Page 1


Annotation

KĀRLIS FIMBERS SAULES KAUJA VĒSTURISKS ROMĀNS ROMĀNS PAR LIETUVIEŠ ZEMGAĻU UZVARU PAR VĀCU KRUSTNEŠIEM 1236. GADĀ (1898-1970) vēsturisko romā "Saules kauja" (pirmizdevums 1936. gadā) rakstījis laikā, kad gatavojās svinēt šīs kaujas 700. gadadienu. Tagad 22. septembri, kaujas dienu, atzīmē kā Baltu vienības dienu. 1236. gada 22. septembrī purvainā vietā netālu no Saules tika sakauti Zobenbrāļu ordeņa karapulki. Tie atgriezās no sirojuma pa Lietuvu, uz kurieni bija devušies atriebt lietuviešu iebrukumus vācu feodāļu valdījumos. Kaujā krita ordeņa mestrs un ap 50 ordeņa brāļu, kā arī daudzi karakalpi. Pēc šīs kaujas Zobenbrāļu ordenis beidza pastāvēšanu. Lietuviešu un zemgaļu uzvara Saules kaujā uz laiku aizkavēja vācu feodāļu agresiju Baltijas teritorijā. 1936. gadā, kad tika atzīmēta Saules kaujas 700. gadadiena, šo baltu tautu kopīgās cīņas vēsturiski nozīmīgo notikumu romānā attēloja Kārlis Fimbers. Šogad 22. septembris pirmo reizi tiks atzīmēts kā Baltu vienības diena. "Kārlis Fimbers ļoti izveicīgi un redzami zīmē visādās kara laiku parašu ainas gan kara, sadzīves, gan mīlestības laukos." Edvarts Virza Vāka noformējumam izmantota Voldemāra Vimbas gleznas "Saules Jtefl/a"reprodukcija (oriģināls - Latvijas Kara muzejā) Mākslinieks KASPARS REKMANIS Vāka noformējumā izmantota Voldemāra Vimbas glezna «Saules kauja» © Jānis Zālītis, pēcvārds, 2000 © Voldemārs Vimba, gleznas reprodukcija, 2000 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā izveide, 2000 © Apgāds «Daugava», izdevums, 2000 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

1.ZEMGALES ROBEŽA 2. IKŠĶILĒ UN RĪGĀ 3.PĀRI DAUGAVAI 4. ROBEŽCIEMĀ 5. ZEMGALE BRIESMĀS 6.BĒGĻI 7. MEŽOTNES PILĪ 8. PIRMĀ CĪŅA 9. NOMETNE NAKTI 10.VĒSTNEŠI PIE RINGAUDA 11. IEBRUKUMS LIETAVĀ 12. RINGAUDS MEŽOTNE 13. GŪSTEKŅI 14.ZEMGALU-LEIŠU DRAUDZĪBA 15. KRUSTNEŠU PULKOS 16. ĻAUNĀ NOJAUTA 17. ZEMGAĻU UN LEIŠU NOMETNE 18. ORDEŅA BRĀĻU DZIRAS 19. ATPAKAĻ UZ RĪGU 20. ZEMGALI UN LEIŠI GAIDA 21. SAULES KAUJA 22.RIGA 23. JAUNO ZEMGALI CEĻOT «SAULES KAUJA» - ROMĀNS AR VIENOTĪBAS IDEJU


SATURA RĀDĪTĀJS KĀRLIS FIMBERS SAULES KAUJA


1.ZEMGALES ROBEŽA Plata teka stiepās no milzīgās gāršas rietumu pusē un aplocljās Coda mājai, izzuzdama tādā pat mūža mežā pret Daugavu. Pēkšņi iedunējās zeme no smagu zirgu dzelzs pakaviem. Šķindēja zobeni, saskaroties ar bruņu spožajām plāksnēm, un gurkšķēja seglu ādas. Pa teku, gar Coda mājas sētu uz Daugavmalu, aizlēkšoja divdesmit grezni bruņinieki. Pie viņu dzelzs cepurēm plīvoja dārgas spalvas. Ap pleciem, virs bruņām, bija apmesti plaši, balti mēteļi, kas, vējam uzpūšot, plandījās pār zirgu mugurām. Kā balts, viegls padebesis aizplī- voja šis jātnieku pulks savos smagajos, krūšu bruņās tērptajos zirgos. Viņi apstājās otrpus Coda tīrumiem - mežmalā, kur kalpone Skudrīte ganīja lopus. Brīdi viņi runāja un smējās, tad divi jātnieki pagrieza savus zirgus turp un piespieda to sāniem garos, spīdošos sudraba piešus. Zirgi lēkšoja. - Ū-ū! - iekliedzās Skudrīte, nezinādama bailēs kurp mesties. Bet tad viņa attapās un pazuda biezajos, čemurotajos krūmos. Smagie jātnieki, piejājuši mežam, pagrieza zirgus atpakaļ un skaļi lādējās svešā valodā. Viņu spēcīgai balsu rēkoņai pievienojās tie astoņpadsmit, kas sēdēja zirgos un palika uz tekas. Pie sāniem tiem karājās smagi zobeni un augstajiem segliem bija piesieti bultu maki ar nelieliem lokiem. Daži turēja gaisā izslietus šķēpus, kam likās daudz garāki un smailāki asmeņi nekā zemgaļiem. Vēl abi trakulīgie meitenes vajātāji nebija sasnieguši savus biedrus, kad pavēlās Coda nocietinātās mājas žoga vārti un nokrita grāvja pārejas tilts. Tur izskrēja četri vīri. Diviem bija zobeni un vairogi rokās, bet diviem smagas vāles un pār pleciem loki ar bultām. Tas bija vecais Codis ar trim dēliem Ledi, Medi un Dobeli. Viņi brāzās uz lopu pusi un, vicinādami ieročus, kliedza: - Projām!… Jāj projām!… - Tā mūsu manta - neaizskar! - Mēs sitīsim!… Kā atbilde no bruņinieku puses atkal nošalca rupjš izsmiekls. Nu viņi bija visi kopā, un viens jau kratīja savu šķēpu pret zemgaļu vīriem. Bet viņu vadonis noteica savā svešajā mēlē: - Brāl Raterman, vēl nav pienācis laiks cilāt zobenu - met mieru, jāsim tālāk. - Bet, visu varenais mestr, to meiteni gan vajadzēja noķert, - iebilda par brāli Ratermani sauktais bruņinieks. - Tam visam būs savs laiks! - skanēja atbilde, un tad mestrs Volkvins piespieda melnajam ērzelim piešus. Nākošā mirklī spožais jātnieku pulks, straujo, smago zirgu nests, kā plīvojošs dūmu mākonis izgaisa zaļajā gāršā. Spēcīgs vakaru vējš iešalcās kuplo, vareno ozolu galotnēs. Šmaugās priedes nolocīja savus zaru čemurus, kā tautu meitas kuplās matu cirtas. Iečīkstējās aizlauzta egle, un uz brīdi atkal viss apklusa. - Ko viņi gribēja no Skudrītes un mūsu lopiem? Kādēļ tie divi te jāja? - vaicāja Codis saviem dēliem. - Tu dzirdēji, kā Skudrīte kliedza - viņi gribēja to noķert. - Kur ir Skudrīte? - Skudrīte, ū-ū! - sauca Dobelis. Kad viņš trīs reizes atkārtoja savus aurus, tikai tad Skudre atsaucās tālu mežā. Pēc brīža viņa iznāca klajumā pie vīriem. Viņa bailēs raudāja un skatījās apkārt, vai te tuvumā vēl nav svešie vajātāji. - Kādēļ tu bēgi? Ko viņi tev darīja? - klaušināja Codis. - Viņi tādās spožās cepurēs un baltos mēteļos… Divi lēkšoja šurp. Viņi gribēja mani satvert. Es zinu - gribēja mani aizvest no šejienes. - Vai tu saprati, ko viņi runāja? - Nē, bet viņi tā jāja…


Dobelis sadzina lopu ganīkli pulciņā un vadīja to uz mājas vārtiem. - Es zinu, tie bija ordeņa bruņinieki no Māras zemes. Viņi tikai tagad atgriežas no Viestura bērēm, teica Ledis. - Un viņi gribēja nolaupīt mūsu Skudrīti, - viņu papildi​nāja Medis. - Puiši, dzeniet lopus sētā, ko var zināt, vai vēl neatgriežas, - pavēlēja Codis. Turēdams zobenu rokā, vairogu virs pleca, lieliem soļiem viņš gāja uz tekas pusi, kur mežā pazuda balto jātnieku pulks. Drīz viņš atradās lielu zirgu soļu sabradātajā ceļā. Šie bija citādi, daudz asāki un lielāki pakavi nekā zemgaļu zirgiem. Lēkšodami viņi tālu apkārt svieduši zemes pikas. Kuplā zāle tekas malās kā nosēta tām. Lūk, tepat nokritusi balta putu pika - zīme, ka tālu jāts un zirgi jau noguruši. Codim priekšā saslējās kā dzīva siena vareno koku augumi. Tepat meža stūrī bija liels ozols, ko, rokās sadevušies, divi vīri nevarēja apkampt. Tālāk varena egle nosūnojušiem zariem, bet otrpus celiņa vētras saplosīts osis. Tad priedes kraupainu mizu, bet stalti saslējušās kā labiešu meitas. Tālāk atkal ozoli, oši, vīksnas un egles. Tikai reti kur varenajā gāršā līgojās liepu stāvi. Šis bija plašais robežu mežs, kas šķīra zemgaļu apdzīvotās vietas no Daugavas, kur agrāk bija varenā Daugmales pils, kas sīvās cīņās iepriekšējā gadu simtenī pirms Viestura valdīšanas bija nopostīta. Daugava atradās no Coda mājas tikai neilga brīža jājienu, un tur, pāri pretī straumei, pacēlās savāda pelēko akmeņu pils, ko nevarēja sagāzt nekāds spēks. Tā bija uzbūvēta lībiešu zemē ar viņu atļauju, lai būtu kur paglābties no kaimiņu sirojumiem. Bet nu jau tik daudz gadu, kamēr dzelzīs tērptie bruņinieki, pakundzējuši lībiešus, mēģināja uzbrukt arī zemgaļiem un leišiem. Šī akmeņu pils bija izvērtusies par nopietnu draudu visām kaimiņu ciltīm. Tur perinājās naids un ļaunas domas, un tādas pat akmeņu pilis iekarotāji cēla vairākās vietās un visgarām gar Daugavu. Atspiedies pie lielā ozola stumbra, Codis domāja par savu uzdevumu. Viņa dzimtu te atsūtīja tā draugs lielais virsaitis un Zemgales apvienotājs - Viesturs, lai būtu modrs un drošs Ikšķiles pils novērotājs un lai no viņas nevarētu slepus nākt uzbrukumi Zemgalei, kā tas jau dažu labu reizi noticis. Viņa trīs pieaugušie dēli bija izslavēti sirdīgi karotāji un bezbailīgi jaunekļi, kas ticēja Viestura virsaiša slavai. Tagad jau trīs gadus viņi dzīvoja te un kopa mežos ieplēstās druvas, vienmēr acīs paturēdami Daugavu un Ikšķiles pili. Viņi zināja, ka Zemgalei vistuvākās briesmas draudēja no šī midzeņa, kas, kā lapseņu pūznis pielipinājies stāvajam upes krastam, katru mirkli varēja pārsviest tās straumei savus dzelžotos kara pulkus. Coda domas brīdi pakavējās pie viņa nesen mirušā drauga Viestura. Tas bija gudrs, tālredzīgs vīrs un spējīgs kara vadonis. Zem viņa valdības Zemgale ātri uzplauka, un ordenis bijās sākt karu ar to. Bet kas nu būs? Kas saņems varu savās rokās tikpat stingri kā Viesturs? Vai Mežotnes virsaitis Staldzis, kā lielākā novada pavēlnieks, būs tas vīrs? Viņš gan bija Viestura ideju piekritējs un rada arī Lietavas kunigaičam Ringaudam, kas, tāpat kā Viesturs Zemgalē, bija saņēmis varu pār lieliem zemes gabaliem un rīkoja tur savus ļaudis. Likās, ka Staldzis sekos Viesturam un pakļaus savam novadam pārējās pilis, kas šķita kļuvušas atkal neatkarīgas no centrālās varas. Domu pavedienu pārrāva kuplaste vāvere, pārskriedama teku. Codis atkal lūkojās lielo zirgu pakavu pēdās. - Ko viņi te tik ilgi okšķerē Zemgalē? Jājot mājās no Viestura bērēm, viņi pa ceļam parāda savu vilka dabu - uzbrūk un laupa. Viņi skatās zemgaļu meitenēs un mēģina tās sagūstīt. Nebūtu Skudrīte bijusi tik tuvu mežam un paspējusi iebēgt tajā, aizvestu viņu līdz, - domāja Codis. Palsā zirgā no sētas izjāja Dobelis. Šis bija Coda straujākais kumeļš, un ar to viņa dēli vienmēr jāja novērot Daugavu. Arī šoreiz Dobelis, Coda jaunākais dēls, devās turp. Viņš bija tērpies vieglos, brūnos svārkos un zobenu pie jostas. Pār kreiso plecu viņš nesa vairogu un bultu maku. Palsais rikšiem tuvojās ozolam, pie kura atspiedies stāvēja Codis. Viņa sirmie, līdz pleciem garie mati zem brūnās caunādas cepures viegli rotājās vējā, bet tā kamieši, plati un spēcīgi, mazliet salīkuši, rādīja, ka viņos vēl mājo ārkārtīgs spēks, kas nebīstas pat no lielā lāča. Piejājis līdzās tēvam, Dobelis apturēja zirgu.


- Tēv, es aizjāšu aplūkot Daugavu. Codis, noliecis galvu, brīdi domāja, kā apsvērdams katru vārdu, ko teikt dēlam. Viņa spēcīgā, brūnā roka, kas tik veikli prata vadīt tīrumā arklu un kaujā zobenu, tagad viegli drebēja virs smagā ieroča spala. - Esi uzmanīgs, - pēdīgi viņš teica, - bruņinieki tagad izložņā mūsu zemi un novēro katru zemgaļu soli. Viņu izlūki ir arī lībieši, kas par labu maksu staigā te apkārt un izmanto mūsu viesmīlību. Jāj, varenais Pērkons lai tevi sargā! Dobelis nolieca kuplā matu loka apņemto galvu, kā atvadīdamies no sirmā tēva, kā izteikdams viņam padevību un cieņu. Tad palsais kumeļš, sajutis sānos viņa papēžu spiedienus, nosprauslojās un izzuda bruņinieku zirgu pakavu izmītajā tekas līkumā. Codis brīdi nolūkojās aizjājošajā dēlā. Kā jauns, kupli zaļojošs ozols viņš tur aizlīgoja straujā kumeļa seglos. Spēka pārpilnība pulsēja viņa platajos plecos, kad tie, līdzsvaru turot, mazliet noliecās uz priekšu. Prieks paspīdēja sirmā Coda acīs, kad viņš atkal domāja par saviem dēliem. Ja visi zemgaļu tēvi, kas pieveikuši savus pretiniekus daudzās cīņās, kas izsirojuši krievu, igauņu un leišu zemes un atgriezušies sveša zobena neskarti, būtu uzaudzējuši tikpat veiklus un spēcīgus dēlus kā viņš, tad Zemgali neviens neuzvarētu. Codis pameta skatu kuplajā eglē, kur, čiekuru tievajās kājiņās turēdama, čāpstināja vāvere, nopūtās un gāja uz savu sētu. Tur bija dzīvojamā māja, kas šajos pāris gados, kamēr celta, jau krietni dūmu nokvēpusi, līdzās tai maltuve, klētis un kūtis, bet attālāk, pašā sētas iežogojuma stūrī, liela rija labības kaltēšanai. Visas šīs ēkas bija uzceltas pakalniņā, straujas upītes krastā, un iežogotas ar ozola stāvkoku sētu. Tā Coda māja atgādināja mazu nostiprinātu pili, kas viņas iemītniekus varēja aizsargāt no sīkiem sirotāju uzbrukumiem. Coda mājas vārti vienmēr stāvēja aizbultēti, un pār augsto sētu neviens bez garām kāpnēm pāri nevarēja tikt. Stingru skatu vērodams dzelteni briestošos tīrumus, kuros vārpas jau liecās pret zemi, Codis piegāja mājas paaug- stajam valnim upītes krastā. Te vajadzēja lielu kāpņu, ja kāds gribēja pārkļūt žogam, jo zem tā vēl bija krietni padziļa grava. Šaurais tiltiņš pār upīti, kuru pašreiz pārgājuši lopi, ar kaņepju striķiem atkal bija pacelts gaisā. Bet modras acis pa smago vārtu robu vēroja nācēju un tad nolaidās laipa pār gravu un upīti. Tikko Codis viņu pārgāja, tā atkal pacēlās, un tikai tad atdarījās žoga mazie vārtiņi un viņos stāvēja Ledis. - Dobelis aizjāja… - viņš teica. - Es redzēju… Vairāk viņi nerunāja. Sīkas sadursmes, kur kāds no kaimiņu novada ieradās pasirot, pierobežas iedzīvotājiem bija parastas. Par tām neuztraucās, ja vien varēja pretinieku padzīt. Bruņinieki šoreiz neielaidās sadursmē ar Coda dēliem, lai gan viņu pusē bija liels pārsvars. Mestrs vēl atcerējās Viesturam dotos solījumus neaizskart Zemgales iedzīvotājus un to mantu, bet tas, ka tie divi dzinās pēc Skudrītes, liecināja par viņu ļaunajām sirdīm, kas drīz tiem varēja likt laupīt. Cik bieži jau tie nebija sirojuši Zemgalē? Cik reižu viņu kara zirgi nebija zvieguši pie Mežotnes pils nocietinājumiem un Lielupes krastos? Bet viņiem kādreiz ievajadzējās Viestura palīdzības pret krieviem un tad tie meklēja draudzību un deva svinīgus solījumus. Codis un Ledis gāja uz istabu. Tā bija četrstūraina būve ar gariem pakšķu galiem, segta salmu jumtu, kas noklāts plānām velēnām. Dūmi no telpas plūda ārā pa čukurā pamestu caurumu, paspārnēm un logu lūkām. Durvju vietā bija krietni prāva atverama sprauga, kur biezo dēļu plāksne koka klucīšos iedobtos caurumos čīkstēdama padevās vērienam. Logu lūkas bija vienkārši aizbīdamas un pamatīgi nokvēpušas dūmiem. Tādas pat zemas celtnes ar lielām paspārnēm izskatījās klētis un kūtis, apjumtas salmu jumtiem un lielo pakšķu baļķu gali liecināja par ātri padarītiem darbiem. Labāki šķita būvēta rija, jo tā bija maizes kūlēja un kaltētāja, un to zemgaļi turēja lielā cieņā. Kad istabas durvis dobji čīkstēdamas aizvērās, gaismai pieradušās acis iekšā saskatīja pelēku pakrēsli. Bet Codis un Ledis labi redzēja, kā Medis, sēdēdams pie lūkas, steidzīgi drāza tievos bultu


kātiņus un piestiprināja tām asos galus. Divas jaunas meitenes otrā pusē auda vienkāršās stellēs. Tās bija Coda jaunākā meita Ziede un Leda nesen pārvestā līgava Dzintra. Baldone, visas šīs dzimtas māte, kaut ko vārīja virs liesmojoša pavarda istabas dibenā. Dūmi zilās strūkliņās griezās ap lūkām un spraucās gar pažobelēm ārā, kāpdami augstu gaisā arī pa jumta čukuru. Viņi kutināja kājās stāvošo nāsis šķavām, bet sēdošajiem dūmu smarša likās gluži patīkama, jo viņiem tā bija pierasta, dedzinot līdumus un ierīkojot tīrumus mežā. No kūts istabā ienāca arī Skudrīte. - Lopiņus es piesēju un padevu arī barību, - viņa stāstīja, - bet man vēl rokas un kājas trīs, kā pirmīt sabijos. Tādi spoži un vareni vīri… Un kas par zirgiem!… Zeme līgojās, koki kratīja zarus kā vētrā, kad viņi jāja šurp. Es kliedzu un bailēs iebēgu mežā - citādi viņi mani būtu saķēruši. - Skudrīt, piesargies no tādiem, ka vēl neatgriežas! - iesaucās Ziede. - Es tik viņus gribētu redzēt, vai tie mani ar varu aizvestu? - bilda arī Dzintra. - Ko tu darītu? Kā tu pretotos? - interesējās Ledis. - Es kliegtu un skrāpētu! Meda skaļie smiekli pārtrauca Dzintras vārdus. - Tu kliegtu?… Bet viņi smietos - tas tikai būtu tracis! Tu skrāpētu - bet kur? Dzelžu bruņās?… Nu, tās var saliekt tikai ozola vāle, ne tavi pirksti. Aužamie rāmji pārtrauca klabēt. Abas meitenes tagad bijīgi lūkojās Medī. - Ko tu mūs biedē? - jautāja Ziede. - Es runāju taisnību. Te robežciemā meitenes var staigāt tikai bruņotu vīru apsardzībā, kam plecā stops, rokās šķēps un vāle. - Es arī protu bultas mērķī raidīt, - pieteicās Dzintra, - un nebaidos rokā turēt nazi, lai aizstāvētu savu godu. Skaļš zirga zviedziens aiz žoga pārtrauca sarunu. Ledis tūliņ metās ārā no istabas ielaist brāli Dobeli, jo cits tas nevarēja būt kā palsā kumeļa sveiciens siltajam stallim, atgriežoties no straujā skrējiena. Bet vēl ātrāk, kā izmeties no istabas, Ledis parādījās pie durvīm. - Dobeļa nav!… - viņš sauca. Nākošā brīdī istabā radās liela kņada. Codis, paķēris rokā šķēpu, izskrēja pagalmā. Viņam sekoja Medis ar zobenu. Sievietes skrēja ārā, nesdamas bultas un stopus. Tikai tagad Ledis nolaida paceļamo tiltu un atvēra vārtus, kad bija pamatīgi pārliecinājies, ka aiz grāvja ienaidnieks nav redzams, bet stāv tikai palsais zirgs. Tam ieskrejot sētā, Codis viņu notvēra aiz saraustītās pavadas un aplūkoja. - Pavada pušu… Kakls ievainots… - viņš teica. No kreisā gurna uz zemi tam tecēja šaura asiņu strīpa. Codis to aplūkoja pamatīgāk. - Te bulta ķērusi. Dobelis vai nu nogalināts, vai sagūstīts. Sieviešu acīs spulgoja izteiksmīgs naids. Vīru rokas ciešāk satvēra ieročus, un viņi lūkojās uz meža teku, vai zirgam nese​kos uzbrucēji. - Kur Dobelis palicis? - iejautājās Baldone, bet viņas vārdi palika bez atbildes. Čīkstot aizvērās vārti, un plakšķēdams pacēlās tilts. Medis jau stāvēja paaugstinājumā pie žoga un, skatu neatraudams, vēroja meža malu. Viņš zināja, ka pa gāršu var piezagties tikai meža zvēri un viegli kājnieki, kāpjot pa sakritušo koku stumbriem un lienot caur biezokņiem, bet jātnieki varēja nākt vienīgi pa teku. Mežs bija kluss. Pievakares saule zeltoja vareno ozolu galotnes, kam lapas ņirbinājās lēnajā vējā. Tālu pāri plašajai gāršai uz ziemeļiem, tikko sadzirdami, noskanēja Zobenbrāļu ordeņa Ikšķiles pils sarga taure, vēstīdama tuvojošos viesus. Viss tas jau bija pierasts dzirdēt un neuztrauca Zemgales vīrus. Pa kreisi aiz upītes bauroja varenā sumbra balss, kā atbildēdama tālās Ikšķiles taurei. Coda dzimta ilgi klusēja, ieklausīdamās katrā troksnī, ko atnesa vēja brāzmas no mūža meža. Medis nepārtraukti vēroja, vai tekā neparādīsies Dobelis vai ienaidnieks. Bet tas bija velti gaidīts. Kad saules blāzma izzuda ozolu lapotnē, sievietes izklīda pie sava darba, bet Ledis nomainīja Medi


sargu postenī. Dobeļa vairs nav… - nopūtās Codis, stāvēdams pie istabas durvīm, vēl arvienu šķēpu turēdams rokā. - Rīt es un Medis iesim viņu meklēt, - teica Ledis no sarga vietas. - Viņš vai nu nokauts, vai sagūstīts, par tuvu piejājis tiem Joda kalpiem, - kā pie sevis domādams, klusu atbildēja Medis. Tumsa lēni nolaidās pār Zemgales robežu mežu, kur viņa iemītnieki uzsāka savas nakts gaitas. Pelēkais lācis ausījās pēc laupījuma un ložņāja starp vētras sagāztajiem kokiem. Austrumu pusē iegaudojās izsalcis vilks, kura acis dega kā divas sarkanas ogles. Tālu pret Draķeni sumbru mīlas auri atgādināja skarbās kara taures, kas aicina vīrus pulcēties cīņai. Staltradža brieža skaļās elsas noskanēja kā vētras brāzieni pāri gāršas vareno ozolu un priežu galotnēm. Mēness sirpis pabāza vienu stūri gar kuplās egles zaru un lūkojās nelielajos Coda tīrumos, balinādams auzu druvu. Atspiedies pret vairogu, Ledis uzmanīgi vēroja nakts tumsu, skaidri zinādams pēc visiem trokšņiem, kādas kaisles un dzīvības cīņas kurā vietā tiek izcīnītas. Pie tumšajām rudens nakts debesīm iespulgojās zvaigžņu bari. Arvienu vairāk un vairāk viņu saradās zilajā izplatījumā, un arvienu spulgāk tās uzliesmoja saviem stariem. Viņas mirgoja kā ugunskura dzirkstis, kad tām naktī uzpūš vējš vai uzmet sausu egles zaru. Ledis pagriezās pret austru​miem, pacēla augstu virs galvas spēcīgajā rokā šķēpu un lūdzās: - Varenais Pērkon un mīļā Laima, palīdziet Dobelim šai brīdī! Tā viņš stāvēja ilgi un atkārtoja vārdus neskaitāmas reizes. Viņa spēcīgā roka tik ātri nepiegura, un viņa vārdi nāca no brāļa sirds.


2. IKŠĶILĒ UN RĪGĀ palsais kumeļš straujā gaitā nesa Dobeli pa izmīdīto teku uz Daugavas pusi. Jātnieks bija pārliecināts, ka bruņinieki jau aizauļojuši līdz upei un viņa zirgam tos nepanākt. Palsā pakavi, atsitoties pret koku saknēm, dobji noklabēja, un troksnis atbalsojās krēslainajā gāršā, pārsviedās no resnajiem stumbriem zaros un atkal nogrima zemē gulošajā lūznī. Zirga elsas sitās Dobeļa ausis te skaļāk, te klusāk. Tās viņam šķita kā patīkama, mīļa mūzika, ko kādreiz vakaros pūta Medis uz sulu mēnesi nomauktām kārklu stabulēm. Palsais zirgs bija Dobeļa labākais draugs, ko paša rokas audzējušas un kopušas, kuru viņš mācījis iet zem segliem un saprast jātnieka gribu. Palsais samazināja lēkšus, kā vairīdamies pārāk ātri sasniegt mērķi. Tepat jau bija lielais, cemurotais ozols, zem kura pavēņa kā lielā brāļa rokas bija saauguši kupli krūmi, meklēdami patvērumu no vētrām un karstās saules tveices. Ceļš ap viņu apmeta nelielu likumu, ievirzīdamies eglīšu biezoknī. Zirgs gan skrējienā saglauda ausis, bet Dobelis to neievēroja. Vai nu te, varenajā gāršā, mazums klaiņoja plēsīgu zvēru, no kuriem vairīdamies zirgs negribēja skriet savu ceļu? Dobeļa papēžu spiedieni viņa apaļajos sānos pacēla to atkal lēkšos, ļātnieks vairāk piegula krēpainajam kaklam un paliecās seglos pa labi, lai straujajā skrējienā ceļa līkumā noturētos kumeļa mugurā. Bet tajā mirklī viņa zirgs uzgrūdās seglos sēdošam bruņiniekam un tikko nepagāza to gar zemi ar visu lielo rumaku. No pēkšņā trieciena Dobelis zaudēja līdzsvaru un, izsprādzis no segliem, noripoja mīkstajās sūnās. Nākošā mirklī viņu apstāja bruņās un baltos mēteļos tērpti četri vīri un pavērsa pret to savus asos šķēpus. - Padodies, neticīgo zemgal! - uzsauca viens. - Nodursim viņu! - deva padomu otrs. Bet trešais, kas likās šīs grupas vadonis, tam nepiekrita. - Aizvedīsim viņu Rīgā! - tas lēma un sagrāba Dobeli aiz brūno svārku pleca. Otrs atņēma viņam zobenu, vairogu un bultas. Tu esi Zobenbrāļu ordeņa mestra Volkvina gūsteknis! Celies… - teica vecākais, spožā bruņu cepurē ar baltām spalvām. Kad Dobelis pietrausās kājās un atvēza dūri, lai aizstāvētos, viņa krūtīm atkal tika pielikts šķēps, kas pretošanās gadījumā nestu tam nāvi. Palso zirgu bruņinieks piesēja liela, melna ērzeļa segliem, kas, asiņu sarkanās acis bolīdams, glauda pret to ausis. Dobelim norādīja sēsties vienam bruņinieka zirgam uz skausta. Aiz viņa, bruņām žvadzot, seglos iekāpa dzelzīs tērptais vīrs un asiem piešiem pamudināja sirmo zirgu rikšot uz Daugavas pusi. Pēdējais bruņinieks jāja, vezdams Dobeļa palso, bet tā melnais ērzelis, saniknots par mazo līdzgaitnieku, sirdīgi spēra tam ar pakaļkājām un Dobeļa palsais, vairīdamies belzienus, pavadām trūkstot, rāvās atpakaļ. Atbrīvojies no saites, brīdi viņš palika stāvot, kā nezinādams, uz kuru pusi doties, bet tad, sapratis savu gūstniecību, apgriezās un slaidiem lēcieniem metās atpakaļ uz zemgaļu ciemu. Bruņinieks, kas viņu veda, redzēdams, ka zirgs izbēgs, raidīja tam pakaļ bultu, bet palsais aizlēkšoja pa sakņaino, izmīto ceļu uz mājām. Padzirdis aiz muguras kņadu, pirmais jātnieks ar sagūstīto Dobeli arī apstājās un pagriezās atpakaļ. Tagad četri bruņinieki sajāja kopā un skatījās uz teku, kur izgaisa gūstekņa zirgs. - Izbēga… - teica viens. - Kāpēc palaidi vaļā? - jautāja otrs, sirdīdamies par izbē​gušo laupījumu. - Nekas, gūsteknis palika. - Zirgam bija lielāka vērtība nekā šim pagānu puisim.


Brālim Ratermanim šodien nav ķēriena. Meitene iemuka mežā, zirgs aizbēga… Kad tev kas padosies, brāl? - smējās trešais. - Kad es kristīšu šos pagānus ar zobenu, tad viss būs labi, - ^ atteica uzrunātais, ļauni ņirgādamies. Otrais bruņinieks sāka runāt par zemgaļu sievietēm: - Taisnība, pagānu meitas ir skaistas. Viņas nēsā strīpotus brunčus un pār pleciem baltus pārklājus, ko par villainēm sauc. Viņu apaļie gurni… Beidz jūsmot, Šmīdenberg, tā nepieklājas cildināt šīs pagānes, kur tev Rīgā pašam skaista un ticīga sieva. -Jāsim pie citiem brāļiem. Ko var zināt, ka izbēgušais zirgs nesaceļ kājās visu novadu, - aicināja vecākais bruņinieks, kalsens vīrs ar mazu zoda bārdiņu, iekaisušām acīm un sevišķi lielu spalvu kušķi pie cepures. Tā viņi šoreiz bija lepni izgreznojušies, jājot pa Zemgali, lai ar savu spožumu pagānos radītu izbrīnu un bailes. Līdz lielajam robežu silam, kā draudzību parādot, viņus pavadīja pulciņš zemgaļu jātnieku, bet tālāk viņi pavadoņus nevēlējās, aizbildinādamies ar pilnīgu drošību un ceļa zināšanu, lai varētu dalīties pagānu pilīs gūtajos iespaidos. Viņu plēsoņu daba parādījās Coda ciemā, kur Ratermanis gribēja nolaupīt gani Skudrīti. Dobeli stipri kratīja sirmā zirga skausts. Viņš krūtīs juta neciešamas sāpes, bet nedrīkstēja pakustēties, lai nosēstos ērtāk. Abām rokām tas turējās zirga krēpēs, lai nenokristu. Viņam atņemtos ieročus jājot vērīgi aplūkoja bruņinieki. Viņi smējās par tiem, rādīdami viens otram Dobeļa zobenu un vairogu. - Nē, šis zobens nevar pārcirst mūsu bruņas! - Vairāk jābīstas no viņu vālēm un bultām, kas sevišķi asas. - Šķēpi tiem īsāki kā mūsējie, un viņi nevar sacensties ar mums. - Un vairogi tiem no vienkārša ozola koka. - Bet kādas zīmes tur iegrieztas! - Droši vien dažādas burvības, lai pats velns palīdzētu. Nekas nepalīdzēs!… Mēs esam Dieva izredzētie kalpi un visur uzvaram. Tā arī šis krita no zirga pilnā skrējienā - ha, ha, hā… Tālu vairs nebija Daugavmala, kur pāri upei atskanēja taures pūtieni - zīme, ka viņi Ikšķiles pilī jau ievēroti. No kraujā upes krasta bruņinieki nojāja pa līkumotu teku, kas slēpās biezajos krūmos. Viņi tur iztraucēja mierīgos meža putnus, kas aizspurdza no zariem un noslēpās biezoknī. No krasta augšas labi varēja pārredzēt Ikšķiles pili. Apjozta mūriem un sargu torņiem, pieplakusi klinšainajai kraujai, kā bezdelīgu ligzda paspārnei, viņa tur stāvēja pelēka un saules aplieta. Tās augstākais tornis vēroja garām plūstošo upi un vēl pāri tai tālu Zemgales tiesā. Tepat ūdens malā, kur straume jau skaloja oļus, stāvēja pārējie bruņinieki un māja rokām pret pili, kas no lejas izskatījās kā varena, nikna ērgļa mājvieta pretējā krasta klintīs. Tur jau pie ūdens lejā skrēja vīri un rīkoja plostu, lai pārceltu pāri bruņiniekus un augsto Māras zemes valdītāju mestru Volkvinu. Nojājuši pa teku, krasta sīkajiem oļiem drūpot, pie gaidītājiem pielēkšoja bruņinieki ar sagūstīto Dobeli. - Visu cienījamais mestr, - viņu uzrunāja lepnākais no četriem, ar lielo spalvu pušķi pie cepures, te mēs tev atvedām gūstekni. Mestrs pagrieza savu zirgu pret tiem un laipni vaicāja: - Kur tu viņu saķēri, brāl Gāzentof? - Tas ir zemgaļu izlūks. Viņš sekoja mums pa pēdām. - Kāda nekrietna tauta… - šņāca bruņinieks Ratermanis. Ap gūstekni ciešā lokā sabruka visi jātnieki, lai apbrīnotu


spēcīgo zemgaļu jaunekli. Blakus mestram nostājās tulks - lībietis Araiša, kas arī nesa bruņas un balto mēteli tāpat kā ordeņa brāļi, bet citādi izskatījās pēc garīdznieka. - Araiša, prasi: kas viņš un kādēļ mums sekoja? - pavēlēja mestrs lībietim. Viņš bargā balsī, atdarinādams savu priekšnieku un kungu, atkārtoja Dobelim šo jautājumu. Bet zemgaļu jauneklis spītīgi klusēja, vērodams bruņinieku ļaunos skatus, kas dusmās dzirkstoši vērsās viņā. Tā sejai pat pārlija smaids, domājot, ko tam darīs, ja viņš nerunās. - Runā, neticīgais suns! - sagrābis Dobeli aiz matiem, viņu sapurināja Ikšķiles pilskungs Gāzentofs. -Runā!… - rēca ari tulks Araiša. - Ja nē, mēs tevi pakārsim pie pirmā zara tepat Zemgales tiesā. Mazu brīdi nogaidījis, vai Dobelis tiešām nerunās, viņš atsāka mierīgāk: - Augstais mestrs var būt žēlīgs un laipns - viņš var tevi apbalvot ar sudrabu un celt godā. Pastāsti mums, kas tu esi un kas tevi te sūtīja. Saki, vai zemgaļi gatavojas karam un kādi viņiem spēki un ieroči. Cik stipra ir Mežotnes pils un kas nāks Viestura vietā par Zemgales valdnieku. Araiša, pilnīgi iedzīvojies bruņinieku ieskatos, izteica Dobelim daudz jautājumu, bet tas klusēja kā sagūstīts vilks, ļauni vērodams savus ienaidniekus. Mestrs jau pacēla roku, lai dotu rīkojumu, kā piespiest jaunekli runāt, kad aiz viņa atska​nēja sievietes balss un lika pat Dobelim tur paskatīties. - Mestr Volkvin, - viņa teica, - te nav īstā vieta to nopratināt. Aizvedīsim viņu Ikšķilē vai Rīgā, un tur jauneklis runās, ja būs apradis ar mūsu dzīvi un mēs izturēsimies laipni. Runātāja bija tērpusies tādās pat bruņās un platā baltā mētelī ar krustu kā visi pārējie bruņinieki, un nezinātājs no pirmā skata to nevarēja saukt par sievieti. Mestrs tūliņ nolaida roku un pagriezās seglos pret runātāju. Viņa savītusē seja mīļi pasmaidīja, kad tas teica: - Jums taisnība, grāfien Danenberg, šis ir zemgaļu izlūks un no tiem pagāniem ar labu un zeltu var vairāk ko izspiest nekā ar karātavu striķi. Šī sieviete bija nesen Rīgā atbraukušā krusta karotāja grāfa Danenberga sieva, ievērojama skaistule un tikpat izveicīga zobena lietāšanā, kā savu daiļskanīgo vārdu izvēlē. Pa tam no Ikšķiles Zemgales krastam tuvojās plosts. Četri spēcīgi airētāji to žigli trauca pāri straumei, un viņš drīz atdūrās malā. Pirmie tur novietojās mestrs ar grāfiem Danenbergu, Hāzendorfu un Ikšķiles pilskungu Gāzentofu. Viņiem pievienojās tulks Araiša ar gūstekni Dobeli. Plostā vairāk nebija vietas, un viņu atstūma no krasta. Atkal spēcīgie lībiešu vīri uzgula garajiem airiem un plosts attālinājās straumē, kas, saules staros vizēdama, kā kausēts zelts plūda pār asajām akmeņu radzēm uz Rīgas pusi. Pārējie bruņinieki, palikuši Zemgales krastā, izsūtīja mežā izlūku, lai tiem pēkšņi neuzbruktu, un nokāpa no zirgiem, tīksmīgi izstaipīdami nogurušos, bruņās tērptos locekļus. Mestrs Volkvins Ikšķiles pilī ilgi neuzkavējās, bet, paklausot grāfu Danenberga un Hāzendorfa skubinājumiem, devās ar pavadoņiem uz Rīgu, piekodinājis Ikšķiles pilskungam vienmēr modri novērot upi un Zemgales mežus. No sagūstītā Dobeļa vēl nekā nevarēja izprašņāt, lai gan Ikšķiles pilskungs Gāzentofs tam parādīja pagrabā moku ratu un jokodams lika pāris pirkstiem noraut nagus. Kad tas nelīdzēja, viņam priekšā nobēra veselu riekšavu sudraba dukātu. Bet Dobelis arī tiem nepieskārās, bet tikai pateica, ka viņš mežā medījis briedi un bruņinieki to sagūstījuši nevainīgu. Mestrs arī viņu paņēma līdz uz Rīgu. Par gūstekni sevišķi interesējās grāfiene Danenberga, kas, viņu aizstāvot Ikšķilē, lūdza mestru pārtraukt tā mocīšanu. Citādi jaunekļa kauli būtu krietni salauzīti uz moku rata pils tumšajā pagrabā, kur viņš pavadīja dienu un nakti, kamēr to izveda saules gaismā, lai dotos ceļā uz Rīgu. Lībiešu tīrumi bija sausuma izdedzināti, un Dobelis ceļā neredzēja nevienas kuplas un zaļojošas druvas, kādas ap šo laiku bija sastopamas auglīgajā Zemgalē. Te bija gājis pāri svelmains karstums un lībiešiem atkal draudēja bads, kā jau tas bieži gadījās arī agrākajās ziemās, kad viņi, sirodami un maizi meklēdami, upēm un purviem aizsalstot, uzmācās Zemgalei. Kā izsalkuši vilki, kas ziemas salā kļūst


pārdroši un, asos zobus klabinādami, uzglūn laupījumam, tā viņi ložņāja tad ap zemgaļu sētām, lai kaut ko iegūtu vai nodedzinātu. Ceļš uz Rīgu vietām locījās pa ozolu un kļavu birzīm, pieiedams tuvu Daugavai. Te brīžam pavērās zilie upes ūdeņi, kas krācēs putodami šalca uz jūru. Pāri upei gulēja zaļi sili un grima debesu pamalē, saplūzdami kopā ar plašo zilgmi kā pelēka migla. Brīžiem ūdeņi aizslēpās aiz birzīm, un tad varēja dzirdēt tikai viņu šalkšanu, kas vienmuļi un dobji atbalsojās koku lapotnē. Kur ceļš pielocījās tuvu krastam, tur varēja redzēt, kā straumē no Ikšķiles uz Rīgas pusi līgoja dažas liellaivas, bet pretī varenajam plūdumam lībiešu mazie zirdziņi gar krastu vilka vairākus lielus, piekrautus kuģus, kas, satinuši buras, garos striķos lēni virzījās uz augšu. Dobeli pārsteidza Rīgas apkārtnē daudzo krusta karotāju un bruņinieku pulki, kas klaiņoja pa ceļiem un lībiešu ciemiem. Tā vien šķita, ka ordenis te savācis spēkus, lai apdraudētu viņa mīļo Zemgali, kas, neskatoties uz visiem agrākajiem postījumiem, arvienu vairāk nostiprinājās un zēla turpat Māras valsts kungu acu priekšā. Hāzendorfs, jājot novērojis Dobeļa zīmīgos skatus uz krusta karotājiem, lika tulkam Araišam viņam pateikt: - Ja tu nepastāstīsi, kādēļ mums sekoji, ja tu neatzīsies, ka esi zemgaļu izlūks, tad savus zaļos mežus nekad neredzēsi. Mēs tevi pakārsim pie Rīgas vārtiem un miesas atdosim suņiem. - Es jau teicu: medīju briedi un jūs mani sagūstījāt, - Dobelis atbildēja tulkam parastos vārdus. Grāfiene, jādama līdzās savam vīram un mestram Vol- kvinam, ilgi runāja ar tiem par gūstekni, kā to piedabūt ordeņa kalpībā un sūtīt izlūkot zemgaļus. - Visdrošākās ziņas mums var pienest viņu cilvēks. Nevienam lībietim mēs nevaram paļauties, tas viņu noslēpumus neizdibinās. Neviens krustnesis neizlūkos tā viņu zemi, un neviens mūks, cauri iziedams, neredzēs viņu karotājus, bet mums tas vajadzīgs, lai zinātu, cik tālu viņi gatavi un kad gaida mūsu uzbrukumu. Lielā draudzība, kādu mums izrāda viņu virsaiši, ir īsta kara viltība, - runāja grāfiene. Viņa apsolījās rītu pat ar mestra uzdāvātās kalpones Sniedzes palīdzību pierunāt jauno zemgali uzņemties šo uzdevumu. - Viņš gan ir jauns, bet, liekas, viltīgs kā lapsa; viņš nebūs lokāms, - domāja mestrs un izteica to skaļi. - Esmu nosirmojis šajos viltīgajos ļaudīs un pieradis viņiem nekad neuzticēties. Viņi savu brīvību mīl vairāk nekā vienīgo Dievu. Bet arī grāfs Danenbergs ticēja savas sievas spējām un pierunāja mestru izmēģināt viņas viltību. - Mestr, mēs te neesam velti atbraukuši, bet lai kristītu šos pagānus. Dievam visi ceļi tīkami, kas ved pie viņa īstās mācības izplatīšanas. Vai mēs nezinām, kā čūska iemācījusi sievieti pievilt pat Dievu, kāpēc gan viņa to īsteni nevarētu izdarīt ar šo pagānu? Kad viņš mums būs nodevis savējos, tad mēs zināsim, kur viņu likt. Mestrs Volkvins, uzklausījis padomus un ņēmis vērā bruņinieka brāļa Šmīdenberga vārdus, ka krusta karotāji prasa, lai tos ātrāk sūta kaujā pret neticīgajiem zemgaļiem un leišiem, nolēma pagaidām gūstekni nodot grāfienes ziņā, lai tā viņu pārliecinātu labajam darbam, par ko sagaidāms šeit zemes virsū labs atalgojums un sataisīta goda vieta arī debesīs. - Sakiet, grāfien, ka paradīzē viņu sagaidīs eņģeļi, ka viņš varēs sēdēt pie klātiem galdiem un mieloties pēc sirds patikas. Sakiet, ka mēs viņu iecelsim par visas Zemgales virsaiti, lai tik viņš pastāsta, ko par tiem zina, - runāja mestrs. Grāfiene Danenberga no savas puses apliecināja, ka viņa darīs visu iespējamo un ka pūles nepaliks bez sekmēm. - Tā Kunga mācības sēkla lai neiet secen viņa sirdij! - novēlēja mestrs grāfienei, izjājot caur biezo Rīgas mūru vārtiem. Grāfs Danenbergs paņēma gūstekni sev līdz ierādītajās telpās un sameklēja viņa sievai mestra uzdāvināto jauno zemgaļu gūstekni Sniedzi, kas jau runāja arī viņu valodā, lai ar tās un sievas palīdzību


pierunātu Dobeli ordeņa kalpībai. Bet Dobelis tam pretojās. - Zemgalis labāk mirst, nekā nodod savu dzimteni. Es esmu vienkāršs medinieks un nekā nezinu, viņš teica. - Mēs gan domājam citādi. Tu, kā vienkāršs medinieks, pārāk labi tērpies. - Esmu labieša dēls. - Tad tu daudz zini par Zemgales iekšējām lietām. Bet Dobelis nerunāja ne par zemgaļu kareivju skaitu, ne to, kas būs Viestura vietnieks. Rīgā vēl ik dienas iepeldēja no jūras un piestāja Daugavas malā daudz kuģu ar krusta karotājiem, augstiem svešzemju viesiem un bruņiniekiem, kas nāca uz pāvesta izsludināto aicinājumu piedalīties drīzumā izrīkojamā karā pret zemgaļiem un leišiem. Katrs no augstajiem kungiem atbrauca pats ar saviem zirgiem, ieročiem un naudu, jo cerēja zemēs viņpus Daugavas gūt laicīgus labumus. Bez tam pāvests vēl bija solījis visiem, kas ies pret pagāniem, grēku piedošanu un mūžīgu dzīvošanu un līksmošanu debesu priekos. Tiem, kas kāpa krusta karotāju kuģos, jau iepriekš tika piedoti visi nodarītie pārkāpumi pret cilvēku dzīvībām un svešu mantu. Tādēļ, bīdamies laicīgos sodus, te salasījās dažādi šaubīgi ļaudis. Kam pašam nebija savu ieroču, tos apgādāja ordenis vai bīskaps ar visu vajadzīgo, ieskaitot viņus krusta karotāju spēkos. Tā varenie pulki auga ik dienas. Ap Rīgu visur žvadzēja bruņas un zobeni, visur šķindēja pieši un zviedza kara zirgi. Šādā burzmā mestrs atgriezās no Viestura bērēm, priecīgs, ka šis Zemgales apvienotājs un, kā viņš smējās, viņa draugs vairs nav starp dzīvajiem un nebūs jāstājas viņam pretī cīņā un jākaunas par draudzības solījumu laušanu. Kad citi runāja, ka krusta karš tikai būšot liels izpriecas jājiens, mestrs domāja par nopietnu pagānu pretošanos. Ordeņa brāļu sapulcē viņš pat gribēja uzbrukumu novilcināt uz vēlāku rudeņa laiku, teikdams: Lai tie nekristītie zemgaļi paši sāk kauties savā starpā valdīšanas varas dēļ, tad mums būs vieglāk viņus pieveikt un iznīcināt, paņemot viņu mantas un sievas. - Bet grāfs Hāzendorfs domā citādi! - viņam pateica kuršu bīskaps Engelberts, kas, arī atbraucis Rīgā ar lielu kuršu pulku, gribēja piedalīties krusta karā, lai izpirktu pāvesta dusmas par nežēlīgo kristīto latviešu apkaušanu, kas nebija spējuši maksāt uzliktās nodevas. Sapulce lūdza grāfu Hāzendorfu izteikt savas domas, jo viņu uzskatīja par labu kara vadoni, kas jau cīnījies neskaitā​mās kaujās ar jatvigiem un Nadravas pagāniem. - Manas domas ir, ka karaspēks savākts pietiekoši liels. Tādu spožu pulku, kā tagad mestram, nav bijis nevienam vadonim. Augsti un zemi, bagāti un nabagi, visi, kas še salasījušies, lai iemantotu ar tam Kungam patīkamo darbu mūžīgo dzīvošanu, visi grib cīnīties par ticību un savu pestīšanu. Mums šis kara gājiens jāuzsāk nekavējoši, jo paši redzam, ka ziemā pretinieki būs vairāk sagatavojušies nekā tagad. Mēs vēl zinām, ka lielais sausums, kas te apkārt valda, izkaltējis purvus un upes padarījis seklas. Bez tam Livonijā draud maizes trūkums, ar ko ziemu jārēķinās tik lieliem kara pulkiem, kādi ir mūsu ordeņa mestram. Tie bija prātīgi vārdi, kuriem vajadzēja piekrist, jo tos runāja piedzīvojuša bruņinieka lūpas, kas desmitās kaujās savām, rokām sitis spēcīgos pagānu vīrus, bet pats pasargāts no Dieva eņģeļa par postu arī turpmāk neticīgo ciltīm. Pēc ilgākām pārrunām tā arī vienojās - uzbrukumu uzsākt septembra pirmajās dienās, bet līdz tam vēl aicināt palīgos igauņus un Pliskavas krievus, kas katrā ziņā gribēs iedzīvoties laupījumā un pasirot svešā malā. Bet reizē ar to ordenis nodrošinātu aizmuguri, jo draugiem, kas devuši iespēju iet līdzi karā stipru pulku apsardzībā, nekad neuzbruks ne igauņi, ne krievi. Varenas gaviles pārņēma arī Rīgas pilsoņus un tirgotājus, jo nu viņiem radās izredzes iedzīvoties turībā, kad atgriezīsies kara pulki ar salaupītajām mantām un tās lēti pārdos, lai tiktu pie skanošiem, viegli glabājamiem dukātiem un saldā, reibinošā vīna, ar ko uzjautrināt prātus. Rīdzenieki steidzās


apgādāt visu nepieciešamo karaspēka mājās sagaidīšanai un izrīkoja arī paši savu jātnieku pulku, kas ņemtu dalību spožajā gājienā un gūtu daļu laupījuma. Ar lielu prieku tam gatavojās pilsoņi un viņu dēli, pirkdami dārgas, spožas bruņas un zobenus. Viņu zirgu iemaukti un seglu apkalumi mirdzēja sudrabā tāpat kā dažu ordeņa brāļu jājamie piederumi. Sajūsmā viņi klejoja pa krustnešu nometni ārpus pilsētas mūriem un sadzēra brālības ar visiem klaidoņiem - Kaut pagānus!… - Kristīt neticīgos! - klaigāja svešie krustneši, kas, atbraukuši kuģos, palika turpat pie Rīgas līdz uzbrukuma dienai vai devās uz Ikšķili, kur bija paredzama karaspēka pārcelšana Daugavai. Dienas gāja ļoti drudžaini. Ordeņa un bīskapa spēki pulcējās Rīgā no visām viņu pilīm. Tiem līdzi nāca iekaroto zemju leimaņi līdz ar ar kristītajiem lībiešiem un letgaļiem, kas, kļuvuši ordeņa vai bīskapa kalpi, apsaimniekoja tiem ierādītos zemes gabalus - līzdami mežus un pārvērzdami tos tīrumos. Smilšainajos Rīdzenes upes krastos saradās teltis un zaru būdas, sprēgāja ugunskuri un skanēja iereibušo vīru dziesmas. Lībieši tiem piegādāja kara zirgus un ratus mantu vešanai. Tukšus pajūgus ņēma līdz arī no visām pilīm un sētām, no kurām nāca krusta karotāji, jo baumas par lielajiem pulkiem vēstīja, ka te būs noteikta uzvara un laupījums bagātajā Zemgalē un Lietavā, kam jau laikus vajadzēja nodrošināt vezumus. Pašā Rīgā katrs zirgs bija tik dārgs, ka par to nežēloja pat desmit sudraba dukātus. Ordeņa brāļi izvēlējās no krustnešiem sev bruņu kalpus un ieroču nesējus, kas tūliņ pārgāja to dienestā, un tiem vajadzēja atrasties viņu tuvumā - apsargāt un apkalpot tos. Kad mestrs saskaitīja tam padotos kara pulkus, bija ap piecpadsmit tūkstošu liels bars, kas pie tam šoreiz sastāvēja no daudziem kaujās rūdītiem vīriem un bruņiniekiem. Abi grāfi - Danenbergs un Hāzendorfs, vien jau bija vērti kā mestra padoma devēji, kas daudzos krusta karos cīnījušies, nākuši arī te izplūkties ar pagāniem. Ievērību pelnīja arī grāfa Danenberga skaistā sieva, kas tikpat veikli vadīja kara zirgu, kā vicināja smago zobenu. Arī viņa gatavojās jāt vīram līdzi karā. Kādu rītu viņa apmeklēja mestru Volkvinu un sacīja, ka tās iespaidam uz jauno zemgali bijuši panākumi. - Viņš apņēmās mums ziņot par zemgaļu aizstāvēšanos, ja vien to palaižam brīvībā un dodam iespēju visu sīki uz​zināt, - viņa teica. - Vai šis zemgalis ir ievērojama vīra dēls? - jautāja mestrs. - No labieša Coda dzimtas, kas bijusi draugos ar pašu Viesturu. - Tad mēs viņu nevaram atsvabināt! - lēma mestrs. Viņš solās pieņemt kristību. Laid, mestr, lai tas atnes mums ziņas. Viņš, man šķiet, samīlējies mūsu gūsteknē Sniedzē un darīs visu, ko tam liks. - Arī šī meita ir no Zemgales. Kādā uzbrukumā mēs to atvedām gluži jaunu. - Tas vēl labāk, tad viņi abi mums kalpos. Mestrs ilgi domāja, pirms teica, ka ziņu iegūšanai vairs neesot laika. - Iekams pēc ilga sausuma uznāk rudens lietus, mums jātiek ar šiem pagāniem galā. Bet ved viņu šurp, es viņu atsva​bināšu, lai vajadzīgās ziņas mums pienes ceļā, - teica mestrs un viltīgi smīnēja. Kad Dobelis, skumjš un apjucis, stāvēja mestra priekšā, pēdējais, vērojis viņu, lika tulkam Araišam uzprasīt: - Vai tu esi jau kristīts? - Nē, bet esmu mierā pieņemt jūsu ticību, ja pēc tam laižat mani brīvībā. Mestrs asi iesmējās, savieba krokaino seju jo ļauni un vaicāja tālāk: - Pastāsti man, kādi spēki ir zemgaļiem un kur stāv viņu kara pulki? - Es nezinu… Dzīvoju Coda ciemā un nekā neredzēju. Tu vispāri nekā nezini!… Tu esi dzeltena lapsa, kas lien un okšķerē mūsu gaitas! - mestrs


uzkliedza un pamāja krust​nešiem un pils sargiem: - Novediet un ieslēdziet viņu pagrabā, lai padomā, kamēr es atgriezīšos no kara gaitām! Sargi aizrāva Dobeli pazemē, kur viņu apņēma drēgnums un tumsa, bet grāfiene Danenberga mestra rīkojumu uzzināja tikai otrā dienā, kad kara pulki taisījās uz Ikšķiles pili.


3.PĀRI DAUGAVAI Daugava, plata un varena, mezdama slaidus līkumus paaugstajos krastos, locījās uz jūru. Viņa, bagāta ūdeņiem, kas pieplūda pa mazajām upītēm un strautiem, kuri tos smēla mežiem veltītos apvidos, traucās strauji uz priekšu. Vietām, aizturēta lieliem akmeņiem un klinšu nobrukumiem, viņa krāca un mutuļoja. Putu kreveles šļakstījās visapkārt un, izrāvušās straumes virpuļiem, baltas kā kaiju spārni aizpeldēja gar upes malu. Daugavas labais krasts bija apdzīvots lībiešu ciemiem. Kur vien nebāloja balto smilšu kāpas, tur kustējās darbīgi ļaudis, novākdami vājo rudens ražu. Bet pāri varenajam ūdens plūdumam upes kreisajā krastā slējās tumši zaļie meži, kas kā kupls vainags apslēpa zemi. Cik tālu varēja saskatīt cilvēka acis, nekur neredzēja kūpam dūmus un nedzirdēja atskanam balsis. Te, Zemgales daļā, jau no Daugmales pils izpostīšanas laika valdīja klusums, un viņu iemītnieki dzīvoja, atvilkušies tālāk no Daugavas, līdzenajos Lielupes krastos, kur zeme izdeva labāku ražu un augļi bagātīgi atmaksāja darba sviedrus. Platais, smilšainais ceļš Daugavas labajā krastā kūpēja putekļos. Tur devās krusta karotāju pulki no Rīgas uz Ikšķili. Pa priekšu jāja jātnieki varenos zirgos, platos, baltos mēteļos ar melniem krustiem virs tiem. Priekšgalā plīvoja lielais zeltītais Māras valsts karogs un daudzi mazi karodziņi. Aiz viņiem jāja bruņinieku kalpi un ieroču nesēji. Tad sekoja lepnie leimaņi, Rīgas pilsoņi un krustnešu jātnieki, katrs pulks ar savu karogu. Tikai pēc tam nāca kājnieki un vezumi. Visur skanēja smiekli un skaļas balsis; visur strāvoja jautrība un bezbēdība. Kā īsts un pieradis kara vadonis, kam pieder noteikšana par šo lielo bruņoto spēku, visiem priekšā jāja mestrs Volkvins, kam, kā augstākajam ordeņa vadonim, bija pienākums iekarot jaunas pagānu zemes un pusi no tām nodot baznīcai - bīskapa rīcībā. Pār viņa galvu lepni plandījās lielais Māras karogs, vēstīdams visiem, ka šinī melnajā ērzelī sēd vīrs, kura rokās guļ zemes un kaimiņu cilšu likteņi. Teltis un būdas Rīdzenes krastos nozuda ātrāk, nekā viņas te uzceltas. Vēl daža zaru būda kurējās gaišās liesmās, kad viņas iemītnieks jau soļoja sirdīgo krusta karotāju pulkā. Greznais karaspēks spožajās bruņu cepurēs viļņoja saulē kā izlieta sudraba masa, apņemdama ceļu un tekas viņa malās. Ārpus Rīgas mūriem stāvēja sievas un bērni, kas spulgojošām acīm pavadīja vīrus un brāļus tālajā kara gājienā. Rīga bija devusi savu pilsoņu pulku, kas spožumā šķita līdzīgs ordeņa bruņiniekiem, tādēļ tie arī turējās viņiem cieši aiz muguras. Tur aizjāja daudzi rīdzenieki, kas gribēja iedzīvoties pagānu mantās kopā ar tālo jūras ceļu atbraukušajiem kungiem un vienkāršajiem krustnešiem. Aiz visiem šiem raibajiem pulkiem brauca nebeidzama vezumnieku rinda, kuru rati piekrauti gan bruņām, gan segliem, pārtiku un ieročiem. Bet bij ari daudz pilnīgi tukšu ratu, ko vilka novārguši lībiešu zirdziņi, un ordeņa brāļi tos drīz cerēja piekraut vērtīgām mantām. Paši pēdējie gāja lībieši un kurši ar saviem vadoņiem un karogiem, tā noslēgdami lielisko pulku putekļos un izmītajā ceļā. Grāfs Danenbergs un viņa sieva jāja cieši aiz mestra. Tiem sekoja Hāzendorfs un kuršu bīskaps Engelberts, kas skaitījās visa kara pulka garīgais tēvs. Viss Daugavas labais krasts tinās biezos smilšu putekļos un skanēja čaloņā un ratu grabēšanā. Bruņinieku lielie un smagie kara zirgi zviedza un slējās pakaļkājās, svaidīdami savus jātniekus, kas, viņus valdīdami, nežēloja piešus un belzienus. Atsevišķā pulciņā jāja trīs bruņinieki, tuvākie mestra draugi no augstmaņu kārtas - Volfhauzs, Šmīdenbergs un Ratermanis. - Pagājušās nakts svētkos visvairāk izdzēra grāfs Danen​bergs, - teica Ratermanis.


- Ja pieskaita viņa sievas iztukšotos kausus, tad gan, - smējās Šmīdenbergs. Bet, vai jūs varat iedomāties, ko mans ieroču nesējs stāstīja? Viņam to savukārt pateicis grāfa Danenberga bruņu kalps - grāfiene esot samīlējusies tajā zemgaļu jauneklī, kuru sagūstījām viņpus Daugavas un nodevām mestram, - pastāstīja Volfhauzs lielo notikumu, vēl piebilzdams, lai draugi par to tālāk nerunā. Šmīdenbergs, valdīdams nemierīgi zirgu, piekrītoši māja ar galvu. - Runā, ka viņa lūgusi mestru, lai palaižot šo pagānu brīvībā, bet grāfs Danenbergs zemgali slepus ieslodzījis pagrabā. - Tūlīt pakārt vajadzēja! - Mestrs to darīšot pēc atgriešanās no kara gaitām. -Tas ir gļēvums!… Nevienu pagānu netaupīt! Šiem bruņiniekiem piejāja trīs mūki priesteru drēbēs, uz daudz mierīgākiem zirgiem. Tie bija Harmuts, Ārentāls un Hofmanis no kuršu zemes. Viņi bija sevišķi veikli kristītāji, kas jau paguvuši nosvētīt vairākus desmit tūkstošus kuršu. Tagad viņi devās līdzi krusta karotājiem, lai veiktu lielo misiones darbu starp pagāniem, kuri padosies gūstā un, ceļos nometušies, lūgsies pēc viņu svaidītajām rokām. Brālis Ratermanis, jādams varenā rumakā, pār plecu brīdi vēroja Ārentālu un tad uzrunāja to: - Mūk, kā tu domā, vai mums tur visiem pietiks darba? Pirms atbildēt bruņiniekam, mūks viņu svētīja ar krusta zīmi. - Lai no tava zobena nenožūst neticīgo asinis. - Vai tu domā, ka viņi, ieraudzījuši tādu pulku, maz pretosies? - Mūsējo ir daudz, bet pagānu būs kā smiltis tuksnesī, kas apdraud tā Kunga vīna dārzu, - atteica mūks. Brālis Volfhauzs pievaldīja zirgu un drīz atradās starp viņiem. Tā seja atvāztajā bruņu cepurē jautri smaidīja. - Bet ko svētais tēvs saka par pagānu meitām? Mūks mazliet apjuka, tomēr svētīdams pārkrustīja arī Volfhauzu. - Pagānu meitas ir skaistas, - pēkšņi izmeta Hofmanis, - miesās viņas tuklas un debess zilām acīm. Tikai citi saka, ka esot varen niknas un labāk ļaujot sacirsties zobeniem, nekā dzerot kausu vīna krustnešu veselībai. - Uz veselību! - ierēcās Šmīdenbergs. - Kas šīm vīnu dos? Mēs labāk zinām, ko ar viņām darīt! Mūk, nestāsti mums niekus! Harmuts visu laiku klusēja un vēroja bruņinieku labos zirgus. Viņš bija mantkārīgs cilvēks un domās salīdzināja savu kleperi ar brāļu melnajiem ērzeļiem. - Uz tādiem var aiznest ne vien lielus mantu saiņus, bet arī pāris skaistulītes! - viņš norūca. Grāfs Hāzendorfs, piejājis mestram līdzās, rādīja pāri upei: - Kā mēs rītā sauksim tur to zemi? - Rītā tā būs jau Māras valsts, - lepni atteica mestrs. - Tas man patīk! - mestram otrā pusē pielēkšojis, iesaucās grāfs Danenbergs. - Drīz saulei jātinas dūmakās, degot pagānu ciemiem. - Un asinīm jākrāso mūsu zobeni, - piebilda grāfiene. Kara kungi, ievērojiet, ka mēs ejam kristīt, bet ne visus nokaut, - brīdināja mestrs, savilcis krokaino seju, ka neviens nevarēja pateikt, vai viņš runā nopietni vai smaida. - Bet, kas kliegs un pretosies, tam jāmirst! - tiepās grāfiene. - Visiem, kas bēgs vai slēpsies - jāmirst! - lēma arī abi kara lielkungi. Ikšķiles pils sarga taure skaļi vēstīja, ka pienākošie spožie kara pulki tiek līksmi apsveikti. Upes krastā un ārpus pils mūriem drūzmējās ar kuģiem atbraukušie krustneši. Viņi vicināja jātniekiem pretī zobenus un šķēpus, priecīgi saukdami un uzgavilēdami. Viņi nemaz nevēroja, ka pāri Daugavai dziļā


mierā dus Zemgales meži un klaigas tur skaidri dzirdamas. Mestra pienākošos kara pulkos kājnieki tagad jaucās starp jātniekiem un vezumnieki bļaustījās kājnieku ielenkti, kas noguruši gribēja kāpt ratos. Bet tuvais ceļa mērķis visus nomie​rināja un līdzenajos Ikšķiles laukos drīz iedūmojās ugunskuri. Pilī mestrs sadalīja saviem tuvākajiem palīgiem uzdevumus un lēma jau rītā ar mazu gaismiņu celties pāri Daugavai. -Grāfam Danenbergam jāvada leimaņu, Rīgas pilsoņu un krustnešu jātnieku priekšpulki. Grāfs Hāzendorfs un Ikšķiles pilskungs Gāzentofs atradīsies vienmēr manā tuvumā, lai izšķirošās sadursmēs vadītu krustnešu kājnieku pulkus. Brālis Volfhauzs pārraudzīs vezumus un gūstekņus, bet bīskaps Engelberts rīkos jaunatgrieztos pagānus, - mestrs sadalīja karaspēka pārvaldi, nozīmēdams ari krieviem un igauņiem vadoņus no bruņinieku vidus. Visu nakti krustneši un kalpi kārtoja laivas un plostus, lai no rīta dotos pāri upei. Te bija pienācis arī kāds tūkstotis Pliska- vas krievu, kas, neskatoties uz silto laiku, tērpušies aitu un briežu ādu drēbēs, kara cirvjiem aiz jostām un gariem šķēpiem pār pleciem. Zobenu nesa tikai rets, un tāpat zirgu viņiem bija maz. Tie likās ļoti noguruši no lielās steigas un karstuma, kas izkaltēja purvus un upes. Arī Daugavā ūdeņi bija sekli, un daži krustneši lielījās to pārbrist. Naktī Ikšķiles pili visos logos dega lāpas un bruņinieki pils zālēs līksmojās. Brīžiem pa lūkām, pagalmā un ārpus mūriem, skanēja zobenu šķindas un viņu sitieni pa vairogiem. Tur iereibušie kaušļi mērojās spēkiem un rādija savu veiklību atsist uzbrukumus. Atšalca arī pa svētai Dieva dziesmai, ar kurām mūki un citi ticīgie stiprināja krustnešu un jaunatgriezto kuršu, lībiešu, letgaļu un igauņu sirdis pirms došanās pagānu zemēs. Mūki svētīja katru, kas tiem solīja daļu no laupījuma vai iespieda saujā naudas gabalu. Harmuts, Ārentāls un Hofmanis bij ierīkojušies tekas malā, kas veda no pils vārtiem uz Daugavu. Te visbiežāk staigāja garām ļaudis un apstājās nolūkoties svētajos tēvos, kas visai cītīgi skaitīja lūgšanas un saņēma naudu. Novakares tumsā, kad mūkus mazāk ievēroja, pie viņiem apstājās liels vīrs, kailu galvu, bet kam bruņām pāri klājās baltais krustneša mētelis. Tas bija mestra Volkvina tulks lībietis Araiša. Viņš sakrustoja rokas pār krūtīm un likās klusu skaitām lūgšanu. Visi trīs mūki gaidīja, pie kura no tiem griezīsies šis krustnesis, pasniegs naudas gabalu un lūgs sevi svētīt. Bet Araiša tā stāvēja ilgi un skatījās trijos mūkos, kā nespēdams izšķirties, kurš viņam būtu derīgāks. Pēdīgi šķita, viņš lūgšanu beidzis un nolaida rokas gar sāniem. Viņa platā, spēcīgi veidotā mute pavērās vārdiem: - Kurš no jums ir kuršu bīskaps? Mūki samulsa, negaidījuši tādu jautājumu. - Bīskapa te nava, - teica Ārentāls. - Var redzēt, ka tu nepazīsti ticību, - piebilda Harmuts. - Vai tad bīskaps sēdēs ceļmalā? - Bet, ja labi samaksā, var taču sēdēt, - zobgalīgi runāja Araiša. - Prom, nelieti!… Nezaimo Dieva vietnieku! - sauca Hofmanis un draudoši pacēla roku. - Dod viņam ar spieķi kā visiem tiem, kas apsmej to Kungu, - pamācīja Ārentāls. Araiša tagad skarbi iesmējās. - Mūk, tavs spieķis būs par īsu vai sitot tava roka sakaltīs, jo es esmu mestra Volkvina draugs. - Viņš no tiem jaunatgrieztajiem pagāniem, lībietis vai letgalis, kas paraduši smieties par ticību, dusmās teica Hofmanis. Viņa roka jau turēja garo spieķi metienam. - Laikam svešās drēbēs tērpies izlūks un grib mums darīt ļaunu, - piezīmēja mūks Harmuts. Araiša, lepni izvērsis krūtis, sakrustoja atkal pār tām rokas. - Nāc tuvāk, lai tevi nosvētām, - Ārentāls likās draudzīgi aicinām, bet šķielēja uz savu rungu. - Mani var svētīt tikai pats bīskaps, tāpat kā mestru Volkvinu, - Araiša ķircināja mūkus. - Kas tad tu tāds esi, ja netērpies kā īsts brālis un nenēsā bruņu cepuri? - bargi jautāja Hofmanis.


