanas kongresā ievēlētajā valdē atpazīstamākie ļaudis ir fotogrāfs Ints Kalniņš, vēlāk ar savām zelta rokām slavenais ķirurgs Aris Auders un auditore Ingrīda Ūdre, savukārt lielākajai daļai pārējo valdes ' locekļu mediji nezina pat vārdu un publikācijās spiesti aprobežoties ar iniciāļiem.


Toties ar otro pamatvali — finansēm viss ir nesalīdzināmi labākā kārtībā, tik labā, ka šis faktors jauno politisko veidojumu nostāda būtiski labākā situācijā, salīdzinot ar citām partijām, kuru pārstāvjiem kā reiz 1998. gadā jābrauc uz Ventspili, lai tiktu pie finansējuma apmaiņā pret līgumiem, kas tiek slēgti ar Ventspils mēra Aivara Lcmberga vadīto politisko organizāciju Latvijai un Ventspilij. Tiesa, uz Ventspili aizbrauc arī faunas partijas delegācija — cik zināms, tajā ietilpis pats Ainārs Šlesers, kā arī Raimonds l'auls, Silvija Dreimane un Ingrīda Ūdre —, taču šis līgums atšķirībā no citu partiju parakstītajiem jaunpartijiešiem uzliek par pienākumu faktiski tikai turpināt naidošanos ar Andri Šķēli, ar kuru Aināram Šleseram attiecības arī tāpat tobrīd nav nekādas labās. Kāpēc tā? Saskaņā ar kāda tolaik partijai ļoti tuvu stāvējuša cilvēka skaidrojumu galvenokārt jau tāpēc, ka naudas ir gluži pietiekami arī tāpat: "Naudu sākumā deva Indriksons un Koziols, Kargins laikam arī deva. Ņēma no visiem, no kā kaut ko varēja savākt. Bet Aināram bija arī pašam sava nauda. Tā bija Lemberga lielā bēda — ka Aināram bija arī sava nauda un ka viņam naudu nevajadzēja par katru cenu. Naudas tobrīd bija reāli ļoti daudz. Kaut kad šajā laikā biju Šlesera kabinetā universālveikalā, viņš kaut ko ņēmās pa seifu, un tā skaidrās naudas kaudze, kas tur stāvēja… Es esmu pazīstams ar to, cik kādā čupiņā var būt naudas, un es lēšu, ka tur varēja būt kāds miljons dolāru…" "Es nezinu, es no tā biju atdalīts. Finanšu resursus, manuprāt, vienmēr gādājis un koordinējis Šlesers. Kas deva — es nezinu. Viņš bija diezgan daudzveidīgs, tas finansējums. Tas nebija no viena avota, bija vairāki avoti. Es īsti nezinu, ne kādas tās bija summas reāli, ne kādas tās bija puses. Ja tā godīgi, es tiešām nezinu, tāpēc ka to neviens apkārt nestāstīja. Īstenībā tajā laikā likumdošana pat neparedzēja nekādu tur pārmērīgu šo avotu atklāšanu," aizgājušos laikus atminas Sandris Točs. Kā naudas pumpīšus var izmantot arī jau esošās struktūras: līdz ar partijas dibināšanu it kā tik nozīmīgais Baltijas Stabilitātes fonds, protams, tiek aizmirsts, taču vēl 2000. gadā tas lieti noder, lai Jaunajai partijai pārskaitītu vairāk nekā 23 tūkstošus latu. Toties, jo labāk iet ar naudu, jo sliktāk — ar cilvēkiem, un neveiksmju galvenais iemesls ir Šlesera-politiķa "pirmā izlaiduma" defekti, jeb' precīzāk — īpašību salikums. Pirmām kārtām jau šaj;i laikā mūsu varonis, pietiekami labi apzinoties savu zināšanu trūkumu, lai neteiktu — neaptēstību, gandrīz vai aizkustinoši uzticas apkārtējiem, un tie šo uzticēšanos ne vienmēr izmanto godīgi. Tāpat pirmajā piegājienā savāktie cilvēki ir, tā teikt, paš- pietiekami, — atšķirībā no vēlāko laiku "šoferu dēliem", kuru labklājība ir tieši atkarīga no mūsu varoņa piešķirtiem vai nepiešķirtiem valsts amatiem, šajā laikā gandrīz visi viņi ir profesionāļi un materiāli patstāvīgi. "Tolaik Ainārs vēl ne visai rūpējās par saviem cilvēkiem. Un ari īsti nevajadzēja — gandrīz visi paši bija labi paēduši. Tikai Točs bija salīdzinoši badā un vēl arī Juris Kancis varbūt," raksturo jau minētais partijai pietuvinātais cilvēks. Šādiem pietiekami patstāvīgiem, profesionāliem, pašapzinīgiem ļaudīm tad arī ir politiskajā ikdienā jāsadzīvo ar ne visai izglītotu, ne visai zinošu, ne visai pieredzējušu cilvēku, kuram ir nopietnas grūtības kaut cik nopietni izteikt savu domu (tieši šajā laikā viņš slavenajā Rīgas Laika intervijā izsakās par no iekšām nākošo sieviešu skaistumu), bet kurš vienlaikus ir bezgala enerģisks un pašpārliecināts partijas vadītājs. Pašā faunas partijas vadībā, protams, nevienam nav luubu par to, ka Raimonds Pauls ir tikai, tā sacīt, zicpriekšsēdētājs, savukārt īstais boss jūtas un arī ļoti vēlas būt Ainārs Šlesers. "Es tolaik biju arī vienīgais cilvēks, kurš ar viņu atklāti strīdējās un vienreiz gandrīz līdz kautiņam nonāca. Es neatceros vairs, par ko, tas bija vienā valdes sēdē. Bet, nē, tas viss bija par lietu. Bija lietas, kur viņš mani klausīja, bija lietas, kur viņš mani neklausīja, bija lietas, kas, man likās, bija jādara savādāk, bet, nu, neapšaubāmi viņš bija tāds self-made man," atminas Jānis Krūmiņš. Jau šajā laikā mūsu varonis arī uzskatāmi demonstrē to, ko 2004. gadā kāds anonīms nelabvēlis laikrakstam Diena piemin vārdos par Aināra Šlesera "ļoti mazu cieto tlisku smadzeņpodā, tik mazu, ka dažreiz rodas iespaids, ka tajā vispār nav vietas informācijas uzglabāšanai. Toties operatīvā atmiņa


šādiem cilvēkiem ir pietiekami liela, un ar to viņi padara fantastiski daudz, jo viņiem nekur nav jārakņājas pēc liekas informācijas. Šlesers darbojas tikai ar operatīvo informāciju un atmiņu un sasniedz izcilus rezultātus. Viņa smadzeņu datorā ir izslēgta virkne tādu funkciju, kuras ir visiem citiem cilvēkiem, paliek tādas programmas kā nekaunība, tūlītēja rīcība, tikai to cilvēku pazīšana, kas attiecīgajā mirklī ir ielikti operatīvajā atmiņā, jo pārējos nav, kur nolikt. Ar to viņš atšķiras, teiksim, no |Arnolda] Laksas un Koziola". To pašu jau tagad teic faunā laika redzamais pārstāvis Edgars Jaunups: "Man viens labs draugs un paziņa teica, ka viņš ir apbrīnojams cilvēks ar to, ka viņam nav vispār cietā diska, ja salīdzina ar tādu datoru, tad viņam ir tikai operatīvā atmiņa. Un tikai ar operatīvo atmiņu viņš rīkojas, jo līdz ar to ir ļoti viegli, nav nekādas pagātnes…" — "Man šķiet, Šlesers ļoti ātri izmet no galvas to, kas viņam šobrīd nav aktuāli, un cilvēkus, kas viņam vairs nav aktuāli, viņš pa lielam arī faktiski nesveicina. Nu, man, piemēram, Šlesera sveiciens nav būtisks, bet viņš arī mani nesveicina. Lūk. Bet mani tas galīgi neuztrauc," piebilst kādreizējā! mūsu varoņa līdzgaitnieka Ērika Jēkabsona bijusī preses! pārstāve Līga Krapāne. Kā tieši tas izpaužas? "Mani pārsteidza, piemēram, tāds personisks notikums: vēlēšanas, uz kurām mēs ejam ar Jauno partiju. Ainārs domā, ka mēs dabūsim divdesmit trīs vai divdesmit četras vietas. Vēlēšanu vakars, viņš tāds: nu, Sandri, cik mēs dabūsim? Es tā piesardzīgi saku — nu, kādas četrpadsmit līdz sešpadsmit vietas minimums. Viņš tā — ko tu runā, divdesmit trīs vietas! Kā viņš parasti pieraksta uz salvetēm, paņem un uzraksta — 23. Vēlēšanu nakts. Rezultāti skaidri rāda, ka tur nekādi ne divdesmit trīs, mēs, man liekas, astoņas vietas dabūjām. Kā uzvestos parasts cilvēks, kad viņš ir domājis, ka dabūs divdesmit trīs, bet dabūjis tikai astoņas? Viņš būtu tur bēdīgs, sašutis. Šlesers? Viņš jūsmo, viņš ir priecīgs! Šķiet, vispār aizmirsis kaut kādas prognozes par divdesmit trijām, viņš ir laimīgs, viņš ir starā, viņš zvana naktī visiem un jau runā tikšanās! Viņš jau zvana tur trijos naktī Krištopanam un saka — nu,I kad tiekamies?" atminas Sandris Točs. Taču visvairāk šī "operatīvā atmiņa" attiecas uz cilvē- ļ kiem. Ja "vēlāko izlaidumu Šleseram" jau ir kļuvis skaidrs, ka ir nepieciešami "savi cilvēki", par kuriem visādos veidos (arī gluži vienkārši piezvanot) jārūpējas un kuri regulāri jāapzina kaut vai vienkārša dialoga uzturēšanai, tad šajā laikā viņam patiešām eksistē tikai konkrētajā brīdī vajadzīgie cilvēki — un nekas nav vienkāršāks kā vienubrīd kādu no saviem līdzgaitniekiem celt vai debesīs, lai ļau pēc neilga laika, zūdot nepieciešamībai, viņu atcerēties nkai tad, kad presei jāpaskaidro šā cilvēka nejaukā daba. Ļoti izteiksmīgi šo mūsu varoņa "operatīvo atmiņu" uz savas ādas izbauda, piemēram, tas pats Raimonds Pauls, kurš pirms vēlēšanām Aināram Šleseram ir īsts politiķa ideāls, kas "sevi pierādījis ne tikai kā labs mūziķis, bet arī ka labs politiķis. Piemērs ir viņa darbs Kultūras ministrijā un prezidenta padomnieka amatā. Raimonds Pauls gan šad tad mēdz pateikt, ka viņš nav politiķis. Tādā gadījumā man jājautā, kas tad ir politiķi. Vai tic daži, kas Saeimā bieži vien atrodas alkohola reibumā, tādā stāvoklī balso arī par likumprojektiem un kāpj tribīnē? Turklāt viena no būtiskām politiķim nepieciešamām iezīmēm ir godīgums, un, ja mēs godīguma ziņā salīdzinātu Šķēli un Paulu, rezultāts būtu diametrāli pretējs". Taču, ja faunas partijas priekšsēdētāja vēlēšanās Raimonds Pauls ir "cilvēks, kam uzticas visa sabiedrība un kas ir sevi pierādījis gan kā politiķis, gan kā valstsvīrs", tad pēc aiziešanas no šā posteņa un arī no partijas viņš Aināra Šlesera publiskajā skatījumā nekavējoties pārvēršas par cilvēku, kas "gribēja būt labs visiem", kaut gan "bija jārīkojas kā politiķim", par cilvēku, kura viedoklis nekad neesot bijis zināms un saprotams, un par cilvēku, kurš faktiski arī sašķēlis mūsu varoņa politisko lolojumu. Taču tas vēl ir nieks, salīdzinot ar partijas dibināšanas laikā vai līdz debesīm cildinātās Ingrīdas Ūdres raksturojumu, ko, situācijai mainoties, mūsu varonis sniedz emocionālā intervijā Lauku Avīzei. "Tikko bija sadalīti pirmie ministru "portfeļi", radās aizvainojums. Visgrūtāk bija ar Ūdres kundzi: es varu pateikt, ka viņā aizvainojums bija jau no pirmajām dienām. Jo daudzi viņai


teica: "Tu esi tik skaista, tik gudra un vispār tu esi pati, pati… Tad kāpēc gan tu neesi ministre?" Kad [Vilis] Krištopans pēc pusgada kopdarbības nolēma ļļ pieprasīt manu demisiju, Jaunajā partijā notika nodevība, Toreiz man izveidojās domstarpības ar Lemberga kungu, kuram bija sevišķi liela ietekme arī Krištopana valdības veidošanā. Krištopans, kā arī daudzi citi bija atkarīgs no viņa labvēlības. Pēc manas atteikšanās atcelt no amata I Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru Jāni Nagļi KrištoB pans pieprasīja manu demisiju. Šis jautājums tika iepriekš saskaņots arī ar Ūdres kundzi. Par to daudzi cilvēki kuluā​ros runāja jau sen, bet es tad tam vēl neticēju. Toreiz Ūdrei jautāja: vai tu esi gatava iet Šlesera vietā?! Šajā situācijā man bija jāpieņem lēmums: vai nostāties! pozā un pieprasīt partijas iziešanu no koalīcijas, jo neko I sliktu ekonomikas ministra amatā es nebiju izdarījis? Bet, ja es rīkotos radikāli, partija varētu sašķelties, jo Ūdres! kundze, protams, centās tajā atrast sev atbalstītājus. Tad nolēmu: kaut arī man nav pieņemamas Ūdres kundzes amatā iekļūšanas metodes, labāk samierināšos, lai tikai partija paliktu vienota. Lai gan man laikam tā nevajadzēja darīt, jo i no tās dienas arī sākās visas Jaunās partijas nedienas. Protams, turpmāk mūsu domstarpības tikai palielinājās, I bet Ūdres kundzes ambīcijas kļuva vēl lielākas. Viņa pati sevi izvirzīja Valsts prezidentes amatam, kad Raimonds 1 Pauls, kuru šim amatam bija izvirzījis partijas kongress, no I cīņas atkāpās. Sekoja mēģinājums kļūt par Ministru prezi- | denti. Kad nominēja Andri Bērziņu, viņa vēl cerēja kļūt par finanšu ministri un tika lobēta no dažādām pusēm. I Visbeidzot Ūdre saprata, ka viņai jāsamierinās tikai ar valsts reformu ministra amatu, ko patlaban pilda Jānis Krūmiņš. Bet radās atkal jaunas domstarpības. Jaunās partijas valde nolēma deleģēt Ingridu Ūdri īpašu uzdevumu minis- ira valsts reformu lietās amatam, cerot, ka šis solis palīdzēs saliedēt partiju. Mēs izvirzījām viņu, bet ar vienu nosacījumu: ja Ūdres kundze iet strādāt par ministri, tad viņai uz laiku, kamēr pilda ministres pienākumus, jānoliek deputāta mandāts, lai frakcijā nāktu cits cilvēks: Imants Ziediņš no Talsu rajona, kurš ir Talsu hokeja skolas vadītājs. Tad Ūdre skaidri un gaiši pateica, ka viņa nepieļaus, ka kaut kāds Ziediņš nāktu viņas vietā, jo viņš nav kompetents finanšu sfērā un nespēs darboties Saeimas Budžeta un finansu komisijā. Tātad Ūdres kundze gribēja vienlaikus ieņemt gan ministra, gan arī deputāta amatus un nevēlējās, lai Jaunās partijas frakcijā nāktu strādāt jauni, darboties griboši cilvēki. Tikai šo augsto ambīciju dēļ valde pieņēma lēmumu viņas vietā ministra amatam deleģēt partijas vecbiedru Krūmiņu. Tā rezultātā Ūdres kundze saprata, ka šajā partijā viņai trūkst atbalsta. Viņa ar saviem domubiedriem tomēr nobalsoja par Andra Bērziņa valdību, jo negribēja, lai viņu izslēdz no partijas, taču nākamajā dienā Ūdres kundze nolēma izstāties no Jaunās partijas…" Ingrida Ūdre gan ir labs profesionālis, saglabā Saeimas deputāta mandātu, turklāt, cik noprotams, atradusi kopēju valodu ar Aivaru Lembergu, tāpēc badu nemirst arī pēc šīs šķiršanās no mūsu varoņa un izkrišanas no viņa "operatīvās atmiņas". Cits gadījums — jau pieminētais Sandris Točs, kurš izrādās īsti nevajadzīgs, līdz ar ko izkrišana no "operatīvās atmiņas" viņam izrādās daudz sāpīgāka: "Nu, redz, kā bija: piemēram, ir kaut kāda valde, un tur ir kaut kādas ari personiskās attiecības. Šleseram sagāja attiecības riktīgi šķērsām gan personisku iemeslu, gan ari kaut kādu politisku iemeslu dēļ, teiksim, ar Silviju Dreimani, Ingrīdu Ūdri, kas bija toreiz šīs partijas vadība. Šlesers ļoti greizsirdīgi skatījās, ka es joprojām uzturu labas attiecības ar Ūdri, un Silviju, un es domāju, ka daudzi toreiz to pagrieza tā, ka man nevar uzticēties, ka es pārāk tur pie tiem, pretējiem, tāpēc, kad tika paziņoti jaunie valdes kandidāti, manis tur nebija. Tad vēl bija zināms periods, kad šī partija izbeidzās, es biju parlamentārais sekretārs pie Šlesera ministrijā, un tad vienā brīdī es vairs nebiju nekas, man nekas netika piedāvāts, jo man nav nekādas savas uzņēmējdarbības, un es vienā brīdī biju faktiski uz ielas, bez darba, bez nekā. Un, jā, diezgan ilgi es biju bez darba tajā brīdī, kādi mēneši deviņi, un tieši Silvija I un Ingrīda man palīdzēja atgriezties Neatkarīgajā Rīta Avīzē."


Lai nu kā, 2002. gada janvārī faunā partija ar visu savu "nevis šķelt, bet vienot" saukli ir faktiski izjukusi, un [ mūsu varonim jāķeras pie citas idejas — doma par "jaunajiem uzņēmējiem", kas kontrolēs varu, tiek ātri izmesta no "operatīvās atmiņas", un vietā nāk sirsnīga un dziļa kristīgā pārliecība. Palikusī partijas daļa pārsaucas par Jauno ■ kristīgo partiju, par tās priekšsēdētāju ievēl mācītāju Gunti Dišleru, kurš partijas kongresā pasludina, ka "esam jaunas reformācijas priekšā. Garīgām vērtībām mums būs jākļūst par dzīvesveidu", un nolemj apvienoties ar citu mazpartiju — Jura Kokina vadīto Kristīgi demokrātisko savienību, lai izveidotu "centriski labēju partiju". (Te gan uzreiz jāpiebilst — kaut jel kāda skaidra ideoloģija mūsu varoni politikā vienmēr interesējusi vismazāk, Piemēram, dibinot Jauno partiju, Raimonds Pauls paziņo, I a tā stingri stāvēs centriskās pozīcijās, partijas valdes locek- lis Raimonds Timma turpretī vēsta, ka partija būšot ar kreisu ievirzi, "bet ne tālāk kā sirds", savukārt pats Ainārs Šlesers pilnīgu pozīcijas trūkumu vairākos ļoti svarīgos jautājumos skaidro īsi — tas tāpēc, lai "Jaunās partijas gatavās receptes nepiesavinātos citi politiskie spēki". Arī vēlāk maksimālais, kas no viņa izdzirdams, — ka, piemēram, "ideoloģijas nezudīs", "mēs esam centriski noskaņoti" Un "kopumā partija, protams, aizstāv tirgus ekonomiku".) Pats Ainārs Šlesers gluži kā savas pirmās partijas dibināšanas laikā runā par jaunām atklāsmēm — arī vēlāk intervijā Lauku Avīzei viņš visu skaidro vienkārši: "Sarunās ar vairākiem cilvēkiem radās doma, ka ir pienācis laiks uz Jaunās partijas bāzes veidot jaunu, kristīgu politisku organizāciju. Nolēmām nākamajā kongresā deklarēt, ka par pamatu politikas veidošanā jāņem kristīgās vērtības. [..] Mums bija mērķis konsolidēt kristīgos spēkus Latvijā, tādēļ sākām sarunas par mūsu partijas un Kristīgo demokrātu savienības apvienošanu." Cik lielā mērā šis kristīgums ir reāls un cik — piemērots politiskajām vēlmēm? Te nu viedokļi atšķiras diezgan pamatīgi. Viena lieta, protams, paša mūsu varoņa apliecinājumi, piemēram, žurnālam Mūsmājas: "Mamma un vecāmāte bija ticīgas, bet skolotāji centās iestāstīt, ka Dieva nav. Es domāju — kāpēc skolā jārunā par to, kā nav? Mana būtība tam pretojās, un es atradu Mežaparka draudzi…" Taču virkne politiķu vienmēr ir smīkņājuši par šiem pēkšņajiem ticīguma uzplūdiem, kas Jaunās partijas laikos galīgi neesot bijuši manāmi, un arī bijusī Aināra Šlesera padotā, kādreizējā uzņēmuma Pasažieru vilciens vadītāja Linda Baltiņa savus pirmos kontaktus ar mūsu varoni deviņdesmito gadu vidū atminas šādi: "Es domāju, ka nē, ka viņš kristietis kļuva, nu, krietni vēlāk. Bet es par šo tēmu neapspriežu, nekomentēju, jo es cienu baznīcu, es cienu šo kultūru. Vienīgi, ko es varu godīgi pateikt, alko<| holiskos dzērienus viņš tiešām nelietoja arī toreiz." Vīpsnā arī Jānis Jurkāns: "Tas būtu liels grēks mai»j teikt, kāds viņš ir šodien — vai viņš patiesi ir kļuvis pai kristieti. Bet, ja viņš patiesi kļuvis par kristieti, tad viņam ļ būtu nevis jāceļ privātmājas, bet jāccļ nabagmājas. Jebļ ledus laukumi, jeb vēl kaut kas. Jāatdod, jādalās — sak', es | nedomāju par māju, turklāt ar tādiem skandāliem, ar tādiem kvadrātmetriem, kad mana tauta cicš badu. Nē, es! nodarbošos ar labdarību. Tā kā kādreiz kādi cēla tur bērnu® slimnīcas un tā tālāk. Lai gan nevar jau nosodīt, jo prin« cipā, ja es jums jautātu, kas ir jūsu dzīves mērķis, droši vien jūs teiktu: es gribu labi dzīvot un labi justies…" Tomēr laikam jau šis ir tas gadījums, kad Ainārs Šlesers tiešām neko neizgudro, — viņam vienkārši ienāk prātā, ka ticības lietas viņa izpratnē būtu labi izmantojamai manta. "Tā ir tiešām viņa ideja, un, kad tā kristietība un Pirmā partija sākās, tad es vienkārši nomaļus stāvošā ; padomus kādreiz iedevu, bet, nu, tā viņš ir tiešām dziļi ticīgs cilvēks. Viņš ir. Viņš ir, jā," apliecina Jānis Krūmiņš. Turklāt šo ticīgumu atminas arī Aināra Leščinska bijusi skolotāja Inese Kārkliņa: - Viņš jau par kristieti kļuva kādā trešā kursā. Nu, to viņš arī pateica, viņš saka: es esmu kristietis, es nedzeru, nepīpēju. Un viņš apmeklēja Mežaparka baznīcu, tā viņš arī ar Ēriku Jēkabsonu iepazinās. - Un kā to uzņēma citi audzēkni?


