Sadzives vilni - Materu Juris

E. muiā par zemkopi izmācījies. Jau kādus divdesmit gadus viņš uzticīgi un taisni vadīja Uplejas muiu un pa to laiku bija ieguvis ne vien barona Kronšilda uzticību, bet arī lauu mīlestību. Viņš palīdzēja, kur un kā varēdams. Tikai ar Fihtenberģi viņš beidzamā laikā nevarēja lāga satikt; tas viņam piepeši sāka spītēt, kur tik vien varēdams. Kādēļ, to viņa vientiesīgais, taisnais prāts nevarēja izdibināt. Gan Elza viņam reiz bija, tā sakot, garām ejot, piezīmējusi, ka skrīveris vairāk nekā vienā vēstulē viņu bildinājis un, kad viņa ne uz vienu neatbildējusi, tad beidzot draudējis viņas tēvu un viņu pašu samaitāt, bet vecais Ozols to turēja par «jaunu lauu jokiem». Janvāra mēnesī barons viņam tad piepeši bija sacījis, ka viņš no muikunga amata vecuma dēļ varot atstāties. Aizbildināšanās, ka viņš vēl jūtas spirgts un vesels, nekā nelīdzēja.

Lielskungs necieta pretimrunāšanu, un visa pārmaiņa notika trīs līdz četrās dienās. Fihtenbergs saņēma visus viņa valdībā stāvošos rēķinumus, un lielais jeb vecākais vagaris uzņēmās saimniecības ārīgo rīkošanu. Līdz Jurģiem Ozols palika savā mājā un algā, pēc tam barons viņu ievietoja kādā malas muiā, kur viņam maza ārīga uzraudzība palika uzticēta. Pārtiku un mazu algu barons viņam piesolīja līdz nāvei.

Elza viņu pavadīja un palika pie viņa, viņas satikšanās barona famīlijā caur to nebūt netika traucēta. Kā senāk, tā arī tagad viņa dzīvoja dienām pie sava tēva, dienām atkal Uplejas muiā pie Klotildes un badīja tad famīlijas locekļa tiesības, tā ka viņa jauno pārgrozījumu visai maz sajuta. Jo vairāk, zināms, to juta un cieta vecais Ozols. Viņš nevarēja izbrīnēties un saprast, kādēļ viņu atstādināja uz ēlastības maizi; no iesākuma tas viņam gāja tik tuvu pie sirds, ka viņš palika slims. Tad viņu apmeklēja lielmāte un Klotilde, vienreiz arī pats barons, un to viņš turēja par labu zīmi un apmierinājās.

Viņa mīļotā laulāta draudzene, E. muikunga meita, jau priekš 4 gadiem - toreiz Elza bija tikai 14 gadus meitene - bija nomirusi, viņa saimniecību no tā laika kopa vecā Grieta, kas jau it no pirmā iesākuma viņa namā kalpoja. Kad Elza bija pie tēva, tad Grieta pēc savas saprašanas izpildīja mātes vietu; barona namā viņa, kā protams, līdz ar Klotildi stāvēja lielmātes ziņā.

Fihtenbergs bija Ventiņu pagasta Kraukļu māju kalpa Pētera Priedes dēls. Priekš kādiem divdesmit gadiem, kad vecais Ozols atnāca par muikungu, Priede caur sava kunga aizrunāšanu kļuva pieņemts par Uplejas skrīvera norakstītāju, kura vietu tagad Teteris alias Birkhāns izpildīja. Čakls un atjautīgu garu apdāvināts, viņš spēra krietnus soļus, cik tos tādā vietā var spert, uz priekšu, un beidzot, kad priekš četrpadsmit gadiem skrīveris mira, barons viņu iecēla tā vietā. Cik pazemīgs un loņīgs viņš priekš tam bija, tik augstprātīgs un uzpūties viņš palika pēc tam. No dabas neēlīgs un tikai uz savu labumu iziedams, viņš, kur vien varēdams, atrāva citiem, kas tiem pēc līguma vai pēc dzimtskungu ēlastības nācās, un kāva, un bendēja pēc iespējas. Ja barons nebūtu bijis ļoti brīvprātīgs un taisns vīrs un ja vecais Pliens ļaudis nebūtu aizstāvējis, tad Upleja drīz būtu bijusi pašu grūtāko vergu laiku ziedos. Bet, cik neēlīgi un lepni viņš izturējās pret maziem cilvēkiem, tik zemu viņš locījās un loņāja pret augstmaņiem. Tādēļ šie viņu tuvu un tālu uzteica par barona Kronšilda īsto kalpu un «labo roku». Aiz šā iemesla viņš kļuva labi ieraudzīts baznīckunga un citās jo attīstītās famīlijās. Viņa slava auga ļoti ātri zināmās kārtās viņu turēja par Uplejas spēcīgo valdnieku un aplaimotāju. Pret savu kungu viņš, kā likās, bija uzticīgs līdz nāvei un sargāja tā mantu kā savas acis pierē; mazākais, tā visi domāja, tikai reti domāja citādi, bet runāt to nedrīkstēja. Jo Fihtenbergs dzīvoja ļoti taupīgi, pat ubadzīgi, tā ka barons viņam reizēm pat jaunas virsdrēbes pārveda, lai spoāki izskatītos. Savu sīkstumu viņš mēdza aizbildināt ar to, ka viņam esot jāgādā par savu famīliju, bet pēc patiesības viņš no tās nekā negribēja zināt. Viņa vecākie vēl bija dzīvi un dzīvoja Ventiņos par večiem; viņa māsa turpat bija putnu modere un jaunākais brālis - staļļa puisis.

Nevienam viņš nelīdzēja, neviens nedrīkstēja Uplejā rādīties. Gadiem viņš no saviem īsteniekiem nekā nezināja.

Pirmajos gados viņš gāja pilī ēst, bet vēlāk viņš iestāstīja baronam, ka tas viņam ļoti daudz laika kavējot, tādēļ viņš dabūja deputātu un ietaisīja mazu saimniecību. No iesākuma katra saimnieka meita turēja par lielāko godu pie spēcīgā skrīvera kunga būt par saimnieci, bet, kad mīļais Dievs kādas divas bija svētījis ar jauniem dēliem un beidzamā galā pie pagasta tiesas par vainīgiem izrādījās nieku zēni, kam tiesa piesprieda maksāt 8 rub. par gadu, ar ko, zināms, ne jaunās mātes, nedz viņu bērniņi nevarēja