Viņam sametās bail, ka nav apvainojis kādu augstu vīru. - Mūk, tu esi tikai zemes pīte! - balsi negrozīdams, teica Araiša. - Man ir solītas balvas un gods. Es vienmēr esmu mūsu cienījamā mestra tuvumā - es esmu viņa tulks Araiša. - Tfu! - nospļāvās Hofmanis. Ārentāls tvēra savu spieķi, lai ielaistu Araišam pa lieliem. Bet tas, ļauni iesmējies, aizgāja pa teku uz Daugavas pusi. Mūki sašutumā bridi klusēja un, kā dziļi apvainoti, raudzījās aizejo​šajā lībietī. Pirmais attapās Ārentāls. - Šiem jaunatgrieztajiem pagāniem nav kauna zaimot ticību un smieties par mums - viņas uzticīgiem sargiem. Harmuts pārmeta krustu un, sīkajiem naudas gabaliem žvadzot, sabēra tos kulē pie kreisajiem sāniem. Ko mēs viņam padarīsim, - tas teica. - Šinī kara gājienā viņš būs noderīgs - piedosim tā apgrēcību. Debess arvienu vairāk satumsa. Pēc brīža trīs mūki, skaļi runādami, aizgāja uz pils pusi, kur skanēja dzīru troksnis. Drīz viņus redzēja lokāmies ap ugunskuriem, kur krustneši saņēma viņu svētību, maksāja par to sīknaudā vai sniedza pretī vīna kausus. Nakts tumsā blāzmojās sprēgājošās liesmas un ap tām skanēja dzērāju dziesmas. Te vēl, kā savā zemē, no Rīgas bij atbraukuši vīna pārdevēji, kas piesolīja šo dziru pat uz parāda. Viņi apņēmās gaidīt tepat un papildināt dzērienu krājumus, lai godam saņemtu uzvarētājus, kas atgriezīsies ar laupījumu un bagātīgi samaksās par pasniegto. Tikko austrumos parādījās agrā rudens rīta blāzma, kad vēstneši no pils jau modināja krustnešu nometni un ziņoja trauksmi. Kara pulki tūliņ steidzīgi kārtojās aiz pils mūriem un pilsētas. Pirmajā barā stāvēja grāfa Danenberga trieciena pulks ar bruņiniekiem, viņu kara kalpiem, leimaņiem un Rīgas pilsoņiem. Tas bija varens un mirdzošs bars, zviedzošos kumeļos un spožās bruņās. Viņu cepures greznoja baltas strausu spalvas un mēteļiem bij uzšūti melni krusti. Pie viņu sāniem karājās gari un smagi zobeni, rokas turēja vairogus un smailus šķēpus. Aiz šī pirmā un spožākā pulka stāvēja viņu vezumi ar rezerves bruņām, ieročiem un segliem. Bet daudzas kulbas bija pilnīgi tukšas salaupīto mantu vešanai. Aiz visas šīs kņadas sastājās krustnešu jātnieki kā galvenie kaujinieki, kas var ātri steigties pirmajiem palīgā. Arī viņiem netrūka tukšu vezumu, kuros kraut mantas. Ordeņa, bīskapa un krustnešu jātnieku pulkus noslēdza krustnešu, lībiešu, kuršu, letgaļu, igauņu un krievu kājnieku karaspēks, kur daži mirdzumā nepalika atpakaļ bruņiniekiem un grāfa Danenberga triecienniekiem, bet bija arī daži galīgi noskranduši vīri, kuru kailumu kauns uzlūkot. Bīskaps Engelberts jaunatgrieztos pagānus ar labiem solījumiem vai draudiem bija piespiedis nākt līdzi cīņā pret zemgaļiem un leišiem, lai tiktu pie lielāka laupījuma, jo katram no tiem trešā daļa jāatdod baznīcai. Arī viņiem bija līdzi daudz vezumu, kas domāti laupījuma novietošanai. Tagad vēstneši saskaitīja karotāju pulkus un vezumus, ziņodami par tiem mestram. Tas likās milzīgs karaspēks, kāds nekad vēl nebija Māras zemē vienkopus savākts ne skaita, ne spožuma ziņā. Pāri divpadsmit tūkstošu krusta karotāju - ordeņa brāļu un krustnešu, kas kā vilki alka plēsties ar zemgaļiem un leišiem, bet jaunatgriezto lībiešu, kuršu, letgaļu un igauņu te bija bez skaita. Arī krievu tūkstotis neietilpa tur, jo tos mestrs uzskatīja vienīgi kā sirotājus, kas arī viņam dos zināmu nodevu no salaupītā. Tikko no pils torņa kļuva saskatāma saule, tur atskanēja kara taure un viņai atbildēja lejā citas vēl skaļāk un iereibušo karotāju kaujas kliedzieni. Viņi alka laupījuma un labi izkauties klajā laukā. Daugavmalā pie plostiem un kuģiem, kas te sagādāti kā skaidas cirtiena vietā, nostājās izrīkotie pārcēlāji. Pa plaši atvērtajiem Ikšķiles pils vārtiem izjāja mestrs Volkvins ar saviem pavadoņiem un tuvākajiem cīņas draugiem. Viņš pagrieza melno ērzeli uz kara pulku pusi, kas, ieraudzījuši savu vadoni,


auroja kā negudri. Krustneši bija salasījušies no dažādām tautām un kliedza katrs savā valodā. Tur bija vāci, flāmi, spāņi, goti un citi. Visi viņi tiecās pēc grēku piedošanas un svešas mantas. Lielāko tiesu savā dzimtenē bijuši slepkavas vai ceļu laupītāji, kam tur draudēja cilpa. Araiša vienmēr turējās līdzās mestram, lai vajadzības gadījumā pārtulkotu tam savu tautiešu vārdus. Mazā uzkalniņā aiz pils grāvja, kas kā radīts apkārtnes aplūkošanai, uzjāja mestrs ar saviem pavadoņiem. Brīdi viņš vēroja spožos bruņiniekus un kara kalpus. Tad viņa skati krita uz krustnešiem. Tas bija raibs, bet karot kārs pulks, kāds nevienam iepriekšējam Livonijas bīskapam, ne ordeņa mestram nebija bijis. Sastopoties ar neticīgajiem, tas varēja darīt brīnumus, jo viņi taču gāja kaujā tā Kunga vārda balstīti. Tālāk stāvēja lībieši. Arī tie viņam pazīstami kā lāga vīri, kas ticību jau turēja sirdīs. Vēl tālāk atradās šaubīgie letgaļi un igauņi. No tiem varēja iegūt laupījuma daļu. Kurši - nu, par šiem bīskapa Engelberta karotājiem mestrs nedeva nekā. Tāpat arī Pliskavas kņaza pulks šķita maznozīmīgs. Grūtā brīdī viņi ar bēgšanu varēja aizraut līdz dūšīgos krustnešus. Tikko saules stari krita gar pils mūri uz spožajām bruņinieku kara cepurēm, mestrs Volkvins pacēla roku. Viss viņa karaspēks, kas pirms tam rūca un urdēja kā bišu spiets, apklusa un noņēma cepures. Mestrs runāja: Brāļi, bruņinieki, krustneši un visi īsteni ticīgie! Nemitīgi jūs prasījāt, lai vedu cīņā pret pagāniem, kas kā tā Kunga zaims mitinās tepat Māras zemes durvīs un apdraud svētās krusta zīmes īpašumus. Nu ir pienācis tas brīdis, kad mēs brāzīsimies viņiem virsū, kad mēs iesim nest tā Kunga vārdu un prieka mācību arī šiem pagāniem. Bet viņiem ir sātans sirdīs un tādēļ es jūs svētu uz lielo darbu padzīt šo nelabo un kristīt tos, bet, kas pretojas svētajam iestādījumam - nokaut, lai jūsu sētā svētītā sēkla varētu dīgt. Pēc šiem vārdiem mestrs meta pār saviem kara pulkiem krustu un sauca: - Ejiet un svētiet! Ejiet un uzvariet! Ejiet un kristiet Dieva vārdā! Lielas gaviles pāršalca visiem kara pulkiem. Zobenu šķindas un klaigas apliecināja, ka viņi grib uzvarēt. - Mestrs lai dzīvo! Mestrs lai dzīvo! - kliedza krustneši, bet bruņinieki drūmi klusēdami lūkojās pāri Daugavai. Tad pakalniņā uzjāja bīskaps Engelberts un, mūku ieriņ- ķots, svētīja karotājus. Tūliņ visu galvas noliecās lūgšanai un no daudzām mutēm plūda svēta dziesma. Pēc lūgšanas, kad saule apmirdzēja visus bruņinieku augumus, mestrs aizlēkšoja pulku priekšgalā. Vēl viņš gribēja teikt dažus vārdus ordeņa brāļiem, kas nepacietīgi gaidīja sava tiešā pavēlnieka grāfa Danenberga zīmi jāt lejā no kraujas. Mestra zirgs apstājās bruņinieku bara priekšgalā. Viņam tieši pretī spožā tērpā, smagu zobenu pie sāniem, smaidīja grāfa Danenberga sieva kā īsts bruņinieks, kas nebīstas izliet asinis, cirst ar zobenu un auļot pār ievainotiem un kritušiem pagāniem. Mestrs tikai vienu mirkli uzmeta smaidošai sievietei. Viņš jau bija tik vecs, ka skaistais dzimums un viņa smaidi maz valdzināja. Pastiepis zobenu pret Daugavu, viņš teica: Jūs redzat tur pāri upei zaļos mežus un mierīgi zilo debesi. Tur ir iekopti zemgaļu tīrumi un uzcelti ciemati. Tur arī viņu pilis. Bet viņi ir pagāni, un jūs ņemiet to vērā. Jūsu rokas nedrīkst drebēt pret tiem. Kuru tverat, to kristiet ar zobenu un asinīm. Jau pirms saule stāv pusdienā debesu vidū, tur jākūp dūmiem kā līdumā. Ejiet un uzvariet! Ejiet un kristiet! Ejiet un iznīciniet! Līdz ar pēdējiem vārdiem mestrs nolaida zobenu pret Daugavu un bruņinieki tūliņ piespieda straujajiem zirgiem sudraba piešus. Varenie kara rumaki saslējās pakaļkājās un kā viesuļa trenkti metās uz upi. Visiem priekšgalā auļoja grāfs Danenbergs. Viņa melnais ērzelis, tāds pat kā mestram, krākdams kapāja zemi ar pakaviem. Akmeņi sašķīda, kur tas cirta lielo kāju. Bet tāpat viņam sekoja citi, sagriezdami gaisā putekļu mākoni. Tas bija traks skrējiens līdz plostiem, kas stāvēja visgarām upes malai. Bruņinieki tur ātri sarindojās un airētāji viņus steidzīgi atbīdīja no krasta. Aiz bruņiniekiem pa krauju


skrēja lejā krustneši, lai steigtos uz kuģiem. Pilnie plosti un laivas ātri Irās pāri upei. Mestrs ar pavadoņiem stāvēja kraujajā krastā pie pils mūra un vēroja, kā garām tam devās karotāji un vezumi. - Varens spēks! - priecājās Ikšķiles pilskungs Gāzentofs. - Pagāni iztrūcināsies un atvērs savām pilīm vārtus bez cīņas, - runāja bruņinieks Volfhauzs. Bet mestrs bija citos ieskatos. Labi būtu, ja viņi tā bitos. Tikai es tos pazīstu kā sirdīgus karotājus. Kamēr viņi vēl nebūs sapulcējušies kaujai, tikmēr nekas, bet, jo mēs dziļāk iecirtlsimies to zemēs, jo grūtāk mums būs ārā tikt. - Nieki, tāds spēks var visu veikt! - sauca grāfs Hāzen​dorfs, valdīdams straujo kara zirgu. Pa teku lejā steidzās trīs mūki, lai paspētu pievienoties ordeņa brāļiem, jo viņi katrā ziņā gribēja būt pirmie, kas spers kāju uz pagānu zemes. Mestrs Volkvins ilgi vēroja, kā norit karaspēka pārcelšanās. Brīžiem viņš savilka kuplās uzacis bargi uz augšu. Par katru neizdevību viņš lādējās - vai arī pasmaidīja, ja veikli vadītais plosts sasniedza otru krastu. Kad pirmie bruņinieki, izkāpuši Zemgalē, metās kara zirgu seglos, mestrs pagriezās pret pavadoņiem un uzsauca: - Vīnu šurp! Viņa kalps steidzīgi piepildīja un pasniedza kausu. - Uzvarai un labajam darbam! - teica mestrs, to izdzerdams. - Daiļām zemgaļu un leišu meitām! - piebalsoja bruņinieks Ratermanis, pats skaļi smiedamies par saviem vārdiem. Šmīdenbergs smējās tam līdzi, rādīdams spēcīgus vilka zobus. - To skaistāko mēs atvedīsim mestram! - viņš teica. - Un man?… - zobojoši vaicāja bīskaps Engelberts, skatī​damies runātājā. - Tev izvēlēsies tie trīs mūki no jaunatgrieztām! Mestrs neteica nekā, tikai, atvēzējis labo roku, tālu lejā pa krastu aizsvieda izdzerto sudraba kausu. Grabēdams tas noripoja pa akmeņiem un oļiem līdz ūdens malai. Tur viņu paķēra vecs krustnesis un, paslēpis drēbēs, ar vērtīgo laupī​jumu pazuda citu barā. Dārdēdami lejā pa krastu traucās vezumi. Braucēji klaigādami skubināja zirgus, lai pakļūtu cits citam garām un tiktu pie plostiem, kas, izsēdinājuši bruņiniekus, īrās pāri Daugavai.


4. ROBEŽCIEMĀ mājās bēdas par pazudušo Dobeli ātri piemirsās. Agri no rīta rijā klabēja spriguļi, kuļot savākto labību. Maltuvē jau rūca dzirnas, kurās Ziede samala graudus, lai ceptu smaržīgu, dzeltenu maizi. Iesals ari bij izdiedzēts un miestiņš darināts stipru stiprais. Codis, Ledis un Medis ar Dzintru un Skudrīti strādāja piedarbā no mazas gaismiņas. Rijiņa dūmo- jās, kaltējot jaunu seru. Noputējušie kūlēji skaļi runāja: - Brīnums, kam pēdējās dienās pie Ikšķiles tik daudz kuģu, - teica Medis. - Kā vienmēr rudeņos, kad viņi izved labību un medu. - Bet lībiešiem šogad neraža - tur nav ko vest. - Liekas, ka ari daudz karotāju piebrauc Ikšķilē. - Es vēstīju Staldzim un arī Iecavā, - sacīja Codis, - bet viņi mani mierināja, ka ordenis pašreiz rīkojot kara gājienu pa Daugavu pret Polockas krieviem. - Tad mums kādu laiku būs miers, - teica Medis. - Kas var zināt, kam viņi uzbrūk. Labāk uzmanīties. Kā mūsu Dobeli nolaupīja… - runāja Ledis. Pašreiz metiens bija izkults, un Codis, novākdams salmus, saujā vērtēja graudu ražu. - Labi birst - varēsim daļu vest svešajiem tirgoņiem. - Nopirksim labus un smagus zobenus, - izmeta Medis. - Un Dzintrai par pūlēm saktu! - Ledis iestājās par savu līgavu. - Ko nu man… - apjukusi vairījās Dzintra. Viņa sen bija kārojusi tādu lielu saktu, kas saturētu pār labo plecu balto villaini, kad viņa ietu Leda pavadībā sērst pie radiem cauri lielajam silam. Un tad viņa būtu skaista, lai gan ļaudis jau tagad viņu tādu teica. - Tev, Dzintra, un Ziedītei arī! - iesaucās Medis. Skudrīte, kā kalpone, skumji paskatījās veltu solītājos un, smagi nopūtusies, atgāja nostāk, lai nedzirdētu šīs sarunas. Drīz viņa izgāja pavisam ārā no rijas un pagrieza seju spožajai saulei. Tā bija viņas mīļā māmiņa, kopš agrā bērnībā nomira vecāki. Tā viņu noglāstīja saviem siltajiem stariem, tā apmīļoja smaidiem un apmierināja sirdī skumjas, kas kādreiz lauzās ārā, kad mātes meitai Ziedei vai māršai Dzintrai kaut kas tika solīts, kas arī viņai ļoti patika. Tā Skudrīte lūkojās saulītē, kas pāri varenajai gāršai un mājas stāvkoku žogam spīdēja tieši viņas sejā. Trūka Dobeļa, kas kādreiz pateica tai laipnus vārdus un neizturējās pret to kā pavēlnieks, bet likās mīļais brālis. Domādama par Dobeli, Skudrīte pakāpās pie žoga un lūkojās uz Daugavas pusi. Tur pēdējo reizi pazuda viņš, iejādams gāršā, un vairs neatgriezās. Tur laikam viņu sagūstīja vai nogalināja ļaunie bruņinieki, kas arī to gribēja saķert un aizvest līdz. Skudrīte vērīgi klausījās. Viņai likās, ka tālu aiz Daugavas aurotu daudz sumbru. Tā katrreiz skanēja arī ordeņa sargu taures Ikšķilē, kad viņi gatavojās lielām medībām vai gaidīja viesus no Rīgas. Vēl un vēl atgaudoja šīs skaņas pāri mežam. No tām Skudrītei kļuva baigi kā jau vienmēr, kad dzirdēja svešo, vareno tauru balsis. Ātri nolēkusi no žoga malas, viņa metās rijā un vēstīja: - Ikšķilē ilgi un skaļi taurē! - Laikam piebrauc jauni kuģi, - teica Ledis. - Ko var zināt, kas viņiem prātā, - bilda Medis, pārtrauk​dams darbu. Varbūt karaspēks kārtojas? - aizdomīgi izmeta Codis, negribēdams dēliem tūliņ pavēlēt jāt aplūkot upi. Bet Dzintra iekarsa: - Es un Ledis aizjāsim apskatīties! - Meit, tas nav sieviešu darbs! Lai jāj Ledis un Medis.


Abi puiši gāja ārā no piedarba klausīties tauru skaņas. Bet tās arvienu skaudrāk līksmi vēstīja par kādu svarīgu notikumu ordeņa dzīvē. Arī Dzintra bija iznākusi ārā un klausījās. - Tā ir kara taure! - viņa teica. - Bruņinieki brauks sirot pret krieviem. - Un ja nu mums… - Viņi taču teikuši, ka uz Polocku! - Tici vien tiem! Medis aizsteidzās seglot zirgus, bet Ledis, saķēries rokās ar Dzintru, gāja uz istabu pēc zobeniem un lokiem. Dzintra gribēja pierunāt, lai arī viņu ņem līdz Daugavas izlūkošanā. - Ledi, mīļais, ja nu tev tur notiek kāda nelaime, - varbūt tāpat kā Dobelim,-un tad es tevi vairs neredzēšu,-viņa gaudās. - Vai nu es pirmo reizi tur jāju! Cik viens pats neesmu bijis, bet šoreiz kopā ar Medi. Nē, mums nekas ļauns nenotiks. - Vai tu ātri būsi atpakaļ? Es tepat pie vārtiem tevi pagaidīšu. - Ej vien, palīdzi tēvam. Kad atgriezīsimies, mēs pa​kliegsim, - pateica Ledis. Medis, izvedis zirgus no kūtiņas, prasīja pēc zobena un vairoga. Ātri noskūpstījis Dzintru uz lūpām, Ledis paķēra no vadža ieročus, uzsauca mātei Baldonei sveikas un metās ārā pa durvīm. Viņa tikai paguva nokliegt vēlējumu: - Laimas reizi! Ledis jau bija zirgā. Dzintra atbultēja vārtus un palaida vaļā paceļamā tilta saites. Dobji grabēdams, tas nokrita pāri grāvim, un divu zirgu soļi norībēja pa to. Veiklie kumeļi aiznesa jātniekus gāršā. Rita vējš brīžiem īsti skarbi atmeta tauru skaņas līdz Coda mājai, bet brīžiem viņš tās noslēpa turpat tuvējā meža šalkoņā. Dzintra brīdi klausījās, stāvēdama pie žoga. Tik ilgi un skani Ikšķiles pilī nekad vēl nebija taurēts. Likās, ka skaņas nāktu arvienu tuvāk un kļūtu spēcīgākas. Vai tās tikai nevēstīja kaut ko ļaunu? Vai tiešām bruņinieki gatavoja uzbrukumu Polockas kņazam un ne Zemgalei, kā to Codis šorīt sacīja? Dzintra domīgi gāja atpakaļ uz riju un pa ceļam paskatījās maltuvē, kur, dzirnu akmeni naski ritinādama, Ziedīte skaļi dziedāja: - Dzirnas rūca, dzirnas klaudza - Man atjāja tautu dēls; Tas nebija tautu dēls - Pelēks peļu vanadziņš. Pantam izskanot, viņai atbildēja Dzintra: - Tautiets tevi lūkojās Pa deviņi novadiņi; Nav saulīte uzlēkusi, Tu tautieša kamanās. Ziede sabijusies atskatījās un iekliedzās: - Vai, māsiņ, kā tu mani sabiedēji! Tūliņ apklusa dzirnu rūkoņa un malēja apkrita Dzintras kaklam. - Es domāju - vai nu tiešām tautas? Nebīsties, Ziedīt… Es tev ko jaunu pastāstīšu: Ledis runāja ar tēvu - solīja par labu graudu birumu mums iemainīt skaistas villaiņu saktas. Mums a… Te aiz vārtiem atskanēja skaļš sauciens: - Atdariet, atdariet!… Ienaidnieks uzbrūk!… Ziede samulsa un pieķērās maltuves durvīm. Dzintra aprāvās pusvārdā un pacēla gaisā miltu trauku, it kā tas būtu jāietriec uzbrucēja sejā. Kliedzienus bija padzirdis arī Codis pie rijas un skrēja uz vārtiem. Vaimanādama viņam sekoja Skudrīte. Nu attapās ari abas meitenes maltuvē. - Ziedīt, skriesim vīriem palīgā! Mēs arī mākam šaut! - Dzintra, kas ir uzbrucēji? - Mēs dzirdējām taures… Neviens cits kā bruņinieki - melnie vīri. Aiz Skudrītes metās arī Dzintra un Ziede. No istabas vaimanādama iztuntuļoja māte Baldone un arī


skrēja pie žoga. Codis jau bija nolaidis pār grāvi paceļamo tiltu un atvēra vārtus. - Krustneši uzbrūk! - sauca Medis, ielēkšodams sētā. - Sieviei.es, glābiet lopiņus! Dzeniet pa teku uz Iecavu! - rīkoja Ledis. Codis jau rāva no staļļa ārā trešo zirgu un sodījās: - Es Staldzim teicu, lai sūta te vairāk vīru. Ko mēs trijatā varam izdarīt veselam sirotāju pulkam? Ledis ātrumā izvadīja sievietes ar lopiem. Gotiņas un telītes, kas vēl mierīgi gremoja kūtiņā, viņš iztrieca sētā. Baltās aitiņas uztraukušās brēca. Atskanēja pa govju māvienam, kuras steidzīgi dzina ārā pa vārtiem. Ziede, Dzintra un Skudrīte stibām rokās trenca lopiņus uz meža pusi. Codis ar abiem dēliem, bruņoti zobeniem un vairogiem, jāja pretī iebrucējiem. Baldone vaidēdama sekoja citām sievietēm. Bet tad Daugavas pusē lielās gāršas malā tepat ieskanējās taure. Ne tāda, kādu lietāja zemgaļi, lai sasauktos vai padotu briesmu ziņu, bet spoža metāla taure, kas skaļumā pārspēja visas līdz šim sieviešu dzirdētas skaņas, kas stindzināja kājas skrējienā un lika pamirt sirdij. Žvadzot un dunot no meža izlēkšoja spožu jātnieku pulks uz lieliem zirgiem. Viņu ieroči, bruņas, iemaukti un segli zaigoja saulē, atblāzmodami žilbinošus starus. Codis ar dēliem manīja, ka velti stāties pretī šim mirdzošajam pulkam un tādēļ pagrieza zirgus atpakaļ. Viņi lēkšoja pāri saviem tīrumiem uz otru teku, kas veda uz Iecavu un Mežotni. Bruņinieki tiem sekoja trakos auļos. Ledis, jājot garām sievietēm, gribēja uzraut seglos arī Dzintru, bet nepaguva savaldīt zirgu, kad aiz muguras jau dzirdēja ieroču šķindas un mātes žēlos kliedzienus. Dzintra arī pasitās sāņus un skrēja prom. Ledis redzēja, ka māte Baldone pakrita un trīs smagi bruņinieku zobeni reizē trāpīja tās plecus. Viņi uzkrita nabaga vecītei kā kurtu bars neaizsargātam zaķim. Dzintra bija pametusi lopus un skrēja uz celmāju, kur bija sakrauts milzu sārts no sausiem zariem, kas tur jau sen stāvēja, lai varētu aizdedzināt briesmu brīdī, kas būtu signāls citiem ciemiem aiz meža par svešo iebrukumu. Bruņinieku bars, sakapājis un samīdījis pakaviem Baldoni, izklīda. Daži lēkšoja pakaļ Codim un viņa dēliem, citi sagrāba Skudrīti un Ziedi. Vēl citi sajāja sētā un kāpa no zirgiem, lai pārmeklētu istabu, klēti, staļļus un savāktu laupījumu. Bruņinieku kalpi dzina kopā lopus, priecādamies par labo ķērienu pirmajā uzbrukumā. Trīs spoži vīri palaida zirgus pilnos auļos, lai panāktu Dzintru, kas kā veikla meža stirna lēca pāri celmiem. Ja viņa neskrietu aizdedzināt signālsārtu, droši vien pirmā sasniegtu lielo mežu nekā viņas vajātāji. Veikli viņa aizmetās otrā pusē zaru gubai un izrāva no azotes šķiltavas, kas šorīt, kurot rijas krāsni, tur noslēptas. Viņa sita pa kramu ar šķiļamo dzelzi un turēja līdzās tam posās kārbiņu. Pat neredzējusi, vai tur iebirst kāda dzirkstele, viņa pūta to. Tajā mirklī zeme līdzās Dzintrai nodrebēja un šņācošā zirga elpa iesitās viņai sejā. Dzintra svieda posās kārbu sauso zaru kaudzē un kliedza: - Laima, palīdzi tu! Laima, uzpūti tu! Tajā brīdī spēcīgas rokas viņu sagrāba aiz padusēm un, neklausoties viņas kliedzienos, uzrāva to platajos seglos. Dzintra gribēja skrāpēt un kost, bet, kur vien viņas pirksti pieskārās, visur tā sajuta aukstu dzelzi un gludas bruņu plates. Skaļi un skarbi smiekli noskanēja pie pašas auss. Lielais vīrs spožajās bruņās tai iesita ar smagu kara cimdu pa krūtīm un smiedamies teica svešā valodā: - Tagad tu esi grāfa Danenberga gūstekne! Apkārt viņiem elsāja jājienā satrakotie kara zirgi. Pie žoga, grāvmalā, skaļi kliedza Skudrīte, cenzdamās izrauties mocītājiem. Bruņinieks, kas sevi nosauca par grāfu Danenbergu, ar paģībušo Dzintru pār segliem jāja turp. Viņš gribēja redzēt, ko ļaudis atraduši pirmajā zemgaļu ciemā. Kad pēc dažiem mirkļiem Dzintra atvēra acis, ugunssārts celmājā gaiši liesmoja. - Labā Laima, tu paklausīji manu lūgumu, tu aizdedzināji uguni! - viņa čukstēja. - Tu dod Zemgalei brīdinājumu. Bet grāfs Danenbergs, redzēdams, ka arī divas pārējās gūsteknes ir jaunas un skaistas, pavēlēja


savam bruņu kalpam tās saistīt un novietot vezumos. - Lai neviens viņas neaizskar, kamēr es to nebūšu atļāvis! - viņš noteica kalpam. Citi jau nesa no ēkām visas vērtīgās mantas. Dažam gabalam gadījās divi un trīs atradēji, tādēļ neiztika bez grūstīšanās un draudiem. - Tā seģene mana, es viņu pirmais redzēju! - sauca jauns kalps. - Bet tu viņu nepaņēmi. Es pirmais saņēmu rokā! - atspēkoja otrs. - Nemaz nestrīdieties - tā ir mana! - spožās bruņās tērpies vīrs izrāva kalpam no rokām Dzintras villaini. - Vīri, te ir milti! - sauca balss no maltuves. - Vakarā mēs varam cept maizi. - Visu vezumos! Visu!… - rīkoja grāfs Danenbergs. Garā rindā lielas divjūgu kulbas izbrauca no meža un apstājās Coda tīrumos. Bruņinieku kalpi viņās sakrāva laupījumu. Iedzīvošanās kāres apņemti, neviens neievēroja degošo sārtu, kas Zemgalei vēstīja uzbrukušās briesmas. Visas trīs sagūstītās sievietes kalpi sasaistīja un iesēdināja lielajos ratos, smējās par viņu sāpēm un bēdām, kad tās redzēja, kā svešie iebrucēji iznēsā mantu, ko gadiem ilgi darinājuši sīkie pirkstiņi garajos ziemas vakaros pie tumši kūpošās skala uguns vai ko par samedītajām zvēru ādām pirkuši brāļi no svešajiem tirgoņiem. To visu tagad rupjas un zaglīgas rokas nesa un krāva ratos. Vecīgs bruņinieks ilgi vēroja Ziedes vizuļu vainadziņu. Tad viņš pasauca kara kalpu un lika aicināt grāfu Danenbergu. Kad tas piejāja, viņš sniedza tam pretī vainadziņu, teikdams: -Tādus nēsā pagānu meitenes, kamēr viņas vēl jaunavas. Uzdāvinu to tavai sievai, kas tik varonīgi turējās mums līdzi un pirmā ietrieca savu zobenu tur tās vecenes mugurā. - Pateicos tev, brāli Volfhauz. Es viņai to nodošu kā tavu atzinības balvu, - teica Danenbergs un aizlēkšoja pie mājas vārtiem, kur jau rindojās bruņinieki, bīdamies, ka zemgaļi tiem drīzumā neuzbrūk. Pa visiem meža teķiem izjāja kara kalpi, meklēdami ienaid​niekus, bet nekur tos nesastapa. Coda mājas tīrumos pulcējās klāt jauni iebrucēju bari. Te nāca kājnieki, kas, iedami gar vezumiem, kāriem skatiem lūkojās jaunajās gūsteknēs un izmeta zobgalības. Gadījās tādi fanātiķi, kas, garām iedami, viņas apspļaudīja. Melnīgsnējs, netīrs vīrs, bez deguna, nikni lamājās. - Maitas, te turēt un barot - uz mietiem sēdināt! - viņš kliedza. - Uz mietiem! Uz mietiem! - piebalsoja citi. Bet uzmācīgākos bruņu kalps atvairīja ar zobenu. - Miers ar jums - tās grāfa Danenberga gūsteknes! - viņš teica. Coda tīrumos sabrauca garas vezumnieku rindas un, lai uzturētu kārtību un sarīkotu karaspēku gājienam, mestrs Volkvins personīgi jāja gar saviem pulkiem. Vēlreiz viņš aizrādīja uz priekšā stāvošām briesmām un uzvarām, kas iegūstamas, tikai dziļā vienprātībā stāvot kā vīriem par ticību un vienīgo Dievu. Viņš draudēja arī negaušām, kas pārāk nodošoties miesas priekiem un norādīja uz desmit bruņu kalpiem, kas, dzerdami saldo Coda medus miestiņu, pakritusi sētmalā. Sakārtojot karaspēku, pienāca vakars, un mestrs lika gatavoties nometnei, jo pagānu uzbrukums tik drīz nebija gaidāms. Tūliņ ātri izpletās bruņinieku teltis un tika sakurti ugunskuri, ap kuriem sasēda krustneši un citi karotāji. Daži klusu līda pa mežu, lai varētu tikt pie laupījuma vieni paši bez vadoņu ziņas.


5. ZEMGALE BRIESMĀS Iejājuši meža tekā, Codis un dēli vēl dzirdēja aiz sevis smago zirgu pakavu dunoņu. Ātri viņi pagrieza savus kumeļus pie milzīgiem ozoliem un bieziem krūmiem un, šķēpus pastiepuši dūrienam, gaidīja uzbrucējus. Te viņi tos varēja slepus saņemt ar izmeklētiem belzieniem un mesties tiem negaidīti virsū, bet vajadzības gadījumā klusu pazust. Turpat celiņa līkumā pēkšņi apstājās smagie soļi. Jau varēja dzirdēt zirgu skrējiena elsas un sprauslas. Bultas šāviena attālums viņus šķīra no ienaidnieka. Zemgaļi dzirdēja, ka tur piejāja vēl un vēl daži jātnieki un kā viņi skaļi strīdējās savā valodā. Lielo zirgu smagie pakavi, mīdoties uz vietas, rībināja zemi, bet tuvāku nenāca. Pēdīgi Codis pamāja dēliem zīmi, ka te vairs nav ko gaidīt. Viņi izjāja uz tekas, vērodami uzbrucēja pusi. Coda palsais, saslējis ausis, uzmanīgi klausījās, ka turpat aiz krūmu pudura dižojās kāda bruņinieka nevaldāmais ērzelis. - Ledi, tu steidz pie virsaiša Staldža un vēsti par briesmām. Es ar Medi uzmanīšu šos plēsoņas, klusi čukstēja Codis. Viņš bija dusmu pārņemts par izpostīto māju un ģimeni, bet karavīra un Zemgales robežsarga pienākumi tam šķita svētāki un augstāk stādāmi nekā ģimenes pavards. - Jāt tik mums atpakaļ un sakapāt tos neliešus! - vīstīja dūres Ledis. - Dēls, mēs trīs pret lielo pulku esam maz. Ja mūsējo būtu desmit reizes vairāk, tad gan nebēgtu, bet tagad Zemgales dēļ tas jādara. Es toreiz pie svētā ozola Viesturam solījos sargāt Zemgales robežu. Es esmu atbildīgs dieviem! - Bet Dzintru, Ziedi un Skudrīti viņi sagūstīja! - čukstēja Ledis, dusmu un bēdu pārņemts. - Baldoni samīdīja zirgiem, - skumji piebilda Codis. - Es dzirdēju viņas izmisušos kliedzienus, bet nevarēju iet palīgā, jo tad nebūtu Zemgales sarga. Būtu vēl Dobelis starp mums… -Jāsim un izvajāsim viņus tepat uz teka! - uzstāja arī Medis. Viņš pacēla zobenu cirtienam un pagrieza bēro zirgu uz ienaidnieka pusi. Smago ieroci augstu pār galvu turēdams, viņš to trāpīja resnā ozola zarā. Bet Codis saņēma Meda zirgu pie iemauktiem. - Dēls, mācies valdīt sevi! Taupi spēkus izšķirošai cīņai, kur varēsi drasēt pēc patikas. - Bet Dzintru viņi sagūstīja!… Man jāatsvabina Dzintra! - viņam aiz muguras šņāca Ledis. -Velti, dēls!… Pašu sakapās, bet Dzintra būs un paliks viņu verdzene. Jāj ātri pie Staldža un ziņo visos ciemos par briesmām. Codis pagrieza Leda zirgu pret Iecavu, viegli uzsita tā gurnam ar zobena sāniem, un viņš aizrikšoja straujiem rikšiem. Zem varenā ozola zariem bij ēnaini. Kupli salapojuši sīki krūmi vēl nejuta rudens salnas, paslēpušies zem plato zaru biezās lapotnes, kā mazbērni zem vectēva kuplās bārdas. Saule caur ozola robainajām lapām neiespiedās līdz zemei. Augšā 4 — 1943 viņa varenos zarus tā aplēja zelta stariem un tur trokšņoja putni, pārkliegdami cits citu skaļumā. Viņiem nebija daļas, kas virs zemes notiek ar cilvēkiem, kuri meklē viens otru nokaut un iznicināt prieka dēļ, ka var redzēt cilvēku pie savām kājām raustāmies nāves krampjos. Viņiem piederēja gaiss ar lielo plašumu, kur virs koku zariem varēja vlterot jautras dziesmas. Iebrucēji vēl turpat mīdīja teku ar lielo zirgu pakaviem. Medis saoda vēja nestu dūmu smaku un teica tēvam: - Mūsu māja jau izlaupīta un deg. - Varbūt briesmu sārts? - domāja Codis. - Varbūt meitenes paguva aizdedzināt? - Vienalga, bet nu Zemgale zina, ka viņa briesmās. Ledis, saprazdams, ka viņš ir dzimtenes robežas sargs,


sadzina zirgu lēkšos. Piekļāvies segliem, lai kuplo koku ķerveļainie zari neskrāpētu seju, zobenu sažņaudzis labajā rokā, viņš ar kreiso turējās bērajam pavadā un krēpēs. Ar katru viņa lēcienu tam briesmas palika tālāk un tālāk aiz muguras, bet drīz pa viņa pēdām auļos svešie iebrucēji, lai brāzmainā skrējienā iekļūtu dziļāk Zemgalē. Kamēr viņas iedzīvotāji nav savākuši mantas apcietinātajās pilīs, lai varētu vairāk laupīt un iegūt svešu sviedru sakrātos un zemgaļu roku darinātos audumus un rotas. Ledis iedomājās, kādas briesmas viņš vēstīs ciemos aiz meža. Kā tur nāves bailēs skraidīs ļaudis, kā karavīri tvers ieročus un steigsies Codim palīgā, lai aizturētu iebrucējus, kamēr viņu tuvinieki pagūst aizbēgt no vajātājiem un noslēpt vērtīgākās mantas. Bet vai tas bija izdarāms īsos mirkļos bagātajā Zemgalē, kur visa kā tik daudz un ļaudis dzīvoja pārticībā? Kur pēdējos Viestura valdīšanas gados neparādījās neviens sirotāju iebrukums, jo visi kaimiņi bijās no viņa varenuma, ļaudis bija kļuvuši turīgi. Nē, Zemgale negaidīja šo karu arī tagad, pašā ražas ievākšanas laikā, kur visi kareivji strādāja tīrumos pļaujā un labības pārvešanā. Ledim likās, ka mežam nav gala. Vēl arvienu pretī šņāca varenie ozoli, oši un kļavas. Apses, drebulltes, klusi čabināja tievkātainās lapas. Slaidās priedes brūnajā mizā stāvēja kā svētdienas svārkos tērpti labieši. Egles, zaļās skuju seģenēs, vairījās tālāk no ceļa, kā biklas tautu meitas, kas, gaidīdamas preciniekus, raujas māsām aiz muguras. Bet Leda bērais straujā skrējienā elsoja aizvien smagāk. Nu jau drīz vajadzēja būt ciemiem, kas mierīgi novāca tīrumus un nezināja par iebru​kumu un briesmām. - Stāvi! - pēkšņi atskanēja sauciens, un turpat Ledim priekšā teku aizkrustoja trīs zemgaļu karavīri, kas uztraukti un neziņā jāja uz robežas pusi. - Kādu ļaužu? - vecākais no tiem vaicāja Ledim. Bet tūliņ viņš to pazina. - Tu esi Coda dēls no Ikšķiles krasta? Kas par briesmām, ja jums tur liesmo sārts? - Briesmas, brāļi, briesmas!… Kā melns padebess krustneši gāžas pāri Daugavai. Spožās bruņās tērpušies un jāšus! Daudzi arī kājām - šķiet, lībieši un letgaļi viņiem līdz. Un vezumu, vezumu bez gala! stāstīja aizkusušais Ledis. - Uz kuru pusi viņi dodas? Šurp!… Coda ciemu jau izpostīja. Dzintru, Ziedīti un Skudri sagūstīja. Baldoni - manu māti, samīdīja zirgiem. Lopus viņi saķēra un ieņēma meža teku, kas ved šurp. - Kur palika Codis? - Viņš un Medis uzmana laupītājus. Viņi aizsargā ceļu. No meža malas atkal jāja vairāki jātnieki. Steigā viņi bija apbruņojušies zobeniem, vālēm, lokiem un šķēpiem. Dažam zirgs pat neseglots, kā no vezuma izjūgts. Neviens nebija paguvis uzvilkt brūnos kara svārkus, ne bruņas, ne uzlikt apaļo caunādas vai dzelžu cepuri. - Krustneši atkal iebrukuši Zemgalē! - šis sauciens pār​šalca visiem kā smags negaisa mākonis. Vecais karavīrs lika steigties Ledim uz Mežotni ar noteiktu vēsti, bet tuvāko ciemu brīdināšanai izsūtīja vēl desmit jāt​niekus. Kad vēstnešu pulciņš izauļoja no biezā, ēnainā meža rudenīgajos, saules pielietajos laukos, visos ciemos jau bija rosība. Tie, ievērojuši briesmu zīmi Coda mājā pie Ikšķiles un agrāk dzirdējuši brīdinājumu, ka ordenis gatavojas karam, steidzās glābties apcietinātajās vietās. Pakalnos jau kurējās dūmaini briesmu sārti. Pa tekām un celiņiem steidzās sievietes, bērni un veči. Visi viņi nesa smagas nastas, lai paglābtu mantas no iebrucējiem. Kad vēstneši uzpūta kara taures, gājēji pasteidzināja soļus. Veci un nevarīgi labieši, kas pameta savas mājas, dzīdami lopu pulciņus uz Mežotnes pusi, slaucīja asaras. Sievietes vaimanāja par uzbrukušo postu, bet apbruņotie vīri steidzās pretī naidniekam. Tas bija vēl Viestura nopelns, ka visās viņa valsts malās sakārtoti robežu pulki, kam briesmu brīžos vajadzēja lasīties turpat kopā un nevis - kā tas agrāk parasts - doties uz virsaiša pili.


Vēstneši izklīda pa apkārtni, bet Ledis lēkšoja uz Mežotni. Ciemos arvienu gaišāki uzliesmoja briesmu sārti, arvienu kuplāki dūmu mutuļi kāpa pret debesīm, vēstīdami uzbrukumu Zemgalei. Mežotne par to jau droši vien zināja, tikai tur vēl nebija skaidrībā, kas iebrucis Zemgalē un cik lieli viņu spēki. Katram ceļā satiktam Ledis uzsauca: - Glābieties!… Krustneši uzbrūk! Kāds labietis, kura sētai garām stiepās ceļš, apturēja Leda bēro. - Dēls, tavs kumeļš vairs tālu neizturēs skriet. Atstāj viņu te un ņem manu labāko melni. Ledis paklausīja un, pārseglodams zirgus, pastāstīja notikumus Coda sētā: - Nekā viņi netaupa! Sievietes sagūsta vai samin zirgiem. Vīrus nokauj un met uguns sārtos. Viņiem nav nekā svēta! Laupa un slepkavo bez jēgas. - Vai tu pats redzēji viņu pulkus? - jautāja labietis. - Redzēju, kad tie cēlās pāri Daugavai. Šķēpi tur bija saslieti kā mežs. Bruņas mirdzēja saulē kā rāma ezera ūdeņi, un lielie kara zirgi rēca, kā asiņu slāpdami. Es redzēju, kad viņi samina manu māti un gūstīja manu līgavu. Tad Ledis ātri iemetās seglos un aizdzina jauno zirgu lēkšos. Coda bēris, skrējienā noguris, nevarīgi nokāra galvu. Viņa jaunais saimnieks tam noglāstīja putu pārklāto kaklu un teica: - Labais zirdziņ, tu vēstīji Zemgalei briesmas. Mēs esam gatavi viņas atvairīt. Mēs esam gatavi cīņai! Garām labieša mājai jau plūda lopu bari un bēgļi, nesdami smagās nastas. Bagātā Zemgale gaidīja laupītāju iebrukumu.


6.BĒGĻI Dobelis divas dienas nosēdēja tumšā, mitrā pagrabā. Vecs sargs, ar vanaga knābim līdzīgu seju, tam reizi dienā pasniedza ūdens krūzi un gabalu sausas, sakaltušas maizes. Dienas un nakts maiņu rādīja maza gaismas svītriņa ejas akmeņu kulā. Šai šaurajā pagraba kvadrātā nebija pat salmu kūļa, kur apgulties. Dobelis sāpošu sirdi domāja, cik dārgi viņš samaksās savu jaunekļa pārdrošību, toreiz sekojot bruņiniekiem. Nebūtu gadījusies starp tiem sieviete, tērpusies bruņās, viņš jau sen sairtu Daugavmalā kādā koka zarā. Rītos tur atlidotu melno kraukļu bari, kas kramšķinādami plosītu tā trūdošās miesas un mielotos ar viņa sirdi, bet pāri upei augstajā kraujā kā bieds uz viņa sakropļoto līķi un melno putnu baru, kas trokšņotu un plēstos ap to, nolūkotos Ikšķiles pils, kuru neviens nevar ieņemt un sagraut. Kad iestājās trešā nakts, Dobelim šķita virs pagraba viss sevišķi klusi. Dienā viņš vairākkārtīgi dzirdēja tauru skaņas un pūļa gaviles. Augšā klaudzēja simti smagu soļu. Bet tagadējais klusums nospieda vēl vairāk, nekā kad šaurā pagraba zemie akmens griesti būtu sabrukuši pāri viņa pleciem. Kad pagāja parastais laiks, kur sargam vajadzēja pasniegt viņa nabadzīgo uzturu un tas tomēr nerādījās, Dobelis kļuva nepacietīgs. Viņam līdzās atrodošos pagrabu caurumos arī skanēja apspiesti vaidi un dažādās valodās raidīti lāsti. Bet to viņš šais pāris dienās jau pieradis, ka tā līdziemītnieki bija daudz nepacietīgāki par viņu. Brīžiem varēja dzirdēt to svešās sarunas, no kā vajadzēja spriest, ka dažā pagrabā atrodas vairāki gūstekņi. Cik ilgi te katrs no viņiem smaka mitrajos biezā mūra aizgaldos, nevarēja zināt, jo vienmērīgā tumsā zuda laika rēķins. Pat Dobelis šaubījās, cik dienu viņš nodzīvojis pazemē - divas, trīs vai daudz vairāk. Brīvajam lauku un mežu plašumam pieradušais jauneklis te jutās kā zvērs krātiņā, kam uz muguras vēl uzvelts smags akmenis. Divus soļus viņš varēja pakustēt no sienas līdz sienai, un tad tūliņ bija jāpagriežas atpakaļ, lai piere neatsistos mūrī. Kad ejas klonā izgaisa baltās gaismas svītra, Dobelis atkal sāka spert apnīkstošos soļus, neklausīdamies citu ieslodzīto nemierā. Te viņam likās, ka pagraba tumsā sievietes balss sauktu viņa vārdu. Viņš apstājās. - Dobeli, kur tu esi? - skaidri noskanēja mitrajā akmeņu velvē. Dobelis klusēja, un tikai, kad viņa vārdu atkārtoja vairākas reizes, viņš atsaucās. Viegli soļi pienāca aizrestotajām durvīm. Tumsā tām piekļāvās pelēks augums un brīdi vēroja šauro telpu. Tad klusa balss ierunājās: - Es esmu Sniedze… Atceries, grāfienes Danenbergas kalpone. - Jā… - tikpat klusu atteica Dobelis. - Šo čūsku es atceros. Arī blakus pagrabos lamas un troksnis apklusa. Visi klausījās, kas ienācis mitrajā pazemē un ar ko runāja sievietes balss. Nerunā tā, Dobeli! Par savu kundzi varu sacīt daudz laba. Viņa izrīkoja, lai tevi varētu atsvabināt. Tagad tā aizjāja līdzi krustnešiem. - Kur viņi gāja? Kam ordenis uzbrūk? - Uzbrūk zemgaļiem un leišiem. - Un es?… Es te esmu ieslēgts?… Dobelis abām rokām ieķērās dzelžu restēs un raustīja tās. - Tev jāgaidot mestra atgriešanās no kara. - Nekad es to nesagaidīšu! Nekad!… Es nobeigšos… Bet kā tu te tiki? - pieplacis dzelzs restēm, izmisis runāja Dobelis. - Netrokšņo… - čukstēja Sniedze. - Es piedzirdīju sargu un paņēmu viņa atslēgas. Viņa, piespiedusi galvu restēm, čukstēja pie Dobeļa auss. Tagad viņš to skaidri pazina. Tā bija


Sniedze, bruņinieku sagūstītā zemgaļu meitene, kuru mestrs uzdāvinājis grāfienei kā kalponi. - Sniedzīt, palaid mani brīvībā! - tagad attapies klusi lūdzās Dobelis. Cerību siltums iemetās viņam sirdī, jo Sniedzi tas pazina no grāfa Danenberga nama kā apķērīgu meiču, kuras domas vēl arvienu mita Zemgalē. - To es darīšu, bet nezinu, kura tava pagraba atslēga. - Mēģini visas pēc kārtas, - pamācīja Dobelis. Kā meža kaķis viņš glūnēja uz tikko saskatāmiem meičas pirkstiem, kas tumsā cilāja smagās atslēgas. Kad tās iežva- dzējās, citos pagrabos tūliņ atskanēja lāsti un lūgumi atslēgt arī viņu durvis. - Atdari, eņģei Gabriēl! - lūdzās kāds nežēlastībā kritis bruņinieks. - Visu mūžu tevi pielūgšu, visu mūžu iešu, kur tu vedīsi! Eņģei, labo eņģei - es tevi lūdzu dienas un naktis! Svētā Marija, atpestī mani no šīm mokām! Svētā, ļauj redzēt vēl gaismu! - lūdzās Brēmenes tirgonis, raustīdams dzelžu restes. Sacēlās briesmīgs troksnis, un daži skaļi kliedza: - Viņš aizies!.. Viņš kļūs brīvs!.. Laidiet, laidiet!.. Bija arī tādi, kas, savu ticību pametuši šajos mūros, izkliedza rupjus zaimus. Vājprātīgie auroja vispārējam troksnim līdz. - Sātans, sātans ienācis te! Visus uz elli mūs aizraus! Sātan, ņem, ņem manu dvēseli! - vaidēja kāds noziedzies mūks, kas, visu mūžu ticīgi lūdzies Dievu un bēdzis no sievietēm, tagad Sniedzē saskatīja pašu nelabo. Mēnešiem un gadiem te smokot, dažu gūstekņu dzirde bija tik jūtīga, ka viņi pat uztvēra Sniedzes čukstus. Pa tam meitene, atradusi pareizo atslēgu, atvēra mazās durvtiņas, kas žēli iečīkstējās sarūsējušās eņģēs. Vaidi un klaigas citās akmeņu telpās spēji pastiprinājās. Sniedze, noslēgusi sprosta durvis, taustīdamās gar mitro mūri, veda Dobeli aiz rokas uz izeju. No daudzām restu spraugām tiem pretī tumsā mirdzēja ārprātīgu acu uguntiņas un klabēja izsalkuši zobi. Tie viņus saplēstu bez žēlastības, ja tos neaizturētu dzelžu režģi. Šauras akmens kāpnes viņus veda augšā. Dobelis būtu skrējis, lai tikai ātrāk izkļūtu no šī mitrā pagraba un šausmām, kas to spieda trīs dienas, bet te citādi nevarēja tikt uz priekšu, kā lienot rāpus pa šaurajiem, stāvajiem kāpieniem. Tā viņi uzrāpās lielā būdā, kuras stūrī dega eļļas lampiņa. Šķērsām priekš durvīm gulēja piedzērušais un miega zāļu apreibušais vecais cietuma sargs. Viņš skaļi krāca un nedzirdēja restu grabēšanu un klaigas pazemē. Pagrabu atslēgas Sniedze nolika tam līdzās un tad, pārkāpusi gulošā augumu, atvēra durvis. - Dobeli, nu tu esi brīvs, - viņa teica. - Un tu arī! - viņš klusi piebilda, uztraukumā un sajūsmā drebēdams un vēl nemaz neticēdams šim notikumam. Meitene bridi šaubījās, ko darīt. Tad viņa pasacīja: - Labieti Dobeli, es būšu tava kalpone. Izgājuši tumšā ēku spraugā, viņi pa akmens kāpnēm sasniedza paaugstā mūra virsu. Dzidri zilā debess ar raibo zvaigžņu segu klājās pāri pilij un citām Rīgas ēkām. Mūris meta spocīgi baigu melnu ēnu, un šinī tumsā viņi noslēpušies skatījās apkārt. - Paklausies, vai tuvumā nav sargi, - čukstēja Sniedze. Dobelis pieplaka mūrim un vēroja nakts tumsu lejā. Tur nekas nebija redzams. Spožajā mēnesnīcā tālumā bāloja baltu smilšu laukumiņi un priedēm apauguši pauguri. Tālu aiz mūra stūra, pa labi, bija dzirdama sargu sasaukšanās. Tad Dobelis nolēca no divu augumu augstā mūra un, pastiepis rokas, sagai​dīja arī Sniedzi. Abi saķērušies viņi skrēja uz Rīdzenes pusi. Tur nē!… Pie tilta sargi… - čukstēja Sniedze. Viņa veda Dobeli vairāk pa kreisi. Drīz tie sasniedza upītes līkumu. Tā sausajā rudens laikā bija gandrīz izžuvusi. Viņi apstājās krastā, un Sniedze


kaut ko meklēja kuplajā kārklu krūmā. Mēness, izausis pāri tālajai Ikšķilei, bāli apspīdēja smilšaino klajumu aiz upītes, ko tikai vietām izroboja sīku kārklu pudurīši. Sniedze no krūma izvilka garu bruņinieku zobenu. - Es viņu dienā te atnesu, - viņa paskaidroja, sniegdama to Dobelim. Viņš aplūkoja zobenu rokā un pacilāja gaisā. Tad priecīgs čukstēja: - Nu es sakapāšu katru, kas mums stāsies ceļā! Pārbriduši Rīdzeni, abi bēgļi nogriezās pa sīkām priedītēm uz labo, jo pēc mēness ausmas un zvaigznēm Dobelis zināja ceļu uz dzimteni. Te starp smilšu kāpām kādreiz bijuši lībiešu tīrumi un ciemi, līdz bruņinieki, nīzdamies ar tiem un sirodami apkārtnē, tos nopostījuši un tagad te saaugušas priedes. Ilgāku laiku Dobelis un Sniedze nerunādami steidzās uz dienvidvakariem, vērodami ceļu pēc gaišajām rudens nakts zvaigznēm. Kāpas drīz izbeidzās, un pretī lūkojās zemas zvejnieku būdas un ganu mājiņas. Aplokos gulēja daži kustoņi, kurus nebija paspējuši vēl nokaut un apēst krustneši. Nikni ierējās suns, bet, redzēdams, ka tā saimnieka mājai svešnieki paiet garām, - apklusa. Bet viņam atbildēja visgarām Daugavas krastam citi, saceldami lielu troksni pie zvejnieku būdām. Pretī spīdēja varena upe, plata un mēnesī mirdzoša. Dobelis līksmā priekā paspieda Sniedzes roku un, slēpdamies krūmu ēnās, tuvojās straumei. Krastā bija saskatāmas vairākas apaļu bluķu izdobtas laivas. Viņi piegāja tām, bet nevienai nebij airu. - Kā mēs tiksim mūsu zemē? - jautāja Sniedze, skatīdamās Dobeļa līksmajā sejā. - Laivā, pāri platajai straumei! - tas jautri atteica. - Man bail… Es nekad neesmu īrusies pāri ūdeņiem. - Esi droša! Atradīsim airus, pārbrauksim upi, un tad gar viņu krastu, līdz sasniegsim Zemgales robežu, - Dobelis mierināja meiču, vēl arvienu turēdams viņas roku savējā. Tad viņš ar Sniedzes palīdzību pārmeklēja krastu, bet airus nekur neatrada. Vajadzēja atgriezties pie lībiešu būdām un meklēt tur. Sniedze atsēdās uz neliela akmens, bet Dobelis, satvēris zobenu labajā rokā, devās meklēt irkļus. Viņš vēl nebija sasniedzis zemo būdu grupu, kad tam uzbruka bars suņu. Atvēzis zobenu, ar dažiem veikliem cirtieniem viņš tos izvajāja uz visām pusēm. Bet, neskatoties uz stipro kņadu, no būdām neatsaucās neviena balss. Lībieši, iebiedēti no apkārt klejojošiem krustnešiem, neatstāja naktīs savas guļu vietas. Paķēris pie liela koka pieslietos airus, Dobelis devās atpakaļ upes krastā. Suņi palika pie būdām gaudojot, kā izsalkuši vilki ziemas mēness naktī. Sniedze bija sagubusi pār akmeni un raudāja. Smagie Dobeļa soļi viņu iztraucēja: - Es šaubījos, vai tu maz atgriezīsies, - viņa bailīgi teica. Bet nu atkal mīļš smaids rotājās viņas lūpās, kā īstam dabas cilvēkam, kas pēc ilgiem verdzības gadiem reiz jutās brīvs. - Kā tu tā varēji domāt! - jautāja Dobelis. - Dzirdot niknos suņu rējienus, man likās, ka tevi sagūsta lībieši. Es jau gribēju mesties upē, lai darītu sev galu. Nē, lībieši, krustnešu sabiedēti, nerādās ārā no būdām. Šķiet, spēcīgie vīri aizgajuši līdzi karotājiem postīt Zemgali un Lietavu. Sniedze atkal kļuva jautra un kā padevīga verdzene gribēja atsvabināt Dobeli no nesamā, bet viņš nedeva tai airus, teikdams: - Meiten, tu esi piekususi - es pats nesīšu. - Nest ir sievietes uzdevums. Tev zobens rokā, - aizrādīja Sniedze. Dobelis, aizmirsis visas pārciestās mokas, smaidīja laimīgu smaidu. Rokas viņam bij aizņemtas, tādēļ meitenei varēja pateikties tikai ar skatu. Viņi atraisīja viena izdobta bluķa lūku saiti un iestūma laivu ūdeni. Tas bija resns koka stumbrs, kam


katrā pusē vēl piesista pa līkstei, lai klucis neapveltos. Ielicis airus aiz tapām, Dobelis tos klusi iemērca ūdenī. Ar laivu viņš prata rīkoties, jo bērnību pavadījis zaļajos Lielupes krastos. Sniedze abām rokām turējās bluķa malās, kā bīdamās, vai tas neapgāzīsies. Tikko laiva atīrās no krasta brīvā ūdenī, Dobelis tūliņ parādīja savu spēku. Bluķis līgodamies peldēja pāri straumei, kas te visai mierīgi plūda uz jūras pusi. Tieši pretī, tālu otrā krastā, debesu pamalē cēlās un plaka tumšsārta gaisma. Sniedze, sēdēdama ar seju pret Zemgali, viņu redzēja, bet neteica Dobelim, lai to nesabiedētu. Nebūtu gaišās mēnesnīcas, visa debess liesmotu blāzmā. Bet savādi iemirdzējās arī Daugavas ūdens un Dobelis to ievēroja. Viņš atskatījās. Kluss vaids izlauzās pār viņa lūpām: - Zemgale deg… - Jā, deg… - klusi piebalsoja Sniedze, it kā tas viss būtu pārāk saprotami. - Tātad krustneši iebrukuši mūsu zemē? - Vakar… - čukstēja Sniedze. Spēcīgiem airu vēzieniem Dobelis vadīja laivu pāri lēni plūstošai upei. Viņa rokās spēks it kā auga un radās trauksme ātrāk nokļūt tur, kur viņa dzimtene atradās briesmās. Kamēr viņi īrās pāri upei, Sniedze bailēs vairs nerunāja, bet, kad laiva jau tuvojās pretējam krastam, viņa kļuva dro​šāka. - Vai tā ir mūsu zeme? - viņa vaicāja. - Nē, te vēl dzīvo daži lībiešu zvejnieki. - Kā tu visu tik labi zini? - Es un brāļi medīdami esam tālu klaiņojuši gar upi. - Kā mēs tiksim Zemgalē? - Brauksim vēl gabaliņu pret straumi. Laiva slīdēja netālu gar krastu. Straume prasīja Dobelim lielāku spēka patēriņu, nekā pārbraucot upei. Bet Sniedze bija kļuvusi drošāka un ierunājās par krustnešu kara gaitām. - Divas dienas atpakaļ viņi aizgāja no Rīgas. Bija varens pulks. - Pa kuru ceļu viņi gāja? - interesējās Dobelis. - Uz Ikšķili. - Tad mēs varam ar viņiem sastapties. Dobelis pārtrauca airēt. Straume izdobto bluķi lēni līgodama nesa atpakaļ uz Rīgu. - Ikšķile, man šķiet, vēl tālu, - sabijusies par Dobeļa rīcību, ierunājās Sniedze. - Mēnesnīcā upe ir pārāk gaiša un mūs tālu var redzēt. Tā mēs netiksim nekur, - teica Dobelis un piegrieza laivu krastam. - Iesim kājām, steigsimies brīdināt tavus brāļus! - vedināja Sniedze. - Ja vien nebūtu par vēlu! - satraukts atbildēja Dobelis. Viņš izlēca krastā un, izcēlis Sniedzi, iestūma laivu atpakaļ straumē. Tad viņi abi sadevās atkal rokās un steidzās gar krastu uz priekšu. Bija brīnišķi klusa nakts. Mēness augstu stāvēja pie dzidri zilajām debesīm. Zvaigžņu miriādes mirdzēja pāri rudenīgajam mežam, kurā neatskanēja ne vilku kaucieni, ne sumbru varenie auri. Asie krasta akmeņi bēgļiem bieži nobrāza kājas, krūmu ēnās Sniedze pāris reizes paklupa. Tālu priekšā, upē padzēries, iebrēcās briedis un aizlēca, kraujas oļiem birstot. Dobelis, labajā rokā turēdams zobenu, ar kreiso atbalstīja Sniedzi. Tā viņi gāja ilgi, līdz austrumos jau blāzmojās rīts. Pāri miglainajai upei varēja saskatīt pelēkos Ikšķiles pils mūrus un kuģu mastu biezokni pie abiem krastiem. Uzkāpuši augstāk mežā, lai viņus nepamanītu no ordeņa zemes, austošajā dienas gaismā no kāda klajumiņa viņi vēroja Ikšķili un apkārtni. Tur bija liels miers un klusums un nevarēja saskatīt karaspēka


nometnes dūmus. Bet Dobelis tādus saoda Zemgales pusē. - Taisnība, viņi jau ir iebrukuši Zemgalē! - iesaucās Dobelis, norādīdams uz mežu, un tāpat, sadevušies ar Sniedzi rokās, viņi skrēja uz priekšu. Viss nogurums bij izgaisis. Aizmirsušās negulētā nakts un pagrabā pavadītās dienas. Trauksmains nemiers viņus dzina uz dzimteni. Kad parādījās mirdzošā saule, Dobelis un Sniedze sasniedza teku, kas veda no Daugavas krasta uz Coda māju. Bet kāda tā tagad izskatījās? Viņa bija zirgu izmīdīta un smago vezumu sabraukta. Lielo koku saknes, riteņu noberztas, kā svaigas, sūrstošas vātis rēgojās skatam pretī. Krūmi bij aplauzīti, aso cirvju un zobenu apkapāti. Te gājis pāri lielais krusta karotāju pulks ar visiem vezumiem un jātniekiem. Dobelis brīdi stāvēja kā neziņā, uz kuru pusi iet. Lielas dusmu asaras sakāpa tam acīs. Arī Sniedze nerunāja, bet mēmi skatījās samītajā tekā, it kā te būtu cilvēka savainotās krūtis. Tikai pēc brītiņa viņa teica: - Dobeli, kur mēs iesim? Mūsu dzimtene ir izpostīta… Viņš atdzīvojās, pacēla galvu naidīgā spītā un iedūra zemē smago zobenu. - Kamēr vēl viens krustnesis būs Zemgalē, es cīnīšos ar tiem! Tas bija zemgaļa zvērests. Viņš pacēla abas rokas gaisā un lūdza: Varenais pērkon, tu, kas tur šaudi zibšņu ugunīgās bultas, ved mani atmaksas karā! Laima, kas bagātīgi apveltī savus ļaudis, sniedz roku, lai es kļūstu stiprs atriebt brāļus un māsas. Pērkon, mīļais tēvoci, nāc ar mani un stiprini spēkā! Tad viņš, izrāvis zobenu no zemes, pastiepa to Lielupes virzienā: - Iesim - iesim pa šo laupītāju pēdām! Jo Dobelis vairāk tuvojās sava tēva mājai, jo stiprāk oda pēc dūmiem un gruzdējuma. Viņi kļuva uzmanīgāki un tagad abi ar Sniedzi līda pa gāršu starp vēja salauzītajiem kokiem. Netālu no meža malas jau varēja saskatīt klajumu un dzirdēt ratu grabēšanu. Pielīdis laukam un paslēpies aiz kupla kadiķa, Dobelis redzēja kūpam daudzu ugunskuru atliekas un arī sava tēva mājas apgruzdušos baļķus. No tīrumiem pašreiz aizbrauca pēdējie vezumi. Aiz tiem aizgāja pulciņš letgaļu karotāju un aizjāja krustnešu jātnieki. Te nu palika viss tik kluss, ka ne tīrumā, ne tuvējos krūmos neiečirkstējās pat neviens putniņš. Tikai saule, mezdama staru kūļus pāri augstajiem gāršas kokiem, lauzās cauri kūpošajām dūmakām uz samīdīto zemi. - Te viņiem bijusi nometne, - čukstēja Sniedze Dobelim aiz pleca. Te viņi dzīrojuši ap mūsu nodedzināto māju. Bet kur mani vecāki, kur brāļi, kur sievietes? bēdājās Dobelis. - Varbūt aizbēguši… Varbūt… - viņš skumji atteica. - Briesmu vēstnesi - sārtu, viņi tomēr paguvuši aizdedzināt. Zemgale zināja, ka viņai uzbrūk. Kad Coda mājās sabradātajos laukos iestājās miers un te vairs nerādījās neviens ienaidnieks, kas tagad traucās uz priekšu neizlaupītajos novados, lai iegūtu vairāk mantu un apmierinātu slepkavošanas kāri, Dobelis un Sniedze izlīda no krūmiem un gāja aplūkot māju. Zaglīgi viņi tuvojās pa upītes gravu, lai tos nepamanītu ienaidnieki, ja tie būtu noslēpušies kaut kur mežmalā. Bet iebrucēji visi bija projām, jo viņiem jāsteidzas - iegūt vērtīgās zemgaļu mantas. Dobelis un Sniedze apstājās pie uzbērtā vaļņa upītes krastā. Tur gulēja vienīgi pelni un apdeguši baļķu gali. Pat augstais žogs bija nojaukts un sadedzināts. Grāvī viņi atrada kādu asinīm un dubļiem novārtītu ķermeni. Kad Dobelis to aplūkoja tuvāk, viņš pazina tajā māti Baldoni.


-

Pērkon, dod man spēku atriebt! - viņš čukstēja, atbalstījies pret zobenu un brīdi lūkojies mātes

līķī. Sniedze, pieradusi kristīto ierašām, saņēma rokas krustiski un brīdi skaitīja lūgšanu. Tad viņi izkārpīja nelielu bedri un ievēla tajā Baldones miesas. Virsū tie uzbēra zemes un uzlika apdegušus baļķu galus, lai meža plēsoņas tik ātri nepiekļūtu mātes trūdiem.