- Mēs daudz par to runājām, kas ir kristietība, un nlums tajā klasē bija divi puiši, baptisti, no ļoti stiprām baptistu ģimenēm, un nevienu brīdi nevienam… Un Ainārs jau tā nepopularizēja, viņš nenostājās priekšā un neteica: es esmu kristietis! Viņš ar to savu uzve​dību to visu rādīja, un tad jau tā… Nē, ļoti normāls viņš klasē bija, nu, tai grupā… Visbeidzot, arī Ēriks Jēkabsons lieliski atceras astoņdesmito gadu beigas un cilvēkus, kas nākuši uz Mežparka baznīcu: "Jā, viņš bija viens no sekotājiem. Viņš bija viens no tiem, kas atsaucās uz publicēto rakstu par "svēto tēvu kaujas grupu". Pēc šī raksta viņš bija gatavs stāties mūsu rindās, jo viņu aizrāva mūsu sludinātā ticība, cīņas māksla un spēja to visu apvienot, veidojot civilizētu, garīgi bagātu un galvenais drosmīgu Latvijas sabiedrības locekli. Uz Mežaparka baznīcu nāca daudzi šodien atpazīstami cilvēki — Ģirts Kristovskis, Andrejs Panteļējevs, Konstantīns Pupurs, Uldis Bērziņš, Ojārs Rubenis, Juris Podnieks un citi. Tagad atsaucot atmiņā tos laikus, man ir tāda deja vu sajūta…" Cita lieta — ka 2002. gadā Ainārs Šlesers tomēr galīgi nav tas, kam izdodas pirmajam pacelt kristīgo vērtību karogu un šo ideju "monopolizēt", jo jau iepriekšējā gada rudenī no Amerikas Latvijā ir pārradies tas pats Ēriks lekabsons. Tiesa, ir gan cita versija — mūsu varonim ar uzkrāto politisko pieredzi un punu kolekciju ir vairāk nekā skaidrs, ka pašam viņam labāk palikt otrajā plānā un personiski neuzmesties par galveno kristīgās domas virzītāju. Tāpēc ari Ainārs Šlesers "nezīmējas", un kā formāli galvenie topošās "mācītāju partijas" tēvi — aizsācēji tiek samakšķerēti daži īsti mācītāji, tostarp Ēriks Jēkabsons, kurš tagad stāsta tā: Ainārs nebija vienīgais, kas mani mudināja atgriez» ļ ties dzimtenē. Mani uzrunāja vairāki politiskie spēki. Arh arhibīskaps Jānis Vanags mani aicināja atpakaļ. Es jau morāli biju nobriedis braukt mājās. Visu laiku es biju kA tādā apritē, un visi tie cilvēki savā ziņā mani aicināja atpakaļ uz Latviju, un arī Ainārs bija tikai viens no tiem,i Es viņam uzticējos, jo visilgāk viņu pazinu. Sākotnēji esi negribēju iesaistīties politikā, un tāpēc man radās domai izveidot sabiedrisko organizāciju Par garīgo atdzimšanu Latvijā. - Jūs ar Sleseru nolēmāt? Nē, es to nolēmu. Es tajā laikā tikos gan ar Aināru Baštiku, gan ar Jāni Šmitu, gan ar citiem garīdzniekiem, jo| man likās, ka ir pienācis laiks arī man likt savu artavu Latvijas labā. Kad mēs nodibinājām organizāciju Par garīgo\ atdzimšanu Latvijā, pirmais bija vēsturisks pasākums. Es, I tikko no Amerikas atbraucis, uzrunāju klātesošos un tolaik domāju pavisam citos mērogos. Es esmu tāds —1 labticīgs, naivs un pozitīvs, un tad es vēl dzīvoju tajā Atmodas laika mentalitātē savā ziņā. Zāle bija pilna ar i intelektuāliem inteliģences pārstāvjiem, un daudzi mani pēc pasākuma uzrunāja un aicināja iet politikā. Es par to sāku aizdomāties, un, tā kā Ainārs un, pro-ļ tams, arī vairāki garīdznieki no dažādām konfesijām bija mani domubiedri tajā laikā, mēs apspriedām ideju, ka jādibina partija. Mana doma bija tāda, ka jātaisa jauna partija uz tās bāzes, kas te bija izveidota. Pārzinot ļoti labi arī Amerikas politisko kultūru un filozofiju es uzstāju, ka nevajag nosaukumā likt "kristīgā", neskatoties uz plašo garīdznieku atbalstu un totālo morālās ētikas trūkumu I valstī. Politiskā partija ir politiskā partija, kaut arī šī partija būs balstīta uz šīm konservatīvajām, kristīgās pasaules pārliecības vērtībām un uzskatiem, bet viņus jau nevajag ļaut kā izcelt. Nu, tā mēs sākām, un tā tas viss aizgāja. H - Kāpēc jūs ņēmāt Šleseru? Kam jums viņu vajadzēja? Un kāpēc jūs viņam ļāvāt kļūt par galveno? H - Es viņu pazinu no sešpadsmit gadiem, un es neteiktu, ka tajā laikā viņš bija truls mietpilsonis. Viņš bija, nu, īstenībā tāds ļoti nopietns meklētājs, ļoti disciplinēts, mērķtiecīgs jauns cilvēks. Un piedevām jāsaka tas, ka viena lieta ir publiskā telpa, bet visus šos gadus, ņemot I verā viņa nopietnos treniņus, viņa dzīvesveidu, es esmu pārliecināts, ka viņš ir un ir bijis uzticīgs savai sievai un savai ģimenei, viņš nelieto alkoholu, viņš ir darbaholiķis. Viņš visus šos gadus ir bijis pietuvināts baznīcai, viņš ar mani uzturēja attiecības visus šos gadus, meklēja garīgu [ stiprinājumu cīņā pret oligarhiem, viņš ir pazinis gan arhibīskapu Vanagu, arī citus. Tā ka viņš tajā apritē


ir bijis, un nebija tā, ka mēs to Šleseru paņēmām kaut kur no gaisa, — mums tā jau bija tāda kopēja sadarbība, mums bija kopējas ļ domas, mēs kopā tur strādājām. - Jūs viņam ticējāt, ka viņš varēs? - Nu, ja godīgi, tajā laikā es viņam uzticējos, jā. - Un tad kas dibināja Pirmo partiju? - Es ar Šleseru un domubiedriem… - Un kam jums savajadzējās visus tos sektantus? - Gan katoļi, gan luterāņi, gan citas tradicionālās konfesijas sadarbojās ar Pirmo partiju. Vienkārši Jaunā paaudze izsauca visskaļāko rezonansi. Tā Jaunās paaudzes loma, es domāju, ir pārspīlēta. Sektanti, citplanētieši, marsieši, masoni, tas pieliek klāt mistēriju un intrigu un tas pie» saista uzmanību, ko arī vajadzēja panākt. - jūs ar Aināru esat kādreiz to apsprieduši? Teiksim, jūs sēžat pie galda, zīmējat plānu — hmm, vajadzētu kaut kādu harismātisku draudzi, no kuras visi aizskries paa mums nobalsot… -Nē. - Tad kā viņam nāca tā ideja? Ne jau viņam tas nāca. Īstenībā tas jau notika man;l laikā. Es īstenībā iepazinos ar Alekseju Ļedjajevu [Jaunās paaudzes vadītāju] pirmais, es toreiz ar viņu tikos, es ar viņu runāju. Un tas ir viss, tur nebija nekādas shēmasj nekas — tas vienkārši notika. Un es, ja nemaldos, pat Šie- seru iepazīstināju ar Ļedjajevu pirmais, un tad viņš to visu pārņēma. Bet Ļedjajeva ietekme uz partiju, — tās ir tikai baumas, pilnīgi pārspīlēti, leģenda, tur nav tā. Šlesers nav Ļedjajeva sektā, tas atkrīt. Vispirms Ēriks Jēkabsons, Ainārs Baštiks un Jānis Šmits publiski paziņo par "uz garīgām vērtībām balstītas" partijas' dibināšanu, tad par pievienošanos tai izlemj Aināra Šlesera Jaunā kristīgā partija (pašam partijas faktiskajam vadītājam paziņojot, ka "Latvijā notiks kaut kas liels un nozīmīgs", un kārtējo reizi stāstot par neskaitāmajām partijām, kas viņu mēģinājušas pārvilināt), un tā paša 2002. gada maija beigās tiek nodibināta Latvijas Pirmā partija — ar Ēriku Jēkabsonu priekšsēža postenī un "katra cilvēka garīgu un materiālu labklājību, kas izriet no Dieva svētīta darba un cieņas vienam pret otru" kā deklarēto augstāko mērķi, bet piesaistītās zvaigznes vietu Raimonda Paula vietā nu ieņem Jānis Peters. Turklāt pirmo reizi tiek iemēģināts arī sauklis par drošo uzvaru gaidāmajās Saeimas vēlēšanās (tas pēc tilin tiek atkārtots gan pēc apvienošanās ar Latvijas ceļu, Haii pēc savienības ar Tautas partiju). Ainārs Šlesers savā trešajā partijā nu var justies ievēro- i.iini labāk nekā pirmajās divās — par spīti tam, ka Pirmajā partijā viņš it kā ir tikai klātpienācējs, bet īstenie dibinātāji skaitās citi. Pieredzes un zināšanu nu mūsu varonim ir krietni vairāk, enerģijas un uzņēmības tikpat, savukārt rilvēku, kas varētu viņam iebilst un kuriem varētu būt navs viedoklis, — krietni mazāk. Savukārt tie, kuriem tāds ir, cits pēc cita no partijas vadības pazūd — gan bijušais I atvijas Krājbankas prezidents Arnolds Laksa, gan izcili I ristīgi noskaņotais ekonomikas ministrs Juris Lujāns, bet vel pirms viņa pienāk arī partijas dibinātāja un pirmā vadī- i.īja Ērika Jēkabsona kārta. Paziņojis, ka tā "no mācītāju partijas ir kļuvusi par viena cilvēka — Aināra Šlesera par- liju", viņš 2005. gadā pamet arī pašu partiju, publiski apliecinot: "Esmu bijis pacietīgs un pazemīgs cilvēks, kas centās uzturēt vienotības ideju. Es vairs neredzēju jēgu būt par klusējošo vairākumu…" Kāpēc tā? Par to Ēriks Jēkabsons ir gatavs runāt tagad: - Kāpēc jūs aizgājāt? - Kāpēc es neesmu politikā? - Jā, kāpēc jūs aizgājāt? Ir jābūt iemeslam. - Vispirmām kārtām es neaizgāju projām no Aināra. Es aizgāju no Pirmās partijas projām, jo tajā laikā, sevišķi, kad es biju iekšlietu ministrs, tad man aiz muguras tika darītas un notika tādas lietas, kas man bija nepieņemamas. - Kādas?


- Man nepatika arī paša Aināra varbūt tāds, nu, darbības un aktivitātes stils, un līdz ar to es jau pats labu laiku biju tādas dilemmas priekšā: vai man vispār atstāt šo li1 Pirmo partiju un iet projām vai ne. Jo, tā kā es biju partijai priekšsēdētājs, ministrs un deputāts, es domāju, ka varbu mana personiskā nepatika vai neapmierinātība varētu nāk par ļaunu tomēr šai partijai, tās labajām idejām, reģionālajām nodaļām un tā tālāk. Tāpēc kaut kāds zināms laiks bija, kad es tā kā, nu, nedaudz pagāju malā. Un tajā laika, kamēr es pagāju malā kā partijas priekšsēdētājs, Aināra i domubiedri vai, labāk teikt, paklausīgie sulaiņi un izdabā* ļ. tāji darīja visu, lai… Jeb viņiem nepatika, ka es esmu I vienkārši neatkarīgs. - Bet kādu dezinformāciju par jums varēja izplatīt? ; - Vispār jau iekšlietu ministra amatā vienmēr ir ļoti, E ļoti daudz baumu. Es vienkārši negribēju, lai man apkārt birojā vai citur ir kaut kādi, teiksim, Šlesera cilvēki. Es īstenībā biju ļoti neatkarīgs. Pats par sevi. Tur nebija no kaut kādas atkarības, ne spiedienu. Nu, un, protams, tas nepatika, un bija kārotāji uz manu amatu, un tā tālāk. - Un Ainārs nesaprata? Viņš noticēja kaut kādiem cilvēkiem no malas, kas teica, ka jūs esat pārāk neatkarīgs un šķeltnieks, vai… ^^P Nē, nu, tas nebija tik vienkārši. Jāņem vērā, ka jau pirms manis aizgāja tādi smagsvari, respektējami, spēcīgi cilvēki kā Arnolds Laksa, piemēram. - Jā, kāpēc Laksa aizgāja? : - Nu, tieši tāpēc, ka, es domāju, viņam nebija patīkams ! tas Aināra darbības un vadīšanas, tāds varas uzurpēšanas, diezgan primitīvais un neinteliģentais stils, kāds viņam bija. Un tad tu saki — eh, nu, ko darīt — it kā savējie, it kā tā doma bija laba, ideja skaista, bet tagad, nu, ja kāds tā rīkojas…


Roberts Leščinskis dienestā Ļeņingradā — formas tērpu viņš varējis nevalkāt, jo bijis kāda ģenerāļa personīgais šoferis.


Aināra Leščinska vecāku — Roberta un Monikas Leščinsku kāzas.

Laikraksts Vakara Ziņas atklāja pirmo no «mistiski pazudušajām» krimināllietām, kas saistītas ar Leščinsku ģimenes locekļiem.

Aināra Leščinska tēva Roberta Leščinska krimināllietas dokumenti ir «iztīrīti» diezgan pavirši — šis tas ir saglabājies.


L Mājas Ērgļos, kurp savulaik pārvācās Aināra vecvecāki ar bērniem Robertu un Veroniku. Arī pusauga Ainārs šeit pa vasarām atbraucis paciemoties.


1980. gads. Mazais Ainārs Leščinskis pirmajā rindā piektais no kreisās tieši aiz viņa tēvs — šoferis Roberts Leščinskis

Mazākajās klasītēs Ainārs turējās pēdējās rindās — attiecīgi pēdējā rindā pirmais no labās (l). otrajā rindā piektais no labās (2), pēdējā rindā piektais no kreisās (3)-


Rīgas Industriālā politehnikuma audzēknis Ainārs Leščinskis — attēls no atzīmju lapas.


Tehnikuma audzēkņa Aināra Leščinska raksturojums, kas paredzēts iesniegšanai nepilngadīgo lietu inspekcijā. Rīgas Industriālā politehnikuma laiki: Ainārs Leščinskis abos attēlos — pirmais no labās.


Štanču un presformu ražošanas tehniķa-tehnologa diploms puslīdz sekmīgi iegūts.


Saticis Mis Latvija titula īpašnieci Inesi Sleseri, Ainārs Leščinskis ne tikai tika pie jauna uzvārda, bet arī, ļoti iespējams, izvilka lielāko lozi mūžā.


Tieši pateicoties Rihardam Berugam, mūsu varonis nonāca lielo iespēju zemē Norvēģijā.

Aināra Slesera uzņēmējdarbības zvaigžņu stunda — pirmā Dressmann veikala atvēršana 1995. gada 2. septembrī.


Ainārs Štesers kopā ar vienu no Varneru ģimenes pārstāvjiem — Peteru Varneru. Mūsu varonis kopā ar vienu no saviem «politiskajiem krusttēviem» — Jāni Krūmiņu.


Aināra Šlesera pirmajos politiskajos biznesprojektos liela daļa cilvēku (attēlos — Raimonds Pauls, Sandris Točs, Silvija Dreimane, Jānis Peters) izrādījās pašpietiekami un līdz ar to nepietiekami manipulējami.

Ar Andri Šķēli Ainārs Šlesers cīnījās presē, ar Aivaru Lembergu — pat TV studijā, taču ar laiku principiālā cīņa pret oligarhiem izčākstēja un pārvērtās gana sirsnīgā draudzībā. Ne glu] atbilstoši mūsu varoņa lietotajam sauklim «Vīrs un vārds!».


«Arnolds [Laksa| ticēja viņam, viņš tiešām ticēja, ka Slesers nāk politikā, lai pretstāvētu oligarhu varai, bet…»

Kādreizējais Ministru prezidents Andris Bērziņš jau laikus sāka trenēties uztvert Aināra 1 Slesera stratēģisko viedokli. Kā izrādījās, iemaņas noderēja.

«Kad Krištopans pēc pusgada kopdarbības nolēma pieprasīt manu demisiju, Jaunajā partijā notika


nodevība…» Taču, kā saka zinātāji, lai gan šis cilvēks neko līdz galam neaizmirst, tas nekļūst par šķērsli, lai jau pēc pusgada ar kādu no bijušajiem pretiniekiem veidotu kopīgu apvienību un būtu atkal gatavs doties kādā sev izdevīgā cīņā…

«Tajā laikā, kad es biju uz ielas, tad viens no cilvēkiem, kas mani uzmundrināja un sniedza palīdzīgu roku, bija tieši Slesers.» Jūrmalgeitu atceras Jānis Straume, saukts arī par «Batjku».

-N Vēl nav pienācis bridis, kad Ēriks Jēkabsons par savu «mācekli» teiks: «Nebija patīkams tas Aināra darbības un vadīšanas, tāds varas uzurpēšanas, diezgan primitīvais un neinteliģentais stils, kāds viņam bija.»


Viens aicināja spiest gāzi grīdā, otrs runāja par treknajiem gadiem, bet pēcāk abi apgalvoja, ka esot pārprasti.

Dzintars Pomers neatbalstīja Aināra Slesera Rīgas lidostas attīstības gaisa pilis un bija spiests pamest lidostas vadītāja posteni.


Gadiem ejot, mūsu varonim aizvien mazāk vajadzēja par sevi gudrākus un izglītotākus |aucK|s un rezultātā vadošus un izcili apmaksātus amatus valsts uzņēmumos ieguva tādi «speciālisti» kā Lauris Dripe, Reinholds Pelše un citi «šofera dēli».


«Slesers tādā zinā… viņš redz un sola. Ar to izpildīšanu viņam grūtāk iet, to jūs paši varat vērtēt, bet tad, kad nav ambīcijas, tad neko arī nespēj,» tagad diplomātiski atzīst bijušais Latvijas pasta vadītājs Gints Skodovs.


Dokuments, kas vērts pāris miljonus eiro — saskaņotais Saules akmens projekts ar mūsu varoņa makam vēlamo stāvu augstumu un citiem «sīkumiem».


Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas savdabīgais protests pret «buldozera» manierēm: lasot teksta sestās, septītās un astotās rindiņas vārdu pirmos burtus, sanāk — «Slesera spiediens»


-X Krimināllieta par Aināra Šlesera uzņēmuma izvairīšanos no nodokļu nomaksas tika izbeigta tikai noilguma dēļ.


Aināra Slesera savdabīgais paskaidrojums par to, kāpēc pulksteņa iegāde par 70 tūkstošiem eiro nebūtu uzskatāma par deklarējamu darījumu. Valsts ieņēmumu dienestam ar šo paskaidrojumu pietika.


Sādi, pateicoties augsti apmaksātām un motivētām Rīgas pašvaldības amatpersonām, galīgi tika «sakārtots» Saules akmens projekts.


- Tā bija kļuvusi par viena cilvēka partiju? - Viņa noteikti kļuva par tādu, jo, redz', sākumā tas bija, teiksim — es neatceros, cik, bet, man liekas, man bija laikam pat vairāk balsu nekā Aināram tajās vēlēšanās. Un es atceros, kā pirmsvēlēšanu laikā strādājām, mēs tur visu Latviju burtiski abi izbraukājām, tā kā es nedomāju, ka tā bija tikai tur Ērikas Stendzenicka reklāma ar zemenīti, — tas bija milzīgs darbs. Nu, un mums izdevās pierādīt un parādīt to, kā tas arī bija — ka Ainārs patiešām bija tikai viens no. Es biju partijas priekšsēdētājs, bija Arnolds Laksa, Jānis Peters pie mums bija atnācis, un arī bija no Universitātes mācībspēki, un bija mācītāji. Un tad, kad mēs nokļuvām Saeimā, kad sākās visi tie politiskie procesi, tad varbūt, teiksim, Ainārs sāka kaut kā manipulēt un vairāk izvērst tādu saimniecisko darbību, kas notika arī man aiz muguras, par ko es īstenībā nezināju un pat nenojautu. - Kādu? - Visi tie publiskie skandāli, par ko ir gājusi runa un kas ir bijuši… Šie visi faktori kopā — ka Aināram mērķis attaisno līdzekļus, ka viņš kā darbaholiķis pēc labākās sirdsapziņas ir pilnīgi pārliecināts, ka katrai politiskajai partijai un spēkam ir jācīnās par varu. Bet tas būtu viss normāli, šie vispārīgie politiskās cīņas PR, kampaņas, savu ideju, to konstrukciju pārdošanas un pārliecināšanas


momenti, tas būtu viss labi, ja tu saglabā savas filozofijas, reliģijas jeb ticības pārliecības, ideālus un principus. Bet tie šobrīd ir nodoti. Un tādā veidā Ainārs ir šos te pirmos ideālus, kas bija Pirmās partijas izveidē un arī mūsu filozofijā — tie šobrīd ir nodoti, to es varu skaidri pateikt, un tā es ari ticu. Īstenībā viņam būtu vajadzējis arī Pirmās partijas nosau​kumu mainīt… * Bet kāpēc gan mūsu varonim klausīties šādos tukšo» pārmetumos, no cilvēkiem, kuri izkrituši no "operatlvll atmiņas" un līdz ar to īsti vairs neskaitās, ja šajā laikā viņam ir padomā jau atkal jauns manevrs? Kā jau vidēji ik pāri» gados, kad iepriekšējā ideja sevi izsmēlusi: 1998. gadā tiek dibināta faunā partija, 2000. gadā tā sāk sabrukt, 2002. gatln drupas tiek pārdēvētas par Jauno kristīgo partiju un jau p<ifl dažiem mēnešiem pieslienas jaunizveidotajai Latvijas i'ii majai partijai, bet 2004. gada beigās kļūst skaidrs, ka .iii kristīgās vērtības "mācītāju partijas" izpildījumā vēlētāju acīs nākamajās vēlēšanās var nebūt pietiekami pievilcīgas. Un… šajā brīdī izdodas īstenot vienu no dažām sensenajam mūsu varoņa vēlmēm — uz līdzvērtīgiem pamatiem apvieno​ties ar Latvijas politikas dinozauru Latvijas ceļu. Šī doma, kā stāsta savulaik Jaunās partijas dibināšanā līdzdalīgi cilvēki, Aināru Šleseru tādā vai citāda veidā ir vilinājusi jau kopš deviņdesmito gadu beigām reizē ar vēlmi kā līdzvērtīgam apsēsties pie viena galda ai "lielajiem puikām Aivaru un Andri". Jau 2000. gadā, tikai dažas dienas pirms Raimonda Paula aiziešanas no Jaunās partijas un partijas Saeimas frakcijas izšķīšanas viņš visa nopietnībā piedāvā Latvijas ceļam (kam tobrīd ir divdesmit viens mandāts un premjera postenis) apvienošanos uz līdzvērtīgiem pamatiem ar savu "centrisko partiju", taču saņem kurvīti. Savukārt, pēc paša Aināra Šlesera publiski stāstītā, viņš apmēram gadu pēc Maestro aiziešanas saņēmis piedāvājumu pašam ar kompāniju pievienoties Latvijas ceļam, — taču tas mūsu varonim ir par maz. Savukārt 2005. gadā, kad Latvijas ceļš ir pazaudējis gandrīz visu, izņemot kādreizējo nopelnu slavu un bariņu politikas veterānu, Aināra Šlesera vēlme var piepildīties — daudziem nedaudz nesaprotamā veidā viņam izdodas pārliecināt lielu daļu no politikā it kā tik pieredzējušās ceļinieku "spices", ka abu partiju apvienošanās ļaus izveidot politisko spēku, kas, kā jau parasti mūsu varoņa apņemšanās, "cīnīsies par uzvaru nākamās Saeimas vēlēšanās un iespēju stādīt valdību". Kā tas izdodas? Jautāt tiem ceļiniekiem, kuri ir palikuši jaunajā "sasaistē", ir bezcerīgi — tipisks piemērs ir ekspremjers Andris Bērziņš, kurš joprojām pārliecinoši stāsta: nē, viņš vispār negribētu teikt, ka Latvijas ceļš būtu bijis stagnātisks un milzu problēmās — "Ceļš jau nevienu brīdi netika, nebija pārtraucis savu darbību, viņš piedalījās visās vēlēšanās, starp citu, nemaz ne ar tik sliktiem panākumiem", turklāt "mums nebija tāds mērķis — ar kādu apvienoties, tas vienkārši nāca kaut kā tā, pats no sevis, kā tāda ideja, kura pēc tam vienkārši ieguva materiālu aprisi", — vienkārši "tā bija faktiski jaunā elpa, kas faktiski Ceļam bija vajadzīga, viņam šā vai kā vajadzēja kaut kādā veidā atjaunot rindas". Daudz atklātāks ir kādreizējais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs, kuram jaunā savienība izrādās neciešama: - Par tām Latvijas ceļa laulībām — kā jūs par to uzzinājāt, ka taisās apvienoties? Kam tā ideja vispār bija no jūsējiem? - Ne jausmas. Ne jausmas. Nekad tas netika tā īpaši cilāts, — tas jau bija izlemts kaut kur, kaut kādā valdes sēdē. Nu, viens ir skaidrs, ka Ceļam gāja ļoti grūti, ka viņi saprata, ka viņi ir ārā no visa. Tad bija tas bēdīgais rezultāts Saeimas vēlēšanās Latvijas ceļam. Nevienas vietas. Izkrita cauri. Un, lūk, šajā laikā, pēc tām neveiksmīgajām vēlēša* nām pamazām radās doma, ko tad darīs tas Latvijas ceļš. Nu, jūk ārā, valdībā tu neesi pārstāvēts, ja tu neesi Saeima, nekur tu neesi. To jau bija ļoti grūti sagremot partijai, kas bija tik spīdoši uzvarējusi 5. Saeimā, savākdama lauvas tiesu. Bet, kurā brīdī viņi šeit sāka runāt par to nepiecieša mību apvienoties, ir ļoti grūti pateikt, tas gaisā jau virmoja, bet es domāju, ka tas nematerializēsies, ka pret to būs diezgan liela opozīcija, un arī, cik es dzirdēju, no pārējiem bija diezgan liela rūkšana, ka — vai tas ir iespējams, ka tie ii stipri pretējie: viens sevi uzskata par liberālu partiju, un otrs bija tāds stingri konservatīvs, ar visiem mācītājiem priekšgalā.


