Savadi ka snieg dagnija zigmonte

būsim veci, Mālīte iedomājās ar spējām skumjām, ai, kā es to negribētu!

— Nu tad jau man jāpaliek vien tur, kur esmu, — viņa teica un smējās, bet smieties nepavisam negribējās.

— Slikti jau tev tur laikam neiet.

— Nē, slikti man neiet, nemaz.

— Precēties netaisies? — Gunārs jautāja un jau atkal izskatījās saīdzis.

— Nāks laiks, nāks padoms.

— Jā, jā, tu laikam gribi apprecēt pašu bagātāko zvej​nieku kapteini.

— Kāpēc bagātāko? Un kāpēc kapteini?

— Ja jau visi citi tev bija par prastu, — Gunārs atteica un savilka seju simt grumbās.

— Tas var gan būt, — Mālīte noslēpumaini atņēma. Vējš pār jūru cēlās arvien stiprāks, Mālītei, laikam aiz nepieraduma, likās, ka tas jau nepatīkams kļuvis. Kā citādi viņai ne aiz šā, ne aiz tā acis būtu sākušas asarot?

— Kāpsim lejā, — viņa teica. — Cik arī uz to jūru var aizskatīties. Tev viņa laikam galīgi apnikusi?

— Katram savs darbs, — Gunārs atbildēja. Tiešām — bākas sargs smiesies, ja pajautāsiet, ko īsti viņš pārdzīvo, redzot putās sakultu jūru. Nu, tad tā ir putojoša jūra, kas vēl cits?

Viņi gāja pa ieplaku starp divi kāpām, kur kādreiz — varbūt nemaz pirms sirmseniem laikiem — bija šalkusi jūra. Bet tagad te zaļas salas riesa miltenāji un sīkas smilgas baloja rudens saules staros.

Jūra bija aizgājusi uz neatgriešanos, tagad te bija tikai miltenāji un smilgas.

— Kā tavai mammai iet?

— Slimo, — Gunārs atbildēja. — Kā visi veci ļaudis.

— Mana gan vēl turas.

— Tev labi, bet mana drīz būs uz rokām jācilā.

— Traki, — Mālīte līdzjūtīgi sacīja. — Tad jau tev sievu nāksies ņemt.

— Tā izskatās.

Kā gan tas būtu, Mālīte iedomājās, ja Gunārs pēkšņi apstātos, tepat uz līdzenas vietas, un jautātu, vai viņa, Mālīte, negrib nākt viņam par sievu? Mālītei viegli sāka reibt galva, tas bija savādi, viņai galva taču nereiba nekad, viņa bija tik veselīga, kopš savas pirmās dienas nepazina slimības, visi teica: nē, tai Priedulu Mālītei dievs gan devis veselību, kaut vai toreiz, kad ielūza jūrā no tā ledus gabala, māte jau domāja, būs kapos jāved, bet kad tas skuķis kaut lāga iesnas būtu dabūjis! Sadzērās liepu tēju un vesels atkal…

Un, laikam tāpēc, ka Mālīte tik veselīga, un noteikti tāpēc, ka viņa no neveselības kaunējās, reibonis atkal pārgāja, Mālītei nebija pat nācies pieturēties pie Gunāra rokas.

— Tu taču būsi bērēs? — Māllte jautāja.

— Būšu.

— Ka tas tomēr notiek, visiem cilvekiem jānomirst…

— Tad kur lai viņi citādi liktos? — Gunārs jautāja, negribīgi iesmiedamies.

— Bet es atkal domāju: esmu pasaulei tik vajadzīga… Gunārs neatbildēja. Viņi gāja tālāk, valks palika aiz muguras, un Mālīte zināja: šai reizē viņa pie tā vairs neaizies. Ja nu nākampavasar. Bet tas bija tik tālu.

— Man šodien bija jādežurē, — Gunārs teica. — Bet es samainījos ar Volgastu. Man par to jāaiznes viņam viens pusstops.