7. MEŽOTNES PILĪ Jo Ledis pielēkšoja tuvāk Mežotnes pilij, jo mierīgāki šķita lauku ciemati un viņu iemītnieki. Tikai spēcīgie karavīri steidzās pa ceļiem un tekām uz sapulcēšanas punktiem. Ienaidnieka iebrukuma ziņa, vēstīta ar lielajiem uguns sārtiem, neilgā laikā pārlidoja visai Zemgalei. No jūras līdz leišu robežai, no Dauga-vas līdz kuršu zemei gaisos kūpēja dūmu mutuļi. Zemgalē uzliesmoja kara trauksme. Mežotnes pilī jaunajam virsaitim Staldzim kara vēsti pienesa torņa sargs, kad viņš pašreiz pusdienoja. - Virsaiti, Daugavas pusē liesmo kara sārti! - viņš teica, uztraukts ieskriedams pils istabā, kur Staldzis, pārnācis no tīruma, sēdēja ģimenes vidū. Tas tūliņ pielēca no galda. Uztraukums apņēma visus un sevišķi viņa jauno sievu. Staldzis, atrazdamies lielā virsaiša tuvumā, bija mācījies viņa kara mākslās un apķērībā. Būdams tā labākais draugs un tuvākais palīgs, viņš cerēja, ka labiešu un virsaišu sapulcē to ievēlēs par lielo virsaiti un Zemgales kungu. Codis no robežas, Ilgums no Iecavas un vēl vairāki citi labieši, kas bijuši Viestura draugi, tuvinieki un kara biedri, viņu jau atzina par visas Zem​gales vadoni. Staldzis tagad nekavējās. Neklausīdamies sievu izmisušajos vaidos, viņš devās sargam līdzi pils tornī, kas pēc ordeņa uzbrukumiem un postījumiem, vēl Viestura laikā, bija krietni paaugstināts, un no viņa pāri līdzenumam un pakalniem varēja tālu pārredzēt Daugavas pusi. Gaišā dienā bij iespējams pat saskatīt Iecavas pils torni. Uzkāpis pa lūkas kāpnēm. Staldzis vispirms vērsās pret leišiem, jo te viņam šķita visnedrošāki. Vēl Viestura bērēs kunigaičis Ringauds likās visai aizdomīgs un ordeņa mestrs Volkvins stāstīja, ka viņš slepus runājot par Zemgales sada​līšanu. Bet dienvidu un dienvidvakaru pusē nebija neviena dūmu staba. Cik tālu varēja pārredzēt plašo auglīgo līdzenumu, ļaudis mierīgi strādāja laukos, ievākdami rudens ražu. Tikai vietām sīkām strūkliņām dūmoja rijas, kaltējot kuļamo labību, un šie dūmi, sīki un nenozīmīgi, plaka pie zemes. Bet tad viņš pievērsās Daugavai un Iecavai. Nē, tie bija pavisam citi dūmi, kas kūpēja šai pusē. Tie necēlās no zemajām rijām, plakdami gar paspārnēm, tie, augstu vīdamies, sitās padebešos un sabiezēja par mākoņiem. Iecavas pilskalnā kā stabs liesmoja sārts, un viņam pievienojās ciematos citi. Nu vairs nevarēja būt šaubu - ienaidnieks nāca no Daugavas. - Ātri… Trauksmi!… - Staldzis rīkoja karavīrus, kas jau gaidīja virsaiša pavēles. Tūliņ atskanēja asi tauru pūtieni. Viņas skarbi sauca pils iemītniekus pagalmā un lika apstāties tuvākajiem kaimiņiem darbā. Kā neticēdami dzirdētajam, vīri skatījās uz pili, no kuras viļņoja šīs skaņas. Kas tad tā par karošanu - pašā darba laikā? Vai tā tikai nebija kāda mānīšanās? Bet nākošā mirklī arī Mežotnes pilskalnā uzliesmoja briesmu sārts, darbinieki tīrumos pameta labības vezumus, izrāva zirgus no ilksīm un skrēja uz mājām. Vīri tvēra ieročus un bruņu cepures, kalpi, kam tādu nebija, uzlika apaļās, brūnās caunādas galvas segas. Viņu gaišpelēkie mati, nokarādamies līdz pleciem, viļņoja kā apsūbējis sudrabs pāri brūno kara svārku apkaklēm un cirtojās lēnajā vējiņā. Zobeniem, šķēpiem, vālēm, cirvjiem un stopiem bruņojušies, viņi skrēja uz pili, kur tos aicināja trauksmes taure. Drīz kara sārti kūpēja visā apkārtnē. Nelielā brīdī visa Zemgale sacēlās kājās. Viņas kaimiņi - sēļi un kurši, tāpat uztraucās un zināja, ka kaut kur kādi ļauni ļaudis iebrukuši Zemgalē. Staldzis kārtoja pienākušos karotājus. Sievietes slēpa dziļajos pagrabos vērtīgākās mantas. Staldža jaunā sieva Zaiga, leišu kunigaiča Ringauda māsīca, skraidīja asarotām acīm. Viņai bija žēl šķirties no jaunā vīra un palikt pilī, kamēr viņš dosies cīņās par Zemgali. Arī viņa domāja, ka Staldzim jāpaliek par šīs tautas vadītāju viņas grūtās dienās, jo vairs nebija iespējams sasaukt visu virsaišu un labiešu apspriedi, lai tādu izvēlētu. Sārti plašajā apkārtnē dūmoja aizvien spēcīgāk. Ļaudis, uzzinājuši, no kuras puses tuvojās briesmas,


nemierīgos lopu barus jau sadzina sētās, lai varētu ar tiem doties pretējā virzienā. Tuvāko labiešu ģimenes steidzās uz Mežotnes pili. Labieša Teča sieva ar meitām te ieradās pirmās. Viņu māja nebija tālu - pašā upes krastā. Daudzus gadus atpakaļ kādā ordeņa uzbrukumā Mežotnei Teča dzimtai nolaupīja meitiņu Sniedzi, aizvedot viņu gūstā uz Rīgu, tādēļ māte tā centās glābt pārējās meitas. Nāca arī citas sievas ar vērtīgo mantu nastām. Zemgaļi bija tik bagāti, ka savas rotas uzreiz nespēja atnest līdz pilij, lai paslēptu no uzbrucējiem. Mežotni visi turēja par neieņemamu. Nevien kraujais kalns viņu sargāja, bet ari augstie vaļņi un žogi, kas būvēti no stāvus saraktiem milzīgiem ozola baļķiem un vairākām kārtām guļus būves, kuru spraugas piekrautas akmeņiem un velēnām, lai pils žogu nevarētu nodedzināt un sagraut. Tur, Lielupes malā, bija gadiem ilgi grieztas zaļās velēnas un krautas starp baļķiem, lai nelaimes bridi kavētu uguns liesmu izplatīšanos. Arī pils un citu ēku jumti bija nodrošināti pret degošām bultām ar plānām velēnām, kas katru pavasari tika atjaunotas. Bez tam torņos un ejās pastāvīgi stāvēja ūdens pielieti kubli uguns briesmu gadījumam. Tagad kā uz vienīgo stipro patvēruma vietu te plūda sievietes, sirmgalvji un bērni, bikli lūkodamies uz visām pusēm, no kurienes atskanēs kņada un cīņas troksnis. Pa pils vārtiem sargi bēgļus vēl nelaida iekšā. - Palieciet tepat, kamēr pagalmā sakārtosies karavīri, - runāja sargi, atvairīdami bēgļu baru. - Bet mūsu mantas!… Mantas jānoliek!… - klaigāja ciemu sievas. - Būs laika visam… Ienaidnieks vēl tālu un šodien nepa​spēs atnākt līdz upei. - Kas uzbrūk? No kurienes viņš? - klaušināja veči. - Šķiet, ordeņa ļaudis no Rīgas. Tas mazliet nomierināja prātus, jo Mežotnes pili taču sargāja Lielupe. Vīri, kas nākdami cīņas gatavībā un palīdzēdami nest tuviniekiem mantas, pameta tās un devās pilī. Neilgā laikā plašais pagalms bija karotāju pilns. Bet nu arī noskaidrojās, ka uzbrukums patiešām nāk no Daugavas. Izkūpējušo briesmu sārtu vietā pāri Draķenei gaisos cēlās jau ugunsgrēku dūmi. No Sidrabenes, Raktes, Kamardes plūda karotāju pulki uz Mežotni. Viņu vēstneši ieradās pie Staldža un prasīja, lai tas uzņemas vadību. No pils torņa Staldzim vēstīja, ka pa Iecavas ceļu šurp lēkšo steidzīgs jātnieks. Tam vajadzēja būt pirmajam vēstnesim no nelaimes vietas. Lejā Lielupes pārceltuve bija bēgļu apstāta, kad tur pieau- ļoja Ledis. Saule jau laidās vakaru pusē, sarkaniem stariem blāzmodama mežus. Zāļainajā upmalas laukumā stāvēja sapulcējušies kara pulki, kas gaidīja rīkojumu celties pāri straumei. Gar viņiem uz bēra zirga jāja Staldzis. Vēl viņš nezināja, vai uzņemties pulku vadību. Viņš it kā šaubījās par savu prasmi rīkot tik lielus spēkus. Kad otrā pusē Lielupei pie plosta radās kņada un bēgļi apstāja vēstnesi Ledi, viņš apturēja zirgu, un viss karaspēks, kas līdz tam skaļi trokšņoja, apklusa. Katrs gribēja kaut iztālēm dzirdēt, ko stāstīs steidzīgais jātnieks. Bet tas daudz nerunāja. Padzinis sievas no ceļa, lai plostā būtu vieta tā zirgam, viņš uzsauca: - Glābieties!… Krustneši uzbrūk! Pie Ikšķiles pārnāca Daugavu, nodedzināja Coda māju, sagūstīja un apkāva ciema sievietes. - Bet kas tu tāds esi? - jautāja kāda izbaiļu pārņemta sieva, neticīgi viņā vērdamās. - Ledis, Coda vecākais dēls! Nu sievas vairs nešaubījās, ka vēstījums pareizs, jo Codi visi Mežotnes apkārtnē pazina kā goda vīru, kas ar savu dzimtu labprātīgi aizgāja dzīvot tālu mežos, lai būtu Daugavas novērotājs Ikšķiles pils tuvumā. - Vai uzbrucēju daudz? Vai mūsējie varēs viņus padzīt? - vaicāja tad apkārtstāvošās sievas. - Daudz… Kā neskaitāmi izsalkušu vilku bari viņi metās pāri Daugavai. Kā debesu zvaigznes ziemas naktī mirgoja viņu bruņas un zobeni. Viņu lielo zirgu asie pakavi pa ceļa akmeņiem šķīla dzirkstis. Viņi iznīcina visu, kas gadās priekšā, nokauj katru, kas bēg vai mēģina aizstāvēties. Baldoni, manu māti,


viņi sakapāja zobeniem un samīdīja zirgiem. Plosts, spēcīgo roku vilkts, ātri peldēja pāri upei. Staldzis bija dzirdējis vēstneša vārdus. Viņš tagad zināja, kas uzbrūk, un nedzēšams naids uzliesmoja sirdi pret melīgo ordeņa mestru, kas teicis, ka vācot spēkus pret krievu kņaziem un laivās došoties augšup pa Daugavu tos pārmācīt, bet tagad ar visiem krusta karotājiem iebrucis Zemgalē. Nē, vairs nevarēja vilcināties - vienam bija jāved cīņā sapulcinātais karaspēks! Vēl tikai viņš gribēja dzirdēt, ko vecais Codis, Viestura draugs, licis dēlam vēstīt. Tikko Leda nogurušais kumeļš nolēca no plosta, tam pretī nostājās Staldzis bērajā zirgā. Ledis viņu pazina. - Esi sveicināts, zemgaļu vadoni! - teica Ledis, viņa priekšā noliekdams galvu un zobenu. - Kādas vēstis Coda dēlam? - tūliņ jautāja Staldzis. Lielo virsaiti, Zemgalei uzbrukušas briesmas. Zobenbrāļu ordeņa krustnešu pulki pārcēlās Daugavai! - Vai viņu daudz? - Kā ozolu varenā mežā! Viņu zirgi lieli un nikni kā sumbri lēkšo, mirgodami iemauktiem un krūšu bruņām. Viņu vīri mirdz kā sudrabā un baltie mēteļi ap to pleciem plīvo kā rudeņa migla purva pļavās. Viņi neatvairāmi drasē šurp! - Cīņu!… Cīņu ar tiem! - sauca kareivji, sliedami gaisā vāles un šķēpus. Zobenu šķindas un naida saucieni uz brīdi noslāpēja Leda vārdus. Grabēdami sadūrās vairogi, un zobeni dzirkstīja rieto​šajā saulē. Troksnim norimstot, Staldzis atkal jautāja: - Ko teica Codis, vecais Viestura draugs? - Mežotnes virsaitis Staldzis lai ved ļaudis cīņā! Virsaitis un sapulcējušies karavīri brīdi klusēja. Saules pēdējie stari krita uz ieročiem, bruņu cepurēm un sīkajiem Lielupes vilnīšiem. Tur viņi atmirdzēja kā spogulī un zibsnīja karotāju acīs. Tad Staldzis pagrieza zirgu pret pulkiem. Likās, ka kareivji šo brīdi būtu gaidījuši. Tūliņ atskanēja viņu klaigas un saucieni: - Cīņā, cīņā ved mūs! - Pret ordeni! - Satriekt iebrucējus! Bridi šķita, ka vīri atstās savas vietas un sabruks ap Staldzi. Bet, neskatoties uz saviļņojumu, kareivji nesajuka rindās. Vēl pēdējo reizi Staldzis uzstādīja viņiem jautājumu: - Virsaiši, labieši un brīvie vīri! Jūs prasāt, lai vedu pulkus kaujā, bet es tam neesmu izvēlēts, un, ja vēlāk kāds cels zobenu pret mani un teiks, ka esmu uzmeties jums un Zemgalei par kaklakungu, vai tad jūs aizstāvēsiet mani ar tādu pat dedzību, kā tagad prasāt manu vadību? Labieši un citi karotāji neļāva viņam beigt vārdus. Ieročus vicinādami un saukdami: - Staldzis, Staldzis mūsu vadonis! - viņi sabruka ap to un grieza tā zirgu pret upes pārceltuvi. Daudzi sita zobenus pa vairogiem, tā saceldami dobju rīboņu. Taurētāji pūta skarbas skaņas savos instrumentos, padarīdami lielās klaigas un rīboņu vēl skaļāku. Zirgi no šī trokšņa slējās pakaļkājās un zviedza. Vīri, atstājuši ierindu, sveica Staldzi, kā kurš mācēdams. Kad lielais troksnis norima un karavīri atgriezās ierindā, Staldzis turpināja izjautāt Ledi par Coda padomiem. Codis teica, ka būtu vēlama leišu kunigaiča Ringauda draudzība un palīdzība. Codis teica: ja uzbrucēji nākuši tik lielā skaitā, tad viņi neapmierināsies tikai ar Zemgales izlaupīšanu, bet iebruks arī Lietavā - lai Ringauds to ņem vērā. - Vai tu, Coda dēls un jaunais varoni, būtu mierā runāt ar Ringaudu? - pēkšņi vaicāja Staldzis. - Kā virsaitis pavēlēs, tā notiks. - Ņem līdzi divdesmit izlasītus jātniekus, ņem no manas pils tos mantu saiņus, kas tev patīk, un


steidzies pie Ringauda - lūdz viņa palīdzību Zemgalei. Labietis Tecis runā leitiski, viņš būs tavs tulks. Ledis nolieca galvu par zīmi, ka saprot virsaiša domas. Viņš pagrieza nogurušo kumeļu pret Mežotnes pili, bet Staldža nozīmētie pavadoņi tam sekoja. Sapulcētais karaspēks devās pāri upei, lai ietu pretī iebrucējiem. Vēstneši auļoja uz visām zemgaļu pilīm, nesdami ziņu, ka ordenis uzbrūk ar lielu pulku un visur jāvāc tam pretspēks. Visiem piļu vecākiem un virsaišiem no Lielupes kreisā krasta karotāji jāved uz Mežotni, kur būs tālāki rīkojumi. Naktī Zemgales austrumu pamale blāzmojās ugunsgrēkos, kas rādīja, ka iebrucēji strādā briesmu darbus un posta iedzīvotāju mājas. Tajā pašā tumsā, kurai ceļu apgaismoja ugunsgrēku blāzmas, uz Lietavas pusi steidzās pulciņš jātnieku Leda vadībā, ceļā viņi sastapa uztrauktos karotājus no Sidrabenes, kas joņoja uz Mežotni. īsos vārdos apmainījušies par uzbruku- šajām briesmām, viņi aizsteidzās tālāk. Mājas un ciemi, kurām jāja garām Ledis, bij uztraukuma pārņemti. Visur no iebrucējiem glabāja mantas, visur slēpa sieviešu rotas un vērtīgas villaines. Meitas tekāja kā cielaviņas saraudātām acīm, un lopu bari jau auroja mežos. Auglīgais Zemgales līdzenums bija kara apdraudēts. Daudzi atminējās bruņinieku sirojumus jau agrākos gados un viņu nežēlīgo rīcību pie Mežotnes, Misas un Iecavas. Bet tagad tas viss šķita vēl briesmīgāk, jo visi austrumi dega uguns liesmās. Kur parādījās Leda jātnieki, visur tos apstāja sievietes un vaicāja par iebrukumu. Bet Ledim nebija laika stāstīt. Viņam jāsteidzas pie Ringauda ar Staldža lūgumu. Tad pietika dažu vārdu, lai nobiedētās sievietes satrauktu vēl vairāk vai nomierinātu viņu prātus. Pats Ledis līdz šim nemaz nedomāja par nopostīto māju un pazudušo līgavu Dzintru. To viņš zināja, ka māte Baldone ir nokauta, bet par citām sievietēm bija neziņā, vai tās paguva izbēgt, vai viņas samīdīja bruņinieku zirgi, vai dzelžainie viri paņēma gūstā. Arvien tālāk rikšoja vēstnešu kumeļi, un arvien biežāk viņi sastapa karotāju pulciņus, kas devās uz Mežotnes pili. Visi labieši un virsaiši bij atzinuši, ka bez naidošanās jāpaklausa Staldža aicinājumam un vadībai, jo Zemgale atradās lielās briesmās. Vienīgi Tērvetes jaunais kungs, Viestura radinieks, iedomājās, ka viņam pienāktos pirmā virsaiša gods un karavīru rīkošana. Viņš gan sapulcināja kareivjus, bet palika nogaidošs. Staldža karapulki visu nakti devās uz Iecavas pusi, lai jau rīta agrumā būtu pretī uzbrūkošajam ienaidniekam. Bet savādi likās, ka ugunsgrēku blāzmas arvien vairāk stiepās ne pret zemes vidu, bet gan uz Draķeni, rādīdamas, kurp virzās uzbrukums. Tur ciemi mazāk gaidīja ienaidnieku, un tur viņš guva lielāku laupījumu. Bet dega arī dažas mājas pretī Iecavai un norādīja lielo iebrucēju skaitu, kas nebijās izklīst plašā apkārtnē.


8. PIRMĀ CĪŅA Kad Ledis aizlēkšoja mežā un uz tekas palika tikai Codis un Medis, bruņinieku zirgu zviedzieni un ieroču šķindas noklusa. Viņi atgriezās atpakaļ pie citiem Coda tīrumos, lai ziņotu, ka nekādas briesmas te nedraud. - Šis ir vienīgais ceļš lielajā gāršā, kas ved uz Iecavu. Ja viņi še nelaužas uz priekšu, tad tiem ir citas domas, - Codis teica dēlam, kad apklusa tuvējais troksnis. - Varbūt viņi ies tieši uz leišiem? - domāja Medis. - Bet kāpēc viņi aplaupīja mūs? - Gribēja arī pa ceļam pasirot. - Bet, atpakaļ nākot, izpostīt visu Zemgali? Pēkšņi Medis pacēla stopu. Tas darīja uzmanīgu arī Codi. Viņiem priekšā aizlūza sauss zars, un zirgu ausis bikli saslējās. Klusiem soliem pa teku zagās trīs bruņojušies vīri. Tie bija noskranduši, ar lielām platmalēm galvās, pie kurām vēl plīvoja netīras, baltas spalvas, kā seno dienu lepnums. Bruņu cepures tiem nebija, kā tas krustnešiem parasts, bet viņu drēbju skrandas karājas no miesām prom, vietām rādīdamas netīru kailumu. Ilgi nemazgātajās sejās mirdzēja šauras, laupīt kāras acis. Kupls krūms tos vēl šķīra no Coda un Meda, kad viņi apstājās un svešā valodā iesāka strīdu. - Normandiet, nav labi svešā zemē pamest galvenos spēkus un iet laupīt uz savu roku, - teica garākais sīkam, noskran- dušam vīrelim. - Es tikai tāpat kā jūs! - tas atmeta un bikli raudzījās savā biedrā. - Mēs te ejam izlūkot ceļu, - teica garais. - Es arī tāpat… - Ej atpakaļ, normandiet, citādi mestrs liks tevi pakārt. - Un jūs?… - Ar tevi velti godīgi runāt! Garā draugs draudoši pacēla pret to šķēpu. - Ak tā, jūs gribat vieni laupīt! - mazais tiem pārmeta. -Klusi!… - Ej atpakaļ!… Mazais vēl mēģināja pretoties, ieskaidrodams lielajiem vīriem: - Es domāju, ka mums trijiem drošāk. Garais skarbi iesmējās un arī pacēla savu šķēpu pret to. - Mēs iztiksim bez tevis. Ko tu tāds gailis vari palīdzēt? Ļauni smaidīdams, mazais bijīgi kāpās atpakaļ no pastieptajām šķēpu smailēm. Tagad abi garie krustneši bija pagriezuši Codim un Medim muguras, lai padzītu trešo. - Tu to, es viņu! - čukstēja Codis un uzvilka loku. Nākošā mirklī caur lapām nočabēja bultas. Meda pa priekšu un tad Coda. Gandrīz reizē abi šķēpotie vīri pakrita. Bultas bij ieurbušās viņu mugurās tuvu sirdīm. Mazais, izbailēs iekliedzies, metās prom. Pakritušie vārtījās zemē. Medis gribēja dzīties pakaļ bēglim, bet Codis atturēja viņa zirgu, kas jau nemierīgi mīņājās. Pasviedis pavadas tēvam, Medis nokāpa no tā, lai nobeigtu abus nāvīgi ievainotos sirotājus, kas, atšķīrušies no ordeņa galvenajiem spēkiem, gribēja zemgaļu ciemos laupīt atsevišķi. Tagad viņi par savu iedzīvošanās kāri samaksāja ar dzīvībām. Medis atnesa tēvam viņu garos šķēpus. - Tie ir labi ieroči, - teica Codis, aplūkodams smailus. - Ar tādu pat var nodurt lāci, - rādīja Medis.


Bet uz teka jau atskanēja kņada un pakavu klaboņa. Codis pamāja dēlam un pagrieza zirgus uz Iecavu. Viņi te divi meža biezoknī nevarēja cīnīties ar uzbrucēju baru. Kad saule pāri koku galotnēm meta starus tieši uz zemes, Codis un Medis sastapās ar pārējiem zemgaļu kareivjiem. Tagad tie bija piecdesmit vīri, un Codis uzņēmās viņu vadību. Lai iebrucēji netiktu tik ātri uz priekšu, viņi aizcirta tekās resnās priedes un egles, sagāzdami tās krustām un šķērsām, lai zari un resnie stumbri aizsprostotu ceļu. Jauni vēstneši aizauļoja pie Staldža ar ziņu, ka iebrucēji apmetušies nometnē, turpat Coda tīrumos. Tomēr, kaut arī sirotāju galvenie spēki bija ieņēmuši atpūtas un sapulcēšanās vietu, daļa laupīt kāro vīru izklīda pa meža tekām Zemgalē. Kāda krustnešu grupa pēc lielākas maldīšanās ar dažiem bruņiniekiem un viņu kalpiem sasniedza lielā meža malu pie Iecavas. Bija jau nakts, un viņi atrada tikai tukšas mājas, no kurām iedzīvotāji izbēguši, aizvedot lopus un pārējās mantas. Šo nodaļu vadīja brālis Ratermanis - liels kauslis un dzērājs. Pirmajās mājās, kur iebruka viņa ļaudis un nekā neat​rada, viņš tūliņ izrīkoja tos: - Uguni šurp!… Zemgaļi visu aizvākuši, tad arī mēs nekā netaupīsim. - Uguni!… Uguni!… - kliedza viņa kalpu bars. - Ja nav zobenam darba, tad dosim ugunij! Pēc dažiem mirkļiem uzliesmoja salmu un tāšu jumti. Rūpīgi celtās zemgaļu ēkas dega gaišās liesmās, apgaismodamas laupītājiem tālāko ceļu. Pāri lielajam mežam austrumos arī atspīdēja uguns blāzma. Tur siroja un dedzināja citi uzbrucēju bari. Bet liesmu apgaismotajos teķos bija redzami kustamies arī zemgaļu karotāji. Šķēpiem un vālēm rokās viņi pulcējās vienkopus un noslēdza ceļus, kas veda uz mežu. Dažviet starp viņiem mirdzēja arī pa spožai bruņu cepurei. - Vai tu redzi, brāli Raterman, kā mums uzglūn arī pagāni? - bruņiniekam rādīja vecs kalps, kas ne vienreiz vien jau bija cirties ar tiem tā Kunga vārdā. - Viņi tikai ložņā iztālēm, bet tuvumā nedrīkst nākt, - atteica Ratermanis un priecājās par gaišajām liesmām. Tāpat par zemgaļu drosmi domāja arī citi krusta karotāji, kas pirmo reizi atradās šādā sirojumā. - Ja mēs bruksim tiem virsū, viņi izklīdīs kā pelavas vējā! Mums tikai vajaga pavicināt spožos zobenus, un viņi bēgs, - runāja jaunākie krustneši un ātri izrindojās kaujai. Te ceļmalas krūmos atskanēja lāsti un vārgi kliedzieni. Krustnesis Lamse, no Dāņu zemes, tur bija pamanījis kādu veci. Tagad ap viņu sabruka arī citi un izrāva to uz ceļa. Tas bija ļoti vecs vīrs un nespēja nostāvēt kājās. Viņa garie, sirmie mati, izpūruši kā zirga krēpes, nokarājās pār pieri, un pelēkās, ūdeņainās acis asaroja. Tur viņš tupēja ceļā kā sagūstīts zvērs, kas saistīts un nevarīgs, bet ļoti ļauns, skatījās savos vajātājos. Viņš nespēkā nebija varējis tikt jaunajiem līdzi, kad šodien tie steigā aizbēga. Tik tālu gan viņš paguvis kā nolīst krūmājā. - Ei, veci, kur tu noslēpi sudrabu un citas mantas? - sauca Ratermanis. - Atļauj man viņu pabakstīt ar šķēpu, tad parādīs, - deva padomu krustnesis Lamse. - Uguni šurp!… Pasautēsim viņam kājas! - rīkoja Rater​manis. Nē, vispirms es viņu nokristīšu, tad mēs droši varam paņemt desmito, - piemetās klāt mūks Harmuts, kurš bija nācis šai sirotāju nodaļai līdzi, lai sekotu, vai kas neaizies secen baznīcas kasei. Mūk, atkāpies!… Tas ir mūsu gūsteknis. Paskaties, kā viņš ceps, ja nerādīs, kur noslēpis sudrabu! - sauca Ratermanis. - Ceļu - uguns!… - kliedza krustneši, skriedami ar degošām pagalēm no ēkām šurp. Viņi sabruka ap sirmo, nevarīgo zemgali. Bet tajā mirklī mežmalā atskanēja kaujas kliedzieni. Gan jāšus, gan kājām zemgaļu karavīri metās uz krustnešiem. Mocīšanai nebija nozīmes, jo vecis tāpat neteica ne vārda, neskatoties, ka viņa kailajām kājām āda čurkstēja un savilkās krokās. Krustneša Lamses smagā zobena belziens ķēra viņa galvu, un tā, balta kā mirdzošais sudrabs, aizripoja pa teku. Ar pilnu tiesību krustnesis Lamse noplēsa veča rumpim rupjo


kreklu, dusmīgs par niecīgo laupījumu. - Vai šis nevarēja nēsāt labākas drēbes, - skopulis tāds! - viņš norūca un pasita iegūto padusē, lai ar atvēzētu zobenu tūliņ stātos pretī zemgaļiem. Trīs soļus no viņa jau krustneši un kara kalpi cirtās. - Pa kreisi!… Pa kreisi! - kliedza Codis zemgaļu vīriem. - Pa kreisi priekšā, lai neviens neaizbēg! - sauca citi. Viņi te bija ieradušies īstā laikā, lai savaldītu laupītājus. Ratermanis, uzlēcis zirgā un piespiedis tam piešus, metās zemgaļu rindās. Bet viņi nebēga. Kā ass smaiļu žogs tam pastiepās pretī šķēpu asmeņi. Viņi te bija tikai pieci bruņinieki ar saviem ieroču kalpiem un nelielu krustnešu pulciņu. Zemgaļi tos drīz ielenca no visām pusēm. Gan tika samīti varoņi, kur griezās šķēpu dūrienu ievainotie zirgi, bet smagie zobeni un kara vāles tos drīz pasita gar zemi. Vienīgi Ratermani un dažus kalpus ievainotie zirgi aiznesa meža tekā, bet cīņas vietā vēl klaigāja vīri un sāpēs rēca zirgi. Pa kreisi, caur zemgaļu rindām izlauzusies, bēga arī daži krustneši pakaļ brālim Ratermanim. Lādēdamies un krustus mezdams, skrēja ar! mūks Harmuts, saukdams savējiem palīgā Dievu. Bet pakaļ tiem svilpa bultas un metamie iesmi, kamēr viņi nozuda mežā. Medis panāca divus pēdējos krustnešus, kas pagriezās, lai aizstāvētos. Tie bija lieli vīri, spožās cepurēs un krūšu bruņās. Redzēdami, ka citi zemgaļi aizskrien pie degošajām ēkām vai seko bēgļiem pa kreisi, tie katrs no savas puses metās uz Medi. Viņš, kreisajā rokā savaldījis zirga pavadas un ar elkoni pacēlis plecam priekšā vairogu, labajā pār galvu atvēzējis smago zobenu, ugunsgrēka atblāzmā acumirklī domāja, kuru atvairīt pirmo. Te vajadzēja laba kara zirga, kas pats mestos pretī ienaidniekam, bet viņam tāda nebija. Tā kumeļš gan bija straujš, bet ne cīņās rūdīts. Piežņaudzis papēžus zirga sāniem, Medis to pagrieza pa labi. Kā atsperes mests, viņa rudais lēca tuvu garām krustnesim, kas, atvēzis zobenu, jau sagaidīja uzbrukumu. Medis cirta no visa spēka, bet abi asmeņi sasitās un skaudri nožva- dzēja. Krustnesis kaut ko savā valodā uzkliedza otram, un nu viņi abi nostājas kopā. Kad Medis straujo kumeļu bija pagriezis atpakaļ, jaunam uzbrukumam, krustneši viņu jau gaidīja. Medim vajadzēja cīnīties vienam pret diviem. Tie bija tāda pat liela auguma vīri kā viņš, tikai trūka tā zaļoksnējas jaunības un kaujas spara. Bet viņi bija norūdīti kaušļi, kas turēja zobenus pēc visiem cīņas paņēmieniem. Medim tikai vajadzēja pakliegt citiem karotājiem, un tie būtu atskrējuši palīgā, bet to viņš kaunējās darīt, lai vēlāk kāds nezobotos, ka viņam bijis bail no krustnešiem. Rudais kumeļš, sapratis, ka tie divi ir viņa ienaidnieki, kas nekavēsies arī tam ietriekt asmeni sānos, noskurināja galvu un pieglauda ausis. Jauns Meda papēžu spiediens lika tam saslieties pakaļkājās un mesties uz priekšu. Šoreiz viņš nevairījās un lēca tieši uz krustnešiem. Viens tam veikli iegrūda krūtīs garo zobenu, bet nespēja atlēkt sānis, kad to ķēra Meda cirtiens. Otra belziens nograbēja pa pastiepto vairogu un izsita Medi no segliem. Viņa rudais kumeļš saklupa pār sacirsto krustnesi. Nākošā mirkli Medis, aizsprādzis gabalu no krītošā zirgā, pielēca atkal kājās un, pacēlis zobenu, skatījās pēc otra krustneša, kas savukārt jau domāja, ka viņš zemgali trāpījis nāvīgi, bet, ieraudzījis to cīņas gatavībā, bailīgi kāpās atpakaļ uz mežu. Viņš tagad bija pārliecinājies, ka šis pagāns ir veikls un bezbai​līgs kareivis, kas neliksies mierā, bet bruks tam virsū. Pēc dažiem soļiem Medis viņu panāca. Krustnesis ar kreiso roku nolaida sejai pacelto bruņu cepures aizsargu. Tā sagatavojies cīņai, viņš pirmais pārgāja uzbrukumā. Nākošā mirklī atkal nošķindēja viņu zobeni, krustodami asmeņus. Pastiepis vairogu uz kreisā elkoņa, Medis droši gāja savam pretiniekam virsū. Zobenu šķindas padzirduši, šurp skrēja arī citi zemgaļu kareivji.


- Cērt tam laupītājam - netaupi! - viņi mudināja Medi. Tuvumā dimdēja zemgaļu kara zirgu pakavi. Medis, pastiepis vairogu, lai pasargātu kreisos sānus no pretinieka dūriena, deva tam smagu belzienu pa viņa zobenu. Skanēdams tas izkrita no krustneša rokas un ar aso galu iecirtās zemē. Svešais, bruņās tērptais vīrs, nu bija atbruņots, un viņu ieriņķoja zemgaļi. Medis, labajā rokā pacēlis zobenu, ar kreiso norāva tam bruņu cepuri. - Sagūstīts!… - viņš teica. - Nosist!… - sauca citi. Bet šis bija Meda gūsteknis, un neviens nevarēja lemt par tā dzīvību un nāvi, kā vienīgi pats Medis vai kaujas vadonis. Citi pieveda vēl kādu ievainotu un sagūstītu bruņinieku. Radās vīrs, kas kaut kā mācēja runāt vācu valodu. Tas izjautāja gūstekni: - Cik lieli jūsu spēki? Kur jūs gribat doties? Neviens no abiem neatbildēja, tamdēļ tos aizveda savrup. Tad krustnesis pastāstīja: - Mūsējo ir daudz, daudz pulku ar karogiem un bruņām. Bez ordeņa brāļiem un krustnešiem, kas atbraukuši šurp no aizjūras zemēm, te ieradušies arī kristītie kurši ar savu bīskapu, lībieši no Livonijas, letgaļi, igauņu vīri un krievi no Pliskavas. Arī Livonijas bīskapa un Rīgas pilsoņu pulki ir lieli. Vīru mums varens daudzums, un viņu skaitu neviens labi nezina. - Uz kurieni vispirms dosies ordeņa galvenie spēki? - tam jautāja. - Uz pagānu zemēm. - Kas tās ir par pagānu zemēm? - Viņas apdzīvojot zemgaļi un leiši. Pa tam vīri, pārmeklējot kritušos ordeņa brāļus un viņu kara kalpus, uz kāda zirga atrada jaunu, baltu zemgaļu sievas villaini. Uguns atspīdumā karavīri to vēroja, kam viņa piederējusi. - Vai tā nav manas māsiņas? - jautāja viens. - Vai manai līgavai tā nav nolaupīta? - Kur viņi ņēma to? - vaicāja zemgaļi cits citam. Pēdīgi te atveda sagūstīto krustnesi un tincināja, kur viņi ņēmuši šo laupījumu. -Tur, aiz meža, pirmajā mājā mēs atradām daudz mantu. Viņi ātri bēga un nepaguva aiznest. Mēs tur arī trīs meitenes sagūstījām, - stāstīja krustnesis. Medis, pienācis runātājiem, pazina māsas Ziedes villaini un paņēma to savā glabāšanā. Vēl neausa rīts, kad pirmās kaujas vietā pie Coda kareivjiem ieradās Mežotnes virsaitis Staldzis ar saviem jātniekiem. Putās saskrietie zirgi smagi elsoja, kad viņi apstājās pie citiem zemgaļu karotājiem. Codis, sastapis Staldzi, sveicināja to ar virsaitim pienākošos godu un pastāstīja par ienaidnieka priekšpulka sakaušanu, nododams tam kā dāvanu viena ordeņa brāļa spožās bruņas. - Pēc manām domām, ienaidnieks gan ir pārdrošs, bet viņam nav kārtības un tie izklīst laupīdami katrs uz savu pusi. Vai mums nederētu brukt to nometnei virsū? - domāja Codis. - Vēl mēs nezinām viņu uzbrukuma virzienu. Tas, ka viņi tik droši, liek domāt par lieliem spēkiem, - teica Staldzis. Pienāca ari citi labieši un Iecavas novada virsaitis. Viņi dalījās iespaidiem. Vēlreiz pratināja gūstekņus, bet bruņinieks augstprātīgi klusēja, uz jautājumiem neatbildēdams. Vienīgi Staldzim viņš atteica: - Tu esi pagāns. Man, kā kristīgajam, nepieklājas ar tevi runāt un atbildēt uz taviem jautājumiem. Visu nakti ceļā no Ikšķiles uz Draķeni dega zemgaļu mājas, jo tur priekšā nebija stipru piļu un karapulku. Plašo mežu aizsegtie iedzīvotāji nemanīja briesmu sārtus. Tiem vakarā krustnešu sirotāji uzkrita nemanot un postīja bez žēlastības. Staldzis nolēma savus kara pulkus nostādīt gar Misas un Iecavas upēm, lai uzmanītu krustnešu gaitas,


izpētītu to nolūkus un nelaistu Zemgalē. Padzirdīs no Coda par lielajiem ordeņa spēkiem, viņš pieteica labiešiem, kas vadīja atsevišķus kara pulkus, vairīties no lielākām kaujām un spaidīt tikai sirotāju pulciņus, kas atšķīrās no galvenā bara. Lēni ausa rudens dienas rīts. Zeme tinās miglā, kā pelēkā, savalkāta autā. Katrs troksnis saplaka turpat, kur cēlies. Putni nelidoja gaisā, bet dzērves un meža zosis klaigāja sūnekļos, barodamās ar ogām. Tikai augstākajos pakalnos aiz Iecavas un Misas upēm varēja saskatīt sauli, kas kā sarkana ripa lauzās cauri mākoņiem, brīžiem izmezdama pa staru grīstei uz kareivju spožajām bruņu cepurēm, zobeniem un vālēm. Retam šķēpam nomir- goja asā smaile, kā alkdama asiņu padzerties no naidnieka krūts. Staldzis un Codis jāja zemgaļu jātnieku priekšgalā gar Misas upi uz Ezerēniem. Nogurušie zirgi, ostīdami gruzduma smaku, sprausloja. Upīte, sausajā rudenī izžuvusi, tikko burbuļoja pa siekstām un oļiem. Viņu varēja pāriet katrā vietā arī kājnieki. Staldzis nosūtīja atkal vēstnešus pie Lietavas kunigaiča Ringauda ar ziņu, ka krustnešu pulki virzās uz viņa robežu pusi.


9. NOMETNE NAKTI Pēc pirmās trokšņainās nakts Coda tīrumos, kur krustneši vēl līksmoja ar lldzņemto vīnu un no viena meža malas līdz otrai pie gaišiem ugunskuriem skanēja to klaigas un dziesmas, tikko ausa rīts, tauru skaņas lika pulcēties visiem karotājiem lūgšanai un tālākam ceļam. Lielā kņada, kas nakts tumsā mazliet pierima, pacēlās vēl spēcīgāk. Atskanēja nevaldāmo kara zirgu zviedzieni un kalpu klaigas, kas, viņus mierinādami, sauca dažādus vārdus. Ugusnskuri, naktī izdzisuši, uzliesmoja no jauna, lai augstajiem kungiem sagādātu siltus ēdienus un nakts dzestrumā nosalušie karotāji kaut cik sasil​dītos. Ap vezumiem drūzmējas vīri, jo no Draķenes ceļa atgriezušies krustneši ar laupījumu un gūstekņiem. Tie visu nakti sirojuši gar lielā meža malu un nav taupījuši ne sēļus, ne zemgaļus. Tagad bīskaps Engelberts te atprasīja laupījuma desmito tiesu baznīcai un strīdējās ar grāfu Danenbergu, kas viņam izvēlējās nenozīmīgākās mantas un pie tam noteica tām augstu vērtību. Šis vizuļu vaiņags maksā trīs pāvesta dukātus, - viņš sauca, izraudams vainadziņu no bīskapa rokām, - bet tu, brāl, viņu gribi paņemt par velti. Vai tu neredzi, kas te sudraba zīļu? - Muldi!… Vai tas ir sudrabs? - Tikai sudrabs! Vai neredzi, kā spīd? Arī lielu, saulesveidīgu saktu grāfs atņēma bīskapam. Tu, brāl, ķer tikai spožāko - tā nevar. Būtu pats nācis izkauties, bet tu pat pie kristīšanas neierodies. - Bet ko tad tu man īsteni gribi dot desmitajā daļā? Laikam vecas lupatas? - pretojās Engelberts, jau kļuvis nikns. - Es tev dodu audumus - baltus un brūnus audumus. - Tos tu pats vari paturēt! Tie nav zemgaļu labie, bet sēļu rupjie audumi, kam nav nekādas vērtības. - Ciet klusu un apmierinies, ko tev dod! Tavi kurši arī te nav sirojuši, un pēc taisnības mēs tikai izpildām Dieva lielo žēlastību, dodami baznīcai desmito daļu, bet es zinu, ka viss tas nāks tavos mantu kambaros un Rīgas bīskaps maz saņems no viņām. Engelberts skatījās pēc palīgiem Viņš runāja uztraucies un draudoši: - Tā ir baznīcas apkrāpšana! Dievs neieredz un soda mantkārīgas plēsoņas. Tad tev droši sagaidāms viņa sods! - skaļi smējās Danenbergs, likdams kalpiem pārskaitīt un sagrupēt pēc vērtībām laupījumu, kas bija samests zemē lielā gubā. Abi augstmaņi būtu ilgi strīdējušies un varbūt pat sanākuši matos un saukuši kara kalpus palīgā, ja nebūtu ieradies mestrs Volkvins, kas, apstaigādams pulkus, pienāca arī vezumiem. Dzirdēdams karsto strīdu, viņš teica: - Laupījums un gūstekņi liekami kopā bez dalīšanas. Kad atgriezīsimies Rīgā, tad sadalīsim. Te var rasties tikai lieki strīdi par vienas vai otras lietas piederību un vērtību. Mestrs Volkvins apskatīja arī gūstekņus, pa lielākai daļai pusaudžus un jaunas sievietes. Gados vecākus krustneši un leimaņi gūstā neņēma, jo tiem nebija darba un naudas vērtības, kādu viņi paredzēja ieņemt par jaunām sievietēm un puikām. Naktī bija pievesti simts piecdesmit jauni gūstekņi, kas saistīti gulēja pie vezumnieku kulbām. Bruņinieki un krustneši, kas te pulcējās uzmeklēt noliktos ieročus un seglus, tāpat arī augstdzimušie leimaņi, kam te bija novietoti zirgi, apstājušies apbrīnoja staltās zemgaļu meitenes. Daži ķircinādamies viņas aizskāra un iegribās mirdzošām acīm solīja sargiem naudas gabalus, lai tās nodotu uz brīdi viņu rīcībā. - Ordeņa brāļi, brīvie Rīgas pilsoņi un citi krusta karotāji!- kņadu ap gūsteknēm pārtrauca mestrs. Metiet mierā šīs zemgaļu meitas, jo labāk ir karot ar pagānu vīriem un iegūt mūžīgu dzīvošanu paradīzē nekā jaukties ar viņu sievām un nonākt elles liesmās.


Bet, augstais mestr, kāpēc tad mēs viņas ņēmām gūstā? - ar izbrīnu balsī jautāja bruņinieks Volfhauzs. - Lai, atgriežoties dzimtenē, jums būtu ticīgas Dieva kalpones. - Bet tagad taču viņas jāiepazīstina ar saviem pienā​kumiem! - Tik tiešām, kā es jums saku - labāk nokaut katru no šīm pagānu sievām nekā gulēt grēkā ar vienu no tām! - Mēs viņas tūdaļ nokristīsim, un tad tas vairs nebūs grēks. Tikai desmito tiesu no tā, kas viņām pieder, un mēs tūliņ kristīsim, - piedāvājās mūks Hofmanis, labajā rokā turēdams kristību trauciņu un lūgšanu krelles, spiezdamies cauri karo​tāju drūzmai. Nakti mestrs Volkvins bija apspriedies ar tuvākajiem palīgiem un nolēmis pagaidām Zemgalei iet cauri un doties uz leišiem. Zemgaļus viņš gribēja spaidīt atpakaļ ceļā. Šim lēmumam mestru ietekmēja ziņa, ka zemgaļi jau sapulcējušies lielā skaitā pie Misas un Iecavas, bet viņa krustneši vispirms gribēja laupīt un tad, aizstāvot iegūto, tie solījās būt daudz sirdīgāki karotāji nekā tagad ar tukšām rokām. Tādēļ mestrs nolēma tiešā ceļā pāriet Zemgales stūri un pie Medemiem pār Mēmeli iebrukt leišos. Bija arī ziņas, ka viņi vēl nemaz negaidot ienaidnieku, turpretī zemgaļi jau labu daļu mantu paguvuši noslēpt un lopus sadzīt pilīs. Pret ritu atgriezās arī sakautās krustnešu nodaļas atliekas, kas vakarā aizgāja sirot uz Misas un Iecavas novadiem. Viņi aizgūdamies stāstīja par lieliem zemgaļu spēkiem un cīņas gatavību. Viss tas spieda mestru krusta karotāju pulkus novirzīt uz Draķeni un iet pa Misas labo krastu. Kad saule, caur miglu lauzdamās, pirmos starus uzmeta meža malai, no Coda tīrumiem aizbrauca pēdējie vezumi un to apsargātāji - lībiešu un krustnešu pulki. Kad rati, kuros sēdēja Dzintra, Ziede, Skudrīte un vēl piecas meitenes, iebrauca lielajā mežā, viņas apņēma drēgna ēna. Naktī krustnešu kulbās salušas un baiļojušās par savām dzīvībām, tagad vestas uz nezināmu tāli, meitenes saspiedās cieši kopā un apmainījās klusiem vārdiem, lai nebūtu jādomā par turpmāko likteni. Rati svaidījās pa koku saknēm un izbraukto teku, kurā lēni kustējās vezumu rinda, apsargāta no dažiem krustnešiem un liela lībiešu pulka. Spēcīgie zirgi lika soli aiz soļa; mazie, vārgie lībiešu un letgaļu zirdziņi centās rikšiem kļūt līdz saviem lielajiem brāļiem. Katrā ratu pusē gāja sargu rinda. - Tagad mēs esam mežā, - teica Skudrīte, vienmēr vēl baiļu pārņemta, - varbūt vezumiem uzbrūk mūsu bāliņi? - Bet tad šie lībieši mūs nokaus, lai mūsējie neatgūst savus radus, - atteica Ziede. Viena sveša meitene pastāstīja, kā viņiem naktī uzbrukts: Mēs nekā nezinājām par laupītājiem. Aiz lielā meža dzīvodami, dienā neredzējām arī briesmu sārtus. Kad satumsa, vecais tēvs, ienācis istabā no lauka, sacīja dzirdējis aurojam vilkus. Mēs brīnējāmies, ka tie tik agri klaigā, bet tad uzreiz pa lūkām iespīdēja uguns gaisma. Dega kaimiņa māja, un mēs metāmies ārā, lai palīdzētu to dzēst, bet ieskrējām ienaidniekam tieši krūtīs. Mani sagrāba liels vīrs un stiepa prom. Veco tēvu turpat pie durvīm tāds, spožās bruņās un cepurē, sakapāja ar zobenu. Mazo māsiņu, kas tikko vēl rāpoja pa smiltīm, viņi dzīvu iemeta degošajā kūtī, no kuras lopus aizdzina iebrucēji. Viņi klaigāja svešā valodā un apsmēja mani. Nepļāpāt!… - uzsauca ratiem līdzās ejošais lībietis, draudoši pacēlis šķēpu. - Tagad Pērkons jūs vairs neglābs. Esiet labi mīļas pret karotājiem, tad pametīs dzīvas un drīz redzēsiet Rīgas pili. Ratu grabēšanā pa saknēm un celmiem, un braucēju klaigās apsīka viņa balss. Vezumnieki pašreiz pārbrauca šauru upīti un tad sadzina zirgus rikšos. Mežā drūmi šalca karotāju klaigas un zirgu zviedzienu atbalsis. Resnie ozoli birdināja pa zīlei, kas pakšķēdamas krita gūsteknēm klēpjos. - Birst zīlītes, kā no meitu vainadziņiem sievu kārtā ieejot, - klusi čukstēja Dzintra. - Kur mūsu vainadziņi, kur mūsu meiteņu gods!? - ievai​dējās Ziedīte.


Atkal bargs sauciens klusēt noskanēja no lībieša mutes, un piedevām vēl sekoja piedraudējums ar šķēpa galu. Priekšā paspīdēja ražas novākti lauki un melni, apdeguši baļķu gali. Te vēl vakar bija atradušās mierīgas zemgaļu mājas, bet tagad tikai no krāsmatu drupām kūpēja dūmi. Ceļš aizvirzījās gar žogu, pie kura gulēja divi zobenu sakapāti un kaili izģērbti liki. Te vēl nebija paspējuši piezagties vilki un apgrauzt to kaulus. Meitenes, sejas aizspiedušas rokām, novērsās un saspiedās kulbā ciešāk kopā. - Mūsu māja… - rādīja svešā meitene Dzintrai uz tālāk kūpošu baļķu gubu. Viņa nebija ievērojusi lībieša aizliegumu runāt un tagad saņēma belzienu ar šķēpa kātu. Arī citos ratos tupēja gūsteknes sasietām rokām. Viņas skumji lūkojās apdegušajos baļķos un māja ar galvām nodedzinātajām sētām sveicienus. Iebraucot lielajā, auglīgajā klajumā, pa labi bija sadzirdami kaujas kliedzieni. Tur ordeņa brāļi, krustneši un kurši ieņēma apcietināto Draķenes pili, kas pakalnā pacēlās netālu no Misas upes. Tad vezumniekiem pielēkšoja pāris leimaņi un aizturēja tos. - Mēs ieņēmām vienu neticīgo stipro mājokli. Tur sabēgušas daudzas jaunavas, sadzīti lopi un arī citu mantu būs bez sava gala, - stāstīja vēstneši. - Vezumiem jābrauc turp! No kreisās puses nāca Pliskavas krievu pulks un aizsteidzās palīgā izlaupīt Draķeni. Kad aizbraucošie vezumi sasniedza balto bērzu birzi, no kuras pakalnā varēja atskatīties uz Zemgales ielejām, Dzintra redzēja, kā liesmoja ieņemtās pils ēkas. Dūmi vijās augstu gaisā un sabiezēja melnā mākonī, kuru rudens dzestrais vējš pamazām nolieca uz dienvidiem. Tā visu dienu, līdz pat vakaram, kur vien brauca vezumi, visur rēgojās nodedzinātās un vēl degošās mājas, gaiss oda pēc gruzduma un ceļmalās asiņu peļķēs gulēja bērnu un sirmgalvju līķi. Debess pamazām tinās dūmakās, un likās, ka pār zemi nogulst pelēka migla, kurā brīžiem atskanēja kaujas zirgu zviedzieni un krustnešu kliedzieni. Tur parādījās zemgaļu kareivju pulciņi, kas kavēja viņu laupīšanu un dedzināšanu. Bet iebrucēju bija tik daudz, ka viņus nevarēja sakaut. Arvienu jauni pulki, gan bruņās tērpti, spožām kara cepurēm galvās, gan noskranduši un bruņojušies krievu bozēm un zobeniem, nāca un nāca pa sabraukto ceļu. Šķita, ka nebūs varas, kas varētu stāties pretī šiem spožajiemun arī noskrandušajiem pulkiem. Ordeņa brāļi, bagātie leimaņi, Rīgas pilsoņi un daļa krustnešu bija jāšus uz labiem zirgiem un bruņās. Daudzu segli bija izšūti zīdu un dārgām ādām vai apkalti sudrabā. Tāpat sudrabā mirdzēja leimaņu un Rīgas pilsoņu zirgu iemaukti, kas spožumā pārspēja daža laba dzērāja ordeņa brāļa dārgos zirgu rotājumus. Bet jo tālāk krusta karotāji spiedās uz Ezerēnu pusi, jo mazāk tiem gadījās laupījuma un gūstekņu. Mājās bija pamesti vienīgi vecīši, kas paši nespēja savām kājām tikt līdzi bēgļiem. Arī labākās mantas bij aiznestas vai noslēptas. Tas saniknoja krustnešus līdzīgi zvēriem, kam parāda upuri, bet neļauj saplosīt. Ieraudzījuši bēgļus, viņi pa gabalu lēkšoja tiem pakaļ un, atņēmuši mantas, kapāja tos zobeniem, kamēr tuvumā parādījās zemgaļu karotāji un padzina tos atpa​kaļ pie galvenajiem spēkiem. Ezerēnu apcietinātais pilskalns ar veco pili bija pamesti likteņa ziņā, un viņas iedzīvotāji ar visām mantām izbēguši pa mežiem un purviem. Vakarā mestrs lika apmesties nakts nometnē skaistā ošu un ozolu birzī. Viņš šo vietu izraudzīja tādēļ, ka apkārt tai bija liels klajums, kas nodrošināja viņa pulkus pret pēkšņu zemgaļu uzbrukumu. Te sabrauca vezumus, novietoja gūstekņus, kas sniedzās jau pie pieci simti, un atsegloja kara zirgus. Bruņiniekiem un citiem augstmaņiem kara kalpi cēla teltis, gādāja ēdienus un dzērienus, lai tiem būtu atspirdzinājums. Vēl pirms nakts iestāšanās mestrs sasauca kara pulku vadoņus uz apspriedi un pavēlēja tiem noliegt kalpiem un padotajiem dedzināt zemgaļu mājas. - Kādēļ, mestr!… - brīnījās Hāzendorfs, kam tā patika, ja sprēgājošas liesmas apņēma sausos baļķus.


Brāļi, bruņinieki, un augstie kara kungi! - teica mestrs. - Tas viss mūsu pašu labā. Ja mēs tā turpināsim rīt un parīt, tad mūsu vezumi būs tukši jeb labākā gadījumā tos piekrausim nevērtīgām leišu grabažām. Pagāni, jau iztālēm redzēdami degošos ciemus, pamet mājas un bēg ar vērtīgāko mantu. Vai šodien kāds no jums ieguvis sudrabu, dārgas ādas vai audumus? Es teikšu - tikai retais!… Pagāni aizbēg ar visām mantām pa mežiem, un mēs tiem nespējam pakaļ dzīties. - Bet kā tad viņiem parādīsim Kristus spēku? - prašņāja Volfhauzs. - Mēs varam laupīt, gūstīt vai nokaut, bet dedzināt nedrīkstam, lai tālākie nekā nezina no kara briesmām un mēs tiem varam pieiet slepus kā zagļi naktī, tad mūsu vezumi pildīsies vērtīgām mantām un gūstekņu skaits augs. - Pareizi, mestram taisnība! Dedzinādami mēs nododam, uz kuru pusi virzās mūsu gājiens! - sauca grāfs Danenbergs. - Ejiet tā Kunga mierā un iegaumējiet manus vārdus! - mestrs svētīdams atlaida savus palīgus. Pāri nometnei sabiezēja drudžaina nemiera pilna, drēgna rudens nakts. Tā uznāca nemanot, kā zaglis klusi līzdama. Birzs vidū dzirkstīja daudzi, ātri sakurti ugunskuri. Dienā nogurušie kara zirgi zviedza, un saķertie zemgaļu lopiņi brēca. Vezumu iežogoti, atsevišķā nometnes stūri bija sadzīti gūstekņi, kas, sasēduši grupās, izbaiļu mākti lūkojās zvēriskajos karotājos, kas kā milzīgi ļauni kaķi ložņāja apkārt, mezdami dzirkstošus skatus uz acīgajām, bet tagad skumjajām Zemgales meitām. Pie neliela ugunskura sēdēja trīs sargi un vēroja gūstekņus, vai tiem nav prātā bēgšanas domas. Šo kara kalpu krūtis pastāvīgi klāja bruņas, un, garos zobenus nolikuši klēpjos, tie smagās dzelžu cepures nenoņēma no galvām. Viens, grāfa Danenberga kalps, melnīksnēju seju un kroplu degunu, kas pazaudēts kādā kautiņā vai arī tas viņam nogriezts dzimtenē par zagšanu, norā​dīja uz otra krustneša zobenu un teica: - Redzu, brāl, ka arī tu esi šodien savu ieroci mērcis neticīgo asinīs. - Jā, pienāca reize. Tas Kungs viņu deva manā rokā, - uzrunātais gurdi atteica un tad nožāvājās. Kā tas gadījās? Kā tā Kunga žēlastība nāca pār tevi - pastāsti? - ziņkārīgi ievaicājās trešais, milzīga auguma vīrs, kam plecos vajadzēja būt tikpat daudz spēka kā vērsim. - Gluži vienkārši, - sāka krustnesis, - es šorīt gāju pirmajā pulkā. Mēs ātri steidzāmies garām tukšajiem ciematiem, lai atrastu vietu, kur vēl varētu satrāpīt kādu pagānu un iegūt arī kaut ko laicīgai dzīvei. Man nāca līdzi mūks Ārentāls, kas ir ļoti sirdīgs kristītājs un arī kārs uz spožām lietiņām. Viņš teicās pirmajā iebrukuma dienā atgriezis pie tā Kunga draudzes vairākas pagānu meitas, tikai vēlāk krustneši viņam tās atņē​muši un nobendējuši, meklēdami sudrabu un citas mantas. - Bet teic, kā tev gadījās šorīt? Kā tu kāvies, jo tavs zobens taču notraipīts asinīm. Gluži vienkārši! Tā mēs drasējām uz priekšu garām nodedzinātiem ciematiem, bet te es redzu meža stūrī noplīvo baltas drēbes un pazūd purvājā. Es vedu mūsējos turp un pamanu, ka sūnekļa kadiķos noslēpjas baltbārdains vecis un skaista jauna meita. Mēs klāt!… Šis turēšoties pretī un griež ap galvu smagu milnu. Viņš lādas un piesauc savus elka dievus. Ārentāls met krustus un skaita lūgšanas, lai veča burvības pret kristīgajiem neiegūtu spēku. Bet tā meita nudien bija skaista, apķērās vecim ap kājām un vaimanāja. Kāds krustnesis nenocietās skatīties šinīs jokos un izšāva uz veci bultu. Viņš ievainots pakrita kā salmu kūlis vējā. Es saķēru to sievišķi, bet tā gribēja man iekost rokā un skrāpējās nikna kā zebiekste. Te vecais vēl bļaudams pielēca kājās un satvēra rungu. Tad es viņam, tā Kunga vārdā, pārcirtu krūtis, bet to meitu mēs vakarā atvedām šurp. Es jums saku - viņa ir skaista! Ārentāls to gribēja turpat nokristīt, bet šī vēl tā ļaunā apsēsta, pretojās un raud. Acis viņai spīd un zvēro, bet zobi tādi lieli un balti, saauguši kārtīgās rindās. Un tad vēl visu ceļu viņa nevienam nesaprotamā valodā lūdza savus dievus. Pērkūnas, Pērkūnas! - viņa sauca. Visi trīs krustneši iekaisa skaļās valodās un vēl reiz apbrīnoja savus ieročus, kas dienā bija mērkti asinīs un tagad blāvi zvīļoja ugunskura liesmās. Viņi strīdējās, kam labāks un smagāks zobens un kurš no tiem veiklāks cirtējs.


Otra krustnešu grupa, nosēdusies drusku tālāk uguns apspīdumā, meta kauliņus un dziedāja savā dzimtajā valodā, jo viņi pašreiz bija iebaudījuši no vīna trauka. Dziesma, rēcošām balsīm, cēlās un plaka pāri nometnes troksnim, kas arī tumsā nemazinājās. Viens no viņiem pacēla balsi visskaļāk: - Lielā kuģī jūrā brauca - Zigfrīds bruņinieks; Pāri viļņiem droši trauca - > Vētras tam bij nieks. Ahā, aijā! - Vētras tam bij nieks! Priekšā redz viņš Rīgas pili - Krūtīs rodas prieks; Apkārt slejas tumši sili - Somā grasis lieks. Ahā, aijā! - Somā grasis lieks! Rokā tver viņš vīna kausu - Kas tam dzīrot liegs? Ceļ pie lūpām, izdzer sausu - Zigfrīds bruņinieks. Ahā, aijā! - Zigfrīds bruņinieks! Gūsteknes, saspiedušās pulciņā, bikli vēroja iereibušos vīrus, kas jo brīdi kļuva skaļāki. Viņas drebēja aukstajā naktī plānajos un saplosītajos tērpos. Daža meitene, kas guļot pārsteigta, bija tikai kreklos. Viņas bijās, ka vīna noreibušie krustneši nenāk tās atkal mocīt. Kņada pie ugunskura un skaļais strīdus visu vērību pievērsa tur. - Nē, es viņu sagūstīju - viņa pieder man! - kliedza kauslī- gais krustnesis, kas sacījās pārcirtis vecajam zemgalim krūtis. - Bet nupat par kausu vīna un diviem dukātiem tu viņu pārdevi man, - tiepās bezdegunis. - Es viņu tev nepārdevu - tikai atļāvu apskatīt! - Tu pārdevi!… Viņš arī dzirdēja! - bezdegunis norādīja uz trešo. Spēlmaņi un dziedātāji metās pie strīdniekiem. - Kas par lietu?… Kas par naidu?… - uzstāja iereibis krustnesis. - Vai pagānu meitu dēļ? - Ņem, kura patīk, vai man žēl! - sauca iereibušie. Viss trokšņojošais bars sabruka ap gūsteknēm. - Augšā!… - Kājās celties! - Apskati, kura patīk! - sauca krustneši. - Kuru tu šonakt ņemsi! - vaicāja iereibušais otram. Bet tad uzreiz pāri šim troksnim nogrāva spēcīga un barga balss: - Kas par kaukšanu? Sargi, uzmanieties, ka es nelieku jūs pakārt! Tas bija ordeņa brālis Volfhauzs, viens no mestra palīgiem, __ kam viņš bija uzdevis pārzināt sagūstītos paganus. No viņa krustneši sabijās, jo tas vienmēr bija stingrs un raudzījās uz kārtību un pavēļu izpildīšanu. Tagad viņš nostājās starp krustnešiem bargs un pavēlošs, kas likās neciešam nekādus iebildumus. - Ko jūs te darāt? - viņš skarbi uzprasīja. Gluži nekā, komandor, gluži nekā… Te šīs gūsteknes žēlojās, ka saites viņām spiežot rokas, meloja bezdegunainais krustnesis. Citi atvilkās atpakaļ un blenza iztālēm, kas te notiks. Viņi jutās priecīgi, ka bezdegunis sarunu uzņēmis uz sevi. - Nē, šie gribēja mani apkrāpt - par kausu vīna un diviem dukātiem nopirkt manu gūstekni! - pēkšņi valodā iemetās kauslīgais krustnesis, norādīdams ar pirkstu uz bezdeguni. - Kādu gūstekni? - uzprasīja Volfhauzs, pievērsies tam. - Nu, to pagānu meitu… To tur, pie viņiem ratiem. Volfhauzs uzmanīgi vēroja šo meiteni. Tad viņa skats vēl pakavējās pie vienas un otras, kas bailīgi kaunā slēpa savu kailumu un sejas drēbju skrandās. Iegājis starp viņām, Volfhauzs aptaustīja dažu striķu nospiestās rokas un pavēlēja sargiem: - Visām jaunajām sievietēm noņemt saites! Sasieti lai paliek tikai veči un vīri. Bet tur to meitu,


kas jums radīja strīdu, tūliņ atvest manā teltī! Divi krustneši pakalpīgi metās izpildīt ordeņa brāļa pavēli. Viņi sagrāba vaimanājošo gūstekni aiz rokām un rāva pa nometni uz Volfhauza mitekli. Pats bruņinieks, smiedamies par meitenes kaunu, viņiem sekoja, žvadzinādams sudraba piešus. Pārējie krustneši, rupji zobodamies un lamādamies, atraisīja gūsteknēm rokas. - Kā tad, šim žēl, ka nenotirpst! - Kā nu ar tādām varēs noglāstīt vaigus. - Nu tik ir jezga! Sargā nu vaļā palaistas! - Tu pats vainīgs, kādēļ teici tādus melus! - Ko tad man bija teikt? Vai es zināju, ka viņš tā liks? - Tas ir rīkojums, ko bez mestra ziņas nevajadzēja izpildīt! - klaigāja krustneši. Bet tas, kura gūstekni ordeņa brālis Volfhauzs lika aizvest savā teltī, bija visvairāk sapīcis. - Kādas mūsu tiesības? Kādi mūsu pienākumi? Es prasīšu mestram! Es prasīšu pašam mestram! viņš bļaustījās. - Kur tas dzirdēts - manu gūstekni paņemt sev bez maksas par piegulētāju? Kur tas ir redzēts?… - Klusi, ka vēl nesoda! - piedraudēja melnais bezdegunis. - Kam tu pats sāki runāt par pārdošanu? Kam tu iekārdināji ordeņa brāli? Gūsteknes izstaipīja notirpušās rokas un klusi sarunājās. Viņa priecājās par brīvību, ka nu varēja atglaust izpurušos matus un sakārtot saplosītos apģērbu gabalus. Krustnešu čalas pie ugunskura pārtrauca Araiša, kas, pārklājis pleciem balto ordeņa brāļa mēteli, ari pienāca palūkoties gūsteknēs. Krustneši viņu jau pazina. Vienmēr redzēdami to mestra tuvumā, tagad parādīja tam pienācīgo godu, palaizdami viņu sev priekšā. Aplūkojis jaunavas, vienu otru aizskāris, viņš priecīgi teica: - Skaistas cielaviņas! Skaistas spulgactiņas! Nemaz nevaru saprast, kuru lai mestram izvēlos! - Araiša, vai tev prāts? Kas tevi iecēla par mestra gultas pārzini? - sauca krustnesis, kas ar viņu iepriekšējā naktī bija spēlējis kauliņus. Araiša skaļi iesmējās un atteica: - Man ir tādas pat tiesības kā pašam mestram! - Araiša, pārtulko mums tās pagānu valodas, - lūdza melnais bezdegunis. - Pavaicā, ko tās meitas vēlas? - Vaicā, kurš no mums viņām labāk patīk? - Prasi, kura pati grib nākt pie manis? - apstāja Araišu krustneši. - Kļūsiet!… Runājiet pa vienam, tā uzreiz visiem es nevaru atbildēt. Mestrs Volkvins arī runā viens, - lībietis Araiša aprāja krustnešus. Viņam līdzās nostājās melnais bezdegunis un bijīgi vaicāja: - Araiša, esi tik labs un prasi, kura no viņām grib mani mīlēt. Araiša nemaz nepaskatījās gūsteknēs, bet, aplūkojis runātāju, ļoti augstprātīgi un kritiski pasmējās: - Tevi, putnu biedēkli, neviena negrib. Viņām patīk tādi vīri kā mestrs, es un bīskaps Engelberts. Viņām patīk daiļi bruņinieki, kas ar staltumu savaldzina sirdis. Ļauns un draudošs, kā sakaitināts suns atņirgtiem zobiem, melnais krustnesis satvēra zobena spalu. Par tādu apvaino​jumu viņš bija gatavs pacelt roku un sakapāt Araišu. - Kā tu mani vari apvainot, nekristītais lībieti? - viņš kliedza. - Es ņemšu tādu, kas man patiks. Es ņemšu… - Esmu jau sen kristīts augstmanis. Mestrs Volkvins mans draugs! - lepni saslējās Araiša. - Es ņemšu, kas man patīk! - turpināja klaigāt krustnesis, un sagrāba Dzintru aiz apģērba. Meitene skaļi iekliedzās un rāvās prom. Plīsa viņas drēbes, un virs krūtīm parādījās kailums. - Nost, riebīgais!… Māsiņas, palīdziet - glābiet! - atvairī- damās, kliedza Dzintra un skrāpēja


krustneša rokā. Araiša saķēra bezdeguni aiz skausta un atrāva atpakaļ. - To meitu tu liec mierā - tā nav tava gūstekne. - Tava ne tik!… - a tkliedza apjukušais krustnesis, kaislību izķēmotu seju. Palaidis meiteni, viņš rokā atkal saķēra zobena spalu. Tas bija gatavs cirst. Vienīgi Araiša baltais mētelis ar krustu atgādi​nāja, ka tas pieder ordenim un pret to vienkāršs karotājs nedrīkst pacelt zobenu. - Vāķies pie velna! - draudoši kliedza krustneis. - Vāķies pie velna, ko tu te meklē! - Tu pats taisies pie velna! - Araiša lamājās pretī, piesavi​nājies jau krustnešu rupjo izteiksmi. Mierā, brāļi, mierā! - iekarsušos strīdoņus mierināja mūks Ārentāls, kas arī nemanot bija te pienācis. - Tas Kungs mīl mieru starp saviem ļaudīm. Vai tad vienas pagānu meitas dēļ vērts naidu celt? Rīt, tālāk sirojot, brālis krustnesis pats notvers ne vienu vien sievu. Es viņu svētu lielajam pagānu kristīšanas darbam. Mūka runu iztraucēja krieviskas lamas un sitienu troksnis. Krievu kņazam bija izbēgusi gūstekne, kuru viņš paņēmis savā teltī. Tagad viņu vajāja vālēm bruņoti vīri, bet meiča aizstāvējās ar paceltu zobenu, ko bija paķērusi no kņaza, līdz no muguras smagas rungas belziens sašķaidīja viņai galvu. Ziedīte žēli ievaidējās un pastiepa rokas pret debesīm. - Pērkon, varenais Pērkon, glāb mūs no šī izsmiekla un kauna! - viņa lūdzās. Skudrīte nometās Araiša priekšā ceļos. - Labais vīrs, nodur mūs ar zobenu! Nodur, lai nav jāmo​kās šo laupītāju rokās. Araiša purināja galvu, tā rādīdams, ka viņas lūgšana veltīga. Viņš runāja latvju valodā: - Pacietieties, cielaviņas, drīz gūstekņu sanāks vairāk, un tad jums klāsies labāk. - Nodur mani, lai izbeidzas mokas! - turpināja lūgties Skudrīte, neklausīdamās viņa vārdos. Bet Dzintra viņas mierināja, apsegdama Ziedes plecus savu drēbju skrandām. - Māsiņas, drosmi, drosmi! Drīz atnāks mūsu bāleliņi un atsvabinās no šo plēsoņu ķetnām. Vālēm tie sadauzīs viņu spo​žās galvas, zobeniem sakapās viņu bruņas un atdos vilkiem un kraukļiem to miesas. Troksnis ap krievu kņaza izbēgušo gūstekni norima un krustneši atkal pievērsās Araišam. - Pasaki, ko viņas runā? - Prasi, vai mēs neesam staltāki par pagānu vīriem? - skanēja jautājumi. Araiša atbildēja tūliņ, nemaz nerunādams ar gūsteknēm: - Viņas baidās no jums un lūdz Pērkonu, lai nāktu atsva​binātāji. - Ha, ha, ha!… - smējās viss krustnešu bars. - Gan viņas, tā Kunga vārdā, atsvabinās, kad Rīgā pa īstam pieņems kristīgu ticību! Pērkon, iznīcini viņus!… Met savas zibšņu bultas un pāršķel to galvas, - turpināja lūgties Dzintra. - Nē, meitas, to gan nē! - pretojās arī Araiša. - Lūdziet labāk kristīgo Dievu, lai ātrāk tiekam Rīgā un jūs atpērk labs kungs. No tumsas iznira spēcīgs stāvs, tinies baltajā brāļa mētelī un žvadzošu bruņinieka gaitu. Ko jūs te darāt? Vai tā sargājat gūsteknes? - sauca kara lielkungs Danenbergs, pienākdams ugunskuram. Krustneši bijīgi tam pašķīra ceļu, un viņš, tajos bargi skatīdamies, gāja pie sagūstītajām sievietēm. Es gribu zināt, ko jūs ap tām pagānu meitām tā līpat? - viņš vaicāja tieši melnajam, bezdegunainajam kalpam. - Viņas prasīja dzert… - tas meloja. - Viņas ļoti biklas, - valodā iemetās Araiša. - Un kas tev te ko meklēt? - grāfs Danenbergs uzkliedza ari tam. - Krustneši mani sauca pārtulkot.