Otrs — atbaidīja tas, ka abiem tik zemi reitingi, ka, viņus sakrustojot, varētu matemātiski iznākt vēl lielāks čiks. Nu, izrādījās, ka var otrādi. Ja ir nauda, tad var arī no divām negācijām dabūt plus rezultātu. Laikam viņi rēķināja, ka, redz, tajā Šlesera grupējuma jau nebija tādu spilgtu politisku personību, un līdz ar to Latvijas ceļš domāja, ka, nu, šī apvienošanās viņiem tomēr ļaus saglabāt tādus idejiski vadošos grožus šajā apvienībā. Jo, atskaitot pašu Šleseru, nu, kas tur varēja ar viņiem konkurēt — ar tādiem kā Andri Bērziņu, kas pabijis gan Ministru prezidenta, gan domes priekšsēža krēslā, Karīnu Pētersoni, kas sēdējusi visulaik prezidijos, un tā tālāk. Līdz ar to es domāju, lca Latvijas ceļš jutās stipri drošs, ka politisko vadību viņi varēs uzturēt. Tiem tur ir kaut kādi ienākumi un naudiņa, tas ir OK, tas ir vajadzīgs, bet ar to ir par maz, un līdz ar to viens būs… Nu, tas tā nemaz nenotika. - Un kā Šlesers tajā kompānijā iederējās? - Cilvēki pasmīnēja bārdā, ja viņiem kaut kas nepatika, bet viņa enerģijas dēļ un vārdu plūdu dēļ, un arī ieņemamā amata dēļ — vienmēr viņš ir bijis līdzpriekšsēdētājs — viņš tika respektēts no paša sākuma. Un, protams, tā bija tāda zināma dubultspēle, es domāju, daudziem arī no Latvijas ceļa, viņi vienkārši piecieta un redzēja, ka viņi katrs par sevi ir bezspēcīgi tur kaut ko mainīt. - No kurienes bija nauda? - Nu, es domāju, tā bija Šlesera partijas. Latvijas ceļam vairs nebija, viņam nebija, ar ko finansēt, jo viņam galīgi trūka ienākumu, neviens viņiem nedeva. Partija, kas jau vairs nav valdībā un Saeimā, netiek atbalstīta no finan​sistiem. Kas tad tur dos tādiem nabagiem… - Kas tad Šlesera partijai naudu deva? - Pirmkārt, viņš jau pats ir no laika gala bijis biznesā orientēts stipri vien. Sazin kas tur bija arī ar tām reliģiskajām… man vienmēr bijusi ir dilemma, kas stāv aiz tām reliģiskajām sektām, kas tur viņus atbalstīja. Vai tur nav vēl kaut kāds trešais spēks… - Kurš tad? - Nu, tie paši visi, kas piedalījās pret to praidu savā laikā. Es nedomāju, ka tā ir tikai viņu nostāja; es domāju, ka tas vienkārši bija viņu interesēs — radīt šeit šādu saspīlētu situāciju. Jo, lai šie saucamie sektanti tik aktīvi iestātos, tur ir vajadzīgs kaut kāds atbalsts. Tur ir kaut kas smagāks aiz muguras, un tas varēja arī ļoti būt kāds no finanšu avotiem, jo ir valstis, kurām, lai cik viņas nebūtu materiālās grūtībās, šīm lietām naudas vienmēr pieticis. Un katrai nekārtībai šādā te mazā valstiņā, kuru ietekmes sfērā grib paturēt citas valstis, nauda atradīsies. Tā ka visādā ziņā viņiem tomēr līdzekļu bija vairāk, un tas Latvijas ceļš jau drusku atdzīvojās. Nu, pirmais mēģinājums būtībā bija pirms tam, ar tām Eiropas parlamenta vēlēšanām. Jo tai brīdī jau laulība vēl nebija notikusi. Un Andris Bērziņš sāka mani apstrādāt un pierunāt, un apelēt pie goda un sirdsapziņas, ka ir vajadzīgs palīdzēt atdzīvoties šim politiskajam spēkam, un mēģināt — varbūt ievēl. Ka tas atkal būtu zināms tramplīns tālākai atjaunotnei citās vēlēšanās, ari signāls pieteikts. Nu, kā jūs zināt, tad tas arī notika. Tas arī, teiksim, negaidīti materializējās. Un pēc tam jau notika visa šī te kopā saplūšana, pat kuru es tiešām līdz pēdējam brīdim domāju, ka tas nenotiks, ka tie ir tikai tādi — nu, baumu līmenī, un kaut kāds projekts tiek apspriests, bet, nu, izrādījās, ka tomēr viss tas notiek. Notika diezgan interesanti — bez kādas pārreģistrāci jas. Sākumā teica, ka būs jāpārreģistrējas — kas piekrīt, kas nepiekrīt, bet nekā tāda nebija. Pateica: nu, kas jau gribēja, tie uzrakstīja un izstājās! Nu, to mēs nebijām gaidījuši, sevišķi tie, kas vispār te nemaisījās, kas atbrauca pārreiz gadā. Mēs uzskatījām, ka pa priekšu mums kāds paprasīs, ko mēs gribam darīt un kur mēs gribam palikt vai nepalikt, bet viss apklusa, mierīgi, ieskaitīja mūs atkal tajā apvieno​tajā sarakstā. Vairāki cilvēki, protams, to visu uztvēra kā tādu bezizejas situāciju — uz kurieni tad tu iesi… Kas grib turpināt savu kaut kādu politisko karjeru, uzskata, ka mierīgāk palikt tur, kur viņi ir. - Un kas, jūsuprāt, sanāca? - Tas būtībā ir viens biznesa projekts. Politisks biznesa projekts, — var apvienoties ar jebkuru, lai tikai būtu tas rezultāts, ka cilvēki paliek savos amatos, tiek ievēlēti un var pretendēt uz valdību, vai paliek


ārpusē, opozīcijā, taču var aktīvi spēlēt savu vijoli. No tiem cilvēkiem prasīt kaut kādu citādu, valstisku politiku laikam ir nereāli, jo viņu politiku nosaka, protams, ieņemamais amats un tīri personīgais finansiālais ieguvums. Piesedzoties, protams, ar Latvijas vārdu, bet to tikai piesaucot. Šoreiz iegūtais politiskais resurss turas ilgāk, un tikai 2010. gada sākumā mūsu varonim atkal parādās nepieciešamība kaut kā pārdēvēties, paķert kādu jaunu ideju vai ar kādu atkal apvienoties. 2007. gada sākumā izteiktā apņemšanās pārveidot Pirmo partiju par iespaidīgu centrisku politisko organizāciju, kuras biedri būtu vismaz desmit tūkstoši latviešu un cittautiešu, protams, nav īstenota un ir sen izkritusi no "operatīvās atmiņas", — kā jau tas ar mūsu varoni notiek. Arī visi iepriekšējie solījumi un apņemšanās tiek aizmirsti, un to vietā pilnā sparā sāk strādāt tas, ko Aināru Šlcseru kopš 1995. gada pazinušais Jānis Straume raksturo ar vārdiem "nokļūt varā — to vajag mācēt": "Es atceros, ka Ainārs Šlesers, kad viņš veidoja Pirmo partiju, savu otro politisko projektu, teica: jā, nu, cik mums ir līdz vēlēšanām? Astoņi, septiņi mēneši? Nu, pēc pāris mēnešiem jāsāk nopietni skatīties. Pieci mēneši līdz vēlēšanām — tagad ir jāstrādā, jādara tas, kas jādara. Un es domāju, ka ir pietiekoši liela auditorijas daļa, kas novērtē šādu spēju, kaut arī tajā pašā laikā ir daudzi, kas ar šausmām uz to visu skatās. Un tas ir kaut kāds acīmredzot dabas dots talants. Tāpēc man ļoti interesanti, kādā veidā tagad veidosies vēl nākamais ar Šleseru saistītais projekts, kas būs tas vienojošais, teiksim, konservatīvajai Tautas partijai un uz kristīgām vērtībām balstītajai Latvijas Pir​majai partijai?" Tiesa, uz šo jautājumu jau tagad gatavs atbildēt cits Aināra Šlesera ilggadējs vērotājs Aigars Štokenbergs: "Viņam vienkārši vairs nevajag to kristīgo stāstu. Viņam tagad ir uzņēmēja stāsts. Viņš jau spēj talantīgi nomainīt to, par ko viņš īsti ir. Atceries, viņš nāca politikā ar stāstu, ka viņš ir pret oligarhiem? Toreiz tā bija oligarhu tēma, tad parādījās kristīgā, un tagad ir uzņēmēju tēma. Viņam katrreiz ir jauns stāsts. Jo kristīgā man neiet kopā ar to, teiksim, krastmalas plānu, kur paredzēti ir kazino, vai Lasvegasas apmeklējumu, vai ko — kā Maskavu viņi apmeklēja ar stāstu, ka tagad krievi, kuriem Krievijā ir aizliegtas azartspēles, varēs braukt uz Rīgu. Nu, kā to var salikt kopā ar kristīgām, konservatīvām vērtībām?…" Tiešām — vai jūs vēl atceraties simtus mūsu varoņa solījumu, apņemšanos un izvirzīto mērķu, no kuriem viena no cildenākajām un daudzus naivākus ļaudis aizgrābjošajām neapšaubāmi bija spēcīgi, skaļi un spalgi izteiktā gatavība "iet līdz galam" cīņā ar Latvijas valsti nozogoša- jiem oligarhiem? Par to — nākamajās nodaļās.


Ciņa ar oligarhiem un citi blēņu stāsti "Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kainēr ar vinu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā." Mateja 5:25 Droši vien varētu sastādīt veselu brošūriņu ar mūsu varoņa publiskajiem izteikumiem, slavējot sevi kā cilvēku, kas vienmēr tur doto vārdu, un sev kā godavīram pretstatot visus tos ne pārāk cienījamos indivīdus, kam viņš uzticējies nepelnīti un velti. "Man kā uzņēmējam, kas līdz šim bija radis uzticēties kolēģiem un pats turēt doto vārdu, bija ticība tam, ka cilvēki, kas tikko ienāca politikā, spēs izveidot spēcīgu komandu un strādāt vienoti un saliedēti," — šis Aināra Šlesera 2000. gada publiskais pārmetums savu​laik Jauno partiju pametušajiem politiķiem ir gana tipisks. Deviņus gadus vēlāk, sevi slavējot tai pašai Latvijas Avīzei, nekas nav mainījies: "Šais laikos cilvēki negrib ticēt tukšām frāzēm, solījumiem. Viņi skatās, ko dara katrs politiķis. Man ir īpašība, kas, kā šķiet, mani stipri šķir no daudziem citiem politikā. Tad, kad citus sāk kritizēt, viņi sabrūk un uzreiz mēģina izpatikt visiem. Nemitīgi maina viedokli, atsakās no savas ideoloģijas, gatavi skriet pūļa pavadā tikai tāpēc, lai kļūtu populāri. Es — ko pasaku, to arī daru." Savā priekšvēlēšanu reklāmfilmā Ainārs Šlesers vēl skaidri piebilst — tā ar viņu bijis jau kopš bērnības Ķcngaragā: "Tā bija vienkārša vide. Cilvēki bija atklāti un tieši. Ja tu esi ko solījis, atbildi par vārdiem. Tā arī bija manas dzīves pirmā atziņa." Savā ziņā tā arī ir. Vienīgais, ko mūsu varonis aizmirst pieminēt, ir divas lietas, kuru dēļ pašlaik viņam ar viņa pašreizējo godaprāta izpratni Ķengaragā klātos diezgan plāni. Pirmā — kopš politiķa karjeras sākuma viņa kādā konkrētā brīdī dotajam vārdam, solījumiem un izteiktajai pārliecībai aizvien biežāk ir, tā sacīt, zināms derīguma termiņš. Otrā — ka šis derīguma termiņš ir nevis noteikts un skaidrs, bet tieši atkarīgs no mūsu varoņa konkrētā brīža vajadzībām, vēlmēm un personiskā izdevīguma. Solījums atbilst politiskajām vai biznesa vajadzībām — viss kārtībā, neatbilst — "principiālā nostāja" un viscildenākās apņem​šanās tiek nekavējoties aizmirstas. Protams, viena lieta ir dažādi "mazie solījumiņi", bez kādiem mūsu varonim nepaiet ne nedēļas, — un to simtus, protams, pagrūti ir ne tik vien izpildīt, bet pat atcerēties. Taču Aināra Šlesera politiskajā biogrāfijā ir bijuši pāris ļaudis, ar kuriem vi��š ir nevis vienkārši konfliktējis, bet cīnījies uz dzīvību un nāvi, — un tic, protams, ir Aivars Lem- bergs un Andris Šķēle. Turklāt cīņa, kā gandrīz vai pie savas nemirstīgās dvēseles ir apliecinājis mūsu varonis, ir sākta un turpināta ne jau kaut kādu primitīvu iemeslu dēļ, — nē, tikai un vienīgi tādēļ, lai aizstāvētu Latvijas tautas intereses no ļaudīm, kuriem "runāt par morāli ir visma​zākās tiesības". Tas vēl nebūt nav tas stiprākais teiciens no tiem, ko abiem oligarhiem gadu gaitā spēj veltīt mūsu varonis. Jau 1998. gadā viņš nāk klajā ar veselu Andrim Šķēlēm adresētu atklāto vēstuli — pietiekami interesantu dokumentu, lai to citētu pilnībā: "Godājamais Šķēles kungs, šā gada sākumā Latvijas iedzīvotāji ar gandarījumu uzņēma ziņu, ka Latvijas politikā ienākuši divi jauni, enerģiski, par valsts attīstību un augšupeju domājoši politiski spēki — faunā partija un Tau​tas partija. Cilvēki meklē rīcībspējīgu alternatīvu veco partiju politiķiem, spēku, kas var atjaunot Latvijas ekonomiku un stiprināt Latvijas tautas apziņu. Daudzi cerēja, ka divas jaunās partijas meklēs tuvināšanās iespējas, lai mūsu tautai radītu tādus dzīves, darba un izglītības apstākļus, pēc kādiem tā ilgojās un ir pelnījusi. ļaunā partija kopš saviem pirmsākumiem ir izvirzījusi aicinājumu "Vienot, nevis šķelt", tās misija ir visu to cilvēku un politisko spēku konsolidēšana, kas vēlas redzēt Latviju modernu, bagātu un demokrātisku.


faunā partija nāk ar pozitīvu un konstruktīvu risinājumu, jo negatīvisma, manuprāt, mūsu valstī jau tā ir par daudz. Tādēļ es uzskatu, ka faunā partija centīsies uzturēt dialogu un izskatīt sadarbības iespējas ar visiem spēkiem, kuriem Latvija un tās tauta ir pirmā un galvenā vērtība. Tieši tāpēc jo lielāka ir mana vilšanās, redzot, kādu naidu un augstprātību satur Jūsu priekšvēlēšanu kampaņa. Politisko kompromatu parādīšanās būtu tikai loģisks tās turpinājums. Man šķiet, ka Jūsu izvēlētie kampaņas principi rada strupceļu Jūsu pašu partijai. Gribu atgādināt Jums sociāldemokrātu bēdīgo pieredzi pēdējā sasaukuma Rīgas domē -ļ lai arī šī partija ieguva lielāko vietu skaitu mūsu galvaspilsētas pašvaldībā, tā atrodas opozīcijā. Nedomāju, ka atrašanās opozīcijā būtu Jūsu vadītās Tautas partijas cienī​jams rezultāts pēc vēlēšanām. Es varu saprast Jūsu nepatiku pret saviem nesenajiem partneriem valdībā, cilvēkiem, kas it kā nav ļāvuši Jums realizēt daudzas ieceres. Taču man nav saprotams, kādēļ jūs tā noniecināt ari ļauno partiju un mūsu priekšsēdētāju Raimondu Paulu. Pat izcila pianista rokas kā negāciju demonstrē Jūsu partijas reklāmas klips. Vai Jūs tiešām esat aizmirsis, ka vēl nesen tieši Jūs Raimondu Paulu nosaucāt par nākamo iespējamo Valsts prezidenta kandidātu, par ko plaši rak​stīja gan Diena, gan Lauku Avīzei faunā partija taču nav bijusi kopā ar Jums pie varas. faunā partija ir tiešām jauns politiskais spēks, kuras sarakstā atšķirībā pat no Tautas partijas, nekandidē Saeimas deputāti, kuri pārbēguši no citām partijām. Šķēles kungs, Jūs aicināt runāt skaidru valodu, Jūs pretendējat uz Latvijas glābēja, tās goda, prāta un sirdsapziņas lomu. Jūs esat mācījis Latvijas tautu dzīvot, tīrīt zobus un nezagt, bargi kritizējis savus kolēģus politiķus. Neviens cits šajā valstī nav tik daudz runājis par politisko morāli un ētiku kā Jūs. Manuprāt, tieši šodienas politiķis Šķēle vislabāk varētu novērtēt lauksaimniecības ministra vietnieka Šķēles darbības atbilstību Korupcijas novēršanas likumam, kurš gan tad vēl nebija pieņemts. Taču ari šis laiks prasa novērtējumu no Jūsu pašu izvirzītajiem visaug​stākās morāles kritērijiem. Diemžēl no visiem politiķiem, kuri pretendē uz ievēlēšanu 7. Saeimā, vēl tikai Stendzenieka uzvārds ir saistīts ar tik skandalozām lietām kā Jūsējais. Jūs pats esat atzinis, ka politiķim ir jābūt kristāltīram un esat daudzkārt atkārtojis, ka prokuratūra ir pētījusi Jūsu lietas un nav atradusi neko krimināli sodāmu. Taču vai katrs, kurš nav kriminālnoziedznieks, var pretendēt ieņemt augstus valsts amatus? Iespējams, ka Jūsu dibināta ofšora firma izvairījās no Latvijas nodokļu maksāšanas likumīgā ceļā, taču kā tas saskan ar Jūsu pašu teikto, ka nodokļu nemaksāšanai jā​kļūst tikpat nosodāmai, kā nodevībai vai sadarbībai ar čeku? Kad Jūs bijāt lauksaimniecības ministra vietnieks, pazuda Lata International miljoni, kad bijāt premjers, pazuda Latv- energo 3 miljoni. Jūs runājāt par politisko atbildību, kam tā ir jāuzņemas šajos gadījumos? Jūs joprojām neesat publiski aizstāvējis savu godu ari pēc Jums izteiktajiem pārmetumiem, kuriem šodien veltīta vesela grāmata un kuri saistās ar Jūsu darbību lauksaimniecības ministra vietnieka un premjera amatos, kā arī Ave Lat grupā. Jūsu klusēšana, Šķēles kungs, šodien nerunā Jums par labu, ja Jūs nekādi neatbildat uz apvainojumiem, kuri Jūs padara par cilvēku, kuram runāt par morāli ir vismazākās tiesības." Tiesa, jau pāris gadu vēlāk tieši Aināra Šlesera faunā partija rāda šķelšanās paraugstundu visiem Latvijas politiskajiem spēkiem, savukārt citu partiju pārbēdzēju izmantošana mūsu varonim kļūst par iemīļotu metodi, taču šajā laikā viņš turpina varonīgu mutisko uzbrukumu Andrim Šķēlēm — lūk, fragmenti no tā paša 1998. gada rudens inter​vijas Neatkarīgajai Rīta Avīzei: - Es vēl neesmu saņēmis atbildes uz jautājumiem, kurus uzdevu Šķēlēm atklātajā vēstulē. Toties esmu jau saņēmis atklātus draudus, ka esmu pieļāvis lielu kļūdu un es varu sagaidīt nepatīkamus brīžus, ka


parādīsies kaut kāda kompromitējoša informācija, kas saistīta ar manu personisko dzīvi. Es varu pateikt atklāti, ka es nebūšu izbrīnīts, ja nāks pasūtīti apmelojumi. Esmu tam gatavs un nebaidos. Taču mani satrauc, kas notiks, ja Šķēle nāks pie varas. Vai tad katrs pilsonis, kas uzdrošināsies Šķēlēm uzdot kādu jautājumu, kurš viņam nepatiks, tiks tūlīt pakļauts repre​sijām? - Vai tiešām jūs domājat, ka demokrātiskā valstī Latvija ir iespējamas represijas? - Es neizslēdzu tādu iespēju, ja pie varas nāks negodīgs cilvēks. Ja Godmanis deviņdesmito gadu sākumā būtu jūs uzaicinājis par lauksaimniecības ministra vietnieku un uzticējis jums sākt lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizāciju, vai tiešām jūs nejustu kārdinājumu izveidot sev tādu kompāniju kā Ave Lat? Es toreiz valdībā nebiju, un man ir grūti šīs lietas komentēt. Bet te ir jārunā par ko citu. Atcerēsimies Lata International pazaudētos miljonus un to, kā Šķēle centās no šīs lietas norobežoties. Šodien šis cilvēks, kurš savā darbībā ir pieļāvis pietiekami daudz kļūdu, atgriežas politikā un māca visus pārējos dzīvot. Es jūtos aizskarts, ja tagad Šķēle runā par morāli. Viņš izliekas aizmirsis pilnīgi visu deviņdesmito gadu sākumā notikušo un apgalvo, ka ir tas jaunais politiķis, kurš nāk visus vecos nolikt pie malas, lai sāktu "jaunu dzīvi". Viņš kā reklāmas triku ir izdomājis Šķēles faktoru, uzsvērdams, cik viss ir bijis labi viņa valdīšanas laikā. Līdzko tiek skarti jautājumi par problēmām viņa valdīšanas laikā, tā vienmēr izrādās, ka atbildība esot jāuzņemas citiem politiķiem, kas it kā nav ļāvuši viņam strādāt. Es domāju, ka premjeram ir jāuzņemas pilna atbildība par visu savas valdīšanas laiku vai arī viņš nevar uzņemties atbildību ne par ko. Pirmām kārtām Šķēlēm jau sen visas valsts priekšā vajadzēja atzīt savu atbildību par viņa valdīšanas laikā pieļauto Latvenergo trīs miljonu afēru. - Televīzijas diskusijā ar Andreju Panteļējevu Šķēles kungs paziņoja, ka šī trīs miljonu lieta esot normāls biz​nesa darījums. - Tādā gadījumā mums atkal jārunā par Šķēles kunga morāli. Kā gan var nosaukt par normālu darījumu afēru, kurā valsts zaudē trīs miljonus latu?! Daudzi cilvēki teic, ka nu ir grūti saprast, kas ir labi, kas slikti. Elektronisko masu mediju translētajās filmās galvenokārt redzam vardarbību un seksu, mīlestība un godīgums šodienas cilvēkos vairs augstu nekotējas. Nav brīnums, ka visā šajā kontekstā Šķēle kļuvis par mūsu laiku varoni. - Tā ir ilūzija, ka viņš ir varonis. Andris Šķēle ļoti veiksmīgi pratis izmantot dažus masu medijus un radīt sev varoņa un tautas glābēja tēlu. Taču, braukājot pa laukiem un tiekoties ar cilvēkicm, man bieži iznācis dzirdēt pretējo. Kādā mūsu diskusijā ar Latvijas lauku vēlētājiem tika runāts arī par Viļa Sclecka grāmatu un pēc kāda klausītāja jautājuma, vai zaglis var kļūt par Latvijas valsts vadītāju, zālē atskanēja īstas ovācijas. Domāju, ka arī Šķēles augstie reitingi vairs ir tikai mīts. Jā, savulaik daudzi viņu tiešām izvēlējās kā labāko no sliktākajiem, bet šodien cilvēki savu viedokli maina. Tāpēc ir ļoti būtiski runāt skaidru valodu līdz vēlēšanām, jo vēlāk daudz kas tiks noklusēts, kā tas jau ir bijis iepriekš. Tad Šķēlēm atkal pietiks tikai aiziet uz prokuratūru, lai izrādītos, ka viss ir kārtībā. Jādomā, ka Šķēlēm nav citas izejas, kā atgriezties politikā, jo krīze Krievijā visstiprāk sit tieši pa pārtikas pārstrādes uzņēmumiem. Tātad arī pa Ave Lat grupas uzņēmumiem. Tā kā šie uzņēmumi lielā mērā ir orientēti uz Krievijas tirgu, iespējams, Šķēli uztrauc to iespējamais bankrots. Tādā gadījumā viņam tiešām jāatgriežas pie varas, lai atkal panāktu tiem papildu palīdzību. Šķēle nav arī skaidri definējis, kas viņš Ave Lat īsti ir. Savulaik intervijā Neatkarīgajai Šķēle apgalvoja, ka esot Ave Lat konsultants, kas turklāt strādājot par brīvu. Ja reiz kāds cilvēks saka, ka strādā par velti, tad jājautā, kas aiz tā visa īsti slēpjas. Ja mēs jums piedāvātu īsi pirms vēlēšanām Neatkarīgās redakcijā tikties ar Andri Šķēli un izdiskutēt visus strīdīgos jautājumus, — vai jūs piekristu? Esmu gatavs tikties ar jebkuru politiķi, arī ar Šķēles kungu. Tomēr sākumā vēlētos, lai Šķēle Latvijas iedzīvotājiem atbild uz manā atklātajā vēstulē uzdotajiem jautājumiem. Braukājot pa Latviju,