- Prom visi! - bargi pavēlēja Danenbergs. Krustneši bijīgi izklīda. Vienīgi Araiša, pierādīdams, ka viņš padots tikai pašam mestram, palika pie sargiem, kuriem Danenbergs teica: Šīs trīs meitas, kuras sagūstījām netālu no Ikšķiles, neviens nedrīkst aizskart - tās ir manas gūsteknes. Bezdegunis viņam iztapīgi atbildēja: - Jā, grāfa kungs!… Araiša tūliņ piemetās Dzintrai un norādīja uz Danenbergu: - Šis ir jūsu kungs, lūdziet viņu un esiet pakalpīgas, kā tas pienākas Dieva kalponēm. Danenbergs gribēja noglāstīt Dzintras dzeltenos matus, bet viņa bikli atvairīja galvu, it kā tai tuvotos bendes zobens. - Paskat, kāda nav! - grāfs Danenbergs pasmaidīja. - Nu, mēs vēl parunāsimies citādi! Kad grāfs Danenbergs un Araiša aizgāja, sargi lika gūsteknes mierā un krustneši viņās blenza tikai iztālēm. Saspiedušās pulciņā, lai dzestrajā rudens naktī būtu siltāk, gūsteknes klusi daiņoja, mierinādamas savas sirdssāpes. - Saulīt, mīļā dievu meita, Nāc ritina agrumā; Nāc ritina agrumā, Slauki tumsas asariņas. Dievu dēli milnas drāza, Ko pārsist svešu varu; Ko pārsist svešu varu, Lai nāk mūsu bāleliņi. Austrumos ausa palsa gaisma. Apkārtnes māju vietās, kur agrāk gaiļi sauca ritu, nedzirdēja vairs nevienas skaļas balsis. Tikai melnās, apdegušo baļķu gubas rādija, kur vēl vakar bijuši zemgaļu ciemati, kur tekājuši darbīgi ļaudis, novākdami tīrumus un ganīdami lopus. Tagad viņi izvajāti un nogalināti jaunieši sasietām rokām gulēja gūstekņu nometnē un skumji klausījās, kā sargi sasaucas rīta krēslā. Rets ugunskurs vēl dūmoja snaudošajā mierā, un daža kara zirga zviedziens atgādināja tiešamību - laupīt kāro viru tuvumu. Šonakt vairs neliesmoja zemgaļu mājas, lai jo klusāk ritu, parītu varētu iebrukt leišos. Salā drebinādamās, kā vaidot, Zemgales meitas vēl dūdoja sēru dziesmu: - Dievu dēli purvus brida, Dvēselītes lasīdami; Atraduši dvēselīti, Ietin Māras lakatā. Melnais bezdegunis ļauni šķielēja uz viņām, bet neapsauca dziedātājas.


10.VĒSTNEŠI PIE RINGAUDA Tikai vakarā Ledis apturēja zirgu, kuru tam iedeva jājie- nam uz Lietavu virsaitis Staldzis. Plašā ciemā, no kura spēcīgie vīrieši aizgājuši sargāt Zemgali, mazais vēstnešu pulciņš apmetās atpūtai, bet tūliņ viņus apstāja ziņkārīgās sievas, bērni un veči, kas, izvadījuši savējos kara gaitās, baiļojās, vai drīz arī pie viņiem neierodas ienaidnieks. Viņi nezināja vēl, no kuras puses briesmas draud. Baumas klīda tik pretrunīgas, ka vairums domāja uzbrūkot leišu kunigaiču Ringaudu. - Kas uzbrūk? - No kurienes uzbrūk? - Vai ienaidniekam lieli spēki? - satrauktas jautāja visapkārt sievas. Veči, uz kruķiem balstīdamies, kliboja šurp. Daudzi bijušie varoņi,- tagad tikko cilāja baltos spieķīšus. - Vai ienaidnieks drīz būs arī te? - prasīja Ledim jauna sārtvaidze meiča, saņēmusi viņa zirgu aiz iemauktiem. Esiet mierīgi. Jums vēl briesmas nedraud, - teica Ledis. - Zemgales dēli darīs ko spēs, lai nelaistu ordeņa pulkus uz priekšu. - Vai atkal iebrukuši tie dzelžu bruņās ar baltajiem mēteļiem un melnajiem krustiem? - vaicāja tā pati meiča, dzirdējusi nostāstus par šiem varmākām. - Vēl briesmīgāki!… Viņi atnākuši ar milzu karaspēku. Viņi visi dzelzīs, un rokās gari zobeni, paskaidroja viens no Leda pavadoņiem. Sievietes aizveda kūtīs nogurušos zirgus, bet citas ciema labieša istabā klāja galdus izsalkušajiem karavīriem. Sirms vecis rīkoja visu ciemu, jo spēcīgākie vīrieši aiziedami valdīšanu atstājuši tā rokās. Baltā galva viņam drebēja, kad, spieķi klaudzinādams, viņš pārlūkoja galdā lielās miestiņa kannas un pēc tam lūdza nogurušos viesus iebaudīt, ko Laima devusi. - Jūs, dēli, tālu jājuši un laikam vēl tāls ceļš priekšā, - viņš runāja. - Tēv, esmu no Daugavmalas robežciema iepretī Ikšķilei, - pateica Ledis. - Daugavu un Ikšķili es zinu. Tur mēs Viestura laikā dažreiz plēsāmies. Tad man vēl bija spēks cilāt sitamo vāli. - Tieši pretī Ikšķilei bija Coda māja, kur es dzīvoju, - paskaidroja tuvāk par sevi Ledis. Coda mājas?… Vai tu esi Coda dēls? - Paskat, kādu varoni vecais izaudzējis! - brīnījās nevarīgais labietis. Tad viņš atminējās visus tos kara gājienus, kurus kopā ar Codi izstaigājuši, kā bieži cirtušies pret ienaidniekiem, stāvē​dami plecu pie pleca. - Viņš gan ir krietni jaunāks par mani, bet kā varenu cīņas draugu katrs pazina labieti Codi un katrreiz ievēlēja par kāda pulka vadoni, - nobeidza vecais vīrs un skubināja viesus ēst un dzert no pilnā galda, lai kaut brīdi varētu atpūsties nule kultajos salmos, kas vēl smaršoja pēc rijas zārdu dūmiem. Nav laika kavēties, - pateica Ledis, - mūsu uzdevums jāveic ātri. Simtu asinis un nelaimes atkarājas no mūsu ātruma un maņas. - Kur tad jūs tā steigdamies? Taču ne uz leišiem? - vaicāja vecis. - Pie leišu kunigaiča Ringauda. Vecais bridi kopoja domas un tad ieminējās: Pie mums klīda baumas, ka pēc Viestura nāves Ringauds kārojot pārvaldīt arī Zemgali. Dēls, nebūs labi, ja lūgsiet viņu palīgā - ienāks te un tā paliks. - Bet ko mums citu darīt? Ienaidnieka spēki nav veicami zemgaļiem vieniem. Viņu ir lieli pulki ar daudziem karogiem, un visi tie spožās bruņās un varenos zirgos, kam lēkšojot zeme dreb. Es pats viņus redzēju iebrūkot Zemgalē. Manu māti, Baldoni, viņi sakapāja zobeniem. Lielie zirgi droši samin tos, kas


nespēj izbēgt. - Ko, Baldone mirusi? - iesaucās vecis. - Lai Laima viņu aizved svētajā birzī - es to labi pazinu. Pazinu Coda sievu Baldoni, kas bija viesmīlīga mājas māte. Kad Codis dzīvoja pie Lielupes, mēs tur bieži atpūtāmies, atgriezdamies no kara gaitām. Nē, tur mēs pavadījām dažu jautru dienu! Ledis atstāstīja sievietēm un večiem šorīt pieredzētās briesmas, un visi klausījās, šausmās drebinādamies par dzelžoto vīru nežēlību. Briesmīgi, briesmīgi!… - vaidēja sievietes. - Pērkon, nedod mums krist tādiem varmākām rokās! Laima, pasargā no tādām briesmām visā mūžā! Būtu mums, večiem, vēl spēks, mūsu ozolu rungas sašķaidītu viņu galvas. Mēs viņus sistu pa kreisi un labi! - lielījās vecais labietis. - Varētu es nosēdēt zirgā - droši jātu tiem pretī, - drebēdams nespēkā, teica otrs sirmgalvis, kam grūti nācās notupēt solā bez pāris mazdēlu atbalstīšanas. Būtu mani dēli dzīvi, mēs viņus sasistu ar visām bruņām, - lielījās vēl kāds vecis, sirmajai galvai drebot un dusmās cilājot baltos kruķus. Ledis skubināja karavīrus atpūtai, lai drīz atkal varētu seglot zirgus tālākam jājienam. Meitas rādīja tiem guļu vietas un solīja pabarot to kumeļus, lai viņi mierīgi atpūšas. Ledim atkrītot smaršīgajos salmos, domās atkārtojās viss pārdzīvotais, ko šorīt pieredzēja tēva sētā. Arvienu biežāk uzmācās jautājums: kā tagad klājas Dzintrai? Vai viņu jau šonakt savās teltīs nemoka iebrucēji? Vai viņu tūliņ nesakapāja to platie zobeni tāpat kā māti Baldoni? Un tad Ledim iekvēlojās sirdī tādas dusmas, ka gribējās tūliņ lēkt augšā no salmu paklāja, kāpt zirgā un joņot pretī bruņiniekiem, un cirst ar smago zobenu visapkārt, šķelt galvas un spožās cepures, lai viņu baltie mēteļi krāsotos asinīs sarkani un stāvi ļimtu smagajās bruņās pie zemes. Ledis nevarēja aizmigt. Baismas domas riņķoja viņa smadzenēs un satrauca asinis vislielākā nemierā. Savējo liktenis viņam stāvēja acīs un lika savilkt rokas dūrēs. Viņš jau pielēca kājās, bet tad attapās, ka tam jāizpilda virsaiša pavēle un jāsatiek Ringauds Tad viņš varēs joņot atpakaļ un nekas nekavēs atmaksāt laupītājiem tuvinieku nāvi. Un, drūmi nopūzdamies, viņš atkal saļima salmos, lai domās par jaunu kvēlotu tas pats jautājums: kā tagad Dzintrai klājas? Vēl nesvīda gaisma, kad Leda jātniekus pie robežas aizturēja Lietavas kareivji. Viņus jau bija iztraucējuši zemgaliešu briesmu sārti un, tagad tie vēroja dažus ugunsgrēku atspīdumus pāri Lielupes mežiem. Pamanījuši jātnieku pulku, viņi to apturēja saucieniem: - Kas jāj?… - Draugi vai naidnieki? - Kurp jādami, un kādu ļaužu? Leišu kareivji draudoši žvadzināja zobenus un izrindojās cīņas gatavībā. Apturēto jātnieku priekšā parādījās Ledis un teica: - Esmu Mežotnes virsaiša Staldža vēstnesis. Man jāsastop Lietavas kunigaičis Ringauds. Ko tev vajaga no varoņa Ringauda? - tam atjautāja rupja balss, kad Tecis viņa vārdus bija pārtulkojis leitiski. Zemgaļu un leišu kopējais ienaidnieks - Zobenbrāļu ordenis, iebrucis Zemgalē. Mēs nākam lūgt Ringauda palī​dzību. Brīdi klusi sarunājusies ar citiem, tā pati balss atbildēja: - Leišu asinis nav tam, lai viņas izlietu zemgaļu zemē! - Bet, ja ordenis sakaus zemgaļus, tad arī jums uzbruks. - Mēs viņus iznīcināsim un iegūsim arī jūsu zemi! - smējās leišu kareivju vadonis. Tā vien likās, ka viņš nesen te būtu ieradies no lielām dzīrām un vēl atrastos saldā medus miestiņa varā. Mēle tam labi nelocījās un valoda bija ozolkluča smaga. - Tas ir aplami domāts, - teica Ledis. - Iznīkstot Zemgalei, nepastāvēs arī Lietava, bet kopējiem


spēkiem mēs varētu sakaut ordeni un aizdzīt to atpakaļ pāri Daugavai. - Miers ar jums! Jājiet savu ceļu uz mājām! - noteica leišu pulciņa vadonis. - Man ar jums vairāk nav ko runāt, jo Ringauds tagad nekādus vēstnešus nepieņem. - Vai tad viņš noraida Mežotnes virsaiša Staldža vēst​nešus? - jautāja pārsteigtais Ledis. Viņš juta, ka nevar griezties atpakaļ, iekams nav runājis ar pašu Ringaudu. Tā būtu viņa cilts nodošana iznīcībai. Tagad pār Zemgales laukiem un ciemiem drasē svešie iebrucēji; laupa, slepkavo un aizved viņas iedzīvotājus gūstā, bet viņam bez kādiem panākumiem jāgriežas atpakaļ? - Mums Ringauds pavēlēja nevienu nelaist pāri robežai, un mēs šo pavēli izpildīsim vai mirsim, skanēja leišu atbilde. Ledis nevarēja sākt naidu ar šiem kareivjiem, tādēļ viņš pagrieza zirgu atpakaļ Zemgales tiesā. Skumjas kā vesels bišu spiets sīca viņas galvā. Ko lai saka Staldzim, ka nav varējis sastapt Ringaudu, nav varējis nodot tam lūgumu un dāvanas? Leišu robežsargi to naidīgi noraidījuši, neskatoties uz viņa vēstneša nosaukumu. Ledim šķita, ka nogurušie zirgi iet pārāk lēni, lai nestu Mežotnei noraidošo ziņu. Zirgus skubinot un dzenot, ap pusdienas laiku Ledis un pavadoņi aizsniedza Mežotni, bet Staldža tur vairs nebija. Pili rīkojās viņa jaunā sieva Zaiga, Ringauda māsīca, kas, būdama visai ātras dabas, sabāra Ledi: - Tev vajadzēja nokļūt pie Ringauda, je ne pa to, tad citu ceļu! - Bet mani nekur nelaida - visur sargi priekšā. - Muļķa robežpulki nesaprata, kādas briesmas draud visai Lietavai. Ringaudam vajaga būt tepat tuvumā. Pilī pašreiz atlēkšoja vēstnesis ar ziņu, ka ordeņa pulki uzsākuši virzīties uz Lietavas pusi. Staldzis lūdza par to ziņot Ringaudam. Zaiga uztraucās vēl vairāk. Viņa nu skaidri zināja, ka nevien Zemgale, bet arī Lietava atrodas izpostīšanas briesmās. Mīlēdama savu dzimteni un radus, Zaiga rīkojās ātri. Viņa lika seglot citus zirgus un pavēlēja Ledim jāt otrreiz uz Lietavu, bet šoreiz kā viņas pavadonim. Pati Zaiga lēca zirgā un aizau- ļoja pa priekšu, ka vīriem nācās tai grūti sekot. Jājot bez atpūtas, pievakarē viņi sasniedza robežu tajā pašā vietā, kur iepriekšējā naktī bija piejājis Ledis. Bet šoreiz robežsargu priekšnieks, izgulējis miestiņa reibumu un pazinis Zaigu, bija laipns un sacīja, ka par ordeņa iebrukumu jau ziņojis Ringaudam, kas vācot karaspēku. Viņš arī pateica, pa kuru ceļu visātrāk sastapt kunigaiči, kas pašreiz atrodoties Pasvi- līnē, tiesādams padotos bajārus un apvienodams novadus ciešākām saitēm. Es arī šodien vēroju, ka iebrucēji tuvojas Lietavai, bet pagājušā naktī man vēl nebija tiesības laist pār robežu svešus jātniekus, - robežsargu vadonis it kā atvainojās Zaigai. Vēstneši Ringaudu sastapa ātri, jo viņš atradās netālā pierobežas pilī. Varenais Ringauds ar saviem bajāriem pašreiz bija labās omās, tukšodami medus miesta kausus, un, kaut gan savu radinieci un vēstnešus uzņēma laipni, tomēr likās smīnam par zemgaļu nelaimi. Viņš gan tūliņ gudri sprieda par ordeņa sakaušanu, bet vēstnešu domas neņēma vērā, tā pasvītrodams savu lepnumu. Ilgi Ringauds ar bajāriem runāja, kā atvairīt krustnešus no savas zemes un kā ar tiem cīnīties. - Man šis uzbrukums ir negaidīts, bet tas neko nenozīmē, - teica Ringauds. - Gan leišu varoņi… Bet parasti karus rīko ziemās, kad upes un purvi aizsaluši. Nu ordenis to ir sācis citādi. Nekas, redzēsim, kā viņam veiksies. Bet no Lietavas mestram Volkvinam ir bail. - Bail! Bail! - skaļi viņam piebalsoja augstmaņi. - Bez tam Mēmeles upe mūs sargā, un ko viņi mūsu zemē darīs, ja būs pietiekoši iztrakojušies Zemgalē. Nē, nē, - upei pāri viņi netiks, - turpināja vēl Ringauds. - Brālēn, ir ziņas, ka viņi tiešām virzās uz Lietavas pusi, un tā man ir tikpat mīļā kā Zemgale, teica Zaiga, redzēdama, ka viņas tuvais radinieks to tikpat maz ievēro kā svešu cilvēku. - Blēņas!… Tā zemgaļiem savās bailēs liekas! Tās ir Staldža iedomas, lai būtu iemesls saukt mani palīgā. Nē, es zinu, ka Zemgale nemaz atsevišķi nav spējīga pastāvēt. Viņai jāpadodas zem leišu vadības.


Zemgalei jāpadodas man! Arī Ledis nevarēja apgalvot, ka jau otrā dienā varētu noteikt iebrukuma virzienu, un to, ka tas vērstos tieši pret Lietavu. Tad jau ordeņa pulki varēja doties vēl augstāk gar Daugavu un celties tur viņai pāri, lai Lietava būtu tuvāk sasniedzama. Nevarēja arī iebilst Ringauda vārdiem, ka tas nav saprātīga un piedzīvojuša kara vadoņa darbs - iet cauri naidīgai zemei, laupīt to un postīt, lai tad iebruktu otrā valstī un ar tur salaupītajām mantām dotos atpakaļ to pašu ceļu. - Nē, skaidrs ir viens - tagad viņi uzbrūk tikai Zemgalei un grib to sadragāt, iekams viņā nav izbeigušies strīdi valdīšanas dēļ. Es zinu, ka atsevišķi novadi naidojas savā starpā. Lietava ir apvienota, un tās spēku ordenis pazīst - līdz mūsu robežai viņi nenāks, - runāja Ringauds un pacēla pāri līstošu kausu. - Laimas mūžu apvienotai Lietavai! - viņš uzsauca, un tā bajāri, pielēkuši kājās, tukšoja smagos sumbru ragus un kliedza tam līdz. Arī vēstneši un viņu pavadoņi darīja tāpat. Bet mēs lūdzam, brālēn, nāc palīgā Zemgalei, - kad troksnis mazliet aprima, teica savu lūgumu Zaiga. Par kādu maksu? - smiedamies uzprasīja Ringauds, reiz nonācis pie šī kutelīgā jautājuma noskaidrošanas. Kara laupījums būs liels no sakautajiem krustnešu pulkiem, - izvairīdamās no tiešas atbildes, atteica Zaiga. - Pārāk maz!… Tas nav vērts kareivju, kas kritīs šinī cīņā. - Ko tad tu prasi? - viņa izbijusies jautāja. Ringauds jau bija krietni iereibis un no šiem vārdiem brīdi samulsa. Viņš vēl nebija domājis, kas tam pienāktos par palīdzību. Bet tad, ātri attapies, viņš sudrabā apkalto sumbra ragu aizmeta kaktā un sauca: - Sidrabenes un Kamardes pilis! Šādu prasību Zaiga noraidīja. Arī Ledis nebija pilnvarots runāt par robežu grozījumiem. Bet Ringauds tagad pastāvēja, ka bez labas atlīdzības leiši neies zemgaļiem palīgā. Viņš uzskaitīja visas tās reizes, kādas zināja no seniem laikiem, kad zemgaļi bija iebrukuši tagadējās Lietavas robežās. Viņš pat draudēja to atdarīt un paņemt Sidrabeni un Kamardi ar varu, liekot saviem pulkiem tur iedrasēt jau rītā pat. Nu es varu zemgaļiem atmaksāt, ko viņi agrāk darījuši leišiem. Tagad es to varu! - lielījās Ringauds, tukšodams jaunu, kalpa pienestu, kausu. -Ja tagad ordeņa pulki izpostīs Zemgali, tad nākošā gadā viņi to darīs ar Lietavu, - teica Ledis. - Lietava viņus tā pārmācīs, ka tie otrreiz vairs negribēs pārkāpt tās robežas. Mēs, leiši, zinām, ka mestram Volkvinam no mums bail. Ledis un Zaiga ilgi runāja ar Ringaudu, kas, sēdēdams savu bajāru vidū mazliet iereibis, jutās visai apmierināts. Viņš domāja no saviem kaimiņiem izspiest visaugstāko maksu par sniedzamo palīdzību. Kad Ringauds pēdīgi lika manīt, ka varētu apmierināties ar Sidrabenes novadu vien, tad viņa pavadoņi un bajāri tam nepiekrita. Arvienu jaunus kausus tukšodami un mielodamies ap lāču šķiņķiem, tie gumdīja kunigaiču prasīt vēl Raktes novadu vai pat Mežotnes pili. Ledis, redzēdams, ka Ringauds ar bajāriem gan līksmo, bet par Zemgales likteni maz bēdā, kļuva nemierīgs. Viņš aicināja Zaigu atgriezties Mežotnē un mēģināt pašu spēkiem savaldīt iebrucējus. Bet Zaiga vēl cerēja uz sava radinieka palīdzību un nemitējās tam ieskaidrot, ka arī Lietava ir apdraudēta. Viņa jau bija gatava piedāvāt Kamardes pili kā atlīdzību par palīgspēkiem. Ar to vien nav samaksātas leišu asinis! - kliedza iereibušie bajāri, kas domāja Zemgalei jau darījuši daudz laba, ja tūliņ saviem pulkiem neliek iebrukt viņas robežu novados. - Sidrabeni, Rakti un Kamardi! - sauca Ringauds un smējās par Leda uztraukumu. - Vai jums būs labāk to visu un vēl citas pilis atdot ordenim nekā man?


- Man nav atļauts runāt par piļu un zemes atdošanu, - pretojās Ledis. - Tad neko darīt - laimīgu ceļu uz mājām! Ja manām robežām tuvosies ordeņa iebrukums, es pats ieņemšu šīs trīs pilis - varbūt arī Mežotni, - līksmi smējās Ringauds. Neko nepanākuši no radinieka, Zaiga un Ledis ar pava​doņiem devās mājās. - Cīnīsimies paši, cik spēsim, mirsim kā varoņi - vīri un sievas, bet nepaliksim vergi ne ordenim, ne Ringaudam, - drošināja Ledis Zaigu, jādams viņai līdzās. - Cīnīsimies… - viņa atteica un noslaucīja asaras. Viņai ļoti sāpēja brālēna izturēšanās, kas atteicās sniegt palīdzību grūtā brīdī.


11. IEBRUKUMS LIETAVĀ Savādi likās zemgaļu karavīriem, kad pēc triju dienu ilgas dedzināšanas ordeņa pulki to pārtrauca laupīja un slepkavoja bez ugunsgrēkiem. Gaisā vairs necēlās tumšpelēko dūmu stabi un neliecās pa vējam, izveidodami melnus māko​ņus, kas, nesdami deguma smaku, jau iztālēm biedēja ļaudis. Iedzīvotāji domāja: vai tad tiešām ordeņa karaspēks būtu sabijies un griezies atpakaļ, iedams to pašu ceļu, kuru nācis, kur nekā vairs nebija ko postīt, laupīt un dedzināt? Bet, kamēr Umpārtes, Ezerēnu un Klāsenes novados ļaudis gudroja, vai bēgt mežos, vai nogaidīt ienaidnieka tuvošanos, tikmēr ciemos pēkšņi kā ļauns viesulis salēkšoja mestra jātnieki - bruņinieki, leimaņi, Rīgas pilsoņi un krustneši. Vispirms viņi izvajāja iedzīvotājus, gūstīja tos un apkāva. Kas nebija pietiekoši jauns un veikls, tāds krita no zobena vai šķēpa. Sievietes viņi aizveda pie vezumiem ar sasietām rokām. Visur skanēja izbaiļu un nāves kliedzieni, vaidēja ievainotie, pamesti savam liktenim, un saistītie gūstekņi, padoti krustnešu ļaunām iegribām. Tikai nu vairs nedega grūti celtās zemgaļu mājas, un tas bija pret katru sirotāju paradumu - tagad neviens nezināja, kur rīkojās iebrucēji, kamēr no mežu līkumiem un birzīm neparādījās viņu bari spožajās bruņās un lielajos, žiglajos zirgos, bet tad izbēgt bija par vēlu. Ceturtās iebrukuma dienas rīts atausa miglains. Pāri pļavām un mežiem no vakariem vēlās tumši, zemi mākoņi. Brīžiem smidzināja sīks lietutiņš, kas ilgi nebija veldzējis zemi. Izbiedētie Klāsenes novada iemītnieki, kur jau vakar bija izlēk- šojuši cauri zemgaļu jātnieki ar brīdinājumu glābties no ienaidnieka un noslēpt mantas, satraukti gaidīja, kas notiks tālāk. Kad agrajā, miglainajā rītā ar tādu pašu vēsti izlūki vēlreiz ieskrēja Puduru ciemā, kas sastāvēja no vairākām mājām, ļaudis jau bija sagatavojušies bēgšanai. Zemgaļu jātniekiem, salijušiem un nakts lietū izmirkušiem, iejājot mājās, no dūmainajām istabām ap tiem sabruka bērni, sirmgalvji un sievietes. Rets spēcīgāks vīrs, bruņojies ar šķēpu un vāli, neuzticīgi blenza gar ēkas stūri, līdz padzirda draudzīgo latvju valodu. - Bēdziet uz Mežotni, te drīz būs klāt ienaidnieks! - sauca zemgaļu kareivji, rādīdami ar rokām uz vakaru pusi, no kuras vēlās melnie, sīkā lietus mākoņi. - Kur atrodas iebrucēji? Vai mēs nevaram paslēpties tepat mežā? - vaicāja sievas. - Bēdziet, bēdziet!.. Visus mežus pārmeklē viņu pulki, visus sūnekļus izbrien viņu kara zirgi! Viņi ir tuvu - bēdziet!.. Izklieguši drausmīgo ziņu, jātnieki nevaļīgi pagrieza zirgus lēkšot tālāk, bet kādā pavadā ieķērās jauna meita. - Bāliņ, nepamet mani šajās briesmās! Mana māte negrib bēgt, bet aizsargāt savu mantu, ko gadiem krājušas viņas čaklās rokas. Kas neaizbēgs, to svešie varmākas aizvedīs gūstā vai sakapās zobeniem. Bēdziet - glābieties, kamēr pāries šis posts! Jaunais zemgaļu kareivis noliecās, paķēra spēcīgās rokās meiču un uzsēdināja nogurušajā zirgā. Nākošā mirkli viņš aizlēkšoja citiem pakaļ. Sievas un bērni vēl bridi skraidīja, ķerdami mantu saiņus, bet tad jau bija par vēlu. Ceļā nodunēja zeme, lēkšojot smagiem zirgiem. Spožās bruņās tērpti vīri varenos rumakos, pastieptiem šķēpiem rokās, metās pie sievām un bērniem. Viņi klaigāja nesaprotamā valodā, un lielie kara zirgi sarkanām, niknām acīm slējās pakaļkājās, lēkdami pāri grāvjiem un elsoja straujajā skrējienā. Gaisā pamirdzēja zobeni un aiz bēgļiem nosvilpa bultas. Kliedzieni, vaidi un lāsti jaucās juku jukām, un brīžiem tos pāršalca riebīgi smiekli, kad kāds krustnesis vai leimanis noķēra jaunu sievieti un uzvilka savos seglos. Sakapātie līķi mētājās sētās un


grāvjos. Tad kara kalpi pievāca laupījumu un labākās mantas krāva uz zirgiem. Tāpat kā pirmajā iebrukuma dienā viņi strīdējās dēļ villainēm un atrastā sudraba. Brālis Ratermanis, kas šodien vadīja kādu krustnešu jātnieku nodaļu, ievēroja jaunu meiču. Viņš vienmēr uz tām bija acīgs. Pirmā kārtā dzinās pakaļ gūsteknēm un tikai tad sakapāja kādu veci vai zīdaini, kad viņa seglos gulēja sagūstīta jaunava. Viņš jau skaitīja šādas gūsteknes pie abu roku pirkstiem. Tā arī šoreiz, iebrūkot Puduru ciemā, viņš lēkšoja uz tuvējā meža pusi un tad novēroja jaunākās un veiklākās bēgles, lai dzītos tām pakaļ. Šoreiz viņa zirgs panāca slaidu un vingru jaunavu, kas lēca kā cauna pāri ciņiem un bedrēm. - Tu esi ordeņa brāļa Ratermaņa gūstekne! - viņš sauca, lēkšodams meičai līdzās un pastiepis zobenu pār tās galvu. Cirst viņam netikās, jo tā bija visai patīkama un no tādas gūsteknes negribējās atteikties. Divi viņa bruņu kalpi sekoja un tagad, redzēdami kunga nolūkus, gribēja tam pakalpot. Viņi sagrieza zirgus bēglei šķērsām priekšā, bet nespēja to satvert. Viņa vienmēr izvairījās un tuvojās birzij. Arī citi jātnieki kapāja un gūstīja bēgošās sievietes un bērnus. Mežs vairs nebija tālu, kurā varēja paslēpties nokususī bēgle, bet arī viņas vajātāji vairāk iekarsa. Pāri labības gubām, kas vēl žuva tīrumā, pāri ežām un akmeņiem lēca viņu zirgi. Brālis Ratermanis, zobenu saņēmis kopā ar pavadām kreisajā rokā, ar labo centās to sagrābt. Bet viņa atkal pametās sāņus un izvairījās tā ķērienam. Nu jau viņai turpat klāt bija viens kalps. Zemes pikas no zirga pakaviem ķēra tās muguru, bet atkal viņa veikli atlēca sāņus un jātnieks aizskrēja garām. - Cērt viņai, Tom! - rīkoja Ratermanis, redzēdams, ka tā var ieskriet mežā, kur gūstīšana būtu vēl grūtāka. - Kā pavēl, kungs! - atsaucās par Tomu dēvētais un atvēza zobenu, lai pilnos auļos mestos meičai klāt, bet tajā mirklī mežmalā atskanēja kliedziens un desmit zemgaļu jātnieki izlēkšoja no birzs pretī Ratermanim un viņa kalpiem. Viens no zemgaļiem iecēla savos seglos nokusušo meiču un aizjāja, citi paceltiem zobeniem apstāja Ratermani. Cīņa bija īsa. Spēcīgs sitiens no sāniem ātri izsita bruņiniekam zobenu no rokas. Nākošie cirtieni sašķēla viņa kalpu galvas un izmeta tos no segliem. Paķēruši krustnešu zirgus aiz pavadām, viņi tos aizrāva mežā kopā ar apjukušo Ratermani. Kamēr pa mīksto tīrumu pieauļoja citi ordeņa jātnieki, zemgaļi ar gūstekni un zirgiem jau bija gabalā. Pakaļ dzīties nebija iespējams, jo tā varēja vēl ieskriet kādos slazdos, kur kristu vairāk vīru un zirgu. Tagad krustneši ar vēl lielāku niknumu metās vajāt bēgļus un nokāva katru, kas laikā nepaguva sasniegt biezokni. Kad te vairs nebija ko kaut un laupīt, viņi lēkšoja uz tālākiem ciemiem, kur iedzīvotāji vēl kavējās paklausīt brīdinājumam bēgt un,žēlodami savas mājas, vēroja pametamo. Te atkal plūda sievu, sirmgalvju un bērnu asinis. Salaupītās mantas, ja ar tām jau bij apkrauti jājamie zirgi, viņi sanesa ceļā malās un gaidīja vezumus. Pa tam jauns pulks lēkšoja uz priekšu, lai parādītos citā vietā. Galvenie spēki gāja vienkopus, baidīdamies no zemgaļu uzbrukuma. Šajos pulkos vienmēr atradās lībieši, kurši, igauņi un krievi, kuriem radās gluži maz izdevību sirot un laupīt, tādēļ viņi kurnēja un prasīja dot arī tiem iespēju iedzīvoties mantās. Viņu virsaiši gāja pie mestra un sūdzējās: - Tas ir netaisni, ja mūs nemaz nelaiž priekšpulkos un visur nonākam pie izpostītajām mājās, kur vairs nav nekā ko ņemt. Mestrs pret viņiem bija visai bargs un aprāja tos: Vai jūs, būdami kristīti, gribat iedzīvoties no sava tuvākā - kaut arī pagāna, mantas? - Tas


nepiederas ticīgam cilvēkam! - Bet jūsu ļaudis to dara. Viņiem pār krūtīm un kāju lieliem bruņas, viņi var cirsties ar pagāniem katrā laikā, bet jums nekādu aizsargu bruņu nav. Tas bija patiesība - viņiem bruņu nebija. Un, kad mestrs sacīja, ka laupījums nevienam nepaliks personīgi, bet tiks vienlīdzīgi sadalīts pēc katra novada vīru skaita, tad arī krusta karotāju līdzgaitnieki par to vairs nebēdāja un soļoja galveno spēku pulkā, aplaupīdami dažu ceļmalā atrastu līķi, kam vēl turējās kāda skranda ap gurniem. Piektajā dienā ap pusdienas laiku pirmie jātnieki sasniedza Mēmeles upi un izklīda gar krastu, meklēdami tajā pārejas vietu. Šinī pusē pletās Medemu ciema lauki, bet pāri straumei cēlās varens slaidu egļu mežs, kas, cirvi vēl neredzējis, zaļoja pirmatnējā spēkā, un tur aiz šī meža vajadzēja atrasties leišu Mediķiem. Pamazām uz krasta sapulcējās viss ordeņa karapulks. Mestrs upmalā bij izraudzījis vietu nakts nometnei. Pēc visiem kara likumiem viņš lika to nocietināt pret pagānu nejaušiem uzbrukumiem un uzdeva grāfam Danenbergam pārbaudīt karaspēka un gūstekņu skaitu un mantu novietošanu. Letgaļus, lībiešus un kuršus viņš rīkoja celt pāri upei tiltu. Šonakt bija pavēlēts pat parastos nometnes ugunskurus nedegt un izturēties gluži klusu, lai neiztraucētu leišus un viņi jau naktī neaizbēgtu no savām dzīves vietām zemes iekšienē, un rītā, pārejot Mēmeli, karaspēks neatrastu tukšus ciemus. Klusu un lielā steigā karotāji ķērās pie tilta celšanas. Pretī, otrā krastā, šalca varenais mežs, kas pletās diezgan tālu uz dienvidiem. Aiz muguras nometnei atradās Medemu lauki un pļavas - pa kreisi un labi atkal mežs, kur tagad klaudzēja cirvju cirtieni un gāzās varenās priedes un egles kā slaidas maikstis, lai nekad vairs nezaļotu un nešņāktu pāri brāžošos vējos, un nelīgotu kuplos zarus rudens vēsmās, kas kā ziemas vēstneses steidzās ziemelim pa priekšu, birdinādamas tam ceļā dzeltenās lapas un retinādamas biezokņus, lai sniegs varētu apklāt zemi, sasildot koku un krūmu saknes. Visu nakti te klaudzēja cirvji un skanēja apspiestas balsis. Augsti, garkājaini krāģu balsti, pildīti akmeņiem, grima upes straumē, radīdami pamatus šķērsbaļķiem un krustkokiem. Kad bālā rudens saule pacēlās pār plašo egļu mežu austrumos, tilts pār Mēmeli bija gatavs. Pirmais to pārjāja mestrs Volkvins ar saviem palīgiem un tad palaida garām bruņās tērpto priekšpulku, kas jāšus uz vienmēr vēl nevaldāmiem zirgiem devās pār tiltu un, parādīdams savu spēku, izrindojās mežmalā. Viņus uzrunāja mestrs un bīskaps Engelberts, dodami svētību turpmākām uzvarām un plašiem iekarojumiem. Mestrs, jādams gar lielisko cīnītāju spožajām rindām, pavadīts no grāfiem Danenberga, Hāzendorfa un Ikšķiles pilskunga Gāzentofa, teica ordeņa brāļiem, leimaņiem un Rīgas jātniekiem: -Tā, nu mēs esam izcirtušies cauri Zemgales stūrim, šoreiz gan bez lielām pūlēm, bet arī bez lieliem panākumiem. Jūs paši redzējāt, ka bieži vien atradām tukšus pagānu ciemus, jo mantas bij aizvestas vai noslēptas. Mums bija jāķeras pie kara viltības un jāatmet paradums dedzināt, jo dūmi tiem ziņoja uzbrukumu un tā ceļu. Bet mēs nespējām aizkavēt viņu žiglos jātniekus, kas skraidīja šurp un turp ar briesmu vēstīm. Sadursmēs mēs esam zaudējuši piecus ordeņa brāļus, pāris simtus brīvo leimaņu un krustnešu, bet viena daļa jaunatgriezto pagānu no Livonijas un Kursas pazuduši bez vēsts - man šķiet viņi aizgājuši mājās. Bet mūsu ieguvums ir četri simti gūstekņu un simts vezumu mantas. Tagad jūs prasāt, lai es vedu pāri upei leišos, bet man jāpasaka, ka tur mums var klāties gauži: leišiem ir lieli spēki. - Nē, nē! - kliedza kauties kārie ordeņa brāļi. - Mēs sacirtīsim visus pagānus, kā to jau darījām ar zemgaļu simtiem! Ved mūs leišos, mēs gribam iznīcināt pagānus! - Mestr, pacel ātrāk zobenu par zīmi, ka mēs varam lēkšot uz priekšu! - Pavēli, mestr, un leišu zeme gulēs pie tavām kājām! - Mēs esam tā Kunga rīkste, kas sitīs pagānus zemes virsū!


Kad mestra Volkvina kara zirgs aukainajos brāļu kliedzienos satrūkās un nevaldāms lēkšoja gar viņu rindām, tā vietu ieņēma bīskaps Engelberts un svētīdams pacēla rokas pār karotāju pulku. Kam vien bija iespējams, tie noņēma galvas segas un sakrustoja rokas lūgšanai vai pacēla pret debesīm savu zobenu krustiskos rokturus par zīmi, ka viņi piesauc palīgos Krustā Sisto. - Ejiet, ejiet un nokristiet katru pagānu ar asinīm. Kas bēg un pretojas, tas lai iznīkst! Kas padevībā pieņem tā Kunga mācību, lai nāk mums līdz. Bet, kur jūs ejat pāri, tur lai paliek tīra zeme, kā tā Kunga vīna dārzā. Es svētu jūs šim lielajam darbam - Māras valsts robežām jāizplešas tālu visapkārt neticīgo zemēs. Pa tam mestrs bija savaldījis melno ērzeli un tagad pacēla zobenu. - Jūsu priekšā ir zaļie leišu meži un mierā dusoši ciemi, bet arī zilais leišu tērauds. Viegli mums būs iekļūt viņu zemē, bet grūti ar laupījumu atgriezties Rīgā. Bet, lai nu kā, es paklausu jūsu gribai un cīņas sparam - ejiet un uzvariet, ejiet un iznīciniet pagānus! Mestra roka ar zobenu strauji nolaidās pret zemi un viss brāļu, kalpu, leimaņu un Rīgas pilsoņu bruņās tērptais pulks uzgavilēja. Kā skaļi izsalkušu vilku auri kuplajā mežā noska​nēja kliedzieni: - Mestrs - mestrs lai dzīvo! - Nāve pagāniem! - Nāve leišiem! - Tā Kunga vārdā! Grāfs Danenbergs piejāja līdzās savai sievai un deva zīmi pulkam mesties uz priekšu. Smagie zirgi no pēkšņiem piešu dzēlieniem saslējās pakaļkājās un tad slaidos lēcienos, asajiem pakaviem zemes pikas šķiezdami augsto koku zaros, metās meža tekā. Jātnieki nolieca garos šķēpus, lai viņi neskartu skuju biezokni. Citi izvilka zobenus no makstīm, gatavi sakapāt katru pagānu, ko pamanīs trakajā jājienā. Mestrs vēl stāvēja pie tilta un vēroja krustnešu kājniekus - lībiešu, kuršu, igauņu un krievu pulkus, kas līksmām sejām, skaļiem kliedzieniem sveikdami drūmo vadoni, steidzās tam garām. Viņiem līdzi brauca vezumi, piekrauti ieročiem, pārtiku un salaupītajām mantām. Man šķiet, ka leišu zemē tāpat netrūks ne sudraba, ne audumu un daudzas no šīm rupjāk darinātām lietām būs jānosviež purvā, - teica mestrs, rādīdams Engelbertam uz dažādu krāmu piekrautiem vezumiem. - Mēs varēsim ierīkot nocietinātu nometni vai pat uzcelt pili un pēc atlikušajām mantām atgriezties ziemā. Pārāk maz mums vezumu un zirgu, - tas atteica. - Astoņi simti vezumu nav maz! - pretojās mestrs. - Būs jākrauj mantas ari ierindas zirgos. - To es aizliedzu! Karotājam jābūt kustīgam. - Bet laupījumu taču nevar atstāt mežā? Pāri tiltam soļoja gūstekņu bars. Jaunas sievietes saplosītās drēbēs, asaru noraudātām sejām, un daudzas asiņainiem ple​ciem, kurus ķērušas sargu pātagas par nepaklausību kungiem. Tā viņas gāja, kautrīgi pret zemi noliekušas sejas, uz mugurām sasietām rokām. Pusaudžu acis dega spītīgs naids, kad viņi pameta skatus uz spožajiem vīriem, kas sēdēja lielajos zirgos. Sargi ar belzieniem un lamām mudināja gūstekņus skriet ātrāk, lai nekavētu visu gājienu. Bīskaps Engelberts rādīja mestram uz trim meitenēm, kas gāja nesaistītas un saķērušās. -Tikai vakar, ar varu spiestas, viņas pieņēma no mūkiem svēto kristību. Līdz šim stūrgalvīgi turējās pretī, - viņš smaidī​dams teica. - Vajadzēja nopērt!… - izmeta Ikšķiles pilskungs Gāzentofs. - To mēs nedrīkstējām, jo tās ir grāfa Danenberga pirmās gūsteknes. Var redzēt, ka viņš tās lutina pat saistīt neļauj. - Ak, tās ir kāda zemgaļu labieša meitas. Par viņām grāfiene aizrunāja, - paskaidroja mestrs. - Atkal sieviešu lūgumi! - klusi sirdījās bīskaps Engelberts.


- Nekas, tā vidējā man tīri labi patīk. Būs jāmēģina Danenbergam nospēlēt ar kauliņiem! - smējās Gāzentofs. Tiltu atkal rībināja neskaitāmi vezumi un krustnešu jātnieki, kas sargāja karaspēka aizmuguri. Pie mestra pielēkšoja vēstnesis no priekšpulkiem un ziņoja: - Visu augsto mestr, grāfs Danenbergs vēsta, ka visi leišu ciemi ļaužu pilni un rokas nogurst tos kapājot. Mēs iegūstam daudz laupījuma un sieviešu. - Lai slavēts tas Kungs! - iesaucās kuršu bīskaps Engel​berts. Bet Ikšķiles pilskungs Gāzentofs tūliņ pagrieza zirgu uz to pusi. Es jāšu brāļiem palīgā! Nav labi tā Kunga druvā pļāvējus pamest vienus! - viņš teica un piespieda zirgam spožos sudraba piešus. Viņš aizlēkšoja tieši cauri gūstekņu rindām, neskatīdamies, ko samina viņa zirga platie pakavi. Pāri mežam jau cēlās dūmu stabi. Iebrucēji nenocietās, nepielikuši ciemiem uguni. Tad platais baļķu tilts pār Mēmeli norima dunēt. Ordeņa spēki viņu bija pārgājuši un atradās jau leišu zemē. Pēc brīža te piejāja daži zemgaļu izlūki. - Lai slavēts Pērkons! - Zemgalei nu reiz miers no šiem maitu kraukļiem, - teica viens. - Bet pa kuru ceļu viņi nāks atpakaļ? - Taču ne pa izpostīto novadu! - Zemgale vēl cietīs. - Bet kāpēc mēs neapvienojāmies ar leišu kunigaiča Ringauda pulkiem? - Ringauds par palīdzību prasot Sidrabenes un Mežotnes pilis. - Bet tagad taču viņiem pašiem uzbrūk šī sērga? - To Ringauds necerēja, kad lielīgi runāja ar mūsu vēstnešiem. Zemgaļu karavīri te drīz sapulcējās kuplākā skaitā, un tad jaunajā Mēmeles tiltā uzliesmoja uguns. Spožās liesmas drīz apņēma sveķainos baļķus, un tie sabruka upes straumē. Veci karavīri asarām acīs pagriezās pret izpostītajiem novadiem un slēja gaisā šķēpus, solīdami Pērkonam, ka viņi atriebs krustnešu darbus. Bet tālumā jau gaudoja vilki, plēzdamies ap sirmgalvju un bērnu līķiem. Tie bija neiztrūkstoši iebrucēju pavadoņi, jo te varēja klusajos ciemos mieloties ap tām asinīm, ko pameta krustnešu zobeni. Melnie kraukļi kramšķināja augsto priežu pazarēs, noskatīdamies rijīgo vilku cīņās un vērodami pēc mierīgāka kumosa. Kur pārgāja pāri šie plēsoņas, tur palika tikai apgrauzti kauli. Vējš izputināja pelnu kopas un iegailēja vēl ogles apdzisušajos baļķos. Dūmu smaka ilgi klīda pa mežiem un purviem, kur nepieejamos muklājos bija noslēpušies daži bēgļi, bīdamies atstāt slēptuves, ka tos neķer iebrucēju zobeni. Kur pārgāja vilku bari un pārlidoja melnie kraukļi, tur Draķenes, Umpārtes, Ezerēnu un Klāsenes novados palika kapa klusums.


12. RINGAUDS MEŽOTNE No Sidrabenes līdz Kamardei, līdz Mežotnei un Dobelei Zemgales druvās netrādāja neviens spēcīgs vīrietis - tikai sievas bikli kustējās, novākdamas labību. Ik pa brīžam viņas vēroja zemes austrumus, vai tur atkal nepacelsies dūmu stabi, kas vēstītu par ordeņa pulku iebrukuma turpināšanos. Bet nu jau divas dienas, kamēr tur nekūpēja dūmi un naktis debesis neliesmoja pāri mežiem. Vai tad ordeņa iebrukums būtu mitējies, vai zemgaļi tos sakāvuši? Bet no Misas, Iecavas un Draķenes nepienāca nekādas priecīgas ziņas. Arī viņu ļaudis nezināja, kādēļ ienaidnieks vairs nededzina. Tikai pēdējās vēstis stāstīja par Draķenes un Rešņu izpostīšanu. - Dega, tad dega - visa debess aizkūpa! - runāja sievas Sidrabenes novadā pie leišu robežām. - Pats Jods uzsūtīja tādu nelaimi, lai pārbaudītu mūsu uzticību Pērkonam. - Lai Pērkons žēlīgs, ka mums vēl leiši nebrūk virsū! - Ringauds taču Mežotnes kundzenei rada? - Kādreiz radi ļaunāki nekā svešnieki. - Diezgan jau agrāk arī Viesturs viņus spaidīja. Sirpji un izkaptis grieza nobriedušo labību. Citas sievietes to sasēja kūlīšos un krāva gubās. Nekur tīrumos vairs neskanēja jautras dziesmas. Reti ja skumjās dēļ bā liniem meičas nodungoja kādu kara daiņu. Arī smieklus nedzirdēja, jo katra sieviete turēja par nekrietnu smieties, kur Zemgalei uzbrukušas tādas bēdas. Vai mēs vienas novāksim druvas? Vīri laikam tik drīz no kara nepārnāks, - ierunājās veca sieviņa, nesdama miežu kūli. - Vīri pārnāks, kad būs padzīti ienaidnieki un pār zemi taurēs uzvaras gaviles, - atteica jauna meitene. - Bet tas tik ātri nebūs. Tikmēr labība tīrumos izbirs un viņu izknābās putni, - runāja cita. Palūk, palūk, kāds tur putekļu mākonis! - pēkšņi iesaucās jaunā meita, norādīdama uz ceļu leišu pusē. - Vai, vai… Leiši uzbrūk!… Bēdziet, glābieties! - kliedza vecā māmiņa un skrēja uz birzi. - Uzbrūk! Uzbrūk! - piebalsoja citas sievietes un, pame​tušas izkaptis un sirpjus, sekoja tai. Bet leišu jātnieku pulks lāčādas cepurēs, žiglos zirgos, lēkšoja pa ceļu garām tīrumiem un nedzinās pakaļ bēglēm, kā to darītu uzbrukuma gadījumā. Zirgu kājas sacēla baltu putekļu mākoni, kas aiz viņu mugurām pamazām izklīda. Bēgošās sievas, redzēdamas, ka jātnieki nedomā viņas vajāt, apstājās. - Tam vajaga būt pašam Ringauda pulkam. Viņš tāds spožs bija arī Mežotnes kundzenes, Zaigas, kāzās, - ieminējās vecākā sieva un tagad drošināja citas. - Nebēgsim, viņi nekā nedarīs. Viņi jāj ciemā uz Mežotni. Ilgi sievu acis vērsās uz aizjājošiem varoņiem un viņas pārsprieda par to gaitām un ceļa mērķi, līdz putekļi pamazām sagula pār druvām un izgaisa tālumā aiz birzīm. Kad Ringauds dzīroja ar saviem augstmaņiem Pašviles pilī un priecājās, ka nu reiz ordenis labi paplucinot iedomīgo Viestura mantinieku valsti, leišu bajāri viņu vēl kūdīja sapulcēt karaspēku un iekarot Sidrabeni, Rakti un Kamardi. - Ja Zemgale sabrūk, tad arī mums kāds gabals jāierauj, - iegalvoja lielākais kauslis, kas cerēja dabūt jauno novadu pār​valdīšanu. - Nieki, mēs varam ieņemt pat Mežotni! - līksmi sauca Ringauds. Arvienu neatlaidīgāk viņam iereibušajās smadzenēs uzmācās domas, ka tas ar saviem veiklajiem leišu jātniekiem varētu ieņemt lielus Zemgales novadus, kamēr Staldža karaspēks cīnās pret krustnešu pulkiem. Bet vislīksmākā brīdī, kad jau tika kaldināti Zemgalei uzbrukuma plāni, Ringaudam pieteica vēstnesi


no Padbiržiem. Tas vēstīja, ka krusta karotāji no Zemgales iebrukuši Lietavā, pāriedami Mēmeles upi iepretim leišu Mediķu ciemam. - Ordeņa karaspēks, aurodams kā mežs vētrā, ceļas pāri upei un iebrūk Lietavā! - teica vēstnesis. Kā spēcīgs pērkona spēriens pie bezmākoņu debesīm šī vēsts iztraucēja Ringaudu. - Ko jūs mani gumdījāt prasīt lielus zemes gabalus no zemgaļiem, nu mums pašiem tā sērga kaklā! viņš bārās uz saviem bajāriem. - Varbūt zemgaļi viņus mums uzrīdīja? - pretojās tie. - Nē, nē, tas ir mestra Volkvina plāns, ka viņš negrib ļaut man apvienot visus Lietavas novadus kopējā valstī. Bet leišu augstmaņi neatkāpās no saviem ieskatiem. - Zemgaļu vaina!… Kādēļ laida iebrucējus savai zemei cauri? - Zemgaļi viņus uzrīdīja mums! Bet Ringaudam tūliņ izgaisa reibums un viņš pavēlēja augstmaņiem klusēt. - Tā ir mūsu vaina, kādēļ negājām Zemgalei palīgā! Nu viņi posta jau Lietavu - manu Lietavu! Un mēs vēl runājam par karu ar zemgaļiem? Nē, visciešākā draudzība mums jāslēdz ar viņiem! - Draudzību! Draudzību! - tagad piekrita ari bajāri. Ringauds viņiem tūliņ pavēlēja vākt kara pulkus, bet pats, dažu augstmaņu un kareivju pavadīts, lēkšoja uz Mežotni. Visur, kur parādījās leišu pulks, zemgaļu sievas, krustnešu uzbrukuma sabiedētas, arī tos noturēja par uzbrucējiem un bēga. Ciemos, kur Ringauds un viņa pavadoņi pūtināja zirgus, neviens no iedzīvotājiem nerādījās ārpus mājas, un viņam tos vajadzēja iedrošināt ar dāvanām un pastāstīt, ka meklē zemgaļu vadoni Staldzi, lai slēgtu ar viņu mūžīgu draudzību. Mežotnes pili jau iepriekš aizsniedza vēstnesis ar ziņu, ka leišu kunigaičis Ringauds jāj šurp. - Ar karu vai mieru? - bijās karavīri. - Ar draudzību vai naidu? - minēja Zaiga. Tā kā viņa pēdējā izturēšanās neko labu nevēstīja, tad Zaiga nekavējoši sūtīja vēstnesi pie Staldža, kas ar karaspēku atradās Ratenes novadā, un ziņoja tam par dīvaino viesi. Zemgaļu spēki, kas šoreiz gaidīja krustnešu iebrukumu savā zemē no Lietavas puses, tagad sakustējās, un daļa jātnieku ar Staldzi steidzās uz Mežotni. Virsaitis negribēja atdot leišiem bez cīņas savu mitekli. Bet, tuvojoties pilij, viņš sastapa citu vēstnesi, kas pavēstīja par Ringauda labajiem nodomiem - slēgt ar zemgaļiem mūžīgu draudzību. Drošības dēļ atstājis jātniekus noslēptus aiz Lielupes labieša Coda vadībā, Staldzis iejāja pilī. Sētā viņu apsveica Ringauds izmeklētiem vārdiem: - Sveicinu savu varonīgo radinieku! īsts vīrs vienmēr atrod īsto! - viņš sparīgi teica. - Lai slava un Pērkona gods varenajam kunigaičam! - atbildēja Staldzis. - Varoni, Laima tevi līdz šim vadījusi visās tekās, lai viņa ari uz priekšu kalpo tev! - atglaimoja Ringauds. - Zemgaļi augsti ciena leišu vadoņa draudzību! Apmainījušies apsveikuma vārdiem, abi vīri devās pilī, kur viņus jau gaidīja klāti galdi. Te sēdēja leišu un zemgaļu augstmaņi. Bij arī ieradies Tērvetes virsaitis, kas tagad sacīja savus kara pulkus nododam Staldža rīcībā. Vispirms sarunas risinājās par krustnešu iebrukumu Zemgalē un viņu postījumiem, bet neviens nepieminēja tagadējo sirošanas vietu - Biržu novadu leišos. Zemgaļi to turēja par pieklājību - neminēt kaimiņu postu, un Ringaudam par to bija neveikli runāt, atminot Zaigai doto atbildi. Kad vīru galvas jau bija krietni iesilušas no saldā un spēcīgā miestiņa, Ringauds pēkšņi pastiepa pāri galda stūrim Staldzim pretī roku.


- Radiniek, vai slēgsim mūžīgu draudzību? - viņš jautāja pirmais, zinādams, ka pēc zemgaļu sūtņu noraidīšanas Pasviļos,Staldzim par to vairs negribas runāt. Staldzis piecēlās kājās un sita viņa pastieptajā saujā. Zemgaļi katrā laikā pieņem varenā leišu kunigaiča draudzību! Bet tikai ar vienu noteikumu: kopējiem spēkiem jāsakauj iebrucēji! - Jāsakauj ordeņa pulki, kas tagad siro Biržu novadā! - apliecināja Ringauds, sirsnīgi kratīdams Staldža roku. Visi leišu un zemgaļu labieši stāvēja kājās un, kā apstiprinādami draudzību, pacēla lielos miestiņa kausus, kas putodami lija pāri malām. Tērvetes virsaitis pastiepās garām Sidrabenes pilskungam un atšķīra Staldža un Ringauda rokas. - Pērkons un Laima zina šo draudzību! - Jodi pie malas, kur ceļas leišu un zemgaļu šķēps! - Mūžīgu draudzību brāļu ciltīm! - sauca zemgaļu un leišu augstmaņi, cilādami smagos kausus. Kad norima pirmais līksmais troksnis, Ringauds pateica savu plānu, kā apkarot ienaidniekus: Man ir skaidras ziņas, ka iebrucēji tagad izklīduši leišu zemē pa visiem vējiem un mums būtu jāsavāc pārāk daudz karaspēka, lai tos sakautu. Pie tam mēs nezinām, kur kuro dienu ordeņa vīri atrodas, jo tā sērga, tāpat kā mēris, ātri izplatās pa visu zemi. Bet reiz viņi ies atpakaļ uz savu midzeni - Rīgu, un neies pa izpostītu apvidu, bet gan pa svaigām pēdām, kur vēl var dzīrot, laupīt un postīt. Viņi neies cauri Sēlijai, bet nāks uz Mežotni. - Mēs viņus nelaidīsim! Mēs nelaidīsim!… - klaigāja zemgaļu labieši. Staldzis pacēla smago zobenu un belza pa galdu. - Tā mēs viņus sakapāsim - tā! - viņš sauca. Kad satraukuma troksnis norima, Ringauds turpināja: - Zemgaļiem vajadzētu stāvēt kā sienai no Ratenes - Saules zemē, līdz Mežotnei, jo tikai te viņi var nākt. No Sidrabenes līdz Kamardei būs leišu pulki. Tāpat viņus jau tagad mani ļaudis spaida Biržu un Posvātas novados. Mēs viņus dzīsim ārā no savas zemes. - Ārā, ārā no zemes! - kliedza Pošvilīnas pilskungs. - Bet kas mūs visus vadīs? - prasīja Tērvetes virsaitis. Viņš savā prātā jau domāja, ja vadību nodotu Staldzim, tad no kopējās cīņas atturēties, jo cerēja kādā brīdī pats kļūt par Zemgales virsaiti, kam nepieklājas cīnīties zem Mežotnes virsaiša karoga. - Par to mēs varam tūliņ vienoties, - teica Staldzis. Es domāju tā: kamēr mēs stāvam atsevišķi, tikmēr katras zemes kungs vada savējos, bet, ja cīnāmies kopēji, tad karaspēka virsvadība pienākas man, - savu lēmumu izteica Ringauds. - Es tam piekrītu - mēs klausīsim Ringauda vārdiem, - šim priekšlikumam pievienojās Staldzis. - Bet es tam negribu piekrist. Viestura vēstījums bija… Klusu! - Ringauds apsauca Tērvetes virsaiti. - Man ir zināms, ka tu sēj te naidu zemgaļu vienībai, un tavi pulki vēl nav piedalījušies cīņās ar ordeni. Turpmāk tas tā vairs nebūs. Vai nu tu klausīsi Staldzim, vai es tevi aizvedīšu uz Lietavu kā gūstekni. Ringauds bija nostājies tik pavēloši visā vīrišķīgajā augumā, ka nepaklausīt viņam nozīmēja dot tam izaicinājumu un saņemt viņa varenās dūres belzienus. Bet tai pašā brīdī jau visi zemgaļu labieši sauca, ka viņi piekrīt Ringauda plānam un Tērvetes virsaitim nav brīv naidoties. Otrā rītā Ringauds ar pavadoņiem aizauļoja gar Sidrabeni uz Lietavu, bet Staldzis steidzās pārvietot zemgaļu pulkus pēc apvienības augstākā vadoņa - Ringauda plāna.


13. GŪSTEKŅI Iebrukums leišos bija tik pēkšņs, ka iedzīvotāji nepaguva viens otru brīdināt. Ordeņa jātnieku pulki ātri izlauzās cauri upmalas meža biezoknim un steigā izklīda pa ciemiem un sādžām. Kur vien viņi pagrieza straujos zirgus, tur atrada mierā dzīvojošus darbīgus ļaudis, kas novāca tīrumus, strādāja rijās un maltuvēs. Kā pēkšņi uzbrāzies viesulis, kas sagriež virpuļos dzeltenās rudens lapas, plēš tās no kokiem un tad atkal brāžas tālāk, tā te ieradās krusta karotāju pulki, negaidīti un nezināti. Viņu zirgi, aso piešu satrakoti, zviegdami lēkšoja pa ceļiem un tīrumiem, vajādami pārsteigtos leišus. Kā nāves vēstneši parādījās ordeņa brāļi virs bruņām plīvojošos baltos mēteļos, kas bija jau nošķiesti zemgaļu asinīm. Kailos zobenus vicinādami pār pleciem, viņi kapāja katru, kas domāja aizstāvēties, panāca katru, kas bēga, un nocirta tos, kurus negribēja ņemt gūstā. Grāfs Danenbergs lēkšoja līdzās sievai, kuru arvienu pavadīja liels bars kara kalpu, kas rūpējās par viņas drošību un nopietnos cīņas brīžos, kad ienaidnieks draudēja cirsties uz viņas pusi, aizsedza to saviem zobeniem. Grāfienei viss šis kara gājiens šķita kā priecīgas medības, kurās varēja dzīties pakaļ bēgošajām sievām un sirmgalvjiem, cirst ar zobenu viņu galvās un plecos, veiklākos puisēnus, kas šķita spēcīgi kalpotāji, saņemot gūstā. Grāfiene, sēdēdama sirmā zirgā, ļāva tam pilnā gaitā izlēkšot cauri leišu ciemam, viņu nemaz neapturot. Tā zināja, ka te visu pieveiks un laupījumu pievāks aizkavējušies jātnieki, bet viņiem kā pirmajiem jāsteidzas tālāk, jāapņem plašs apga​bals, pirms viņa iedzīvotāji vēl nav iztrūkušies un bēguši. Ciemiem un sādžām sekoja citas mājas, bet priekšpulks vēl arvienu kā draudošs vētras negaiss brāzās tālāk, nesdams šausmas un vaimanas mierīgajiem iedzīvotājiem. Bet pamazām priekšējiem sekojošais jātnieku skaits saplaka, un, kad aiz Danenbergu pāra turējās tikai kāds simts kalpu un leimaņu, tad grāfs uzsauca: - Nu pietiek!… Sāksim viņus kaut un gūstīt! - Kristīšanas darbu atstājiet man, - teica mūks Harmuts, turēdamies ar savu zirgu līdzās grāfienei. Te tev, svētais brāli, maz darba būs, - viņam atbildēja grāfiene, - jo var redzēt, ka šie ir īsti pagāni, kam riebj tā Kunga vārds un tava krusta zīme. - Redziet, kā viņi slapstās pa savām būdām un bēg mežos! - rādīja grāfienes kalps. - Redziet, redziet, viņi domā mums pretoties - auroja leimaņi, pamanījuši dažus bruņotus vīrus. Asie zobeni kapāja bēgļus un vīrus, kas nepaguva paķert ieročus, lai aizstāvētos. Bet bij arī tādi, kas iznāca no būdām, turēdami rokās zobenu vai ozola rungu. Vietām sagriezās nikna cīņa plecu pie pleca, un ar tādiem kā negudri kāvās ordeņa brāļu kalpi un leimaņi. Bet dažs aizstāvoties izrādīja īstu varonību un sita ar smago rungu tik veikli visapkārt, ka viens otrs kara kalps novēlās no zirga un tika samīdīts no citiem karotājiem, kas dusmīgi metās virsū tādam leišu vīram, līdz viņu ķēra smagais zobens vai garais šķēps un tas sabruka, vēl neiz- laizdams ieroci no rokām. Grāfs Danenbergs vajāja pie ciema rijas divas leišu meitenes, gribēdams tās sagūstīt, bet viņas bija veiklas, iebēga dūmenīcā un noslēpās. Grāfam palīgā pielēkšoja viņa sieva ar pāris ieroču nesējiem. - Kas tev izbēga, mans laulātais draugs? - vaicāja grāfiene, balto mēteli nesen nošķiedusi sārtām asiņu paltīm. - Te ieskrēja divas jaunas un skaistas meitas. Brēmenē par tādām maksā desmit dukātus. Tu vienmēr seko sievietēm! - pārmeta grāfiene. - Bet pārāk maz tavs zobens cērtas pagānu miesās. Gūstekņi taču vērtīga manta, kuru nokaujot mēs nekā neiegūstām. Man ir simts gūsteknes apdomā, tā ir bagātība, ja par katru mēs dabūjam desmit dukātus.


- Desmit dukāti nav smādējami, - nu piekrita arī grāfiene, gatava kāpt no zirga un doties dūmenīcā kopā ar kalpiem, lai atrastu bēgles. Bet tie, kas gāja rijiņā, atlēca atpakaļ. No turienes nosvilpa dažas bultas un atsitās pret viņu bruņām. - Pagāni pretojas… - Elles kalpi! - uzbrucēji kliedza. - Viņi met šķēpus un šauj bultas! - ziņoja grāfam kalpi. Piejāja arī kāds cienīgs leimanis no Rīgas pulka. - Divas gūsteknes nav vērts viena mūsējā dzīvības, - viņš teica grāfam. - Bet es viņas gribu saķert - tās bija skaistas meitas, - smējās grāfs, pavēlēdams kalpiem atrast bēgles. - Bet, cienījamo grāf, jums taču tamlīdzīgas mantas jau nometnē pietiek? Tu, brāl, dzīvodams tepat Māras zemē, nezini, ko par tādām meitām maksā Brēmenē. Tādas pagānu skaistules tur atsver ar sudrabu, un mums zināmās mājās tā ir vērtīga prece. - Un jūs domājat viņas tur vest? - Esmu jau sarunājis ar kādu bagātu vīru veselu kuģi. Leimanis apbrīnoja veiklo grāfu, kas atvēra tam acis par šo gūstekņu nozīmi un to, kādēļ ordeņa brāļi tā dzinās pēc jaunām sievietēm un viņas neapkāva, bet aizveda nometnē, kur tās stingri uzraudzīja un bieži vien turēja saistītas. Grāfa Danenberga kalpi bija sastājuši rindā un izvilka no makstīm zobenus. Viņi par jaunu metās uzbrukumā, bet atkal atkāpās. Vairākus bij ievainojušas bultas un metamie šķēpi. Dažas tālāk raidītas šautras ķēra arī grāfienes zirgu, un tas, saslējies pakaļkājās, trakoja. Ar pūlēm un kalpu palīdzību to izdevās savaldīt, un tad izrādījās, ka arī grāfiene ievainota kājā un nav spējīga vairs sēdēt seglos. Grāfs un viņa kalpi lielā niknumā metās uz riju un aizdedzināja to vairākās vietās. - Lai viņi dzīvi izcep! - Lai pagāni sasildās! - Nāvi viņiem! - sauca karotāji, apsargādami degošo ēku, lai neviens no tās neizbēgtu. Bet leiši nemaz nedomāja bēgt. Labāk viņi dzīvi sadega liesmās, nekā mira no krustnešu cirtieniem vai atdevās viņu gūstā. Grāfiene bija nolikta uz segas zaļajā maurā, un mūks Harmuts, kas zināja, kā ārstēt brūces, pārsēja viņas ievainojumu. - Nav nekā bīstama, - viņš runāja, - tikai dažas dienas miera, un jūs atkal varēsiet kāpt zirgā. - Žēl, ļoti žēl!… - sūdzējās grāfiene. - Es vēl desmitiem pagānu būtu nocirtuši. Pa sādžas ceļu grāfa kalpi veda saķertās gūsteknes - pulciņu jaunu meiteņu. Grāfiene dusmās rādīja tās mūkam un šņāca: - Netikles, viņas jau ir gulējušas ar tiem… Visas, visas tās samīdīt zirgiem! - Viņas ir nekristītas, un tām nav ne mazākā kauna, - atteica mūks, tīksmīgi nolūkodamies garām ejošajās gūsteknēs. Bet kalpi neklausījās grāfienes vārdos, jo grāfs Danenbergs bija stingri noteicis gūstīt katru jaunu pagānu sievieti. Bez tam kalpi zināja, ka viņš neliedza tiem līksmot ar tām, ja vien bija brīvs laiks. Arī tagad viņi tās jau bij apsmējuši neķītriem darbiem, un viņas, barā iedamas, raudāja, gaidīdamas vēl ļaunāku likteni. Pēc ciema pamatīgas izlaupīšanas sanāca tik daudz mantu, ka saiņiem apkrāva visus jājamos zirgus, un tad vēl daudz vērtīga palika pāri, ko nespēja paņemt līdzi, jo arī saķertie leišu zirgi un citi lopi tikko kustējās zem nesamā. Danenberga kalpi smagi apkrautos zirgus veda pavadās un arī paši nesa mantu nastas, lai varētu tās nogādāt nometnē. Grāfiene, atsvabināta no smagajām bruņām, sēdēja vīra zirgā viņam seglu priekšā. Par savu ievainojumu sapīkusi, tā lādēja pagānus ar visādām elles mocībām.


No citiem ciematiem un sādžām saradās tādi paši nastām apkrauti jātnieki un kājnieki. Gūstekņu pulciņus viņi sadzina vienā barā, pieliekot tiem katram savas pazīšanās zīmes, jo daudzi leimaņi sagūstītās leišu meitas negribēja atdot citam ne par kādu naudu. Grāfs Danenbergs, aplūkodams raibo baru un redzēdams bez savām gūsteknēm vēl daudz skaistu seju, neapmierināts rūca: - Tas nu pārāk daudz! )a tā turpināsies katru dienu, tad drīz mums gūstekņu būs vairāk nekā krusta karotāju. Pietiek, ja mēs salasām vērtīgos ļaudis, ne nu šīs vecās sievas un sirmgalvjus! Viņš vēl bija sapīcis, ka abas leišu meičas labāk sadega rijas liesmās, nekā padevās viņam. Tā neiznāca par katru domātie desmit dukāti, kurus viņš saņemtu, pārdodams tās prieku namos. Smagi apkrautajam priekšpulkam pielēkšoja ari Ikšķiles pilskungs Gāzentofs un slavēja grāfu ar lielisko panākumu. - Bet mantu - kas te mantu! - viņš sauca un jāja starp krustnešiem, tās aplūkodams. Te tikai lielie gabali, bet sudrabs un dzintars ir katram tarbā! - atsaucās kāds leimanis, valdīdams asinīm nošķiesto zirgu. Vakaram tuvojoties, sirotāji pa visām tekām plūda uz mestra nozīmēto nometnes vietu, atgriezdamies pie galveniem spēkiem cauri izpostītiem ciemiem. Krustneši nebija spējuši atturēties ari no priecīgas dedzināšanas, tā pārkāpjot mestra rīkojumu ievērot klusumu un neredzamību. Vietām bij arī notikušas pēkšņas cīņas ar pārsteigtajiem leišu vīriem, kas nebija padevušies vai ļāvušies apkauties bez pretī turēšanās. Tur bija pakritis arī viens otrs krustnesis ar sašķaidītu galvu. Tagad draugi tos apraka zemē, lai vilki nesagrauztu viņu līķus. Vietām gulēja bultu ķerti arī ordeņa brāļu un leimaņu lielie zirgi, kas, kājas pievilkuši krūtīm un pastieptiem kakliem, saļimuši straujā lēcienā. Bet turpat varēja redzēt, ar kādu niknumu savu kara biedru nāvi atriebuši viņu draugi. Ap katru krustnešu līķi mētājās desmitiem sakapātu sievu un bērnu, par vīriem nemaz nerunājot. Ikšķiles pilskungs Gāzentofs jāja blakus grāfam Danen- bergam, kas, bruņu cimdā tērpto roku aplicis sievas pleciem, to saudzīgi pieturēja. Gāzentofs vērsa uzmanību nopostītajiem ciemiem un viņu iedzīvotājiem, kas tagad sakapāti mētājās pa ceļmalām. - Vai redzi, grāf, kas tas par varenu vīru - sešas pēdas viņa augumam, - rādīja Gāzentofs nogalinātu leišu milzi, kas gulēja turpat, un garām ejošie krustneši niknumā šim līķim spēra ar kājām vai apspļaudīja to. - Tev laikam šorīt bija bail drasēt kopā ar mums, - zobojās Danenbergs, neklausīdamies viņa vārdos. Man bija jāpaliek mestra rīcībā, kamēr noskaidrojās, kā leiši pārsteigti, negaidot mūsu uzbrukumu. Bet gūstekņu gan jūs esat ņēmuši pārāk daudz. Tā mums aptrūks sargu, - atbildējis, nerimās Gāzentofs. - Man totiesu visi vērtīgi. Ievēro, kas tas par stāvu! - priecājās Danenbergs, norādīdams uz jaunu leiti, kas stalti soļoja gūstekņu priekšgalā. Piejājis tam līdzās, Gāzentofs izlietāja visas leišu valodas zināšanas, kas bija gaužām trūcīgas, lai uzrunātu jaunekli. - Kas tevi sagūstīja? - viņš jautāja. Jauneklis novērsās un neteica nekā. Gāzentofs piejāja tam cieši līdzās un iespēra ar kāju. - Atbildi, suns, kad tev bruņinieks prasa! Pieskrēja arī krustnesis sargs un apstrādāja to ar koku. - Runā, nekristītais! Saki, kas tevi noķēra? Bet jaunais gūsteknis klusēja. Neviens vaibsts nepakustējās viņa skumjajā sejā, kas cieta belzienu sāpes. Gāzentofs, nekā nepanācis, atgriezās pie grāfa Danenberga. - Bet sieviešu jums ir pārāk daudz, - viņš nerimās, nevarēdams apmierināties, ka viņam pašam šodien nav nevienas skaistas leišu meitenes.


- Līdz sirojuma beigām vēl nebūs ne katram karotājam pa vienai! - smējās Danenbergs. - Nu tik visi ieķērušies šo riebīgo pagānu brunčos, - sirdījās arī viņa sieva, - pārvedīs vēl Rīgā kādas ļaunas slimības. Mestrs Volkvins pašreiz stāvēja savas telts durvīs pilnās bruņās kopā ar grāfu Hāzendorfu, izrīkodams nometnes nakts apsardzību. Viņš gribēja arī redzēt, kādu laupījumu ieguvis tā trieciena pulks. Viņa seja apskaidrojās, kad saskatīja nastām apkrautos jājamos zirgus un arī krustnešus nesam lielus saiņus. - Tas kungs mūs svētījis ar visādu mantu, - viņš teica, - un gūstekņu arī ir liels daudzums, no kā es redzu, ka jūs esat bijuši ļoti saudzīgi karotāji. - Visu cienījamo mestr, - kāds krustnesis, apstājies viņam priekšā, ar paunu plecos, atbildēja, mūsu rokas piekusa, kaujot tos, kas bēga vai turējās pretī, bet - kā pats redzi - starp gūstekņiem nav nevienas vecenes vai veča. Tāpat ari zīdaiņus mēs neesam ņēmuši. Vieni ir par veciem, lai derētu Kristus kalpoša​nai, bet otriem vēl būtu ilgi jāaug, lai prastu cienīt krusta karotāju zobenus. - Bet es te maz redzu spēcīgus vīrus - kur tie palika? - vēl jautāja mestrs, līksmi smīnēdams. - Tie mira, aizstāvot savus dievus un velnu. Bet krustnesis ilgi nedabūja pļāpāt. Viņam virsū spiedās saķerto govju bari. Kara kalpi te dzina vēršus un govis, kas, nesaradušas kopā, badījās un žēli māva. Vērši, sarkanām acīm šķielēdami, vēroja neparastos dzinējus, kas nebūt neatgādināja laipnus saimniekus, bet gan bargus kungus. Aitas un kazas blēja bez mitēšanās, spiezdamās ciešā pulkā. - Daudz lopu, - teica mestrs, - būs vīriem tauks kumoss un vēl ko pārdzīt pāri Daugavai. Nekas, šie pagāni bagāti dzīvojuši! Gar mestra telti jāja arī grāfs Danenbergs un viņa sieva. Ieraudzījis ievainoto grāfieni, mestrs uztraucās: - Ko es redzu, daiļā grāfiene ievainota? Kas tas par nelieti, kas iedrošinājies pacelt roku pret šādu godājamu sievieti? Ko kalpi darīja, ja viņi neaizsargāja jūs? - Nejauša bulta ķēra manu kāju, cienījamo mestr, - atsmaidīja grāfiene, apspiezdama sāpes. - Redziet, mestr, kā rīkojas pagāni - pat sievietes netaupa, - teica Gāzentofs, uzsvērdams pagānu lielo noziegumu, kas šāvuši savas bultas arī uz grāfieni. Es jums aizsūtīšu labu ārstu - mūku Hofmani, - mestrs piedāvāja grāfienei palīdzību un tad uzrunāja grāfu Danen- bergu: - Mums šovakar būs jāapspriež turpmākie kara darbi, tādēļ, varonīgo grāf, atnāciet manā teltī. Grāfs Danenbergs pamāja spēcīgi ar galvu, un viņa strausa spalvu pušķis pie spožās bruņu cepures viegli noplīvoja gaisā. Nu mestram garām nāca gūstekņu pulks, kas bija krietni liels, jo gandrīz katrs krustnesis un leimanis paņēmis līdz pa divām un trim leišu meitenēm un jaunām sievām, cerēdams tepat nometnē tās pārdot krieviem, igauņiem vai lībiešu labiešiem, kas vēl netika pie laupīšanas un gūstekņu ņemšanas. Mestra acis barā vēroja daudzas skaistas sejas. Viņš ierau​dzīja arī spēcīgo leišu jaunieti, kas, sasists krustnešu kokiem, drusku kliboja. Mestrs pamāja sargam un lika to atvest pie sevis. Drūms un ļaunu skatu viņš nostājās mestra priekšā. Krustnesis to gribēja nogrūst ceļos, bet viņš nekrita. - Zemojies, pagān, augstajam mestram! - kliedza krust​nesis. Mestrs pasauca tulku Araišu, kas mācēja arī leitiski, un vaicāja: - Prasi, kas viņš tāds, ja labi ģērbies un liela auguma? Kad Araiša ar to dažus vārdus pārrunāja, jauneklis atbil​dēja: - Esmu bajāra Kirgaiļa dēls un nāvi nebīstos. Mans tēvs šodien krita kaujā, kā tas īstam varonim pienākas, bet mani nomāca pārspēks. Slepkavam es neklanīšos. Kad Araiša šos vārdus pārtulkoja mestram, tas ļauni smīnēja. - Tu vēl nemirsi, bet kā vergs smaksi pagrabā, kamēr leišu kunigaičis Ringauds tevi izpirks par


simts zelta dukātiem. Pamazām iestājās parastā nometnes nakts. Tālu apkārt gaudoja nodedzināto ciemu suņi, kas, izbēguši liesmām un zobeniem, skuma par iztraucēto dzīvi un ka viņiem vairs nav māju, ko sargāt. Tekādami pa ceļiem un plēsdamies īstā niknumā, viņi atrada savus nogalinātos saimniekus un kā dziedēdami laizīja viņu asiņainās rētas, kuras tiem iecirtuši krustnešu zobeni un šķēpi. Mēness sarkdams, kā pagānu asinīs slacīts, stāvēja pāri samoģitu zemei. Sargi ap nometni skaļi sasaucās, pārbaudīdami savu modrību. Bet teltis un ratu kulbās krustneši gulēja ar leišu gūsteknēm, un krievi viņas pirka no ordeņa brāļiem par dažiem sudraba gabaliem. Šur tur skanēja apsmieto meiteņu šņuksti un vaidi. Pie ugunskuriem sēdēja vīri, satinušies baltos mēteļos, kam pāri bija uzšūti melni krusti un kas bij izraiboti asiņu traipiem no dienas darba. Lēnais nakts vējiņš brīžiem liesmas uzpūta lielākas, un tad varēja redzēt viņu līksmās sejas, kas priecājās par gūto laupījumu, ar kuru pildījās tukšie līdzpaņemtie vezumi. Tālajā mežmalā, kā nelaimi vēstīdams un biedēdams tos, kam ļaunas sirdis, iebrēcās ūpis un smagiem spārniem aizlidoja pār nometni. Sargi un daudzi pie ugunskuriem sēdošie pārmeta krustus un skaitīja lūgšanas, lai viņiem nepiemestos ļaunais gars, kas tur mežā vaidēja, ostīdams starp apdegušajiem baļķiem arī asins smaku.


14.ZEMGALU-LEIŠU DRAUDZĪBA Zemgale no kara briesmām tagad drusku atvilka elpu. Krustnešu pulki laupīdami, slepkavodami un dedzinādami, kā ļauna sērga, ziemeļu vēju nesta, bija brāzusies no Daugavas krasta pāri Draķenes, Umpārtes, Ezerēnu, Klāsenes un Medemu novadiem, atstādama aiz sevis klaju lauku un nokauto līķus. Zemgaļu karavīri tagad meklēja šo ciemu bēgļus pa purvu muklājiem un mežu biezokņiem, aicināja tos nākt klajumā un kāpt zemē no kuplajiem kokiem, kuros paslēpies dažs, kas tur atradis patvērumu no asinskārajiem laupītājiem. Tikai Klāsenes un Medemu novados krustneši nebija dedzinājuši, bet tāpat slepkavojuši, laupījuši un aizveduši gūstā viņu iedzīvotājus. Meža zvēri, nedzirdēdami savu ienaidnieku - cilvēku balsis, iepriekšējās dienās izbiedēti no kara trokšņa, tagad atgriezās midzeņos, nikni ostīdami dūmiem piesmakušo gaisu. Ap māju drupām ložņāja vilki. Pelēkais lācis rīkojās gar iztukšotajiem bišu stropiem, pabeigdams to, ko steigā bija pametuši sirojošie krustneši. Vilki vietām gaudodami plēsās ap ceļmalā pamestajiem līķiem, un drīz tur varēja redzēt tikai apgrauztus kaulus. Bet zemgaļu kareivji stāvēja visgarām robežai gar Mēmeles upi, apņēmušies vairs nelaist atpakaļ caur savu zemi ordeņa karaspēku. Staldzis bija sapulcējis reti lielu daudzumu zemgaļu varoņu. Tērvetes virsaitis, savu labiešu spaidīts, arī stāvēja ar saviem pulkiem uz robežas, gan dusmodamies, ka viņam pienākošā vadība atrodas Mežotnes virsaiša rokās. Kā acīgi vanagi zemgaļi vēroja vēstis, kas nāca no leišu zemes par ordeņa laupīšanām un briesmu darbiem. Staldzis bij ar mieru doties Ringaudam palīgā, lai sakautu krustnešus turpat leišos. Viņš pat šaubījās, vai Ringauds negrib to darīt viens pats, lai paņemtu visu laupījumu - arī to, ko krustneši ieguvuši Zemgalē. Bet, nedrīkstēdams ar karavīriem pāriet robežu, bīdamies, ka Ringauds to neiztulko par naidu un nelauž draudzību, Staldzis palika bezdarbībā pie Mēmeles. Drīz tur pienāca arī daži leišu kājnieku pulki, kas lika domāt, ka Ringauds rīkojas pēc noteikta plāna, šad tad zemgaļi redzēja pie upes ierodamies kādu saviem pulkiem noklīdušu krustnesi vai lībieti. Tie bikli līda pa krūmiem, zobenus turēdami cirtienam un izbrīnījušies vērās upes ūdeņos. Zemgaļu karavīru bultas dzina viņus atpakaļ mežā. Izlūki sagūstīja daudzus klejojošus kuršu, letgaļu, lībiešu vai igauņu vīrus, kas sacīja, ka viņi negribot vairs slepkavot latviešus un leišus un laupīt viņu mantas. Tādus bēgļus zemgaļi nogādāja savos pulkos, kur viņus noklaušināja par ordeņa gaitām un nodomiem. Bij iegūti norādījumi, ka mestrs atpakaļceļā uz Rīgu vēl grib iegriezties Mežotnē un tad apgādāt liellaivas un plostus, lai salaupītās mantas pa Lielupi novestu Rīgā. Šāda ziņa satrakoja zemgaļus vēl vairāk. Virsaišu un labiešu apspriedē runāja tie - no izpostītajiem novadiem. Vai viņiem nepietika, ka mūsu ciemus nodedzināja un nolaupīja mantu, ko viņi vēl grib no Zemgales? - sauca Codis. Umpārtes un Klāsenes virsaiši tāpat sacījās ar saviem vīriem cīnīties līdz pēdējam, lai atriebtu izpostītos novadus. - Mums vairāk nav ko zaudēt kā kailas dzīvības, bet pamest viņas cīņā ar šiem Joda kalpiem - ir gods. Tautu meitas tādus varoņus apdziedās nākošām audzēm, un viņu slava nerims, kamēr vien kāds zemgalis dzīvos. - Mums šis odžu dzimums jāsagaida pa godam. Mēs viņus vairs nelaidīsim savā zemē. - Nē, nē - nelaidīsim!… - Cīņu līdz nāvei!… - Pērkons mums palīdzēs sakaut viņa zaimotājus! - Mēs negribam tādus dievus, kuru vārdu viņi aptraipa ar nokauto sirmgalvju un bērnu asinīm!


- Mēs negribam viņa krusta zīmi! Mums nevajaga citu dievu - mums pašiem savi! - klaigāja zemgaļu virsaiši un labieši, iebaudīdami pēc sapuces saldo un reibinošo medus miestiņu. Kad novadu virsaiši un labieši iekaisa naidā un ieskurba no izdzertā, viņi bija gatavi mesties pāri upei un iebrukt leišos, lai turpat klajā laukā sodītu savas zemes izpostītājus. Bet leiši runāja citādu valodu nekā viņi un naidā pret iebrucējiem tos droši vien noturētu par krustnešu sabiedrotajiem. Tā varēja ras​ties sarežģījumi un pārpratumi abu, tagad draudzīgo, cilšu starpā. Staldzim viņa jaunuma dēļ nebija liels iespaids apakšniekos, lai gan tagad briesmu brīdī visi to atzina par vadoni, bet bija jāšaubās, vai miera laikā tas spēs apvienot zem savas rokas visas zemgaļu pilis. Vainīga te varbūt bij arī Staldža šaubīšanās iebrukuma dienā tūliņ uzņemties vadību. Bet viņam tomēr piemita visas vajadzīgās vadoņa spējas un viņš tās varēja parādīt grūtos brīžos. Kad ordeņa pulki jau vairākas dienas bija sirojuši pa leišu zemi, no Sidrabenes puses pie zemgaļiem ieradās lielāki lietaviešu pulki līdz ar Ringauda vēstnesi, kas pastāstīja Staldzim viņa plānus. - Ringauds ar jātniekiem vajā krustnešus viņu laupītāju gaitās. Arvienu ciešāk saslēdzas leišu loks ap ordeņa pulkiem, un viņi pasteidzas izvākt iedzīvotājus un mantu no apdraudētiem novadiem. Lielā plašuma dēļ, kādā izkaisīti ordeņa spēki, kauja tur neiespējama, bet Ringauds ar saviem jātniekiem solās viņus spiest atpakaļ pa tiem pašiem ceļiem, kur viņi nākuši. Bet, ja mestrs Volkvins pieņems kauju klajā laukā, mūsu kunigaičis no tās nevairīsies. Tādēļ jums, zemgaļiem, un še atsūtītiem leišu kājniekiem pirmā kārtā jāaizsargā Kamardes un Saules novadi no izpostīšanas, cenšoties iebrucējus novirzīt uz Medemu pusi, kur lielajos mežos mēs viņus iznīcināsim. Staldzis bija ļoti priecīgs par palīgiem un solīja ienaidnieka pulkiem nogriezt atkāpšanās ceļu un uz pirmo Ringauda norādījumu brukt tiem virsū. - Ar tādiem spēkiem mēs krustnešus sakausim kaut kurā vietā, - teica Staldzis, rādīdams vēstnesim savus pulkus, kas jau atradās plašā līnijā no Kamardes līdz Ratenei un kuriem tagad pievienojās leišu kājnieki. - Mēs, abas brāļu tautas esam kopā, - bija teicis Ringauds, - uz abu robežām jāiznīkst spožajam krustnešu pulkam, kas mūs domāja esam sašķeltus un nespēcīgus. Leišu kareivji, sastopoties ar zemgaļiem, priekā skūpstījās un apmainījās dāvanām. Sirmi vīri raudāja kā mazi bērni, iedomādami, cik agrāk bieži gājuši otra novados sirot. Viņi nekavējoši solījās apmainīties gūstekņiem, kas iegūti agrākos karos un strādāja labiešu laukos kā kalpi. Codis sagrāba varenajās ķetnās kādu leišu augstmani un spieda pie krūtīm. - Tevi es mīlu kā brāli! - viņš sauca. - Viena cilts, vieni ļaudis!- atsaucās leitis. Viņš noraisīja no jostas nazi ar dzintara gabaliņiem rotātu spalu. - Ņem to kā manu draudzības zīmi. Ņem, tas mana vectēva darināts, kad viņš vēl nepazina tādus krustnešus un spožās bruņas. Bet Codis, līksms par dāvanu, atdeva leišu bajāram savu brūni spīdošo caunādas cepuri, pie kuras vēl turējās piesprausti baltu rudens puķu ziedi - kādas tautu meitas balva sirmajam varonim. - ŠI cepure ir nesta daudzās cīņās ar krustnešiem, un neviens zobens to nav skāris - lai viņa tagad sargā arī tavu galvu, - vēlēja Codis. Leišu bajārs lepni to uzlika virs pakauša un paskatījās strautiņa ūdenī, kā viņam piestāv šī zemgaļa cepure, ar kuru tik ilgi lepojies sirmais labietis. Viņš apmierināts un ar lepnumu noglāstīja tās atloku, kur mirdzēja brūnā caunas spalva kā dzirkstošs zelts. Ledis, Medis un Dobelis, atrazdamies kara pulkos Kamardes tuvumā, atjaunoja ar leišiem draudzību pie miestiņa kannām un stāstīja viņiem par iepriekšējām sadursmēm ar krustnešiem. Kāds leišu bajārs mierināja Ledi neskumt par mīļo Dzintru un solīja pēc ienaidnieka sakaušanas tam atvest savu skaistuli meitu un vēl piedevām veselu sieku sudraba un dzintara.


Mums jākļūst radiem, jo nepietiek ar draudzību vien. Mūsu lielajam kunigaičam jāvalda pār Lietavu un Zemgali! - sauca leišu bajārs. - Nē, Zemgalei pašai būs savs lielais virsaitis! Ja ne Staldzis, tad cits! - viņam pretojās Medis. - Vispirms sakausim dzelžotos vīrus un tad runāsim par draugu lietām! - bilda Dobelis, kam prātā stāvēja grāfiene Danenberga. Viņš gribēja to vēlreiz redzēt jājam sirmajā zirgā un pilnās bruņās, lai tad mestu tai ar kara vāli un sašķaidītu viņas skaisto galvu. Dobelis pastāstīja arī leišu kareivjiem par savu gūstu un grāfieni, kas, tāpat tērpusies kā bruņinieki, atjājusi tiem līdzi postīt viņu zemi. Ko tu darītu, jaunais zemgaļu varoni, ja sastaptos ar to kaujā un pazītu viņu? - jautāja leišu kareivis. - Vai arī viņa pazītu un cirstu tev ar zobenu? - minēja cits. - Vai tu viņai uzbruktu vai atkal padotos gūstā? - Dobelim prasīja leiši un zemgaļi. - Es uzsauktu viņai Joda sveicienu un, kad viņa mani ievērotu, mestu tās bruņu cepurē tērptajai galvai ar savu ozola vāli. Dobelis stāstīja, kā tad pēdējo reizi paplīvotu cepures virsū baltās strausu spalvas un no spēcīgā sitiena pieplaktu spožajai dzelzij, kā bruņas saliektos un iedzeltos viņas kuplo matu segtajā pakausī, un tad rokas nevarīgi palaistu zobenu un zirga pavadu. Viņa ļimtu no segliem, it kā mezdamās kāda bruņinieka skāvienos. Bet satrakotais zirgs, ievainots no zemgaļu un leišu bultām, lēktu pāri ļimušajiem stāviem un vazātu viņas augumu pa zemi, līdz tās kāja atsvabinātos no kāpšļa. Un, kad viņš pieietu ievainotajai, nāves cīņā gulošajai sievai, tā vēl pēdējo reizi pamestu skatu viņam un teiktu savā valodā un maigi skanošajā balsī: - Dobeli, tu esi īsts varonis. - Tad viņš paceltu tās asinīm notriepto mēteli un pārklātu bālajai sejai. Viņš tai vairāk nesistu, kā darītu ar citiem ievainotiem bruņiniekiem un krustnešiem, lai izbeigtu to mokas, ja tie vēl mēģina slieties kājās un tvert ieroci. Nē, viņa būtu nekaitīga viņa vairs neuzbruktu! Leiši smējās par Dobeļa sajūsmu, kādā tas stāstīja par gaidāmo cīņu ar skaisto grāfieni. - Bet, ja viņa manās rokās kristu dzīva, - teica leišu bajārs, - es viņu liktu uzsēdināt mietā. Zemgaļu sievas un meitas, pat no tāliem novadiem, nesa saviem brāļiem ēdienu, jo šis bij ilgstošs un neparasts karš, kur abas puses izvairījās no cīņas, bet sabiedrotie zemgaļi un leiši vēl kopoja spēkus. Ordeņa pulki, tālu prom no savas zemes, nevarēja cerēt ne uz kādu palīdzību, ne spēku papildināšanu. Nemitīgajās sīkajās sadursmēs viņu pulki pastāvīgi samazinājās, bet sabiedroto rindas katru dienu auga. Zemgaļi, kas vien spēja cilāt ieročus, atradās pie Kamardes un Ratenes. Sievas gan zirgos, gan saiņus paņēmušas plecos, piegādāja tiem pārtiku no attālākiem novadiem. Sniedze pēc pieciem verdzības gadiem bij atgriezusies savā tēva, labieša Teča, dzimtā Mežotnē. Tagad viņa piedalījās pārtikas piegādē karaspēkam un izpildīja arī tulka vietu, jo maz bija to vīru, kas ar sagūstītiem krustnešiem mācēja sarunāties viņu mēlē, bet daudzreiz vajadzēja uzzināt par viņu pulku gaitām. Pie Kamardes Sniedze atkal sastapa Dobeli un viņa brāļus. Dobelis viņu tagad nepazina, tērpušos strīpotos goda brunčos un vizuļu vainadziņu galvā. Sniedze viņu uzrunāja pirmā: - Cik Dobelis lepns! Kā varonis drasē tautiešu vidū! Viņš, padzirdis tās balsi, tūliņ Sniedzi satvēra spēcīgajās rokās, rādīja brāļiem un leišu kareivjiem: - Redziet, šī ir tā meiča, kas mani izglāba no Rīgas pils drēgnajiem pagrabiem. Šī ir tā meiča, ar kuru kopā atgrie​zāmies dzimtenē! Visi karotāji apstāja lielā barā Sniedzi un slavēja viņas drosmi un izveicību. Leišu vīru rupjās, satrādātās rokas glāstīja viņas plecus un matus. Labieši tai dāvināja sudrabu un dzintaru. - Lai Laima tev līdz visu mūžu!


- Lai varenais Pērkons sargā tavus soļus! - Dievi tevi audzējuši labiem darbiem! - teica leišu kara​vīri. Bet Ledis, saņēmis Dobeli aiz rokas, čukstēja tam ausī: - Kad beigsim karu, tev, brāl, jāprec šī acīgā meiča. Dobelis piesarcis apstiprinoši māja ar galvu. - Es jau tā biju domājis, - viņš tikpat klusi atteica. - Viņa ir to vērta, lai dzīvotu mūsu robežu ciemā, - papil​dināja vēl Ledis.


15. KRUSTNEŠU PULKOS Pirmā nakts Lietavas zemē ordeņa karaspēka nometnē pagāja mierīgi. Zirgi un karotāju pulki bija noguruši un cieši gulēja. Gūstekņi drebinājās salā un meklēja sasildīties, spiezdamies viens pie otra. Pēc pārciestajām bailēm un kauna viņus mocīja izsalkums. Agrāk sagūstītie zemgaļi jau pieraduši tam, izturējās vienaldzīgāk. Krustneši tagad pameta zemgaļu sievas savam liktenim un pievērsās leišu meitām, jo to nu bija daudz vairāk un lielāka izvēle skaistumā. Gūsteknes viņi tepat nometnē pirka un pārdeva, nospēlēja uz kauliņiem vai ari apmainīja jaunākās pret vecākām, dodot vienas vietā divas. Kad visa vakara skurbuma kņada pamazām norima un ugunskuri izdzisa, tad bija sadzirdami tikai gūstekņu klusie vaidi un šņuksti. Pāri tālajiem mežiem atausa mēness, bāliem stariem apliedams laukus un birzis. Kā melnas biedu ēnas ap nometni kustējās sargi. Mēness staros bieži nomirgoja viņu ieroči vai spožās bruņu cepures. Viņu sasaukšanās skanēja kā suņu rējieni klusajā nakti. Gulošie gūstekņi uztraucās kājās un līksmi vēroja apkārtni, domādami, ka viņu tautieši nākuši tos atsvabināt. Bet visur bija noguris miers un tā ari palika līdz rītam. Gaismiņai austot, nometnē atkal radās kņada. Gūstekņu pulkā atgriezās skaistules, kas kavējušas naktī ordeņa brāļu miegu. Viņas biklas un saplosītām drēbēm ieņēma vietas lielajā barā, lai savu kaunu izteiktu asarās un elsās. Troksnis auga ik mirkli. Bruņinieku, augstmaņu un leimaņu kalpi segloja saviem kungiem zirgus, kas nemierīgi dižojās un zviedza. Skanēja kalpu mierinošās balsis, žvadzēja bruņas un šķindēja pieši. No teltīm iznāca ordeņa brāļi, sasarkuši nakts priekos un no izdzertā vīna. Letgaļi un kurši atbrīvoja nometnē ceļu, un pa to atkal aizauļoja brāļu, leimaņu un krustnešu jātnieki laupīt vēl neizsirotos novados. Bet nesen kristītajos kuršos bija sākusies rūkšana. Tiem pievienojās lībieši un igauņi. - Kādēļ mestrs mūs nelaiž sirot? - Vai mums vajadzēja nākt līdz, lai tikai apsargātu vezu​mus un nometni? - Vai mums noskatīties, kā viņi te rīkojas ar gūsteknēm un nospēlē salaupīto sudrabu? - Nē, mēs paši to visu gribam iegūt vai doties atpakaļ mājās! - Ja te uzbruks leišu pulki vai zemgaļi, tad mums vieniem būs jāiztur cīņa. -Tik daudz gūstekņu, no tiem vien ko sargāt! Un vezumi arī mantu piekrauti - jāsargā, - viņi sprieda, nemierīgi drūzmē​damies vienkopus. Sirdīgi šķita kurši, lībieši un letgaļi, pulcēdamies ap saviem virsaišiem. Ordeņa brāļi, kas bija palikuši nometnē, kļuva domīgi, vērodami visu šo jaunatgriezto nemieru. Ja viņi sadumpojas un kaujas gadījumā neklausa mestram, tad viss laupījums un paši karotāji ir pazuduši šinī svešajā zemē, kur katrs krūms, katrs purvājs var uzglūnēt briesmām. Kad nometne sakārtojās doties tālāk, lībiešu kurnēšana kļuva tik skaļa, ka sasniedza arī mestra ausis. No dzirdētā viņš kļuva bargs un teica, ka tos ņēmis līdz ne vajadzības dēļ, bet viņu pašu priekam. - Ja nu jūs te esat, tad savai drošībai kaut ko varat darīt - apsargāt gūstekņus, vezumus un pa nakti arī nometni, - viņš sacīja lībiešu pulkam. Bet lībiešu skaļajai kurnēšanai droši pievienojās kurši. - Mēs te sargāsim, bet mājās atgriezīsimies tukšā! - sauca kuršu virsaitis. - Visu sadalīsim, kā tas kristītiem ļaudīm pieklājas, - mieri​nāja mestrs. - Neticam!… Piekrāps, kā tas jau bieži gadījies! - Jums jāapsargā baznīcas tiesa! - iesaucās bīskaps Engelberts, vērodams šo traci un gribēdams dumpiniekus iebiedēt ar ticību. - Kurši, es jūs tikai tādēļ ņēmu līdz, ka būsit man uzticami sargi.


- Nē, arī mēs gribam sev iegūt laupījumu un gūsteknes! Arī letgaļi pievienojās kopējai prasībai. Tāpat rūca igauņi un krievi. Mestram cits neatlika, lai novērstu karaspēkā nemieru, atļaut vienai daļai līdzgaitnieku doties sirot uz Poņemūnas pusi, kur Mēmeles upe ar lielu līkumu iemetās sēļu zemē. Lielā priekā tūliņ tur juku jukām aizteidzās raibais karotāju pūlis, pamezdams mestru, vezumus un gūstekņus. Ja šajā brīdī tuvumā būtu leišu karaspēks, tam nenāktos grūti iznīcināt ordeņa nometni, atņemot gūstekņus un laupījumu. Bet leišiem te nebija lielāku spēku un mestra izlūki ziņoja tikai par jātnieku pulciņiem, kas klīstot apkārtnē. Viss ordeņa krusta karotāju spēks straujā gaitā virzījās uz Biržiem, tā pamezdams priecīgā barā aizsteigušos kuršus, lībiešus, letgaļus, igauņus un krievus tālu pa kreisi. Viņi tur iebruka vēl vakar neskartajos ciemos, laupīja un dedzināja pēc sirds patikas. Lai iegūtu vairāk mantu, viņi steidzās cits citam garām un nekaunējās klusākā vietā atņemt otram viņa iegūto, pašu nositot vai sacērtot ar zobenu. Kuršu jātnieki ātri apkrāva savus zirgus ar saiņiem. Igauņi, priecīgi par bagāto laupījumu, nesa nastas uz pleciem. Krievi, Poņemūnas pilī saķēruši vēršus, arī tos apkrāva ar mantām. Kad jau saule tuvojās rietam, tikai tad visi iebrucēji, iztrakojušies un izkāvušies pēc sirds patikas, nogalinot atrastos sirmgalvjus un bērnus, gūstot un izvarojot sievas, nāca vienkopus uz Latvelas ceļa. Bet daudzi tā bij aizrāvušies laupīšanā un jutās tik droši, ka palika sirot arī naktī. Viss ceļš, cauri nodedzinātiem ciemiem un sētām, cik tālu to vien varēja pārredzēt no Mēmeles krasta izpostītās Poņemūnas pils vietas, pie kuras ieņemšanas krita daudz sirotāju, bet kur viņi guva arī laupījumu un gūstekņus, viss šis ceļš uz Latvelas pusi bija piebiris nastu apkrautiem zirgiem un vīriem. Kādi trīs tūkstoši visādu cilšu karotāju raibā rindā devās uz Biržu pusi, kur mestrs bija nozīmējis naktsmītni. Tā viņi gāja, steidzinādami nogurušos zirgus un paši nosvīduši zem paunām, jo gribēja nokļūt nometnē pirms tumsas iestāšanās. Bet mantu nastas bija smagas un raibajam pūlim pārāk jautri prāti, lai šur tur ceļmalā neapsēstos atpūsties, nepa- mielotos ap saldā medus traukiem vai līdzpaņemtā miestiņa kannām. Kādā meža malā bija sadrūzmējies sevišķi liels karotāju pulks. Vīri, nometuši ieročus zemē, stiprinājās ar leišu zemes labumiem un dziedāja skaļas dziesmas. Saule pašreiz rietēja aiz tālajiem siliem, visa tīdamās dūmakās, un debess piesarka, kā apkaunota leišu meita. Pāri nopļautajām druvām un sādžai, kas šodien kritusi par upuri uguns liesmām, rietošajā saulē virs rugājiem lidoja zirnekļu staipekņi, vēstīdami drīzu lietu. Dziesmas un klaigas mežmalā kļuva vēl skaļākas, tikko te pienāca pulciņš krievu, kas savā valodā trokšņodami ķircinājās ar gūsteknēm. Viņi bija tik jautri, ka šinī brīdī nedomāja ne par kādām briesmām, kā vienīgi par savu bagātīgo laupījumu, ko vērši nesa uz stipra​jiem skaustiem. Pāri tīrumiem un kūpošajām ciemu drupām skanēja vīru skaļās dziesmas, un viņu rokas vicināja izdzertās miestiņa kannas. Birzīs un mežos skaļi nošalca viņu klaigu atbalsis, kā tas parasts dzidros rudens vakaros. Tiem piebalsoja sēras suņu gaudas pie nodegušo būdu paliekām. Dziļi mežu biezokņos noslēpušies drebēja daži bēgļi, kas bēgot paguvuši izglābt savas kailās dzīvības kā negantā Joda vajāti upuri. Bet tie, tur mežmalā, līksmoja un klaigāja, iereibuši no viņu zemes labu​miem. Platās bārdas krievu nemazgātajās sejās bija sapinkojušās kā slotas pēc darba. Acis viņiem spīdēja virs vaigiem, zem kup​lajām uzacīm atblāzmojot rietošo sauli. Te atskanēja draudošs izbaiļu kliedziens un, krūmiem žvīkstot, zariem lūztot un brīkšķot, no meža izauļoja leišu jātnieku pulks. Tas notika tik pēkšņi, ka tie vīri, kas bija noņēmuši smagās bruņu cepures, nepaguva tās vairs uzlikt galvās. Kas bija nolikuši savus ieročus zemē, nespēja tos paķert rokās.


Skaļiem kaujas saucieniem leišu jātnieki metās uz raibo pūli. Zobeni atmirdzēja rietošajā saulē, un virs galvām tiem cilājās smagās kara vāles. Puslokā apņēmuši pārbiedētos ordeņa līdzgaitniekus, viņi tik pēkšņi uzbrāzās tiem, ka šie nepaguva ne attapties. Leiši cirta un sita bez žēlastības, un izbiedētie kurši, lībieši, igauņi un krievi nemaz nemēģināja pretoties, bet, pametuši ieročus, mantu saiņus un gūstekņus, skrēja prom pa laukiem kā vilku trenkāts avju bars. Leišu jātnieki viņus ķerstīja un apkāva kā medību kurti bezspēcīgus zaķus. Tālākie, ceļā padzirduši cīņas troksni un redzēdami vakara krēslā pa tīrumiem bēgošos kara draugus, tūliņ izklīda mežos un birzēs. Leišu spēki pamazām ielenca klīstošos krusta karotāju pulkus, un tie, kas mazākās grupās atšķīrās no galveniem spēkiem, bez žēlastības tika iznīcināti. Daži leišu jātnieku pulki bija steigušies arī uz Latvelas un Poņemūnas novadiem, kurus šodien iztālēm redzēja liesmojam, bet purvu dēļ un apkārt klīstošo krustnešu izlūku aizkavēti viņi novēlojās un nonāca tur tikai vakarā. Totiesu pirmais trieciens jauktajam un nekārtībā izklīdušajam krustnešu līdzgaitnieku pūlim nesa nāvi. Tikai rets paguva aizsniegt mežu vai izsisties cauri leišu jātnieku rindām, kas, atstādamas mantu saiņus turpat uz ceļa, lēkšoja nogurušajos zirgos tālāk līdz pat Poņemūnai, izklīdinādamas visus iebrucējus. Daudzi gūstekņu simti šinī vakarā atkal atguva brīvību. Daudziem kuršu labiešu zirgiem un lībiešu brīvprātīgo kumeļiem tagad radās jauni saimnieki. Mantu saiņus pievāca aplaupītie gūstekņi, bet pašus laupītājus, kas paguva izbēgt leišu naidam, mežā biedēja katrs krūms un koks. Tikai retais no viņiem, slēpdamies pa purviem, aizsniedza krustnešu nometni, jo visā apkārtnē jau klaiņoja leišu izlūki, kas katru svešnieku aizturēja, un vai! tam, kas nerunāja viņu mēlē un kura drēbes un zobens bija notraipīti asinīm. Tā galvu nekavējoši sadragāja smagā kara vāle. Tie līdzgaitnieki, kas domāja, ka viss mestra karaspēks jau iznīcināts un vairs nav nozīmes uzmeklēt viņu nometnes paliekas, tie pagriezās uz upes pusi un, pārcēlušies to, iegāja mierīgajā sēļu tiesā, lai dotos uz Rīgu. Tos pagaidām neviens nevajāja. Bet to laimīgo, kam tādas domas ienāca prātā, bija gaužām maz, jo viss vairums bēga uz Biržiem un krita leišu rokās. Ordeņa spēki bija veiklu un naidīgu jātnieku ielenkti. Ordeņa brāļi un krustneši, atkal visu dienu sirojuši ap Biržiem un vēl tālu uz Posvātas pusi, noguruši no neticīgo kaušanas un izcīnījuši arī vienu otru sīvu cīņu ar leišu jātniekiem, un pametuši dažu draugu bez dzīvības, atgriezās nometnē, apmierināti ar iegūto laupījumu un gūstekņu skaitu. Grāfs Danenbergs, kas šodien sevišķi droši bija meties pa neticīgo zemi un kapājis tos bez žēlastības, tā atmaksādams viņiem iepriekšējās dienas neveiksmi un sievas ievainojumu, pārveda nometnē arī daudz gūstekņu un laupījuma. Viņa kalpi atkal soļoja kājām līdzās nastu apkrautajiem zirgiem. Gūstekņu bars viņiem gāja pa priekšu, un visiem tiem bija sasietas rokas ar grāfa ģerboni apzīmētu striķi. Mestrs sagaidīja nometnes vārtos savus karotājus un paslavēja viņu dūšību. Sevišķi sirsnīgi viņus apsveica bīskaps Engelberts, vārdiem: - Tā Kunga karaspēks aug savā spēkā kā milzu pūķis, kam, nocērtot vienu galvu, desmit pieaug tajā vietā. - Tev gan ir vairāk prieka par gūstekņiem, kuru dvēseles tu piegriezīsi mūsu mīļajam un vienīgajam Dievam, - viņam atbildēja Hāzendorfs, turpat līdzās ļauni smiedams par tādiem vārdiem. - Mani mūki visu dienu strādā vaiga sviedros, viņus kristī​dami un iepriecinādami svētiem stāstiem. Gāzentofs, Ikšķiles pilskungs, šodien nebija labā prāta. Viņam atkal nebija padevies notvert nevienu skaistu leišu meiču un tādēļ sašutis lamāja savus ļaudis, kas palikuši vezumnīcas sardzē. -Jūs te iesmakuši, visu dienu kopā ar neticīgajiem gūstekņiem jaukdamies pa ceļa putekļiem. Jūs nemaz neizskatāties pēc mūsu Kristus bruņiniekiem, kas izdeldē pagānus no zemes virsus! - viņš ārdījās. Bet kalpi stāvēja rātni un klusu ciezdami, apzinoties, ka bāriens ir nepelnīts. Te Gāzentofu uzrunāja garāmjājošais grāfs Danenbergs: -Cienījamo bruņiniek, kas tavai sirdij devis to sātana ļau​numu, ja tu tik nikns?


- Ak, brāli, ar šiem auniem nemaz nevar iztikt! Visu dienu viņi noslinkojuši un nogulējuši vezumos, ka man pat telti vēl nav uzcēluši, kur atpūtināt, pagānus kaujot, nogurušās rokas, bet viņi nāk un prasa, lai dodu tiem maizi. - Brāl Gāzentof, vai tu nevēlies skaistu leišu meitu, kas nakti noglāstītu tavus noputējušos vaigus? - kā zobodamies viņam uzprasīja grāfs Danenbergs. Gāzentofs uzreiz kļuva laipns un, nevērodams zobojošo Danenbergs balsi, atbildēja: - Tev, grāf, ir trīs skaistas zemgalietes. Es nesaprotu, kam tu viņas glabā? Vienmēr tās apsargā ieroču nesējs un nevienam neļauj skatu uzmest. - Dod man desmit zelta dukātus, un viena no tām būs tava! - sauca grāfs. - Nē, es došu sudrabā! - Lai notiek!… Pats Dievs to zina, ka es viņu tev piešķiru no labas sirds! - Kuru no tām trim tu man dosi? - Kura tev patiks… Novilkuši kara cimdus, viņi sadevās rokās par zīmi, ka līgums noslēgts. Kad vakarā no Poņemūnas puses neatgriezās šorīt izgājušie sirotāji, mestrs sasauca kara apspriedi. Bet te izrādījās, ka katrs runāja savu. Mestrs domāja, ka būtu laiks griezties uz Mežotni, lai aizsniegtu Lielupi. - Tur, zemgaļu tiesā, mēs sacirstu plostus un, sakrāvuši mantas un lopus uz tiem, kopā ar vezumiem pa straumi brauktu uz Mežotni. Tur mēs paspaidītu vēl zemgaļus, izpostītu viņu pili un tad pa Lielupi un Daugavu nonāktu Rīgā. - Nē, vēl pārāk maz mēs esam leišos sirojuši, - tiepās grāfs Danenbergs, kam tādas dienas ar bagātu laupījumu radīja prieku un gribu drasēt tālāk. - Man tikai septiņdesmit piecas labas gūsteknes, un no tām pašām vienu šovakar vēl tikko nopirku! - sauca Gāzentofs. Ari grāfs Hāzendorfs bija pret sirošanas pārtraukšanu. - Mēs te tikko sākuši vicināt zobenus, kad visu cienījamais mestrs grib mūs jau vest mājās - tā nevar! Mēs vēl gribam pajādēt te pa ciemiem un pallksmot pa leišu pilīm. Mēs gribam vēl apsildīt rokas pie viņu degošajām būdām! - tas sauca. Mestrs Volkvins kļuva domīgs un runāja gluži klusu: - Brāļi un lielkungi, tagad jums ir prieks sirot, kad vēl neesat labi sastapušies ar leišu un zemgaļu vīriem, bet es vēlētos, lai tas prieks jūs neatstātu, kad mums pretī nostāsies viņu kara šķēpi. - Mestr, mēs to tik gaidām! - iesaucās bīskaps Engelberts. - Mani kurši ir labi atpūtušies un kausies kā vilki. Un ko darīs citi mūsu līdznācēji? Ko darīs lībieši un letgaļi - igauņi un krievi? - lepni teica Hāzendorfs. - Kurši, lībieši un igauņi jau šorīt sacēla troksni, ka tos nelaižot iedzīvoties mantās. Pēdīgi daļa no viņiem aizgāja uz Poņemūnu, bet nu jau tumsa klāj zemi, ap nometni nostādīti sargi, un viņi tomēr nav atgriezušies. - Cik viņu aizgāja? - Vairāki tūkstoši. - Būs nomaldījušies, - teica Danenbergs. - Gan viņi atnāks nakts mēnesnīcā. Bet man ir ziņots, ka ap mūsu nometni jau ložņā leišu izlūki. Daudzi mūsējie šodien nav atgriezušie. Augstie kungi, leišu zirgi ir veikli rikšotāji, un leišu zobeni no zila tērauda, - abus pamācīja mestrs. Mestr, man liekas, ka te uztraukties ir nevietā! Un, ja kāds vecuma dēļ negrib kauties ar pagāniem, bet doties uz savu pili un atdusēties pēļos, tad tam es ieteiktu tepat leišu meitas, - izsmiedams


mestra pamācību, atbildēja Hāzendorfs. Bet mestrs viņa zobgalībās neklausījās, jau pieradis, ka to uzskata par vecu, kaujās nosirmojušu viru, jo viņš bija vairākkārt izdrasējis krievu un igauņu zemes, daudzas reizes jau cīnījies ar zemgaļiem un leišiem un vienmēr guvis uzvaras vai izvedis savus pulkus laimīgi no briesmām, tādēļ viņš grāfa vārdus neņēma pie sirds, vēl zinādams, ka tas iztukšojis diez​gan daudz vīna kausu pie viņa dzīru galda. Tagad mestrs runāja tālāk: Tāpat jūs sakāt, ka pērkot un pārdodot viens otram skaistas gūsteknes. Man liekas, ka to jūs nedarāt vis viņu zilo acu dēļ, bet gan lielākiem grēkiem. Nav labi jums, Kristus bruņiniekiem, jaukties ar pagānu meitām. Vai tad nav dzir​dēts… - Pietiek, mestr!… - iesaucās Ikšķiles pilskungs. - Ja tādus vārdus teiktu bīskaps Engelberts, tad es saprastu, jo viņš mūsu garīgais tēvs, bet jums, mestr, par to nepieklājas runāt, kad bīskaps klusē. Mestram mēs paklausām tikai kaujā, bet gūstek​nes pilnīgi pieder viņu kungam. Mestrs sapiktojās. Viņš pārkrustījās un skatījās telts jumtā. - Es te esmu vadonis un nesu par visu atbildību tam Kungam! Viņa vārdi bija teikti spēcīgi un atstāja iespaidu. Bet tad pavērās telts aizkars un ienāca krustnesis sargs. - Augsti godājamais mestr, - viņš teica, - atgriezies viens kuršu karavīrs, kas ar citiem tūkstošiem šorīt devās sirot uz Paņemūnu. - Un citi? - bargi uzkliedza Danenbergs. - Citus sakapājuši leišu jātnieki. - Klusu, kalps! - pavēlēja mestrs. - Tas kuršu pagāns ir prātā jucis! - Vest viņu šurp! - skarbi sauca Ikšķiles pilskungs. Mestra krokainie vaigi drebēja, kad tas sakoda zobus un lūkojās citos kara augstmaņos. - Es jau domāju, ka tā būs - viņi mūs iznīcinās pa daļām bez nopietnas kaujas, - viņš rūca. Nometnē bija radies nemiers un troksnis. Krustneši ieriņ- ķoja atnākušo bēgli, kas stāstīja desmitreiz šausmīgāk, nekā tas bijis, par milzīgiem leišu spēkiem, kas viņiem ceļā uzbru​kuši un visus sacirtuši. - Tikai es viens no ticīgiem… Tikai man pagadījās briesmām izsprukt, nogāžot kādu leišu jātnieku no zirga, - tas stāstīja apkārt pulkā stāvošajiem karotājiem. Krustnesis sargs viņu sagrāba aiz noskrandušo svārku apkakles un stiepa pie mestra Volkvina. Kad viņš atrāva telts ieejas aizsegu un iebīdīja sev pa priekšu kuršu karotāju, sēdošie ordeņa augstmaņi drūmi klusēja. Pārbiedētais vīrs, kam likās neiespējami runāt ar pašu mestru, vispirms sabruka ceļos un tad, pastiepis pret svecēm apgaismoto galdu rokas, žēli lūdzās: - Žēlastību… Žēlastību!… Es neesmu Pērkona kalps. Es ticu vienīgai Jumpravai un viņas Dēlam. Mestrs viņā skatījās ļoti bargi, un tur nebija ne vēsts no tā, ko lūdza nabaga kursis. - Vīrs, runā, kas notika ar jums? - drūmi iejautājās mestrs. Likās, ka viņš nemaz nav dzirdējis tā ticības apliecinājumu. - Mēs tā gājām priecīgā barā un kāvām neticīgos… - Bet kas notika ar jums? Kas jums uzbruka? - Leiši… Leiši, kliegdami un brēkdami, savas kara dziesmas dziedādami, bruka no meža mums virsū kā melns negaiss. Piedod, visu varenais mestr, ka es, tā Kunga ticīgais, paliku starp dzīvajiem. - Un citi!… Kur citi kurši? - kliedza bīskaps Engelberts. - Visi, visi pagalam! Visus sakapāja pagānu zobeni un nozvēla gar zemi viņu smagās kara vāles. - Kur tas notika? - tincināja Danenbergs. - Pie lielā meža, ceļa malā, tālu no šejienes. - Ko darīja jūsu izlūki, ja viņi neziņoja par briesmām? - Mēs bijām droši. Visi gājām, apkrāvušies mantu saiņiem. Daudziem kabatās bija sudrabs, ko atradām Poņemūnas pilī. Gūstekņu bars šķita sevišķi liels un no jauniem pagāniem vien.


Brīdi kara lielkungi klusās balsīs apspriedās. Viņi runāja, ka nav labi, ja citi jaunatgrieztie un krustneši uzzina par šo sirotāju pulka iznīcināšanu. Tādēļ Gāzentofs deva padomu: - Ko mums nozīmē viens vai vairāki šie kuršu vai lībiešu vīri, kuru cīņas spars visai mazs, bet bailes mūsu pulkos viņi var ienest lielas, tādēļ teiksim citiem, ka viņš kļuvis traks un daudz melojis. - Un liksim viņu sodīt ar nāvi, - tā vārdus papildināja bīskaps Engelberts. Mestrs uzkliedza kuršu karavīram, kas jau bija piecēlies kājās: - Ceļos, vīrs!… Uzklausi augstās kara padomes lēmumu: tā kā tu savās bailēs esi redzējis pašu nelabo, kas sagrozījis tavu prātu un padarījis tevi traku, tad augstā kara padome nolēmusi tavas miesas pakārt nometnes stūrī pie kuplās liepas zara, lai tu velti nebiedē ļaudis, jo lielais karotāju pulks ar mantām un gūstekņiem sen jau atgriezies nakts mītnē. Velna māņus no tevis var izdzīt tikai ar karātavu cilpu. Sodītais kuršu karavīrs locījās pa zemi un žēli auroja, bet ienākušie krustneši to aizvilka pie lielās liepas, lai viņu pakārtu tās zaros visiem velna apsēstiem par biedu, kas izplata sliktas ziņas par ordeņa spēkiem. Mestra teltī vēl ilgi dega sveces, un pēc viesu aiziešanas viņš nelikās pie miera, bet domāja dziļu domu, ka nu jau pietiktu sirots un kauts. Šis iebrukums būtu pagāniem īsta mācība, ja vien paši brāļi izkļūtu no viņu zemes ar veselu ādu. Savu nodomu - braukt laivās un plostos cauri Zemgalei pa Lielupi, mestrs neatmeta, jo tā visvieglāk šķita lielo laupījumu - mantas, gūstekņus un lopu barus - nogādāt Rīgā un pa ceļam izpostīt Mežotnes pili, kas viņam bija kā skabarga acī.


16. ĻAUNĀ NOJAUTA Nakti nometnē vēl atgriezās daži krievi un igauņi, kas bij izbēguši leišu zobeniem un vālēm, un, neskatoties, ka ari viņus, kā velna apsēstus, mestrs lika pakārt, baiga nojauta klīda krusta karotāju pulkos un ordeņa brāļos. Šonakt viņi tā vairs nellksmoja ar vezumos līdzņemto vīnu un skaistajām gūsteknēm. Sasēduši pulciņos pie ugunskuriem, viņi runāja par kara lietām un pagāniem. - Vai tas varētu būt, ka tie uzbrukuši lībiešiem un kuršiem? - Arī igauņus un krievus viņi sakāvuši. - Droši vien tie ir gulējuši miegā. Jauns krustnesis ar kautiņā ievainotu roku, kas tagad notīta lupatām un oda pēc puvuma, stāstīja, cik pagānu sitieni smagi un kā sāp to cirstie ievainojumi. Pagāni, ja tikai viņi pielien klāt, tad ir diezgan bīstami. Kā leišu, tā zemgaļu karotāji nāvi nebaidās, bet cērtas, kamēr krīt, - viņš teica citiem. Araiša grozījās visur, pastāstīdams jaunākās vēstis, ko dzirdējis mestra un ordeņa brāļu teltīs. Viņš gan runāja klusu,un tikai tiem, kas to pamieloja ar vīnu, tomēr viņa vārdus drīz zināja visa nometne. Viņš teica: Nevis sātans apstājis tos, kurus mestrs lika pakārt, bet viņiem, pagānus kaujot un slepkavojot, pats Dievs parādījies un brīdinājis. Tie, kas tam Kungam paklausījuši, atgriezušies dzīvi, bet pārējos viņa rīkste atpakaļceļā iznīcinājusi. Bez Araišas vārdiem nometnē vēl klīda baumas par apvienoto zemgaļu un leišu uzbrukuma gatavošanu. Pirmais bēglis, kuru pakāra liepas zarā, par to bija visai skaļi runājis. Kurši, lībieši, letgaļi, krievi un igauņi pie ugunskuriem drūmi klusēja. Daudzi viņu draugi šonakt nesēdēja starp tiem un nerunāja līksmus vārdus par laimīgo kara gājienu. Tie tagad gulēja Latvelas tīrumos un Poņemūnas pils grāvjos, sakapāti no leišu zobeniem un samīdīti viņu zirgiem. To galvas sadragājušas leišu vāles, un nāvē sastingušas sejas vērsās pret tumšajām nakts debesīm. Bet tie, kas šorīt nesekoja vispārējai sajūsmai par brīvo laupīšanu un palika pie vezumiem, manīja, ka nav labi kārot pēc savu kaimiņu mantas un dzīvības. Šķielo- šiem skatiem viņi vēroja krustnešus, leimaņus un to kalpus, kas vakar negāja līdz to draugiem un tā nebija tik smagi cietuši. Araiša ka ēna klīda ap saviem tautas brāļiem un biedēja tos ar jaunā Dieva sodību. Nelaupiet vairs leišu zemē, citādi neviens dzīvs no tās neizkļūsiet, - Araiša mācīja savus tautiešus. Daži krustneši, kas to dzirdēja, viņu izsmēja: - Tu laikam, tulkodams mestra vārdus, esi iemācījies pare​dzēt arī Dieva prātu? - Būdams gudrs vīrs valodās, kara lietās tu tomēr esi muļķis! - smējās citi. - Ne Dievs, bet mūsu zobeni izšķirs cīņu! - teica brālis Volfhauzs. Bet radās arī, kas noticēja Araiša vārdiem un klusi sarunājās jau rītu pat pulciņā atgriezties savā zemē, lai nebūtu jāsa​stopas ar pagāniem niknā kaujā. - Diezgan te laupīts, diezgan viņu slepkavots, iesim nu mājās un pa ceļam vēl ko Zemgalē paņemsim līdz. Mestrs ar mūsu palīdzību grib iekarot jaunas zemes, bet kas mums no tā tiks? - viņi runāja, aplūkodami vai simto reizi savus ieročus, lai pārbaudītu to asumu un svaru. Tie, kas norunāja krustnešu pulkiem tālāku līdzi vairs neiet, nogrupējās atsevišķos pulciņos, lai no rīta, ordeņa karavīriem izejot sirot, klusi pazustu mežu biezokņos. Visu nakti ap nometni valdīja klusums. Šonakt nekauca vilki, kas agrāk tā plēsās pamestajos ciemos, nerēja no mājām izbēgušie suņi, kas tik žēli gaudoja ap saviem mirušiem saimniekiem. Klusumu tikai traucēja sargu saucieni, kas tumšajā naktī domāja naidnieka izlūkus zogamies pie nometnes. Ordeņa brāļi un leimaņi pēc visa dzirdētā nenovilka bruņas un neatsegloja zirgus, turēdamies kaujas gatavībā, kaut gan


mestrs viņus mierināja, ka nakts tumsā neticīgie nometnei neuzbrukšot. Bet baumas par lielā sirotāju pulka iznīcināšanu uz Latvelas-Poņemūnas ceļa bij uztraukušas visu prātus, un tos nenomierināja arī tie pieci pakārtie augumi, kas karājās nometnes stūrī kuplās liepas zaros. Un tiešām leišu izlūki visu nakti ložņāja ap ordeņa nometni, traucēdami tās mieru. Dažus sargus atrada bultu ķertus un saļimušus pie zemes. Dažs atgriezās savā vietā ievainots no metamā šķēpa, neskatoties, ka viņa galvu sedza bruņu cepure, un krūtis aizsargāja bruņas. Mestram, kas naktī negulēja, pienāca vēstis no visiem nometnes stūriem, ka tur manīti ienaidnieki, tādēļ viņš šorīt piecēla ļaudis neparasti agri - tikko caur pelēkajiem miglas mākoņiem svīda maza gaismiņa. Tūliņ viņš izsūtīja izlūku pulciņus uz visām pusēm un sasauca ordeņa brāļu apspriedi. Viņi lēma, uz kurieni šodien doties. - Brāļi bruņinieki un ordeņa augstie viesi! - teica mestrs. - Man būtu prieks, ja jūs teiktu, ka laiks griezties uz mājām. Bet ordeņa brāļi to negribēja ne dzirdēt, viņi sacēla brēku un prasīja, lai ved tos dziļāk leišos. - Vēl mēs neesam cirtušies ar viņu vīriem, bet tikai sievas redzējuši. Ved mūs pret šiem pagāniem, lai mēs viņus kaujam tā Kunga vārdā! - sauca brālis Volfhauzs. - Mēs gribam slacīt zemi ar viņu asinīm! - Vairāk sudraba un dzintara mēs gribam iegūt! - Mēs gribam izpostīt Lietavu un Zemgali! - sauca, cits pār citu skaļāki, ordeņa brāļi. - Labi, labi… - atteica mestrs. - Tagad jums ir drosme, bet gādājiet, lai viņa neapsīktu arī tajā dienā, kad būs jāstājas pretī leišu vīriem. Un neaizmirstiet, ka mums atpakaļ ceļš ved caur Zemgali, kur arī gaida dažs kaušļu bars. - No bailēm vien viņi bēgs, ieraugot mūsu lielo pulku. - Viņi, zobenu nepacēluši, kritīs pie zemes! - Mēs samīsim viņu plecus saviem smagajiem zirgiem! - klaigāja tie, kas vēl gribēja doties laupīt. - Es jūs pēdējo reizi brīdinu, ka mūsu vezumi jau pārāk smagi piekrauti ar mantām un gūstekņu drīz būs vairāk kā pašu karavīru. Daudzi jau paguvuši pat savus jājamos zirgus aplikt nastām, - teica mestrs. - Kad vajadzēs kauties, mēs saiņus noliksim zemē! - Nevar taču mantu pamest, tukšā atgriežoties Ikšķilē un Rīgā. - Pārāk maz vezumu mums līdzi! - Sadalīt karaspēku divās daļās un mantas ar gūstekņiem sūtīt uz Rīgu! -Nē, to tik nē!… Kur mēs, tur laupījums! Citādi pagāni ceļā vēl atņems un mums visas pūles veltas, trokšņoja ordeņa brāļi. Ari šinī apspriedē nekā noteikta nepanāca. Tikai daži grasījās strīdu izšķirt ar zobenu un saukt talkā savus bruņu kalpus. Bet tajā ziņā visi bija vienos prātos, ka vēl laupīts pārāk maz. - Nav ne desmit dienas, kamēr pametām Ikšķili, un augstais mestrs jau domā, ka mums pietiek sirot. Vai tas nav apsmiekls Dievam, kas šos pagānus devis mūsu rokās, ka mēs viņus varam piegriezt ticībai, kā tas labais gans to atrasto avi savam pulkam? - sauca Hāzendorfs. - Nē, mums viņi vēl jāpārmāca, lai vairs nekad nedomā pretoties ordeņa spēkam. Nometni pārcelt uz Posvātas ceļu, lai sasniedzam vēl auglīgāku novadu un iegūstam vairāk sudraba un dzintara! - klaigāja citi. Tam visi piekrita, ka šis apvidus būšot mazāk gaidījis uzbrukumu savas stiprās pils dēļ. - Tur mēs vienā dienā iegūsim tik daudz kā te pa visu laiku. - Tur mēs atradīsim žiglos leišu zirgus, kas varēs nest mantas! - Gūstā nevienu neņemsim, bet nokristītos atdosim zo​benam! - Kādēļ tad kristīt? - brīnījās Ikšķiles pilskungs Gāzentofs. - Lai tam Kungam būtu piepulcināta kuplāka draudze! - smējās brālis Volfhauzs. Saule vēl neausa, kad viss gājiens devās ceļā uz Posvātas pusi. Pirmie atkal lēkšoja ordeņa brāļi, asinīm notrieptajos


mēteļos. Aiz viņiem varenajos zirgos steidzās daļa leimaņu, krustnešu un Rīgas pilsoņu pulks. Tas vēl arvienu bija spožs varoņu bars, kas nebijās ciņu ar neticīgajiem. Daļa krustnešu šodien palika apsargāt vezumus un gūstekņus, jo uzbrukumu visvairāk varēja gaidīt te, lai atņemtu tiem laupījumu. Par līdzgaitnieku vakarējo neveiksmi pie Latvelas šorīt neviens vairs nerunāja. Tikai nemierīgi šķita gūstekņi, jo krustnešu nakts uztraukums bija pārgājis uz tiem. Viņi klaigādami un vaimanādami gaidīja to bridi, kad tavi tieši uzbruks varenajam pulkam un tos atsvabinās no gūsta. Kad vezumi atstāja nometnes lauku, dzestrajā rudens rītā vēl dūmoja ugunskuru paliekas. Nometnes teltis bija savāktas, un visur redzams tikai nomīdīts klajums, lopu sabradāts aploks un mēsli. Pie kuplās liepas izpurušajiem zariem karājās pieci augumi, kurus mestrs nosauca par velna apsēstiem, kas redzē​juši pašu sātanu vaigu vaigā. Bet jau pēc maza brīža ap nometnes vietu parādījās leišu jātnieki, kas aplūkoja dažus pamestus gūstekņu līķus, nosistus par pretestību jaunajiem kungiem. Viņi ieraudzīja arī pakārtos. - Tie taču viņu karotāji? - brīnījās leišu vadonis. - Laikam sodīti par bēgšanu. - Lai Pīkols viņus sargā - tie nebija tie ļaunākie! - runāja leiši. Te no kādas telts paliekām - salmu gubas izlīda vīrs krustneša mētelī. Nākošā mirklī viņu ieriņķoja jātnieki. - Kas tu tāds? Ko tu te dari? - Araiša - lībietis Araiša - un krustnešu tulks. Es te noslēpos, lai padotos jums. Būšu noderīgs, jo zinu mestra nodomus. Es biju viņam tikpat kā labā roka, - stāstīja Araiša. - Tu melo, nekauņa! Esi piedzēries un aizgulējies! - Esmu lībietis un runāju viņu mēlē tikpat labi kā jūsējā. Arī citi lībieši, kurši un letgaļi grib jums padoties. Jājiet vien pakaļ mestra pulkiem un jūs sastapsiet daudzus, kas gribēs atgriezties savā zemē, kas vairs netic ordeņa uzvarai. Arī pats mestrs vairs netic, bet zobenbrāļi vēl grib laupīt - tiem kārojas leišu sudrabs un dzintars. Leišu jātnieki pieveda Araišam zirgu, un tas aizjāja viņu vidū, stāstīdams par mestra nodomiem un gaitām.


17. ZEMGAĻU UN LEIŠU NOMETNE Zemgaļu karaspēka vairums pulcējās pie Kamardes, lai aizkrustotu ordeņa spēkiem iebrukšanas ceļu Zemgalē, un aizsargātu Lielupi un Mežotni. Turpat ari ieradās kunigaiča Ringauda sūtītie palīgi. Kuplu ozolu mežā, noslēpušies svešām acīm, jau vairākas dienas tur mita Staldža vīri. Turpat bij apmetušies ari Tērvetes novada kareivji, kuru sirdis neuzticību kurināja viņu virsaitis, dusmodamies, ka tas nav nozīmēts par karaspēka vadoni. Klusībā viņš perināja dažādus plānus, bet pēc toreizējās Ringauda uzstāšanās Mežotnes pili atklāti likās Staldzim paklausīgs. Viņam arī nepatika, ka senie Viestura draugi un atbalstītāji - Codis, Tecis un Iecavas pilskungs Ilgums tagad aizstāvēja Staldzi kā lielo virsaiti. Klusībā viņš stāstīja saviem draugiem, ka nu jau Zemgale esot tik droša, ka viena kopēja virsaiša vairs nemaz nevajagot un tas būtu zemei tikai par traucējumu, kas kavētu viņas zelšanu bagātībā un labklājībā. Reiz viņš runāja, ari Codim dzirdot: Lai saka kāds īsts karavīrs, vai Staldzis rīkojas prātīgi, laizdams ordeņa spēkus ar visu laupījumu ārā no savas zemes? - Ko tad viņam bija darīt? - vaicāja Codis, nezinādams Tērvetes pilskunga domas. - Uzbrukt un sakaut! Tai nakti sakaut, kad viņi bija piegā​juši Mēmelei! - Tādu spēku? - brīnījās Codis. - Kur tad mums bija tie karavīri? Tu pats palīgā nenāci. Pēdējos vārdus Tērvetes virsaitis likās nedzirdam un runāja tālāk: Bija!… Spēku bija daudz, vairāk nekā krustnešiem! Bet nu Ringauds dusmojas uz mums, it kā mēs ordeņa draugi un ar norunu laiduši krusta karotājus cauri Zemgalei. - Kā tad laidām?… Viņi taču izpostīja lielu daļu mūsu zemes? - Bet tomēr iegāja leišos ar visām salaupītām mantām, bet to tagad visu paņems Ringauds, un Staldzis ar mūsu kareivjiem tikai noskatīsies. Lūk, tā viņš rīkojas nepareizi! - Kā tā?… Mēs kopā ar leišiem bruksim virsū ordenim! - Ringauds jūs nemaz palīgā nesauks - sakaus viņus viens pats. Arī tev nolaupītā manta paliks leišu rokās. Bet būtu es karaspēka vadonis, tas viss tā nebūtu noticis. Pēc šādas sarunas Codis kļuva domīgs un baiļojās, vai tikai Tērvetes virsaiša pareģojums nepiepildās. Ordeņa spēki gan bija lieli, bet varbūt tagad viņi izklīduši un noguruši, un tādēļ vieglāk sakaujami? Codis pēc šīs sarunas mudināja Staldzi sūtīt Lietavā izlūkus, kas sekotu krustnešu un leišu gaitām, lai kaujas gadījumā arī viņi varētu steigties palīgā un tā nopelnīt daļu laupījuma. Bet vēl tās pašas dienas vakarā Kamardes meža nometnē atjāja leišu kunigaičis Ringauds. Divas dienas un naktis viņš nebij atpūties, bet lēkšojis pa savu zemi un kāvies ar krustnešiem. Tagad viņš ieradās pēdējo reizi pārspriest ar zemgaļu virsaišiem savu kaujas plānu. Padzirduši augstā viesa ierašanos, visi labieši devās to apsveikt. Leišu kareivji izrādīja savu prieku, skaļi klaigājot, rībinot vairogus un pūšot taures. Klusais mežs atdzīvojās tūkstošās balsīs, iekams pats Ringauds nepavēlēja klusēt. Zem simtgadīgā ozola notika kara sēde. Vīri sametās turpat rudens salnu kostajā zālē, lai klausītos lielā kunigaiča un Mežotnes virsaiša vārdus. Pirmais pie stumbra nostājās Ringauds un uzrunāja sapulcināto karaspēku, kas kā nebeidzama ieroču un galvu jūra stāvēja starp meža kokiem, kur attālākie neredzēja runātāju un viņš nevarēja saskatīt lielajam kara pulkam beigas. - Zemgaļu vīri un leišu karotāji! - teica Ringauds. - Man likās, ka ordenis, iebrucis Zemgalē, apmierināsies ar sirojumiem turpat un ar viņu tiks galā zemgaļu varoņu vieni. Kad atjāja pie manis Mežotnes virsaiša Staldža vēstnieki, es noraidīju viņus, jo manai zemei nevajaga nekāda kara laupījuma. Leišu zeme, apvienota zem manas rokas, tāpat ir bagāta. Bet tad atlēkšoja pie manis vēstneši ar ziņu, ka


krustneši iebrūk Lietavā. Nu man bija divas domas: pirmās man teica, ka zemgaļi ar ļaunu nolūku tos izlaiduši caur savu zemi, lai viņi aplaupa leišus, bet otra - pareizā, sacīja, ka tad zemgaļi nebūtu sūtījuši savus vēstnešus pie manis un lūguši palīdzību. Un es - uzdevis saviem bajāriem vākt kara pulkus, steidzos uz Mežotni visu noskaidrot, izlabot savu kļūdu un slēgt ar zemgaļiem mūžīgu draudzību. Es mīlu Lietavu, bet nevēlu arī kaimiņiem sliktu. Es negribu paturēt sev visu kara laupījumu, bet ordeņa iznīcināšanai jānotiek uz abu zemju robežām - pie Mēmeles upes. Kopā mūsu zemes ir postītas, kopā mēs esam sadevušies rokās, un kopīgi mums arī jāsakauj ienaidnieks. Es ticu, ka zemgaļiem šis mans priekšlikums būs tāpat pieņemams kā leišiem, lai vēlāk neceltos nekāds pārmetums, ka es esmu iedzīvojies no aplaupīto brāļu mantas. Skaļos piekrišanas saucienos skanēja mežs. Zemgaļu kareivji apskāva leišus, un slavēja viens otru par neuzvaramiem varoņiem. - Labi teikts!… Lai Laima ar tevi! - sauca zemgaļi. - Pērkons lai sargā leišu zemi! - Uzvaru izlūdzam mūsu pulkiem! - Uzvaru pār iebrucējiem! - kliedza leiši. Kad Staldzis par piekrišanas zīmi bij apmainījies ar Ringaudu rokas spiedieniem, viņš nostājās pie stumbra, un karaspēka klaigas pamazām apklusa, lai klausītos viņa vārdos. Leišu varoņi un lielais Lietavas apvienotāj! - teica Staldzis. - Mēs, zemgaļi, no sirds jums pateicamies par pūlēm, ko jūs darāt mūsu kā draugu labā, un no savas puses solāmies stāvēt kā stipra siena pretī naidniekam un neatkāpties, bet labāk mirt ar godu, ka aizstāvam savu dzimto zemi. - Mēs aizstāvēsim Lietavu un Zemgali! - Pērkons to zina!… - Laima, lai palīdz!… - atskanēja saucieni vispāri kara pulkiem. Vēl runāja daži virsaiši un labieši. Codis teica ar asarām acis, kas nobira viņa sirmajā bārdā: - Es mīlu Zemgali, un mani dēli tāpat mīl! Mēs tversim zobe-nus, šķēpus un milnas un dragāsim iebrucēju galvas; mēs viņus iznīdēsim, kā saule izžāvē rasu. Līdz pēdējam vīram nokau-sim, pirms tie aizsniegs Daugavu. Bet robežciemā pie Ikšķiles es ar saviem dēliem celšu atkal jaunu māju. - Codi, mēs visi tev palīdzēsim! - sauca Iecavas pilskungs Ilgums. - Tu, izpildīdams Viestura gribu, cītīgi sargāji Zemgali! Arī labietis Tecis solījās ar saviem dēliem un meitām pārcelties uz dzīvi pie Coda. - Robežai vajaga stipru spēku, - viņš teica. Šaurākā apspriedē ar labiešiem un virsaišiem Ringauds pastāstīja, ka viņš jau sakāvis kādu krievu pulku pie Latvelas un pa daļai ieslēdzis ordeņa pārējos spēkus un turot tos mūžīgā nemierā. - Dienu un nakti viņus vajā mani jātnieki, ka tie nepagūst noņemt savas bruņu cepures un nokāpt no zirgiem, - teica Ringauds, - un mans karaspēks spiež viņus pamazām atpakaļ. Viņi grib nākt uz Mežotni - mēs priekšā un draudam ar kauju. Viņi to negrib, jo nav kur likt salaupītās mantas, lopus un gūstekņus. Vezumi tādā gadījumā paliek neaizsargāti. Viņi metas uz otru pusi - Poņemūnas ceļu, kur visvieglāk var sasniegt Daugavu caur sēļu zemi, bet mēs pa nakti atkal priekšā. Neko nevarēs darīt - krustnešiem jānāk atpakaļ pa to pašu novadu, kuru, postīdami cauri gājuši, lai tagad skatītu vilku apgrauztos kaulus. Dzen viņus šurp pie Mēmeles, te zemgaļu vāles tos gaida! - sauca Codis, varenā niknumā piecēlies no zemes un draudoši pacēlis savu ieroci. - Un leišu pulki tāpat cirtīs, ko spēs! - kliedza Ringauda bajārs. - Mēs ar jums, brāļi zemgaļi, stāvēsim un mirsim! - Mēs par savu dzimto zemi, kur tēvi aruši un pļāvuši! - Kur viņi kopuši dravas un medījuši! - Kur mēs pirmo reizi sauli redzējām un varenā Pērkona balsi dzirdējām - kur jutām mātes rokas!