mums bieži jautā, ko faunā partija domā par Šķēli, par viņa pieļautajām nelikumībām, vai mēs nākotnē domājam apvienoties. Viens ir skaidrs — ja Šķēle nespēs atspēkot arī [Viļaļ Selecka grāmatā pret viņu vērstos apvainojumus, par kopīgu sadarbību politikā mums būs ļoti grūti vienoties. [..] - Vai jūs tiešām Andrī Šķēlē neredzat nekādas labas īpašības? - Nesen kādā televīzijas raidījumā rādīja kādu iereibušu tipu, kas no iedzīvotājiem izkrāpa pases, kuras izmantoja līzinga operācijām, bet cilvēki tika apkrāpti. Šis cilvēks pamanījās apmuļķot daudzus lētticīgos. Šķēles labā īpašība ir viņa spēja situāciju vienmēr pagriezt tā, lai viņš izskatītos solīds. Viņam tiešām vajadzētu nevis tikai konsultēt, bet gan iet pašam biznesā, jo ar viņa pārliecināšanas spējām un mūsu daudzajiem lētticīgajiem cilvēkiem Šķēle nopelnītu ārkārtīgi daudz naudas. Zināt, ir tāds joks: kas ir labs uzņēmējs — tas, kas otram var pārdot visnederīgāko lietu. Šķēle šajā ziņā būtu perfekts. - Pieņemsim, ka faunā partija vēlēšanās ieguvusi 25 vietas parlamentā, Tautas partija — 26. Kāda būs jūsu rīcība? Man Andris Šķēle kā nākamais Latvijas Ministru prezidents nav pieņemams, un es viņu neatbalstīšu nekādā gadījumā. Iespējams, ka Šķēles kungam varētu piedāvāt lauksaimniecības ministra amatu, varbūt viņš spēs pacelt lauksaimniecību, kuru pats savulaik nogremdēja… Arī pēc tam mūsu varonis pret savu principiālo un idejisko pretinieku ir skarbs un taisnīgs — izsakoties viņa paša presei teiktajiem vārdiem, "viņš toreiz jau divreiz bija bijis premjers, un mana nostāšanās pret viņu bija diezgan drosmīgs solis. Ja Šķēle būtu kļuvis par premjeru uzreiz pēc 7. Saeimas vēlēšanām, iespējams, Šlesers būtu atstumts no aktīvas politiskas darbības. To, ka atļāvos iet šajā cīņā, daudzi novērtēja". Un acīmredzot ir jau arī, par ko: "Man nebija pieņemama Šķēles nostāja daudzos jautājumos. Kad viņš bija premjers un es darbojos Baltijas Stabilitātes fondā, noorga nizējām ārzemju investoru tikšanos ar premjeru, un te pēkšņi Šķēles palīgi sāka kaut kādas nesaprotamas spēles. Lielie ārzemju firmu pārstāvji gaida tikšanos ar premjeru, iznāk viens no Šķēles padomniekiem ar sarakstu rokās un saka: ziniet, mēs pieņemsim tikai šos cilvēkus, pārējos ne. Situācija bija nožēlojama, jo vairāki nopietnu investoru pārstāvji palika aiz durvīm. Man šis konflikts radīja vilša​nos par Šķēli un viņa darba stilu…" Taču tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar Aināra Šlesera drosmīgo vēršanos pret citu oligarhu — Aivaru Lembergu, kuram mūsu varonis pieķeras divus gadus pēc atklātās vēstules Andrim Šķēlēm. Sākumā diezgan piesardzīgi — Lauku Avīzei viņš vēl stāsta, kā, "veidojot Jauno partiju, man bija diezgan labas attiecības ar Lemberga kungu" un "sākumā man šķita, ka Lemberga kungs, kurš jau daudz ko sasniedzis, ir ieinteresēts nopietni sadarboties", taču… "kad realitāte parādīja ko citu, radās konflikts. Viņam bija grūti sastrādāties ar cilvēkiem, kuri pieņem patstāvīgus, nevis viņa diktētus lēmumus". Jau 1999. gadā Ainārs Šlesers pēc neveiksmīga televīzijas dueļa ar Aivaru Lembergu iesniedz prokuratūrā virkni dokumentu par Ventspils mēra saistību ar ārzonas firmām, bet, kad pārbaude ne ar ko nebeidzas, metas vismaz šķie​tami nežēlīgā un principiālā cīņā ar "oligarhu savienību". Kad Ventspils mērs ierunājas par Pirmo partiju, kas esot tikai "naudas taisīšanas instruments Aināra Šlesera & Co (Viesturs Koziols u. c.) rokās. Tāpat lcā Jaunā partija bija Šlesera biznesa projekts, tāpat būs arī šajās vēlēšanās. Partija ies uz vēlēšanām ar lozungu "Mācītāji — Šlesera labklājībai"", nekavējoties atskan skarbs mūsu varoņa un viņa domubiedru paziņojums, ka Pirmā partija nekādā gadījumā nebūšot "atbalsts viņa oligarhisko mērķu sasnieg​šanā, kurus viņš nepaspēs īstenot 7. Saeimā". Turklāt, laikam ejot, principialitāte tikai aug augumā — it īpaši priekšvēlēšanu laikā. "Mēs iesim līdz galam!" Ainārs Šlesers 2002. gadā paziņo Latvijas Pirmās partijas apmaksātā intervijā Lauku Avīzei — tik izteiksmīgā, ka tā noteikti pelnījusi plašāku citēšanu: "Pirmais iespaids bija, ka Lembcrgs ir kārtīgs cilvēks, kuram rūp Latvijas valsts. Zinot, ka man ar Šķēli ir konflikts, Lcmbergs teica: būtu labi, ja faunā partija varētu sadarboties ar partiju Ventspilij un Latvijai. Arī viņš uzskatīja, ka Šķēlēm jāpaliek opozīcijā. Lcmbergs uzsvēra, ka Šķēli nekādā gadījumā


nedrīkst laist pie varas, jo viņš esot bīstams, apzadzis valsti un pat gatavojot atentātu pret viņu. Es teicu, ka man nav konkrētas informācijas par to, ko Šķēle ir darījis, taču mani neapmierina Šķēles rīcība daudzās lietās. [..] Sapratu, ka šī saruna iezīmē Lemberga nodomus pēc vēlēšanām. Ja gribat zināt, vai arī es ņēmu naudu, varu pateikt — nē. Ja es to būtu darījis, tad man nebūtu jāatstāj ekonomikas ministra amats, bet būtu vienkārši jākļūst par vienu no Lemberga marionetēm. [..] Nepagāja ne dažas nedēļas, kad sapratu, kādas ir Lemberga patiesās intereses. Sapratu, kas patiesībā ir Lcmbergs, tāpēc centos maksimāli atturīgi reaģēt uz viņa "draudzību". Ministru kabinetā bieži notika koalīcijas mazās sēdes, kur piedalījās ne tikai Latvijas ceļa, Tēvzemei un Brīvībai un ļaunās partijas pārstāvji… bet arī Lembergs! Krištopans savā laikā teica: ļoti labi, lai Aivars piedalās, jo mums daudzos jautājumos ir svarīgs viņa viedoklis. Bet ši "viedokļu apmaiņa" nonāca tiktāl, ka priekšā tika likti konkrēti papīri ar Ventspils cilvēku uzvārdiem, kuri jāliek konkrētos valsts uzņēmumu amatos — un tas notika Ministru kabinetā! [..] Es kā ekonomikas ministrs biju kategoriski prel Ventspils ielikteņiem. Aivars teica: "Vai tad tur būs kāda problēma?" Atbildēju: "Vai tā ir prasība?" Viņš saka: "Saproti, kā gribi, bet es vēlētos, lai mani cilvēki būtu šajos amatos." Tur bija vesels saraksts ar Lemberga cilvēkiem, kurus viņš gribēja salikt dažādu uzņēmumu padomēs. [..| Nākamā saķeršanās bija par Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru Jāni Nagļi. Lcmbergs pieprasīja, lai atceļu Nagļi no amata. Atbildēju, ka esmu gatavs to darīt, tikai jāzina, kuru cilvēku liksim vietā, jo tam jābūt labam profesionālim ar tīru reputāciju, un man ir jāzina, kurš cilvēks ir labāks. Piekritu viedoklim, ka Naglis varbūt nav tas labākais Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors; viņam jāuzņemas atbildība par privatizācijas procesā pieļautajām nepilnībām, bet ko liksim vietā? Patiesībā konflikts par Nagla atcelšanu bija izšķirošais. Mums bija tikšanās pie Krištopana, kārtējo reizi piedalījās arī Lcmbergs. Sākās asa saruna, kurā Lcmbergs sāka ārdīties un bļaut — Šlesers ir kļuvis nevadāms, un, ja neņems nost Nagļi, tad "no amata noņemšu pašu". [..| Kad Lcmbergs saprata, ka pienācis laiks rīkoties, tika aktualizēta pedofilijas problēma augstākajos varas ešelonos. Te tika izmantots Ādamsons, kurš kāpa tribīnē un nosauca iespējamo pedofilu vārdus, starp kuriem bija arī Šķēle. Šajā skandālā tika nodarīts ļaunums visai valstij. Tas, ka pcdofilija valstī pastāv, ir skaidrs, bet rodas jautājums, kāpēc Lcmbergs, kurš diriģēja pedofilijas "atmaskotāju" orķestri, ar to necīnās tagad? [..] Es patiešām negribu, lai situācija Latvijā ir tāda pati kā Ventspilī, kur neviens uzņēmējdarbībā neko nopietnu nevar iesākt bez Lemberga svētības. Tāpēc Pirmā partija ir skaidri pateikusi, ka darīsim visu, lai Lemberga un Šķēles savienība, kas noslēgta "uzņēmējdarbības vides sakārtošanas" vārdā, paliktu opozīcijā, lai izbeigtos nebeidzamā valsts nozagšana. [..] Piemēram, Kuģniecības privatizācija. Kad daži investori par Kuģniecības daļām gribēja maksāt 70 miljonus latu, Lembergs kliedza, ka valsts tiek apzagta. Tagad Kuģniecība par 35 miljoniem ir pārdota Ventspils naftai, kurā valstij pieder 43 procenti, no kuriem tā nav saņēmusi dividendes pēdējo gadu laikā. Tātad par valstij neizmaksātām dividendēm šodien tiek uzkrāta nauda, par kuru tiek nopirkta Kuģniecība. Ja atskaitām šos 43 procentus, iznāk, ka valsts ir saņēmusi tikai 19,5 miljonus latu! Kāpēc pēkšņi klusē Lemberga masu mediji? Kāds ir iebāzis kabatā ne tikai šo 50 miljonu starpību, bet daudz vairāk — zinām, ka Kuģniecības kontos bija vismaz 50 miljoni latu. Protams, Kuģniecībai ir saistības, kredīti, bet jebkurā gadījumā 20 miljoni latu par Kuģniecību — tā nav nauda, tas ir izsmiekls par nabaga tautu. Ar šiem 50 miljoniem, kuri valstij faktiski ir zuduši, varēja būtiski palīdzēt gan pensionāriem, gan ārstiem, gan skolotājiem. Situācija ir drūma, tāpēc iesim līdz galam…" Turklāt mūsu varonis arī skaidri paziņo, ka viņa vadībā latvju tauta tiks vaļā no zaglīgo oligarhu apvienības: "Divi plēsoņas vienā krātiņā nevar sadzīvot, bet problēma ir tā, ka vienošanās, iespējams, viņu starpā ir tik spēcīgas, ka, lai gan viņi viens otru nemil, tomēr


sadzīvos. Bieži aprēķina laulības ir daudz stabilākas nekā mīlestības vārda noslēgtās laulības. Šajā gadījumā aprēķins varētu būt pietiekami liels, lai viņi bez mīlestības var arī sadzīvot ilgi. Gan Lcmbergs, gan Šķēle ir sapratuši, ka vienam otru apkarot nav izdevīgi, jo abiem tas rada lielus zaudējumus. Apvienojot spēkus, var iegūt Saeimas balsu vairākumu. Tāpēc viņi bija spiesti apvienoties. Rezultāts ir acīm redzams — viss, par ko vienojušies Aivars un Andris, notiek viņiem vēlamajā virzienā. Vienīgā izeja ir atstāt oligarhu savienību opozīcijā, nodrošinot, lai nākamā valdība tiktu izveidota no neatkarīgiem, profesionāliem un godīgiem politiķiem. Ir jāpanāk, lai Latvija būtu tiesiska valsts un tai piederošais īpašums tiktu godīgi un profesionāli apsaimniekots neatkarīgi no tā, vai tas tiks privatizēts vai ne. [..] Latvijā ir cilvēki, kas zina daudz, taču baidās par to runāt, rēķinoties ar iespējamajām sekām. Bet kas notiks, ja mēs visi klusēsim? Ir pienācis laiks runāt. Ir pienācis laiks salauzt mugurkaulu korupcijas monstram. Esmu pārlic- ! cināts, ka būs cilvēki, kuri vairs nebaidīsies no Latvijas "lapsenēm"." Tajā pašā 2002. gadā tā pati Pirmā partija tā paša Aināra Šlesera vadībā publiski paziņo, ka "Latvijas oligarhi, < kuri pēc būtības ir liela mēroga valsts aplaupītāji, jūtas kā Latvijas valsts īstie īpašnieki", ka "daudzas tiesībsargā- ^ jošas institūcijas un daudzi masu mediji šodien atrodas oligarhu kontrolē un ietekmē" un ka "pēc divu cilvēku vienošanās daudzi procesi Latvijā pēkšņi notiek nevis val​stij, bet viņiem vēlamajā virzienā". Taču tā nu vis nebūšot, jo mūsu varonis ar saviem biedriem esot gatavs cīnīties, lai "tauta atgūtu politisko varu, kā tas noteikts Satversmē, lai Latvijā izbeigtos valsts izlaupīšana lielos apmēros jeb Lemberga un Šķēles "uzņēmējdarbības vides sakārtošana", lai netiktu nozagts tautas īpašums Latvenergo, lai par atlikušo Ventspils naftas daļu privatizāciju valsts saņemtu maksimālo summu un lai Kālija parka nelikumību iniciatori saņemtu pelnītu sodu un valsts atgūtu zaudēto naudu". Visbeidzot, Ainārs Šlesers esot vairāk nekā gatavs "atņemt politisko varu Latvijas oligarhiem", — esot tikai nepieciešams ievēlēt "Latvijas Saeimā cilvēkus, kuri nav iekļuvuši oligarhu tīklos, kuri nav finansiāli atkarīgi no viņiem, kuriem ir spēcīgs mugurkauls, tīra sirdsapziņa un kuri ir gatavi realizēt godīgu politiku". Šādā garā viss turpinās vēl ilgi. Mūsu varonis ar līdzbiedriem te mudina tiesībsargājošās iestādes nevilcināties izmeklēt apstākļus, kas saistīti ar Ventspils naftas privatizāciju un Ventspils mēra lomu tajā, jo citādi Latvija kļūšot par korumpētāko valsti visā Eiropas Savienībā, te atkārto apgalvojumu, ka Aivars Lcmbergs korumpējot deputātus, un apliecina, ka esot gatavs aizstāvēt savu viedokli tiesā, te atsakās publiski diskutēt ar ļauno oligarhu, jo "kur gan mēs nonāksim, ja valdības pārstāvji TV kameru priekšā publiski diskutēs ar cilvēkiem, par kuriem pastāv aizdo​mas valsts izlaupīšanā". 2003. gada pavasarī Ainārs Šlesers ķeras pat pie publicista spalvas un apjomīgā publikācijā Dienā ar virsrakstu Kas slēpjas aiz Ventspils ofšorieml velk atkal jaunus mākoņus virs Aivara Lemberga galvas: "Paralēli tam beidzot jānoskaidro, KAS ir patiesie AS Ventspils nafta īpašnieki. Ja mēs šo uzņēmumu dēvējam par "vietējo" kompāniju, mums jābūt par to pilnīgi drošiem. Taču personiski man neviens līdz šim nav spējis atbildēt uz jautājumu, — kam pieder Ventspils nafta akcionārs Latvijas naftas tranzīts, aiz kura lielākajiem īpašniekiem savukārt stāv ofšora sabiedrības. Līdz ar to nav skaidrs, kam savu atbalstu gatavojas sniegt Latvijas valdība. Kur ir garantija, ka aiz ofšora nestāv, piemēram, kāds noziedzīgs grupējums? [..] īpaši svarīgi tas ir tagad, kad visa pasaule cīnās pret terorismu un meklē avotus, kas finansē teroristiskās organizācijas, kuras parasti savu nelegālo līdzekļu iegūšanai mēdz izmantot ofšoru sabiedrību shēmas. Tādēļ Latvijas valdībai jābūt ļoti uzmanīgai, izsakot atbalstu nezināmiem ofšo- riem. Personiski es nevaru uzņemties tādu atbildību…" Visi šie mūsu varoņa drosmīgie, galvenokārt priekšvēlēšanu periodā teiktie vārdi, tiešām aizkustina un aizrauj daudzus sirdsšķīstus (un drusciņ naivus) ļaudis. "Mums tiekoties, viņu stiprināju un teicu: tas ir ļoti pozitīvi, ja Saeimā ir krietns cīnītājs, kas uz kristīgās bruņiniecības un samuraju kodeksa pamatiem stājas pretī lielai oligarhu straumei. Tāpēc es viņu pilnā mērā tad atbalstīju," tagad stāsta mūsu varoņa


senais paziņa Ēriks Jēkabsons, un viņam piebalso arī bijušais Aināra Šlesera domubiedrs Nils Muižnieks — mūsu varonis taču esot pirmais, kas neesot baidījies mest reālu izaicinājumu Latvijas vienīgajam oligarham. "Tajā sākotnējā fāzē man likās, ka viņam bija tāda žanra krīze, ka viņš īsti nevarēja saprast, kas tad viņš īsti grib būt — savā ziņā cīnītājs par taisnību, ja, kopā ar fauno laiku, vai drīzāk karot ar viņiem, jo, jāatzīst, tajā visā stadijā, kas bija dokumentu iesniegšana prokuratūrā par Lembergu, ko [Arnolds] Laksa gatavoja, nu, viņš tur izrādīja milzīgu aktivitāti, milzīgu interesi, viņš toreiz kā vicepremjers gāja pie Ministru prezidenta, stāstīja, cik Lcmbergs slikts un ka Laksam tādi dokumenti, ka vajag kaut ko darīt. Einārs norādīja viņam vienīgo tiesisko ceļu, ko darīt — vērsties prokuratūrā, un tad tas arī notika, un tiešām tā bija milzīga aktivitāte," krietnā cīnītāja enerģisko darbību atminas faunā laika pārstāvis Edgars Jaunups. Pirmajos gados šajā cīniņā gan nedaudz traucē tas, ka uzbrukuma objekti principiālo cīnītāju īsti neņem vērā. "Tas, kas patiesībā sākumā bija viņa vēlme — sēdēt kā līdzīgam pie galda ar Andri un Aivaru. Faktiski Aināra mērķis bija Andri un Aivaru samierināt un pašam apsēsties kā trešajam, bet viņiem šāds jaunietis šķita vienkārši smieklīgs. Un tad viņš sāka psihot, cerot, ka šādā veidā piesaistīs uzmanību," stāsta viens no faunas partijas izveidošanā līdzdalīgajiem. "Viņu neviens kādreiz neņēma nopietni, ne Šķēle, ne Lembcrgs — viņu uzskatīja par puišeli, par kaut kādu sikalku," piebalso arī Sandris Točs. (Tiesa, gadiem ejot, oligarhi savam principiālajam pretiniekam sāk vismaz atbildēt. Kamēr Andris Šķēle lielākoties tikai vīpsnā, Aivars Lembergs paspēj gan publiski sašust par "Šlcsera-Laksas grupu", kas "uzskata, ka ir stiprāki, gudrāki, veiklāki un nekaunīgāki par Šķēli", gan kārtējā intervijā Lauku Avīzei pabēdāties par faunā laika lielo nelaimi — bloku ar Pirmo partiju: "Valdošajā koalīcijā saimnieciski politiskās elites pārstāvis jeb oligarhs Ainārs Šlesers ir vienīgais cilvēks, kurš vienlaikus ieņem augstu administratīvu amatu, vienlaikus ir deputāts un vienlaikus arī biznesmenis. Viņš uztaisījis partiju kā biznesa projektu, faunā laika un Pirmās partijas saķēdējums būtībā Einaram Repšem un viņa partijai uzliek par pienākumu kalpot Šleseram & Co. [..] Šobrīd faunais laiks kopumā un Einars Repše pats ir kļuvuši par Ainara Šlesera savtīgo interešu ķīlniekiem. Viņam nav variantu šīs savtīgās intereses nerealizēt.") Arī šādai sikalkas motivācijai nebūtu nekādas vainas, jo mērķis mūsu varonim taču ir tik cēls. Patiesībā — vesela virkne mērķu: ja ieklausāmies Aināra Šlesera publiskajos paziņojumos, runa taču ir nevis par kādām personiskām antipātijām, bet gan visai sabiedrībai svarīgām lietām, kuras jāizcīna visas valsts labklājības un attīstības vārdā. Iestājoties pret Andri Šķēli, viņš apgalvo, ka cīnās pret politiskās atbildības un morāles trūkumu, negodīgumu un afērām, krāpšanām, valsts apzagšanu un ārvalstu investoru pazemošanu. Savukārt Aivars Lcmbergs viņam nepieņemams šķiet nevis tāpat vien, bet gan tāpēc, ka tas, lūk, valsts posteņos grib salikt savas marionetes un veicina "nebeidzamo valsts nozagšanu" un korupciju. Taču… viss plūst, viss mainās, un jau dažus gadus pēc šiem paziņojumiem un gatavības "cīnīties līdz galam" izrādās, ka arī tie ir bijuši tikai tukša skaņa un gaisa tricināšana. "Un tad tas viss nomainījās pēc 2004. gada pavasara. Viss nomainījās," gandrīz vai skumji nosaka viens no bijušajiem Pirmās partijas vadības pārstāvjiem. "Vienkārši ar laiku jau sāka dominēt, nu, sāka dominēt tas, kas ir Ainārs Šlesers. Viņš jau visu redz tomēr caur prizmu — sava ietekme, vai kaut kāda sava interese, vai kaut kādu savu draugu un citu kaut kādu savu interešu virzīšana, un ar lieku ideoloģiju nekad sevi nenogurdināt. Nožēlojami, protams, bet tā nu tas sanāca." Kā savu solījumu un apņemšanos cīnīties līdz galam pret oligarhiem tautas interešu vārdā izčibēšanu skaidro pats mūsu galvenais varonis? Viņš, lūk, sapratis, ka "ar Lembergu man domstarpību par kaut kādām konkrētām lietām nekad nav bijis", turklāt "mūsu karošana ir izdevīga citiem" un, "kamēr mēs politiskajā arēnā cīnījāmies, noasiņojām, citi berzēja rokas un uzskatīja, ka viņi no tā iegūs", kaut pareizāk "ir jāpavelk svītra visām šīm bezjēdzīgajām cīņām un jāsāk strādāt", jo "pietiek man cīnīties