Lielā sajūsmā, kāda izpaudās starp zemgaļiem un leišiem, viņi sasniedzās rokās un ilgi tās kratīja, tā apliecinādami draudzību. Kā kvēlošas ogles acīs viņiem dzirkstīja naids pret iebrucējiem. Uz to pusi bieži pacēlās sarepējušās dūres un smagās vāles, zvērēdamas mirt cīņā, bet nelaist svešniekus projām ar salaupīto mantu, lopiem un sagūstītajām sievām un māsām. - Pērkon, tik ilgi tu esi mani vadījis pa cīņu tekām, neatstāj arī tagad, kaut pēdējā cīņā! - lūdzās Codis. Aiz viņa atskanēja simtiem zemgaļu karavīru balsis: - Pērkon, neatstāj mūs cīņā! - Pērkon, dod mums uzvaru! - Laima, apveltī savus dēlus! Skaļo troksni pārtrauca vēstnesis ar ziņu, ka Kamardes pilī ieradies svešs vaidelaitis un grib runāt ar virsaišiem, kas vada kara pulkus. ir — 1943 - Ved viņu šurp uz nometni. Mēs visi gribam dzirdēt, ko saka sirmais tēvs, - teica Ringauds. - Ved viņu, lai tā rokas aizskar mūsu ieročus Pērkona vārdā, - pavēlēja ari Staldzis. Pēc brīža kara pulki pašķīrās, dodami ceļu sirmajam vīram, kas, neskatoties uz lielo gadu skaitu, nāca jauneklīgiem soļiem. Viņu pavadīja pulciņš leišu karavīru, kas bija ceļā noguruši un noputējuši. Viņu vecākais piegāja Ringaudam, noliecās un teica: - Vareno kunigaič, mēs nākam no Lietavas svētnīcas un meklējam tevi un zemgaļu vadoņus. Mēs nesam tev dievu vēstis. Arī vaidelaitis sveicināja Ringaudu, zemu klanīdamies un izrādīdams lielu cieņu. - Tu, varenais Lietavas apvienotāj, dievi tevi sveic spožā gaismā. Tava saule, austrumos ausdama, nenorietēs rietumos. - Lai slavēts varenā Pērkona un krīva vārds! Es klausos tavās vēstīs, - atņēma sveicienu Ringauds. Pacēlis abas rokas vispirms pret to un tad pār visu sapulcēto karaspēku, kuram viņš neredzēja beigas, vaidelaitis teica: - Visās malās notiek cīņas starp vareno Pērkonu un svešiem dieviem, kas ielaužas mūsu zemē un vajā darbīgos ļaudis ar zobenu un krusta zīmi. Viņi nokauj cilvēkus sava dieva vārdā, nodedzina ciemus un pilis. Bet Pērkons ir varens, - tā saka krīvs, un mēs tam ticam. Arī jūs, kas sapulcējušies te aizstāvēt savus dzimtos ciemus, tam ticiet. - Ticam!… Pērkons ar mums! - kliedza tuvākie karavīri. Tālākie uztvēra viņu balsis, un drīz šalca pāri visiem pulkiem: - Pērkons ar mums! Kā vareni sabangota jūra, kas šļāc krasta kāpās, tā saviļņojās kara pulki un spiedās tuvāk vaidelaitim, lai katrs redzētu sirmgalvi savām acīm. Kad pāri troksnim atkal varēja sadzirdēt viņa balsi, tas turpināja: - Un cienījamais krīvs, kura sirmā mūža gadus neviens nav skaitījis, liek sacīt Pērkona gribu: kad saule desmito reizi ausīs, tad leiši un zemgaļi kā brāļi lai metas uz tiem, kas dedzina viņu ciemus un druvas, kas apsmej viņu sievas un nokauj bērnus un sirmgalvjus, kas savās šķēpu smailēs nes svešu dievu - Pērkons tad dos uzvaru savu bērnu rokās. Bet tikai kopā - leiši ar zemgaļiem! - Mēs esam kopā! - Mēs iesim tikai kopā! - skanēja karavīru rindās. - Septiņas reizes saule ausa, man iznākot no svētnīcas, un jums vēl jāgaida trīs ausmas, - teica vaidelaitis. - Mēs gribam cīņu! - Mēs izpildīsim Pērkona vārdus!


- Mēs sitīsim ordeņa pulkus! - klaigāja vīri vaidelaitim visapkārt. Un atkal karaspēks sabangojās sajūsmā, ka dievi veltījuši tiem uzvaru. Tagad visos bija liela ticība, ka Pērkons tos nevils - un, ja reiz paši dievi solījuši - tad uzvara ir droša. Vīri par nāvi tagad nedomāja, bet katra sirdī bija gods, kāds sagaida kritušos kaujas laukā. Gavilēs līgojās varenā ozolu meža kuplo koku zari. Likās, ka lielā sajūsma un cīņas alka ieradusies kopā ar sirmo vaidelaiti. Ringauda spēcīgie vārdi un varonīgais staltums, Staldža dzelžainais miers nespēja tā iededzināt karavīrus kā krīva vēstījums par gaidāmo uzvaru. Tagad pār visiem plīvoja fanātiska ticība, kas spēja sagraut visu savā ceļā. Karotāji bija gatavi mesties cīņā bez apdomas, lai piepildītu Pērkona gribu. Vīru rokas augstu gaisā izslēja šķēpus, kas notrauca kokiem lapas. Milzīgā niknumā veci varoņi, kas agrākajās kaujās bija skaldījuši galvas pa labi un kreisi, ar četrpēdu platiem pleciem un krūtīm kā vēršiem, dusmās dauzīja ar vālēm kokus un sīkos krūmus. Viņiem vajadzēja izliet spēka pārpilnību, lai tas nespiestu krūtis. Vaidelaitis, pacelts spēcīgo vīru plecos, ceļoja cauri pulkiem, lai veltītu tos cīņai. Pa tam vakara rietošajā blāzmā nometnei atkal pielēkšoja jātnieku pulciņš. Viņu vidū bija gūsteknis bruņu cepurē, baltu mēteli ap pleciem un melnu krustu virs tā. Kareivji ziņkārībā spiedās tam apkārt, nedodami ceļu jātnieku nogurušajiem zirgiem. - Laidiet… Laidiet pie Ringauda - svarīgas ziņas, - teica jātnieku priekšnieks. - Kas tas par vīru bruņās un mētelī? - Kādēļ viņu ņēma gūstā? - sauca kareivji, nikni spiezda​mies ap to. Ar zobena asmeni tīrīdams ceļu, jātnieku vecākais, cienījams leišu bajārs, lauzās uz priekšu. Aiz viņa divi cienījami kareivji rāva līdz gūstekni. - Es jau ar labu… Es padevos… - gūsteknis latvju un leišu valodās teica saviem apbrīnotājiem, lai rādītu, ka viņš tiem draudzīgs, un atturētu to naida izpausmi darbos. Kad krustnesi noveda pie Staldža un Ringauda, tas viņus sveicināja nekā bruņinieks, bet padevīgs kalps. - Kas tu tāds, un kādēļ nāci gūstā? - uzprasīja Ringauds krustnesim, kad bajārs tam pastāstīja, ka šim vīram svarigas ziņas. - Esmu lībiešu labietis Araiša - mestra Volkvina tulks. Es jums padevos labprātīgi - pakalpot gribēju. Jūs taču samak​sāsiet?… Staldzis viņu pazina par to pašu tulku, kas bijis līdzi ordeņa mestram Volkvinam Mežotnē Viestura bērēs un tik augstmanīgi izturējies, ka vērsis pret sevi visu viesu uzmanību. Tagad no šīs bramanības vairs nebija ne vēsts un lībietis Araiša locījās Ringaudam un Staldzim kā lapu kāpurs. - Ak tā, tu nāci izspiegot zemgaļu un leišu spēkus! - bargi sacīja Ringauds. - Nē, lielais virsaiti, bet pateikt, ka mestrs vairs netic uzvarai un mēģina pēc iespējas veselu ādu izbēgt līdz Daugavai. Jums šīs ziņas noderēs, un lūdzu - uzņemiet mani kā draugu. Staldzis viņu pārtrauca ar jautājumu: - Un ko tu domā? Kāds pašreiz ordeņa stāvoklis? - Es domāju tāpat - labi, ka viņš tiek ārā ar veselu ādu. Es jums visu pastāstīšu - tikai ļaujiet, glaimīgi runāja Araiša. - Ko tu zini par mestra plāniem? Visu, visu zinu! Viņš man ticēja. Tagad mestrs ar kara pulkiem grib aizsniegt Lielupi, bet ne vairs, lai uzbruktu Mežotnei, bet labi augstāk, lai no turienes ar plostiem un laivām dotos uz Rīgu. - Tas nav nekas jauns. To mēs jau zinām, - teica Ringauds. - Bet mestrs nekādā gadījumā negrib atkāpties pa to ceļu, kuru viņš šurp nāca. - Bail redzēt savu pulku šausmu darbu, - izmeta Staldzis. - Nē, vezumi ir iztukšoti no pārtikas, un tajā vietā sakrauts vērtīgs laupījums, kura ir bez gala daudz.


- Bet, ja mestrs Volkvins netiks pie Lielupes, kur tad viņš dosies? - interesējās Ringauds. -Tad uz Sēļu zemi, lai ātrāk nokļūtu pie Daugavas. Viņam tagad stipri bail no jums, jo lībieši, letgaļi, kurši un igauņi daudzi aizbēg. Liekas, viņi atkritīs arī no ticības un negribēs kauties ar zemgaļiem. Te bija pienācis klāt arī Dobelis, kam svešais krustnesis šķita pazīstams. Tagad viņš ieskatījās tam sejā un tūliņ sagrāba to aiz baltā mēteļa. - Araiša… Kā tad tu te?… Nelieti!… Vai spiegot nāci?… Viņam pietika tikai vienu skatu uzmest Dobelim, lai pārbītos. Abām rokām atgrūdies viņa krūtīs, Araiša rāvās atpakaļ. Es tevi nepazīstu… Es… Liec mani mierā! - viņš murmināja. - Ak, Dievs, Svētā Jaunava, pasargiet mani no šiem spokiem! Bet Dobelis to nepalaida, kaut arī viņa baltais mētelis plīsa. - Nelieti, vai tu vairs nepazīsti labieša Coda dēlu Dobeli, kuru jūs sagūstījāt Daugavmalā pie Ikšķiles, jājot no Viestura bērēm, un novedāt Rīgas pilī? Dobelis… Patiešām Dobelis… Bet kā tad tu tiki ārā no pagraba? - apslāpējis pirmās bailes, čukstēja Araiša. Ahā, nu tu atceries! Jā, mani mestrs lika ieslodzīt pagrabā, bet tu viņam palīdzēji, tu mani biedēji ar sava Dieva sodu un lamāji. Tu liki, lai mani Ikšķilē stiepj uz moku rata, lai man dod jauno kristību un nelaiž brīvībā. Lapsa, tu!… Vilka dzimums!.. Un tagad tu vēl maksu prasi? Nelieti!… Pēdējos vārdus Dobelis kliedza pilnā balsī un karotāji, tos uztvēruši, atsaucās: - Sodu tam krustnesim! Sodu!… - Nāvi viņam! Araiša mētājās rokām un spārdījās kājām, lai atsvabinātos no Dobeļa, bet viņš to nelaida vaļā, vienmēr atsākdams jaunus jautājumus par Araiša divkosīgo rīcību. - Bet tu taču biji ordeņa gūsteknis un zemgaļu spiegs - es citādi nevarēju runāt. Es biju mestra Volkvina kalps. - Tagad tu esi mūsu gūsteknis un mēs arī nevaram citādi runāt, bez tam mēs tagad zinām, tu esi ordeņa spiegs! - teica Ringauds. - Es padevos labprātīgi. Es jums pakalpoju… Laid taču mani vaļā, lai es visu pastāstu lielajam virsaitim. Visiem spēkiem gribēdams atsvabināties, viņš grūda ar dūrēm Dobelim krūtīs, lai tas atkāptos. Staldzis pārtrauca viņu cīņu un izskaidrošanos un lika Dobelim visiem dzirdot pastāstīt, kas Araiša bijis pie mestra Volkvina un kā viņš tur izturējies pret zemgaļu gūstekni. Kad Dobelis beidza savu stāstu, Araiša jau lūdzās, lai piedodot tā apgrēcību un ļaujot atgriezties Livonijā. Par maksu viņš vairs nerunāja. - Es dzīvošu godīgi. Es nekad vairs nekalpošu mestram un ordenim - kopšu savus laukus un lopus, - viņš raudādams teica. Lielas asaras steidzīgi krita pa viņa vaigiem un ritēja uz baltā, dubļos novārtītā mēteļa krūtīm. - Redzu, ka tu esi nelietis un gļēvulis, - sacīja Ringauds, - bet mūsu sievu un bērnu izlietās asinis brēc pēc tavējām. Ordenim tu esi daudz laba darījis, bet mums un zemgaļiem tikai ļaunu. Tad nu arī mēs tevi aizsūtīsim atpakaļ pie drauga mestra, lai viņš pats spriež sodu. Pie mestra nē!… Pie mestra nē! - vaidēja Araiša un nokrita ceļos. - Laidiet mani brīvībā… Es taču bēgu… Bet Ringauds neklausījās viņa vaimanās un neskatījās uz tā lielo pazemību. Viņš pagriezās pret vēstnešiem un pavēlēja: - Aizvediet lībieti Araišu pie ordeņa pulkiem, izgrieziet viņam mēli, lai nevar melot, un nododiet krusta karotājiem. Neklausoties uz lībieša Araiša kliedzieniem, leišu kareivji viņu sagrāba un aizveda, lai izpildītu sava kunigaiča pavēli.


Vakars jau krietni tumsa, bet arvienu ieradās jauni vēstneši ar ziņām par krustnešu gaitām. Jaunākā vēsts bija, ka viņi atmetuši nodomu doties uz Lielupes pusi, sakustējušies uz Sēliju, bet arī tur, sagaidīti no leišu jātniekiem, iegriezušies izpostītajā Biržu ceļā, lai dotos atpakaļ pa sava posta pēdām uz Mediķiem. Ringauds tūliņ satrauca kājas visu karaspēku. - Karotāji, nu ir pienākusi diena, kad mums jādodas cīņā ar ordeni un jāiznīcina tas. Iesim viņiem pretī! - sauca Ringauds. Nākošā mirklī jātnieki jau lēca zirgos, kājnieki tvēra savus ieročus un viss milzīgais karotāju pulks aiz saviem karogiem pa meža tekām un ceļiem steidzās uz Ratenes pusi. Klusi, kā plēsīgi meža zvēri uzglūnēdami laupījumam, viņi skrēja uz priekšu, apiedami purvus un meklēdami strautiem pārejas. Tā viņi steidzās gar Mēmeles krastu pretī straumei uz austrumiem. Viņi gribēja nonākt ienaidniekam priekšā, kamēr tie nav pārcēlušies upei. Bet, sākot no Ratenes, visgarām krastam Ringauds pameta savus pulkus, jo trūka ziņu, tieši kurā vietā nāks krustneši pāri. Zemgaļu un leišu kareivji cīņas niknumā alka tūliņ brukt virsū ienaidniekam, bet tas nerādījās arī otrā dienā. Tikai tālumā aiz upes varēja pamanīt dažus krustnešu izlūkus, kas parādījās krastā un atkal nozuda. Te viņiem šķita vienīgā brīvā sprauga, pa kuru varēja iziet no briesmām, kaut gan mestrs nedomāja, ka zemgaļi viņus tik viegli laidīs cauri savai zemei. Bet apvienotais zemgaļu-leišu karaspēks, noslēpies mežu biezokņos, gaidīja Ringauda pavēli, ko tālāk darīt.


18. ORDEŅA BRĀĻU DZIRAS Šodien krustnešiem bija smaga un neveiksmīga diena. Jau no paša rīta, dodoties sirot, viņi atrada leišu ciemus tukšus no iedzīvotājiem un mantām. Viņi pat nebija noslēpušies tuvējos mežos un birzīs, bet sabēguši apcietinātās vietās, kur nikni aizstāvējās. Totiesu no katra paslēptāka biezokņa uz karotājiem bira bultas un metamie šķēpi, kas ievainoja un nobeidza daudzus zirgus un krustnešus. Gan bruņās tērpušies brāļi un leimaņi aklās dusmās jāja tādām slēptuvēm virsū, bet, kamēr tie uz smagajiem rumakiem pielēkšoja klāt, leišu jātnieki vieglajos kumeļos jau bija gabalā, un velti šķita viņus vajāt, jo tāpat tos nevarēja panākt, bet gan ieskriet kādās lamatās, kā jau brālis Bergs, dzenoties pakaļ drošam pagānam, krita un gravā nolauza kaklu. Uz kuru pusi vien nedevās ordeņa jātnieki un kājnieki, visur viņi atrada izvāktus ciemus un, lēkšojot pa bēgļu iemītām pēdām, tikai retu varēja panākt. Lielā niknumā brāļi lika dedzināt ēkas un tīrumos savāktās labības gubas. Grāfs Danenbergs mestra vārdā deva pavēli vairs nevienu pagānu gūstā neņemt, un tādēļ ar katru atrasto krustneši izrēķinājās uz vietas. Bet arvienu grūtāk klājās mazākiem sirotāju pulciņiem. Pārmeklējot ciemus, vai tur nav atrodams kāds noslēpies neticīgais vai kāda derīga manta, dažu labu reizi sētā pēkšņi ieauļoja leišu jātnieki, ar savām ozola vālēm zvēla visapkārt, un, kad krustneši devās cīņā, viņi žiglajos zirgos bija prom. Tā daudzi ordeņa kara kalpi tika nosisti un viņu zirgi aizvesti gūstā, kas radīja vēl lielāku nelaimi, jo agrāk salaupīto mantu nometnē bija pārāk daudz un katrs nest spējīgs vīrs un kustonis te likās no svara. Bet leiši aizvien kļuva pārdrošāki un vietām sava lielā skaita dēļ pat piespieda sirotājus bēgt. Tā arī grāfs Danenbergs tikko izglābās no nāves vai gūsta, jājot kopā ar pavadoņiem gar kāda purva malu, tā ērzelis pēkšņi samuka dūņās, un, lādoties, ka šī zeme ir paša sātana apburta, viņš nokāpa no segliem, lai zirgs vieglāk pieceltos kājās. Tad no krūmiem nošņāca bultas un ķēra viņa bruņas un vairogu, saraustīdamas balto mēteli. - Pats velns viņus slēpj! - sirdījās grāfs Danenbergs, lūko​damies uz neredzamā ienaidnieka pusi. Steigā viņš skubināja savu ērzeli slieties kājās, jo viņa kalpi jau metās krūmos paceltiem zobeniem. Bet tikko viņa zirgs piecēlās, viss novārtījies dubļiem, no sāpēm un ievainojumiem trīcēdams, noskurinājās, kad no otras puses uz viņu lēkšoja pieci leišu jātnieki. Tikko Danenbergs paguva iekāpt seglos, kad arī ienaidnieki bija klāt. Atgaiņādamies ar garo zobenu, viņš turēja par gudrāku piespiest visā sparā savam ērzelim piešus un mesties bēgt. Kad viņš uzkalnā atskatījās atpakaļ, dusmās tam izlauzās nikns kliedziens: viņa kalpu zirgi bija sagrimuši purvā, un pagāni tagad tos apstrādāja šķēpiem un vālēm, ka neviens no tiem nepalika dzīvs. - Kungs, palidzi sava vārda karotājiem un viņu dvēselēm! - grāfs Danenbergs lūdzās Dievu, lielās dusmās aizlēkšodams pie citiem krustnešiem un saukdams tos palīgā. Bet, kad viņi te ieradās lielā pulkā, no leišiem vairs nebija ne vēsts, tikai viņa kalpu līķi gulēja sabradāti purvā ar sašķaidītām galvām. Te bija strādājušas leišu vāles. Grāfs Hāzendorfs jau otru dienu kādu krustnešu pulku veda pret Biržu pili, bet nevarēja to tik ātri ieņemt. Tur viņi būvēja kāpjamos torņus un katapultus, ar kuriem svieda degošas, piķi aplietas pagales pāri pils žogam, raka ejas zem ārējiem vaļņiem, bet viss tas neko nelīdzēja. Leišu bultas un vāles atsita uzbrukumus, un ātri būvētais vieglais tornis iegāzās pils grāvja ūdenī ar visiem uzbrucējiem. Arī šinī dienā stipri nocietināto pili nevarēja ieņemt, un to atlika uz rītu. Sirotāji sirdīgi un noguruši daudz agrāk uzmeklēja nometni nekā citās dienās. Neviens nebij apmierināts ar panākumiem. Ordeņa brāļi žēlojās mestram par kara pulku zaudējumiem. Krustneši lādējās par niecīgo laupījumu. Kāds kauslis, slaucī​dams asiņaino zobenu, teica: Vēl tāda neveiksmīga diena, un mums pietrūks ko ēst. Ko tas nozīmē, ka daudz mantu, bet nav


maizes? - Lopu vēl nometnē diezgan, - atteica otrs. - Vai tu gribi apēst arī zirgus? Kur tad mēs jāsim? - Bez zirgiem mums taču ir leišiem atņemtās kazas, auni un vērši. - Arī tie nes mūsu mantas. Mestrs, lai sataupītu vairāk krusta karotāju iztikai, gūstek​ņus atļāva barot tikai reizi dienā. Bet krustneši stājas ap viņu barā un prasīja: - Mestr, ved mūs, kur vēl varam ko ņemt! - Ved mūs uz Zemgali, tur bija bagātāka pļauja! - Ved uz Mežotnes pili, kuru tu solīji izpostīt! Mestrs nolēma šovakar apspriesties ar saviem palīgiem, kādu ceļu rītā labāk iet. Viņš pats gan bij izšķīries, ka steidzīgi jāgriežas atpakaļ, jo vezumi pārpildīti salaupītajām mantām un gūstekņu ir neskaitāms bars. Tik vērtīgu kara laupījumu viņa pulki nevienā sirojumā nebij ieguvuši, bet arī briesmas bija tuvu. Visapkārt viņa karaspēkam glūnēja dusmās mirdzošas acis, kas gaidīja izdevīgu mirkli, lai varētu lēkt savam ienaidniekam virsū. Un, visu laiku citus laupot, mestram neienāca prātā, ka viņš pats var kļūt par laupījumu. Nu šis brīdis bija tuvu klāt un vajadzēja uzmanīties. Bez tam vakarā izrādījās, ka viņa krusta karotāju līdzgaitnieki - lībieši, kurši, letgaļi un igauņi - lielā skaitā atkal neatgriezās nometnē. Tie bija vai nu sirojot apkauti, vai arī aizbēguši no viņa kara pulkiem. Vakarā nometnē brīdi valdīja nospiedošs klusums, jo bīskaps Engelberts noturēja īsu lūgšanu par kaujās kritušo dvēselēm. Apmetni mestrs bij izraudzījies šoreiz klajā laukā pie mazas upītes, lai leišu uzbrukuma gadījumā būtu izdevīgāk aizstāvēties. Viņš gan vēl negaidīja tādu pagānu pārdrošību, bet apkārt klīstošie leišu pulciņi norādīja, ka jābūt gataviem uz visu. Puslīdz līksmi šķita tikai bīskapa Engelberta mūki, jo šodien bija pārvests tik maz gūstekņu, ka viņiem neradās nekā​das grūtības tos nokristīt, bet citas dienas tie šai darbā strādāja visu nakti. Viņi, kā jau paraduši, arī šovakar apstaigāja gūstekņus un lūdza, lai tie ziedojot baznīcai. Tas gan bija velts darbs, jo viņi paši, aplaupīti līdz pēdējam, nekā vairs nespēja ziedot. Bet atgadījās, ka kāds vīnā noreibis krustnesis, apveltīdams savu nakts draudzeni, kaklā tai bij uzkāris kādu rotu. To tagad bez žēlastības mūki prasīja ziedot baznīcai gūsteknes dvēseles pestīšanai. Skaista leišu jaunava, kāda bajāra meita, zem drēbēm bija paslēpusi sudraba saktu un glabāja to kā lielu dārgumu. Varbūt to viņai dāvinājis tautu dēls, un tagad šī mīļā atmiņa tai atviegloja visas mokas? Varbūt tā bija vecās mātes dāvana, kas atgādināja viņas siltos, maigās mīlestības glāstus, nevis rupjo krustnešu pavēles un belzienus. Bet mūks Harmuts, to ierau​dzījis jaunavai virs krūtīm, tūliņ uzprasīja: Kur tu to ņēmi! Vai jaunatgrieztai ticības māsai drīkst būt kādas skaistuma rotas? Vēl tu esi parādā par svēto kris​tību - tāpēc tev nu jāziedo savas dvēseles pestīšanai. Jaunava rāvās no viņa prom, bet mūks Harmuts neatlaidās. Viņš jau prasīja bīskapa vārdā, ka meitai šī rota jāatdod baznīcai. - Tev viņa jāatdod jaunajam dievnamam, ko cels tepat pie upes, kuru mēs pārgājām, - viņš uzstāja. Citi mūki bija tālāku - citādi viņi dotos palīgā un atņemtu jaunavai saktu ar varu. Krustnešu sargi skatījās šinī strīdū un smējās. Mūkiem bij atļauts lūgt dāvanas, un kam tur daļas, kādā ceļā viņi tās ieguva no sabiedētajiem gūstekņiem, kam it nekā vairs nepiederēja un paši bija padoti bargiem kungiem, kas varēja lemt par viņu miesu, asinīm un dzīvību. Te mūkam aiz muguras piecēlās no zemes slaida, jauna meitene zemgaļu tautas drēbēs, kas bija saplosītas vienās skrandās. Viņa, pagājusi tam līdzās, dusmās un riebumā iespļāva mūkam sejā. Pirmā mirklī Harmuts par tādu pārdrošību samulsa un pat nenoslaucījās. -Tu… Tu… Man… - viņš stostījās, bet tad attapies laida darbā striķa galu, kas tam atradās rokā.


- Es tev rādīšu zaimot Dievu un viņa kalpu! Elles liesmām un zemes sodam tu neizbēgsi! - viņš sirdījās, cirzdams ar striķi pa Leda līgavas, Dzintras, pleciem. Bet citas gūsteknes paglāba viņu, aizmezdamās tai priekšā ar saviem augumiem un aizbīdīdamas to uz otru nometnes stūri. Pie saniknotā Harmuta saskrēja visi mūki un, lamādami jaunkristītos, gribēja tos vai gabalos sadauzīt. Pēdīgi viņus atturēja krustneši, kas bijās, ka gūstekņi nesāk dumpoties, jo viss viņu milzīgais bars draudoši rūca un dusmās žņaudzīja rokas. Sargi aizliedza mūkiem gūsteknes sist, un tie aizgāja sūdzēties bīskapam Engelbertam, ka krustneši viņiem neļaujot lasīt mīlestības dāvanas no jaunatgrieztajiem pagāniem. Mestrs Volkvins dienā domāja, ka viņa tulks, lībietis Araiša, būs aizgājis līdz ordeņa brāļiem sirot, bet, kad viņš arī vakarā neatgriezās un neviens viņu šīs dienas gaitās nebija redzējis, mestrs klaušināja pēc tā pa nopietnam. Nevarēja taču tā būt, ka Araiša, kas viņam bij uzticīgs kā suns saimniekam, pēkšņi būtu sadomājis pāriet leišu pusē un paziņot viņa nodomus un plānus. Tas nebūtu visai patīkami, ja leiši un zemgaļi zinātu, ka nodomāts iet uz Mežotni, un tie varētu pie upēm aizkrustot ordeņa karaspēkam ceļu. Nebij arī tīkami šādā brīdī palikt bez uzticama tulka, kur varēja nākt gadījumi, ja sagūsta kādu leišu karavīru un to nekavējoši vajaga nopratināt. Lai apspriestos par karaspēka stāvokli un nolemtu, ko turpmāk darīt, mestrs šovakar sarīkoja brāļiem nelielas dzīrās, kurās ieradās arī bīskaps Engelberts un daži augsti dzimušie krustneši. Lielajā mestra teltī un ārpus tās bija sarīkoti gari galdi, uz kuriem stāvēja dažādi ēdieni un dzērieni. Te netrūka leišu un zemgaļu medus un svaigas, smaršīgas kviešu maizes. Veseli kubuli auna gaļas stāvēja galdu vidū. Bij arī mazās muciņās stipri raudzēts leišu miestiņš, kuru brāļi atraduši kādā ieņemtā pilī. Lielajos mestra dzīru kausos putodams, viņš kāpa pāri malām, un jau ar dažiem metieniem vīri no viņa reiba un grīļojās. Medus gabali, kā dzeltens dzintars, ar visiem vaskiem bija sakrauti platos traukos. Viss tas bija tepat salaupīts un atrasts, tikai vajadzēja kalpiem pavēlēt to celt galdos. Kad dziru viesi saradās kuplā skaitā, tos rēķināja ap divi simti viru. Mestrs viņu vidū izskatījās kā sirma, ziedoša ābele, bet vēl diezgan spēcīgs un enerģisks, pilns apziņas, ka viņa rokās atrodas visu šo cilvēku un lopu dzīvības. Pie dzīru galda viņš gaudās par lībieša Araišas kluso pazušanu: Kauslis viņš nebija - tas Araiša, tādēļ no mūsu ļaudīm neviens viņu nevarēja pievākt. Ienaidniekam padoties viņš tāpat nevarēja, jo bij īsteni ticīgs, un tātad būtu redzēts kaut kur aizlienam. Bet pazudis viņš kā zvaigzne, saulei austot. Kuršu bīskaps apliecināja, ka no rīta, nometni pametot, viņš to redzējis pie vezumiem. - Nieki, ko mums tādu lībieti klaušināt - diezgan viņš mestram kalpojis, lai nu dzīro pie paradīzes galdiem! - sauca Gāzentofs, šovakar varen priecīgs, jo iepriekšējā naktī viņš bija sapņojis jauku sapni. - Pareizi!… Atradīsim citu tulku. Arī es drusku runāju leitiski, - piebilda Engelberts. Pareizi, pareizi!… Tas viss ir labi - lai iet pie pagānu dieviem un palīdz kaukt saviem tautas brāļiem! - kliedza grāfs Hāzendorfs, jau noreibis no leišu stiprā, putojošā miestiņa. Klaigas viņu vidū ātri auga. Ēdienus viņi ķēra no lielajām bļodām tāpat ar rokām, pirkstus slaucīdami īpašās baltās drēbēs un cenzdamies viens otru pārspēt rīšanā. Bet tad atkal ierunājās mestrs, ļoti prātīgi un katru vārdu teikdams ar uzsvaru: - Augstā ordeņa brāļi un kara lielkungi, šodien mums bijusi neizdevīga diena. Daudzi, kas citreiz dzīroja mūsu vidū, vairs nav atgriezušies no sirojumiem pa pagānu ciemiem. Par tiem mēs skumstam. Nav ko skumt! - viņu pārtrauca Gāzentofs. - Kas nav spējīgs atturēties pagāniem pretī, to dvēseles velti pieminēt. Bet mestrs, neskatoties, ka visi izrādīja Gāzentofa vārdiem dzīvu piekrišanu, runāja tālāk: - Esmu vēl novērojis vienu ļaunu parādību starp brāļiem un vienkāršiem krustnešiem, par ko jau teicu vienu otru vārdu, bet bez panākumiem: viņi tā nododas miesas kārībām ar sagūstītajām pagānu


meitām, ka rītos tiem pat grūti uzkāpt savos zirgos. Tās vairs neskaitās pie pagāniem! Mani mūki viņas visas nokristījuši! - iesaucās bīskaps Engelberts, piesizdams savu kausu tuvākā brāļa traukam. Mestrs arī viņu neievēroja un turpināja: - Šādu paradīzes dzīvi zemes virsū ievērojuši arī kurši un igauņi; arī tie prasa laupīt un gūstīt. Pliskaviešu pulks aizgāja gandrīz līdz pēdējam vīram. Un kas tas ļaunākais - neviens no viņiem nav nācis atpakaļ. Arī pagānu iedzīvotājus mēs pārāk spaidām ar zobenu un uguni. Kur es esmu jājis pāri, tur nevienu dzīvu dvēseli vairs neesmu sastapis. Tikai ceļmalās mētājas sirmgalvju, grūtu sievu un mazu bērnu līķi. - Ko, vai mestrs šos pagānus sāks aizstāvēt? - iekaisis sauca grāfs Danenbergs. Ar labo roku viņš bija satvēris zobena rokturi, it kā tam būtu jāuzstājas par savu godu. Viņš dusmīgi lūkojās mestrā. - Tā tik vēl trūka, ka mums dotu norādījumus taupīt pagānus! - viņš vēl ļauni piebilda. - Tas Kungs ir teicis, - turpināja mestrs pilnīgi mierīgi, - ar kādu mēru tu mērosi, ar tādu tev tiks atmērots. Kādu sēklu tu sēsi, tāda druva būs jāpļauj. - Tas zīmējas tikai uz pagāniem, bet ne mums - viņa krusta karotājiem, - mestra vārdus izlaboja bīskaps Engelberts. Citi ordeņa brāļi gan turpināja ēst, tā izrādīdami vienaldzību, gan klusi un pieklājīgi klausījās mestra runā. - Tad nu arī es jūs brīdinu, ka var pienākt diena, kur pagāni varen nikni brūk mums virsū. Un tad es vēlētos, lai jūsu rokas būtu stipras cilāt zobenu un drasēt kaujas laukā - ne pie šīm pagānu meitām. - Mūsu mestrs ir nosirmojis, un viņam vairs nepatīk šis zemes prieki, - brālis Volfhauzs čukstēja Gāzentofam. Tas skaļi smējās un teica: - Kam nepatīk priecāties, dzīvam esot, var palūgt to Kungu, lai viņu uzņem debesīs. - Mums, krusta karotājiem, grēki jau iepriekš piedoti! - sauca Hāzendorfs. - Ordeņa brāļi un krusta karotāju lielkungi, - turpināja vēl mestrs, runādams, it kā nedzirdot pret sevi vērstos iereibušo brāļu zaimus, - arī leiši ik brīdi vairāk uzmācas un kļūst jo nekaunīgāki, vajājot mūsējos, tādēļ mums jāpadomā par turpmāko. Ja mēs arī sakapātu šos leišu pulkus, tad tomēr pie Lielupes mūs gaida dažs labs zemgalis, kura pleci ir platāki nekā mana ērzeļa gurni un kura rokās turas ozola kara vāle, desmit reizes smagāka par katra brāļa zobenu. Arī viņi grib kauties ar mums. - Lai tik panāk šurp! - lielīgi iekliedzās kāds kauslīgs bruņinieks un izvērsa platās, bruņās tērptās krūtis, jo mestrs bija pavēlējis šonakt karotājiem nenolikt bruņas un zobenus. - Es domāju, ka nu gan būtu laiks griezties uz māju pusi un pateikt Dievam par izdevīgo sirojumu un pagānu izdel​dēšanu, - turpināja mestrs. - Nē, nē - mēs vēl gribam atrast dzintaru un sudrabu! - Es vēl varu uz saviem zirgiem panest divreiz tik mantu! - Mestra vaina, ka mums maz vezumu! - Gūstekņiem likt vairāk nastu nest! - klaigāja bruņinieki visapkārt. Par atgriešanos neviens vēl nedomāja, bet katrs gribēja iedzīvoties pēc iespējas vairāk laupījumā. Iereibušais Ikšķiles pilskungs Gāzentofs klusi aizgāja no dzīru galda. Viņa soļi bija nedroši, un, liekot kājas uz zemes, pieši skaļi žvadzēja. Nakts jau pletās pār Lietavas laukiem un birzīm. Šur tur tālumā vēl dega ciemi no dienā pieliktās uguns. Bet tas jau bija pierasts pēdējā laikā, ka visa Biržu apkārtne oda pēc dūmiem un gruzduma un ka gar teku malām mētājas nokautu cilvēku līķi un krituši lopi. Tās bija parastas ainas, kur gājis pāri tik liels sirotāju pulks. Nometne uz mestra rīkojumu šonakt tika stipri apsargāta vairākām sargu rindām. Priekšposteņos


stāvēja sevišķi izvēlēti krustneši, kas šķita pati uzmanība. Nometnes stūros bija norīkoti Rīgas pilsoņu un leimaņu jātnieki, gatavi katru mirkli lēkšot uz apdraudēto vietu. Pat gūstekņus šonakt uzmanīja ļoti stingri un aizliedza tiem sarunāties. Bet izlaistos krusta karotājus, kas pieraduši plašai brīvībai, vairs nevarēja savaldīt ar vienkāršām mestra pavēlēm būt kaujas gatavībā. Redzēdami mestra telts priekšā lieliskās ordeņa brāļu dzīrās, viņi svieda nost krūšu bruņas un spožās cepures, tāpat kā agrāk ķircinājās ap gūsteknēm un spēlēja uz naudu un ķīlām, kuru tagad netrūka nevienam. Tur mijās sudraba saktas un dukāti, dzintara krelles, baltās un pelēkās villaines, gredzeni un raibi izstrādātas roku sprādzes. Cits cilāja skaistus bajāra seglus vai zobenu, rādīja jaunavu vainadziņus vai auskarus. Visa tā krustnešu dziļajās tarbās bija pietiekoši, un vajadzēja tikai iekarst spēlē, lai nekā nežēlotu, jo rītā visu to varēja atkal dabūt. Varēja izraut no pagānu sievu ausīm rotas, atraut tām no krūtīm sudraba saktas un nomaukt no rokām sprādzes un gredzenus. Šī nakts līdzinājās visām citām naktīm nometnē, izņemot iereibušo kopējās klaigas pie mestra galdiem. Otrā nometnes stūrī sargi snauda pie sīka ugunskura, kas jau izplēnēja pelnos. Nosalušās gūsteknes spiedās tam tuvāk, lai kaut dzirksti siltuma paturētu aukstajos pirkstos. Tā arī Dzintra un Ziede bija pielīdušas krustnešu ugunskuram un mēģināja tikt garām sargiem, lai sasildītos. Viņas klusu sačukstējās un apstājās, vērodamas sargus, vai tie jau aizsnaudušies, jo viņi, noliekuši bruņu cepurēs tērptās galvas, nekustējās. - Vai tu redzi to riebīgo viru bez deguna? Viņš vienmēr mūs sargā, - čukstēja Dzintra. - Tas ir grāfa Danenberga kalps. Vai tu esi ievērojusi, kādas viņam plēsīgas un kāras vilka acis? Naktīs viņas spīd kā uguns​kura ogles, - tāpat atbildēja Ziede. - Viņš mūs nogalinātu, saplosītu, ja tam to atļautu. - Bet redzi, kāds ass, līks nazis tam pie jostas. - Ak, kaut tāds būtu man! - čukstēja Dzintra. - Tai mirklī, kad viņi mani gribētu mocīt, es iegrūztu to nezvēra sirdī. - Bet es pati sevi nogalinātu, tikko tāds nazis būtu manā rokā, - klusu teica Ziede. Pretīgais krustnesis, bez deguna, atmetās miegā guļus un atklāja sānus, kas agrāk bija tērpti skrandās, bet tagad jau lepojās brūnos zemgaļu svārkos. Nazis izslīdēja no maksts un nokrita tam līdzās. Dzintra pameta žiglu skatu tumsā un uz otru sargu, vai tas viņu neredz, pastiepa roku un satvēra nazi. - Dod - dod man viņu! - lūdzās Ziede, saņēmusi Dzintras roku. - Nē, es gribu šo riebekli nogalināt! Tā… Un Dzintra rādīja ar nazi, kā viņa metīsies tam virsū. - Klusu, neprātīgās! - viņām pielīduši, čukstēja Skudrīte. - Varbūt drīz ierodas leiši vai mūsu bāliņi un atsvabina mūs, bet, ja tu nodursi krustnesi, arī tevi saraustīs gabalos. - Laid… Vienalga! - čukstēja Dzintra, cenzdamās atsvabi​nāt roku. - Pagaidi, tur kāds nāk!… Skudre bija pamanījusi bruņinieku, kas streipuļodams tuvojās sargiem. Viņa pieši žvadzēja pie katra soļa un lūpas dungoja priecīgu dzīru dziesmiņu. Varēja redzēt, ka vīns apmiglojis viņa prātu un darījis to jautru. Ziede izķēra Dzintrai nazi un paslēpa savu drēbju skrandās. Visas trīs meičas aizrāpoja atpakaļ pie pārējiem gūstekņiem, kas, savās lupatās tldamies, vāļājās pa salto zemi, cenzdamies kaut kā sasildīties. - Laima, palīdzi mums, - čukstēja Dzimtra. - Pērkon, pasargā savus ļaudis! - viņai piebalsoja Skudrīte. Bet Ziede klusēja, kā lielu dārgumu spiezdama pie krūtīm skrandās paslēpto līko krustneša nazi. - Ē - eh - sargi!… Sargi!… - gulošos uzmodināja skarbā un skaļā Ikšķiles pilskunga balss. - Kur ir grāfa Danenberga gūstekņu sargi?


- Mēs te!… - atsaucās riebīgais bezdegunis, uztrūcies no miega. - Šurp man to gūstekni!… Grāfa Danenberga vārdā!… Sargi, pielēkuši kājās, blenza Gāzentofā. Viņi to tūliņ pazina un izrādīja tam lielu godbijību. - Kuru gūstekni pilskungs prasa? - Kura no meitām pilskungam patīk? - jautāja sargi. - Dodiet šurp to, kuru es nopirku no Danenberga par desmit sudraba dukātiem. Sargi uzpūta ugunskurā liesmas un ar degošajām pagalēm apgaismoja gūstekņu sejas. - Kura patīk?… Kura patīk?.. - pakalpīgi vaicāja bezdegu​nis, rupji grūstīdams gūsteknes. Nu viņš varēja savu naidu izrādīt darbos, un citi sargi viņu nedrīkstēja atturēt. Viņš tagad rādīja augstajam kara liel​kungam pirkto preci. - To, to pa kreisi… Tai ir lielas acis! Augums… Laba!… Vest uz manu telti! Nākošā mirklī sargs sagrāba Ziedi un uzrāva kājās. - Nāc, - šņāca bezdegunis, - tevi pats kara lielkungs mīl! - Glābiet, māsiņas! - šņukstēja Ziede. - Pērkon, atdari viņiem to! - lūdzās Dzintra, pacēlusi rokas pret tumšajām debesīm, līdz pa viņas miesu nobira sargu sitieni. - Maita, viņa vēl lūgsies savus pagānu dievus. -Nemaz nav goda tādām! Viņām vajadzētu priecāties, ja pats kara lielskungs tās ievēro. Dievu viņām slavēt par tāda goda parādīšanu! - runāja sargi, kamēr bezdegunainais krustnesis aizvilka Ziedi smejošā Ikšķiles pilskunga pēdās. Sargu ugunskuri atkal pamazām satumsa. Drēgnā migla krita no debesim un padarīja tumsu vēl lielāku. Pie mestra telts vēl arvienu skanēja dziru troksnis un šķindēja kausi. Ap dzīrotājiem salasījās krustneši un kāriem skatiem pavadīja katru pāri plūstošu biķeri no galda līdz ordeņa brāļa lūpām. Jautrie un iereibušie vīri skaļi klaigāja, plātījās rokām un daudzi bij atsprādzējuši savas bruņas un noņēmuši spožās cepures, pie kurām strausu spalvu pušķi jau izskatījās krietni saburzīti. Tad nometnes rietumu stūrī sacēlās kņada. Tur atskanēja taures pūtiens - zīme, ka ienaidnieks uzbrūk. Nākošajā mirklī jau bija kājās visi ordeņa karavīri. Brāļu kalpi metās pie saviem kungiem un līdzēja tiem sasprādzēt vaļā palaistās bruņas. Zirgi zviedza un rēca, rauti no kalpiem pa kājnieku pūli. Gūstekņi klaigāja un piesauca palīgos savus dievus. Mestrs stāvēja draudošs telts durvīs un nevarēja sagaidīt pievedam savu ērzeli. - Ordeņa brāļiem turēties ap mani! - viņš sauca. Kad tam pieveda melno zirgu ar asiņu sarkanajām acīm un mestrs ar kalpu palīdzību iekāpa tam seglos, visa nometne trokšņoja kā ārprātīgo bars. Katrs skrēja uz savu pusi, tumsā meklēdams glābiņu vai pulku. Gūstekņi maisījās starp krustnešiem, saceldami šausmīgu brēku. Skanēja sitieni un niknas lamas. Daudzi leišu un zemgaļu jaunieši jau ķērās saviem gūstītājiem krūtīs, domādami, ka nu pienācis atbrīvošanas brīdis. Bet drīz viss tas norima, jo nekāda liela uzbrukuma nebija. Pie zemes gulēja daudzi dusmās sakapāti gūstekņi un lielo kara zirgu samīdītie krustneši ar salauzītiem locekļiem. Žēli vaidi skanēja visapkārt no ievainoto un samīto mutēm. Nekādi draudi nespēja tos apklusināt. Brālis Volfhauzs norīkoja krustnešu nodaļas, kas samītos kara biedrus aiznestu pie mūku teltīm, lai viņus varētu ārstēt, bet sakapātos gūstekņus pavēlēja nobeigt, lai tie velti netrok​šņotu un nevaidētu. Daudzi krustneši, salauzītiem locekļiem, bīdamies, ka arī viņus neuzlūko par liekiem un ordeņa brāļi nepavēl tos nomaitāt, rāpoja pa zemi uz vientuļāku vietu, lai tur kaut kā pārsietu savas brūces. Ievainotie gūstekņi locījās asinīs un gaidīja atpes- tošo zobena cirtienu, lai vairs nebūtu jāmokās un laipnie dievu dēli paņemtu to sirdis. Mestrs atkal stāvēja savas telts priekšā un sirdījās pārvelto traucējumu. Ap viņu barā sastāja ordeņa


brāļi, un daudzi stiepa rokas pret debesīm, pateicot Dievam, ka nav noticis īsts uzbru-kums šinī nakts tumsā, kur viņas aklumā brālis būtu sakapājis brāli. Tā bija nejēdzīga lieta - tāda nakts, - sūdzējās grāfs Danenbergs, kam kalps ziņoja, ka tumsā saplēsta viņa telts un tikko nav samīta grāfiene, kas jau tik tālu atspirgusi, ka drīz atkal varēs drasēt kara zirgā. Pateicieties Dievam un mūsu Pestītājam, ka tie pagāni visā īstenībā nebruka mums virsū un nenotika vēl lielākas nekārtības. Ari gūstekņi burzmā varēja aizbēgt, un ne vienu vien mēs jau redzējām skrējām pa nometni uz pagānu pusi, - runāja mestrs saviem brāļiem, kad krustnešu pulciņš atstiepa pie telts sagūstītu leišu karavīru. - Gūsteknis, cienījamais mestr, gūsteknis! - viņi sauca. - Leišu karotājs!… Mestrs pārtrauca savus vārdus un tūliņ prasīja pēc tulka. - Kuršu bīskaps Engelberts drusku saprot viņu valodu, - teica grāfs Hāzendorfs. Kur bīskaps Engelberts? - sauca ordeņa brāļi, ieriņķo- dami sagūstīto leiti, kas bezbailīgi lūkojās viņu spožajās, lāpu gaismā mirdzošās bruņās. Drīz bija sameklēts bīskaps, un mestrs sāka iztaujāt gūstekni. Kad tas negribēja runāt, to piespieda ar dažādām sāpīgām mocībām. Viņam plēsa vēderu, dūra aiz nagiem un darīja visu, lai tas jo vairāk pastāstītu par savējiem. Kad viņš solījās teikt, mestrs lika uzprasīt: - Kad un kur leiši nodomājuši uzbrukt? - Krīvs no svētbirzes ziņos laiku un vietu, - teica leitis. - Tu melo, nekristītais! - kliedza mestrs. - Tik tiešām nē, kā Pērkons ir lielākais leišu dievs. - Saki, cik daudz jums spēku? - Kā ozolu meži, kas šalc pār Lietavu. - Ko tas nozīmē? - Karotāju mums ļoti daudz, un visiem dusmas sirdīs. - Vai leiši ir noslēguši draudzību ar zemgaļiem? - Te, starp mums, zemgaļu nav. - Kāpēc jūs šonakt uzbrukāt? - Mūsu lielais kunigaičs Ringauds pavēlējis nedot mieru ordeņa pulkiem. Visu izjautājis, mestrs lēma par pašu gūstekni: - Te mums nav neviena augsta koka zara, pie kura pakārt šo pagānu meža kraukļiem par barību un viņiem pašiem par bijāšanu un gaudošanu. Bet mums gan ir labi jātnieki un zirgi kuplām astēm. Piesiesim viņu vienam ērzelim, un brālis Lang- manis to izjās pa nometnes laukumu. - Piesiesim!… Piesiesim!… - rēca ordeņa brāļi un apkārt stāvošie krustneši. Tūliņ lielā, melnā ērzelī piejāja minētais ordeņa brālis un pagrieza sava zirga pakaļu pret gūstekni. Tas bija bruņinieku iemīļots veids, kā satracināt kara zirgus pirms kaujas, lai tie spertu un kostu katram, kas tiem tuvojas. Tad brālis Langmanis nomierināja satraukto zirgu un kalpu bars tam piesēja gūstekni tuvu pie astes. Pagriezis ērzeļa galvu pret laukuma vidu, jātnieks tam piespieda piešus. Saslējies pakaļkājās, tas metās uz priekšu, noraudams gūstekni gar zemi un spārdīdams to kājām. Ordeņa brāļi un krustneši trokšņoja līksmos smieklos par mestra sarīkoto skatu. Viņi klaigāja, lai bruņinieks satrakotu zirgu vēl vairāk. Lāpu un ugunskuru liesmu apmirdzēts, brālis Langmanis ar savu ērzeli samīdīja leišu kareivi. Krustnešu pulks vēl nebeidza rēkt par riebīgo skatu, kad mestram pieskrēja svešs kara kalps un nokrita viņa priekšā zemē. - Kas noticis?… Runā, kalp! - tam prasīja mestrs. - Ikšķiles pilskungs… Gāzentofs nodurts… - Brālis Gāzentofs? Kā tas nācās? - brīnījās mestrs.


Smiekli tūliņ apklusa, un visi ieriņķoja mestru un kalpu. Krustneši spiedās ap tiem, lai uzzinātu jauno briesmu vēsti. - Mūsu kungs atveda savā teltī no grāfa Danenberga pirkto gūstekni. Par desmit sudraba dukātiem viņš to pircis, tā tas pastāstīja mums. Nevienam nenāca prātā, ka gūsteknei klāt nazis. Mūsu cienījamais kungs noģērba bruņas un, mazliet vīna iereibis, atlaida mūs, savus kalpus, jo viņš gribēja gulēt viens ar gūstekni, kas tiešām bija skaista, bet ļaunām burves acīm. Kad nometnē radās kņada un taurēja uzbrukumu, mēs metā- mies apvilkt savam kungam bruņas, bet to pagānu meitu tur vairs neatradām, tikai mūsu kungs, cienījamais Ikšķiles pils​kungs Gāzentofs, gulēja caurdurtām krūtīm asiņu peļķē. - Un gūstekne, kas pelnījusi visbargāko sodu? - sauca bīskaps Engelberts. - Gūstekni mēs vēlāk atradām pie kādiem ratiem ar to pašu nazi sirdī. Viņa pati bija paņēmusi savu dzīvību. Mestrs un pārējie bruņinieki, un tuvējie krustneši bijīgi saņēma rokas un pacēla skatus pret debesīm. - Svētā jaunava lai mielo varoņa dvēseli! - teica bīskaps Engelberts. Pēc maza klusuma brīža vēl ierunājās mestrs: - Tā klājas tiem negausām, kas savus priekus pērk par naudu. Cits nopērk sev nāvi, vēl cits ļaunu pagānu slimību, bet reti kam tas iet labumā. Brāļa Langmaņa melnais ērzelis vēl neganti spārdījās, kaut arī leišu kareivja tam sen vairs nebija astē. Gūstekņu nometnē krustneši ar zobeniem un koku belzieniem atkal bija nodibinājuši kārtību. Kad Dzintru, kā grāfa Danenberga gūstekni, atrada bezdegunainais sargs un atrāva pie ugunskura, kas tagad gaiši liesmoja, viņa paklupa pār Skudrītes līķi. Smagais krustneša zobens bija saskaldījis viņas brūno, kuplo matu apņemto galvu.


19. ATPAKAĻ UZ RĪGU Atausa drūma rudens diena. Pār nodegušiem ciemiem un zirgu sabradātiem laukiem uz zemi rasināja migla. Nometnē vēl neatskanēja rīta taures skaņas, kas aicinātu ticīgos brāļus un krustnešus rīta dievlūgšanai, lai katram īstam katolim liktu nokrist ceļos un caur pagānu izlietām asinīm jau tā pestītai dvēselei vēlreiz izlūgtos mūžīgu dzīvošanu debesu priekos. Šorīt junda kavējās, jo mestrs pēc nakts dzīrām iegājis savā teltī atpūsties, un brālis, kam padota nometnes kārtība, vēl snauda pie apgāztā dzīru galda, kura paliekas notiesājuši krustneši un nometnē vēl esošie kuršu un lībiešu karotāji. Gaisma arvienu vairāk apņēma apkārtnes postažu, kur vietām bij apcirsti koki un krūmi, lai naktī leišu jātnieki nevarētu uzbrukt nometnei un viņu zirgi sapītos zaros un kluptu pār baļķiem. Tāpēc arī ne visur naktī notika traucējumi no leišu kareivjiem, kuru pelēkos augumus sargi pat rīta krēslā varēja saskatīt bultas šāviena attālumā. Viņi klusēdami vēroja krustnešu nometni un tikai, kad atausa liela diena, atvilkās kaut kur krūmos. Taurēja rīta jundu. Pāri plašajam laukumam, kas miglā viss nebija pārskatāms, skaņas, spraigi viļņodamās, likās ceļamies mākoņos un, no tiem atbalsodamās, nolija pār zemi. Nometnes komandants pamodināja ari mestru un pavaicāja, uz kuru pusi šodien doties. Mestrs saīdzis ilgi klusēja un, iznācis no telts, savām vanaga acīm vēroja raibās ainas, cik viņas bija saskatāmas agrajā rītā. Krustneši sēja paunas, ko ņemt savos plecos. Nolaupītie leišu zirdziņi, no nastām noberztām mugurām, bij apkrauti tā, ka kustoties streipuļoja. Pat lielajā aitu barā, kas neganti brēca, daži platragaiņi auni nesa nastas, nemaz nerunājot par kazām, govīm un vēršiem. Krustnešu ierindas zirgi bez saviem jāt​niekiem tāpat bija paunu aplikti. Mestrs, visu to lūkodams, teica komandantam: - Gādājiet, kā vīri un zirgi tiek atbrīvoti no mantām. Viņi ir karotāji, ne nastu nesēji. Tūliņ mēs dosimies gar Mežotni uz Rīgu. Bet, tikko krusta karotāji un ordeņa brāļi padzirda, ka viņi ies uz māju pusi, bet tiem pavēlēts pamest saiņus, viņi klieg​dami pretojās un nekustēja no vietas. - Vai mēs tādēļ ņēmām šīs mantas, lai viņas atkal pamestu pagāniem? - Kāpēc mums viņas tik tālu vajadzēja nest? - Vai mums viņas te jāsadedzina sārtos? - Mēs iesim kopā ar mantām, kā vienmēr! - Kas par iedomu!… It kā mēs kaujas gadījumā nevarētu saiņus nolikt zemē un tad cīnīties! klaigāja krustneši un kalpi, līdz mestrs piekāpās un atļāva vēl vairāk apkraut gūstekņus ar laupījumu nastām. Nometne lēni sakārtojās tālajam ceļam uz Rīgu. Nu vairs nebija kur steigties, kā citiem rītiem, kad jāizjāj sirot pēc iespējas agri, lai pārsteigtu pagānus, mierīgi guļot. Krustneši un zirgi gan bij izsalkuši, jo visa tuvākā apkārtne izpostīta un izlaupīta, bet ziņa, ka viņi pa ceļam dosies uz auglīgāko un bagātāko Zemgales novadu - Mežotni, lika paciesties un pagaidīt vakaru, kad nonāks labā vietā. Mestrs pirms došanās ceļā pārkārtoja savu pulku kārtību. Tagad viņš priekšā nolika ordeņa brāļus varenajos zirgos, kas, leišu un zemgaļu graudus ēduši, bija vēl vairāk pieņēmušies miesās. Aiz tiem gāja kara kalpi. Tad jāja leimaņi un Rīgas pilsoņu pulks. Aiz viņiem nāca atlikušie kuršu, lībiešu, igauņu un krievu karotāji diezgan raibā barā. Vezumus un gūstekņus ieriņķoja krustneši, arī paši stiepdami laupījuma nastas. Rindas kustējās lēni un trokšņaini, jo kulbas bija pārāk piekrautas mantām un tāpat nastu nesēji tikko gāja. Viss šis skaļi klaigājošais bars, kur viens otru skubināja un dzina, devās uz Kamardes pusi, lai drīzumā sasniegtu upi.


Bet jau pēc kāda brīža izlūki ziņoja, ka visi teki un ceļi tur aizsprostoti milzu ozoliem un citiem nocirstiem baļķiem. Tīrumos un pļavās esot izrakti dziļi grāvji, kas neesot pārvarami vezumiem un brāļu smagajiem zirgiem. Bet aiz šiem nocietinājumiem redzami arī leišu kareivji. No šīs ziņas pārsteigti, ordeņa brāļi apturēja savus rumakus. Viņi klaušināja izlūkus, kas vairāk nekā nezināja, kā tikai sliktas ziņas. Pie viņiem pielēkšoja mestrs un skubināja iet uz priekšu. - Nē, šiem sprostiem mēs pāri netiksim, - teica grāfs Hāzendorfs. - Labāk nogriezīsimies drusku pa labi. - Pa labi, pa labi iesim! - sauca citi. - Kādēļ mums ar visām mantām ielaisties kaujā, ja vēl daudzi ceļi ved uz Livoniju? - runāja kāds gudrs brālis. - Es zinu taisnas tekas pa sēļu zemi uz Daugavas malu. Sēļi mums ir draudzīgi, un upe te pavisam tuvu. Ja tā ir tuvu, kādēļ gan mums neiet caur Sēliju, jo laupījuma jau sen pietiek, - teica brālis Šmīdenbergs, noguris no lielās klaiņošanas. - Ievērojiet, ka tad mums divas dienas jāsoļo pa izpostītu novadu un šoreiz mēs nevaram pārmācīt ari zemgaļus viņu lielajā stūrgalvībā, - pretojās mestrs. - Caur Sēliju uz Daugavu! - Ved mūs caur Sēliju! - kliedza ari leimaņi un Rīgas pilsoņi, šoreiz draudoši paceldami savas balsis, jo tiem bija pārgājusi visa patika kauties. Mestrs apdomāja stāvokli, pārsprieda to ar grāfu Danenbergu un tad pagrieza gājiena kolonnu uz Mediķu un Poņemūnas pusi. Brāļi atkal līksmi jāja pa priekšu lielā barā. Izlūki apsargāja visu karaspēku vēl uzmanīgāk un vēroja, vai kur nedraud bries​mas. Pāri dzelteniem tīrumiem un garām rudenīgām birzīm virzījās viņu ceļš. Brāļi priekā smējās un lielījās: - Vai redzat, kā piekrāpām leišus? - Mēs nemaz negribējām uz Mežotni iet! - Mums laupījuma pietiek, ko mēs darīsim Zemgalē. - Noliksim šīs mantas Ikšķilē un Rīgā un nāksim jaunā sirojumā uz Mežotni. Kādu gabalu izpostītajā novadā viņus nekas netraucēja. Vēlreiz tie varēja apskatīt izlaupītos ciemus, kur agrāk lēkšojuši postīdami, dedzinādami un gūstīdami. Tagad viņi redzēja ēku vietās apdegušus baļķu galus, sabradātus tīrumus un vilku apgrauztus kaulus, kas jau oda pēc puvuma. Prieku un dažādu notikumu stāstu bija bez sava gala. Ordeņa brāļiem bija pievienojusies arī grāfiene Danenberga, kas jau atkal varēja nosēdēt zirgā un jautri pļāpāt ar bruņiniekiem. Mestram, kas brīdi jāja viņai līdzās, tā jautāja par Dobeli: - Ko cienījamais mestrs nodomājis darīt ar sagūstīto zemgaļu jaunekli - labieša Coda dēlu, kas tagad ieslodzīts Rīgas pils pagrabā? Mestrs nebija labā garastāvoklī, saīdzis par neizdevību izpostīt Mežotnes pili un novadu, viņš brīdi klusēja. Tikai kad grāfiene to pašu atkārtoja otrreiz, viņš atbildēja: Ja būs pārdomājis un pieņems kristību, nožēlos pagānu grēkus un parašas, nosūtīšu kopā ar kalpiem uz Brēmeni, bet ja vēl liegsies - pakāršu. - Cienījamam mestram te ir daudz gūstekņu, ar kuriem viņš var rīkoties pēc patikas, bet Dobeli, labieša Coda dēlu, varētu uzdāvināt man par kalpu. Tāds tieši izteikts lūgums mestru pārsteidza. Ar smīnu savītušajas lūpās pavēries grāfienē, viņš jautāja: - Vai tam piekritīs grāfs Danenbergs? - Manas vēlēšanās ir arī viņa vēlēšanās. - Es saprotu gan, - atteica mestrs, - jūs gribat svešās tautās lepoties ar plecīgajiem Māras zemes


pagānu vīriem. Labi, es jums atdošu viņu, ja tas līdz tam jau nebūs nobeidzies, jo tādi vilki nemīl krātiņā gulēt. Mestrs pamāja grāfienei sveicienu ar bruņu cimdā tērpto kreiso roku un pagrieza savu ērzeli ceļa malā, lai pagaidītu krustnešu pulku un vezumniekus. Bet tad izlūki atkal pienesa šaubīgas ziņas. - Visi tīrumi mudž no leišu jātniekiem. Viņi neuzbrūk, bet gar labo pusi dodas gājienam garām un pie viņa meža jāj mums priekšā. Atkal ordeņa brāļi apturēja zirgus, lai pārbaudītu šo ziņu pareizību. Te pieauļoja mestrs ar lāstiem, kāpēc gājiens nekust no vietas. - Leiši priekšā!… - Viņi grib ar mums cirsties, - skaidroja ordeņa brāļi mestram. Pa tam jau varēja saredzēt, ka leiši žiglajos zirdziņos, pieauļojuši meža malai, sāk tekām un ceļam pāri aizcirst kokus. Kā sērga viņi mūs vajā! - sirdījās Danenbergs. - Visur te mežu tik daudz, ka bez šiem aizcirtumiem mēs nekur netiksim ārā. Jāsim tik virsū un sakapāsim viņus! - Grāf Danenberg, gādājiet par drosmi savos ļaudīs cirsties tad, ja mums nebūs citas izejas, bet es vēl tādu zinu. Šorīt es klausīju jūsu iebildumiem, bet tagad vairs nē. Leiši mūs grib dzīt atpakaļ pa to pašu ceļu, kuru mēs nācām, lai mūs mocītu bads un neatrastu nekā, ko no jauna ņemt. Labi, liksimies, ka mēs padodamies viņu kara viltībai un pacietīsimies vienu dienu. Iesim uz Mēmeles pusi pretī Zemgales Medemiem, kur mēs jau reiz pārgājām upi, bet viņu cilpās gan nelīdīsim. Mestrs pagrieza savu zirgu pa sabradāto tīrumu tieši uz Mēmeles pusi. Nedēļu atpakaļ viņi te bija nākuši kā uzvarētāji, dziedot, uzbrūkot un dedzinot, bet nu tā vien likās, ka viņi atkāpjas kā bēgļi, kas šķita visnožēlojamāki. Mestrs, pašam nemanot, skubināja savu ērzeli ātrāk uz priekšu, un viņam līdzi steidzās ordeņa brāļi, leimaņi, vezum​nieki un krustneši, tāpat ātrāk dzīdami lopu barus un gūstekņus. Izsūtītie izlūki mežos pazuda bez vēsts un vairs neatgriezās. Likās, ka katra birzs un purvs uzglūnētu ordeņa karotājiem ar nāvi, kas jau pastiepj savus kaulainos pirkstus pēc viņu dvēselēm, lai tās nogādātu mūžīgos paradīzes priekos. Bieži radās kņada ap kādu saplīsušu vezuma kulbu, nogurušu zirgu vai nespēkā saļimušu gūstekni. Bet gājiens tos negaidīja. Krustneši ātri atbrīvoja pakritušo no nastām un nodūra ar šķēpu, lai neviens dzīvs nepaliktu aiz viņiem. Bieži no krūmājiem nosvilpa bultas un saļima ievainots vai nogalināts dažs labs karavīrs, bet, kad viņa biedri metās cīņā, tie dzirdēja tikai zemi nodimdam, kur aizlēkšoja leišu vieglie zirgi. Pie vakara mestra pulki apmetās nometnē reti izdevīgā vietā - skaistā kalna birzī, kuru pēc leišu parauga varēja nocietināt ar koku aizcirtumiem un vezumiem. Šoreiz mestrs to lika sevišķi rūpīgi iekārtot pret uzbrukumiem. Viņš pastās​tīja arī brāļiem savu nodomu: - Leiši mūs dzen uz Medemiem, cerēdami tur uzbrukt, kad mēs būsim sevišķi izsalkuši un noguruši, bet rītā, izejot gājienā, mēs pagriezīsimies uz zemgaļu pils - Ratenes pusi. Tur mūsu pulki nav sirojuši, tur atradīsim visu ko bagātīgi priekšā - un ari pāreju upei - Saules brasli. [1] Mēs tur pāriesim straumi un, izvairīdamies no leišu-zemgaļu spēkiem, apiedami tos, dosi​mies pa jaunu ceļu uz Ikšķili. Ordeņa brāļi līksmi piekrita mestra asprātīgam plānam un izsūtīja izlūkus uzmeklēt lielo Saules brasli un pārlieci​nāties, vai ceļš tur nav apdraudēts. Nometnē šī nakts bija sevišķi nemierīga, jo izsalkušie zirgi spārdījās un zviedza pēc barības; bauroja vērši, un māva govis. Aitu blēšana izsauca žēlas dažā labā sirdī, kas bija nocietināta pret cilvēku vaidiem. Krustneši bija nikni un lamājās - vietām, spēlēdami kauliņus, pat plūcās.


Ordeņa brāļi pārbaudīja savus ļaudis un visa karaspēka skaitu. Iztrūka vairāku tūkstošu no tā, ko viņi saskaitīja pie Ikšķiles un pirmās nakts nometnē Coda tīrumos. Visvairāk trūka nesen atgriezto kuršu, letgaļu un lībiešu, par krieviem un igauņiem nemaz nerunājot. Viņi pazuda katrā sirojuma dienā veseliem bariem, lai gan mestrs tos labprāt neizlaida no nometnes. Jau vakara krēslā šur tur bija redzami leišu jātnieki, kas žiglajos zirgos riņķoja ap ordeņa kara pulkiem, izlūkodami to apmešanās vietu. Bet, kad satumsa, viņi vietām uzbruka un traucēja sargus, tā turēdami visu nometni lielās uzbrukuma gaidās. īsi pirms pusnakts sargi saķēra kādu vīru bruņu cepurē un ordeņa brāļa mēteli. Nometnē viņu tūliņ pazina par lībieti Araišu - mestra tulku. Viņam bija nogriezta mēle, lai tas nevarētu parunāt. Araiša rādīja ar zīmēm, cik tam bijis gūstā grūti un kā viņš mežā nejauši saķerts. Viņu tūliņ aizveda pie mestra. - Ko, Araiša atradies? - tas brīnījās. - Kur tu biji nozudis? - Vai tas esi tu vai tikai tavs gars? Araiša, žēli raudādams, rādīja uz savu nogriezto un sapam- pušo mēles galu un, rokas saņēmis, lūdzās mestra žēlastību. - Kā tas nācās, ka tevi sagūstīja pagāni? - vaicāja mestrs. Araiša rādīja, kā viņš gājis viens pats mežā un tur saķerts. tad viņš meta ar roku tālu, tālu un skaitīja bezgala daudz pie pirkstiem, cik tur esot karaspēka. - Vai pie Saules brašļa? - jautāja mestrs. Araiša purināja galvu un māja, ka vēl tālāk. - Vai pie Kamardes? Nu viņš pamāja piekrītoši. - Kā tad, leiši un zemgaļi mūs gaida pie Kamardes un arī pie Medemiem, bet mēs iziesim pa vidu, - teica mestrs. Padzirdis viņa domas, ka gājiens notiks pāri Saules braslim, arī Araiša piekrītoši māja ar galvu. Bet ordeņa brāļi klusi apspriedās un pie telts ieejas runāja: - Kad mēs ienācām Māras zemē - Araiša bija pagāns. - Liels lišķis un līdējs viņš bija; ātri iemācījās mūsu valodu un tirgojās kā starpnieks. - Varbūt arī tagad viņš ir viltnieks un slepus bijis pie pagāniem? - Bet kādēļ viņi tam nogrieza mēli? - Lai, ievedis mūs lamatās, neizrunātos pārāk daudz un neatklātu noslēpumus. - Tas gan var būt… Ja pagāniem nebūtu ļaunu nolūku, kam tad viņi sūtīja to atpakaļ? - Pareizi! Viņš sūtīts mūs pierunāt iet uz Saules braslu, kur gaidīs zemgaļi un leiši! - Vai nu šā, vai tā, bet slazdos viņš mūs ievedīs! - Tas ir nodevējs! - tagad skaļi sauca grāfs Danenbergs. Araiša kļuva bāls kā ordeņa brāļa mētelis un mētājās ar rokām, rādīdams, ka tas nav taisnība. Kādēļ tevi sūtīja atpakaļ? Kādēļ? - kliedza Hāzendorfs. Araiša rādīja uz savu mēli un piepampušo muti, no kuras nācās tikai neskaidras, gārkstošas skaņas. - Mestr Volkvin, mēs prasām sodīt šo nodevēju, jo mēles izgriešana rāda, ka viņš pagāniem ko pļāpājis par mums, bet tie nav ticējuši un atsūtījuši atpakaļ, lai pierādītu, ka viņš mūs nodevis, - bargi runāja grāfs Danenbergs. Un viņa sieva, kas atradās starp bruņiniekiem, tāpat sauca: - Es nekad neesmu ieredzējusi šo lapsu! Viņš bieži pauž mestram nepatiesību. Viņa dēļ mēs te esam pagānu ielenkti! - Jā, tikai Araiša sakūdījis pagānus! - sauca arī bīskaps Engelberts. - No tā rīta, kad viņš pazuda, mums sākās nemitīgi pagānu uzbrukumi. - Mums ir krituši daudz ordeņa brāļu un spēcīgi krusta karotāju! - Sodīt to viltīgo lībieti! - Sodīt Araišu! Araiša galīgi samulsa un nokrita ceļos mestram pie kājām. Viņa asaras, sejas izteiksme un uz priekšu


pastieptās rokas lūdza žēlastību. Mestrs kāpās atpakaļ, bet Araiša rāpoja tam līdzi. - Saki, Araiša, vai viņiem taisnība? Vai tu nodevi mūs? - vaicāja mestrs, negribēdams šķietami uzticamo kalpu sodīt. Araiša vēl arvienu purināja galvu un raudāja. - Melo! Šis suns rīkojas kopā ar pārējiem neticīgajiem! - sauca Engelberts. Grāfs Hāzendorfs viņam sāpīgi iespēra mugurā ar bruņu zābakā ietērpto kāju. - Vai kristīts vai nē, bet tās pašas asinis, - viņš teica. Araiša no nejaušā spēriena novēlās gar zemi, un tajā brīdī mestrs pateica bruņiniekiem vienu vārdu: - Pakārt… Kad tie Araišu izrāva no telts, mestrs saņēma rokas un lūdza: - Svētā Jaunava, piedod, ja es apgrēkojos, bet viņš, nudien, nebija vairs vajadzīgs. Ordeņa brāļi pēc brītiņa atgriezās telti un skatījās apmierinātām sejām. Grāfs Danenbergs prasīja: - Kādu ceļu mēs rītā iesim? Kā jau es vakar teicu - uz lielo brasli, - mestrs atbildēja mierīgi, kā cilvēks, uz kura sirds negulētu neviena asinsgrēka. - Tur mūs gaidīs leiši un zemgaļi. - Kur, jūs domājiet, mēs viņus nesastapsim? - Turpināsim ceļu uz Medemiem, varbūt tur nebūs ienaid​nieki priekšā. - Tas būtu bada gājiens pa izpostītu zemi. Iegaumējiet, ka dzīdamies pēc tukšiem vezumiem, kur novietot salaupītās mantas, mēs visu pārtiku esam izmetuši ceļā. Cilvēki un zirgi jau tagad cieš. - Bet pie Saules brašļa mums uzbruks pagāni! - sauca citi ordeņa brāļi. - Te tāpat… Bez kaušanās mēs no leišu zemes ārā netiksim. - Bet kur pa to laiku paliks gūstekņi un mantas? - Kur paliks vezumi, ja pagāni ceļā uzbruks? Ordeņa brāļi bija kļuvuši draudoši, un katrs nāca ar savu jautājumu. - Cik galvu, tik domu… Tā nevar! - atteica mestrs. - Es rīkoju karaspēku, un jums man jāpaklausa. - Man arī tiesības runāt! - sauca Engelberts. - Te nav mazums bīskapa ļaužu! - Ordenis rīko krusta karu, un mestrs to vada. Vēl es esmu mestrs un vedīšu karotājus. Ar Dieva vislielo žēlastību mēs laimīgi atgriezīsimies mājās. Bet, ja viņš būs lēmis, kritīsim kā varoņi kaujas laukā, - mierīgi runāja mestrs. Tad pēkšņi, kā izmisuma pārņemts, kuršu bīskaps Engelberts pacēla rokas. - Lūgsim Dievu, lai viņš dod mums uzvaras! Visi brāļi, bruņām žvadzot, nometās ceļos un, atbalstījuši pieres pret garo zobenu krustiskajiem rokturiem, lūdza Dievu. Tā bija pirmā sirsnīgā un kopējā ordeņa brāļu dievlūgšana šinī iebrukuma laikā. Līdz šim viņi dienās laupīja un dedzināja, bet naktīs dzīroja, meta kauliņus un līksmoja. Nu tuvojās izšķirošā cīņas diena, bet sirdīs bija lielas bailes. Krustneši un zirgi izsalkuši devās pie miera, un ap nometni valdīja dziļš klusums, ko traucēja tikai sargu klusā sasaukšanās un tālu uz Biržu pusi tikko sadzirdamā vilku gaudošana, kas plēsās ap jau apgrauztajiem kauliem. Rīts atkal atausa miglains, tāds pat kā iepriekšējā dienā. No lielo bērzu, ošu un ozolu zariem nometnes birzī, smagi pakšķēdama, krita rasa. Kur zem kuplajiem ozoliem atradās ordeņa brāļu, krustnešu vai Rīgas pilsoņu teltis, tur uz viņām šīs piles nobira, smagi dunēdamas, kā pa rībošām bungām. Bērzi pēc nakts salnām jau ritināja dzeltenās lapas. Ugunskuri tikko dūmoja, jo trūka sausas malkas. Izsalkušie krustneši, agri piecēlušies, stāvēja pulciņos vai klejoja pa nometni, runādami, kā ātrāk tikt prom no pagānu zemes, kas tagad pēc lielajām asinsdzīrēm tiem iedvesa bailes. Jau uzskatot vien šos vilku apgrauztos kaulus, katram riebumā bija jānovēršas un jādomā, ka var


pienākt brīdis, ka arī tā locekļus plosīs šie rijīgie plēsoņas. Taure ziņoja ritu, un šoreiz ātrāk visi saposās ceļam. Ordeņa brāļi un starp tiem arī pats mestrs jāja pa priekšu. Tiem sekoja cits brašu jātnieku pulks, kas tikko valdīja nemierīgos, izsalkušos zirgus. Gabaliņu viņi gāja tieši uz upes pusi, kas šķita vairs tālu neesam. Tad piesteidzās mestram izlūki, kas naktī jāja pārraudzīt lielo brasli, par kuru bija stāstījuši arī daži gūstekņi. - Mestr, upē ir tāda vieta, kur zirgiem ūdens tikko pāri ceļiem. Tur nav arī neviena zemgaļa, ne leiša, bet tepat pa kreisi uz to pusi glūn viņu jātnieki, it kā vairīdami mūs no brašļa, - ziņoja izlūki. Mestrs tūliņ bez kavēšanās lika pagriezt zirgus pa kreisi, un viss karaspēks ar vezumiem, gūstekņiem un nastu neso​šajiem lopiem devās jātniekiem pakaļ. Mestrs sadalīja leimaņu pulku divās daļās un pavēlēja tiem brāzties mežā un izvajāt leišus uz abām pusēm. Kaujai izrindojušies, spožajām bruņu cepurēm mirdzot un zobeniem žvadzot, ordeņa jātnieki lēkšoja uz priekšu. Leiši, negaidījuši tik pēkšņu uzbrukumu, palaida savus vieglos zirgus bēgšanai. Leimaņi tiem tālu pakaļ nedzinās, bet palika par sargiem, kamēr tur pagāja garām kājnieki, gūstekņi un vezumi ar mantām. Uz brīdi viņos radās sajūsma un skaļums. Viņi tagad apzinājās savu spēku un varenību, kas iedvesa bailes pagānu jātniekiem un spieda tos bēgt bez kaujas. Tā viņi domāja arī izdrasēt cauri visai Zemgalei un aizsniegt Rīgu. Skaļi tērzēdami un sakliegdamies, tie palēkšoja garām vezumiem. Viņi bija līksmi, ka viss tik labi vedās, un viņos atkal atdzima aklā uzticēšanās gudrajam mestram, kas tos tik saprātīgi vedis pretī uzvarām pār pagāniem. Gūstekņu sejās gulēja rūgta vilšanās. Viņi bija cerējuši, ka to brāļiem ir lieli spēki, kas drīzumā sadragās verdzinātājus, bet nupat tie aizbēga bez kaujas, sabijušies no leimaņu drošā brāziena un viņu bruņu spožuma. Tikai mestrs, kā kaut ko ļaunu nojauzdams, steidzināja savu ērzeli un līdz ar to visu karaspēku, kas tagad, priecīgi klaigādams, it kā pēc lielas uzvaras un dzīrēm, sekoja savam vadonim. Krustnešu acīs mestrs atkal bija īstais vīrs, kas zina, kur viņš ved savus pulkus, un kam neviens pagānu bars nespēs stāties ceļā. Līksmām balsīm cits citu mudinādami un jau priecādamies, kā viņi Ikšķilē un Rīgā dalīs laupījumu, kā kalpus viņu kungi apbalvos un jaunatgrieztie pagāni tiem strādās kā paklausīgi vergi, viss gājiens jautri steidzās uz Saules brasli Mēmeles upē. - Mēs zinām, ka pagāni mūs gaida pie Medemiem vai Kamardes, bet viņi tur nesagaidīs. - Līdz rītam viņi gaidīs un tad savās dusmās, kā pelēkie lāči rūkdami, aizvilksies mājās. -Jā, mājās gan, jo klajā laukā viņiem bail mums pretī stāties. - Ha, ha, ha! Mestrs tos pamatīgi piekrāpa! - Vai redzat, ko nozīmē gudra galva! - Un viltīga, kā lapsai medībās! - klaigāja krusta karotāji. Viņi steidzās pa jauno ceļu, skaļi smiedami, it kā smagās nastas nemaz vairs nespiestu plecus. Tālu aiz viņiem brīžiem parādījās un atkal izzuda birzīs leišu jātnieku pulciņi. Te viņi auļoja pa tīrumiem un ciemiem, aizdzīdami lopus un cilvēkus, kas vēl nezināja, kādas briesmas tiem uzbrukušas, te atkal stāvēja krustceļos, pa gabalu vērodami spožo un raibo krusta karotāju pūli, kā sargādami savus ciemus no izpostīšanas. Bet ordeņa karaspēks tikai izlaupīja ceļā atrodošās mājas, lai apmierinātu izsalkumu, un, tām pat uguni nepielikdami, jāja tālāk, jo mestrs vēl arvienu steidzināja pulkus uz priekšu. Brīžiem šis gājiens jau līdzinājās bēgšanai, kur pēdējie krustneši tikko varēja saskatīt kolonnas galvu, jo pāri klajumiem mestrs brāļus veda nelielos rikšos. Tad krusta karotāji no jautras čaloņas pārgāja uz niknām lamām, ar tām apveltīdami gan


vezumniekus, gan nogurušos gūstekņus, kas nesa smagās nastas. Bez žēlastības un izšķirības viņi tos sita, lai tie ātrāk steigtos un skrietu. Kad priekšpulki laupīja kādā leišu sādžā vai apmierināja izsalkumu un baroja zirgus, jo te viņi iegriezās vēl neizsirotā novadā, gūstekņi nokrita pār savām nesamajām paunām un klusi lūdza Pērkonu apžēloties par viņu ciešanām un nelai​mīgām dzīvībām. Lai gan neviens no tiem nezināja, cik tālu vēl atrodas Ikšķile un Rīga, tāpat nezināja, cik ilgi tos mocīs smagajām nastām, bet tas visiem bija skaidrs, ka vēl viertu tādu dienu viņi neizturēs. Šodien tie gāja, cits citu balstīdami - spēcīgākie palīdzēja vārgākiem, bet ritu arī viņiem, neēdušiem, zudīs spēki, un tad krustnešu zobeni bez mazākās žēlastības sakapās tos, kas nespēs līdzi tikt visam pūlim. Migla ātri bij izklīdusi, un spīdēja saule, kas jau rādīja īso rudens dienu pāri pusei, kad mestrs pēkšņi pagrieza visu gājienu pa labi un drīz atradās stāvā upes krastā. Ordeņa brāļi tur piejāja pirmie un, rokas pār bruņu cepurēm pārlikuši, lai saules stari nekavētu redzi, vēroja labo krastu un pāri tam dzel​tējošos bērzu mežus. Nu viņi atkal bija pie Zemgales robežas. Kas viņus sagai​dīja otrā krastā? Ilgi vērojuši pāri plūstošajai straumei, divi brāļi piespieda zirgiem piešus un nojāja lejā. Arī tur nekā nebija. Viņi pārjāja upi, kas sausajā rudens laikā ar saviem ūdeņiem sniedzās zirgiem tikai līdz ceļiem. Izjādījuši straumi krustām šķērsām, lai pārliecinātos par brašļa plašumu, viņi atgriezās pie citiem, kas jau līksmi priecājās par labo pārejas vietu. - Skaties, cienījamo mestr, vai tur meža malā nestāv zemgaļu karavīri? - rādīja kāds leimanis mestram, kur pretējā mežmalā brīžiem pamirgoja saules stariem neapslēpts zobens. - Man šķiet, tur spīd kāda bruņu cepure, - piebilda otrs. Mestrs ar vecā vanaga skatu vēroja norādīto vietu. Viņam bija jāpiekrīt, ka tur starp kokiem tiešām saskatāmi nekustoši vīri. - Tie ir tikai pagānu izlūki! - viņš teica. - Mums vajaga drošību, ka, pārejot upi, viņi pēkšņi neuz​brūk, - sprieda grāfs Danenbergs. Mestrs tagad rīkojās ātri un pavēlēja tam ar leimaņu jāt​nieku pulku izvajāt zemgaļu baru. Mēmeles straume saduļķojās un putu šļakatas uzšļakstēja gaisā, tai pāri brāžoties bruņotajiem zirgiem. Priecīgā pulkā leimaņi atkal drasēja pa zemo upes pļavas līci uz mežu. Daži zirgi gan samuka dumbrā un aizkavējās, bet citi tiem steidzās garām un tālāk. Te bija tuvu pie tūkstoš jātnieku, un tādam pulkam niecīgie zemgaļu izlūku spēki nespēja pretoties. Viņi pazuda lielajā mežā, kurā visas tekas izjādīja leimaņu nodaļas. Kad viņi atgriezās pāri upei, saule jau stāvēja vēlā pavakarē un dzeltenie bērzi viņas staros spīdēja ka apzeltīti. Pa to laiku kāda leišu jātnieku nodaļa nemanot bija pielēk- šojusi no muguras vezumniekiem un uzbrukusi tiem. Pēc sīvas ciršanās viņus padzina krustnešu jātnieki, kas pasteidzās pieskriet uz draugu palīgā saucieniem. Varēja redzēt, ka šie pagāni visādi gribēja kavēt pārcel​šanos upei. Ko viņi ar to gribēja? Mestrs bija pārliecināts, ka viņiem te nav lielāku spēku un pārcelšanās noritēs mierīgi. Tāpat viņš domāja, ka leiši neies pār savas zemes robežu, jo zemgaļi taču ar viņiem bieži atradās naidā un nedzinās viņa karaspēkam pakaļ pāri upei Lietavas tiesā. Tāpat Viestura bērēs viņš tos kārtīgi sakūdīja vienus pret otriem, bet pats ar saviem pavadoņiem pa to laiku aizjāja mājās, lai draudzības gadījumā neprasītu paskaidrojumus no baumu izlaidēja. Vēlāk viņam novērotāji ziņoja, ka starp abiem kaimiņiem tomēr laba saskaņa neesot. Bet, tā ka Araiša vakar saprotami rādīja, ka leiši un zemgaļi ir apvienojušies un viņu spēki stāv pie Kamardes, kas no Saules brašļa nav ne pusdienas strauja gājiena, tad vajadzēja pasteigties izjaukt viņu draudzību. Un, pasaucis bīskapu Engelbertu par tulku, mestrs lika atvest divus spēcīgus leišu gūstekņus un


ieskaidroja tiem, ka viņi kļūs brīvi, ja tūliņ uzmeklēs kunigaiču Ringaudu un pastāstīs tam sekojošo mestra ziņu: - Mestrs Volkvins, zobenbrāļu ordeņa priekšnieks un krusta karotāju pavēlnieks, vēlas kunigaiča Ringauda draudzību un lūdz viņu vai tā vēstnešus ierasties savā nometnē, lai sarunātos par visu leišu gūstekņu atsvabināšanu un tiem piederošās man​tas atdošanu. Abi gūstekņi iegaumēja šos vārdus un aizgāja gluži līksmi. Tikai ordeņa brāļi un krusta karotāji nemierīgi ņurdēja par tādu solījumu - atsvabināt gūstekņus. Bet, kad mestrs pastāstīja tuvākajiem draugiem savu plānu, kā padarīt leišus rāmus un vēlāk pasmieties par viņu muļķīgo uzticību, tad brāļi tam pie​krita jautri tērzēdami. - Solīt mēs viņiem varam daudz, bet, ja viņi ieradīsies sarunām, gan tad mēs šā tā izlocīsimies, teica mestrs. - Arī gūstekņu mums nebūs mazāk, - smējās Hāzendorfs, - atsvabināto vietā mēs paturēsim tos, kas ieradīsies sarunām. - Mestrs vienmēr ir bijis vīrs savā darbā! - apstiprināja kuršu bīskaps. - Tā mēs atkal sanaidosim zemgaļus ar leišiem. Tikko upes malā atgriezās grāfa Danenberga vadītie leimaņi, mestrs deva rīkojumu pāriet brasli vienam kājnieku pulkam un ordeņa brāļiem ar lielo Māras valsts karogu. Tiem sekoja vezumnieki. Leišu jātnieki ordeņa pulku aizmugurē bezbailīgi jādelēja bultas šāviena attālumā un draudēja katru mirkli uzbrukt. Brīžiem viņu pulciņi arī metās ordeņa sargiem virsū un dažu labu karotāju nosita pie zemes ar savām smagajām vālēm vai sakapāja tos kara cirvjiem, paši krizdami līdz pēdējam vīram un neatgriezdamies savējo rindās. Mestrs, redzēdams leišu niknumu, skubināja vezumus ātrāk pāri upei, lai, pagāniem pienākot lielākiem spēkiem, tie nedomātu atņemt laupījumu. Saule jau gulēja pāri plašajiem mežiem gluži zemu, kad straumē iebrida gūstekņu bari ar smagajām nastām, un aiz viņiem krustneši dzina lopus, un tad jāja jātnieki. Vislielākais posts bij ar aitām un kazām, kas bijās no ūdens un blēdamas skraidīja gar krastu. - Tas ir paša velna radījums, tāds aitu bars, - sirdījās brālis Volfhauzs, rīkodams lopu un gūstekņu pāreju braslim. - Nekas, brāl, - atjokoja sirms krustnesis, kas ar daudzajām rētām apliecināja savu cīņas drosmi un lielos nopelnus kaujās ar pagāniem, - nešķīsts lops gan ir tāda kaza un aita, bet totiesu viņām garšīga gaļa. Redzēdams, ka ar sitieniem un labu šos trokšņojošos dzīvniekus upē neiedabūs, brālis Volfhauzs nostādīja baram visapkārt vīrus un lika aitas un kazas mest ūdenī. Turpretī citus norīkoja upē, kas, drebēdami saltajā straumē, vadīja tās tieši pāri braslim. Krustnešu kājnieki un gūstekņi, kas pārbrida straumi, salā klabināja zobus un skraidīja gar krastu, lai kaut cik sasildītos. Mestrs domāja vēl šovakar doties cauri mežam, bet grāfs Danenbergs pastāstīja, ka tas ļoti plašs, purvains un varbūt dažādu kavēkļu pilns. Viņš ieteica palikt tepat pa nakti un tad rītā, saulei austot, piesaucot Dievu palīgā, mierīgi doties mežā iekšā un mēģināt izcirsties tam cauri. Bet tikko vezumi sabrauca nometnes kārtībā, kad mežmalā atkal parādījās pagānu bari. Iztālēm nevarēja izšķirt, vai tie bija leiši vai zemgaļi, tikai tā vien likās, ka viņu pulkiem nebija skaita, un no Medemu puses steidzīgi nāca klāt jauni bari. Mestrs nervozēja. Jādams gar to nometnes pusi, viņš teica: - Pats sātans viņus te tik daudz saved! Cits nekas neatliks, ka vajadzēs kauties. - Vieta ir neizdevīga, bet gan mēs viņus sakapāsim, - sprieda brāļi. - Viņi sabīsies no mūsu bruņām un garajiem šķēpiem, - teica Hāzendorfs, - tikai žēl, ka Ikšķiles pilskunga vairs nav starp mums, kas varētu drasēt pāri pagānu galvām. Kad mestrs izsūtīja izlūkus pārliecināties, vai tie vīri, kas stāvēja mežmalā kā nekustoša siena, ir


zemgaļi vai leiši, viņus saņēma veselas bultu brāzmas, un tiem nebija iespējams mežu un viņu rindas aizsniegt. Nometnē jau klīda dažādas uztraucošas baumas un neskanēja vairs neviena dziesma, kas dažu labu nakti traucēja mieru pat vēlā tumsā. Krustneši runāja, ka vajagot iet atpakaļ pāri upei leišu pusē un soļot uz Sēliju. - Sēļiem mēs viegli tiksim cauri un sasniegsim Daugavu. - Te nemaz nevar kauties, apkārt staigni purvi. - Mestrs mūs te īstā ellē ieveda! - Iesim atpakaļ pāri upei! Daži jau klaigāja un lamājās īsti skaļi. Bet viņpus upes, Lietavas krastā, stāvēja leišu jātnieku bari, it kā gaidīdami pavēli mesties pāri straumei. Tā vien likās, ka visa ordeņa karaspēka nometne šinī vakarā ir jau pilnīgi ielenkta. Mestrs gan gaidīja savas viltības izdošanos, cerēdams, ka piedāvātās sarunas leišu sirdību samazinās. Jo kam gan patiktu plūkties, ja to pašu tam piesola ar labu? Melnajā ērzelī jādams gar saviem pulkiem, kas vēl neiz- klīda nometnē, bet stāvēja draudošā ienaidnieka priekšā kaujas gatavībā, mestrs tos uzrunāja un drošināja gaidāmai cīņai: - Ciršanās mums te būs neizbēgama, bet sīva gan tā nebūs. Kā pirmīt mūsu jātnieku leimaņu pulks tos izvajāja visos vējos, tāpat rītu viņi sabīsies no mūsu spožajiem ieročiem un bruņām. Mēs visi droši jāsim tiem virsū, kas turēsies pretī, tos nocirtīsim gar zemi un tad dosimies ar laupījumu tālāk. Kara pulki klusēja. Nebija vairs tās sajūsmas un spara, kas iepriekšējās dienās un arī šorīt, metoties uzbrukumā. Daudzu skati vērsās uz zirgu mugurās uzsietajām mantu nastām, ar kurām nebija izdevīgi cīņā iet, bet noliekot tās varēja pazust. Kājnieki gan apsolīja šķirties no saviem saiņiem, bet ar noteikumu, ka vezumnieki tos uzglabās labā kārtībā. Mestrs karotājiem teica visādus labumus, kas tos gaidot pēc kaujas, bet nekas nespēja drūmos vīrus uzjautrināt. Viņu skati redzēja raibos zemgaļu un leišu pulkus mežmalā un abos upes krastos. Tad mestrs atkal izlietā ja kara viltību un teica: - Ja nu jūsu sirdis gluži saplakušas un jūs negribat kauties, tad mums būs jāatdod tie gūstekņi un mantas leišiem ar labu un varbūt arī zemgaļiem. Krustneši uzreiz kļuva sirdīgi. Nu viņi bija mierā cīnīties ar pašu nelabo, lai tik neatņemtu tiem laupījumu un gūstekņus. Tumsa iestājās ātri. Ordeņa karaspēka nometnē reti kur blāzmoja uguns, jo viņi nevarēja dabūt malku, bet leišu un zemgaļu pusē ugunis nemaz neredzēja. Tikai, kas tuvojās mežam, to sagaidīja labi tēmētas bultas un metamie šķēpi. Krustnešu nometnē arī tumsā varēja redzēt raibas ainas. Daudzi pulciņi, sastājuši ap mūkiem, lūdza Dievu un izsūdzēja grēkus. Ordeņa brāļiem mesi izdalīja pats bīskaps. Vietām krusta karotāji asināja savus zobenus un šķēpu smaiļus, sasprādzēja ciešāki bruņu siksnas un apkopa zirgus, no kuru žigluma un spēka daudz kas atkarājas. Bij arī bezrūpīgi ļaudis, kas vēl nodevās priekiem ar gūsteknēm un kauliņu spēlei. Tagad neviens neprasīja, kam katra sieviete piederēja - ņēma to, kas patika, un pretošanās gadī​jumā lietāja koku. Kauliņu spēlē laida tepat nometnē zagtās mantas, jo daudzi saiņi jau mētājās bez īpašniekiem. Gūstekņi tos vienkārši nometa zemē un iejaucās lielajā barā. Arī viņi juta, ka pienācis izšķirošais brīdis nāvei vai brīvībai. Tas bija redzams no krustnešu rupjās rīcības un uztraukuma. Dažā vietā ordeņa brāļu kalpi dzīroja ap savu kungu vīna kausiem, domādami, ka viņi tos tāpat vairs netukšos. Bij arī drošinieki, kas savstarpēji sarunājās: - Elles purvā mēs esam te ievesti - iesim no šejienes prom. - Labāk izcirtīsimies nakti cauri pagānu rindām, nekā dienu karosim purva dūņās. Sarunājušies lielākos pulciņos, viņi kāpa zirgos un, nevērojot mestra aizliegumu atstāt nometni, metās no tās prom. Bet netālu, aklā tumsā, tos sagaidīja pagānu bultas, šķēpi un vāles, kas ievainoja zirgus


un nosita vīrus, dzīvi palikušos atgriezdami atpakaļ nometnē. Tas vēl vairāk pasliktināja krusta karotāju garastāvokli. Daži jau atklāti draudēja un lādēja mestru. - Nokaušanai mūs te atveda! - Vai mēs nevarējām mirt godīgā cīņā, nekā mūs apslaktēs te purvā pagāni ar savām vālēm. - Mestrs vainīgs! Viņš mūs te ieveda! - Kur ir mestrs, dodiet viņu šurp! - kliedza apdzērušies ordeņa brāļu kalpi. Troksnis un nekārtības nometnē auga augumā. Un tas, ka pagānu lēģeros nedzirdēja ne mazākās skaņas, likās tik draudoši, ka stindzināja asinis visdrošākajiem bruņiniekiem. Aklā tumsa visapkārt bija baismas pilna, un visur pretī rēgojās nezināmā rītdiena, kad kaušanās ar pagānu bariem šķita neizbēgama.


20. ZEMGALI UN LEIŠI GAIDA Mingauds ar žiglākajiem zemgaļu un leišu pulkiem jau no rīta sasniedza nopostītos Medemus. Tur viņš ļāva karavīriem atpūsties, pats izsūtīdams izlūkus pāri upei, uzņemdams sakarus ar jātniekiem, kas novēroja ordeņa kara pulkus. Tie virzīja viņus pa izpostīto novadu atpakaļ uz Rīgas pusi, neļaudami iebrucējiem novērsties no iesāktā ceļa. Ordeņa pulki bij apmetušies nometnē jau diezgan tuvu upei. Tā ziņoja vēstneši, un viņi teica, ka vēl šodien tie pienāk- šot krastam un mēģināšot celties pāri. Atkal Ringauds nedabūja atpūsties, kad pulkus vajadzēja izrīkot kaujai un noslēpt tos pienācīgā attālumā tā, lai neievērotu krustneši. Viņš pat tam karaspēkam, kas palika pie Ratenes, lika doties šurp uz Medemiem, atstājot tur tikai sargus. Viss šķita labāk, nekā varētu vēlēties, un Ringauds ar Staldzi, apskatījuši nākošo kaujas lauku, priecājās, kāds krustnešiem būs pārsteigums, kad viņi pārnāks vai nu šodien, vai rīt no rīta upi un priecīgi gatavosies doties uz Ikšķiles pili, bet te pāri kalnam no meža iznāks viņu apvienotie pulki un metīsies virsū nekārtībā ejošiem krustnešiem un bruņiniekiem. Ringauds, jādams rudajā zirgā gar upes krastu, tikko valdīja sajūsmu, stāstīdams Staldzim: Ordeņa karaspēks steigsies, jo viņu dzen mani jātnieki; mestrs domās - labi, ka tiek ārā no Lietavas, bet nemaz nezinās, ka gaidītā Zemgales mierā slēpjas viņam vislielākās briesmas un pat nāve. Tiltu viņiem vislabāk celt atkal turpat, kur tas bija, turp ejot. Tur iebrauktas pēdas, un tas smagajiem vezu​miem no svara - mantu viņiem salaupīts liels daudzums. - Un mani aplaupītie zemgaļi atdabūs arī savu? - jautāja Staldzis. - Visi atdabūs!… Gūstekņi pēc mūsu ciltīm un novadiem atdodami savējiem, un arī cits laupījums, ko iegūsim no krusta karotājiem, tiks sadalīts uz pulkiem. - Labāk būtu uz pusēm… - bilda Staldzis. - Nē, man vairāk vīru, vairāk ieguvuma! Bet lai nu tas paliek - strīdēsimies, kad dalīsim to lāča ādu! - smaidīdams noteica Ringauds. Viņš skatījās pāri upes straumei un gaidīja vēstnešus, kas paziņos, uz kuru pusi no nometnes izgājis mestra karaspēks. Un tur jau lēkšoja divi vīri žiglos zirgos. Pazinuši otrā pusē upei savu pavēlnieku, viņi bez kavēšanās jāšus metās vēsajos rudens viļņos un peldēja pāri. Tad slapji un dreboši tie nostājās Ringauda priekšā un vēstīja, ka krusta karotāji pa vecajām pēdām nākot šurp. - Es teicu, ka viņi to darīs! Es teicu, mēs viņus te sagaidīsim ar visiem vezumiem un mantām, sauca Ringauds. -Taisnība, kunigaič, mantu vezumu tiem daudz. Visi zirgi un gūstekņi apkrauti nastām, paši krustnešu kājnieki nes saiņus, un tādi uzsieti pat govju un kazu mugurās, - pastāstīja vēstnesis. - Kādā kārtībā viņi nāk? - vaicāja Staldzis. - Pa priekšu bruņinieki lielos, smagos zirgos. Bruņas un cepures mirgo… Tiem seko ne mazāk spožs jātnieku bars, un tad soļo kājnieki, brauc vezumi, nāk gūstekņi un atkal viņu jātnieku pulki, kuriem pa priekšu dzen leišiem atņemtos lopus. - Diezgan gudri! - smējās Ringauds. - Bet mēs nemaz neskriesim viņiem mutēs. Mēs uzbruksim no sāniem vezumiem un gūstekņiem. - Gūstekņu viņiem tikpat daudz, cik pašu karotāju. - Mēs ordeņa vīrus padarīsim gluži mazus. Vēl Ringauds runāja ar šiem vēstnešiem, kad upei pielēk​šoja cits ziņnesis. - Kunigaič, ordeņa spēki nogriežas pa kreisi! - tas sauca pāri straumei. - Viņi iet uz Rateni! Ringauds sirdīgi nospļāvās un atsaucās: - Pats Jods viņus dīda! Kā es agrāk neiedomājos par Saules brasli?


- Patiešām, viņi steidzas turp! Nu viņi mums izmuks! - sauca arī Staldzis. - Kāpēc jātnieki tos tur laida? - Viņi uzbruka tik spēji, ka tie nepaguva aizsargāt ceļu. - Tam bajāram es atņemšu novadu. Tā ir nolaidība! - sirdījās Ringauds. Nākošā mirklī vēstneši aizlēkšoja pa gravām un mežiem, kas noderēja par karaspēka slēptuvēm. No turienes tūliņ metās ārā pulki un skrēja aiz saviem vadoņiem to pašu ceļu atpakaļ, kuru naktī bija nākuši šurp. Neviens nekurnēja, nevienam nebija atslābis kaujas spars, bet katrs domāja, ka nedrīkst kavēties ne brīdi, lai ienaidnieks neizbēgtu sodam un tam varētu atņemt salaupītās mantas un sagūstītās sievas. Līdzās Ringaudam un Staldzim bērā zirgā jāja Sniedze, kas mācēja krustnešu valodu un sekoja abiem virsaišiem kā tulks. Garā rindā izstiepās zemgaļu un leišu karaspēks, jo vārgākie nevarēja panākt žiglos, un nogurušie steidzās, sviedrus slaucīdami, pa pēdām tiem pulkiem, kas ordeņa spēkus te bija gaidījuši jau trīs dienas. Tas bija traks skrējiens, lai laikā būtu priekšā krustnešiem pie lielā Saules brašļa un ieņemtu izdevīgāku cīņas vietu. Jātnieki tika sūtīti pāri upei ar uzdevumu aizkavēt krustnešu kustību. Ratenes sargiem pavēlēja pretoties, lai ienaidnieks tik ātri neiekļūtu Zemgalē, kamēr Ringauds un Staldzis pagūs savus pulkus sakārtot kaujai. Kad abi virsaiši ar priekšpulkiem aizsniedza Saules brasli, pie tā pašreiz no meža atgriezās grāfs Danenbergs ar leimaņu jātniekiem, kas bij izvajājuši zemgaļu sargus un tagad priecājās, ka ceļš ir brīvs. Tūliņ pār upi sāka brist krustneši un braukt vezumi. Viņiem priekšgalā plīvoja liels karogs ar Svētās Marijas bildi, un aiz tā kuršu bīskapa mūki nesa meses traukus. Ringauds jau gribēja ar savu pulku mesties no meža uz leimaņiem, kad Staldzis atrunāja: Draugs, labāk ļausim tiem visiem pārnākt un te zemajā pļavā tos smagos vīrus un zirgus piespiedīsim upei. - Bet viņi tūliņ dosies mežā un mēs nemaz nedabūsim plūkties? - bēdājās Ringauds. - To viņi nedarīs, jo vakars ir tuvu. Pārrunājuši stāvokli, abi virsaiši izrīkoja nogurušos pulkus ieslēgt pa mežu visu laukumu brašļa priekšā un nelaist ordeņa vīrus krūmos. Zemgaļu un leišu karaspēks ātri auga. Arvienu vairāk steigā pienāca pulki no Kamardes un Medemiem. Ratenes virsaitis, pazīdams te katru meža teku, noslēpa biezokņos kareivjus, kam vajadzēja brāzties kaujā, kad pirmie pulki būs noguruši. Viņš arī nostādīja savus ļaudis pie visiem ceļiem, lai neviens krustnesis nevarētu dzīvs aizbēgt no kaujas lauka. Nu bija skaidrs, ka kaut kuru brīdi varēja sākties cīņa, uzbrūkot vienai vai otrai pusei. Kad ordeņa karaspēks bijīgā attālumā no meža gatavojās nometnei, zemgaļi un leiši tūliņ manīja, ka tiem no viņiem bail. Sabiedrotajiem auga drosme, ka viņi sabiedējuši ordeņa krusta karotājus. Likās, ka uzbrukuma ierosinājums ir pagānu rokās un ordeņa pulki tikai aizstāvēsies vai bēgs. Bet aiz upes, ap tās augsto kreiso krastu, jādelēja leišu jātnieki un viņu krāsainie, dažādie karodziņi pie garajiem šķēpiem plivinājās vējā. Krustnešu nometnē bija pacelts Māras valsts lielais karogs un bīskapa baznīcas zīme. Tur brīžiem bija ellišķīgs troksnis. Krustneši lamājās vai lūdza Dievu, dzērāji klaigāja un skanēja pat svētās baznīcas dziesmas. Brīžiem ierēcās ordeņa kaujas zirgi un kliedza sistās sievietes. Tādos mirkļos leišu un zemgaļu dūres žņaudzīja savus ieročus, krādami lielu kaujas alku un atmaksas kāri. Viņu sirdis drebēja visu nakti, gaidot pavēli uzbrukt. Pat tumsā krustnešu nometnē nerimās gaudošana un ieroču šķindas, gatavojoties cīņai. Tas turpinājās līdz rīta ausmai, kad dzelžotie vīri atkal sāka kārtoties pulkos un noņēma saviem zirgiem mantu saiņus, jo mestrs tos bija pārliecinājis, ka tā labāk cirsties. Viss tas rādīja, ka viņi nolēmuši kauties un drīzumā iznāks no nometnes, lai bruktu pagāniem virsū. Tieši iepretī krustnešu naktsmītnei zem varena, dzelteno rudens lapu rotāta bērza kaujas zirgā sēdēja


Ringauds. Viņam tagad bij atvests gluži balts kumeļš, kura spalva mirgoja kā sniega kupena saulē. Tas bija sen pieņemts leišu paradums, ka kaujas vadītājam vajadzēja sēdēt baltā zirgā, kura iemaukti un segli bagātīgi izrotāti sarkanām un sudraba bārkstīm. Ringauds neatrāva vērojošu skatu krustnešu nometnei. Viņam līdzās atradās Staldzis un Sniedze, kas pat cīņas brīdī neatstājās no sava pienākuma - būt virsaišu tuvumā. Ringauds arī vēroja jātnieku pulkus, kas stāvēja mežā aiz viņa, kuru priekšgalā atradās Staldzis, bet aiz tā daudz leišu bajāru, zemgaļu virsaišu un labiešu. Visi gaidīja cīņas vadoņa Ringauda rīkojumu uzbrukt. Te no kreisās puses viņiem pielēkšoja vēstnesis. - Saķerti divi ordeņa atbrīvoti gūstekņi ar mestra Volkvina priekšlikumu! - viņš teica. - Un tas ir?… - īsi vaicāja Ringauds. - Leišiem tiek atdoti visi gūstekņi un ari viņiem nolaupītās mantas. Mestrs aicina kunigaiču uz sarunu. Staldzis uzmeta kara vadonim asu skatu. Tas it kā vaicāja, ko nu viņš domā darīt? Vai Ringauds uzķersies uz šo vilinā​jumu, kas solīja to samierināt ar ordeni bez kaujas? Staldzis nenocietās un uzprasīja vēstnesim: - Un ko mestrs saka par zemgaļu gūstekņiem un mantu? - Par to atsvabinātie neko neteica. Ringauds klusēdams skatījās zemē. Staldzis gaidīja, ka viņš tūliņ dosies pie mestra un tā izjauks jau labi sagatavoto kauju. Šķita, ka tāpat domāja ari Sniedze, un lēni noņēma no pleca loku un uzlika tam bultu. Ko viņa gribēja darīt? Aiz viņiem palsajā kumeļā sēdēja Codis. Sirmo matu krēpes viņam bij izaugušas pār pleciem vēl garākas. Arī tas turēja jau rokā kailu zobenu. Turpat līdzās Ringaudam atkal ierunājās vēstnesis: - Daļa mūsu bajāru domā, ka vajadzētu ar mestru parunāt, kā viņš to darīs un vai tūliņ uz vietas. Ringauds bargi paskatījās vēstnesī un tāpat arī neuzticīgi vērojošā Staldzī un tad piespieda zirgam piešus, teikdams: - Es tūliņ runāšu ar mestru! Zirgs lēca uz priekšu. Pašreiz austošajā saulē nozaigoja kā sniegs viņa spalva un spožie iemaukti, izrotāti bagātīgiem vizuļiem un sudrabu. Tādi paši stari iemetās arī Ringauda bruņu cepurē. Cits nekas vairs nelikās, ka viņš bez kādiem brīdinājumiem, kā pārdrošs trakulis, metīsies pie mestra un lielā mīlestībā spiedīs to pie krūtīm. Staldzis tikai paguva iesaukties: - Pērkon, sper!… Sniedze, dusmās kvēlodama, pacēla stopu un savilka auklu. Bet viņas zirgs nemierīgi dižojās un tā vēl nevarēja izšaut bultu uz Ringaudu, kā to bija nodomājusi darīt šim nodevējam. Divdesmit soļus no kuplā, dzeltenā bērza, kas viss tagad bij austošas saules apliets un blāzmoja sarkanā gaismā kā milzīgs dzintars pretī lielai lāpai, un tādi paši spoži sarkani bija Staldzis, Sniedze, Codis un daudzu virsaišu un labiešu augumi, kas domāja tāpat, ka Ringauds tiešā ceļā lēkšos pie ordeņa mestra. Bet viņš tur, klajā norā, pēkšņi apturēja savu lēkšojošo zirgu, ka tas saslējās pakaļkājās, un ar veiklu griezienu apmeta to apkārt pret saviem pulkiem. Nu viņu baltajā zirgā varēja redzēt visās malās. Karavīri šīpus un viņpus upei un ari krustneši savā nometnē. Baltā sermuliņu āda, kas bij apmesta viņa pleciem, laistījās saules staros tāpat kā tā kumeļš un sudraba bruņu cepure. Tā viņš tur bridi sēdēja, saslējies zirgā un saules apmirdzēts, klajā laukā, tieši pretī saviem pulkiem. Lāsti Staldža lūpās sastinga kā nepamatoti. Loks Sniedzes pirkstos noslīka pret zemi, kad viņš skatījās šurp. Tad Ringauda roka augstu gaisā pacēla spožo kaujas zobenu un tā asmenis nometa starus karotāju


acis. Visi vīri šinī brīdī aizturēja elpu.


21. SAULES KAUJA Pēc satrauktās nakts ordeņa karaspēka modinātāji agri taurēja ritu. Mestrs bija pārliecinājis brāļus, ka cits neatliek, ka jākaujas vien ir ar pagāniem. Kur agrāk uz šādu plēšanos viņi gatavojās kā uz lielām dzīrām, lai spīdētu un zaigotu bruņas un ieroči, tur tagad visi bija nospiestā un nicīgā gara​stāvoklī. To vēl pastiprināja mitrā, staignā vieta, kurā viņi bija spiesti uzņemties kauju. Nometne un visa apkārtne atradās zemā pļavā, kas jau naktī bija sadangāta no zirgiem un cilvēkiem, ka kājas grima dubļos līdz potītēm un zirgi stiga muklājā. Mestrs, to rīta gaismā redzēdams, teica, ka šīs dienas cīniņā zirgi jāatstāj mierā. - Kājnieku rindās mums būs vislabāk plūkties, jo arī pagāni nāks kājām un tā mēs viņus samalsim druskās, - gudri teica mestrs. Bet ordeņa brāļi un leimaņi izkliedza veselu protestu brēku: - Vai mēs lai kā vienkārši krusta karotāji stāvam uz savām kājām zemē un turam vairogus rokās? - Vai tad mums kā nožēlojamiem vārguļiem slaucīt sviedrus un brist dubļus? - Mēs vienmēr esam pratuši pretinieku sajāt mēslos un tagad to tāpat darīsim. - Nē, mēs bez zirgiem nekustam no vietas! Mestrs viņus gribēja pārliecināt, ka zirgi šinī kaujā būs par apgrūtināšanu, bet ordeņa brāļi un bagātie leimaņi neklausījās mestra labos padomus.Viņi lika kalpiem seglot kaujas zirgus un lādēja leišus un zemgaļus, kas izgudrojuši uzbrukumu šādā vietā. Tikai kā mierinājums agrajā rītā skanēja sirmā un savārgušā mestra balss: Mums jābūt gataviem pirmiem un jāmetas tiem virsū. Man šķiet, viņi aizbēgs kā zaķi, kam uzrīdīts suņu bars. Pēdīgi mestrs bija tik tālu pārliecinājis savus kara pulkus par pagānu gļēvumu, ka krustneši dažā vietā starp vispārējām klaigām un lamām jau uzsāka dungot pa laicīgai dziesmiņai. Mestrs lika visiem gūstekņiem sasiet rokas un saistīt tos labi cieši, lai viņi neiedomātos palīdzēt saviem tautas brāļiem. - Lai nu gan viņi jau kristīti, bet sirdīs tiem arvienu vēl mīt pagānu dievi un ļaunais sātans, - viņš teica. - Tie ir kā mājās pārvesti meža zvēri, kurus vari barot, kā gribi, kaut ar tā Kunga miesu un asinīm, bet viņi vēl vienmēr skatās uz krūmiem. Mestra pavēli krustneši izpildīja steidzīgi un akurāti. Viņi nevaicāja, vai gūsteknēm rokas nesāp. Sasēja un nogrūda tās dubļos, pavēlēdami necelties. Laimīgi šķita tie krustneši, kas bija nozīmēti par vezumu sargiem. Tie ticēja, ka sveiki un veseli redzēs Rīgu. Arī Danen- berga bezdegunainais kalps bija starp tiem. Viņš lielīgi kratīja dūres pret mežu un lādēja pagānus, bet savā sirdī slavēja grāfu Danenbergu, kas to pēc nakts plītēšanas nemaz nav bāris, bet atstājis vēl apsargāt gūsteknes. Ap vezumiem krāvās mantu saiņi, kurus mestrs uz visstingrāko noliedza krustnešiem nest līdzi cīņā, bet, neskatoties uz tādu pavēli, dažs tomēr turēja par prātīgāku vērtīgākās lietas sabāzt kulē un pakārt kaklā, tā domādami, ka viņas ies līdz ar jauno īpašnieku, bet pēc uzvaras, atgriežoties pie vezumiem, tās var paķert cits un visas laupīšanas vai kauliņu spēles prieks un laimests tad velts. jau liela gaisma blāvoja pāri upei, kad taure kara pulkus aicināja uz lūgšanu, kas agrāk tik reti bija noticis, un bīskaps Engelberts runāja svētīšanas vārdus: - Svētīgi tie, kam grēki jau agrāk piedoti. Svētīgi tie, kas izvēlējuši savu dzīvi tam Kungam. Lielu dienu mums Dievs šodien devis - lielu uzvaras dienu viņš pats iesvētīja. Šodien ir svētā Maurīcija diena, un tas dos mums uzvaru. Pats Dievs un Svētā Jaunava izredzējuši mums šo dienu, lai visus neticīgos nodotu mūsu zobeniem. Svētais Maurīcijs ir aiz mums, un tādēļ brāļi, krustneši un kara kalpi, cērtiet droši tos pagā​nus, krūtīs un galvās, būdami ticībā, ka visi svētie palīdz tos kaut.


Pāri visai nometnei un tuvējam mežam bija pārlijusi dienas gaisma, un viss jau skaidri saredzams, bet ielejā vēl neiespīdēja saule. Upes krasts gulēja rīta rasā un miglā, kas, viegli kūpēdama, cēlās no ūdens, aizsegdama straumi un otru krastu. Arī tepat šai malā vēlās miglas blāķi un tālu nevarēja redzēt, bet izlūki zināja stāstīt, ka neticīgo pulki atrodoties līdz pašai upei, cieši ieslēgdami nometni. Tikai paaugsti stāvošajā mežmalā koku galotnes bija jau saules aplietas, un ozolu, ošu un bērzu lokanie zari ar dzelte​najām lapām mirdzēja sarkanā rudens rīta kvēlē. Viss ordeņa karaspēks beidza lūgšanu, kad saule izlauzās pār mazo mākonīti austrumos un uzmeta starus arī viņiem. Pļavas nenobradātā dzelganā zāle, piestiepta rasotiem zirnekļu tīkliem, atmirdzēja kā slīpētas stikla krelles. - Tā ir Dieva tā Kunga uzvaras zīme! - teica mestrs, rādī​dams ordeņa brāļiem sauli. Tai mirklī jau viss lauks atsarka blāzmā, kā sarkanu asiņu mets, un piepeši sargi pret nometnes vidu, skatīdamies uz mežu, pūta briesmu tauri. Liels pagānu vīrs, baltu ādu ap pleciem un spožu kara cepuri galvā, bij izlēkšojis no viņu rindām un, sēdēdams baltā zirgā, kas bija greznots spožiem segliem un iemauktiem, pacēlis augstu gaisā smagu kaujas šķēpu, nekustoši vērās savos pulkos. Atausušajā saulē, miglai klīstot, varēja redzēt, ka visapkārt ordeņa nometnei puslokā stāvēja pagānu pulki. Tagad viņu bija tik daudz un visi saules apmirdzēti un skaidri saskatāmi, ka katram, kas tos redzēja, sametās baigi. Tad spēcīgais vīrs baltajā zirgā izkliedza skalu kaujas saucienu: - Leiši un zemgaļi - uz priekšu - sist! Viņa smagais kaujas šķēps pavijās vēl augstāku gaisā un tad strauji nolaidās gar zirga sāniem pret zemi. Tā bija kuni- gaiča Ringauda pagāniem dotā uzbrukuma zīme. Tagad visas viņu rindas, pacēlušas savus karogus un ieročus, metās uz ordeņa nometni. Zeme pēkšņi iedunējās no viņu straujo zirgu lēkšiem, kas kā žigls viesulis, sagriezdams sausās lapas, pametās garām kājniekiem, lai pirmie uzbrāztos krustnešu pulkiem. Gaisu satricināja naida pilnie kaujas kliedzieni un ieroču žvadzas. Kā viesuļa šņākšana izskanēja satrakoto zirgu elsas. Viss šis nepārredzamais kara pulks, bruņots zobeniem, gar- kātainiem šķēpiem, vālēm, rungām, kara cirvjiem, stopiem ar bultām un īsiem metamiem šķēpiem, neprātīgā steigā un niknumā metās uz priekšu, savilkdamies arvienu ciešākā masā un kļūdams cīņas kaismē vēl negantāks, kā to varēja skatīt no viņu niknajām sejām. Retiem uzbrucējiem galvās bija dzelžu cepures un krūtis sedza kaut kādas bruņas. Zemgaļu vairums bija brūnos svētku svārkos ar caunādas cepurēm, bet leišu karotāji daudzi tāpat kailām, garo, izpurušo matu klātām galvām, atlocītām linu kreklu piedurknēm un cietām, sastrādātām rokām, kas turēja ozola vāli vai kara cirvi, kura platais asmenis gaidīja, lai varētu pāršķelt spožās bruņās tērpto pretinieku kā resnu ozola bluķi. Kā vāle, tā cirvis ordeņa bruņās tērptajiem vīriem bija briesmīgi tuvcīņas ieroči, kam nevarēja pretoties ne dzelzs, ne vairogs. Metāls salocījās zem spēcīgo vīru varenajiem belzieniem kā niecīga skaida, attēsta no baļķa, un iedzēlās kopā ar cirvja asmeni asiņojošā rētā. Vairogi skanēdami sašķīda, atklādami pretinieka plecu, un pie tam visspēcīgākais krustnesis no ozola vāles belziena pazaudēja līdzsvaru un krita gar zemi, lai nākošā mirklī viņu samītu satrakoto kara zirgu pakavi. Tāds bija Ringauda un Staldža karaspēks, kas kā nemitīgi graujošs un steidzošs pērkona negaiss metās uz ordeņa dzelžotajiem vīriem. Codis veda kādu jātnieku pulku un, neskatoties uz sirmajiem matiem, stalti sēdēja savā palsajā kumeļā, dzīdams to lēkšos ar vienu vēlēšanos - kaut ātrāk sasniegtu iebrucēju rindas un varētu cirst ar zobenu pa spožajās ķiverēs tērptajām galvām. Aiz viņa lēkšoja tādi paši sirmi vīri, kas ar ordeni necīnījās pirmo reizi. Viņiem sekoja īsti varoņi - norūdīti Viestura karotāji, un pēdīgi jauni zēni, kas tikai pirmo reizi


cilāja kara vāles un zobenus. Bet ne veco sirmgalvju, ne jauno zēnu rokas nedrebēja. Niknumā pārvērstām sejām, izkliegdami satrakojošus kliedzienus, viņi centās cits citu noskriet, lai ātrāk piekļūtu ienaidniekam un varētu laist darbā savus ieročus. Zirgi stenēja uztraukumā, sajuzdami vienmēr sparīgākus jātnieku papēžu spiedienus. Dobelis jāja Coda pulkā. Viņam nebija tik straujš, bet gan jau cīņās rūdīts zirgs, kas pazina ordeņa brāļu un leimaņu nikno ērzeļu spērienus un milzīgo sparu, ar kādu tie drāzās kaujās. Dobelis turēja spēcīgajā rokā no Rīgas līdzpaņemto lielo un smago grāfa Danenberga zobenu. Ar vairogu aizklājis kreiso plecu, pieliecies zirga krēpēm, viņš dzina to, cik iespējams, ātrāk uz priekšu. Vienu mirkli viņam līdzās pazibēja sievietes seja, smadzenēs iemetās doma par gūstniecību un bēgšanu, vēlākās cīņas, un tad atkal parādījās labieša Teča meita Sniedze, kas, vieglu metamo šķēpu turēdama rokā, trenca arī savu zirgu starp citiem uz krustnešu nometnes pusi. Bet tad Dobeļa domas vienā mirkli pārveidojās un šķita, ka spožā bruņu tērpā tam priekšā nostātos grāfiene Danenberga un, sievišķīgā balsī kliegdama rupjas lamas, mestos tam pretī. Grāfiene - cik viņš pēdējās dienās maz par to bija domājis? Varēja taču gadīties, ka viņi sastopas kaujas laukā? Atkal šī doma izgaisa kā upes ūdeņi miglā, un ausīs skanēja tikai niknie kliedzieni un zirgu elsas. Tepat viņam līdzās Sniedzes skaļā balss mudināja savu zirgu. Viņš pameta skatu uz to. Viņa trakā jājienā uzsmaidīja tam, un Dobelis, paplētis muti, cik iespējams platu, atbildēja ar šausmīgu kaujas saucienu - Sit! - kas pārspētu pat viesuļa aurus un pērkona grāvienus, nemaz nerunājot par satrakotā lāča rēkšanu. Šis kliedziens pārgāja vispārējā zemgaļu sajūsmā, un vīri kā neprātīgi vicināja ieročus, gaidīdami mirkli, kad zirgi tos būs pienesuši krustnešu rindām. Medis vadīja kādu kājnieku pulku labajā pusē nometnei. Viņš visu rītu, kopš ausa jau maza gaismiņa, modri vēroja krustnešu midzeni. Klusu, dažiem vārdiem, viņš kurināja naidu pret krustnešiem savā zemgaļu kalpu un jauniešu pulkā: - Mūsu bērnus viņi sakapāja zobeniem. Sievas un meitenes aizveda gūstā un ņēma viņu godu. Jūsu līgavas un māsas viņi apsmēja! Mājas viņi nodedzināja un labību nopostīja tīrumos - to visu viņi mums izdarīja. Un tie vēl grib uzspiest svešu ticību, grib, lai mēs pielūdzam svešus dievus un atmetam Pērkonu, kas mums tik daudz laba darījis, slacīdams druvas ar lietu. Viņi grib, lai mēs tiem ceļam akmens pilis, kuru pagrabos mūs pēc tam metīs kā lielus noziedzniekus. Vai mēs lai pieņemam tādus dievus, ko viņi nes ar asins šaltīm un zobeniem? Vai mēs lai pametam Pērkonu un Laimu? Jaunie karavīri niknumā zibošiem skatiem, dūrēs sažņaug​tiem ieročiem, balsis valdīdami, atbildēja: - Nē, nekad!… - Pērkons mūsu dievs! - Laima mūs sargā! - Mēs par Zemgali stāvam! - Sargāsim līgavas, māsas, sievas un bērnus! - Glābsim sevi no kauna! Kad saule apmirdzēja koku galotnes un Meda pulks vēroja tos kareivju barus, kas stāvēja ap krustnešu nometni, tad viņi gribēja gavilēt priekā. Nu viņi redzēja vareno vienības spēku, kas atradās kopā, lai atriebtos ienaidniekam par Zemgales un Lietavas postīšanu. Bet mākonītis, kas ordeņa nometni vēl turēja ēnā, padeva saules ripai ceļu, un stari pārlija spožajiem bruņu tērpiem un cepurēm, kā sveču mirdzums sudraba lukturiem. Visu nakti viņi, spožie vīri, tur bija trokšņojuši un gatavojušies nāvei vai uzvarai šinī rītā. Nu tas bija klāt! Katru brīdi vajadzēja atskanēt Ringauda vai mestra pavēlei uzbrukt. Un, kad krustnešu sargi pūta taures, kas vēstīja briesmas, Medis paskatījās pa labi un ieraudzīja Ringaudu kaujas zirgā pretī ordeņa nometnei. Viņš pašreiz augstu gaisā pacēla savu kara šķēpu, kad Medis uzsauca saviem vīriem:


- Gatavi! Un tajā pašā mirklī nolaidās Ringauda šķēps. - Uz priekšu, cīņā! - Sist! - kliedza Medis un lieliem lēcieniem metās pāri klajumam uz krustnešu nometni. - Sist!… Sist!… - rēca viss viņa pulks, skriedams aiz tā. Vāles un kara cirvjus saslējuši pār pleciem, garos šķēpus saulē mirgojošām smailēm pastiepuši uz priekšu, paši tērpti brūnos kara svārkos un caunādas cepurēs, jaunieši ar baltiem rudens ziediem aiz to atlokiem, spēcīgās, brīvās rokas vicinādami, lai veiktos skrējiens, dusmās dzirkstošiem skatiem, - tādi bija šie zemgaļu labiešu kalpi un viņu dēli, kam pašiem nebija kara zirgu un tādēļ vajadzēja iet kājniekos. Bet viņi tāpat gribēja atriebt to postu, ko nesa dzimtenei krustnešu bari. Zemgale viņiem šķita vienādi mīļa, vai tiem bija pašiem sava zeme, ko art, vai viņi strādāja svešos tīrumos. Tagad lai sargās tie uzbrucēji, kurus ķers viņu šķēpi, vāles un kara cirvji. Viņi bija lieli augumos un spēcīgām, stiegrainām rokām, bet lēni un lācīgi savā ikdienas gaitā. Bet te kaujas kliedzieni, kas kā milzīga dunoša straume vēlās pa rindām, padarīja sirmos vīrus lokanus un izmanīgus kā jaunekļus, bet jaunos zēnus norūdīja skatīties briesmās ar piedzīvojuša vīra maņu. Ledis ari vadīja tādu pašu zemgaļu kājnieku nodaļu kā viņa brālis Medis, bet viņš bija nostādīts ar savu pulku kreisajā pusē nometnei pie paša upes krasta. Viņa uzdevums bij apiet krustnešus un atgriezt tos no straumes, lai nedotu iespēju tiem atkāpties tai pāri, kur gan otrā krastā viņus gaidīja daži leišu jātnieku pulki, bet tad apgrūtinātu apvienotā karaspēka darbību. Kad saule parādījās tieši pretī Ledim, pāri upmalas koku tālajām galotnēm, no ūdens kūpēdama vēl kāpa migla un, zaigodama dažādās skaistās krāsās, vēlās pāri leknajai pļavai, kur stāvēja viņa pulks. Te jātnieki nevarēja cīnīties staignuma dēļ, tāpēc zemgaļu kājnieki atradās ciešās masās, domādami visātrāk ielauzties ordeņa nometnē. Miglā Ledis nekā neredzēja, tikai dzirdēja krustnešu karaspēka parasto troksni, kas nebija norimis visu nakti. Brīžiem klaigas, lamāšanās un lopu blēšana un aurošana pieņēmās sevišķi stipra, un likās, ka kāds bars nāktu šurp, bet tad, uzpūšot vakaru vējiņam, troksnis apsīka un palika tikpat tāls kā bijis. Šorīt tam pievienojās bieži taures pūtieni, kas likās vēstam, ka ordeņa vīri drīz nāks uzbrukumā. Tādēļ Ledis savus karotājus jau agri bij izrindojis cīņai, sarunājies ar blakus stāvošo leišu pulku, un nolēmuši gaidīt uzbrukumu ar bultu brāzmām. Bet krustneši vēl nerādījās, un arī citus nekur nebija dzirdams kaušanās troksnis un sadursmes ieroču žvadzoņa. - Ko viņi kavējās? - jautāja sirms zemgalis, kas jau agrāk pie Mežotnes cīnījies pret bruņiniekiem un zināja, ka viņi nemēdza novēlot uzbrukumu, bet gāzās virsū pretiniekam ar saviem smagajiem, bruņotajiem zirgiem, tikko pienāca tam klāt. - Laikam sabijušies?… - domāja Ledis. - Tad mums būs jāuzbrūk. Vai nav Staldža pavēles? - Nav… Bet, ko darīs citi, to arī mēs. - teica Ledis, vērodams savus nepacietīgos kareivjus. Viņa pulkam bija ļoti svarīgs uzdevums - iedzīties starp nometni un upi un uzbrukt krustnešiem no muguras, bet Ringauds tam bij aizmirsis pateikt, ka viņš nodomājis uzbrukt pirmais un tieši no meža puses. Saule jau kliedēja miglu, un tā ik mirkli vairāk gaisa un izplēnēja, kad pāri nometnei sevišķi skaļi atskanēja krustnešu taures. Gaidīsim uzbrukumu! - sauca Ledis un, nometies uz celi, pār kreiso roku līdzās vairogam pārlicis garo šķēpu, savilka loku, virs kura atradās bulta. Viņš jau klausījās, vai nedzirdēs bruņu šķindas, kas rastos, krustnešiem soļojot šurp. Bet tai vietā, lai atskanētu troksnis nometnes pusē, tur apklusa pat pēdējā brīža klaigas.


Bet tālu pa kreisi no Leda, pāri tīrumiem un pļavai, no meža malas ieskanējās savādas šalkas. Likās, ka tūkstošiem 15—1943 grabošu un rībošu pajūgu dotos no kalna lejā, un tad viņa dzirdi pārņēma viens vienīgs skaļš rēciens, kas izpaudās nepārtrauktā kaujas kliedzienā. Ledis vēl šaubījās par tā nozīmi, kad tas jau bija pievēlies gluži tuvu, un nu kliedza tam līdzās stāvošais leišu pulks un metās uz priekšu. Ari Ledis atlaida loku un pielēca kājās. Viņam jau paskrēja garām daži nepacietīgie un pārskaitušies zemgaļi, kad viņš pamāja visam pulkam. Tālu, tālu pa kreisi jau šķindēja zobeni un zviedza ievainotie zirgi, bet vīri bļāva tikpat nikni kā pirmīt. Arī Leda pulks kliedza ar tādu sparu, ka upes migla atkāpās no krasta. Daži vīri, biezā barā skriedami, nenoturējās un iekrita ūdenī. Tie plunčojās ārā un turpināja bļaut pa vecam. - Sist! - Sist! - Pērkon, palīdzi! - Pīkol, zvel! - Pīkol, nāvi šurp! Katrs viņu elpas vilciens, katra kustība izdvesa šausmīgu naidu. Cauri upmalas sīkajiem kārkliem lēkdami un klupdami, devās uz priekšu Leda ļaudis. Te kādā krūmu pudurī pamirdzēja spoža bruņu cepure, un no tā izlēca maza auguma krustnešu izlūks. Viņš skrēja uz nometnes pusi. Bet tad sapinās zaros, krita un atkal cēlās. Pielicis lūpām tauri, viņš tajā iepūta pāris reizes. Bet šī niecīgā skaņa izgaisa zemgaļu rēcienos, kas tam metās virsū kā satrakots, aurojošs vēršu bars. Krustnesis nepaguva pacelt savu vairogu pār galvu, kad milzīga auguma vīrs, dusmās sašķobītu seju, rēcošs kā sumbrs, atvēzēja smago vāli. Pīkol, zvel! - kāds kliedza tam līdzās, un tad, vareno, stiegraino roku spiesta, kara vāle nopakšķēja pa krustneša bruņu cepuri un tā kā maiga olas čaumala saplaka kopā ar mazā vīreļa galvu. - Ā-ā-ā! - rēca viss pulks un aizvēlās tālāk. Varenais milzis pat neatskatījās uz savu upuri. Nākošā mirkli viņš jau atkal bija pirmajās rindās. Lai kā Ledis centās paturēt cienīgu vadoņa vietu un atrasties pulka priekšgalā, bet radās žiglāki varoņi, kas kliedza sirdīgāk un skrēja ātrāk nekā viņš. Tie gribēja pirmie sasniegt nometni un ielauzties tajā. Vienas jūtas, kā spēglgs magnēts adatiņu, arī Ledi vilka uz to pusi. Tur vajadzēja atrasties viņa līgavai, gūsteknei Dzintrai, ja vien ceļā to nebūs nogalinājuši krustneši. Brālis Dobelis viņam bija stāstījis par mātes līķi, bet meitenes tas nekur nebija redzējis - tām vajadzēja būt sagūstītām. Tādēļ neredzama roka vienmēr vairāk vilka Ledi pa kreisi, kur viņš domāja nometnes vidū noslēptus gūstekņus. Katrā ziņā viņam vajadzēja aizcirsties līdz tiem un atsvabināt Dzintru. Izlūki gan stāstīja, ka gūstekņu bari esot tūkstošos, bet viņš cerēja starp tiem atrast savu meiteni un atsvabināt to. Jau visapkārt iedunējās pirmās cīņas troksnis, ko vēstīja niknie bļāvieni un ieroču šķindas, saskaroties ar krustnešu zobeniem un bruņām. Bet tad Leda priekšā skrejošie vīri apjuk- dami apstājās. Viņu uzbrukumu aizturēja liels aurojošu un blējošu lopu bars un krustiem šķērsām sabrauktie krustnešu vezumi un to zirgi, bet tālāk norisa neaprakstāma kņada. Krustneši un braucēji skraidīja uz visām pusēm, kā izbailēs galvas pazaudējuši. Citi, sabijušies no uzbrucēju kliedzieniem, jau bēga, nemaz neizjutuši to vāļu belzienus, bet daži paceltiem zobeniem tos gaiņāja atpakaļ, lai viņi turētos pagāniem pretī. Bet tad gar pašu upes malu Leda pulkam sānos iebrāzās dzelžotie jātnieki, kuru varenie zirgi uz zemgaļu kliedzieniem atbildēja ar dusmīgu šņākoņu. Tie bija šinī stūrī mestra norīkotie leimaņu jātnieki, kas sargāja upes braslu. Viņu smagie zobeni zibēja gaisā kā vieglas pātagas un krita pār zemgaļu galvām, bet lielie zirgi slaidos lēcienos mīdīja kājām tos, kas steidzās pacelt aizsardzībai savus vairogus. Dažu labu milzi viņi samina kā salmu kūli saviem asajiem pakaviem.