šodien individuāli ar personām, bet man ir jārealizē politika". Un galu galā — "mums nav nekāda konflikta", un "man nācās pieņemt lēmumu. — Vai nu turpināšu cīnīties un pārējie gūs no tā labumu, vai ar Lembergu vienkārši sāksim sadarboties". Bet viss, kas mūsu varonim nu sakāms par savu tagadējo politisko kompanjonu Andri Šķēli — to pašu amorālo un politiski bezatbildīgo tipu —, ir: "Man patīk, ka apkārt ir spēcīgi līderi, kāds elpo pakausī un esi spiests domāt, strādāt vairāk nekā tad, ja esi viens…" Kāds no Aināra Šlesera bijušajiem līdzgaitniekiem te nenociešas, ironiski nepiebildis: "Es nesaprotu, kā vērtēt to, ka viņš tagad ar Lembergu salīdzis mieru un ar Šķēli it kā kopā meties. Es tam neticu. Es domāju, ka viņi visi trīs ir vienādi. Viņi katru rītu pamostas un domā — vai tas džeks mani nav apčakarējis vakar. Un nekādas draudzības nebūs, — šobrīd tas ir vienkārši iedzīvošanās vārdā." Savukārt, piemēram, mūsu varoņa kādreizējais oligarhu apkarošanas kompanjons Arnolds Laksa tagad par šo tēmu vienkārši nevēlas pat runāt, un viņa bijusī līdzgaitniece Līga Krapāne to skaidro ar vārdiem: "Es domāju, ka Arnolds nerunās, jo viņam, manuprāt, ir diezgan rūgti secinājumi pēc sadarbības ar Šlesera kungu, un… Nu, pat varētu teikt, ka Arnolds ir vīlies. Arnolds ticēja viņam, viņš tiešām ticēja, ka Šlesers nāk politikā, lai tā kā pret- stāvētu oligarhu varai, bet…" Ko pasaku, to arī daru. Vai vismaz stāstu, ka daru… "Bet Viņš atbildēja: "Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam."" Lūkas 18:27 Latvijā ir politiķi — tukšo salmu kūlēji, bet pretstatā viņiem ir Ainārs Šlesers — cilvēks, kas jau kopš agras jaunības laikiem dzelžaini tur doto vārdu. Un nevis sola, bet dara reālus darbus visas tautas labā. Kas gan to apliecinās spilgtāk kā pats mūsu galvenais varonis kādā intervijā Latvijas Avīzei: "Šais laikos cilvēki negrib ticēt tukšām frāzēm, solījumiem. Viņi skatās, ko dara katrs politiķis. Man ir īpašība, kas, kā šķiet, mani stipri šķir no daudziem citiem politikā. Tad, kad citus sāk kritizēt, viņi sabrūk un uzreiz mēģina izpatikt visiem. Nemitīgi maina viedokli, atsakās no savas ideoloģijas, gatavi skriet pūļa pavadā tikai tāpēc, lai kļūtu populāri. Es — ko pasaku, to arī daru. Zinu, ka bieži vien tas izraisa konfrontāciju starp vienu vai otru iedzīvotāju slāni. Bet man ne vienmēr ir svarīgi, ko domā tie 70%, kas mani neatbalsta. Es gribu panākt, lai tie 25—30% manu atbalstītāju piekrīt man un arī turpmāk nobalso. Tiem cilvēkiem, kuriem esmu solījis, mēģinu vienmēr pildīt solīto…" Turklāt Aināra Šlesera tagadējā politiskajā apkārtnē 11 ne mazums cilvēku, kuri gatavi to apliecināt, — un netikai tukšo salmu kūlēji politiķi, bet arī vairāk vai mazāk nopietni uzņēmēji. "Ne no viena uzņēmēja neesmu dzirdējis, ka Šlesers kādu būtu piečakarējis!" paziņo bijušais Laimas ģenerāldirektors Ivars Kalvišķis. "Žēl, ka mediji nav spējīgi izanalizēt, kas ir Ainārs Šlesers. Nu labi, Šlesers kādreiz kaut ko neveiksmīgi ir pateicis, bet vajag balstīties uz to, kas ir izdarīts, nevis pateikts! Un tāpēc varu apgalvot, ka neviens politiķis, neviens saimnieciskais darbinieks Latvijas valstij nav nesis tik daudz labuma kā Ainārs Šlesers," Neatkarīgajai Rīta Avīzei piebalso par "Šlesera astoņkāja" sastāvdaļu dēvētais Rīgas centrāltirgus valdes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš. Tikpat pārliecinoši izsakās arī citi mūsu varoņa jaunākās apvienības — Par labu Latviju pārstāvji. Skonto būves lielākais oficiālais līdzīpašnieks, miljonārs Guntis Rāvis: "Viņš ir virzītājspēks, un tāds mums ir vajadzīgs. Viņam ir vajadzīga spēcīga komanda, kas to visu realizē. Viņš ir kā lokomotīve, kas iet pa priekšu. Viņam ir idejas." Gāzes uzņēmuma ltera-Latvija vadītājs, miljonārs Juris Savickis: "Viņš ir cilvēks, kurš pasaka un arī izdara. Un nebaidās uzņemties atbildību, ja arī kaut kas nav sanācis." Rīgas piena kombināta līdzīpašnieks, miljonārs Atis Sausnītis: "Viņš ir salīdzinoši jauns cilvēks, enerģisks, un viņam ir motivācija ķerties projektiem, ja tā var teikt, pie ragiem. Ne visi projekti izdodas, bet ir arī tādi, ar kuriem var lepoties." Bijušais savienības Turība vadītājs, miljonārs Ivars Strautiņš: "Ministram jau nav jādara konkrēti darbi, bet jārada iespēja citiem strādāt. Kāpēc mēs tikai meklējam to slikto?! Mums vajadzētu domāt pozitīvi, nevis tikai skatīties, ko kāds nav izdarījis. Jāskatās pozitīvi, nevis tikai jāmeklē, kur mēs esam neveiksminieki." Uzņēmuma Grin- deks saimnieks, miljonārs Kirovs Lipmans: "Patīk, ka viņš nebaidās,


iet uz priekšu. Cilvēks var kļūdīties, bet viņš vismaz nebaidās darīt. Mums ir daudz politiķu, kas runā, bet baidās darīt. Mums ir daudz neprofesionālu cilvēku valdībā. Galvenais, ka viņš nebaidās, iet līdz galam. Tas ir ļoti svarīgi…" Tiesa, entuziasma un ticības pārņemtie uzņēmēji sāk nedaudz mulst, kad viņiem jau uzstājīgāk tiek taujāts — kuri tad tieši ir tie lielie un pārliecinošie darbi, ko viņus fascinējošais Ainārs Šlesers patiešām paveicis. "Nu, ko es varu minēt konkrētu," — tāda ir pirmā Kirova Lipmana atbilde. "Viņam ir labas idejas, domā par Latviju. Ļoti daudz darījis. To jau nevar visu uzskaitīt. Man nav tik daudz laika. Daudz darbavietas radījis. Ko konkrēti, es taču tagad nesaukšu," tāpat samulst vēl viens Par labu Latviju pārstāvis, uzņēmējs Andrejs Loze. "Viņš vismaz cenšas kaut ko darīt. Es neskatos uz viņa darbiem. Man ir pašam savi darbi," no skaidras atbildes izvairās Guntis Rāvis. "Šlesera darbi? Uzreiz nepateikšu," mulst arī Ivars Kalvišķis, taču paliek pie sava — darbi esot pats galvenais: "Vai tad politiķa darbu var izmērīt konkrēti? Vai tad var tā konkrētu lietu izcelt? Viens ir tas, ko sola vēlētājiem, otrs ir, kad nonāk valdībā, tur ir koalīcija, kaut kādi kompromisi. Vairums politiķu runā, ka vajag to un šito, bet reāli neko nedara. Pāriet uz kaut kādiem darbiem, kurus nevar izmērīt. Un tad mēs vēlam pēc deguniem, nevis konkrē​tiem darbiem. Tāpēc ir jāskatās uz konkrētiem darbiem." Bet kur tieši ir šie konkrētie darbi — tas, ko Ainārs Šlesers patiešām ir sācis un paveicis nevis personiski savā, bet valsts, pilsētas, tās iedzīvotāju labā? Projekti, kas ne tikai skaļi izziņoti, bet arī īstenoti? Vēl un vēlreiz iztaujāti, Par labu Latviju pārstāvji nosauc vienu un to pašu — tiek attīstīta lidosta (kas gan arī "parāda, kā var labu ideju sacūkāt", piebilst Guntis Rāvis), notikušas pārmaiņas dzelzceļā, attīstījusies aviokompānija airBaltic, Rīgu iecienījuši tūristi un savos maršrutos iekļāvusi kompānija Tallink-, atbildi meklējot, tiek pieminēta pat Rīgas dzelzceļa tilta izgaismošana un pasažieru autobusu pārvadājumu reforma. Zīmīgi gan, ka pēdējo labo darbu piemin tikai Juris Savickis, kura uzņēmums Nordeka ir viens no lielajiem ieguvējiem reformas rezultātā, un ka reformas rezultāta izsludinātā konkursa rezultāti atcelti ar tiesas spriedumu. Savukārt Atis Sausnītis, izmisīgi atbildi meklējot, piemin pat to, ka "norvēģu uzņēmumu atvešana uz Latviju bija liela uzdrīkstēšanās, izaicinājums", un visā nopietnībā ieminas, kā "mēs šodien redzam, ka situācija Latvijā ir pavisam citādāka nekā Lietuvā un Igaunijā". Interesanti, ka to jomu, kurā mūsu varonis kopā ar savu partiju patiešām panācis daudz (kaut arī īslaicīgi) — atbalstu ģimenēm —, nepiemin neviens no Labās Latvijas pīlāriem. Ar vārdu sakot, pat ilgus gadus Latvijas īpatnējā uzņēmējdarbības vidē ar mainīgām sekmēm strādājuši biznesmeņi, kam šai pieredzei it kā vajadzētu būt atsitušai jebkādas ilūzijas un naivumu, nu ir pārņemti ar ideju, ka vienreiz ir atraduši īsto politiķi — darbu darītāju. Šīs pārliecības vārdā viņi ir gatavi neņemt vērā mūsu varoņa reālos darbus, bet ticēt viņa vārdiem: sak, jā, varbūt viņam arī šis tas dzīvē nav izdevies, toties idejas taču viņam ir labas, "nevienu viņš nepiečakarē", vārdu tur un iet līdz galam. Un te nu neatliek nekas cits kā pārskatīt tās nozares, kuras mūsu varonis jau kopš deviņdesmito gadu beigām ir dāsni bārstījis solījumus, plānus un apņemšanās, — un palūkoties, kas no šiem vārdu plūdiem patiešām ir vai nav īstenots. Protams, par politiskajiem solījumiem nav pat ko runāt. Ja ticētu tam, ko mūsu varonis sarunājis priekšvēlēšanu apmaksātajās intervijās, viņa partija ar dažādiem nosaukumiem jau trīsreiz būtu triumfējusi Saeimas vēlēšanās, ar labiem panākumiem būtu startējusi Eiroparlamenta vēlēšanās, bet pats Ainārs Šlesers pašlaik būtu pilntiesīgs… nu, ja ne premjerministrs, tad Rīgas mērs noteikti. Jo kurš gan cits ir tas, kurš Neatkarīgajai Rīta Avīzei 2009. gadā pirms vēlēšanām visā nopietnībā apliecina: "Man nav nekādu šaubu, ka es būšu Rīgas mērs, un es esmu skaidri nodefinējis, ka apvienošu koalīcijā visus domē ievēlētos deputātus. [..j Es negribu runāt par valdību. Mans mērķis ir pārņemt varu Rīgas domē, un es to izdarīšu. Šogad 6. jūnijā Jaunajam laikam būs jākonstatē, ka viņiem jāsadarbojas ar Šleseru kā Rīgas mēru." Šādi mūsu varoņa apgalvojumi par pelēcīgu ikdienu kļūst jau deviņdesmito gadu beigās. Taču


papildus tam Ainārs Šlesers ir regulāri un dāsni devis visdažādākos solījumus par ikvienu sfēru, kurā — un tā acīmredzot ir lielā kļūda — viņš pats ir bijis galvenais atbildīgais un saimniekotājs. Vismazāk solījumu mūsu varonis ir devis saistībā ar jūras pārvadājumiem, un paradoksālā kārtā šajā jomā viņam tiešām bijuši panākumi: Tallink prāmi uz Tallinu viņš patiešām sarunā, turklāt pretēji ieradumam — bez lielu valsts līdzekļu tērēšanas. Turpretī visvairāk tukšo solījumu mūsu varonis ir paspējis dot savā prioritārajā — aviopārvadājumu jomā: aptuveni trīs—piecu gadu laikā, no 2004. līdz 2008. gadam Ainārs Šlesers paspēj apsolīt gan to, ka lēto cenu aviokompānija Ryanair Rīgā ierīkos savu bāzi, servisa centru un viesnīcu, gan to, ka 2010. gadā sāksies iekšzemes lidojumi starp Rīgu un Daugavpili, gan to, ka lidojumi no Rīgas uz Liepāju notiks jau trīsreiz dienā, gan to, ka tas pats Ryanair gada laikā Rīgas reisos pārvadās četrus miljonus pasažieru, gan to, ka "drīz atklāsim lidojumus no Rīgas uz Ķīnu, Japānu, Indiju". Vēl mūsu varonis sasola to, ka 2011. vai pat 2010. gada Rīgas lidostā tiks apkalpoti jau desmit miljoni pasažieru (2004. gadā, mūsu varonis vēl pieticīgi prognozē 5-6 miljonus 2010. gadā, taču, gadiem ejot, solījumi aug apjomā, un nu jau "tā nav problēma" — pārvadāt divus miljonus pasažieru austrumu virzienā, kā arī trīs, četrus miljonus rietumu virzienā, bet visbeidzot 2020. gadā tiek solīti jau trīsdesmit miljoni). Daļa kravu no Rīgas lidostas varētu tikt novirzīta uz Jelgavu ("tas varētu būt veiksmīgs risinājums, un esmu apņēmies šo jautājumu pacelt valdības līmenī"), 2009. gada beigās lidostā tiks uzsākta 20 miljonu pasažieru ietilpības termināļa būvniecība, bet lidostas apkalpotie pasažieri ap 2010. gadu dos miljarda latu investīcijas Latvijas ekonomikai. No šiem solījumiem nav īstenots precīzi neviens. Tas, kas patiešām tiek izdarīts, — tiek piesaistīta lēto lidojumu aviokompānija Ryanair, kam seko vēl vairākas lētās lid- sabiedrības, sarūk biļešu cenas, un pasažieru plūsmas ziņā Rīga pārspēj abu kaimiņvalstu galvaspilsētu lidostas. Taču šis panākums izmaksā ārkārtīgi dārgi — atlaides Ryonair un aiiBaltic gadā valstij izmaksā vismaz 11 miljonus latu, Rīgu pamet septiņas citas aviokompānijas, iepriekš pelnošā lidosta (lai kā mūsu varoņa priekšvēlēšanu filmiņā tiktu apgalvots, ka "Rīgas lidostu no teju bankrotējuša uzņēmuma pārvērta par Ziemcļciropas veiksmes stāstu") sāk pieprasīt valsts atbalstu, turklāt pretēji mūsu varoņa apgalvojumam Latvijas galvaspilsēta ar visiem Šiem upuriem nebūt nekļūst par vienīgo Ryanair mērķi jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs, — to skaits ātri vien pār​sniedz desmitu. Savukārt, kas attiecas uz visu pārējo… Jautājumā par Ryanair bāzi lidostas Rīga oficiālā atbilde ir, ka "sarunas ar Īrijas zemo izmaksu lidsabiedrību Ryanair par bāzes izveidošanu Rīgā nav pārtrauktas un abas puses tajā ir ieinteresētas", tikmēr jau paziņots par bāzes izveidošanu Lietuvā, savukārt servisa centrs un viesnīca vairs netiek pat pieminēti. Nekādi lidojumi no Rīgas uz Daugavpili nav un, pēc visa spriežot, tuvākajos gados arī netiks sākti, — gluži tāpat arī lidojumi uz Liepāju un Ventspili ir pārtraukti, tikko tiem vairs nebija iespējams nodrošināt nepieciešamo subsīdiju (laikā, kad naudas trūkuma dēļ tika slēgti auto​busu reisi, eksperiments valstij izmaksāja vairāk nekā 2,3 miljonus latu). Ryanair Rīgas reisos 2009. gada laikā pārvadājis četr- arpus reižu mazāk pasažieru, nekā bija apsolījis mūsu varonis. Nekādi lidojumi uz Ķīnu un Indiju nav sākti, ir noticis tikai pa kādam čārterlidojumam no Japānas. Ir jau skaidrs, ka pat 2015. gadā lidostā tiks apkalpoti tikai aptuveni septiņi miljoni pasažieru, nevienu kravu no Rīgas lidostas Jelgava tā arī nav manījusi, savukārt solītais 20 miljonu pasažieru termināļa projekts ir izrādījies absolūti nereālis tisks. Savukārt, kas attiecas uz miljarda investīcijām, pat tad, ja visas Latvijas iegūtās investīcijas būtu atkarīgas tikai un vienīgi no Rīgas lidostas, arī tad viss kopējais ārvalstu tiešo investīciju pieaugums Latvijā 2009. gadā ii tikai nepilni 780 miljoni latu. Kravu plūsmu novirzīšana gan nav vienīgais Aināra Šlesera tukšais solījums Jelgavai, — ja ticētu viņa 2004. gada apgalvojumam, jau 2006. gadā būtu sākta "Latvijā pirmās automaģistrāles Rīga—Jelgava būvniecība". Savukārt, ja mēs ņemtu vērā viņa jau 2006. gada tikpat skaļo un publisko solījumu, "jābūvē maģistrāles, pa kurām var braukt ar ātrumu 130 km/h", un tajā pašā 2006. gadā "varētu tikt sākts pirmais


projekts posmā Rīga—Sēnīte, pēc tam liela būvniecība paredzēta ceļā Rīga—Jelgava". Savukārt gadu vēlāk, par iepriekšējiem solījumiem nedaudz piemirsis, Ainārs Šlesers jau sola divu gadu laikā būtiski atrisināt Krievijas pierobežas kravu problēmas, uzbūvēt maksas autostāvvietas tūkstoš automašīnām, kā arī sakārtot un modernizēt Latvijas un Krievijas robežkontroles punktus. Vēl pēc gada mūsu varonis presei sola, ka 2009. gadā valsts otrās šķiras ceļu sakārtošanai piešķiršot trīsreiz vairāk naudas līdzekļu nekā 2008. gadā (35 miljonus 12 miljonu vietā). Savukārt jau 2005. gadā ir atskanējis solījums, ka "līdz 2008. gadam ceturtā daļa no autoceļu kopgaruma būs sakārtoti". Tajā pašā 2004. gadā tiek solīts panākt valsts galveno ceļu atbilstību Eiropas līmenim piecos, sešos gados, un šis ir retais gadījums, kad nākamais solījums ir pieticīgāks — dažus mēnešus padomājis, mūsu varonis sešu gadu termiņu pārtaisa par astoņiem gadiem. Un jau atkal — skaļie solījumi paliek neizpildīti: nekādas maģistrāles nav izbūvētas, jelgavnieki solīto gaida vēl sešus gadus pēc pirmās solīšanas, un gluži tāpat nekas Aināra Šlesera ministra pilnvaru laikā netiek izdarīts arī ar pierobežas stāvlaukumiem un saistītajām problēmām. "Stāvlaukumu plānošana Latvijas—Krievijas pierobežā pašlaik ir apturēta, ņemot vērā gan to, ka ir mazinājušās kravas automašīnu rindas uz Latvijas—Krievijas robežas, gan pašreizējo ekonomisko situāciju. Līdz ar to valsts nav būvējusi vai iegādājusies stāvlaukumus pie Krievijas robežas, kā arī neplāno to tuvākajā laikā veikt," ziņo Satiksmes ministrija. Arī solītie līdzekļi otrās šķiras autoceļiem tā ari paliek nepiešķirti vēl mūsu varoņa pilnvaru laikā. Budžeta līdzekļu taupība likusi nopietni pārskatīt šā gada projektus. Šogad apturēta pirms trim gadiem uzsāktā programma Valsts 2. šķiras autoceļu sakārtošana novadu atbalstam. Sākotnēji programmas ietvaros bija plānots katru gadu par 35 miljoniem latu, sakārtot 450—500 kilometru lauku ceļu. Apturēta arī programma Valsts autoceļu sakārtošana saistībā ar dzelzceļa slēgšanu," skaidri un gaiši minēts Latvijas Valsts ceļu izdevumā Autoceļu avīze. Visbeidzot, jau pirms ekonomiskās krīzes sākuma ir skaidrs, ka netiks īstenots arī 2005. gada solījums — ka līdz 2008. gadam ceturtā daļa no autoceļu kopgaruma būšot sakārtoti: 2009. gada Valsts Autoceļu gadagrāmatā publicētie dati par autoceļu stāvokli rāda, ka tikai 18 procentiem ceļu segumu stāvoklis uzskatāms par labu. Turklāt interesanti — ja avionozarē mūsu varoņa solījumi pieklust līdz ar krīzes sākumu, tad saistībā ar ceļiem viņš solīt turpina vēl 2008. gadā. Cita starpā viņš paspēj apsolīt gan to, ka 2009. gadā "ceļu būvniecība būs vismaz trīs reizes plašāka, salīdzinot ar šo gadu. Tas garantēs kvalitatīvu ceļu infrastruktūru Latvijas iedzīvotājiem paredzamā nākotnē", gan vēl citas ļoti konkrētas labās lietas: "Lielu atspaidu pašvaldībām dos panāktā vienošanās, ka no nākamā gada trīskārt — līdz 35 miljoniem latu — pieaugs finansējums arī otrās šķiras ceļiem. Vēlos uzsvērt, ka arī turpmāk naudas apjoms gan valsts, gan pašvaldību ceļiem tikai un vienīgi pieaugs. [..] Varu skaidri apsolīt — ar katru gadu ceļu kvalitāte Latvijā uzlabosies…" Izdodas gan kaut kas cits — piemēram, Valsts kontrole secina, ka pēdējos gados ceļu remontam piešķirto valsts līdzekļu pieaugums "būtiski pārsniedz autoceļu atjaunošanas apjoma pieaugumu"… Mūsu varonis aizrautīgi — un tukši — sola arī citās nozarēs. 2005. gadā viņš presei apgalvo, ka Latvijai ir nepieciešami 33 jauni vilcieni, turklāt to nomaiņa piecu gadu laikā jau kārtīgi ieplānota no 2007.—2008.gada, — I kaut patiesībā vēl 2010. gadā neviens jauns vilciens nav manāms un dzelzceļš jau runā par 2012. gadu. Šajā pašā : laikā tiek solīta arī dzelzceļa līnija, — bet, tikko solītājs ir prom no amata, Latvijas dzelzceļš no šā plāna ar skubu atsakās kā no superdārga un ekonomiski nepamatota. Kļuvis par Ministru prezidenta biedru, Ainārs Šlesers 2003. gadā pārliecinoši sola cīņu ar ēnu ekonomiku, — piemēram, "no daudziem simtiem [muitas] noliktavu paliks dažas lielās, kas strādās godīgi, jo daudzas noliktavas domātas, lai realizētu kontrabandu". Nekas tamlīdzīgs nenotiek — saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta datiem 2010. gada vidū Latvijā joprojām ir 155 muitās noliktavas. Nenotiek mūsu varoņa solītais Eiropas un Āzijas pilsētu mēru samits, kurā "piedalīsies mēri no NVS un ES valstu galvaspilsētām un varbūt arī citām pasaules pilsētām", — solītais skaits no 150 mēriem


sākumā sarūk līdz 40, bet pēc tam izčib vispār; Rīgas VEF tilts pretēji solītajam tā arī netiek paplašināts par divām joslām; Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas peroni nav apjumti joprojām, kaut attiecīgs solījums izskan jau 2005. gadā; Rīgas sākumskolu skolēnu bezmaksas ēdināšana joprojām notiek par valsts līdzekļiem, — kaut gan to par domes līdzekļiem solījis lielais solītājs,- pretēji solītajam miljardam latu gadā, Rīgas pilsētas budžeta ieņēmumi joprojām ir divarpus reizes mazāki. Un šo tukšo solījumu sarakstu var tikai turpināt un turpināt… Nekas labāk nav ne ar politiskajiem, ne ar tīri personiskajiem un pat "kristīgajiem" solījumiem. 2002. gadā ar lielu troksni un kristīgo vērtību sāktā parakstu vākšana pret abortiem beidzas ar tradicionālu čiku. Tajā pašā laikā dotais solījums, ka "pašreiz es studēju Latvijas Kristīgās akadēmijas trešajā kursā. Esmu pārliecināts, ka tuvākajā laikā spēšu pabeigt šīs studijas", izrādās blefs — Ainārs Šlesers joprojām dzīvo ar vidējo speciālo izglītību. Pat tad, kad 2009. gada 26. februārī mūsu varonis publiski paziņo, ka pēc darba beigām Satiksmes ministra posteni neatjaunošot deputāta mandātu, tās izrādās tīrās blēņas — nāk atskārsme, ka deputāta mandāts nav zemē metama manta, un jau 5. martā Saeima atjauno Aināru Šleseru deputātu rindās. īpaša vieta mūsu varoņa solījumos un apņemšanās ir Rīgas tirgiem — un pirmām kārtām jau Centrāltirgum, kas uzskatāmi parāda, kā gadu gaitā Ainārs Šlesers ir spējīgs par vienu un to pašu tēmu izteikt faktiski diametrāli pretējas apņemšanās. Tātad — ir 1997. gads, un uzņēmējs Ainārs Šlesers žurnālam Klubs izklāsta savus plānus — kā izgriezt tirgiem pogas un apmeklētāju plūsmas novirzīt uz saviem un savu kompanjonu lielveikaliem: - Ir pienācis laiks parādīt to, ka mēs spējam konkurēt ar tirgiem. - Kā konkurēsit? - Ar preču izvēli un vienu kasi. Tirgū iepērkoties, tev iznāk pat simt cilvēkiem maksāt, un katram no viņiem ir jādzīvo. Mēs varēsim izdevīgākas cenas sarunāt no piegādātajiem. Un pārdosim tādas preces kā maizi, gaļu un citus ikdienas produktus, kas allaž būs par kaut kādu speciālu cenu, un serviss būs labāks nekā tirgū. Iepirkšanās mērķis, manuprāt, arī ir laba laika pavadīšana. Pamatkonkurenti mums ir tirgi, un gribam pierādīt, ka, maksājot visus nodokļus, spēsim ar tiem ļoti labi konkurēt. Bet tāpēc ir "jāuztaisa" ļoti daudz veikalu. Būvēsim jaunus, sākot ar Rīgu. Domāju, ka te var būt ne tikai desmit, bet kādi 30—40 veikali. - Kāpēc te neviens to nav izdomājis ātrāk par jums? - Bez zināšanām un bez liela kapitāla to nevar. Šos veikalus nevar uzbūvēt uz banku kredītiem. Te tiek iegul​dīti līdzekļi, kam nav augstās kredītlikmes… Mūsu varonim nonākot lielajā politikā un iekļūstot valdībā, šie plāni tiešām sāk īstenoties, turklāt visdažādākajos veidos. Piemēram, valdība aizliedz Rīgas Centrāltirgum tirgoties ar eksotiskajiem augļiem, un uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Aivars Ozols atklāti norāda uz šā tirgum pamatīgus zaudējumus radījušā lēmumu saistību ar Aināru Šleseru, piebilstot, ka "visiem jau ir zināms, ar ko saistīts Šlesers". No saviem vārdiem viņš neatkāpjas ari tagad: "Tajā laikā viņš bija saistīts ar lielveikaliem. Jūs saprotiet, ka tā ir konkurentu novākšana. Tagad viņš pārdevis visu to, bet tajā brīdī viņam viss bizness ar to sākās…" Tā kā lielveikalu plāni saistīti ar mūsu varoņa personiskajām biznesa interesēm, tie arī tiešām īstenojas, — bet tas galīgi netraucē viņam tagad, priekšvēlēšanu drudzī Neatkarīgajai Rīta Avīzei stāstīt savas ieceres par to, kā… nu palīdzēt tam pašam savulaik cītīgi apkarotajam Rīgas Centrāltirgum. Un pat ne ieceres, bet "konkrētu projektu, ko mēs realizēsim nākamo četru gadu laikā": "Viena no Rīgas pērlēm ir Rīgas Centrāltirgus, kurš šobrīd līdzinās padomju laika paliekai, lai gan to iespējams padarīt par Ziemeļciropas pievilcīgāko iepirkšanās centru. Līdzīgi kā Gunārs Ķirsons ir izveidojis Lido, kur cilvēki brauc pavadīt laiku ar ģimenēm, tāds centrs ir jāveido arī Centrāltirgū. Zivju paviljons jāpārveido par tādu, kur ir akvāriji ar zivīm, baseini… [..) Rīgas tirgus ir jāpārvērš par pievilcīgu vietu." Vai šie jaunie solījumi pārmaiņas pēc varētu tikt īstenoti? Tas pats Arvīds Ozols ir vairāk nekā