Bet tad notika nelaime. Pirmo jātnieku zirgi sagrima muklāja pļavā, un nākošie bez mita klupdami vēlās tiem virsū, paši savus biedrus sajādami dangā. Tas bija šausmīgs skats, kur zirgi lielos lēcienos metās šinī dzīvajā gubā un, kauliem lūztot, tur saļima kā nekam nederīgi vārguļi. Pirmie jātnieki nelabi kliedza, lai atturētu pēdējos, bet tie šīs klaigas noturēja par uzbrukumam veltītām un vēl vairāk satrakoja savus straujos zirgus, kas, sāpēs paklupuši, spārdīja jātniekus, iekams citi tiem uzgāzās virsū. Šausmīgā trokšņa un asiņu smakas satraukti, nometnē auroja vērši, sliedami garos ragus pāri vezumu kulbām. šis lielais jūklis norisa Ledim turpat pie kājām, un viņš skaļa-jos rēcienos, kliedzienos un vaidos tikko varēja dzirdēt lūztošo kaulu brikstoņu un bruņu šķindas, kad pirmajiem jātniekiem uzgāzās virsū nākošie. Tā viņi sakrāvās augstā gubā, kas pārauga nometni iežogojošos vezumus. Bet zemgaļu un leišu kareivji uzbruka šai gubai kā veikli vanagi, cirta zobeniem vai nobeidza leimaņus smago vāļu belzieniem. Ledis un vēl kādi desmit vīri tika piespiesti ratu ņudzeklim un cirtās ar krustnešu pārspēku, kas, garām jādami un klupdami ar saviem zirgiem, mēģināja tos skart garajiem zobeniem. Bet zemgaļu vairogi vienmēr atvairīja to sitienus un viņu galvas palika neskartas. Tā bija savāda, nežēlīga rēkoņa, ko sacēla samītie zirgi un cilvēki. Viņa likās vēl briesmīgāka, sirdis skarošāka, nekā pagānu uzbrukuma klaigas, kas nesen tā piekliedza gaisu. Te skanēja skaļi un žēli vaidi, kas nāca no leimaņu lūpām nāves mokās un lika nodrebēt pat norūdītajiem vīriem, kas pieraduši smiet par ienaidnieka nelaimi. Kad pēdējie jātnieki paguva savaldīt savus zirgus un pagriezt tos atpakaļ, gubā jau vārtījās pāris simti nelaimīgo, bet zemgaļi un leiši lēca uz cīņas nespēcīgajiem augumiem, bradāja pa to pleciem un krācošajiem zirgiem, belza vālēm un cirta zobeniem. Garie šķēpi te šur, te tur iedūrās pakritušo jūklī, lai nobeigtu kādu jātnieku vai zirgu, kas centās atbrīvoties no citiem. Tā bija šausmīga masa, kurā krustneši no nometnes vidus varēja tikai noskatīties un vērot pagānu niknumu, ar kādu tie apkāva nevarīgos leimaņus. Ledi bija ķēris kāda saniknota zirga spēriens, notriecot viņu pie zemes turpat ratu tuvumā. Viņa vairogs aizklāja galvu un nevarēja redzēt, vai tas vēl elpoja vai nē. Apkārt viņam vēl skraidīja daži zemgaļi, kas sita pakritušos jātniekus, bet tad no nometnes pāri vezumiem atlidoja dažas bultas un drīz tām pievienojās citas. Arī krustneši gatavojās pāriet uzbrukumā, lai izlauztos klajā laukā. Ordeņa nometnē mestrs vēl dalīja pavēles, kā viņa pulkiem uzbrukt, brāļi vēl strīdējās, kas jās pirmajās rindās, jo neviens negaidīja, ka pagāni tūliņ nāks pie tiem. Te tieši pretī nometnes vidum no viņiem atdalījās Ringauds un deva zīmi. Kad atskanēja sarga brīdinošā taure, mestrs šo pagānu vadoni redzēja visā spožumā. Ari to viņš redzēja, ka tas nolaida zobenu. - Brāļi, mēs esam aizkavējušies! - sapīcis iesaucās mestrs. Kad iedunējās uzbrucēju rindas un pāri ordeņa nometnei nošalca viņu naidīgie kaujas saucieni, mestrs tikai māja ar roku pret tiem un rādīja saviem vēl nesakārtotiem pulkiem: - Uz priekšu!… Uz priekšu - svētais Maurīcijs palīdz! - Jā, kur tad? - Kā tad? - klaigāja ordeņa brāļi. Nometnes ārējā modrā sardze, vezumu un ratu sargāta, sagaidīja pirmo nikno triecienu, kamēr brāļi steigā sakārtoja bruņas un lēca zirgos. Bet jau pirmajā mirklī izrādījās, ka visi apstākļi jātniekiem neizdevīgi. Pat leišu un zemgaļu vieglie zirgi grima mīkstajos tīrumos un pļavās, nesasniegdami mērķi, nemaz nerunājot par smagajiem bruņinieku, leimaņu, Rīgas pulku un bagāto krustnešu zirgiem, kas samītajā zemē iestiga līdz ceļiem un nevarēja izkļūt no vietas.


Pirmais zemgaļu un leišu trieciens, neskatoties uz muklāju, bija briesmīgs, bet spiests uzkavēties vezumnīcas priekšā - it kā sabruka. Vīri, apšaudīti krustnešu bultām, niknumā svieda ieročus prom, gāza apkārt ratus un plēsa mantu saiņus, lai iekļūtu nometnē, kur saķērās cīņā ar krusta karotājiem. Bez ieročiem, barā metušies uz tiem, grāba krūtīs un trieca viņus pret zemi, kamēr paši saļima pār tiem, nākošā mirklī ķerti no cita asā šķēpa vai zobena. Ringauds redzēja, ka jātnieki te nespēj cīnīties, un pēc pirmā trieciena pavēlēja tiem atkāpties. Tas uzmundrināja pārbiedē​tos ordeņa brāļus un krustnešus. Apkārt priekšpulkiem lēkšoja mestrs un kliedza: - Pagāni bēg! - Uz priekšu - svētais Maurīcijs palīdz! - Uz priekšu! Uz priekšu! Svētais Maurīcijs palīdz! - atsaucās krustneši, bet nekustējās. Mestrs pielēkšoja ordeņa brāļu pulkam, kas stāvēja savos kara zirgos ap lielo svētās Māras valsts karogu. Viņu priekšgalā spožos kaujas seglos sēdēja grāfi Danenbergs un Hāzendorfs. Labi tālu aizmugurē atradās arī grāfiene, zobenu jau izvilkusi no maksts. Brāļi, lielākie karotāji Kristus vārdā! Nokāpiet no saviem zirgiem, jo te ir staigns, - sauca bruņiniekiem mestrs. Bet viņu sagaidīja vienbalsīgs protests. - Kas mēs par karotājiem kājām? - Mēs neesam vienkārši krustneši, kad mīdīsim šos dubļus! - Tūliņ mūsu zirgi samīs neticīgos! Mestrs rādīja uz leimaņu jātnieku nelaimi kreisajā spārnā, kur viņi, sajājuši gubā, netika vairs no vietas un mira zem leišu un zemgaļu sitieniem. - Redziet, kā klājas jātniekiem šinī elles purvā! - mestrs rādīja brāļiem. - Mēs jāsim pa cietu lauku! - atsaucās Danenbergs un grieza savu zirgu pret ziemeļiem, lai dotos pretī uzbrucēju baram. Mestru viņa melnais ērzelis aiznesa tālāk pa nometnes vidu. Kādos ratos stāvēja kuršu bīskaps Engelberts ar saviem mūkiem un meta visapkārt krustus, svētīdams cīņā aizejošos pulkus un domādams ar svētām lūgšanām atvairīt neticīgo brāzmas. Bet bīskapam Engelbertam reiba galva no briesmīgā trokšņa un jūkļa, kas te norisa visapkārt. Viņš brīžiem pietupās ratu kulbā, bet tad atkal gribēja redzēt, kas notiek, un slējās kājās. Kāds leimaņu jātnieku pulks, brāzdamies garām, apgāza ratus, kuros stāvēja svētie vīri, un bīskaps Engelberts līdz ar mūkiem sabira dubļos. Vēl lielāks nemiers norisa gūstekņu baros. Ieriņķoti no sargiem, sasietām rokām, viņi juta pienākušu izšķirošo brīdi, kurā varēja cerēt uz atsvabināšanu. Bezdegunainais grāfa Danenberga kalps kā vanags cāļu barā skatījās, vai kāda meitene nemēģina saraut saites, lai dotu tai belzienu ar šķēpa kātu. No pagānu kaujas bļāvieniem viņam drebinājās miesa un zobens rokā trīcēja. Viņa bruņu cepure galvā kratījās kā apšu lapa vējā. Arī citi sargi nikni raudzījās savos sargājamos, bet gūstekņi juta līdzi cīņai un vieba sejas, lai palīdzētu savējiem ar kliedzieniem vai vērstu viņu uzmanību uz sevi. Tad krustnešu bars nometnē izveidojās kā ķīlis pulkā, kura priekšgalā jāja veiklie Rīgas pilsoņi. Ziemeļos rati ar mantām tika apgāzti vai atrauti nost, un pa šo spraugu vēlās ārā jātnieki, pulks aiz pulka. Ordeņa brāļi vēl palika nometnes vidū pie karoga, vērodami, uz kuru pusi būtu vajadzība griezt zirgus. Tīrais posts, - rūca nepacietīgais Hāzendorfs, - viss laupījums tiek samīts dubļos. Kas tās drēbes vairs tīras dabūs? Kas nu pirks šīs sabradātās pagānu mantas? Bet viņam neviens vairs neatbildēja. Seglu somās katram bija noslēpts maisiņš ar salaupīto sudrabu vai dzintaru, un viņiem nebija liela bēda par citām smagām lietām, kas tāpat nāktu vai nu krustnešu, vai baznīcas rokās. Viņi nepacietīgi vēroja, kā izdosies Rīgas jātniekiem varenais trieciens pret mežu. Ja viņi tur tiks cauri pagānu rindām, tad, pagriežoties pa labi un kreisi, izcērtot tos uz abām pusēm, pados ceļu gūstekņu baram un sajūgtajiem, vēl nesa​lauztajiem mantu vezumiem. Tas bija ļoti sparīgs trieciens, kam gatavojās sekot arī ordeņa brāļi un citi kājnieki, vērodami savu


kara draugu panā​kumus. Redziet, redziet, kā Rīgas vīri jāj! - Danenbergs rādīja citiem brāļiem, kas, pastiepusies nemierīgajos zirgos, vēroja nometnes ziemeļus. Visapkārt kā vētraina jūra bangoja leišu un zemgaļu pulki, turpinādami kaujas saucienus un uzbrukumu ar vēl lielāku niknumu. Kur viņi ieraudzīja asinis, tur kļuva vai traki dusmās. Rīgas jātnieki ielēkšoja viņu rindās un cirta pa kreisi un labi. Bet tad atkal notika nelaime. Pirmo jātnieku zirgi sagrima zemgaļu izmīdītajā tīrumā. Viņi klupa, nomēzdami vīrus pār galvām, kuriem kā nikni vilki uzbruka zemgaļi. Vāles paukšķēdamas dauzīja spožajās bruņu cepurēs tērptas galvas. Zirgi un cilvēki sabruka gubā, tāpat kā upes malā leimaņu pirmajā uzbrukumā. Rīgas pilsoņu pulks ātri kusa, bet zemgaļu un leišu jātnieki, atkāpušies, atstājuši zirgus, kājām metās no jauna kaujā. Tikai zem varenā bērza mežmalā visu to vēroja leišu kunigaičis Ringauds, tālu apkārt spīdēdams ar savu balto sermuliņu apmetni. Ap to stāvēja vēstneši, kas bieži aizskrēja ar viņa pavēlēm uz vienu vai otru vietu. Te jau bija redzama lietpratīga un apvienota kara pulku vadība, kas rūpējās par krustnešu ieslēgšanu no visām pusēm un rezervju piedošanu pēc apstākļu vajadzības. Mestrs redzēja pagānu pulku labo vadību un savu jātnieku nelaimi un, vispārējā kaujas troksnī vēlreiz pielēkšojis ordeņa brāļiem, atgādināja tiem nokāpt no smagajiem zirgiem. Bet grāfs Danenbergs nikni atkliedza: - Mēs neesam sievas, kas ļaus, lai mūs samin citu zirgi. Bet tad vaidēdami viņiem garām skrēja krustneši no nometnes labā stūra. Tur bij ielauzies spēcīgo zemgaļu kalpu pulks Meda vadībā. Krustneši neizturēja viņu sparīgo triecienu un bēga. Daži gan vēl sirdīgi vicināja zobenus atgaiņādamies, bet zemgaļu bultas un metamie šķēpi tos nāvīgi ķēra un pagāza gar zemi, kur viņiem uzkrita citi ar vālēm un zobeniem. Medis cīnījās pirmajā rindā līdzās kalpiem. Aklās dusmās viņš neredzēja neko kā tikai krustnešu zobenus un centās tos ar smago vāli, kuru bija paķēris salauztā šķēpa vietā, izsist no ienaidnieka rokām. Belzienu aiz belziena deva viņa spēcīgās dūres, un neviens vien spožs vīrs nogāzās tam priekšā sašķaidītu galvu vai samaltu plecu. Bet tad uzreiz pašķīrās bēgošie krustneši un, dubļus šķiez- dami un grimdami pa samīto nometnes ceļu, Meda pulkam uzbrāzās ordeņa brāļi. Šis trieciens nebij atvairāms vālēm un zobeniem. Medi drīz pagrūda gar zemi platas, bruņota zirga krūtis. Ordeņa brāļu bars, paša mestra vests, izšķaidīja zemgaļu kalpu pulku un izkļuva ārā no nometnes šaurā loka. Bruņinieku taures vēstīja turp pulcēties krustnešiem un citiem karotājiem. Arī leišu vēstneši taurēja saviem vīriem doties priekšā ordeņa spēkiem. Ringauds sūtīja vēstnesi aiz vēstneša pagriezt dažus pulkus uz upes pusi. Tur viņus vadīt aizsteidzās Staldzis. Kāds vēstnesis pielēkšoja Codim, kas, ar savu pulku iznīcinājis Rīgas jātniekus, gatavojās iebrukt nometnē. - Prom uz rītiem! Uz rītiem!… - sauca vēstnesis. - Bruņinieki tur izlauzās klajā laukā! Ringauds pavēl!… Codis lika pūst tauri un māja savējiem tam sekot. Tā viņš skrēja kājniekoto jātnieku priekšgalā citiem pulkiem aiz muguras. Viņam sekoja arī Dobelis, bet Sniedze bija nozudusi. Dobelis vēl arvienu nesa smago un garo grāfa Danenberga zobenu, kas jau bij aplipis asinīm. Viņi aizskrēja klajā laukā iepretī upei, kur nelielas pļavas līci ordeņa brāļu zirgi cīnījās pa muklāju. Tikai pieci brāļi bija pārkļuvuši strautiņam un, piespieduši piešus, aizlēkšoja mežā. Te Codis ieraudzīja mestra melno ērzeli. No spožajiem iemauktiem un jātnieka spalvotās kara cepures to pazina, jo viņu bija redzējis Viestura bērēs. - Mestrs!… Mestrs!… Nosist mestru!… - viņš kliedza un metās tam virsū.


Viņam sekoja viss zemgaļu un leišu bajāru pulks, pamazām ieriņķodams purvā sagrimušos jātniekus. Mestrs pirmais pameta savu ērzeli un aizstāvēdamies atkāpās pie upes. Viņam tagad sekoja citi ordeņa brāļi, tāpat pametuši zirgus. - Kā bābas mūs te apslaktēs! - sirdījās Danenbergs, un sviedri tam pilēja no bruņu spraugām. Viņš raudzījās apkārt pēc savas sievas, bet to tuvumā nekur neredzēja. Viņus ātri ieriņķoja Coda vestais pulks. - Posts ar tādiem pagāniem! - rūca kāds cits bruņinieks, purvā pazaudējis savu zobenu, skatīdamies tagad pēc cita ieroča. - Kā velna kalpi drāžas šurp! - teica brālis Volfhauzs. - Turieties, brāļi, svētais Maurīcijs palīdz! - tiem uzsauca vēl mestrs, saņemdams zobena spalu stingrāk vecajā rokā. Viņa skats bija kā izsalkušam ērglim, kas vēro, kā upurim varētu iecirst asos nagus un pakausi sašķaidīt ar smailo knābi. Viņš tagad izskatījās možs un spēcīgs. Vingrā rokā cilāja zobenu un atvairīja katru tam tēmētu sitienu vai šķēpa dūrienu, bet no bultām viņu pasargāja biezas un spožas bruņas. - Galvās, cērtiet galvās, brāļi! - viņš mudināja citus. Bet Codis ar saviem vīriem tos piespieda upei un ieslēdza ciešā lokā. Pārējie krustneši, kas bija sekojuši ordeņa brāļiem, tagad izlauzās vairāk pret mežu, lai nokļūtu tā aizsegā, bet tur parādījās svaigi pulki zemgaļu virsaiša Staldža vadībā un sāka kauju klajā laukā. Dobelis, skriedams tēvam palīgā ieriņķot bruņiniekus un atgriezt tos no citiem krusta karotājiem, ieraudzīja slaidu, bruņās tērptu stāvu, pakritušu līdzās sagrimušam sirmam zirgam. Viņam šķita šis augums tik pazīstams. Kam gan citam tāds varēja būt, ja ne viņai? - Grāfiene!… - viņš čukstēja, un apstājās skrējienā. Bet slaidais bruņinieks pašreiz cēlās kājās, jo bija jau atsvabinājies no segliem. Jā, tā tiešām bija grāfa Danenberga daiļā sieva! Pacēlusi kreiso roku, viņa nolaida pār seju bruņu cepures aizsargu un pēc visiem likumiem saņēma zobenu cīņai. Dobelis pāris lēcienos atradās tai klāt un arī pastiepa pretī zobenu. Likās, ka viņa to pazina un sabijās. Tās zobens necēlās cirtienam. Savādas jūtas strāvoja arī caur Dobeļa sirdi. Viņa toreiz, pie Daugavas, glāba tam dzīvību, atturēja mestru no pakāršanas pavēles, viņa arī vēlāk savā namā rūpējās par to un gribēja atsvabināt; viņa lika savai kalponei to darīt. Šī sieviete… Lai arī ienaidnieks, bet tomēr sieviete! Cirst - necirst, viņš šaubījās. Bet tepat garām jau brāzās citi krustneši. Katrā mirklī viņi varēja mesties bruņiniekam palīgā un zemgaļu vīru sakapāt. Dobelis pameta skatu atpakaļ, vai nav jau apdraudēts, bet tajā neuzmanības mirklī grāfiene izsita tam zobenu no rokas. Bet viņa pazaudēja ari laiku attapties, kad Dobeļa pirksti jau sagrāba viņas plecus, un viņi abi novēlās dūņās, līdzās sirmajam zirgam, kas nikni spārdījās, lai izkļūtu no purva, kurā grima arvienu dziļāk. Gūstekņos valdīja liels sajukums. Sargi tos dzenāja no viena nometnes stūra uz otru. Brīžiem viņos iedrāzās kāds satrakots un ievainots leimaņa zirgs, un tad spiedza sievas un vaidēja saistītie vīri. Bet, kad ordeņa brāļi ar mestru priekšgalā izcirtās uz rītiem un nu likās, ka būs izeja, sargi dzina arī gūstekņus tur. Tad priekšā parādījās zemgaļi ar zobeniem un vālēm, un kustība uz to pusi atkal apstājās. Tikai brīdi vēlāk krustnešu kājnieku pulkam izlaužoties garām zemgaļiem, kāds sargs sakliedza citiem: - Brāļi, ticīgie brāļi, vai nu mēs šo pagānu dēļ velnam atdosim savas dvēseles? Bēgsim!… Un kā uz mestra pavēli visi sargi, atstājuši gūstekņus, metās pakaļ krustnešiem. Arī bezdegunainais Danenberga kalps darīja to pašu, bet, ieraudzījis bez jātnieka skrejošu ordeņa brāļa zirgu, kas, izpēries no purva, lēkšoja atpakaļ nometnē, viņš to saķēra un ielēca seglos. - Nu, es gan izglābšu savu dzīvību no šiem velna kalpiem, - viņš čukstēja, jādams gar pēdējiem gūstekņiem.


Bet tad viņam iemetās prātā, ka aizbēgdams varētu paņemt kaut ko līdzi - kādu daiļu pagānu meiču, kas tam kalpotu visu mūžu vai kuru Rīgā varētu dārgi pārdot. Ātri viņš iejāja gūstekņu vidū un vēroja. Tepat pie viņa zirga kājām dubļos tupēja jauna meitene. Vai tā nebija pietiekoši skaista? Nebija taču laika meklēties, jo pagāni atkal varēja nogriezt bēgšanai ceļu. Viņš saķēra to stiprā rokā aiz drēbēm un uzrāva seglos. Tā, ieraudzījusi tādu briesmoni bez deguna, kliedza un ķepurojās, gribēdama atsvabināties. Bet viņš, pārmetis to zirga skaustam, pagrieza pavadas pret mežu. Te bija drusku cietāka zeme, nomīdīta tūkstošiem skrejošo krustnešu, kuriem visiem tagad garām vai tos samīdams lēkšoja grāfa Danenberga kalps. Viņa lielais zirgs, neredzēdams priekšā citus jātniekus, ik pa brīžam ierēcās. Kad mežmalā krustnešu pulku sagaidīja leiši un zemgaļi Staldža vadībā ar vālēm un zobeniem, bezdegunis straujos lēkšos izlauzās cauri to rindām un izgaisa meža tekā. Gan viņam garām nosvilpa dažas bultas un skanēja tuvas klaigas, bet drīz cīņas troksnis attālinājās un vēl tikai dūca kā tāla viļņu čala, kad tie gāžas pāri Daugavas krācēm. Nokļuvis šķietamā drošībā, kalps gribēja novietot gūstekni ērtāk, bet ieraudzīja asinis uz savas kājas. Tam pakaļ raidītā bulta bij ieurbusies meitenes kaklā, un viņa mirusi. Arī zirgs ievainots streipuļoja. Man nav laimes pie sievietēm… Nolādētie pagāni! - norūca krustnesis, nomezdams meitenes līķi no zirga, un tad iesita drebošajam kumeļam pa sāniem, lai tas vēl lēkšotu tālāk. Zemgaļu virsaitis Staldzis, aizkrustojis ar sameklētiem karavīriem bēgošiem krustnešiem ceļu, sirdīgi bruka tiem virsū. Bet tā bij izmisuma pilna cīņa, kur vēl daži jātnieki gribēja izlauzties no zemgaļu ciešā loka. Bet Staldzis sakliedza saviem vīriem pastiept pretī garos šķēpus un tā atturēt tos. Notika šausmīga kapāšanās, kur asinīm notraipītie zobeni cēlās pāri varoņu galvām un krita pretinieku miesās. Zem cirtieniem sadrupa vairogi un lūza arī cietā tērauda zobeni. Te aiz karotājiem paradījās leišu vaidelaitis, kas kā krīva sūtnis pāris dienas atpakaļ ieradās Kamardes pilī. - Te, te viņus visus nositiet! Tā pavēl Pērkons! Pīkols nesīs nāvi katram jūsu naidniekam! - viņš sauca. Pakāpies uz krituša zirga segliem, vaidelaitis skubināja vīrus nepagurt. Redzēdams, ka Staldzi ielenkuši vairāki jātnieki, viņš kliedza tam: - Virsaiti, cērt zem galvām! Cērt pa kaklu! Sit augstāk! Bet Staldzis lielajā kņadā nedzirdēja šis pamācības. Viņš gaiņājās visapkārt pret iebrucējiem; dažu notrieca gar zemi, līdz kāda jātnieka platkrūtainais zirgs to nogrūda līķu gubā. Nākošā mirkli pār viņu sabruka krustnešu bars. Bet tad pagānu cīnītāju priekšā parādījās sirmais vaide- laitis, izpurušiem matiem, plīvojošām drēbēm, un krustneši atkāpās kā no briesmīgas sērgas. Paceltajās rokās turēdams garu nazi, tas skrēja pretī asajiem šķēpiem. Viņam sekoja, kaujas kliedzienus bļaudami, zemgaļi un leiši. Nometnes kreisajā stūri pie kādas kulbas Ledis, pēkšņi padzirdis žēlus kliedzienus, uztrūkās no zemes, atžilbis pēc spēcīgā trieciena. Tam līdzās gulēja daudz spožās bruņās tērptu nokautu leimaņu. Arī zemgaļu jaunekļi te bija saļimuši pārcirstām krūtīm. Pielēcis kājās un juzdams tikai nelielas sāpes kreisajā plecā, viņš paķēra turpat līdzās gulošu leimaņa zobenu un uzkāpa virs apgāztiem ratiem, lai pārskatītu kaujas lauku. Gūstekņi, saistītām rokām, pamesti bez uzraudzības, spiedās uz mierīgāko stūrīti, kur cīņas bij aizbrāzušās garām. Tur gulēja pirmīt apkautie leimaņi un viņu zirgi. Dažs vēl spārdījās spoži pakavotām kājām, nespēdams piecelties pēc smagā ievainojuma. Tur vēl skanēja vaidi un lāsti no zirgu saspiesto vīru mutēm, kas nevarīgi kustināja rokas, nespēdami atsvabi​nāties no smagā sloga. Bet pāri visai nometnei uz ziemeļiem un rītiem vēl draudoši bangojās cīņa. Ar neatslābstošu niknumu


tur sitās vīri, un zirgi grima samītajā zemē. Daudzi kumeļi brīvi skraidīja pa nekārtībā pamesto nometnes laukumu. Turpat brēca liellopi un kazas, kas, atbrīvojušies no salauztajiem aizžogojumiem, klaiņāja apkārt un meklēja mierīgāku vietu. Gūstekņi, redzēdami, ka cīņa izšķiras par labu viņu tautiešiem, no sirds juta tiem līdzi. Daudzas sievietes iekaisa tāpat kā cīnītāji un, aizmirsušas kaunu, badu un sitienus, klaigāja, piesaukdamas Pērkonu, Laimu un visus labos dievus. Sit!… Sit!… - kliedza kāds jauneklis, pastiepis saistītās rokas pret Ledi, kas, vēl noreibis no zirga spēriena, stāvēja, kā bultas izaicinādams, virs apgāztā vezuma. Te no nometnes vidus izbrāzās pulciņš krustnešu jātnieku bez zirgiem. Tie visi bija tērpušies spožās bruņās un atgādināja ordeņa brāļus, tikai viņu plecus nesedza baltie mēteļi ar melnajiem krustiem. Lielā niknumā viņi metās nekārtīgajā gūstekņu barā un cirta ar zobeniem visapkārt. Gūstekņi vaidēdami centās glābties kur kurais. Bet krustneši trakoja kā vilki avju barā. Dzintra, nogurusi un vāja, padzirda sev līdzās saucienu. Viņa bikli vērās uz to pusi un sastinga. Tas taču bija - Ledis, kas, atvēzis garo zobenu, viens pats nolēca no vezuma un metās pretī krustnešu pulciņam. - Ledi, Ledi! - kliedza Dzintra un skrēja pie tā. Bet nu kliedza visi gūstekņi, raustīdami sasietās rokas, redzot, ka viņu apkāvēji strauji tuvojas un viņiem nav glābiņa. Pēdējos spēkus saņēmuši, nāves bailēs daži jaunieši atrāva roku saites un meklēja ieročus, kas šur tur mētājās pa zemi. - Ledi, Ledi! - kliedza vēlreiz Dzintra, bet viņas saucieni, vārgi un bez spēka, nepārskanēja citu klaigas un netālās cīņas dunoņu. Ledis jau bija tuvu. Viņš pat pārgrieza dažu jaunekļu saites, lai tam būtu palīgi. Bet tad viņam uzbrāza krustneši. Tomēr smagais jātnieku zobens Leda rokās darīja brīnumus. Trīs uzbrucējus viņš notrieca gar zemi, kad tam piesteidzās palīgā daži atbrīvotie gūstekņi, kas tagad atriebības niknumā cilāja sadabūtos šķēpus. Bet tie bija vāji palīgi un Ledi jau ieriņ- ķoja spožajās bruņās tērptie vīri. Dzintra sabruka ceļos. - Laima, glāb Ledi! Pērkon, palīdzi - sargā!… - viņa vaidēja un skatījās pret debesīm, kur mirdzēja spoža rudens saule kā apaļš zelta rats. - Sit!… Sit!… - nodunēja tuvu viņas ausīm un turpat nolī​gojās zeme. Dzintra tikko paguva aizrauties aiz kādiem ratiem, kad šinī nometnes stūrī iebruka pāri upes braslim pārjājušie leišu jātnieki. Viņi bija redzējuši krustnešus slepkavojam gūstekņus un bez Ringauda pavēles metušies pāri straumei. Jātnieku pulks dunēdams, kaujas saucienus izkliegdams savā valodā, stigdams muklājā pat ar vieglajiem zirgiem, aiz​drāzās Dzintrai garām, samīdams un sakapādams dzelžotos krustnešus. Kad viss ņudzeklis aizvēlās pāri uz nometnes vidu un Dzintra tāpat sasietām rokām skrēja skatīt, kur palicis Ledis, viņš pašreiz, dubļu aptašķīts, piecēlās no zemes. Rokā tas arvienu vēl turēja zobenu. Arī kāds krustnesis vēl cēlās kājās, bet tūliņ atskanēja gūstekņu kliedzieni: - Sit viņu! Sit… Zemgal, sit!… Ledis to arī izdarīja un nocirta viņu atpakaļ zemē. Tad tas ieraudzīja Dzintru un zobens tam bezspēcīgi izslīdēja no rokas. - Dzintra, Dzintra!… - viņš ievaidējās. - Un tu tiešām vēl esi dzīva? Nē, es sapņoju… Tas ir nobendētās Dzintras gars. Ledi, tava līgava Dzintra, - viņa atbildēja un pastiepa tam pretī sasietās rokas. - Ledi, es tevi redzēju jau sen. Katru nakti tu sargāji mani - katru brīdi tu biji pie manis. Ledis vispirms noliecās pēc zobena, tad aptvēra Dzintru ar kreiso delnu un pacēla to uz pleca. Viņa pārlika savas sasietās rokas tā galvai, no kuras bija notriekta cepure, un garie, pelēkie mati sajaukti ar zemēm un asinīm. Tie nokarājās pāri viņa pleciem un brīžam plīvoja lēnajā vējā.


Viņš aiznesa raudās elsojošo meiteni prom no cīņas lauka uz upes krastu, kur pašreiz bija klusums. Tikai daži krustneši un zemgaļi te gulēja pēdējā mierā ar sašķaidītām galvām un pārcirstām krūtīm. Gūstekņi cits citam atraisīja saites un berzēja notirpušās rokas. Šinī brīdī kļuva brīvi tūkstošiem jauno vergu. Cīņas niknums bija aizvēlies vairāk uz mežmalu, kur no visām pusēm ielenktie krusta karotāji pamazām tika pasisti gar zemi. Tur savējo vidū, uz kādas kulbas pakāpies, plātījās bīskaps Engelberts, rīkodams karaspēka paliekas. Vēl viņa mūki skrai​dīja paceltām rokām, kliegdami uz Dievu: - Kungs, Kungs, kam tu mūs esi atstājis? Tā sauca lielais un sirdīgais kristītājs Hofmanis. - Mūsu grēki tiek piemeklēti! - vaidēja Harmuts. Piedod, Kungs, mums apgrēcību domās, laupīšanu, kaušanu un miesas kārības - piedod, ak Kristu un Svētā, Nevainīgā Jaunava! - lūdzās Ārentāls. Bet drīz viņus ķēra zemgaļu un leišu asās bultas un mestie šķēpi. Viņi pakrita, lūdza Dievu un lādēja pagānus, kas ar tādu brāzienu izbeidza brāļu priekus. Dzīvo pulks arvienu vairāk saplaka, un ap tiem jau stāvēja zemgaļi un leiši plecu pie pleca, raidīdami savas bultas un šķēpus krustnešu krūtīs un kur vien cerēja viņu bruņās atrast kādu robu. Kas gribēja izlauzties no dzīvā loka, tam galvu sadra​gāja vāles. Še starp pēdējiem krita arī kuršu bīskaps Engelberts. Viņu neaizsargāja pat rokā paceltais, saulē spīguļojošais zelta krusts. Kāda zemgaļa šķēpa smaile caurdūra viņa krūšu bruņu audumu un nogrūda to pie zemes. Niknie kara kliedzieni te pamazām apklusa, un uzvarētāji sāka pievākt laupījumu un dzīrot uzvaras svētkus. Upmalā vēl turējās ordeņa brāļu pulciņš, savērsuši muguras kopā. Tā viņi jau labu laiku atgaiņājās, pārdodami savas dzīvības pēc iespējas dārgi. Upē viņi nevarēja mesties, jo smagās bruņas tūliņ vilktu dziļumā. Dzīve, kas vēl atlika elpot dažus mirkļus, viņiem šķita tik mīļa, ka negribēja paši sev darīt galu. Un tas viņiem būtu arī necienīgi - viņiem, ordeņa ziedam, kam piešķirts baltais mētelis? Grāfi Danenbergs un Hāzendorfs jau bija krituši. Vēl cīnījās desmit brāļi ar mestru vidū, kas izrādījās varens un veikls kauslis. Ledis ieraudzīja šos baltos vīrus asinīm notrieptos mēteļos. 16— 1943 - Dzintra, kas tie? - viņš prasīja, nolikdams to upmalā zemē. - Lielākie negaušas un plītētāji - ordeņa brāļi, - viņa čukstēja. Ledis tūliņ gribēja mesties turp, bet Dzintra to atturēja. - Atraisi manas rokas… - viņa lūdza. Kā nule tikai ieraudzījis to saistītu, Ledis iesaucās: - Un tu ātrāk neteici? Steigā viņš atraisīja Dzintras saites, paķēra zemē nomestu garu krustneša šķēpu un skrēja uz cīņas vietu, kur lasījās arvienu vairāk zemgaļu un leišu karotāju, lai noskatītos, kā mirst ordeņa augstākie vadītāji. Ledim sekoja arī Dzintra. Lieliem lēcieniem viņš pieskrēja pie burzmas un pagrūda nost savu tēvu Codi, kas, vāli griezdams ap galvu, lēkāja gar bruņinieku rindu, lai kādam iezveltu. Codis bargi pavērās traucētājā, bet, pazinis vecāko dēlu, uzsauca tam: - Ledi, dur - tu esi varonis! Tev pienākas šis gods! Un Ledis, veikli pastiepis šķēpu, grūda to pret mestra krūšu bruņu saliektajām plāksnēm. Tā atvairošais sitiens aizslīdēja kātam garām, un Leda šķēpa asmens atrada vietu salocītajās bruņās, kur ielīst lielā kara vadoņa miesā. Atskanot apkārt- stāvošo vīru rēcošajam kliedzienam, Ledis rāva šķēpu atpakaļ un reizē ar to izvilka no brāļu rindas arī mestru, kas izmeta smago zobenu no rokas. Bet tajā mirklī viņa spožo, strausa spalvām rotāto bruņu cepuri un galvu sadragāja Coda vāle.


- Sitiet! Sitiet viņus! - ļaunā priekā kliegdami, zemgaļi un leiši metās uz priekšu. Vēl norībēja pēdējie brāļu cirtieni pa uzbrucēju vairogiem, un tad pazuda visi baltie mēteļi zem satrakoto vīru gubas. Saule pašreiz slēpās aiz dzelteno bērzu galotnēm, kad cīņas laukā pārstāja uzbrukumu klaigas un neviens vairs necilāja zobenu. Tikai ievainoto vaidi skanēja no līķu gubām un mirstošo zirgu krākšana vēstīja, ka te cirtušies varoņi. Vēl viens otrs ievainots zemgalis vai leitis kaut kur cēlās un ļima pie zemes, priecādamies par kara biedru uzvaru. Dažu galvu vēl sašķaidīdami, pa lauku klejoja uzvarētāju pulciņi. Viņi uzlasīja ievainotos draugus un nesa tos mežmalā, kur virsaiša Staldža sieva Zaiga pārsēja viņu rētas. Pa kreisi, pie lielā ozola, jau gaisos kāpa dūmi. Tur krīva vaidelaitis upurēja Pērkonam pateicības upuri. Tikai šur tur līķu gubu piemētātajā staignajā laukā, kā dievu meitas dvēseles lasīdamas, staigāja dažas zemgaļu sievas un atsvabinātās gūsteknes, zīmēdamas, vai neredzēs savējos. Starp tām bij arī Sniedze, labieša Teča meita. Viņai drīz pievienojās arī virsaiša Staldža sieva, nesagaidījusi atgriežamies savu vīru kā uzvarētāju. Bet apkārtējos mežus pārmeklēja Ratenes pils karavīri, kas vajāja retos izbēgušos krustnešus, tos notriecot no zirgiem un nodurot bez žēlastības. Viss varenais ordeņa krusta karotāju pulks bij iznīcināts līdz pēdējam vīram. Otrā dienā, kad karotāji savāca laupījumu, Sniedze atrada Dobeļa līķi blakus grāfienes miesām. Viņus bija saminuši krustnešu kara zirgi. Varoņa Staldža mirstīgās atliekas aizveda uz Mežotni ar lielajam virsaitim pienākošos godu.


22.RIGA Kad bija pagājušas jau daudzas dienas no tā laika, kopš jautrā garā no Rīgas aizgāja viss mestra Volkvina varenais un spožais krusta karotāju pulks un pilsoņu jātnieki, mājinieki no tiem gaidīja kādas vēstis. Bet nekas nelika manīt viņu atgriešanās brīdi un nebija arī ziņu, kā karaspēkam klājas pagānu zemēs. Katru rītu uz Ikšķili jāja vēstneši, lai vaicātu, vai nav redzami atgriežamies karotāji un vai nav pienākušas kādas ziņas pāri Daugavai. Bet Zemgales pusē pēc pirmajiem ugunsgrēkiem un dūmošanas viss bija mierīgi, un, lai sargi kā lūkojās no pils torņa tālumā, dienās nekas tur vairs nebija redzams. Tikai dažu nakti vēl spīdēja tāla blāzma, kas lika domāt, ka nupat leišu malā ausīs mēness. Bet pēdējās naktīs arī tā vairs nebija saskatāma. Tā pagāja svētā Maurīcija diena, un Rīgas pilsoņu sievas jau stāstīja baigus sapņus un vērojumus. Viņas zināja runāt, ka pāri Daugavai, uz Zemgales pusi, lidojot vārnu un kraukļu bari, kas neesot laba zīme. Naktīs, sapņos, viņu tuvinieki nākuši sērst bez galvām, kas norādot uz nāvi. Trešajā dienā pēc svētā Maurīcija sievas un vīri agri no rīta stāvēja pie pilsētas vārtiem un skatījās smilšu pakalnos, kas stiepās aiz Rīdzenes upītes uz Ikšķiles pusi. Visiem bija tādas domas, ka tieši šodien pienāks kādas ziņas no karotājiem. Bet pagāja laiks, saule jau rādīja pēcpusdienu, bet uz Ikšķili izsūtītais parastais vēstnesis vēl neatgriezās. - Tā ir laba zīme, ka viņš kavējas, - teica viena sieva. - Mūsējie būs atgriezušies pāri upei ar daudz mantām un tagad līksmo Ikšķiles pilī. - Tur pašreiz plūst vīns un skan dziesmas, - runāja citas. - Vai zināt, tie tirgotāji, kas jau agrāk aizbrauca Ikšķilē, labi nopelnīs, jo krustneši kaudamies būs vīna izslāpuši, - ieru​nājās kāda tirgone. Tālāk stāvošā sieva, tikko padzirdusi tādu valodu, piebikstīja savam vīram, vīna tirgotājam Bartolēmam: - Kristus vārdā!… Tā var gan būt taisnība, ka karotāji jau Ikšķilē un tie, kas tur aizbrauca tirgoties, kļūs bagāti. Steidzies arī tu! Vīnūžnieks Bartolēms nelika to divreiz teikt. Kā odzes sadzelts, viņš metās pa vārtiem pilsētā un satrauca savus kalpus: Ātri, ātri - vīna mucas ratos! - viņš slepus čukstēja, lai rīkojumu nedzirdētu svešas ausis. Krustneši jau ir Ikšķilē; mēs brauksim turp! Vismaz viņus ceļā sastapsim! Kalpi steidzās. Bet tas nebija slepus izdarāms un to ieraudzīja arī citi tirgotāji, kas jau sen vēroja viens otru. - Kas ir, Bartolēm? - viņi, saskrējuši ap to, vaicāja. - Vai krusta karotāji jau atgriežas? Vai tev kādas vēstis? Nekas, nekas nav, es tik tāpat - uz citu pagrabu pārvedīšu. Jūs varat būt mierīgi, - meloja vīnūžnieks, slepus mādams saviem ļaudīm pasteigties. Bet te vairs nelīdzēja nekāda slēpšana. īsā brīdi visa pilsēta bija kājās, un ari citi tirgotāji steigā krāva vezumos gan vīna mucas, gan saldā medus miesta kannas. Visu viņi paši ieguvuši bagātās pagānu zemēs, tikai saldā un stiprā vīna tur nav, - čukstēja Bartolēms saviem kalpiem un skubināja tos braukt steidzīgāk, kamēr citi neaizskrien tiem priekšā. Viņš sirdījās, ka tā sievai jau vakar tāds paredzējums nebij ienācis prātā, jo tādā gadījumā viņš jau būtu pie Ikšķiles. Bet labi bij arī tā. Citādi tur saskrietu visi, bet nu tik steidzīgi rets varēs dabūt zirgus un viņam vīna mucas jau ceļā. Viņš pirmais būs nometnē un piedāvās to. Un krustneši izslāpuši kaudamies metīsies ap vātīm, solīdami sudraba dukātu par kannu.


Izbraucis pa pilsētas vārtiem smilšainajā klajumā, sievu un vīru gaviļu pavadīts, vīnūžnieks Bartolēms skubināja kalpus steigties. Pats viņš stāvēja kulbā kājās un ar garu pātagu pēra zirgu muguras. Viņš tos dzina lēkšus, lai citi nedomātu panākt. Viņa kalpi skaļi auroja, ar kliedzieniem palīdzēdami trenkt zirgus. Viens no tiem sēdēja jāteniski pār vīna mucu, kājām pieturē​dams, lai tā nevalstās nelīdzenajā ceļā. Sievas skrēja vezumiem gabaliņu līdzi, vaicādamas, vai patiešām karotāji jau pāri Daugavai. - Pāri! - kliedza Bartolēms un pēra zirgus. - Kas vēl nav pāri, tie pašreiz brauc laivās! - Kā tu to zini? - viņas šaubījās. - Nosapņoju, nudien nosapņoju! Ja tāds vīrs kā vīnūžnieks Bartolēms tā runāja, tad tam vajadzēja būt stipriem pamatiem, un sievas skrēja atpakaļ uz mājām iejaukt karašas un sagatavot visu svinīgai karotāju sagaidīšanai. - Viņi jau Ikšķilē! - tās klaigāja. - Bartolēms zina!… - Vīnūžnieks Bartolēms brauc krusta karotājiem pretī! Nu jau to zināja visa pilsēta un ielās skaļi runāja, ka krusta karotāji ar smagiem vezumiem un lielu laupījumu nāk uz Rīgu. Sievas čukstēja par saviem vīriem, kas pārvedīs pagānu gūstekņus, kuriem viņas liks sevi apkalpot. - Bet vai tik mūsu vīri nebūs pārāk ieskatījušies tajās svešajās sievās? - dažas šaubījās. Bet citas bija pārliecinātas, ka tās tik neglītas, ka viņu vīri tām neskatīsies ne virsū. - Labi, ja piesien pie segliem un dzen sev līdz, kas nu vēl mīlēs tādas! - teica viena. Bet radās arī kāda gudriniece, kas sacījās zinām, ka zemgaļu sievas un meitas esot skaistas. - Lūk, tepat gūstekne Sniedze, kas tik pēkšņi pazuda un, droši vien bija velna apsēsta - tā taču bija skaista! - Tas tādēļ, ka velns mājoja viņas sirdī. - Tādu pagānu ir daudz, un viņas māk pavest mūsu vīrus un dēlus uz ļauniem ceļiem, jo viņas visas ir arī burves. Kā tā pati Sniedze… Sieva gribēja atkal runāt par zemgaļu gūstekni Sniedzi, kuras skaistums bija visā Rīgā zināms, un daudzi vīri viņas dēļ zaudēja vai galvas. Bet tur, viņā smilšainajā piekalnē, Bartolēma vezumi apstājās, jo tiem pretī steidzīgi nāca divi vīri un sastapuši, plātī​damies rokām, tos apturēja. Redziet, vīnūžnieks Bartolēms pārāk smagus vezumus uzkrāvis, zirgi jau tepat vairs nevelk, smējās vīri pie vārtiem. - Kur nu vēl Ikšķile! Pārāk ātri bagāts gribēja kļūt! - Citi viņam tiks garām! Bet tad notika brīnums. Bartolēma kalpi ātri izvēla vīna mucas turpat smiltīs un pagrieza zirgus atpakaļ. Abi svešnieki arī ielēca viņu kulbās un sita zirgus bez žēlastības, lai tie lēkšotu uz pilsētu. - Skat, skat - ko viņi dara? Atstāja mucas zemē!… - Bartolēms traks palicis! - tagad sauca vīri. Bet viņiem garām pa vārtiem izbrauca citi vīna tirgotāji, lai noskrietu Bartolēmu un tiktu ātrāk Ikšķilē. Viņi tagad par tādu Bartolēma rīcību raustīja plecus, bet savus zirgus tomēr dzina uz priekšu. Kad tie sastapās un jautāja Bartolēmam, kādēļ viņš skrien atpakaļ, tas izkliedza tikai divus vārdus: - Pagāni nāk! Tie bija šausmīgi vārdi, kas varēja sabiedēt visdrošākos Māras zemes tirgotājus, jo katrs zināja, cik šie neticīgie kaimiņi - zemgaļi un leiši, varēja būt nikni uz kristīgajiem, kas tagad iebrukuši viņu zemē. Un vai tad tas nevarēja gadīties, ka pagāni salasījās pulkā un, kamēr krusta karotāji siroja tur, viņi nāca uzbrukt neapsargātajai Rīgai.


Tirgoņi, kas bija steigušies pakaļ Bartolēmam, skatījās gan uz priekšu, gan atpakaļ, nezinādami, vai tas ir joks vai nopietnība. Bet pakalnā smiltīs gulēja izmestās vīna mucas, kas bez vārdiem teica gaišu valodu, kādās briesmās atradies to vedējs. Bartolēms pa tam bija pielēkšojis ziņkārīgo pūlim, kas aiz​krustoja ceļu. - Kas ir? - Kur tu skrej? - viņam pretī sauca vārtu sargi. - Slēdziet cieti!… Vārtus cieti!… - viņiem atkliedza Bartolēms. - Pagāni nāk! No kulbas izlēca novārdzis ordeņa brālis - Šmīdenbergs. Viņš bija salocītās krūšu bruņās un bez cepures. Viņa saskrā​pētās rokas vēl turēja zobenu, bet kājas bija kailas bez zābakiem un lielu bruņām. Kad aiz viņa izrāpās arī otrs, to bija vieglāk pazīt. Tam melnīgsnējā un vārgajā sejā nebija deguna. - Tas taču krustnesis - grāfa Danenberga kalps! - iesaucās kāda sieva. Bet viņa izmocītā un sāpju nomāktā balss sāka žēloties: - Brēciet, brēciet uz to Kungu! Vai! tiem, kas, spožās bruņās tērpti, izgāja no Rīgas un Ikšķiles! - Kas ir?… - jautāja visapkārt. - No kurienes jūs? - Stāstiet… - viņus apstāja pārbiedētās sievas un vīri. - Pagāni nāk!… Pagāni… Līdz Daugavai dzinās mums pakaļ! Vai! tiem, kas maz kādreiz bija domājuši par šo sirojumu! Vai! tiem, kuru kauli bāl pie Saules brašļa! Pagāni mums uzkrita barā ar savām vālēm un šķēpiem. Viņi rāva kokus no zemes ar visām saknēm un sita katru, kas nerunāja viņu mēlē, - brālis Šmīdenbergs vēl papildināja. - Kur mestrs Volkvins, bīskaps Engelberts un citi brāļi? - jautāja pārbiedētais vārtu sargs. - Visi pagalam - tikai mēs divi ticīgie izglābām kailas savas grēcīgās dzīvības, - atsaucās grāfa Danenberga kalps. - Kur palika Rīgas pulks, kur leimaņi? - vēl klaušināja pārbiedētās sievas. - Visi, visi pagalam.. Ar vālēm nosita, zobeniem sakapāja - svētā Maurīcija dienā nokāva!… Sievas raudāja un plūca matus, jo katrai nu vīrs vai dēls bija devies šai krusta karā, lai iedzīvotos bagātībā. Sievas tagad skrēja pa šaurajām ielām starp būdām, rokas lauzīdamas. Viņas brēca uz ordeņa mestru, kas sadomājis tādu karu. Viņas vaidēja uz Dievu, kas pagāniem devis uzvaru pār spožo pulku. Daudzas visādi zaimoja Dieva vārdu, kas ļāvis neticīgajiem sakaut tos ļaudis, kas gājuši palielināt viņa valstību. Citas sievas sacīja, ka nu esot redzams pagānu varenums un šonakt pat tie apsēdīšot Rīgu. Bet sargi steidzās noslēgt pilsētas vārtus un apbruņot pārējos vīrus.


23. JAUNO ZEMGALI CEĻOT Ošiem un kļavām jau bija nobirušas lapas. Kuplie bērzi stāvēja kaili, locīdami šmaugos zarus kā garas pātagas rudens vējā. Mazie krūmiņi lielajā gāršā arī bija nometuši savus zaļos vaiņagus un gurdi līka pie zemes. Tikai lielie ozoli vēl turēja kuplus dzeltenos čemurus, spītēdami vējam un agrajām salnām. Tālu mežā atbalsojās spēcīgi cirvju cirtieni, kas rakstā sitās pret skanošiem baļķiem. Tas notika agrākajā Coda mājas vietā, mazas upītes krastā. Pāris dienas atpakaļ te ieradās četri vīri ar spožiem cirvjiem un sieviete, tinusies pelēkā lakatā. Tie bija Codis ar savu tagad vienīgo dēlu Ledi un vēl divi zemgaļu vīri. Bet sieviete bija Leda līgava Dzintra. Viņi atnāca uzcelt jaunu robežciemu krustnešu nodedzinātā vietā. Rītu tie gaidīja ierodamies talkā Iecavas pilskunga Ilguma ļaudis. Vecais Codis domīgi lūkojās apdegušo baļķu paliekās, kamēr Ledis ar svešajiem sparīgi cirta kokus. Vairākas reizes Codis klausījās, kur mežā iegaudojās vilki un atkal apklusa, tad viņš sauca: - Dzintra, Dzintra - kur tu esi? Kad sieviete atsaucās pie ugunskura, viņš tai teica: - Panāc taču šurp! Dzintra, vēl bāla un sagurusi pēc pārciestā gūsta, atnāca pie Coda. - Pastāsti man vēlreiz, kas notika ar Ziedi. - Tēv, Ziedi laikam sakapāja krustneši. - Bet pastāsti vēl, kā jūs atradāt nazi. - Tas kādā aukstā naktī izkrita aizmigušam sargam. - Un Ziede to pacēla? - Es viņu atradu, bet Ziede man atņēma. - Kā tas notika? Stāsti, stāsti!… - vecais Codis uztraucās. Viņa man atņēma nazi un paslēpa savās drēbēs, jo tur nāca kāds spožs bruņinieks un teica, ka esot nopircis zemgaļu meiteni. Viņš lika saviem kara kalpiem Ziedi aizvest uz telti. - Un viņa? - Viņa pretojās, kliedza… - Un nazis?… Kāpēc viņa nedūra ar to? - Viņu bija daudz un bruņās… - Tālāk!… Tad pēc kāda laika sacēlās liela kņada. Nometnei uzbruka leišu kareivji, un krustneši metās tos padzīt. Dažas gūsteknes bēga. Tās viņi sakapāja zobeniem. Kad arī rītā Ziede neatgriezās, mūsu sargs stāstīja citiem, ka tā ar nazi nodūrusi Ikšķiles pilskungu brāli Gāzentofu. - Pērkon, Pērkon!… Mana meita bijusi varone! - sajūsmā sauca vecais Codis. Viņš noņēma cepuri un skatījās lielajā ozolā upītes malā, kā pateikdamies varenajiem dieviem. Lūpas viņam klusi čukstēja: - Ziede bijusi varone - nodūrusi vīru ar krusta zīmi pār mēteli, bet Jodu sirdī. Ziede, mana Ziede! … Jums visām tā vajadzēja darīt. - Mēs to būtu darījušas, bet nebija nažu. Vecais Codis vairs neklausījās Dzintras vārdos. Viņš pagriezās pret cirtējiem un sauca: - Ledi, Ledi, nāc klausies, kāda varone bijusi mūsu Ziede! Ledis pārtrauca cirst un nāca smagiem soļiem. - Vai Dzintra tev atkal stāsta par gūstu un ordeņa ļauna​jiem vīriem? -^aicāja Ledis.


- Tēvs prasīja par Ziedi. Bet vecais Codis tagad skatījās uz meža teku, kur toreiz parādījās pirmie lēkšojošie bruņinieki. Viņš jau bija aizmirsis Ziedi un runāja citu. Dobelis, mans Dobelis - tas arī bija varonis: no Rīgas pagrabiem pārnāca dzimtenei palīgā. Kā viņš cirta!… Kā sita!… Ledi, tev viņu vajadzēja redzēt tādu - smagais zobens augstu pār galvu, cepure pakausī, piere nosvīdusi. Ak, Ledi, tev viņu vajadzēja redzēt! Bet pārāk straujš viņš bija un - krustneši samina. - Un Medis?… - ieminējās Dzintra. Medis?… Tas veda veselu kalpu pulku kaujā un kapāja krustnešus kā jaunas apses. Medis arī bija varonis - lai nu dievu dēli glabā to sirdis! Varoņi bija visi, kas metās šinī cīņā! - Bet, tēvs, mums vajadzēja izmantot šo uzvaru un padzīt svešniekus pavisam no Māras zemes jūrā viņus ietriekt! - ierunājās Ledis. - Es jau tā teicu - bet Ringauds nenāca līdzi. Viņš par visu vairāk gribēja nodibināt ciešu vienību Lietavā, jo briesmas draud arī no Teitoņu ordeņa, kas kauj un iekaro prūšus. Mēs esam svešu, asinskārīgu dzelžu vīru ielenkti. Lietavai draud briesmas arī tur. Tikai vienota leišu zeme spēs atvairīt viņu uzbrukumu un varēs pastāvēt. Arī zemgaļiem šai acumirklī nav vadoņa, kas spētu saturēt kopā pulkus. Nav vairs tā, kā agrāk - stiprās Viestura rokas, kas varēja apvienot visus zemgaļus cīņai. Un Staldzis - Staldzis krita šinī kaujā. - Vēl nav par vēlu, tēv, sacelt zemgaļus lielajai un pēdējai kaujai! Nē, nu ir jau par vēlu! Zemgaļiem vairs vienības nav. Atkal ļaunas acis vēro, kas nāks lielā virsaiša godā, un tas nav labi - pašu mājās rodas naids. Abi vīri brīdi klusēja. Codis, atspiedies uz cirvja kāta, atkal klausījās, kā tālu uz Draķenes pusi gaudoja vilki un Daugav- malā atskanēja sumbra auri. Dzintrai acīs bija asaras. Ledis, to redzēdams, piegāja viņai klāt, aplika savu sastrādāto roku tās pleciem un teica: - Mīļā Dzintra, neskumsti - mēs celsim jaunu Zemgali. Un viņa, piekļāvusies tā plecam, klusi atteica: - Es būšu jaunās Zemgales māte. Es audzināšu varoņu cilti, kas atvairīs svešos iebrucējus tāpat, kā jūs to nule darījāt. Ledis un Dzintra aizgāja, baltajām skaidām zem kājām drūpot. Kā pirmais sniegs tās klāja zemi, lai sildītu asnus pava​sara dzīvei. Codis viņos noskatījās un teica: - Tāda viņa augs - jaunā Zemgale, un skatīsies mūžīgā saulē!


«SAULES KAUJA» - ROMĀNS AR VIENOTĪBAS IDEJU Droši vien sava loma tur ari nejaušai sakritībai, bet tā nu iegadījies, ka pēdējā laikā no dažādām pusēm vairākkārt atskanējis rakstnieka Kārļa Fimbera (1898-1970) vārds, kurš vismaz gadsimta ceturksni bija klājies aizmirstības putekļiem. Viņa plašākā un populārākā romāna «Pelēkā zeme» (1936-1937) pašrocīgo pārstrādājumu «padomju variantā» doktora disertācijā (1998) un publikācijās presē detalizēti analizējis Raimonds Briedis, uz bridi Kārļa Fimbera tēls pavīd «baigā gada» aktīvistu priekšpulkā Lūcijas Ķuzānes romānā «Saules koka meklētājs» (2000), nesen pirmoreiz publicēšanai nodotas viņa Austrai Skujiņai veltītās atmiņu rindas (Literatūra un Māksla Latvijā, 2000,10. februārī). Bet galvenais apgāda «Daugava» vēsturisko romānu sērijā klajā nācis Kārļa Fimbera strēlnieku diloģijas «Kad nāve smejas» (1930) un «Tilta pozīcija» (1933) jauns izdevums (1999); tagad to papildinājis arī romāns «Saules kauja». Kā jau diloģijas pēcvārdā akcentējusi Biruta Gudriķe, romānu atgriešanās pie lasītāja nav bijusi iespējama agrāk, padomju laikā, kad abi darbi iekļauti aizliegto un specfondā glabājamo sarakstā, kad nedrīkstēja pat minēt pirmā romāna nosaukumu un, piemēram, biogrāfiskajā vārdnīcā «Latviešu literatūras darbinieki» (1965) tas izmests jau no korektūras loksnēm. Var piebilst, ka līdzīgi noticis ari «Latviešu literatūras vēstures» (1959-1963) tapšanas posmā, kad plašāks Kārļa Fimbera portretējums vēl atrodams sestā sējuma izdevniecības maketā, bet drukāšanai akceptētajā variantā pazudis līdz ar Visvalda Eglona (Lāma), Harija Heislera, Jezupa Laganovska, Laimoņa Pura un vairākiem citiem vārdiem. Gluži dabiski rodas jautājums: kas tad pamatā tik neiecietīgai modrās cenzūras attieksmei pret Rakstnieku savienības biedru kopš 1940. gada? Vai vaina atrasta šajos agrīnajos romānos, paša autora strēlnieku gaitās, līdzdarbībā sociāldemokrātu izdevumos, saistībā ar Latvijas armiju? Atbilde pagaidām izsakāma tikai pieņēmuma formā, bet acīmredzami fakti liecina, ka eventuālo «jaunības kļūdu» izpirkumā Kārlis Fimbers vēlāk nav taupījis ne spēkus, ne amata prasmi… Konkrētas ziņas par Naudītes pagasta kalpa dēla cīņām strēlnieku rindās arī saglabājušās visai skopi un aptuveni, atliek vien paļauties uz aculiecinieka pārdzīvotā atspulgu daiļdarbu lappusēs. Romānu diloģijai tematiski vēl piepulcējas drāma «Rīgas vārtos» (1938), manuskriptā palikusī poēma «Strēlnieki» (1931-1936), veltīta Perekopā krituša drauga piemiņai, vairākas dzejas un īsprozas publikācijas 30. gadu presē, ar parakstu «Vecais latviešu strēlnieks Kārlis Fimbers» tieši un personiski apliecinot piederību «mūžības skartajiem». Bijušo strēlnieku Kārļa Fimbera un Voldemāra Branka atmiņstāstos «rakstnieku skolā» - Pāvila Rozīša vadītajā literatūras un žurnālistikas studijā Rīgas Tautas augstskolā - savulaik klausījies arī topošais literāts Arvīds Osītis, atzīmējot, ka Kārlis Fimbers, kurš jau var lepoties ar pirmo iznākušo grāmatu, parasti tur ieradies tikai uz Pāvila Rozīša lekcijām, nemitīgi sūdzēdamies par laika trūkumu (Izglītība, 1990, 28. februārī)). Pats Kārlis Fimbers, audzēkņu padomes priekšsēdētājs un avīzītes redaktors, drīz vien sūrojas (Rīgas Tautas Augstskola, 1934,3. nr.), ka «Domas» nepazīstamu autoru darbus nedrukā, «Sociāldemokrātam» vairs nav literārā pielikuma un atliek «tikai vienīgais kļūmais ceļš drukāties pilsoņu presē», kā to sācis darīt A. Osītis, pāriedams «uz tur pieprasītām gaudulīgām ziņģēm». (Runa ir par A. Osīša dzejoļa «Vēstule tēvam» parādīšanos «Jaunākajās Ziņās».) Interesanti, ka Kārlim Fimberam tolaik jau piederējusi sava izdevniecība «Aktīvs», ar tās marku pasaulē laists Jāņa Nieiln-. satīriskais krājums «Ķeceris Latgalē» (1932) un paša romāns «klĀŅU ļaudis» (1932) - ticības pretišķību plosītās Lubānas ezera austrumu i nomales atveids, dramatiski ļaužu likteņa pavērsieni, mēģinot izrauties no nepievilcīgās un degradējošās apkārtnes. Citas «Aktīva» aktivitātes nav pamanāmas, zināms gan, ka 1934. gada aprīli Kārlis Fimbers Rīgas prefektam iesniedzis pieteikumu izdevniecības pārreģistrēšanai. Pēckara gados īpaši izcelta Kārļa Fimbera loma dzimta pagasta Strādnieku un bezzemnieku izpildu


komitejā un ari Revolucionārajā kara padomē Bauskas apriņķī, uzsverot, ka par revolucionāro darbību viņš «buržuāziskās» Latvijas laikā vairākus mēnešus pavadījis cietumā. Laikam apsūdzība juridiski neapstrīdamus pierādījumus tomēr nav guvusi, ja jau Kārlis Fimbers līdz 1930. gadam palicis dienestā Latvijas armijā - Intendantūras pārvaldes tā sauktajā Armijas zirgu depo, kas nodrošināja zirgu atlasi un sagatavošanu jātnieku, artilērijas un vezumnieku vajadzībām. (Savu pieredzi viņš 1935. gadā apkopojis speciālā brošūrā «Kā audzināt un sagatavot armijas remonta zirgu».) Tobrīd Kārlis Fimbers faktiski jau kļuvis par profesionālu rakstnieku ar visai vērienīgām iecerēm, maizes darbam saistīdamies Augusta Pētersona apgādā «Zelta grauds». Plašu rezonansi īpaši baltvācu aprindās izsauc viņa triloģijas «Pēc pusnakts stundas» aizsākums «Melnais barons» (1935), kas tik sarkastiski sabiezinātās krāsās tēlo vācu muižniecību 1905. gada un Kurzemes okupācijas situācijā, ka Vācijas sūtniecība izpērk visus eksemplārus sadedzināšanai, bet plānotā otrā («Vara») un trešā («Dienas ausmā») daļa tā arī paliek neuzrakstīta. Jau «Tilta pozīcijā» iezīmētā bijušo brīvības cīnītāju vilšanās jaunās valsts iekārtas taisnīgumā, latviešu cilvēkam gadsimtos lolotajam sapnim būtiskās agrārreformas praktiskajā īstenojumā sazaroti izvērsta abās «Pelēkās zemes» grāmatās, bet kalpapuiša traģiskais, mānīgi vilinošais ceļš uz saimnieka godu un mīļotās sievietes sirdi romānā «Reinis Grava» (1940) neviļus sauc atmiņā autora literārā skolotāja Rūdolfa Blaumaņa noveli «Salna pavasari». Dienasgrāmatas ieraksts vēsti, ka 1941. gada jūnijā, ierodoties Rīgā uz Latvijas padomju rakstnieku I kongresu, Kārlis Fimbers iegriezies arī izdevniecībā, kas gatavojusi iespiešanai romānu «Tiesasvīrs»: «Tas jau bija aplauzts un izlasīju korektūru. Pēc kāda mēneša iznāks grāmata vēsturisko romānu sērijā par Kurzemes baronu nodevīgo zemnieku izkaušanu 1812. gada Tēvijas kara laikā, kad zemnieki sacēlās pret Napoleona prūšu korpusu, kuru atbalstīja baroni» (Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs, inv. nr. 188704/GI1815). Nē, šī grāmata pie lasītājiem vairs nenonāks, vēlāk gan taps daudzas citas - jaunas. Un autors tām būs «cits» - «jaunais» Kārlis Fimbers… *** 1936. gadā Latvijā un Lietuvā piemin slavas apvītu pagātnes lappusi - pirms septiņiem gadu simtiem, 22. septembrī, pie Saules tiek sakauts Zobenbrāļu ordenis, uz laiku atvairot krustnešu tālākos uzbrukumus Baltijas tautām. Ja jubilejas datums nevienam šaubas nerada, tad kaujas vietas meklējumos pastāv «latviešu» un «leišu» variants, proti, latviešu vēsturnieki visbiežāk to saista ar Vecsauli Bauskas apriņķī, lietuvieši - ar Šauļu apkaimi. Tādējādi atšķirīgs kļūst arī viedoklis par vācu karagājiena ceļu un zemgaļu lomu notikumos: vai viņi tieši piedalījušies kaujā vai tikai izkāvuši caur Zemgali bēgošos karakalpus? Valsts vēstures arhīva direktors docents J. Bērziņš gadadienas priekšvakarā nāk klajā ar rakstu «Kur notika Saules kauja 1236. gadā?» (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1935,1. nr.), argumentējot, ka Saule ir šauļi Lietuvā, un izsaucot asu pretreakciju no rakstnieka un senatnes pētnieka Riharda Ērgļa puses, kurš plašā monogrāfijā «Zemgales neatkarības vēsture» (1936) stingri aizstāv Vecsaules pozīcijas un pārmet Bērziņam mēģinājumu «taisni uz jubilejas gadu jautājumu nosvērt par labu Šauļiem.» Laikraksts «Pēdējā Brīdī» 1936. gada janvārī sarīko plašu diskusiju ar vēsturnieku un rakstnieku piedalīšanos. (Visi jaunākie avoti, piemēram, profesora Indriķa Šterna publikācijas kā faktisko kaujas vietu vienprātīgi norāda Šauļu apkārtni.) Kārļa Fimbera «Saules kauja» grāmatveikalu plauktos parādās 1936. gada vasarā, -tā sižeta risinājums būvēts izteikti «latviskajā variantā» un gribot negribot iekļaujas polemikas gaisotnē, - romānā «Saules braslis», kā konkretizē zemsvītras piezīme, «atradies pie tagadējās Jaunsaules muižas». Kritika pamatoti norāda, ka autora rīcībā bijis visai skops un pretrunīgs seno hroniku materiāls un nebūtu īsti taisnīgi darbu vērtēt vēsturiskā žanra tradicionālajā izpratnē, ka ekskurss tik tālā pagātnē nemaz nav iedomājams bez rakstnieka fantāzijas un iztēles «tukšo» laukumu aizpildīšanā. K. Līvs (Zeltene, 1936,19. nr.) recenzijā akcentē, ka «K. Fimbera «Saules kaujas» smaguma centrs nav meklējams vēstures materiālu vērtībās, ko varētu izmantot zināšanu papildināšanai, bet gan ideoloģijā. Un šai ziņā «Saules kauja» jāatzīmē kā labi izdevies darbs, kurā autors laimīgi sakopojis veselu rindu aktuālu,


pozitīvi risinātu problēmu, kas dod tautas atsevišķiem īpatņiem daudz pateicīgas vielas sīkākiem iztirzājumiem un pielietošanai ikdienišķā dzīvē. Atzīmēsim tikai tautas kopības izjūtu un vienības nepieciešamības apziņu, tēvijas mīlestību un tās aktīvas aizstāvēšanas gribu kā tiešāko un dziļāko patriotisma izpausmi, pašuzupurēšanos, varonību, personīgā labuma pakļaušanu valsts interesēm un darbīgu rosmi zemes jaunuzbūves laukā.» Ir jau tiesa - savu zīmogu tā laika spriedumos atstājis pozitīvisma diktēto vērtību akcentējums, zināms pagātnes notikumu glorificējums, tomēr dominējošās līnijās romāns savu idejisko patosu nav zaudējis arī šodien. Vai vienotības saites nu gana stipras? Jānis Zālītis


SATURA RĀDĪTĀJS 1. 2. 3. 4. 5. 6

Zemgales robeža………………………………………………………………………….. 5 Ikšķilē un Rīgā……………………………………………………………………………. 15 Pāri Daugavai…………………………………………………………………………….. 28 Robežciemā………………………………………………………………………………… 41 Zemgale briesmās……………………………………………………………………… 50 . Bēgļi……………………………………………………………………………………………..

56 7. Mežotnes pili……………………………………………………………………………… 67 8. Pirmā ciņa………………………………………………………………………………….. 76 9. Nometne nakti……………………………………………………………………………. 85 10. Vēstneši pie Ringauda………………………………………………………….. 102 11. Iebrukums Lietavā…………………………………………………………………. 111 12. Ringauds Mežotnē………………………………………………………………… 121 13. Gūstekņi…………………………………………………………………………………. 128 14. Zemgaļu-leišu draudzība……………………………………………………… 138 15. Krustnešu pulkos…………………………………………………………………… 145 16. Ļaunā nojauta………………………………………………………………………… 157 17. Zemgaļu un leišu nometnē……………………………………………………. 163 18. Ordeņa brāļu dziras………………………………………………………………. 175 19. Atpakaļ uz Rīgu…………………………………………………………………….. 192 20. Zemgaļi un leiši gaida…………………………………………………………… 212 21. Saules kauja…………………………………………………………………………….. 219 22. Rīgā………………………………………………………………………………………….. 246 23. Jauno Zemgali ceļot……………………………………………………………….. 252 Pēcvārds…………………………………………………………………………………. 257 Kārlis Fimbers SAULES KAUJA Romāns UDK 821.174-31 Fi 592 Apgāds «Daugava», Rīgā, Arhitektu ielā 1, LV 1050. Izdevējdarbības licence Nr. 2-0944. Iespiests Talsu tipogrāfijā. [1] pie tagadējās jaunsaules muižas

SAULES KAUJA - KARLIS FIMBERS  
Read more
Read more
Similar to
Popular now
Just for you