skeptisks: "Tagad ir pavisam greizi, tic visi solījumi, ko viņi tur, pilnīgs murgs tas ir, ne tur kāds Lido būs, neko. Ķirsonam tirgū nav, ko darīt! Tikai tāpēc, ka viņš nevar konkurēt ar tirgus viena lata pusdienām, ko ēd tirgus darbinieki un tie, kas iet tirgum cauri! Kā nāk jauna vadība, tā taisa attīstības projektus, — šitā te muļķīgā bez-pēctecība, kas valsti vienkārši ved kaut kur! Neviena dāma nesēdēs smirdīga kanāla malā, nu, nesēdēs neviena, un nekāds gaisa troses tramvajs te nebrauks! Tas ir murgs! Es tos murgus savā laikā esmu dzirdējis tik daudz…" Tas viss gan tomēr ir tīrais nieks, salīdzinot ar mūsu varoņa rosīšanos ap citu viņa pārraudzībā esošu valsts uzņēmumu — Latvijas pastu: Aināram Šleseram, sākot darbu satiksmes ministra postenī. Sava solījumu porcija, protams, tiek arī tam. 2004. gada beigās pastam tiek veltīta pat vesela Aināra Šlesera atklātā vēstule, kurā mūsu varonis gan atgādina par "manis izvirzīto mērķi dubultot Latvijas pasta apgrozījumu līdz 50 miljoniem latu 2008. gadā", gan apņemšanos "dažos gados palielināt uzņēmumā strādājošo vidējo algu no 140 līdz 250 latiem, četros gados izremontēt visas pasta nodaļas, ieviest motorizēto piegādi, paaugstināt pasta darbības efektivitāti, piedāvājot jaunus un kvalitatīvus pakalpojumus iedzīvotājiem". Teksts ir pietiekami pagarš, lai ministrs tajā sasolītu ne tikai pāris, bet veselu virkni lietu, kuras vēlāk viņam tiek "nomelnojoši" atgādinātas. Viņš gan apliecina, ka "pasta darbības optimizācija ir izvirzīta par vienu no Satiksmes ministrijas prioritātēm", gan apņemas "kliedēt Dienas bažas", jo neviens negatavojoties no Latvijas pasta izveidot "izplūdušu konglomerātu, kas konkurēs mazumtirdzniecībā, finanšu pakalpojumos un sabiedriskajā ēdināšanā", — tā vietā pasts kļūšot par "sadarbības partneri daudziem mazajiem uzņēmējiem, bankām, apdrošināšanas sabiedrībām" un vispār būšot viens "efektīvi strādājošs uzņēmums", ko reizē ar pastnieku algu palielināšanu dažu gadu laikā nosakot uzņēmuma attīstības plāns. Mūsu varoņa nedraugs — laikraksts Diena — gan atļaujas par šīm rožainajām iecerēm un kārtējiem solījumiem šaubīties, un 2005. gadā klajā nāk jauna Aināra Šlesera atklātā vēstule, vēlreiz satriecot visus "nomelnotājus": "Latvijas pasts bija stagnējošs uzņēmums, kura peļņa dramatiski kritās un kurš kopš 1999. gada nebija spējis investēt savā attīstībā ne santīma. Savukārt, jo sliktāk gāja Latvijas pastam, jo labāk klājās Dienas abonēšanas centram, kas arī nodarbojas ar laikrakstu piegādi un tiešo reklāmu. Šodien Satiksmes ministrija sekmē Latvijas pasta pārtapšanu par mūsdienīgu, konkurētspējīgu uzņēmumu, un no biznesa viedokļa ir saprotama Dienas īpašnieku neapmierinātība." Taču rožainie solījumi, par spīti abonēšanas centra Diena biznesa straujo sašaurināšanos, lāga nepildās, un pēc pāris gadu saimniekošanas "Latvijas ekonomikas motora" — kā mūsu varonis sevi 2004. gadā nosauc žurnālam Nedēļa — pārraudzībā Latvijas pasts nonāk faktiski bankrota priekšā: apgrozījuma plāns nepildās, zaudējumi ir grandiozi. Taču līdz ar haotisku glābšanas darbu veikšanu mūsu varonis… nespēj atturēties no atkal jauniem solījumiem — nu, piemēram, "Latvijas pastu ir iespējams padarīt par rentablu uzņēmumu, un es darīšu visu iespē​jamo, lai tas notiktu, saglabājot esošo pasta nodaļu tīklu". Tukšo solījumu birums mazinās tikai vēl pēc gada, kad jau pilnīgi skaidrs ir tas, kādā kraha situācijā nonācis Latvijas pasts. Aināra Šlesera uzraudzībā: uzņēmuma zaudējumi četru gadu laikā sasnieguši 23 miljonus latu, un nu jau mūsu varonis ir gatavs paklusām atzīt: "To, ka kāda pasta nodaļa tiks aizvērta, mēs diemžēl piedzīvosim…" Šī "kāda pasta nodaļa" gan beigu beigās izvēršas par 2009. gada septembra paziņojumu, ka slēgta tiks pat septītā daļa visu Latvijas pasta nodaļu, savukārt pasta finanšu caurumi tiek aizlāpīti ar milzīgiem kredītiem un mūsu varoņa iecienīto un Rīgas lidostā jau iemēģināto "valstiskās uzņēmējdar​bības" metodi — kārtīgu valsts subsīdiju piešķiršanu. Lai cik lojāls mūsu varonim būtu bijušais Latvijas pasta vadītājs Gints Škodovs, pat viņš nespēj diplomātiski neatzīt: "Sabiedrībai ļoti patīk tādi politiķi, kas — es nezinu, kā lai nosauc — to sabiedrību sargā, bet tanī pašā laikā vini neko nesola, neko nedara. Un Šlesers tādā zinā…B viņš redz un sola. Ar to izpildīšanu viņam grūtāk iet, to jūs paši varat vērtēt, bet tad, kad nav ambīcijas, tad neko ari nespēj. Kaut ko sasniegt var cilvēks tikai ar ambīcijām. Un Šleseram tās ambīcijas plūst pāri malām…"


Tur nu bijušajam pasta vadītājam un galvenajam kraha grēkāzim taisnība — kamēr viņš nu darbojas ģimenes uzņēmumiņā, mūsu varonis ij nedomā, ka viņam vajadzētu kaut atcerēties sastrādāto, un tāpat viņš jau sen ir aizmirsis paša teiktos vārdus 1998. gadā, Neatkarīgajai Rita Avīzei kritizējot savu vēlāko politisko kompanjonu Andri Šķēli: "Man šķiet galīgi nepieņemami, ka cilvēks, kas nav premjers, uzņemas konkrētas saistības un apzināti maldina sabiedrību. Pēc vēlēšanām viņa argumenti var būt līdzīgi Zīgerista argumentiem pēc 6. Saeimas vēlēšanām — man nav 51% balsu, tāpēc es nevaru izpildīt šos solījumus…" Piemēram, par paša tiešā pārraudzībā valstij nodarītajiem desmitiem miljonu lielajiem zaudējumiem Latvijas jļ pastā mūsu varonis Neatkarīgajai Rīta Avīzei pirms 1 kārtējām vēlēšanām izvirza šādu versiju: "Šlesera patiesais mantojums, kā pareizi raksta Diena, ir četros gados par 90,7 procentiem augušas algas pasta darbiniekiem. No tiem pēdējais algu palielinājums par 20 procentiem viszemāk atalgotajiem pasta darbiniekiem notika pagājušā gada decembrī. Varbūt Diena, kura uzskata, ka pasta darbinieku algu paaugstinājums bijis par strauju, ieteiks kārtējo metodi, kā savilkt jostas cilvēkiem, kuru alga arī pēc paaugstinājuma uz papīra nepārsniedz 240 latu?…" Un — jau atkal skan jauni un jauni solījumi. Kāds no bijušajiem Aināra Šlesera līdzgaitniekiem, taujāts par šo tiešām apbrīnojamo blefošanas spēju, atminas: "Vienmēr tā nebija — kādreiz viņš bija tāds enerģisks, bet vienlaikus neaptēsts un reizēm pat bikls. Bet tad viņš kaut kā pamazām saprata, ka šajā pasaulē un it īpaši šajā valstī tādam neaptēstības, nekaunības un enerģiskuma salikumam ir liels spēks. Tas ir tā kā operā — stāv vesela rinda inteliģentu pēc biļetes, un nevienam ne prātā nenāk, ka var kaut kā citādāk. Te pēkšņi parādās viens šitāds nekauņa, paiet visiem garām, vēl pagrūsta un nopērk sev biļetes. Visi ir mēmi, jo nesaprot, kā šitā vienkārši var. Bet, kad kāds beidzot saņemas un viņam kaut ko aizrāda, šitais viņam nolasa desmit minūšu tukšvārdlgu runu, no kuras var saprast tikai to, ka viss ir tā, kā tam jābūt, un ka visiem no tā būs labāk. Es tiešām nezinu, no kurienes viņam šīs muldēšanas dāvanas…" Tiesa, mēs varbūt zinām gan — jo kā gan lai te neatceras kādreizējās Leščinsku ģimenes kaimiņienes Astrīdas stāstīto: "Redz, vārās viņš tā kā putras katls. Viņa ģimeni — nu, to veco, Roberta Leščinska tēvu, bija iesaukuši par Čivi — tas akurāt tā vārījās, ka nevarēja sagaidīt galu. Kāds bija Roberts, to es nezinu. Bet šitais, jaunais, ir gluži tāds pats. Vecais bija Čivis, un tā aizmuguriski šito jauno ar' par Čivēnu sauc." Tā ka — varbūt mūsu varonis nemaz nav vainīgs, ka viņš daudzsolīšanas un tukšrunāšanas ziņā ir sanācis tāds, kāds nu ir.


Šofera dēla pašmāju "tautas augstskola" "Tā es redzēju, ka nekas cilvēkam nav labāks, kā kad viņš priecājas, būdams iesaistīts savas darbības rosmē; tā jau arī ir viņa daļa, un kas gan viņam piešķirs iespēju iegūt ieskatu par to, kas būs pēc viņa?" Salamans mācītājs 3:22 Ja Latvijā ir politiķis, kas spēj mācīties no savām kļūdām un gadu gaitā patiešām daudzās jomās ir acīmredzami progresējis, tas neapšaubāmi ir mūsu varonis. Nosauciet, ko vēlaties — ģērbšanās stilu, spēju publiski izteikties, attieksmi pret "saviem" un "ne tik saviem" cilvēkiem, iemaņas politbiznesā, — uzlabojumi ir acīm redzami. "Viņam bija daudz tādu ncgludumu, teiksim, sniedzot intervijas, tādi neveikli kalambūri par skaistumiem, kas nāk tur no kurām tur vietām sievietēm, bet viņš ir ļoti daudz mācījies, viņš ļoti strauji mācās, un galva viņam ir laba," atzinīgi nosaka kādreizējais premjers Andris Bērziņš, — un kas gan cits nu atliek šim pieredzējušajam cilvēkam, kuram ij ļaunākajā murgā nerādījās, ka būs kādreiz jāpiedalās pasākumā, kas, izsakoties cita bijušā ceļinieka vārdiem, "faktiski taču visu laiku ir viens un tas pats Aināra biznesa projekts, tikai ar dažādiem nosauku​miem". Ir lietas, kur mūsu varoņa progress ir acīmredzams. "Viņš parādījās purpursarkanā uzvalkā, zirgastē saņemtiem matiem, kovboja zābakiem kājās un ķermeni, kas lika mums pārējiem izskatīties maziem," 1994. gada modeļa Aināru Šlescru atminas toreizējais Varner grupas eksporta direktors Turmuds Stēne Juhansens. Paiet daži gadi — un publikā Ainārs Šlesers jau parādās ar īsu, pieklājīgu frizūru, tērpies tikai uzvalkā, tiesa, parasti spīdīgi strīpainā, ar brēcoši bezgaumīgu, šķiet, Rolex pulksteni uz rokas. Vēl daži gadi — un uzvalki kļūst pieticīgi gaumīgi, savukārt roleksu jau nomaina kaut konkrētajam kungam īsti neatbilstīgs, tomēr neapšaubāmi prestižs Breguet laikrādis par septiņ​desmit tūkstošiem eiro. Tie vēl ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar Aināra Šlesera spējām skaļi un publiski izteikt savu domu, kas kādam no viņa līdzgaitniekiem par mūsu varoņa 1998. gada modeli liek ieminēties — cik briesmīgi, ja šķiet, ka cilvēks savu sakāmo iesākumā klusībā un ne vienmēr veiksmīgi iztulko no krievu valodas. Taču laiks iet, un Čivēnā — atcerēsimies Astrīdas kundzes stāstu par seniem laikiem — vai nu ierunājas senču asiņu balss, vai arī pamatīgi piestrādā pieaicinātie runas un manieru eksperti. Un jau atkal — pārmaiņas ir vairāk nekā pārliecinošas un uzskatāmas. Patiesībā gan šaurā lokā mūsu varonis ilgrunājošs ir jau deviņdesmito gadu beigās. "Viņš var ilgi runāt, un viņam patīk runāt ilgi," Jaunās partijas dibināšanas laikus atnn nas Sandris Točs, un viņam piebalso tagadējais Latvijas dzelzceļa vadītājs Uģis Magonis, kurš ar Aināru Šleseru tāpat iepazinies deviņdesmito gadu beigās: "Bija tāds jauns džeks, enerģijas pilns, kas ilgi runā, mani uzreiz jau nobrī​dināja, ka viņam tostu nevar dot teikt, — lai arī Ainārs nedzer, tostu varot teikt stundu…" Taču cilvēki no malas šo spēju pamana daudz vēlāk — kad mūsu varonis apgūst spēju brīvi un apjomīgi izteikties arī publiski un nemulst no katra mikrofona un kameras. "Viņš tagad ir palicis pļāpīgs. Ja tu atceries, vēl līdz slavenajai Rīgas Laika intervijai viņš nespēja trīs teikumus pateikt. Bet tā bauma bija tāda, ka viņam vienkārši lika lasīt pasakas bērniem, — tā viņu ir mācījuši kaut kādi piristi," stāsta Aigars Štokenbergs. Pasakas vai ko citu, bet rezultāts ir iespaidīgs. "Politiķim ļoti būtiska īpašība — ka viņš prot paņemt telpu ar savu enerģiju, ar savu nemitīgo vārīšanos," gandrīz vai sūkstās arī gana runīgais politiķis Kārlis Šadurskis. "Es atceros gadījumu no Jāņa Dombura publiskajām debatēm, kur pirms mikrofona ieslēgšanas mēs, tur sanākušie, lai noņemtu tādu stresiņu vai lampu drudzi, kā vienmēr mazliet savā starpā padzenam vellu. Un tad mēs tā smējāmies, nu, ja būs Šlesers mūsu kompānijā, tad mēs visi varam iet mājās, jo viņš visu to pusotru stundu vai cik runās viens pats. Un arī Domburs nevadīs raidījumu, bet raidījumu vadīs Šlesers. Un tieši tā ari notika (smejas), es vairs neatceros tematu, kas tur bija, bet tieši tā arī notika. Un


tad bija tā interesanti vērot, ka Domburs tomēr mēģina raidījumu vadīt un kā viņi nemitīgi ar Šleseru konfliktē par to, kurš tad ir raidījuma vadītājs…" Turklāt papildus vienkāršai, politisko pretinieku vārdiem izsakoties, logorejai jeb vienkārši vārdiskajai caurejai mūsu varonis sekmīgi apgūst arī dažus vienkāršus, bet vēl deviņdesmito gadu beigās viņam nesasniedzamus paņēmienus, kā primitīvi aizmukt no nepatīkamām tēmām un jautājumiem. Turklāt šajā žanrā Ainārs Šlesers, gadiem ejot, progresē tiktāl, ka sarūpē pārsteigumus pat daudzpieredzē- jušiem žurnālistiem: kad, piemēram, Valsts kontrole viņam pārmet, ka savdabīgās saimniekošanas un attīstīšanas rezultātā Rīgas lidosta nav guvusi 11,3 miljonu latu ieņēmumus, atbilde skan — "šos līdzekļus ir ieguvuši Latvijas iedzī​votāji un ģimenes, kuras beidzot var atļauties aizlidot uz Eiropas un pasaules valstīm kopā". Protams, viņam ir ko teikt arī par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja atklātajiem milzīgajiem un atklāti nekaunīgajiem partiju finansēšanas likumu pārkāpumiem — turklāt, protams, nebūt ne par pašiem pārkāpumiem. "Mēs neesam neko pārtērējuši, un līdz ar to neplānoju nemaz diskutēt, kādas saistības vai atbildību LPP/LC pārņem vai nepārņem. Visa pozitīvisma, negatīvisma kampaņa jāskata vienādi. Nevar vieniem ļaut kaut ko kritizēt un citiem aizliegt slavēt. Jājautā, vai KNĀB ir aprēķinājis visu to nomelnošanas kampaņu, kas bija pret mūsu apvienību un mani personīgi? Kamēr šo aprēķinu nav, runāt par to, cik izmaksājusi pozitīvisma kampaņa, ir vairāk kā nekorekti," mūsu varonis 2008. gadā paziņo Neatkarīgajai Rīta Avīzei. Savukārt, kad Valsts kontrole tajā pašā 2008. gadā secina, ka vairāk nekā simt tūkstoši latu ne pārāk lietderīgi iztērēti konferences ES un Krievija: sarunas par jaunām attiecībām rīkošanai, Ainārs Šlesers šo pārmetumu publiski atspēko, gluži vienkārši runājot par… pilnīgi citu pasākumu: "Es nevis atvainošos, bet esmu gandarīts, ka uz reģionālās sakaru sadraudzības organizācijas Sakaru padomes sēdes organizēšanas konferenci ieradās visi Neatkarīgo Valstu Savienības sakaru ministri. Man nav jādomā par taupīšanu, bet gan par peļņas gūšanu…" "Viņš vienkārši paļaujas uz dažām vienkāršām lietām, kuras visai Latvijas tautai arī lielā pārpilnībā piemīt. Pirmkārt, viņš paļaujas uz to, ka neviens jau parasti neatcerēsies, ko viņš iepriekš kam ir teicis un solījis. Otrkārt, viņš tāpat paļaujas uz to, ka, ja kādam arī radīsies kaut kāda sajūta, ka kādreiz taču runāts ir kaut kas cits, neviens taču nemēģinās meklēt — kur, kas, kā. Treškārt, ja arī kāds skaidri atcerēsies, ka Šlesera kungs iepriekš ir runājis kaut ko pilnīgi citu, Ainārs taču vienkārši ņems un primitīvi pārrunās. Viņš vienkārši runās, runās un runās kaut ko pilnīgi citu, kamēr visiem apniks un visi metīs mieru, — bet Ainārs kārtējo reizi būs izmucis no tā, kas viņam pa īstam var kaitēt, — no skaidra pierādījuma, ka viņš par kaut ko primitīvi melo," nosaka viens no bijušajiem mūsu varoņa līdzgaitniekiem. "Cits, salaidis dēlī visu ar Latvijas pastu, kādu laiku paklusētu lupatiņā. Viņš toties savā reklām- filmā lielās — viss, kam pieskaras Šlesers, kļūstot par veiksmes stāstu…" Tiesa, paretam gadās situācijas, kad pretēji mūsu varoņa pārliecībai publika kaut ko tomēr atceras gadiem ilgi — piemēram, viņa kaismīgo "trekno gadu" aicinājumu Latvijas ekonomikai "gāzēt līdz grīdai". "Mēs nebaidāmies uzņemties risku, sakot, ka Latvijas situācijā nevajag brīdināt par kaut kādu ekonomikas pārkaršanu, mums "jāgāzē" līdz grīdai," — šāds ir precīzais citāts no 2004. gada 9. augusta Dienā publicētā raksta ar virsrakstu Vērtēsim pēc padarītā, nevis solījumiem, kuru Ainārs Šlesers beidz ar vārdiem: "Vīrs un vārds!" Un šādiem gadījumiem mūsu varonis vēl nav gatavs — te nekaunības nepietiek, "vīrs un vārds" tiek uz brīdi piemirsti, tā vietā neveikli ieslēdzot atpakaļgaitu. "Vārdu salikums — gāzi grīdā — ir izrauts no konteksta. Mans viedoklis bija, ka šis ir iespēju laiks un tas ir jāizmanto maksimāli pareizi, jāgūst maksimāls labums no tā, ka valstī ir tik lielas iespējas. Teicu — izmantosim šo laiku, strādāsim. Tic cilvēki, kas to izprata pareizi, diferencēja risku, attīstīja dažādus biznesus. Ja krīzes laikā viens bizness cieta zaudējumus, otrs deva iespēju. "Gāzi grīdā" nenozīmē, ka cilvēkiem dzērumā jāapsēžas pie automašīnas stūres, jābrauc ar ātrumu 250 kilometri stundā, jāietriecas kokā un jāsaka: Šlesers vainīgs. Es nevienu neesmu mācījis dzērumā sēsties pie automašīnas stūres. [..] Ja tagad kāds grib pateikt, ka Šlesers ir vainīgs pie tā, ka lielākā daļa sabiedrības ir nodzērusies, jo Šlesers


ir bijis pie varas un nav aizliedzis ar kādu īpašu likumu dzert, — atvainojiet mani," skan "vīra un vārda" skaidrojums žur​nālam Klubs… Taču svarīgākas par tām pārmaiņām Ainārā Šlcserā, kuras mēs labi redzam, ļoti iespējams, ir tās, ko mēs neredzam. Pirmām kārtām jau mūsu varonis gadu gaitā acīm redzami saprot, ka prātīgāk ir atteikties no sīkumu grābšanas uz valsts rēķina un nelielām "statusu apliecinošām" cūcībām, kuras daudziem citiem politiķiem ir tik sirdij tīkamas. Savas politiskās karjeras sākumā viņš apsvilinās uz visu, kas vien pagadās, — vēl gadus vēlāk prese atminas, kā "savulaik Krūmiņa kunga partijas biedrs Šlesers iegādājās vissmalkāko mobilo telefonu par nieka septiņsimt lasē- niem. Un — ko domājat, vai tad kāds uzslavēja Šlesera kungu par valsts prestiža paaugstināšanu (jo ministrs ar luksusa telefonu neapšaubāmi paaugstina valsts prestižu)? Nekā nebija — visi pēla Šlesera kungu par neiedomājamu izšķērdību". Toties pēc šā gadījuma mūsu varonis pat dienesta automašīnu neizmanto. Kad 2003. gada februārī prese mūsu varoni pieķer, novietojot savu mersedesu tirdzniecības centa Olympia invalīdu stāvvietā, viņš sev izdomā visdažādākos attaisnojumus — gan to, ka "tas nebija dienas vidus, autostāvvietā bija tikai dažas mašīnas", gan to, ka viņš vienkārši nolicis "mašīnu vienā no tūkstošiem brīvo vietu" un, "ja tur nebūtu brīvs, es auto nenovietotu", gan to, ka "nākamreiz aizbraukšu un paskatīšos, vai tiešām tā vieta ir invalīdu automašīnām". Ar vārdu sakot, atskan viss iespējamais, tikai ne atvainošanās un nožēla, — taču otrreiz invalidu stāvvietā Aināra Šlesera braucamais vairs nekad nav redzēts. Gluži tāpat savas karjeras pirmsākumos veiksmīgais polituzņēmējs ne tikai veiksmīgi investē un pārvalda norvēģu līdzekļus, bet arī pats iemēģina roku dažā īpatnā pakampšanā. Viņa 1998. un turpmāko gadu amatpersonas deklarācijās pie nekustamajiem īpašumiem parādās arī 4,72 hektāri zemes Daugavpils rajona Šēderes pagastā, kuru izcelsme publiski kļūst skaidra 2003. gadā, kad Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesā tiek saņemts šā paša Daugavpils rajona iedzīvotājas Ritas Valteres iesniegums, ar kuru viņa lūdz atzīt par spēkā neesošu viņas un Aināra Šle​sera noslēgtu maiņas līgumu. Šajā prasībā pensionāre norāda, ka ilgāku laiku nav spējusi vienoties ar uzņēmumu LcitRosTram, kura ēkas un būves atrodas uz viņai piederošajiem 20,08 hektāriem zemes tajā pašā Šēdercs pagastā. Tad nu viņa vērsusies pēc palīdzības pie dažādiem ļaudim, līdz beidzot caur starpniekiem nonākusi līdz Aināram Šleseram. Jaunais politiķis, kā izriet no prasībā aprakstītā, tiešām apņēmies palīdzēt, taču par savu palīdzību noteicis taksi — jau pieminētos 4,72 hektārus, kuri viņam esot nepieciešami, lai "netiktu apkrāpts". Tā nu tas pats Ainārs Šlesers, kurš tajā pašā 1998. gadā Andrim Šķēlēm publiski pārmet tumšas afēras, ar pensionāri noslēdzis fiktīvu maiņas līgumu, kura būtība — kārotie hektāri tiek iemainīti pret mūsu varonim it kā piederošu (kaut nedeklarētu) lauksaimniecības tehniku nepilnu 13 tūkstošu latu vērtībā. Savukārt darījuma būtība bijusi — izmantojot savus (tobrīd vēl neesošos) politiskos sakarus, mūsu varonis nodrošināšot pensionārei izdevīga nomas līguma noslēgšanu ar LatRosTrans, bet vēlāk — arī ne mazāk izdevīgu zemesgabala pārdošanu. Tomēr jau drīz pēc darījuma izrādījies, ka nekādu politisko iespēju līguma parakstītājam tobrīd nemaz nav, kaut solījumu apjoms tiešām būtu darījis godu pat Minhau- zenam, — zemi solīts pārdot gan kādiem "Krājbankas darboņiem", gan "Krievijas naftas biznesmeņiem", gan pašmāju miljonāram Valentīnam Kokalim. Bet, enerģiskajai kundzei prasot savu, Ainārs Šlesers, kā tiek norādīts prasībā tiesai, sācis vienkārši "bēguļot", "neatbildēt uz telefona zvaniem" un "izvairīties no kontaktiem". Vēlāk saistībā ar šiem hektāriem pie apvāršņa parādās arī ar Aināru Šlescru pietiekami cieši saistītais uzņēmējs Edgars Zakriževskis, kurš tāpat slēdzis līgumu ar Ritu Valteri — tiesa, jau par visu summu, un Neatkarīgā Rīta Avīze iespējamo plānoto shēmu apraksta šādi: "Kāpēc tad ziņa par prasību tiesā par nekad nenotikušā maiņas līguma ar A. Šleseru atzīšanu par


spēkā neesošu tik ļoti satraukusi A. Šleseru un īpaši E. Zakrižcvski, kas pēc 12 900 latu samaksāšanas 1998. gadā ne par zemi Daugavpils rajona Šēderu pagastā, ne par atlikušo 67 100 latu nomaksu pensionārei nav licies ne zinis? Iemesls ir ļoti nopietns: tiktu pārsvītrota kārtējā E. Zakriževska labi izstrādātā ar A. Šlesera nekustamā īpašuma biznesu saistītā biznesa shēma par fiktīvām pirmpirkuma tiesībām. Proti, uz R. Valterei Daugavpils rajona Šēderu pagasta Pumpuros piederošās zemes atrodas LatRosTrans ēkas un būves. E. Zakriževska ar R. Valteri noslēgtais pirkuma līgums un iemaksātie 12 900 latu saskaņā ar LR spēkā esošo likumdošanu nedod pirmpirkuma tiesības uz zemi zem šīm ēkām un būvēm. Savukārt situācija ar A. Šlesera noslēgto fiktīvo maiņas līgumu ir pilnīgi pretēja — reģistrējot zemesgrāmatā to kā Šlesera un Valteres kopīpašumu, A. Šlesers iegūst arī pirmpirkuma tiesības uz zemi zem LatRosTrans piederošajām ēkām un būvēm…" Šai shēmai nākot atklātībā, mūsu varonis gan no tās dažādos veidos cenšas norobežoties — izmantojot vēlāk tik ierasto terminoloģiju un izvairoties no nepatīkamākiem jautājumiem, viņš paziņo, ka "lētticīgo" sievieti viņas vēlmē "rīkot šo farsu un šovu" vadījuši "kādi spēki", savukārt tiesā, kura izlemj apmierināt pensionāres prasību par fiktīvo līgumu, Aināra Šlesera pārstāvis paziņo — viņa klients esot "zaudējis interesi" par viņu iepriekš acīm​redzami interesējušo zemi… Interesi pat pāris gadus vēlāk — 2000. gadā, iekārotais nekustamais īpašums šajā pašā laikā gribot negribot jāzaudē arī mūsu varoņa dzīvesbiedrei Inesei Šleserei — un te gana izteiksmīgi ir Augstākās tiesas Senāta 2006. gada 14. jūnija sprieduma fragmenti: "Ar 1999. gada 10. septembra nedzīvojamo telpu nomas līgumu Nr. 266 Rīgas pilsētas Centra izpilddirekcija kā iznomātājs nodevusi nomnieees Nellijas Kršeminskas nomas lietošanā nama Rīgā, Grēcinieku ielā 11 nedzīvojamās telpas — bēniņus ar kopplatību 200 m2 mākslinieka radošās darbnīcas vajadzībām. [..] Nellija Kršeminska 2000. gada 25. maijā pārdevusi minēto mākslinieku darbnīcu ar visiem piederumiem, tiesībām un pienākumiem Inesei Šleserei. [..] LR Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurors 2004. gada 21. janvārī cēlis prasību šajā namā dzīvojošo Emmas Romanovas un Tamāras Gordinas interesēs pret privatizācijas komisiju, Natāliju Kršeminsku, Inesi Šleseri, kurā apstrīdējis šādas privatizācijas likumību. Prasības pieteikumā norādīts, ka nekāda mākslinieka darbnīca minētajā namā laikā, kad notika tās privatizācija, neeksistēja un kā tāda nebija iezīmēta mājas inventarizācijas lietā. Tādējādi privatizācija notikusi, neievērojot likuma "Par valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizāciju" 1. panta 8.5. punkta prasības. Norādīts, ka Natālijai Krše- minskai bija zināms, kādā veidā privatizētu un nodibinātu īpašumu viņa atsavina un to zināja arī Inese Šlcsere. Līdz ar to šādā veidā iegūtais īpašuma valdījums atbilstoši Civilprocesa likuma 910. pantam atzīstams par ļaunticīgu. [..] Tiesa uzskatījusi, ka Inese Šlesere rīkojusies pretēji likumiem un viņas darbības vērstas uz to, lai apietu likumu, jo viņa zināja un viņai vajadzēja pārliecināties, ka nekāda mākslinieka darbnīca neeksistē, ka viņa pērk mājas bēniņu telpu, kas ir mājas kopīpašuma daļa un nav privatizējama. Līdz ar to tiesa atzinusi, ka šādas darbības mērķis ir pretējs likumiem un vērsts uz to, lai apietu likumu, tādējādi saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu tas nevar būt par tie​siska darījuma priekšmetu un tāds darījums nav spēkā. |..| Saskaņā ar Civillikuma 1415. pantu neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā. [..] Augstākās tiesas Senāts nosprieda LR Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2006. gada 21. februāra spriedumu atstāt negrozītu, Ineses Šleseres kasācijas sūdzību noraidīt…" Jā, šie gadījumi ar kristīgās ģimenītes darījumiem ir skaļi un skandalozi tāpat kā Aināra Šlesera fantastiski veiksmīgie dažādu uzņēmumu kapitāldaļu pārdošanas darījumi, laikā no 2001. līdz 2004. gadam ieņemot gandrīz piecus miljonus latu. Starp citu, neikdienišķa veiksme viņu pavada pat dzīvokļa iegādes jomā: ja ticēt zemesgrāmatām (un cienījams politiķis taču neietu krāpt valsti, uzrādot samazinātu


darījuma summu), oficiāli Ainārs Šlesers par 250 kvadrātmetru dzīvokli galvaspilsētas klusajā centrā — Ausekļa ielā — 2001. gadā samaksā… 14 tūk​stošus latu jeb 56 latus kvadrātmetrā. Taču — kādā brīdī visi šie darījumi beidzas kā uz burvju mājienu, uzņēmēja-politiķa īpašumā paliek tikai dažu maznozīmīgu uzņēmumu kapitāldaļas, un viņš pats 2006. gadā laikrakstam Diena apgalvo, ka "principā no aktīvā biznesa uzņēmumiem, kas nodarbojas ar reāliem projektiem, es esmu tagad ticis vaļā". Vai tas patiešām tā ir — vai ari mūsu varonis vienkārši ir iemācījies arī kārtīgi slēpties? Par labu pēdējai versijai varētu liecināt nerimstošās runas, ka patiesībā visus aizvadītos gadus mūsu varonis esot aktīvi piedalījies milzīgo ceļu būves un remontu līdzekļu sadalē un "apsaimniekošanā", savukārt pašlaik esot uzskatāms par lielu aviokompānijas airBaltic (ko pats publiski noliedz) un arī stividorkompānijas Rīgas centrālais termināls līdzīpašnieku. Taču šādu runu netrūkst arī par citiem ar mūsu varoņa paslēpju talantu saistītiem personāžiem — lūk, piemēram, kāds interneta portāla slesers.lv lasītāja viedoklis: "Mani vienmēr ir izbrīnījis jautājums "visi zina, bet neviens neko nedara" par sekojošām situācijām: 1) Aināra tagadējais kasieris ir prezidenta padomnieces vīrs. To daudzi zina. Čalis jau sen tur "melno kasi" un kārto Aināra pelēkās lietas. 2) Augstāk minētais kungs bieži sadarbojas ar reklāmas darboni Lauri Š., kuram pieder vairākas reklāmas aģentūras un īpašumi Taizemē. Zināms, ka Š. mīl "pelēkās lietas" un daudzi viņa klienti saņem otkatus. Reāli caur Š. firmām iet neoficiālās Aināra reklāmas finanses. Stcndzenieks ir "uz grauda" un radara, tāpēc caur viņu pārāk daudz shēmas neiet. Turpretim caur Š. iet Live Riga, CSDD un citu Aināra ietekmes sfēras firmu naudas, kas daļēji tiek tērētas po naznačeņiju un daļēji aiziet LPP "melnajos" reklāmas budžetos." Vai pilnīgi murgi un ļauna nomelnošana? Palasīsim rūpīgāk Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pilnā atzinuma izteiksmīgākos fragmentus par Latvijas Pirmās partijas un Latvijas ceļa apvienības priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas patiesajiem izdevumiem, — tie gana skaidri parāda, kādas metodes, gadiem ejot, aizvien vairāk iemīļo mūsu varonis, aizvien vairāk pārliecinoties, ka šajā valsti primitīvākie meli un plikākā nekaunība bieži vien ir visefektīvākais paņēmiens, kā apiet nepatīkamus ierobežojumus publikas apmuļķošanai un faktiski jebkuru citu "neērtu" likuma normu. Un tātad — droši vien daudzi vēl atceras, kā 2006. gadā 9. Saeimas vēlēšanu priekšvēlēšanu laikā, kad partijām ir uzlikti pietiekami stingri priekšvēlēšanu kampaņas ierobežojumi, pilnīgi un absolūti neatkarīgais nodibinājums Pa saulei pēkšņi sāk pozitīvisma kampaņu, masu medijos aktīvi drukājot, skandinot un rādot Latvijas Pirmās partijas un Latvijas ceļa apvienības deputātu kandidātu Aināra Šlesera, Aināra Baštika, Vjačeslava Stepaņcnko un Andra Bērziņa reklāmas. Lūk, ko šajā sakarā KNĀB sirdsšķīsti skaidro nodibinājuma dibinātājs: "Nodibinājuma dibinātājs un valdes priekšsēdētājs Ēriks Stendzenieks 2007. gada 26. janvārī paskaidroja, ka viens no Nodibinājuma dibināšanas mērķiem bija pozitīvo viedokļu paušana sabiedrībā. Nodibinājuma dibināšanas ideja bija viņa, un tas bija saistīts ar to, ka priekšvēlēšanu laikā masu medijos bija ļoti daudz negatīvā rakstura reklāmas. Ēriks Stendzenieks atzīmēja, ka Nodibinājuma veiktās kampaņas idejas autors ir viņš pats un tās veikšanai tika izvēlēti Ainārs Šlesers (politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija biedrs), Ainārs Baštiks (politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija biedrs), Vjačeslavs Stepaņenko (politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija biedrs) un Andris Bērziņš (politiskās organizācijas Latvijas ceļš biedrs), jo viņam (Ērikam Stendzenielcam) patīk minēto personu darbība, turklāt Aināru Šleseru un Aināru Baštiku viņš pazīst personīgi." Tas var šķist amizanti, bet izrādās, ka abi pārējie Pa saulei vadītāji un dibinātāji KNĀB visā nopietnībā apgalvo — viņi, lūk, par Aināra Šlesera slavināšanu neko vispār nezinot: "2007. gada 1. februārī Nodibinājuma valdes loceklis un viens no tā dibinātājiem Ainis Dābols paskaidroja, ka Nodibinājuma veiktās Kampaņas autors un organizators ir Ēriks Stendzenieks, kurš arī gatavoja visus Kampaņas materiālu projektus. Turklāt Ainis Dābols paskaidroja, ka Kampaņas veikšanas laiku,


reklamētās personas un katra konkrētā materiāla pārraidīšanas biežumu noteica arī Ēriks Stendzenieks. Nodibinājuma valdes loceklis Mārtiņš Vanags 2007. gada 16. februārī apstiprināja informāciju, ka Kampaņas veidošanas idejas autors ir Ēriks Stendzenieks un vienlaikus paskaidroja, ka par Kampaņas materiālu izgatavošanu un izvietošanu viņam informācijas nav." Pozitīvās reklāmas gan kaut kā nejauši izrādās gauži vienveidīgas: "Saskaņā ar plašsaziņas līdzekļu un Ērika Stendzenieka 2007. gada 26. janvārī KNĀB iesniegtajiem materiāliem Kampaņas ietvaros tika izvietoti sekojošie materiāli: (skat. nākamajā lappusē)

Radio čtcra pārraidītie audio klipi:


Prese publicētie materiali:

Tika izdalīti sekojošie materiāli:

Tiesa, papildus reklāmām vēl vajadzīgs tāds sīkums kā nauda to izrādīšanai. Un izrādās, ka Latvijā nekas nav vienkāršāks kā sameklēt pusotru simtu tūkstošu latu: "2007. gada 26. janvārī Ēriks Stendzenieks paskaidroja, ka Nodibinājuma finansēšanas avots ir ziedojumi no domubiedriem. Pirms dibināt Nodibinājumu viņš uzstājās televīzijas raidījumā 900 sekundes, kur informēja sabiedrību par Nodibinājuma mērķiem. Pēc šā raidījuma viņam zvanījuši vairāki cilvēki, kuri gribēja atbalstīt Nodibinājumu finansiāli. Izvērtējot Nodibinājuma bankas konta izrakstu, tika konstatēts, ka laika periodā no 2006. gada 5. septembra līdz 2006. gada 6. oktobrim ziedojumus (kopsummā Ls 147 900) Nodibinājums saņēmis no sekojošā tabulā norādītajām fiziskajām personām, kuras ir Apvienības sastāvā esošo politisko


organizāciju Latvijas Pirmā partija un partija Latvijas ceļš biedri, ziedotāji vai deputātu kandidāti. Zīmīgi, ka atšķirībā no paša Nodibinājuma vadītāja lielākajai daļai ziedotāju par tā mērķiem rodas pilnīgi cits priekšstats, nekā Ēriks Stendzenieks sirdsšķīsti un godīgi apgalvo KNĀB, — to skaidri parāda dāsno "pozitīvās domāšanas" atbalstītāju paskaidrojumi biroja izmeklē​tājiem: "Ģ. I. (politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija deputātu kandidāts) 2007. gada 18. janvārī paskaidroja, ka par Kampaņu uzzināja 2006. gada septembrī no masu saziņas līdzekļiem. Ģ. I. ir politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija ziedotājs, kā arī tās sarakstā kandidēja 2005. gada 12. marta pašvaldību vēlēšanās. Ģ. I. paskaidroja, ka viņa Nodibinājumam veiktā ziedojuma Ls 12 000 apmērā mērķis bija Aināra Šlesera priekšvēlēšanu aģitācija pirms 9. Saeimas vēlēšanām. Maksājuma uzdevumā Ģ. I. minēto mērķi nenorādīja, jo bija pārliecināts, ka minētā nauda tiks iztērēta Aināra Šlesera aģitācijai, jo redzēja, ka Nodibinājums reklamēja tikai politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija deputātu kandidātus. Turklāt Ģ. I. paskaidroja, ka personīgi pazīst Ēriku Stendzenicku un ir redzējis viņu visos politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija kongresos un konferencēs. R. L. (politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija biedre) 2007. gada 18. janvārī paskaidroja, ka par Kampaņu uzzināja 2006. gada septembrī no masu saziņas līdzekļiem. Viņa paskaidroja, ka ir politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija biedre un ziedotāja, turklāt kandidēja minētās politiskās organizācijas sarakstā 2005. gada pašvaldību vēlēšanās. R. L. paskaidroja, ka ir personīgi pazīstama ar Ēriku Stendzenieku, un iepazinās ar viņu pirms 2005. gada 12. marta pašvaldību vēlēšanām, jo viņa tajā laikā aktīvi darbojās politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija birojā, bet Ēriks Stendzenieks nodarbojās ar politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņas veidošanu. Pēc R. L. vārdiem, viņa bija pārliecināta, ka viņas ziedojums Ls 5000 apmērā tiks iztērēts politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija deputātu kandidātu reklāmai pirms 9. Saeimas vēlēšanām. Tāda pārliecība viņai bija, jo viņa redzēja, ka Nodibinājums atbalsta un aktīvi reklamē politiskās organizācijas Latvijas Pirmā par​tija biedrus. A. Z. (politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija deputātu kandidāts) 2007. gada 18. janvārī paskaidroja, ka par Kampaņu uzzināja 2006. gada septembrī no masu saziņas līdzekļiem. A. Z. ir politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija ziedotājs, kā ari tās sarakstā kandidēja 2005. gada 12. marta pašvaldību vēlēšanās, līdz ar to nolēma veikt ziedojumu Nodibinājumam, lai atbalstītu politisko organizāciju Latvijas Pirmā partija. Turklāt A. Z. paskaidroja, ka Nodibinājumam veiktā ziedojuma Ls 8000 apmērā mērķi maksājuma uzdevumā viņš nenorādīja, jo bija pārliecināts, ka minētā nauda tiks iztērēta politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija deputātu kandidātu reklāmai pirms 9. Saeimas vēlēšanām. V. S. (politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija biedrs) 2007. gada 1. martā paskaidroja, ka par Nodibinājumu uzzinājis internetā 2006. gada septembrī, un, ņemot vērā tā darbības mērķus, nolēmis veikt Nodibinājumam ziedojumu Ls 2000 apmērā. Ziedojuma mērķi nenorādījis, jo tas bijis domāts Nodibinājuma atbalstīšanai kopumā. Turklāt V. S. norādīja, ka ir personīgi pazīstams ar Ēriku Stendzenicku, iepazinies ar viņu politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija sapulcēs. 2007. gada 29. janvārī A. T. paskaidroja, ka par Kampaņu uzzinājis 2006. gada septembrī, kad pa televizoru ieraudzījis Nodibinājuma apmaksāto politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija biedru reklāmu. Ziedojumu Ls 5000 apmērā viņš veicis ar mērķi atbalstīt Aināru Šleseru. Tajā pašā dienā A. T. veica ziedojumu arī politiskās organizācijai Latvijas Pirmā partija Ls 2000 apmērā, un šī summa ir mazāka par Nodibinājumam ziedoto summu sakarā ar to, ka viņš uzskatīja Nodibinājuma Kampaņu par efek​tīvāku." Ar vārdu sakot, Ēriks Stendzenieks runā, kas nu viņam jārunā, ziedotājiem viss ir pilnīgi skaidrs — tiek rīkota viņu iemīļotās partijas papildkampaņa, un vienīgie naivie nezinīši izrādās… mūsu varonis un viņa trīs pozitīvie poli​tiskie kompanjoni: "2007. gada 15. februāra atbildes vēstulē uz Biroja pieprasījumu par viedokļa sniegšanu Ainārs


Šlesers paskaidroja, ka par Ērika Stendzenieka ieceri veidot pozitīvisma kampaņu, kur bija minēts viņa vārds, viņš uzzināja no medijos izskanējušās informācijas. Savu fotoattēlu izmantošanu ar minētās kampaņas rīkotājiem saskaņojis nebija, bet iebildumus nebija izteicis. 2007. gada 13. februāra vēstulē Ainārs Baštiks informēja Biroju, ka par Ērika Stendzenieka ieceri veidot pozitīvisma kampaņu ar viedokļa paušanu par viņa un citu personu darbu viņš uzzināja 2006. gada septembrī, skatoties kādu no televīzijas raidījumiem. Kā arī paskaidroja, ka nebija devis piekrišanu izmantot savus fotoattēlus Nodi​binājumam, vai ar to saistītajām personām, bet nebija izvirzījis iebildumus par pozitīvismu kampaņas ietvaros par viņu pārraidīto informāciju. Andris Bērziņš 2007. gada 13. februāra vēstulē paskaidroja, ka par Nodibinājuma veikto pozitīvisma kampaņu viņam informācijas nebija, un Nodibinājuma veidoto materiālu viņš nebija redzējis. Iebildumu par viņa fotoattēlu izmantošanu viņam nebija, jo viņš atbalsta pozitīvas domāšanas izplatīšanu sabiedrībā. Vjačeslavs Stepaņenko 2007. gada 11. aprīlī paskaidroja, ka par Nodibinājuma veikto Kampaņu uzzināja no masu saziņas līdzekļiem 2006. gada septembri. Viņa fotoattēla izmantošanai Kampaņas ietvaros viņam atļauja netika prasīta. Kā arī Vjačeslavs Stepaņenko paskaidroja, ka iebildumus par Kampaņu nebija izteicis, jo tai bija pozitīvs raksturs." Skumji, bet nezinīšus faktiski iegāž un ne pārāk labā gaismā viņu "godīgumu" parāda tas pats Ēriks Stendzenieks: "Savukārt 2007. gada 26. janvārī Ēriks Stendzenieks paskaidroja, ka runāja ar Aināru Šleseru un Aināru Baštiku par Nodibinājuma Kampaņu ar viņu reklāmu, un neviens no viņiem nebija izteicis vēlmi minēto kampaņu apturēt. Ievērojot minēto, konstatēts, ka Apvienības deputātu kandidāti zināja par Kampaņas veikšanu, tomēr nebija publiski no tās atteikušies." Tikpat neērta situācija sanāk arī Pirmās partijas kampaņas atbildīgajam pārstāvim Edgaram Vaikulim, kurš KNĀB "2007. gada 6. martā paskaidroja, ka Ēriks Stendzenieks ne rakstiski, ne arī mutiski nebija viņu informējis par to, ka Nodibinājuma veidotās Kampaņas ietvaros tiks pārraidīti materiāli, kas ir ļoti līdzīgi politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņai SIA ZOOM! izgatavotajiem materiāliem". Paskaidrojumu sniegšanas brīdī viņš acīmredzot nav lietas kursā, ka piecas dienas iepriekš Ēriks Stendzenieks stāstījis ko diametrāli pretēju: "2007. gada 1. martā Ēriks Stendzenieks paskaidroja, ka Nodibinājuma Kampaņā pārraidītie video klipi un Apvienības 9. Saeimas vēlēšanu priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņas video klipi ir ļoti līdzīgi, jo visu minēto klipu autors bija viņš. Turklāt Ēriks Stendzenieks paskaidroja, ka pirms Kampaņas veikšanas viņš brīdināja politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija 9. Saeimas vēlēšanu priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņas atbildīgo personu Edgaru Vaikuli par to, ka Nodibinājuma veiktās Kampaņas ietvaros tiks pārraidīti materiāli, kas var būt līdzīgi SIA ZOOM\ un politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija noslēgtā līguma ietvaros izgatavotajiem materiāliem ar Apvienības priekšvēlēšanu aģitāciju. Saistībā ar minēto faktu pretenzijas no politiskās organizācijas Latvijas Pirmā partija saņemtas nebija." Ar vārdu sakot, meliņi — kā jau daždien meliņi —, un pēc šo faktu nonākšanas atklātībā Ainārs Šlesers uzskata par labāku vairs nepieminēt savu pirmsvēlēšanu skaļo paziņojumu laikrakstam Diena: "Ziniet, ja mēs runājam par likumu, tad likumu vai nu ievēro, vai neievēro. Mēs šajā kampaņā plānojam ievērot likumu un nepartērēt nevienu santīmu. Vienlaicīgi, es domāju, nebūtu korekti uzskaitīt visu to, ko viens vai otrs laikraksts, medijs vai kāds cits atspoguļo mūsu labā. Labu vai sliktu." Savukārt KNĀB, kas "nekorekti" tomēr visus iztērētos līdzekļus uzskaita, secina, ka šī primitīvā shēma acīmredzami ļāvusi mūsu varonim — kurš, ja ticētu paša vārdiem, neko neesot ne zinājis, ne nojautis — vai viņa vadītajiem politiskajiem spēkiem priekšvēlēšanu kampaņā papildus iegāzt vairāk nekā 387 tūkstošus latu. Vienlaikus šis gadījums parāda arī tās nopietnās pārmaiņas mūsu varoņa, tā sacīt, dzīvesziņā, kas iezīmējas jau ap 2003.—2004. gadu. Lieta tāda, ka faktiski visam Aināra Šlesera politiskās karjeras pirmsākumiem raksturīgs tas, ka viņš lieliski apzinās savu nekompetenci un ir gatavs ne tikai uzklausīt


kritisku viedokli, bet arī piesaistīt kritizētājus un vispār par sevi gudrākus cilvēkus, lai izmantotu viņu potenciālu un vienlaikus no viņiem mācītos. "Īstenībā tā ir viena no Šlesera īpašībām, ka viņš novērtē viedokli. Vai viņš viņā ieklausās vai neieklausās, bet viņš katrā ziņā viņu novērtēs, to viedokli. Es it kā viņu biju baigi nokritizējis, bet viņš tieši tāpēc — tieši tāpēc mani uzaicināja," par savu pieaicināšanu Jaunās partijas vadībā tālajās deviņdesmito gadu beigās atminas Sandris Točs. Līdz noteiktam brīdim šis ir nevis izņēmums, bet gandrīz vienbalsīgs viedoklis par mūsu varoni — turklāt nc tikai līdzgaitnieku, bet arī politisko oponentu vidū. "Viņam ir dažas politiķim ļoti būtiskas īpašības. Viņam varbūt trūkst politiķa spējas prognozēt notikumus, analizēt kopsakarības, meklēt kaut kādus risinājumu ccļus, bet es domāju, ka viņam ir viena īpašība, kas politiķim ir absolūti nepieciešama — spēja izveidot labu padomdevēju komandu un precīzi izpildīt instrukcijas, ko viņam dod sabiedriskajās attiecībās gudrāki cilvēki. Un nemēģināt improvizēt, bet darīt precīzi to, nu, loma ir uzrakstīta, un viņa pienākums ir to precīzi izpildīt. Un to viņš izdara," teic Kārlis Šadurskis. Šo spēju Aināra Šlesera izcilāko talantu vidū gan sim- patizētāji, gan pretinieki piemin vēl ilgi. "Cilvēki parasti nemācās no savām kļūdām. Man liekas, ka Šlesers ir cilvēks, kas ļoti mācās no savām kļūdām, un tā nav nejaušība, ka viņš sasniedzis to, ko viņš ir sasniedzis. Viņš ievēro diezgan elementāru uzņēmēja principu: liekas, ka to var izlasīt arī kaut kādās motivācijas grāmatiņās, bet man to ir teicis arī Šlesers — man nevajag, ka man ir augstākā izglītība, ja. Es paņemu sev labāko juristu, labāko grāmatvedi, un es tajā laikā skaitījos viņam kā labākais žurnālists. Viņš paņem sev speciālistus, savāc apkārt, un viņam tas viss ir," piebilst Sandris Točs. Pat mūsu varoni ilgus gadus ne pārāk mīlošais laikraksts Diena 2004. gadā atzīst: "Viņš daudz labāk runā, labāk uzvedas, ir politiski gudrāks, vairs neuzvedas kā biznesmenis, kas ārdās politikā, bet kā politiķis ar biznesmeņa fonu. Jā, tā nav augstākā klase pat Latvijas mērogā, bet Šlesers ir izrādījies spējīgs mācīties un spējīgs savākt cilvēkus, kas ir spējīgāki par viņu." Pēc diviem gadiem — vēl piebilde: "Viņš vienmēr ir pratis atrast cilvēkus, uz kuru fona virzās uz priekšu, pats paliekot otrajā plānā. Gandrīz tikpat ilgi viņš ir uzskatīts par partiju faktisko līderi vai dēvēts par to īpašnieku, bet Aināra Šlesera veidotie politiskie spēki — par biznesa projektiem." Taču, gadiem ejot, mūsu varoņa "kadru politika" mainās, un galvenais iemesls te ir viens. Sākotnēji vienkārši aizkustinoši uzticoties savāktajiem ļaudīm, jau deviņdesmito gadu beigās Aināram Šlcscram jāsāk vilties untumainās un finansiāli pašpietiekamās "zvaigznēs", kuras var atļauties no augšas noskatīties uz enerģisko, bet neaptēsto jaunekli un vajadzības gadījumā viņu bez problēmām nodot par labu izdevīgākam piedāvājumam. Protams, pašām "zvaigznēm" — no Raimonda Paula līdz Ērikam Jēkabsonam — daudz kas varētu būt sakāms par "motora" neciešamo vadības stilu, taču viņš pats šādā rīcībā aizvien biežāk saskata tikai nepateicību un lojalitātes trūkumu. Turklāt vienlaikus aug gan pieredze, gan pārliecība, ka viņš pats taču lietas saprot daudz labāk par dažādām "zvaig​znēm". Tā nu faktiski likumsakarīgi, ka jau ap 2003.—2004. gadu "kadru politika" kļūst būtiski citāda — sākotnēji lojalitāte kļūst par tikpat svarīgu kā izglītība un kompetence, bet pamazām pārvēršas par pirmo un galveno kritēriju, lai konkrētais cilvēks iekļautos komandā un gūtu iespēju tās sastāvā rūpēties par Latvijas valsts un savu personisko labsajūtu. Lojālu cilvēku rekomendācijas vai personisks kontakts kļūst svarīgāki par izglītības dokumentiem, iepriekšēju pieredzi un ekspertu viedokli — un to faktiski nenoliedz ari tie, kuri ar laiku kļūst par "Šlesera astoņ- kāja" daļu, kā mūsu varoņa "kadru armiju" 2009. gadā nosauc tas pats laikraksts Diena. Diezgan tipisks ir Aināra Šlesera paspārnē ilgāku laiku iespaidīgu karjeru taisījušā Laura Dripcs stāstījums: "Cilvēks, kurš mani sapazīstināja ar Aināru, ir tāds cilvēks kā Krišjānis Peters, kuru es pazinu, jau pirms sāku strādāt pie Aināra birojā. Laikā, kad Ainārs bija satiksmes ministrs, viņi veica zināmas izmaiņas savā birojā, un viņiem bija nepieciešams viens cilvēks, kurš atbildētu par… pamatā sākumā tas bija sabiedrisko attiecību lauks. Nu, viņi meklēja kādu laiku šādu te cilvēku, un tad Krišjānis Peters


izteica tādu piedāvājumu, ka varētu aiziet, izrunāties ar Aināru Šleseru, izvērtētu arī manu kandidatūru, jo, kā es sapratu, tanī laikā bija arī vēl citi kandidāti, kas varētu šo te amatu pildīt. Es sākotnēji ilgāku laiku to pārdomāju, jo man bija pietiekami labs darbs tajā laikā Lattelekomā. Paralēli biju uzsācis arī savu biznesu, un tad bija tāda izšķiršanās, vai iet projām no telekoma, turpināt savu biznesu, vai arī nodoties šim darbam, jo uzreiz bija skaidrs, ka tad tur paralēli nekādas citas nodarbes faktiski nav iespējamas. Un tad pēc kāda laika es teicu: okei, jo uzskatīju, ka esmu savos iepriekšējos darbos ieguvis pietiekami lielu pieredzi un ka esmu gatavs šādam te izaicinājumam. Un tad es arī pirmoreiz tikos ar Aināru, izrunājām tās lietas, viņš izstāstīja, kas viņam svarīgs, es savukārt prezentēju to, kā es redzu, kā tā mūsu sadarbība varētu izskatīties. Attiecīgi tad es arī pēc tam tiku pieņemts darbā kā ministra padom​nieks." Šī rekomendčšanas, ilgstošas lojalitātes apliecināšanas, tās atalgošanas ar arvien augstākiem amatiem sistēma sāk darboties un ar katru gadu tikai uzņem apgriezienus. Taču ilgāku laiku nokļūšana "komandā" nenozīmē to, ka nauda nu kā pa reni nāks vienkārši tāpat. "Ja kāds domā, ka tas, ka, ja tu pazīsti Aināru, tev tiek dotas kaut kādas atlaides, — ir tieši citādi. Patiesībā tu nokļūsti tādā kā armijas režīmā, kur tavs darba laiks ir divdesmit četras stundas diennaktī, tev vienmēr ir jārēķinās, ka tev var būt jābūt, teiksim, pie vadības un jāatskaitās par pagājušā nedēļā paveikto vai tamlīdzīgi. Tas, ka tu Aināru pazīsti personīgi, — tas neko tev nedeva," stāsta Lauris Dripe. Tomēr, laikam ejot, sāk šķist, ka mūsu varonis par savu misiju uzskata vai visu savā pārziņā esošo valsts uzņēmējsabiedrību, aģentūru un citu struktūru vadībā salikt cilvēkus ar iespējami zemāku izglītības līmeni — nieks par profesionalitāti, pieredzi un izglītību attiecīgaja sfērā, lai tikai ar lojalitāti viss būtu kārtībā. Faktiski var tikai diskutēt, vai izcilāks sniegums ir saskaņā ar mediju ziņām augstāko izglītību tā arī neieguvušā Aināra Šlesera bijušā preses sekretāra Reinholda Pclšes iecelšana par uzņēmuma Pasažieru vilciens valdes priekšsēdētāju ar 4700 latu vidējo mēneša atalgojumu, mūsu varoņa šofera Elmāra Upenieka iecelšana uziīēmuma Latvijas Autoceļu uzturētājs padomē ar deviņsimt latu algu vai viņa dela Kaspara Upenieka ielik-šana tā paša Pasažieru vilciena valdē ar veselu četru tūkstošu latu mēneša atalgojumu. Kāpēc tā notiek? "Principā te man ir jārunā par to, ka Šlesers savējos "nemet". Automātam ir tāda oboima, aptvere, kur ir trīsdesmit patronu. Ja tu esi Šlesera oboimā, tu viņam esi. Vienalga, vai tu esi šofera dēls vai kas tur, viņš savējos nemet. Jūs paskatieties, paanalizējiet, kādi cilvēki viņam riņķī apkārt. Reti kuri no viņa aiziet, bet ļoti daudzi ap viņu ir aplipuši apkārt. Viņš ir tā kā bizons, un viņi ir tie putniņi, kas knābā tārpus no bizona, — kādreiz pat bizonu neredz aiz tiem putniņiem. Jūs varētu jautāt, kādā nolūkā viņš to dara, — nolūkā, lai pelnītu, jo viņš ir biznesmenis. Ja Latvijas politiskā kultūra to ļauj, ja visi to līdz viņam ir darījuši, nu…" nosaka Jānis Jurkāns. Tiesa, ne jau visi kā Aigars Štokenbcrgs šo pieeju ir gatavi nodēvēt par "tādu mafijas stilu". Piemēram, Jānis Straume, kuram atšķirībā no mūsu varoņa Jūrmalgeitas skandāls beidzas ar sagrautu politisko karjeru, ir ar pilnīgi citu nostāju: "Viņam pārmet to, ka viņš savējos visulaik stutē. Var to saukt par mafijas principu vai kā citādāk, bet es uzskatu, ka tas ir ļoti pareizs princips. Un tas ir viņam lielā mērā palīdzējis iegūt autoritāti un tādu stabilu vietu politikā un biznesā. Citiem politiskajiem spēkiem diemžēl tieši šīs cilvēcības trūkums bieži vien ir novedis situācijā, kādā neviens negribētu nokļūt. Tajā laikā, kad es biju uz ielas, tad viens no cilvēkiem, kas mani uzmundrināja un sniedza palīdzīgu roku, bija tieši Šlesers. Tā kā es to vien​mēr novērtēšu. Tas, ka es nokļuvu brīvostā, — jā, viņš to…" Tomēr spilgtākie "cilvēcības" gadījumi pārpilda pat "astoņkāja" lojālāko pārstāvju iecietības mēru. Latvijas dzelzceļa valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis, kurš pats savulaik mūsu varonim ieteicis Elmāru Upenieku (kā šoferi, ne kā atbildīgu amatpersonu), atzīst, ka Aināram Šleseram neapmierinātību izteicis jau tad, kad pēc politiskās piederības un personisko kontaktu principa izvēlēti Rīgas brīvostas valdes locekļi, jo "jāliek profesionālis, nevis savs cilvēks" un "es domāju, tā bija Aināra kļūda". Viņam faktiski piebalso arī cits "astoņkāja" pārstāvis, bijušais Latvijas Gaisa satiksmes valdes priekšsēdētājs Jānis


Maršāns: "Ir tādas lietas, kur es uzskatu, ka Ainārs ir absolūti nepareizi rīkojies. Kāpēc Elmārs ir jāliek Autoceļu uzturētāja padomē, to neviens nevarēja "atkost". Tā ir pilnīga mistika, es tā pie sevis esmu smējies par domu, ka Elmārs viņu ir vai nu nohipnotizējis, vai arī viņš zina kaut ko tāāādu. Nu, nez, tā nevarētu būt…" Pat Viesturs Koziols nav sajūsmā: "Tas ir Aināram joprojām raksturīgi, ka viņš rūpējas par cilvēkiem, ar kuriem viņš kopā strādā, kuri ir apkārt, viņš mēģina maksimāli viņiem palīdzēt. Tā ir bijis vienmēr, cik es viņu atceros, tā ir bijis vienmēr. Bet katrā ziņā es tomēr uzskatu, ka viens no pārmetumiem Aināram ir par tiem šofera dēliem un tā tālāk, ka viņš tur iekārto darbā šoferu dēlus. Es domāju, ka jebkurš Latvijas cilvēks strādātu pie cilvēka, kurš rūpējas ne tikai par padotajiem, bet arī par viņu ģimeni. Cits jautājums ir par atbilstošu kvalifikāciju, to es nevaru komentēt, bet to es arī Aināram teicu: vccīt, nu, kā tad ir ar kvalifikāciju?…" Taču, kamēr līdzgaitnieki brīnās, mūsu varonis pat īpaši brēcošajā gadījumā ar šofera dēlu mēģina izmantot parastās metodes — vispirms jau pamēģinot televīzijā vienkārši samelot— Kaspars Upenieks, kurš uzņēmumā atbildēs par mārketingu, lūk, esot profesionālis savā jomā (kaut patiesībā izrādās, ka "eksperts" lielāko daļu neilgās darba dzīves pavadījis policista kārtībnieka un Valsts probācijas dienesta vecākā referenta amatā, ar mārketingu vispār nekad nav nodarbojies, bet pareizo viedokli acīmredzami nesaskaņojušais Aināra Šlesera preses sekretārs paziņo, ka vispār jau šofera dēla pamatdarbs būšot… drošības jautājumi). Bet, kad tas neiet cauri, mūsu varonis padomā, padomā, strauji "piemirst" absolūti mazkvalificēta cilvēka ielikšanu valsts amatā un — nevienam pat nenojaušot, ka patiesībā Ainārs Šlesers runā arī par sevi — Neatkarīgajai Rīta Avīzei pasludina: "Nedomāju arī, ka dzīvojam valstī, kur šofera dēls var būt tikai par šoferi." Tā "šofera dēla" skandāls tāpat kā neskaitāmi citi ar mūsu varoni saistītie negadījumi pamazām piemirstas, jo vairāk tāpēc, ka satiksmes ministra posteņa atstāšana Aināram Šleseram pamatīgi sašaurina iespējas sameklēt siltas vietiņas visiem saviem aizbilstamajiem ("Man liekas, tur apkārt tik daudz visādu pielīdēju — kaut kādu labumu iegūt… Bagātu un ietekmīgu cilvēku problēma," nosaka Jānis Maršāns). Turklāt arī izmantojamie valsts (vai pašvaldības) naudas resursi ir tik nesalīdzināmi niecīgāki, ka vairs nav īsti vilinoši vai motivējoši. "Viņš man piedāvāja iet Rīgas domes struktūrās strādāt. Bet, pirmkārt, alga par mazu, man ir divi bērni, abi iet privātās skolās. Otrkārt, tā nav sfēra, kur es gribētu būt, es neesmu ierēdnis," atzīst tas pats Jānis Maršāns. Savukārt, kad tas īsti nelīdz, tiek izmantota cita vecā, labā metode — ar skaļu, uzstājīgu atkārtošanu nepatīkamos faktus pārmelot pa savam, un vienai pašai Neatkarīgajai Rīta Avīzei viņš to nepilna pusotra gada laikā atkārto vismaz trīsreiz. Apliecinājumam, ka "esmu vienmēr rekomendējis kādus cilvēkus, un daudzi no viņiem saistīti ar partiju, un tas ir pilnīgi normāli, ka partijas cilvēki vai kādi bijušie deputāti vai ministri, kam ir pietiekama pieredze, var strādāt", seko "protams, es likšu savus cilvēkus amatos! Kā jūs domājat, kā es varu realizēt pārvaldi, ja man nav savas uzticamas komandas? Es to pasaku jau šodien. Un tas nav nekāds astoņkājis", bet noslēdz īsti pārliecinošs "ja man atkal jautās, vai Šlesers virzīs un liks amatos savus cilvēkus, teikšu: "Jā, viennozīmīgi!" Protams, izvērtēšu, vai šis cilvēks profesionāli der vai neder"… Taču lielā problēma šeit ir ne tik daudz "šofera dēlu" likšanā augstos amatos, jo vairāk, ka nav šaubu — arī šajā jautājumā mūsu varonis ir mācījies no savām kļūdām un tik primitīvi savu "kadru politiku" vairs neīstenos. "Tā lielā nelaime ir pilnīgi cita," teic kāds no Latvijas ceļa bijušās spices, kuram pašlaik nekas cits neatliek, kā ieņemt savu vietu Aināra Šlesera svītā. "Nelaime ir tā, ka viņš ir 't neglābjami zaudējis to kādreizējo gatavību strādāt kopā ar cilvēkiem, kas par viņu gudrāki un spējīgāki. Šādā veidā viņš vēl ar Einaru Repši tika galā, bet tagad tas ir pazudis. Tagad viņš pats sevi


sajūt kā pirmo personu — pašu gud​rāko un spējīgāko, kam apkārt vajadzīgi tikai izpildītāji…" Bet vai tad tas tik slikti? "Tā nelaime ir tā, ka viņš ir ieguvis pieredzi un joprojām ir enerģisks, bet tas arī viss. Viņš pats sev ir iestāstījis, ka viņam nevajag nekādu aug​stāko izglītību, bet nelaime tā, ka visa viņa darbība rāda — vajag, vajag viņam izglītību." Un cita starpā pat Uģis Magonis, ko nu nekādi nevar turēt aizdomās par nepietiekamu lojalitāti mūsu varonim, cita starpā ieminas: "Ja viņš kaut ko ir iecerējis, ir gatavs realizēt, taču problēma ir tā, ka viņš brīžiem neieklausās. Viņam tomēr nenāk par labu akadēmiskas izglītības trūkums. Vajadzētu pamācīties…" Bet arī tas nav sliktākais. "Visas šīs katastrofas ar pastu, ar to, ka lidosta faktiski strādā ar zaudējumiem, ar visiem šiem neizpildītajiem solījumu tūkstošiem ir tāpēc, ka mēle viņam strādā labāk par galvu," turpina cilvēks no svītas. "Tāpēc, ka viņš neredz tālāk kā pāris mēnešus uz priekšu. Ka viņam nav šīs izglītības, un to nevar aizvietot ne trula rosīšanās, ne gara runāšana. Agrāk viņam bija cilvēki, kas to varēja pateikt, un tāpēc arī viņam bija prātīgas, īstenojamas idejas. Bet tagad… tagad viņš pats sev ir galvenais padomdevējs, un sekas mēs redzam jau tagad. Viņš savulaik bez kāda biznesa plāna un tirgus pētījuma atveda tos norvēģu uzvalciņus, viss aizgāja, un no tā viņš vēl joprojām dzīvo pārliecībā, ka atliek tikai maukt un močīt, un viss aizies — bet, ja neaizies, tad vajag iegrūst vairāk valsts naudas, un gan jau kaut kā. Vai jūs esat dzirdējuši, ka kādai no viņa lielajām idejām apakšā ir kāds pētījums, kāds aprēķins?… Un tas vēl ir tikai sākums, jo mācīties viņš acīmredzot vairs negrib vai vienkārši nespēj."


Pēcvārds Ar šīs grāmatas pēdējām lappusēm mūsu varoņa dzīve mūslaiku Latvijā, protams, nebeidzas. Varbūt pat vairāk nekā jelkad, kārpoties pēc kārtējās varas porcijas, kas sola visus pārējos viņam svarīgos dzīves labumus, šis cilvēks ir gatavs runāt, runāt un runāt, lai pārliecinātu visus, ka tie, kas piemin pašmāju minhauzena sastrādāto, sasolīto, izšķiesto un nepadarīto, ir tikai skauģi un nomelnotāji. Kaut patiesībā, atminoties visus viņa izsludinātos un "piemirstos" karus pret oligarhiem, referendumus pret abortiem un pārējās nenotikušās kaujas un cīņas, skaidrs, ka enciklopēdijā šķirkli "bezprincipialitāte" vislabāk varētu raksturot tieši ar Aināra Šlesera portretu. Un varbūt vēl vairāk viņš — kā atzīst ne viens vien viņu izcili labi pazīstošs cilvēks — alkst beidzot tikt pie kādas patiesi pirmā lieluma valstiskās lomas, kas līdz šim no viņa ir enerģiski izvairījusies. Jo noteikti viņš ir dzirdējis, ka jau sen paklusām pieskaitīts tai cilvēku kategorijai, kas nekad nekļūst par pašu pirmo amatu ieguvējiem — iespējams, tāpēc, ka viņu motīvi ir savtīgi un netīri, bet iespējams, arī tāpēc, ka viņi vienkārši pārāk aizrautīgi šos amatus kāro. Bet viena lieta gan par mūsu varoni laikam nu būs skaidra arī jums: ļoti iespējams, ka viņš uz visiem laikiem tā ari paliks pārliecināts — lai šos kārotos augstumus sasniegtu, vienīgais paņēmiens šajā zemē un šajā valsti ir solīt, solīt, solīt, lai cik tukši šie solījumi arī būtu — jo, solot ko jaunu, vecās apņemšanās aizmirsīsies. Un, ja jūs šofera dēlam minhauzenam to atļausiet, tas tikai turpināsies un turpināsies. Uz jūsu rēķina, protams. L. Lapsa, I. Saatčianc kopa ar K. Jančevsku ŠOFERA DĒLS MINHAUZENS SIA "Baltie Screen", reģistrācijas nr. 40003769948, a/k 4, Rīga, LV - 1012, e-pasts: balticscreen@gmail.com Iespiests un iesiets SIA "Jelgavas tipogrāfija" [1] ciņu mākslas centra Budo prezidents Vasilijs Čerņigovs, kurš gan teic, ka Aināru Leščinski nekad trenējis neesot. — aut. piez.


SOFERA DELS MINHAUZENS - Lato Lapsa & I. SAATCIANE